Divaina tevzeme janis plaudis

Augstrozes pils blīvēšanai bijuši sasaukti visi pagasta iedzīvotāji. Pakalna virsotne tikusi paaugstināta, nesot zemi no kalna pakājes. Lai būvmateriālus vieglāk dabūtu kalnā, cilvēki tikuši nostādīti strēķī, un, no rokām rokās akmeņus dodot, tās darbs bijis jāpaveic. Smagu materiālu cilvēki vilkuši ar striķiem, kuri sevišķi tam nolūkam bijuši sagatavoti. Sākumā pils būvēšana nav veikusies.

Kas dienā uzbūvēts, tas naktī nogtimis. Pēdīgi amatnieki iedomājušies, ka cilvēks jāupurē, to pils sienā iemūrējot. Pats Augstrozes lielkungs gājis pie saviem ļaudīm un saucis: «Kurš vēlas pils atslēgas nēsāt?» Pieteikusies kādā jauna meita. Lielkungs tai devis dzert saldu vīnu. No vīna tā apdullusi un tikusi iemūrēta pils sienā. Trīsas dienas un trīsas naktis bijusi dzirdama viņas gaudošana pils mūrī. Tagad pils vairs nav grimuse, un darbs ticis vairākos gados pabeigts. Pils sienas bijušas sevišķi stipras, un ienaidnieki nav varējuši pili ieņemt, kaut tie lietojuši visādus līdzekļus mūru ārdīšanai. Šai teikai (ievietota krājumā «Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. Izlase» (R., 1988» atradīsim daudz «māsu» un «māsīcu». Līdzīgā kārtā, padodot akmeņus no rokas rokā, būvēta arī netālā Cēsu pils. Cilvēki esot iemūrēti ari Mālpils un Alūksnes viduslaiku cietokšņos, vairākās baznīcās.

Vai ticēsim, ka Latvijas mūros atrodas veselas kapsētas? Ironija tomēr nevietā. Lūk, ko raksta arheologs J. Apals grāmatā «Arheoloģiskie pieminekļi Gaujas nacionālajā parkā» (R., 1986) par Araišu baznīcu: «Celtniecības darbu gaitā noārdīja arī mūra stabus, kas atradās virs baznīcas durvīm un vecās rietumu zelmiņa sienas. Nojaucot vidējo stabu, atrada iemūrēta cilvēka atliekas - skeleta kaulus un rūtainas drēbes nospiedumus uz šaurās staba iekštel​pas sienām.»

Lūk, teikas noslēgums, kurš publicēts citā grāmatā: tā kā pili, kas tagad atradusies augstu virs apkārtējā novada, iemūrēta ganu mei​ta Roze, apvidu tā ari nosaukuši - par Augst​rozi.

Augstrozes pilskalns ir viens no trijiem augstākajiem pauguriem pagastā. To pārspēj tikai Cēsu kalns (125 m virs jūras līmeņa) un Krustkalns. Tie visi ietilpst Raiskuma-Augst- rozes paugurainē.

Tajā nav divu Krustkalnu, tomēr virsotne ar šādu nosaukumu atrodas samērā netālu - Cēsu rajona Baukalnā, kura pakājē ir Plācis. Veci ļaudis stāsta, ka abos Krust- kalnos ir bijušas kapsētas, kur stāvējis koka krusts. Laika gaitā tas satrūdējis un nogāzies. Ojāra Ozoliņa grāmatā «Atnācēji no saullēkta puses» (Valmiera, 1991) Krustkalni dēvēti par mūsu senču svētkalniem.

Ar Augstrozes Krustkalna kapsētu saistās traģiska teika.

Agrāk dzīvojuši divi jauni- Augstrozes un Mujānu- bruņinieki. Viņi gājuši uz sacīkstēm, kur uzvarētājam pasniegtas godalgas. Toreiz tur bijusi viena skaistule, kas godalgu pasniegusi Augstrozes bruņiniekam. Viņi nu abi pa​liek uz mūžu ienaidnieki un nav vairs tiku​šies.

Augstrozes bruņiniekam vēlāk piedzimst meita un Mujānu grāfam - dēls. Bet viņi nekad nesatiekas un viens otru nepazīst. Bet nu viņi satiekas netīšām. Tas notiek tā. Mujānu bruņinieka dēls savā mežā apmaldās un ieklīst kaut kur Augstrozes tiesā. Viņš uziet vienu celiņu, un tas celiņš aizved viņu uz Krustkalnu. Tajā Krustkalnā gulējusi Augstrozes meitai māte, tā pati, par kuru kādreiz sacensībās cīnījušies abi bruņinieki. Meita vienmēr iet uz mātes kapu, nes puķes, celiņš pavisam iemīdīts. Abi jaunie tur satiekas un uzreiz abi iemīlas, kaut arī abi zina, ka tēvi ir naidā. Abi norunā satikties šeit vienmēr. Sarunā, ka viņš viņu aizvedīs slepeni un bēgs. Bet kāds bija noklausījies un kungam pateicis, ka meitu nāks zagt. Viņš nu palaiž savus asinssuņus vaļā. Un, kad jaunais brūtgāns pakāpjas pa trepēm uz augšu, kāds trepes parauj, un suņi viņu sa​plosa.

Meita paliek vājprātīga, tik sauc savu brūtgānu vārdā. Beidzot viņa noslīcinājusies Liel- ezerā, un no tā laika tur naktī vienmēr skan kāda balss. Laikam viņa sauc.

Atkal piebilde. Bruņinieka meita saukta par Rozi. Pils un novads nosaukts par Augstrozi.

Apmēram 1,5 km no Krustkalna atrodas bijusī Augstrozes muiža. Pie muižas - parks un graviņa