galdu. Skatījās uz desu un taukiem. - Jums nu gan, puiši, labi klājas! – viņa sacīja. - Jā, labi gan, - atbildēja Bethers. – Mums ir vesels dāvanu sainis ar gaļu un cukuru! Nezinām, ko ar to darīt. Viņš iedzēra malku. – Tev ir viegli, - viņš sarūgtināts teica, pievērsies Grēberam. – Tu tagad pieēdīsies, un tad... aiziet... Uzsmaidīsi kādai staigulei, un posts aizmirsts. - Tu taču vari darīt to pašu. Bethers purināja galvu. Grēbers pārsteigts viņā paskatījās. Nebija gaidījis tādu uzticību no vecā karavīra. - Man viņas par vājām, - Bethers paskaidroja. – Nelaime ir tā, ka es krītu tikai uz staltiem sieviešiem. Citas man riebjas. Kas neiet, tas neiet. Tad jau es varētu līst gultā arī ar slotas kātu. Man vajag tikai staltus sievišķus! Citādi nekas nesanāk. - Re, tur taču viena tāda ir! – Grēbers rādīja uz krodzinieci. - Nu gan tu maldies! – Bethers atplauka. – Starpība ir pārāk liela, draugs. Ko tu redzi – tie ir ļumīgi, mīksti tauki, kuros tu iegrimsti. Ir jau stalts, apaļš sievišķis, atzīstu, bet tikai pēlis, nevis matracis ar dubultatsperēm kā mana sieva. Viņa man ir kā no dzelzs. Viss kambaris rībēt rībēja kā kalēju darbnīca, kad viņa ņēmās, pat apmetums bira nost no sienām. Nē, draugs, kaut kas tāds nav atrodams vienkārši uz ielas. Viņš iegrima domās. Grēbera nāsīs pēkšņi iesitās vijolīšu smara. Viņš paraudzījās apkārt. Vijolītes auga podā uz palodzes un izplatīja bezgala saldu aromātu, un viens elpas vilciens uzvēdīja visu – drošības sajūtu, dzimteni, gaidas un aizmirstos jaunības sapņus; tas bija tik spēcīgs, tas pārsteidza kā uzbrukums un tūdaļ izzuda, bet pameta viņu tik mulsu un gurdenu, it kā viņš pilnā kaujas tērpā būtu skrējis pa dziļu sniegu. Viņš piecēlās. - Kurp tu laidies? – jautāja Bethers. - Nezinu. Vienalga, kurp. - Vai komandantūrā jau biji? - Jā. Man ir norīkojums uz kazarmām. - Lieliski! Pielūko tikai, ka tiec četrdesmit astotajā istabā. - Jā. Bethera acis laiski sekoja krodzinieces stāvam. - Es te vēl brītiņu pakavēšos. Iedzeršu vēl vienu alu. Grēbers lēnām devās prom pa ielu uz kazarmām. Nakts bija auksta. Kādā stūrī virs bumbu izrautas bedres mirguļodamas slējās augšup ielu dzelzceļa sliedes. Mēnessgaisma māju durvju dobumos laistījās kā metāls. Grēbera soļi dunēja, un atbalss skanēja tā, it kā zem ielas vēl kāds cits staigātu. Visapkārt bija tukšs, skaidrs un salts. Kazarmas atradās piekalnē pilsētas nomalē. Tās nebija cietušas. Apmācību laukums, spoas mēnessgaismas pielijis, izskatījās kā nosnidzis. Grēbers iegāja pa vārtiem. Viņam bija tāda sajūta, it kā atvaļinājums jau būtu beidzies. Pagātne bija sabrukusi tāpat kā viņa vecāku nams, un viņš atkal atradās frontē – šoreiz gan citā, bez lielgabaliem un ieročiem, bet ne mazāk bīstamā.
X Bija pagājušas trīs dienas. Četrdesmit astotajā istabā, ap galdu sasēdušies, četri vīri spēlēja kārtis. Spēle jau ilga divas dienas ar īsiem pārtraukumiem miega un ēdienreiu laikā. Trīs spēlētāji arvien mainījās ar trim citiem, tikai ceturtais nemainījās. Viņu sauca Rumelis, un tikai pirms trim dienām viņš