Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

- Tam jābūt viņam. Mēs toreiz šeit nevienu citu virsnieku nezaudējām.

- Izslaukiet viņam acis!

Grēbers brītiņu vilcinājās. Tad ar savu cimdu saudzīgi norausa sniegu un teica: - Tas ir viņš.

Miki sagrāba uztraukums. Tagad viņš komandēšanu uzņēmās pats. Ja jau darīšana ar virsnieku, tad, pēc viņa domām, vadība jāuzņemas augstākas dienesta pakāpes karavīram.

- Piecelt! Hiršman un Zauer – aiz kājām, Šteinbrenner un Berning – aiz rokām! Jūs, Grēber, uzmaniet galvu! Sākt vienlaicīgi... viens, divi, reizē! Ķermenis sakustējās.

- Vēlreiz! Viens, divi, celt!

Līķis atkal sakustējās. Zem tā, gaisam ieplūstot, no sniega izlauzās it kā dobja nopūta.

- Feldfēbeļa kungs, kāja nāk nost! – iesaucās Hiršmanis.

Tas bija zābaks, kas pa pusei nomaucās. Miesa sniega ūdenī bija satrūdējusi un viegli atdalījās.

- Laist vaļā! Nolaist zemē! – uzsauca Mike. Par vēlu. Ķermenis sašļuka, un zābaks palika Hiršmaņa rokā.

- Vai kāja tur iekšā? – vaicāja Immermanis.

- Lieciet zābaku pie malas un turpiniet rakt! – Mike uzbrēca Hiršmanim. – Kas tad varēja zināt, ka tas jau tik mīksts! Un jūs, Immerman, esiet mierīgs! Jūtiet taču bijāšanu nāves priekšā!

Immermanis izbrīnījies pavērās Mikē, taču klusēja.

Daus mirkļus vēlāk viņi visu sniegu ap ķermeni bija norakuši. Izmirkušajā formas tērpā viņi atrada kabatas portfeli ar dokumentiem. Raksts bija izplūdis, bet vēl salasāms. Grēberam izrādījās taisnība: tas tomēr bija leitnants Reike, kas rudenī komandēja vadu.

- Mums par to tūdaļ jāziņo, - paskaidroja Mike. – Palieciet tepat! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Viņš devās uz māju, kur dzīvoja rotas komandieris. Šī bija vienīgā vēl daudzmaz veselā ēka. Pirms revolūcijas tā droši vien bija piederējusi garīdzniekam. Rāe sēdēja lielajā istabā. Mike naidīgi blenza uz lielo krievu krāsni, kurā dega uguns. Uz mūrīša aizmidzis gulēja Rāes aitu suns. Mike sniedza ziņojumu, un Rāe devās viņam līdzi uz notikuma vietu.

Viņš labu brīdi noraudzījās mirušajā Reikē, beidzot teica: - Aizspiediet viņam acis!

- To nevar, leitnanta kungs, - atbildēja Grēbers. – Plakstiņi jau pārāk mīksti. Tie plīsīs pušu.

Rāe paskatījās uz sašauto baznīcu.

- Ienesiet viņu pagaidām tur iekšā. Vai mums ir kāds zārks?

- Zārkus mēs pametām, - ziņoja Mike. – Mums kāds pāris bija sevišķiem gadījumiem. Tie nu ir krievu rokās. Ceru, ka viņiem noderēs. Šteinbrenners smējās. Rāe nesmējās.

- Vai mēs varētu kādu uztaisīt?

- Tas prasītu pārāk daudz laika, leitnanta kungs, - teica Grēbers. – Ķermenis jau ļoti mīksts. Diezin vai sādā arī atradīsies piemēroti dēļi.

Rāe pamāja.

- Uzlieciet viņu uz teltenes. Mēs viņu apbedīsim tajā. Izcērtiet kapu un uztaisiet krustu!

Grēbers, Zauers, Immermanis un Bernings aiznesa ļengano ķermeni uz baznīcu. Hiršmanis vilcinādamies sekoja nopakaļ ar zābaku, kurā atradās notrūkušās kājas gabali.

- Feldfēbel Mike! – Rāe sacīja.

- Leitnanta kungs!

- Šodien šurp atsūtīs četrus noķertus krievu partizānus. Tie rīt no rīta jānošauj. Pavēli izpildīt uzdots mūsu rotai. Apjautājieties savā vadā pēc brīvprātīgajiem. Citādi šāvējus nozīmēs kanceleja.

- Klausos, leitnanta kungs!