Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Grēbers nezināja, cik ilgi bija gājis, kad izdzirdēja daus atsevišķus šāvienus. „Šneiders,” viņš nodomāja. „Tas laikam sācis nervozēt.” Tad viņš atkal dzirdēja šāvienus un tagad arī saucienus. Viņš saliecās uz priekšu, iegrima miglas aizsegā un gaidīja, turot šauteni gatavībā. Saucieni skanēja arvien tuvāk. Kāds sauca viņa vārdu. Viņš atsaucās.

- Kur tu esi?

- Šeit!

Viņš uz mirkli pacēla seju no miglas un drošības labad palēca soli sāņus. Neviens nešāva. Tagad viņš balsi dzirdēja ļoti tuvu, bet miglā un naktī attālumi bija grūti nosakāmi. Tad viņš ieraudzīja Šteinbrenneru.

- Šitie cūkas! Nokniebuši Šneideru. Iešāvuši galvā!

Tie bija partizāni. Miglā viņi bija pielavījušies klāt, acīmredzot noturēdami Šneidera sarkano bārdu par drošu mērķi. Viņi laikam bija cerējuši atrast rotu guļam, un drupu novākšanas darbi tos būs iztraucējuši; Šneideru viņi tomēr noknieba.

- Bandīti tādi! Bet dzīties pakaļ mēs viņiem nevaram šajā nolādētajā zupā. Šteinbrennera seja bija valga no miglas. Acis viņam zvēroja. – Mums uzdots patrulēt divatā. – viņš teica. – Rāe tā pavēlējis. Un neatiet pārāk tālu vienam no otra.

- Labs ir.

Viņi turējās tik tuvu kopā, ka varēja viens otru pat saredzēt. Šteinbrenners skatieniem vērīgi urbās miglā un piesardzīgi zagās uz priekšu. Viņš bija labs karavīrs.

- Gribētos kādu noķert, - viņš čukstēja. – Gan es zinātu, ko ar to te miglā darīt. Iebāztu mutē lupatu, lai neviens neko nedzird, rokas un kājas sasietu un tad liktos klāt. Tu nemaz nevari iedomāties, cik tālu var izvilkt laukā aci, iekams tā notrūkst! – Viņš izdarīja ar rokām tādu kustību, it kā kaut ko pavisam lēnām saspiestu.

- Tomēr varu gan iedomāties, - atteica Grēbers. „Šneiders,” viņš prātoja. „Ja viņš būtu devies uz kreiso pusi, nevis uz labo, tad tie būtu nokniebuši mani.” Tā domājot, viņš nekā sevišķa neizjuta. Jau biei tā bija gadījies. Karavīra dzīvība ir atkarīga no nejaušības.

Viņi meklēja tik ilgi, līdz viņus nomainīja, bet neviena neatrada. Frontē artilērijas uguns atkal pārsviedās. Svīda rīts. Sākās uzbrukums.

- Nu tik iet vaļā! – Šteinbrenners teica. – Ja tagad varētu būt priekšējā līnijā! Šādos uzbrukumos arvien vajadzīgs liels cilvēku papildinājums. Tad pāris dienās varētu kļūt par unteroficieri.

- Vai arī par plāceni, ja tanks saspie.

- Vai dieniņ! Kas jums, veciem āiem, tūlīt par domām! Ar tādām tālu netiek. Ne jau visi krīt.

- Protams, ne. Citādi nebūtu kara.

Viņi ielīda atpakaļ pagrabā. Grēbers nolikās gulēt un mēģināja aizmigt. Viņam tas neizdevās. Viņš klausījās, kā fronte dunēja.

Diena atausa pelēka un drēgna. Fronte plosījās. Tanki piedalījās kaujā. Dienvidos frontes līnija jau bija atspiesta atpakaļ. Lidmašīnas rūca. Transporta mašīnas virzījās pār līdzenumu. Ievainotie atgriezās atpakaļ. Rota gaidīja pavēli, kas liks tai doties kaujā.

Pulksten desmitos Grēberu izsauca pie Rāes. Rotas komandieris bija mainījis savu mītni. Viņš tagad dzīvoja citā mūra ēkas stūrī, kas bija palicis neskarts. Turpat blakus atradās arī kanceleja.

Rāes istaba atradās apakšējā stāvā. Visa tās iekārta bija trijkājains krēsls, saliekamā gulta, galds un sabrukusi liela krāsns, uz kuras mētājās pāris segu. Caur saplīsušo rūti bija redzama šāviņa izrauta bedre.

Logs bija aizklāts ar kartonu. Telpa bija auksta. Uz galda stāvēja prīmuss, uz tā trauks ar kafiju.

- Jūsu atvaļinājums apstiprināts, - teica Rāe. Viņš ielēja kafiju raibā krūzē, kurai trūka osas. – Apstiprināts. Par to jūs brīnāties, vai?