Divaina tevzeme janis plaudis

Izšķirošā kauja notika 1621. gada augustā. Daugavas labajā krastā no 150 kuģiem izcēlās zviedru desants. Atstājuši pie Dinamindes un skanstes aplencējus, galvenie spēki ieņēma Rīgu. Drīz vien krita arī abi nocietinājumi.

Uzvarētāji zviedri visu 17. gadsimtu pilnveidoja Neimindes aizsardzības sistēmu. Savā veidā pilnveidoja arī tās nosaukumu. Gadsimta beigās sešu bastionu aizsardzības būvi ar ravelīniem grāvjos, mūrētiem kazemātiem un pulvera pagrabiem sauca par Daugavgrīvas cie​toksni.

1680. gadā nozīmi zaudējusī Dinaminde tika uzspridzināta. Neiminde bija mantojusi arī tās nosaukumu.

Zviedri centās nostiprināt savus cietokšņus. Pagaidām Baltijas jūra bija «zviedru ezers», taču Krievija jau sen tīkoja pēc Baltijas plašu​miem. Tuvojās Ziemeļu karš (1700-1721).

Miglainā pavasara nakti divi tūkstoši sakšu ģenerāļa Flemminga vadībā mēģināja triecienā ieņemt jauno Daugavgrīvas cietoksni. Kopā ar vīriem nāves cīņā devās sakšu sievas. Pēc kaujas pie cietokšņa mūriem palika 1000 aplencēju. Neskatoties uz panākumiem, zviedri saprata, ka nākamais trieciens var būt liktenīgs. Zviedri vienojās ar sakšiem par atļauju netraucēti aiziet, līdzi ņemot ieročus.

1701. gadā līdzīgā veidā - karogiem plīvojot, kara orķestrim spēlējot, ar ieročiem rokās - no Daugavgrīvas atkāpās sakši. Pie cietokšņa stāvēja Zviedrijas karaļa Kārļa XII karapulki, un šis karalis bija paradis uzvarēt.

Pēc sakāves pie Poltavas Zviedrijas valdnieks vairs nespēja atsteigties palīgā Dau- gavgrīvai, ko aplenca Krievijas karaspēks. Pēc 9 mēnešu ilgas blokādes krievi iegāja cietoksnī. (Rīga padevās mēnesi ātrāk.) Šoreiz zviedri aizgāja bez plīvojošiem karogiem un mūzikas, bet pretošanās bija varonīga. Cietokšņa komandanta ziņojumā Kārlim XII lasāms, ka lielāko daļu no 1000 vīru lielā garnizona iznīcinājis mēris. Izslimojuši un ievainoti bijuši visi virsnieki, izņemot komandantu.

Ielenktie cepa maizi no auzām un dzēra jūras ūdeni. Gadījās arī dezertieri. Līdz aplenkuma beigām veselu cilvēku cietoksnī bija palicis tik maz, ka daži sargposteņi palikuši bez nomaiņas pat desmit dienas. Kareivji sargvietās miruši no mēra.

1710. gadā cietoksnis sastāvēja no sešu bastionu frontēm ar ūdens grāvjiem, akmeņu es- karpiem un segtas ejas. Piecas no sešām frontēm sedza ravelini un glasisi. Apšaude viscaur atklāta, vietām divi stāvi. Cietoksnī bija kazar​mas, pulvera pagrabi un viena divstāvu mūra kazarma.

17. gadsimta beigās Daugava ietecēja jūrā ziemeļrietumu virzienā. Pēc pusgadsimta tā sāka mainīt plūdumu un tecēja uz rietumiem. Mangaļsala ievērojami pagarinājās, un upes grīva atradās pāris kilometru lejpus Dinamindes cietokšņa.

Daugavas lejasdaļā tika ierīkotas tehniskās būves. Radās nepieciešamība celt krastu baterijas pie Komētas forta, kas 1765. gadā bija uzbūvēts Daugavas labajā krastā. Jaunā nocietinājumu sistēma sedza Dinamindi un Daugavas ieteku. Daugavgrīvas cietoksnis īpaši strauji tika nostiprināts Krimas kara laikā.

Cietoksnis kļuva par Rīgas ostas «atslēgu». 1852. gadā tajā tika ierīkots telegrāfs - pirmais Krievijas impērijā, pēc tam uzbūvēja tiltu pār Lielupi un tiltus satiksmei ar ravelīniem. Cietoksni ar Rīgu savienoja dzelzceļš.

Daugavgrīvas cietoksnis tika uzskatīts par neieņemamu. Sešu bastionu sargāto akmens daudzstūri, kurš no putna lidojuma atgādināja vairākstaru zvaigzni, apjoza ar ūdeni pildīts grāvis.

Akmeņi klāja pat mūra iekšējo - grāvim piederošo - malu. Iekšienē atradās kazarmas un pulvera pagrabi.

Cara valdība gādāja, lai svarīgais cietoksnis tiktu regulāri pārbūvēts un nostiprināts, bet nepateicīgā Ustjdvinska sagādāja raizes. 1905. gada decembrī notika matrožu dum​pis.