Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

Tennis prasa cūkganam, Cik bij mazu suvēniņu. Piecas cūkas, seši vepri, Simtiņš mazu suvēniņu. LD 29196, 5 Rāva Tenis pats nereti ir cūkgana lomā: Tenītim cūkganam / Daudz dažādu suvēnīnu; Tenisītis cūkas gana / Šiliņā mauriņā u. tml. Sāda lopu patrona maksimāla pietuvināšana sev ļāva vairāk cerēt uz sapratni un palīdzību.

Draiskākās Teņa dienas izdarības saistās ar Teņa dzīšanu jeb ķeršanu, kā nu kurā novadā tā tikusi saukta; Arlavā dzen ķūli, Stendē, Vandzenē — Tuni u. tml.

Tuņu dienā .. sasauc visus bērnus kopā un rāda viņiem, kā tuni dzen. Viens paņem cūkas galvu, spaini ar ūdeni un uziet istabas augšā. Istabas apakšā viens tur maisu, kur tuni dzīt iekšā. Kas atrodas istabas augšā, met cūkas galvu maisā un līdz ar to lej bērniem ūdeni virsū un sak\ ka tunis miž. (LFK 17, 153, 54 Vandzene) Tuņa dienā mēdz iet dzīt Tuni no istabas augšas zemē. Viens uziet augšā, bet tam, ko grib izjokot, liek turēt vaļēju maisu. Tas, kas augšā, piesaka, lai tūlīt, līdz ko Tenis maisā, taisa maisu ciet un nes istabā. Tad iemet maisā akmeni, bet, kamēr apakšējais rauj maisu ciet, uzlej vi​ņam virsū ūdeni. (LFK 810, 88 Stende) Apmānīšanai dažkārt meta zemē arī kādu satītu drēbes gabalu, vai to pašu akmeni. Sais izdarībās daudz kas sa​saucas un pat dublējas ar Meteņiem (Meteņa dāvanas u. tml.).

LBV 362.

Paldies cūku Tenisam Par tiem raibiem sivēniem. Astoņpadsmit lielu cūku, Simtits mazu sivēniņu.

Tenis lēca, Tenis dēja Cūkkūtlņas pakaļā, Cik pēdiņu ap kūtiņu, Tik cūeiņu kūtiņā.

Drustos to sauc par «lietuvēna dzīšanu» un to izdara šādi: Saimniece uzgāja uz istabas augšas, slepšus Iīdzpaņemdama dažādas skaistas neplīstošas lietiņas un ķipi ar ūdeni. Tad lika iekāpt kādam Šās «dzīšanas» nepazinējam no kāda cita priekšnamiņā vaļam turētā maisā un tur gaidīt, ko «lietuvēns» dos. Pēc tam saimniece pa augšu, kā to dzīdama, trokšņoja un pēdīgi svieda maisā lietiņas un lēja tur gaidītājam ūdeni virsū. (DLP II 7.)

Tenisā jautāja: «Vēlies naudu, iebēršu maisā!» Devējs paņem spaini ūdens, uzkāpj uz cūkkūts un lej tad apakšā stāvošam maisā. (LTT 80427 Tirža) Lokāls, visai savdabīgs un, domājams,, samērā jaun3 vefdojums ir kāda Cesvainē pierakstīta paraža: Ja Tanīsa dienā kādam Iekritusi vārda diena, tad viņam ar tā dāvanu sapinuši vai sasējuši kājas un viņam par godu tikušas dziedātas tādas dziesmas, kas bijušas piemērotas tai dienai. Ja apdāvinātam piesietā dāvana patikusi, tad viņš to paturējis, bet, ja ne, tad viņš to nometis zemē vai atdevis dāvinātājam a tpakaj. (LFK 72, 673 Cesvaine) «Mājas Viesa» 1876. gada 15. ntimupā atrodam vienu no interesantākajiem Teņa dzīšanas aprakstiem. Te arī redzams, ka tā nav bijusi tikai parasta izprieca vien, tai ir savs dziļāks saturs: Tuņu vakarā cūkas galva bija jāvāra. To saimnieks paslepen ar ūdens spaini bija uz istabu uznesis; pēc kāpi augšā ar pātagu to Tuni zemē dzīt, apakšā vajadzēja ganiem un meitām to Tuni sagaidīt.

Saimnieks sauc: «Uš! ušl Tuni zemē gaidiet, gaidiet! Viņš jau skrien.» Gani un meitas maisus izplatījuši gaida, — uz reiz blauks! ūdens uz galvas un pakaļ tam Tunis. Kad gani labi aplieti un Tunis maisā iekrīt, tad tai gadā cūkas labi izdodas, bet, kad gani sausi paliek un Tunis zemē nokrīt, tad cūkas sprāgstot.