Annotation Marģers Zariņš Didriķa Taizeļa pedzīvojumi
brīnišķīgie
izdevniecība «Liesma» Rīga 1978 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Mākslinieks A. Lielais C «Liesma», 1978
SENTĒVI PIRMĀ BILDE Šķiršanas Didriks pie pirātiem OTRĀ BILDE Dampfkuģis «Gromobojs» TREŠA BILDE jeb triptihons Mustanuma viss pa vecam CETURTĀ BILDE No kuģa dienasgrāmatas Kāzas Mustanumā PIEKTĀ BILDE Pelēka ikdiena Stāsts par pieradināto valzivi
Ali Baba un divpadsmit laupītāji SESTĀ BILDE SEPTĪTĀ BILDE Pirms saules rieta SATURS Marģers Zariņš Didriķa Taizeļa pedzīvojumi
brīnišķīgie
SENTĒVI Mustanuma vīri — jūras braucēji, zemeslodi apceļojuši, pasaules krogus izdauzījuši. Lamājas britiš, lamājas ventiš. Nav ko runāt: — Tie randalist' ir tīrie skandālist', — stražņikiem žēlojies Nogales muižas īpašnieks Stefans Brunovskis. Aizto lepnais gailītis vēl līdz šim nav uzdrošinājies doties uz Mustanumu meitas celt. Visur viņam brūtes, visur-sievas, bet viņš labi saprot, ka Mustanumā nedrīkst nagus palaist. Kā par nelaimi, taisni Mustanumā dzīvo Pankoku Ona, piens un asinis. Nāvīgi jauks meitēns! Majors ir nāvīgi izvēlīgs kungs, bet tagad viņš ir nāvīgi iemīlējies Onā ūn nezina, ko iesākt. Kas nu notiks, ak
vai, kas nu notiks? Onas tēvs — Pankoku Jāks piedzimis kropls: viena kāja īsāka. Klibs — neder jūras braukšanai un kuģošanai. Aizto jaunības gados Ugālē un Talsos pie kāda slavena Kurzemes bilžu griezēja amatu mācījies. Dāņu mālderis Jākam parādījis, kā bildes taisīt, uz gludena liepas dēļa līnijas iegrebot, ar eļļainu krāsu pārklājot un pēc tam uz baltas bērza tāss nospiežot. Ar vienu spiedi — ducis! I Visu mūžu vecais Pankoks noņēmies ar bildēm. Uz lubu dēlīšiem pavairotas, tās pavairojušas arī Jāka slavu. Slava izpletusies pāri Kursas un Venti.ņu robežām. Meitai Onai pavēlēts braukāt pa tirgiem un baznīcas svētkiem bildes andelēt. Admiestā labi pērk, vēl labāk Sasmakā, bet tik labi kā Sauļos nepērk
nekur. Katoļi pazīst drēbi: kā uzburti Jāka Marijām un Madaļām. Ir jau arī skunste: krāsainas un spožas, iebeicētas ar dzintarlaku. Ja vien Jāks nebūtu kala mies (zivju vīrs), viņš pārceltos dzīvot Lietuvā, uz Telšiem vai Kalvāriju, kļūtu bagāts pans jeb kunigaikštis, bet Jāks ir libisk randalist (lībiešu jūrmalnieks), tāpēc paliek Mustanumā. Tirgū par bildēm sanāk branga nauda. Cenas turas, nav ko žēloties! Piemēram, dievmātes uz šaurajām lubiņām maksā trīsdesmit kapeikas. Četrkantīgās uz dēlīšiem, tādas kā «Venēcijas asins- nakts» un «Kapsētas Urzula», — trīsdesmit piecas. Par kātā uzmauktu Zilbārdi līdz šim deva tikai desmit, jo bilde treju stūru. Bet no tās svētdienas, kad Ninīves tirgū Dārtas muižas baronese Klotilde de Žardēna,
ieraudzījusi Zilbārdi, sasita plaukstas un skaļi iesaucās: «Mon dieu, c'est drapelets de pelerinage'!» (nometusi galdā pusrubli, grāfiene pakampa Zilbārdi un aizskrēja), — Ona saprata, ka Zilbāržiem cena jāpaaugstina. Tagad Zilbār- žus (kātā uzmauktus) var dabūt tikai par sešdesmit piecām kapeikām. Sprancūzietes gaumei (cik jau nu uz to var paļauties) tagad seko arī citu novadu poļu un zviedru muižnieces. Kundzes pērk. Bet kungi luncinās ap daiļo pārdevēju. Viens lustīgs kungs, viens poļu kungs… Tas būtu īsumā par Pankoku ģimeni. Taizeļu Didrika tēvam, nelaiķim Dāvim, sākumā nepiederēja itin nekas. Izņemot, protams, vecu laivu (vai tad nu zvejnieks bez laivas?). Dāvis Taizels pēc dabas sīksts vīrs: ziemu i vasaru brauca Lielajā
jūrā, īrās apkārt zemesragam, meta ložas, vilka jadu. Viens pats, uz savu roku… Viņam, velnam, laimējās pārlieku. Tūrkas, lestes[2] — kā dulnas, kā apmātas: akurāt tikai Dāva jadā. Turpat Cūku sēklī — Sigkeragā zvejoja vēl arī Miķeltorņa Laudurgs, tāpat Saunaga Priežbogas vīri, bet tiem neķērās ne asaka. — Ko tu te esi atklīdis, Mustanuma draņķi! Maniem bērniem maizi atņemt? — kliedza vecais Priežboga, laivas galā izslējies. Olrā dienā Laudurgs neizturēja un aizskrēja pie Picakilas vecenes padomu prasīt: kā tikt vaļā no svešinieka, kurš degunpriekšā nolasa visu biezo reņģi? Picakilas vecene — apkartnē gudrākā zīlētāja. Viltniece ar pūces ģīmi. Noklausījās Laudurga bēdas, ievilka pīpes
dūmu un teica: — Es tur nekā nevaru palīdzēt. Dāvis noslēdzis līgumu ar Jūras māti un viesuli īlingu. Kāpēc man pavasarī neatvedi žāvētu angeru[3]? Es būtu kaut ko izdomājusi. Bet Taizels pratās, atveda… Kur tu, ņauda, biji agrāk? — smejas vecene. — Ko lai nu iesāk? — izmisis jautā Laudurgs. — Ko iesākt? Citu neko kā paziņot svešiniekam par piecu jūdžu platu zvejas aizliegumu Cūku sēklī. — Ko!? — Laudurgam mute vaļā palika. Fiksa doma: piecu jūdžu zvejas aizliegums Cūku sēklī. — Skaitot no malas? — Skaitot no pašas malas, —
ķiķina Picakilas ragana. — Ja apsolīsi uzdāvināt man kādu šķiņķi, pieburšu lestes arī tavai jadai. — Šķiņķis būs! — Nekā! Atved divus šķiņķus. — Būs divi šķiņķi, Visa pakaļa! Tikai lestes dzen manā tīklā. Picakilas vecene redz, ka andele nopietna, tāpēc tūliņ sāk burt un spalgā balsī skaitīt: — Libist lested meddo nerro, grabed lested piškis nerro, Peddod, lested meddo metso, sldad okšid maa miedmetso! (Treknas lestes mūsu jūrā, vājas lestes Mazā jūrā; Brangas lestes mūsu mežā, vilki, lapsas zemnieku mežā!) Bet otrā rītā no tās buršanas nekāda
labuma. Dāvis Taizels- Cūku sēklī velk lielo lomu, bet Priežbogam un Laudurgam ne peškis lūki2 . Vīri izvelk laivu krastā un aiziet. Negaiss tuvojas… Pērkonam ārdoties, krusai grabot, nav jūrā ko līst… Laiku vilkdams, Dāvis sēž Irves krogu pie lielā galda, dzer brandvīnu un rēķina, cik Admiestā nopelnīs par kūpinātām lestēm. Pret vakaru atsprāgst durvis un krogū iebrūk septiņi vīri. Tie ir Miķeļtorņa un Saunaga veči ar Laudurgu priekšgalā. Visi septiņi nosēžas cieši blakām Dāvim, norauj cepures un ar dūrēm apstrādā balti noberzto ozolgaldu. — Ermanbriksi! Katram vīram stopu brandvīna, aber fiksi! Krodzinieks Ermanbriksis steidz nest
un liet. Jūt, nupat jūra sitīs augstu vilni. Septiņi milzeņi vareniem kulakiem. Un viens pats sīks vīrelis — Dāvis. Dāvis Taizels no Mustanuma. Laudurgs, salējis rīklē brandvīna mēriņu, aizsmacis tos: — No šīs dienas Cūku sēklī svešiniekiem rādīties aizliegts, to tu ievēro! Sigkeragā izsludināts piecu jūdžu zvejas aizliegums. Skaitot no malas. Saprati? — No kādas malas? — brīnās Dāvis. — Tāda likuma nav! Lielā jūra pieder visiem. — Tas likums tagad tiek izsludināts! — kliedz Priež- boga. — Man uzspļaut uz tāda likuma! —• saka Dāvis. — Lielā jūra pieder tikpat daudz man kā tev(
Septiņi vīri sakustas. Viens_tēvainis pieceļas un izvelk no azotes jūrnieku dunci, Arensburgā pirktu. Pamatīgu tuteni. — Lūk, likums! Dāvis netiek gudrs: nagioks pidd'? — Man līgums ar viesuli īlingu, — viņš vēl mēģina atrunāties. — Klarē bout![4] — Laudurgs gāž ar kulaku pa galdu tā, ka mēriņi salecas. — Lai Ilings mums visiem iepūš! Bet tēvainis ar Arensburgas dunci lēnām tuvojas— Tūlīt jeb vēl apdomāsies? — jautā Priežboga. — Viņš vēl apdomāšoties, — saka Dāvis un nolaiž rokas par zīmi, ka padodas. Tovakar viņi izšķīrās bez kautiņa. Taizels taču nav ap- drīvēts. Ko viņš var
viens pret septiņiem? Atstās Cūku sēkli, pameklēs laimi citā vietā. Varbūt veiksies i Mazajā jūrā? Bet nekur vairs zivis tā neķērās. Rudeni Dāvis lietu smalki pārdomāja un nolēma kļūt par kuģinieku. — Uzcirtīšu sūrlaiju (liellaivu) pats savām rokām. Tas būs mans šoneris. Dažs labs no Kolkas pa vasaru divi tūkstošus sudraba rubļu nopelnījis, dzenot malkas kuģi uz prūšiem un Pēterburgu. Vai tad es nespēšu to, ko citi? Saspļaušu rokās un uzcirtīšu! Redzi nu, kāds dažam liktenis: tie septiņi lielījās — īlings viņiem varot iepūst! Un iepūta arī. Septembra beigās gaišā dienas laikā Lielajā jūrā uznāca tāda vērpete un brāziens, ka dibenā aizgāja Priežbogas laiva ar trim vīriem. Izglābās vienīgi
Laudurgs. Saki nu, ka dieva nav! īsi pirms miršanas Picakilas vecene tomēr izpļāpājusies… Un ļaudis dabūjuši zināt, aizko zivis par varēm līdušas Dāva tīklos. Kādā gaišā vasaras naktī šis zvejojis Lielajā jūrā pretī Mikeļbākai. Kāpusi rēna migliņa, abu torņu gunis klusu mirgojušas pamalē. Dāvis tik aplam sācis rīkoties ar spilles rokturi, ka spille atrisusi un, ar spēku dibenā iedama, norāvusi enkuru. Tas nokritis kā akmins, Dāvis paguvis vien iekliegties: — Klarē bout! Nekas cits nav atlicis kā līdz rītam pa veciem viļņiem rullēt: vai nu tāpēc laivu malā dzīs? Šūpodamies drusku iemidzis… Uzreiz jūt: kaut kas noplunkšķ. Dāvis
pieliecas uz to pusi, paskatās, un — tu brīnums! Laivas galā no ūdens izslējusies vārava. Kakls kā dūjai, mati zaļdzelteni. Ar vienu roku pieturēdamās laivas malai, mīlīgā balsī saka: — Ai, ai, Dāvi! Tu nu gan esi šipšandlers, ukstiņš gatavais! Norāvi enkuru un iegāzi to taisni manas pils vārtos. Esmu Jūras māte, mana vienīgā meita patlaban strin kāzas ar Islandes princi. Nedz jaunais pāris, nedz vedēji netiek pa vārtiem pagalmā: nav mums tik stipras zivs, kura spētu pacelt tavu smago enkuru. Nāc ātri! Oze un baštiks (vīramāte un vīratēvs) nespēj vairs saturēt savas žaunas, sāk izrunāties par latviski lībiskajām nekārtībām. Viņiem, lūk, fjordos tādi neparedzēti traucējumi nenotiekot, kāzas izziņojot
laikus, un tajā kvadrātā tad nu neviens zvejnieks nedrīkstot rādīties, bet jūrā dežurējot drošības policija. — Nāc, draudziņ, palīdzi! Nekavēsimies, — Jūras māte steidzināja apmiegojušos Dāvi, aptina tam ap galvu savu zaļdzelteno matu kodeļu (lai puisis ūdenī nenoslāptu), un abi ienira dzelmē, atstādami laivu līgojot. Tur lejā ūdenī laistījās glāžu pils, pagalmam apkārt akmens sēta, un sētā plati vārti. Bet vārtos enkurs kā ķipis: ciemiņi netiek ne iekšā, ne ārā. Brūte raud, oze lamājas, baštikam nervu lēkme. Dāvis pienāk, ar vienu roku paceļ enkuru, savicina un aizmet sētmalā, dūņas vien pajūk. Kad ūdens kļuvis klārs, gliemežorķestris sāk spēlēt «Kāzas Troldhaugenā», vārti plaši atveras. Jūras
meita krīt ap kaklu Islandes princim, oze apkampj baštiku, bet Jūras māte Dāvim saka: — Par to, ka mūsu famīliju no kauna paglābi, tavas ložas un jadas Lielajā jūrā būs mūžam zivtiņu pilnas. Paldies, Dāvi, Taizeļa dēls! Nāc, es tevi ātri uznesīšu augšā, tu jau rīsties un esi gandrīz bez elpas… Zēl! Būtu tu normāls, tas ir, ja tev būtu žaunas, varētu visi kopā jautri padancāt. Bet tagad — paldies un uz sadzirdēšanos nedēļas nogalē! Tāds bijis noslēpums, kuru saviem bērniem mirdama atklājusi Picakilas vecene un kuru atstāstījis Domesnesas mācītājs, varbūt citiem vārdiem atstāstījis, bet uz to pusi gan. Māņi lēnām izplatījās pa visu novadu, un Jāns Printsjāns no Miķeļtorņa tos pierakstīja un aizsūtīja
Leram-Puškaitim, un Puškaitis izpētīja, ka tā esot tautas teika, kauču patiesībā tā ir gluži vienkārša Picakilas vecenes izdomāta reika. Tumšie ļautiņi sāka Dāvi lielā godā turēt un viņu bīties. Taču Dāvim viena alga: ne zivis, ne jadas viņam vairs nav vajadzīgas, viņš cērt un meistaro malkas kuģi, ko peļņā braukt. Ir jau krietni gados: piecdesmit un vēl viens bišķis. Sieva kolieras sērgā veļu valstībā aizgāja, atstāja dēlu Didriku. Didriks aug kā lāča bērns: nešūpots, neauklēts, bet niķu un stiķu pilns. — Diezin no kādas sugas? — brīnās Dāvis. — Kamā atsities? Pats es kā miņķins (sesks), bet Didri- kam septiņpadsmit gadu vecumā augums piecas ar pusi pēdas, ausis ieskaitot. Mildzo mies'! Kamā atsities? Tīri bail, ka tādu makānu rekrūšos nepaņem. Uz tām turku
robežām jau atkal neticīgie sākuši kara bungas rībināt. Nogales Stefans Brunovskis iepircies par Skoboļeva un Radecka gvardes oficieri. Taisās braukt suņus sist, ka nepaķer Didriku līdzi… Pupas malt… Domāja, domāja. Ilgi domāja vecais Dāvis … Sadomāja par jūras braucēju savu Didriku izskolot. Lai mācās vispirms kabotāžu! Kuģu kapteiņi labprāt pieņem skolot jaunus, apķērīgus cilvēkus. Pa jūrām jau brauc libisk kala mied: Ķīšu Gusts no Dundagas, Kurseinu Jans un Ovižiem, Zandfeldu Spricis no Lūžņas un, eku, tepat — Mustanuma poišs Vāku Krišs jebšu, kā viņš pats sevi sauc, Christian Waacke, pjunduris gatavais. Kāpēc mans dēls Didriks nevar mācīties par tālās jūras
braucēju? Taizeļu dzimta ir vecākā Mustanumā, sīkstākā! Lai tiktu uz tālbraucēja kuģa, jāprot rēķināt, lasīt, rakstīt un nedaudz pa vāciskam. Aizto Didriks vispirms četrus gadus sagāja Miķeļtorņa skolā pie vecā Printsjāna. Didrikam bija laba galva: tikpat viegli gudrības gāja iekšā, kā nāca ārā. Ne tikai lasīt un rēķināt iemācījās. Visu «Pehva Mateus Evangelium Lihbiski» prata no galvas atstāstīt, — to itin jauki randalist valodā pats Prints- jāns bija pārtulkojis. Arī vāciski buldurēt Didriks iemācījās uz četri ar mīnusu. Tādu gudrinieku kapteiņi atplestām rokām ņēma pretī. Tagad nu Didriks Taizels pa ziemu dzīvo Mustanumā, bet pa vasaru braukā ar šoneriem pa Lielo jūru un Somu līci, vezdams malku Pēterburgas
kungiem, linus Pērnavas uzpircējiem un darvu Gotzemes zvejas vīriem. Bet vecais Dāvis ieriktējis Kārdikšos deguta cepli. No bērzu kraupas un sacietējušām koku mizām viņš kūpina pirmās šķiras smirdekli. Dundagas muižkundze pievāc nomas naudu, bet Dāvis ir viltīgs un prot galus kopā savilkt. Deguta ceplis viņam ir tīrā naudas ādere. Malkas kuģis, kuru vecais Taizels nodēvējis nelaiķa sievas vārdā — Meddo (Dāvis sievu mīlīgi sauca par Me- dutiņu, kauču viņas kristītais vārds bija Made), tapa uzbūvēts vienā vasarā. Tas bija divmastu burenieks, tēsts no Slīteres priežu baļķiem, ar spēcīgu Vīdalas ozola ķīli, klīverbomi, baku, enkura spilli un gafeli. Sākumā cirta divi vien — vecais ar Didriku, bet, kad sākās grūtākie darbi ar
mastiem un takelāžu, tad nāca palīgā Merģenes amatnieki pašās beigās tauvas un galus iepirka Arens- burgā, atveda laivās pāri Mazajai jūrai. Vēl viena ziema Mustanumā, un Taizeļa komanda sāka sparīgi dzīt «Meddo» pa tuvējām jūrām. Tādā veidā vecais pelnījās divi vasaras. Uzcēla jaunu ērberģi kāpās (iepretī Pankoku Jāka būdai), viss gāja tip un top, ja nepienākusi šausmu nakts Lielajā Zundā. Tas notika trešajā oktobrī. Nemierīgie mākoņi jau dienā solīja augstu jūru, bet tad zīdvests mainīja virzienu un atpūta no salām biezu miglas mākoni. «Meddo» gāja tukšā, ar balastu, aizto bija viegls, pastāvīgi šlenderēja un neturēja kursu. Nesanāca lāga fārte. Didriks stāvēja uz kapteiņa vakts ar kompasu rokā,
bet vecais Dāvis grieza kloķi: kaste kauca un auroja kā pats nelabais. Divi poiš- kāni noMustanuma uzpasēja zēģeli. No sākuma gāja gludi, bet pret vakaru sāka celties viesulis, brāzma piepūta buras, un kuģis noliecās uz vieniem sāniem. Didriks kliedza, lai sāk rēvēt: lai taisa ciet topzēģeli! Viens no Mustanuma poiškāniem rāpās augšā vantīs komandu izpildīt, taču masts tik dikti līgojās un taisīja debesīs lokus, ka poiškāns bailēs iekāpa zāliņā. Arvien trakāk, arvien slapjāk… Klīverbomis jau mirkst ūdenī, viļņi mazgā klāju. No baka tek ūdens mutuļiem nost, kuģis pārāk ātri uz priekšu laižas. Didriks domā, ka tagad jānoņemot arī lielā bura nost. — Ar tādu fārti uzdzīsimies sēklī, — viņš saka. Vecajam Dāvim citi uzskati: lai vējš pats
noņem, kad pienāks laiks! Sitā ātrāk lielajā fārvaterā tiksim. Pret pusnakti vētra miglu gan drusciņ izdzenājusi, taču joprojām milzīgi ūdens kalni jūrā kustas, tiem vidū dziļas ielejas. Kuģi sviež pret debesīm un rauj atpakaļ, vīri piesējušies ar siksnām pie bomja un mastiem, cīnās kā velni. Pēkšņi bakborda pusē izaug milzīga, melna siena. — Klarē bout! — pagūst iekliegties vecais Taizels, bet tai pašā mirklī atskan drausmīgs rībiens. «Meddo» krakšķot pārlūst uz pusēm kā rieksta čaumala. Didriks jūt, ka sitiens viņu uzsviež augstu gaisā. Pēdējā brīdī paguvis aizķerties aiz virves gala, kas no pretī braucošā dampfkuģa atlēcis, viņš paliek uz falltrepēm karājoties. Didriks uzrāpjas tur augšā un visiem spēkiem turas, pie kuģa sāniem
piespiedies. Dampfkuģis jau stopē. Didriks dzird, ka tēvs vaimanā un sauc stīrborda pusē, bet, svešā mēlē varkšķēdams, dampfkuģa kapteinis laiž trepes bak- bordā. Tūlīt Didriks apjauš kapteiņa rīcību: lai nebulu soda nauda jāmaksā, englenderis tīšā prātā izliekas, ka nedzird slīcēju vaimanas un kliedzienus. Ja visi tie nogrims, nebūs liecinieku. Didriks drebēdams tup falltrepēs kluss kā pelīte. Ja kapteinis viņu pamanītu — nogrūstu ar ķeksi jūrā, tas nu bija pavisam skaidrs … Mazliet pagrozījies un pagaidījis, kamēr stīrborda pusē iestājas klusums, dampfkuģis ņem kursu uz tuvāko ostu piemeldēties, ka kāds nezināms šoneris tam miglā uzdrāzies, priekšu sadragājis un
aizlaidies, no soda bēgdams. Englenderis cerēja dabūt lielu apdrošināšanas naudu. Diemžēl kapteinis nepamanīja Didriku, kurš, pārsalis zils, pirmais nolēca no falltrepēm uz ostas mola. Didrikam kabatā bija samirkuši kuģa papīri, viņš tūlīt aizsteidzās pie ostas kungiem, pieteicās ūdens policijā un iesūdzēja englenderi jūras tiesā. Tiesas kungi bija taisnības pusē: piesprieda Didrikam sāpju naudu — divdesmit tūkstošus sudraba rubļu, bet englenderis ņēma un aizlaidās. Aizto vēlāk sapratīsit, kāpēc Didriks visu mūžu ne acu galā nevarēja ieredzēt englenderus. Tā, lūk, aizgāja bojā Dāvis Taizels, teiksmainā «Meddo» īpašnieks. Nelīdzēja ar īlingu noslēgtais līgums, pat Jūras māte nepakustināja ne pirkstu, lai steigtos
Dāvim palīgā. Tagad nu Didriks dzīvo viens savā Mustanuma ērbērģī. Jāsāk viss no sākuma. — Un tad? — viņš sasparojies prasa. — Papīri man ir, uz tālbraucēja varu noenkuroties kauču šodien. Kā gan man trūkst? — Brūtes tev trūkst! — smejas Oč', glīta strupdegune. — Ķīšu Gustam ir Dore, Kurseinu Jānām — Gēda, pat pļundurim Krišam Vākam — Amālija (cietumā), bet tev — nikā! Es gandrīz ar mieru, ja vien tu nebūtu tik lēns, — saka garā peļaste. Didriks taisa ģīmi., itin kā viņam tādi sievieši bijuši nebijuši. Bet tā vis nav… Kā tas ir, to jūs redzēsit pirmajā bildē.
PIRMĀ BILDE — Antoniuss, viens bārenis, bez tēv' un mātes palicis (sešas pēdas garš pamatīgi noaudzis poišs, īsts mildzo mies), — gar jūras malu staigāja un galu darīt gribēja (jo nekādā veidā neprata viņai izrādīt, cik viņš to gauži mīl. Kad pagalmā satika — sarka un svīda traki…). Viņu būdas stāvēja gandrīz blakus. meitene dziedāja, pie apaļā koka bluķa sētsvidū sēdēdama. Viņa pārpervēja lielmātes Ģenovevas vaigus, jo tie bija pārāk bāli izdevušies. Pēc tam sāka lakot svēto jumpravu zeltītos kroņus. Paskatījās uz Didriku un pasmaidīja… (Kas neticēs, tas nenesīs to zelta
kroni debesīs.) — Siju, viju… pasmaidīja, — šis nopriecājās. Apsēdās uz būdas sliekšņa un prātoja: — Visas lielmātes un bilžu jumpravas izskatās pēc Onas. Vai Pankoks savu meitu pēc debesu jumpravu parauga taisījis, jebšu svētā Madaļa zīmēta pēc Onas ģīmja un līdzības? (Svarīgs jautājums.) Didriks skatās un pēta bildi. (Zils debestiņš. Balts kazulēns. Varbūt tas dieva jēriņš lēns?) Ona prasa, kā jaunkungam patīkot Madaļa ar jēriņu. Vai bilde smuka? — Smuka… uz mata kā tu, Ona. Ona pārsteigta paver lūpas, rāda baltos zobus. Tad sāk smieties kā negudra.
— Vai tad es esmu smuka? — Dikti smuka… — Kur tas smukums, kurā vietā? Saki! — Bedrītes… apaļīgas. Vaigi balti kā piens… piens un asinis. Acis zaļas un dzeltenas kā kaijai. — Kaijai? Ai, ai! — Valodiņa burbuļo. — Ej nu, murmuli… Stāsti tālāk, gribu dzirdēt. Akls esi? — Kakls tev kā gulbim. — Ej nu, tik garš?! Bet tālāk: krūtis kādas? Viduklis? Gurni, stilbi, ikri, pēdas? Ona parauj rinduku uz augšu un rāda stilbu tamborētā zeķē. Didriks pārmet krustu un nosvīst. Viņam aizraujas elpa. — Vai es tev patīku visa? — prasa
Ona, ar pastalas purnu Didrikam ceļgalu bakstīdama. — Visa gan! — No pašas augšas līdz apakšai? — ticina Ona. — No pašas augšas līdz pašai… — viņš tālāk vairs nespēja izrunāt, jo briesmīgi apkaunējās. — Nu, tad precē mani! Labāku jau nedabūsi. — Ona! — iesaucās poiškāns. Gribēja jau celties augšā un krist zemē pie meitenes kājām. Tai brīdī pagalmā uz balta zirga iejāja Nogales lielkungs majors Stefans Brunovskis, hop! Stop! Viens kungs pa vārtiem iejādams Galopa riksī majors iejāja pa dārza vārtiņiem un apturēja savu rumaku
Pankoka būdas priekšā. Ona mierīgi lakoja Madaļas zelta kroni un uz lielkungu pat nepaskatījās. Būtu palūkojusies, būtu pilnā kaklā iesmējusies. Stefans Brunovskis, kurš parasti izjāja gvardes mundierī, šoreiz bija tērpies puķainā peldu mētelī, rīta tupelēm kājās, kailu galvu. Viens lustīgs kungs, viens poļu kungs, ko viņš atkal izdomājis? Brunovskis piederēja pie tā saucamajiem «uzticamiem poļu kungiem», jo 1831. gadā bija palīdzējis dumpi apspiest. Par pateicību valdība kungam uzdāvināja Nogales muižu, par mērenu atlīdzību arī gvardes virsnieka činu. Te nu viņš bija, Mustanuma sargs un pavēlnieks. — Kā? Ak jā! Labdien, labdien, manu mīļu meitiņ! Dievs palīdz, skaistumiņ! Steidzos no paša rīta.
Pavēlēju, lai parikmahers mani norazē, ātri iekodu foršmaku — pāra buķerbrodus un tāpat bez galstuha, fartuha un sjurtuha, — konfūz! Pardon — ierados nopirkt… O! Kas tas ir, ko tu tur mālē? Landšafts? O nē — sirprīz! — tas taču obraziņš. Dobže, dobže… Vai tavs papā mājā? Nav? Es zinu, ka nav mājās. Konfūz! Viņš nebūs tik drīz, manu mīļu meitiņ! Pans Jāns ietur brokastis Lielajā krogū, bet es atnācu tevi mierināt, lai tu neuztraucies. Pans Jāns tik drīz nebūs mājā… Viņš teica, lai es nākot pie tevis: tu esot viņam buhgalters… Ona platām acīm brīnīdamās skatās lielkungā, bet Stefans Brunovskis, zirgā sēdēdams, runā tālāk: — Esmu ieradies pirkt vienu naķurmort, vienu drapelet de pelerinage,
tādu kā grāfienei Klotildei… Dožbe… Tāpēc nāc, manu mīļu meitiņ, nāc iekš to būd' un smalki un lēnām izrādi itin visu, visu, kas tev pārdodams. Man ir ņaud'. Es varu nopirkt visu, visu, kas tev labs… Celies, ejam iekš to būd'l Tikai tagad majors ieraudzīja Didriku, kurš sēdēja uz būdas sliekšņa. Noturējis par Pankoka kalpu, kungs pasvieda tam pavadu un stingri uzbrēca: — Poiš! Palīdzi man nokāpt! O nē! Es pats varu nokāpt un uzkāpt. Tā! Aizved tagad to zirgu gruntīgi jūrā izpeldināt. Pēc tam pavadā pa mežu, lai vīveles nepiemestos. Saprati, psia krew'! — Lielskungs! — saka Ona. — Nav nekādas vajadzības rādīt jums to, kas man pārdodams. Noskaitiet sešdesmit piecas kapeikas — iznesīšu Zilbārdi ar
visu kātu. Dodiet rubli — saņemsit obraziņus. Bet istabā nelieniet, ja jums dzīvība mīļa! Man tagadiņ ir sargs, kurš jūs, kungs, var miltos samalt, ja vien palaidīsit nagus. — Kādos miltos? — brīnās lielkungs. — Tu taču neesi meldermeitiņa? — Un tad viņš sāk dziedāt un ērmoties: — O, meldermeitiņ, proti jel gudra būt: Apbēršu tevi ar zeltu un sudrabu! — Manam tēvam vairāk sudraba nekā tev, vāver- ģīmi! — saskaitusies saka Ona. — Tu jau Kabiles lustūzī rēķinus nevarot samaksāt. — Ko? Kas to tev teica? Mans tēvs var nopirkt visu Kabil' un vēl pusi no Sabiles (ar to sākas jauns abzacs).
— Tavam tēvam tikai viens dēls un tas pats muļķis! — smejas Ona. — Nu, tagad es esmu dusmīgs, tagad tev ies slikti! Es tevi tūliņ celšu sedlos, vedīšu uz muižu un likšu piedošanu lūgties, — kliedz lielkungs, dīvaini palecas gaisā un sāk dzīties pakaļ Onai. Ona sit plaukstās un danco apkārt bilžu galdam. — Tiš būdā, ķēms! — Tai brīdī Onai paslīd kāja un viņa nokrīt augšpēdus zaļajā maurā. Kungs turpat jau klātu, bet Didriks ar stingru tvērienu saķer viņu aiz puķainā peldmēteļa apkakles un paceļ augstu gaisā. — Te ir jūsu zirgs! — draudošā balsī Didriks saka lielkungam. Taisieties, kā tiekat ar veselu ādu prom no Mustanuma! — Pēc tam viņš Brunovski
sapurina un nostāda uz kājām. Smagi elpodams, ilgu laiku majors sarkanām acīm blenž uz Didriku … Vakar dzēris, aizvakar… liels cīkstonis nav. Uzreiz negaidot — blinkt! — ar ādas kančuku poiškānam pa aci. — Psia krew! — kliedz Brunovskis, zemi kājām spārdīdams. — Psia krew! «Ar trakiem pa labam,» poišs nodomā, pieri taustīdams. «Uzsēdināšu bļauri zirga mugurā, palaidīšu, lai skrien, būs miers mājās…» Domāts — darīts. Didriks ar milzīgu spēku sagrābj majoru aiz abiem pleciem, paceļ augstu gaisā un mēģina iedabūt sedlos, bet lielkungs — žļukt! — kā zutiņš izslīd no puķainā peldmēteļa. Galīgi pliks! Nokrīt zaļajā mauriņā Onai pie kājām.
Zem puķainā mēteļa nedz pan- talonu, nedz brustgalteru: kā no mātes miesām nācis. Kā cēlies, tā vēlies uz Mustanumu pie Pankoku Onas. Ak, tu svētā miesaskārība! Ar lielām pūlēm Didriks (Onai uz to pusi slepus glūnot un no smiekliem vai plīstot) uzdabūja Brunovski zirga mugurā. Poišs sadeva ķēvei ar kančuku, nosmaržoja pēc svaigiem āboliem, un jātnieks bez drēbēm galopa taktī izrikšoja pa vārtiņiem taisni uz lielceļa. Pēc beigtiem dievvārdiem no Domesnesas puses lēni tuvojās baznīcēnu pūlītis. Tai brīdī, kad Stefans Brunovskis viņiem garām jāja, pulciņš godbijīgi pašķīrās. Vīri noņēma cepures un sveicināja, bet sievas aizsedza acis ar lakatiņu stūriem, jo viņas bija bezvainīgas
un nekad nebija redzējušas kailus vīriešus, kur nu vēl lielkungus. — Vai jums, mācītāj, nelikās, ka Brunovskis bija pliks? — jautāja drošsirdīgākie draudzes locekļi. — Mīļā Mustanuma draudze! — atbildēja mācītājs. — Katram cilvēkam ir savs eņģelis, kas viņu sargā dien' un nākt', kas par viņu allaž stāv uz vakt'! Tas, ko jūs nupat redzējāt, nebija Brunovska kungs pats, arī ne viņa portrets, bet gan lielā vecmeistara — Dieva jauki uzgleznots akts.
Šķiršanas Majors Didriku tūliņ rekrūšos nodeva. Tagad nu poišs bēguļo, gaidot zaldātus ierodamies. Pēc nedēļas no krogus atgriezās Jāks bez rubuļa kabatā. Zvērēja: nemūžam nedošot svētību Didrika un Onas precībām. Brunovskis sūdzējies, ka Didriks viņu piekāvis, izģērbis, drēbes akā noslīcinājis un kailu zirga mugurā uzsēdinājis, par apsmieklu Mustanuma draudzei un mācītājam. Drēbes jau nu gan bija noslēpusi Ona. Vēlāk silto peldmēteli atrada cerīnkrūmā iebāztu un aizsūtīja majoram atpakaļ. Kungs esot briesmīgi pārskaities: Talsu ballē muižnieki smējušies vēderus turēdami.
Nabaga Didrik! Zaldātu ķērāji var ierasties kuru katru bridi. — Jāmēģina tikt uz kuģa, — prāto poišs. — Citas izejas man nav. Varbūt mēģināt nokļūt Dāņzemē? Vācu mēli drusciņ protu. — īsu brīdi mums vajadzēs šķirties, — čukst Didriks Onai pie auss, turēdams meitenes galvu sev uz pleca. Viņi abi guļ klētiņā. Ona slepus atnākusi, pa lodziņu ieļīz- dama. — Tikai solies vien, ka nebūsi ilgi projām, — viņa lūdzas, klātu spiezdamās. — Bet tu zvēri, ka gaidīsi mani, tikai mani. — Zvēru! Tas notika 1837. gadā. Viņai bija divdesmit, viņam divdesmit divi. Ar plikām rokām Didriks stražņikiem rokās
nedosies. Taizeļi nebija no tās sugas, kurus var noķert un pieradināt, viņi sevi turēja par brīvcilvēkiem. Bet Didrika kauli un miesa, un gars, un šī sirds piederēja Onai un vienīgi Onai. Didriks nebūtu Didriks, ja neizdomātu, ko iesākt. Kā pagriezt likteņa stūres ratu sev vēlamā virzienā?
Didriks pie pirātiem Otrā rītā agri jo agri pie Didrika atskrien bākas kurinātājs Pēča. Kas par lietiņām? Uz torņiem atpakaļ vairs neiešot. Lai laižot no amata vaļā. Pagājušonakt nāvei acīs skatījies. Tas rubulis mēnesī viņam galu galā pie vienas vietas, un tā tālāk un tā joprojām… — Lēnāk, lēnāk, Pēča! Neko nevar saprast. Kādai nāvei acīs, pie kuras vietas tev tas rubulis? Vispirms lai dodot tapiņu padzerties … Rokas trīc, kājas trīc, piere vienos sviedros. Nu dzer, dzer! Pēča jau divdesmit piecus gadus
kalpo par bākas sargu un kurinātāju Slīterē. Didrika vecvectēva tēvs 1680. gadā ar Dundagas īpašnieci Zibillu Maidelu (Zaļo jumpravu) noslēdzis līgumu par uguns turēšanu abos Slīteres bākas torņos no 1. augusta līdz 31. decembrim (ieskaitot). Par to viņa dod Taizeļu dzimtai tiesības Zilajos kalnos degutu tecināt un kuģiem būvkokus cirst. Līgums vēl šodien spēkā. Pēča kurina atspēries, ber akmeņogles uz sveķcelmiem, tie dod spēcīgu gaismu. Vakar, 2. augustā, tikko kungi uz Mordangu pīļu medībās aizbraukuši, Pēča uzkūris maktenu uguni septiņ- pēdu augstumā, jo pamanījis Irves šaurumā dampfkuģi stāvam. Iekūris guni, gribējis jau laisties slīpi, te uzreiz — caks! Velns ar' ārā, kas traks! No mugurpuses šo
sagrābj rokas, nogāž zemē un iebāž lupatu vīšķi mutē, lai nevarētu pakliegt. Tad kāds viņu atkal uzceļ stāvus, un Pēča redz: apkārt deviņi tēviņi matrožu blūzēs, sarkanās biksās, pistolēm aiz jostas. Pirāti! Viens vācu mēlē kliedz, lai tūlīt raujot uguni ārā. Pēča vācu valodu zina, bet izliekas, ka nesaprot. «Nichts verstanden!» viņš saka. — «Ach, nichts verstanden? Bet parunāt vari!» rēc vadonis milzīgām ūsām. Tad nu viņi visi pēc kārtas iespēruši Pēčam ar kāju pa sēdamvietu, paņēmuši aiz čupra, iedevuši ķipi rokā, noveduši pa trepēm lejā pie akas, likuši pasmelt, nest augšā un gāzt virsū oglēm. Paši arī palīdzējuši raut uguni ārā, metuši kokus pāri bortam smiltīs un lādējušies. Kad nu ugunstorņi bijuši tumši, ūsainis teicis, ar zīmēm un
rokām rādīdams, lai Pēča saprastu: «Nekurini trīs dienas, ja tev dzīvība mīļa! Kungi ar policijmeistaru un stražņikiem aizjājuši pīļu medībās, mēs esam vienīgie valdnieki Slīteres galā. Rīt iesim jūrā, tad tu vari darīt, ko gribi. Bet līdz tam lai torņos būtu tumšs!» To teikdami, laupītāji Pēčam rokas uz muguras sasēja un guļot atstāja. Pēča tikmēr, tikmēr trinies gar klona asajiem akmeņiem, kamēr pārvīlējis pussatrunējušos galus un rokas atbrīvojis. Tad nu laidies mežā un pa nakts melnumu pāri Lūžņas purvam nokūlies Mustanumā. Viņš tur atpakaļ vairs neiešot, dievs esot liecinieks. Didrikam kaut kas iešāvās prātā. — Iešu Pēčas vietā, lai velns par mazu puiku paliek! — viņš otrā dienā
saka Onai. — Bet tu nevienam ne pušplēsta vārdiņa! Viņi atvadījās… Uz īsu laiciņu — apgalvoja Didriks. Un Ona apbruņojās ar pacietību. Bildes lakodama, jau itin priecīgu prātu dziedāja: — Jo augstāk ir pulkstens, jo tālāk tas skan, Jo tālāk mans brūtgāns, jo mīļāks viņš man, Tralā! Es taisīšu sētu ap sirsniņu sev, Tie vārtiņi vērsies tik vienīgi tev, Tralā! Lai būtu tu šeitan, lai būtu tu kur, Tu piederi manim, kauc' velns tevi tur, Tralā! Viņai tā dziedot, pagalmā iebruka rekrūšu ķērāji. Pavēlēja, lai Ona rādot, kur dzīvo Taizels Didriks Dāva dēls. Ona parādīja uz ērberģi un turpināja dziedāt.
Erberģa logi dēļiem aiznagloti. Durvis noslēgtas… Ķērāji veltīgi pārmeklēja klētiņu, kūti, suņu būdu. No poiškāna ne vēsts. — Kur Didriks? — kāds no zaldātiem mācās virsū Onai. — Kāda man daļa gar Didriku? — No tevis varētu dabūt zināt, tu visu mums varētu pasacīt… — Pa aci no manis tu varētu dabūt, tas tiesa. Pa aci! — saka Ona. Ķērāji aizbrauca lādēdamies. Naktī Didriks pa Zilo kalnu takām aizmanījās līdz Slī- terei. Tikko sāk krēsla tumsin, šis, palaidnieks, ņems un iekurinās torņa galā ugunskuru, gruntīgu liesmu. Pēc tam paslēpsies tuvējā īves kokā un gaidīs … Nepaiet ne pusstunda — šie klātu
gan. Turpat blakus Didrika slēptuvei sūnās sāk čabēt zaglīgi soļi. Deviņi razbainieki dunčiem rokās, pistolēm pie jostas lien uz torņu pusi, grasīdamies bāku aplenkt. Tai brīdī Didriks klusu iesvilpjas. Šie nu paliek stāvam kā sālsstabi. — Mans sveiciens Baltijas flotes melnā karoga miroņ- galvu bralibai! — tā vācu valodā razbainiekus uzrunā balss no īves koka. — Mans pirātiskais — salut! cienījamie ieroču brāļi! — Vai tu tas esi, Lip? — prasa razbainieki. — Kur tu atrodies? Mēs meklējam tevi jau trešo dienu. — Es sēžu kokā. Tas nodevīgais bākas sargs atkal uzrāvis uguni tur augšā, gribējis mūs visus pazudināt. Nelietis beidzot saņēma sodu: es viņu tikko nositu
un apraku. — Bravo, bravissimo! Nāc lejā, Lip! Rausim uguni ārā un steigsimies projām. Labi, ka beidzot tevi atradām. Šonakt ejam jūrā, līcī gaida nolaupītais dampfkuģis. Mustanumā katrs bērns zināja, ka Lipu Tuliānu, briesmīgo slepkavu un laupītāju, pagājušā vasarā stražņiki saķēra un aizsūtīja uz Sibīriju, tikai deviņi tēviņi to nezināja. Gaužām nopriecājušies (jo pirātu midzenī tie varēs palielīties, ka izglābuši slaveno Lipu), razbainieki lūdza Didriku kāpt ātrāk zemē. Lipu Tuliānu vaigā neviens no tiem. deviņiem nebija redzējis, vien slava par viņa nekrietnību un cietsirdību izplatījusies jūru jūrās. Pirāti par visu augstāk turēja nekrietnību un cietsirdību. Tāpēc Didrikam, tikko viņš
bija no īves koka norāpies, laupītāji katrs atsevišķi un visi kopā spieda un kratīja roku (tas nozīmē, ka Didriks dabūja kratīties deviņreiz deviņas reizes, kopā iznāk astoņdesmit vienu jūras mezglu stundā). Tik strauja fārte Didriku manāmi iedrošināja. Poišs apķēra, ka tie laupītāji viņu patiesi par Tuliānu notur. Kopīgiem spēkiem torni apdzēsuši, razbainieki steidzās uz Dāvidalu, kura tepat netālu grūti pieejamā vietā — Magdalēnas gravas klintīs — atradās. Jo šonakt laupītāji bija nodomājuši vilkt laivas no biezokņa ārā, laist ūdenī un irties uz dampfkuģi, kurš Irves šaurumā gaidīja. Ko viņi Dāvidalā darīja un kā tur izskatījās, jūs tūlīt redzēsit otrajā bildē.
OTRĀ BILDE Meža biezoknis, pervēts zaļā un brūnā. Pie piķa melnām debesīm krīta balts pusmēness. Kaut kur smaržo sēnes… Uz resnas, nolauztas egles stumbra tup viens brūns lācis. Otrs brūns lācis skatās taisni šurp. Trešs brūns lācis pagriezis savas zilās actiņas uz to pusi, no kurienes caur zariem atspīd Dāvidalas ugunsblāzma. Alas ieeju noslēpj zaļganas efejas un miekšķi. Ugunskurs kvēl gaišās liesmās. Iesmā jērs: taps dzerts un ēsts. Pie oglēm sildās deviņi razbainieki. Desmitais — Lips Tuliāns, atlaidies sarkandzeltenā turku dīvānā, galvā zila feska. Viņš laupītājiem atstāsta savus brīnišķīgos piedzīvojumus Mustanumā. Kā
aplaupījis Stefanu Brunovski, gvardes oficieri. Galīgi aptīrījis un pliku zirgā uzsēdinājis. Deviņi razbainieki no smiekliem krīt gar zemi un gandrīz aizrijas. Bet viņu vadonis Trommels pavēl sist vīna mucai spundi ārā un atlauzt kasti ar sudraba biķeriem. — Par godu Lipam Tuliānam, Mustanuma varonim! — viņš kliedz. Bet laupītāji saķeras rokās un, mežonīgi dejodami apkārt ugunskuram, dzied: — Lips Tuliāns, liels razbainieks, Hoi, hoi, hoi: Durt un laupīt viņam prieks, Hoi, hoi, hoi! Pēc tam viņi savāca mantas un devās uz kuģi.
Dampfkuģis «Gromobojs» Didriks laimīgā kārtā ir nokļuvis drošībā. Nu tikai gudrot, ko iesākt tālāk. Kā lai tiek vaļā no pirātiem? Notikumi jau pašā sākumā samežģījušies. Dampfkuģis, pie kura tai pašā naktī viņi ar laivām piebrauca, bija no enkura atrisis, sācis uz krasta pusi dreifēt un ar priekšgalu uz sēkļa uzsēdies. Ja no rīta viņus zvejnieku laivas pamanītu un sūtītu palīgus, būtu lielas nepatikšanas, jo «Gromobojs» nemaz nebija pirātu kuģis. Tas piederēja Toboļskas miljonāram Trapezņikovam un veda no Āfrikas piekrastes uz Pēterburgu vīna mucas, sarkankoku, kā arī trīspadsmit
lādes ar zeltu un sudrabu. Par šo vērtīgo kravu bija uzzinājuši jūras laupītāji. Rabatas ostā, kur kapteinis vervēja kuģa komandu, divpadsmit razbainieki uzdevās par matrožiem un tā itin viegli nokļuva uz kārotā kuģa. Līdz tam brīdim, kamēr «Gromobojs» vēl nebija Baltijas ūdeņos iekļuvis, laupītāji izlikās gaužām uzticami, strādīgi un pazemīgi, bet, tikko kuģis Gotzemes salai garām pabrauca, tā viņu vadonis Trommels deva zīmi, un visi divpadsmit metās kapteinim virsū, to sasēja un kopā ar stūrmani un trim krievu matrožiem ieslodzīja kambīzē. Kapteini nenogalināja un neiemeta jūrā vien tāpēc, ka Trommels bija aumež mantkārīgs un cerēja no Trapezņikova izspiest vēl arī izpirkšanas naudu. Nu pirāti bija kuģa valdnieki un
varēja rīkoties. Viņi labi pazina Kurzemes piekrasti un Kolku. Trommelam tur īpaša slēptuve Slīteres Dāvidalā: dziļa, slepena sāneja. Ne reizi vien viņš tur bija salaupītās dārglietas slēpis; pēc laiciņa atbrauca citi razbainieki un, izlikdamies par zvejniekiem, mantas ar laivām aizveda Trommela midzenī. Atstājuši uz «Gromoboja» trijus apbruņotus sargus, deviņi tēviņi tumšā augusta naktī sakāpa laivās, paņēma līdzi dārglietu kastes un aizīrās līdz krastam. Bāka ar savu gaismu pirātiem vistaisnāko ceļu parādīja. Bet krastā viņi mantas ārā kraut neiedrošinājās: no torņu ugunskuriem tur bija tik gaišs kā dienā. Tad nu razbainieki slepus uzlīda tornī, sasēja kurinātāju Pēču un uguni nodzēsa. Nu varēja laupījumu droši stiept uz slēptuvi.
Otrā dienā viņi laimīgi sastapās ar Lipu Tuliānu un tūlīt steidzās atpakaļ uz kuģi, lai tajā pašā naktī laistos projām. Bet tagad nu sākusies ķeza: nav iespējams tikt nost no sēres! Uz laupīšanām tie nadzīgi, bet no navigācijas nejēdz neko. — Pilnu tvaiku atpakaļ! — komandē Trommels. Razbainieks mašīntelpā atkliedz: ir! — un dod pilnu tvaiku uz priekšu, viņam sajukuši kloķi. «Gromobojs» ar savu dzelzs vēderu visā garumā uzgulstas smilšu beņķim. Atskan lamas un lāsti. Kāds kliedz: — Visa nelaime tā, ka uz kuģa tagad nevis divpadsmit, bet trīspadsmit laupītāju!
Vienu jāslīcinot. Bet kuru? Prasa Didrikam, kuru slīcināt. Poišs piekrīt, kaut ko esot jāslīcina. Jāslīcinot smagos mahagoni kokus un kādas simts vīna mucas. Cita glābiņa neesot. Jāmetot pāri bortam viss smagums — vētra tuvojoties. — Ak, tavu gudru galvu! — saķēra galvas un iesaucās divpadsmit razbainieki, pēc tam ķērās pie darba. Lipa Tuliāna vadībā tie nostrādāja gandrīz divpadsmit stundas. Ap brokastlaiku Irves šaurums pilns vīna mucām un sarkankoka baļķiem, «Gromobojs» jau pacēlies četras pēdas augstāk, — drīz viļņi to ierauj fārvaterā. — Uz Pēterburgu? — ar bažām jautā Didriks, — Nē, uz Pēterburgu vis nē, — saka Trommels. — Kuģis vispirms
jānoslēpj fjordos un no Trapezņikova jāizspiež miljons. Bet tagad svinēsim svētkus par godu nepārspējamam jūras braucējam melnā karoga brālim Lipam Tuliānam! Viena muca ar Madeiras vīnu brīnumainā kārtā izglābusies. Lips Tuliāns lai dzīvo augstu! — Lai dzīvo Lips Tuliāns Trīspadsmitais! Lai dzīvo! — kliedz razbainieki. Te nu jāpiezīmē, ka pirātu žargonā Lips Tuliāns ne vienmēr ir Lips Tuliāns. Vārdi «Lips Tuliāns» skaitās vairāk tāds kā goda nosaukums pa negodīgu līniju). So titulu ik gadus piešķir labākajam razbainiekam, atcerēdamies pašu pirmo — Fīlipu Mengšteinu (Lipp Meng- stein), kurš patiešām saucies par Lipu Tuliānu. Meng- steins dzimis 1675. 'gadā Štutgartē,
pakārts 1715. gadā Drēzdenē. Tikai piecpadsmit vasaru garš bijis viņa slavas pilnais ceļš. Bet Lipa Tuliāna vārdu pēc tam nesa arī Eliāss Erasms Šēnknehts (Elias Erasmus Schonknecht) un Vahtmeistars. Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs viņu dēvē par Oskaru, bet arī tur Oskars katru gadu nav tas pats Oskars. Viss atkarīgs no tā, cik kovbojus Oskars tai sezonā apšāvis un aplaupījis. Tagad kļūst saprotams «Gromoboja» razbainieku sauciens: — Lai dzīvo Lips Tuliāns Trīspadsmitais! Sākusies vētra, bet razbainieki kā apdauzīti, kā sadeguši: jāturpinot dzīres par godu Lipam Tuliānam! Nu ko? Didriks goda pēc pieliek pie lūpām kausu ar smaržīgo madeirieti. Bet drīz tam apnīk
klausīties razbainieku jē- lībās. Pēc stundas visi divpadsmit, Trommelu ieskaitot, galīgi apdzērušies. Nesakarīgi bļaustīdamies, streipuļo pa slapjo klāju un ērmojas. Didrikam riebjas, viņš aizlien līdz bakam un, vairīdamies no pāri šļakstošajām viļņu vērpetēm, piespiežas kambīzes apaļajam lodziņam. Pie joda, ko viņš tur ierauga! Kapteinis Gusts Ķīsis, vecais dundadznieks, virvēm piesiets pie sēdekļa, raustās kambīzes stūrī. Bet četri pārējie, ieskaitot stūrmani, guļ uz grīdas netīrumos, saistītām rokām un kājām. Droši vien nelaimīgie nav ne ēduši, ne dzēruši. Didriks uzskrien augšā kapteiņa kajītē, sameklē Trom- melu un pieprasa, lai atļauj viņam gūstekņus pabarot. — Ja ķīlnieki nomirs badā, tu taču
par viņiem ne kapeiku nesaņemsi, — bandas vadonim skaidro Lips Tuliāns. Bet Trommels ar diviem razbainiekiem sācis spēlēt preferansu. Kārtis nāk un nauda arī. — Kuš! — viņš saka. — Par gūstekņiem atbild Svens Ēriks. Man viena alga. Svenam ir atslēgas, bet tu, Lip, liec man svētu mieru, citādi dabūsi pa ausi. Lai nedabūtu pa ausi, Didrikam steidzīgi jāatrod Svens Ēriks. Lips Tuliāns nolec uz klāja un briesmīgā balsī iebrēcas: — Kur ir Svens Ēriks? Sven Erik, skriešus pie manis, soļos marš! — Svens nevar vairs paskriet, vecīt! — šļupst melnīgsnējs zviedrs. — Viņš guļ uz kambīzes sliekšņa un krāc. — Vau, vau, vau! Eskjūz mē,
mister Lips! Vau! — Didrikam riedams virsū nāk piedzēries īrs. «Bandā salasījušās visas pasaules padibenes. Gan es ar viņiem tikšu galā,» nodomā Didriks. Kā tad: Svens Ēriks guļ uz kambīzes sliekšņa un krāc. Kaklā slēdzene. Didriks uzmanīgi un klusu ceļ Svenu sēdus un grib noņemt atslēgu saišķi. Tai brīdī gulētājs pielec kājās un ieķeras Didrikam krūtīs. — Es jau to paredzēju! — viņš kliedz. — Bet nekā nebūs! Jauki izdomāts, jauki izdomāts! Trommels tev, Lip Tuliān, tik ļoti uzticējās. Bet tu? Gribi nozagt? Taču pēdējo muciņu man stingri pavēlēts saglabāt ticības atjaunošanas svētkiem. Pēdējo muciņu — tikai pār manu līķi, Lip Tuliān! Ilgi nākas skaidrot, ka Lips Tuliāns
nav ieradies Svenam Ērikam vīna muciņu atņemt. Viņš gluži vienkārši gribot paēdināt piecus izsalkušos gūstekņus, lai vēlāk par tiem varētu saņemt miljonu. — Nu, tad tā arī būtu teicis, — atviegloti nomurmina sargs. — Ej! Tikai tūdaļ cieši noslēdz durvis no iekšpuses. Tie velni var aizmukt. — To pateicis, Svens Ēriks nožāvājas un liekas uz auss. — Mieru, drosmi, pacietību! — ieiedams saka Didriks. — Esmu atnācis jūs glābt. Palieciet klusi savās vietās un nekustieties! Didriks vispirms ar dvieli aizklāja kambīzes apaļo lodziņu, jo varēja dzirdēt, ka ārpusē kāds razbainieks streipuļo un žagojas. Laikam baroja zivis. Tad sameklēja virtuves tuteni un ņēmās vīlēt
un cirst saites, ar kurām gūstekņi bija sasieti. Gusts atbrīvojās pirmais, bet stūrmanis un matroži jutās tik vārgi, ka pirmajā brīdī paši nespēja no grīdas piecelties. — Dzert! — viņi dvesa. — Dod mums dzert, citādi izlaidīsim garu … Kapteinis jutās maķenīt ņiprāks. Viņam esot laimējies cauri virvēm izstiept vienu roku un pagrābt no plīts sakaltušu maizes doniņu. Kambīzē stāvēja muca ar dzeramo ūdeni, bet plauktā Didriks sataustīja sīpolus, speķi un korpu (tā jūrnieki sauc īpaši žāvētu kviešu maizi). Nelaimīgie ēda un dzēra stenēdami… Pēc pusstundas visi pieci jau tiktāl stiprinājušies, ka var sākt domāt par gaidāmo kautiņu. — Seši pret divpadsmit, — saka
Didriks. — Vai jums pietiks drosmes? Matroži pielec kājās, nostājas rindā, sasit papēžus un sauc: — Zdrav ž'Iājem, vaš' blagrorodstv', — 'rā! — Kuš, kuš… — nobijies čukst Didriks. — Ir nu gan uz tava kuģa dzelzs disciplīna, Gust! — Kā var nebūt? — jautā kapteinis. — Šitie no Sere- metjeva gvardes izmesti, uz sauszemes par ātriem. Bet jūrā — pašā laikā. Pie durvīm klaudzina. Pa atslēgas caurumu Svens Ēriks saka: — Lip! Lūdzu, lūdzu, nemoci un nespīdzini gūstekņus. Mana sirds nespēj tos kliedzienus izturēt, jo pēc dabas esmu mīksts cilvēks, nedzērājs… man ir maiga sirds… Sit nost, bet nespīdzini! — Ej gulēt, Sven. Viss būs tip top,
— jūrnieku žargonā atbild Didriks. — Ja tip top, tad, labais cilvēk Lip Tuliān, šonakt paliec manā vietā par sargu. Tad es varēšu iet lejā, jo diviem tik un tā te nav ko darīt, vai ne? Tip top! — Pareizi, Sven! Tu esi lieks un vari iet gulēt. Tip top… — Sirsnīgi pateicos, Lip Tuliān! Esmu lieks, noguris, un mana galva griežas no tā draņķīgā vīna… Arlabu- nakt un uz sadzirdēšanos rītausmā, tip top! — Uz sadzirdēšanos rītausmā, dārgais dunča draugs! Piedod, ka man ar tevi jāsarunājas pa atslēgas caurumu, bet drošība un slepenība — pirmā vietā, tip top… Vētra gandrīz norimusi. Var dzirdēt, ka Svens Ēriks aizšļūc pa pievemto klāju uz matrožu kajīti.
Apstākļi iekārtojušies tik labi, ka labāk nevar vēlēties. Pēc stundas uz kuģa iestājies kapa klusums. Didriks paver kambīzes durvis. Visapkārt tumšs. Tikai caur Trom- mela kajītes logu spīd petrolejas sikspārnis, un otrs tāds pats lākturis apgaismo stūrmani, kurš guļ uz vakts, abām rokām stūres ratu kā sievu laulības gultā apņēmis. Atbildīgajai operācijai vajadzēja sākties sešos no rīta pēc Griničas laika. Sešos nulle nulle… Jūra pavisam mierīga. Vēlreiz iestiprinājušies ar cūkas speķi, sīpoliem un korpu, seši vīri uzmanīgi un bez trokšņa izslīdēja pa kambīzes durvīm uz klāja. Pirmais uzdevums: aizbari- kādēt matrožu kajītes durvis (tur lejā gulēja vairums razbainieku) ar tukšām kastēm un stutēm,
rokturus cieši nosienot auklām un siksnām, lai no iekšpuses pats nelabais nevarētu izlauzties. Pēc tam viņi ietina trīs razbainiekus, kuri uz klāja krāca, buraudeklā, iebāza visiem trim mutēs salmu vīkšķus, iepriekš atņemdami dunčus un pistoles, un ievēla kambīzē. Pistoles sadalīja kapteinim, Didrikam un stūrmanim. Tagad nu jāpievāc četri paši galvenie, visbīstamākie no laupītājiem: trīs kāršu spēlmaņi kapteiņa kajītē un modrais stūrmanis, kurš gulēja uz vakts. Kā par nelaimi, stūrmanim garām spraucoties, vienam no Šeremetjeva zaldātiem paslīdēja kāja, un tas ar troksni uzgāzās stūres ratam. Stūrmanis acumirklī pielēca kājās, nāves bailēs iekliedzās: «Alarm!» — un, izrāvis pistoli,
netēmēdams izšāva, nevienu neievainodams. Gus- \ tam Ķīsim citas izvēles nebija: razbainieks jānošauj! Nevar taču atstāt to aizmugurē, jo priekšā — kapteiņa kajītē jau dzirdama Trommela balss: — Halt! Kas tur nāk? Pirmais kajītes durvīs laužas kapteinis Ķīsis. — Rokas augšā! — viņš kliedz, tēmēdams uz pirātu vadoni. Trommelam rokā duncis. Pistoli noglabājis uz iluminatora malas, tagad muguru griezt uzbrucējam viņš neiedrošinās. Tai brīdī viens no raizbainiekiem, zem kāršu galda palīdis, izšauj uz Gustu. Lode ķer kapteini plecā, vaina sāk briesmīgi asiņot. Bet otram razbainiekam
šāviņš sprāgst stobrā. Ierocis izjūk gabalu gabalos, razbainiekam plauksta sadragāta. Tagad nu Trommels ar dunci rokā tuvojas kapteinim. Tai brīdī Didriks izšauj, taču lode paskrien Trommelam garām un ieurbjas sienā. Taizeli ieraudzījis, razbainieku vadonis aizmirst kapteini un, pagriezies pret Didriku, iekliedzas pārvērstā balsī: — Še tev, māņu Lip Tuliān! Saņem savu algu! Dunčus satvēruši, Didriks un Trommels viens otram lēni tuvojas. Pēkšņi un negaidot razbainieku vadonis iesper ar kāju kāršu galdam, galds uzlido gaisā, atsitas Didrikam pret celi, un Didriks pakrīt. Trommels kā vanags metas tam virsū, paceļ dunci gaisā un cērt ar briesmīgu spēku. Didriks paliecas sāņus,
un razbainieka negantais cirtiens skar galda plati, ieurbdamies tajā līdz vidum. Izbijušie Seremetjeva gvardi jau atlauzuši rokas uz muguras abiem pagaldes varoņiem, sasējuši un kāpnēs iegrūduši. Kapteinis Ķīsis stāv, pie stenderes atspiedies, gluži bāls. Redzēdams, ka duncis zaudēts, Trommels apgriežas un skrien pēc pistoles kajītes logā, taču tai mirklī zaldāti metas tam no mugurpuses klāt, notriec zemē un atbruņo. Tā! Asiņainā kauja beigusies. Viens no pirātiem nošauts, otrs smagi ievainots, desmit sagūstīti. Kapteiņa ievainojums nebija bīstams, kauču nelaimīgais zaudējis daudz asiņu. Izbijušie Seremetjeva gvardi prata lieliski ārstēt: apmazgāja vāti ar jodu, sameklēja kambīzē zirnekļu tīklus ar pelējumiem, uzklāja pušumam, un drīz
vien asinis pārstāja tecēt. Komanda pateicās Didrikam Taizelim par kuģa izglābšanu no pirātu nagiem. Bet, tā kā kapteinis bija ievainots un nespēja pildīt savus pienākumus, tad Didriks tapa ievēlēts par kapteiņa palīgu, un viņš apņēmās «Gromo- boju» nogādāt līdz Pēterburgai. Mīļais, neej tālu prom no man'I Divas garas un bargas ziemas pagājušas, bet no Didrika ne vēsts. Ona klaušināja Admiestā pie jūras braucējiem, klaušināja Pitragā un Saunagā, nekā! Kāds vecītis tā kā pa miglu atcerējās, ka pagājušā vasarā dzirdējis, itin kā Didriks ar vienu krievu kupci un tiesas kungiem no Pēterburgas Dundagā ar pasta ratiem ieradies. Pārmeklējuši Dāvidalu, bet nekā neesot atraduši.
— Tās ir pasakas, — saka Ona. — Vai tad mans mīļais nebūtu ziņu laidis. Kā zuda, tā pazuda. Varbūt rekrūšos noņemts, varbūt uz Englišzemi aizlaidies. Diezin kādās tuksneša smiltīs viņa kauliņi balē! Bet Ona, muļķīte, cer un gaida. Atraida brūtgānus, sēž sētsvidū, zeltī jumpravu kroņus un dzied: — Lai būtu tu šeitan, lai būtu tu kur, Tu piederi manim, kauč velns tevi tur, Tralā! Ona cieši ticēja, ka Didriks pārnāks. Viņas ticību nespēja salauzt pat nemitīgie precinieki. Kas tikai viņas roku un sirdi nelūdza! Gan kučieri, gan sulaiņi. Vien majors Brunovskis nerādījās, laikam tas kaunums bija par daudz liels. Runāja, ka lielkungs nemaz vairs muižā nedzīvojot: esot aizsūtīts apspiest vēl vienu dumpi
Vidzemē, par to viņš saņemšot vēl vienu muižu, jo Nogale galīgi nogājušies un izputināta. Arī Ninīve, krāšņā pilsēta Ninīve, kuru simt gadu atpakaļ Nogales dzimtkundze uz savas zemes blakus vecajai baznīcai nodibināja, pavisam panīkusi un nekādus ienākumus majoram nedodot. Agrāk tur dzīvoja tūkstotis un pieci simti dvēseļu garā un platā ielā pusotras versts garumā. Centrā atradās tirgus laukums, baznīca un burmeistara nams. Tagad Ninīvē vairs tikai pāris desmit ebreju bodnieciņu atlikuši, viens straž- ņiks un burmeistars. Labākā sabiedrība pārcēlusies uz tuvējiem Talsiem. Vien tirgus dienās, īpaši Labrenčos un Miķeļos, Ninīvē sabrauc melnais tūkstotis. Bruģa laukums pilns ar jūrmalciemu kala mied, tie saveduši
pārdot reņģes un tūrkas. Bet zemgaliešu ores lūst no rudens augļiem, plāceņiem un medus vātīm. To nevar izstāstīt, to var tikai parādīt Pankoku Jāka bildē!
TREŠA BILDE jeb triptihons Jāks Pankoks no visām krāsu bundžām vairāk izmālē ^āļo, jo viņam allaž degunā sitas Slīteres lielmeža smārds: putekļu zaļā efeja, rudenīgais miekstiņš un īve, trekni zaļa kā palma Kānaānas zemē. Melnā perve noder laupītāju bildēm, jo tie grēka darbi parasti notiek pa naktīm, baltā — Kalvārijas dievmātes šķidrautiem un obraziņiem, bet laķēšanu viņš uztic Onai, jo meitēns ir iemīlējies un domā par savu gaišo nākotni. — Šodien mālēsim lielo trīskārtīgo, — Jāks teica Onai, — būs vajadzīga zilā, sarkanā un dzeltenā, trīs
pamatper- ves jebšu, kā Printsjāns gudri saka: tonika, subdominante un dominante. Drukāsim Labrenču tirgu Ninīvē. Pankoks ir noklausījies, ka ksendzi tādus skunstes darbus sauc par triptihoniem. — Triptihons paliek triptihons, — saka Jāks, — aizto arī manējais maksās trīsreiz dārgāk. Trīs reizes sešdesmit piecas kapeikas iznāk rublis un deviņdesmit piecas. Sīkumus nav ko rēķināt: lai iet apaļā naudā — divi rubuļi desmit… Trip-tih-ons! TRIP — Trip, trip: kas te zirgu! Zilas govis, raibas govis. Pilns aploks zilu govju — jūras meitas sadzinušas. To trešo neatrada. Tā palika Košragā. Koši ragi, košas govis.
Pelēkzilas. Ermoņiku Vilis spēlē uz fīdeles: < — Es brauc uz Dobeli un satiek skrodeli, Kurš spēlē valceri ar koka pijoli… Sev pie krūts un zirgam sit čigāns — melnais Spricis. — Čestnij slovo! Galvot varu! — Maa mied netic bārdu garu. (Sprici, kam tu tici?) Veprēns piesiets raspuskā. Ak tu, rožu ģīmis! Šai no ratiem kaza lec. Edz, kā, — Slīmests, tīrais slīmests svētais Labrencis. Mauj un blēj, un stāsta tenkas, enku, drenku! — Saki, Janka: kāds gan svētais, ja tam patīk šitāds ļenkurs? — TIH —
Tiš būdā, ķēms! Tik raibi sārtā būdā pie cukuriņu galda sēž Cukerbeķera kungs. Cukura veģis kliņģerots, magoņu sēkliņām sacukurotām. Sukrenes violetā zīdpapīrā. Nosaukums «Kriņģelītes», pēc stundas — viss pa tīro! Šķiņķis sārtens, šķiņķis balts, cūkas ribiņas kārtainas dabūjamas bodē pie Zariņa ar kāpostiem un kartupeļiem, bet košerus — knakvurstus, bokvurstus, Frankfurtes desiņas, kā arī maces un beiģeles, īsus un garus cīskinus — tikai pie Salomona Zīskina. Cauri degošam zirga lokam lec izdilis suns, un ķipari raibās biksēs
pa fiksam nostājas uz galvas taisni Onai pie kājām. Māj ar sietiņu, dauza bungas ar vicu. Hei, ingeļi! Skunsti jums parādīs Sīmanis Jakubovičus. Lūk! — rokā man ola! Kas grib vairāk? Lūk, divas! Ko bolies? — un viņš no deguna gala Salomonam Zīskinam paņem vēl vienu vārītu olu. Aplausu vētra negrib beigties, izsauc autoru. Salomons sietiņā kapeiku met steidzīgs. Un tad — heraus! — ceturto olu Sīmanis Nogales kundzei no brunčapakšas izrauj! Tas nu par daudz! Ha, ha, hā! Būs no smiekliem tīri vai jāmirst, ha, hā! — ONS — Ona, cik šitā bilde maksā? — Nebāz pirkstus klāt! Tā nav
bilde, tas ir triptihons. Skaties ar aci, ne ar roku. — Cik tad maksā tāds tripstiķis, Ona? — prasa Oč'. — Ne tev naudas, ne tu kāda pircēja… Taisies, kā tieci! Lūk, nāk kungs, kuram ir nauda. Pats Ninīves burmeistars. Pie Onas bilžu galda pienāk burmeistara kungs ar straž- ņiku. — Zdravstvuj, mīlulīt! Patente ir? Ona atpogā ņieburu pie kakla. Uz krūtīm tai dzeltens maciņš sudraba ķēdītē karājas. Veikli izjem sadzeltējušu papīra gabalu un sniedz burmeistaram. Bet burmeis- tars nenolaiž acis no Onas krūtīm. — M… jā! Varbūt tu te pārdod aizliegtas bildes? — prasa burmeistars.
— Lielkņazu Aļekseju Ajeksējeviču? Visaugstāko valdnieci? Varbūt pašu tētiņu? — Ko nu, ko nu, burmeistara kungs! — dievojas Ona. — Tādus ērmus mālēt manam tēvam ne prātā. — Nu, tu skaties! — saka stražņiks. Burmeistars saņēmis stingru norādījumu sekot, lai iedzimtie tirgos nepārdotu ķeizariskā nama augstmaņu portretus. Kaut kur Piņegas krievu apvidū lubenieki sākuši taisīt cara tētiņu tautas modē, pēc Valaamas meistaru parauga, visā spožumā. Tētiņš bildes ieraudzījis, gaužām pārskaities un tādu modi valstī uz visiem laikiem stingri aizliedzis. — Nu, tu skaties! — saka burmeistars un pagaida, kamēr Ona ņieburu aizpogājusi. — Kārtībai jābūt!
Burmeistars cilā dēlīšus un klakšķina ar mēli, itin kā viņam tur būtu kāda jēga jeb saprašana. — Vai tu vēl aizvien gaidi to Taizeļa Didriku? — Gaidu. — Par velti gaidi. Gaidīsi, kamēr veca paliksi. Didriks sen jau beigts… Mans priekšlikums paliek spēkā. Dzīvosi pie manis cepuri kuldama. Ieģērbšu tev: zīdā un samtā. Man pieder kroņa māja, alus brūzis un zirgu pasts, ko tu vēl vairāk gribi? Nebūs tev kopā ar čigāniem pa tirgiem jāvazājas. Ner ou tevi tādu, kāda tu esi! Ņemu tevi, manu putniņ, manu kaķlt! — Burmeistar, es jums kaut ko uzdziedāšu par kaķīti un putniņu, — saka
Ona un iesāk trallināt: — Dod par kaķi savu naudu, Ne par manu augumiņu. Es nebiju putna bērns, No zariņa noņemama! — Nu, skaties… Mans priekšlikums tomēr paliek spēkā, — neatlaižas burmeistars un sasit papēžus piešai- nos zābakos. — Es varu gaidīt, man nekur nav jāsteidzas. Bet tu drīz būsi veca meita. Uz redzēšanos, zeltenīt! Ona tirgojās līdz vakaram. Tad bildes savāca un iepakoja lādēs. Beigās palūdza Salomonu Zīskinu (viņa bode atradās turpat blakus), lai palīdzot kastes iecelt orē, esot gauži smagas. Salomons Zīskins palīdzēja un pēc tam laipni ielūdza Onu savā būdā vakariņas paēst. Šķīvī kūpēja karstas Frankfurtes desiņas ar ķiplokiem, blakus
šķīvim — mīksta un smaržīga baltmaize. — Manam ēdamgaldam, Onīt, viss ir košer'! Ed, neže- nierējies! — Ona desiņas notiesāja un noslaucīja muti, bet, kad Salomons grasījās meiteni vilkt sev klātu un bučot, tad atvēzējās, deva cirtienu un teica: paldies par vakariņām, uz redzēšanos! — Ui, ui, — raudāja Salomons, žokli taustīdams. — Vai tā ir pateicība tava par desinēm, ko sniedzu es? — viņš elsoja. — Ui, ui… — Fui, Salomon, fui! Tev pašam sieva Aucē, bet tu mani uztrauc: lien virsū un gribi bučoties. — Tu apēd svaiges desines, kāpēc lai es nedabū svai- ges bucines? — atbild Salomons, un viņam zināmā mērā ir taisnība, tāpēc arī Onai kļūst drusciņ
neērti.,. Visi vīrieši vienādi… Nav vairs spēka pretī turēties… — Didrik, Didrik, kur tu slēpies? Nāc ar mani… — viņa nepaspēja vārdus līdz galam izdziedāt, kad pie ratiem pieskrēja Oč', Mustanuma pastniece, slaids skuķis. Liela ādas soma plecā, rokā aploksne. Nupat grāmata pa pastu Onai pienākusi. Taisni Onai! Ne pastniece, ne Ona neprot lasīt. Kur nu vēl krievu mēlē! Neko darīt, Onai jālien būdā atpakaļ pie Salomona Zīskina. — Tā un tā. Man lielas bēdas, nevaru izlasīt, kas tai grāmatā rakstīts … Palīdzi, mīļo Salomon! — Jā, jā… Salomon, Salomon … nu ir mīļais Salomons, Salomons Zīskins sēdēja pie galda un raudāja. Sāpēja
ievainotā dvēsele. Ona stingri uzstājās, lai Salomons saņem sevi rokās un palīdz vēstuli izburtot. Nabaga Salomons nopūtās un paklausīja. Ko viņam citu atlika darīt? Pielika aploksni cieši pie acīm (viņš, nabadziņš, ir vājredzīgs) un lēnām burtoja: Kurļandskaja guberņija. Selo Mustanum, hutor Meddo. Madmua-mua-zeļ Pankok, Uona Jakovļevna. Pēc tam viņš rūpīgi norāva laku ar zieģeli, izvilka no aploksnes papīrā gabaliņu un, itin neko nesaprazdams, sāka burtot vēstuli, kura bija rakstīta lībiešu valodā. Sirdsmīļo puķīt! Divus gadus nekā nevarēju Tev ziņu
laist, jo atrados zemeslodes otrā pusē. Tikko atpeldējām pēc garākas fār- tes no Montevideo. Kamēr mūsu kuģi nofraktēs, paliksim Pēterburgā, bet pēc tam dosimies uz Sing … Sing … Singa- pūru un vēl tālāk līdz salām okeānā. Esmu liela kuģa stūrmanis. Līgums noslēgts uz piecpadsmit gadiem. Tad nu gaidi mani drīz atpakaļ. Esi uzticīgo Ar simtu bučiņām tavs Didriks, mūžīgi mūžos, āmen! — Piecpadsmit gadus! — iesaucās Ona. — Ko? Kas tur bija teikt' par to Singapūr'? — acis blisinādams, jautā Salomons Zīskins. Ona gandrīz bez spēka, pie galda
apsēdusies, nopūšas: — Es tomēr viņu gaidīšu! Un tad, ar karoti tukšā šķīvja malai piesizdama, Ona sāk skaļi dziedāt: — Es taisīšu sētu Ap sirsniņu sev, Tie vārtiņi vērsies Tik vienīgi tev! Tralalalalalā! Cilvēkam kā zālei klājas ' «Gromobojs» laimīgi nokļuva SanktPēterburgā. Ķēdēs saslēgtus, vienpadsmit razbainiekus nosūtīja uz cietoksni. Kapteinis Ķīsis kuģa īpašniekam Trapezņikovam izstāstīja par Didrika varoņdarbu, glābjot kuģi no laupītājiem. Dikti lūdzās, lai Trapezņikovs poiškānu pieņemot par matrozi, jo Didriks patlaban esot bez darba. — Kā tas var būt, — dusmojās Trapezņikovs, — ka pazudusi manas
kravas vērtīgākā daļa — trīspadsmit kastes ar zelta un sudraba lietām? Ka pazaudētas simt mucas visdārgākā vīna un trīs simti piecas kubikasis mahagoni koka, to miljonārs mierīgi pacieta. Bet kur palikušas trīspadsmit kastes ar dārglietām? So jautājumu Trapezņikovs uzdeva noskaidrot ostas policijai un pavēlēja Didriku stingri uzmanīt. Nepateicība ir pasaules alga! Rudens nogalē tad nu Didriks kopā ar tiesu izpildītāju, policijas izmeklētāju un pašu Trapezņikovu sēdās ekstrā pasta karietē un auļoja uz Kurzemi. Cauri Tukumam un Talsiem viņi nonāca Dundagā, un Didriks kungiem parādīja n"c ;Iēpumaino Dāvidalu. Viņi izmeklējās no rīta līdz vakaram, bet no mantām ne vēsts. — Tu pats tās kastes esi kaut kur
nobāzis! — kliedza Trapezņikovs, un Didriks briesmīgi apvainojās. Tā kā nekādu pierādījumu nebija, tiesas kungs un ūdens policija nolēma lietu izbeigt. Bet tad Didriks teica, ka nu viņam esot sūdzība pret tiesu izpildītāju. Poišs izvilka no kabatas tiesas lēmumu, kurā teikts, ka Didrikam Taizelim pienākas apdrošināšanas nauda — divdesmit tūkstoši rubļu par englenderu nogremdēto kuģi, bet tiesu izpildītājs to līdz šai dienai viņam neesot izmaksājis. Tiesu izpildītājs nobālēja (viņš no englenderiem bija saņēmis krietnu kukuli, lai tiem nebūtu jāmaksā divdesmit tūkstoši) un steigšus iesēdās diližansā. Didriks ar Trapezņikovu, drūmi klusēdami, brauca taisnā ceļā uz Rēveli, kur «Gromobojs» patlaban uzņēma labību.
Pateicoties Gustavam Ķīsim, matroža vietu uz «Gromo- boja» Didrikam tomēr saglabāja. īpašnieks paģērēja vien, lai poišs triju dienu laikā sagādājot vajadzīgos papīrus no dzimtā pagasta, citādi darbā pieņemt nedrīkstot. Rē- velē sabēguši rekrūši no malu malām un pūloties tikt uz kuģiem, tāpēc tik stingri noteikumi. Ko nu darīt? Didriks kapteinim pastāstīja par savām likstām ar majoru Brunovski un arī to, ka viņš jau sen nodots zaldātos. — Ai, ai, — teicis Gusts, — nelabas lietas… Bet, tā kā tu manu dzīvību glābis, glābšu arī tavējo. Nāc, uzkāpsim Domkalnā. Tur ir mazs, mazs krodziņš «Pie nosalušo Runci». Saimniece Eba zina cilvēku, kurš par trīsdesmit sudraba
rubļiem taisa pirmās šķiras pagastvalžu papīrus. To naudu es tev pagaidām aizdošu. Runā droši lībiski: Eba ir kala nai (jūrmalniece), viņa nāk no Salacgrīvas. Eba dokumentu lietu ātri nokārtoja. — Atbilde pienākusi triju dienu laikā, — saka Didriks, kuģu kantorī pagasta papīrus pasniegdams. — Pasts pie jums Rēvelē darbojas tip top! — Rēvelē viss ir tip top! — apgalvo činavnieks. — No Kurzemes tātad esi atklīdis, saksā kurrā (vella saksis)! — Mina juks libi (Esmu lībietis). — Nu tad, libi poiš, laimīgu ceļu! — Paldies, eesti poiš! Izrādās, arī vecais grāmatvedis pazīst lībiešus, jo piedzimis Sāremā. Viss
kārtībā… Didriks jau divas nedēļas strādā par matrozi, kauču pēc zināšanām varētu kapteiņa vai stūrmaņa amatus pildīt. — Ka tikai tālāk no dzimtās puses, — smejas poiškāns. — Jo tālāk, jo labāk! Vispirms «Gromobojs» ar labības kravu dodas pāri Ziemeļjūrai un okeānam. Uz Montevideo, Dienvidus Amerikā. Bet tūlīt atpakaļ negriezīsies: Trapezņikovs ar amerikāņu firmām līgumu noslēdzis par reisu uz Tālajiem Austrumiem. Līdz Singapūrai, pāri okeānam Klusam, zemeslodes viņā pusē … Apakšpusē. Tur tālumā, kur jura krāc — Kā gājis, tā pazudis, — vaku grāmatā pēc desmit gadiem pretī Didrika vārdam ar savu roku ierakstījis vecais burmeistars. Piecpadsmit gadus vēlāk muižkungs
pievilcis krustu-f-] par zīmi, ka Didriks no šīs bēdu ielejas šķīries. Kungi jau tās lietas labāk zina… Taču Onai skapī veca aploksne ar adresi krievu mēlē: Pankok, Uona Jakov- ļevna. — Esmu sveiks un vesels! Gaidi mani atkal mājās… Onai tagad darbs darbu dzen. Vaigi kļuvuši apaļāki, sārtenāki. Mālē, laķē un driķe viena pati. Jo vecais Jāks kļuvis neredzīgs. Guļ saulītē uz dēļiem un sildās. Savu padarījis, meitai gudrību atstājis, lai nu strādā uz savu roku. Precinieki pie Onas tādos baros vairs nenāk. Pa vienam vēl ierodas gan. Mēlneši melš, ka Ona, lai cik sārta un apaļa, neesot vairs pirmā svaiguma, kā nekā — veca meita. Onai par tādām dumjībām pasmieties! — Kad šie zinātu, cik es
svaiga un priša, atskrietu puķotos mēteļos kā vecais majors, kurš nupat, lai dievs mielo viņa dvēseli, kritis no zirga un nosities. Savu svaigumu un jaukumus neizdāļāšu pasaulei, — viņa saka. — Didriks nāks atpakaļ un tadOna pervē zaļā krāsā un dzīvo zaļās cerībās. Didriks braukā pa okeāniem, ar vētrām cīnīdamies un nāvei acīs skatīdamies. Kļuvis grumbains, taču augumā un muskuļos pieņēmies. Matroži viņu par Didriku — milzi sauc. Didriks sver septiņus pudus. Vienā ēdamreizē apēd klaipu maizes un toveri rīsa putras. Var iztikt bez gulēšanas trīs diennaktis. No tējas un kafijas galīgi — uz visiem laikiem atteicies. Pārgājis uz spirtu un konjaku. Pīpē indiāņu tabaku, uzkož žāvētu
kokosriekstu, spļauj caur zobiem pār bortu. Trīs gadus Didriks uz «Gromoboja» par matrozi nodienējis. Kapteinis Ķīsis grib viņu par savu palīgu iecelt. Rakstījis Trapezņikovam, lūdzis Taizeli paaugstināt. Trapezņikovs atlaidis šādu telegrammu: «Kamēr nebūšu dabūjis rokā kastes ar dārglietām, Didrikam atbildīgu vietu nedošu!» Tai brīdī kungs bijis briesmīgi noskaities: laupītāji ļāvušies, lai viņus pakar, bet nav atklājuši noslēpumu, kur apraktas dārglietu kastes. Didrikam nu cits nekas neatlicis kā atvadīties no «Gro- moboja» un kapteiņa Ķīša. Visu mūžu par vienkāršu matrozi viņš neesot domājis palikt.
Kad beidzies argentīniešu un brazīliešu karš, apmeties uz dzīvi Buenosairesā un braucis par stūrmani septiņus gadus no vietas uz neliela Urugvajas kabotāžas kuģīša. Tāda braukāšana pa upēm un mērkaķošanās pa džungļiem Didriku maz apmierinājusi. Sirds vilktin vilkusi uz okeānu. Ratu kuģus ne acu galā neieredzējis. Kāda māksla ar airu ratiem braukt? Uz kārtīga šonera, lūk, tur viņš varētu parādīt savu mākslu! Pēdējais brauciens vedis uz Rosario ostu Argentīnā. Dampfkuģis pūtis un tusnījis augšup pa Parānu. Gala punktā Didriks pacēlis cepurīt' un teicis: — Sveiki, draudziņi! Līdz kaklam man jūsu linsēklas un saulespuķu eļļa! Palūkosimies, vai šai zemē neatradīsies arī kāds manām spējām piemērots darbiņš.
— Tieši tā viņš teicis. Pa šiem gadiem tīri labi iemācījies spānī- zeru valodu. Un atradās arī piemērots darbiņš. Cienīts kungs dons Manuēls Morēna i' Abado licis uzbūvēt trij- mastu burenieku. Nokristījis «Estevana Ečeveria de Luka» vārdā. Kuģis viegls un balts kā pūka. Dons Manuēls ilgi meklēja piedzīvojušu un uzticamu kapteini. Valstī liels akmeņogļu trūkums, kārtīgs buru kuģis tagadiņ zelta vērts. Pagaidām vējš (īpaši niknais pampēro) dzen bureniekus pilnīgi par brīvu, kamēr dampf- kuģiem ogļu cenas sakāpušas līdz seši peso un četrdes- - mit senlavo par centneru. Rosario centrālajā laukumā donam Manuēlam piesteidzas vecs locis no La Platas. — Atrasts uzticams, veikls
kapteinis, don Abado. Ja to pieņemsit darbā, jūsu spedīciju firma piedzīvos neredzētu uzplaukumu. Varu ieteikt, — saka večuks. — Patlaban šis vīrs sēž ostas krodziņā un ietur sātīgas pusdienas: iesmā ceptu jēra gurnu araukāņu modē ar pildītiem kaktusiem. Nāciet, es jūs iepazīstināšu ar cilvēku, kurš rij adatas. Iepazinās un salīga. Simt peso mēnesī. Uzturs, cik lien, — par brīvu (šai ziņā dons Abado baigi iekrita). Pirmais brauciens uz Bermudu salām. Vēršu tauki un saldēts sviests. Atpakaļ ar tabaku un rumu. Didriks apdomīgi vāca kopā kuģa komandu, jo ienīda raibas un salasītas manšaltes. Aizto pieņēma galvenokārt kreolus. Ar gadiem viņš bija pārliecinājies, ka kreoli daudz godīgāki un uzticamāki nekā spānīzeri vai holenderi,
par englendericm nemaz nerunājot. Didrikam laimējās. Ar saviem matrožiem viņš vairāk kā apmierināts. Nekādi dumpji, nedz varas darbi šajos astoņos gados uz kuģa nav notikuši. Visām aukām Taizels laimīgi «Ečeveriju» cauri izvadījis. Kuģis spīdēja un laistījās. Katru pavasari (vasara tur sākas no_vembrī) kuģi pārlakoja. Tikai tad Didriks iedomājās par Onu… Tāpat kā jaunībā, pret sieviešu dzimumu Didriks bija pagalam nevērīgs. Neprata uzjautrināt ostas daiļās senjoritas. Dzīrēs, kad kuģa komanda pēc smagiem pārbrau- cieniem krodziņos skaļi līksmoja, Didriks gan izlikās, itin kā turētu līdzi, šūpodams uz katra ceļgala sev pa sen- joritai, aiz pieklājības šad un tad sānos iekniebdams, taču nejuta no visa tā
nekādu prieku. Viņš bija uzticīgs. Nupat kapteinis Taizels saņēmis dona Abado norīkojumu garākam reisam. Apkārt Patagonijai un Ugunsze- mei, cauri Magelāna šaurumam uz Cīli. Pēc zalpētera un vara. Bija vasaras vidus — februāra sākums. Kamēr sāks pūst negantās ziemas vētras, jātiek atpakaļ uz Santa Fē. Pa ceļam «Ečeverijai» jāpiestāj vēl Mar del Platas ostā un jāuzņem kukurūza un kvieši, ko atvedīs no dona Abado estansijām pampās. Pēc tam jāzēģelē uz Puerto Desedo Santa Krusas provincē, ledus kambaros jāielādē 1400 pudu saldētas aitas gaļas un tad — apkārt Zemes ragam, prom uz Konsepsionu! Tas bija grūts un bīstams ceļš. Par labu izdošanos dons Manuēls apsolījis krietnu piemaksu. Lielā pacilātībā «Ečeverija» izbrauca no La
Platas līča un pagrieza buras pret Dienvidu krustu. — Lai dievs mums palīdzi — teica kreoli. — Un niknais pampēro! — papildināja Didriks. Aizvien drūmākas klintis un vientuļākas salas ielenca «Ečeveriju». Tuksnesīgajos krastos nevienas dzīvas dvēseles, redzami vien sausie upju kanjoni un klejojoši avju bari. Galjerosā šoneris papildināja dzeramā ūdens krājumus un tad — ar tā kunga palīdzību! — kuģis paslīdēja garām Ugunszemei un iegriezās pa labi miglainajās šērās. Jūras šaurums pilns bīstamām klintīm un salām. Tikai nenomaldīties no kursa! Un Didriks nenovirzījās ne par matu: viņa prāts bija
apķērīgs un acis miglā redzīgas. Līkumodams starp stāvajām nogāzēm, kuģis bez jebkādām grūtībām, spēcīgu Atlantijas vēju nests, iebrauca Klusajā okeānā. Tur patlaban plosījās bangas, bet tādam kuģim kā «Ečeverija» vētra nespēj neko padarīt, ja vien buras laikā atlaistas un stūre kārtībā. Aprīļa sākumā viņi jau stāvēja uz enkura Konsepsionas ostā. Matroži lielā steigā izlādēja gaļu, kviešus un kukurūzu. Abado firmas pārstāvis mudināja Didriku ātrāk doties pēc zalpētera, jo no Buenosairesas pienākušas nelabas vēstis. Englenderu flote uzbrukusi Folklenda salām un tagad bloķējot lielākās ostas, lai piespiestu prezidentu Rosasu atzīt britu virskundzību pār Atlantijas dienvidiem un ļautu englenderu kuģiem braukāt pa Argentīnas upēm.
Rosass pagaidām atvilcis savu floti uz Komodoro Rivavijas piekrasti un taisoties dot englenderiem prettriecienu Folklenda salās. Didriks, kuram velna englenderi jau tā bija līdz kaklam sariebuši (nemaksāja piespriestos divdesmit tūkstošus), nolēma, ka viņam šai karā noteikti ir jāiejaucas. «Ečeverija» uzvilka zēģeles un traucās atpakaļ uz mājām. Taču ceļā tiem nepavisam neveicās. Smagos laika apstākļos šoneris pabrauca garām vienīgajai spraugai, kas veda Magelāna jūras šaurumā, un iemaldījās salu pudurī dienvidos no Tjerra del Fuaro. Biezā miglā viņi pusotru nedēļu grozījās «uz aklo», kamēr iekļuva atklātā jūrā pretī Lenoksa salai, bet tad sākās nepatikšanas. Nepārzinot fārvateru, Didriks iestūrējis
«Ečeveriju» gaužām seklā vietā. Stiprais vējš dzina kuģi uz krastu. Jau divi reizes šonera dibens viegli pieskārās gruntij. Vecais Dāvis bija dēlam mācījis boutēšanu: pilnā gaitā ejot, palaist vaļā enkura spilli. Ja enkurs, zemē krizdams, nenorausies, viss būs kārtībā un kuģis apstāsies uz vietas. Izkliedzis bērnu dienās dzirdēto komandu: Klarē bout! — Didriks juta, ka kuģis sadreb un apstājas. Bet tai brīdī «Ečeverija» bija dabūjusi pamatīgu sitienu pa dibenu. Masti izcēlās no iedobumiem un draudēja gāzties uz klāja. Taču komandai izdevās tos ievilkt atpakaļ, sastiprināt un nodrīvēt. Tagad viņi atradās muļķīgā stāvoklī. Uzvilkt buras un pacelt enkuru būtu tīrais neprāts — visapkārt glūnēja apakšūdens klintis. Sāka jau tumst. Pēkšņi Didriks
tālumā ieraudzīja kuģa uguntiņas mirguļojam. Ekipāžs nolēma, ka jāsauc pēc palīdzības. Garā tauvā piesietu, šoneri varētu atvilkt no krasta un ielaist fārvaterā. — Blūzi (ugunssignālu)! — sauc Didriks, un divi matroži atnes mietu ar piesietām pakulām. Viņi tās aplej ar petroleju un aizdedzina. Salkans atspīdums aiznes SOS vēsti tālu okeānā. Sagaidāms, ka no rīta gaismiņā glābēji būs klāt. Jūrnieku sirdis kļūst vieglākas. Patiesi, no rīta ieradās glābēji: veseli divi englenderu minu kuģi, kas patrulējuši ap Folklenda salām. Apskatījuši «Ečeveriju» un iepazinušies ar tās kravu, englen- deri nopriecājās par vērtīgo ķērienu. Tas nepārprotami esot argentīniešu kuģis un nepārprotami vedot
kara materiālus. Katram bērnam taču zināms, ka no zalpētera taisa šaujampulveri, bet no vara — stobrus un lodes. Englenderi, kā jau džentlmeņi, novilka daiļo «Ečeveriju» no sēkļiem pilnās vietas un konvoja pavadībā pavēlēja doties pāri okeānam uz Bristoles ostu. Kamēr tikšot noslēgts miera līgums ar Argentīnu, kamēr prezidents Rosass kapitulēšot. Bet līdz tam laikam kapteinis Didriks Taizels un divpadsmit komandas locekļi būšot kara gūstekņi un strādāšot kādā akmeņogļu raktuvē. — Atkal akmeņogles! — nelaimīgi iesaucies Didriks. — Laikam es nekad netikšu vaļā no saulespuķu eļļas un akmeņoglēm!
Mustanuma viss pa vecam Nu jau trešais gads, kopš Jāks miris un apglabāts Mi- ķeļtorņa Pīzenieku kapos. Tur viņa dzimtā puse. Pēdējā vēlē|anās bijusi doties atpakaļ uz vietu, no kurienes nācis. Ona tagad dzīvo viena pati. Pa tirgiem braukāt vairs nejaudā, labi, ja divas trīs reizes pa vasaru līdz Šauļiem aizkuļas. Pēc izskata vēl gan ņipra un stalta, tā vismaz pati apgalvo, bet āre če — zirgs esot vecs kļuvis, neturot vezumu… Var jau būt, ka tas tikai tāds iegansts, bet Onai patiešām vairs nepatīk nodarboties ar andeli. Kur gan viņa sapelnīto naudu lai liek? Mūža iztikai un
kāzu mielastam aiz spāres aizbāzti pieci simti rubļu, vai tas ir maz, kā jūs domājat? Lai mājā būtu dvēsele, par kuru rūpēties, Ona pavasarī nopirka kazu (kreses istabpriekšā apgrauzusi, negantniece). Kazas piens esot veselīgs un ilgi uzturot baltu miesu. Arī Didrikam, kad pārnākšot, jāpāriet uz kazas pienu. Vaļas brīžos Ona mālē. Sava prieka pēc. Mēģina atcerēties Didrika seju. Drīz vien būdā pie sienas redzama Didrika bilde visā augumā. Akurāt kā dzīvs! Garš, tievs, spožiem, melniem matiem, tikko dīgstošām pūciņām uz virslūpas. Citreiz Ona mēģina uzpervēt priekšmetus, kurus redz sev apkārt. Siera kluci, maizes kukuli, sīpolu virteni… Smuki! Viņa ir atradusi savu krāsu — zeltaini brūno.
Būdā, par nelaimi, nav spoguļa, Ona būtu uztaisījusi pati savu bildi arī. Bet tad iedomājas, ka var taču mālēt tāpat, no galvas. Vajadzīgs vien atcerēties, ko kādreiz par viņu ļaudis teikuši. «Tu ese kā engele! Tave smaide tik burvīge! Tave bize spoze kā Betlēmes zvaigzne!» — tā viņas ārējo izskatu bija aprakstījis Salomons Zīskins. «Daiļ\ smuka meitiņ… zil' kleitiņ' un zila acs,» .bija čukstējis Stefans Brunovskis. «Vaigi balti kā piens,» teica Didriks. «Piens un asinis… Acis zaļas kā kaijai…» (Ona drusciņ apmulsa. Katrs no viņiem redzējis citādu acu krāsu.) «Kakls kā gulbim… no pašas apakšas līdz pašai- »
Pietiek! Diezgan! Pazīmju pietiek, lai Ona, spogulī neskatīdamās, varētu uzmālēt pati sevi. Domāts — darīts. Kad bilde gatava, viņa to pakar būdā pie sienas blakus Didrikam. Otrā rītā vēl drusciņ pielabo: blakus slaidajam tumšmatim Didrikam Ona izskatās pārāk bāla. Pāris sārtsārtu triepienu uz vaigiem (lūpām tāds remonts nekad nenāk par skādi), tagad nu Ona cienīgi var stāties pie sienas blakus savam Didrikam. Tai dienā pie būdas durvīm kāds pieklauvēja. Istabā ienāca Domesnesas mācītājs. Viņš noņēma savu melno cepuri un novēlēja dievpalīgu. Esot ieradies savas gaspažas un bezvainīgo Kristus līgavu biedrības vārdā lūgt, vai Ona nebūtu ar mieru Domesnesas koka
baznīciņas luktu ar apustuļu bildēm izmālēt. Vecais Printsjāns pašrocīgi uztaisījis ērģelītes, par savu naudu uzbūvējis luktu un nokrāsojis brūnu, taču lukta pretī greznajam, kokgriezumiem rotātajam altārim izskatoties nemīlīga. Jauki būtu, ja dievam par godu Ona to ar apustuļu bildēm izrotātu. Ona jau zināja, ka Domesnesas mācītāja gaspaža dibinājusi nevainīgo vecmeitu apvienību, nosaukdama to par Kristus līgavu biedrību. Kādreiz mācītāja gaspaža griezās arī pie viņas, bet Ona apvainojās un dusmīgi atcirta, ka viņa, pirmkārt, neesot vecmeita un, otrkājft, jau seii gatavojoties kāzām ar Didriku Taizeli Dāva dēlu. Mācītājs bija kristīgs un lēnprātīgs godavīrs. Viņš un viņa gaspaža šo starpgadījumu neņēma vērā un griezās
vēlreiz ar sirsnīgu lūgumu pie Onas: — Bezvainīgo Kristus līgavu biedrība tevi aicina uzņemties šo mīlestības darbu, jo uzskata, ka tu, Ona, Jāka meita, esi vistikumīgākā, visgodīgākā un visstrādīgākā sieviete Mustanuma draudzē. Kādēļ gan tev neatbildēt uz draudzīgo aicinājumu kļūt par Pestītāja līgavu? — Mācītāja kungs, — atbildējusi Ona. — Es itin viegli tiku vajā no majora Brunovska. Salomons Zīskins dabūja tādu pļauku, ka man vairāk nav pirkstu piedūris, bet tagad jūs mani biedējat ar kaut kādu tur Pestītāju. Man ir tikai viens brūtgāns — Didriks Taizels, pie tā es palikšu mūžīgi mūžam, āmen! Diezin kāpēc mācītājs sācis nevaldāmi smieties un asaras slaucīt.
Izšņaucis degunu, saņēmis Onas roku un teicis: — Es neko neesmu dzirdējis! Bet luktu tomēr izrotā, es tevi sirsnīgi lūdzu. Kā to dara, tu varēsi noskatīties vecajā Gaiķu baznīciņā. Kāds lauku mālderis tur divi simti gadu atpakaļ arī ērģeļu luktu ar apustuļu bildēm izmālējis. Došu tev zirgu un kučieri, aizbrauc un izpēti. Vienas dienas laikā tiksi turp un atpakaļ, tā vieta atrodas netālu no Saldus. Onai tāds ceļojums bija pa prātam. — Labi, lai notiek, mācītāj! Bet ņemiet par labu: kādi tie apustuļi būs, tādi būs. Un nesakiet nevienam, ka mālējusi Pankoku Ona. Izies vēl slava, ka es piederu pie vecmeitām .,.
CETURTĀ BILDE Ona, uz mālderu lažām pietupusies, pabeidz galveno sānu bildi. Kristus Ģetzemanas dārzā. Sēdus zem īves koka. Cauri sarkanzaļajiem logu stikliem gaisma krīt Pestītājam sejā. Ģetzemanā Ona nekad nav bijusi, tāpēc tai dārzā uz mata tādi paši koki kā Mustanumā: sūrābele, meža bumbiere, sīki kadiķi un īve. Tik tālu nu būtu gatavs. Par Kristu viņa daudz nebaidījās. Pestītāju Ona mālējusi simtām reižu. Sēdošu, pa ūdens virsu skrejošu, laivā braucošu un debesīs lidojošu. Bija stingri noteikts mudulis, kuru nedrīkstēja pārkāpt (tāpēc jau arī aizliedza tirgos pārdot augsto majestāti). Guberņas policija stingri raudzījās, lai bilžu griezēji
ievērotu cara apstiprināto Pestītāja tēlu. Nedrīkstēja taisīt pa savai modei, tā varbūt, kā Onai patiktos, — nē! Jāmālē pēc mēra. Jātaisa tā, kā vajadzīgs, lai izskatītos. Saprati? To muduli Domesnesas mācītājs iesauca par vientiesīgo patiesīgumu (lai atšķirtu no patiesīgā vientiesīguma). Sākās pats grūtākais darbs: apkārt ērģeļu luktai jāuzmālē divpadsmit apustuļi. Ona jau samierinājusies ar patiesību, ka tas kungs lielāko tiesu cilvēku pa dučiem radījis (divpadsmit mācekļus, divpadsmit jumpravas — sešas gudras, sešas ģeķīgas, kopā divpadsmit; Ali Babu un divpadsmit laupītājus), tāpēc par skaitu viņa īpaši neuztraucās. Bet kādi tie izskatījušies? Kāds bijis svētais Pēteris? Un kāds neticīgais Toms? Vispār
Ona daudz vīriešu savā mūžā nebija redzējusi, svētos jau nu pavisam maz. Kā būtu, ja viņa, nevienam neteikusi, bildēs iemālētu tos pašus Mustanuma un apkārtnes zvejniekus? Kurš, piemēram, varētu izskatīties tāds kā Pēteris? Pinkurs? Laudurgs? Varbūt Karušs, Jeige, Koits? Lai iet Karušs! Viņam arī kristīts vārds Pēteris. Ja iznāktu nepatikšanas, atrunātos: Pēteris paliek Pēteris! Vienalga, svētais Pēteris jeb Siļķu Pēteris. Katram no apustuļiem Ona apģērbu piegriezīs pēc nopelniem, par to lai nebaidās! Pestītājam kaut ko labāku: kādu Englišzemes vai Bostonas drānu. Jūdasam Iskariotam — pašaustu vadmalu, labāku tas arī nav pelnījis! Pēc triju nedēju pacietīga darba ērģeļu lukta koši izmālēta. Visi
divpadsmit apustuji — divpadsmit kala mied, no kreisās uz labo, ieņēmuši savas vietas un gaida pastaro tiesu. Pats pēdējais — Jūdass. Melnu bārzdiņu, līku degunu. Kur gan mēs tādu Jūdasu esam jau redzējuši? Ak tu tētīt! Tas taču Stefans Brunovskis, kā dzīvs! Pie tam siltā puķainā peldmētelī. Labi, ka mācītāja kungs līdzību neredz. Viņš cildina apustuli Pēteri, kurš uz bildes velk lielo lomu no Ģenecaretes ezera ārā. — Taču tās nav vis domātas lestes, bet no velna nagiem izpestītas dvēseles, — paskaidro mācītājs. Bet Ona stūrgalvīgi turas pretī: tās tomēr esot lestes. Pēc cara ukaza dvēseles tiekot mālētas kā putniņi. , * — Nu labi, labi! — Domesnesas prāvests negrib ielaisties garos strīdos. — Ja tu tā vēlies, lai paliek, ka tās ir lestes!
Paiešos baznīcas vidū un mēģināšu dabūt vispārīgo iespaidu. Mācītājs apsēdās draudzes solā otrādi, tas ir, uzlika sēdamvietu slīpajai pultij, bet kājas — solam. Tā bija gaužām ērti un parocīgi. Ilgi un dikti skatījās, un viņam sāka patikt… Šaurajos un augstajos logos sarkanzaļi stikliņi. Ārpusē liepu zaros ņirb saules plankumi. Luktā sudrabaina stabuļu rinda: no mazas maziņas svilpītes līdz milzīgai Jē- rikas bazūnei. Kad vecais Printsjāns laidīs tās stabules vaļā, tad gaiss sadrebēsies un sveču guntiņas sāks šūpoties un lēkāt. Šūpojas un lēkā arī vidējā bilde ar Pestītāju. Jūra krāc, un vēji pūš. Ak tu mūžs: nav viegli vētras laikā tikt pāri Irves šaurumam, to zina katrs knēvelis, bet
esot tādi pārdrošnieki, kuri uz dēļa lielos viļņos pa ūdens virsu slīdot, āre če, kā Pestītājs. Tad nu drošības pēc Ona viņam pie zandalēm tādus kā spārniņus, kā spuras piemālējusi. Vissīkākā ērģeļu stabulīte iesāk ķēniņa Manases lūgšanu, to, kuru Printsjāns lībiešu valodā pārcēlis: Juma] izand andam nāgti$t andamiz ja pāstam. (Debesu tēvs prasīja grēku piedošanu un pestīšanu.) Vidējā stabule ducina līdzi, resnā tikko dzirdami viļņojas, un sarkanzilie stikliņi svina ietvaros čirkst kā kilmaķengas (saltkurpji). Bet skatīsimies labāk otro sānu bildi. . «Es šo cilvēku nepazīstu!» teicis Pēteris, jo Poncius Pi- latus būtu viņu par
tādu pazīšanos no darba atlaidis. Barons arī gandrīz atlaida mežsargu Koitu. Par pazīšanos ar malu medniekiem. Neskatoties uz to pusi, Onai Koita ģīmis tomēr lieti noderēja. «Svētīgs, kas nestāv bezdievīgo runās!» dzied ērģeles vienas pašas, un mācītājs uzkāpj kancelē. No turienes apustuļi vēl labāk pārskatāmi. Svētais Lūkass — nepārprotams Jeige, tur nav ko galvu lauzīt. Bet Jānis atsities Laudurgā. Vecais pitradznieks arī briesmīgs muldoņa, varētu pats savu parādīšanas grāmatu sarakstīt, ja ik dienas nebūtu jābrauc zvejā un jāpelna maize. Sēž pie vaska sveces, grauž zoss spalvu un taisās nobeigt «Jāņa pasiju». Siju, viju — pasijā krusas graudiņi, norimst un apstājas plēšu paminas.
«Akustika laba.» domā mācītājs, «bet praktiski kā?» Gadi nak un gadi iet Praktiski tā: vētras nu ir Didriku tai zemē atpūtušas, kurā pats vismazāk būtu vēlējies nokļūt. Pie tam — kā kara gūsteknis. To karu Didriks pat redzēt nedabūja, taču englenderu kungi jau laikam labāk zina… Viņiem savi rēķini ar Didriku, Didrikam būs savi rēķini ar englen- deriem, lai tikai drusciņ pagaida! Tālākie jūras braucieni Didrikam aiztaupīti. Liktenis par akmeņogļu cirtēju šahtā pazeminājis. No kala mied par maa mied… Didriks trīs gadus melnās miesās pazemē nostrādāja — argentīnieši negribēja un negribēja miera līgumu slēgt ar englenderiem. Beidzot tomēr Rosass
neizturēja un piekāpās. Kad Didriks englenderu valodu bija no galvas iemācījies, viņu palaida vaļā un paziņoja, ka tagad nu viņš atrodoties brīvestības zemē un varot brīvi izvēlēties, ko tālāk darīt: palikt šahtā vai strādāt ostā par dokeru. Dzirdot vārdu — osta, Didrikam nāsīs iesitās sāļais jūras vējš, aļģu un zivju smarža. Viņš teica, ka iešot labāk par dokeru. Kāds džentlmenis spieda Didrika sastrādāto roku un novēlēja labu ceļavēju. Tai pašā dienā Didriks kājām devās uz vareno pilsētu Londonu, jo viņam nebija naudas ne kuģim, ne diližansam. Drīz vien Didriks sasniedza Temzas krastmalu Istendā. Tur mudžēja no laivām, šoneriem, lieliem un maziem dampfkuģiem. Te viņš jutās kā savās mājās: pieņēma pirmo darba piedāvājumu,
bet vakaros klejoja pa ostu, cerēdams sastapt kādu vecu pazīstamu. Kādu dienu tas ieraudzīja pie steķiem pietauvojušos «Gromoboju». — Hello! — kliedza Didriks, plaukstas mutei pielicis. — Vai kapteinis vēl tas pats Gustavs Ķīsis? — A not, not! — no klāja atbildēja kāds matrozis. — «Gromoboja» kapteinis tagad ir Christian Waacke, eskvairs. Bet veco kapteini Ķīsi aizvakar redzēju. Viņš patlaban uzturoties Londonā. Organizējot kādu tur ekspedīciju. — Ekspedīciju? Kādu ekspedīciju? Matrozis nevarēja pateikt, kādu ekspedīciju. Velns parāvis! Kā lai atrod Gustu
tādā milzīgā pilsētā? Didriks katru vakaru ieradās pie kuģa dežurēt, un pēc nedējas viņam laimējas: Gusts bija tikko atnācis darīšanās pie kapteiņa Vāka. Ieraudzījis Didriku, Ķīsis sasita plaukstas un iekliedzās: — Kā dieva sūtīts! Vienīgi tu man šoreiz vari palīdzēt. Esmu atradis īsto vīru. Tūliņ Gusts ieveda Didriku kajītē pie Vāku Kriša. Tas bija tas pats Christian Waacke. Runāja tikai englenderu mēlē un lika sevi godināt par eskvairu, pļunduris gatavais! Gusts bija paņēmis līdzi pudeli ruma. Pēc trešās glāzes Christians sāka latviski runāt un vēl pēc divām atzinās, ka esot tīrs Uguņciema kala mies — Vāku Krišs. Viņi sadzēra tubrālības, un
kapteinis Ķīsis pastāstīja, kas noticis pa šiem divdesmit diviem gadiem Kurzemē (tik ilgi viņi nebija redzējušies). Rojā un Ainažos nodibinātas jūrskolas. Apmācības ar bureniekiem vadot viņš pats, bet skolas priekšnieks esot kapteinis Dāls. Uz Londonu Gusts atbraucis svarīgā lietā, jaunā Trapezņikova sūtīts. Vecais jau sen esot karoti nolicis, līdz pašai nāvei neesot varējis aizmirst tās pazudušās kastes, ha-hā! Bet jaunais esot cits cilvēks: plaša vēriena tirgotājs, neiedomājami uzņēmīgs. Aizbraucis uz Sibīriju, sapircies Toboļskā zemes gabalus, uzcēlis fabrikas, ierīkojis raktuves. Būtu kļuvis miljardieris, ja ne Sibīrijas tālums… Nekā nevarot pa zemes ceļu tās preces uz Eiropu pārvadāt un milzīgo peļņu pievākt.
Pagājušajā vasarā jaunais Trapezņikovs Dālam uz Ainažiem ziņu laidis: lūdzis uz T'oboļsku aizbraukt un noskaidrot, kā būtu ar kuģu satiksmes atklāšanu no Obas ostām līdz Eiropai pa Ziemeļu Karijas jūru. Kādas izredzes? Ainažnieki esot gudrākie vīri pasaulē, — tā viņš laizījies klāt kapteinim Dālam. Tad nu Gusts ieradies Toboļskā (veselus divus mēnešus ar pajūgiem mocījies), paķēris līdzi arī Kurseinu Jānu, ek vei — dundadznieku, Didriks taču pazīstot. Kur- seins Ainažos mācot praktisko navigāciju, speciālists Ziemeļjūru gaitās. Tas esot tas pats Kurseins, kam tās rīmes avīzēs drukājot. — Kurseinu Jānu zinu, bet, ka viņš avīzēs rīmes drukātu, tā man pirmā dzirdēšana, — saka Didriks.
— Ko? Neesi lasījis «Mājas Viesī» Kurseina garo peršu «Briesmas uz strandēta kuģa pie Gotzemes naktī no 21. uz 22. oktobri 1871. gadā»? Melni padebeši ap man' stājas, Jūra tinas nāves mētelī… — un tā tālāk, var dziedāt pēc meldiņa «Saule lec un saule noriet, tumšs ir manā cietumā». — Jā, starp citu, — piemiedz aci un smejas Ķīsis, — pa šito laiku Krišam Vākam arī sieva no cietuma izlaista. — Mana sieva nekad nav bijusi cietumā, — raudādams dauza sev pie krūtīm Christian Waacke. — Visu mūžu man jācieš, ka viņai tāds nelabs vārds — Amālija un ka ir tāda nelaba dziesma «Amālija cietumā, garš laiks viņu moca» … Visu mūžu jācieš!
— Jā, kur tad mēs nomaldījāmies? — kad viņi izsmē- jušies, turpina Gusts. — Kurseins pamatīgi izpētīja Obas grīvu. Ieteka ir milzīga, tik liela kā Rīgas un Somu līcis kopā. Pabāzām galvas arī Karijas jūrā: līdz Ragozina degunam un atpakaļ. Augusts tur siltākais mēnesis gadā. Ne ledus, ne vētru, nekā: lārte par pirmo pekeli! Ziņojām Trapezņikovam: tā lieta var iet! Lai dod mums ekstrā damplkuģi, tādu — vislabākās zortes. Trapezņikovs izvelk maku un noskaita: te jums būs piecdesmit tūkstoši skaidrā naudā un papīros. Ja kaut kur dabūsit lētāk, starpību varat paturēt sev. Gaidu jūs abus nākošajā vasarā ar kuģi Toboļskas reidā. Sveiki! — Uzdevums bija skaidrs, vajadzēja tikai rīkoties. Pirmā labuma dampfkuģi uzgājām
Lībekā, tas saucās «Luīze». Par viņu prasīja četrdesmit piecus tūkstošus. Peļņa divi ar pusi uz deguna, ko tu teiksi mīlīt? (Kurseins izdevis stingru pavēli: turpmāk runāt un rakstīt — tvaikonis. Nevis dampfkuģis, bet tvaikonis. To vārdu vai nu pats izgudrojis, jebšu no drauga — Alu- nānu Džordža noklausījies. Bet stingri pavēlējis teikt «tvaikonis», nevis «dampfkuģis», citādi apskaitīšoties.) Patlaban tvaikonis «Luīze» stāv dokā. Piekrāsojam, pārbaudām skrūves un pieņemam ogles. Bet vakardien Gustavam Ķīsim pienāk telegramma no Ainažiem: kapteinis Dāls aizceļojis, steidzīgi brauc mājā, stop. Jāņem pašam stūre rokā, stop. Ka tevi jupis ar' ārā! Joki mazi: pats to skolu dibināju, vai nu ļaušu tai tagad
sēklī uzskriet? Nospriedu: jābrauc mājās, bet Kurseinam jāmeklē jauns pārinieks. Meklēju, meklēju, bet nevaru atrast. Neviens tādā pārdrošā lietā negrib ielaisties. Satiku Zand- feldu Sprici, satiku Bērziņu. Abi kasa pakaušus… Zviedru pētnieks Nordenšelds mēģināja mazā bureniekā «Pro- ven» līdz Sibīrijai nokultles, bet strandējis. Un piecdesmit gadus atpakaļ šturmans Ivanovs gar krastu tikai līdz Ob- dorskai ticis, — Ko mēs ar saviem vājiem spēciņiem, ko tad mēs? Brauciens neatmaksāšoties. Risks pārāk liels, lai to uzņemtos, un tā tālāk un tā joprojām… Gnīdas gatavie! Dieva laime, ka tu te esi uzradies, Didrik! — saka Gusts. — Tev jābrauc līdzi Kurseinam uz Toboļsku. Atpakaļ laidīsities katrs savā
kuģī. Divi tūkstoši pieci simti rubļu — tā nauda ir tava! Rīt saņemsi papīros, aizej uz Londonas banku un izņem. Bet tagad sit saujā un dzersim līkopus! Didriks ne mirkli nešaubījās. Pienākusi viņa lielā stunda. — Tāda fārte, tāda fārte! Vai elpa aizraujas… «Vakar drūms un izdilis, šodien kuģa stūrmanis,» — sāk viņš līksmi dziedāt. — «Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums!» — ar jonī pievienojas Krišs Vāks un Gustavs Ķīsis. — Vai tu kaut ko neesi dzirdējis par Pankoku Onu? — prasa Didriks. — Ko viņa dara? — Ko dara? Gaida tevi. Ko viņa citu var darīt?
No Londonas līdz Toboļskai viena vīle «Luīze» rūpīgi sagatavojās bīstamajam ceļam. Kurseinu Jāns uzņēmies • kapteiņa pienākumus, bet par stūrmani norīkots Didriks Taizels. Manšafte sastāv no septiņiem matrožiem. Daudz tas nav, bet vairāk drošsirdīgu jūrnieku tai brīdī Londonā neatradās. Trīs vidzemnieki: Paukšēns no Ipiķiem, Ore no Mazsalacas un Melnalksnis no Sēļiem. Manšafte — tā nekas! Kuš! Vārdu «manšafte» Kurseins aizliedzis lietāt. Jā- sakot — draudze. Nu, tad nu gan mācītājs atradies, mīļā Mustanuma draudze! Kā viņš to vārdu pasaka, tā matroži smejas. Kurseins atmeta ar roku… Atļāva lietāt to pašu veco, godīgo nosaukumu — manšafte. Un
kuģītis gaja kā smērēts. Ziemeļjūru pārpeldēt bija tīrā spička. Neesot pareizi, — kliedz Kurseinu Jāns, — jāsakot: sērkociņš (bet spička paliek spička). Tromzē papildinām akmeņogļu krājumu, uzņemam dzeramo ūdeni, un tad — fīt! — pagriežamies uz Novaja Zemļu. Jāpiebilst, ka no Londonas izbraucām augusta pirmajās dienās. Šis te ir 1877. gads. Pūš zīd vests, jūrā vecie viļņi. Aiz Nordkapa vaļējs ledus. Peldoši lielgabali … tagad ejam ar samazinātu tvaiku. Kurseins bieži stopē un liek kreisēt. Te gar stīrbordu, te bakbordā nogrāb ledus, kājas aukstas paliek. Kurss pa septiņdesmito platuma grādu, neizlaižu stūri no rokām, neļauju šlen- derēt. Katra minūte un sekunde dārga. Bet ledus gabali
spiežas arvien vairāk virsū. Nupat būtu jāsāk taustīt Ka- rijas vārtus. Kā par nelaimi, uznāk sniega vētra, gatavā purga. Purgā, ļurgā! Lūri caur stikliņiem, skati vai acis ārā, neko nesaredzi. Tagad nu tikai ar kompasu un karti, Didrik! Lēnu fārti! Neuzskrien kādam lielgabalam virsū, noiesi vēl dibenā… Tik vēsā dibenā nebūs patīkami, nav jau La Plata vai Rosario. Par laimi, tai jūrā haizivju nav. Visas haizivis palika Londonas Sitijā. Stop! Kurseins munsturēja veselu dienu, kamēr trāpīja Ka- rijas vārtos, starp Vaigaču salu un Novaja Zemļu. Munsturēja divdesmit četras stundas uz aklo un tomēr trāpīja! Malači! — Redz, ko nozīmē Ainažu jūrskola! — priecājās Didriks. — Varbūt
man arī vēl vecumā tur pieteikties? Karijas vārti… Kas tie ir par vārtiem? Karijas vārti ir vaļēja ledus putra, kurai vidū pusizkususi sviesta pika. Sviesta pika — polārā saule. Visu dienu viņa peld putra un pamazām kūst. Ja uznāktu mākonis, saceltos sals un aukstums, tad putra stundas laikā sastingtu, un tad — ardievu, svētā «Luīze»! Taču sviesta pika kūst un kūst, jo ir tikai augusts, un Ores Antons kurina atspēries. — Kurin' ugun', silda gaisu, slauka gaužas asaras, — viņš dzied. Kāpēc asaras? Antonam Mazsalacā brūte palikusi… Ak, nelaimīgais Anton, ak, Anton, ak, Anton! Pusgadu no brūtes šķirts … Mācies no Didrika. Cik nu jau būs vasaru, kopš viņš, lāga zēns,
nav dabﾅｫjis? Nav dabﾅｫjis atvaﾄｼinﾄ）umu uz Mustanumu. Bet Didriks neraud.
No kuģa dienasgrāmatas Drīz sasniedzām Bielija salas ziemeļu krastu. Pagājām garām Ragozina degunam. Nu vajadzēja strauji griezties Obas līcī iekšā, bet tai brīdi «Luīze» uzskrēja uz grunts. Ak tu miekša! Cieši jau neuzsēdās, bet nostan arī netika. Kurseinu Jāns nepavisam nav uztraucies. Viņš speciālists ziemeļu navigācijā. Jāpagaidot, kamēr vējš no Obas sākšot pūst. Pacelšoties ūdens līmenis, un viņi braukšot tālāk svilpodami. Patiešām tā arī notika. Pēc nepatīkamas nakts ņem un uzpūš sauszemes vējš. «Luīze» jūt, ka diezgan tupējusi. Ņem un noslauka dzelzu
dibenu gar smiltīm, pēc tam kautrīgi ielaižas Obas līcī. Pēc divām dienām esam Salehārā (Samārovā), trīssimt jūdzes lejpus Toboļskas. Salehārā mūs laipni saņem Tra- pezņikova pilnvarotais mantzinis. Tik drīz viņš kuģi no Londonas neesot gaidījis. Garo ceļa gabalu «Luīze» vienā mēnesī nobraukusi, tā nu gan esot fārte! Taču vēl atlikušas vairāk kā trīssimt jūdzes pa Obu un Irtišu. Astotā septembri, saulei lecot un pūtēju maršam skanot, «Luīze» piestāj Toboļskas krastmalā. Dimd pareizticīgo zvani un zvaniņi. Sapulcējusies visa pilsēta, ar popiem un Trapezņikovu priekšgalā. Sauc — «Urā!». Vispirms Trapezņikovs apkampj Kurseinu, pēc tam bučo visus matrožus pēc kārtas. Beidzot prasa: kur tad mans
draugs Ķīsis, Gustavs Tenisovičs? Tā un tā, neatliekamās darīšanās izsaukts. Viņa vietā Didriks Taizels, lūdzam iepazīties. Trapezņikovs Didriku apkampj, trīs reizes nomutē un saka: — Taizel! Taizel! Tu esi… tu esi.,. moloģec! Kas notiek ar Trapezņikova kapitālieguldījumu? Tikko kļuva zināms par jaunas kuģu lilijas Toboļskā—Londona nodibināšanu, Trapezņikova rūpnīcu akcijas Pēterburgas fondu biržā sāka strauji celties. Mākleri slepenībā uzpirka papīrus, lai kļūtu par Trapezņikova uzņēmumu līdzīpašniekiem, baņķieri piedāvāja savus pakalpojumus. Uz Toboļsku traucās tirgotāji. Te dzīvot apmetās arī Sibīrijas pareizticīgo galva
— patriarhs Her- mogēns, kurš Toboļskā dibināja garīgo akadēmiju. Gādāja par miesu un garu, jo darbaspēks bija lēts. Bijušie dzimtcilvēki bez kautrēšanās drīkstēja nākt un strādāt fabrikās, jo brīvlaišana notikusi visā Krievzemē. Ar uzturu gan grūtāk, taču Trapezņikovs pieradinājis ļaudis daudz par vēderu nedomāt. Galvenais — Toboļskai jākļūst par miljonāru pilsētu! Andele vārījās, kauču uz Londonu vēl neviena godīga krava nebija nosūtīta. No septembra mēneša lielais jūras ceļš ledus dēļ slēgts. Kuģošana sākšoties tikai nākamā — 1878. gada vasarā. «Luīze» ierīkojās uz ziemas guļu Toboļskā, bet Didriks ar matrožiem palīdzēja jaunu šoneri būvēt. Tam vajadzēja būt gatavam jūnija sākumā, par
kapteini jau bija nozīmēts Didriks Taizels Dāva dēls. Trapezņikovs maksāja, cik paģēr, kapeiciņas neskaitīdams. Kungs labi zināja, ko nozīmē kapitāla ieguldījums. Tikai viena fārte līdz Londonai dos atpakaļ piecreiz vairāk naudas, nekā viņš ieguldījis kuģa būvē. Ataicināja vislabākos Pēterburgas meistarus — amatniekus. Sibīrijas meži bagāti ar lielisku būvmateriālu. Audeklu burām izgatavo paša Trapezņikova Samārovas austuvēs pēc holenderu licencēm, bet krastmalas verftā kajītes duko un lako Didriks Taizels. Pats kapteinis, pats krāsotājs; viņam galvenais — lai būtu smukāk. Jāns Kurseins aizbrauca pa zemes ceļu uz Pēterburgu. Līdz decembrim viņam uzdots Londonā iepirkt vēl trīs kuģus,
saimnieks maksā tīrā naudā. Lieta tā, ka Engliš- zemes ostās jau gaida Trapezņikova iepirktās mantas: tvaika zāģi, motori, aužamās stelles un zelta skalojamās mašīnas. Tās preces līdz.augustam jādabū Toboļskā, un tai pašā mēnesī kuģiem, piekrautiem ar labību, zivīm un spirta mucām,, jāsteidzas atpakaļ uz Londonu. Tāds ir kaujas plāns. Nokļuvis Pēterburgā, Kurseins sazinājās ar Ainažiem. Kapteinis Dāls esot no ceļojuma atgriezies un strādājot jūrskolā. Tad nu Jāns priecīgs aicināja Ķīsi sev otrreiz līdzi uz Londonu. Kuģus pērkot, varēšot atkal labi nopeL nīt. Pie tā paša lai sarunājot kapteiņus jaunajiem tvaikoņiem. Vislabāk ainažniekus. Pašu ļaudis — labāka satikšana. Martā kantorim pienāca šāda vēstule:
Augsti godāts kungs un tētiņ Sergej Sergejevič! Pielādēti ar iepirktām precēm Londonas ostā braukšanas gatavībā stāv jūsu labdzimtībai piederošie: 1) tvaikonis «Obj», kuru komandē kapteinis Veide no Lielsalacas; 2) šoneris «Nadježda», — kapteinis Kurseins no Dundagas; 3) tvaikonis «Tjumeņ», — kapteinis Ķīsis no Mustanuma; 4) rezerves kapteinis Zandfelds no Dundagas, kurš pēc tam uz Londonu atpakaļ vadīs tvaikoni «Luīze»; 5) rezerves kapteinis Taizels no Mustanuma ar šoneri «Sibirj» jau atrodas Toboļskā; 6) visu četru kuģu komandas salīgtas un noformētas;
7) izbraukšana no Londonas 1878. gada 3. jūnijā; 8) Salehārā (Samārovā) ieradīsimies apmēram 6. jūlijā. Lūdzam sagatavot kuģus ātrai izkraušanai un iekraušanai, lai pēc tam nekavējoties varētu doties atpakaļceļā. Jāns Kurseins, Jūsu labdzimtības pilnvarotais lietvedis Londonā. Smalki noorganizējis — nav vārdam vietas! Trapezņikovs berzē rokas: sāk griezties viņa iekustinātā naudas mašīna. Nu, sarauj, sarauj! Maija beigās jaunbūvētais šoneris «Sibirj» top ūdenī ielaists. Didriks ar Pēterburgas amatniekiem fārti jau izmēģinājis. Stūri klausa labi. Komandieris nolēma Kur- seina flotīliju
jūlija sākumā Obas grīvā sagaidīt un apsveikt. Viņš jaunajam kuģim ari stūrmani sarunājis. Pjotru Serebrjakovu. Pjotrs kādreiz uz Melnās jūras šoneriem braucis, liels joku dzinējs un asprātis — Didrikam patīk. Nolēma atbraucējus svinīgi sagaidīt. Uz «Sibirj» klāja novietoja vecu, diezin kur sagrābstītu cietokšņa lielgabalu. Didriks rūpīgi pielādēja stobru ar pulveri un stingri noprapēja. Bet Serebrjakovs slepeni uz kuģa maisā uznesa nelielu veprēnu, mārciņas trīsdesmit smagu kuilīti. Pirmajā jūlijā «Sibirj» devās uz Obas ieteku, taču dūmu mākoni pie horizonta viņi ieraudzīja tikai astotajā no rīta. Flotīlija lēni tuvojās. Pirmais nāca «Tjumeņ», tam sekoja Kurseina
«Nadježda» un Veides «Obj», visi piepampuši ar Englišzemes labumiem. Didriks pagaidīja, kamēr kuģi piepeld pavisam tuvu. Tad piegrūda caurumam uguni, un varens dižgabala grāviens satricināja plašo ūdens lauku. — Admirālim Kurseinam, urā! — kliedza «Sibirj» amatnieki. Tai brīdī Pjotrs Serebrjakovs svinīgi uzvilka mastā spalgi kviecošo sivēnu. Kā dzīvs vimpelis viņš palika karājoties augšā pie topzēģeles. No piebraucējiem kuģiem atšalca smieklu vētra, viņi smējās vēderus turēdami. Par atbildi «Tjumeņ» mastā uzvijās piecas tukšas ruma pudeles. Acīmredzot zēni galīgi sausā. Pēc tam atbraucēju flotīlija kopā ar eskortu iegriezās Obā, un divu dienu laikā, pa Irtišu braukdami, viņi sasniedza
Tobojsku. Ostā sapulcinātie mužiki steidzīgi iesāka kuģus izlādēt un pielādēt, jo laiks ir nauda, — teica Kurseins. Matroži tagad brīvi un var kādas dienas atpūsties. Labprāt būtu iedzēruši un uzdzīvojuši, bet Trapezņikovs tiem algu vēl nemaksā. Vispirms padari darbu, tad nāc pēc algas, — saka miljonārs, un tas ir pareizi: strādniekus nevajag izlutināt. Kur tad rodas tādi Radiščevi? Tikai no lutināšanas. Kurseins Londonā salīdzis Didrikam četrus matrožus un atvedis uz Tobojsku. Tā būšot manšafte šonerim «Sibirj». Kad Didriks manšafti ieraudzīja, viņam mati stāvus sacēlās. Noskranduši, nodzērušies, netīri — pēdējie burlakas! Pēdējie putnubiedēkļi, pie tam englenderi. Ko ar tādiem lai iesāk?
— Ak tādus vien man varēji sagrābstīt? — prasa Taizels Kurseinam. — Bet pats sev no Pēterburgas trīs krievu cilvēkus atvedis, vienu holenderi un vienu spranci. Vai -tā ir godīgi? — Tad braucis jele pats un meklējis! — apskaišas Kurseins. — Kādi bija, tādus atvedu. Priecājies par tiem pašiem: ar mokām tos Istendā līdzi braukt pierunāju. Prasīja, lai katru dienu dzirdinot ar brandvīnu, bet tu viņiem nedod! Pieradini pie kārtības. Pie kārtības pieradināt? Tādus seskus? Neko darīt: abi ar stūrmani nolēmām tos četrus en- glenderus pāraudzināt. Nostādījām ierindā, nokliedzām — mierā stāt! — un es tiem sāku lasīt morāli. Kad
biju stundu norunājis, viens no matrožiem paceļ roku un jautā: — Tas, ko jūs, ser, sakāt, ir ļoti pareizi. Bet mums Londonā solīja, ka uz kuģa mēs katru dienu dabūšot īstu krievu vodku. Kāpēc tiek lauzts līgums? Didriks nezina, ko atbildēt… Pēc laiciņa attapies saka: — Sibīrijā vodku atļauts lietāt tikai pareizticīgiem. Tas ir tāds vecs likums. Kurš no neticīgiem dzers vodku, tam galvu nost! — Oi, oi… — visi četri nodrebinās un aiziet gulēt. Bet otrā rītā, apmācības brauciena laikā, viens no viņiem, pienācis Pjotram Serebrjakovam, ziņo: — Mēs to lietu kopīgi tredunionā apspriedām un nolēmām pārkristīties. Visi
četri gribam kļūt pareizticīgi. Nu ir Pjotram mute cieti. Ies prasīt padomu Taizelim. Didriks smejas un saka: — Zini ko, izmuļķosim tos velnus. Lai viņi mūs piemin līdz pastarai tiesai. Liec sagatavot četras mucas ar ledus ūdeni un pats ātri pārģērbies par popu. Teikšu, ka tev divi amati, štatu apvienošanas kārtībā. Bet es iešu uz kajīti un paņemšu trīs pudeles špirta. Paziņojām englenderiem, ka tie, kuri tūliņ vēlētos kristīties, var saņemt tējas glāzi ar spirtu, jo pareizticīgo iesvētīšanas ceremonija ir sarežģīta un grūta. — Vispirms kāpiet iekšā kristāmos traukos! — pavēlēja Didriks. (Vēss rīts. No upes nāk neparasts aukstums, bet kristāmos traukos ledus.) Englenderi zobus sakoduši darīja, ko
tiem lika. Ieradās Pjotrs, kaut kur pilsētā sameklējis dzeltenu sarafānu un galvu aptinis ar dvieli, redzama vien rūsganā bārda. — Gospoģi, pomīluj! — viņš, dziļā basā dziedādams, kāpj pa trepēm lejā uz klāju un mudina krustdēlus ātrāk līst mucās. Negribīgi tie rāpjas tur iekšā, stāv salīkuši un skatās uz Pjotru' Kristītāju. Bet Pjotrs, dziedādams nesaprotamas dziesmas nesaprotamā valodā, paņem ķipi ar ledus ūdeni un pēc kārtas apstaigā visus kristāmos. — Kā tevi sauc, dēls? Atbildi, tēva patriarha vārdā. — M… mani sauc Džons Putnuperēklis, — atbild en- glenders, pie visām miesām drebinādamies. — Nu, tad es tevi kristu par
Aleksandru! Patriarha vārdā — par Aleksandru Bnitanikskij! — to teicis, Pjotrs uzgāž viņam ķipi ar ledus ūdeni. Šļākt! — Un kā tevi sauc, murmuli? — viņš griežas pie nākošā. — Par Džeremiju Tīģeri, ser… — Es tevi kristu par Timofeju Ēzeli, ser. Patriarha Hermogēna vārdā! — Šļākt! — Kā tevi sauc… — utt. (sk. iepriekšējos). — M … mani s … sauc, s … sauc ko … ko … ko… Līkais! U … uzvārda un t… tēvvārda m … man nav. — Tagad tev būs… Es tevi kristu par Agafangelu Miķeļa dēlu, saturies! Šļūkt!
— Un tevi, mans daiļais puisēn, kā tevi lai godina? — Serebrjakovs jautā ārkārtīgi izdilušam un spalvainam tēviņam. — Mani sauc Vinstons, vecākais, bet Londonā jau ir piedzimis arī jaunākais. — Tādā gadījumā, lord, es tevi kristu par čer… Čer- ņigovas Varfolomeju, patriarha vārdā! — Šļūkt! Pēc tam ar ūdeni vēlreiz tika aplaistīti visi jaunkristī- tie. Ceremoniju beidzot, arhijerejs Pjotrs arī pats izdzēra mēriņu, lūdza kāpt no kristāmiem traukiem ārā un rāpties augšā uz kajītes jumta. Tur notikšot jaunuzņemto apžāvēšana. Tagad rituāls prasot, lai tie dejotu kēkuoku [cake-walk), mistera Galivoga kēkuoku, un kaut ko dziedātu.
Jums nu vajadzēja redzēt, kā tie samirkušie skrandaiņi tur ālējās un ērmojās. Kad Pjotrs katram vēl glāzi spirta iedeva, viņi sāka nelabās balsīs dziedāt un slavēt pareizticību: — His wee drap parritch, or his bread, In cog or bicker. Ari just a wee drap spir'tual Ari gusty sucker!' Krastā cilvēki brīnās: kas tas par jampadraci? Varbūt ceļojošais cirkus iebraucis? Pa tam lāgam Didriks lielās buras jau nolaidis. Pjotrs Kristītājs sēž pie stūres un griež kuģi klātu bulverķim, bet englenderi dzied un danco. Didriks piedāvā vēl katram vienu glāzi: kā būtu, ja lūgtu? Kas gan viņam, velnam, padomā? «Sibirj» piebraucis gandrīz jau malai, no namiem ārā steidzas ļaudis. —
Vai, manu dieniņ! Četri skomorohi danco uz kajītes jumta! Tagad Didriks atkārto savu veco kroņa numuru: — Klarē bout! — viņš kliedz. Enkurs nokrīt, kuģis sasveras uz priekšu un paliek stāvot, bet tie četri no kajītes jumta ielido Obā, pēdas vien nogriežas. Tagad viņi peld uz krastu. Tur tos izzvejo piesteigusies Kurseina matroži. — Se tev, Janka, atpakaļ tava Londonas prece! — plaukstas pie mutes pielicis, sauc Didriks. — Liec viņus, kur gribi. Ne mūžam neņemšu tādus par matrožiem! Neko darīt… Kurseins bija spiests tos četrus englen- derus sadalīt pa Јetrām manšaftēm: uz katra kuģa pa vienam
kristītam. Pjotrs sameklēja Didrikam četrus pazīstamus krievu cilvēkus, sibīriešus. Gan jau ceļā apmācīs, aizto godīgi poiškāni, gaišām galvām. Ērmoties jau Didriks neies… Taizeļu dzimta bija nokārtojusi savus rēķinus ar englenderiem un jutās gandarīta. Bet kronikās atzīmēts, ka tā bijusi pirmā brīvdabas izrāde Toboļskā. Kaut kas tomēr nācis ausīs Sibīrijas pareizticīgo baznīcas galvam patriarham Hermogēnam. Viņš atsūtījis savu palīgu arhimandritu Sčerbicki noskaidrot, vai Pjotrs patiešām kristījis neticīgos. Ar kādām tiesībām? Draudēja liels sods un izmeklēšana. Tad nu Didriks pacienāja Sčerbicki ar konjaciņu, iedeva simts rubļus sāpju naudas un lūdza svēto tēvu tos četrus
vēlreiz — pa īstam nokristīt. Kā pienākas. Šoreiz gan bez saldēšanas mucās un kēkuoka. Par glāzi vodkas englenderi bija ar mieru noklausīties sprediķi vecslāvu valodā. Viņus aizveda uz klosteri pie Abalakas • svētbildes — brīnumdarītājas. Pēc tam visi šķīrās apmierināti. Lieta nokārtota uz mūžīgiem laikiem. Tikko beidzies turku karš ar lielu Krievzemes uzvaru. Sākusies plaša tirgošanās ar englenderiem, par spīti tam, ka viņu ministrs lords Bīkonsfīlds lielākais turku kūdītājs un kara kurinātājs bijis. Trapezņikovs kurināja cepļus un kala karstu dzelzi: līdz malām pielādētos kuģus sūtīja atpakaļ uz Londonu. Iekraušanas darbi aizkavējās. Flotīlija tikai 15. augustā varēja atstāt To- bojsku
un doties uz pirmo sakārtošanās punktu Salehārā, Obas grīvā. Tvaikonī «Obj» salādēja 27 000 pudu kviešu, kapteinis Kurseins (viņš bija šoneri «Nadježda» apmainījis pret veco «Luīzi») veda 10 000 pudu tauku, 10 000 pudu labības un 400 vātis ar spirtu. Didrika Taizeļa bureniekā «Sibirj» sakrauts 4000 pudu tauku, 710 vātis spirta un 5000 mārciņas žāvētu voblu. «Tjumeņ» kapteinis Ķīsis veda 16000 pudu kviešu un 18000 pudu tauku, bet Zand- feldu Spricis ar «Nadježdu» 14 000 pudu kviešu un 800 pudu tauku. 20. augustā flotīlija atstāja Samārovu (Sale- hāru) un pēc sešām dienām sasniedza Obdorsku. Drošības dēļ (ja uzskrietu kāds sēklī) «Luīze» vilka sev līdzi arī prāmi, kuru atstās jūrā, tikko būs briesmas garām.
Kuģu iegrime bija liela, un tie viegli varēja iesēsties grīvas smilšu beņķos. Tādā gadījumā pārceltu uz prāmja smagāko kravu un varētu nokļūt atpakaļ fārva- terā. Ceļa vadoņa lomu uzņemas Kurseins ar «Luīzi». — Drusku nokavējušies esam, — viņš rūc. — Augusta beigas… Karijas jūrā plūst lielo upju rudens ūdeņi. Kur vakar vēl bija dziļums, šodien parādījies sēklis, jābrauc bez norādīta ūdensceļa. Galu galā visi apstājās… Pa labi, pa kreisi parādījušies ledus gabali un smilšu beņķi, kur tu tagad zini braukt, kur ne? Nolemj tā: «Luīze» izies atklātā jūrā meklēt fārva- teru, gar krastu tagad braukt pārāk bīstami. Pārējie kuģi lai izmet enkurus un gaida, kamēr «Luīze» atgriezīsies vai dos ziņu ar raķetēm… Bet
«Luīze» kā brauc, tā aizbrauc. Flotīlija gaida trīs dienas, gaida nedēļu — nekā! Tagad nu nospriež, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Jūrā jau parādījušies vižņi un sākušās sniega vētras. Jātiek katram ar paša spēkiem līdz Vaigaču salai, tā ir tā bīstamākā vieta. No sākuma turējās visi kopā, bet pēc nemierīgas nakts ar sniega brāzmām Didriks Taizels skatās: no draugiem ne vēsts, vien aiz horizonta pelēka dūmu svītra norāda, ka kāds no tvaikoņiem atrāvies tālu uz priekšu. Varbūt tur ir «Luīze»? Tā viņi izklīda: nebija jau arī nekādas jēgas pa nakti ieskriet otram sānos. Didriks ir vecs jūras vilks, ceļu viņš atradīs un uz Pjotru var palaisties. Jo tuvāk nāca Karijas vārtiem, jo biezāks palika ledus, bet vējš asāks un
niknāks. Pievakarē norāva vidējo buru, bet sibīrieši pa dienu salāpīja, nolaida gafeli un uzvilka zēģeli atpakaļ mastā. Fārte bija — nekas: «Sibirj» skrēja pa ledus putru ar vēja spārniem. Viens labums jau gan: nekad nav jābēdā par kurināmo. Šoreiz ledus putra bez sviesta pikuča. Sauli neredz vairākas dienas. Visas pazīmes vēsta, ka tuvojas kaut kas nelabs. Kauču vien tas nebūtu sals. Topbura jau apledojusi un grab kā cūkas pūslis, taisni riebjas klausīties. Tad viņi jūras vidū ieraudzīja prāmi, kuru «Luīze» bija vilkusi līdzi. Noplēsts līdz pēdējai skaidai, pāri palikušas tikai ribas un dzelzu sijas. Nelabas lietas, nelabas lietas, Pjotr! Tas nozīmē, ka Kurseins palicis uz ziemas guļu un kurināmam noplēsis. Dreifē kaut kur dziļi
jūrā. Pjotrs pārkrustījās un nospļāvās. Ja jau ar tvaikoni neveicas, kā viņi ar «Sibirj» izkulsies cauri lai ellei? Ka tevi velns… nupat nolūza grotzēģeles bomis. Tā Pītera amatnieku vaina: pārāk nekustīgi ieķīlējuši. Nu ir vakars, nu ir vakars, nu ir galīgs vakars klāt! Mēģinām labot, bet kur tu salabosi? Ledus gabali grūžas virsū stīrbordam, lauž korpusu, viss kuģis trīc un čīkst. Jāsamazina ātrums. Vīri, noņemt zēģeles! — Skaties, — rāda Pjotrs uz nepārredzamo ledus lauku, — aizsalis… Tālāk braukšanas vairs nav… «Sibirj» ielenkuši cieti ledus kluči. Naktī aukstums pieņēmās. Spiediens bortu, par laimi, vēl neielauza. Ledus masas lēnām bīdīja kuģi uz cietzemes
pusi, pūta vējš no Novaja Zemjas. Pēc pāris dienām Didriks tālumā ieraudzīja kalnainu piekrasti. Tas varēja būt Jugorskij Sars, tur Urāli noslīd Karijas jūrā. Varbūt glābiņš? Piekraste likās apdzīvota. Taču līdz sēkļiem viņi netika: Iedus lauks apkārt šonerim apstājās un sastinga, tās nu bija beigas… Ardievu, «Sibirj»! Līdz nākošajai vasarai, ja netiksi saspiests un nogremdēts. Pēc nedēļas sākās purga — sniega vētra… Kuģi ieputināja. Virs baltā klajuma rēgojās tikai divi masti, trešais bija nolauzts un pārkritis šķērsām pāri klājam. Kuģa draudze (tagad tā vairs nebija manšafte, bet draudze) apspriedās, ko iesākt. Kāds no sibīriešiem drusku pazina piekrasti. Viņš piedāvājās aizkļūt pāri ledus Jaukiem līdz krastam un sarunāt
glābējus. Taču Didriks domāja, ka vēl jāpagaida: pašā malā var būt vaļējs ūdens … Piekraste savas desmit, divpadsmit jūdzes tālu. Uz labu laimi skriet neesot nekāda liela vajadzība. Septītajā dienā pie šonera ieradās eskimosi (ņenci) suņu kamanās. Didriks tos pacienāja ar spirtu, deva uzkost tauku maizītes ar sīpoliem. Norunāja, ka četri matroži sibīrieši dosies iedzimtajiem līdzi uz malu, mēģinās nokļūt līdz Salehārai, pavēstīs Trapezņikova kantorim par avāriju un kuģa pašreizējo atrašanās vietu. Varbūt paspēs vēl kaut ko izglābt. Didriks Taizels kuģi atstāt atteicās. — Kapteiņa pienākums palikt pēdējam, — viņš teica. — Ēdamā un dzeramā man pietiks. Tādas milzu vērtības atstāt bez vakts nedrīkst.
Vēlāk arī Pjotrs Serebrjakovs atsacījās komandai līdzi doties. Palikšot kopā ar kapteini, divatā tomēr drošāk. Tad nu viņi šķīrās no eskimosiem un matrožiem. Palika divi vien bezgalīgajā sniega un ledus tuksnesī. Eskimosi vēl kādas pāris reizes viņus apciemoja, bet tad iestājās polārā nakts. Kajītē cauru dienu dega lukturis, tagad petrolejas vietā viņi dedzināja tīru spirtu. Ak tu dieviņ: uz kuģa septiņsimt desmit mucas ar šo degvielu. Abi sildīja gaisu, sildīja iekšas, mazgāja rokas un kājas. Pat iesnas vairs nemetās. Vienīgā nelaime: pierada pie brandavīna. Spirts rītā, spirts vakarā. Lai būtu dažādība, pusdienās maisīja ar ledus ūdeni, bet launagā bēra klāt grauzdētu labību un sauca daždažādos jocīgos vārdos,
piemēram, par «Pusnakts ziedu», «Urālu pērli», «Karijas leduslāci» jeb «Balantēnu». Tas tā — lai aizdzītu drausmīgo garlaicību. Viņi sēdēja kajītē, fantazierēja un stāstīja viens otram savus brīnišķīgos piedzīvojumus. Pārrunāja dzīvi Toboļskā, kā toreiz laimīgi tikuši vaļā no četriem ārzemniekiem. — Kas gan tagad te uz kuģa darītos, ja mēs laikus nebūtu padzinuši tos englenderus? — ievaicājās Didriks. Viņi daudz runāja un sprieda arī par sievām un laulības dzīvi. Pjotrs bija noteikts sieviešu ienaidnieks, kamēr Didrikam par mīlestību bija savi īpaši uzskati. Serebrjakovs nevarēja vien nobrīnīties, ka tik grumbains tēvocis kā Didriks allažiņ piemin mīlestību un atceras kaut kādu jaunavu Kurzemes
piekrastē. — Cik tad viņai varētu būt gadu? — Pjotrs prasa. — Knapi divdesmit bija, kad pēdējo reizi redzējāmies, — atbild Didriks. — O, tad jau nu gan… Ona Jakovļevna? Tumša? — Nē, gaiša… linu matiem. Bet acis zaļas kā kaijai. — Ko nu! Burevestņikam ir zaļas. Kaijai drīzāk zilas. — Bet es tev saku — zaļas! Onai ir zaļas. Pēc tam Pjotrs stāstīja par savu Ļevku — Aļevtīnu Prokofjevnu. Vecāka par Onu, tā ap gadiem divdesmit pieciem… īsts velnēns brunčos. Tumšmate. Mīlējis ļoti. Bagātīgi
apdāvinājis. Daudz pārcietis… beidzot neizturējis. Greizsirdībā nodūris. Pēc soda samazināšanas un amnestijas sācis strādāt uz kuģiem. — Eh! E-hhh! — Pjotrs sita sev ar dūri pa krūtīm, ka skanēja vien. — Es viņu mīlēju! E-ēh! — Ak tavu mīlestību! — klusībā nobrīnījās Didriks. — Pie mums Mustanumā nedz tik stipri mīlē, nedz tik ātri sit nost… Bet varbūt tā ir prātīgāk. īsta mīlestība. Nevis tāda kā mums: lielā gaidīšana un ilgā cerēšana. Liela brēka, maza vilna. — Tā viņi nopļāpāja līdz pavasarim. Ne suņu kamanas, ne palīgi vairs nerādījās. Virs ledus kārtas sāka mutuļot mālains ūdens. Droši vien aizsalušajā Karijas jūras šaurumā jau ieplūda palu ūdeņi. Kāpēc kavējas Trapezņikova sūtņi, kuriem jāglābj
labības maisi? Spirta mucas par izdevīgu maksu varētu pārdot tepat eskimosiem, pretī saņemot dārgas zvērādas un roņu taukus. Acīmredzot nav vairs pilnvarotā lietveža, kas rīkotos, visi palīgi nozuduši. Vien Didriks, kurš pat algu nav saņēmis, sargā sava kunga un labvēļa mantu. «Taizel… Taizel… tu esi… tu esi… moloģec!» Naktī ledus gabals sakustējās un dzina iesalušo kuģi jūrā atpakaļ. — Sākas! — teic Pjotrs Serebrjakovs. Pret rītu atskan baigs brīkšķis. Ielauzts bakbordsl Auksta ūdens straume ar joni plūst kuģa iekštelpās lejpus iesaluma līnijas. «Sibirj» sasveras uz sāniem, uzgulstas ar bakbordu ledum un tūlīt, tūlīt to ielauzīs. Pjotrs skrien uz kajīti, rauj no koikas ārā veco Taizeli.
— Didrik, ātri! Velc stulmeņus kājās, lecam pāri bortam, kamēr nav par vēlu. Kuģis grimst! Stīrborda puse pacēlusies stāvus gaisā. Jālec bakbordā. Didriks notenterē pirmais. Augstums ir visai liels, — kāja lecot sagriežas. Taizels pakrīt un nevar vairs piecelties. Pēda izmežģījusies. ^— Bēdz! — kliedz Pjotrs. — Bēdz nostu no kuģa! Tūlīt ies dibenā! — Ar pēdējiem spēkiem Didriks aizrāpjas soļus divdesmit tālāk. Un tad, dobji mutuļodams, ūdens uzšļācas uz klāja. Šoneris iztaisnojas un burkšķēdams iegrimst visai seklā vietā. Virs ledus lauka paliek redzama vien kapteiņa kajīte, komandtiltiņš un kailais masts. Pjotrs, Didriku aiz padusēm satvēris, laipo pa peldošajiem gabaliem uz krasta
pusi. Pamats ir stingrs, tikai gaužām nelīdzens. Netīro ūdens lāmu dēļ, kuras sedz ledu, nevar aprēķināt, cik dziļi iegrimis solis. Pāris reižu Pjotrs ar visu savu smago nastu pakrīt čaganajās peļķēs. — Laid! — saka Didriks. — Tagad es mēģināšu pats, atvelc elpu. Pjotrs pūš un slauka sviedrus — sāk pietrūkt spēka… — Atpūtīsimies, — viņš piekrīt, — bet tu atspiedies uz mana pleca. Drīz tomēr abi streipuļo tālāk. Didrikam pēda deg kā ugunīs. Kājai iebrūkot lāmā, viņš jūt, ka ledainais ūdens noņem karstumu un mazina sāpes. — A-ū! — kliedz Pjotrs, uz krasta pusi lūkodamies. Vai patiesi neviens no turienes neredz, ka «Sibirj»
nogrimis? Kāpēc tie nesūta glābējus? Uztrauktie ņenci (eskimosi) pulcējas krastmalā un gudro, ko iesākt. Apmēram pusversti plata pilnīgi no ledus brīva josla pieiet pie malas. Suņu pajūgā ūdenim pāri tikt nav iespējams. Bet tur tālāk, līdz iegrimušajam kuģim, — bieza ledus siena. — A-ū! — tagad Pjotrs dzird atsaucienus no tās puses. Divi ņencu zvejnieki pirmie sapratuši, kas darāms. Iestūmuši laivu jūrā un aizīrušies līdz ledus laukiem. Viens palicis laivā uz vakts, ar žebērkļa āķi ledus gabalā iecirties, bet otrs skrien pa sasalušo klajumu uz to pusi, kur tālumā redzami divi cilvēki. Māj un sauc. Bet Pjotrs ar Didriku vairs nespēj paiet. Visapkārt vaļējs ledus. Ņencs pārlīda pāri bīstamajai vietai.
Divatā viņi aizstiepa Didriku līdz laivai. Kapteinis bija pilnīgi bez spēka. Viņi to uzmanīgi briežu ādās ievīstīja. Nolika bezspēcīgo milzeni laivas dibenā, lai guļ. Ņencs iedeva Pjotram otru airi, lai ātrāk iet, un visi četri īrās uz cietzemes pusi. — Ja šonakt izturēs, tad vēl ilgi dzīvos, — teica ņeniKi vecenīte zāļotāja, kad bija padzirdinājusi smagā karsonī guļošo Didriku ar briežu sūnu tēju. — Kauču vien nāktu pie samaņas. Pēc divdesmit četrām stundām Didriks pamodās un prasīja voblu. Kāja, uztūkuši un zilgana, neganti sāpēja. Vārgs… Tikko pār lūpu pārspļaut varēja, taču kala irties paliek kala mies: par daudz rūdīts dzimums, lai mirtu gultā. Visi Taizeļa senči vai nu jūrā galu dabūjuši,
jebšu bez vēsts pazuduši, kā tad nu Didriks ļautos, lai viņu nomirdina te ziemeļos un aprok Jugorskij Sara tundrā? — Diezin kā veicies citiem flotīlijas kuģiem? Kur palikuši Kurseins, Veide un Ķīsis? Neviens no ņenciem nevarēja neko pateikt. Tikai pēc gada kurzemnieki uzzinājuši visu patiesību. Ores Antons no Mazsalacas, kurš bija pēdējais izglābies, nokļuva līdz Ainažiem un pastāstīja, kā viss noticis. Tvaikoņi «Obj» ar kapteini Veidi no Lielsalacas un «Tjumeņ» ar Gustu Ķīsi no Mustanuma lielās briesmās tikuši garām Vaigaču salai un nokļuvuši Gavrilovas ostā pie Murmanskas. Pēc septiņdesmit dienām (skaitot no Salehāras), 1878. gada 30. oktobrī, viņi ar tauku un kviešu kravu iepeldējuši Temzā.
Zandfeldu Spriča «Nadježda», uz kuras braucis Ores Antons, turpat pie Obdorskas jau uzskrējusi sēklī. Trapezņikovs sūtījis glābšanas komandu. Labība, spirts un voblas pārkrautas uz prāmjiem un aizvestas atpakaļ uz Salehāru. Manšafte strādājusi visu ziemu, labi nopelnījusi, esot sveika un vesela. Par Kurseina «Luīzi» veselu gadu neesot bijis nekādu ziņu. Patriarhs Hermogēns noturējis trīs dvēseles aizlūgumus. Te uzreiz — pašā vasaras vidū Jāns ar vienu izglābto matrozi ierodas Toboļskā! Pusdzīvus viņus no ! odus laukiem kāds norvēģu pētnieku postenis izcēlis un aizvedis uz Novaja Zemļu pārziemot. Citi visi aizgājuši bojā, bet pati «Luīze» ledus masu saārdīta. Sibīrieši gan atnesuši ziņas arī par
Didrika šoneri, bet kungs atmetis ar roku: tas esot tīrais sīkums! Tā izbeidza savu darbību pirmā Ziemeļu kuģniecības līnija Toboļskā— Londona. Trapezņikova kungs nebija zaudējis ne kapeiku: divu uz Londonu nolraktēto kuģu krava atmaksāja visus zaudējumus, bet «Nadježdas» labība un spirts jau nogādāts atpakaļ uz Salehāru. Trapezņikovs ir cilvēks ar vērienu. Un ainažnieki pierādījuši, ka viņi — krietni jūrnieki. Bet tagadiņ tādi vairs nav vajadzīgi. Uzņēmējs sapratis: kuģošana pa Ziemeļu ledus jūru vēl tikai tāls sapnis… Pasākums prasa no viņa pārāk lielu risku. Tāpēc visus brīvos līdzekļus Trapezņikovs turpmāk ieguldīs lielā Sibīrijas dzelzceļa būvē. Didriks dzīvo ņenca būdā, veseļojas
un gudro nākotnes plānus. — Tik tālu nu mēs būtu… Kabatā ne kapeikas. Tā arī solīto algu nedabūju. No pustreša tūkstoša, kurus Londonā Kurseins iedeva, jaukas atmiņas palikušas: vienam aizdots, otram aizdots … Pēdējo simtnieku uz kuģa aizmirsu. Būs kabatas nauda ledus lāčiem. Vai tik vien bēdu pasaulē? Atradīsies labi cilvēki, kā šis pats Pjotrs, nogādās uz dzimteni. Kur tagad citur vairs lai eju, ja ne atpakaļ uz Mustanumu. Tur mani gaida ērbērģis un Ona. Pec četrdesmit gadiem — Kas to būtu domājis, ka atkulšos mājās taisni uz Jāņiem? — priecājas Taizels. Mustanumā viss pa vecam, itin nekas nav mainījies. Tas pats putekļainais lielceļš, tie paši sētas vārtiņi pussabrukušajos zedeņos. Didriks satausta
kabatā ērbērģa atslēgas. Tās visu šo laiku līdzi vazājis. Nokļūs beidzot savā istabā, savā šaurajā gultiņā kājas atstiept. Aiz cerīnkrūmiem paslēpusies Pankoku būda. Jūrmalā brēc kaijas. Kaut kur durvis iečīkstas un spainis noklaudz. Nē, Didriks vispirms ieies savā ērbērģī, drusciņ uzposīsies un nomazgās muti… Ak tu brīnums! Meža bumbiere ne par matu nav garāka izaugusi. īves koks ari. Bērnībā šķita, ka tas daudz kuplāks un varenāks. Bet tie nu ir lupstāji… Lupstāji. Kādi lupstāji? Kur te gadījušies dadži un akmeņi? Sinī vietā taču jābūt ērbēr- ģim. — Didriks skatās un apjūk: no ērbērģa ne vēsts. Nātrās stikla lauskas un satrunējušas sijas… — Vot ķebe, zdravstvuj! — vecais norūc un lien cauri aizaugušajai taciņai pa
cerīnkrūmiem taisni uz Pankoku būdu. — Jo augstāk ir pulkstens, jo tālāk tas skan, Jo tālāks mans brūtgāns, jo mīļāks viņš man, Tralā! — kāda balss dzied tur istabā. Didriks nedroši klaudzina pie durvīm. Atver apaļa vecenīte dziesmu grāmatu padusē. Baltā aubītē, baltu spieķīti rokā. Sataisījusies uz dievvārdiem — nodomā Didriks. — Ak tu palaidnis! — Ona bez sevišķa izbrīna iesaucās un ar kadiķa spieķīti iesita Didrikam pa plecu. — Beidzot atradies gan! Tad nu nāc vien iekšā: kur tu citur paliksi? Didriks sekoja Onai. Apsēdās būdas sienmali un grozīja pirkstos ziemas cepuri. Ona noraisīja balto priekšautu,
noņēma cakoto aubīti un rūpīgi noglabāja dziesmu grāmatu ar zeltīto krustu. — Droši vien būsi izsalcis, — viņa teica. — Es jau putru tev uzvārīju no paša rīta. — Kā tad tu zināji, ka es taisni šodien atgriezīšos? — Sitos gadus es katru rītu vārīju tev putru, — saka Ona. — Ja netici, ej un apskaties cūku kūtī. Cik veprus pa šo laiku neesmu uzbarojusi! Tagad gadījies pats treknākais. Gribējām slaktēt uz Jāņiem, bet ar Pinkuru nospriedām: varbūt Didriks taisni uz. Jāņiem atkulsies? — Kas tas par Pinkuru? — Kā, vai tad vairs Pinkuru nepazīsti? No Košraga, Šķībais. — A, pareizi: mēs viņu par
Šķībo saucām. Vai tad dzīvs vēl? — Kā tad nebūs dzīvs? Viņš taču desmit gadus par tevi jaunāks. — Jaunāks? Nevar būt… Vot ķebe, zdravstvuj! Didriks smaida un skatās uz Onu. Nudien, apaļš skuķis! Vaigu bedrītes tādas pašas kā agrāk. Bizes satinusi aiz pakauša, tagad laikam tāda mode … Vidžina, vītero … Visu to Didriks saka sev, bet Onai — ne vārda. — Nu iedzer, iedzer uz tiem priekiem! — Ona tam piegrūž stopu ar kazas pienu. — Veselīgs iekšām… Kā tev tas vēders? Man dikti ciets. Didriks jautājumu lāgā neaptver. Viegli ar pirkstiem piegrūdis Onai pie vēdera, viņš saka:
— Nē, meitiņ! Vēders tev mīksts kā paipalai. — Ak tu mī', ak tu žē'l Ha, ha, hā! — Ona smējās un sarka, un Didriks kazas pienu tomēr izdzēra. Smaržoja pēc purenēm un siltiem kūtsmēsliem. Kas labs, tas labs! Dzerdams viņš ierauga divas bildes taisni pretī logam. Pie sienas piekārtas. Uz vienas tāda kā Ona, bet blakām ķčms ar ūsiņām, rozā vaigiem. Izdilis un vājš — tīrais englenders. Didriku pārņem šerps niknums. — Ko tu tur par ukstiņu sev blakām esi piekārusi? — viņš aizsmakušā balsī prasa. — Nepazīsti? — smejas Ona. — Tas ir mans mījais! — Tad man jāiet projām! —
pielec kājās Didriks. — Ak tāda tu esi? Neizliki vis bez ukstiņa … — Mījais, tas taču esi tu pats! — nobijusies saka Ona un tur Didriku aiz piedurknes cieti. — Vai tad tu nepazīsti drēbes? Atceries: tev bija brūns kamzolis, parķa bikses ar ziliem punktiņiem un puķains kaklauts. Pēc drēbēm iznāk gan, ka tas ukstiņš ir Didriks Taizels Dāvida dēls. Ilgi viņš skatās uz bildi un blisina acis. Beidzot noprasa: — Vai patiešām es tāds izskatījos? — Tu arī tagad tāds izskaties, mīļais. Tikai nomazgājies, sasukājies un nodzen to trako bārdu! — Nē, bārdu es vairs nost nedzīšu. Esmu pieradis, un tā ir siltāk. Bet ūsas taču man baltas.
— Ūsas tev rūsganas, bet pats — jauns un traks. — Pareizi, traks jau nu gan! — Nu, kā tad tev tur gāja? — prasa Ona. — Visādi. Un tev? — Man gāja dažādi. Pelnījos ar bildēm. Tagad dzīvoju no iekrātā. Cik tu atvedi sev līdzi? — Pēterburgā ar lielu lūgšanos izmaksāja kapteiņa algu. Divi simti atlika. — Un man aiz spāres aizbāzti četri simti. Augustā kausim cūku un taisīsim kāzas, — stingri nosaka Ona. Tanī vakarā viņi izrunāja visu, kas runājams. Vairāk Ona arī nedabūja zināt kā vien to, ka Didrikam gājis visādi. Onai turpretī gājis dažādi. Abi apmierināti aizgāja gulēt, jo tagad skaidri zināja, kā
kuram gājis. — Vai ta' nu tev nevienas brūtes nebija? — nakts vidū mīlīgi prasa Ona. — Atzīsties vien, dārgais! — Nekad, mīļā! — zvēr Didriks. — Reiz gan Buenos- airesas krodziņā divas klēpī iesēdās, es viņas drusciņ paucināju, bet to nevar skaitīt par mīlēšanu. Ja man būtu īsta mīlēšana bijusi, tad par to taču es klusētu un nerunātu. — Ak tā? Par īstajām klusē un nerunā? — uztraucas Ona. — Tātad tu no manis, razbainiek, ari kaut ko slēp? Tūlīt pastāsti par tām, par kurām tu klusē. — Dieva vārds, tādu man nav! — Nav. Bet bija. Tāpēc, ka nestāsti, — tāpēc bija. Pats teici: ja būtu īsta mīlestība bijusi, tad klusētu. Ak es
nelaimīgā! — pilnā balsī raud un vaimanā Ona. Advent pūva pāva (devītā svētdiena pēc vasarsvētkiem). Šo datumu Didriks kalendārā atzīmējis tāpēc, ka ar to dienu sākusies Onas nemitīgā sūrošanās dēļ Didrika brūtēm, par kurām viņš itin kā nestāstot. Kad lēkmes pāriet, tie abi atkal draudzīgi tērzē un jūtas kā laimīgi bērni. Didriks reti iziet ārā no būdas: kāja stipri sāp, īpaši uz laika maiņām. Viņš dzīvo atmiņās. Didriks pārliecināts, ka Mustanumā viss uz mata tāpat kā četrdesmit gadus atpakaļ. — Vai tas majors Brunovskis tev vēl tāpat uzmācas? — viņš jautā. — Ūja, ūja! — smejas Ona. — Lielkungs sen pīšļos sairis. Divdesmit gadus atpakaļ krita no zirga un nositās.
Nogales kapsētā piemineklis galīgi nosūnojis. — Nevar būt! Piemineklis nosūnojis… Nu, un Oč'? Ko dara skaistā strupdegune Oč'? — Oč' ir veca pļāpu kule, tu ar viņu neielaidies! Tāda ragana, tāda ragana, ka bail. Strādā par pastnieci. Izlaiž par mani visādas lorikš (baumas). Ja tu viņu satiec, nesaki labdien. Viņai jau tuvu pie sešdesmit gadiem. — Nevar būt! Oč* bija piecpadsmit, kad mēs— Jūs, jūs! Atkal jūs! Ko tad jūs darījāt, kad viņai bija piecpadsmit? — Ielīdām Salomona bodē un nozagām divus cīskinus. — Redzi nu! Zagle jau no mazām dienām! Oč' zaga tavas vēstules,
dieva vārds! Tās, kuras tu sūtīji man. Atceries, ko aizbraukdams solījies: sūtīšu katru mēnesi pa grāmatai, vai nav tiesa? Bet cik es pa šiem ilgajiem gadiem vēstules saņēmu? Vienu! Visas pārējās pastniece Oč' nozagusi. Čūska gatavā! — Nu, bet Salomons? Ko tad tavs mīļais Salomons? — Salomons nesamaksāja par portjeru un aizbrauca uz Ameriku. — Par ko viņš nesamaksāja? — brīnās Didriks. — Lūdza, lai uzmālējot viņa portreju, tas ir — kaklu un ģīmi. Solīja piecus rubļus. Es tā centos, tā centos… Kad bija gatavs, aizvedu uz Ninlvi, bet Salomons jau Amerikā. Tad nu man sanāca dusmas, un es atriebos. Piekāru to bildi baznīcā pretī apustuļiem. Mācītājam
pateicu — tas ir Antikrists. Lai nu draudze skatās uz Sa- lomonu un met krustus. Piecu rubļu dēļ! Dienas nāca un gāja. Drīz vien abiem pietrūka, par ko runāt. Savus piedzīvojumus stāstīt Onai Didriks atturējās. Tik sarežģītas lietas viņa diezin kā vis nesaprastu, tālāk par Šauļiem un Kalvāriju jau nebija tikusi. Didriks turpretī pasauli ap- braucis, jūru jūras izmalis. Ej nu skaidro Onai, kas tas par ekvatoru un kur atrodas Ziemeļpols. Kad JDidriks fantazierē par ziemeļblāzmu un ledus lāčiem, Ona sāk kliegt un skaisties: kāpēc aizdevis Pjotram simts rubļus, zinādams, ka nekad atpakaļ nedabūs? Kāpēc uz kuģa dzēris tīru spirtu rītā un vakarā, kāpēc nav brūķējis kazas pienu, tas taču daudz
veselīgāks? Kāpēc englenderus kristījis mucās? Kristīšanā peldinot vienīgi baptistus, ne jau pareizticīgos. — Nav vērts! — Didriks teica pats sev, atmeta ar roku un arvien vairāk atturējās no piedzīvojumu stāstīšanas Onai. Drīz vien viņiem pietrūka, par ko runāt. Tai nesaprašanās lietā jau nu Didriks pats arī bija vainīgs, tikai uz citu modi: krāsu akls. Neko nesajēdza no tiem raibi izkrāsotajiem dēļiem, kurus Ona lepodamās cilāja, rādīja un Didrikam izskaidroja. Apgarots smaids 'mirdzēja viņas acīs. īpaši izdevušās esot bildes Nr. 3 un Nr. 4. Ko vecais sakot? Bet Didrikam — ne bū, ne bēL Dēļi rādījās gaužām muļķīgi un nevajadzīgi, labāk būtu ar tiem sētu pielabojusi! Vecs cilvēks, bet
ērmojas ar bildēm kā bērns, vai nu nav jāsmejas. Kādu svētdienu abi aizgāja uz Domesnesas baznīcu pie jaunā mācītāja Bērtuļa Gūtmaņa pieteikties, lai viņus trīs reizes no kanceles uzsauc, kā tas kristīgiem brūtes pāriem pieklājas. Ona rādīja apustuļu bildes luktā un prasīja, kā Didrikam tās patīkot. — Ne visai! — skaidri un gaiši pateica Didriks. — Kur gan tu tādus greizus ģīmjus esi redzējusi? Ona klusēja un neteica, kur tādus redzējusi. Arī viņai bija viena īsta mīlestība — bildēšana, arī viņa prala klusēt. Vēl divi apstākļi tiem saticību šķīra. Onas necilvēcīgā kārtības mīlestība un Didrika vecpuiša ierašas.
Neviens soliņš nedrīkstēja atrasties citur kā vien tai vietā, kur Ona to pirms četrdesmit gadiem bija novietojusi. Protams, nākušas klāt arī daudzas jaunas mantas. Piemēram, nesen no Admiesta Ona bija laulības gultu ar zilsvītrainu jūras zāļu matraci un koka bumbuļiem galvgalī atvedusi. Gultu novietoja kaktā, kur agrāk Pankoku Jāka lažiņa atradās. Apsedza ar baltiem, vēsiem linu palagiem, uzlika virsū trīs pašas sagatavotus kaiju dūnu pēļus un gaidīja mājā savu Didriku. Bet ko Didriks? Atbraucis uzrāpās uz krāsns mūrīša gulēt netīrs un nemazgājies. Palikšot tur augšā — zāliņā, lai Ona darot, ko gribot. Pie tik smalkām lietām neesot pieradis. Onai cits nekas neatlika kā ņemt kadiķa stibu rokā un dzīt Didriku ar varu
lejā pie upīte§ nomazgāties un ar draudiem un vilinājumiem dabūt laulības gultā. Tonakt jau nu Didriks tur godam noturējās, taču otrā vakarā — hop! — atkal uz mūrīša. Zāliņā — kā viņš pats to vietu iekristījis. Lai jele Jaujot kā cilvēkam, — žēli lūdzās Didriks. Kad vajadzēšot, norāpšoties… kauču vai trīs reizes pa nakti, bet lai ļaujot kā cilvēkam… Ona, pēļos ierušinājusies, raudāja un teica: tagad nu esot skaidrs, Didriks viņu vairs nemīļoti Ak tu, Ona, labā Ona! Vai bija vērts pirkt tādu dārgu , mēbeli cilvēkam, kurš radis gulēt uz dēļiem?
Kāzas Mustanumā Tās nu gan bija kāzas! — vēl ilgi atcerējās Mustanuma ļaudis. Cūka nokauta, un teļa būris piedevām. Ona izmakšķerēja aiz jumta spāres noslēpto naudu un pārskaitīja. Cik došot Didriks no savas puses? Didriks deva pusi no savas naudas, šī otru pusi. Atlikumu viens iebāza kabatā, otra noglabāja katūks orjā (jumtaugšā). Ar to jā- iztiekot līdz miršanai, — teica Ona, — bet kāzām jābūtot tip top! Salūdza vai visu Mustanumu (izņemot pastnieci Oč' un pirtnieci Kač'), vēl arī paziņas no Pitraga, Saunāga, Uguņciema un Miķeļtorņa. Sanāca cilvēku piecdesmit.
Nedz zirga, nedz ratu Onai vairs nebija, izpalīdzēja vedējtēvs, vecais Pinkurs. Šķībais — kā viņu Didriks sauca. Pinkurs sen atpakaļ uzdreijājis varenus pedervā- ģus. Vedējmāte nospraudīja tos mētrām un efejām, vecais iejūdza divus šķimejus, uzšāva ar pīcku un aizbrauca brūtes pārim pakaļ uz Mustanumu. Ona un. Didriks savā nepacietībā jau bija iznākuši uz lielceļa. Viņa — garā, baltā kleitā ar mežģīnēm un šķidrautu, miršu vainadziņu galvā. Viņš — melnā. Ona kleitu šuvusi trīsdesmit gadus atpakaļ, aizto sānos un mugurā izskatījās drusciņ iekniebta, bet akurāt tāpēc jau tik smuki rādīja brūtes veselīgos apaļumus. No kā Didriks bija palienējis melno šēzi un strīpainās bikses, tā vēl šodien ir
liela mīkla. Acīmredzot svārki piederēja kādam uz pusi īsākam vīrelim, jo piedurknes Didrikam beidzās netālu lejpus elkoņiem. Lai vainu slēptu, Ona piedurkņu pagarinājumam piestiķējusi baltas stērķelētas aproces ar dzintara kņopēm. Zem svārkiem rēgojās mugurai piepogāts elšķins. Veselu stundu Ona mocījās, kamēr uzstīvēja elšķinam fātermorderu. Apkaklītei vislielākais numurs, bet Didrikam par mazu un šauru. Galu galā kopīgiem spēkiem tie apkaklīti uz podziņas virsū dabūja. Tai brīdī brūtgānam acis no pieres izspiedās un tā arī palika. Jāsaka — gods godam! Garo laulāšanas ceremoniju Didriks izturēja līdz galam. Visu sprediķa laiku viņš skatījās vienā punktā un par kaut ko
domāja. Varbūt par to, kādas elles mocības, salīdzinot ar pareizticīgo kristīšanu, sagādā luteriski evaņģēliskās baznīcas laulību ceremonija. Svinīgais brīdis tuvojās beigām, un Ona teica — jā! Pēc īsas apdomāšanas arī Didriks izgrūda skanīgu — jo! un jaunais Printsjāns sāka mīcīt ērģeles, bet draudze dziedāja: «Paliec ar žēlastību». Brūtes pāris sabučojās un apmainījās gredzeniem, kurus Ona trīsdesmit gadus atpakaļ Sauļos par lētu naudu bija nopirkusi. Pēc tam visi pagriezās, lai svinīgā gājienā, ērģelēm dimdot, steigtos no baznīciņas ārā. Iedama gar bilžu luktu, Ona pamirkšķināja ar aci Jūdasam Iskariotam un čukstēja: — Skaties nu, lielkungs, kur aiziet mīļ' meitiņ'!
Pēc tam viņa palūkojās uz Antikristu. «Piedod par to pļauku, Salomon!» viņa domāja. «Es jau zināju, ka tā būs…» Vedējiem un panāksniekiem cenšoties vienam otru apbraukt, dziedādami un taurēdami, kāzinieki laida atpakaļ uz Mustanumu. Pizenieku Astjodam ratu rumba Budes ratu rumbā ieķērās, abiem spieķi salūza lupatu lēvaros, bet Astjods ar visu pīrāgu grozu grāvī ievēlās, mēsli vien pajuka! Broutš juva kabāl! Hoi, hoi! (Labu ceļu brauc! Hoi, hoi!) — Tavu lepnu kāzu! — teica veči un vecenes. — Tavu traku ēšanu un dzeršanu! Tavu lustīgu dancāšanu! Pēc pāris čarkām Didriks jutās kā puika starp puikām. Sanācis tik daudz vecu pazīstamu. Pēc četrdesmit gadiem
visi atkal kopā. Neviens neticēja, ka tas neesot bijis pērn, kad Didriks Astjodu pie bikšu pakaļas saķēris un no Irves kroga pa logu izmetis. Astjods pārestību likās neatceramies — aizto pats vainīgs jutās: dzērumā sācis izrunāties par Pankoku Onu. Ieradies arī vecais Laudurgs, kurš toreiz Cūku sēkli par aizliegto joslu izsludināja un Didrika tēvu — Dāvi Taizeli miltos samalt taisījās. Nu viņam jau pāri astoņdesmit, bet lielībnieks un kauslis tāds pats. Tikko pār slieksni istabā ienācis, aicina jauno vīru rokām spēkoties, ar pirkstiem vilkties. Didrikam tas nu bija iemesls raut nost šēzi un mest kaktā elšķinu un manšetes ar spožām kņopēm. Cieto krāģi jau viņš pa ceļam uz mājām bija norāvis un grāvī iesviedis. Abi noģērbās līdz viduklim pliki un kā
veci vērši metās viens otram elkoņos, rjīgus izslējuši. Pirmajā gājienā apgāza galdu, bet tad Ona sakliedza, lai ejot spēkoties pagalmā, spaini zupas izgāzuši, špiebuki. Koks kure sin jēra vīnā! (Lai velns jūs pievāktu!) — Laudurgs tomēr izrādījās spēcīgāks. Didriks nejauši uzmina sāpošajai pēdai un iesvilpās, — tai bridi vecais jūras vilks parāva šo gar zemi. — Tu laikam par daudz to kazas pienu dzer, — smējās sirmgalvis, palīdzēdams Didrikam piecelties. — Kopš esi atgriezies, neesmu tevi Irves krogū manījis. Spirta tev trūkst kaulos, draudziņ, to es saku! Pagalmā sāka spēlēt taure, base un vara bungas. Tad arī viesi sēdās pie kāzu galda. Didriks — lācis, uzvilcis brūno
kamzoli, tupēja galda galā blakus Onai un skaļi strēba karsto viru, kreņģeļus piekozdams. Viesi izsalkuši kā zvēri, vispirms nosprieda labi ieturēties. Alus mucu pagrabā tecināja jaunais Priežboga. Tas pats, kura senci īlings jūras dzelmē iegrūda par to, ka bija krog* izlielījies: īlings viņam varot iepūst! Jaunais Priežboga pūta nost biezās šķūmes un laida alus kausus apkārt galdam, veči dzēra laizīdamies un bārdas skurinādami, bet sieviešiem viņš pasniedza mazas, mazītiņas glāzītes ar saldo šeļķinu. Sievas dzēra spurslādamas, — kas labs, tas labs! — pēc tam ar lakatiņu stērbelēm slaucīja lūpas. Uzsauca Didrikam: naiz mies — hoi, hoi! (Precēts vīrs, hoi!) Nav pagājusi ne pusstunda, jau klātu kūjnieces. — Es jau domāju, kur ta' šās
paliks, — saka Ona. Oč' un Kač', bārenītes… Vienīgi viņas divas no Mustanuma nav ielūgtas… Oč' par lielas mutes brūķēšanu, Kač' par kaušanos ar pirts slotu. Bet, ja nav kāzās lūgtas, var nākt kūjniekos, — tāds sentēvu likums. Vajaga vien pārģērbties, lai neviens nepazītu. Oč' un Kač' domā, ka tagad viņas neviens nepazīst. Piespiedušas degunus pie rūts, stāv ārpusē pie loga un skatās iekšā. Oč' — gara kā plostu žebērklis, strupu degunu. Pakausī vārnas ligzdu ievijušas, pati viņa to sauc par copi. Oč' pārvilkusi sejai spilvendrānu ar enzecēm; izgriezti divi caurumi tajās vietās, kur acis (lai varētu redzēt, kas kāzās notiek), un viens caurums tajā vielā, kur mute (lai varētu ieēst un iedzert).
— Esmu dzērve, krū-krū! — dzied Oč'. — Te man līdzi viens zvērs. Krū-krū! Zvērs ir dikti maziņš un dikti apaļš, klausa uz vārda Kač'. Uzvilcis Oč' kažoku ar spalvu uz ārpusi, zvērs jūtas kā nezvērs. Dauzās pie loga un rūc: — Budelīši sanākuši, Laidiet kazu istabā, Brrr… Oč' vada nezvēru aiz pavadas un turpina: — Danco, lāci, danco, lāci, Saimeniece aizmaksās: Šķiņķi, gaļu, klaipu maizes, Puspimberi piedevām. Abas ienāk istabā, brītiņu paērmojas plāna vidū, tad žigli, žigli metas pie galda un sāk veicīgi ēst. Kūjnieces nokavējušas zupu, tagad nu ķer auksto gaļu abām rokām un stūķē mutē (taisni bail skatīties!), jo Ona ar palīdzēm nes jau trešo ēdienu —
cepeti ar kāpostiem. Kas gan tovakar galdā netika likts! Vien putna piena trūka, kazas piens bija atliku likām. Un vēl šņapsts un brandavīns, un večiem tīrais spirts. . Pēc saldā ķīsēļa liela daļa kāzinieku gāja pagalmā iz- vēdināties. Jauni puiši un jaunas meitas vēlējās padan- cāt, sievas — papļāpāt. Tapa novērtēta Onas kleita un spriests par miršu vainadziņu. Vai jele vajadzējis tik vecai spraust mirtes pie vainaga, vai nu tas bijis pieklājīgi? Kauču kā tā, kauču kā tā. Istabā palika jaunais vīrs ar Laudurgu, Pinkuru un Ast- jodu pļāpājam. Didriks, mazliet iereibis, sāka stāstīt par Amerikas mūžamežiem, kā tur mori dumpojoties. Saēdoties, sadzeroties — atkal dumpojoties.
— Tu esi varens stāstītājs, — ienākdams teic jaunais Printsjāns, skolmeistars. — Bet Amerikā mori nedzīvo, Amerikā dzīvo indiāņi. Mori tiek ievesti no Āfrikas. Tu kaut ko esi samaisījis. — Samaisījis tu pats esi, — strīdas pretī Didriks. — Amerikā dzīvo kā mori, tā indiāņi. Vēl arī kreoli, metisi un spānīzeri. Un kovboji arī. — Kas tad tie tādi — kovboji? — brīnās Pinkurs. — Kas aitas un govis gana. — A, ganu puikas… kā mans Spricis. — Uz zirgiem sēdēdami, gana, ar revolveriem rokā un cilpas met, kad nevar vēršus savaldīt. Hoi! Zilus brīnumus stāstīja jaunais vīrs.
Neviens no kala mied vairs nejutās vecs. Uz mata kā toreiz, kad Cereļa ragā to Sāremas milzi Sūre Tollu bākas pagrabā iespundējām! Ha, ha, hā! Vai atceries, kā tu toreiz to Oč' grābi? Kuš, sieva! Un vai tev nāk prātā, kā mēs tai Nogales sprancūzietei mopsi nozagām… Ha, ha, hā! Un ka Astjods bija Vaidēs meldermeitiņā samīlējies un ielīdis pa logu pie šīs istabā … Ona nāk, klusāk … Vakarā gāja jau ņigu ņagu. Vedējmāte paņēma Didriku stingri pie rokas un teica: — Tagad nāciet visi pagalmā. Sāksies mičošana.
PIEKTĀ BILDE Svecītēm rokās stājušās sievas apkārt akai. Dažai strīpaina sagša, dažai bārkstains lakats. Ak, vai: vecās meitas tagad palikšot mazumārHa, hā! — Ej ratā! Saki, vedējmāt, lai tas trakais reiz apklust! Lai pievalda mēli! Spēlēsim aši! — Brum, brum, dižā base. Taurē! Tauri rādi, Rūdi! Trādi, Rūdi, — kranci rīdi! Oč', kur Jancis? Danco, Janci, Saimeniece maksās: šķiņķi, gaļu, klaipu maizes, Puspimberi piedevām. Bet pie akas sievas čīčo:
— Ehē, nu tevi mičos, nu tevi mičos, Vedīs tumšā kambarē! Kas tur brēc, kas tur rēc? — Jaunās meitas noskatās, Kā tās vecās apprecas, — pa vidu jaucas Laudurgs, rādīdams uz Priežbogas meitēnu, kuru patlaban ar varu sēdina uz bluķa. — Raudiet, meitas, raudiet, meitas, Viena meita mazumā. Dziediet, sievas, dziediet, sievas, Viena sieva vairumā! Didriku pie rokas saķēris jaunais Printsjāns, Pizenieku skolmeistars. — Mācītāja kungs lūdza, lai tu viņam kādreiz pastāstot par Amerikas misionāriem, — viņš saka. — Par Amerikas misionāriem es itin neko nezinu, — atbild Didriks. — Es viņam varētu pastāstīt kādu joku par
Toboļskas patriarhu Hermogēnu. Vainadziņu nojēma, lakatiņu apsēja. Ūnu raibiem dzīpariem apspraudīja. Košraga kamols, Uguņciema kamols, visupēc Upesgrīvas zilraibās dzijtiņas satinās. Bet Didrikam — jauniķim mirtes zaru taisni bārdā spraudināja, jo rets brūtgāns ar tik biezu, sirmu bārdu — ho, ho! — Kuogo kepār Didrik Taizel, lask ser un sīvo![7] — visi kāzinieki sauca. Tā viņi tur Mustanumā ālējās trīs dienas un trīs naktis.
Pelēka ikdiena Vaidkilā Ona nopirka gotiņu un ņipru sivēnu. Tagad viņai bija četri lopiņi, kurus kopt: vecais Didriks, pavecā kaza, jaunais cūka un zilais govs. Taisni tā viņa teica: zilais govs, Nabaga Didriks nekā nevarēja iemācīt Onu pareizi runāt, tā bija ventiņu mode. Vēl grūtāk iemācīt Oč' uzvesties. Tiklīdz pastniece ierauga Onas teli, viņa pārmet sev krustu un skaļi, tā lai visi dzird, saka: zilās esot Māras govis, zagtas Jūras meitai Gēdai. Drīz vien Gēda atnākšot un aizdzīšot govi atpakaļ uz neiro (jūru). — Kas tā par mutes palaišanu? — stingri noprasa Didriks, bet tai pašā brīdī aiz .stūra parādās Kač' un draud viņam ar
pirts slotu. Vecajam jūras vilkam, vīram, kurš Atlantiku pārbraucis, šitā haizivs draud ar pirts slotul «Kas tā par dzīvi?» domā Didriks, izkapti trīdams. «Vai tiešām esmu jau tik vecs, ka no manis vairs neviens nebaidās? Arī Ona ne — izdzinusi pļavā zāli pļaut. Pīpi atņēmusi, noslēpusi… Par daudz naudas gaisā izkūpinot. Vai es viņas naudu kūpinu gaisā? Man pašam savs piecdesmitnieks, bet to Ona rūpīgi noglabājusi. Protams, ar manu piekrišanu… Pats vainīgs, vecais nelga, kam tu sūdzēsies? Labi, ka nepamanīja bikšu kabatā noslēptos trijus zelta piecniekus. Varētu aizlaist līdz Irves krogum, ja ne tā kāja… Ar katru dienu kļūst smagāka un stīvāka. Toreiz, kad no grimstošā kuģa uz ledus gabala lēcu,
indeve piesitās. Varbūt kaulu roze? Kas tā par dzīvi? Ne ar veciem draugiem satiekos, nedz pasaules notikumus pārrunāt varu. Spirta garšu gandrīz jau aizmirsis. Toreiz uz «Sibirj» — septiņi simti desmit vātis! Jūras vidū atstājām… Bet tagad? Izsmiekls. Slavenais jūras braucējs Didriks Taizels: kazas piens rītā, govs piens vakarā, pa nakti uzpūties vēders. Vai cilvēks var vēl dziļāk grimt ikdienības jūrā nekā es? Kas tā man par nelabu iedomu bija — precēties? Kāds velns mani dīdīja?» — Vai tu govs zāli jau sapļāvi? — kliedz Ona sētsvidū. — Raugi, tūliņ vedīšu kūtiņā. Tu pasteidzies, mīļais! — Tūlīt, tūlīt, mīļā! (Kauču jods parāvis tavu govi!) — Putra arī gatava, mīļais. Tūlīt
dabūsi svaigu pieniņu ar kunkuļiem. — Vaļēja ledus putra ar kunkuļiem. Navigēšen enebrstrekted, mīļā! t Tik draudzīgi viņi abi sarunājās. Bet, kā mēdz teikt: pudelei korķis sprāgstot ārā, kad alus par daudz norū- dzis. Nedēļu pēc šīs draudzīgās sarunas atskanēja pirmais paukšķis. — Kas noticis? — prasa Oč'. — Didriks, mans vecais, uzkāpis uz korķa! Vai manu, vai! Kas tiesa, tas tiesa — uzkāpis gan. To var skaidri redzēt, tikko sper kāju pāri Irves kroga lielistabas slieksnim. Iekšā mūd kā bišu spiets. Jaunais Ermanbriksis par veco krodzinieku daudz fiksāks. Viens riksis, un krogus galds noklāts ar divi dučiem alus, trim pudelēm sīvā un bairišdesām. Lai dzīvo! Maksās
Didriks. Didriks Taizels. Ko, nepazīsti? Vecs kuoig kēpar (kuģa kapteinis), tagad atštaukā. Mantu ieracis. Nupat galdā uzmeta zelta piecnieku. Voi, voi! īstu katrīni, miera laika katrīni. Jumāl (dievs) mans liecinieks! — Nāc tuvāk, Jeige! Sēdies, neticīgais Tom … Es tev zvēru: sāksies okeāna fārte, pūš zīda vests. Pitraga Laudurgs, saukts Zeltamute, arī Jāns, arī vana rakkois (vecais rakaris), sēž, apkampis kādreizējā naid- esta — Taizeļu Dāva dēlu. Nevar izrunāt — Dāva dēls, saka — tēva dēls. Lībiešu mēle. Nespēj izrunāt ne dē, ne zē, ne bē. — Bīskaps ar apzeltītu bībeli, — tā Laudurgs godināja veco Domesnesas mācītāju, lai dievs mielo viņa dvēseli. Un, ja var, lai piedod …
Ne vairs Didrikam kāja sāp, nedz Ona prātā. — Kā tu tādu gabalu šurpu no Mustanuma esi atkū- lies? — prasa Jeige. — Savas piecpadsmit verstes taču būs. Daudz tuvāk tev Ninīves Lielais krogs, nemaz nerunājot par Kolkas Zaļo lustūzi. Visu bija izšķīris nejaušs gadījums. Garām Pankoku būdai divričos braucis mežsargs Koits, mazliet ierāvis. Taisni tai brīdī Didriks iznācis ārā uz lielceļa paostīt svaigu gaisu. Didriks laipni sveicinājis un prasījis, uz kurieni mežsargs dodoties un kā viņam ar veselību. Iepriecināts par apvaicāšanos, mežsargs lūdzis veco paziņu braukt līdzi uz Irves krogu. Tikšot dzerti līkopi ar darvas deģiem. Ja vien Didrikam būtu mazliet naudas kabatā, savu daļu Koits jau
paspējis nodzert. Varot gan pacienāt ar lāsi, kas palikusi šeļķina pudelē, ja Didriks neesot lepns. Paldies, lūdzu! Didriks klusām iemanījās būdā, pagrāba savus trīs zelta piecniekus, sēdās blakus Koitam un pēc pāris stundām jau gandrīz kunga prātā izkāpa Irves krogus stadulā. — Navigēšen enebstrekted! — viņš skaļi sauca, iekli- bodams zili piesmakušajā lielistabā, kurā sēdēja bariņš pitradznieku un sūca brūno Vandzenes alu. — Vai ņemsit mani barā, vana kala mied?' — Sēdies, pazudušais dēls! Nepagāja stunda, un kā bišu spiets suplak karalie- nei-mātei ap Didriku jau cieši sasēdies vecu draugu un jaunu paziņu
pulciņš. Pēc Zeltamutes — Laudurga un mežsarga Koita aizelsies atskrēja Pinkurs. Vēlāk cienīgi iera- das Karušs, saukts Siļķu Pēteris, skolmeistars Printsjāns un Bude-darvas deģis, kurš uz karstām pēdām maksāja līkopus, un — ar to tad arī sākās! Dzēra alu un brand- vīnu, piekoda kūpinātas tūrkas. Tās nupat no žeiriem esot noņēmis Siļķu Pēteris. Smaržoja pēc alkšņa, vēl gluži siltas. Brūni spīdīgās taukainās ādiņas lipa pie pirkstiem un bārdām. — Jumāl, nekas nav tik labs kā tūrka un šnabs! — sāka dziedāt Koits, un tad Didriks cirta galdā otru zelta piecrubļu gabalu. — Ermanbriksi! Par visu naudu! Kala mied palika mēmi… Pieci rubļi zeltā! Tur jau tēriņš divi dienām, visu
Ermanbrikša pagrabu, visus lētos vīnus pēc kārtas! Un tad arī sākās! Runāja vien Didriks, citus pie vārda vairs nelaida. Pārējiem atļauts brīnīties, nedroši iesaukties vai nospļauties. Protams, arī iedzert atļauts un paknibināt tūrkas, bet tas nebija galvenais. Galvenais tagad bija stāsts par pieradināto valzivi, kura atvilkusi DIdrika šoneri no Trom- zes līdz Murmanskai.
Stāsts par pieradināto valzivi — Tā ap četrdesmito, varbūt ap trīsdesmit devīto, bija viena makten silta un saulaina vasara. Pēc tēva nāves rukāju par stūrmani uz liolenderu divtnastnieka, laikam par «Opsomu» sauca, bet tas nav svarīgi, galvenais, ka es rukāju par stūrmani. Braucām no Reikjavikas uz Mur- mansku. Kapteinis vecs un dumjš, nekā nesaprot. Vienā jaukā dienā viņš man prasa: minher, ko nu tagad lai iesākam? Ne mazākā vējiņa, ne brīzītes. Flauta. Pēc mākoņiem manu, ka stāvēsim vismaz dienas trīs, bet man Murmanskā parīt jānodod svaigi sālītas siļķes, kuras
pasūtījusi Jeļisejeva magazīna Maskavā. Augstākā labuma svaigi sālītas siļķes, minher! Un ja nu viņas sāk smirdēt? «Sāk jau smirdēt, kapteiņa kungs», es saku. «Siļķes,» viņš apgalvo, «vēl nesāk smirdēt, smird tas nelabais valis, kurš mums jau trīs dienas pa priekšu kuļas. Nāksies pielādēt harpūnu.» «Nē, kaptein,» es saku. «Valzivi vajaga noķert, pieradināt un piespiest, lai viņa mūs aizvelk uz Murmansku, ja jau mākoņi trīs dienas vēl nesola vēju.» «Labi, minher!» viņš atbild. «Pudeli ruma došu, ja noķersi un pieradināsi valzivi.» Man te nu jāpiebilst — kapteinis nebija varbūt tik dumjš, cik skops. Droši nevaru teikt: dumjāks jeb skopāks, bet
šoreiz tas nav galvenais. Paziņoju, ka esmu ar mieru par pudeli ruma valzivi noķert un pieradināt. — Nu, tu gan arī biji dumjš! Par pudeli ruma! — iekliedzas Pinkurs. — Vai tu vari turēt muti vai ne, spitspuk! — apsauc to Didriks un turpina. — Pavēlēju misiņam ar šloseri no tērauda trosēm pagatavot tādus kā zirga iemauktus, pusotras asis platu uzpurni. Iemauktiem sānos piestiprinājām laužņus: katrā pusē pa asam enkuram. Enkuriem piesējām sešdesmit asis garus grožus, no tērauda trosēm savītus. Pievelkot grožus, enkuru asie āķi cirtās atpakaļ kā zirgu laužņi mutē. Tagad vajadzēja dabūt šos iemauktus virsū valzivs purnam. Bet tāds jūras nezvērs tik viegli vis nelaidīsies, lai viņu
iejūdz. Tāpat kā kumeļus, arī valzivis sākumā jāpieradina. Mans pirmais uzdevums tāpēc iebarot to ar Jeļisejeva siļķēm. Pēc lielas kaulēšanās kapteinis iedeva sešas mucas, daudz tas nav, bet iebarošanai pietiks. Sabēru zivis laivā, iekāpu pats, paķēru liekšķeri un lūdzu, lai skrūvē mūs pāri bortam. Lēnām, lēnām īros pretī fontānam, jo tas norāda, kur valzivij priekša, kur pakaļa. No sakuma viņa gan drusku satrūkās, bet, kad es uzsaucu: Grābju un metu, metu un grābju, beigās nāk tīrais sālījums, bet šī vēl vairāk laizās un, kad laiva tukša, sāk skatīties uz mani pašu. Negaidu vairs ne mirkli, gulstos airos un dodos projām, taču draudzene vairs neatlaižas no manis, seko laivai līdz pat kuģim. Kad esmu
laimīgi ticis augšā, skatos: valzivi sākušas mocīt slāpes, nabadzīte mēģina padzerties, bet, cik ieņem mutē, tik ar strūklu gaisā ūdens izšļācas atpakaļ. Cik ieņem mutē, tik atpakaļ… — Didrik, ieņem tu arī vienu maziņo, lai nelīst atpakaļ, — saka mežsargs Koits. — Kūriš! — Kūriš! — norēcas vīri un slauka lūpas. — Labs! Nu, stāsti tālāk! — Tālāk? Tālāk es lieku pielādēt mazo dižgabalu, četrcollīgo. Harpūnas vietā piestiprinām tērauda iemauktus ar laužņiem, atlaižam grožus vaļīgi pa visu klāju. Tikko nezvērs pagriež kuģim astes galu, tā es ņemu un notēmēju. Pielieku stobram uguni. Viens blīkšķis, viens larkšķis, un dzelzu tauvas ar enkuriem aizlido pa gaisu. Taisni uz skausta
valzivij, manai draudzenei. Šī nu sāks raustīties kā dresējams kumeliņš: lipadu, lapadu. «Visi pie borta!» kliedzu. «Stingri piesiet troses bug- spritam!» Sākumā valzivs mēģina griezties apkārt, bet nevar: asi laužņi mutē. Galvu un žaunas ne pa labi, ne pa kreisi. Matroži tura grožus atspērušies. «Pievilkt!» komandēju. Nezvērs sakuļ asti vērpelī un drāžas uz priekšu. Kuģītis nobrakšķ, sašūpojas un sāk skriet un dancot pa gludo jūras spoguli, priekšā dzīvs velkonis ar asti. Arvien ātrāk, arvien_ātrāk, pēkšņi — apstājas, stop! Kas tad nu par niķiem? A, skaidrs! Valzivs augstu gaisā izpūš varenu ūdens strūklu un taisās ienirt. Galva jau pazūd j;em līmeņa. «Airi pievilkt galus!» kliedzu.
«Piecirst, atlaist! Piecirst, atlaist!» Matroži piecērt, un enkuri no abiem sāniem duras valzivs rīklē. Viņai vienīgais glābiņš — atpakaļ, uz augšu! Tikko galva iznirst, grožus atlaižam. Šī mēģina vēlreiz. Piecērtam. Tikko iznirst — atlaižam, ienirst — piecērtam. Kurš kuru? Cīnāmies stundas divas, trīs… Beidzot nezvērs paguris… Sak, dariet ar mani, ko gribat: spēka vairs nav… Nu, ja tā, tad pametam šai pie deguna vēl pāris mucu siļķu ar kartupeļiem un pagaidām, ķamēr kundze drusciņ ieturas un sāk izprast, ko mēs īsti no viņas gribam. Pēc tam lieku matrožiem pievilkt grožus un, bugspritā stāvēdams, skaļi komandēju tā, lai valzivs dzird: «Nu-ū! Uz priekšu, uz Murmansku!» Zvērs paklausīja un sāka vilkt mūs uz
Murmansku, burbuļi vien burdzēja. Kursu noturēja pēc kompasa un zvaigznēm. Tikko valzivs šlenderē par daudz uz ziemeļiem, tā dodu komandu: pievilkt grožus pa labi! Kā šī taisās skriet iekšā fjordā, tā kliedzu: grožus vienu grādu pa kreisi! Murmanskā nonācām akurāt pašā laikā. Nodevām Jeļisejeva tētiņam siļķes pilnā'svarā. Kā holenders to izdarīja, es nezinu, bet no tā spriežu, ka kapteinis nebija tik dumjš, cik skops. Pašās beigās svinīgi pasniedza man pudeli ruma un teica: danka, danka. , — Un ko valzivs? — prasa Koits. — Ko valzivs? Barenca jūrā sacēlās labs ceļa vējš. Kāda velna dēļ mums velkonis jābaro? Atlaidām vaļā no bugspritā visas tauvas un galus, pa nakti šī
klusām izslīdēja no iemauktiem un pazuda jūrā. — Ak, tavu traku melošanu! — iekliedzās Laudurgs. •— Vai nejūti, ka tev ausis kust? — Netici? Netici… kas tad man! Pudeli ruma nopelnīju bez tava padoma, — saka Didriks. — Te kaut kas neklapē! — ņurd Pinkurs. — Kāpēc tad valzivi Murmanskā vaļā laidāt? Vilcējs par brīvu. Ne vēju prasa, ne tvaiku. Parauj grožus un brauc… Te kaut kas neklapē! — Vai tu atceries, cik tas nezvērs tai rītā siļķes apēda? — taisnojas Didriks. — Sešas mucas. Sešas mucas vislabākās siļķes brokastīs. Atradis gan vilcēju par brīvu! — Es saku, tu esi pēdējais melis,
Didrik! — kliedz Laudurgs. — Bet tavs tēvs jau nebija labāks, ābols nekrīt tālu no zirga. Nāc, sadzersim un sadziedāsim «Pie melnās valzivs tur Askalos». — Tu, Jān, man netici, — sāpīgi saka Didriks, klausīdamies sēro meldiņu par Askaliem. (Didrikam likās, itin kā dziesmas laikā mazliet pavērtos durvis un spraugā parādītos pastniece Oč'. «Vai tā nav slikta zīme, ja reibumā rādās, ka redzu Oč'?» Bet tad durvis pavērās otrreiz. Tagad pa spraugu lūrēja pirtniece Kač'.) — Tiš būdā, mait'l — kliedz Didriks, un parādības izgaist. — Tas nav labi, Didrik, ka tu melo, — pazemīgi teic skolmeistars Printsjāns. — Mācītāja kungs saka, ka tie, kuri melo, netiks debesu valstībā.
— Dieva vārds, skolmeistar, es stāstīju tīru patiesību! — Sargies dievu piesaukt, Didrik! Sargies! — Ak tā!? — atbild Didriks. — Labi! Ermanbriksi! Še tev vēl zelta piecnieks! Atnes tiem, kuri man tic, visdārgākos dzērienus. Bet tiem, kuri netic, — ne lāses! Lai viņi iet prom, lai brauc mājās! Didriks ar lielu troksni uzmet galdā savu trešo katūnu. Sākas liels apjukums. — Mēs tev ticam, ticam! Didrik, dieva vārds, ticam! Kā tu nemaz jokus nesaproti, — viens pakaļ otram savu ticību apliecināt steidzas Laudurgs, Pinkurs un visi pārējie. Vienīgi Printsjāns pieceļas un nostājas pie loga. jo viņš ir principāls (par principāliem toreiz sauca
draudzes skolu priekšniekus). Baznīcas ķesteris tik ātri nedrīkst savus uzskatus mainīt. Bet tas nevelkas ilgi: principāls jau atkal sēž draugu pulkā un dzer. Galu galā, ja Printsjāns tic Marijas bezvainīgajai ieņemšanai, kāpēc lai viņš neticētu stāstam par valzivi? — Kā tev toreiz Dāvidalā ar tiem razbainiekiem izgāja? — prasa Pinkurs. Tas ir visiem .zināms melu stāsts tur nebūs nekādu strīdu. — Ak jūs vēlreiz gribētu dzirdēt to trako gabalu? — jautā Didriks.
Ali Baba un divpadsmit laupītāji — Labi, varu pastāstīt… Tas notika Slīterē četrdesmit trīs gadus atpakaļ. Ali Baba ar divpadsmit laupītājiem — — Viņreiz t'u teici Lips Tuliāns, — iejaucās Laudurgs. — Un nevis divpadsmit, bet septiņi, — papildina Pinkurs. Didriks apklust un nikns raugās uz večiem. — Kurš tad nu stāstīs tālāk? — viņš prasa. — Jūs vai es? — Lej vien, lej! — šie atmet ar roku. — Tu jau stāsti katru reizi ko citu… — Ali Baba ar divpadsmit
laupītājiem tonakt iebrauca Irves tūrā1 un noslēpās aiz konkām.2 Viņiem līdzi bija Pēterburgas miljonāram nolaupītās trīspadsmit kastes ar zeltu, sudrabu un briljantiem. Ali Baba nolēma lādes pagaidām aprakt Dāvidalā, lai tad, kad zādzība būs aizmirsusies — pēc gadiem diviem trim, atgrieztos un laupījumu pievāktu. Tad nu es nospriežu, ka laupītāji jāizmuļķo. Pa nakti aizlienu līdz Dāvidalai, kur Ali Baba rīko atvadīšanās mielastu, un uzdodos par slaveno Lipu Tuliānu, to pašu, kurš gadu atpakaļ laupīdams sirojis pa jūrmalciemiem, bet pēkšņi nozudis. Saku: tikko izbēgu no katorgas, lai nu šie gādā, ka tieku brīvībā. Kas tur alā sākās par priecīgu jandāliņu! Ali Baba pēc turku modes mani trīs reizes
nomutēja, apsēdināja uz turku dīvāna, iedeva rokā kannu ar turku kafiju un prasīja, lai nu pats izvēloties, kuru no trīspadsmit kastēm gribot par savu. Noskatīju to lielāko, bet Ali Baba smej: šoreiz esot nošāvis garām! Lielajā lādē tikai lētas matu sprādzes, lai ņemot vidējo: tā pilna ar zelta piecniekiem. Nu labi, dodiet vidējo! Nolieku to lādi tūliņ sāņus, lai vēlāk nesajūk… Un tad sākās orģijas! Jēriņu nakts! — Kas tā tāda — jēriņu nakts? — prasa Pinkurs. (Didriks sēž ar muguru pretī ieejai,, aizto nemaz nemana, ka jau labu laiciņu krogus durvis nedaudz pavē1 līci (/7b. vai.). * kāpām (līb. vai). rusi un spraugā redzama… nē, es vēl pagaidām neteikšu, kas tur redzama.)
— Jēriņu nakts? Tā ir tāda kā Jāņu nakts, tikai turku modē. Vienīgā reize, kad pats , sultāns — AI i Baba — liek pasaukt savas divpadsmit sievas un saka, lai nu mēs tagad izvēloties, lai ņemot katrs to, kura vislabāk patīk, un ejot meklēt Magdalēnas gravā papardes ziedus. — Dullais! Un tu gāji? — prasa Laudurgs. — Kristīgais ar muhamedānieti? — Nekāda vaina! — smejas Didriks. — Muhamedā- niete ir uz mata kā turku kafija: salda, melna un karsta. — Voi, voi! Nu, bet kas notika ar to lādi? Kur tu to naudu liki? — Lādi apraku Dāvidalā, slepenā vietā… Kad ievajagas — aizeju, paroku un paņemu… Kaut kur taču
jānoslēpj nauda, ko sieva nezina. «Ak mēs āmurgalvas,» domā Toms Jeige. «Nemaz nenojautām, no kurienes Didrikam tie zelta piecnieki…» Līksmība sasniegusi augstāko punktu. Didriks runā visādas aplamības, Laudurgs dzied — «Divpadsmit vīri uz miroņu lādes», Printsjāns rāda takti un nemitīgi lūdzas: molto adagio, piu moderato. Iet ņigu, ņegu… Bet tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm parādās Pankoku Ona baltā aubītē, kadiķu spieķīti rokā. Laudurgs paliek pusvārdā — miroņ… Printsjāns pagūst izkliegt — fis dūr! Bet Didriks lēns kā jēriņš pieceļas un šļupst: — Onīt, dārgumiņ! Kur tu tik vēlu? — Ak vēlu? Par to vēlumu parunāsimies vēlāk. Celies un nāc!
Onas ģīmis vēsta negaisu, acis saraudātas. — Onīt, kaķīt! Kur lai es eju? Es jau nevaru paiet. Klibs… — Mācītājā kungs iedeva zirgu. Tads kauns, tāds kauns! — šņukst Ona. — Visu naudu laikam nodzēri? — Jā, pēdējo rubuli! Bet es nemaz neraudu. Es dziedu: tradi-radiritam, kas kaiš citam, kad mēs mīļi dzīvojam, ehoi! Ar pūlēm Ona izvilka Didriku uz lievenēm. Bija piebraukti mācītāja pederrati. Osains kučieris smīnēdams palīdzēja veco jūras vilku iedabūt kastē, un tad viņi aizlīgoja pa lielceļu atpakaļ uz Mustanumu. — Tāds kauns jāpiedzīvo, tāds kauns! — vaimanāja
Ona. — Ko tu tur visu nesarunāji! Kādas lietas tikai tu neesi no manis slēpis! Un tādu negantnieku vajadzēja gaidīt četrdesmit gadus un vēl apprecēt! Salomons Zīskins marti būtu uz rokām nēsājis… Stefans Brunovskis ar zeltu apbēris, nevis kā tu: zemē apracis un kastē noslēpis. Dievs debesīs redz un mācītāja kučieris, kas tu par grēcinieku, vai manu dieviņu, vai! To bēdu gabalu vainīgais pats nedzirdēja, jo bija saldi aizmidzis, šūpodamies mīkstajos pedervāģos. Toties tā kunga zobena cirtieni ķēra viņu otrā rītā, tikko bija pamodies un juta nelabumu mutē un ļauni vēstošu vainas apziņu pakrūtē. — Ak dievs, ko gan tu vakar tur sarunāji! — tie bija pirmie Onas izteiktie
vārdi, ar kuriem viņš tapa atgriezts dzīves īstenībā. — Lamāji ķeizaru Aleksandru! Runāji pret valdību! Aiztiki baznīcu! Didriks gultā nosvīda. Pēc tam viņu sāka kratīt auksti drebuļi. — Pret Aleksandru? Ko gan es būtu teicis pret Aleksandru, es viņu nemaz nepazīstu… neko neatceros. Viss tumšs… (Kaut ko tur runāju gan… teicu laikam, ka iesniegšu lūgumu, lai valdība piešķir kapteiņa pabalstu, jo tāds man pienākas …) Rin kā Didrika domas lasīdama, Ona vaimanā tālāk: — Un tu vēl ceri, ka cars tev piešķirs vecuma naudu, muļķi! Bet varbūt tev patiešām nauda Dāvidalā paslēpta? Tad saki, rakkors, atzīsties! Kur tu ņēmi tos zelta piecniekus, kurus vakar nodzēri? Didriks vairs nespēj klausīties, viņš
apgriežas uz otriem sāniem un klusē. — Ak tā, tagad ūdeni mutē ieņēmis, bet tai naktī, ar muhamedānietēm papardes ziedu meklēdams, čivināji kā putniņš? — Liec mierā, Ona! — ievaidas Didriks. — Kas tās par muhamedānietēm, ko tu tur muldi? — Varbūt turku kāliju arī netiki dzēris? Saldu kā medus, karstu un melnu, kad es tev vienreiz vilkšu ar slapju lupatu, tad gan tu atkal atcerēsies! — Onīt, dārgumiņ, ko tu tur runā? Vai tu neesi bišķiņ sajukusi? Man jau tā tik grūti… — Ak grūti? Grūti gulēt laulības gultā. Bet uz turku dīvāna ar muhamedānietēm nebija grūti, ko? Tūliņ augšā, maits! Nekāda gulēšana vairāk nebūs. Govs mauj, kaza brēc — visu dienu
mums izputināji un sajauci. Tagad nu — stavai! Sacērt malku, atnes no akas ūdeni, pasvied kūtiņā pakaišus — zilais govs novārtījies kā pussiks.' Bc-( par naudas lietām parunāsimies vēlāk. Pēc pāris dienām dzīve atkal ievirzījās vecajā fārva- terā: Didriks ar Onu salīga. Vainu izpirkdams, vecais nemitīgi meklēja darbiņu, ko padarīt, kur Onai, mīļumiņam, kaut kā palīdzēt. Dīvainā kārtā pārmainījušās Onas attiecības ar Oč'. Didriks, būdā ienācis, no brīnumiem vai sastinga: Ona dzirdināja Oč' ar kazas pienu un baroja ar klockiniem. Abas par kaut ko draudzīgi sačukstējās. — Pitkakuks!2 — klusībā lādējās Didriks. — Trūkst vēl tikai pri§ lēba — Kač'!
Vēlāk viņš no tās pašas «svaigās maizes» — Kačr uzzināja, kas tā par draudzību. Oč' ar zvērestu uzņēmusies apsargāt un uzraudzīt Didriku un ziņot, tiklīdz vecajam atkal uznāktu indeve un tas mēģinātu kaut kur aizmukt. Lielos jūras zābakus un brūno kamzoli Ona vecajam bija jau atņēmusi. Lai mēģina vien skriet: Oč' uzmanīja katru Didrika soli. Taizels nu jutās kā divkārtīgi apdrošināts caurs dampfkuģis, kura īpašnieks gaida, kauču ātrāk tas strandētu. Tfū! Šorīt viņš sacirta lubiņas, sāka pielabot veco zedeņu sētu, ielika jaunus vārtus, iesmērēja viras ar cūku taukiem, lai vaļā verot tik briesmīgi nepīkstētu (toreiz, kad bēga uz Irves krogu, nejaukie čīksti gandrīz visu izjauca). Bēgt vairs nebija nekādas nozīmes: kabatas tukšas,
pliks un nabadzīgs. No tā mazumiņa, kas Onas glabāšanā, Didriks bija uz mūžu atvadījies un samierinājies. Samierinājusies nebija vienīgi Ona. — Kāpēc neejot uz Dāvidalu kāpēc nemeklējot zeltu? Tad nu Didriks Onai atzinās, ka toreiz tiem laupītājiem nekādas kastes neesot bijušas. Viņš tāpat vien stāstījis, bet vēlāk pats sācis ticēt, ka redzējis. — Tā! — saka Ona. — Tad varbūt tas laupītāju vadonis tevi nemaz necienāja ar vīnu no sudraba biķeriem? — Skaidrs, ka necienāja, — atzīstas Didriks. — Mums par visiem desmit kopā iznāca tikai puskatliņš ar aukstu jēra zupu. — Varbūt tu teiksi, ka turku dīvāna un muhamedā- nietes arī toreiz nebija? 1 puscūcis (fib. vai). 8 Garā čūska
(līb. vai.). — Tu žēlīgo dieviņ, Ona, kur viņi lai alā turku dīvānu būtu ņēmuši? No kurienes muhamedānietes? Visu, visu es izfantazierēju, lai būtu skaistāk un patiesāk… Vēlāk pāts sāku ticēt, bieži sapnī redzēju visu to, izņemot, protams, muhamedānietes… Vēl aizviņnakt sapņoju, ka atroku savu kasti. Pilnu ar zelta piecniekiem! Kas tā būtu par dzīvi, Onīt! Un kas man tagad ir? Pasaules apbraucējs, mācīts jūrnieks, ziemeļu varonis, bet droši vien būs badā jānomirst, ja laikus nenomiršu ar kādu citu indevi. Kas tā par dzīvi, Onīt? Vienīgi krogā un miegā es vēl esmu vecais puika — vana poiš! — Varbūt tie nemaz nav sapņi? — nedroši saka Ona.
— Apdomā labi: var būt, ka alā tomēr redzēji kaut kādas kastes? Didriks domāja un domāja, bet nevarēja atcerēties, kā īstenībā bijis. Par daudz ar brīnumstāstiem atmiņu samaitājis. Lai Onu iepriecinātu, viņš sāka melot tālāk: — Jā … kastes jau bija … bet nelielas. Laupītāji man aizsēja acis, lai es neredzētu, kur viņi tās aprok. — Nu, lūk! Tātad: kaut kādas kastes tomēr bijušas… Tas ir galvenais. Nākošo svētdien tu man ņemsi lāpstu, Oč' tevi agri no rīta ar divričiem aizvedīs uz Slīteri un vakarā atvedīs. Tikai nevienam ne vārda! Tagad nāc, es tev kā vecam draugam parādīšu savu pūra lādi. Pašā apakšā esmu noslēpusi tev dāvanu: šodien taču tava dzimšanas diena.
— Ko? Dzimšanas diena? — brīnās Didriks. — Cik tad man to gadu paliek aiz muguras? — Apaļi sešdesmit pieci, mīļais! — smejas Ona — Jauns un traks! — Traks jau nu gan, — piekrīt Didriks, — bet, velna milti, kur tik daudz var sanākt? Viņš sāka skaitīt pie pirkstiem: — Divdesmit pie Ķīšu Gusta, piecpadsmit Argentīnā, trīs englenderu šahtās, četri pa Obu un Ziemeļjūru. Bet kur tad atlikušie pieci? A, tie bija paši pirmie: ar dampf- kuģi apkārt Āfrikai, uz Singapūru un atpakaļ. (Vien valzivis un Reikjaviku Didrikam nav izdevies redzēt, tā tas sagadījies…) — Nāc nu, nāc! — sauc Ona. —
Taisīsim vaļā lādi un skatīsimies, ko tas rūķis tev būs atnesis. — Rūķis ar baltu aubi un stibiņu rokā, — saka Didriks. — Varens rūķis!
SESTĀ BILDE Anno tūkstoš astoņi simti un… dzeiveri iecērt nāsīs kā dzirksts. Ki-ku-regū! Uz paša vāka: kur teci? Kur teci? Sarkana sekste, dzelteni pirksti. Vai tik asiem nagiem drīkst meitas celt? Varbūt līgavu pieburt? Lindraki, rinduki, paltraki, ņieburi… zaļsvītraini, rūtaini, krustaini. Sagša kā magones zieds. Bet Didrika papam audums, trīnītī cauri šauts. Dusi saldi uz abām pusēm, dvielis kapam un izrakstīts auts. Fū! — Rādi labāk pati savu šķidrautu ar mirtēm iekš naftalīna! — Ko tu, vecais, smīni? Un ko tu vispār zini? Lūk — diega zeķītes pirtij.
Ak Irtišā redzēji tādas? Gulbīši mēnesnīcā … — Bet tu pati? Lillā, rozā, papīra puķes skalu grozā… Un tas viss? Skāde! Pārāk bagāta nav, Ona, tava pūra lāde. — Raugi, raugi, kas pašā apakšā, — saka Ona. — Varbūt arī tev derēs manta kāda. Didriks pacel dziju kamolus, pacel sprēslīcu, pastumj sānis spārnotās diegu spoles. Pašā dibenā bunduls, ar zīdīgām rozā bantēm krustāniski sasiets. — Tas, vai? — jautā Didriks. — Kas tad nu cits, — smejas Ona. — Cel ārā un brīnies! Šis nu ņems bunduļu no lādes ārā, raisīs bantes vajā un skatīsies, kas par verķiem tur iekšā. Vai tu re! Viekš! —
slaids pīpes kāts ar šķību jūras putu kanniņu galā: noņemams un uzliekams, viekš! Blakām kastiņa ar mārciņtabaku. Didriks burto, kas tur driķēts: — A. Redlich englišu magazīna Rīgā, Kaļķu ielā. Turku tabaks, trešā zorte «Namiks Pašā». Hm … — Tā esot labākā zorte, — saka Ona. — Pirmā nekur nederot, otrā jau bišķi labāka, trešā — kungiem. Didriks nobučo Onu uz abiem vaigiem un pajautā: — Cik tad tāda varētu maksāt? — Es jau brīnījos, — saka Ona, — trešā zorte vislētākā. Bodnieku viltība, tā tas pasaulē ierīkots. Didriks uzvilka kuplu dūmu un jutās savā dzimšanas dienā gandrīz vai kā cilvēks. «Namiķu Pašā» viņš iesvieda
aizkrāsnē. Tā jau nav tabaka, drīzāk salmu pabiras! — viņš žēlojās, Tad nu Ona piekāpās. Par godu Didrika sešdesmit pieciem mūža un četrdesmit kapteiņa gadiem atdeva atpakaļ zem matrača paslēpto cūkas pūsli ar neganto mahorku, un abu starpā atkal sākās draudzīga laulības dzīve. Viss jau butu labi, bet..« Ona nelika mieru: kamēr vēl zeme neesot sasalusi, Didrikam jābraucot uz Slīteri. Klāt novembris, drīz varot sākties sals. Dāvidalas smiltīm vajagot būt vēl gluži irdenām. Lai labi pārdomājot un mēģinot atcerēties, kurā vietā stāvējušas kastes un uz kuru pusi razbainieki tās varējuši aizvilkt. Iedeva līdzi lāpstu, ledus cērtamo stieni, iesēdināja pastnieces divričos un piekodināja, lai vakarā
braucot godīgi mājā. Ona jau vislabprātāk pati būtu līdzi braukusi, bet tas govs, tas cūks un vecā Grēte nevarēja palikt vieni paši bez ēšanas un uzraudzības. Kā nekā — lielceļa mala, varēja iebrukt zagļi un aizvest Onas kustamo īpašumu. Bet uz Oč' drīkstēja pilnīgi palaisties: Ona viņai bija pasolījusi no tā zelta, ko Didriks atradīs, trīs gabalus par aizvešanu un atvešanu un divus — par mutes turēšanu, kopā piecus. Tā esot laba samaksa. Oč' apņēmās ar prieku, jo vecumā viņa bija tikpat kāra uz naudu kā jaunībā uz poišiem. Pitkakuks — tā pastnieci bija iesaucis Didriks — uzņēmās visu atbildību par sava pasažiera labklājību un dzīvību un zvērēja pie uguns pēdām, ka nevienam neteikšot ne vārda par šo braucienu. Rīta agrumā, tikko gailis nodziedāja,
Ona palīdz Didrikam ierāpties Oč' pasta ratos (tie ir bēdīgi kokasu divriči ar vēl bēdīgāku zirģeli ilksīs) un, pārmetuši braucējiem krustu, pavada tos līdz meža stigai, kas turpat no Kolkas ceļa nogriežas. — Roc klusām un uzmanīgi, ka nepamodini saltkurpjus — kīlmaķengas, ka neparādās vilkatoks, — viņa atvadīdamās saka. Ona ir briesmīgi māņticīga. Vecais Pankoks bērnībā sastāstījis lībiešu teiksmas par saltkurpjiem, kuri apsargājot noraktu naudu. Saltkurpji jeb kīlmaķengas esot nelabā nāvē mirušu bērnu dvēseles, viņas staigājot baros, raudot žēlās balsīs un baidot racējus, izskatīdamās pēc miglas plēvaiņiem un kustošiem kadiķiem. Kad šie sākot par daudz brēkt, ierodoties meža
vilkatoks un visus aprijot, ari naudas racējus. Didriks tikai pasmejas par Onas bailēm. — Ja esmu galā ticis ar haizivīm un viesuļvētrām, kas man tādi salt- kurpji un vilkatoks! Pa ceļam Didriks nerunā ne vārda, tikai šņāc. Nevar un nevar aizmirst to nodevību pirms divi nedēļām Irves krogū. Oč', ieraudzījusi Didriku, pa galvu, pa kaklu kopā ar Kač' braukusi uz Mustanumu pie Onas, lai pateiktu, kur bēglis atrodas. Nodevusi jaunības draugu Didriku. Par klockiniem un kazas pienu. Kauns! Pitkakuks … — Vai atceries, Didriciņ, kā tu man vienreiz Ninīves tirgū kliņģeri ar rozīnēm nopirki? — jaunības atmiņas uzsvaidzināt sāk Oč'.
— Nekādus kliņģerus neesmu tev pircis. Ko tu muldi! — Un varbūt toreiz nepieķēri arī un nesauci par strup- degunīti, kad ielīdām Zīskina būdā un sākām bučoties? — Es ar tevi bučojies! Kā tev kauna nav, vecam cilvēkam! — Tu jau man toreiz uzmācies, nevis es tev… kā sērga nāci virsū. — Vai tu turēsi muti! — Didriks nespēj vairs valdīties. — Kur gan man toreiz bijušas acis? Acis bija turpat priekšā, tikai prātiņš — pakaļā. Odi pēc saldā šņapsta, man arī piesolīji. «Viss ļaunums nāk no dzeršanas,» domā Didriks. «Nekad vairs! Ne lāsīti, ne glāzīti, ne mēriņu! Iedzer un paliec par mērkaš, voi — voi…»
Divreiz rati apgāžas. Oč' noripo no dīsteles, bet Didriks, krampjaini ieķēries malā, paliek turpat ratos guļam. — Velna pirksti! — Pastniece rāda uz egļu saknēm, kas gluži kā gumi pārklājuši stigu. — Gandrīz vienmēr te krītu… Vai tu sadauzījies? — Nē, — saka Didriks. — Bet es netieku ārā no grāvja. Palīdzi… — Vecs gan esi kļuvis, — celdama saka Oč'. — Agrāk būtu man palīdzējis… Re, kā sagrūdu vaigu. Otrreiz rati apgāzās pielijušajā ceļā. Didriks, notraipī- jies ar māliem, pacietīgi panes savu likteni. «Oč' vismaz cer uz zeltu,» viņš domā, «bet kāda velna dēļ es te vārtos? Nekādas kastes taču nebija …» Beidzot viņi piebrauc pie Magdalēnas gravas. Tālāk stiga vairs
neved, sākas Zilie kalni. Uz alu Didrikam. jāklibo kājām, jānes pār plecu stienis un lāpsta. Tas būs grūts ceļš… Bet laika ir daudz, viņam nekur nav jāsteidzas. Oč' tagad ar pastu braukšot uz Slīteri, Dundagu un pēc tam vēl tālāk līdz Vandzenei. Ap launaglaiku cerot nokļūt atpakaļ. Tikko piebraukšot, paūjināšot. Lai tad Didriks pakliedzot pretī. Oč' nokāpšot gravā un palīdzēšot tās mantas atnest un iecelt vezumā. Cik kastes tur būšot? Didriks skaidri nezina: var būt, ka viena, var būt, ka trīspadsmit. Tas atkarāšoties no laimes. — Vai dieniņ, trīspadsmit kastes! Kur ta'? — iekliedzas Oč'. — Tik daudz jau mēs tajos ratos nevaram ielikt. — Vedīsi pa vienai mājā, — saka Didriks, — bet es palikšu par sargu.
Nu labi, norunāts! Tikko piebrauc, tā ūjini! … Didriks lēnām, lēnām, uz lāpstas atspiedies, nokāpj gravā. Nav kur steigties: tik un tā jānīkst līdz launaglaikam. Neies taču kārpīt zemi un meklēt kastes, kuras nav un nav arī nekad bijušas. Atpūtīsies, pafantazie- rēs . .. Te ir tik kjuss, tik mierīgs stūrītis. Apkārtne daudz vienkāršāka neka tajos brīnumstāstos un lubu bildēs. Ne te lāču, ne vilku, nedz plēsīgu zvēru. Rudenīgie koki klusītiņām šalc, lapas ir brūnganas, pa vidu viena otra vēl sārtena, taču vairums jau vāļājas sūnās un čaukst zem Didrika papēžiem. Egles gan varen košas. Gandrīz tikpat zaļas kā vecajās Jāka bildēs, kur egles mālētas virs asaraini brūniem stumbeņiem. Didriks pieiet tuvāk
Dāvid- alai. Kas gan tā par alu? Aizaugusi, smiltīm piebirusi… Kur te, lūdzu, var ielikt turku dīvānu? Kur te vietas divpadsmit laupītājiem? Kauču gan toreiz tie laupītāji šurpu nemaz neatnāca. Kā gāja no bākas, tā krūmos iekšā, drusku iestrēba jēra zupu un laidās pāri līcim uz dampf- kuģi. Bet alas apkārtne visnotaļ izrakņāta. Svaigas smiltis un velēnas, kā cūku rakumi. Vēl vakar kāds vīrelis te darbojies, pēdas iespiedušās. Pamatīgi strādājis. Kā nopelns? — Mans! Vēsts par zelta kastēm aplidojusi visu Kuramol.1 Lieliski! Lai nu pastrādā jaunie, mēs, vecā paaudze, atpūtīsimies un pafantazierēsim. Paskatīsimies, kā šie to zeltu cels ārā. Un aiziesim līdz vecajiem bākas torņiem, uguni iekurināsim. Didriks, uz lāpstas atspiedies, velkas
kalnā. «Diezin kas tagad tur augšā to gaismekli kurina?» viņš iedams prāto. «Pēča sen jau aizsaules bākā uzpasē uguni, lai grēcinieku kuģi nelien par tuvu Eņģeļciema sēklim un neuziet uz grunts. Bet kas viņa vietu izpilda te Slīterē?» Uzkāpis kalnā, Didriks redz, ka torņi pamesti un sagruvuši. Melns kovārņu bars griežas virs izdrupušā jumta lubiņām. Te tev nu bija, atmiņas… Vai tad nu Didriks nezināja, ka Kolkā jau sen jauna bāka uzbūvēta, tuvāk jūrai… Vai nezināja jebšu tikai izlikās? Jaunā Domesnesas bāka ar bengāliskām ugunim. Tas laikam nozīmē ar petroleju. Leju, leju… ar cilindru un dakti. Katru nakti… Bet Irves šaurumu kuģiem rāda vēl arī kaucošās bojas un ugunskuģis … Kas tā vairs par mākslu tagad kuģot? Ugunskuģi, bet agrāk bija
spoku kuģi… Spoku arī vairs nav. Izmiruši… Ak, laiki, laiki… Kauču jele viens vienīgs saltkurpis parādītos jebšu vilkatoks, — domā Didriks, — dzīve kļūtu jautrāka. Bet nav… Atliek vienīgi vai nu iekost brokastis, vai pafantazierēt… Tad nu Didriks panēm no pleca piekārto kulīti, izvelk no tās maizes klaipu, biezpiena pikuci un žāvētus lucīšus, apsēstas izdrupušā torņa pakājē un pa englenderu modei ietur pirmās broķastis, tās gandrīz arī tāpat sauc — breakfast. Ona salikusi kulītē krietnu ēdamo. «Rakšana ir smags darbs, un smags darbs paģēr krietnu ēdamo,» viņa teica. Pēc maltītes Didriku sāk mocīt sirdsapziņa. Ko teikšu Onai? Vai atkal izmeloties, ka nostrādājos sviedriem vaigā? Nē, šoreiz ne… Izskata pēc drusciņ parakņāšos. Varbūt tepat
palejā, lūk, tur zem tā īves koka! Domāts — darīts. Didriks noklibo lejā un sāk rakt. Rok un atceras: tas ir tas pats īves koks, kura biezoknī toreiz paslēpos, lai pārsteigtu jūras laupītājus. Ar savu neganto melošanu toreiz piemuļķoju pat rūdītus razbai- niekus. Vai nav brīnums, cik viegli man padodas melu stāsti? Didriks rakņājas žāvādamies un brīdi pa brītiņam apstādamies, lai paostītu svaigo priežu gaisu. — Vai dievam dienu trūkst, vai Paņkoku saimniecei darba? — viņš teica un uzsvilpoja. Pēc pusstundas bija izracis jau bedri, kurā vistiņa varētu paslēpties. Tad Didriks ievēroja, ka lāpsta sāk celt ārā kaut kādus graudiņus un akmentiņus. Dažs bija brūngani violets, dažs caurspīdīgi zeltains, cits dzidrs kā
asaras piliens. Akmentiņi bija dažāda izmēra: sākot no ķiršu kauliņa, līdz mežābola lielumam. Tos Didriks labi pazina, tie bija parastie dzintariņi, visa jūrmala ar tādiem pilna. Ja tik tālu mežā dzintaru varēja atrast, tad tā bija zīme, ka sensenos laikos te stāvējis jūras krasts. «Kā būtu, ja es salasītu skaistākos, sabērtu kulītē, aizvestu Onai un uzdāvinātu? Par mīlestību. Teiktu, ka atradu pirātu kastē? Nē, nē! Šoreiz gan nemelot! Teikt taisnību: uzgāju zem tā paša īves koka, kurā uzlīzdams izglābos no rekrūšiem. Tālu no patiesības tas nebūtu, tā varētu teikt…» Didriku pārņēmis zēnisks prieks. Viņš notupstas un rūpīgi atlasa skaistākos gabaliņus. Vienam vidū tāds k^ kukainis, tāda kā vabole. — To Ona varēs pārdot,
— viņš saka. — Kad biju mazs poiškāns, lasīju dzintariņus Mustanuma jūrmalā, tūlīt pēc vētras. Tur to bija tūkstošiem. Nesu Pankoku Jākam, viņš no tiem kausēja un vārīja glazūras un laku, bet ar skaistākajiem gabaliem rotāja svētbilžu rāmjus. Tagad lai Ona pušķo savu pūra lādi. Nu, lūk — pilna zupurkulīte, čaukst vien. Es jau, šurp braukdams, zināju, ka man te būs vērtīgs ķēriens. Kad ap launaga laiku Oč' ar pasta ratiem piebrauca norunātā vietā, Didriks jau sēdēja stigas malā un pīpēja savu jūras putu pīpi, dūmi vien griezās. — Kur tad kaste? — vīlusies prasa Oč'. — Kaste gaisā, zelts maisā, — saka Didriks, paskandinādams pārpilno zupurkuli. — Tādu ķērienu nebiju
gaidījis! — Ko? Atradi? — Atradu, ko meklēju, un sabēru maisā. Lai vieglāka mājup braukšana. Oč' skatās uz zupurkuli, un viņai acis no ziņkārības spiežas ārā. — Parādi man ar! , kas tur iekšā? — viņa lūdz un sniedzas pēc bunduļa. — Postoj! — saka Didriks. — Svešiem ieeja aizliegta. — Bet cik tu man dosi? — jautā Oč'. — Par ko tev? Par to, ka Onai nosūdzēji? Jebšu par to, ka Onu uz Irves krogu man pakaļ aiztrieci? — Voi, voi, Didrik! Kā tu runā! Es neko nezinu par Irves krogu. — Ak nezini? Nu, tad veltīgi nedeldē mēli.
— Bet man saimniece apsolīja. Par vedumu trīs, par mutes turēšanu divus zelta gabalus. Dod šurp! — Ja tev Ona ko solījusi, lai viņa dod. Es nekā nezinu. Zinu tikai to, ka par mutes turēšanu tev naudu maksāt ir veltīga izšķērdība. — Kā tu tā vari runāt, mīļais Didrik! Ja es tikai pusi būtu pastāstījusi Onai no tā, kas noticis mūsu starpā — Steidzies, steidzies! Brauc ātrāk un pastāsti, kamēr tā kule vēl atrodas pie manis. Zvēru, ka vēlāk tu vairs nedabūsi itin nekā. Zelts ir manās rokās. — Tātad taisnība? Tu esi izracis zeltu? — Ne pāiāk daudz. Vairumā tur bija briljanti. — Bril…!! — tai brīdī viņi trešo
reizi apgāzās. Šoreiz fdens lāmā ievēlās Oč'. Didriks vispirms steidzās glābt savu dārglietu maisu, tikai pēc tam palīdzēja pastniecei tikt ārā no pielijušā grāvja. — Tas jums abiem dārgi maksās! — zvērēja Oč'. — Kāda es tagad izskatos? Kā perētāja vista. Ona par visu to dubultīgi samaksās! Liku bedu uz akmeņa, sper' ar kaju ūdenī Onai, nabadzītei, neiznāca, ko samaksāt. No negaidītās vēsts tā apstulba, ka stenēja vien un pūta… Didriks gaidīja, ka viņa par dzintariņiem priecāsies un pateiksies, bet kas to deva! Kur tādus grabuļus lai liekot? Ne lakas, ne glazūraj viņa vairs netaisot. Beigās Ona izteica pat tik nepamatotas aizdomas, ka vecais nemaz tā
īsti neesot meklējis un racis… Didriks no visas sirds apvainojās. Kā? Veselu dienu, no rīta līdz vakaram, vienos sviedros, kāja samocīta, ar māliem notašķījies … un Ona tā varot runāt! — Vai dieviņ, Onīt! Ko tu sāc gausties? Kā dzīvosim, ko ēdīsim? Tev taču ir pūra lāde. Arī govs, ko pārdot. — Ak, govi pārdot! Bet graudus un miltus? Kur ņemsim maizi un aizdaru? Varbūt tev barons kādu tīrumiņu Mustanumā ierādījis? Bēdu dienas… Taisnību sakot, nekas labs jau nerādās. Onai pāri palicis četrdesmit rubļu, Didrikam atņemtos ieskaitot. Katru dienu viņa runā par miršanu. — Tā ir laba zīme, — Saka Didriks. — Izpētīts, ka tās, kuras katru
dienu vīram -draud ar miršanu, nodzīvo vismaz simts gadus. Bet, lai nodzīvotu simts gadus, vajadzīga nauda — tur tas āķis… Ona uzstāja, lai Didriks lūdzot pabalstu. Kā ilggadīgs kapteinis. Rojā nodibināta jūras izsmelšanas biedrība. Arlavnieks Valdemārs braucot uz Pēterburgu un gādājot, lai veciem, nespēcīgiem kapteiņiem piešķir žēlastības maizi. Didrikam pabalsts pienākoties īpaši, jo englenderi vēl līdz šai dienai neesot samaksājuši par nogremdēto «Meddo». Tēva kuģis taču bijis apdrošināts. — Tur ir noilgums, — saka Pizenieku skolmeistars, Printsjāns, jaunākais. Viņš paklausījis Onas lūgumam un atnācis uz Mustanumu palīdzēt ar padomu un uzrakstīt «prošēņiju» (jaunais
ir krievu skolā mācījies un dikti gudrs). — Ja četrdesmit trīs gadus neesi pratis no parādniekiem naudu izspiest, tad tagad sen par vēlu. Printsjāns veselu dienu gudroja, kā taisīt lūguma rakstu, lai kronim sirds kļūtu mīkstāka un divgalvainais ērglis iežēlotos par nabaga kapteini. Skolmeistars labi prata bēdu stāstus sacerēt, aizto Ventspilī jau varēja nopirkt burtnīciņas no Printsjāna «Libisk nīždob •rontod» (lībiešu stāstu grāmatas), driķētas pie Jonka un Polievska. Dažas viņš bija paņēmis līdzi un vēl arī iesieto «Mājas Viesi». Lai Didriks palasoties, — teica skolmeistars, — tur iekšā esot rakstīts par ainažnieku slaveno jūras braucienu uz Toboļsku, pieminēts arī Didrika Taizeļa vārds. Grāmatiņas un avīzes Printsjāns
varot kādu nedēļu atstāt Ona nebija nevienu dienu skolā gājusi, tāpēc neprata ne lasīt, ne rakstīt. Toties Didriks runāja sešās valodās — lībiski, latviski, krieviski, vāciski, spānīzeru un englenderu mēlēs, boksterēja no drukas jiivās — latviešu un lībiešu. Tagad sākās lielā lasīšana. Ona klausījās un brīnījās. Ko visu tur ziemeļos viņas vecais nebija pastrādājis! Nabadzīte jau nevarēja pārliecināties, vai akurāt tā drukāts, kā Didriks lasa. Gabaliņš izlikās tāds īsiņš — desmit bokstābu rindas, bet Didriks, uzlicis brilles, skatās un lasa pusstundu. Daudz viņš dabūja zināt arī par saviem vecajiem draugiem un paziņām. Kurseins vēl kursēja pa Baltijas jūru; kapteini Bērziņu un viņa stūrmani
pagājušā gadā Kopenhāgenas ostā nomaitājis slepkavnieks Umba; Ores Antons no Mazsalacas braukāja uz Transatlantijas kuģiem, bet Gusts Ķīsis tikko kā miris, miers viņa pīšļiem. Printsjāns aizbrauca ar lūgumrakstu uz Rīgu, iesniedza — viņš jau pats zina, kur vajaga iesniegt, Didriks to vārdu nevar atcerēties — un atgriezies teica: tagad esot vien jāgaida atbilde no Pēterburgas. Atbilde varot pienākt pēc pāris nedēļām, bet to varot gaidīt arī pusgadu. Viss atkarāšoties, kāds gubernatoram prāts. Ja uznākšot luste, paskribināšot savu vārdu apakšā, ja ne — piešūšot pie lietas. Ko nozīmē — piešūt pie lietas, Ona un Didriks labi nesaprata. Varbūt tā kā ielāpu pie bikšdibena? Baznīcā sprediķrunā bija dzirdēta tāda
līdzība: kad nu tas pazudušais dēls atgriezās, māte viņam salāpīja biksas, lai neredz to plikumu. Didriks acīmredzot bija tas pazudušais dēls, bet tā māte — majestāte … Uznāca ziema, sasniga biezs sniegs. Vakaros ātri satumsa, un Didrikam neatlika nekas cits kā līst uz siltā mūrīša, pīpēt un sapņot. Taisni brīnums: slimā kāja kļuva lunkanāka, sāpes arī vairs nejuta. Būtu aizlavījies uz Kolkas Zaļo krogu paspēkoties un patriekties ar večiem, nebija jau tālu, labi, ja pāris verstes, bet Ona taupa katru kapeiku, un Didriks nebija no tādas sugas, kas ies diedelēt jeb uz cita rēķina iedzert. Garlaicīgi… Būtu kāds rubu- lis — no būdas izslīdētu pavisam viegli, jo Oč' vairs Didriku neapsargā. Drīzāk vēl kūda,
lai vecais galīgi nepa- laižoties zem sievas pātagas. Oč' ar Onu atkal lielajā naidā. Pastniece skaidri redzējusi, ka Didriks no Slīteres pārved naudas maisu^pati savām ausīm dzirdējusi bundulī zeltu skanam, bet Ona solītos gabalus noblēdījusi. Didriks arī melojis, ka nekāda zelta neesot bijis. Kļuvis tik bezkaunīgs, ka Oč' izstieptajā plaukstā iebēris kaut kādus akmeņus un kliedzis: še, rij savu tiesu! Oč' vairs neizturējusi, sākusi lamāties un zvērējusi, ka pēdējo reizi ielaižoties darīšanās ar tādiem krāpniekiem. Vēlāk gan kļuva pieklājīgāka, jo sāka nojaust, ka tie vis zeltu nebūs atraduši. Ne vairs gaļu cep, nedz klocki- nus vāra, laikam jau kurpe spiež… Bet tāpēc jau neva- jaga otru cilvēku par muļķi apcelt.
Gāja dienas, gāja nedēļas… Balta sarma koku zaros; balts, ragavu iebraukts lielceļš. Balta, vēsa saule; balti dūmi no Pankoku būdas. Taisni gaisā, stāv kā sastinguši. Pēcpusdienā, tikko Didriks, sētmalē kažociņu pogādams, no budkas ar sirdsveidīgu lodziņu izkāpis, Oč' met viņam ar roku un paklusām sauc, lai panākoties šurpu. — Vai dosi man rubli, ja pateikšu, kur tu tūdaļ vari dabūt daudz naudas? — Ko nu atkal mels? Kādu naudu? — Dieva vārds, uz uguns pēdām! Ja es tev izgādātu simtnieku, vai dotu man vienu rubuli? — Skaidrs, ka dotu… Bet kur tu, pīle, vari izgādāt man simts rubļus? — Tev pienākuši. Pa pastu. Simts
rubļiOč' izvelk no somas lielu, zaļu papīri un rāda: — Lasi! Tu jau proti boksterēt. Naudas pārvedums. No Pjotra Serebrjakova! Didriks negrib savām acīm ticēt: Pjotrs! Petjka… šķirdamies joka pēc Onas adresi iedevu: Kurzemes guberņa, Talsu apriņķis, Mustanuma ciems. Uz Kolkas pagastveča vārdu lai sūta, nemaz neticēju, ka Pjotrs kādreiz naudu atdos. Nu, vai nav viens goda vīrs! — Ja tagad es ietu būdā un pateiktu par to simtnieku Onai, tad tu to naudu neredzētu kā savas ausis, mīļo Didrik. Turpretī, ja apsolīsi rubuli, pamēļošu Onai, ka tev pienākusi pavēste no gubernatora. Lūgumraksta lietā, un tev steidzami jāierodas pie pagastveča atbildi
saņemt. Tikai tādā modē no tā simtnieka viens mazumiņš paliks arī tev. Govs būs paēdusi, un kaza dzīva. Kā tu skaties uz šitādu andeli, Didrik! Vecais nu ir piespiests pie sētas… Ko darīt? Oč' taisnība: ja simtnieks nokļūs Onas rokās, tad Didrikam veltīgi lūgties, lai kaut ko atmet. Galu galā par aizlienēšanu un ilgo gaidīšanu Didrikam pienākas procenti. — Kā visās bankās: atvilkšu desmito daļu! Deviņas sev, Oč' — vienu… pitkakuks! Jādod vien ir… Didrikam citas izejas nav, viņš piespiests pie sētas. — Labi! Ej pie Onas un parādi papīru, ka man pavēlēts nekavējoties ierasties Kolkā pie pagastveča. Viņa neprot lasīt, rādi droši. Pēc stundas Didriks veikli aizkliboja
pa lielceļu uz Kolkas pusi. Gars bija pacilāts. Saņēmis simtrubļu zīmi, viņš teica: danka! — parakstījās, pēc tam kopā ar pagasta vecāko un Oč' steidzās uz Zaļo krogu: vajadzēja šeini izmainīt, neba dārgo papīru ar ķeizara bildi trijās daļās plēsīsi. Oč' negāja nost ne soli, bet pagastvecis jokoja, ka tagad nu gan Didrikam pienāktos drusciņ izmaksāt. Kad tie trīs ienāca krogus istabā, pie lielā galda jau sēdēja mācītāja kučieris un Karušs, saukts Siļķu Pēteris. Viņi abi kvernēja pie tukšiem alus kausiem. Vācu stūrītī aiz letes dzēra pērminders Volganskis un rakstnieks Mēkonu Fricis, tas pats, kurš sarakstījis slavenos «Septiņus okstoņus». Ar lielu cieņu un izbrīnu sēdētāji noskatījās, kā Didriks Taizels iedod
krogus papum simtrubļu gabalu un lūdz to izmainīt, kā krodzinieks ar sievu ilgi tur rozā papīru pretī lampas gaismai un pēta ūdenszīmes, kā pašās beigās Didriks iedod vienu rubuli Oč', deviņdesmit rūpīgi pārskaita un ieliek kažociņa iekškabatā, bet atlikušos deviņus pavicina gaisā un skaļā balsī saka: — Krodziniek, divus sīvos un pudeli alus! — Kā? Un man neko? — brīnās Oč'. — Nemaz nepa- cienāsi? — Dod viņai ari vienu, — sapīcis rūc Didriks. — Bet taisies ātri projām. Nevaru ciest sieviešus, kuri dzer. — Diezin vai šodien man tevi atkal uz mājām būs jāved? — ar izsmieklu prasa mācītāja kučieris. — Neesi jau vēl par pagājušo vedumu samaksājis.
Didriks izsauc ceturto — kučierim, ja jau pats tā uzprasās. — Un man, vecam draugam, nikā? — jautā Siļķu Pēteris. — Abi kādreiz uz viena malkas kuģa braucām. Kas tiesa, tas tiesa. Karušs ir Didrika vecākais paziņa Mustanumā, vēl no tiem laikiem, kad tēvs bija dzīvs. Nu labi, labi… Visi draudzīgi sasēdās pie lielā galda, vienīgi Oč' turpat pie letes izdzēra, saviebās, noskurinājās un, paķērusi pasta somu, aizdrāzās dienesta darīšanās, šoreiz viņa savu procentu bija nopelnījusi. Kā parasti, pēc pusstundas Didriks runāja viens pats, nelaida citus pie vārda. Šoreiz stāsti sākās ar Brazīlijas mūžamežiem, atkal mori dumpojās un dumpojās. Didrikam bija varen dumpīgs
noskaņojums. Ieinteresēti par nēģeru jautājumu, no vācu gala pie Taizeļa atlīda Volganskis ar Tērpatas studentu Mēkonu Frici. Kad Didriks bija pasūtījis otro kārtu, Siļķu Pēteris sāka irgoties: — Tev ar to paslēptā zelta meklēšanu neesot veicies. Ļaudis melš, ka akmeņus vien saracis. — Lai melš. Kāda man vajadzība zeltu rakt, ja ik mēnesi no gubernatora saņemu simts rubļus. — Ej nu ej! Ak tad tev piešķīra gan to kuģa naudu? — Pilnu kuģa naudu, pilnu panziju un goda zīmi ar ķeizara parakstu. — Voi, voi, velns! — brīnās Karušs. Rakstnieks Mēkonu Fricis grib zināt, kurā vietā
Didriks apraktās mantas meklējis. Viņš taisoties rīkot zinātnisku ekspedīciju uz Slīteres kalniem. — Vietu varu parādīt, bet tur rakties gan neiesaku. Ja es pastāstītu, kas toreiz notika, kad mēģināju no zemes izcelt savu dārglietu lādi, jums mati stāvus saceltos. Labi, ka dzīvs paliku … Mācītāja kučieris arī piekrīt, ka zemē noslēptu mantu meklēt esot gaužām bīstama lieta. Viņš un pērminders Volganskis ticot spokiem un parādībām. Bet Mēkonu Fricis un Siļķu Pēteris grib dzirdēt, ko Didriks tur tai mežā īsti piedzīvojis. — Labi, — saka Didn^s. — Varu pastāstīt. Bet, ja kādam no jums paliks nelabi, tad par sekām neatbildu. — Varbūt nevajaga, — sāk jau
šaubīties pagastvecis. — Ej, ko niekus! Neesam taču nekādas bābas, — saka Siļķu Pēteris. — Kam bail, lai ceļas un iet ārā.
SEPTĪTĀ BILDE — Vienā jaukā dienā Onai saku: naiz,' jārok no paslēptuves ārā zelts, sāk pietrūkt naudas šņabim. Ko šī? — Lūdzu, lūdzu, mīļ' Didrik, kā tu gribēsi, tā būs! — Viņa, lūk, vienmēr tāda, jo man mājā tā galvenā teikšana… Postoj! Domāts — darīts. Sēstos kuražās, broukš' uz Slīteri. Paķeru līdzi kārtīgu rungu, lāpstu, maisu, vaska sveci un svilpodams laižu pa stigu lejā, taisni uz Dāvid- alu. Ko domājies? To apkārtni vairs nevaru pazīt, itin kā vadātājs būtu piesities. Ala miekstiņiem aizaugusi, sabirusi, iebrukuši. Nevaru un nevaru atrast, kur tas caurums. Sāku pa krūmiem čakarēties, uzreiz — aiz muguras tā kā
viens novaidētos. U-āi! Tfū! Paceļu rungu un lūru atpakaļ. Nikā … Droši vien vālodze uz sausu laiku vēkšķēja. Jaču — būs lietavas. Meklēju un čakarēju tālāk, kamēr uzduros stāvai kraujai. Iemu tuvāk. Tā kā būtu, kā nebūtu… Klintij piespiedies vecs, spurains egles celms, baismīga izskata. Saknes kā žņaudzējamsimt- kājim, tāds reiz mani gribēja ievilkt Saragosas jūrā… Ja nu šitas arī ir dzīvs? Pieduru ar lāpstu, padauzu. Nav vis dzīvs: vecs egles prauls. Bet, kā es šo pabakstu, tā 1 siev' (Jib. vai.). celms kā ritenis ap rumbu pagriežas un — lavu brīnumu! — tam aizmugurē atveras šaura eja. Areče nu! Nometos četrrāpus, lienu pazemē. Tumšs kā nēģera vēderā. Viena pati melnā
perve. Iededzu sveci, lai kjūtu maķenīt gaišāks. Tagad ir melnā perve ar dzelteno, jau drusciņ labāk. Kamēr pieradināšu acis, jemšu un aizvilkšu celmu atkal priekšā, ka neiekuļas .kāds svešs. Cauri saknēm un zaru vietām labi redz, drusciņ iespīd arī gaisma. «Tagad esmu uz zaļa zara, Didrik,» es, pats sevi drošinādams, saku un taustos uz priekšu, sveci rokā turēdams. Ala kļūst aizvien augstāka, beigās jūtu, ka tā ir plata un apaļa telpa. No dziļumiem nāk brīžam auksta, brīžam remdena dvaša, kaut kas nosvilpo gar ausi. Varbūt sikspārņi? Visu laiku kāds pūš nost sveci. Uzrauju pēdējo sērkociņu un drošības pēc iespraužu sveci kādā iedobumā. Tagad liesma šaudās gan, bet nedziest, var sākt izmeklēt apkārtni. Taustos apkārt. Pa malām tā kā čab, kā
mudž. Beidzot noskaidrojas: kājai pāri pārlien drebošs un vēss krupis. Ak tu nešķīstenis! Jāsargās uzmīt, krupji esot glumi, un, ja tiem akurāt kāpjot virsū, viņi nejauki vēkšķot. «Esmu nu gan iekūlies smalkā kompānijā,» — tā pats sev saku, bet tie vēl tikai ziediņi, odziņas nāks vēlāk. Ar lāpstu piecērtot, lēni eju apkārt sienai, meklēju savu kasti. Varbūt viņa nemaz nav zemē norakta? Varbūt tā atrodas turpat alā? Padauzu — būks, būks! Taustu — koks. Piebungoju ar pirkstu — tuk, tuk! Dobji skan. Mana lāde! Sataustu vāku. Vāks ir dīvaini garš, bet nav aiznaglots. Atsperos, ceļu vāku gaisā un ilgi skatos, kamēr acis -pierod. Tfū! Tā nav kaste. Tas ir zārks, iekšā vecs mironis. Neteiksim gluži, ka mironis,
teiksim labāk — galvaskauss un stilbu kauli… Nokūpēja vien, kad dusmās cirtu vāku atpakaļ. Te tev nu bija! jāmeklē vien tālāk… Uzreiz man galva tā^kā apreibst. Apkārt sveces lokam satinušies bālgani mākonīši. Laikam vēsa migla uzpūtuši, bet es neliekos daudz redzam, meklēju tālāk… Tikko tuvojos kādam akmenim alas viņā galā, tā kaut kur sāk brēkt tādas kā bērnu balstiņas. No sākuma klusu klusītiņām, kā pieeju tuvāk — aizvien skaņāk un baigāk. U-ai! A-oi! — Atkāpjos atpakaļ līdz miroņu lādei, noslauku sviedrus, skaņas apklust… eju atpakaļ, tuvojos akmenim — kauc atkal un vēl trakāk. Ko darīt? Skaidrs — zem tā akmeņa stāv mana lāde. Saltkurpji — kīlmaķen- gas nelaiž mani
klāt. Viņi ir piesavinājušies manu zeltu un manus briljantus… Nelabā nāvē mirušo bērnu gari. Ja viņi tā kliegs, atskries briesmonis vilkatoks un visus aprīs. Ko darīt? Nospriežu nepalaisties. Kā šie sāk brēkt, tā es pace]u rungu un kliedzu: «Turiet mutes, nelaimīgie, tā kaste ir mana, nevis jūsu! Turiet mutes, ja negribat, lai jūs visus aprij briesmonis vilkatoks!» Tikko es biju tos vārdus izkliedzis, tā no augšas — no alas griestiem sāka lidot balti eņģelīši svecītēm rokās. Vesela strīpa laidās gar sienām augšup un lejup, dziedāja un vaimanāja: «Kungs, neatņem nabaga bērniņiem viņu naudas lādi! Kungs, neaiztiec ar rokām saltkurpju zelta ādas, alelūjā!»
Troksnis sacēlās tik negants, itin kā baznīcā dziedātu Kač' un Oč' un vēl Printsjāns pilnām ērģelēm spēlētu. Jutu, ka viņi man zeltu ar labu neatdos. Varbūt salt- kurpjiem pašiem jāmaksā nodevas kādam elles kungam, varbūt viņiem vairs nebija naudas, ko putraimus nopirkt? Nospriedu ziedot savu bagātību mirušo bērnu dvēselēm, par to pretī saņemot mūžīgo dzīvošanu paradīzē. Devos ar savu degošo sveci uz izeju, bet saltkurpji sāka no priekiem dziedāt pateicības dziesmu: Vuolgo izand tenat muoīmol puol, amin! (Lai kungam pateicība uz abām pusēm, āmen.) — Vai tev bailes nemaz nebija? To es gan neticu, — saka pagastvecis. — Es arī neticu! •— smejas Siļķu
Pēteris. — Tu jau trīci pie visām miesām pat tad, kad sievu ieraugi. — Es? Ak tu domā — man bail no Onas? Smiekli! Vien mīļā miera labad šad un tad piekāpjos. — īpaši, kad viņa tev sadod ar spieķi. Kā toreiz, kad tevi uz māju vedām, — ņirdz mācītāja kučieris. — Kungi, kungi, pie lietas! — sauc rakstnieks Mēkonu Fricis. — Tas bija interesants stāsts. Un kā viss beidzās? — Kā beidzās? — turpina Didriks. — Traki beidzās! Nākdams no alas ārā, pieeju pie celma, paglūnu pa zaru caurumiem uz ārpasauli. Un ko es tur redzu? Saltkurpju dziesmu sadzirdējis, atskrējis vilkatoks, pielīdis pie alas ieejas, un, zobus atņirdzis, gaida, kad grūdīšu celmu
nost un taisīšu ieeju vajā. Vilkatokam nejauks paskats: gaiļa kājas, vilka aste un cūkas galva. Bet visa pasaule zina, ka tādam nezvēram briesmīgi bailes no uguns. Es ņemu un pagrābju vīkšķi sausas zāles, ietinu bērza tāsī, aizdedzinu pie sveces un — žvīks! — pa zaru caurumu ārā, šim taisni pie deguna. Jums vajadzēja dzirdēt to bļāvienu, to kli^ … klie … klie… Ģimenes galva Didriks pa krogus lodziņu bija ieraudzījis kādu nācēju. Tā atradās gan vēl labu gabaliņu viņpus lielceļa, bet steidzās sparīgi šurpu, aiz sevis vilkdama ragutiņas. Bija pavisam ^skaidrs, uz kurieni nāk un kam pakaļ brauc Pankoku Ona. Zibeņātrumā Didriks tvēra ar roku pie kakla un iekliedzās:
— Pēter! Man laikam sirdstrieka: es mirstu! Turi mani! — Pēc tam viņš nokrita uz klona. Sākās liels uztraukums. Mēkonu Fricis, Tērpatas students, noliecās un taustīja pulsu. Tagad galvenais esot miers, — viņš teica. Jānoguldot Didriku uz sola un jā- skrienot pēc daktera. — Voi, voi! — dvesa Didriks. — Pēc daktera gan nē… ka tikai paliktu dzīvs … Tai brīdī Ona jau drāzās iekšā pa durvīm. Viņu īpaši nenobiedēja tas, ka Didriks guļ uz sola. Pagastvecis laidās _ no krogus ārā, pārējie Onai skaidroja, kas noticis. Didriks dzēris, cienājis draugus, jauki stāstījis un pēkšņi nokritis uz klona beigts. — Kur tu ņēmi naudu, un cik tu
nodzēri? — nikni prasa Ona. _ — Voi, voi, — pūš nelaimīgais. — Onīt, dārgumiņ, ka tikai nu paliktu dzīvs … Viņa tomēr neliekas ne zinis par mirēju un ārdās tālāk: — Piesūcies kā mārks! Vai tev nemaz kauna nav, kungi skatās. — Kundze, lūdzu, tā nerunājiet! — Onu aptur rakstnieks Mēkonu Fricis. — Jūsu vīrs tikpat kā nedzēra. Bet stāstīja jaukus stāstus. — Muldēja? To viņš prot, tam es ticu. Bet cik nodzēra? IJn kur ņēma naudu, to es gribu zināt. — Voi, voi… man jau vēl pilna iekškabata… pusi atstāj bērēm, — vārgā balsī, acis blisinādams, saka Didriks. Ona steigšus atrauj gulošajam
kažociņu un tausta iekšpusi. Jā, tur kabatā ir vesels žūksnis. Viņa skaita: deviņdesmit rubli! Lai slavēts tas kungs, nav paguvis nodzert. — Kur tu, pagāns, ņēmi tādu naudu? — Pa pastu atsūtīja… ja vien dzīvs palikšu… voi, voi! — Gubernators! — iekliedzas Ona. Tagad gudreniece visu saprot. Arī viņas sirds tūdaļ atmaigst. — Varbūt tev kļuvis jau labāk? — viņa prasa, mirējam vaigu glaudīdama. — Tā kā drusku labāk ir gan, — saka Didriks vājā balsī, bikšu kabatu taustīdams (tur viņam vēl noslēpti seši rubļi ar kapeikām). — Tūlīt varēšu celties sēdus. — Nē, sēdus celties nedrīkst
nekādā vīzē! — stingri nosaka Mēkonu Fricis. Viņš Tērpatā študierē par dakteri un zina, ko nozīmē sirdstrieka. — Lēkme nav pārāk smaga, bet slimnieks nekavējoties jāved uz māju un tam jāpaliek gultā vismaz trīs dienas. Pat galvu nav atļauts kustināt, citādi peine var atkārtoties. — Nupat jau man pavisam labi, — saka Didriks un mēģina slieties sēdus, bet Ona iedod viņam tādu belzienu sānos, ka ribas nobrīkšķ. — Tu dzirdēji, ko augsti mācīts kungs teica? Galvu nedrīksti kustināt, kur nu vēl celties. — Tad jau laikam atkal būs jāiet pēc kamanām? — jautā mācītāja kučiers. — Nē, šoreiz man pašai līdzi ragutiņas. Paņēmu katram gadījumam.
Palīdziet tikai to negantnieku ārā- iznest, ragutiņās iecelt un stingri piesiet, ka pa ceļam neizkrīt, — saka Ona. — Piesiet? — uztraucas mirējs. — Nē, nelaidīšos, ka mani piesien! Varu nosēdēt pats. — Neviens tev neprasīs, vai tu laidīsies vai ne, — nosaka Ona. — Pats dzirdēji, ko kungs teica: gulēt trīs dienas bez kustēšanās. Didriks jūt: nupat nav vairs labi. Pielec kājās un taisās mukt, bet trīs vīri to veicīgi satver dzelžainām rokām, iznes laukā un piesien ragutiņām. Saistīti vien pleci un viduklis, ar kājām mirējam atļauts spārdīties, cik uziet. Didriks ir pazemots, apkaunots un pārskaities. Grib ar kāju trāpīt Onai, kas atspērusies velk ragutiņas uz lielceļa pusi, bet, kad tas neizdodas,
sāk kalt atriebības plānus. Delna ir brīva — Didriks vēlreiz piegrūž to bikšu kabatai un jūt, ka seši rubuļi ar kapeikām silst cauri biezajam vatenim. — Nu kā, vecais? — prasa Ona, apstādamās un sviedrus slaucīdama. Vezums ir smags, sāk tumsin, bet viņa nav vēl tikusi ne pusversti. Piestājusies egļu dzīvžogam, nolemj ievilkt elpu un pačubināt slimnieku. — Kā jūties, vecīt? Didriks spītīgi klusē. Ona iet skatīties, kāpēc vecais neatbild. Bet šis pūlas nekustēties: ieņēmis elpu un tur… — Didriciņ, kas tev? Vecais aizvēris acis un sastindzis. Ona noliecas, piebāž ausi slimniekam pie mutes un gaida… Neelpo!
— Didrik, Didrik! Kas tev notika, Didrik? — viņa bailēs sauc un meklē Didrika roku. Plauksta karājas izstiepta, nedzīva… vēl gan gluži silta, nav paguvusi sniegā atdzist. — Vai manu dieniņ! — iekliedzas Ona. — Vai nu nomiris, jebšu patlaban mirst, vai manu dieniņ! — Un kā negudra sāk kratīt Didriku pie pleca. Taču beigts paliek beigts. — Palīgā! — viņa iekliedzas. Onai ienāk prātā, ka tepat netālu aiz eglītēm un sniegotā lauka atrodas Kolkas daktera māja. Vakars, daktera kungam vajadzētu būt mājā. Skries, lūgs, piedāvās desmit rubļu, lai palīdz uzmodināt veco kapteini. — Ak, to nelaimi, to nelaimi! Redz, kur noved dzeršana! — vina vaimanā un, ievilkusi ragutiņas eglītēs,
skrien pa sniegu pāri atmatai, kurai otrā pusē gaiši spīd daktermājas logi. Tagad nu Didriks negaida vairs ne mirkli. Lūko ragutiņas apgāzt, un pēc trim mēģinājumiem viņam tas arī izdodas. Didriks guļ uz mutes mīkstā, dziļā sniegā. Atraisīt saites un grožus, ar kuriem tas guļus piesiets, nav iespējams, bet kājās piecelties var. Dīvaina sajūta. Tāda laikam ir cilvēkam, kurš piesists krustā. Didriks pasper soli, divus: tā lietiņa iet! Nu tikai pazust, ātrāk atpakaļ uz Zaļo krogu, kamēr vēl draudziņi nav izklīduši. Jāizstāsta taču līdz beigām. Klibodams viņš skrien pa ceļu, sevi mierinādams, ka visu mūžu jau nesis smagu krustu, ka grūtības tikai norūda. Otra dienā Oč'stāstīja, ka pustumsā, uz mājām iedama, ceļā satikusi briesmoni,
laikam tas bijis vilkatoks. Ne- zvers paskrējis tai garām un pārvērstā balsī uzsaucis: saldu dusu uz abām pusēm, pitkakuks! Sveicini Kač' un savu draudzeni Onul Siļķu Pēteris, mācītāja kučiers, pērminders un Tērpa- tas students Mēkonu Fricis patlaban apspriež notikušo negadījumu. Te uzreiz krogus durvis plaši atsprāgst, un pa tām ar lielu troksni ieveļas Didriks ragutiņām mugurā. Dodas taisni pie letes un uzvaroši sauc: — Krodziniek! Sešas pudeles alus un lielo branda- vīnu! Bet ātri! Naudu paņem no manas bikškabatas pats. Kā redzi, es to vairs nevaru izdarīt. Jo draugi mani sasējuši. Kā Jēzu Kristu — krustā piekaluši. Bet raugi — Pestītājs ir atkal jūsu vidū un saka: mīliet savus
ienaidniekus un dariet labu tiem, kuri jums pāri dara. Ja sit pa vienu ausi, pagriežiet tiem otru. Krodziniek! Pestī- . tājs ir augšam cēlies, tāpēc dod par visu naudu divpadsmit pudeles alus un divus lielos šņapstus. Jo vecums virsū nāk ar joni, — kuru katru brīdi te var ierasties Ona.
Pirms saules rieta Aizvadīti divi gari un vientuļi gadi: ziema nomainījusi vasaru un pēc tam vēlreiz ziema vasaru. Didriks velti gaida atbildi uz savu «prošēņiju». Skolmeistars Printsjāns uzzinājis, ka tādi kapteiņa papīri, kas Didrikam, lāgā vis nederot. Vajadzējis dabūt apliecinājumu, ka beidzis kapteiņu skolu, bet tādu iestādi jau Didriks nebija pat no ārpuses redzējis. Tas vien, ka apbraukājis visas pasaules jūras, izvadījis kuģus cauri bangām un aukām, neko nenozīmējot: galvenais esot papīri. Kā, piemēram, Chīistian Waacke, pļundurim, kurš atlaists no amata par to, ka priekšlaicīgi atstājis un pametis grimstošu kuģi. Tagad Krišs saņemot
krietnu vecuma pabalstu un dzīvojot Admiestā cepuri kuldams. Vecam Taizelim sirds iesāpējās. Aizmirsuši… Pilnīgi aizmirsuši viņa kādreizējos varoņdarbus. Vienīgais cilvēks, kurš Didriku tagad atceras, bieži apciemo un daudz jau palīdzējis, ir jaunais Kolkas dakteris Mēkonu Fricis. Nupat kā pabeidzis Tērpatā študierēt un tūliņ pieņemts par ārstu dzimtajā pagastā, jo vecais Fīrhufs Kolkā tai ziemā nomira. Te nu Mēkonam atvēries plašs darba lauks: viņš potē bakas, lasa priekšlasījumus pret dzeršanu, pētī Dundagas vēsturi un sacerē grāmatas, jo skaitās jau pazīstams rakstnieks. Kurš gan nezina viņa «Septiņus okstoņus» jeb «Vislielāko joku, kas izsprucis no Fr. Mēkona»? Turklāt Fricis ir izveicīgs
dakteris. Kad ziemā Didriks saķēra krūšu karsoni un taisījās gandrīz vai atstāt šo bēdu ieleju, atbrauca Mēkons, uzlika bankas, iebeicēja slimnieka krūtis ar sinepju pulveri, un divu nedēļu laikā vecais bija uz pekām. Pekas jau nu tādas ir, kā ir, — nedrošas… Pēdējā laikā vēl arī acu kaite. Nabaga Didriks vairāk nogulšņā pa mūrīti un gultu nekā spēj palīdzēt saimniecībā. Toties Ona tikpat jestra un apaļa kā agrāk. Nodzīvos pāri simtam un vēl ilgāk, nomirs kā godīga laiķe, tas nozīmē — neviens neteiks, ka aizgājusi nelaiķe. Onai tas pats zilais govs, kaza gan jauna, bet cūka nupat pavasarī atnesās. Metiens bija kupls, to viegli izandelēja Mustanumā, jo Ona apgalvoja, ka sivēnu tēvs bijis slavenas sugas vepris: vecās cūkas — cūkas cūka
nākot taisni pa baroneses Zi- billas Meidelas līniju. Arī Didriks gulēdams šo to nopelnīja. — Gulēdams? Jā, gandrīz neticami, bet gulēdams. Ona ilgi nevarēja pierast un samierināties ar tik neglītu naudas pelnīšanas modi. Tas norisinājās tā: Mēkonu Fricis, pie Didrika gultas sēdēdams, sveces gaismā ierakstīja savā kantora grāmatā Didrika stāstītās pasakas. Vecajam tāda pļāpāšana bija gluži pa prātam. Fantazierēdams dažreiz viņš aizmirsās tiktāl, ka pats vairs nesaprata, kur īsti atrodas. Sāka ar Singapūru, pārgāja uz Brazīlijas mūžamežiem. Sāka ar Rosasa sacelšanos pampās, bet tūlīt pārmetās uz turku karu, kurā pats nekad nebija piedalījies. Satikšanos ar jūras laupītājiem Didriks bija pārstāstījis jau
reizes desmit, arī par Lipu Tuliānu, bet katrreiz savādāk, taču tas Frici Mēkonu nepavisam netraucēja. Dakteris uzzināja, kā Pjotrs Serebrjakovs nomušījis savu līgavu, līgavas māti un mātes māti. Mēkonu Fricis dzirdēto nedaudz pārstrādāja uz savu modi, pielika klāt kādu derīgu pamācību jeb līdzību un sūtīja uz Jelgavu Šablov- skim un Jonkam — Polievskim. Divu gadu laikā tirgū parādījušies satriecoši Friča Mēkona lokalizēti lubu romāni. Pie Jonka un Polievska — «Lips Tuliāns,» «Kapsētas roze» un «Asinsnakts Buenosairesā», bet pie Šab- lovska — «Bezbailīgais jūras braucējs Didriks» un «Trommels, Merģenes pirātu vadonis». Par tādiem panākumiem tad nu Mēkonu Frici gaužām sāka ķēzīt kaimiņš
— Dundagas dakteris Bērziņš, kurš pats arī nodarbojās ar pamācošu stāstiņu izgudrošanu. Konkurents ievietoja Jelgavas mācītāju avīzē niknu uzbrukumu Mēkonam. Fricis esot saduļķojis daiļo rakstniecību (die schone Literatur) ar saviem lubu romāniem. Dakteris Bērziņš pūlējās glābt vēl, kas glābjams. Un tas bija no viņa puses daudz labāks darbs nekā, pašam rakstīt stāstus un lugas. Jonks un Polievskis, kādreiz arī Šablovskis atsūtīja Mēkonu Fricim par nodrukātiem romāniem goda algu. To naudu tad nu dakteris iesauca par reto godu — honorāru (latīniski honor — gods, bet larus — rets). Dakterim pašam pietika ar biežo godu: ik dienas, slimniekus ārstēdams, viņš saņēma vismaz desmit rubuļu naudā, kur tad vēl pienestās zivis,
cāļus, teļa īkstis un cūku šņukurus. Fricis Mēkons dzīvoja kā pa sviestu, -tāpēc viņš šad un tad aizsūtīja taukus, gaļu un citus labumus Onai, bet to naudiņu, ko sūtīja grāmatu drukātāji, dakteris nesa Didrikam. Ona par to gaužām brīnījās. Viņai likās, ka daktera kungs ir drusciņ jucis. Taču beidzot arī Onas mūža darbs, viņas pirmā mīlestība — mālēšana — tapa pienācīgi novērtēta. Tas notika tā. „ Reiz dakteris bija atnācis ciemā un jautāja, vai Ona nezinot apkārtnē kādu veceni, kurai pūra lādē vēl būtu saglabājušās vecvecmāmiņu villaines, cimdi vai mada- rotie audumi? Tuvojoties vispārīgie dziedāšanas svētķi. Viņš kopā ar jūrmalnieku Kārkluvalku un Skruzīšu Miku svētku dienās nolēmuši uzriktēt tautas brunču, dziju rakstu, cimdu un podu
izrādīšanu. Ona atbildēja, ka viņa nu gan Mustanumā nevienu tādu veceni nezinot, bet pašai esot pūra lāde ar mātes mātes sagšām. Kad nu Ona dakterim to lādi parādīja, viņš no prieka vai gaisā palēcās. Lūdza uz kādu laiku aizdot madaroto lakatu, seģeni, rakstiem adītos cimdus un māla lukturi. Kad lādes dibinā Mēkons vēl Onas darinātās bildes ieraudzīja, viņš palika stāvot kā mēms. — Kur jūs tādus ņēmāt? Tautas mākslas šedevri! — Kur ņēmu? Vienu daļu tēvs mālējis, citas es pati taisīju. Bet tie, kungs, nav nekādi švedro, tādus vārdus, kungs, es lūgtu nebrūķēt! Bildes man ir mīļa piemiņa no jaunības, bet nekādi švedro!
— Apbrīnojami! — rūc dakteris. — Kur jūs iemācījāties gleznot? — Vai gribējāt prasīt, kā es protu mālēt ar pervēm? Tēvs parādīja, vēlāk pati sāku perves jaukt. Jums tās bildes patīk? — Gaužām patīk, Ona! Vistīrākā tautas māksla! Naivums! — Naized] ? Nu labi, naized… Bet kāpēc pirmāk teicāt — švedro? Tā jau tikai Sauļos lamājas — švedro! — Nevis švedro, bet šedevri. Sprancūžu valodā tas nozīmē: ar jeltu nenopērkami. — Es, kungs, viņus arī nemaz netaisos pārdot. — Mīļā Ona! Vismaz šīs divas. Rīgā Ķeizardārzā un Ravelīna laukumā jau būvē īpašas mājas, kur Skruzīšu Mikus
visnotaļ to brunču, dziju rakstu un māla podu izrādīšanu rīkos. Pārdod man šīs divas, košākās. Piekārsim tās goda vietā, lai Rīgas kungi skatās un brīnās. Lai redz, kādi talanti aprakti visdziļākos tautas slāņos. — Kas tad nu atkal? — skaišas Ona. Viņa vairs netic nekādām apraktām mantām nekādos slāņos. Viņa ir iebaidīta. — Cik jūs prasāt par tām abām? — daktera kungs atver maku un gaida. Tur iekšā zib sudraba vieninieki, zelta piecnieki, čaukst rozā simtnieks. Ona cīnās pati ar sevi. Viņai žēl atdot: bildes pašai pie sirds pieaugušas. Bet vecais atkal stipri savārdzis, un ietaupītais jau izkūpējis… Ona slepus paskatās uz guļošo Didriku. Gultā izstiepies, segu līdz zodam uzvilcis, ar
tukšu skatienu raugās griestos… Acis pavisam satumsušas, vecais vairs neredz itin nemaz. Ar paša spēkiem no gultas nespēj izkāpt. Onai gandrīz vai jāraud … Viņas lielais, stiprais Didriks Tas pats, kurš ar vienu roku majoru zirgā uzsēdināja. 1 Sievišķīgs. (Ub. voi.) Tagad tur guļ vairs tikai nelaimes čupiņa. Cik nu vairs ilgi… — Labi, daktera kungs! — saka Ona. — Došu jums kaut visas. Bet glabājiet labi. Tās ir pēdējās atmiņas no jaukajām, bezrūpīgajām dienām, kad braucu uz Ninīvi un Šauļiem. Kad nomiršu, nāciet un paņemiet ari lādi. Kam gan citam lai to atstāju? Bērnu mums nav. Tā ir manu sentēvu pūra lāde. Smaga… Sudrabā kalta — būtu teicis Didriks, bet es nemāku
fantazierēt, no sudraba tur nav ne vēsts. Taču ozola koks: pārdzīvos mūs visus. Cik tad nu mēs vairs esam atlikuši? Todien Didriks ar mokām izstāstīja dakterim sapni, kuru nupat redzējis: par saltkurpjiem, par lidojošiem bērniem ar svecītēm rokās, bet Ona pārdeva bildes un palienē ja dakterim vecās pūra lādes mantas tautas izrādei. Ar to mums arī jāatvadās no Didrika Taizeļa un viņa sievas Onas. Abi nomira kolieras sērgā tā paša gada aprīļa mēnesī… * " …. X …. Nodzeltējušā avīzē «Tas ļaužu draugs» par lībju novadu var atrast šādas ziņas: 1887. gadā Kurzemes jūrmalā saskaitīti vēl 2348 kala mied.
♦
SATURS
Sentēvi ……………………………………………… Pirmā bilde . « • ……………………………………………… Viens kungs pa vārtiem iejādams …. Šķiršanās ^…………………………………………… Didriks pie pirātiem f…………………………………………… Otrā bilde………………………………………… ……… ……………………………………………… Dampfkuģis «Gromoboj» ……………………………………………… Mīļais, neej tālu prom no
man'l………………………………………… Trešā bilde jeb triptihons …….. Cilvēkam kā zālei klājas……………………………………… Tur tālumā, kur jūra krāc………………………………………… Mustanumā viss pa vecam……………………………………… Ceturtā bilde………………………………………… Gadi nāk, un gadi iet…………………………………………… . No Londonas līdz Toboļskai viena vīle . s . No kuģa dienasgrāmatas……………………………… Kas notiek ar Trapezņikova kapitālieguldījumu?
Pēc četrdesmit gadiem……………………………………… Kāzas Mustanumu ……………………………………………… Piektā bilde ……………………………………………… Pelēkā ikdiena……………………………………… Stāsts par pieradināto valzivi……………………………………… Ali Baba un divpadsmit laupītāju …. Sestā bilde………………………………………… Viss jau būtu labi, bet…………………………………… i . . Liku bēdu uz akmeņa, sper' ar kāju ūdenī . Septītā bilde…………………………………………
Ģimenes .galva……………………………………… Pirms saules rieta………………………………………… HB Ns 1982 Marģeris Zariņi DIDRIKA TAIZEĻA BRĪNIŠĶĪGIE PIEDZĪVOJUMI Redaktors H. GāllņS. Mākslinieciskais redaktors A. Liplns. Tehniskā redaktore D. Ra dziņa. Korektors I. Tirāns. Nodota salikšanaPSO. 12.77. Parakstīta fespte šanai 19.06.78. JT 18055. Formāts 81X108/32 Tipogrāfijas papīrs 3. Baltikas garnitūra Augstspiedums. 5,88 uzsk. iespiedi.. 6,06 iz devn. I. Metiens -15 000 eks. Pašūt N1 ; 4514-Dz. Cena 55 kap. Izdevniecība «Liesma», 226017 Rīgā, Padomju bulv. 2-
1 Izdevn. M> 231/29162/J-2G29. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un glāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 22601t Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40, 1 jūrmalnieks (//Ј>. vai), 1 «drapelets de pelerinage» — tā saucās Flandrijas lubenieku bildes. (Aut.) 1 par joku turēt? (Zib. vai.) 1 Milzu virsi (Llb. vai.) 1 suņa asins (polu vai.). 1 … dziesmu biķeri malks brandava ar cukuru deg zilām liesmām .,, («Schotch Drink» by Rob. Burns.) Tulkojis K. Skujenieks. 1 vecie zivju viri (/ib. vai.), [1] zivju viri (/ii), va/.). 8 zemes viri (//Ј>. va/.),
1 zuti [līb. vai.). [2] mencas, butes (Iib. vai.). [3] mazā asaka (līb. vai.) [4] kapteiņa komanda: apstāties uz vietasl [5] lieli putni, mazi putni, čī — čo, putniņi. Nu jums laiks pacelties, čī — čo, putniņi! (Llb. vai.) [6] ei, gēda, dzen govis jūrā! (līb. vai.) [7] kuģu kapteinis didriks taizels lai dzer un dzīvo! (Līb. vai.) [8] ludzu, lūdzu! (lib. vai.) [8] Kurzemi (lib. vai.),