Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

- Bet kas tas ir?

- Staniols. Vai ļoti plāns, garās sloksnītēs sagriezts alumīnijs. Kaut kas līdzīgs sudraba papīram, kurā mēdz ietīt šokolādi.

- Jā. Viss mes piekārts ar šīm sloksnēm! Bet kur tās radušās?

- Lidmašīnas tās nomet veselām pakām. Tās traucē radiosakarus. Man liekas, ka tad nevar noteikt, kur atrodas lidmašīnas. Tas ir kaut kas tamlīdzīgs. Sīki sagrieztās staniola sloksnītes, gaisā lēni plivinoties, pārtrauc vai traucē radioviļņus.

- ēl, - teica Elizabete. – Izskatās kā ziemassvētku eglīšu mes. Un arī tas atkal ir karš. Es gan biju cerējusi, ka beidzot reiz būsim prom no tā.

Viņi skatījās turp. Koki mea klajumā bija pilni šo sloksnīšu, kas zaros plīvoja un zaigoja un vējā virpuļoja. Saule izlauzās cauri mākoņu grēdām un pārvērta sloksnītes mirdzošā pasakā. Un, joņojošās nāves un postu nesošās griezīgās kaukoņas pavadītas, šīs sloksnītes bija nolidojušas lejā un tagad klusu spīguļojot karājās kokos un šķita kā vizmojošs sudrabs un atmiņas par bērnības pasakām un ziemassvētkiem.

Elizabete piekļāvās Grēberam.

- Pieņemsim spoumu par to, pēc kā tas izskatās, un neuzskatīsim par to, kas tas īstenībā ir.

- Labi. – Grēbers izvilka no šineļa kabatas Polmaņa grāmatu. – Mēs nevaram doties kāzu ceļojumā, Elizabet. Bet Polmanis man šo te iedeva – tā ir grāmata par Šveici. Kādreiz pēc kara mēs turp aizbrauksim un panāksim nokavēto.

- Šveice. Tur, kur naktīs vēl deg gaisma?

Grēbers atvēra grāmatu.

- Arī Šveicē gaisma vairs nedeg. Kazarmās es to uzzināju. Mēs pieprasījām gaismu aptumšot. Šveicei vajadzēja mūsu ultimātu pieņemt.

- Kāpēc?

- Mēs nebijām pret gaismu tikmēr, kamēr mēs vieni lidojām pāri Šveicei. Bet tagad to pārlido arī citi. Ar bumbām uz Vāciju. Ja pilsētas kaut kur apgaismotas, tad lidotāji var viegli orientēties. Lūk, tāpēc!

- Tātad arī tas ir vējā.

- Jā. Bet mēs vismaz zinām – ja pēc kara kādreiz nokļūsim Šveicē, tad tur viss būs glui tāpat kā šajā grāmatā. Ja šī būtu kāda grāmata par Itāliju vai Franciju, vai Angliju, tad gan to nevarētu zināt.

- Un, ja tā būtu par Vāciju, tad arī ne.

- Un, ja tā būtu par Vāciju, tad arī vairs ne.

Viņi šķirstīja grāmatu.

- Kalni, - teica Elizabete. – Vai tad Šveicē nav nekā cita kā vien kalni? Vai tur nav ne siltuma, ne dienvidu?

- Ir gan! Šeit ir Itālijas Šveice.

- Lokarno... vai tur nenotika kāda liela miera konference? Tāda, kurā tika nospriests, ka karš nekad vairs nebūšot vajadzīgs?

- Liekas gan.

- Tam lēmumam nebija ilgs mūs.

- Nē. Šeit ir Lokarno. Paskaties! Palmas, vecas baznīcas, un tas te ir Lagomadores ezers. Un še ir salas un acālijas, un mimozas, un saule, un miers.

- Jā. Kā šo vietiņu sauc?

- Porto Ronko.

- Labi, - teica Elizabete un atlaidās zālē. – Paturēsim to prātā. Turp tad vēlāk dosimies. Tagad negribu vairs ceļot.

Grēbers aizcirta grāmatu. Viņš skatījās uz vizošo sudrabu kokos un tad apskāva Elizabetes plecus.

Viņš sajuta viņu, un pēkšņi šeit bija tikai mea sūnas ar zāli un staipekņiem un iesārts zieds ar šaurām,