nepanesamas. „Gan tas atgriezīsies, ja vien es izturēšu,” viņš domāja. Viņš sauca vārdus un mēģināja atcerēties. Kā miglā parādījās Elizabetes mulsā seja. Tāda, kādu viņš bija to redzējis pēdējo reizi. Visas pārējās sejas, kādas viņai bija bijušas, izplūda miglā, tikai šī viena attēlojās glui skaidri. Viņš mēģināja iedomāties Vites kundzes dārzu un māju. Tas izdevās, bet bija tā, it kā viņš uzsistu uz klavieru taustiņiem un ne skaņas no tiem neizdabūtu. „Kas noticis?” viņš domāja. „Varbūt viņai kas atgadījies? Varbūt viņa ir nesamaņā? Varbūt tieši šobrīd māja ir sabrukusi? Varbūt viņa ir mirusi?” Grēbers rāva zābakus no dubļiem laukā. Slapjā zeme novaidējās. Viņš juta, ka plūst sviedri. - Tā tu nokausēsies, - kāds ierunājās. Tas bija Zauers. Viņš stāvēja kādas nopostītas kūts kaktā. - Un turklāt to var dzirdēt pa veselu kilometru, - viņš paskaidroja. – Ko tu dari? Vingro, vai? - Tu, Zauer, esi precējies, jā? - Skaidrs. Ja cilvēkam ir lauku mājas, tad tam jābūt precētam. Saimniecība bez sievas nekur neder. - Vai tu jau sen kā precējies? - Piecpadsmit gadu. Kāpēc tu prasi? - Kā tas ir, ja cilvēki tik ilgi ir precējušies? - Ko tu gan, cilvēk, visu tik neprasi? Kā tad tas lai būtu? - Vai tas ir tā kā enkurs, kas tevi tur? Kaut kas, par ko tu arvien domā un kurp gribi tikt atpakaļ? - Enkurs, ko nozīmē enkurs? Protams, ka es par to domāju. Šodien pat visu cauru dienu. Laiks pavasara sējai un dēstīšanai. No tā galva tīri vai dulna kļūst. - Es nedomāju tavas mājas. Es jautāju, kā tas tev ir ar sievu. - Tās taču nav šķiramas. Nupat jau es tev to paskaidroju. Bez sievas taču saimniecība nekur neder. Bet kas no domām tiek? Nekas vairāk kā vien rūpes. Turklāt vēl šis Immermanis, kas cilvēkam mūīgi grib iegalvot, ka katra sieviete, kas palikusi viena, guļot ar karagūstekņiem. – Zauers šņauca degunu. – Mājās ir liela divguļamā gulta, - viņš vēl kaut kāda mīklaina iemesla dēļ piebilda. - Immermanis ir pļāpa. - Viņš apgalvo, ka sieviete, kas kādreiz uzzinājusi, ko nozīmē vīrietis, ilgi bez tā nevarot izturēt. Ka tā sev drīz vien sameklējot citu. - Ak tu maita! – Grēbers pēkšņi saniknots teica. – Šis sasodītais tarkšķis domā, ka visi cilvēki ir vienādi. Tā ir vislielākā muļķība, kāda vien var būt!
XXVI Viņi cits citu vairs nepazina. Pat formas tērpus ne. Biei vien tikai pēc ķiverēm un balsīm, un valodas viņi vēl zināja, ka pieder pie viena pulka. Tranšejas bija sabrukušas jau sen. Fronte veidoja nenoteiktu, granātu izrautu bedru un bunkuru līniju. Tā pastāvīgi mainījās. Nebija vairs nekā citā kā tikai lietus un kaukoņa, un nakts, un eksploziju ugunis, un pa gaisu šķīstošie dubļi. Debesis bija sabrukušas. Tās bija saārdījuši iznīcinātāji. Lietus gāzās lejup, un tam līdzi bumbu un granātu meteori. Kā balti suņi starmeši plosīja mākoņu skrandas. Drebošo apvāršņu dunoņai cauri skanēja zenītlielgabalu sprakšķi. Zemē gāzās degošas lidmašīnas, un trasējošo lou zelta krusa laidās tām pakaļ, kūlī uzliesmodama un bezgalībā pazuzdama. Dzeltenas un baltas raķetes karājās izplatījumā un nodzisa kā dzelmju dziļumos. Tad atkal no jauna sākās viesuļuguns. Šī bija divpadsmitā diena. Pirmās trīs dienas fronte bija turējusies. Nocietinātie bunkuri bez sevišķi smagiem bojājumiem izturēja artilērijas uguni. Tad tika zaudēti priekšējie doti. Fronti pārrāva pretinieka tanki, bet daus kilometrus tālāk vācu prettanku artilērija pārrāvumu apturēja. Spoām liesmām rīta krēslā dega tanki; dai jau apgāzti, vēl labu brīdi kustināja tālāk kāpurķēdes kā uz muguras apveltas milzu vaboles. Apaļkoku ceļu būvei un telefona sakaru atjaunošanai bija izsūtīti karaspēkam pa priekšu soda bataljoni. Tiem vajadzēja strādāt gandrīz bez aizsega. Divu stundu laikā tie zaudēja savu ļauu lielāko