- Pasveicini arī Līzi! – tas sauca rīboņai pāri. - Laid klāt! Nost no loga! Tur ārā stāv mana sieva! Grēbers sagrāba Heinrihu aiz pleciem un rāva to atpakaļ. Heinrihs spēra ar kāju. Trāpīja Grēberam pa stilbu. - Skaties, lai viss būtu kārtībā! – tas kliedza. Sievieti vairs nevarēja dzirdēt. Grēbers iespēra Heinriham pa ceļiem un rāva to aiz pleciem atpakaļ. Heinrihs nepalaidās. Viņš vēcināja ar vienu roku, ar elkoni un otru roku viņš noturēja savu vietu pie loga. Vilciens meta līkumu. Pāri Heinriha galvai Grēbers redzēja Elizabeti. Viņa jau bija tālu prom un ļoti maziņa un stāvēja glui viena pie noliktavas. Grēbers māja ar roku pāri Heinriha salmu dzeltenajam matu cekulam. Var būt, ka Elizabete vēl varēja redzēt roku, bet redzēt, kas māja, viņa nevarēja. Tad tuvojās namu puduris, un stacija pazuda. Heinrihs lēnām atlaidās no loga. - Tu, nolādētais... – Grēbers saniknots iesāka un aprāvās. Heinrihs pagriezās. Lielas asaras ritēja viņam pār vaigiem. Grēbers nolaida rokas. - Ek, sūdi! - Nu tas ir par traku! – teica jefreitors.
XXV Pulku Grēbers atrada pēc divām dienām un pieteicās rotas kancelejā. Feldfēbeļa nebija. Tikai rakstvedis vien tur kvernēja. Sāda atradās simt divdesmit kilometru vairāk uz rietumiem nekā pēdējās pozīcijas, kuras Grēbers vēl zināja. - Kā tad šeit ir? – viņš apjautājās. - Sūdīgi. Kā gāja pa atvaļinājumu? - Puslīdz. Vai daudz kas noticis? - Viss kas. Tu jau pats redzi, kur tagad esam. - Kur rota? - Viens vads rok ierakumus. Cits aprok kritušos. Pusdienas laikā tie atgriezīsies. - Vai daudz kas mainījies? - Gan redzēsi. Nezinu, kurš vēl šeit bija, kad tu aizbrauci. Mēs saņēmām lielu papildinājumu. Bērnus. Krīt kā mušas ziemā. No kara nekā nejēdz. Mums tagad jauns feldfēbelis. Vecais ir beigts. Resnais Meinerts. - Vai tad tas arī bija kaujā? - Nē. Tas dabūja galu atejā. Uzskrēja gaisā ar visu padarīšanu. – Rakstvedis noāvājās. – Gan jau redzēsi, kas noticis. Kāpēc tu dzimtenē neļāvi kādai mazai, jaukai bumbas šķembiņai trāpīt tavu dibenu? - Jā, - teica Grēbers. – Kāpēc neļāvu? Labākās idejas rodas arvien tikai tad, kad jau ir par vēlu. - Es gan būtu mierīgi pāris dienu vēlāk atgriezies. Neviens šinī juceklī nebūtu pamanījis, ka trūksti. - Arī tas iešaujas prātā arvien tikai tad, kad esi jau atgriezies. Grēbers devās cauri sādai. Tā bija līdzīga tai, kurā viņš pēdējo reizi bija bijis. Visas šīs sādas līdzinājās cita citai. Visas vienlīdz nopostītas. Starpība vienīgi tā, ka tagad gandrīz vairs nebija sniega. Visur slapjš un dubļains; zābaki dziļi grima dubļos, un zeme tos turēja ciet, it kā gribēdama novilkt no kājām. Galvenajā ielā bija cieši blakām salikti dēļi, pa kuriem varēja iet. Tie ļakstēja ūdenī, un, ja uzkāpa virsū vienam galam, tad otrs pilēdams cēlās gaisā. Saule spīdēja, un laiks bija diezgan silts. Grēberam šķita, ka šeit daudz siltāks nekā Vācijā. Viņš ieklausījās frontes rūkoņā. Stipra artilērijas uguns vēlās, gan pieņemdamās, gan noplakdama. Grēbers sameklēja pagrabu, kuru tam bija norādījis rakstvedis, un nolika savas mantas kādā brīvā vietā. Viņš ārkārtīgi sirdījās, ka nebija vēl par kādu dienu vai divām atvaļinājumu pagarinājis. Viņš patiešām šeit