Divaina tevzeme janis plaudis by firmaartcom

nepaklausību. Bet neviens mācītājam nav paklausījis, un tā hernbūtieši atstājuši baznīcu kā uzvarētāji.» Kaņepju mājās dzīvoja Kārļa Miesnieka mātes vecāki. Iedama ciemos pie vecākiem vai arī uz saiešanas namu, māte ņēmusi līdzi arī Kārli, taču brāļu draudze viņam visu mūžu palikusi sveša. Pakāpsimies Viņķu kalna virsotnē. Latvijā nav Kaukāza vai Alpu sniegoto smaiļu, par Himalajiem nemaz nerunājot. Vērtējot pēc augstuma, arī Gaiziņš tāds paugurs vien ir. Bet - ja vērtējam skaistumu - mūsu pauguri ir diženi. Tie vieno cilvēku ar dzimto dabu. Viņķu kalnu Kārlis Miesnieks piemin vairākkārt: «No Viņķu kalna (..) var pārredzēt labu daļu Vidzemes vidienes. Skaidrā laikā var redzēt pat Raunas mūrus. (..) Skatīties no augstā Viņķu kalna pasaulē - tā man bija bauda, ko var salīdzināt tikai ar mākslinieciskās jaunrades prieku. (..) No mūsu Viņķu kalna bija labipārre- dzama dzimtenes dabas dažādība un ritmiski mainīgā lauku dzīve visos gadalaikos.» Nostāsimies kalna virsotnē un pavērsimies uz Piebalgu! Cilvēka skatiens ir kā putns. Tas var «knābt» maza mēroga ainavas, kavējoties pie puķītēm un vabolītēm zālē. Tomēr agri vai vēlu skatiens ceļas spārnos. Veroties no Viņķu kalna, Piebalga šķiet līdzīga jūrai. Sevišķi vējainā laikā. Tālumā viļņo un lokās meži. Mākoņu brāzmas steidzas tiem pāri. Eglāji atmirdz kā zaļgani saullēkti un iegrimst krēslas atvaros. Mākoņu ēnas mutuļo pār tīrumiem. Vējā viegli kā taureņi nezin kurp lidinās nomaldījušies baloži. «Pāri Viņķu kalnam staigāja vēji,» raksta Kārlis Miesnieks. «Tie savu liesu ari saldēja. Mēs nepazinām aizvēja…» Viņķu kalna vēji nežēloja nevienu. Reiz vētra izrāvusi no virām kūts durvis un sviedusi virsū mātei. Mariju Miesnieci izglābis grāvītis, kas bijis pie durvīm. Māte tajā iekritusi un palikusi dzīva. «Varbūt šie stiprie, neatlaidīgie vēji mācīja Viņķu ļaudīm dzīvē izturību,- piebilst Miesnieks, «… ja viņi arī citur kaut ko cēla, tad arvien pamatīgi, nevis pa jokam.» Miesnieku māja Vecviņķi celta pamatīgi un nevis pa jokam Viņķu kalna galā. Tā ir stingra un mazliet svinīga - līdzīga pauguram. Vēl šodien mājā dzīvo Miesnieku dzimta. Viņķos dzīvojis mākslinieka brālis rakstnieks Jonass Miesnieks (1896-1975). Emigrants. Tāpēc ari padomju Latvijā noklusēts. Sarakstījis stāstus, kā arī romānus «Bērzupju ģimenes portrets» (1935) un «Lībju gala soģis» (1948). «Es augu, kā parasti auga zemnieku bērni, lielā vienkāršībā,»turpina stāstījumu Kārlis Miesnieks. Bērni drīz vien likti pie darba. Viņi paši gribējuši palīdzēt lielajiem. Slaistu vaimanas Vecviņķu mājās nav skanējušas. Galvenais bērnu darbs bija lopu ganīšana. Ganos ejot, gadījies arī viens otrs negaidīts prieciņš. Parasti to sagādājis Viņķu āzis, kurš bijis populārs plašā apkārtnē un visur ticis cienīts drošās un draudzīgās uzstāšanās dēļ. Ja zēni uzkāpuši kokā un saukuši, nelaimīgais blēdams slējies divkājās un visiem spēkiem pūlējies nokļūt lapotnē - pie saviem draugiem. Mūsdienu cilvēkam grūti iedomāties, ko nozīmē 19- gadsimta vienkāršība. Ja dzīvoklī nodziest elektrība, dažam tāds notikums šķiet līdzīgs pasaules galam. Vecviņķos ilgu laiku nav bijis pat petrolejas lampiņas. Vakaros ģimene sēdējusi pie skala uguns. «Skala gaismā tiešām bija savs jaukums,- stāsta gleznotājs. Gleznu «Skalu plēsējs» viņš radījis, skala ugunij degot. Pirmie topošā mākslinieka zīmējumi tika izdarīti ar ogli uz skaidām. Zīmētājs notriepies melns, bet tā nebija liela nelaime. Skaidas sadedzināja, rokas nomazgāja, un viss bija pa vecam. Ar laiku talants sāka vērsties plašumā. Ogles zīmējumi parādījās uz sienām un skapja durvīm. Te vairs nelīdzēja uguns vai ūdens. Vecāki bārās, taču veltīgi. Kārlis turpināja zīmēt. It kā atlīdzinot Vecviņķu sienām nodarītos kaitējumus, viņš vēlākajos gados radīja divas gleznas - «Viņķu māja» un «Viņķu māja pavasarī». Par tām vairs nebārās neviens. 1910. gada vasarā Vecviņķos apmetās Eduards Brencēns. Viņš meklēja raksturīgus tipus brāļu