Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Grēbers lūkojās Elizabetē. Tādu viņš meiteni pirms šī vakara nebija redzējis. Viņa pilnīgi pārvērtās, kad smējās. Likās, it kā tumšai mājai pēkšņi atvērtos visi logi.

- Tev ir ļoti skaista kleita, - viņš mazliet kautri piezīmēja.

- Tas ir manas mātes tērps. Es to vēl tikai vakarvakarā pārveidoju un salaboju. – Viņa smējās. – Es nebiju glui tik nesagatavota, kā izskatījās, kad tu atnāci.

- Vai tad tu proti šūt? Tu tāda nemaz neizskaties.

- Senāk to arī nepratu, bet vēlāk iemācījos. Tagad es katru dienu veselas astoņas stundas šuju šineļus.

- Patiešām? Vai tu esi mobilizēta darbiem?

- Jā. Es to arī pati gribēju. Domāju, ka tas varbūt nāks tēvam par labu.

Grēbers pakratīja galvu un paskatījās meitenē.

- Tev tas nav piemērots. Tikpat maz kā tavs vārds. Kā gan tu pie tā esi tikusi?

- To izraudzījusies māte. Viņa bija dienvidaustriete un izskatījās pēc itālietes; viņa esot cerējusi, ka es būšu gaišmataina, zilacaina, un tādēļ man bija nolemts vārds Elizabete. Un, lai gan savās cerībās vīlusies, māte mani tomēr šajā vārdā nosaukusi. „Marabu” ieradās ar vīnu. Viņš turēja pudeli kā kādu lielu dārgumu un uzmanīgi pielēja glāzes.

- Es jums atnesu ļoti plānas, gludas kristāla glāzes, - viņš piebilda. – Tās vislabāk izceļ vīna krāsu.

Bet varbūt jūs vēlaties lielās, tumšās?

- Nē. Plānās, caurspīdīgās. „Marabu” pamāja un lika galdā lēzenu sudraba trauku. Zoss aknu roainās šķēlītes ar melnajiem trifeļiem bija ietvertas trīcošā elejas vainagā.

- Tieši no Elzasas, - „marabu” lepni paziņoja.

Elizabete smējās.

- Tā nu gan ir greznība!

- Greznība! Kā tad! – Grēbers pacēla glāzi. – Greznība, - viņš atkārtoja. – Tā ir ko vērta! Uz to mēs sadzersim, Elizabet! Veselus divus gadus ēdu no skārda katliņa un nekad nebiju drošs, vai savu maltīti varēšu pabeigt, - un tāpēc tā nav tikai vienkārša greznība vien. Tas ir kaut kas daudz vairāk: miers, drošības sajūta, līksme, svinīgums – viss, kā frontē nav.

Grēbers dzēra: vīnu izbaudīdams, viņš lūkojās Elizabetē; arī viņa taču bija šo svētku daļa. Un pēkšņi Grēbers apjauta, ka vieglums un pacilātība rodas no tā negaidītā, nesvarīgā, šķietami bezvērtīgā, kas tomēr bija pārāks par nepieciešamo, jo piederēja pie dzīves otras puses, pie spoākās, pie tās, kur valdīja pārpilnība, rotaļīgums un sapņi. Pēc ilgajiem nāves ēnā pavadītajiem gadiem vīns bija ne tikvien vīns, sudrabs ne tikvien sudrabs, mūzika, kas no kaut kurienes telpā ieskanēja, ne tikvien mūzika un Elizabete ne tikvien Elizabete vien – tas viss kopā bija tās otras dzīves simboli, tās dzīves, kur nenonāvēja un neizpostīja, kur bija dzīve pašas dzīves dēļ, tās dzīves, kura jau bija kļuvusi gandrīz vai par teiksmu un nepiepildāmu sapni.

- Dabrīd cilvēks pavisam aizmirst, ka viņš dzīvo, - Grēbers piezīmēja.

Elizabete atkal smējās.

- Es gan to arvien apzinos. Tikai nezinu lāgā, ko ar to iesākt.

Pienāca viesmīlis.

- Kā jūs esat apmierināti ar vīnu, kungs?

- Tas acīmredzot ļoti labs. Citādi es pēkšņi nedomātu par lietām, par kurām sen nebiju domājis.

- To dara saule, kungs. Saule, kas vīnogas rudenī briedinājusi. Vīns to tagad atkal izstaro. Tādu vīnu kā šo Reinzemē dēvē par monstranciju.

- Par monstranciju?

- Jā. Tas ir kā zelts un staro uz visām pusēm.

- Tā ir.