Divaina tevzeme janis plaudis

svešiniekus un atrastos, vienmēr valdīja zināma spoku atmosfēra, bija daudzi kapi, kuriem godīgais birģelis gāja apkārt ar lielu tikumu, klusībā pārmetot krustu vai noskaitot Tēvreizi. Nelaiķis, bijušais kapu pārzinis O. izteicās, ka, ja viņš sāktu stāstīt, tad visi klausītāji aizdrāztu prom kā -ieeļļoti zibeņi». Interesanti ir tas, ka visvairāk, šadu nostāstu saglabājies no racionālisma laikiem.-(j.

Juškēvičs. Ve​cā Rīga. R., 1994., 13.-14. lpp.)

No agrākiem laikiem bija saglabājusies kā​da dienasgrāmata.

-Miera no mantas un godkāres nav iespējams atrast pat viņsaulē,»reiz izteicās nelaiķis mācītājs Leons Taivāns, vēlākais čekas moceklis. «Lielajos kapos uzceltās muižnieku kapličas ir kā mūra cietokšņi - ar pazemes ejām, akmeņu kārtām, čuguna durvīm un vape- ņiem. To likteņi ir aprakstīti kādas mūķenes dienasgrāmatā. Viņa kalpojusi par žēlsirdīgo māsu tuvējā Hospitāļu ielā.»

Mūķene bijusi gaišredzīga. Viņa stāstījusi arī par kapliču Lielajos kapos. Tajā ieslodzītā dvēsele nav varējusi izkļūt ārā un dzīvojusi kā cietumā. Pārāk liela ir bijusi ticība dzīves laikā.

Ticība varas, varmācības un citiem mūriem.

Spoku stāsti par Lielajiem kapiem ir publi​cēti reti, bet, ja ir, tad pamatīgi.

Cits nostāsts vēsta, ka kāds jūrnieks mirstot prasījis, lai viņam zārkā ieliekot neuzticīgās līgavas gredzenu. Krusttēvs tam pretojies, un nelaika lūgu ms palicis neizpildīts. Pēc kāda laika mirušā krusttēvs apmeklējis Lielos kapus un jūrnieka kapa tuvumā sastapis kādu svešinieku, kurš pratis viņu tā ievilināt sarunās, ka krusttēvs aizmirsis sarunas vietu un laiku. Pēkšņi kaut kur tālumā nodimdējusi vienpadsmitā stunda. Tikai tagad krusttēvs šausmās ieraudzījis, ka nakts laikā atrodas pašā attālākā kapsētas stūrī. Svešinieks apsolījis izvadīt viņu no kapsētas un tumsā vedis to vārtu virzienā. Pēc kāda laiciņa abi pienākuši pie skaistiem pīlāriem rotāta nama, kas bijis apgaismots lāpām un svecēm.

Svešinieks ievedis krusttēvu namā un rādījis viņam tur plašu sabiedrību vecmodīgos tērpos. Ļaudis sēdējuši pie vīna kausiem un tērzējuši. Svešinieks tad uzrunājis sabiedrību šādiem vārdiem: - Vai kāds no jums nepazīst šo manu biedru?- Šermuļi pārskrējuši krusttēvam pār kauliem, kad viņš ieraudzījis lēniem soļiem sev tuvojamies mirušo krustdēlu - jūrnieku. Pienācis klāt, viņš krusttēvam uzprasījis: -Tu laikam atnesi manas līgavas gredzenu? Ja to neatdosi, netiksi mūžam no šejienes laukā.- Visa sabiedrība apstājusi runātājus. Krusttēvs lielās bailēs apsolījies darīt visu, ko vien krustdēls vēlējies, bet tad iejaukusies citi mirušie, kas gribējuši noskaidrot dažas personīgās lietas.

Viens vēlējies zināt par savu māti, otrs-par mājas saimniecību, trešais- par darbavietu, ceturtais- par draugu. Viņi prasījuši un draudējuši. Beidzot jūrnieks teicis krusttēvam: -Viss tas tev jāizdara.

Dodam tev astoņas dienas laika. Nedomā mums izsprukt kuģī vai ratos. Mūsu rokas ir garas un tura ciet. Še, izdzer šo kausu, tad tu atminēsi visus uzdevumus. Ja tu tos neizpildīsi, mirsi divu nedēļu laikā. Ja izpildīsi, mūsu labvēlība paglābs no kapa vismaz divdesmit piecus gadus.- Krusttēvs izdzēris skaidro, bezgaršīgo dzērienu no pasniegtā kausa un pamodies. Viņš sēdējis uz sola pie sava krustdēla kapa, un tālumā pulkstens nositis vienu. Kā izšauta bulta viņš aizdrāzies līdz kapsētas vārtiem un tālāk mājās. Tanī pašā rītā viņš aizgājis pie policijas priekšnieka, kuram jau bijis ziņots it kā par viņa pazušanu, un dabūjis atļauju atvērt krustdēla kapu un zārku, uzmaucis viņam pirkstā gredzenu, bet papīru ar atbildēm ielicis viņam rokā, ko mirušais pastiepis dzīvajam pretī. Kad pēc nedēļas atkal attaisījuši zārku, papīrs mi​rušā rokā vairs neesot bijis.

0-Juškēvičs. Vecā Rīga. R., 1994., 41. Ipp.)