Pētera diena
Ja dzeguze kūko pēc Pēterdienas, būs silts rudens. (LTT 6511 Lubāna) Sekodama tūlīt pēc Jāņiem — 29. jūnijā, Pētera diena savās ieražās atkārto jeb turpina daudzas Jāņu norises, Pēteris nobeidz Jāņa gaitas. Baznīcas kalendārā jau kopš Romas laikiem tā tiek atzīmēta kā apustuļu Pētera un Pāvila nāves diena (īsteni — diena, kad abu apustuļu mirstīgās atliekas pārnes no kapu vietām uz sv. Sebastjana katakombām, t. i., 258. gada 29. jūnijs). Tīru kristietības ietekmju latviskaja Pēterdiena ir ļoti maz. Par tādām varētu uzskatīt Pētera daudzināšanu par Dieva zvejnieciņu dažās tautasdziesmās (Pēteris, pilnā vārdā Sīmanis (Simons) Pēteris, un viņa brālis Andrejs bijuši'zvejnieki) un sv. Pētera pieminēšana buramvārdos, kur viņš ir zagļu sējējs. Pēters, Jānis, Jēkapiņš, Tie bij Dieva zvejnieciņl, Jūrā tiklus salaiduši, . Paš' pie Dieva nogājuši. LD 33067 Krustpils Pētera dienā zvejnieki dažos novados metuši ūdenī naudu, vainagus un ziedus, izlūgdamies sev Lūkas evaņģēlijā pieminēto lielo Pētera lomu. Velkot lomu laukā, jāpiesauc Dievs un jāsaka: «Mīļais Dievs, dāvini man Pētera lomu.» (LBV 363.) Arī Mateja evaņģēlijā aprakstītā epizode par debesu valstības atslēgu uzticēšanu Pēterim atradusi vietu daudzās teikās, pasakās un nostāstos, kur Pēteris ir debesu vārtnieks un laika noteicējs, kurš valda pār debesīm un pērkonu (DL.P IV 89. Jaunroze u. c.). No šejienes arī citi Pēterdienas nosaukumi — pērkona diena, zibens diena. Pētera diena ir pērkona diena, un kas tai dienā strādā, tam pērkons ko nosper. (LTT 23494 Aumeisteri) Pētera diena ir zibeņu diena. (LTT 23496 Velēna) Pētera dienā nestrādāja, ja tad meta siena kaudzi, ta pērkons viņu nospēra. (LTT 23495 Aumeisteri) Pēteros nedrīkst strādāt ap sienu, tad pērkons iesper šķūnī. (LTT 23505 Gārsene) Dāvis Ozoliņš Jaunlaicenē ap 1894. gadu dzirdējis šādu nostāstu: «Bija siena laiks. Siena pļāvēji gulēja šķūni dienvidus atdusu, kad uznācis lietus ar lielu pērkonu. Pērkons ap šķūni briesmīgi rūcis un zibens metis. Saimnieks prasījis pļāvējiem, vai nav kādam drēbes svētdien šūtas. Meita atbildējuse: «Man gan krekls mugurā, kuru Pētera dienā ganos šuvu.» Saimnieks licis kreklu novilkt un pa durvīm izsviest. Tikko meita kreklu izsvieduse, norībēja briesmīgs spēriens un pērkons kreklu saspēris lupatu lupatās.» (DLP IV 90.) Pērkona atvairīšanai bija arī savi buramie vārdi. Ja negrib, lai bargs laiks būtu, tad jāsēž uz pelēka akmens un jāsaka: Aizej, pērkon, rūkdams, krākdams Uz tiem melniem cilvēkiem, Kas pa dubļiem vāļājas Un pa vircu mazgājas. Atnāc, saulite, spidēdama Pie mums baltiem cilvēkiem, Kas pa pienu mazgājas. LFK 1024, 1582 Dole Ja nāk pērkoņa gaiss, tad jāplēš bez naža kārklis un jāsaka: «Šķiriet, vēji, lietus gaisu deviņiem gabaliem!», tad pērkonis pārejot. (A. L.-P. V 82. Meņģele) Pērkona laikā nedrīkst ne svilpot, ne dziedāt, ne skaļi runāt; uz pērkonu vai zibeni nedrīkst ar pirkstu rādīt, un pērkona uguni varot nodzēst tikai ar pienu.