Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

Rotaļnieki sastājas, rokās saķērušies, apajā slēgtā rindā, «dārziņā». Meita, «kaza», stāv dārziņa vidū, un puisis, «vilks», dārza ārpusē. Dārziņam uz vienu, uz otru pusi griežoties, visi dalībnieki dzied: Sķic, kaziņa, lapiņās!, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pate pasargiesi No tā meža junkuriņa, , Kaza: Gan kaziņa pate zina, Kāds vilkam mundieriņš: īsi, strupi kamzolīši, Pazolēti zābaciņi.

Visi: Vilciņš savu zobeniņu Uz akmiņa kaldināja. Uz akmiņa kaldināja, Rāvienā balināja, , Ka varēja svētu rītu Kazai jāt precībās. * Gani, gani, sargiet kazu, Kazai jāja precenieki!

Dziesmu beidzot, dārziņš apstājas grozīties. Vilks Iet apkārt pie katras starpas, kur rokas sadotas, prasīdams: Kam tie vārti? Tam atbild pie pirmās starpas: Kazas vārtil pie otrās: Aitu vārtil un tā tālāk: zirgu, govu, cūku, zosu, pīļu, vistu, kaķu, suņu, un beidzot, vilka vārti. Tiklīdz to izteic, vilks šaujas pa šiem vārtiem iekšā kazu ķert. Kaza bēg pa kaut kuriem citiem vārtiem ārā, jo viņai visi vārti vaļā. Vilkam turpretī tikai pa saviem vārtiem svabads ceļš. Gan viņš laužas vai neviļus lūko ari pa citiem vārtiem izsprausties, bet tas viņam pēc iespējas tiek liegts.

Beidzot vilkam tomēr izdodas kazu noķert. Visi dzied: , Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā.

Rotaļa sākas no jauna ar citu vilku un citu kazu, jo pirmēji stipri nokusuši. (LD V 63.)

Vilks un kaza; variants Rotaļnieki, rokās saķērušies, sastājas riņķī. Tie ir «gani». Riņķa vidū staigā meita, «kaza». Viens no rotaļniekiem, «vilks», iet ārpusē apkārt un lūko kazu noķert. Gani kazu apsargā, lai vilks to nedabūtu rokā.

Svabada vieta starp ik diviem rotaļniekiem ir «vārti». Vieni vārti pieder vilkam, pa kuriem tam atļauts svabadi ieiet un iziet; citi vārti tam slēgti. Kazai turpretī visi vārti vaļā. Rotaļu sākot, dzied: Bolta koza velējos Straujes upes maļeņā: Voj pret snīgu, voj pret ļeitu, Voj pret sovas precenīks. f* Pa to laiku kaza nemierīgi skraida no vienas puses uz otru, it kā savu nelaimi paredzēdama, ka vilks to sagrābs. Kad vilks sāk kazu gūt, koris dzied: Sorgot, goņi, sorgot, goņi, Beus kozai preceņīki: Viļceņš sovus zoboceņš Rāveņā baļinava, Roveņā baļinava, Nīdrojā šeudenava. LD V 63, 1 Te K. Barons piebilst, ka šo rotaļu pavada arī ar vairākām citām dziesmām par kazu un vilku. Dažas no tāinj Kur es savas avitiņas Svētu rītu paganīšu?. Baltābola kalniņā, Tur es viņas paganīšu. Lūgšus lūdzu brālītim, Lai uzpina augstu žogu, ■ Lai vilciņis nelelēca Pie manām aitiņām. Sargies, mana avitiņa, Vilciņš nāk, vilciņš nāk! | LD V 63, 5 \ Sargies, mana avitina, Vilciņš nāk, vilciņš nāk! Taisiet, brāļi, augstu žogu, Lai vilcinls neienāk.

Vilciņš zobus klabināja, Aiz žodzina stāvēdams. Ojā, ūjā, vecais vilks. Nevar maizes nopelnīti i LD V 63, 6 . Taisat, brāļi, augstu sētu. Laižat kazu dārziņā, Rītu, ritu, ne paritu, Būs kazai precenieki. Vilciņš savus zābaciņus Niedrājā šūdināja, Vilciņš savu kažociņu Eglienā skurināja.

— Taisat augstu, netaisat. Vilks nesīs jūs' kaziņu.

— Nu guļ lopi, nu guļ suņi. Nu guļ paši ganītāji, Nu bij / ir laiks vilciņam Kazai klupt mugurā.

LD V 63, 11