Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

latviešu postilā: «Nu mīļi draugi, eima mēs nu ar labu Dievu Jāņos, bet ne kā vakarēji Jāņa brāļi un māsas, katri gavilēdami ar dažādām zālēm mežos un laukos salasījuši, pāriedami mājās ar ozola zariem un ar zālēm appušķo vārtus un visas ēkas no iekšas un no ārienes, ticēdami ar tādu lietu burtu burvjus un raganas nost dzīt: pēc īpašas zāles sienā iesprauž, šim un tam laimē: kura zāle par nakti savītīs, tas tanī gadā mirs, bet kura zāle zaļa paliek un zied, tas paliks dzīvs. Tādu krāsnu darbu nostrādājuši, lielu Jāņa uguni iededzina, apkārt to tie lēkā, cauru nakti dziedādami kā kādās kāzās. Ne tā, mani draugi: visas tās lietas ir elkadtevība.»1 Jāņu vainags, no trejdeviņāiif puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, sargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus.

Starp kokiem Jāņu auglības kultā dominē ozols.

Ozols dainās ir arī pasaules koks, kur Saulīte miglu meta, / Vai bij ziema, vai vasara (LD 33885).

Vīriem un puišiem galvā liekami ozollapu vainagi, lai paši un zirgi ir stipri-kā ozoli. Jāņa tēvam vainagā iepin arī labibas stiebrus Es uzliku iānišam Zaf ozola vainadziņu: Lai dievs dod Jānišam Labas bites ozolā.

LD 32697 Es nopinu vainadziņu No tiem pura vaivariem; To uzliku Jānišam, Lai tas reibtu nepiedzēris. LFK Bt> 16, 455 Rauna Es savai Jāņa mātei Došu ziedu vainadziņu, Lai tai aug labas govis Ziedainām kājiņām. LD 32693 Katriņa Jāņu nakti nepazinu, Kura sieva, kura meita: / sievām(i), i meitām(i) Zaļš ozola vainadziņš. LD 33148 Valmiera Vaiņagus ap Jāņiem pina trimpīnā no visādām puķēm, pat no koku zariem. (LTT 11494 Jaunrozē) Arī govis, no ganiem mājās pārdzenot, mēdza pušķot ar berza zariem vai vainagiem. Govju vainagos mēdza iepīt arī pa kādai dzeltenai puķei, lai govs dotu dzelte​nāku pienu, lai būtu treknāks krējums.

Appušķoju raibu govi Ar bērziņa žagariem; Pušķo, Dievs, citu gadu Ar raibām telītēm. LD 32417 Cesvaine Appušķoju brūnaliņu Zaļu bērzu vainadziņu, Lai pušķoja citu gadu Ar brūnām telītēm.

LFK 1600, 25511 Kosa Mancelius G. Lang-gewūnschte Lettische Postill. R, 1654, II, S. 44.

Dziesmās atrodam pamatojumu ari šīm norisēm, kas balstītas rūpēs par lopiem, taču vēl skaidrāk, ar pārstei​dzošu vienkāršību tas izteikts šādā atzinumā: Jāņu vakarā govis jāappušķo, lai viņas zina, ka cilvēks viņas neaizmirst. Tad viņas neaizmirsīs cilvēkus. (LFK 810, 383 Stende) Mājlopu labklajības nodrošināšanai kalpoja arī vairākas tabuatīvās normas.

Priekš Jāņiem nevajaga dot govīm ar izkapti pļautu zāli, lai govis piena nenoraun. (LTT 11599 Plāņi) Pēc Jāņiem zāli jau var pļaut ar izkapti. Jāņu naktī zirgi sargājami no vilkiem, no skauģiem, kas var zirgiem uzsūtīt slimības un citas nelaimes. Tāpēc zirgus piegtsļā nejāja, bet atstāja mājās pie sapļautas zāles.

Kad Jāņa nakti zirgus atstājot ganībās, tad ar tiem jājot lietuvēni un raganas. (LTT 11660 Rundāle) Jāņa nakti nelaida zirgu pieguļā, tāpēc ka tad pa ganībām vazājušies ļauni gari un nelabi cilvēki.

(LTT 11652 Ērgļi) Es nejāju Jāņu nakti Kumeliņu pieguļā: Jāņu nakts vistu nakts, Novīst manis kumeliņš. LD 32505 Jaunmuiža Nejāj, manu bāleliņu, Jāņu nakti pieguļā, Skauģis tavu kumeliņu Dzelzes zāli ēdinās. LD 32512, 5 Lielvārde Jāņu nakti, brāleliņl, Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca, Ridis jūsu kumeliņus.

LD 32508 Sunākste, Nereta