Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Tas neatbildēja. Oratora balss plarkšķēja tālāk, kā no skārda rīkles nākdama. Grēbers atlaidās pret solu un aizvēra acis. Heinrihs palika pie loga. Viņš nedzirdēja, ko jefreitors bija teicis. Mulsi, stulbi un skumji viņš, acis nenolaizdams, vērās Marijā. Marija tāpat vērās viņā. „Labi, ka Elizabetes šeit nav,” Grēbers nodomāja.

Beidzot balss apklusa. Četri muzikanti nospēlēja „Deutschland, Deutschland über alles” un „Horsta Veseļa dziesmu”. Viņi nospēlēja abas steidzīgi un no katras tikai pa vienam pantam. Kupejā neviens nepakustējās. Jefreitors urbināja degunu un tad vienaldzīgi apskatīja pirkstu.

Jaunkareivji sakāpa viņiem paredzētajos vagonos. Aiz viņiem iecēla kafijas katlu. Pēc kāda laiciņa to iznesa tukšu ārā.

- Šitās planckas! – sirdījās unteroficieris. – Vecajiem karavīriem viņas ļauj slāpēs nobeigties.

Artilērists kaktā uz mirkli pārtrauca ēšanu.

- Ko? – viņš jautāja.

- Planckas, es teicu. Ko tu tur gremo? Teļa gaļu?

Artilērists koda sviestmaizē.

- Cūkas gaļu, - tas atteica.

- Cūkas... – unteroficieris skatījās pēc kārtas uz visiem karavīriem vagonā. Viņš meklēja sev biedrus. Artilērists nelikās par to ne zinis. Heinrihs joprojām vēl stāvēja pie loga.

- Pasveicini arī Bertas tanti! – viņš teica Marijai.

- Jā.

Viņi atkal klusēja.

- Kāpēc vilciens vēl nekust? – kāds prasīja. – Ir taču jau pāri sešiem.

- Varbūt gaidām vēl kādu ģenerāli.

- Ģenerāļi lido.

Viņiem vajadzēja gaidīt vēl pusstundu.

- Nu ej vien, Marij! – Heinrihs laiku pa laikam teica.

- Varu pagaidīt.

- Mazajam vajag ēst.

- To viņš vēl visu vakaru varēs.

Viņi klusēja atkal labu brīdi.

- Pasveicini arī Jozefu! – Heinrihs beidzot teica.

- Jā, labi. Nodošu viņam sveicienu.

Artilērists ar troksni nolaida gaisu, smagi nopūtās un tūdaļ arī aizmiga. Izskatījās, it kā vilciens to vien būtu gaidījis. Tas lēnām sāka ripot.

- Tātad pasveicini visus, Marij!

- Jā, Heinrih, jā! Un tu uzmanies pats!

- Skaidrs, skaidrs!

Grēbers redzēja aiz loga skrejošās sievietes raiu nomākto seju. Viņa skrēja, it kā viņas dzīvība būtu no tā atkarīga, ja vēl kādas desmit sekundes varētu skatīties Heinrihā. Un tad pavisam pēkšņi Grēbers ieraudzīja Elizabeti. Viņa stāvēja aiz stacijas noliktavas. No vilciena viņa nebija bijusi redzama. Tikai vienu mirkli Grēbers šaubījās, tad viņš skaidri saskatīja viņas seju. Tā bija tik mulsa, ka likās esam bez dzīvības. Viņš uzlēca kājās un sagrāba Heinrihu aiz svārku apkakles.

- Laid pie loga!

Viss pēkšņi bija aizmirsts. Viņš vairs nesaprata, kāpēc uz staciju bija nācis viens. Viņš vairs nesaprata neko. Viņam vajadzēja Elizabeti redzēt. Viņam vajadzēja saukt. Viņš nebija viņai pateicis pašu svarīgāko.

Viņš rāva Heinrihu aiz apkakles. Heinrihs bija tālu izliecies laukā. No ārpuses tas bija atspiedies ar elkoņiem pret loga rāmi.