Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Grēbers. Atvaļinājumā gājējs. Šteinbrenners šaubījās. Viņš Immermanim lāgā neticēja. Taču partijas biedra dedzība ņēma virsroku.

- Frontes līnijas saīsināšana gandrīz pabeigta, - viņš paziņoja. – Krievus viņu milzīgie zaudējumi nokausējuši. Mēs pretuzbrukumam gatavojam jaunas, stipras pozīcijas. Mūsu rezervju koncentrēšana pabeigta. Mūsu pretofensīva ar jaunajiem ieročiem būs neatvairāma.

Viņš nedaudz pacēla roku, tad to nolaida. Bija grūti pateikt kaut ko aizraujošu par Krieviju; katrs pats pārāk skaidri redzēja, kas te notika. Pēkšņi Šteinbrenners atgādināja cītīgu skolnieku, kas kādā eksāmenā mudīgi grib glābt, kas vēl glābjams.

- Tas, protams, nav viss. Svarīgākās ziņas ir stingri slepenas. Tās nevar pārraidīt arī „Nācijas stundas” raidījumā. Bet tik daudz gan ir skaidrs: vēl šogad mēs pretinieku iznīcināsim.

Mazliet pastīvi viņš pagriezās, lai dotos uz nākošo mītni. Mike viņam sekoja.

- Re, kā lien bez ziepēm! – izmeta kāds no gulētājiem, atkrita atpakaļ un krāca.

Kāršu spēlētāji atsāka trumpošanu.

- Iznīcināsim, - teica Šneiders. – Tā mēs tos iznīcinām divreiz gadā. – Viņš ielūkojās savās kārtīs. – Piesaku divdesmit.

- Krievi ir viltnieki, - paziņoja Immermanis. – Somijas karā viņi izlikās par daudz nespēcīgākiem, nekā patiesībā bija. Tas bija nekrietns boļševistisks triks.

Zauers pacēla galvu.

- Vai tu nevari reiz mitēties? Tev tas tik labi zināms, vai?

- Protams. Viņi taču vēl pirms daiem gadiem bija mūsu sabiedrotie. Un teiciens par Somiju, nu – tas nāk no mūsu reihsmaršala Gēringa kunga personiski. Vai tev tur būtu kas iebilstams?

- Beidziet taču reiz šo ķīvēšanos, puiši! – kāds sienas pusē teica. – Kas jums šodien īsti lēcies?

Telpā iestājās klusums. Tikai kārtis vien plaukšķēja uz dēļa un ūdens pilēja. Grēbers ierausās savā vietā. Viņš zināja, kas visiem bija lēcies. Tā tas arvien mēdza būt pēc nošaušanām un apbedīšanām.

Vēlā pēcpusdienā sādā ieradās veseli bari ievainoto. Viena daļa tika tūlīt nosūtīta tālāk. Savos asiņainajos pārsējos tie nāca no pelēki baltā līdzenuma un devās uz palso apvārsni pretējā pusē. Šķita, ka tie nemūam neatradīs hospitāli un nomirs kaut kur tepat šajā pelēki baltajā bezgalībā. Lielākā tiesa ievainoto klusēja. Visi bija izsalkuši.

Tiem, kuri nespēja vairs paiet un kuru aiztransportēšanai trūka sanitāro mašīnu, baznīcā ierīkoja pagaidu hospitāli. Sašautajam jumtam aizbāza caurumus, ieradās līdz nāvei noguris ārsts ar diviem sanitāriem un ķērās pie operēšanas. Kamēr vēl nebija iestājusies tumsa, durvis stāvēja vaļā, un pa tām iekšā un ārā tika stieptas nestuves. Baltā gaisma virs operācijas galda mirdzēja kā gaiša telts zeltaina mijkrēšļa pārņemtajā telpā. Kaktā nomestas gulēja abu svēto tēlu atliekas. Marija turēja izstieptas abas rokas; delnu viņai vairs nebija. Kristum trūka abu kāju; izskatījās, it kā kāds amputētais būtu krustā sists.

Ievainotie nekliedza biei. Ārstam vēl bija saglabājušies pretsāpju līdzekļi. Katlos un niķelētos traukos vārījās ūdens. Cinkota vanna, kas bija atnesta no rotas komandiera mitekļa, pamazām pildījās ar amputētiem locekļiem. Pēkšņi no kaut kurienes uzklīda suns. Tas turējās durvju tuvumā un atgriezās atkal no jauna, tiklīdz to aiztrenca projām.

- Kur tas radies? – iejautājās Grēbers. Viņi abi ar Frēzenburgu stāvēja netālu no mājas, kurā agrāk bija dzīvojis pops.

Frēzenburgs skatījās uz pinkaino dzīvnieku, kas trīcēja, purnu uz priekšu izstiepis.

- Droši vien no mea.

- Ko tad šis tur meā var atrast? Tur viņam nekā ēdama nav.

- Tomēr. Pietiekami. Un ne vien meā. Visur.

Viņi piegāja tuvāk. Suns vērīgi pagrieza galvu, sagatavojies mukt. Abi karavīri apstājās.

Suns bija liels un vājš, pelēki rūsganu spalvu un garu, šauru galvu.