- Vai tas tikai uzvalka dēļ? - Nē, - viņš atviegloti teica. – Tas tāpēc, ka es atkal dzīvoju. Es atkal dzīvoju un gribu dzīvot. Un līdz ar to arī acīmredzot rodas bailes. Visu dienu bija nejauki. Tagad, kopš tevi redzu, mazāk. Turklāt nekas nav grozījies. Dīvaini, cik maz pamata vajag bailēm! - Mīlai arī, - teica Elizabete. – Paldies dievam! Grēbers paskatījās uz viņu. Elizabete gāja brīvi un bezrūpīgi viņam blakus. „Viņa ir pārvērtusies,” viņš nodomāja. „Viņa pārvēršas ar katru dienu. Agrāk viņai bija bail, bet man nebija; tagad tas ir otrādi.” Viņi gāja garām Hitlera laukumam. Aiz baznīcas blāzmoja varens saulriets. – Kur tad nu vēl deg? – jautāja Elizabete. - Nekur. Tas ir tikai saulriets. - Saulriets? To neviens vairs neņem vērā, ko? - Nē. Viņi gāja tālāk. Saulriets vērtās plašāks un košāks. Tas atblāzmojās uz viņu rokām un sejām. Grēbers skatījās uz ļaudīm, kas tiem nāca pretim. Pēkšņi viņš tos ieraudzīja citādus nekā agrāk. Katrs bija cilvēks, un katram savs liktenis. Cilvēkam ir viegli nosodīt un būt drosmīgam, ja pašam nekā nav, viņš prātoja. Bet, ja tam kaut kas bija, tad pasaule pārvērtās. Tad dareiz bija vieglāk, citreiz grūtāk un dakārt gandrīz nepanesami. Joprojām vēl palika drosme, bet tā izskatījās citādi, saucās citādi un te tikai īsteni sākās. Viņš dziļi elpoja. Viņš jutās it kā pēc bīstama izlūkgājiena ienaidnieka teritorijā atgriezies savā blindāā, nebūdams gan lielākā drošībā, taču uz mirkli glābts. - Dīvaini, - teica Elizabete. – Laikam jau pavasaris. Šī iela taču ir nopostīta, un nav nekāda pamata – un tomēr man liekas, ka smarotu vijolītes...
XVIII Bethers saiņoja savas mantas. Pārējie stāvēja apkārt ap viņu. - Tu tiešām esi viņu atradis? – jautāja Grēbers. - Jā, bet... - Kur? - Uz ielas, - teica Bethers. – Viņa vienkārši stāvēja Pagraba un Alus ielas stūrī, blakus agrākajam lietussargu veikalam. Un es viņu pirmajā mirklī pat nepazinu. - Kur tad viņa visu laiku bijusi? - Kādā nometnē pie Erfurtes. Bet klausieties! Viņa tātad stāv tur pie tā lietussargu veikala, un es viņu neredzu. Eju garām, un viņa man uzsauc: „Oto! Vai tu mani nepazīsti?” – Bethers pārtrauca stāstīšanu un paskatījās visapkārt. – Bet kā gan biedri, lai pazīst sievieti, kas nokritusies svarā par astoņdesmit mārciņām. - Kā tad saucas tā nometne, kurā viņa bijusi? - Nezinu. Liekas, „Otrā mea nometne”. Varu viņai pajautāt. Bet nu klausieties taču beidzot! Es tātad apstulbis skatos uz viņu un saku: „Alma, tu?” – „Es,” šī saka. „Oto, man bija tāda sajūta, ka tu esi atvaļinājumā, tāpēc atgriezos.” Es joprojām vēl blenu viņā. Sieviete, kas bija ņipra kā alus vedēja zirgs, stāv tur novājējusi, vairs tikai simt desmit mārciņu svarā kādreizējo gandrīz divu simtu vietā, gatavais ģindenis, drēbes kā uz vada uzkārtas, īsta apīņu kārts! Bethers noelsās. - Cik gara tad viņa ir? – ieinteresēti jautāja Feldmanis. - Ko? - Cik gara ir tava sieva? - Apmēram metru sešdesmit. Kāpēc tu jautā? - Tad jau viņa tagad normālsvarā.