Brokastis ziemelos valentins jakobsons

Annotation VALENTĪNS JAKOBSONS BROKASTIS ZIEMEĻOS STĀSTI RIGA «LIESMA» 1992

REDAKTORS ARVIS GRODS MĀKSLINIEKS ALEKSANDRS STANKEVICS Jakobsons V. Ja 336 Brokastis ziemeļos: Stāsti / Māksi. A. Stanke- vičs. — R.: Liesma, 1992. — 144 Ipp., il.

Pārdzīvotais Ziemeļu lēģeros no smagas dzīves patiesības pārtapis mākslas patiesībā, kas liek apjaust cilvēka dvēseles bezgalību tās lieliskuma un zeiniskuma dimensijās. Auto- . ram raksturīgais smalki ironiskais un groteskais stils šai latviešu literatūrā neatņemamai tēmai piešķir negaidītu vien​reizību. © Valentīns Jakobsons, 1992 © Aleksandrs Stankevičs, 1992Noskannējis grāmatu un FB2 failu

izveidojis Imants Ločmelis

veltījums Annemarijai Выписка из приказа генерала НКВД Ивана Серова Приказ № 001223 (Инструкция КГБ) LIKUMA VĀRDĀ AVE MARIA BROKASTIS ZIEMEĻOS TĒVZEME IR BRIESMĀS PĒTERDIENAS VAKARĀ NORILSK BALLAD NORIĻSKAS BALĀDE SATURS VALENTĪNS JAKOBSONS BROKASTIS ZIEMEĻOS

veltījums Annemarijai Annemarija, Valda Zālīša 1. pamatskolas Vl-b klases skolniece 37. gada 5. maijā KLASES DARBS Ko es stāstītu svešiniekam par Latviju Es svešiniekam pastāstītu, ka Latvija ir skaista zeme, kuru vērts apciemot ari viņam. Es viņam teiktu, ka Latvijā gan nav augstu kalnu, bet ir daudzi skaisti pakalni.

Es stāstītu, ka Latvijā viņš redzētu visāda veida ūdeņus, jo mums ir jūra, mums ir skaisti ezeri, mums ir straujas upes.

Sevišķi es izceltu Gauju un Daugavu, šo upju krāšņos krastus. Es stāstītu par

Daugavas krācēm un to spēku, ko upe sevi nes. Es svešiniekam stāstītu par Latvijas siliem un birzēm,, kur aug varenie ozoli, skaistās liepas un baltie bērzi. Kad es svešiniekam būtu izstāstījusi visu, ko vien zinātu teikt par Latvijas dabu,, es viņu iepazīstinātu ar Latvijas vēsturi. Es stāstītu par latviešu dzīvi senos laikos, kad viņi bija brīvi cilvēki, un tad pastāstītu, kā Latviju ar viltu sev bija pakļāvušas svešas tautas, nelietīgi izmantodamas latviešu viesmīlību an uzticēšanos. Es stāstītu par senču varonīgām. cīņām un par mūsu vecajiem virsaišiem.

Tad es stāstītu par mūsu tautas posta laikiem, kad tā septiņsimt gadu smaka verdzībā. Un es aizrādītu, cik siksta un stipra tauta ir latvieši un cik nesalaužams

ir viņu gars, ka pat šie verdzības gadsimti nebija spējuši mūs iznicināt.

Pēcāk es stāstītu par jaunākiem laikiem, par to, kā atmodas darbinieki lauza tautai ceļu uz gaismu. Saprotams, es nevarētu nepateikt par Pasaules karu un mūsu tautas grūtajām bēgļu gaitām. Un tad vēl es stāstītu par Latvijas valsts nodibināšanos un par cīņām, ko izcīnīja mūsu varoņi Latvijas patstāvības un neatkarības dēļ. Es pieminētu ari tos, kas guļ Brāļu kapos.

Beigās es svešiniekam stāstītu, cik ļoti mēs, latvieši, mīlam visu, kas daiļš un labs. Es viņam stāstītu, kā mēs ar nemitīgu darbu cenšamies izdaiļot savu zemi un celt savu izglītību. Katrā ziņā es viņu iepazīstinātu ar mūsu tautas gara mantām, sevišķi ar mūsu skaistajām

tautasdziesmām. Tad vēl es viņam pastāstītu par mūsu rakstniekiem un dzejniekiem.

Es domāju, ka viss tas, ko es svešiniekam stāstītu par Latviju, varētu viņu interesēt un viņš atzītu, ka Latvija ir skaista zeme un Latvijas valsts ir līdzvērtīga visām citām valstīm.

Выписка из приказа генерала НКВД Ивана Серова Приказ № 001223 (Инструкция КГБ) «О порядке проведения операции по выселению антисоветского элемента из Литвы, Латвии и Эстонии». «……….. Войдя в дом выселяемого, старший оперативной группы собирает всю семью выселяемого в одну комнату…

.. .Ввиду того, что большое количество выселяемых должно быть арестовано и размещено в специальные лагеря, а их семьи следуют в места специальных поселений в отдельных областях, поэтому необходимо операцию по изъятию как выселяемых членов семьи, так и глав их проводить одновременно, не объявляя им о предстоящем их разделении » Полный текст «Инструкции» воспроизведен в «Новом Журнале», № 107, стр. 193—199, 1972 г., Нью-Йорк.

Izraksts no NKVD ģenerāļa Ivana Serova Pavēles № 001223 (VDK instrukcija) «Par pretpadomju elementu izsūtīšanas no Lietuvas, Latvijas un

Igaunijas operācijas izpildes kārtību». «……….. Iegājis izsūtāmās personas dzīvoklī, operatīvās grupas vecākais savāc visu izsūtāmo ģimeni vienkop vienā istabā … … Tā kā ir nolemts lielu izsūtāmo skaitu apcietināt un ievietot īpašās nometnēs, bet viņu ģimenes aizgādāt uz speciālām nometināšanas vietām attālos apgabalos, tālab gan izsūtāmās ģimenes locekļu, gan ģimenes galvas aizturēšanas* operācija ir jāizdara vienlaikus, ne​izpaužot to, ka viņi tiks izšķirti » «Instrukcijas» pilns teksts ir publicēts «Jaunajā 2tirnā!ā», № 107, 193, —199. lpp., izd. 1972. g. Ņujorkā. * Instrukcijā ir lietots vārds «изъять», kas latviski nozīmē — «izņemt no apgrozības».

Post seriptum 1954. gadā tika iedibināta valdības komisija politisko ieslodzīto reabilitācijai. Par komisijas vadītāju iecēla ģenerāli Ivanu Serovu.

LIKUMA VĀRDĀ

…Šorīt es beidzot saņēmu Tavu vēstuli, paldies par to. Aiz laimes, aiz

prieka visu dienu staigāju apskurbusi.

Kājas man ļogās un pinas, priekšmeti veļas no rokām. Tas, kas šķietas nolikts pa ņēmienam, pēc mirkļa vairs nav sameklējams. Galvā domas spieto, tur valda īsts juceklis, vienu brīdi slauķu asaras, citu brīdi smejos. Tavas vēstules atnāk tik reti, tik reti. Es jau, dēls, nesaku Tavu vainu, es labi zinu, ka biežāk rakstīt Tev ar likumu ir liegts. Kāds necilvēks tādu likumu ir nolicis? Kurai mātei būtu gana ar divām vēstulēm gadā? Ar sava bērna divām vēstulēm? . . .

Man kājā ir ieperinājies augonis apelsīna lielumā un krāsā. Augonis ir debesu dāvana manā dzimumdienā, jo nometnes virsārsts, majors Deržavins, to ir atzinis par pietiekami svarīgu iemeslu ieslodzītā numurs tāds un tāds atpestīšanai

no viņa vienvienīgā pienākuma ar pustukšu vēderu sviedriem vaigā strādāt tās sabiedrības plaukumam, kas ir iznīdējusi visas ekspluatatoru šķiras un uz visiem laikiem likvidējusi iespēju cilvēkam izmantot citus cilvēkus.

No laika gala medicīna ir bijusi dažnedažādāko uzskatu un zināšanu pilnum pilns apcirknis, no kā ikviens gudri-, nieks ērti ir varējis un arvien vēl var paķert sev vajadzīgo gudrību un noderīgo patiesību.

Tāpēc notiek tā, ka viens ārsts kādu sirdzēju ņemas karsēt ar svelošiem apliekamiem, turpretim cits tādu slimnieku apliek ar saltiem ledus gabaliem. Viens, īpaši zinīgs, spriež: griezt! Cits, ne mazāk zinīgs, strīdas pretim: to tik ne, neparko!

Viens savu māku balsta uz atziņas, ka «līdzīgs ir jāārstē ar līdzīgu», cits savus

pacientus dziedē «ar pretējo». Majors Deržavins saslimušos ieslodzītos vispapriekš medz ārstēt ar sviedrēšanos sirdzēja darba vietā. …Tajā tālajā jūnija naktī cilvēkus cēla ārā no gultas un bez mitas veda un veda uz staciju. Mūs aizveda uz šķirotavu, citus esot veduši uz Torņakalnu. Aizvestos sadzina aizrežģotos lopu vagonos. Pirmajā brīdī es bēdājos par to, ka Tu neesi kopā ar mums, bet, savā prātā visu apsvērusi, rāmināju savas sirdssāpes. Nebija šaubu, ka mūs visus gaida nebaltas dienas, un es priecājos, ka Tev tās paies secen. Un es priecājos, ka Tu atrodies pie vecāsmātes, jo zināju, ka viņa par Tevi gādās. Lai kādi laiki, lai kādi valdnieki, uz laukiem savs maizes kumoss arvien gadīsies. Vai es varēju iedomāties, ka vācieši varētu likt

bērniem karot? Kad mūs izšķīra, Tev bija tikai četrpadsmit gadi. Bet, redzi, sumpurņiem nekas nav svēts. Un par to svešo, mums naidīgo karotāju izpalīga formas tērpu Tev tagad jāmokās tur, tālajā, saltā ziemeļu zemē. Mīļais dēls, es katru rītu un katru vakaru par Tevi lūdzu Dievu. Viņš Tevi pasargās no ļauna. Es ticu, ka mēs atkal būsim kopā.

Toreiz Šķirotavā čekisti jau nākamajā naktī izrāva no vagoniem visus vīriešus. Mums viņi paziņoja, ka vīriešus vedīšot atsevišķi aiz tikumiskiem apsvērumiem. Ceļa galā mūsu vīri jau būšot priekšā, tur viņi mūs sagaidīšot. Tie, protams, bija salti meli, bet tajā naktī, mēs, sievas, šiem tikuma sargātāju vārdiem labprāt ticējām. Jo šaubīties un neticēt noliedza sirds. Patiesībā mūsu

mīļos aizveda uz īpašām nometnēm, lai viņus tur ātrāk varētu nobendēt. Sajā zemē viscaur valda neganti meli, tādu melošanu cilvēka prāts nespēj aptvert. Nabaga latvieši allaž ir paraduši sacītam vārdam ticēt, un tāpēc viņus šeit piemāna, apkrāpj un apzog ik uz soļa kā vispēdīgos muļķīšus.

Pret apsolījumu pastrādāt kāda vietējā veča sakņu dārzā izlūdzos no viņa mazumiņu pašaudzētas tabakas, ko Tev aizsūtīšu. Neņem ļaunā, dēls, nekā cita man nav . . .

Sķielacis Afoņa Svists paver barakas smagās, čīkstīgās durvis, iebāž savu tauri gaitenī un izpūš no apdauzītā instrumenta nelādzīgu blējienu. Skaļais pūtiens mums pa- vēstī rīta pārbaudi. Barakai ir divas telpas, gaitenis ir vidū. Pašreiz mēs savā

pusē esam divi vien — dieninieks, vecais Ustinovs, un es. Brigādes ir darbā.

— Rāpieš lejā, guļava, tūdaļ brokastis būs galdā, — vecais svepstina.

Viņam mutē ir četri zobi, katrā žoklī pa divi. Visus citus viņš jau pirms gadiem pa vienam vien bija izspļāvis pagaldē vai nevijām norijis kopā ar sazelētiem maizes kumosiem, kam bija piemitusi dzelzs garša, jo no melnajām, skorbuta sagandētām smaganām pastāvīgi bija sūkušās asinis.

Uz pavarda divās alumīnija bļodiņās silst auzu putra. Bļodiņas ir itin pilnas. Uz labiem darbiem mani nav jāskubina, man dzērves kliedz vēderā. Es prātīgi cilāju savu tvinkstošo kāju un neveikli norāpjos no nāru otrā stāva. Es pagūstu nokāpt laikus, jo pārbaudītājs uzraugs jau ir klāt.

Seržants mūs abus saskaita, atzīmē uz sava dēlīša, un projām viņš ir. Mēs ar veci varam ķerties pie auzām.

— Cik dieniņu tev vēl ir atlicis? — putraimus košļādams, prašņāju bez īpašas dedzības. Vairāk aiz pateicības par laipno uzcieņu un lai kliedētu klusumu.

— Trīsdešmit viena nedzēsta diena, — nosvepstina vecais. — Tieši tik, cik toreiz, — trīsdešmit viena.

Mihaila Ivanoviča mūžs dalās divās daļās — senajos laikos un kroņa dzīvē.

Senajos laikos viņš bija mitis revolūcijas šūpulī un bijis pasta ierēdnis. Un — kā viņš pats apgalvo — arvien bijis karsts komunists. Ustinovs bija apprecējies «uzvarētāju kongresa» laikā, kā mēdz dēvēt partijas septiņpadsmito. Toreiz Staļins savējam un visas pasaules

proletariātam svinīgi bija proklamējis partijas ģenerālās līnijas triumfu: pirmā piecgade ar uzviju esot paveikta četros gados!

— Aitas piere! Eš biju stulbs kā teļa pakaļa, eš tam nekrietnelim tičēju! — pieminēdams aizgājušos laikus, Mihails šķendējas. — Mēš, padomju pilšoņi, jau bijām pierunāti kā sienāzīši lēkšus ielēkt gaišās nākotnes klēpī. Par špīti tam, ka mūsu žemē valdīja milžīgs trūkums un daudzos novados plošījās bads. Maiži, bikses un galošas Strādniekiem pārdeva tikai pret taloniem, gaļu ostījām pa augstiem svētkiem. Un kur tad vēl štingrais pasu režīms. Un personas pārvietošanās brīvības ierobežojumi, un bargie likumi par darba kavējumiem! Un bezgala daudzie arešti! Tieši tolaik sākās

višvarenais, slavas apblāžmotais piešpieddarba užplaukums, kas ne brīdi nav noplacis, kas vēl šobaltdien ir lielā godā. Už bendes darbiem mūsu školotājam bija nags. Už tiem beždievim bija gan ķēriens, gan vēriens. Salīdžinot ar viņu, cara tētiņš, varmāka Nikolajs, ir bijis zīdainis. Nieka zvirbulis.

Pastāstus par padomiju es esmu dzirdējis no tūkstoš mutēm, šis zemes vēsturi es zinu neviltotu, jo man līdzās mokās un vārguļo visdažādāko aprindu cilvēki, un ikvienam ir savs bēdu, savs šausmu stāsts. Savs ir arī Usti- novam.

— Ko tur liegties, pats redzi, ka eš biju bijis neldzīgs nejēga, muļķis kaš muļķis. Par to mans dibens dienu mūžu maksā, — vecais virs saviebj smieklā savu bezzobu muti.

— Lai vai kā, tomēr tajā užvarētāju kongresā bija bijuši klāt arī saprātīgi cilvēki, jo pret Staļina izvirzīšanu centrālkomitejā bija nobalsojusi delegātu ceturtā daļa. Bet pret Kirovu užstājušies tikai trīs delegāti. Partijas užti- camais dēls, biedrs Kaganovičs, šo nešmukumu veikli novērsa, likdams balsu Skaitīšanas komisijas vecākam likvidēt trīsšimt nelabos vēlēšanu biļetenus. Pēcāk Staļins už karštām pēdām likvidēja škaitīšanas komisiju. Un pie viena — tūkstoš delegātus.

— Ka tevi deviņi velni! — es ieplešu acis.

— Trakam traks padoms, — Ustinovs mani pamāca.

— Gribot negribot Jošifam Visarionovičam bija jāatvadās arī no

pārāk populārā drauga un brāļa Sergeja Mirono- v.iča. Kaš pagalam, taš pagalam. Ģēnija darbi ar manu prātu nav aptverami. Es pagaidu, kamēr Mihails izšņaukājas un turpina savu stāstījumu.

— Par tautas tribūna pēkšņo bojāeju dižais tētiņš, protams, bija ļoti noškumis un nobēdājies. Viņš šarīkoja krāš​ņas bēres un pavēlēja smalki izdibināt nelādžīgās lietas apštākļus. Drīž vien tautai darīja žināmu, ka Kirova slepkavu uz ļaundarību ešot samācījis trockistu un žinovje- vifešu centrs. Ļeņingradā īsā laikā apcietināja un notie- šāja četrdešmit tūkstoš līdžvainīgo, — stāsta Mihails un parāda man četrus pirkstus, lai es labāk apjēgtu sacīto.

— Maškavā tādu līdžvainīgo atradās trīšreiz tik, un čekai bija jāplēšas vai pušu, lai darbu godam padarītu.

— Nekāds darbs nav par grūtu, ja mērķis ir cēls… — es piebilstu.

— Cēlais mērķis tomēr vēl prasīja jaunus upuru tūkstošus, jo gudrais vadonis lika nošaut visus ķērājus, pratinātājus, tiešātājus un šāvējus, un tad vēl šāvēju šāvē​jus,— stāsta Ustinovs.

— Lai ne čiku, ne grabu, — es saku.

— Kā tad! Lai tautu tēvs būtu un arvien paliktu tīrs un balts,— piekrīt vecais.

— Un kas notika ar tevi? — es vaicāju.

— Taš pats, kaš ar citiem, — Mihails skumji pasmaida. — Kādu nakti GPU izmeklētājs man pavēstīja, ka arī eš ešot trockistu bandas loceklis.

Opozičionārs. Tā beidžās mana īsā laulības dzīve. Jāatžīst, ka man

palaimējās, jo eš tiku cauri ar veselu ādu, ar nieka dešmit gadiem.

Tajā naktī bija beigušies pilsoņa Ustinova mūža senie laiki, tajā naktī viņš tika saderēts kroņa dzīvei. Pretēji dabas un vēl citiem likumiem Mihails bija pratis kronim nokalpot simt deviņpadsmit mēnešus, bet nebija pratis laikus nomirt.

Ietiepība tika atzīta par pretpadomju propagandu. Trīsdesmit vienu dienu pirms soda laika beigām augstā tiesa likuma vārdā piesprieda Ustinovam otrus desmit gadus. No iepriekšējās mācības Mihails nebija pratis nenieka ielāgot un bija braši nokalpojis arīdzan nākamos simt deviņpadsmit moku pilnus mēnešus.

— Kad vilks ir izsalcis, tad jēram vaina, — tā vecais nobeidz savu stāstāmo.

— Lai Dievs to nedod redzēt…

— Kā cilvēks to spēj izturēt? Sitos gadu gadus!…— es saku un nodrebinos, jo prātā esmu tos pieskaitījis savam mūžam. Un tad atkal atņēmis no sava mūža. Cik garš, tik plats, ne tā ir labi, ne šitā.

— Kaš negrib vecs palikt, lai, jaunš būdams, pakaras, — Mihails pasmejas, bet smiekliņu turpat nomāc dziļš un garš kāss.

— Drīz tu būsi uz brīvām kājām, — es prātuļoju bez skaudības. — Varēsi ieķert mazu lāsīti, varēsi apmaidzīt kādu čauganu meitieti…

— Lai kasās, kam āda niež. Bet no viena kraukšķīša eš gan neatsacīšos, — svepstina vecais. — Cerams, ka pa šiem gadiem mēriņu būšu sapelnījis.

Pa tam mēs savu putru esam

notiesājuši, mūsu bļodiņas spīdēt spīd.

Tad vecais aizkumurojas līdz pavardam pēc sava brīnumkatliņa un piegāž mūsu traukus pilnus ar zeltainu pigaricu. Lai arī pagatavota no grimzām, no pār- cietējušas maizes, tā iztālēm smaržo pēc sestdienas, pēc svaigas maizītes. Debestiņ, cik tā ir salda!

— Vecais, nudien tu esi burvju mākslinieks un faķīrs,— es saku, cieņas un sajūsmas pilns. — Vai arī tu esi varens laupītāju virsnieks. Flibustieris. Vai Maharaštras radžas ārlaulības dēls.

Izšķērdētāj, tevi sagrābs un iespundēs parādnieku cietumā! Atzīsties — kas tev piegādā tādas ģenerāļa brokastis?

— Dots devējam atdodas.

Daudziem bēduļiem ešmu pa- lldžējis, tagad neesmu aižmirsts, — skan vienkārša

atbilde. Kādu strēķlti mēs strēbjam saldo un smaržīgo pa- ēdienu.

— Pacieties vēl mazliet, Mihail Ivanovič. Drīz tu ap- ausies laķētas štibletes un spolēsi projām uz savu Pēterpili. Un glūnēsi pa logu uz Eiropu, — es saku mundri, ar nolūku iepriecināt brangā cienasta uzrīkotāju.

— Kāda man Pēterpils! Plikums mugurā, tukšums vēderā. Sieva no manis atteicās tūlīt pēc arešta. Pareizi darīts.

Citus radus piebeidza un šamala tētiņš.

Trīsdešmit šeptītajā, — stāsta Ustinovs.

— Tētiņam bija jautra daba, — es piemetinu savu nel- dzību. — Viņš dūšīgi sita savējos, lai svešie baidītos.

— Ka viņš elles peklē virtu! — nosvepstina vecais.

— Ko tu īsti domā darīt? — es

uzbilstu. — Uz kurieni gribi doties?

— Eš bīštos no brīvības. Eš ešmu paradis un pieradis, ka mani kāds apgādā, ka par mani kāds rūpējas. Lai vai kā — tomēr rūpējas. Brīveštībā eš vairs nepratīšu iždžī- vot. Tur eš nejaudāšu iždžīvot. Kaš eš par štrādātāju? Kam brīvē vajadzīgs invalīds? Kur lai eš palieku, kur lai dējos? Kur? — Mihails spriedelē un šņaukājas pelēkā mut​autā.

— Ne tu esi pirmais, ne tu būsi pēdējais. Visi kaut kur kaut kā iekārtojas.

Arī tu iekārtosies, — es saku bez jeb​kādas ticības saviem vārdiem.

— Vakar eš ietiku pie nometnes priekšnieka: iešlodžltais numur tāds un tāds, atļaujiet man izšaclt lūgumu. Klāj droši vaļā, viņš saka. Tā un tā, eš saku, katrai dienai sava nakts. Jums eš ešmu

nokalpojis divdešmit gadus. Lūdzu, atļaujiet man palikt zonā, nedženiet mani projām. Aiz žoga eš būšu pagalam. Ne velna, viņš saka, šitas joks tev neiždosies.

Kolīdz nožvanīs tavs žvans, laidies ārā pa vārtiem. Ja neiesi, tad mēs tevi nēšus ižnesīsim. Likuma vārdā. … Mūsu mazais ciemats atrodas stāvā upes krastā, to aptver neizstaigājams mūžamežs un neizbrienami purvi. Ciematā ir divdesmit guļbaļķu mājiņas, tad vēl dažas saimniecības ēkas un vairākas pirtiņas. Mājelēs dzīvo kolektivizācijas gados izsūtītie zemnieki, kas šeit izcietuši neizsakāmas mokas. Uz šejieni viņi bija nogādāti vēlā rudeni, un tie bija mitinājušies uz ātru roku izraktās un ar zariem pārsegtās bedrēs. Drīz vien līdzpaķertā pārtika bija bijusi apēsta, un

tad viņi vārījuši sūnas, tāsis, zāģu skaidas un dažkārt paši savus mirušos. No sala, bada un slimībām apmiruši tūkstošiem, tikai retais pār​cietis ziemu un izturējis līdz pavasarim. Tāpēc viņi arvien mēdz teikt, ka mums esot Joti laimējies — labs vai slikts, jumts mums tomēr esot virs galvas.

Atsūtītajiem latviešiem pajumtei ierādīja satrupējušu, piegānītu cūku kūti, mums par laimi, iepriekšējā ziemā sals bija piebeidzis visas sešas kolhoza cūkas. Mēs kūti iztīrījām un izbalsinājām, tad pārmūrējām pavardu un kopš tā laika tur mitināmies visi vienkop, cits uz sava salmu maišeļa, cits tāpat uz plikiem salmiem. Izsalkušie baskāji bērneļi vārtās pa tiem visu garo ziemu. Un arī mēs, pieaugušie, cits cita acu priekšā tur kaujamies ar badu, tur izraudain savu

izmisumu, tur ēdam, utojamies, tur guļam un nomirstam. Četrdesmit trešā gada ziemā tur vismū- žiņa diendusā aizmiga Tava mazā māšele. Es nepratu, es nepratu Rutiņu nosargāt. Vispapriekš es biju nolēmusi klusēt un Tev šo bēdu ziņu neizpaust, bet tad pārdomāju. Jo pēcgalā Tu tikpat to uzzi​nātu … Šodienas atpestīšanu es sev esmu nopircis par cinka baltumu. Es to esmu nopircis par puslitru eļļas krāsas. Krāsu man pagādāja mans brigadieris Vaņins, kas to bija nozadzis jaunceltnē. Vaņinam ir vajadzīga mana piepalīdzība rēķinos un citos rakstu darbos, bez tās viņš nevar iztikt. To viņš saprot. Darījumā ar virsārstu manam abs- cessus ir gluži formāla loma. Lietas būtība ir cinka baltumā, uz ko majors ir kā uzburts. Krāsa

šeit ir liels re​tums.

Lietišķo darījumu eksperts un starpnieks ir slimnīcas dieninieks, vienacis Iraklijs. Pēc krāsas labuma un daudzuma viņš noteic slimnieka veselības stāvokli un ārstēšanās ilgumu. Savu novērtējumu viņš dara zināmu virsārstam, kas nokārto lietas oficiālo daļu.

Tāpēc nometnē Iraklijam ir liels svars, pēc savas nozīmības viņš ierindojams tūlīt pēc norīkotājiem, pavāriem un maizes griezējiem. Ticis pie kārotā krāsu poda, medicīnas majors Deržavins tūdaļ ķeras pie otas un ar lielu citi ņemas savā darbistabā pārkrāsot mēbeles. Mantības nav daudz — viens galds, viens krēsls, instrumentu skapītis ar stiklotām durtiņām, kas nekad netiek virinātas, otrpus galda ķeblis

apmeklētājiem un tad vēl daži peļu slazdi.

Majors ir izmanīgs un rūpīgs krāsotājs, neviens piliens nekad nenopil uz grīdas, neķer viņa apģērbu. Kolīdz kārtējais priekšmets, piemēra pēc — ķeblis, ir nokrāsots, viņš atiet no tā vairākus soļus nost un lielā aizgrābtībā ilgi to aplūko. Itin kā viņš kādai slavenai katedrālei būtu dari​nājis altāra gleznu.

— Cīņa ar epidēmijām ir valstiska lieta, to vajag saprast! — viņš skaidro ikvienam nesaprašam, kas nejauši' pagadās līdzās un neapķer, kālab gan jāpārkrāso svaigi krāsotas virsmas, kas nereti nav paguvušas ne lāgā nožūt.

Ar balto ķeblīti virsārsts cer uzveikt ļaundarīgos baciļus, kas mudž gaisā un pastāvīgi tiecas aizbojāt arestantu veselību, tā sašķobot darbaspēka rindas.

Tajās dienās, kad krāsu pods ir sauss, majors Deržavins vienpatībā rātni dzer.

Bet, kad slimnīcas spirta krājumi ir iztērēti, majors apvelk savu balto virsvalku. Viņš apvelk savu balto virsvalku, apsēžas uz sava baltā krēsla pie sava baltā galda un uz baltum baltas papīra lapas zīmē peļu slazdus. Tās visas ir ļoti viltīgas ierīces, smalkas atsperu, sviru, zobratu, balansieru, virzuļu, klaņu un ekscentru sistēmas. Nav nekādu šaubu par to, ka nabaga upurus tur sagaidīs exilus letalis.

— Cīņa ar grauzējiem ir valstiska lieta, — stāsta majors tam, kas muti vaļā brīnās par viņa nodarbošanos.

Dažkārt tāds nāvējošs daikts patiesi top gatavs. Neizdibināma iemesla dēļ grauzējiņi tek šīm ierīcēm apkārt un

virsārsta istabā sagrauž un saskribina visu, kas tiem pagadās pa zobam. Pa šiem gadiem majors bija noķēris vienu vienīgu pelīti. Aušīgais dzīvnieciņš kļūmīgā kārtā bija ievēlies krāsu podā un dabūjis galu cinka baltumā.

Nometnē ir seši ieslodzīti ārsti. Trīs terapeiti, divi ķirurgi un viens psihiatrs.

Valstisku apsvērumu dēļ un ar priekšniecības gudru ziņu terapeiti naigi sviedrējas ogļ- raktuvēs, bet ķirurgi dziļās būvbedrēs cērt mūžam sasalušo zemi.

Vienīgi trako dakteris ir mazliet uzkalpojies un apsildāmam betonam mērī temperatūru. Slimniekus pieņem un ārstē Feģa Pļujevs, izbijis fizkultūras dispansera tehniķis, medicīnai tuvs cilvēks. Savā iestādē viņš sportistiem esot mērījis plaušu tilpumu un rīkojies ar

dinamometru.

Virsārsts Deržavins pacientus pieņem ārkārtējos gadījumos, viņa galvenais pienākums ir raudzīties uz to, ka dakteris Pļujevs rīkojas valstiski.

Lai no darba atbrīvoto slimotāju skaits nepārsniegtu procentuāli pieļaujamo, ar likumu nosacīto daudzumu. … No saviem līdzpaķertiem mudurainiem brunčiem es sev sašūdināju bikses, no sadabūta maisa zeķzābakus, kas iemaucami no auklām pītās vīzēs. Par laimi, es biju paņēmusi līdzi savu jauno, brūno mēteli. Tam nogriezu apakšdaļu.

Iznāca itin silta jaka. Tāds bija mans apģērbs vasarai, tāds ziemai. Pašreiz manas vienīgās lepnās drānas jau ir līdz pēdējam noderglītas un pagalam nokankarojušās, tām tup ielāps uz ielāpa.

Pirmās trīs vai četras nedēļas mēs,

jaunatsūtītie, saņēmām dienā četrsimt gramu maizes.

Viendien ieradās komandants un mums paziņoja, ka turpmāk maizīti saņemšot tikai tie, kas būšot iestājušies kolhozā. Maizes kumosiņa dēļ mēs cits par citu steidzīgāk pierakstījāmies artelī «Iļjiča ceļš». Bet jau pēc nedēļas mums maizīti vairs nedeva, kaut visi gājām kolhoza darbos un darījām, cik nu katrs jaudāja. Par vienu nenostrādātu dienu komandants mums piedraudēja ar desmit gadiem cietuma.

Kad atnāca ziema, mums sāka klāties pavisam slikti. Pēcāk izrādījās, ka mūsu darbs mums nebija ienesis ne mazākā labuma. Gada beigās kopsaimniecība rēķināja, rēķināja un sarēķināja savus ienākumus. Kolhoznieks par vienu izstrādes dienu bija nopelnījis

septiņdesmit četras kapeikas lielu parādu.

Tāds, kas nemaz nebija strādājis, bija bez parāda, tāds valstij bija labs. Par Rutiņu gādādama, es plēsos vai pušu un, tā plēšoties, biju sapelnījusi sev slimu sirdi un deviņdesmit rubļu parāda. Tomēr Latvijā uzkrātie labumi toziem mūs vēl noturēja pie dzīvības, pirmajā ziemā nomira tikai divas latvietes …

Kopš vakardienas mani moka īpaša grūtsirdība. Man ir uzticēts kāds pienākums, no kura es labprāt izvairītos.

Tomēr apzinos, ka mans pienākums ir šo pienākumu veikt, tikai neapjēdzu, kā to godam izdarīt. Tāpēc es tīšu prātu vilcinos tam ķerties klāt. Bet sirds man top arvien smagāka. Lai nomierinātu satrauktās domas, izvelku zem maišeļa noglabāto grāmatu. Saltā,

vējainā darba dienā ar pilnu vēderu siltumā un vienpatībā gulēt uz cisām un lasīt grāmatu ir arestanta sapņu sapnis.

Tas summējas no saskaitāmiem, kas paši par sevi ir sapņi. Grāmatu man pagādāja būvkantora kurinātājs Aleksandrs, kas bez tam vēl ir vēsturnieks un profesors. Arī viņš ir viens no tiem» kas iespundēts pa otram lāgam. Abas reizes viņš sodu bija nopelnījis par senās Krievzemes vēstures nezināšanu. Par pareizas vēstures nezināšanu. «Es jums atnesu Dostojevski,» viņš toreiz man bija sacījis, «to nelasīt ir noziegums, bet lasīt — tīrā sodība.»

Patlaban Ruslanova man piedzied pilnu pauri ar skalām krievu dziesmām, un Dostojevskim tajā vairs nav vietas. Es varētu palūgt Ustinovu skaļruni

pieklusināt, bet ar to es veco vīru sarūgtinātu. Viņš šīs dziesmas klausās abām ausīm. Ruslanovu visi krievi ļoti mīl. Šķiet, it īpaši tālab, ka tētiņš iemīļoto dziedātāju ilgu laiku bija turējis aiz dzeloņstiepļu žoga. Reiz kāds viszinis manā priekšā palielījās ar to, ka viņš pirms gadiem esot bijis vienā nometnē ar Ruslanovu. Un tur esot bijis Rokosovskis.

Dažs arestants ar visāda veida smalku pazīšanos lūko cita acīs celt savu nozīmību, tāpēc katru stāstījumu nevar ņemt par pilnu. Bet šis stāstītājs sev sita pie krūtīm un apgalvoja, ka runājot skaidru patiesību, es viņam droši varot ticēt, dažviet jauktas nometnes esot pastāvējušas. Tādas, kur sievietes neesot bijušas atšķirtas no vīriešiem. Sacītam bija grūti noticēt. Jo tādā nometnē

notiesāta un ieslodzīta cilvēka dzīve maz atšķirtos no brīvcilvēka kolhoznieka dzīves.

Rokosovski tētiņš jau kara sākumā no nometnes bija izpestījis un no jauna ieģērbis ģenerāļa mundierī. Pēcā- kais maršals no ieslodzītiem kriminālistiem bija sapulcējis soda rotas, nāvinieku bataljonus, kas fričus aiz tam bija brangi tēsuši, ka poļitruku sprostuguns nāvei nolemtajiem bija liegusi atkāpšanos. Pēc kara Staļins aiz laba prāta Rokosovski bija uzdāvinājis poļu tautai, lai arī tā tiktu pie kāda gudra cilvēka. Un kā atlīdzību par desmittūkstoš poļu virsniekiem, kurus sarkanā armija bija saņēmusi gūstā, reizē ar vērmahtu iebrukdama Polijā, un kurus čekisti pēcāk bija noslepkavojuši Katiņas mežā. Un tad vēl par Varšavas

atbrīvošanas cīņās apšautiem poļu patriotiem, kurus no vienas puses šāva fīrera pagurušie karotāji, bet no pretējās puses drauga un pestītāja ģenerāli- simusa zaldāti.

Es savās domās atkal esmu noklīdis no ceļa. Man ir jāsaņemas. Pašreiz man ir jādomā vienvienīgi par to, par ko man ir jādomā. …Mums ir atsūtīts cits kolhoza priekšsēdētājs. Sis ir jēdzīgāks, šis ir nadzīgāks, šis ir tāds, kas mazliet prot saimniekot un par saviem ļaudīm cik necik gādāt. Iepriekšējais prata tikai neganti lamāties. Tagad ikviens strādātājs pusdienās saņem bļodiņu skābu kāpostu zupas. Citreiz piepelnām spai- neli kartupeļu vai kādu riekšavu putraimu. Ja mums tajā nolādētajā ziemā būtu bijis tāds

ēdiens, tad varbūt Rūtiņa būtu pieveikusi karsoni un nebūtu izdzi​susi.

Priekšsēdētājs man pagādāja vecus miltu maisus, no tiem man izdevās sastiķēt jaunas bikses un vēl kreklu piedevām. Bet visvairāk es priecājos par viņa dotajiem velteņiem. Lai tie cik veci, tie ir brangi salāpīti un pazolēti, un manas reizi no reizes apsaldētās, arvien pūžņojošās kājas beidzot ir ietikušas tādā siltumā, itin kā tās balstītos pie krāsns mūrīša. Vēl tikai būtu jātiek pie jauniem, siltiem apautiem.

Darbā mana pāriniece palaikam ir franču valodas skolotāja Māra. Savu māti un vecmāmuļu viņa šeit jau ir apglabājusi.

Visu garo ziemu mēs ar Māru gāžam kokus un zāģējam bluķēnus malkai. Sis darbs drīz vien top sevišķi nīstams, jo nodilinātais zāģis nekož sasalušo bērzu,

bet šļūkā un lēkā pa to dziedādams kā pa stiklu. Būtu jel bijusi vīle, ar ko zāģim zobus paasināt. Visā saimniecībā nav nevienas vīles. Ķīļus dzenot, nav viegli izcilāt smago vāli, tomēr plēst un skaldīt bluķēnus ir tīkamāk nekā vilkt neaso zāģi.

Ziema ir dziļa un salta, iestigdami sniegā līdz staklei, mēs stiepjam metru garās šķilas uz upes krastu un kraujam grēdās.

Vasarā tas būs kurināmais garāmbraucošiem kuģīšiem. Māra nav izveicīga zāģētāja, toties viņa ir ļoti izmanīga krāvēja. Viņa tik prasmīgi saliek šķilas, ka grēdiņa ir vienos caurumos. Bet mērs ir un paliek mērs. No viena stera malkas viņai izdodas sastatīt divus. Tikai tad grēdas tuvumā nedrīkst nošķaudīties.

Manu mīļo zēn, man ir skumji un grūti domāt par Tavu sūro likteni. Es

tomēr neļaujos tumšām domām, es ticu mūsu gaišai dienai. Manu puisēn, es Tevi ļoti mīlu … īgņodamies es rāpjos lejā no nārām, iemaucu kājas no lupatām sadiegtās šļūcenēs, uzrauju mugurā vateni un klinkāju uz gaiteni.

— Vai tu joz už satikšanos? — Mihails man jautā, neslēpdams smiekliņu.

— Nepiemirsti šaplūkt puķītes!

Kas viņam nekait — sēž bez bēdu kā lielkungs uz savas lažas un cienīgi tin sev mahorkas smēķi. Bet man vēders neliek kājām mieru.

— Sasodītā pigarica … — es atsaucos, vecim garām kluburodams.

Mana kāja neganti sveļ. Ārdurvīs es iegāžos ar plecu, jo vējš tur tās stingri ciet. Kolīdz esmu

izspraucies laukā, smagā vērtne aizmetas ar skaļu blīkšķienu. Pa paradumam paošņāju gaisu: sals — trīsdesmit divi, vējš — septiņi. Laiciņš tāds, kā jau zie​mas viducī aiz Polārā loka.

Līdz galamērķim man ir jānoklibo kādi simt soļi. Pa gludo, spuldžu gaismas apspīdināto celiņu vējš virpuļiem dzenā smalku sniegu, kas pie trīnītī sanaglotās, šķirbainās dēļu būdas sagulst paprāvās kupenās. Tāpēc durtiņas stāv, vaļā atrautas, un nav virināmas. Ietaise ir ierīkota ar divpadsmit šaujamlūkām, bet ziemas vidū no caurumiem vairs nav ne miņas. To vietā cits pie cita no grīdas slejas stalagmītiski veidojumi. Es sev nolūkoju ērtāku vietiņu, kur sasalusi skulpturālā kompozīcija man nedurtos miesā, un ar skubu rauju lejā vatētās

bikses un laimīgs pietupstos. Te man kājā virs ceļa itin kā ietriecas nokaitēts īlens.

Es jūtu siltumu pa stilbu notekam. Mans trums ir pušu. No tā līst strutas un asinis.

Bet man ir tapis viegli dzīvot, jo sīvās sāpes ir kā ar roku atņemtas.

Turpat sev līdzās es pagrābju pilnu sauju sanestā sniega un aptīru savu stilbu.

Tad paspaidu savu strutu pumpuci, kas izverd dzeltenzaļu draņķienu, no jauna aptīros ar sniegu, vēlreiz paspaidu satūkumu un vēlreiz ap- tīros. Un tā es daros tikām, kamēr no vāts sāk plūst tīras asinis vien.

Turpmākā mana rīcība man ir skaidra: barakā es izpīpēšu pīpi, smalkos pelnus uzkaisīšu uz vāts, uzklāšu uz tās trīskārt salocītu avīzes lapu, noplēsīšu krietnu strēmeli no valsts krekla, un mans dziedinošais apsējs būs gatavs. Feģa

Pļujevs neizdarītu ne tik. Puslitru krāsas esmu pietaupījis rītdienai, prātodams par to, ka Irak- lijs man varētu piemest vēl vienu brīvu dienu. Ja ne, tad ne. Gan jau Vaņins mani dažas dienas tāpat pasaudzēs.

Liks iztaisnot lietotās naglas vai pieliks pie kāda cita līdzīga darbeļa. Brigadieris ir goda vīrs. Izpurinu saputināto sniegu no biksēm, sajožos un vieglu sirdi slāju projām uz baraku. Lai slavētas debesis, tagad soļošana sokas, cs atkal esmu kājīgs.

Gaiteni dodos pie mazgātuves nomazgāt rokas. Tā ir plecu augstumā koka rāmjos iekārta skārda sile ar desmit dzelzs pupiem. Nabas augstumā ir piestiprināta otra, krietni lielāka sile, kur satecēt ūdenim. Pretējā kaktā dižojas dūšīga muca, kas krievu folklorā no laika

gala ne mazums apdziedāta. Citu mēbeļu šajā telpā nav.

Es vicinu savas slapjās rokas un pa vaļējām durvīm iemetu skatu pie kaimiņiem. Tur mitinās divas brigādes — -ogļrači un kalnraktuvju glābšanas stacijas vīri. Glābējiem ir zelta dzīve — divdesmit četras stundas viņi snauduļo savā darba mītnē, pēc tam tikpat ilgi guļ barakā. Arī pašreiz visi glābēji krāc krākdami, nomodā ir vienīgi kāds plecīgs tēvainis, kas sēž garā dēļu galda galā un grauž spalvaskātu. Ieslodzītais numur tāds un tāds, Ņikita Ba- ranovs neapnicis uz visām pusēm mēdz sūtīt lūgumrakstus, sūdzības un iesniegumus. Viņš domā, ka ir notiesāts bez vainas, un tāpēc ar lielu nopietnību tiecas no šejienes izkļūt. Viņš raksta visām tām personām un iestādēm,

kas būtu vārīgās viņa lietā kaut ko grozīt.

Un ari tādām, kam tas nav pa spēkam. Aiz laimes, ka esmu ticis vaļā no sāpēm, vēlos bēdu brālim pasacīt kādu labu vārdu. Lai viņam nenoplaktu dūša rakstīt.

— Sveiks, Afrikanovič! — es apsveicinos. — Vai šis tev top lūgumraksts vai sūdzība?

— Sūdzība … — atņurd uzrunātais.

— Kam tu to sūtīsi?

— Ģenerālprokuroram. Personiski, — svarīgi paziņo Ņikita un piedraud adresātam ar stīvi izslietu rādītājpirkstu.

— Personiski!

— Vai tu pa šiem gadiem no kungiem kādu atbildi esi saņēmis? — es lūkoju izzināt viņa pūliņu jēgu.

— Divas: atzīstam spriedumu par pamatotu, pareizu un negrozāmu! — viņš

ērcīgs atburkšķina un uzsit ar dūri uz galda dēļiem. — Es tikpat neatkāpšos! Es viņus bikstīšu! Es neesmu vainīgs! Es nelikšos mierā!

— Skaidra lieta, paliec pie sava!

Neparko neatlaidies! Bet vai tu pats arī zini, cik sūdzībrakstu esi sadrukā- jis? — es viņu tincinu.

— Kur ellē! To skaits man jau sen ir sajucis. Tagad es tos papīrus rēķinu pēc svara. Kilogramos, — Ņikita atmet ar roku un iemērc spalvu tintnīcā.

— Un cik to ir? — es vēl pavaicāju.

— Pašlaik iet sešpadsmitais.

Sešpadsmitais kilograms, — moži atbild rakstonis.

— Nezaudē dūšu, Ņikita, dod tiem smerdeļiem pa pieri! Lai viņi tavas esejas

lasītu žagodamies! — es uzmudinu vēl arvien partijai ticīgo un lasos projām uz savu mājokli. Un prātoju par to, no kurienes Afrikanovičs sadabū tādu lērumu papīra. Iegūt baltu papīra lapu arestanta ikdienā ir izcils notikums, to pērk par maizi. Kantora skrīveri savus pārskatus skribelē uz brūnā cementa maisu papīra.

— Tu mani vari apsveikt, Mihalič, es esmu izmeties bez vecmātes piepalīdzības! Un arīdzan bez Pļujeva! — es skaļi palielos, kāpdams pār slieksni.

Bet Ustinovs neatsaucas. Viņš sēž uz savas lažas sagubis, apdzisis smēķa gals guļ uz grīdas pie viņa kājām. Kaš pagalam, taš pagalam. Trīsdešmit vienu dienu viņš kronim ir palicis pa​rādā.

— Tavu laimi cilvēkam … — pēcāk spriedelē izdēdējis invalīds

sanitārs, kas ar nestuvēm ir atnācis pēc miroņa. — Nudien, tādu nāvi es kaut šodien būtu ar mieru nopirkt par divu dienu maizi. .. .Mēs, latviešu sievas, no laika gala cūkkūtī bijām ierīkojušas savu adrešu galdu. Kolīdz mēs uzzinājām kādas mums līdz tam nezināmas nometnes atrašanās vietu, tā cita pēc citas rakstījām uz turieni vēstuli. Tagad rakstītāju skaits ir stipri sarucis. Aiz tā iemesla, ka vienas jau ir saņēmušas sava vīra nāves apliecinājumu, bet citas pašas aizgājušas uzmeklēt savus mīļos viņā saulē. Mēs šeit ieradāmies trīsdesmit četri latvieši, tagad esam atlikuši astoņpadsmit.

Arī' es esmu rakstījusi vēstules uz malu malām. Uz daudzām adresēm pat vairākkārt. Man jau sen ir sajucis vēstuļu

skaits. Līdz šim manas vēstules bija palikušas bez atbildes. Tāpēc man visu laiku krūtīs tvīka sīka cerībiņa, ka mūsu tētis vēl varētu būt dzīvs. Pirms nedēļas arī es beidzot saņēmu no Soļikamskas atsūtītu nāves vēsti. Mīļais dēls, Tavs tēvs esot miris 1942. gadā. Nāves cēlonis — plaušu karsonis, tāpat kā visiem pārējiem.

Tagad esmu Tev to pateikusi.

Manu vismīļo puisēn, Tev ir jāzina, ka es dzīvību vēl velku vienvienīgi Tevis dēļ. Divi vien mēs esam palikuši. Es skaitu mēnešus, dienas un stundas, es skaitu sirdspukstus, kas vēl atlikuši līdz Tavai brīves dienai. Es tik ļoti, ļoti vēlos Tevi redzēt! Tā diena vairs nav tālu.

Turies, manu zēn! Mans karsti mīļotais puisēn, es Tevi apskauju un skūpstu.

Turies, manu zēn! …

Aizvakar ogļraktuvēs bija neliels nogruvums. Pavisam mazs nelaimes gadījums. Toms Platacis nomira uz nestuvēm ceļā uz nometni. Citu upuru nebija. Vakar Toma bri- gādnieki man iedeva viņa mātes vēstules un mani lūdza, lai es viņai pavēstot bēdu ziņu. Es pratīšot atrast labus vārdus. Bet man nav tādu vārdu, kas spētu mirušu dēlu atdot mātei dzīvu. Maniem vārdiem ir nieka svars, mani vārdi ir par vāju, lai pieceltu mirušo.

Diemžēl tie būs tik stipri, ka spēs nogalināt dzīvo. Mani vārdi būs asmens, kas Toma mātei ķers sirdī. Kāpēc tutenis ir ielikts manā rokā? Kāpēc tas ir manā rokā?

1990

AVE MARIA

— Pirrr-mais .. . ot-rrrais … trrrešais! …

Senos dzimtbūšanas laikos Krievzemes dzimtmuižnieki savus dzimtļaudis esot skaitījuši pēc dvēselēm.

Viņi tā arī sacījuši: tik un tik daudz dvēseļu. Dzimtcilvēka dvēsele ņemta par pilnu arī tad, ja tā piederējusi kādam aklam nabagam, pamuļķim zirgu puisim, sādžas padauzai vai savu prātu un vienvienīgo kreklu nodzērušam plen​cim. Ir dzirdēts un lasīts, ka tolaik mirušam, gluži beigtam, apraudātam un ar draudzes diakona žēlastību un svētību apglabātam dzimtcilvēkam dvēsele tik sīksti turējusies miesās, ka tā vēl pēc gadu gadiem pirkta un pārdota, itin kā nomirējs arvien vēl spirgts un vesels lēkātu pa pasauli uz savām divām kājām.

Jaunākos laikos aiz cilvēces prāta apgaismības par dvēseli neviens vairs nedod ne pliku grasi.

Daži mūsdienu prātnieki pat apgalvo, ka cilvēkiem dvēseles nemaz neesot, ka

cilvēki bez dvēseles piedzimstot un bez tās nomirstot. Citi gudrinieki savukārt iestājas pret šo visai ticamo apgalvojumu.

— Pirrr-mais .. . ot-rrrais . .. trrrešais! … — aizsmakušā balsī skaita vecākais norīkotājs un ar ķīmisko zīmuli ieraksta skaitļus savā visgalvenā grāmatā — uz dēlīša ar rokturi, kādu saimnieces lieto virtuvē: izdoti tik un tik gabali. Un vēl tik. Un vēl, un vēl, un vēl tik un tik.

Savā koka grāmatā kredītu ieraksta arī apsardzes priekšnieks, kas norīkotājam stāv līdzās. Otrpus dzeloņstiepļu žoga konvoja priekšnieks saņem, pārskaita priekšmetus un tos debetē savā dēļa grāmatā: kopā tik un tik.

Ja priekšmets pārvietojas uz savām kājām, tad to skaita «gabalos». Bet, ja viņu pārvadā liellaivā vai preču vagonā,

tad viņš ir kravas «vieta». Kopā tik un tik daudz vietu. Pārvadājot savu mantību, kravas īpašnieks tiecas uz to attiecināt izcenojumu: iekraušana «iemetot», izkraušana «apgāžot». Par tādiem darbiem jāmaksā ļoti maz.

— Pirrr-mais … ot-rrrais! …

Pa pieciem vīriem rindā, piecnieks aiz piecnieka, kārtējā brigāde ar joni izkājo pa vārtiem. Vilcinoties šeit lēti var izpelnīties belzienu ar koka grāmatu pa skaustu. Brigāde ieiet konvoja ielenkumā un piepulcējas gājiena kolonnai.

Konvojnieki tur savu šaujamo rokā, lai muļķi bēdzēju vienā mirklī varētu nolaist no kājas. Plecos ierocis ir vienīgi tiem apsargātājiem, kam jāvalda satracinātie suņi, kas rej aizrīdamies, žņirdz zobus un šķiež uz visām pusēm slienas un baltas

putas. Sie plēsoņas ar varēm raujas nost no pavadas, jo diendienā tiek skoloti grābt katru arestantu aiz rīkles. Darbs ir goda, slavas un arī varoņ- drosmes lieta.

— Pirrr-mais … ot-rrrais . .. trrešais! …

Pieci muzikanti jau labu stundu spēlē bez atelpas. Meklēdami pavēni, viņi spiežas pie barakas sienas, bet no tā viņiem netiek nekāds labums. Naktī vējš bija iegriezies ziemelī, un tagad tas brāzmo viņiem sejā. Sajā pasaules malā rāmas rudens dienas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un šārīta saltais viesulis ir atdzinis ziemu līdz pašai durvju priekšai. Ārne Sārs atņem trompeti no lūpām, izšņaukājas zemē, nobrauka stīvos pirkstus gar miklo degunu, degunu gar pirkstiem un

iebāž nosalušo roku padusē. Un mazliet palēkā, lai sasildītos. Viņa simtreiz mazgātās un lāpītās kokvilnas drāneles šim gadalaikam nav piemērotas, tās ir pārāk šķidras, un arīdzan īsiņais vatnieks nav nekāds sildītājs. Vatenis, jau to saņemot, bija bijis stipri nonēsāts, bet četros valku gados tas ir nodilināts līdz pēdējam.

— Manas rokas ir pagalam … — nepārtraukdams vijoles spēli, sūrojas mesjē 2aks.

— Turies, paturies vēl cut cut.

Truscin cut cut. Mēs pē- lēt sito numerīt, un mēs aisiet us parak cai trēpt. Tikti karsta cai! — zobiem klabot, šķietami moži saka Arne un pasmaida. Bet viņa stingajos, aukstuma nomērdētos vaibstos neatblāzmojas nedz možs, nedz cits kāds

smaids.

— Manas rokas ir pagalam …

Finita … Ārne Sārs paceļ savu trompeti pie mutes. Entuziastu maršs, asinssuņu rejas, konvojnieku lamas un norīkotāja aizsmakusi balss saplūst cildenā darba uvertīrā, ko vēja brāzieni sapluinī dranckās un izdzenā pa klajcno tundru.

— Pirrr-mais … ot-rrrais … trrrešais … ceturrr-tais .. „ un vēl četri!…

Pa nometnes vārtiem izsoļo pēdējā brigāde. Dienas maiņas pēdējie divdesmit četri karātavu putni dodas darīt savu darāmo. Nelielas Gorlaga nometnes trīstūkstoš ieslodzītie aizsoļo uz savām komjaunatnes triecienceltnēm un uz savām darba slavas aprotātām raktuvēm.

Ja dienas beigās pēc brigāžu

atgriešanās zonā nevienam priekšniekam ar skaitīšanu nemisēsies, tad par bļodiņu plānas zupas kāds izdēdējis invalīds ar stikla lausku iztapīgi nokasīs no dēlīšiem vairs nevajadzīgos pierakstus un rūpīgi savilks jaunas līnijas. Tad grāmatas atkal būs sagatavotas citai dienai.

— Viņi neiet! … — no,rīkotājam pusbalsī ziņo kāds melnīgsnējs, liela auguma ieslodzītais, blisinādams savas šaurās, melnās ačeles. Dūšīgais vīrišķis ir būra brigadieris Muhanovs. Būris ir pastingrināta režīma brigāde [1] , ka izmitina vecā, šķirbainā koka barakā aiz augstas dēļu sētas, citiem nost no acīm.

Tur priekšniecība sabāž visus tos, kas tai nav pa prātam. Būra brigādei ir pārgara darba diena un bada ēdiens, to liek pie vissmagākā un visnetīrākā darba, un tai ir

sūrum sūra dzīve. Latviski pasacīts, «būris» skan īsti vietā. Tomēr būris nebūt nav pati sliktākā vieta zemes virsū. Par nelabu uzvedību arestants drīz vien var ietikt nākamajā nelaimes lokā, aiz tā — citā, vēl ļaunākā, pēcāk aizaiznākamā, un tā bez gala. Sods seko sodam, un — kā krievu vēderainās koka lelles : — posta vietas tup cita citā.

— Viņi neiet… šie atsakās iet… — atkārto melnišķis.

— Vai abi divi? — jautā norīkotājs.

— Aha, — apstiprina brigadieris, — gan šis, gan šis.

— Vai tu ar viņiem parunāji? — jautā norīkotājs.

— Aha, es patērgāt… tā maķenīt, maķenīt… — atbild brigadieris, uzmet slēpu skatu uz saviem labās rokas

pirkstiem un paspīdina dzeltenus zobus.

— Bet šiem ir pavisam kokains baška, un šie tik un tā neiet. Tu viņiem vari iepūst.

Divsimt reižu.

— Ko tu tur stāsti? Vai kāds neiet uz darbu? — ziņkārīgs pavaicā apaļīgs, labsirdīga izskata sārtvaidzis kapteinis, kas stāv nomaļus un sarunu ir noklausījies pa ausu galam. — Vai tik tas, saproties, nav kāds no taviem smer- deļiem, Muhanov? Ko? — Tā ir, pilsoni kapteini. Sie abas divi ir manējie, — nelabprāt atzīstas brigadieris, vienā rāvienā izstiepies taisns. Kapteinis Zamogiļnijs ir režīma priekšnieks, tas cita jociņos nemīl klausīties.

— Kāpēc viņi neiet? — prašņā kapteinis.

— Sie esot ticīgi, pilsoni kapteini, dikten, dikten ticīgi. Un viņējo ticība šiem neparko neatļaujot rukāt, — Muha- novs cenšas mazināt savu vainu. Jo brigādnieku paklausība ir ikviena brigadiera goda lieta. Dižkunga bura bri​gadiera it īpaši.

— Ko? .. . Ticība? . . . Ticība šiem neatļauj strādāt!… — kapteinis, nudien, netic savām ausīm. — Kas tā tāda, sa​proties, par ticību?

— Pilsoni kapteini, es domāju, ka viņi ir baptisti, — vecākais norīkotājs, stalts ieslodzītais, iekrīt abu valodā.

— Un kas par to, ka baptisti! Kas par to? — sirdās re​žīma priekšnieks.

— Redziet, baptistiem ir dažādas sektas, un par tām es neko lielu nezinu. Ir vēl adventisti, sabatisti un sabata- riāņi, kas svin sestdienas. Ir dzirdēti kvēkeri

Amerikā, tā sauktie trīcētāji. Bet par šiem te, mūsējiem, es jums, pilsoni kapteini, neko skaidri nevaru pateikt, — stāsta norīkotājs, — viņi varētu būt arī vecticībnieki.

— Ko tu man pūt — Amerika, Amerika! … Tu man, saproties, nebāz degunā Ameriku, bet pasaki, kālab šitie baptisti, artisti, afēristi neiet strādāt! — sirdās kapteinis.

— Ir tādi ticīgi, kam šī diena ir svētījama. Viņiem ticība aizliedz svētdienā darīt darbu. Un es jums atgādinu, pilsoni priekšniek, ka pēc jaunā stila šodien ir svētdiena, — vecākais norīkotājs pabeidz savu stāstāmo.

— Un kas par to, ka ir svētdiena!

Kas par to?

— Ticība viņiem aizliedz svētdienā

darīt darbu, — atkārto norīkotājs. — Bet diženā Staļina konstitūcija pauž ticības brīvību. Pilnīgi oficiāli, pilsoni kapteini, skolā mums tieši tā mācīja.

— Kā? … Kā tu teici?

Konstitūcija? … — kapteinis uz mirkli sastomās.

— Taisni tā, pilnīgi oficiāli, pilsoni kapteini. Protams, jūs to zināt daudz labāk un pareizāk par mani, — atbild norīkotājs.

— Padžu, padžu, saproties, kas te īsti notiek? … Es esmu brīvs cilvēks, partijas biedrs, oficieris un priekšnieks, un es strādāju. Bet šitie elementi, saproties, tautas ienaidnieki, pa to laiku guļ uz nārām, utojas un ne par ko rij valsts maizi! — priekšnieks sašutis prātuļo. — Nē, tā vis nebūs, saproties, tā nedrīkst būt, un tā nebūs! Tā nenotiks! Man tāda

konstitūcija neder, tāda konstitūcija man neder! Muhanov, ved viņus šurp!

— Pilsoni priekšniek, šos nekā nevar … — iztrūcinājies atbild Muhanovs.

— Kā nevar atvest! Kāpēc nevar?

— aizsvilst kapteinis no nedzirdētiem brīnumiem.

— Tāpēc, ka šie abas sēž. Tie sēž uz savas pakaļas un nestāvēt kājās, — skaidro brigadieris.

— Ko tu man te pūt! Ko tu man, saproties, sagrozi smadzenes! Ja pēc piecām minūtēm tie sabotieri nebūs šeit, tad es ar tevi parunāšu citu valodu! — kapteinis brēc pilnā balsī. Bet Muhanovs jau ir gabalā. Viņš labi zina, ka cita valoda viņu drīz vien var novest mūžīgā sasalumā zem Smita kalna. Ar birku pie

stīvās kājas. Ārne Sārs dod zīmi, un orķestris nospēlē pēdējās taktis. Rīta izvade ir beigusies. Muzikanti padrebinās un teciņus liek projām uz savu baraku, lai kādu brītiņu pagūtu pasildīties. Drīz vien atgriezīsies nakts maiņa, tā ar mūziku būs jāsagaida. Nometnes priekšnieks apgalvo, ka padomju cietumniekam darbs esot visskaistākie svētki.

— Stāt! Atpakaļ! — pavēl kapteinis. — Atpakaļ!

Sadzirdējuši priekšnieka bļāvienus, orķestranti apstājas un nesapratnē mīņājas uz vietas.

Būrim par godu tiem savu mūžu nav bijis jāspēlē.

— Spēlējiet! Spēlējiet! Pūtiet, vai arī es jūs visus!… — draud kapteinis. —

Pūtiet!

Galvu nodūruši, muzikanti gausi velkas atpakaļ. Šķiet, ka vējš ir tapis vēl saltāks un spēcīgāks.

— Kā lai spēlēju? … Manas rokas ir pagalam … — gandrīz nedzirdami čukst mesjē Zaks.

Mesjē 2akam rit septītais desmits.

Viņa ungārisko vārdu un uzvārdu vieni nespēj paturēt prātā, bet citi to neprot izrunāt. Visu savu mūžu viņš bija spēlējis vijoli. Par šo apgrēcību viņš bija nopelnījis un glīti saņēmis savus divdesmit piecus. Ar mazu beztiesīgas dzīves piedevu piecu gadu garumā. Viņš labi zina, ka Ungāriju vairs neredzēs.

— «Roosmari» .. . Trīs, cetn! — noskaita Arne Sārs un ceļ pie mutes savu trompeti. Arnem Tallinā aug meitiņa, kas

savu tēvu nav redzējusi. Tā ir mazā Rozmarija.

Ar acs kaktiņu Ārne redz klibo mantzini Zoru Podsko- čiju kluburojam uz mantu noliktavas pusi. Parasti klibais to nemēdz darīt tādā agrumā. Kazi, varbūt beidzot priekšniecība viņam ir pavēlējusi izsniegt arestantiem ziemas, apģērbu? Ārnes vienīgais īpašums ir iesākta mahorkas paciņa, ar tādu mazumu pie nevalkātām drēbēm nevar tikt. Ne pie vatēta pusmēteļa, ne pie siltām biksēm.

Par velteņiem viņam nav ko sapņot, labi, ja viņš tiek pie jauniem,, sašūstītiem zeķzābakiem. Klibajam ir cļeta piere un nedzirdīgas ausis. Bet ja nu tomēr … Ja Ārnem šodien palaimētos? . . . Tad viņš izturētu vēl vienu ziemu. Savas meitiņas dēļ Arne šeit nedrīkstētu nomirt.

— Jautrāk, jautrāk, pūtiet jautrāk!

— kapteinis mudina muzikantus kā jaukā zaļumballē. Jo būra brigāde jau tuvojas goda vārtiem.

Goda vārti aizvien stāv kādus pussimt soļus atstatu no zonas dzelzs režģu vārtiem un ir ikvienas nometnes pats lielākais lepnums. Tie ir divi ar dēļiem vai saplākšņiem apšūti pamatīgi koka karkasa taisnstūra stabi, kas pārjumti ar antablementu. Palaikam goda vārtus mēdz nokrāsot svinīgi zaļā krāsā, ar kādu krāso lielgabalus un lauku virtuves. Tomēr šajā iestādījumā tie ir apgleznoti dienvidjūras zilumā, kādēļ garāmgājējos vieš necerētu dzīvesprieku. Dažkārt ieslodzītie savā starpā paprāto un paspriedelē par to — kādam notikumam, kādai personai vai personu grupai par godu ir uzslieti šie

goda vārti un triumfa arkas? Tundrā katrs dēlītis ir lielā cenā, jo šurp tiek atgādāts no liela attāluma. Tomēr goda vārtu esības ideja līdz pat šai dienai nav izdibināta.

Dažs labs spriež, ka tie ir tapuši par godu paša iestādījuma tapšanai. Kas to lai zina.

Toties acīm redzams ir šo celtņu ikdienas lietojums, jo lietišķi klasiskā konstrukcija tiek apkarināta ar saukļiem, kas salasāmi pa lielu gabalu.

— Būris ir klāt, pilsoni kapteini, — piesardzīgs ziņo. Muhanovs. — Brigādē divdesmit divas gabali.

— Un tie divi? — vaicā kapteinis.

— Tie abas ir klāt.

— Kuri tie ir? — vaicā kapteinis, ieskatīdamies pienā​cēju sejās.

— Tur, tur!… — Muhanovs pavēcina savu bozi uz brigādes pusi. Būra

brigadierim boze ir amata zizlis un labs piepalīgs sarunās.

— Kur — tur?

— Tur apakša … uz grunts … — rāda Muhanovs, lai kapteinis beidzot saskatītu meklējamos.

Aiz pirmajām trim brigādnieku rindām divi vīri velk aiz rokām kādu sirmbārdi un citi divi tāpat wlk pavisam jauniņu puisi. Tad brigāde apstājas, vīri savus velkamos uzstata stāvus un balsta kā spēdami.

— Nu . . . kas te pie jums notiek?

Streiks, sabotāža vai dumpis? — moži pratina kapteinis.

Vīri klusē.

Gadu gadiem neremdinātais izsalkums, spaidu darbi un pastāvīgie pazemojumi ir arestantu nemēr nogurdinājuši. Un notrulinājuši. Pie

priekšniecības muļķības ir pierasts, pie priekšniecības klaigām ir pierasts. Paša vārdus dzīve ieslodzījumā māca sīksti pietaupīt. Bet tāda klusēšana tracina kapteini.

— Tu! . .. Tu! Pasaki man — vai tu esi vai neesi sa- botieris? Vai tu esi vai neesi dumpinieks? — kapteinis sāk tirdīt sirmbārdi. — Bet varbūt tevi kāds apmelo? Varbūt tu, saproties, karsti vēlies izpirkt savu vainu? Saproties — izpirkt vainu! Varbūt tu ļoti vēlies iet strādāt?

— Piemini to svēto dienu, ka tu to svētī, — vecais atbild klusā, skaidrā balsī.

— Tu neizgrozies, bet atbildi uz jautājumu! Es tev, sa​proties, jautāju: vai tu iesi strādāt? — manāmi iesvilies, kapteinis paceļ balsi.

— Sešas dienas tev būs strādāt un savu darbu darīt. Bet tā septītā diena ir tava Kunga Dieva dusēšanas diena. Un tad tev nebūs nekādu darbu darīt — nedz tev pašam, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas pie tevis nāk, — ar gaišu skatu vērdamies kapteinī, rāmi runā sirmbārdis.

— Padžu, padžu, vecais riebekli, — kapteinis aizsvilst no tiesas, — tam lopam varbūt nebūs, bet tev pašam gan būs jārukā! Tev pašam, saproties, būs jārukā ilgi un pamatīgi! Ilgi un pamatīgi. Par to mēs gādāsim. Un tad, kad tu spļaudīsi asinis, tad tev, saproties, pārtrūks tavs muldamais, to es tev saku. To es tev saku.

Tad tev mute būs ciet. Jo šī, saproties, nav

ne debesu valstība, ne Amerika! Šeitan valda tautas griba un padomju likumi. Un padomju likumi tev iegrozīs tavas smadzenes pareizā vietā!

— Kas to nabagu apsmej, tas nonievā viņa Radītāju, un, kas par nabaga bēdām priecājas, tas noziedzas, — saka vecais. Un viņš apsēžas uz kailās, sasalušās zemes, jo viņu vairs neviens nebalsta. Un viņš novērš no kapteiņa savas acis un iegrimst savās domās.

— Paklau, tu! Tu, puisi, taču iesi strādāt, vai ne? Tu, saproties, esi prātīgs puisis, un tu iesi rukāt, vai ne? — kapteinis saldenā balsī uzrunā jaunekli. — Neklausies tajā vecī, saproties, vecajā riebeklī! Neskaties uz viņuf Tas vecis ir provokators. Ar viņu mēs žigli tiksim galā, viņš ne tēvreizi nepagūs noskaitīt.

Bet tev, saproties, visa dzīve vēl stāv priekšā.

— Nesodi savu tuvāko, tad arī tu netapsi sodīts. Nepazudini citus, lai tu pats netaptu pazudināts. Jo ar to mēru, ar ko tu mērīsi, taps tev atmērīts, — atbild jau​neklis.

— Paklau, neesi muļķis, ej kopā ar brigādi un rukā! Ej un rukā! Par to es tevi, saproties, vakarā pat palaidīšu no būra laukā. Un tad tu atkal varēsi dzīvot normālu dzīvi, — kapteinis runā gluži vēlīgi.

— Tas velns nevar ieredzēt, ka cilvēks Dievam kalpo un tam godu dod, — saka jauneklis. Un viņš apsēžas uz kailās, sasalušās zemes, jo viņu vairs neviens nebalsta.

Pa tam vējš ir vēl pieņēmies spēkā.

Tas atskrien joņiem, aizelsies patrenkā pa nometnes ieliņām smiltis un ogļu putekļus un aizskrien projām tundrā. Orķestris starp vēja brāzmām tikai lāgiem ir sadzirdams.

Būra vīri klusēdami stāv vārtu priekšā.

Ikviens stāv, čokurā sarāvies, lai zem plānajām drēbēm jo ilgāk saglabātu paša siltumu. Vīri nemaz nesteidzas tikt ārā pa vārtiem. Katrs dīkā nostāvēts mirklis sastrupina darba laiku. Dīks mirklis sarucina nolādēto un nīstamo verga darbu.

— Pilsoni priekšniek, kur šos abus lai liek? Vilkt projām uz baraku vai atstāt sēžam uz savas pakaļas? — Muhanovs pārtrauc ieilgušo pārdomu brīdi.

— Arā! Tundrā! Dzen tos mūdžus tundrā! — kapteinis bļauj kā ne sevī. — Lai viņi te zonā vairs nesmirdina gaisu!

Lai nemusina godīgus ieslodzītos!

— Pilsoni priekšniek, bet šie abas sēž. Sie ar saviem kājām neiet, — iebilst brigadieris.

— Tad aiznesiet viņus! Tam tev ir vesela brigāde! — bļauj kapteinis.

— Manējie to nevar, manējiem nav tāds liels spēks. Sitenie nav nekādas nesēji, — Muhanovs lūko iebilst. — Līdz dambim nav neviens labs ceļš, tur nav nekāds ceļš. Pa tundru mēs ar šitāds krava vilkties līdz vakaram.

— Paklau, Muhanov, man tā vien šķiet, ka tev ir apnicis tavs brigadiera amats, — spriedelē kapteinis. — Ja ir apnicis, tad es tev, saproties, sameklēšu kādu citu nodarbošanos. Tad es tev, saproties …

— Pilsoni priekšniek, es tūlīt!

Dodiet man trīs minūtes! — brigadieris uz

plēsienu ir tapis ņiprs.

— Rīkojies … — kapteinis ir ar mieru.

Necik ilgi, un Muhanovs ir klāt ar ragavām, uz kurām piestiprināta paprāva dēļu kaste. Kad tundras ezeriņā ziemā izsīkst ūdens, tad invalīdu brigāde ar tām vadā sniegu uz virtuvi un pirti un izvadā to pa barakām. Muhanovs izveicīgi apmet ragavu mietnēm virvi, apņem ar to apgalveni un atstāj divus brīvus galus, aiz kā vilcējiem vilkt.

— Abas divi rapjas iekša! Bistro!

— viņš pavēl sēdētā​jiem. — Bistro!

Sēdētāji sēž, kā sēdējuši, un brigadiera rīkojumu neliekas dzirdam. Itin kā viņi sēdētu un snauduļotu kādā ievērojamā un svarīgā sanāksmē, itin kā tāda brigadiera pasaulē nemaz nebūtu. Bet

brigadieris ir. Un viņš ir ar visu savu krietno bozi. Tomēr arī pēc šīs nelielās saskarsmes abi tiepšas sēž sēdēdami un ir nedomā slieties stāvus. Mu- hanovam galvā iebango karstas asinis, kas tur virst un burbuļo, un to vien gaidi, ka tvaiks tūdaļ paurim nocels vāku. Nudien, par tādu ietiepību tie mērgļi būtu jāsasit maitās. Būtu jāsasit, jā gan. Sev pašam, brigādei un režīma priekšniekam par izbrīnu, viņš savu bozi vairs nepaceļ. Viņš to nepaceļ ne pret jaunekli, ne pret veco.

Jo ej tu sazini…

Skola Muhanovam ir iemācījusi cik necik rēķināt, dzīve viņam ir iemācījusi pastāvīgi uzmanīties un baidīties.

Baidīties no tā, kam pieder spēks un vara, rīkošana un teikšana. Baidīties par savu ādu. Bailes viņam liek domāt, bet

domāšana ļauj kaut ko izdomāt. Tā ļauj paredzēt. Tā ļauj paredzēt savas rīcības sekas. Sava āda ikvienam ir tuvāka par savu kreklu, un viņam par visu vairāk ir jāgādā par to, lai paša āda arvien paliktu rnazbojāta.

Pat pie pustik maigas zilināšanas kurš katrs mirenis būtu lēkšus ielēcis ragavās. Bet šie divi neielēca. Sie pat nepakustējās. Sie pat neiesmilkstējās. Sie pat nelamājās, nelūdzās, nevaimanāja, nevairījās no sitieniem, un viņu skatā nebija naida. Tātad šie varētu būt kādi īpaši cilvēki, kādi pravieši vai svētie.

Dieva izredzētie mācekļi vai kā viņus tur … Apustuļi? … Tādus dīvaiņus Muhanovs nekad vēl nebija dauzījis. Šeitan uz zemes Dieva nav, tas ir skaidri zināms, šeitan visa noteikšana ir

citās rokās. Stiprās, nežēlīgās rokās. Tā tas ir pašlaik un tā bus līdz pat viņa neveiksmīgā mūža galam — arī to viņš zina. Diemžēl cilvēka zemes gaitas ir īsas, un tāpēc savas dzīvošanas atlikušo daļu viņam būs jādzīvo citās — kā, velns, to pateikt?

— valstībās. Bet ikvienai valstībai, tāpat kā katram kantorim, ir sava priekšniecība.

Un tur šo abu savādnieku priekšnieks kādā jaukā dienā viņam varētu nostāties priekšā un pajautāt: «Nu, biedri Muhanov, pastāsti — kā tu toreiz tos manējos, tos abus svētos, ko? …» Pēc tādas sarunas jaunajos apstākļos viņam nebūtu ko cerēt uz kādu mazu labumu vai veiksmi. Jo kas gan tam ticēs, ka tajās valstībās esošie caurām nedēļām staigājot svilpodami, nenieka nedarīdami. Brigādi viņam

nedotu, sust un slaistīties neļautu.

Specialitātes viņam nav, un bez blata būtu jāņem rokā lāpsta — četrdesmit reiz sešdesmit. Pagrāb vairāk un aizmet tālāk.

Vai arī jārukā kāda cita draņķība. No darba lūst traktori un nobeidzas zirgi.

Tāds sociālisms Muha- novam neder. Lai rukā ķīnieši, jo viņu ir neskaitāmi daudz.

Sā vai tā, drošs paliek drošs, bet šos divus nelgas viņš vairs neslānīs. Nē, nē, viņš tos neslānīs. Var gadīties, ka tie daži šķīlieni no turienes, no pašas augšas, pat nebija pamanīti. Jo viņš prot labi šķilt bez liela atvē​ziena.

— Viķin, Kaļiņin, davai, samet tos smerdeļus kulbā! — viņš izrīko savus vīrus. Pašlaik ir žigli jālasās projām, iekām kapteinis nav izdomājis kādu savu kārtējo jociņu. Paģirās viņš uz pigoriem ir

nadzīgs.

Vītiņš ir saticīgs un izdarīgs vīrelis, kas Rīgā ilgus gadus kalpojis kādam rēderim par sētnieku. Kalpošana buržujam tagad ir jāatkalpo šeit, jo par ko gan citu lai viņš te mocītos? Nekā cita viņa dzīvē nav bijis.

Brigadiera rīkojums Vītiņam nemaz nav pa prātam. Viņš bez steigas pieiet pie ragavām, ar aeīm lietpratīgi nomēri kastes augstumu un iemet tajā skatu. Tad viņš slaidi nošņauc degunu, apslauka pirkstus azotē, piešļūc pie sēdošā veča un satver to zem padusēm. Ap to visvisādi grozīdamies un nopūlēdamies, viņš krietnu joni gan sten, gan tusnī un krekšķina, tomēr no zemes smagumu nejaudā atraut. Vītiņa pūliņi visiem ir skaidri redzami.

— Bendes maisi… — Vītiņš

purpina, iztaisnodams muguru un saraudams uz augšu bikses.

— Kas?… Ko? Ko tu tur?… — būra brigadieris jau saceļ ausis.

— ak čiloveks zdjes ņetu jest mjaso, tak zdjes jest ņet silo, — Vītiņš lūko izskaidrot savu nevarību. Lai ikvienam būtu saprotams — ko nevar celt, to nevar nest. Tad viņš vēlreiz nošņaukājas un, domīgi vecī lūkodamies, ilgi un rūpīgi trin pirkstus gar savu bikšdibenu.

— Kaļiņin, ej vecajam palīgos! — pavēl Muhanovs.

Kaļiņins stingu skatu veras tālē un brigadiera pavēli palaiž gar ausīm. Vītiņam šķiet, ka šajā brīdī Kaļiņins ir ielūkojies tālā pagātnē. Vai arī iemetis gaišu, redzīgu skatu nākotnē.

— Kaļiņin, ej palīgos! — Muhanovs top nepacietīgs un ar pūlēm valda savas rokas. — Bistro!

— To es nedarīšu, — atbild uzrunātais.

— Ko? … Ko? … — brigadieris iepleš acis. — Vai tavs katliņš maķenīt vārīt? Dari, ko pasacīts! Dari, ko pasa​cīts, iesvied tos abas kulbā!

— Tas nav mans darbs, tas ir tavs darbs, — skan salta atbilde.

— Maita! … Sunene smirdīgā! . . .

Mēs vēl parunāt. .. Mēs abas vēl parunāt citu reizi.. . maķenīt, maķenīt…— aiz dusmām plīsdams vai pušu, Muhanovs šņāc klusītēm. Viņš saprot, ka vairs nedrīkst vilcināties, jo tad aiz dusmām varētu pārplīst kapteinis. Vienā stiepienā Muhanovs ielec starp abiem sēdētājiem,

vienā paņēmienā iemet veci kulbā kā kucēnu, otrā ņēmienā turpat iemet jauno puisieti.

— Vīri, pieķerties pie virves gali un aiziet! … Aiziet, aiziet, bistro, bistro! … — viņš skubina savus brigādnie- kus.

No vēja vairīdamies, tie stāv, galvas zemu nodūruši, pulciņā saspiedušies.

— Pilsoni kapteini, būris ir kārtībā!

— Muhanovs braši ziņo. Šķiet, ziņots ir bez laika, jo brigādnieki stāv, kā stāvējuši. Viņi stāv plecs pie pleca, glūn caur pieri uz bargo priekšniecību un nekust ne no vietas.

— Vai jūs rāpot vai ne? Mēsli, smeržas, es laikam jūsējo dvēseli maķenīt iedzīt biksēs! — pagalam nikns, brigadieris cilā savu bozi. Pēc šī uzmudinājuma vīri vēl ciešāk piespiežas

cits pie cita.

— Brigāde: apkārtgrrriez-ties! — kapteinis Zamogiļnijs sāk rīkoties pats, jo viņam ir apnicis ķēpāties ar šo smer- deļu baru.

Rīkojums brigādniekiem atdara ausis, un tie apsviežas, pārāk netūļodamies. Jo viņiem krūtīs iekritusi sīksīka, aušīga cerībiņa — redz, aiz lādzīga prāta un mīkstas sirds vai arī ar nolūku sariebt draņķim Muhanovam labais kapteinis šepat uz līdzenas vietas ņems un aiztrieks viņus projām uz baraku. Uz mājām. Pavēnī. Siltumā.

— Lasiet uzrakstu! — pavēl kapteinis, ar cimdoto roku norādīdams uz goda vārtu pusi. — Lasiet to skali!

— Kādu uzrakstu? … Vai to, kas uz pirts durvīm?… — vaicā kāda balss no

bara. Vīri savus saldos maldus jau ir atskārtusi.

— To, kas stāv paša augšā! To, saproties, kas stāv virs goda vārtiem! To visgalveno! — kapteinis top skaļš un aiz niknuma mētājas ar rokām.

— Dzimtbūšanas pirmo bausli …

— piebilst kāda cita balss. Liekas, ka tā pieder Kaimiņam.

— Ikviens, kas neuzklausīs manas pavēles, kas vilcināsies tās izpildīt, saproties, tiks sodīts! Tam papildus divi mēneši. Divi mēneši, saproties, būrī! — piedraud satracinātais kapteinis. — Lasiet uzrakstu!

— Ar trieciendarbu … izpirksim … khe-khe … savu vainu dzim-khe-khe priekšā … — brigādnieki murmuļo cits caur citu.

— Tagad jūdzieties streņģēs un pie darba! Aiziet, aiz​iet! — pavēl kapteinis.

Brigādnieki vēl pamīņājas, izšņaukājas, bez steigas sadalās divos pulciņos, un katra pulciņa vīri ķeras pie sava virves gala.

— Ģifer! Ko brīnās? Davai, ķeras pie virvēm! — Muhanovs iedunkā kādu savu brigādnieku, kas ir nostājies aiz ragavām un netaisās iejūgties zirga vietā.

— Non pas davai! … Tas ir cruel. . . tas ir viens tor- iure … saloperie …

Ošen njet khorošo .. .* Renē Difūrs sēž būrī sesto reizi.

Neviens nezina, kāpēc viņš ir atkūlies no Tulūzas uz Noriļsku, toties visi labi zina, kāpēc viņu šeit tupina būrī. Viņu tupina tāpēc, ka viņš pie sava svārķeļa piedurknes mēdz nēsāt zilibaltsar- kanu

vairodziņu. Kungs tētīt, kā tāds nieks spēj sadusmot un sakarsēt visus apsardzes virsniekus! Un pat visas apakšvirsnieku činas. Kolīdz kāds no viņiem ierauga uz Renē Difūra piedurknes vairodziņu, tā tam acis lec laukā no pieres, it kā tas šajā vīriešu klosterī būtu ieraudzījis neapģērbtu sievišķi. Tomēr tāds raibs vairodziņš ir daudz lielāka bezkaunība par plikas meitas dibenu. Tāpēc diž- virsnieki francūzi viņa paša labā ar skubu pievieno uz diviem mēnešiem būra daudztautību saimei, tā teikt, pāraudzināšanai internacionālisma un tautu sadraudzības * Non pas — nekādā ziņā; cruel — cietsirdīgi; lorlure — spīdzināšana; saloperie — cūcība (fr.). garā. Bet Renē par to sevišķi neskumst, viņš visur ir labi ieredzēts. «A

la guerre comme ā la guerre.. .»[2] viņš saka ar smaidu, jo zina, ka viņu sapratīs pareizi: lāģerī kā jau lāģerī. Bet pēc diviem mēnešiem internacionālisti sagādās francūzim lupatiņas, ar ko salāpīt sadīrāto piedurkni. Zilu, baltu un sarkanu.

— Davai, Ģifer, pie virvēm! Bistro, bistro! — Muhano- vam galīgi zūd pacietība.

— Mana bislrot[3] ošen jest khorošo!… tava bistro ošen, ošen jest njet khorošo Merde!.. . [4] — francūzis skaidro kā prazdams.

— Kaļiņin, ko tu neķeries pie virves? Ko bāžas pie francūža kā brūte! … — Muhanovs uzbudinās, pamanīdams, ka iecirtīgais sarkanbārdis ir aizklīdis aiz ragavām un turas pie kapitālista sāna.

— Es neesmu bende. Krievu

kapteinis nav draņķīgāks par franču leitnantu, — atbild Kaļiņins.

— Ei, Sār! Pūtiet «Jautros zēnus»! … Lai būrim tiek jautrāka soļošana … Un aiziet! Aiziet! — nobļaustās kapteinis, kam gribas drīzāk tikt pie siltām brokastīm. — Mu- han! Ar tiem tur parunā tā, kā pieklājas! Cērt līdz saknei, lai citiem būtu mācība! Es pārbaudīšu!

Beidzot brigāde ar visām ragavām ir laukā no zonas, kur to sagaida četri konvojnieki. Iekām dodas ceļā, ir jā​noklausās apsardzes vecākā pātari: — Gājiena laikā nesarunāties, apkārt neskatīties! Solis pa labi, solis pa kreisi — mēs šaujam bez brīdinājuma?

Vai sapratāt?

Brigādnieki klusē. «Jautrie zēni» skan.

— Vai sapratāt?

— Jāāā …

— Uz priekšu!

Pa tundru aiz ragavām soļojot, Muhanovs var apcerēt kapteiņa Zamogiļnija norādījumus. Francūzis ir pelnījis kokus, tas ir tiesa. Bet francūzis ir un paliek francūzis, grozi, kā gribi, — ārzemnieks. Un aiz tāda stāv velns zina kas. Visādas misijas un komisijas, inspekcijas un konvencijas, Sarkanais Krusts un Apvienotās Nācijas. Un prezidenti un parlamenti. Un Romas pāvests. Visai drīz, pēc trim četriem gadiem, viņi panāks to, ka Ģiferu palaiž vaļā. Un tad Ģifers uz Muhanovu varētu parādīt ar pirkstu: šis! — Paldies.

Muhanovam pietiek ar to labumu, kas viņam ir. Tālab viņa boze varžu rijēja ādu

nesabojās. Cita lieta — Kaļiņins.

Savējais. Neticīgais. Bijis gūstā pie fričiem. Tpū! Tādam mēslam nav neviena aizstāvja. Beigas. Cilvēka vairs nav, ir LIETA. Ar uzrakstu «Glabāt mūžīgi». Un vēl trīs dienas. Muhanovs pats ir bijis gūstā un ticis vazāts pa nometņu nometnēm. No Polijas līdz Itālijai. No kapa malas līdz olīvu birzīm un amerikāņu pilnum pilnai apgādei. Pēcgalā viņam no turienes bija bijis smalks brauciens lepnā, baltā kuģī uz Odesu: māte Dzimtene jums ir piedevusi! Uzvaras gadā šos vārdus cits pēc cita ņēma mutē sasūtītie emisāri, kas diendienā grozījās apkārt, spī- dinādami zeltītos uzplečus un medaļotās krūtežas, un atbrīvotos padomju gūstekņus vedināja doties uz mājām. Ko piedevusi? Viņš neapzinājās savu vainu. Bet glaunie,

zeltotie sūtņi okšķeri izrādījās esam melkuļi, jo viņu apsolījums bija bijis melīgs. Tas bija bijis nodevīgs. No Odesas visus vieglprāšus atbraucējus kā pa diedziņu aizveda verdzībā: še jums, dēliņi, divdesmit pieci! — tāda bija tā Mātes piedošana. Par to, ka četrdesmit pirmajā fricis viņus, velns zina cik tukstošus, vienā šņūcienā bija sabāzis maisā. Dažs mudīgāks ģenerālis toreiz bija pamanījies izmukt un ar divplāksni aizpurkšķināt pie savējiem, tāds tagad ēd baltmaizi. Tādam tagad ir trumpju pilna roka. Toties Muhanovam nesvīst paduses, jo šeit divpadsmit mēnešus ir ziema un viss pārējais vasara. Velns parāvis, viņš pats savām acīm bija redzējis, kā francūži sagaida savējos pārnākam no gūsta, no friču nāves nometnēm — ar puķēm, ar

skūpstiem, ar dziesmām un ar asarām.

Muhanovu un viņa biedrus Odesā čekisti sagai​dīja ar automātiem.

Ja tā, tad tā, nepelnītos spaidu darbos viņš nepiepūlēsies. Viņš nesakarsēsies un nesasviedrēsies. Nolādētajos spaidu darbos ne.

— Žiglāk, žiglāk! Veicīgāk! — ik pa brīdim raibo gār jēju verdzi skubina konvojnieku vecākais.

— Veiklāk, veiklāk! Pielikt soli maķenīt! — Muhanovs tam piebalso, lai apsardzes acīs iemantotu lielāku svaru, lai brigādnieki nepiemirstu savu brigadieri.

Par ātri nosoļotiem kilometriem konvojam nemaksā, kālab viņi tā jož? Re, viņiem ir tāda instrukcija: steidzināt, steidzināt! Lai arestants ngpagūtu pamest apkārt skatu, lai viņš nepagūtu izperināt Јadu savu

nekrietnību. «Davai, davai, bistro, bistro!» «Los, los, schneller, schneller!»

— Tie paši vārdi, tikai citā mēlē. Un citā mutē.

Viri velk ragavas pa sūnu bez īpaša pūliņa, tiem diviem kulbā sēdētājiem ir jēra svars. Ezera zemajā, šļaunajā dienvidkrastā būra brigāde no gada gadā nedēļām un mēnešiem lāpa uzdambējumu.

Sim darbam nav ne gala, ne malas. Tomēr darbs ir jādara, jo ezers apgādā nometni ar ūdeni.

Kad gājiens ir ticis līdz dambim, tad apsardze ieņem savas sargvietas, bet Muhanovs izrīko savus vīrus. Vītiņu viņš aizsūta sarūpēt apsardzei ugunskuru. Drīz darbi ierit savā ritumā, un Muhanovs bez steigas aizsoļo līdz ragavām. No kastes rēgojas veča galva, baltā, garā bārda

pland visos vējos. Jaunais guļ kulbas dibenā, gredzenā sagriezies. Mirkli pastāvējis, brigadieris strauji apgāž ragavas un izveļ abus pasažierus no kastes. Un tad viņš uzrauj kājās jauno un uzrauj veco. Apsēdies uz apgāztās kastes, Muhanovs savīsta un aizpīpē mahorkas smēķi.

— Šodien jūs abas nerukās . . . Šodien jūs ir likumīgie .. . tīri pēc konstitūcijas. Šodien jūs abas kantējas. Un tāpēc jūs pasacīt paldies mūsu gudrajam, smukajam vadonim Staļinam………..

Jossarioničam … — brigadieris prātīgi izskaidro lietas būtību. Savu runu pabeidzis, viņš slaidi nospļaujas. — Un maķenīt, maķenīt Muhanovam arī.

Nometis smēķi, Muhanovs nolec no

kastes, aši pieiet pie stāvētājiem un ar rāvienu norauj no pleciem vateni gan vienam, gan otram. Abi nelaimīgie paliek vienā kreklā, jo citu drēbju viņiem nav jau labi sen.

— Patiesi, tie vislielākie grēki notiek svētdienā, — saka vecais.

— Muhan, lūdzu, atdod Petrovičam viņa vateni. Esi cilvēcīgs, lūdzu, atdod viņam vateni! … Vecais aukstumā neizturēs ne desmit minūtes, — brigadierī cieši lūkoda​mies, lūdzas jauneklis.

— Turēt muti! — atņurd brigadieris.

— Vai tev! Ko tu darīsi, kad tas Kungs tevi piemeklēs? — iesaucas jauneklis.

— Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad pamāci to. Un, ja tas atgriežas, tad piedod

tam, — saka vecais.

— Turēt muti! — uzbļauj Muhanovs, kam derdzas klausīties sprediķī. — Turēt muti un stāvēt, un žūrēt, kā citi smerdeļi rukā! Ferštēn? Un tas, kas apsēžas, tas maķe- uit, maķenīt dabū pa muguru. Pa savām nierēm. Tam būs kaput.

Ferštēn? Tam būs gud bai. Adjē.

Muhanovs savelk ciešāk zem zoda kapuces auklas, pasit vateņus padusē un dodas iekost līdzpaķertās brokastis, f st viņš mēdz, sēžot uz instrumentu kastes.

Metot soļus, garais brezenta lietusmētelis viņam švīkstinās gar gumijas zābakiem un vieš viņā labsajūtu. Neviens pūtiens tādam mētelim necērtas cauri. Un brangie gumijnieki nebīstas ūdens. Liekos vateņus brigadieris garāmejot iesviež kādā tukšā ķerrā.

Dambja vidū Kaļiņins un Renē Difūrs pūlas aizlāpīt pārrāvumu. Francūzis līdz puslieliem stāv saltajā ūdenī un ar abām rokām tur līdzsvarā pāli. Pakāpies uz paprāva bluķēna, krievs ar pudu smagu veseri bliež pālim pa tievgali. Cik vīrā spēka, tik spēka bliezienā, paceltais veseris krīt un sit ar paša svaru. Jebšu palēnām, tomēr darbs darās. Brīdi pa brīdim sitējs ar turētāju mainās lomām.

Krastā vecais Vītiņš apdarina pāļus un pieliek savu roku pie citiem vajadzīgiem namdara darbiem. Viņa pārziņā atrodas cirvis un lokzāģis. Darbarīki ir stingrā uzskaitē, jo priekšniecībai šķiet, ka tajos ir ieslēpts velnišķīgs spēks. Par nozaudētu lauzni vai cirtni var nopelnīt divus mēnešus būrī kā likts. Bet par cirvi.. . Par cirvja nobēdzinā- šanu, par ieroča

piesavināšanos ar nolūku slepkavot nometnes vadību un celt valstī dumpi ļaundari sagaida ne- mēr bargāks sods.

Aiz baļķēniem atrodas sasalušas zemes un iežu kaudzes, tās savestas no raktuves vēl pa ziemas ceļu. Līdzās izgāztas vairākas autokravas atkausētu mālu. Seši vīri met iežus, zemi un mālus ķerrās, pa tam citi seši dzen pilnās ķerras pa laipām uz dambi, kur tos sagaida četri blietē- tāji. Kad dzinējs atgriežas pie kaudzes, tad laipas galā jau viņu gaida cita pilna ķerra. Zemes metējs dabū vedēja tukšo. Aprēķins ir ļoti vienkāršs.

Aprēķins ir vienkāršāks par vienkāršu. Ja katram vedējam tiek divas ķerras, tad šāda ķēde darbojas bez apstājas. Tā darbojas kā mūžīgais dzinējs. Kā izdzinējs. Tā ir nepārtraukta kustība.

Ieturējies Muhanovs uzvelk dūmu un iet pārlūkot darbus. Brigadieris zina, ka viņa klātbūtnē vīri allaž rosās naigāk.

Tāda apziņa saldina viņa sirdi.

— Papīpēsim? … — pa ceļam ieminas kāds ķerras dzinējs, mezdams kāru skatu uz brigadiera resno smēķi.

— Pasūkā pirkstu.

Kolīdz pabeigsit darbus — iesim mājās. To brigadieris šorīt brigādei bija apsolījis. Un paskat, līdz pusdienlaikam dambis būs salabots. Bez šāda apsolījuma tie sprā- goņas te muļļātos līdz pašam vakaram un tad vēl pusi darāmā pamanītos atstāt nākamai dienai. Ne katrs brigadieris prot labi kustināt savas smadzenes.

Ziemelis ir mazliet pierimis un laiks tapis mīkstāks, debesis viscaur ir ietītas

pelēkos mākoņos. Sāk snigt. Sniegs snieg lielām, čaganām pārslām. Tās saķeras cita ar citu un zemē nokrīt, pikučos savēlušās, kas dažos mirkļos izkūst. Brigādnieki drīz vien izmirkst līdz ādai. Ar māliem notriepušies, tie gausi kustas šurpu turpu kā dzel- tenraibi rēgi.

— Kam ir, tas uzpīpē! — Muhanovs ļauj saviem vīriem atvilkt elpu. Trim četriem laimīgiem mahorka vēl turas cepurē noglabāta. Tie tagad prātīgi uztin tievu smēķi, gādājot par to, lai ne kripatiņa nenobirtu zemē. Jo nevar zināt, vai būrī kādam līdz soda beigām vēl izdosies papildināt savu krājumu. Tas atkarājas no Muhanova labvēlības. Un arī no dēvasta, ar ko labvēlību pērk. Ja viss norit labā saskaņā, tad kādu rītu, būrim uz darbu stebe- rējot, no kāda pelēka pakša

līdz brigādei var atlidot maizes gabals vai mahorkas paciņa. Un brigadieris var tādu brīnumu nepamanīt. Var tā notikt, ka viņš tajā mirklī skatās uz pretējo pusi.

— Se, Ģifer, uzpīpē, — Muhanovs pasniedz francūzim pietūcītu tabakas repi un daudzkārt salocītu avīzes lapu. Pašreiz Kaļiņins ir pāļa turētājs un Renē Difūrs uzsitējs, tālab viņš stāv, uz bluķēna pakāpies. Francūzis ir liels savādnieks.

Bet tāds, nudien, ir ikviens ārzemnieks, vai tas ruds, melns vai gaišmatains.

Klimstot pa Rietum- zemēm, Muhanovs ar viņiem ir smalki iepazinies. Ārzemniekam var būt trīs augstskolas aiz muguras un pilna galva dažādu gudrību, tomēr dzīvē viņš ir un paliek pamuļķis cilvēciņš. Te tikai jāpabrīnās par to, kā tāds nelga bija varējis darīt gudru darbu,

kā tāds bija spējis tikt pie turības, pie kapitāla. Tādus neprašas, tik negudrus komersantus kurš katrs padomju pilsonis ar četru klašu zināšanām spēj apvest ap stūri viens un divi. Pievilt, piemānīt, bezkaunīgi apšmaukt un iebāzt maisā.

Palūk, teļa pakausis Ģifers necilā veseri.

Savējais sociālisma produkts Muhanova klātbūtnē būtu bliezis un bliezis. Lai brigadieris to pamanītu un novērtētu viņa cenšanos. Bet francūzis izliekas neredzam pat deguna galā pasniegto tabakmaku.

— Pīpē, pīpē! Nopelnīts. Pēc šitāds rāviens vajag uz​pīpēt. Davai!

Pavilcinājies Renē satver repi un pagrabj no ta vienu pipirkšķi mahorkas.

Tieši vienu tieva smēķa devu. Ne pusgraudiņa vairāk. No pilna, no piebāzīta repja, labi zinot, ka smēķī dalīsies ar savu

pārinieku! Uzrāvis sev pari galvai vateni, Renē aizpīpē kāroto cigareti. Krietns dūms uz brītiņu pamirina izsalkumu.

— Muhanov, ej un atdod cilvēkiem viņu drēbes!

Kāds ķēms te pace| savu balsi?

Protams, protams, tas ir Kaļiņins, kurš cits te vēl uzdrošinātos lēkt būra brigadierim acīs.

— Turēt muti! Es pats zinās, kas man darīt! — atcērt Muhanovs.

— Ej un atdod cilvēkiem viņu drēbes! — Kaļiņins at​kārto cietā balsī.

— Turēt muti! Vai arī tu dabūt pa ribām! Pa sava baška! — piedraud saniknotais brigadieris.

— Labāk padomā pats par savu galvu, Muhanov, tai cirvis jau sen staigā nopakaļ, — skan salta atbilde. — Ej un

atdod cilvēkiem drēbes!

Kolīdz Muhanovs atvēzē savu bozi, tā viņam viena kāja pa glumo mālu izslīd šļūtiski un aizķer bluķēnu. Viņš nokrīt gar zemi, bet Difūrs ielido ūdenī. Pie dambja nav necik dziļš, vīram līdz viducim.

Kaļiņins vienā grābienā izvelk savu pārinieku sausumā.

— C'est bieti.. . [5] ošen jest khorošo . . . Renē bolše njet gorijašij …

— francūzis lūko pajokot, ar abām rokām spaidīdams slapjās drēbes un valdīdams drebuļus.

— Nāc … — piecēlies un atguvies, Muhanovs aicina francūzi sev līdzi. — Bet jūs te rukāt!

Pie senas ugunskura vietas Muhanovs pavēl Difūram palēkāt un pamīņāties, bet pats aizmetas tālāk. Un jau iulīt viņš

atgriežas, vilkdams ragavu kasti, kas Vītiņam mudīgi jāsacērt malkā. Par laimi, apsardzes vecākais ziemeļos nav pirmgadnieks, tāpēc viņš nenobīstas no fašistu brigadiera, bet atļauj tam no konvojnieku ugunskura pagrābt spainī kvēlošas ogles. Pēc minūtes sausie dēlīši deg ar liesmu. Francūzis žāvē savus apavus un ūzas, silda savu miesu un dvēseli. Muhanova brangajā lietusmētelī viņš ir droši pasargāts no vēja. Bet brigadieris tagad dodas uz dambi pie citiem vīriem.

— Viķin, aiziet atdot šiem vateņus, — viņš vēl pamet Vītiņam rīkojumu.

Abi bēduļi stāv, kā stāvējuši. Jau krietnas četras stundas viņi stāv tajā vietā, kur bija izlikti no ragavām, stāv, cieši apskāvušies, no aukstuma sarāvušies, stāv

nekustīgi, stāv kā akmens tēli. Divi grēkāži bez grēkdarības, sava lielā krusta nesēji. Viņu apbrucinātās kokvilnas bikses ir slapjas, plānais apakškrekls caurcaurēm izmircis un cieši pielipis pie kārnās miesas, stindzinātājs vējš joņiem papurina vienīgi no drēbes šūdināto ausaiņu ļipas un vecā vīra sirmo bārdu.

Nelaimīgie ir nosaluši, notruluši un tik nejūtīgi, it kā viņu miesā vairs nemājotu gars. Nedz tie mana Vītiņa pienākšanu, nedz atsaucas uz viņa aicinājumu apģērbt atnestās drēbes. Vītiņam jauneklis no vecā ir jāatrauj ar varu, tāpat ar spēku un izmanību ir jāuz- dabū vateņi uz viņu stīvajām miesām. Bet ar tik trūcīgu apģērbu vien viņu novārdzinātie, sastingušie augumi vairs nav sasildāmi.

— Brigadier, šiem būtu jāpasildās

pie uguns! … Na kostra šibko nado … na kostra požāriķ … — atsteidzies pie Muhanova, Vītiņš satraucies izsaka savas domas.

— Turēt muti!

— Na kostra, brigadier! Citādi šitie čeloveki buģet pro- pal, beigti un pagalam . . . Mnogo ugoņ nado . .. gorjā- čij … Bez ugoņ žiķ ņibuģet… — Vītiņš vēl neatlaižas.

— Aiziet rukāt! Bistro! — Muhanovs viņam uzkliedz un pacilā savu resno bozi. Vairāk Vītiņš nespēj turēties bri​gadierim pretim.

Pa tam ugunskurā sadeg pēdējās pagales, uguns ir saplakusi, un virs sārtajām oglēm, vēja tracināta, šaudās sīka liesmiņa. Renē Difūrs savas drēbes cik necik ir ap- žāvējis. Viņš uzstīvē kājās

bikses, apauj lāpītos kirzas šņorzābakus un dodas pie sava pārinieka. Pa ceļam viņam vēl ir jāpieiet pie brigadiera un jāatdod mētelis.

— Vai dzīvs? — apjautājas Muhanovs.

— Oui, oui.. . ošen jestj khorošo…

Sitais plaš ošen inerci, [6] — atbild Difūrs.

— Mersī, mersī… Aiziet maķenīt, maķenīt rukāt! Pavicināt maķenīt veseri, maķenīt pudīgo, un pēc tam — mersī, mersī! — atņurd brigadieris.

Pārrāvums ir salabots. Muhanovs savu apsolījumu atceras, tomēr brigādi uz nometni neved: šeit vēl drusku jāpieber, tur vēl mazliet jāuzber, šeitan vēl ir jāpieblietē, teitan vēl ir jānostiprina . . .

Bez laika brigāde zonā nedrīkst

parādīties, tā tik vēl trūka — būris nav nekāda sanatorija zem palmu vēdām Melnās jūras piekrastē. Tomēr tagad viņš savus brigādniekus vairs netrenkā un neizdzenā, darbus palaiž vaļīgāk un atļauj uzpīpēt bez steigas. Un, kad Muhanovs pamet skatu visapkārt, tad viņš krastā redz tikai vienu stāvu. Krastā stāv sirmbārdis, jau​neklis ir saļimis pie viņa kājām.

Lai slavēts dižais brīdis, kad, salds kā medus, atskan sauciens: «Beigt! …

Savākt štruinentus!» Tas vēstī nīstamā darba beigas, tas ir visu ieslodzīto mazās laimes sākums, no šī brīža viņus katrs solis ved pretim atpūtai. Drīz, pavisam drīz viņus iespundēs viņu mīlīgajā barakā un ieslēgs mīlīgajā sekcijā. Tur apsardze viņiem atstieps spaini ar verdošu ūdeni.

Ar «čaju». Tur kurēsies dzelzs krāsniņa,

pie tās varēs pielikt rokas un pažāvēt drēbes. Un tad varēs nokrist uz dēļiem garšļaukus. Katram vīram ir savs vatenis.

To var paklāt matrača vietā. Ar to var apsegties, to var izmantot par spilvenu.

Vatenī var ievīstīt basās kājas. Un vateni var uzraut mugurā un saldi dusēt uz plikiem dēļiem. Viss atkarājas no paša gaumes. «Savākt štrumentus! .. .» Lai slavēts Muhanovs, kas ir pateicis šos dižos vārdus! No šī mirkļa būra brigāde rautin raujas uz savu paradīzi.

Pie ragavām vairs nestāv neviens.

Vecais sirmbārdis guļ pakritis pie zemes.

Arī viņam bija pietrūcis spēka, arī viņam bija izsīkusi izturība. Vīri bez īpašas saudzības uzmet abus novārgušos uz ragavām un paši ķeras pie virvēm. Arī Renē Difūrs un Kaļiņins ir vilcēji. Pēc

konvoj- nieka vecākā pātariem gājiens dodas ceļā. Atceļā. Ceļā uz mājām, ceļā uz nārām. Lai slavēts Muhanovs, kas ir pateicis šos dižos vārdus!

Būra vīriem šis ceļš ir labi pazīstams. Lai gan šeit nav bulvāru, nav ielu, nav šķērsielu, nav ne baznīcu, ne tiltu, ne skaistu namu, darbu darītāju padarītie darbi ir redzami ik pa gabalu.

Lietišķi pieminekļi tundrā skaidri iezīmē ceļu uz cilvēces saulaino nākotni. Uz Gorlaga nometnēm, kas atrodas šī ceļa malās. Te, palūk, rēgojas staignī iestigušā Iraktora nomelnējis jumts un izpūtējcaurule. Tur vientulīgs, sašķobījies sargtornis nezina, kurp tam aizstaigāt ar savām četrām satrupējušām kājām. Te cita pie citas rēgojas vairākas sacietējuša betona kaudzes. Tur milzīgs, vēl nelietots,

rūsas saēsts tvaika katls ar spožiem lieliem un maziem kloķiem, par ko neviens nezina pateikt, uz kurieni tas ir vests un kam tas domāts. Te daži simti dzeloņstiepļu rituļu. Tur rokas drezīna, kas, neizprotama spēka dzīta, noskrējusi pa tundru bez sliedēm veselu versti. Sīs zīmes stāv kā lielo ceļu jūdžu stabi, soļu skaits starp tām ir zināms.

Piekrautās ragavas vilkdami, brigādnieki šļokā kopsolī cits aiz cita. Ar acīm viņi lasa ceļa zīmes, ar prātu mērī atlikušo ceļa gabalu. Atpestīšana nāk aizvien tuvāk. Nelīdzenais ceļš veci ir aizgrūdis uz ragavu viņgalu, tam pleci jau ir pārslīdējuši pār pēdējo ragavu balzienu.

Viņa galva un atmestās rokas šļūkājas pa sasalušo zemi, tā ka sirmie, īsi apcirptie mati pakausī krāsojas sarkani.

Būris ir pienācis pie ceļa malā pamestas riepas. Līdz nometnes vārtiem vēl ir simt četrdesmit pieci soļi. Paradīzi var aizsniegt ar roku.

— Priekšniek, vajag pastāvēt!

Pagaidīt! Maķenīt, ma​ķenīt pagaidīt! … — Muhanovs izkliedz savu vajadzību apsardzes vecākam un apstādina brigādi.

Tad viņš paiet garām ragavām un raušus izrauj Kaļiņinu no ragavu vilcēju rindas.

Un iegrūž tam ar bozi četrus piecus griezienus pa sāniem. Konvojnieki tur pirkstu uz ieroča sprūda.

— Tagad mēs abas parunāt… maķenīt, maķenīt… — paskaidro Muhanovs un velk Kaļiņinam ar bozi pa otriem sāniem. — Tagad viens smerdelis krievu kapitāns būs turēt muti… tāpat kā visi citas padomju oficieri.. . Tagad viens

prostitūta, viens krievu kapitāns vairs nebūs vajag tālu stibīt… — Cirtieni ķer upura stilbus, un sarkanbārdis nokrīt uz ceļiem.

— Gredin, goujat!… Salaud!, . . [7] — sauc difūrs un jau met soli bēdubrālim palīgā. Tūdaļ notarkšķ vairākas šāvienu kārtas, lodes aizsvilpo cieši virs brigādnieku gal​vām.

— Gulties! — pavēl apsardzes vecākais. — Nekustēties! Mēs šausim bez brīdinājuma!

Vīri netūļojas, vīri žigli metas pie zemes, jo šī vairs nav nekāda spēlīte. Šādās reizēs konvojs nejoko, nepazīst ne žēlastību, ne saudzību. Ej un pasūdzies kādam viņā saulē! Muhanovs gan stāv, kā stāvējis, un tūlīt pēc šīs starpspēles turpina iesākto darīšanu. Viņš zvetē

rūpīgi, katrs sitiens ķer sitamo augumu citā vietā. No labās puses uz kreiso. Sprīdi pa sprīdim. No augšas uz leju. Sprīdi pa sprīdim.

— Mēs abas vēl parunāt… maķenīt, maķenīt.. . Mēs tā parunāt, ka dakters Mozers nesalāpīt… un dakters Azoļins arī nesalāpīt… — Muhanovs laipni pastāsta, bozi cilādams. — Mēs tūlīt šitais atkārtot… maķenīt, maķe​nīt…

— Ei tu … sūdēža! … Pietiek! …

Met mieru! — sauc konvoja vecākais. — Ved brigādi zonā!

— Priekšniek! Pilsoni seržant!

Pagaidi, pagaidi vēl … vēl maķenīt, maķenīt! … — Muhanovs tielējas, savu darbu nepabeidzis.

— Celties! Četri vīri paķer slimo!

— pavēl konvoja vecākais. — Uz priekšu,

brigadier! Marš! Četri vīri paņem Kaļiņinu uz rokām, pārējie ķeras pie virvēm kā strūgu vilcēji, un tad beidzot brigāde ietiek zonā. Līdz barakai vēl trīssimt soļu.

Orķestranti jau ir sapulcējušies pie vārtiem, lai ar mūziku sagaidītu dienas maiņas brigādes. Mesjē 2aks ir bezgala laimīgs. Mesjē Zaks nulepat ir saņēmis maznēsātu vatētu pusmēteli. Tikpat kā jaunu. Un panēsātus, bet teicami salāpītus velteņus. Arne Sārs vēl arvien nīkst mantu noliktavā. Kas zina, kā viņam tur veiksies? Mesjē Zakam veicās lieliski, mesjē Zaks ir ļoti laimīgs. Te mežradznieks Gabelija viņam piesit ar elkoni pie sāniem un ar smēķi rokā pamāj uz vārtu pusi: būris ienāk zonā. Citkārt būris ierodas vispēdīgais. Mesjē Zaks

papurina galvu — nē, mēs nespēlēsim.

Un tad mesjē Zaks ierauga ragavās guļam divus cilvēku augumus un četru vīru rokās trešo, kam asinis straumītē tek no mutes, rit pār zodu un pil uz sasalušo zemi.

Lietusmēteli švīkstinādams, pīpēdams un spļaudīdamies, Muhanovs platiem soļiem slāj pa asinīm slacīto zemi un raugās apkārt, lai neviens nepiederīgais netuvotos būra brigādei, viņa draņķības pilnam ganāmpulkam.

— Kungs, pieņem viņu dvēseles! …

— čukst mesjē Zaks un pārmet krustu.

Viņš atrauj vaļā jauniegūto pusmēteli, izceļ tur siltumā paglabāto vijoli un lēniem soļiem dodas būrim līdzi.

Laikam vējš pret vakaru ir pierimis.

Vijole dzied savu skumjo dziesmu, «Ave Maria» skan pāri visai nometnei.

_— Nečīgāt! Ka tu nedabūt pa sava baška! Lasās projām, lasās uz ātro projām! Jeb es tevi maķenīt, maķenīt paplīkšķināt! — bļauj Muhanovs un pavēcina savu bozi.

Mesje Zaks tomēr neatlaižas un, vijoli spēlēdams, naski soļo brigadierim līdzās.

— Lasās projām! Nečīgāt! Ko tu lien dvēselē! — Muhanovs bļauj, pagalam saniknots.

Mesjē Zaks viņam nepaklausa. Viņš iet buriniekiem līdzi, un viņš spēlē. Tāpēc Muhanovs tam izrauj vijoli no rokām, iebliež viņam ar to pa pakausi un aizlidina salauzto instrumentu pa gaisu. Dūres sitiens nogāž trauslo vijolnieku gar zemi.

Mesjē Zaks guļ, čokurā sarāvies, kunkst un spļauda asinis. Un izspļauj divus

priekšzobus. Bet tad viņš caur sāpēm sadzird mežraga skaņas. Vēl pēc brītiņa mesjē Zaks pasmaida, viņš sadzird Arnes trompeti mežragam piebalsojam. Ave Mana!

Jaunais puisis nomira nākamajā naktī, vecais vīrs šķīrās no dzīves pēc četrām dienām. Ja viņiem ir bijušas dvēseles, tad tās jau daudzus gadus lidinājās debesu zilajos plašumos. Var gadīties, ka tās kādudien man uzmetas wķ pleca kā ziemas salā zīlītes. Vai arī uz tava pleca.

1989

BROKASTIS ZIEMEĻOS

— Sapīpēsim! . ..

Dāvis Tīrums uzrunu palaiž gar ausīm. Lai piedāvājumu uzcienāties atšķirtu no aicinājuma uzcienāt, nav

vajadzīga liela atjauta. Sekcijā mājo sešdesmit pieci kustoņas, barakā — simt trīsdesmit. Nometnē ir trīsdesmit divas barakas. Tagad, Brencīt, ņem un tāmē, cik šeit pavisam ir vīru, cik pīpētāju? Labs tabakas dūms pieklusina diktās spēles vēderā, tāpēc no desmita deviņi ir nikni pīpētāji, sacīsim, pīpēt gribētāji, jo ne katram tabaka kurniet turas kulē. No trim pīpētājiem divi kā likts ir tukšinieki, kas katru mīļu brīdi tīko ielaist pirkstus cita repī. Savu mantu šeitan varētu izdāļāt no vezuma, ņēmējas rokas, grābējas rokas nekad nepiekusis cita labumu grābt un raust. Tīrumam cigārus šurp nesūta nedz aizjūras tēvocis, nedz kremļa papucis, tāpēc diedelnieki var pastāvēt pie ratiem un pagaidīt. Lai gaida vien, lai pagaida, gan sagaidīs no auna jēru. Vēl nav

dzirdēts, ka Tīrumam tundrā piederētu tabakas veikals. Un uz muguras viņam tabaka neaug. Katrs papiross, katra tabakas šķipsna, katrs mahorkas papirksnis ir pašam jānopelna. Ja tu, Brencīt, sīvā salā un vējā ar apsaldētām kājām, ar apledojušu bārdu, ar čūlājošiem vaigiem un kurkstošu vēderu būtu garas stundas izvicinā- jies ar cirtni un lāpstu, tad vakarā tavi kauli lūgtin lūgtos pēc miera un siltuma. Tad tev prāts uz kustību nenestos. Un tomēr Tīrums pēc dienas darba, redz, iet peļņā. Kamēr visādi sliņķi un miguži vāļājas uz dēļiem, tikmēr viņš loka savu muguru, kaut senus gadus uz krustiem ir tīri stīvs. Ikvienā saimniecībā šis tas šur tur pamazām dilst, plīst un lūst.

Boļševiku saimniecībās, kur priekšnieku ir bez sava gala, bet saimnieka nav

neviena, viss plīst un lūst ļoti drīz. Tāpēc Tīrumam rokas arvien var piepelnīt kādu kumosu vēderam un kādu smēķi priekam.

Jo šeitan cita prieciņa nav. Tāpēc Dāvis Tīrums turas tālāk nost no tāda gudrinieka, kas pats strādāt nevīžo, bet papriecāties mīl un skaidri tīko savu parādu iegriezt uz cita koka.

Saprotama lieta, arestantam ir apcirpti spārni, grozies,, kā gribi, žogs visapkārt.

Smejies bagātam, nesmejies nabagam, arī kārtīgam vīram var pienākt tukšas dienas.

Redz, tam Tīrums nekad neatteiks, tam pados savu repi kaut pusnaktī. Ar to padalīsies pēdējā maizes riecienā, to arvien pabalstīs nestundā. Bet par slīmestiem Tīrumam, ir maza bēda. Šovakar Dāvis peļņā neies, šovakar viņš atlaidinās muguru. Pēc vakara

pārbaudes aizstaigās uz savu veco baraku izprašņāt brigadieri Vaņinu. Pēc tam pavaļosies uz lažas, jo ir svētvakars. Ir Ziemsvētku vakars.

— Sapīpēsim? …

Jau Tīrumam satupst uz mēles gala labi gaiņājamie vārdi, kad viņš iedomā par Ziemsvētkiem. Un viņš prasītāju nevis attramda, bet svinīgi ceļ ārā no kabatas savu ādas repi. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Dievs dod devējam, velns rauj rāvējam.

Melnišķais besarābietis Jons mudīgi uztin un aizdedzina resnu mahorkas smēķi. Acis piemiedzis, izgaršo pirmo dūmu. Jons ir nenosakāma vecuma drebelīgs cilvēciņš, dveselis un nepieēža. Ne balts, ne melns, ne cepts, ne vārīts, apskretis un apskrandis, ar gurķa degunu, kas ziemu un

vasaru tek tecēdams, ar pakaļu bez saturas. Tāds bēdulis vairs ilgi garozā nekodīs. Tādas ir tās lietas.

Jonam līdzās stāv sīksts, sausens vīrs, kas visādi pūlas novērst acis no Tīruma repja, tomēr viņa skats kā apburts vēršas pie tā atpakaļ. Tas ir Juha, akotainis soms, izbijis sacīkšu autobraucējs. Kopš četrdesmitā gada Juha Sal- minens vada mašīnu ar vienu riteni, brigādē viņš ir ķerri- nieks, zemes dzinējs.

— Pacienājies… — Dāvis piegrūž somam savu repi.

— Palties, es nekrip, — soms turas pretim.

Ko tu, Brencīt, neteiksi, nabaga vīrs joprojām ir lepns kā muižnieka staļļa puisis.

— Bille, bitte, pacienājies! —

Tīrums neliekas mierā. — Bitte sehr\[8] redz, šodien ir ziemassvētku vakars, tā teikt — miers virs zemes …

— Tanke, [9] palties, — soms paņem tabakas maku un lēnā garā sev savīsta pīpējamo. — Oh! … Siemas sfētki, jā . . . Eiropā, Amerikā. Tur, kur clvo prīf cilvēk.

— Eglītes, svecītes… 0 Tannenbaum, o Tannen- baum!.. . [10] — atceras tīrums. — klusa nakts, svēta nakts. ..

— Klusa nakts, sfēta nakts… — Julia nodungo savā mēlē.

— Un tad vēl Ziemassvētku vīrs ar savu dāvanu kuli… ar lielu maisu … — piemetina Tīrums.

— Jā, jā… Un tītar cepets! . .. Un laps vīns!… Jā, velis parāvs, suomi, ēsti,

latvia — kopā viens. Paltikum! Viena kalva, viena sirts. Pet pacieties! Sitie pēstij tik un tā pūs pakaļam. Pūs kaputt![11] velis tos paraus, prīfip vienmēr usvar, tik pacieties! — soma mutē grūtie krievu vārdi, pat kļūdaini pateikti, skan ausij tīkami, tie itin kā izdziedāti. Juha pasmaida. Tik garu runu viņš sen nav runājis.

— Kā tad, kā tad … — Tīrums ar somu ir vienisprātis, jo saprot, ka tas nav runājis, lai pielapsinālos. Kāds vīrs, tāda cepure, Juham ir skaidra valoda. Tā pat ir pārmēr skaidra. Tīrums pamet skatu pa labi, pa kreisi — ko mute pelna, to mugura maksā. Par laimi, lieku ausu tuvumā nav, vienīgi Jons, bēdu dvēsele, stāv pablakām un tirpina savu sirdi ar sūro mahorkas dūmu.

Viss svarīgais sakāmais ir pasacīts, vīri pīpēšanu turpina bez valodām.

Gaiteņa dibengalā vienā kaktā atrodas mazgātuve, otrā kaktā stāv mīzalu vāts, kas nulepat ienesta un tur nolikta uz nakti.

Pulksten desmitos ārdurvīm piekārs slēdzeni. Līdz tam laikam Tīrumam būtu jāpārmij kāds vārds ar savu bijušo brigadieri Vaņinu: kad? Un vai vispār? Jo, redz, ir aizskrējušas četras dekādes — un nekā. Pirms pusotra mēneša viņš bija ticis projām no būra brigādes, bet līdz pat šai dienai kā netiek, tā netiek atpakaļ uz savējo. Par ko Tīrumu bija iespundējuši būrī? Kur baznīca, tur krogs nav tālu. Eku, Brencīt, saprotama lieta, ka ne par ko tāpat kā citus grēkāžus. Tur jau tikai retais ietiek ar patiesu vainu, vairums sēž par niekiem. Jo ne visi ir svēti, kas baznīcā

iet. Redz, pilnum pilna būra brigāde skaidri liecina par priekšniecības modrību. Par tās uzcītību, par uzticību partijai un vadonim. Par stingrību. Bet stingrības priekšā arestants dreb.

Dāvi Tīrumu bija ietupinājuši par numuru. Par to, ka viņam numura neesot bijis. Kaut arī viņam numurs bija bijis.

Labs, pa lielu gabalu, pa versti saredzams numurs. Teicams numurs. Tomēr izrādījies, ka viņa numurs nav tāds, kādam tam jābūt. Tāpēc nosprieduši, ka numura nemaz neesot. Uz Tīruma padilušā vateņa muguras sprīdi garie cipari bija bijuši uzkrāsoti ar gaiši zaju eļļas krāsu. Necik sen kā nometnes mākslinieks tos vēl bija uzkoši- nājis. Bet jokupēterim režīma priekšniekam kapteinim Zamogiļnijam vecā mode, redz, nebija bijusi pa prātam.

Un viņš bija izdevis savu rīkojumu. Tagad numuri bija jāuzkrāso uz atsevišķas lupatas un tā pēcāk jāpiešuj pie vateņa.

Lai būtu kulturāli. Pagalam aizrāvies ar saviem vakara darbiem, Tīrums šo svarīgo rīkojumu bija izlaidis no prāta. Un še tev, Brencīt, divi mēneši. Citam deg,, viņam smird. Zināma lieta, nelaime nenāk viena. Sodu izcietušais no būra allažiņ atgriežas savā brigādē, bet Tīrumu patrieca pie svešiem. Kas patrieca? Kālab patrieca? Kas to lai pasaka. Rasi, būdams kunga prātā, kāds no daudzajiem priekšniekiem bija gribējis pajokoties.

Rasi, tas bija gribējis nopietni pastrādāt.

Pa tam Tīrums savu smēķi ir tiktāl nokurinājis, ka viņam sāk svilt lūpas. Viņš uzspļauj uz pirkstgaliem, ar īkšķi un rādītāju apdzēš kvēlošo oglīti un atlikušās

mahorkas drupačas atkal savāc repī.

Vakara pārbaude ir iesākusies, baraku vairs nedrīkst pamest. Neko darīt, pie Vaņina viņš aizliks pēc tautas skaitīšanas.

Ka tevi nelabais, viņa pārtikas kule ir tukšāka par tukšu, šovakar viņš vēderu nepielocīs. Se tev, Brencīt, svētvakars.

Bet vēders jau brēc pilnā balsī, tam kroņa plānās vakariņas bijušas nebijušas, tikpat kā velnam zemene. Brēc vai nebrēc, no skopa var vēl ko izdabūt, no tukša nekā. Ja nu Vaņins viņu pēcāk labi uzcienātu? Kazi vai brigadieris iedomās to izdarīt. Bet uz ēšanu tīši uzprasīties Tīrums vis neies. Nē un neparko. Tāpēc vēders būs jāsajož, kaunīgs suns netop tauks. Tīrums izšņaukājas mutautā un īgnu prātu rāpjas uz nāraugšas. Tur viņš iemetas savās cisās un iemiedz ģīmi spilvenā. Ne no vecuma

cilvēks vecējas, bet no bēdām. Kam bēda, tam spilvens ciets.

— … senās Romas patriciešu pusdienas nav bijušas nedz pieticīgas, nedz arī pārmēr bagātīgas. Piemēra pēc, vispirmajā cēlienā pusdienotājiem pasnieguši lāča cepeti. Te ēdējam bija jāpameklējas pēc kāda ķepas gabala, tas mēdz būt sulīgs un īpaši gards. Piedevās pasnieguši ar ķiplokiem saceptus kviešu plācenīšus, ko pamērcēt taukos. JPēc tam galdā cēluši ar ķirbja šķēlītēm un etiķī ietaisītām olīvām, ar putnu iekšām un mazmazītiņām, sulīgām desiņām aprotātu ceptu sivēnu. Tam sekojis ar zirņiem, ar pupām, ar firziķiem un riekstiem aplikts auksts siera plācenis, ar uzkarsētu medu pārliets. Pēdīgā cēlienā piene- suši pildītas olas, svaigu, maigas garšas sieru,

kapātas aknas ar rāceņiem, tunzivis krējumā, austeres un gliemjus, grauzdētus kastaņus un ar plūmēm pildītas ceptas ūbeles . ..

Cūku gans cūku zīda, aizkalnē gulēdams! Neldzīgs runātājs ir lietuvietis Antons. Avīžnieks, žurnālists. Cilvēks, kas beidzis divas augstskolas, prot astoņas valodas, ir izbraukājis zemju zemes, bet saprašanu no tam nav iemantojis. Tikai vispēdējais muļķis un teļapakausis būtu varējis četrdesmitā gada rudenī pamest Ameriku, lai spolētu atpakaļ uz leišiem.

Lai taisni kā pa diedziņu ieskrietu krievam rokās. Haudujudū un zdravstvuiķe, varen plaša mana zeme dzimtā. Prāts Jelgavā, pakaļa pelnos. Jaunskungs vēl šodien var pārmest krustu, ka dabūjis tikai piecpadsmit, jo tādus ļaundarīgus

kapitālistu spiegus čeka tajā laikā mēdza likt pie sienas bez lielas spriedelēšanas.

Patiesībā Antons ir lādzīgs un lēnīgs vīrs, tāds, kas ne kož, ne sper, tāds, kas ne mušu no deguna nejaudā aizdzīt.

Dzīvošanai sociālismā viņš nav ne radīts, ne piemērots. Viņš neprot liekuļot, neprot lišķēt, neprot uzstāt, neprot lamāties, neprot melot, neprot krāpt un neprot zagt.

Pats ar savām rokām neprot padarīt nevienu darbu. Nu jā, Brencīt, nemērī citus ar savu olekti. Cita vietā būt gudram allaž ir vieglāk nekā pašam būt gudram.

Antons prot labi runāt un labi rakstīt, un tādu pratēju nemaz nav daudz. Uz pasauli viņš skatās ar zilām acīm kā mazatnē, blēdim par krāpšanu, zaglim par apzagšanu viņš pateiks labu vārdu. Tāds auša sociālisma apstākļos viens divi dabū

galu. Bet nometne ir sociālisma vispārākā pakāpe. Par laimi, Antonam līdz šim ir neticami pavedies, ieslodzītie biedri arvien ir pratuši viņu pasargāt un paglābt no bojā ejas, pratuši iesēdināt kādā siltākā vietiņā, kur svied- riņus pārmēr nesviedrē un darbs kauliņus nelauž. Arī Jol- kina brigādē dzīvodams, viņš rītos neķeras ne pie cirtņa, ne pie ķerras, bet aiziet uzdancot ar slotu. Antons ir die- ninieks un divu pavardu kuriķis celtniecības meistaru būdā. Bads māca strādāt, aukstums tecēt. Bet arī tur Antonam darbs ķeras un metas, jo pēc dažu stundu rosīšanās viņš gan ir tapis melns kā krauklis, bet būda sprāgst pušu no dūmiem. Par tādu ķēpāšanos kurš katrs jau simtreiz būtu padzīts. Izskrējušies pa āru, meistari grib uz brīdi tikt pie siltuma un

karstas tējas. Arī noderīgus papīrus ar stīviem pirkstiem nevar uzrakstīt. Lai arestanti saņemtu vairāk ēdamā, meistariem ir jāsaraksta labi papīri. Pie padarītiem darbiem ir jāmāk pierakstīt un ir jāpieraksta tikpat daudz nepadarītu.

Aukstumā un dūmos, skaidra lieta, labus papīrus nevar uzrakstīt. Sad tad brigadieris Jolkins itin kā aiz laba prāta iet Antonam biedros, kad tas kurina krāsnis. Bet to viņš nedara bēduļa labad.

Brigadieris tur iet izgrozīties meistaru priekšā, tāda pazīšanās kādreiz varētu izrādīties noderīga.

Par laipno izpalīdzēšanu Antonam tagad ir jāākstās nerra lomā.

— … Boloņā tevi pacienās ar pirmšķirīgām desām, Mo- denā ar pildītu šķiņķi, Pjačencā ar klimpām ķiploku

mērcē…

— Nesteidzies, stāsti lēnāk! — pavēl Jolkins. — Es to visu gribu redzēt… apskatīt. Es visu gribu nogaršot, labi un pamatīgi izgaršot.

— Moncā tev cels galdā sottile, sulīgas desiņas, tievas kā dāmu pirksti, un tomarelle, tādu kapātas gaļas sacepumu, ka, to ēdot, tu norisi pats savu mēli.

Kjavennā tev dos lielisku fazāna cepeti un kastaņus, Venēcijā frutti del mare, vissmalkākās zivis, austeres, krevetes, Ferrārā apaļus raušus, Sjēnā brīnumgardu marcipānu. Bet Padujā tu varēsi iecirst zobus tik garšīgā maizītē, kādu tu savu mūžu neesi baudījis … Vārdu sakot, par savu naudu tu varēsi saņemt visu, ko tu kāro, pat brīnumputna Fēniksa cepeti.

Gādā tikai naudu.

Ak tu baltā pasaulīt! Kad kuili laiž pie cūkas, tad kuilis zobus šļamstina.

Dulls kas dulls, kāds šūpulī, tāds kapā.

Nolāpītais žemaitis, nudien ir atradis vispiemērotāko vietu, kur vārstīt muti, kur žadzināt par ēdamo. Labāku nekur neatrast. Se tev, Brencīt, tāds cepetis, še tev šitāds, še tev zivtiņas, še tev akniņas.

Plācenīši un ūbelītes. Pamērcē taukos un pamērcē mērcē. Kaut tu izkūpētu! Uz tādām runām arestanta vēderam ir ko ausīties. No tādām runām arestantam piemetas zarnu graize. Tīrums paslēpj galvu zem spilvena. Spilventelis ir plāns, ēveļskaidas tajā sabirzušas, bet runātāju var aizsniegt ar roku. Patiesībā pret muļķi būtu jāizlaiž dusmas, ģeķis būtu jāizlamā no panckām ārā. Bet kā tu lamāsies, ja tas, kas klausās, ir Jolkins. Brigadieris. Ja

cilvēks dzīvo brīvē un viņam kāda sabiedrība nav pa prātam, tad viņš var uzlikt savu cepuri galvā — uz saredzēšanos citā reizē. Vai uz nesaredzēšanos. Pēc savas gribas arestants no brigādes projām netiek.

Ikdienā brigadieris ir ieslodzītā galvenais pavēlnieks, viņa cēlājs un viņa gremdētājs. Muļķis brigadieris,, tāpat kā neģēlis brigadieris, palaikam ir ieslodzītā kapracis. Redz, Vaņins ir īsts cilvēks.

Gudrs, pieredzējis un godprātīgs. Tas nekad nestrebj karstu, tas septiņreiz nomēri, iekām griež vai cērt. Ar priekšniecību viņš prot sadzīvot, savus brigādniekus prot aizstāvēt. Viņš zina, kas ir labs un kas ir slikts. Vaņina namdaru brigādei arvien tiek vislabākais apģērbs, vislabākais miteklis un visvairāk ēdamā.

Brigādē nav neviena tūļas, neviena slaista, visi vīri ir darba darītāji, neviens nedzīvo uz cita rēķina. Ko brigadieris liek, to vīri ātri padara. Bez tielēm, bez kur- nām. Un bez lamām. Visaugstākās priekšniecības klātbūtnē Vaņins gan paceļ balsi, tad viņš skaļi gānās un nešķīsti apsaukājas, lai kungi redz un dzird, kā īstens brigadieris izrīko un iztrenkā savus gnīdas. Un pats nosmīn, pašam tāds cirks varen iet pie sirds. Bet, redz, savā sādžas skoliņā Vaņins ir skolojies tikai četras ziemas.

Jolkins ir varas un goda kārīgs cilvēciņš, kas nometnē beidzot ticis pie mazas činas un teikšanas. Lai par katru cenu noturētos brigadiera godā, Jolkins izdabā gan lielam, gan mazam priekšniekam. Muļķis kā puļķis — kur dzen, tur lien. Tāpat kā senāk muižas

vagaram, brigadierim pašam nav jāstrādā.

Tam ir jāpanāk, lai naigi rukātu viņam pakļautie. To var panākt ar prātu vai ar vēzdu. Jolkinam prāta nav daudz. Tomēr katrs gailis ir savā sētā kungs.

— … rokfors un parmezāns, livaro un ponlevēks, gardie- OVerņas un Pikardijas sieri, Sardīnijā iecienītais salso, Florences marcolino, marta siers, tad vēl brīnišķīgais ka- mambērs, kārkla klūdziņu groziņos iepildītais, atsulotais žonšē — Montreijas svaiga biezpiena siers un tad vēl sa- senāžs, ko franču zemnieks pagatavo no vārīta kazas, aitas un govs piena maisījuma …

— Jā, jā . .. un tad viņš vēl ķer un ēd vaboles, vardes, ķirzakas un sliekas! …

— Dāvis sirdīgi noburkšķ savu sakāmo, jo vairāk nejaudā paciest kaimiņu runāšanu.

— Ko, ko?… Ko viņi ēd? — saausās brigadieris, kam rūp vēl vairāk uzzināt par ēdamo un ēdējiem.

— Stāties! Rindoties pārbaudei!

— no lejas atskan die- ninieka Kobiļanska sīkā balstiņa un paglābj Tīrumu no izskaidrošanās.

Gulšņātāji ar skubu lec zemē no nārām, ar skubu stajas ierindā — kazi kurš būs skaitītājos. Dežurējošais uzraugs ir bļaurīgs seržants ar atkarenu apakšlūpu.

Suns, kas rej, nekož, ar seržantu var iztikt, tas savai maizei aizdaru pelna ar rīkli, nevis ar negantībām.

Seržants soļo gar ierindu un kūpina papirosu — kas viņam nekait. Ar savu rēķinu dēlīti viņš iebiksta katram stāvētājam krūtīs un pusbalsī nomurmina kārtas skaitli. Pie seržanta lūpas papiross

turas kā pieaudzis.

— Papīpēsim, priekšniek… — diedelnieks Jons vairs nevar nociesties.

— Papīpēsim, kā tad… Katrs savu!

— skaļais seržants izbļauj visiem zināmu atbildi un turpina savu darāmo.

— Mats matā… — Jons pieglaimīgi pareģo, kad seržants ir'ticis līdz ierindas galam.

— Mats matā! — piekrīt seržants, apmērcēdams mutē tintes zīmuli.

Uzrakstījis uz dēlīša, kas viņam rakstāms, viņš iesit dēlīti azotē, sadabū un aizsmēķē jaunu papirosu un izsmēķēto papirosa galu iemet ogļu kastē. — Mats matā, kā tad!…

Dāvis Tīrums uzlien savā guļasvietā.

Pēc kāda stundas ceturkšņa vakara pārbaude būs galā, tad viņš žigli aizliksies pie Vaņina. Ik pa desmit dienām

norīkotāji sastāda sarakstu par brigādnieku pārcelšanu no vienas brigādes uz citu. Visbiežāk pārcelšana notiek pēc darba vietas pieprasījuma, jo darba devējiem rūp izveidot labas viena aroda brigādes, tiem rūp tikt pie prasmīgiem amatniekiem. Redz, Vaņins zina — iedod Tīrumam rokā darba zīmējumu, atstāj tam viņa palīgus, tad pats vari neraizēties.

Darbs būs izdarīts tā, ka labāk nemaz nevar. Tikai nestāvi viņam uz kakla.

Nedzenā viņu un nerīko. Nolādēto verga darbu darot, ļauj viņam kaut mazdrusciņ izjust strādāšanas prieku. Prieku par labi padarītu darbu. Ja būs vajadzīgs, Tīrums uzstatīs vissarežģītākos veidņus kā likts, vakarā brigadieris varēs pabolīt acis un nogrozīt galvu. Par to, ka salā un putenī tapis tik gludi un smalki nostrādāts darbs.

Par vienkāršiem darbiem nav nemaz ko runāt. Nē, Brencīt, nē, Dāvis Tīrums nav nekāds nejēga, viņš jau sen ir atjautis sociālismam vispiemērotāko izturēšanās veidu: tu cel, es stenēšu. Rīkojies tā, ka citi tevi tur par muļķi. Pulkā strādādams, pārlieku nesviedrē- jies, bet kusties tomēr mazliet naskāk par vispēdīgo sliņķi.

Pašā sociālisma smailē, valsts pārmācības nometnēs,. Tīruma apģistie nosacījumi ir lielā svarā. Tur, kur tevi moka un mērdē, tur tev pašam jāpieprot pietaupīt savus spēkus, tur tev pašam jāgādā par savu vienvienīgo dzīvī- biņu.

Labāks nieka ugunskurs nekā rieciens maizes. Bet Vaņina brigādē ar muļķošanos vairs neder citus muļķināt. Neviens pats savā pirkstā nekož, šie ir pavisam citi rēķini, te par krietnu darbu tiek pilnāks

vēders un siltāks apģērbs. Te darbam redzama kaut maza jēga. Tāpēc turi muti un rukā. Un, ja ar to brigadieris vēl tiek pie uzslavas un cieņas, tad ir labi visiem.

Bet, redz, muļķim muļķa nelaime, sūdu muiža, lubu jumts, Tīrums nekādi netiek atpakaļ pie Vaņina. Par to var aptecēties dūša. Jo nožēlojamā Jolkina zemes racēju brigādē var drīz vien noiet na grauda.

Ziemeļos zemi nerok, to cērt ar ciršanu.

To drupina pa sīkam gabaliņam, pa drupstalai. Jolkina brigādei ir zirga darbs un zvirbuļa ēdiens, te tu izšķiedīsi pēdīgos spēkus. Tīrums jau būrī bija pietiekami izvārdzināts, tagad būtu jātiek uz pekām, lai pavasarī nenoliktu karoti. Vai patiesi brigadieris būtu vainīgs pie viņa nedienām? Jolkins Palkins? Skauģis nedod ir teļam piedzimt.

— … Bet es droši apgalvoju, ka par visiem pārāks ir spāniešu ēdiens oļjē.

Prāvā māla podā kārtu kārtām liek sašķēlētu gaļu pamīšus ar sašķēlētiem dārzeņiem. Tur tad nu ietilpst vērša gaļa, jēra gaļa, teļa gaļa, cūkas gaļa,, trusis, cālis, tītars, irbe, paipala, meža balodis un sloka,, kartupeļi, pupas, kāļi, topinamburi, artišoki, puķkāpostL rožkāposti, burkāni, selerija un vēl šis un tas, kas saimnieces dārzā dēstīts un uzaudzis. Podā vēl iemet sīpolu pārīti, dažas ķiploka daivas, dažas citrona šķēles, upeņ- lapas, pētersīļus, puravus, ķimenes, korintes, paegļogas un to visu uzgardina ar smaržīgām austrumzemju garšvielām — ar lauru lapiņām, ar ingveru, ar melniem un ar turku pipariem, ar nagliņām un timiānu, ar baziliku un muskatriekstiem. Te nu

saimniecei jārīkojas gudri un zinīgi, viņai jāstrādā kā pašam Radītājam, jo poda saturam ir jābūt smalki izsvarotain. Tur vienas sastāvdaļas garša vai smarža nedrīkst pārmākt citu, bet kopīgā saskaņā tā tomēr nedrīkst pazaudēt pati savu īpatnumu. Māla trauku neliek vis uz uguns, bet iebīda karsti izkurtā krāsnī, kur to aprauš ar degošām oglītēm. Un, kad tad pēc divām vai trim stundām podu velk no krāsns ārā, kad tam noceļ vāku… tad istaba pieplūst pilna ar tādām smaržām, ka tev sāk raustīties nāsis, ka tev mute pieskrien ar siekalām, un tu tās rij un rij, un rij……………….

Tad saimniece ņem rokā pavārnīcu un . . .

Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ, nāc mājās.

Kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu.

Laba daudz nevajag, Tīrums rāpjas zemē no nārām. No neēstiem labumiem viņam reibst galva un metas šķebana dūša.

Putniņus neķersi, ar roku mezdams.

Dāvis sagrābsta kabatā savus pīpējamos piederumus un šļūc projām uz gaiteni uzpīpēt. Labi vēl, ka viņam repī turas tabaciņa, citādi šovakar varētu spļaut melnu. Soms vāļājas uz lejas nārām un izliekas, ka Tīrumu nav pama​nījis.

— Nāc, nāc, bitte sehr… Pēc brangas maltītes der uzpīpēt, — viņš aicina Juhu sev līdzi.

— Tanke, palties! — soms vairs nevilcinās, bet mundri lec kājās, izgāž vēderu un iesmiedamies uzbliež pa to ar plaukstu. — Klāra pūšana — pēc vien la souper[12]!…

Gaitenī viņi stāv un pīpē klusuciešot.

Abiem galva ir •smagu domu pārņemta.

Ko Ziemassvētku vakarā dara viņu mīļie?

Kā viņi dzīvo, kā jūtas? Kā viņi garus gadus iztikuši bez vīra atspaida, bez tēva padoma? Tīrums ir projām vienpadsmit gadus, Juha — divpadsmit. Juhas mazā meitiņa būs paguvusi izaugt. Kad paņēma Tīrumu, viņa Rūtiņai bija divpadsmit gadu. Jā, tolaik viņa Rūtiņai bija divpadsmit gadu …

— Stāties pārbaudei! — sauc Garā lūpa, ieklupdams no āra kopā ar garaiņu mutuli.

Te tev nu bija. Šovakar priekšniecībai iet greizi. Vai nu skaitītāji ir dūšīgi apdzērušies, vai arī kāds trakulis ir aizlicies projām tundrā. Nē, Brencīt, bēgšana nav prāta darbs. No šejienes nekur tālu netiksi, tās ir tukšas cerības. Ja

kāds ieslodzītais patiesi ir tiktāl noguris, ka vairs ne grib, ne jaudā tverties pie dzīves, tad lai viņš lien virsū zonas dzeloņžogam. Tirkš, tarkš — no abiem strazdu bū​riem reizē.

Seržants soļo gar ierindu un kūpina papirosu — kas viņam nekait. Ar savu rēķinu dēlīti viņš iebiksta katram stāvētājam krūtīs un pusbalsī nomurmina kārtas skaitli. Pie seržanta lūpas papiross turas kā pieaudzis.

— Papīpēsim, priekšniek… — diedelnieks Jons vairs nevar nociesties.

— Papīpēsim, kā tad … Katrs savu!

— skaļais seržants izbļauj visiem zināmu atbildi un turpina savu darāmo.

— Mats matā… — Jons pieglaimīgi pareģo, kad seržants ir ticis līdz ierindas galam.

— Mats matā! — piekrīt seržants, apmērcēdams mutē tintes zīmuli.

Uzrakstījis uz dēlīša, kas viņam rakstāms, viņš iesit dēlīti azotē, sadabū un aizsmēķē jaunu papirosu un izsmēķēto papirosa galu iemet ogļu kastē. — Mats matā, kā tad! …

Garā lūpa ir projām. Ej ar Dievu, skrej ar vēju. Redz, arī Tīrumam svilst pēdas, bet kur tu, kur tu aizspruksi, ja tautas skaitīšana turpinās. Arī uz maišeļa pašreiz ne- līdīsi, tur Antons tev pieliks pilnas ausis ar trekniem ēdieniem. Pēcāk visu cauru nakti būs jāmurgo un jāsvaidās.

Derētu, tagad brangi derētu kaut ko uzlikt uz zoba. Kaut mazliet, kaut nedaudz, kaut druscltiņ. Kaut pusklaipiņa maizītes.

Tomēr šovakar, Brencīt, būs jāpietiek ar karstu ūdeni vien, pakaļu pataucēsi, sildot pie mūrīša. Ne ik dienas saule spīd. Dāvis

pamāj Juham ar roku, un viņi vēlreiz aizšļokā uz gaiteni uzpīpēt. Labi gan, ka repi turas, tabaka. Jons izmanīgi aizluncinās viņiem līdzi.

— Tie dullie skaita, skaita un nevar vien saskaitīt, — Tīrums pukojas. — Mēslu būšana, drīz noslēgs .durvis,, bet man vēl būtu jāizmet maza cilpa.

— Nekas nepūš, nekur tu netiks, — prātuļo Juha. — Tie sfoloc mūs cūko tīs prāt, šovakar tie rnus noturēs iekšā ieks parak. Klāra pūšana.

— Lai mēs cits pie cita neciernotos, lai mums nebūtu svētvakara, — Jons svarīgi piemetina. Runājot viņam švīkst krūtis. No tās nelaimes viņam netapt vaļā.

Arī tā ir klāra būšana. Kur jau tā maz, tur vēl zūd.

Aiz durvīm kāds skrapstinājas.

Somam ir taisnība — sargs šauj durvīm priekšā bultu un piekarina slēdzenes. Viņi ir ieslēgti pirms laika.

Sekcijā, lielās telpas vidū pie garā galda sēž divi. Jolkins un Antons. Kungs cienā savu ākstu. Paga, Brencīt, ar ko tad cienā? Ko šie ņem iekšā? Re — uzsildīta auzu putra. Katram pa pilnai bļodiņai, tās ir četras piecas virtuves porcijas. Dzīvo kā tārpi pa speķi. Putra ir ietaupīta no brigādes kopējā vakariņu katla. Jolkins teicami prot sadzīvot ar pavāriem. Trešā ietaupītā bļodiņa pieder Griš- kam, brigadiera izpalīgam. Turi muti, dabūsi pusi. Tad vēl tur uz galda ir maizes klaipiņš. Vai arī tas ir atlēcis no brigādes, no brigādnieku sapelnītā vai kā savādāk sagādāts, to tagad nevar izspriest. Toties cukuriņš skaidri ir atbērts no kopējā

ienākuma. Kādu sakni cūka izrok, tādu ēd.

Griška savu tiesu leksē, tupēdams uz nārām.

Tīrums noce| no pavarda tējkannu un ielej savā stikla burciņā verdošu ūdeni.

Atspiedis muguru pret gludo, silto mūrīti, viņš skaļi strebj pliko dziru. Kamēr karstais pa- dzēriens tek un skrien pa zarnām, tikmēr vēders līksmo. Bet, kolīdz pēdējais malks ir aiztecējis, tā zarnas atkal tinas un mežģerējas, smeldz un bezkaunīgi trokšņo. Tīrums noliek savu burciņu malā un rāpjas uz nārām.

Pamodies Tīrums neprot atšķirt rītu no vakara. Telpas vidū vadā iekārta spuldze gaiši deg dienu un nakti. Tīrums palaiž acis uz visām pusēm — brigādnieki guļ gulēdami. Tad viņš uzslējās sēdus un pamet skatu uz leju. Melnā aitādas

puskažociņā, glītos, melnos velteņos, ar papirosu zobos, pavarda priekšā zvāļojas jautrais sārtvaidzis kapteinis. Režīma priekšnieks Zamogiļnijs.

Puspelēkā puskažokā, ar smēķi pie atkarcnās apakšlūpas, viņam līdzās svārstās seržants ar garlūpu muti. Dieninieks Ko- biļanskis stāv kungu priekšā nebaltā veļā un drebinājās no bijības un pārbīļa.

— … ko tu man pūt… neviens nepīpē! … Bet es, saproties, zinu… jā, ka pīpē………….. Ka ššeit pīpē!… — kapteinis runā, mēli mežģīdams. — Un tu šepat uz vietas man pateiksi, kurš tei… šei… saproties, štei… kurš pīpē!

— Sekcijā neviens nesmēķē, pilsoni kapteini. Visi vīri iet pīpēt gaitenī, — apgalvo Kobiļanskis.

— Tu melo, tas ir … tu melo!…

Padomju oficieris tev saka, ka te pīpē, un tu ne … bet viņš to sev … tev … saproties, pierādīs…………………. Pierrā-dīs!

Kapteinis Zamogiļnijs braši atstumj uz pakauša savu mākslīgās jērādas jērenīcu, atrauj vaļā puskažoku, nogāžas uz ceļiem un sāk rakāties pa ogļu kasti. Un drīz vien izceļ no tās papirosa galu. Lepns un laimīgs viņš uzgrī- ļojas stāvus.

Izsmēķi viņš tur izstieptā rokā un rāda to visai savai valstij. Pasaules vienai sestdaļai.

— Un šis kas ir?… Kas šis ir… šitenais, saproties, šitais te … ko? A? Kobiļanskis, saprotama lieta, varētu pateikt, ka kapteinis tur rokā izdegušu papirosa galu. Tomēr Kobiļanskis to

nepasaka. Viņš stāv ar zemu nodurtu galvu, ar grīdā iedurtu skatu un klusē.

— Bet tagad… saproties, es tev… saproties, tu man pateiksi, kurš! Jā, kurš suņabērns pīpē šitenā guļam​istabā … Kurš draņķīgs suņabērns uzvedas anti… santi.. sani … pret veselību vot!

Dieninieks Kobiļanskis klusē.

Dieniniekam Kobiļanskim nav ko teikt.

— Kurš?

— Seit es nevienu neesmu redzējis smēķējam, visi iet pīpēt gaitenī, — atbild dieninieks.

— Ja tu nevienu neesi redzējis, tad tevi… tad tu ne… tad tu slikti strādā!…………. Un tad tu nemaz nederi par dieninieku … Tad tevi jābāž būrī……………. Bet, ja tu esi

redzējis, saproties, ja tu esi redzējis … un tu oficierim, saproties, tas ir man………… tad tu melo………… Un par to tevi, veco ķēmu, atkal jābāž būrī…

Vēl vairāk jābāž … Kurš?

— Es neesmu redzējis, — atbild dieninieks. Kobiļanskis ir merdelis invalīds, viņš labi zina, ka būrī viņa dienas būs skaitītas.

— Celties! Stāties ierindā!…

Skaitīšu līdz trīs!… — kapteinis Zamogiļnijs rēc pilnā kaklā.

Brigādnieki ar skubu lien ārā no cisām un sastājas divās rindās. Viņējā pusē, savu nāru priekšā nostājas Umargaļijeva brigāde. Arī tie ir zemes racēji, tādi paši nabagi.

— Tagad atzīstieties,

kurš………. Kurš smerdelis, saproties, šeitan pīpējis… šitenā istabā…

Guļamistabā. Varbūt tas tiks cauri sveikā… ar veselu ādu. Kurš?

Vīri glūn uz kapteini ar tumšu skatu.

Vīri domā nelabas domas. Klusumā gārdz un svilpē Jona krūtis.

— Dieniniekam — divi… ar rāvienu!…………….. Lai citu reizi viņš skatītos ar acīm, saproties… lai redzētu to, kas viņam jāredz………. Bet abiem brigadieriem — tik, cik te būs izsmēķu … Viens jau ir! Viens ir!

Kapteinis Zamogiļnijs vēlreiz pavēzē roku ar izsmēķi uz visām pusēm. Tad viņš sazvārojas, smagi nogāžas uz ceļgaliem un, četrrāpus lodādams gar pavardu, čakli

grābājas pa ogļu kasti. Kas kungam var liegt ar cimdiem blusas ķert. Un, palūk, viņam pirkstos patrāpās vēl viens papirosa gals. No pavarda svelmes, no piepūles un no lielās veiksmes kapteinis Zamogiļnijs ir nosvīdis slapjš. Viņš grūti nopūšas, ar notraipītām rokām norauš no sejas sviedrus, un viņa sārtais ģīmis top melni svēdrains. Seržants Garā lūpa palīdz savai priekšniecībai tikt uz kājām, kopā saķērušies, viņi mazu brīsniņu līgojas šurpu turpu. Pods podu vārta, abi vienā melnumā.

— Paskaties, Sidorov, paskaties šurp … Vai tu redzi? …

Re, ko fašisti pīpē!…

«Belomorkanālu» … Saproties, oficieru papirosus… Mēs lējām, saproties, izlējām savas asinis, bet šie………………….

Saproties, Sidorov, šie velk mūsu «Belomoru»! Mūsējo!… Velns parāvis — mūsējo!…

Garā lūpa Sidorovs paskatās arī.

Viss ir taisni tā, kā ir. Tā, kā kapteinis nupat bija pateicis. Vai «Belomors» ir? Ir. Divi «Belomori» ir. Mats matā. Līdz galam nosvilināti. Un izlietas asinis ir.

Mūsējās. Tas visiem zināms. Un fašisti ir.

Mats matā. Siem trim būris ir nopelnīts.

Pelnīti nopelnīts. Tā, ka nosmird.

Sidorova brāļuks arī sēž. Kolimā. Sūdu bedrē Kolimā… Bet mazā māsa sēž Karagandā. Māsa ir liela sterva, tā lai sēž vien. Bet par ko brālnieks? Frontinieks ar ordeņiem pie krūts. Par ko viņam divdesmit pieci? Mats matā. Par ko? Par ko? … Tpū! — seržants iemet savu papirosa galu ogļu kastē. Sis te varbūt ir,

šie, sacīsim skaidri, šie ir fašisti, bet par ko- brālnieku? Par ko brālnieku? Tur tas āķis. Mats matā. Par ko?

— Sidorov, pieraksti!…

Dieniniekam — divi mēneši, Jolkinam — divi mēneši un šim … šitam … Omar …

Amur… saproties, Aļijevam — tam arī divi mēneši. Par sakariem, saproties, ar oficieriem… nē, nē, bez oficieriem, un tā tālāk saproties, bēgšanas mēģinājums … ar nopietniem sakariem … Būrī ierasties rīt no rīta … agrumā.

Kapteinis Zamogiļnijs iemet nodzisušo papirosa galu ogļu kastē un ar melniem pirkstiem Iūl» iedabūt pogcaurumā oficiera spožo pogu. Pēc kāda mirkļa viņš šim nodomam atmet ar roku, sev par prieku uzrēc dziesmu un, viegli šurp turp zvalstīdamies, tenterē

projām uz gaiteni. Garā lūpa kapteinim braši un greizi piebalso: «Ļubīmij gorod, možeš spaķ spokoino! …» Kur zedeņi turēsies, ja stabi neturas. Tad gaitenī ieskrien garaiņu mutulis un ārdurvis aizcērtas ciet.

— Kāpēc? — brīnās Umargaļijevs.

— Par ko?

— Par ko, par ko!… — noburkšķ Jolkins sašļucis. Gailis savus spārnus ir nolaidis. Pa Kobiļanska vaigu norit liela asara. Sekcijā turas klusums.

Tīrums paķer savu repi, piecērt somam ar elkoni, ar acīm pamāna sev līdzi vārguli Jonu. Gaitenī griežas zili dūmi, tur pīpētāji apakšveļā grozās balti un klusi kā veļi. Retais izmet kādu vārdu.

Kas mēli satur, tam labi iet.

Uzlīdis atpakaļ uz nārām, Tīrums

piedomā par Jolkinu, kam cisu vieta ir mazliet nostāk. Lai viņš ir kāds būdams, tik un tā — arestants. Savējais.

— Vai tev tabaka turas? — Dāvis apjautājas.

— Nav necik daudz, dažas dienas ar to iztikšu, — Jol​kins noplāta rokas.

Tīrums savāc no savas mantu kules visu tabakas iekrājumu, divas mahorkas paciņas, un pamet tās brigadierim.

— Ņem.

— Ko tu, ko tu, vecais . . . tev jau pašam … — Jolkins itin kā atvaira piedāvājumu.

— Ņem, ņem. Es jau būšu uz brīvām kājām, jaunnedēļ aizgādāšu tev uz būri vēl kādu mazumu. Ņem droši, — Tīrums mudina brigadieri, kas ilgāk vairs nepretojas.

— Paldies tev, vecais. Griška, tu pielūko — nesēdi vecajam uz skausta! Vai saprati? — Jolkins stingri nosaka savam vietniekam, kas guļ mazliet atstatu. Griška pamet ar galvu par zīmi, ka ir sapratis.

Otrreiz Dāvis pamostas ne no šā, ne no tā. Brigādnieki guļ stiprā miegā. Brīdi pa brīdim kāds gulētājs iekrācas, kāds cits stenēdams atmet sāpošās rokas, un vēl kāds cits gari nošvapstās. Pavardā ogles deg pilnā degšanā, nokaitētā dzelzs virsma atplaiksnī sārtu blāznumu, rīts vēl ir labā gabalā. Pie sienas tikšķētājs rāda otro stundu. Virs pavarda un ap dūmvadu dvako uz auklām sakarināti apauti un cimdi. Kaut arī telpā mājo mierība, Tīrumam prāts ir tapis tramīgs. Kāds nedievs man nedod miera? — viņš errīgs nodomā un apmetas uz vēdera, lai no

jauna laistos miegā. Miegs ir nabaga manta, nakti nedrīkst pa tukšu tērēt.

Nomodā vēders brēc pēc ēdiena. Tomēr trauk- smainums no Tīruma neatstājas.

Tāpat vien, ne no šā, ne no tā viņš nemēdz uztrūkties. Eku, Brencīt, gudram ir Dievs palīdz — vai maz esi cietumos skolots?

Tikai muļķis nezina, ar kuru roku krustu mest. Tīrums pašauj roku zem spilvena un tur sagrābsta nazi. Nav jau tas nekāds nazis, tāds joks vien ir, metālzāģīša atlūza īkšķa garumā, ģelzis ar nieka asmenīti, kam visa lepnība turas nosaukumā. Bet ja tāds daikts patrāpītos uzraugam acīs…

Zināma lieta. Tomēr bez nazīša iztikt nekādi nevar, bez zobiem riekstu nekodīsi.

Vienvakar ir jānodrāž zīmulis, otrvakar cimdam ir jāuzliek ielāps, citu reizi šis vai tas jāpielāgo un jāizgriež pēc

piegrieztnes, sacīsim, zoles vai virsas istabas šļūcenēm. Vēl kādu citu reizi pagadās aizdot nazīti speķa griešanai. Jā, Brencīt, atrodas laimes lutekļi, kam kāds cilvēks no tāltālāin mājām atsūta spe- ķīti.

Arī dienišķās maizes gabaliņu vajag sašķēlēt, lai to mazumiņu apēstu, kā cilvēkam pieklājas. Nē, bez nazīša nevar un nevar iztikt, tāpēc acīm arvien vajag būt priekšā un pakaļā.

Kamēr Tīrums gari prātuļo, tamēr gaitenī ar joni atsprāgst durvis un barakā iebrūk karavīri.

— Celties! Bistro, bistro!

Kur vēl tā iet kā pasaulē un gultā!

Tagadiņ, Brencīt, sāksies kratīšana un purināšana, nometnē saukta — šmons. Ko tagad darīsi ar savu ģelzīti, kur to grūdīsi, kur paglabāsi? Gaitenī zem kājlīstes to

nepabāzīsi, tai vietai vairs netiek klāt.

Naželi varētu slepus iemest ogļu kastē. To varētu ieslidināt dzeramā ūdens toverī.

Tomēr tur meklētāji nazīti viegli spētu uziet. Tad par vainīgo taptu bēdulis dieninieks, kazi arī abi brigadieri.

Sasodīto ģelzi varētu pa roku galam slaiki palaist zem nārām, lai tas skrien uz labu laimi. Uz labu laimi Tīrumam, uz nelaimi tam, zem kura lažas ģelzis piemistu. Kas cita godu netaupa, pats savu nolaupa. Kas būs, Brencīt, tas būs, no tā neizbēgt, tik un tā zemāk par zemi nekritīsi. Viena galva, viena bēda. Tīrums paķer vienā rokā savu repi, otrā ģelzi un kāpj no nārām zemē.

Katrs no sava gala divi kareivji sāk vandīties pa lejas nārām, divi — pa augšējām. Citi to pašu dara Umargaļijeva brigādes pusē. Viņi pārcilā nāru

dēļus, izčamda guļamos maišeļus, izcilā visas panckas un lupatas, izpurina kulitiņas, izbārsta tabaku un cukuru, apģērba gabaliem iztausta vispēdīgo vīli.

Bradādami pa aresantu nabadzību, viņi satiekas nāru vidū. Pa tam vēl divi citi karotāji izokšķerē kaktu kaktus un ar kūjām izklaudzina grīdu. Seržants Garā lūpa sēž pavarda priekšā uz ķebļa, žvadzina atslēgas, kūpina garu papirosu un saldi žāvājas.

Visus brigādniekus apakšveļā sadzen blakus telpā un no turienes pa vienam vien velk ārā gaitenī. Tur arestantam ir jāizmetas plikam, jānostājas žākliski un trīsreiz jāpietupstas. Zaldāts stāv līdzās un vērīgi ausās, vai ieslodzītam no tūpļa skanēdami nebirst sudraba dālderi un zelta červonci. Pēc šī vingrinājuma viņam

jāuzslej pakaļa pret debesīm un jāparāda, ka no cauruma nespraucas ārā nedz tutenis, nedz bises stobrs. Apskatītie pulcējas vienkop pie mīzalu tovera un tur drīkst savā vaļā uzvilkt dūmu.

Kratītāji ir nometnes apsardzes kareivji. Tie ir kara kalpībā iesauktie zēniņi, kam trīs dienesta gadi jānokalpo čekas karaspēkā. Paga, Brencīt, kam runā greizi, gar kariem zēniņiem nav nekāda daļa, viņiem trīs gadi ir jānokalpo čekas spēkā. Tie ir zēni karoņi, kas staigā apkārt ar ziliem dibeniem. Ar zildibena formas cepuri galvā. Tie ir zēni varoņi, kas apsargā savus radiniekus un savus draugus. Un, ja pavēlniecība pavēl vai instrukcija liek vi​ņiem šaut, tad viņi šauj.

Kāda māja, tāds jumts. No sākta gala, no pirmās kalpības dienas, virsnieki

piedzen puišeļiem pilnu galvu un pēcāk pilnas bikses ar šausmu stāstiem par nometnē turamiem ļaundariem. Par fašistiem, nacionālistiem, kapitālistiem un imperiālistiem, par zvērīgiem un asinskāriem tautas ienaidniekiem un naidīgu valstu īpaši viltīgiem aģentiem un spiegiem. No tam pirmgadniekam dreb stilbiņi un rokā tricinājās pielādētā šaudīkla. Jo galvā viņam tik vien gudrības kā vistas kājai gaļas. Pēc pusgada jaunulim pirmais izbīlis ir noskrējis. Acīgāks otrgadnieks jau prot atšķirt baltu no melna, bet trešgadnieks dažkārt ar arestantu sapīpē un aprunājas kā vīrs ar vīru.

Protams, tā mēdz notikt vienīgi tad, kad nav lieku acu. Tāds gudrinieks jau ir sapratis, ka ne visi ir godavīri, kas godā turēti.

Tīrums stāv gaiteņa durvīs un noraugās uz plikā tu- puļa Juhas tupstīšanos. Ar pirmo piesēdienu Juha sparīgi un skaļi palaiž savu vēju. Eku, Brencīt, piesargies, tāds joks var jokotāju smagi ķert un sist.

— Parton, mesjē pilsonis prieksnieks … — saķēris savu dibenu ar abi roki un uz priekšniecību padevīgi lūkodamies, Juha lūdzas piedošanu. — Kat es vakarā tikt, tikt tauc paēt, tat mans vēter tais liel mūsik .. .

— Lasies malā, muldoņa, — gaišmatis zaldāts ņirdz un pamet Juham ar roku.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Kurš vēl te spētu izspēlēt tādus pigorus? Nudien, soms ir vella pilns. Redz, viņš smiedamies aizmānītu ģelzīti garām

zaldāta acīm. Dāvis pret Juhu ir tīrais puika, ganuzēns, sīkulis, ne šķilts, ne perēts. Tāpēc viņš tūlīt būs dimbā. Muļķis arī baznīcā dabū pērienu.

— Nākamais! . . .

Turi, eglīte, skujas savas, tu vairs citas nedabūsi. Tī​rums ieiet gaitenī, norauj kreklu, nomet apakšbikses, atbalstās ar rokām pret sienu un pietupstas.

— Pietiek … — izmet zaldāts, aizkurinādams papirosu. — Rādi, kas tev ir rokā.

Kam, Brencīt sūdzēties? Pats putru ievārīji, pats iz- slreb. Sis, redz, trāpīja kā ar izkapti uz akmens. Tīrums pastiepj zaldātam pretim savu repi — še, ņem, raisi vajā un skaties. Un uzcienājies, ja vēlies. Neturi kungu par brāli. Repis zaldātam nav vajadzīgs.

— Otru!

Otru, otru! .. . Otra roka ir saņemta dure. Tīrums paceļ roku un lēnām atlaiž pirkstus vaļā. Sīks un spožs kā mailīte, viņam uz plaukstas gozējas nazītis. Zaldāts uzmet Tīrumam izbrīnītu mirkli, un viņu skati sastopas.

— Lasies malā, bistro! Bistro! — zaldāts iebliež Tīrumam pa muguru. — Nākamais!

Dāvis teciņus liek projām uz gaiteņa viņu galu pie ci​tiem plikadīdām.

— Pagaidi, plikpakaļa, kur tu drāzies! Pievāc jel savas ūziņas! — zaldāts sauc viņam pakaļ. Kā tad, Tīruma apakšbikses guļ uz grīdas. Dāvis skriešus aizskrien pēc savas mantas un tāpat skriešus atskrien atpakaļ. Aiz laimes viņš ir tīri vai valodu aizkodis.

Gaitenī brigādnieki jau pīpē trešo un ceturto smēķi, kad kratīšanai pienāk gals.

Kratītāji lielgabalu nav uzgājuši. Un pazemes eju uz ārpasauli viņi nav uztaustījuši. Toties visu, ko vien varējuši, viņi ir pamatīgi izvandījuši un izsvaidījuši. Vīri savāc un sakārto savu nabago mantību, vīri klusītēm lādas.

Tikšķinātājs pie sienas rāda pustrīs.

Seržants Garā lūpa vēl arvien sēž uz ķebļa pavarda priekšā. Tad viņš sadabū un aizsmēķē jaunu papirosu, izsmēķēto galu iemet ogļu kastē un, pažvadzinājis atslēgu saišķi, ceļas kājās.

— Pilsons sersants arestantam tikt, tikt maitā lapu ve- selīp, — spriedelē soms, nostājies Garai lūpai līdzās.

— Ko tu tur muldi! — Garā lūpa izbļauj atbildi.

— Ja arestantam nepūš lap veselīp, tat pilsons sersants pats pūves to komunisma, — Juha rāmi turpina savu sakāmo. — Tat vis liel polsefik un kunki pasi raks un pasi mūrēs.

— Ko tu muldi! — seržants paceļ balsi vēl augstāk.

— Pilsons sersants pīpe un pīpe — viens, tif, trīs, četri papiros! — Juha saskaita ogļu kastē samestos izsmēķus. — Kapteins Samokila tikt tauc tusmos, kapteins nemās nekrip to komunisma mūrēt ar saf rok. Ar saf rocin.

— Turi muti! Pielūko, ka nenogrāb būri! Tu esi fašists, kaitnieks un aģitators.

Mats matā. Tu esi provokators. Jūs visi esat mēsli un fašisti! Es jums parādīšu vellu! — Garā lūpa klaigā no tiesas saniknots

un lasās projām. Seržanta vārdiem var ticēt. Noklaudz ārdurvis, un no- skrapst aizbīdnis.

— Jumalauta, perkele! …

Ak tu tētīt, soms koši lamājas savā mēlē. Neviens gan nesaprot, ko viņš vervelē, bet visi skaidri zina, ka viņš- lād šo nīstamo draņķa būšanu, būšanas kalpus un pakalpiņus. Un tas visiem brangi iet pie sirds.

Tīrums nesteigdamies savāc savas mantas un sarīko cisas. Pabeidzis rosīties, viņš pamet apkārt skatu un sa- ausās. Visi vīri ķer miegu. Tīrums uzmanīgi norāpjas no nārām un klusi aizzogas uz gaiteni.

Gaitenī viņš pakla- bina tovera vāku. Ja nu kāds vēl neguļ, tad lai tas nodomā, ka Dāvis te grozās sevis pēc. Patiesībā viņš te grib noslēpt savu ģelzīti. Tādas lietas

jākārto paslepen — pateiksi nabagam, nabags — ķūzei, ķūze — visai pasaulei.

Sargies pats, tad Dievs tevi sargās, veca gudrība ir labāka nekā jauna. Padarījis savu darāmo, Tīrums ierāpjas migā, liek ausi gar zemi un lūko drīz tikt pie miega.

Jo domā aizmigt, jo miegs ne prātā.

Tagadiņ, Brencīt, par visu vairāk derētu nolikt sev priekšā krietnu bļodu ar cūkas drebeni un otru ar karstiem kartupeļiem.

Vai labi dūšīgu grāpīti skābu kāpostu zupas ar žāvētu cū…

— Celties! Bistro, bistro!

Tīrums bļāvienus gan sadzird, tomēr nespēj atdarīt acis. Vai tā var būt, vai var gadīties, ka viņš kliedzienus būtu nosapņojis? Vējiņš pūta, niedres šalca? …

— Bistro, bistro!

Kādi vēl te sapņi! Garā lūpa stāv

pavarda priekšā. Redz, Brencīt, lādzīgais seržants ir sarīkojis vēl vienu kratīšanu, vēl vienu nakts izrādi. Sis sarīkojums vairs nav veltīts Ziemsvētkiem, šis ir tapis par godu Juham. Viena aita brēc, visas dabū. Sienenis rāda: četri. Apdullis, noreibis Dāvis rāpjas zemē no nārām.

Greizo dūšu veldzē sīks prieciņš par laikus noglabāto nazīti. Kā smejies, Dievs nolicis satikties, kad ne sapnī necerē, — Garā lūpa viņam var iepūst. Un kapteinis Zamogiļnijs viņam var iepūst. Abi labi, abi vienā maisā bāžami.

Seržants sēž uz ķebļa pavarda priekšā ar aizkostu desas luņķi rokā.

Seržants desu gremo šmaukstinādamies.

Savam puncim par patikšanu, par iekāri un mocību ieslodzīto badakāšu acīm un vēderiem. Tauka mute, sūdaini ragi. Ek,

Brencīt, neturi kazu par lopu, ne zilcepuri par cilvēku.

Arī zaldātiņiem ir nolaupīts naktsmiers. Viņi īgņojas un savu neskaisto pienākumu dara pa roku galam. Bet arī tad guļvietas tiek par jaunu izvandītas un ieslodzīto miegs apzagts. Pa gaiteni rīkojas ruds zaldātiņš ar apaļu ģīmi un atkarenām ausīm. Plikos brigādniekus viņš sarindo pa četri pie ārdurvīm. Tur vīru basās kājas silda apledojušo grīdu. No durvīm velk aukstums un apvēsmo vīru kārno miesu.

Jaunais zaldāts ir tautu tēvam labs dēls.

Kur sūds iesēts, tur sūds aug. Tīrums tupstas, pie sevis pasmiedamies, nazītis guļ viņa priekšā zem kājlīstes. Arī rudais censonis var viņam iepūst.

Ar saviem valstiskiem pienākumiem

zaldātiņi tiek galā pusstundā un uz karstām pēdām aizlasās. Garā lūpa Si- dorovs ne savu desas luņķi nav paguvis notiesāt, labs līkums vēl palicis, rokā turams. Un, redz, Brencīt, seržants nekā nezina, ko ar desas gabalu lai iesāk. Kur lai to grūž?

Tādu treknumu kabatā vis nestūķēsi, to visi saprot. Garā lūpa stāv pavarda priekšā, atraugājas un dūšīgi domā.

Sešdesmit pieci prāti domā kopā ar viņu.

Bet bagāts ir bez galvas gudrs. Garā lūpa pasper dažus soļus un iemet desas gabalu pavarda mutē. Ticis uz oglēm karstumā, taukais produkts sāk jautri čurkstināties.

Kā dzelts Jons lec augšā no nārām, lai vienā stiepienā tiktu pie pavarda pēc taukā ēdamā, kas vairs nevienam nepieder, kas tur cepas, deg un sadeg. Bet soms veikli sagrābj Jonu aiz apkakles un atsēdina

vietā. Un tur viņu ciet, un neļauj viņam piecelties. Veltīgi vārgulis sitas un spārdās.

— Deg, degi… Sadeg!… — Jons smilkst nopuņķo- jies. — Sadeg… sadeg! …

— Lai velis to parauj, lai vins tek nost, lai vins satek un naf, — Juha atburkšķ, vairīdamies no Jona zobiem.

— Suns! Kaut tu nosprāgtu! Laid mani vaļā, laid! — Jons žēlabās gaudo. — Tur sadeg… tur sadeg… ēdiens…

— Vaitti! Klusē! Es tef atos pus no saf mais, tu tikai tur ciet saf mut! — soms nikni dveš Jonam ausī.

Eku, Brencīt, Juha ir īsts cilvēks.

Saprotams, saprotama lieta, nabadzības dēļ neklājas savu lepnību atstāt, arī arestantam neklājas to darīt. Par to Dāvis

ar Juhu ir vienisprātis. Ar adatu jūru nesasildīsi. Redz, tagad Garā lupa veltīgi grozās viņu priekšā, veltīgi gaida uz teātri.

Lai pagrozās vien, lai pagaida. Nekāda teātra šeit nebūs. Kur jaunas domas, tur īss padoms. Desas strupulis jau ir sadedzis par ogli. Bet seržants joprojām līkņājas un mīņājas uz vienas vietas, glūn pa labi, glūn pa kreisi un meklē ieganstu kašķim. Ir tam žēl projām jāt, ir tam žēl šeit palikt.

Visādi izgrozījies un izgorljies, seržants ķer kabatā pēc papirosiem.

— Kas ir, ērgļi, vai sapīpēsim? — Garā lūpa devīgs piedāvā savus smalkos smēķus. Neviens neatsaucas.

— Kas ir? . . .

— Pie Kurskas visus ērgļus nogāza gar zemi, — no tumša kakta atsaucas zema balss.

— Nāc tu! — seržants pastiepj roku ar papirosiem uz Jona pusi. — Nāc uzvelc labu dūmu!

— Vins vairs nemās, nemās nepīpe .. . Vins ir nomets pīpēsan pavisam nost…

— soms laipni paskaidro, ar augumu aizstādamies Jonam priekšā.

— Vai uz ilgu laiku? — smīn Garā lūpa, plātīdamies ar savu papirosu kārbiņu.

— Uz neilgu … Līdz tavām bērēm … — no tumšā kakta atbild kāda cita balss.

— Smerdeļi!… Fašisti!… Mēsli!…

To jūs vēl ilgi man pieminēsit! … — izbrēc pārkaitinātais seržants un aiziet spļaudīdamies. Kas vairs bēdas, kad suns aiz grēdas. Brigādnieki tūdaļ uzelpo brīvāk, dažviet pat ieskanas smiek​liņš.

Skaļš taures pūtiens pārrauj Tīrumam miegu. Jāceļas, jāceļas Bet celties negribas, negribas. Vai te, Brencīt, kāds prasa tavu gribēšanu? Ūdens jau nevar taukiem virsū tikt. Tāpēc Tīrums pieceļas ar joni. Viņš sakārto savu guļvietu, norāpjas no nārām, kājgalī zem maišeļa sagrābsta ziepju gabaliņu, pasit padusē īso dvieli un šļokā projām uz gaiteni. Pie mazgājamās siles jau šļakstinās Jolkins un Umargaļijevs. Brigadieri ir neparasti mazrunīgi, viņiem priekšā stāv grūtas dienas. Kad nevar, kā grib, tad vajag gribēt, kā var. Silē peld un lēnām kūst ūdenī sabērtais sniegs. Aukstais ūdens Dāvim dara labu. Miegs vairs tā nerausta acis, un prāts ir tapis mundrāks. Tomēr ap sirdi viņam tik un tā ir nelabi, brīžam liekas, ka vēderā griežas vēmiens, arī

mutē turas nelaba garša. Galva dūc un reibst, kājas tricinājās. Zināma lieta, tas nāk no tukšā vēdera un mazgulētās nakts.

Uz brokastīm vēl ir jāpagaida. Tīrums ielej burciņā verdošu ūdeni un nodzer dažus malkus. No tam šķebanums noplok, tāpēc viņš dodas uzvilkt mazu dūmu.

Pīpēdams viņš atceras — kā tad! — šodien ir pirmā Ziemassvētku diena. Kāda pa​bailīga roka pieduras pie viņa pleca.

— Piedodiet… lūdzu, piedodiet, ka es jūs iztraucēju.

Man ir liels lūgums, tāda privāta lieta, ko es nezinu, kam uzticēt. Bet padomājis atzinu, ka šeit vienīgi jūs to varētu izdarīt, jo kurš gan vēl cits? … — bikli pacēlis uz Tīrumu savas skumjās acis, gandrīz čukstus runā nelaimīgais dieninieks Kobiļanskis.

— Sakiet droši, ko spēšu, to izdarīšu, — Tīrums drošina runātāju.

— Jūs jau redzējāt, ka kapteinis neparko man iedeva divus mēnešus… Es būrī neizvilkšu ne divas nedēļas, to es labi zinu, — Kobiļanskis turpina savu domu.

— Tāpēc man laikus jānokārto zemes lietas.

Jā, Brencīt, dieninieks runā taisnību, viņš runā patiesību. Uz būri viņš ies ar nāvi zobos. Šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā. Kobiļanskis stāv sava gājuma galā, un viņam tas nemaz nav bijis īss. Cik cilvēku nometnēs nav aizgājuši pie Dieviņa, ir mūžiņa nepabeiguši, vēl jaunekļa vai vīra gados! Miljoni. Ar smaidīgā tautu tēva ziņu un gādību.

— No mūsu kādreiz lielās ģimenes vēl ir dzīva mana jaunākā māsa. Sajā

pasaulē mēs esam divi vien. Citi radi jau sen ir nobendēti. Redziet, šeit ir divas aploksnes. Vienā no tām ir Helēnes fotogrāfija un dažas vecas viņas vēstules.

Otra ir mana atvadu vēstule, — stāsta Kobiļanskis. — Kad jūs uzzināsit, ka esmu aizgājis stāties Dieva priekšā, tad, mīļi lūdzu, sadedziniet pirmo aploksni.

Bet otru nosūtiet Helēnei uz Magadanu — caur kāda brīv- nieka rokām, apejot nometnes cenzūru. Es ļoti vēlos, lai vēstule no šejienes aiziet bez perlustrācijas. Tas ir viss. Jā, tas ir viss.

— Ja vien kāds melns kaķis nepārskries pār manu ceļu, tad es izdarīšu tieši tā, kā jūs vēlaties. To es jums cieši apsolu, — ar tādu kā svinīgumu balsī saka Tīrums. Viņi saskatās un uz mirkli stingri sadodas rokām.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! Pie garā galda Griška izdala atnesto maizi. Nakts cepums pievēsmo lielo telpu ar satraucošu, kairu smaržu.

Daudzām maizes devām piesvēruma gabaliņš ir piesprausts ar koka spraudekli, tādas porcijas arestantam arvien šķietas pilnīgākas. Tām vēl ir tāds labums, ka piesprausto gabaliņu bez ilgas domāšanas var iemest mutē itin kā maizes griezēja dāvi​nājumu.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! Savu maizes gabaliņu ieslodzītais saņem ar viegliem pirkstiem. Viņš to apmīļo ar acu skatu un apglāsta ar pirkstu galiem. Viņš nemitas to apbrīnot, nemitas to apostīt, nemitas piedurt mēli tumšai, kārdinošai garozai. Vēl un vēlreiz viņš dziļi ieelpo pasaules brīnišķīgāko smaržu.

Maizes smaržu.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Ek, Brencīt, ko darīt ar saņemto dienišķo? Ko badakšņam, ko badainam ieslodzītam darīt ar dienišķo mazumiņu?

Vai to aizgūtnēm aprīt vienā kampienā?

Aprīt tā, kā varde aprij odu, sesks paipalas olu un izkāmējis vilks mazu, pelēku pelēnu? Tik ļoti, tik neatturami gribas noplēst puskukulim garozu, gribas iecirst zobus brūnajam brīnumam dziļi sānos. Gribas izkampt no maizītes krietnu kampienu, tik lielu, lai mute uz rāvienu tiktu pilna. Tad gan badēga būtu ar mieru pagaidīt. Jā, tad viņš aizturētu elpu un gaidītu, kamēr mutē saskrien siekalas.

Nesteidzīgi, lēnām, palēnām viņš viļātu kumosu pa mutes dobumu, līdz tas sablīgznētu gludā pikucī. Ar siekalām pa

miltam, pa miltumam viņš aizskalotu kumosu lejup uz vēderu. Ar sāpi sirdī uztvertu, izgaršotu, uzsūktu sevī maizes garšu. Viņš noreibtu no tās, viņš izjustu un izbaudītu maizi ar zobiem, ar lūpām, ar mēli, ar aukslējām. Ar rīkli, ar kuņģi, ar zarnām. Ar visiem pieciem prātiem, ar visu savu esību. Kungs, mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!

Nē, Brencīt, nē, labs tas kumoss, kas pataupīts. Pieredzējis ieslodzītais vienu kumosu ēd, otru pietaupa. Dienišķās maizes deva ir jāsadala, lai kāds rieciens tiek pusdienām, lai gabaliņš atlicinās vakaram. Vienīgi stiprs gars to jaudā panākt, tikai stingra roka spēj alkatīgajām acīm un badīgajai mutei atraut maizi.

Redz, šodien dienišķo tev izsniedz no rīta, bet nākamo maizītes devu tu saņemsi

rītvakar. Tās ir priekšniecības iemīļotās rotaļas, no tām arestanti top pakļāvīgāki.

Bet vēderam tādas spēles it nemaz nepatīk. Ja visu gabalu būsi nolocījis brokastīs, tad divas bezgala garas dienas būs jāmokās bez maizes, divas garas, garas dienas būs jāiztiek ar smirdīgu suslu vien. Nesavaldīgs rīma ātri zaudē spēkus, tas top par ēšku, par ncpieēžu, tas drīz izdilst un ietiek invalīdos. Tas ir ceļa gala sākums, bet galam gals ir zem Srnita kalna.

Labāk ir dot nekā gribēt. Juha ir goda dvēsele, un viņš izpilda savu apsolījumu.

Savu dienišķo maizi viņš ir pārdalījis un tur abas puses paslēptas sev aiz muguras.

Jons stāv soma priekšā greizā dūšā. Jo, redz, dali kā dalīdams, uz aci maizes gabalu neviens soģis nespēj sadalīt pilnīgi

līdzīgās daļās. Un utka tagadiņ bažījas, ka viņš varētu sev paķert mazāko pusīti. Lai par nieku, lai par kripatu, bet tomēr mazāku. Un tāpēc viņš stāv un svārstās neziņā, ar kuru roku ķert, ar kuru neķert.

Ar kreiso vai ar labo?

— Simt četrdesmit ceturtā! Aiziet, brokastīs! — Griška izkliedz skaļu aicinājumu.

Simt četrdesmit ceturtā brigāde mīņājas ēstuves durvju priekšā. Ēdamtelpā brīvu vietu nav, visi galdi ir aizņemti. Laime, ka uz lievenēm neviens cits nerēgojas priekšā. Tiklīdz kāda brigāde savu maltīti būs nokopusi, tā simt četrdesmit ceturtā varēs ietikt viņas vietā.

Cik tur ilgi — brokastīs gaļu nedod, vīriem nav gari jāgremo. Gaļu nedod arī pusdienās. Un vakariņās to nedod. Laiks

stāv žēlīgs, brigādnieki spriež — diez vai būšot pilni divdesmit pieci. Toties spīvs, negants vējš velk gar visiem stūriem, gar visiem pakšķiem, tas arvien brāž arestantam pretim un triec viņam sejā asas sniega šaltis. Kāda brigāde nāk no ēstuves ārā. No gaišuma iekāpuši tumsā, vīri ir tapuši pusakli. Vairīdamies no vēja, viņi kluburo pa pieputinātiem celiņiem uz savu baraku ar zemu nodurtu galvu.

Pie ārdurvīm burkstē grūstīdamies un ceļā cits citu klu- pinādami, simt četrdesmit ceturtās brigādes badmiras iebrūk ēstuvē. Brigādnieki žigli sastājas verdzē, Jons pinas visiem pa kājām un tiecas aizmānīties citiem priekšā. Pirmais pie galda, beidzamais pie darba. Griška stāv pie ēdiena izsniegšanas lodziņa un vērīgi skaita bļodiņas. Viens pavārs

iekraista bļodas dibenā pašķidru putru, otrs uzlej tai pa virsu karstu zupu. Re, Garā lūpa aiz paģirām ir piemirsis atskaitīt nosodītos no brigādes uztura, tāpēc Griškam tiek divas liekas porcijas, jo arī dieninieks skaitās viņu brigādē. Tad jau rakaris sev būs pievācis arī divas liekās maizes devas. To nu gan Tīrums labi zina, ka Vaņins visu lieko ēdienu būtu atdevis saviem mazspē- cīgākiem puisiešiem, tas par savējiem gādā, kā vien prot. Kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet.

Zivju zupa, zivju zupa. Trīssimt dienas gadā, trīs reizes dienā zivju zupa, zivju zupa … Ūdeņaina, smirdena puspūdētu, sālītu mencu zupa. Sasmakušā sālījuma pretīgā smaka ir cieši iekodusies ēstuves sienās, tā turas apmetumā un apšuvumā, un katrā grīdas dēlī, tā turas

griestos un pat jumtā, tā turas loga aplodā, durvju vērtnē un balsta stabā. To neparkam vairs neizdabūt laukā, vairs neizdzīt, to nokaut spēj tikai uguns.

Ienācējam šķebanais smārds ar joni uzdzen nelabu dūšu. Tīrums noliek uz galda savu bļodiņu, apsēžas uz sola gala un sadabū no vateņa iekškabatas karoti.

Kas pie savas karotes nav ticis, tas strebj suslu pār bļodas malu, bet biezumus un putru iekārnī sev mutē ar pirkstu. Tīrumam pieder lepna karote. Spoža, pulēta alumīnija karote. Spožo daiktu viņš ir mantojis no latviešu strēlnieka dēla Zaņa Miķelsona. Trīsdesmit astotajā Žanis bija saņēmis savus desmit. Četrdesmit astotajā vēl otrus desmit par neprasmi laikus nomirt. Žanim būtu pieticis ar diviem.

Aizturējis elpu, Dāvis no- strebj smirdīgo

suslu vienā paņēmienā. Vēderam un zarnām siltums būs nepieciešams, darba diena solās būt gara un salta. Toties putru viņš bauda bez kādas steigas. Skaidrā ūdentiņā vārītie auzu putraimi ir saldi un gardi. Ek, Brencīt, ja vēl tur spīdētu dzeltena sviesta actiņa!… Smiekls, cik tur bļodiņā tās putras, gluži kā velna sūds par vērdiņu. Kā likts tā satilptu aptieķnieka madāmas smalkajā kafijas tasītē. Kolīdz esi iesācis ēst, kolīdz esi pieķēries pie karotes, jau tā ir jānoliek malā. Un tavs vēders paliek gribot, un tavs vēders turpina savas nemitīgās, nebeidzamās, skaļās spēles. Kad iet uz postu, tad sarauj jostu.

Barakā Tīrums pacilā savu maizīti.

Savam ģelzim viņš pašlaik netiek klāt, tāpēc noņurī divus riecienus ar spožās

karotes kātu. Biezāko riecienu, doniņu, ievīsta drāniņā un ieliek pusmēteļa kabatā, plānāko apēd, piedzerot karstu ūdeni.

Atlikumu paglabā zem cisām.

— Simt četrdesmit ceturtā! Aiziet, uz darbu! — Griška izkliedz jaunu rīkojumu.

Vienu roku viņš tur paceltu gaisā, jo kaimiņš tai apsaitē brigadiera apsēju.

Cinu.

Viens velns nav labāks par otru. Uz Jolkina nelaimi Griška ir brangi izstiepies un jau slej degunu mākoņos. Jo jau labi iet, jo vēl labāk grib. Griška vairs neskrien sīkiem suņa rikšiem, bet met platus soļus un iet gāzelēdamies. Ko dod galva bez gudra padoma? Labāk cirvis bez kāta nekā vīrs bez prāta.

Pašā ziemas viducī pat skaidrā laikā blāva gaisma šeitan turas stundas četras

— no pulksten vienpadsmitiem divpadsmitiem līdz trim četriem pēc pusdienas. īsā diena atgādina pavasara novakari, tādu kā pavēlāku mijkrēšļa stundu. Bet, kad debess ir apmākusies, kad griežas putenis, tad šajā zemes pusē nakti un dienu stāv melna tumsa. Vietu vietām spuldzes un starmeši ielej melnumā zilganu vai dzeltenīgu gaismu. Tā spīd tajās vietās, kur ir jādara darbs. Un vēl tajās, kur jāšauj. Saprotama lieta.

Uz nometnes galvenās ielas brigādes kārtojas gājienam. Dažs brigādnieks sev ap kaklu ir aptinis dvieli, cits ir ievīstījies lupatās līdz acīm, vēl kāds turīgāks ir pāri ausainei pārmaucis paša sašūstītu kapuci, greizu kā nabaga maizes kule ar acu līmenī izgrieztu caurumu. Neveiklie radījumi kā milzīgas kūniņas stāv ar muguru pret vēju,

kas velk no vārtu puses. Tālab piecnieku rindojums daudzviet pajūk, izļogās un izirst. Lai kārtība cik necik turētos, brigadieriem vienā laidā ir jādeldē rīkle.

Nav ilgi jāsalst — simt četrdesmit ceturtā jau ir izskrējusi viņpus vārtiem un iestājusies konvoja pārziņā.

— Solis pa labi, solis pa kreisi…

Mēs šaujam! . ..

— Jāāā …

— Uz priekšu!

Simt četrdesmit ceturtā strādā nelielā, atsevišķā zonā, pašā kalna virsotnē. Apsardzes karavīri ir prātīgi vīri, tie lieki nebļaustās un ar savām paukšķenēm nešaudās, tie sevi nebudina un suņus netracina. Jo augstāk kalnā, jo vējš pieņemas spēkā. Tas brāžas, griežas, sviežas un stindzina, tas drīz velk no

viena, drīz no kāda cita stūra, drīz aurodams atvirpuļo no visām pusēm vienlaikus. Tīrums soļo gājēju vidū, no asinssuņu zobiem viņam nav jāvairās, viņš soļo bez bēdu, seju piesedzis ar cimdoto roku. Jau vairākas dienas viņam smeldz vējā iekaisušās acis. Zināma lieta — kad acis posā, tad ieslauc krūšu pienu. Ek, Brencīt, kas cūkai dos kartupeļus dēstīt, šeitan ir jāiztiek ar baltu sniedziņu. Kad jel Dievs ātrāk siltumu nestu! Nebeidzamā salona ir tik ļoti, tik neizsakāmi apnikusi.

Un apnikusi ir ziemas tumsa. Uz sniega klajotnēm acīm netīk skatīties, acis tīko pēc zaļas krāsas. Miesa tīko pēc saules.

Zonā atrodas vairākas dēļu būdas — mazmājiņa, materiālu noliktava, darbarīku glabātava, smēde. Lielākā būda ir ar brangu pavardu, tā uzcelta ieslodzīto

labklā​jībai. Lai darbarūķiem būtu pajumte, kur atsildīt stingos locekļus, lai būtu vieta, kur paēst pusdienas. Kur iestrēbt bļodiņu smirdīgās zivju suslas. Sīs būdas vienā galā ir nodalīta telpa celtniecības meistaram, arī tur stāv neliela dzelzs krāsniņa. Meistars ir brīvnieks, un tāds šurp nāk ļoti reti. Mazajā istabā saimnieko brigadieris. No straujā gājiena Tīrums ir mazliet aizelsies, bet sasilis viņš ir krietni. Viņi abi ar Juhu aizzogas līdz smēdei un ielien tajā. Smēdē stāv lakta un ēze stāv, trūkst motora, kas ēzē dzītu gaisu. Pie vienas sienas stāv no dēļiem sanaglots ēvelsols, uz tā sēžot, var pašūpināt un papūtināt kājas, var uzvilkt dūmu. Tam nolūkam smēde der. Telpu apspīdina sīka spuldzīte. Nelielais logs ir aizsists ar dēļiem, no ārpuses gaisma nav

saredzama.

— Kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt, — Dāvis prātuļo, spļaudīdams mahorkas graudiņus.

— Jā, jā … — soms ar viņu ir vienisprātis.

— Redz, te smēde ir un smēdes nav … — Tīrums tur​pina savu prātojumu.

— Ko tu prīnas, sitais ir mulku seme: tai saimnieks ir un saimnieks naf, — Juha izsaka savu spriedumu. — Tas ir pavisam klāra pūšana.

Soms runā taisnību. Tīrums labi zina, ka saimnieka acs var vairāk padarīt nekā viņa abas rokas. Kas neatdara acis, tas atdara maku.

— Mūsu dzelzs cirtņi viens divi atviebjas, vakardien es ar savējo bakstījos kā ar novārītu burkānu. Bet man ar to ir

jāizcērt norma! No sūda nevar vasku izspiest, — Dāvis šķendējas un aiz dusmām nospļaujas.

— Ko tu ustraucas, vai tcf tas faprīk vaicīks? Lai velis parauj vis sem! Cik tu istais, tik istais, — bilst Juha.

Tiesa, Tīrumam šeitan nekāds pabrīķis nav vajadzīgs. Mēs turam ragus, bet viņi slauc. Nē, šajā dullo zemē notiek vēl ačgārnāk. Mēs turam ragus, un mēs slaucam, bet pienu dzer citi. Tomēr Tīrums nevar un nevar darbā paciest nolaidību un muļķīgumu. Darbs ir svēta lieta. Nu jā, Brencīt, svēta gan. Tikai darbs zem pātagas un zem šautenes stobra vairs nav nekāds darbs, bet ir nīstama vergošana. Un tāpēc te valda citi likumi un citi tikumi — kad tik diena vakarā. Prāts to saprot, rokas nesaprot.

— Ja ēze darbotos, tad es katru rītu savam cirtnim atkaltu smaili, — noburkšķ Tīrums, attaisnodams savu cenšanos Juhas priekšā. Zirgs zobus met, bet amatu ne​atlaiž.

— Paskat, maitas, kur ielīduši!…

— Diezgan pīpēts, tagad aiziet rukāt!

Bistro, aiziet, jeb es jūs maķvāšu…

Būdiņā ir ieklupis Griška. Bļauris stāv plāna vidū un vicina rokas.

Bļaustīšanos Juha spēj paciest mierīgi, bet roku vēzēšanu viņš nepacieš. Roku pacelt ir tikpat kā iesist. Tad Juha vairs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem, lai tur kāds spēkavīrs vai priekšnieks nestāvētu viņa priekšā.

— Tu paklausās, pirtien, un tu tien un nakt tur to sef prātā: site pīpe viri no Paltikum, un tie saf mahorks is- pīpes. Es

tef tikt, tikt sēļos, ja tu vēl kātreis kustinās saf rok mums pie tekun, — Juha pavēstī un nospļaujas. Baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies. Tādam ķēmam Griškam iesit tik ragus pierē un dzen mežā.

— Mans cirtnis vairs ne siltā sūdā nekož. Ja līdz nākamai pirmdienai ēzei neatvedis motoru, tad tu pats varēsi līst bedrē un rukāt, — piemetina Dāvis un atmet ar roku. Labāk ar aitu mežā braukt nekā ar muļķi runāt.

— Nākemiin! Us recēsanos! — soms laipni atsveicinājās, kājas rimti šūpinādams.

Griška ātri atģied, ka ir pārsteidzies, ka ir silis vēju. No laika gala viņš ir zinājis un sapratis, ka no rietumniekiem arvien ir jāuzmanās, lai tas būtu vācietis, igaunis, ungārs vai soms. Vai kāds leitis—

latvietis, velns viņus visus parāvis. Tie nav padomju cilvēki, viņiem visiem ir greiza, nepareiza, sagrozīta domāšana.

Tepat nometnē tup francūzis, arī tas ir dulls un nepareizs, ne par matu nav labāks par šiem diviem. Tagad vairs nav tie labie laiki, kad brigadieris bija bijis brigādnieku valdnieks, kaklakungs un soģis, tagad dažu labu brigadieri atrod sabrauktu uz dzelzceļa sliedēm. Vai samaltu ogļu bunkurā. Vai vēl kā citādi…

— Labi, labi, izpīpējiet… un tad…

— Griška saka rā- minātā balsī, jau durvīs stāvēdams. Itin kā viņš te būtu īstais atļāvējs vai liedzējs.

— Ute … — teic soms.

— …no bikšu stakles, — Dāvis piemetina. Lēnā garā viņi sev ievīsta pa otram smēķim.

Virs Tīruma būvbedres stāv no dēļiem sanaglots buks, uz kā balstās veltnis — baļķēna gabals ar dzelzs rokturiem galā. Pie veltņa garā virvē ir piesiets ietilpīgs koka spainis. īsi sakot, ierīce ir līdzīga tai, ar kādu no akas griež augšā ūdeni. Atšķirība ir tāda, ka šī ir uz sliecēm, šī ir pārvietojama. Tīrums sēž jāteniski uz spaiņa, iemie- dzis virvi kājstarpē, Juha jau taisās viņu laist lejā.

— Ei, pagaidi, paķer šito! Šis būs labāks! — Griška atskrien aizelsies un dod Tīrumam cirtni.

Pirms precies, labi apskaties.

Uzmanies, Brencīt, neteic tauku nedīrātu.

Tīrums nokāpj bedres malā papētīt atnesto rīku, viņš neies mīt malku pret žagariem.

Izrādās, šis ir, šis nudien ir derīgs daikts, šis patiesi ir teicams. Sis ir ar deklu, šim

abos galos ir uzmetināti inetekļi, cieti tērauda zobi. No kurienes, velns zina, tukšā kalna galā Griška tādu mantu ir izracis? Lai būtu žīdiņš, kad tik vīriņš.

— Kāds ir? — Griška kāro dzirdēt uzslavu. — Saki, saki — vai šis būs labs?

— Derīgs, — Tīrums atbild īsi. — Tomēr motors ēzei tik un tā ir vajadzīgs.

Griška palīdz Juham un Antonam ielaist Tīrumu buv- bedrē, četru asu dziļumā. Caurums kas caurums, teica velns, pa skursteni iekrizdams. Sataustījis zem kājām pamatu, Dāvis norāpjas no spaiņa. Tagad bedre viņam ir par māju un debess par jumtu. Nē, Juha uzmet caurumam vāku. Lai nelaiks bedrē nesadzītu sniegu. Tīrums sagrābsta un iededz spuldzi, kas tepat karājas vada gala.

Tīruma būvbedre ir divreiz lielāka par tām, ko rok ēkas pamatiem. Jādomā, ka šeit ieliks pamatu kādam īpašam agregātam. Sajā būvbedrē Dāvis bija iekāpis vakar, jo tikai vakar simt četrdesmit ceturtā bija norīkota darbā uz šejieni, uz mazo zonu. Līdz tam brigāde bija strādājusi lielajā zonā. Seit ir daži desmiti izraktu un daži desmiti aizsāktu buvbedru, tās ir raktas aizpērn un pēcāk pamestas. Celtniecībā tāda mētāšanās ir ierasta lieta.

Buvbedru rakšana ir ļoti smags darbs. Spēcīgs cirtējs vienā darba dienā spēj padziļināt bedri par desmit, piecpadsmit centimetriem. Bet kurš nometnē ilgu laiku turas spēcīgs?

Mūžīgais sasalums daudzviet ir piebārstīts ar akmeņiem un oļiem. Ja turklāt racējam

pagadās iecirsties māla slānī, tādā draņķībā, kāda ir Tīruma būvbedrē, tad viņam klājas pavisam bēdīgi. Tāds sasalums ir betona stiprībā, no tā ar smaļu vēzienu var nodrupināt sīku drup- stalu, sīku kā zirni. Piparksnītis pie piparksnīša — liela gūzma salecas. Lai iecirstos trīs četru asu dziļumā, cirtējam pa bedri vajag nāvīties vairākus mēnešus.

No malas raugoties, katram neprašam liekas, ka darbs darās pats no sevis. Nē, Brencīt, nav tiesa, pie katra darba ir vajadzīgas savas zināšanas un iemaņas.

Arī zemes racējs neiztiek bez savas gudrības. Vispirms, Brencīt, ap​skaties, vai sasalumā neuziesi kādu plaisājumu, izdibini, kā slāņojas zeme un kā ir iegūluši akmeņi. Jo steidz, jo ķeras. Tāpēc apsver, kurā vietā ir izdevīgāk iecirsties, cik dziļi

dobt, kā ērtāk šķelt. Raugies, lai bedres sienas slietos stateniski, neuzblēdī kādai no tām vēderu, tavu taupību, tavu bērnišķīgo viltību tik un tā pamanīs brigadieris vai meistars, tik un tā pamanīs.

Pēcāk, virvē iekarināts, šūpodamies un raudādams varēsi mocīties ar atskal​dīšanu, varēsi mocīties, kamēr metas zaļš gar acīm. Tomēr uzmanies, necērt lieku, to nevienā rēķinā neieskaita.

Pats galvenais — lūko tikt pie kārtīga darbarīka. Ar nelabu instrumentu nav nekāda strādāšana, to tev pateiks ikviens darba darītājs.

Apskatījis bedri un maķenīt paprātojis, Dāvis iemēģina iemantoto cirtni. Jā, ar šo rīku ir labāka strādāšana, tagad roku vēzēšanai ir lielāka jēga, ar šo daiktu pagadās atskaldīt pat rieksta

lieluma drupačas. Paklau, Brencīt, vai kāds prastu aplēst vēzienu skaitu, kas cirtējam jāpatērē vienas būvbedres izciršanai? Visus vēzienus un cirtienus viena dzīvojamā nama simt un vienas rūpnīcas tūkstoš būvbedrēm? Un iegūto skaitli pavairot simt rūpnīcām un tūkstoš namiem? Un tam visam pieskaitīt vēl tos vēzienus un cirtienus, kas līdz nespēkam tērēti, nolīdzinot laukumus, ierīkojot ielas un cērtot dziļas un platas komunikāciju kolektora tranšejas daudzu kilometru ga​rumā? Un tundrā veidojot uzbērumu simt divdesmit kilometru garajam šaursliežu dzelzceļam no Dudinkas uz No- riļsku, kur zem katra gulšņa salst kāds ieslodzītais?

Un pēcāk vēl astoņdesmit astoņus kilometrus garajai platsliežu stigai? Un vēl, un vēl Acis nobrīnās, rokas

padara. Jā, Brencīt, tāds skaitlis būtu jāraksta ar daudzām nullēm. Bet nomocīto cilvēku godināšanai būtu jāuzstata tūkstošiem vēl nepadarinātu baltu krustu.

Dievs mielo viņu dvēseles.

Dievs labs piesaukšanai, paša rokas strādāšanai. Tīrums cērt ar apsvērumu, arvien īstajā vietā, arvien ar vajadzīgo spēku. Tomēr drīz viņu pārņem reibonis.

Tas vieš nelabumu, tas gurdina sirdi un atņem spēkus. Tīrums nomet cirtni, atsliedz muguru pret bedres sienu un ar piedurkni norauš saltus sviedrus no pieres. Sev pašam par izbrīnu, pēc brītiņa viņš saļumst ceļos un ļekāns lēnām sašļūk bedres kaktā.

Cik ilgi nogulējis, to Tīrums nespēj izsvērt. Vai stundu, vai divas? Vai visas trīs? Miegs viņam ir darījis labu,

šķērmums šķietas pagaisis. Bet arī spēks ir pagaisis, rokas un kājas ir tapušas šļauganas kā virves. No viena vērša nevar divas ādas dīrāt. Sūdu muiža, lubu jumts — tā jau tu, Brencīt, līdz siltumam neizvilksi. Pavasarī dvēselīte diedziņā karājas. Tīrums uzslējās sēdus, nodrebinājas, sameklē savu repi un uzpīpē. Redz, senos, labos laikos viņš bija pīpējis paša pildītus papirosus. Papirosu tabakai viņš mēdza piejaukt mazu šķipsnu labas pīpes tabakas un šo maisījumu pats pildīt čaulītēs, tāds smēķis bija bijis smaržīgs, stingrs un krietni lētāks par pirkto gatavo mantu. Jā, tieši tāds dūms viņam bija bijis pa prātam. Svainis, aptieķnieks Garauza, tolaik kūpināja dārgus ārzemju cigārus, tiem smarža bija vēl daudz smalkāka. Bet cigārs ir jābauda vaļojoties, darba

cilvēkam tas nav parocīgs smēķis. Ek, Brencīt, tad bija citi laiki un citi tikumi, toreiz gods gāja pa ceļu, bet negods pa ceļa malu. Aptieķnieks Garauza bija godavīrs, to Dāvis bija teicis un to viņš saka joprojām. Redz, kā bija, kad saslima Alīda — viņai bija piemeties plaušu dilonis. Toreiz Tīrums aizsūtīja sievu uz Baldoni ārstēties, bet pats plēsās pa lauku un mujās ar būvdarbiem. Jaunā dzīvojamā māja jau bija gan zem branga skārda jumta, bet iekšdarbi vēl nebija pabeigti, turklāt Dāvis bija apņēmies visas mēbeles pagatavot pēc sava prāta, pats ar savām rokām. Laime, ka sirmā sievasmāte vēl kaut kā kluburoja pa māju, pieskatīja mazo Ruti un cik necik aprūpēja lopiņus.

Visā pasaulē bija sākušies sūrie krīzes gadi, un drīz vien Tīru​mam vairs nebija pa

spēkam sagādāt lielo naudu sanatorijai.

Viņš pārdeva savu mīluli, gudro, iznesīgo ķēvi Abavu, bet iegūtā nauda izsīka ātrāk par ātru. It izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl nerosītu prātu…

Kādu vakaru aptieķnieks bija pārsteidzis Dāvi stāvam veļas baļļas priekšā, un tajā vakarā viņi bija nopīpējuši krietni daudz smalko cigāru.

Pēc nedēļas Alīda aizbrauca ārstēties uz Sveici. Kas zemi kopj, to zeme kopj, gan jau Dāvis drīz atkal tikšot uz zaļa zara — tā svainis bija teicis. Viņš patiesi priecājoties, ka spējot savai radiniecei palīdzēt tikt pie veselības. Tas pat esot katra aptieķnieka pienākums. Bet par naudu lai Dāvis necik nebēdājot, sudrabam un zeltam tikai tad esot jēga un vērtība, ja tie cilvēkam atnesot svētību.

Bet, ja Dāvis tik dikti prātojot par atlīdzināšanu, tad viņi varot salīgt. Dāvis varot Ga- rauzain pagādāt divas istabas.

Vienu istabiņu jaunās mājas jumtaugšā, kur viņam ar sievu piemist vasarā kādu nedēļu vai divas. Tā otra esot padarināma no ozola dēļiem sešu pēdu garumā un glabājama Tīruma klētiņā.

Tīrums pieceļas kājās un lūko bedres kaktā nodarīt savu vajadzību. Sūdu muiža, lubu jumts, uz sasalušās zemes gulēdams, viņš, rādās, būs saķēris pūšļa graizes.

Zināma lieta, kad ir aizkritis pūslis, tad jādzer kumelīšu tēja, bet kā tu, Brencīt, ledos un sniegos tiksi pie kumelītēm?

Tīrums nesteidzīgi aizpīpē jaunu smēķi.

So viņš vēl nopīpēs, tad ņems rokās cirtni un palocīs muguru līdz pusdienlaikam.

Rasi, kādā tālā čekas nometnē šajā brīdī

arī Garauza savā būvbedrē uzvelk mazu dūmu? Ja vien viņam viņa repi turas tabaka. Un ja vien viņš tup būvbedrē. Ne, uz' to nav ko cerēt, aptieķnieks jau toslaikus bija bijis ar neveselu sirdi.

Tāpēc tagad viņš atrodas gan kādā bedrē, tikai tā nav būvbedre. Tas pats Dievs te, tas tur. Kapā paliek zelta kalns, kapā nabaga tarba. Eku, Brencīt, kad četrdesmitā gada vasarā Staļina karapūlis pa visiem ceļiem iebruka mūsu zemītē, tad drīz vien pa malu malām bija sākuši lodāt zilcepures un viņu okstoņas. Kādu Dievam trūkst, tādu velnam diezgan. Jaunā vara labi prata divas rēķinu darbības: atņemšanu un dalīšanu. Aptieķ- nieku tā viens divi bija iztiesājusi no viņa mājas, tur tad žigli salīda padomjzemes jūrnieki

ar zeltītām tresem uz piedurknēm.

Garauzam ierādīja divas mazas istabas dārza namelī virs sētnieka dzīvokļa.

Runga, kam runga, tiesas vīram brandvīns.

Tad nu tagad lielajā mājā dienu un nakti ēda, dzēra un dzīvoja zaļi, izkrāšātas maukatas tur nāca un gāja, proletārieši apvienojās. Baznīcā iet kailu galvu, pirti gluži pliki. Necik ilgi, kad Garauzam viss viņa īpašums jau bija atrauts, gan aptieka, gan abas mājas. Neba svainim vienam pašam bija klājies tik nelabi. Toreiz varasvīri un viņu balstītāji pilnā balsī apklaigāja jaunās būšanas labumus un apjūsmoja gaidāmo Leiputriju. Un, lai apsolīto drīzāk atsteidzinātu, viņi bija ravu- šies melnās miesās, dzīdami aizgaldā buržujus un citādus kaitētājus.

Augstus kokus visi vēji aizķer. Dažs no

viņiem pazuda bez vēsts, itin kā viņa nekad nebūtu bijis. Tikai, redz, Brencīt, tolaik mums savu buržuju nemaz nebija.

Vai tas kāds buržujs, kas pats ar savu galvu, ar savu darbu ticis pie pārticības?

Kam tēvs pastalās bija atnācis 110 laukiem uz pilsētu peļņā, tur ar čaklu darbu uzstrādājies un ticis pie turības, pie sava īpašuma. Un izskolojis visus savus sešus bērnus.

Gūstītāji bija ieradušies saules pilnā četrpadsmitā jūnija rītā. Trīs melnišķi, šauracaini zaldāti kirzas zābakos, ar šautenēm, kas tiem sniedzās līdz degunam.

Katrai šau- dīklai galā bija uzspraudīts durklis, tievs un garš, itin parocīgs jēra gaļas cepšanai uz karstām oglēm. Tad vēl tur bija divi palīgdienestā savervēti vietējie biedri zilos kokvilnas kreklos ar

sarkanu apsēju uz piedurknes. Un vēl čekas oficieris pelēkā uzvalkā. Dārzā vecais Rodžers uz svešajiem nācējiem bija žņirdzis zobus, aiz kam aizšauts palika guļam uz grantētā celiņa. Pēc pusstundas visa Garauzas ģimene jau rātni tupēja kravas automobili uz dažām līdzpaķertām paunām, divu citu zilcepuru sagaidīti un apsargāti. Kaķim spēle, pelei gals. Dāvis Tīrums gadījuma pēc bija pie svaiņa nakšņojis un bija tapis par nekrietnās izdarības liecinieku.

Garauzas dzīvoklī kratīšana ir tad vēl bija turpinājusies, kad pats saimnieks jau bija bijis lielā gabalā. Tajā rītā Dāvis bija saķēris drīz vienu, drīz otru izmanīgu roku, kas aiz armijas krekla vai platajās galifē biksēs bija stūmusi sudraba karotes un citas spīdīgas lietas. Kas vilkam rīklē,

tas vilkam vēderā. Drīz jo drīz kratītājiem bija licies, ka pilsonis Tīrums neizturas pret padomju varas pārstāvjiem ar pietiekamu cieņu, un tie viņu bija paaicinājuši pie augstākas priekšniecības uz pārrunām. Aiz šī iemesla Dāvis Tīrums savu sievu un savu meitu nekad vairs nav sastapis. Alīda un Rute aizbēga no dzimtenes, pirms sarkanarmieši pa otram lāgam paguva iemaršēt Rīgā.

— Hei, hei, Paltikum! Usmanas! — kliedz Juha no citas pasaules. Viņš bedrei ir nocēlis vāku, strauji griež veltni un laiž lejā spaini. — Sarkās, sarkās! — Sniegs un sīki zemes kukuržņi birst Tīrumam uz galvas un uz pleciem. Antonam piepalīdzot, Juha uzdabū Dāvi virszemē.

— Vai tad pusdienas jau ir atvestas? — vaicā Tīrums, nokāpdams no

spaiņa.

— Kāts pustien? Pulksten vienpatsmit tef kāts pus- tien? — brīnās Juha.

— Tad kāpēc tu mani izrāvi no bedres? — savukārt brīnās Tīrums.

— Perkele! Vins vēl man pras, kāpēc! — soms piktojas. — Tāpēc, lai tu Siemsvētkos nerukā sasalus sem! Un lai tu neustais vien caurum pūstosais Amerikā.

— Labs ir, tad ejam uzpīpēt! — Tīrums liek priekšā.

— Klāra pūšana, — soms piebalso un uzmet bedrei vāku. Kad muižā darbu trūks, kad ellē velnu.

Viesulis ir tapis vēl negantāks.

Vairīdamies no asā vēja, Tīrums nodur galvu, piesedz seju ar cimdu un met soļus uz lielo būdu. Viņš zina, ka ap šo laiku

būda jau būs karsti sakurināta un uz pavarda nokaitētās virsmas virdīs ūdens divos spaiņos — ņem ķipi, smel un dzer, streb, ka vai plīsti, sildies pats un remdini savu vēderu. Te Juha satver Tīruma roku un velk viņu nost no taciņas. Iebrauktu zirgu viegli grozīt, Tīrums somam nepretojas un iet viņam līdzi. Gan jau tas zina, ko dara. Lielajā būdā, zināma lieta, tagad sēž viens pats Griška. Brigadieris, arestantu vagars. Un kalps kalpa velns, Griška, zināma lieta, savējos dzišus dzen projām un neļauj viņiem pasildīties, jo savā ģeķa prātā spriež, ka nosalis vīrs cirtni cilās naigāk par nenosalušu. Ko no Griškas var prasīt, tas bez mācības audzis, bez goda dzīvo. Pašreiz muļķis tur varu pār citiem, vara viņam karsē sirdi, no tās mazprātis ir

tapis bargs un lielmanīgs. Kungs kas kungs, tik muižas vēl trūkst. Pat izdzinējs Jolkins saviem brigādniekiem arvien bija atļāvis siltumā atlabināt stīvos locekļus, jo zināja, ka nosalušam vīram prāts nav pie darba. Nosaluša vīra rosīšanās ir acu apmāns, tas ir tukšs darbs un veltīgs spēku tēriņš. Neko darīt, kas to dos kalpam, kas kungam ir, viņi patversies un uzpīpēs smēdē. Lai kāds krūmiņš, tomēr sava ēniņa. Antons jau ir atrāvis būdas durvis un ceļ kāju pār slieksni, aiz viņa kāpj soms. Tad arī Dāvis ietiek pavēnī un aizmet aiz sevis durvis. Bet smēdē, Brencīt Pa neilgo laikstarpu smēdē ir noticis brīnums.

Tāds brīnums kā žīda tīrums.

Plāna vidū jauki kuras maza krāsns.

Krāsns ne krāsns, bet uz ķieģeļiem

uzstatīta neliela, sacaurumota dzelzs mučele bez virsas, kurā kaist sarkanas ogles. Stieplē iekārts, virs oglēm šūpojas apjomīgs skārda bundulis, tajā teju, teju uzburbuļos ūdens. Uz klona ir novietoti trīs bluķēni, uz katra bluķēna viz tukša konservu skārdene. Zināma lieta, tie ir Juhas stiķi, tie ir viņa kumēdiņi, zili zaļi brīnumi, sarkani ērmi.

Kādus mirkļus visi trīs vīri krāsns priekšā stāv mēmi. Nometuši savus ielāpainos, apsvilinātos dūraiņus, viņi stiepj rokas pretim svelmei. Pa rokām siltums lēnām stīdz līdz pleciem, no turienes tas ietek augumā. Tīrums atrauj vaļā vatēto pusmēteli, atstumj no pieres krietni panēsāto, no drēbes sašūstīto ausaini, apsēžas uz bluķēna un atkal ceļ rokas pretim siltumam. Pa tam Antons

pierīko kādu dēļa galu pablakām krāsnij, savāc zemē nomestos dūraiņus un izliek tos uz dēļa kaltēties. Caurcaurēm izsildīti, ielāpainie kulenieki labu joni saglabās siltumu.

— Taškenta!… — apsēdies uz sava bluķēna un grozīdams rokas krāsniņas vērsmē, Antons slavina pavēni.

Ziemeļzemē ar šo vārdu apzīmē visu to, kas vieš siltumu. Gan mazu ugunskuru klajā laukā, pie kā ieslodzītais var sasildīt stingos pirkstus un atkausēt apledojušo bārdu, gan bļodiņu karstas zupas, gan laimes mirkli, kad kājās apauti izžāvēti velteņi vai apvilkts neizvalkāts vatenis, gan kubuliņu ar karstu ūdeni pirts dienā. Seit, kur gandrīz visu garu gadu ir jāsalst un jādrebinās, arestants visdārgāk vērtē siltumu.

— Tūlīt taskents pūs vēl lielāk, — apsola Juha.

Viņš paķer savu cimdu pāri, iemauc tajos rokas un noceļ bunduli no uguns. Ūdens tajā virst un krīt pār malu uz sārtajām oglēm, no kam mazi garaiņu mākonīši, jauki šņākodami, uzskrien gaisā cits aiz cita. Tomēr soms ir nedomā piepildīt skārdenes, bet noliek bunduli zemē. Un rāmā garā sadabū no sava vateņa visdziļākās kules savīstītu audekla lupatiņu.

— Tē. īsta Ceilon tē. To man ietev Herr Moser, toktors Moser. Es to klapā ses mēnes speciāl prieks Siemsvētki, — skaidro Juha uztraucies un priecīgs. Viņš atvīsta lupatiņu un ar īpašu svinīgumu iebirdina katrā bundžā pa tējas šķipsnai.

Tas ir viss Juhas iegāds, viss viņa

glabājums. Tad viņš pamet katram pa cimdam, ar ko saturēt karsto bundžu, un sniedzas pēc ūdens bunduļa.

— Ein Moment![13] — antons aptur somu pusceļā. Viņš iešauj roku vateņa iekškabatā un izņem no tās mazu ku- litiņu ar cukuru. Kad mazo krājumu brālīgi sadala, tad katram strēbējam tiek pa krietnai ēdamkarotei.

— Ein Moment!… — smalkās rosības iegardināts, ta- l&ā uzbilst Dāvis.

Lēni un prātīgi viņš izceļ no garkaba- as līdzpaņemto maizīti, iztin to no drāniņas, drāniņu iz- dāj uz bluķēna un doniņu rūpīgi uzliek uz drāniņas. Pēc am viņš satver sienmalā pieslieto cirvi, pārlaiž asmenim ir nagu un ar skatu piemēri maizītei dalāmās vietas. Un ad ar cirvi sadala maizes gabaliņu trejās daļās.

— Mazvien ir … svētku galdam pamaz … — viņš saka ir nožēlu. — Ņemiet par labu.

Kurš arestants apsmādēs maizīti?

Kāds kumoss apēsts, o nevar atraut atpakaļ. Juha izmanīgi salej karsto ūdeni kārdenēs. Pilno bundžu katrs žigli ceļ sev klāt pie deguna un velk nāsīs karstos garaiņus kopā ar garojuma eibinošo smārdu. Arestantam ir smalka oža.

— Ir gan labs un smaržīgs tāds dzēriens … Jā, un alds arī, — Tīrums ņem valodu, kad jau ir gari un skaļi :strebis pirmos svelošos malkus.

— Kāds aromāts! — jūsmo Antons un smaida kā pilns īēness.

— Klāra pūšana, — soms ar runātājiem ir vienis prātis. - Ceilona pūšana.

Vēl kādus malkus pastrēbuši, vīri ar aprepējušiem pirkstiem goddevīgi paņem no drāniņas pa maizes gabaliņam. Tagad arī Dāvis var apsēsties uz sava bluķēna.

Visi trīs gausi skrubina maizīti, nokož pa mazītiņam kumosam, lai mute ilgi, ilgi izbaudītu maizes garšu.

— Redz, Anton, tu maizīti sauc par donu, bet mēs, latvieši, par doniņu saucam kukulīša galu … To pašu, ko mēs visi tagad baudām … ar gardu muti, — Tīrums skaļī prātuļo, lai ar savu runāšanu paildzinātu ēšanas prieku. Gluži neviļus viņš ir ierunājies latviešu valodā. Itin kā viņš atrastos Vaņina brigādē un sarunātos ar savu pāri​nieku, ar balamuti Čurksti.

— Pie mums, leišos, mēdz teikt, ka klaipa galiņš esot jāēd tai jaunai meitai, kas dikti tīko iziet pie saimnieka dēla, —

tāpat latviski atbild uzrunātais, skaidri atbalstīdams Tīruma nolūku pavilkt svētkus garumā.

— Kā tad, kā tad, arī latviešiem ir tāds sakāmais. Bet mums ir vēl kāds cits teiciens. Redz, dažā novadā doniņu sauc par klinci. Un turienieši mēļo, ka meitām esot jāēd klincis, lai apaļi pupi augtu, — skaidro Dāvis, atrāvis lūpas no karstā trauka. Ko tu, Brencīt, neteiksi, nolāpītais žemaitis prot latviski!

— Par ko jūs api tif pulturē? — ievaicājas soms, Antona smiekliņa iekairināts.

— Mēs runājām par smalkām lietām, — paskaidro Antons un atstāsta Juham Dāvja sacīto.

— Klāra pūšana, meitām vaicīk kalins, puišiem vaicīk vitins, — nospriež

Juha.

Juhas prātula aprauj blēņu runas. Ko pavāri metīs katlā, kad būs izvārītas atlikušās smerdeles? Redz, Antons ir padzirdējis tādu drošu ziņu, ka nometnes glabātavā stāvot vairs kādas četras piecas mucas sālīto mencu, tās iz- tukšīs dažās dienās, ko vārīs pēc tam? Ar ko viņus baros? Redz, te no tiesas ir par ko parunāt. Pirmgadnieki, vīri un jaunekļi, kas ieslodzījumā pabijuši neilgu laiku, domās arvien tveras pie savas izbijušās dzīves un valodā mīļu- prāt aizķer sievišķu apaļumus. Kā smejies, katram sava kaite sāp. Tomēr ikdiena drīz vien nomāc un izbalina atmiņu košumu, vīru valodas jo dienu jo biežāk aizgriežas pie ēdiena, pie atpūtas, pie siltuma. Ek, Brencīt, sūdu muiža, lubu jumts, līdz

siltumam vēl ir tālu, no Ziemassvētkiem līdz vasarai ir jānoiet ceļš pusgada garumā. Aizmirsās man dziesmiņas, grūtu rnūžu dzīvojot. Izstrēbis savu bundžiņu, Juha top nemierīgs. Viņš uzslejas stāvus un aizčāpo uz būdas kaktu. Sivēns sili neiz- ēda, ka tas kāju neiecēla. Drīz uz kaktu aizslāj Antons, vispēdīgi iet Dāvis.

Vīriem kā likts ir taisnība, neies jau tādā viesulī nieka dēļ saldēt nagus. Eku, Brencīt, liekas, ka šodien viņš būs ticis cauri sveikā, ne vairs pūslī griež, ne dur.

Un arī reibonis ir pazudis. Kājas gan vēl ļenganas un ļodzīgas, bet dūša ir īstā vietā. Tik nebija kaites kā tā brēciena.

Paldies Juham par viņa stiķiem. Pa bedri vārgo- dams, Tīrums katrā ziņā būtu saķēris kādu pamatīgu nelaimi, bet tagad, redz, viņam atkal dvēsele turas kaulos.

Nav jau šeitan tik tvanīgs kā lielajā būdā, kur tup un sautējas Griška, tas tiesa, mazā mučele smēdi nespēj piekarsēt. Grozies uz sava bluķēna kā gailis uz sūdu čupas — viens sāns svilst, gar otru velk saltums.

Tik un tā Juham paldies. Kādā paēnā sēdi, tādā priecājies. Bet cik ilgi tā gorīsies kā slinks runcis un taucēsi pakaļu? Es kungs, tu kungs, kas cūkas ganīs? Tīrums pieceļas, izstaipās un pogā ciet savu vatēto pusmēteli. Pildi, Dievs, to vietiņu, kur ēdām, kur dzērām. Tūlīt viņš nokāps bedrē un līdz pusdienlaikam padauzīs mūžam sasalušo zemi. Jā, jā, kādu nieku viņš vēl sadarīs.

— Hei, kur tu skrien? Vai tef nepatīk arestant kompā- nij? — smīkņā Juha.

— Jāiet ir . .. jāpastrādā … —

Dāvis atbild sakaunējies, itin kā viņš būtu pieķerts nedarbos.

— Tulls un traks! Verrūckt! [14] …

Vai tef Siemsvētk vairs nemās naf? — soms skaļi šķendējas. — Lai sotien rukā polsefik un vis cit sūtprāl tofarisc un sfoloc!

— Pasildījos un paslamstījos gana, paldies. Uznāks vēl Griška … — Tīrums turas pie sava.

— Kriska atnāk, un Kriska aisiet.

Pet tu lien pie krāsn un siltin vēter. Kat pūs isstrēps saf pustien, saf smertel sup, tat mēs ar Anton tef laitīs lejā ieks petrit, — izlemj soms un parausta Dāvi aiz piedurknes, lai tas apsēstos un sēdētu, kā pirmīt sēdējis. Tīrums vairs somam pretim ne- tiepjas, apsēžas uz bluķēna un grābj kabatā pēc repja. Kad viens jūrā noslīkst,

vai tamdēļ tur nebrauks? Visi vēivienreiz sapīpē, tomēr valodas viņiem nevedas.

Pēc mazgulētās nakts vīri sēž apmiegojušies, miegs viņiem lipina acis ciet. Necik ilgi, kad Tīrums uztrūkstas no snaudiena. Viņa mahorkas smēķis ir uzkritis uz biksēm un ir tajās izsvilinājis prāvu caurumu, vate gruzd smirdēdama.

Sābri guļ ciešā miegā, viens šņākā, otrs krākā, par Tīruma ķibeli tie neceļ ne ausi. Dāvis mudīgi paķer skār- deni, pasmeļ ūdeni un aplaista grēka vietu.

Laime, ka ūdens ir cik necik atdzisis. Pēc rumulas viņš apsēžas un prāto, ko darīt tālāk. Redz, viņš būtu ar mieru maķenīt izvicināt rokas, bet viens pats ar saviem spēkiem viņš netiek bedrē. Sūdu muiža, lubu jumts, tagad sēdi gluži kā kāds muļķis, turi rokas klēpī un kaujies ar

miegu kā velns ar badu. Kā smejies, ja miegs nenāk, būs ciemiņi.

— Karš pilīm, un miers būdiņām!

Miers bez aneksijām un bez kontribūcijām! Sveika, strādnieku šķira!

— noskandina ciemiņš, kad ir aizstīvējis durvis, ko vējš ar spēku rauj vaļā.

Ienācējs sparīgi piecērt kājas pret klonu, piesit kāju pret kāju, nopurina sniegu no smalkās kažokādas ausaines un tad ar dārgo cepuri notriec no velteņiem at​likušo sniegu.

— Labdien, pilsoni priekšniek! — Antons atņem sveicienu treju vārdā.

Snauduļotāji ir veikli uztrūkusies kājās un lūr uz ienācēju caur pieri. Ko šis te apsmej, par ko ņirdz? Smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnus negrauž.

Priekšniecība ir un paliek priekšniecība,

tā Dievu lūdz, bet elli grūsta, ikviens tāds pavēlnieks var būt velnam rada.

— Aleksandrs Makedonskis, — atnācējs stādās priekšā. Itin kā viņš būtu ieradies vizītē pie policijas priekšnieka.

Augstam kungam augsts zirgs. Bet, redz, Brencīt, viņam pretim nestāv zirdzinieki, viņam pretim nestāv pat ne kāji- nieki.

Viņam pretim stāv dreļļi. Senāk tā mēdza dēvēt tos ļautiņus, klaušiniekus, ko var drellēt. Kungam pretim stāv valsts dzimtļaudis, kam šeitan jārukā valstij par ienākumu, kungiem par patikšanu, sev un savējiem par postu un bēdām. Kam šeitan jārukā pie bada maizes, lai tie jo drīzāk izlaistu garu un atstieptu kājas, lai tie dabūtu galu, lai nomirtu valsts nāvē.

— Makedonskis, — atnācējs atkārto sacīto un sniedz somam roku.

— Ieslocītais numurs «E» tifsimt cetrtesmit ses, — nīgri ziņo soms, piespiedis rokas pie sāniem.

— Es esmu šo būvdarbu vadītājs, un es labprāt uzzinātu, ar ko esmu sastapies. Katram zināms, ka partijas plāni ir visas tautas plāni. Drīzumā celtniecība šeit ritēs pilnā sparā, strādās divi desmiti brigāžu, tad būs vajadzīgi prasmīgi cilvēki, — saka svešais.

— Juha Salminen, autopraucējs.

Senāk prauc pa vis pasaul sacīkstēs. Tāt praucēj site jums naf vaicīk, — soms stāsta, neslēpdams savu īgnumu. — Tie tif no Paltikum jums ar naf vaicīk, jo sitais taisīj cūk un pien un rukāj semīt ar saf traktorit, pet sitais prot tesmit valot un cit neko.

— Lavrentijs Pavlovičs savu darbu

prot! Stiprināsim un spēcināsim padomju tautu neiedragājamo draudzību! Es ar gandarījumu konstatēju, ka mūsu sarunas rit mier- pilnā un saskanīgā gaisotnē, — mēļo atnācējs. — Rīt vai Darīt šurp atgādās divus kompresorus, turpmāk strādāsim arī ar pneimatiskiem cirtņiem.

Un, tā kā nule esmu iepazinies ar autobraucēju un traktoristu, tad es ceru tūdaļ >alīgt abiem kompresoriem pirmšķirīgus mehāniķus, vai īav tiesa?

— Klāra pūšana.

— To saka viens. Ko sacīs otrs? — būvdarbu vadītājs icatlaižas. Viņš prot novērtēt laba mehāniķa amata prasmi m vērtību, viņš zina, kādas nelādzīgas sekas sagādā kompresora niķošanās. Dīkstāves dēļ rukātāji laikus neizru- ās būvbedres, līdz ar to laikus neieliks betona pamatus,,

idz ar to laikus neuzmūrēs ēkas sienas. Un tā joprojām. )gļraktuvei ir nepieciešams gaiss, tai steidzami vajadzīgs auns, jaudīgs ventilācijas centrs. Varen plašās dzimtās emes neskaitāmās raktuves aprij daudz ogļu, tāpēc ven- lācijas centrs jāiedarbina paredzētajā laikā. Tāpēc visas ināšanas un visi spēki jāatdod jauncelsmei. Biedrs Zve- jvs kavēšanos nepiedos, biedrs Zverevs nemīl jokoties, iedrs Zverevs ir Taimiras lielkņazs. Savā varenībā viņš ■ nākamais pēc Dieva. Bet Taimirā Dieva nav. Par vienu osebotu dienu b. Zverevs var aiztriekt b.

Makedonski uz li. Piemēra pēc — būvēt sanošo tērauda maģistrāli no aļehardas uz Igarku.

— Ko sacīs otrs? — Makedonskis atkārto savu jautā- imu.

— Zināma lieta, salīgsim … — mazliet pastomījies, at- ic Dāvis. Viņš vēl joprojām cer atgriezties Vaņina bri- īdē.

— Lieliski! Es zinu — šeit pilsēta būs, es zinu — šeit edēs dārzi! Uzpīpēsim uz komunisma atnākšanas padrī- nāšanas paātrināšanu! — aicina Makedonskis un pie- ivā vīriem papirosus. Uz kārbiņas vāka ir uzkrāsots liels Ins. Melš, ka viņpus kalnam brūns lācis tupot sevis pēc.

— Piedodiet man manu uzmācību un, lūdzu, pasakiet — i Maķedonijas Aleksandrs jūs esat joku pēc? — ziņkāresdīts, Antons nenoturas nepajautājis.

— Nebūt ne, tā ir visnopietnākā nopietnība. Es esmu bārenis, bijušais bērnu patversmes audzēknis. Tā kā mani vecāki nebija zināmi, tad kāds gudrinieks, iestādes audzinātājs, man iedeva gan

vārdu, gan uzvārdu. Kopš tā laika es pret sevi izjūtu dziļu cieņu. Vienīgais misēklis manā dzīves stāstā ir tāds, ka es nedzīvoju Maķedonijā, — stāsta atnācējs, pūzdams dūmus pa abām nāsīm. — Tāpēc pagaidām es lepns soļoju kopsolī ar diženo padomju tautu. Tā teikt, mēs kopā ejam pretim saullēktam.

— Redz, pilsoni priekšniek, šeitan itin kā būtu smēde. Bet ēze stāv bez motora, un nekādas smēdes nav … — Tīrums uzsāk savu dziesmu.

— Es šeit ienācu, lai palūkotos, vai motors ir atvests. Tam pasūtījumu pieteicu pirms nedēļas, — paskaidro būvdarbu priekšnieks.

— Nav atvests, — Tīrums nospļaujas. Uz ko sistēma lai balstās, kad tai stutes šitā zvalstās.

— Nogalēsim naidnieku viņa midzenī! Pirmdien motors būs klāt, — Makedonskis apsola.

— Kas tad man, es tikai tā, tāpat vien … — Tīrums nezin kālab taisnojas.

— Vai man te kas vajadzīgs …

— Kā tad ne: elektrifikācija plus mehanizācija, plus ekspropriācija, plus uzskaite ir komunisms!

Uzskaiti pieminējis, piebildīšu, ka cienījamam poliglotam varēšu piedāvāt uzskaitveža pirmā palīga vietu. Ja vien kungs būs ar mieru atsacīties no savas miesas vingrināšanas svaigā gaisā, — balamutē Makedonskis un paklanās.

— Viņš būs ar mieru atsacīties …

Paldies, — bilst Antons. — Lielum liels paldies!

— Tādā gadījumā mūsu nolīgums ir

ratificēts! Mums par laimi, es nupat iepirkos raktuvju veikaliņā, tāpēc varu augstos viesus paaicināt uz brokastīm svētā Jura zālē, — teic Maķedonietis un ver vaļā savu portfeli. — Spriežot pēc avīžu rakstiem, kapitālisms dzīvo savas beidzamās dienas, pasteidzieties nobaudīt iznīkstošo buržuju produktus! Ja mums šeit ar darbiem veiksies, tad pēc būvbedru iz​rakšanas mēs iedzersim šņabīti.

— Juha prauc ar auto, Juha snaps necer, — atņurd soms.

Darbu vadītājs veicīgi saliek ēdamo uz ēvelsola un pamet Tīrumam ar roku.

Dāvis paķer no zemes vecu, apdriskātu papīra maisu un ar to piesedz negaidīto pienesumu. Un pats neveikli aizstājas galdam priekšā. Zināma lieta — mežam ausis, laukam acis. Ļaudīm muti nevar

aizbāzt.

— Pateicos par viesmīlību. Iešu pieteikt Jolkinam mūsu vārīgo nolēmumu, — saka Makedonskis, pogādams ciet avu silto aitādas kažociņu.

— Jolkins naf. Šorīt Jolkin iepās ieks pūr, — Juha pa​ēsti nelādzīgo ziņu.

— Uz mēnesi vai diviem? — vaicā priekšnieks.

— Us tif, us tif, klāra pūšana.

Samokila masāk nemās- emāk tupināt, — atņurd soms.

— Ola-la! . . . Zem Ļeņina karoga, dižā Staļina va- bā … — Maķedonietis teic svinīgi.

— Un sem sūtprāl Muhan kok, — piebilst soms, turē- ims prātā būra brigadieri.

— … Aiz tam es vēlos, bikses

pierāvis, Ko nagi nes, Diebt komsomolam pakaļ! — skandē Makedonskis. — Pa- iciet sveiki un celiet darba ražīgumu! Es laižos projām,, aizlaižos kā mākonis biksēs.

Būdā ielec vējš un izmet pa klonu slaidus lokus. Tik- Iz noblīkšķ durvis, vējš iemūk muciņā pie oglēm.

— Te vairs nav ko tūļāties, var uzskriet kāds dullais,— ivis stingri izlemj pēc īsa mulsuma brīža un nostumj pīra maisu uz grīdas.

— Baltmaize . . . baltmaizīte … — Antons izdveš vārgu kstienu. — Divpadsmit gadus es to neesmu redzējis.

— Un tif smuk puncins ar kalin tu laikam esi recējs tr tien? — Juham pasprūk nervozs smiekliņš.

Divi baltas maizes klaipi. Divi klaipi

baltas maizes.

Tīrums pieliek vienam klaipiņam cirvja asmeni un ar miegtu aci piemēri šķēliena vietu. Redz, Brencīt, klaipi- 3 viņš pāršķels gareniski.

— Sociālistisks pēc formas un kapitālistisks pēc sa- a, — spriedelē Antons. Zināma lieta, Noriļskā baltmaizi' no amerikāņu sūtītiem miltiem un to dara pēc padomju- aduma. Klaipiņus sauc par ķieģeļiem, zbadis cilvēks nedrīkst ilgi un dīki skatīties uz ēdienu, tam viņš jūk prātā. Juha paķer sniega lāpstu un izmelaukā no smēdes. Drīz viņš ir klāt ar sniega kluci, as trauks atkal karājas virs oglēm, soms veicīgi grābj skārdeni sniegu un ber to bundulī. Kur ir liela ēšana, ir lielas slāpes. r z ēvelsola guļ četras kukuļu pusītes.

Visas četras viena ima, viena garduma.

Tām līdzās guļ četri sviesta pi- i. Un tad vēl četri konservētas gaļas gabali.

— Beef. Made in USA, — Antons groza pirkstos tukšo bundžu. — Bet sviestiņš varētu būt nācis no Latvijas…

— Redz, man tagad jums būtu kāds vārds sakāms … Ir viena tāda būšana …

— Tīrums sastomās.

— Runā, — teic Juha.

— Redz, šekur uz galda visi labumi ir sadalīti četrās līdzīgās daļās … bet ēdēji esam vien trīs. Šodien ir Ziemassvētki. Mums, baltiešiem, tie arvien ir bijuši gaiši svētki. Un tad es savā prātā padomāju par vārguli Jonu, tas nabadziņš vairs ilgi nekāsēs. Tāpēc es domāju… redz… — saka Dāvis un apklust. Mīlestības dāvanas nedara

nabagu, bet par tām neklājas balsī runāt.

— Tā ir vīra runāsan, — teic Juha, kad ir brīdi klusējis.

— Kas mīlestību sēj, tas mīlestību pļauj, — piebalso Antons, ticīgs katolis.

— Tad ej un paaicini Jonu šurp, — Tīrums izrīko Antonu un pasniedz viņam papirosu kārbu. — Ņem šo un bāz kulē, mums katram vēl tiek pa pilnai kārbai. Ūdens bundulī ir uzburbuļojis un atdzisis pa divi lāgi. Sūdu muiža, lubu jumts, redz, Brencīt, ēdienu vajadzētu ātri, ātri nokopt, lai to neieraudzītu kāda sveša acs. Nelaba acs ir draugos ar garu mēli.

Neba te kāds tricinājās par savu ādu, dēļ kāda oksta ne kauls lūzīs, ne zobi izkritīs.

Bet Maķedonietis gan tad iegrābtos nepatikšanās. To neparkam nedrīkst pieļaut. Brigādnieki vēl nezina, ka smēdē

kuras krāsniņa, tāpēc šurp neviens nenāk sildīties. Tomēr kāds bēdulis te varētu ieklupt gluži nejauši.

— Muļķim dienu mūžu laime, — Tīrums prātuļo, grozīdams sānus krāsniņas priekšā. — Se tev Ziemsvētku dāvana no zilām debesīm.

— Cīvē iet pa kaln us auks, un cīvē iet pa kaln us lej, — Juha izteic savas domas.

— Ja mēs tiktu klāt pie kompresoriem, tad ietu kalnup, — spriež Dāvis. — Diezi no kurienes tāds Maķedo​nietis nācis? Rādās, ka šis arī būtu sēdējis.

— Sētej, sētej, klāra pūšana. Sētej no sfan līc sfanam. Par mīlestīp, — stāsta soms.

— Kā to lai saprot?

— Par nepareis mīlestīp. Vins krip precēt vien Aus- lānderin[15], vien smuk ārsemniec meit no Prisel, un par tāt nepareis kripēsan tapū saf tesmitnieks, — atrūc Juha un nospļaujas. — Tpū, sfoloc valtīsan! …

— Kā tu to zini?

— Kat es pērn rukāj nometnē pie Lācu straut, tat vins ari tur pij maister us māj pūv, un tā es sin, ko cit par vin stāstīj, — atbild Juha.

— Ne jau katrs brīvlaistais ies ķēpāties ar nepazīsta​miem arestantiem, bet šim, palūk, bija dūša to darīt. Sim sirds ir īstā vietā, — Tīrums spriedelē, rugaiņājo zodu berzēdams. Teic, ko gribi, — kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. Ar cirvi atšķēlis no pieslietā dēļa vairākus skalus, Tīrums ņemas tos drāzt un

apdarināt. Kad rokas pie darba, tad sirds pie Dieva. Būs ēdājiem parocīgas mentltes, ar ko uzzīest sviestu uz maizes, ar ko paķert aizdaru.

— Viņam ir vaicīk, lai kompresori rukā tā kā laps pulksten, un tāpēc vins krip mehāniks no Paltikum. Jo vins sin, ka tie cilvēk rukā akurāt. Jo sito māj viņam jāustais laikā. Jo citāt lielie nacalnik viņam noraus nost āt, — soms atbild lietišķi.

— Ādu vai nu noraus, vai nenoraus, tomēr katrs vis tā neizdarītu. Katrs ne. Un muld viņš vienā gabalā tādas lietas … To tik kādam vajag padzirdēt, — Dāvis aizstāv svešo. Patiesi, svešajam mute ir kā vācele, mēle kā šautuve, brīžam sirds salecas, viņa valodā klausoties.

— Papriekš vins usināj, ka te

sanākus paltikum, un tas jau ir pafisam trosāka pusan. Un vins runā tikai lapi losunki. Kat tos usrakst us papīrit, tat naf kur piesiet pump. Vis ir pareis, vis ir tip-top, lai cīvo, un lai cīvo! — Juha izsaka savu viedokli un atmet ar roku. — Tā vis ir vien tuks multēsan, vien Affentheater[16].

Var spriest gan šā, gan tā, katrai lietai un būšanai ir sava labā un kreisā puse. Juham it kā būtu taisnība un it kā nebūtu. Redz, ja cildenus saukļus, ja visādus diženus jn smukus pamudinājumus lasām avīzē vai dzirdam kādā ;apulcē, tad tie nevienam ausī negriež. Tukša muca labi skan, pa gadiem auss pie tukšās bungošanas ir pieradusi. 3ungo ķeizaram, kas ķeizaram bungojams. Bet, kolīdz tāds šādus košus vārdus pasaka ikdienišķā runā, tā uz )lēsienu viss sametas ar kājām

gaisā. Viss smukums iz- cūp kā dūmi, atsedzas kroplība un mēsli. Viltus, meli un iekulība. Tad kā uz delnas redzams, kāds ir mūsu kungs m kāda viņa muiža. Un tad mēs apģiežam skaidri, ka nērkaķu teātri spēlē muižas kungi. Tad mēs apģiežam, ;a viscildenākais cilvēks nav ne cildens, ne cilvēks, bet gan ir nelietīgs krāpnieks, ļaundaris, laupītājs, varmāka un slepkava.

Maķedonietis to saprot, velti Juha viņu noniecina. Kazi kāds Juha būs pats, brīvībā palaists? Vai mazums brīvlaisto staigā, degunus gaisā saslējuši. Ko acis neredz, to sirds aizmirst.

Smēdē ietriecas vējš, Jons lēnām ceļ kājas pār augsto slieksni. Aiz viņa nāk Antons, aizcērt durvis un nodauza sniegu no velteņiem. Jons pablisina acis uz Juhu, uz Tīrumu un izplātus atšļokā pie

krāsniņas sildīties.

— Taškenta … — Jons aizgrābtībā purpina un izgroza rokas virs mučeles.

Merdelim deguns tek nevaldāmi, gar virslūpu vienā laidā brucinātas, vateņa piedurknes drīz top spīdīgas.

— Turies, Jon … Turies, kamēr bērni pieaug… — Tīrums tiecas Jonu uzmundrināt un apsēdina to uz sava bluķēna. Nabaga nosalušais vīrelis ir ar kāsi velkams, ar kruķi stumjams. Apsēdies viņš pūš un tuš kā zem rudzu maisa.

— Izskrējos pa āru, izmeklējos gar visiem pakšķiem — Jona nekur nav!

Domāju — vai tik nebūs ievēlies kādā būvbedrē. Nav. Visbeidzot uzgāju viņu atejā. Čokurā sarāvies, viņšJur būdā tup un snauž kā ķeizars. Pa spraugām vējš viņam griež virsū sniegu, bet šis ir

nekustas. Vajadzēja vilkšus vilkt ārā. Vēl pēc brītiņa viņš jau būtu pagalam, nudien, būtu pagalam, — Antons stāsta savus piedzīvojumus.

— Viss ir labs, kas labi beidzas.

Tūdaļ padzersim karstu un uzkodīsim gardu! — Tīrums atsaucas un sāk rosīties krāsniņas priekšā.

— Te smaržo pēc cepeša………. kā senos laikos, kā mājās… — neticīgi čukst Jons, aizvēris acis. Ar aizvērtām acīm viņš skaidri saredz cepeti.

Sacītais ir balta patiesība, smēdē smaržo cepetis. Trakoti smaržo cepetis.

No tam visiem sābriem siekalas tek tecēdamas. Vienai gaļas konservu bundžai Tīrums ir pie- rīkojis stieples cilpu un, skalā iekārtu, tur to virs uguns. Bundžā čurkstinās gaļa. Pa brīžam Dāvis to

apmaisa un salecina. Sakarsēto sacepumu Tīrums pārber otrā skār- denē. Ar cirvi veikli sašķēlē vienu klaipa pusīti un uzliek uz tās sviesta pikuci ar vidū iespraustu mentīti. Un, kad ir uzpurinājis Jonu, tad ieliek labumus snaudējam klēpī.

— Mosties, sābri, mosties, brokastis jau ir galdā, ķeries tik klāt! Ed un par to nesaki ne savam kreklam, — Tīrums paskubina Jonu.

— Nē, nē … tas nav mans … tas nevar būt mans … — Jons atvairās un novērš skatu no ēdiena.

— Tavs, tavs, tas ir tavs, ēd droši.

Kunga dots jāēd, vai čīkst, vai nečīkst! — Dāvis drošina savu biedru. Tad viņš izslej muguru un turpina runu. — Visi kopā pieminēsim Ziemassvētkus. Savās domās aizlūgsim par mūsu mīļajiem un par

visiem tiem, kam pašlaik grūti klājas.

Mūsu gaita ir Dieva ziņā. Es ticu, ka reiz atnāks lielā brīves diena, un tad mēs šos svētkus svinēsim katrs savā dzimtajā pusē.

Veseli ēduši! Lai svētīta mūsu maltīte, lai svē​tītas mūsu brokastis Ziemeļos!

— Amen, — piebilst Antons.

— Klāra pūšana, mēs pūs mājā.

Sitie pēstij tik un tā pūs kaputt. Prīfip vienmēr usvar! — soms ducina, acis zi​binādams.

Zināma lieta, soms runā patiesību.

Kam lieli spēki, tam lieli grēki, bargi kungi ilgi nevalda. Bet kas zina pateikt, cik ilgi ir neilgi?

Ek, Breneīt, kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebērtas. Tīrums grozās pie krāsniņas un bundžā čurkstina sev gaļu.

Antons un Julia knibina sausu maizīti un

gaida cepamo trauku. Kad noticis, tad visi gudri.

Sūdu muiža, lubu jumts! Arestants un tautas ienaidnieks Dāvis Tīrums sēž bez rūpēm uz ēvelsola un met sev mutē taukos izmērcētus baltmaizes kumosus, un piekož ceptu gaļu. Un, kad tauki ir izsīkuši, tad viņš baltmaizei uzziež sviestu. Vai brīvībā kāds liels bagātnieks jel ko sajēdz no savasbagātības?

— Ed, ēd! . .. — Tīrums skubina Jonu, vēcinādams savu spožo karoti.

Satvēris, sagrābis ēdienu ar abām rokām un piespiedis to sev cieši pie krūtīm, Jons sēž un nekustas. Sēž, ar iedubušāin, sasārtušām acīm skatās uz Tīrumu un klusiņām šņukst kā pupa bērns. Asaras un puņķi straumītēm tek pa vaigiem, tek pa zodu un pil uz ēdienu.

— Ēd, ēd! Ko rītam taupa, to kaķis apēd, — Tīrums vēlreiz paskubina Jonu.

— Tā nevar būt… tas nav tiesa, ka man………….. ka tas viss pieder man … — gandrīz nedzirdami čukst nabaga kaltaža.

— Tef, tef! — soms skaļi apliecina.

— … un es viens pats… viens pats to visu drīkstu? … Un neviens, neviens man to neatņems vai ne? Neviens to neatņems… — šļupst Jons. Tad viņš negaidot sagubst un sāk neapturami elsot.

Juha noliek savu ēdienu uz ēvelsola, pagrābj no saplakušās kaudzītes pilnu riekšavu sniega un norauj Jonam no galvas viņa ļerpataino ausaini. Tad ar sniegu sparīgi noberž tam noderglīto seju, kaklu un pakausi arī. No pēkšņā saltuma Jonam mute ir ciet un acis plati vaļā.

— Juha tef tot tesmit minūtīt. Ja pēc tesmit ininūtīt tu saf prokast nepūš apēts, tat es to vis iemetīs ieks ukun,. lai vins tek. Tu sin, kā es to tais, — soms stingrā balsī teic Jonam sprediķi. — Tāpēc ēt fiks. Pistro, pistro. Un,, kat tu ir paēts, tat tur ciet saf mut. Neviens netrīkst si- nāt, ka tu esi ēts. Un tef vis kost ir site jānorij pa tīro, neko netrīkst stipīt līc us lāker. Et fiks!

Jons sēž sagubis. Kas lēti tic, tas pievilts top. Pašlaik, viņš pūlas ar sirdi un dvēseli sacītam noticēt. Nabaga utu izēda tik ilgus gadus ir badināts, raustīts, stumdīts, dīdīts, sists un noniecināts, ka no tam tapis tramīgs un pilns aizdomu.

Pametis slēpu skatu uz vienu un otru pusi, Jons pārliecinās, ka viņa līdzbiedri viņam vērību neveltī, katrs pats ar kaislumu

nododas ēšanas priekam. Neviens nedz domā, nedz taisās viņam atņemt viņa tiesu.

Jons met nelādzīgās domas pie malas, apņēmīgi satver mentīti, iz- kacē no bundžas gaļas pikuci un ieceļ to sev mutē.

Tālāk viss iet gludi.

Ar soma bargi nosacītām desmit minūtēm Jonam ir gana. Skārdene ir izkamsīta un pa trīs lāgi ar maizīti rūpīgi izslaucīta, visi desmit pirksti apskūpstīti un vispē- dīgā drupača uzlasīta. Jons pagroza galvu un paglūn visapkārt, vai kaut kur kāds kumoss vēl nebūtu aizķēries, aizkritis un paceļams. Lops savu mēru zina, cilvēks nezina. Bet Jons veltīgi zīķē, veltīgi piepūlē acis.

Necik ilgi, kad arī citi pabeidz maltīti. Vīri rimti aizkūpina smalkus kungu papirosus. Bet, tiklīdz Jons ir iz- pūtis

pirmos dūmus, tā viņam pār vaigiem notek asaras. Un viņam atkal ir jāšņaukājas.

Pirkstus viņš notrin gar biksēm, degunu piedurknē.

— Paklau, brāl, — vai tev acis nav izasarojušas? Var tu vēl ilgi te slapināsies? — vaicā Tīrums. Pēc tāda vai​cājuma Jonam asaras birst vēl diktāk.

— Saņemies! Iestreb tēju, uzpīpē…

— pamāca Antons.

— Kālab jūs pret mani tā … šitā, tik labi… Par ko? Desmit gadus man neviens neko… visi mani ir tikai situši un lamājuši. .. Bet jūs man maizīti… un sviestu man, man, Jonam … sviestu!…

— Velis tef rauj, es to netur! Ja tu nepapeic saf pinksē- san, tat Juha tef smuk sātos pa mukur. Jo kat tef taus un taus, tat tu nekauc, — soms nīgri burkšķina, izpūš

uz klona degunu un ar delnu zagšus nobrauci acis.

— Liekas, ka ved pusdienas… — saka Antons. Viņš pieceļas un paver durvis. Tālumā uz ceļa rūcina traktors.

— Heijā, ejam labi fiks celt rukātājs ārā no vin pet- rīt! — sauc Juha, siedams ap vateni pašdarinātu virves jostu. Viņš paķer savus izsildītos dūraiņus un steidzas laukā no būdas. Antons aizmetas viņam nopakaļ.

— Es iešu palīgos! — Jons piesolās un jau taisās slie​ties kājās.

— Stāvi rāms, būsi kungs, — Tīrums viņu attur. — Vispirms palīdzi pats sev.

Kā sauc, tā atskan. Palūk, Brencīt, kā netārpis uz rāvienu ir sasparojies, skrien gaisā, iekām spārni izauguši. Nulepat viņš

bija bijis ar mieru sasalt ragā, lai tikai nebūtu jāstrādā, lai nebūtu jāvergo. Lēnām pa tiltu, sābri. Lai pāriet krievi, tad varēs precēties! Kad jaunnedēļ ar Maķedonieti, ar balamuti meistaru, būs saruna par kompresoru, tad jāpamēģina Jona labā aizlikt kādu vārdu. Kazi, varbūt vīreli vēl izdodas uzdabūt uz ciņa. Turies, Jon, saturies. Tīrums sasien zem zoda cepures saites, uz- slej lēzeno apkakli, sajožas un iet vīriem talkā griezt veltni.

Dziļās būvbedrēs strādā kāds ducis vīru, pārējie stāv seklumā, dažs zemē iecirties līdz ceļiem, cits ir ne tik dziļi.

Aukainā dienā brigadieris gariem joņiem tup siltumā un nesēž cirtējam uz kakla, strādātājs pats zina, kā sadalīt savus vārgos spēkus, cik ilgi locīties, kad atliekt muguru. Aukainā laikā, saprotama lieta,

cirtējs dziļā būvbedrē jūtas gluži kā pilī.

Ne tur pūš, ne tur velk, jumts virs galvas, spuldze pie deguna. Bet, tiklīdz putenis pierimst, tā būvbedres paliek atklātas, un tad kaklakungs augu dienu soļo no bedres uz bedri un ar maķvārdiem un draudiem skubina savus vārguļus.

Soms pieiet pie pirmās dziļās bedres un laiž spaini lejā. Tūlīt klāt ir Antons un Dāvis. Mazajā zonā Antons vairs netiek siltumā, šeit viņš ir norīkots Juharn palīgos izcelt io bedrēm zemi un ar ķerru aizdzīt to uz netālo ieplaku. Trijatā griešana sokas ātri un droši. Gadās, Brencīt, dažkārt gadās tā, ka mazspēcīgs, ļurbāns griezējs nejaudā rokturi novaldīt un tas viņam pasprūk no rokām. Tad zemes racējs ar joni triecas lejup pret bedres dibenu, bet griezējs pats dabū ar

ātri skrejošo rokturi pa pieri. Pēc tāda misēkļa abi divi, rakstā mīdami, kājo projām uz debesīm.

Kad traktors pa vārtiem iebrauc zonā, tad pēdējais zemes racējs ar stīvām kājām liek uz lielo būdu sildīties. Juha piesit Tīrumam ar elkoni un pamāj uz vārtu pusi — meistars ir teicis taisnību.

Traktors ir šurp atvilcis divus kompresorus.

Traktorists, mazs vīriņš mašīneļļā izvārtītā, spīdīgā pus- kažokā, stāv rūcošās mašīnas priekšā un vienatā sīvi lamājas. Vai viņam, brīvlaistam cilvēkam, šeit, draņķīga kalna galā, visos vējos būšot jātup līdz pastarai dienai? Vai visi perdeļi apsprāguši, vai arī kāds pusdzīvs te vēl dvešot un bojājot gaisu? Tāds varbūt zinot un protot pateikt, uz kurieni

šie čuguna zārki nogādājami? Velns parāvis, tūlīt, tūlīt viņš atkabinās troses un tukšā laidīs atceļā. Sie pēcāk varēšot atvilktos čugunus staipīt un stumdīt pa kupenām un bedrēm paši ar savu perdspēku!…

— Aistais ciet saf mut, lai nesasalst smacen, — Juha miermīlīgi pamāca klaigātāju. — Kāp iekšā ieks pūt un prauc, es tef parātis prauksan.

Tīrums izceļ no traktora kabīnes atvesto kannu ar pusdienu zupu. Divatā ar Antonu viņi to aizstiepj uz būdu. Telpa ir zilu dūmu pilna. Dūmi ir tik biezi, ka tos varētu uzķert uz sekumiem, iznest pa durvīm un sagubot gubās. Brīnums, kur vīriem vēl turas tabaka. Pēdējais guvums viņiem tika pirms nedēļas — uz diviem rukātājiem pa mahorkas paciņai,

nopelnītai par cementa izkraušanu no dzelzceļa vagoniem, sastrupinot miegu par trim četrām stundām.

— Kur ir traktorists? — skaļi vaicā Griška, ienācis ēdamtelpā no meistara istabeles. Uz viņa negudro vaicājumu neviens neceļ ne ausi.

— Zupiņa jau ir atnesta, — kāds bezzobu vīrelis atgādina Griškam svarīgu apstākli. Ja ēdiens ir klāt, tad tas jāceļ galdā. Tā ir svēta lieta. Tad vairs nedrīkst vilcinā​ties, tad nedrīkst zarnas tīt kamolā.

— Ei, Jon! Aizskrien pasauc šurp traktoristu! — pavēl Griška, kaut labi saprot, ka ir paķēris par augstu.

Trakto​rists ir brīvlaistais.

— Nav. Jona šeit nav! — atsaucas Antons.

— Tad aizskrien tu pats! Pasaki

traktoristam, lai viņš rīt ar pirmo braucienu atrauj šurp divus kompresorus, katrā ziņā lai atrauj! Tāds ir meistara rīkojums, viņš man pirmīt zvanīja pa telefonu, — pavēl brigadieris.

— Pusdienas ir atnestas, — Antons brigadierim atgā​dina svarīgo apstākli.

— Dari, kā tev liek! Darbs ir vispirmā vietā! — Griška mazliet paceļ balsi un ar vienu aci paglūn uz Tīrumu. Ar otru viņš barā meklē Juhu. Atskārtis, ka soma būdā nav, viņš top bargāks. — Vai tu saprati?

— Nesapratu vis, — Antons atbild īpaši vientiesīgi.

— Vai tu saprati! — aiz dusmām Griška piecērt kāju pret grīdu. Ne katram mācītājam ir mācītāja gars.

— Nesapratu vis. Vai tad šeit būtu

vajadzīgi četri kompresori? — Antons rātni pārvaicā un skatās uz savu pa​vēlnieku ar zilām, izbrīnītām acīm.

— Muļķis nekrievs! Auns, briedis, stulbenis inteliģents! Es tev skaidri pateicu — divus! Divus! Lai viņš rīt atgādā šurp divus kompresorus! Vai tu beidzot saprati? — no dusmām Griškam svilst ausis un nosvīst piere. Brigādē ar mācītiem gudreļiem arvien ir posts un bēdas, tiem viss padoms pakaļā.

— Šodien divi un divi rīt, kopā ir četri, — Antons skaita kā pirmziemnieks, atlocīdams četrus pirkstus.

— Kā tā . . . šodien? .. . Vai tad šodien kādu jau atveda? — Griška vaicā pierāvies. Kas karstu strebj tas apdedzina lūpas. Tāpēc Griška stāv ar platu muti.

— Brigadier, zupa ir klāt, laiks

pusdienot! — bezzobu vīrelis no jauna iespraucas sarunā.

— Turi muti! — Griška atkliedz pretim un steidzīgi pogā ciet savu vateni.

Gudrs ķer, muļķis skrien. — Aiziešu paskatīšos … kur tās mašīnas lai novieto . ..

— Neskrien, brigadier, — bilst Tīrums. — Juha tur jau ir priekšā. Viņš visu izrīkos, kā nākas.

— Izrīkos, izrīkos! … Ko viņš zina izrīkot! Ko tāds soms sajēdz no projekta un ko no darba organizācijas? Tāds vēl ņems un izpurzās manu nulles ciklu! — Griška purpina, maķenīt atguvis pazaudēto uzstājīgumu.

— Vai nu tu būtu tas pauts, kas mācīs dējēju? Būtu labāk, ka tu ņemtos dalīt pusdienas, — teic Tīrums, pabīda

Grišku tuvāk galdam un iespiež tam rokā virlopu. Kādu redzi runātāju, tādu laid valodu.

— Tu neizlec, tu te nekornandē! . . .

Palūk, kas te rīkotāju saradušies. Lai man brīvi neredzēt, ja es jūs nepadarīšu rāmus!

— Griška ir iededzies un sper gaisā zemes.

Viņš nometnē ir diezgan redzējis, kā gudreļi savaldāmi. Labāk lēciens nekā tupiens. Negudrie rietumnieki ir mūžīgie nemiera cēlēji un kārtības jaucēji, pat mierprātīgam brigadierim viņi ir par apniku. Bet karstdabim Griškam tie sēž acī kā dadzis. Ek, Brencīt, kas ar sūdiem apkārt mētā, tam rokas netīras. Ko no muļķa var gribēt, ko no tā var prasīt, ja tas dzimis un audzis tālā, posta piemeklētā sādžā un savus nieka gadus nodzīvojis kā

pa tumsu. Cietumā viņš tup par čurāšanu.

Kādā žogmalē Griškam bija gadījies apčurāt avīzi. Kāds redzīgs, labs cilvēks uz saslapinātās lapas bija ieraudzījis tautu tēva smaidīgo seju. Par tādu grēka darbu Griška bija sapelnījis savus desmit.

— Labs ir, gailēn, pēcāk dari, kā zini. Tikai vispa- priekšu pabaro cilvēkus, — Tīrums atbild rāmā garā un stingri pabīda Grišku vēl kādus soļus pretim zupas kan​nai.

Tīruma vārdi aizķer Griškas godu.

Arī brigādnieki jau saceļ ausis. Griška saprot, ka tagad uz karstām pēdām būtu jācērt nemierniekam starp acīm, lai tur vai kas. Kādu vīzi esi apvilcis, tāda jāvalkā.

Bet Tīrums ir spēcīgs vīrs. Nudien, sīksts un spēcīgs. Tad nu Griška nolemj labāk zaudēt airi nekā stūri. Pāridarījumu viņš

atdarīs citu reizi.

— Nolādētie badakāši, nelieniet man virsū, es jums neesmu saderētā! Kas sprauksies bez rindas, tas dabūs pa pieri! . . . Ei, klamburkāja, kur ir bļodiņas? — Griška braši klaigā, grābādamies gar kannas slēgu. Skaļums apliecina spēku, bet, kam ir spēks, — tam gods.

Bļodiņas stāv saliktas grēdā, dalītājam pa ķērienam. Pat neredzīgam tās būtu saredzamas. Klamburkāja iztapīgi pabīda grēdiņu vēl pussprīdi tuvāk galda malai un paķer virsējo trauku. Klibais polis ir izbijis zeltkalis, tievs kā diegs, smalks kā ods. Pērn polim kāju sadragāja traktora smagās ragavas. Zināma lieta — ar kāju zemi nerok. Pa tam Griška ir atrāvis kannai vāku. Brigādnieki nemierīgi rausta nāsis, ošņā gaisu un

nesapratnē mīdās no vienas kājas uz otru.

Viņu deguniem par pārsteigumu, atvestās pusdienas nesmird. Griška iegremdē virlopu zupā un sparīgi to apmaisa, lai uzjauktu biezumus, lai visiem strēbējiem strēbeklis tiktu viena labuma. Bet viņa pūliņi ir bez vērtēs, viltnieks ir izmanīgs maisītājs. Ja kausu piespiež pie kannas dibena un pa apli palaiž kātu vien, tad no tādas pavandīšanas sagriežas susla.

Biezumi kannas dibenā paliek guļam, kā gulējuši, pūlies kaut vai veselu stundu.

Tāpēc strēbēja liktenis ir atkarā no tā, kā Griška smeļot izgrozīs kausu. Ja viņš gribēs, tad pagrābs biezumus un pasmels labu zupu, ja negribēs, tad ielies bļodiņā tīru suslu. Bez neviena krikuma, bez asaciņas.

— Auzas! … — kā ar vienu muti

brigādnieki izdveš laimes pilnu čukstienu.

— Viens! — Griška iesāk savu skaitāmo un iešļāc zupu pirmajā bļodiņā.

— Divi… — skaita klamburkāja, pasniegdams dalītā​jam nākamo trauku.

— Divi! — Griška atkārto.

Mērcēdams kausu zupā, viņš uzmet skatu kārtējam strēbējam. Lai zinātu zupas la​bumu paķert pēc vīra nopelna.

— Trīs! . ..

Atbalstījis muguru pret sienu, Tīrums sēž uz grīdas līdzās pavardam. Pavards izstaro lielu siltumu. Savu bļodiņu Dāvis tur klēpī, silda pie tās pirkstus, ar karoti ausī šķidrumu un dziļi ieelpo brīnum jauko auzu viras smaržu. Auzu vira ir pārāka par citām, tā ir īpaši garšīga, tuma un sātīga.

Griška ir Tīruma bļodiņā iešāvis labu zupu, ne par plānu, ne par biezu. Kad tēvs,

māte nav mācījuši, tad māca pasaule.

— Vis ir kārtīpā, priekšniek, tie masīn stāv nolikt pie viet, — ziņo Juha, aizmēzdams durvis un dauzīdams kāju pret kāju. Ar somu reizē būdā ienāk Jons.

— Kur tu novietoji kompresorus?

— vaicā Griška, iz- slējies stāvus.

Bardzības pēc viņš uzbīda sev uz pieres ausaini līdz acīm.

— Taisni tur, kur tu teic, kur tu un mūs maister pateic tos masīn nolikt, — atsaucas Juha.

— Nu, nu … skaties! Es pēcāk pārbaudīšu! — Griška piedraud ar svarīgu izteiksmi.

— Klāra pūšana, — soms ir ar mieru.

Juha un Jons saņem savas pusdienas un nometas uz grīdas blakus Dāvim.

Nepieēdelīgais besarābietis savu viru iztempj ar vienu strēbienu, acis nepacēlis.

Atelsies viņš izlaiza bļodiņu, pačāpstina lūpas, atraugojas un guģojas, ka vēderam maz vien ticis. Bet jau pēc īsa brītiņa Jons guļ kā riju izkūlis, kuļādams zemu nokārto galvu, svilpē- dams un iekrākdamies.

Sūdu muiža, lubu jumts, beidzot Dāvis Tīrums ir ieticis savā būvbedrē.

Juha jau ir paguvis uzmest bedrei vāku.

Virs Dāvja galvas auklā šūpojas nespoža spuldze, kas uz bedres grubuļainajām sienām šūpina kroplīgas ēnas. Bedrē ir tīrs kā istabā, tur vākdams nesavāksi ne pusriekšavas zemes. Rīta cēliens Dāvim ir izkūpējis tukšā. Neko darīt, kur līdz darbs, tur neturi pātarus. Tagad tikai jāizprāto, kurā vietā iecirsties. Ja domāsi lēnām, strādāsi ātri. Vērīgi aplūkojis sasalušo,,

krumšļaino zemi, Dāvis bedres vidū saskata tikko samanāmu izcilni. Viņš piesit tam ar cirtni — skan. Bedrē guļ akmens. Te vairs nav ko stomīties, akmens ir jādabū laukā. Tīrums saspļauj plaukstās un sāk savu verga darbu.

Iesākumā viņš cērt ar mazu atvēzienu, vairīdamies trāpīt akmenim. Saskatījis zemē sīku plaisājumu, viņš sāk cirst sparīgāk, tomēr aizvien ar apdomu, lai ik cirtiens nebūtu ne par nieku, ne par lieku.

Ko jauns ar spēku, to vecs ar prātu.

Akmens var būt bedres racēja labdaris un var būt viņa posts. Pirms četriem gadiem kāds muldas lieluma makāns bija Dāvi izvārdzinājis kā īsts lietuvēns, jo savu resgali tas bija ieslēpis bedres sienā.

Pamēģini, Brencīt, tiec tur viņam klāt.

Toreiz Dāvis ap nešķīsteni bija

nomocījies līdz izmisumam. Būvdarbu vadītājs un trīs brigadieri caurām dienām bija stāvējuši bedres malā, no augšas klieguši pamācības un skubinājuši «davai, davai!», jo viņiem, redz, esot steidzami jāuzstata veidņi un jāgāž bedrē betons, bet mēslinieks latišs to neparko nevēloties apjēgt un nevīžojot rukāt, un tāpēc viņš, seska dvēsele, dabūšot trūkties. Tikai devītajā dienā Dāvis ar milzu pūliņiem akmeni bija izdabūjis laukā no ligzdas un apmetis tam ap vēderu trosi. Un vienīgi traktors bija jaudājis tādu smagumu izraut no bedres. Tādas tās lietas. Sajā reizē, tāds kā naba, akmens guļ bedres viducī un ļaujas kustināties no visām pusēm.

Cirtiens aiz cirtiena, cirtiens aiz cirtiena — plaisa sprēgā acīm redzami. Krietni atvēzējies, Dāvis triec cirtni spraugā ar

tādu sparu, ka viņam vēderā nošļankst pusdienu zupa. Ar trim četriem cirtieniem viņš atšķeļ pirmo kukurzni. Tālāk ciršana šķiras brīnum viegli, kur viņš liek, tur līp, sasalusi zeme šķeļas un dalās, gabals atlec pēc gabala, visi krietni, visi lieli kā rāceņi. Bet Tīrums šķeļ un šķeļ un šķeldams priecājas par katru atskaldīto kankali kā bērns par pīrāgu. Drīz akmens nodreb, vēl pēc dažiem cirtieniem sakustas, un tad jau Dāvis to izveļ no iedobes kā brangu kāpostgalvu. Ja Dievs dod, tad velns nerauj. Ieripinājis akmeni kaktā, Tīrums turpina savu darāmo. Viņš cērt un cērt, atskaldītos zemes gabalus aizmēž ar kāju uz bedres viņu galu un atkal cērt. Ek, Brencīt, kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. Dāvis ir uzcirties uz ledus slāņa, no tā zeme atlec viegli, īpaši

nepretodamās. Atskaldījis atlikušo biezo zemes garozu, Tīrums iecērtas ledū.

Pirmie cirtieni sadrupina ledu sīksi- kās drupačās, tās lec pa gaisu uz visām pusēm, dzelsta seju un dažkārt ielec mutē, lai cirtēju mazliet atveldzinātu. Kad ledū ir izcirsts padziļāks dobulis, ciršana vedas labāk, tad ar dažiem cirtieniem izdodas atskaldīt pa pamatīgai ledus šķēpelei.

Tīrums cērt un cērt, ar kāju padzen ledus gabalus sāņš un atkal cērt. Laime nepalīdz, ja pats nelīdzas. Vienā paņēmienā viņš ir padarījis pamatīgu darbu. Atskaldītie zemes un ledus gabali vairs nav novaldāmi un vienkop savācami, tie biezā kārtā guļ zem pēdām. Uz tiem ir nedroša stāvēšana, tie slīd un jūk uz visām pusēm, strādājot uz tik nodevīga pamata lēti var notikt nelaime. Pašlaik uz Juhu nav ko

cerēt, tas vīrs atkulsies tikai pret vakaru.

Tāpēc Tīrums sadomā uztaisīt mazu dūmu.

Kā likts bedrē viņš pakūpinās mahorciņu, papiross ar garšu ir jāpīpē telpā.

Tīrums norauj biezos dūraiņus, nomet tos zemē sev par sēžu, apsēdies atsliedzas pret bedres sienu un tīksmi izstiepj kājas, cik tik var ērti. Stāsta, ka senākos laikos dažs gūsteknis tādā ērtā akā turēts gadiem ilgi. Saprotama lieta, ka tā tas noticis svešās bargu kungu zemēs. Tīrums atstumj ap- skrandējušo ausaini pakausī un sagrābsta kabatā savu repi. Viņš ir godam izvēcinājies, redz, kroņa krekls ir pielipis pie muguras un sirds salēkusies, ka negrib rimties. Vai Dievam dienu trūkst? Dūms ir nopelnīts, un patapas viņam vai cik.

Kas tiesa, tas tiesa, patapas viņam ir pārpārēm, dzimtkungam vēl kalpojami trīs

gadi. Trīs gadi ar piedevu. Tas nav mazs laiks. Lai sūri, lai grūti, bet daudz lielāku laik- starpu viņš jau ir nokalpojis. Ja aiz gara laika galvā paskaita, tad, redz, iznāk četrtūkstoš dienas. Arīdzan ar brangu piedevu. Sūdu muiža, lubu jumts, tās ir izniekotas dienas, tās visas ir jūgā notērētas bez jēgas, bez labuma, ne sunim kas ticis, ne kaķim, ne pašam, ne citam.

Bet ko līdz savu sirdi ēdināt, kas pagājis, tas pagājis, to atpakaļ neatsauksi. Kā smejies, aiz bēdām nemirsi, ja sirds vesela. Ieslodzījumā nav lieti zūdīties, neviens tevi nepažēlos, daudz noderīgāk ir pasmieties. Pasmieties pašam par sevi.

Pasmieties par to, kā vergturi un viņu pakaļlaižas priecājas par verdzību. Aiz maza prāta viņi lēš un jūsmo, ka spaidu darbs viņiem ienes lielu guvumu. Prāts pār jūru,

pakaļa pie mūra. Nē, Brencīt, ko lēti pērk, to dārgi aizmaksā. Aplamnieki nevēlas atzīt, ka gadu gadus saimnieko kā vispēdlgie nelgas. Treknās un saulainās dzīves apsolījumi ir valdoņu sacerēti blēņu stāsti. Kamēr kāposti uzaugs, tikmēr gaļa paliks veca. Redz, pēc dažiem gadu desmitiem sprukstiņi priekšnieki un citi karsti boļševiki dabūs trūkties, jo tad viņi savu apsolīto zemi būs piegānījuši, bagātību izvazājuši un izputinājuši un sēklu apēduši. Arī jūra nav bez dibena.

Ilgi nicināto un pazemoto pavalstnieku priekšā viņi stāvēs pliki un nabagi. Kam liegties, Tīrums ar patiku paskatītos, kā bezsirdīgo valdītāju uzpūtība izkūp gaisā kā tvaiks, kā sabrūk melu, naida un nežēlības pārpilnā valsts. Tā būs. Viena nelaime, ka viņš tos laikus nesagaidīs.

Tāpēc ieslodzījumā Tīrumu uztur vienvienīga doma, viena cieša apņemšanās — viņam jāpanes visas grūtības, jāpārcieš visi spaidi, jāpārvar visi šķēršļi, viņam katrā ziņā ir jātiek atpakaļ dzimtenē. Katram putnam sava ligzda ir mīļa. Tīrumam ir jāatgriežas Latvijā. Viņam Latvija ir jāredz un Latvijas zeme jāapmīļo. Lai tur vai kas.

Tā notiks, un tā būs, tam Tīrums tic nešaubīgi. Citādi viņš te neplēstos. Kur putns ligzdu taisījis, tur tam jātup.

Spalgi saltā, lauskotā ziemas naktī, kad viss dzīvais ir pierimis un sastindzis kluss, kad ne vēsmiņa nevēsmo, kad pāri sniegājiem zvīļaina lāktī ziemeļblāzma, — Dāvis Tī​rums piemin Latviju.

Agrā rītā, kad viesuļvētra elsodama un vaimanādama joņo pa klajumiem, kad

viesulis bez prāta un apdoma triec sniegu no malas uz malu, kad tas sagriež un savērpj zemi kopā ar debesīm un iepurina barakas sniegā līdz jumtam, — Dāvis Tīrums piemin Latviju.

Spožā pavasara dienā, kad visaplīk ar joni kūst sniegs un strauji saplok kupenas, kad tuvu un tālu žurkstēdamas tek dzidras urdzītes, žurdz tērces un čalina strauti, kad urdaviņas malā starp gludu, spīdīgu, saltu ledus krāvumu un krauju sniega vālu uz sprīdi šaura zemes melnuma uzdīgst un pēc dažām dienām skubīgi uzzied maza, skaista, pārgalvīga puķe, — Dāvis Tīrums piemin Latviju.

Viendienas vasarā, kad saule debess plašumā nenorietot met apli pēc apļa, kad cilvēkam uz viena vaiga vēl turas ziemas stingums, bet otrs jau samana rudens salto

dve- sumu, — Dāvis Tīrums piemin Latviju.

Negaidot bedrē ieplūst sniega šalts.

Sniegs tek sīku straumi, apputina Tīrumu, aiztek viņam aiz apkakles un bezmaz apdzēš smēķi. Tīrums pamet skatu uz augšu, tur, spuldzes gaismas apmirdzināti, gaisā viz un trīsuļo sudraboti sniega putekšņi. Vāks guļ, kā gulējis, bedrei virsū. Zināma lieta, vaininieks ir bijis Griška. Pa dēļu starpu slīmests paslepen ir glūnējis bedrē un tur redzējis Dāvi laižam zilus dūmus un dīkojarn. Kā likts, kad Juha cels laukā zemi, Griška viņam stāvēs klāt. Viņš stāvēs klāt, lai pacilātu savu omu, jo ir pārliecināts, ka Tīrums savu dienas uzdevumu nav padarījis. Ek, Brencīt, tad nu gan Griškam būtu trumpis rokā! To viņš braši cirstu galdā un gādātu,

lai priekšdienās Tīrums saņem vislielāko lāpstu un vismazāko ēdiena devu. Jo — kāds darbs, tāda maize. Redz, pirmītējais piezobojums Griškam grauž sirdi, un arī smēdē pieredzēto noniecinājumu viņš lūkos atdarīt. Kam nags, tam tiesa, kamēr Jolkins tup būrī, tainēr Griška ir brigādnieku pavēlnieks. Viņš labi zina, ka no trūcīga ēdiena ir spēkpilns vīrs itin drīz top lēnīgs un rāms. Sev par postu, utubunga ir piemirsis, ka vara viņa rokā ir ielikta uz neilgu laiku. Pēcdienās dažs labs vēl viņam parādīs, kā lapsa ecēšas velk. Kas augstu kāpj, tas zemu krīt. — Hei, nei, Paltikum! Ustāvin man vien pusmārcin semīti — debesu vārtnieks Juha sauc no saviem augstumiem un griež lejā spaini. — Vai tu usprauks pīpēt?

— Velc! — uztupies uz spaiņa,

Tīrums izrīko vilcēju.

— Kāp semē, kāp semē! — Juha atkliedz no augšas.

— Kālab?

— Kap seme, tā vaicīk! — uzstāj soms.

Tīrums nokāpj arī un pie sevis spriež, ka ar ceļamo ierīci ir atgadījusies kāda ķibele. Spainis uzbrauc debesīs tukšā. Un tad toveris no jauna ir bedrē.

— Nekāp, nekāp! — sauc Juha.

— Ko tu māžojies! — baras Dāvis.

— Cel mani laukā, un ejam uzpīpēt!

— Klāra pūšana, tomēr tu vēl nekāp, tu pakait. Pēc tif reisit tu varēs kāpt, — soms atsaucas.

Tukšais toveris vairākkārt uzskrien augšā un noskrien lejā bez jēgas.

Visbeidzot Tīrums tiek no akas laukā.

Viņš nokāpj no spaiņa un uzmet aci griežamai ierīcei. Ierīce ir bez vainas.

— Kāda velna pēc jūs te ākstāties ar tukšu toveri? — Dāvis īgņojas.

— Kāpēc tuks? Vis, vis pij pili, neviens nepij tuks! — atcērt Juha.

— Nemuldi niekus, — Dāvis atmet ar roku.

— Tie nav nieki! Mēs pilnos spaiņus ar pūlēm cilājām divatā, — smejas Antons.

Redz, laipas galā stāv ķerra. Ar zemi pilnum pilni piekrauta ķerra. Pie kādas citas bedres piebērtu, Julia to pa- slepen atdzinis šurp. Tumsā visi kaķi pelēki.

Tiesa, Bren- clt, tiesa — labāk labs kaimiņš nekā slikts draugs. Tīrums palaiž apkārt acis un patāla starmeša gaismā pa​mana Grišku aizliekam ap smēdes stūri.

— Atstāsim ķerru šepat, droši vien Griška to dikti kāro apostīt, — teic Tīrums, nespēdams apslēpt smaidu.

— Krievs savām acīm netic, tam viss ir jāapčamda, — piebilst Antons.

— Klāra pūšana, — teic soms. — Pet tu sotien vairāk nerukā, tu tais Feierapent [17] . Prieks tā mēsla Kriskam mēs nospēlēsim vēl vien jocin. Tif rnasīn ar sasalus sem Siem- svētk tienā pietiek.

To es tef sak.

Vīri piesedz seju ar roku un klupiņus liek soļus pa aizputināto celiņu pretim starmetim, kas uzstatīts uz lielās būdas čukura. Netālu no mērķa viņi pamana Jonu. Sagu- mis, līdz acīm ierāvies savos kankaros, vīrelis stāv, atbalstījies uz lāpstas, apsnidzis un apputināts balts. Kā zaldāts pie Sipkas. Visi vēji brāž viņam

pāri. Jons ir patriekts no būdas, viņam pavēlēts darīt muļķa darbu. Nelga stāv nosalis stīvs, tomēr muļķa darbu nedara.

Jo atrakt ceļu līdz zonas vārtiem tādā sniegputenī nejaudātu ne simt Jonu. Antons paķer sniega lāpstu, Dāvis un Juha pagrābj vīreli zem padusēm, un visi brien uz būdu sildīties.

Būdā nav nevienas dzīvas dvēseles.

Pavarda dzelzs virsma ir nokaitusi tumši sārta, uz tās maliņā divos spaiņos burzguļo un kūp ūdens, telpā turas pirts gars. Vīri nomet miklos cimdus, atrauj vaļā vateņus un sastājas pavarda priekšā izgrozīties un izsildīties.

— Taškenta … — laimīgs svepst besarābietis, slaiki palaizdams piedurkni gar gurķa degunu. Siltumā viņam slūžas ir līdz galam vaļā.

Uz galda divās grēdās guļ tīras bļodiņas. Šodien saimniekotājs bija bijis klamburkāja polis, tīrīgs un kārtīgs cilvēks. Arī trauku mazgāšanas tiesības ir jānopelna, tās ļauj kādu joni ilgāk patverties pavēnī. Antons paņem četras bļodiņas un ielej katrā pa krūzītei verdošā ūdens. Maķenīt pastrēbuši, vīri aizkurina pa kungu papirosam.

— Paskat, maitas, jau atkal salīduši!… — ieklupis no āra būdā un raudams ciet durvis, Griška braši šķendējas. Uzpazinis pīpētājus, viņš pieraujas.

— Mēs nupat ienācām … — Jons atrunājas kā mācēdams un žigli palaiž abas piedurknes gar virslūpu.

— Nupat, nupat… Pirmīt es tev pavēlēju izrakt ceļu, vai tu to izdarīji? —

Griška uzklūp Jonam. Ar jēli dienvidnieku šitie trīs vīri nebrāļojas, tāpēc vārguli drīkst iztramdīt pēc sirds patikas.

— Vins to celin notīrij tif reis. Pa tīro. Un tif reis lielais vēs to celin piepūt pili ar snieks. To es recēj. To es tikt, tikt lapi recēj. Ejam api tif ārā, tur es tef tās viet parātis, — soms liek priekšā un grābj Grišku aiz rokas. Tomēr Griškam izdodas atlēkt sāņis.

— Grigorij Poļikarpovič, tāpat kā Anglijā, arī šeit viss notiek pēc likuma un pēc reglamenta: savs laiks darbam, savs pīpēšanai, — Antons pieklājīgi iejaucas strīdiņā.

— Necik sen pīpējāt! Bet Ķirurns nupat kūpināja, tupēdams savā bedrē! — Griška nerimstas sodīties, bet jau ar

platām acīm glūn uz papirosu Dāvja mutē.

Tīri kā bērns — ko redz, to grib. Jo slinks, jo kārs.

— Še, brigadier, nobaudi kungu smēķi, — Dāvis atver savu papirosu kārbu.

— Kur tu tos izrāvi? — nenociešas Griška, mudīgi paķerdams papirosu un pēc krievu paraduma saspaidīdams iemuti.

— Sitos man kremļa papucis mēdz dāvināt uz Ziemassvētkiem, — atmēļo Tīrums.

— Nu jā, es saprotu … Bet saprotiet arī mani — te es esmu atbildīgs, man ir jāpabaro brigāde. Normu neviens velns neizstrādā … Normu neizstrādā, bet lielo devu prasa. Dod viņiem vislielāko devu! Kur to lai grābj? Ja neviens nerukās, tad arī neko nevarēs salāgot. Tad

nebūs ko rīt! — Griška aizbildinās caurmedotā balsī. Viens suns vien ilgi nerej.

— Tu teic, ka mēs ar Anton mas rukā? Tu aisej paskaties — vis petrit ir tīrs, vis sem ir aisvest prom. Un pa vis tien mēs simt reis rukā nost no laipām snieks. Tu rēkin, tu parēkin un tat runā, — Juha rūc, dūmus pūz​dams.

— Vai tad es ko saku! Jūs abi rukājat, to katrs redz. Bet ko dara Ķirums?

Viņš savā bedrē sēž un pīpē. Viena ķerra!

Pa visu dienu — viena ķerra!

— Tifs! — Juha iešaujas starpā.

— Tifs! Vien stāv pie petrit, un vien es jau aistūm prieks pustien.

— Ak priekšpusdienā? No rīta šis savā bedrē gulēja kā lācis, — iebilst viszinis brigadieris.

— Vai tu Juham netic? — vaicā soms un jau sarosās, lai celtos kājās.

— Ticu, ticu, lai būtu divas!

Divas ķerras ir puse normas. Tā ir bada maize, — Griška saka nicīgi. — Ja par Jolkinam pasviestām divām mahorkas paciņām Ķirums cer šeit divus mēnešus gulšņāt, kašāt savu nabu un par to pielikt pilnu penderi, tad viņš viļas. Tad viņš šauj garām. Manā brigādē man nav un nebūs lutekļu, man visi ir pēc viena ģīmja kā ķīnieši. Manās acīs visi rukātāji ir vienlīdzīgi, vai tas krievs, vai francūzis.

Un tāpēc būs tā, kā teicis Karla Marla, — cik tu sarukāsi, tik tu liksi uz zoba.

— Paklau, buļļa bārda! — Tīrums bilst starpā savu sakāmo. — Tā, nudien, bija smalka runa. Ko tu teiktu, ja mēs no manas bedres līdz vakaram izceltu

sastrādātu zemi vēl vienai ķerrai?

— Es teiktu, ka tas ir varen braši.

To iztrūkstošo vienu es piedzejotu klāt.

— Bet ja nu mēs piebērtu divas ķerras?

— Vēl divas? o, par četrām ķerrām es tev piešķirtu vislabāko ēdienu ar visām piedevām. Pats pazīsti kārtību, nesēdi pirmo gadiņu.

— Bet ja nu vēl četras?

— Tad es tevi nosauktu par stahanovieti. Par pirmrindnieku un darba varoni, — ņirdz Griška. — Tad tevi uz​bāztu uz sarkanā goda dēļa.

— Bet, ja mēs piebērtu vēl sešas ķerras, vai tad tu sevi nosauktu par sūdubrāli un meli?

— Ha-ha-ha!… Nosauktu gan .. . ho-ho! … kā vien vēlies! — Griška zviedz

kā kutināts.

— Un tad tu būtu ar mieru to visu balsī pateikt ierindas priekšā? — vaicā Dāvis.

— Protams, protams, jā! … Hohohol … Ierindas priekšā, kā vien vēlies……….. hīhī-hī! . . . Trīs vakarus no vietas! … — Griška ir ar mieru.

— Tu savu vārdu neturētu, — domā Tīrums.

— Gādā šurp pilnās ķerras, tad turēšu! Lai man brīvi neredzēt! — Griška cieši nosolās. Par šo stiprāka apsolījuma arestantam nav.

Nopīpējis tabaciņu līdz papīra iemutei, Tīrums pieceļas un iemet izsmēķi pavardā. Virs oglēm uzšaujas zilas liesmiņas un tūdaļ noplok. Pastrēbis dažus

karstus malkus, Dāvis taisās āram. Viņš rūpīgi aizpogā vateni, sajož jostu un savelk zem zoda ausaines ļipas.

— Celies, brigadieri — viņš saka stingri. — Un arī jūs celieties!

— Kāpēc? — brīnās Griška. — Kas tev lēcies?

— Celies, celies! Iesim! — mudina Dāvis.

— Uz kurieni iesim? — brigadieris nekādi neatģied.

— Iesim skaitīt pilnās ķerras, — saka Dāvis.

— Ai-ai, vecais! … Nu tu gan braši lej … nu tu pūt! Atradies Ostaps Benders ar numuru uz pakaļas … Lej, lej un acis nemirkšķina! … — Griška ņirdz un vaikstās kā skolas puika. — Vecais, vai tu gribi, hī-hī… vai tu gribi, lai es aiz

smiekliem pielieku bikses?

— Kad pieliksi, būs mīkstāka sēdēšana. Ejam! — Tīrums neparko neatlaižas.

— Verruckt… — ņurd Juha un glūn uz Tīrumu caur pieri ar skaidru aizdomu.

— Tu pieskati pavardu, lai nenosvilst būda, — Tīrums pamāca lielknābi Jonu, kas tup un svārstās neziņā par to, vai arī viņam būtu jāceļas un jāiet laukā putenī.

— Met mieru, vecais, paņirdzām, un gana, — teic Griška, uzslējies kājās. — Labāk iedod vēl vienu smaržīgu papirosu, sapīposim kā miera laikos.

— Ejam! — Tīrums nosaka cieti un pabīda nesaprašu uz durvju pusi. Vai tu viņam runā pie galvas vai astes, :as pats gals.

Ar kājas spērienu Tīrums atsit vaļā durvis, lec pār slieksni un stalti kājo projām uz savu bedri. Kas rāmi kāpj, as droši iet. Tīrums soļo nesalīcis, sniegs viņam dzilina >eju, vējš pūlas viņu iegāzt kupenā, bet viņš iet ar taisnu nuguru. Citi viņam seko sakņubuši. Pa ceļam Tīrums pie- :eļ apgāztu ķerru un velk to sev nopakaļ. Drīz gājiens pstājas pie Dāvja būvbedres. Daudz neprātojot, Juha ķe- as pilnajai ķerrai klāt pie ilksīm un aizdzen to uz izgāz​ti vi, — Apsēdies, brigadier, būs liela sēdēšana. Jūties kā mā- ās, — aicina Tīrums. Viņš notriec sniegu no pamestas ābeļu spoles un piedāvā to Griškam par sēdekli. Griška psēžas arī.

Antons ar dēļa galu aizlāpsto sniegu no bedres pārse- uma, Dāvis noceļ lūkai

vāku. Soms ar iztukšīto ķerru iens divi ir atpakaļ. Pieliecies pie lūkas, viņš cenšas izpētīt bedres dibenu. Nespožās spuldzes gaismā tādā dziļumā ir saskatāms tikai viens vienīgs pelēkums. Un vēl melnums.

Bedrē viņi ielaiž Antonu.

— Jo-ho-ho! — Antons sauc no lejas. Kā jūras laupītājs, kas sēž uz naudas lādes un dzer. Kliedziens Juham skan pa prātam. Un tad viņi cītīgi griež augšā spaini pēc spaiņa tā, ka mugura drīz metas mikla.

— Divas! — Tīrums cenšas pārbļaut viesuļa aurus, kad bedres malā abas ķerras stāv līdz lūpai piebērtas.

— Tifs un pirmīt vēl tifs ir ceter! — Juha skaļi piebalso, Griška pamāj ar galvu.

— Vai tur apakšā tef ir tauc semīt?

— soms nenociešas, licis izgāztuvē un apmetis savu ķerru līdzās Dāvja ve​dumam.

— Mums pietiks! — atsmej Tīrums.

— Velis, kā tu vin istaisij? — brīnās Juha.

— Ledus, Juha. Tur apakšā bija brangs ledus slānis, vai saprati? Pēc katra cirtiena zeme skanēdama atlēca gabalu gabaliem, — Dāvis paskaidro, izspārdīdams no kaudzes dažus ledus gabalus paraugam.

— Perkele! Tas mulks tapūs slim vēter. Vins tapūs vien smuk, masin triek!

Vien triecin! — soms gardi smejas un aiz lielas jautrības iebliež sev pa gurnu.

Un atkal Tīrums un Juha griež augšā spaini pēc spaiņa tā, ka viņiem noraso piere un cepurei jāatrauj vaļā saites.

— Četras! — Tīrums nokliedzas pilnā rīklē.

— Un vēl tifs ir ses! — Juha viņam piebalso. Griška pamāj ar galvu.

— Sešas! — sauc Tīrums, kad pēc laika bedres malā atkal stāv divas pilnas ķerras.

— Un tifs ir aston! — Juha līksmi paziņo. Griška sēž uz spoles stīvs un mēms.

— Septītā! — Tīrums rāmi pavēsti.

No bedres ir izcelts pēdējais spainis. Nē — ar vispēdējo uzbrauc Antons.

— Un tifs ir tevin, un tifs ir tevin! … — soms līksmi žadzina. Bet Griška ir nozudis kā žīds pa Miķeļiem.

Kamēr soms aizstumj uz izgāztuvi beidzamo kravu, tikmēr Dāvis un Antons ieceļ lūkas vāku un sadzen kopā

izkustinātos pārseguma dēļus. Kad Juha atgriežas, tad trijotne dodas uz būdu uzpīpēt. Juha vērtē, ka līdz maiņas beigām vēl būtu viena stunda. Viņam iekšās, sacīsim, iekšpusē, ir ielikts pulkstenis, jo viņš prot nekļūdīgi noteikt laiku. Pusceļā vīriem priekšā aizstājas brigadieris.

— Stāt! Ejam atpakaļ! Atpakaļ!

— viņš klaigā un vēzē- jas ar rokām, lai apstādinātu gājējus.

— Kas, velns, tevi dīda? — vaicā Tīrums.

— Ejam atpakaļ! Ejam uz bedri! — pavēl Griška.

— Vai tu tur krip rukāt sem? — apvaicājas Juha.

— Cirtnis! Bedrē palika mans cirtnis! — gaužas Griška un riksīšiem aizliek uz bedri. Kam lieta pieder, tas to

vāc.. Kad vīri pienāk pie bedres, Griška ir paguvis aizstīvēt malā smago lūkas vāku.

— Paklau, brigadier, — vai tad tu brīnumcirtni neatdevi man? — Dāvis apjautājas.

— Es tev viņu neatdevu! Es to aizdevu, es tev to aiz​devu uz vienu dienu!

— Uz vienu dienu?

— Jā, jā, uz vienu dienu! … Tu laikam domā viens esam labiņais, kas gurķodainies cirtīs divas normas? Ķirums būs gudrais, bet citi muļķīši, acis pārgriezuši, rukās līdz vakaram ar putainām pakaļām? … Nekā nebija! Tas tev neies cauri, jo manā brigādē valda vienlīdzība! …

— … brīvība un brālība! … — Antons pabeidz Griškas lielisko runāšanu.

— Nedzesē muti. Kāp mudīgi uz

poda un brauc lejā, — Tīrums top nepacietīgs.

— Kā? . . . Kāpēc es? Kāpēc man! … Es cirtni iedevu tev, tev tas jāatdod! — Griška pretojas.

— Īsi sakot, šovakar es bedrē vairs nelīdīšu. Man šķiet, ka sābri ari nelīdīs, — spriedelē Tīrums. Sābri purina galvu par zīmi, ka viņi nelīdīs vis.

— Anton, laidies lejā! — pavēl Griška. — Es esmu brigadieris, man tas nav jādara. Anton, brauc lejā!

— Grigorij Poļikarpovič, es nupat dzirdēju, ka brigādē /aldot vienlīdzība? — bilst Antons.

— Jā, jā!

— Lai dzīvo simt četrdesmit ceturta! No katra pec viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības! Kas nestrādā, tam

īebūs ēst! — Antons kliedz pa vējam, rokas pie mutes salicis, lai viņa cildenie vārdi ietiktu Griškam ausīs.

Antona vārdi Griškam paurī iekrīt, bet tur neuzzeļ. To- nēr galveno viņš ir apjēdzis: bedrē būs jālien pašam. Te īelīdzēs ne lāsti, ne pātari. Gribi vai negribi, bedrē būs ālien, jo cirtnis ir jādabū rokā. Citādi nekrietnelis Ķi- ums žigli vien uzmetīsies viņam par kaklakungu. Griška (ieiet pie lūkas malas un pamet skatu lejup. Bedre ir pie- lāzīta ar melnu tumsu. Ar baigu, ar draudīgu melnumu.

Melnums stāv triju stāvu augstumā.

Nē … dziļumā. Tas ir bezgalīgs. Ja, lejup braucot, kaut kas samisas, tad tu esi pagalam. Ne krustu nepagūsi pārmest.

Nupat 'elpoji, biji silts un dzīvs un pēc

mirkļa esi pagalam. Auksts un stīvs. Nē, vieglāk un drošāk ir pamīņāties bedres malā nekā uzsēsties uz spaiņa. Viesulis triec bedrē sniegu, arī Grišku tas grib tur ieklupināt. Griška stingri turas pie rāmja.

— Vai nu tu kāp, vai nekāp! Mēs te ilgāk nagus nesaldēsim, — Tīrums kliedz Griškam pie auss.

Protams, protams, saprotams, veči te ilgi nestāvēs. Un Grišku neviens nepažēlos. Ek, kas būs, kas nebūs — kam droša sirds, tam laimējas! Drošā sirds Griškam ir papēžos. Tomēr cirtni nedrīkst pamest nekrietnā veča nagos, vecais viens divi noniecinās viņa valdīšanu, noplicinās viņa brigadiera činu. Griška saņemas, vienā plēsienā uzmetas uz tovera un stingri satver rokās aso virvi. Kaut nu tā izturētu viņa svaru. Kaut nu toveris nenorautos no

valga. Kaut viņš prastu noturēties sedlos!

Griška šūpojas šurpu turpu, dūša viņam kā miets, sirds kā siets, no spaiņa krastā vairs netikt, kājas mirkst melnumā. Kaklā, viņam sakāpj nelabums.

— Jācer, ka puspuvušais valgs vēl nesatrūks, — Griška dzird Tīruma balsi.

— Biedri! … Pilsoņi! Celiet mani nost! Lūdzu! . ..

— Nekauc! Verfluchl! [18] no taf kauksan man var pasprukt klokits. Un tat tu ieskries ieks ell ar saf pakal pa prieks!

— Turiet mani, turiet! … Ai, veči, ja jūs mani . .. tad es jums … es jums parādīšu! . . .

— Miris pie tiesas nesūdzēs, — Griška sadzird Tīruma balsi, kad pats jau ir iegrimis melnumā.

Putenī jāciešas krietnu joni, kamēr

Griškas vārgā ūjinā- šana no tumsas tumsumiem atskrien pie gaidītāju auss.

Vīri ķeras pie veltņa kloķiem, un drīz Griška uzbrauc virszemē. Viņš sēž uz tovera sakucis, šūpojas vējā kā zvans bez mēles un neparko neatlaiž rokas no virves un kājas no trauka. Tīrums un Juha pagrābj toveri un noceļ to bedres malā ar visu tupētāju, Antons uzmet caurumam vāku.

Bet arī tad Griška nepakustas un neatlaiž virvi.

— Ei, kungs, mosties! Tramvajs tālāk nebrauc! — Tīrums purina Grišku aiz pleca.

— Tur, tumsā, tumsībā … tur mājo ķēms… Tas ķerstās un grābstās… tas tvarsta! … — Griška vervelē.

— Ko niekus!

— Jā, jā, viņš noslēpa spaini, jā …

lai es nekad, nekad vairs netiktu atpakaļ … — apgalvo Griška.

— Sēt, truscin pasēt, paelpo svaiks kais. Lai vēs ispūs taf srnacen. Mēs ejam celt tos rukātājus ārā no vin petrit. Un mēs taisis Feierapent.

Sūdu muiža, lubu jumts, simt četrdesmit ceturtā kājo uz mājām. Uz tādām mājām, kur pa visiem ir viens pavards un viens galds. Un viens jumts virs galvas, un uz visiem t'iena mīzalu vāts. Abpus ceļam stabu galos čīkstēdamas k'ējā svaidās gaišas spuldzes, sniegpārslu puļi ieskrien no- tumsas gaismā un apdulluši pa galvu pa kaklu aizjoņo- nelnā nebūtībā. Ceļš ved lejup, vējš sitas mugurā, gā- ējiem kājas kustas pašas, pat Jons un klamburkāja polis neši turas ierindā. Uz baznīcu ejot, zirgs

nepiekūst. Kāj- īiekiem acu priekšā stāv maizes gabals un silta vakariņu .'ira, vēders skubināt skubina likt platu soli, pie nometnes ,'ārtiern viņi apstājas aizelsušies. Atvērto vārtu priekšā stāv un mīdās vairākas brigādes, uzraugi gaišos puskažo- :iņos jaucas tām pa vidu. Katram uzraugam pilna mute- naķvārdu.

— Sfoloc, — saka Juha.

Jā, Brencīt, jā, te iet vaļā pārmeklēšana. Smons. Ares- antam vaļa pakaļu nedīda, tāda meklēšanās stipri ap;ags un sadilinās īso vakara cēlienu. Par laimi, šoreiz uzaugi nepurina visus pēc kārtas, bet paķer to brigādi, kāšiem patrāpās pa rokai. Ja paveiktos, tad simt četrdesmit :eturtā varētu izsprukt sveikā.

Kad nelabi rādās, tad labi >ūs. , — Simt četrdesmit ceturtā — noiet

malā! Davai, davai,. ustro! — pastarp viesuļa kaucieniem skan vēja papluinīta lavēle. Balss ir pazīstama, tā ir seržanta Sidorova balss, a notiek valstij svarīga darīšana, tad Garā lūpa ir klāt ;ā likts, tad seržants Sidorovs rukā virsstundas. Nē, Garā ūpa viņus sveikā neparkam nepalaidīs.

Tikai tagad Tīrums iedomā par Kobiļanska vēstulēm. Vēstules guļ vateņa iekškabatā un jau sāk viņam svilināt du. Ja meklētājs vēstules uzietu, tad viņš tās katrā ziņā tņemtu. Arī tad, ja Tīrums no ķezas izkultos sveikā, vēs- uļu viņam nebūtu. Ko Dāvis atbildēs nelaimīgajam vī- am, kad tiksies ar to vaigu vaigā? Ko viņš atbildēs uz eča vaicājumu no debesīm? Ek, Brencīt, kāpēc viņš sstūma vēstules kabatā, kāpēc paķēra līdzi uz

darbu? Kāpēc viņš to nelaimi nenoslēpa barakā? Būtu jel papīrus cisu maisā iegrūdis! Nu jā, kad bērns nomiris, tad vecmātes gudras. Tīrums pamet skatu visapkārt, izrauj vēstules no vateņa kabatas un paslepen aizbāž tās aiz biezajām, vatētajām biksēm. Kas būs, tas būs, kā jūgsi, tā brauksi.

Pārmeklējot ieslodzīto, lādzīgs uzraugs var tam viegli nobraucīt muguru, viņš var tam mudīgi pārlaist ar roku gar sāniem, gar stilbiem, piedurties pie padusēm, piecirst pie stakles un ar redzīgām acīm nesaredzēt apčamdāmā kabatā vai azotē grāmatu, avīzi, rakstāmpapīru, adatu,, pildspalvu, sviesta pikuci, konservu kārbu vai kādu citu bīstamu un tāpēc aizliegtu priekšmetu. Ja kratītājs ir nelabs, tad … Ko daudz runāt,

lops lopa darbus dara. Uzraugs, kas pašlaik apčamda ldamburkāju, šķiet esam labdaris. Tāpēc Tīrums lēnām virzās uz viņa pusi.

— Tu, tu, tu — utulāci, tu pagaidi, nepeldi projām!

Skaļo uzkliedzienu Tīrums palaiž gar ausīm. Kas viņam daļas, vai mazums te cilvēku trinas un mīcās. Kam grēks nespiež plecus, tam tāds kliedziens bijis nebijis.

— Es ar tevi runāju, sūdlaiža!

Nāc šurp! Vai tu esi kurls vai nedzirdīgs?

— Pilsoni seržant, es esmu dzirdīgs! — izstiepies taisns kā slotas kāts, braši ziņo Tīrums. Mācītājs sprediķi div​reiz nesaka, seržants Garā lūpa ne tik.

— Ko esi paslēpis?

— Neko, pilsoni priekšniek.

— Neko, neko … Tā saka visi.

Bet stiepj zonā spirtu…. Nažus stiepj, visādus duramos… Saki, kas tev pieder, saki, ko tu stiep!

— Pilsoni seržant, kas nabagam var piederēt, pauti un dvēsele ir visa latvieša manta.

— Stāsti, stāsti.. . Bet kas ir sitas?

Kas tas ir?

— Tie ir papirosi, pilsoni priekšniek.

— Mats matā — papirosi. Kur tu tos ņēmi? Kas tos pa​gādāja, kas iedeva?

— Pilsonis kapteinis.

— Kas, kas?

— Kapteinis Zamogiļnijs.

Vakarnakt pilsonis kapteinis bija labā omā, un tad viņš kārbiņu atstāja mūsu barakā uz grīdas … pie ogļu kastes.

— Nemuldi! — Garā lūpa nevēlas dzirdēt netīkamu runāšanu. — Ko vēl esi noslēpis? Velc nost pusmēteli!

Tīrums norauj no pleciem pusmēteli un pasniedz to seržantam. Garā lupa to izčamda, izpurina un nomet sniegā. Spožā karote vinu neinteresē.

— Tālāk!

Tīrums veicīgi atpoga un novelk savu planiņo kokvilnas svārķeli. Strupais kroņa krekls neapsedz nabu, vējš un sniegs ķer pie ādas.

— Velteņus!

Tīrums noauj velteņus, uzkāpj uz nomestā pusmēteļa un atvīsta apautus.

Apautus viņš noplivina vējā kā karogus, velteņus apmet ar stulmiem uz leju un rūpīgi izkrata. Un parāda seržantam, ka tajos nekā nav. Gluži tāpat, kā to cirkā

dara burvju mākslinieks ar savu tukšo cilindru, pirms izceļ divus dzīvus gaiļus un trusīti ar bungām.

— Vai bikses arī būs jānovelk?

— Nevajag. Vari apģērbties, — atrūc Garā lūpa un ņem priekšā nākamo putnubiedēkli.

Tīrums aši apauj basās kājas un apvelk mugurā drēbes. Ar vienu aci viņš paglūn uz Garo lūpu, uz seržantu Sidorovu, un pasmīn. Jā, Brencīt, šodien Dāvim Tīrumam viss iet no rokas, viss vedas, šodien viņam viscaur laimējas ka kungam.

— Sfoloc! — uz vienas kājas lēkādams un ar biksēm stīvēdamies, Juha rūc pagalam saniknots. — Tas sfoloc man nonēm nost vis papiros!

— Sūds par kaķiem, kad tik lieli

lopi veseli, — Tīrums uzsit somam uz pleca. — Kas viegli nāk, tas viegli iet.

Pīpēsim manējos!

— Klāra pūšana.

Gaitenī pie mazgājamās siles iet dikti. Uz augšu pacilāts, tur ik pa brīdim nožvadz, nodžinkst vai nozvana kāds no desmit dzelzs pupiem. Katram pupam ir savs skanējums, sava balss, dažarn tā ir piesmakusi, citam dzied kā zvans. Vīri mazgājas, skaņi sprauslādami, šņaukādamies, krekstēdami un urkšķēdami. Jo ūdens saltāks, jo sprauslāšana ir lieliskāka. Rītos un vakaros Tīrums mazgājas līdz jozmenim. Tā dara nedaudzi. Pēc darba arī Juha mazgājas līdz viduklim, no rītiem ne. Vairums brigādnieku nomazgā rokas un seju, reti kāds apslapina kaklu. Dažs iztiek,

nemazgājies no pirts dienas līdz pirts dienai. Plikam visur auksti, laiskam visur grūti. Laiskais spriež, ka mazgāšanās viņam laupot spēkus. Katrs uz savu taisnību ir liels.

Apkopies Tīrums paņem savu burciņu un iet uz sekcijas viņu galu, uz aptieku. Vakaros tur uz soliņa arvien stāv divi koka spaineļi ar zālēm. Ar vitamīniem. No viena spaineja var pasmelt šķidru ieraugu, no otra var pasmelt priežu skuju novārījumu.

Tīrums pasmeļ un izdzer pa kausiņam no katra. So draņķību dzerot, kādu strēķi var noturēties pretim skorbutam. Skorbuts ir mazs sveiciens no kaulainās.

— Simt četrdesmit ceturtā — aiziet, vakariņās! — Griška izkliedz gaidīto aicinājumu.

Ēstuve ir patukša, kā nākusi, brigāde tiek klāt pie lodziņa. Vakariņas nometnē ir dižais ēdiens, tad pienākas vira un pusbļodiņa pabiezākas putras. Čaklāks rukātājs vēl saņem piedevu, smirdīgu ceptas zivs gabaliņu vai sālīto mencu kotleti, kas smird tikpat labi.

— Zirgēdiens! … — no verdzes galvgaļa nāk laba ziņa — vakariņās dod auzu putru.

Vakariņas Tīrums apēd aizgūtnēm, pa īstam neizbaudot nesmirdīgā ēdiena garšu.

Viņš mazliet sastomās, pirms iemet mutē roņa tauku kriksi, kas uzmests putrai pa virsu. Tas ir gardums zīles lielumā ar sevišķi pretīgu trāna garšu. Ne ēdis, ne neēdis no krikuma atraugāsies visu nākamo dienu. Sūdu muiža, lubu jumts, roņa taukos ir C vitamīns, tas jāaprij

nedomājot. Un tad Tīrums liek projām pie Vaņina. Saprotama lieta, diviem kungiem neviens nevar kalpot. Tāpēc viņam tagad ir jāizšķiras. Redz, pie Maķedonieša darbs kaulus nelauzīs, tur motors strādās un motorists pīpēs. Bet aizskries divi trīs mēneši, vīri izraks visas bedres, kompresorus aizraus uz citu vietu. Un Dāvis paliks Jolkina brigādē, un viss paliks, kā bijis. Nē, Brencīt, pēc katra stabules nevar izdancot, no Maķedonieša ir jākratās vaļā un no simt četrdesmit ceturtās ir jālaižas projām. Tīrumam jātiek atpakaļ pie Vaņina. Pie tā viņš turēsies kā slieka pie velēnas. Tur turi mājas, kur labi klājas.

— Ei, uz kurieni nesies? Ienāc, man ir runāšana!

Sastaptais arestants ir

Voskoboiņikovs, izbijis pulkvedis, izbijis lidotājs. Tagad pirts priekšnieks, veļas mazgātuves vadītājs un atutošanas centra direktors. Tagad Voškoboi- ņikovs. Neko darīt, ja labs cilvēks aicina, tad ir jāiet.

— Tā pārmūrētā krāsns, es tev sacīšu, tā tagadiņ karsē kā negudra. Kublu pēc kubla. Visi mani ķīnieši no prieka lec uz vienas kājas, tiem karstā ūdens vai cik.

Par to tev vēlreiz paldies. Par to krāsni.

Tā, lūk. Tāpēc es tev sacīšu, ka arī otra krāsns būtu jāpārmūrē. Tā, lūk. Vai jaunnedēļ tu varētu ķerties pie darba?

Kālab ne, jaunnedēļ Tīrums būs klāt kā nagla. Savam vēderam un ķīniešiem par prieku. Veļas mazgāšana ir neizsakāmi smags un apnicīgs darbs. Toties veļas mazgātāji visu gadu grozās pa tveici un

katru dienu pieliek savu guzu ar putru.

Pavāri ir tīrīgi un turīgi ļaudis, tie neskopojas. Tie neskopojas uz kopējā katla rēķina. Neraugoties uz visiem labumiem, pa inazgātuvi raujas vienvienīgi ķīnieši. Neviens cits tajā peklē neiztur ilgāk par trim dienām.

— Nāc, mazliet ieturies, — pirts pulkvedis aicina Tīrumu pie galda. — Es tev sacīšu tā: vienu bļodiņu nokop šepat, bet otru paķer līdzi brokastīm. Un nepiemirsti rīt atskriet vakariņās. Tā, lūk.

Bet jaunnedēļ ķeries pie ķelles.

Tīrums neliekas divreiz lūgties.

Kamēr viņš cilā savu spīdīgo karoti, tikmēr namatēvs sarūpē maizes kukuli un trīs mahorkas paciņas. Ek, Brencīt, kas vairs par bēdu, kad maize ir! Redz, kad viņš pirms daudziem gadiem savai mājai

bija mūrējis pavardus un krāsnis, viņš ne domāt nebija domājis, ka ar mūrēšanu grūtā brīdī varētu tikt pie maizes gabala.

Zonas attālākajā galā skan greizs taures pūtiens. Tas pavēl pulcēties uz vakara pārbaudi. Pie Vaņina Dāvis vairs netiek, jo pēc maza brīža sāksies tautas skaitīšana. Tā nav liela bēda, pie Vaņina viņš aizskries pēc pārbaudes, tagad viņam jāsteidzas uz savu baraku. Aizticis mājoklī, Tīrums uzmet klaipiņu un tabaku uz cisām, putru atdod Jonam.

— Kad tiksi galā, tad izmazgā bļodiņu, — Dāvis pamāca, lai nebūtu jāizskaidrojas. Nabaga dveselis skatās viņā ar aizmiglotām acīm.

Gaitenī pīpē Antons un Juha. Un arī Griška. Kārumnieks nav spējis nociesties, neizprasījis sev kungu smēķi. Antons ceļ

Tīrumam pretim savu kārbu.

— Redz, brigadier, tūlīt mums būs jāstājas ierindā domīgs teic Tīrums, palaizdams pret griestiem dūmu mutuli. — Es ceru, ka tu savu apsolījumu atceries?

— Jā.

— Ar savu runu ierindas priekša tu taptu slavens. Rīt visa nometne par tevi vien runātu, sābri smietos kā kutināti, — rāmā garā spriedelē Tīrums.

— Jā.

— Saprotama lieta, tu trakoti priecātos, ja tiktu no tas likstas vaļā, — Dāvis turpina tirdīšanu.

— Jā …

— Redz, es esmu ar mieru tev tavu apsolījumu at​laist . ..

— Jā?

— … pret citu apsolījumu.

— Pret kādu?

— Tev jāapsolās, ka nākamos divus mēnešus tu pret Jonu izturēsies cilvēcīgi: tu viņam ierādīsi vieglu darbu un barosi viņu, cik vien labi varēsi. Pa visiem lūkosim Jonu uzdabūt uz ciņa. Tāds ir mans nosacījums. Kad atgriezīsies Jolkins, tad es darījumu kārtošu ar viņu.

Vai, tu esi ar mieru? Vai tu apsolies šīs prasības izpildīt?

— Es apsolos! Vecais, tici man! Lai man brīvi neredzēt! — Griška karsti atsaucas.

— Labs ir, lai tā notiek! — saka Dāvis.

— Klāra pūšana, — piebilst Juha.

— Ab hitic!* — piemetina Antons.

— Vecais… tas cirtnis… — Griška ierunājas sastomīdamies, — tas cirtnis

palika bedrē. Tu ar to vari strādāt, ja vēlies … Tas ir tavs.

— Stāties! Rindoties pārbaudei! — sauc šķībulis uzraugs, tiklīdz ir pārkāpis pār slieksni. Pa gaiteni viņš slāj leiniski, kājas uz āru mezdams. Skaitīšana uzraugam sokas labāk nekā staigāšana, arestanti tiek ātri saskaitīti un uz dēlīša sarakstīti.

— Mats matā … — Jons izpurpina pa paradumam, bet uzraugs uz to neatsaucas.

Pēc kāda stundas ceturkšņa skaitīšana būs galā, tad Tīrums aizliksies pie Vaņina.

Arī tad vēl viņš pagūs izrunāties pēc sirds patikas. Garais sklanda Polozkovs jau vāc apavus promnešanai uz kalti. Pa pāriem sasietus, viņš tos saver uz lieliem stieples gredzeniem. Dāvis noauj kājas un

pasniedz nesējam savu velteņu pāri. Līdz Vaņinam viņš aizšļokās vienās šļūcenēs, cik tur ko šļokāt, daži simti soļu, bet velteņi katrā ziņā ir jāžāvē. Mikli velteņi necik nesilda. Kolīdz beigsies vakara pārbaude, Polozkovs ar kādu piepalīgu stieps apavu gubu uz kalti. Garais sklanda Polozkovs ir izbijis grāmatvedis, viņa izkaltušajā miesā joprojām čurn izkaltis gars. Savu kvartu, savus divdesmit piecus, viņš ir saņēmis bez vainas, jo viņš ir tīrības upuris. Tīrot saliedētās partijas rindas, sirdsšķīstie tīrītāji bija Polozkovu iemetuši sūdu bedrē. Kaut nelga par savu muļķību ir dabūjis, ko pelnījis, karstais lielinieks vēl arvien tic gaišajai nākotnei.

Arī tam viņš tic, ka kādā jaukā dienā partijas valdoņi atģidīs savu aplamību, izcels

viņu no bedres un nomazgās baltu.

Ek, Brencīt, kas uz kapiem aizvests, tam tur jāpaliek. Ieslodzījumā Polozko- varn ir jāpacieš neganta sodība, viņam jāiztur elles mocības, jo viņš nevar nolaist ūdeni.

Viņš nevar nolaist ūdeni, ja kāds cilvēks atrodas viņa tuvumā. Tad viņam tūlīt aizkrīt pūslis. Bet ieslodzītie cits gar citu trinas augu dienu, un Polozkovs pie savas darīšanas netiek klāt. Un ^ staigā vaimanādams ar pierietējušu pūsli līdz pusnaktij.

Aizsmacis taures blējiens pavēstī, ka vakara pārbaude ir pabeigta. Tad nu beidzot Tīrums tiks pie Vaņina. Viņš ķer pēc sava pusmēteļa un ierauga šķībeli uzraugu sarunājamies ar Grišku. Un Griška, redz, met Tīrumam ar roku.

Visiem labi zināms, ka tāda roku mētāšana

neko labu nesola.

— Uzvārds?

— Ieslodzītais numur tāds un tāds.

Tīrums Dāvis Dāvja dēls. Dzimšanas gads: tūkstoš deviņi simti pirmais; pants: piecdesmit astotais; punkts: tāds un tāds; soda mērs: piecpadsmit gadiņi.

— Savāc savas parpalas, un ejam!

— Uz kurieni, priekšniek?

— Davai, davai!

Sava bēda bagātam, sava nabagam.

Redz, tūlīt atkal sāksies pārmeklēšana, tūlīt nāks šmons aiz šmona. Saprotama lieta, ka Tīrumu sūtīs pa etapu. Viens pārdod, cits pērk. Uz kurieni? Sūdu muiža, lubu jumts, to neviens viņam nepateiks, neviens neizpaudīs, to viņš uzzinās, kad būs nonācis galā. Ek, Brencīt, lai iet kā iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi.

— Davai, davai, bistro!

1990

TĒVZEME IR BRIESMĀS

Ne divi gadi vēl nav aiztecējuši. Ne divi gadi vēl nav aiztecējuši, kopš mūsu brālis, tēvs un skolotājs ir mūs pametis un aizgājis no šīs brīnumlabās pasaules uz

kādu citu, vēl labāku. Vēl ne divi gadi nav aiztecējuši, bet valsti jau notiek nedzirdētas lietas. Valstī notiek aplamas, neticamas lietas. Patiesi, notiek trakas lietas. Sacīsim, ačgārnības. Arestantiem atļauj ataudzēt matus. No baraku logiem atlauž un norauj dzelzs režģus. No durvīm noplēš apkalumus un svarīgos aizbīdņus.

Mīzalu toverus sadedzina uz sārta. Vai tā jel ir kārtība?

Bijušajā izolatorā, sacīsim — cietumiņā, tagad ir ierīkots veikals. Tajā ieslodzītie par savu naudu var iegādāties rožu ievārījumu un smalkos papirosus «Kazbeks». Bet arī rupjmaizi viņi tur drīkst un var nopirkt — tik, cik viņi grib.

Tik, cik grib! Senajā būra brigādes mītnē, vecas barakas vienā galā, ir iedibināta un iemitināta bibliotēka. Sakiet — vai tāpēc

simti tūkstoši bija jāķersta un pēcāk jāpārvadā milzu attālumus, lai viņi te, sapro- ties1 lasītu grāmatiņas? Par to, kas darās barakas otrā galā, par to kauns runāt un kādam stāstīt. Barakas viņējā galā ir uzstatīts plats, zaļš galds, un pie tā arestanti dzenā mazu bumbiņu. Tādu darīšanu ieraugot, kā likts cilvēku ķer drudzis. Vai te, Ziemeļos, vairs nebūtu ne jaunceltņu, ne raktuvju, vai te trūktu cirtņu, lāpstu un veseru? Dziļo tikumu pagrimumu prāts nespēj aptvert.

Ieslodzītiem ir pavēlēts nodīrāt numurus. Viņiem pavēlēts nodīrāt numurus no viņu vateņiem, no biksēm, no kokvilnas svārķeļiem, no krekliem, no cepurēm, no … No visa kā. Ja uz kāda apģērba gabala numurs ir uzrakstīts ar eļļas krāsu un nav nodabūjams nost, tad

tas ir jāizgriež ar visu drēbi un caurumam virsū jāuzliek ielāps. Numu- rotus nelaiž uz darbu, tos vairs nedrīkst izlaist no zonas.

— Lai tas gudrelis, kas man numuru pielika, pats nāk to noņemt, — spriedelē ietiepīgie. Tādi izlaideņi par priekšnieka rīkojumu pavīpsnājas, acis nenolaiduši.

Un viņi ņirdz, saproties, viņi ņirdz par krietnajiem uzraugiem, kam jāgādā par kārtību nepiemērotos apstākļos, kam jāaicina, kam tagad arestants jālūdz, lai tas dotos uz šūšanas darbnīcu sakārtot savu tērpu. Vai var pastāvēt kārtība, ja baraku logus atstāj bez režģiem un durvis bez aizbīdņiem? Vai laba kārtība var pastāvēt, ja ieslodzītam nav sava numura?

Tā nevar pastāvēt.

Aiz tam, aiz kārtības trūkuma,

sacīsim — aiz stingras rokas trūkuma, kādudien pie arestanta Voskoboiņikova at​brauc viņa sieva. Sieva atbrauc, kā mēdz sacīt, no Lielās zemes un atved savam vīram formas tērpu. Atved gluži jaunu, no drēbnieka rokām saņemtu formas tērpu ar pulkveža zīmotnēm uz pleciem un ar spožiem grabuļiem četrās rindās pie krūts.

Un tad vēl viņa atved līdzi jaunu formas cepuri, ko uzlikties, spīdīgus šņorzābakus, ko ap- auties, un duci baltu mutautu, kur šņaukāt degunu. Vīrs mudīgi nomet kroņa kankarus, apģērbjas, apaunas, iztīra panadzes un šķīsts un smaidīgs nostājas civilizētās cilvēces priekšā. Uz plēsienu viņš vairs nav nekāds cietumnieks, nav badmira, utu kāvējs, bet ir oficiāls lidotāju pulkvedis Voskoboiņikovs. Pēc tam viņš iet uz lidostas kasi un nopērk sev

biļetes, jo viņš ir caurcaurēm reabilitēts.

Bet; pirms aizlidot tālumā, viņš kopā ar savu sievu dodas uz restorānu «Sever» ieturēt maltīti. Un pie šīs iestādes durvīm viņš saduras ar kapteini Zamogiļniju, nometnes režīma priekšnieku. Sārtvaidzim kapteinim vairāk par visu kārojas atveldzināt izkaltušo muti un, pie bufetes stāvkājām stāvot, maķenīt uzkapināt dūšu.

— Vai ratā — Voskoboiņikovs?

Utu bende Voskoboiņikovs! Nudien, tevi vairs nevar ne pazīt! … Redzi, Voskoboiņikov, saproties, vai tagadiņ tu beidzot apjēdz, ko nozīmē padomju vara? Un tāpēc tev to vajag cienīt. . . Cienīt un mīlēt… Tev, saproties, vēl būtu jāsēž un jāsēž . . . Tev būtu jāsēž tāpat kā visiem citiem smerdeļiem. Tev būtu jāsēž, bet padomju vara tevi, saproties, ņem un

dzīvu izlaiž no ķurķa. Tā tevi izlaiž pirms laika! … Pirms laika! — režīma priekšnieks jūsmīgs cenšas pienācējiem izskaidrot cildenos brīvlaišanas apstākļus.

— Un uz to mēs ar tevi tūdaļ ieiesim krogā iesviest pa mazam mēriņam, saproties…. pa simtpiecdesmit! …

Divreiz pa simt- piecdesmit!

— Kapteini, klausieties manu komandu! Apkārt griezties! Soļos marš!

Taisni!

Ka pulkvedis nejoko, to kapteinis apjēdz caur visām paģirām, tāpēc viņš apmetas apkārt un braši soļo projām no kroga. Bet šajā pilsētā ir tikai viens krogs.

1991

PĒTERDIENAS VAKARĀ

Ir pats vasaras viducis. Rēnā, saules apmirdzētā Pēter- dienas novakarē mēs esam salasījušies mazā pudurā, lai pagodinātu Pēteri un lai pēc patikas patriektos. Aleksandrs mums stāsta, ka Romas patricieši saturīgas sarunas esot uzskatījuši par labas maltītes visgalveno sastāvdaļu. Lai valodas tecētu viegli, ap galdu saguluši ne mazāk par trim un ne vairāk par deviņiem ēdējiem. Atbilstīgi grāciju un mūzu skaitam. Tādas lietas Aleksandrs pārzina jo smalki, viņš ir vēstures profesors. Patiesāk sakot, viņš bija bijis profesors. Otrs ciemcilvēks ir Antons, izbijis žurnālists. Abi ir dzīvē daudz pieredzējuši, abi ir dūšīgi runātnieki, kas ar gudrībām piebāzīti, ka vai pušu plīst. Trešais esmu es, ne smuks, ne nesmuks, ne gudrs, ne muļķis,

sprukstiņš bez īstas profesijas, deviņi amati, desmitais bads. Es arvien priecājos par to, ka viņi mani aicina un tur savā pulkā, jebšu nesaprotu, aiz kam viņi tā dara. Šķiet, ka viņus dīda uzrūgusī tēvišķība.

— Der Mensch ist, was er i/3t, [19] — saka godasta saimnieks Pēteris savā jaukā vīnieša izrunā. Runādams viņš izveicīgi šķēlē žāvētu cūkas gaļas gabaliņu. Pēteris Mo- zers ir ķirurgs, gaļas griešana viņam ir ikdienas darbs.

Ko niekus, nekādi patricieši mēs vis neesam, arī plebeji vēl ne. Mēs neesam pat ne brīvlaistie, kaut 1955. gada lielā brīvlaišana jau noris pilnā sparā un daudzi mani bijušie bēdu brāļi jau dzīvo viņpus dzeloņžoga. Pašlaik uz galda mūsu priekšā ir gana maizes un gana pavalga. Vai tas

kāds brīnums, ka jūtamies turīgi un mazliet lepni. Mēs labi zinām, ka ne visi cilvēki sev pieliek pilnu vēderu, mēs zinām, ka šajā pasaulē daudzi bez nāves mirst badā.

Lai arī mēs tagad katru mīļu dienu esam paēduši, mūsu acis un mute arvien vēl lūkojas uz ēdienu ar iekāri un nezina sāta.

— Sūtījumos no Krievzemes pienāk rupjmaizes sausiņi, mahorka un reizumis kāds dzeltens, sasmirdējis, pārpārēm sasālīts speķa gabals. Visgardākā gaļa nāk latviešiem. Drīz pēc kara šeit nometnē vai ik otrs latvietis mēnesī saņēma pa sainītim. Katrā sūtījumā bija ielikti astoņi kilogrami žāvētas gaļas. Dažam pīpētājam vēl arī cigaretes. Kolīdz tādu saini kāds iestiepa barakā, tā tur uz rāvienu iesmaržojās kā lepnā delikatešu veikalā.

O, tā bija prasmīgi kūpināta, brīnišķīga,

cauraugusi gaļiņa, augstākā labuma prece!

Bet labās dienas latviešiem drīz vien beidzās, sūtījumi pienāca arvien retāk un gaļas gabaliņi saruka arvien mazāki, — atceras Pēteris. — Tagad sainīšus no mājām saņem retais, un tajos ir miežu put​raimi.

— Četrdesmit devītajā gadā Latvijā iesākās zemnieku saimniecību kolektivizācija un turīgāko zemnieku izsūtīšana,— gremodams sviestmaizi ar baklažānu savārījumu, es bez dedzības izskaidroju visiem zināmas lietas. —Tajā gadā iesākās zemes paraugapsaimniekošana pēc lielinieku parauga.

— Non liquel* — rūc Antons, lai mani pakaitinātu.

— Mūsu zemnieki izturēja Baigo

gadu, kad uz sarkano paradīzi cits aiz cita diendienā ripoja ar gaļu un sviestu piekrauti vilcieni. Zemnieki izturēja četrus kara gadus un izturēja divu lielo sirotājarrniju laupīšanu. Kolektivizāciju viņi vairs neizturēja, — es paskaidroju un paceļu abas rokas par padošanās zīmi.

— Kas arī bija jāpierāda, — teic Aleksandrs, nopietns kā Eiklīds.

Aleksandrs sēž pa otram lāgam. Dažreiz viņš smejas tad, kad citiem smiekli nenāk.

— Darbam tikai tad ir jēga, ja darītājs tic darāmā vērtībai. Ikviens piespiedu darbs ir vistīrākā mērkaķošanās,— spriedelē Pēteris.

— Jūs tik zemu vērtējat mūsu cienījamo līdzinieku intelektu vienīgi tādēļ, ka tie nerunā. Bet, ja viņi runātu, tad kā likts jūs tos piespiestu darīt cilvēku

bezjēgas darbus, — iebilst Antons. — Mērkaķi to saprot. Viņi neparko negrib mērkaķoties.

— Darbs ir kultūras mērs. Jo augstāks ir kādas sabiedrības kultūras līmenis, jo tajā darbs tiek vērtēts augstāk, — teic Aleksandrs, joprojām turēdamies pie nopiet​nības.

— Arī domāšana ir darbs. Es ceru, profesor, ka šajā jautājumā mūsu uzskati saskan. Lūk, secinājums: ja kāds fenomens mūsdienās vēlētos iztikt bez darba,, tad t am lūMetnjHBa^^ '-X- Antons ineļo jrā'paradumamT ~~ — Balamutējiet, cik jums tīk, — Aleksandrs atmet ar roku. — Tikai to gan lieciet aiz auss, ka talants neuzplaukst bez liela darba un bez milzu pūliņiem netop ģēnijs.

— Mēdz sacīt, ka viss ģeniālais esot ļoti vienkāršs, — es iemetos strīdniekiem starpā.

— Patiesi, tā mēdz sacīt, — apstiprina Pēteris.

— Tad man mēle niezēt niez jums pateikt dažus skaitļus. Es ceru, ka tie naiki rosinās jūsu iztēli, — es turpinu savu sakāmo.

— Tant mieux[20] — teic antons.

— Piektajā Mozus grāmatā stāv rakstīts: «Neaizsien muti tam vērsim, kas kuļ», — piemetina Aleksandrs.

— Ja viss ģeniālais ir vienkāršs, tad, paraugoties no pretējā gala, mēs droši varam apgalvot, ka viss ļoti vienkāršais ir ģeniāls, — es paķircinu savus sābrus.

— Bravo, bravo, mori ami[21]! teātra trupā muļķa lomu arvien spēlē pats

labākais aktieris, — burkšķina Pēteris.

— Dzīve mūs māca nesteigties ar spriedumu, — es rātni atsaucos. — Skolā kāds skolotājs man skaidroja, ka Akropoles skaistumu es pa īstam tikai tad sākšot apģist, kad ar paša rokām būšot uzslējis kaut vienu greizu zosu kū- teni.

— Strauji, strauji! … — noburkšķina Pēteris. — Tomēr mēs daudz labprātāk dzirdētu jūsu piesolītos skaitļus nekā nodeldētas patiesībiņas.

— Herr Doktor, [22] vai jūs prastu šeit dažās dienās nopelnīt miljonu? — es vaicāju strupi.

— Pārsteigums ir izziņas sākums, — grudzina Antons.

— Miljonu! Seit? … Ko es te varu iespēt, es esmu arestants … — Pēteris parpina. — Turklāt šajā valstī ķirurga

atalgojums ir smieklīgs, tas ir niecīgāks par niecīgu.

—- Bet, ja nu jūs būtu šīs nometnes priekšnieks, brīvs un vārīgs cilvēks, vai tad jūs to mācētu izdarīt? — es no viņa neatstājos.

— Raktuves nav Gorlaga īpašums, tās pieder niķeļa kombinātam… Un es neesmu kombinators, es neesmu nekāds Benders. Vai jūs no tiesas domājat, ka es šeit varētu uzsākt tirdzniecību ar zagtām akmeņoglēm? Vai ar nobendēto ļautiņu dvēselēm? — Pēteris izliekas sašutis.

— Tā es vis nedomāju. Tālab es jums kā jaunam priekšniekam ieteiktu parosīties ar papīrīšiem, — es atbildu. — Piemēram, ar vērtspapīriem, ar vērtspapīru izplatīšanu. Sis pasākums būtu pilnīgi bez riska.

— Emulgences![23] tās ir emulgences, saprotama lieta! — Antons skaļi priecājas, jo sasodīts žurnālists ir atminējis manu uzdevumu. — Ja, das Geld regiert die Welt! [24] Herr Doktor, kustiniet jel savas smadzenes!

— Kas tās tādas — emulgences? …

Es ne velna nesaprotu, — Pēteris sirdīgs rūcina sev zem deguna.

— Emulgences ir valsts aizņēmuma obligācijas, tās ir slaucainzīmes, — paskaidro Antons.

— Tik un tā es ne velna nesaprotu, — atburkšķina Pē​teris, pagalam saīdzis.

— Mūsu mīļajā nometnē piemājo aptuveni trīstūkstoš sešsimt rukātāju.

Atmetīsim nepateicīgos, ietiepīgos, nepakļāvīgos un citus greizos un tāmēsim, ka trīstūkstoš vīrus priekšnieki piedabūs

pie paraksta, — es nesaprašam skaidroju kā mazam bērnam. — Jā, jā, tieši tā mūsu val- doņi mūs aicina un skubina: «Davai, davai, smeržas, sanāk, sanāk parakstīties uz valsts aizņēmumu, vai arī mēs jūs!…»

Vēl kādi citi saka: «Mērgļi, ja vēl gribat elpot, tad mudīgi parakstieties par valsts aizņēmumu!» Uz vai par — cik garš, tik plats. Iebiedētais darbarūķis mazliet pastomās, tomēr parakstās, jūs visi labi zināt, kā tas no​tiek.

— Kas gan to nezina! Tour de force![25] vakarnakt kapteinis curkins mani tirdīja pilnas trīs stundas. Sākumā viņš mani lūkoja apvārdot ar liekulīgu, patriotisku ča- loņu par manu pilsoņa pienākumu balstīt papluinītās sociālistiskās valsts renesansi, — atsaucas Antons, — pēcāk mīļi centās

mani iebiedēt.

— Vai jūs parakstījāties? — vaicā Pēteris.

— Pagaidām ne, — Antons atbild bez možuma. — Vis​maz pagaidām — ne.

— Ar ko jūs atrunājāties? — ziņkāro Pēteris.

— Ar to, ka neesmu pilntiesīgs pilsonis. Quod licet lovi, noti licet bovi [26] — maksāšana ir brīvcilvēku privi​lēģija.

— Toties es parakstījos, — grūtsirdīgi teic Aleksandrs. — Ja es iecirstos, tad mani patriektu no manas kuriķa vietas un iemestu būvbedrē. Manos gados .. .

— Auf dem Dache sitzt ein Greis, Der sich nicht zu helfen weifi.. . [27] — antons skandina ar skumju pilnu

izteiksmi.

— Arī es parakstījos … — atzīstas Pēteris. — Ja mani izmestu no slimnīcas, tad šis iestādījums paliktu bez ārsta. Jā, tad tur saimniekotu viens pats šarlatāns Pļujevs. Pašlaik es esmu vienīgais ārsts, kam priekšniecība atļauj strā​dāt slimnīcā.

— Galu galā arī mani piespiedīs parakstīties, — Antons īgņojas. — Tik viegli viņi nemēdz atlaisties, šantažēt viņi prot teicami. 0 wāre ich tiie geboren![28] Antona pēdējie vārdi aprauj mūsu čaloņu, un uz brīdi iestājas klusībā. Tikai tagad mēs uzdzirdam, ka pa atvērto logu telpā ietek klusa, skumja melodija. Arā, saul- Ejozē, vecais rīdzinieks Kačalovs spēlē savas harmonikas. Vecais muzikants jau pasen ir ieticis invalīdos, viņš ir izģfindis tik vājš, ka kustoties viņam čīkst

kauli. Arī viņa nstrumentam neklājas labāk, plēšājot tas svelpj un gārdz kā diloņslimnieks, tomēr abi cieši un spītīgi turas šajā saulē. Bet, gods kam gods, — labs ar labu saderas, pra- ;ēja rokās harmonikas balsis skan kā ērģeļu stabules.

Kačalovs spēlē vienvienīgi korāļus un seno meistaru sacerējis garīgus skaņdarbus, no tiem sirds mums kāpj kaklā jn ne ikreiz dvēsele pēc tiem nesas.

— Tātad darba rūķis parakstās priekšā noliktajā sarakstā un itin kā aiz brīva prāta itin kā aizdod valstij savu mēneša algu, gan pats labi apjēgdams, ka tiek apzagts, — es turpinu savu runājamo, lai aizgaiņātu uzvē- iīto skumīgumu. — Vairums mūsējo ir ogļrači, tie no- >elna labu labo naudu, tāpēc tūkstoš rubļu droši varam )ieņemt par strādātāju caurmēra

izpeļņu. Tas vēl būtu ļoti pieticīgs pieņēmums. Sareizinot vienu tūkstoti ar trim tūkstošiem, dabū trīs miljonus.

— Šķiet, ka dzīvē viss notiek tieši tā, kā jūs nupat attēlojāt, tikai es neredzu apsolīto miljonu savā kabatā. Savāktā naudiņa no ogļraktuvju vai būvkantora kases ietek valsts bankas tērauda seifā, un tur to modri apsargā bruņota sardze, — iebilst Pēteris.

— Nekas tā nebojā redzi kā acu slimības, — es atbildu. — Patiešām, naudiņa ietek valsts kasē. Toties jūsu kabatā ieslīd vērtspapīri.

— Kas ieslīd manā kabatā? — Pēteris netiek un netiek pie skaidrības.

— Priekšnieka kabatā ieslīd valsts aizņēmuma obligācijas trīs miljonu rubļu vērtībā, — es atbildu.

— Non olet pecunia![29] — antons gardi smejas. — gudrinieks Vespasiāns zināja, ko saka.

— Tā nevar būt… tā nedrīkst būt…………… Tā ir … tas ir … Nē, tā nevar notikt! — stomās Pēteris.

— «•… Weil, so schlop er messerscharf, Nicht sein kann, was nicht sein darf!»[30] — Antons smejas vēl diktāk.

— Nē, nē, tik un tā tāda afēra nevar notikt! Tik milzīga blēdīšanās nevar notikt kaut vai grāmatvedības pēc — naudas lietās vienmēr un visur pastāv zināma kārtība: ienākumi, izdevumi, atlikumi et cetera, et cetera[31] … — Pēteris turas pie sava. — Nē, nē, nekāda krāpšanās te nevar notikt, sarakstā stāv katra vīra

paraksts. Melns uz balta!

— Tieši tas ir vajadzīgs. Katrs melnais paraksts apliecina faktu, ka parakstītājs patiešām ir saņēmis savas obligācijas atbilstīgi baltajā sarakstā norādītai vērtībai.

Kā redzat, grāmatvedības papīri ir vislabākajā kārtībā, par tiem varat neraizēties, — es mierinu uzbudināto Pēteri. — Viss ir padarīts teicami, gods godam, jums atliek pasūtīt mūziku un saaicināt dāmas.

— Bet neviens no viņiem savas obligācijas nav saņēmis! — Pēteris protestē, aiz uztraukuma pietrūcies kājās.

— … un nekad arī nesaņems, — Antons piemetina.

— Bet tā ir… tā ir … — Pēteris parpina, jo nepar- cam nevar attapties.

— Tā ir bezkaunīga krāpšana, kas

savas vienkāršības iēļ ir ģeniāla, — es ar uzsvaru pierādu savu pierādāmo.

— Vēl daudz vienkāršāk ir stāvēt krustcelēs ar cirvi okā. Kāpēc tad jūs katru razbainieku necildināt par ģē- īiju?

Laupīšanai vārds ir laupīšana, cita vārda tai nav, — lusmojas Aleksandrs.

— Profesor, jums pieder taisnība.

Un tāpēc kungam pie- ler cietumnieka naudiņa, bet cietumniekam pieder barga ;unga dotā koka karote un plānās kokvilnas ūziņas. Ob- igācijas cietumniekam neparkam nedrīkst piederēt, tās vi- lam nedrīkst dot rokā. Ar obligācijām viņš mācētu uz- irkt neuzpērkamo apsardzi un pastrādāt vēl citas nekriet- 1as nekrietnības, — es saku, nepazeminājis balsi.

— Mūsdienās tik ļoti daudzi tiek

brīvībā … — Pēteris purojas pretim. — Viņiem ir tiesības … brīvestībā viņi ar pieprasīt savas obligācijas! Arī jūs, gudreļi, varēsit tprasīt savējās.

— Saprātīgs vīrs tādu aplamību neizdarīs, bet muļķi zeriās no Poncija pie Pilāta, — es atbildu. — Ja kāds ;ļapakausis nepavisam negribēs rimties, tad viņam iebā- īs degunā sarakstu ar viņa parakstu: blēdi, kam duļķo kaidru ūdentiņu, ja savas obligācijas esi nodzēris. Necel rēku, bet sevis labad lasies labi žigli projām!

— Un pasteidzies iemīlēt savu aplaupītāju kā sevi ašu! — piebilst Antons.

— Herrgott[32] tas izklausās neticami. . . neiedomā- uni… — parpina Pēteris.

— Un tomēr tā griežas! — Antons pasmejas.

— Jūs man piesolījāt miljonu, bet kabatā iebāzāt trīs,— ēteris atceras pēc maza brītiņa.

— Diemžēl no diviem miljoniem jums būs jāšķiras, jo ijā farsā jums bija āksta loma, inscenētāji ir citi, — es ;saucos. — Es patiesi nožēloju, ka man jūs tik dikti bija sarūgtina. Tāda ir dzīve.

— Tāda ir dzīve — ēšana rosina ēstgribu! — piebalso ntons.

— Ēšana rosina … kā tad! — Pēteris dusmīgi mur- ina. — Tālab tagad es vēlētos izdibināt, cik maisu nau- is šie gangsteri savāc no visas impērijas ieslodzītiem?

— Mūsdienās aiz dzeloņžoga mitinās vairāki miljoni

cilvēku, — es atbildu. — Ieslodzīto patieso skaitu zina Torkvemāda. Turoties pie mūsu pirmākiem nosacījumiem, varam lēst: cik miljonu sēž, tik miljardu ietek valsts kasē.

— Par šo naudiņu kompartija mums uzbūvēs skaistu ledlauzīti, vārdā «Pēteris», — vāvuļo Antons. — Mūsu Herr Doktoram par godu.

— Un ierīkos dažus desmitus jaunu nometņu, — pie​bilst Aleksandrs.

— Semper idem[33] — antons šai sarunai pieliek punktu.

Pa tam mēs savu tēju esam izstrēbuši, maizītes notiesājuši, un mūsu rokas gramstās pēc pīpējamā. Mans repis šoreiz ir pārāks par citiem, jo mahorkai ir piejaukta smaržīga pīpes tabaka. Tabaciņu man uzdāvināja francūzis Renē. Garus

gadus vīram bija klājies nelabi, bet necik sen viņš ir uzticis uz ciņa. Renē ar vieglu roku zīmē šmaugus, mazapģērbtus garkāju sievišķus, un tāpēc tagad viņš ir lielā cieņā. Gan brīvie, gan arestanti cits aiz cita stāv pie francūža verdzē. Oficieri ir visgalvenie zīmējumu pasūtītāji, bet ir skopi maksātāji, visdevīgākie ir apsardzes seržanti. Renē zīmējumi ir smalki, tajos nav piedauzības, un tas viņam dara godu.

Mēs ceļamies no galda, ejam laukā no krēslainās telpas, pavietojamies uz pavaļas saulgozē un atsliedzam muguru pret barakas sienu. Kopš Jāņu dienas, kopš saulīte atlēkusi uz otru pusi, debestiņa mirdz mirdzēdama, dienas un naktis turas saulīgas. Es lūkojos tālajā zilumā ar pusviru acīm un ļauju, lai saule mani apmīļo. Un es laiskojos ar mierīgu

prātu, jo pēc daudzām nostrādātām svētdienām rīt mums būs ļauts nokavēto atgulēt, rīt ir apsolīta brīv​diena.

— Kad viņus jods parāvis! — skund Antons, ar skaļu plīkšķienu nomaitādams uz pieres odu. — Pat nometnē cilvēkam nav miera. Es katru brīdi gaidu priekšniecības aicinājumu, viņi no manis neatstāsies.

— Viņi neatstāsies ne no viena, viņi rauš naudu. Par visu vairāk man gremž, ka mani tur plānu prātu. Lai tie kārtavnieki uzkaras, es viņiem nedošu ne rubli! — es pukojos, palaizdams no pīpes kuplu mākulīti. — Vai tas jelkad dzirdēts un redzēts, ka valsts aizņemtos naudu no sava kailvēdera cietumnieka?

— Izdoma, nudien, ir velnišķīga: tupinātājs lēņa kungs izlūdzas sev

aizdevumu no penitenciārijā ietupināta kāju pamesla! — Antons mani atbalsta. — Tā ir godājamā sera Viljama spalvas cienīga fabula, koša burleska iz feodāļu dzīves.

— Jukušam prātam ir daudz kopīga ar ģeniālu prātu, — diezīmē Pēteris.

— Jums katrā ziņā ir taisnība, Pēter.

Tikai spriedumā 3ar komunistu rīcību nevar būt ne runa nedz par ģeniālu, nedz par jukušu prātu, — iebilst Aleksandrs. — Slepkavībām, bezmēra cinismam un morāles noniecināšanai nav sakara ar prātu. Visatļautība ir nesodāmībās sekas.

— Visatļautība ir tik ļoti ērta un patīkama būšana, ka :ā brīnumātri top par paradumu, — spriež Antons. — Kā avīnai tai ir tieksme postīt un postot augt augumā

un pieņemties spēkā. Ikviena nesodīta un nenosodīta visat- autības izpausme gan pavedina, gan paskubina izdarīt rel citu negantību, arvien lielāku nelikumību vai noziegumu. Beigu beigās tā pārtop par patvaļu.

— Vai plikais var stāties pretim visvarenās inkvizīcijas aizstāvētiem un pretoriāņu apsargātiem varmākām? — vaicā Aleksandrs un pats pasaka atbildi: — Pagaidām ,r ēl ne.

— Par nelabu uzvedību Kserkss lika nopērt jūru, — pasmejas Antons. — Jūsu pesimisms man uzvēdī melnas domas, ka mani varētu nobāzt kādā draņķīgā caurumā sem Smita kalna. No tā man apskrienas dūša un apstājas vēders.

— Jums varētu līdzēt padoms no Celza «Medicīnas»: :<Tam sirdzējam ar

vēdera kaiti būs ņemt grāmatu un stiprā balsī lasīt no tās labu sātiņu,» — ieteic Pēteris.

— Es jums pateicos. Tomēr pieturēšos pie saprātīgāka ieteikuma: «Tiecoties pasargāt savu veselību, īpašas sek- nes iemantosi, ja kā vien varēdams vairīsies no ārstiem,» — Antons atbild nesastomījies.

— Dariet, kā jums tīk, par sevi gādāt ir dabiska dziņa, — Pēteris ir ar mieru. — Pēc Vailda vērojuma, nīlestība uļ sevi esot vienīgais romāns, kas ilgst visu mūžu.

Parakstīties vai neparakstīties, pamest savu mēnešalgu ;;ēvei zem astes vai nepamest? Sis jautājums neķer mūsu epnumu vien, tas ķer maku. Es jau vairākus mēnešus dzīvoju, atsacījies no

valsts apgādes, — es vairs nestrebju lometnes suslu, bet maksas ēstuvē ēdu nesmirdīgu ēdienu. Es pats sev gādāju apģērbu, apavus, gultas piederumus, veļu un visu citu. Par to man atļauj saņemt trīs piekt​ daļas nopelnītās mēnešalgas. Divas piektdaļas es atdodu apsardzei par apsargāšanu, uzraugiem par uzraudzīšanu un virsniekiem par virsniekošanos. Un par jumtu virs galvas. Ja es parakstīšos, tad desmit mēnešus man kabatā naudas būs par desmito tiesu mazāk, nekā nopelnīts.

Ares​tantam katrs rublēns ir liels.

— Nāk… — drūmi bubina Antons.

— Kas nāk?

— Nāk pēc manis! — Antons aiz niknuma nospļaujas.

Acis mezdams pa labi un pa kreisi,

pa pelēko ieliņu slāj kārnais gardegunis Aza, acīgs un jozīgs čigānpuika, kas visu cauru gadu nēsā baltu trušādas ausaini, ko noceļ tikai pirtī. Čigāna vēlīnais nāciens mums taukumu nesola, norīkotāju dieninieks reti nāk ar labu vēsti.

— Re, salīduši pie daktera! Nu, tarakāni … visas šķirbas esmu izokšķerējis, lai tevi sasektu. — Aza atstumj no pieres savu lepno galvas rotu, nošņaucas zemē un ar delnu nobrauka miklo degunu un pieri. — Celies, un ejam!

— Uz kurieni? — Antons iztaisās par nesaprašu un lēnītēm slejas kājās.

— Uz turienes kurieni!… Tu sēdi rāms, tev nav jānāk. Jānāk ir šitam! — Aza dur pirkstu man krūtīs. Čigānam ir nomenklatora ķēriens.

— Se tev brīnumi sestdienas vakarā! — es pabrīnos. — Vai kāda evenku šauracīte manu bučiņu skumējas?

— Pavaicā zirgam, tam liela galva, tas visu zina. Negories, ejam! — atmet čigāns. Blēdim blēža runāšana.

— Uz kurienes turieni mēs vēl pagūsim aiztikt, mums laika ir pasakaini daudz, un mums nav kur steigties. Nāc piesēsti, pakūpini smaržīgu tabaciņu, — es pasniedzu Azam savu repi. — Parunā ar vīriem, pastāsti, kas notiek pasaulē, un atvelc elpu, lai priekšnieki tevi nenotrenkātu slimu un beigtu.

Aza repi paņem. Viņam tāda iedaba — ja ko dod par brīvu, tad ir jāņem, devumu nedrīkst palaist nepaņemtu. Raugi, paša repis viņam pilnāks par pilnu, svārķeļa kabata pietūkuši pumpucī. Čigāns

nav skopulis, tomēr uz- cienu viņš nemūžam neapsmādēs un garām nepalaidīs. Tāda ir viņa ticība.

— Klase! — Aza atzinīgi novērtē mana repja saturu.

— Redzi nu! Bet tu, muļķīte, negribēji… — es palaižu nodilinātu jociņu.

— Tev jāiet pie Čurkas. Pie Čurkina, — čigāns man pavēsta pēc maza brītiņa. Pīpes tabaka ir atmiekšķējusi viņa irdi. Toties manējā ir nocietinājusies, un es esmu stingri loņēmies nepadoties un griezt Curkinam pretim krūti.

— Gan jau mēs pagūsim, gan jau aiziesim, — es mier- līlīgi saku un nožāvājos.

— Kā tad, no tā tu neizspruksi, — piekrīt Aza.

— Vai tu nevēlies iestrēbt krūzi tējas? Ar cukuru, — es aipni apvaicājos.

— Vai cienāsi ar čefiru? — Azam iezibas acis.

— Nē, ar parasto.

— Parasto man nevajag, tā pūslim par slogu.

— Kad ne, tad ne.

Taures pūtieni noblēj dienas beigas.

Ikviens, kas var ustēties, dzīvo pa āru un ķer sauli, taurēšanu neviens eliekas dzirdam — gan jau miegu izgulēs. Arī uzraugi ar vēlo kustību vairs neuztraucas.

— Pigori. Pašlaik Curka sēž uz diviem krāģiem, — Aza enociešas un atklāj man mazu valsts noslēpumu.

— Ko tad šis vēl dara?

— Nu, viens darbelis šim ir palicis tas pats vecais. Nu, rr klubs, avīžu

pasūtināšana, lozungu organizēšana, vienā ārdā — pāraudzināšana. Un kulturēšana.

— Un kāds ir otrs?

— Otrs ir atvietojamais. Uz rudā vecākā leitnanta at- aļinājuma laiku. Nu, kamēr rudmatis plivinās pa Jaltas n Odesas bordeļiem.

— Vai ekspluatācijas daļa?

— Tā pati. Barakas, ēstūži, pirts, žogi, jumti, vienā ārdā — sūdi.

— Kāpēc sūdi?

— Pats zini, ka uz Ziemeļiem čeka mēdz patriekt savus ejēguļus, truliķus, dzērājus un citus grēkdarus, vienā ārdā — priekšniecības atkritalas.

— Un kas par to?

— Kā — kas par to! Tajā robā, pats saproti, neviens rīvnieks no laba prāta nelien, jo tur gadās pagrozīt sma-

zenes. Nu, vienā vārdā — pēkšņi nav ūdens! Te aizsalst aurules, nestrādā sūkņi vai utūzis saiet grīstē! Ko? Gro- ies, kā proti. Bet kurš prot?

— Vai tad Curkins prot?

— Neprot. Tāpēc tie pigori.

— Kāda velna viņš tur ielīda?

— Neielīda jau, spirinājās pretim.

Bet Vecais viņu tur iķīlēja ar varītēm.

Tīrais cirks, — saka Aza un nozvie- zas.

— Aizviņdien pie šā atsperas armēnis no kluba.

Nu, Asthvacaturovs. Tā un tā, atļaujiet ziņot! Ziņo — kapteinis atļauj. Un armēnis ziņo: tā un tā, bibliotēkai četri kvadrātmetri, grāmatas guļ grēdās uz grīdas, jumts tek, kultūra iet bojā. Vienā vārdā — vajag telpas un plauktus.

— Un ko saka kapteinis?

— Nu, šis uzsit ar dūri uz galda un saka: pareizi, mūsu kultūra mums ir jāaizstāv un jāglābj! Un uz armēņa ziņojuma uzskrīpā: «Komunālās daļas priekšniekam. Steidzamības kārtībā.

Lūdzu piešķirt grāmatām platāku platību.

Kapteinis Curkins.» Un tad viņš atmet armēnim viņa papīru un pavēl tam pēcpusdienā ierasties pa otram lāgam.

Vienā vārdā — blakus istabā pie komunālā priekšnieka.

— Kāda velna?

— Armēnis atspolē arī un ziņo: tā un tā, pilsoni kapteini, esmu ieradies, kā bija likts! Curka glūn uz viņu kā uz kādu ērmu: ko tu te meklē, ko tev vajag?

Armēnis ņemas skaidrot: tā un tā, lūk, mans ziņojums un tam pa virsu kultūras priekšnieka kapteiņa Čurkina atbalstī-

jums, vienā vārdā — lūgums. Kapteinis iemet papīrā aci: ko t' šis te lūdz? Ko! Vai tas priekšnieciņš traks vai muļķis, vai bez prāta? Man brīvu telpu nav! Un raksta: «Kapteinim Čurkinam.

Noraidīts!

Kapteinis Curkins.»

— Smalki.

— Es jau tev teicu — tīrais cirks.

Vienā vārdā — kino, — saka čigāns un pamet man ar roku. — Ejam!

Es izdauzu pelnus no pīpes un esmu gājējs. Mani sābri ir pierimuši, pašlaik viņiem prāts uz jokiem nenesas. Uz atvadām es viņiem pamāju ar roku.

— Kāda nekrietnība! — Pēteris šņākuļo caur zobu starpu.

— Argumentam ad baculinum[34] — noņurd Aleksandrs.

Abi ar čigānu šļokājam pa putekļaino

ceļu, saulīte mums silda muguru. Nekur tālu nav jāiet, kapteinis mani gaidot norīkotāju mītnē.

Kantorī. Un tad mēs esam pie īstajām durvīm.

— Pašlaik pogainie rukā dienu un nakti, vienā vārdā — zvejo parakstus. Nu, bet tu nesteidzies, tu grozies un stiep darīšanu garumā, jo šitais cirks drīz būs galā, pirmdien visam jāpavelk strīpa apakšā. Pirmdien saraksti jānodod, — viszinis čigānēns mani pamāca un, blēdīgi smaidīdams, uz atvadām iedunkā pa plecu.

— Turies!

2s atgrūžu durvis un pāri augstajam slieksnim iekāpju neļa puskrēslā, kur nāsis iecērtas sūra mahorkas un pe- jma dvaka.

Laikam esmu gaidīt gaidīts, jo tūlīt atvedibenistabas durvis un iedurvī iestājas

kapteinis rkins. Viņa gaļotais ģīmis smaida ar visu muti.

- Ieslodzītais numur… — elpu dziļi ievilcis, es runāju mūžu iemācīto.

- Atlikt! Nevajag, nevajag! … — kapteinis mani ap- , vēcinādams tuklās roķeles. — Nāc, nāc iekšā istabā, sēdies, paciemojies .. . Jā . . . paciemojies.

Uz pārsteiguma stāvu kā bez jēgas, veltīgi taustos pēc ildes un palieku ar kaunu.

Apsēdies, uzpīpē, redzi tur — «Kazbeku», parunāsi- ;s. Jā, tu atvaino, ka izcēlu tevi no saulītes, jā, tik vēlā ndā. Tik vēlā stundā. Bet ko lai daru, ja man ir karsta adzība? … Ja man ir vajadzība?

Lec vai stāvus sā! — kapteinis Curkins runā, galvu piešķiebis.

Lk, manu pūpoliņ, tavu saldu ļišķa

mēli! Kas tavu va- zību nezina. Gaidi, pagaidi vien gaili pautu izdējam. ; tavus kungu papirosus es nopīpēšu līdz pēdējam, to tev apsolu. Es aizkurinu pirmo glauno smēķi, izgar- u lepno dūmu un ērti iekārtojos uz ilgu sēdēšanu. Sē- u kaut līdz rītam, bet nepadošos. Nudien, ne.

Vašington Petrovič! Kā būtu pareizi jāraksta: «zis- īa» vai «siztēma»?

— pa pavērto durvju spraugu tievā i balsī dūšīgs vīrišķis izdīc savu jautājumu.

Māksli- ks no darba nav nošķirams, tas visiem redzams, mazo ju viņš tur līdzpaķertu savā ķetnā.

- Ej ellē! Ej ellē! Rij tevi jupis!

Pameklējies avīzē! pats esi stulbs, tad pameklējies avīzē! … Vai neredzi, esmu aizņemts! — Curkins atbļauj, pavēzēdams gludu, iļu dūrīti. Durvis tūdaļ aizkrīt ciet.

Kapteinis atpogā ici, aizpīpē «Belomoru», savu oficieru smēķi, un, pār- tis kāju pār kāju, apsēžas man iepretim pie galda.

Gaiņā saruna būs gara, es nepadošos. Cik ilgi Curka jauiztikt bez miega?

- Tīrais negals, posts un negals, nāk te visādi … Un 3 ar tevi kā netiekam, tā netiekam pie mūsu darīšanas, s netiekam pie darīšanas, — kapteinis šķendējas. — Bet tīri, palūk, guļ uz galda un nekustas.

Papīri guļ. Un cs iet, nakts nāk virsū.

Nakts nāk virsū.

- Pilsoni priekšniek, es varētu šurp attecēt vēl kādu i dienu. Vai aizcitu dienu.

Kālab te nīkuļot sebā vakarā? Mājās jūs gaida siltas vakariņas un silta sieva. Vai arestantam dienu trūkst? — es lieku priekšā.

— Nē, nē, nē, nē! . . . Ko nevar, to nevar! To nevar. Šoreiz ne. Papīriem ir sava papīru būšana, tiem ir savs termiņš, kad visam jāpavelk strīpa apakšā. Un zem mūsējiem strīpa jāpavelk pirmdien. Zem mūsējiem tā ir jāpavelk pirmdien, — kapteinis Curkins atgaiņājas.

— Ja pirmdien, tad pirmdien, — es esmu ar mieru. Ko citu es vēl būtu varējis teikt. Kāda velna tuklais laipaja Curkins ap mani tā tinas un luncinās, kālab viņš vilcinās un nerunā par naudu? Par savām draņķīgām obligācijām?

— Un tagad teic skaidri — vai tu gribi vai negribi man palīdzēt? — kapteinis beidzot ķeras pie lietas. — Gribi vai negribi?

— Viena lieta ir gribēšana, un pavisam cita lieta ir varēšana, — es

pamēģinu izlocīties. — Paši zināt — nebrīves apstākļi, dilonis naudas kulē, arestanta ierobežotās iespējas .. . Miesas un gara pagurums . . .

— Paga, paga, paga, paga!… Par tavu varēšanu nerunāsim, šo jautājumu es esmu noskaidrojis. So es esmu noskaidrojis. Tu esot rīcīgs puisis, — kapteinis mani pār​trauc, — tāmi satāmēt tu esot liels gudrinieks.

— Tāmi? Kādu tāmi?

— Kā tā — kādu tāmi? To pašu, par ko mēs visu laiku runājam., —tāmi visai nometnei. Visai mūsu nometnei. Vai tad es tev nepateicu? Tāmi visam nākamā gada kurinā​mam. Akmeņoglēm .. . Oglītēm!

— Mamma mia! Santa Maria![35] — es izdvešu pārsteigts un sapriecināts.

— Kāpēc tu lamājies? Mamma,

mamma … vai es tev pateicu ko nelabu?

— Es nelamājos, pilsoni kapteini.

— Are, bet es jau nospriedu, ka tu savā mēlē maķ- vārdo.

— Latviešu valodai nav maķvārdu.

— Ko? Valodai nav savu maķvārdu? Kas tā tāda, piedošanu, par valodu, ja tajā cilvēks nevar izteikties?

Ehe- hē … tad jūs, latvieši, esat kusli un nabagi. Tad jūs esat nabagi. Tīri brīnums, ka jūs jaudājat darboties! Nē, bez maķvārda ne vērsis tavu vezumu nevilks.

Un sieva tevi necienīs, kur nu vēl kāds cilvēks. Kur nu vēl cilvēks! Nē, bez maķvārda nekādi nevar iztikt.

Jums taisnība, pilsoni kapteini, latviešiem ir liesa oda, treknas cūcības latviski nepateiksi.

- Ehe-hē… slikti, slikti. Bet ja nu

tev, sacīsim, vien- n trakoti sagribētos kādu no visas sirds izlamāt? Tā — visas sirds! Pēc nopelniem. Sacīsim, kaut vai piemēra. — mani! Ko tu sacītu, ko? Kā tu sacītu?

- Ja man sirds būtu pilna, tad es jūs aizsūtītu.

- Redzi, redzi — tu aizsūtītu! Uz kurieni, uz kādu :u? Ko? Ko?… Saki droši, saki droši, to es gribu. r dēt! Jā, es to gribu dzirdēt! Ko tu man pateiktu, ko? nsties, sper vaļā to savu kurratu! Sper vaļā!

- Es pateiktu: pilsoni kapteini, ej uz poda.

- Uz poda?

Taisni tā: pilsoni kapteini, ej kakāt. Tikai latīņu, oa vietā es izmantotu latvisku darbības vārdu.

Tik vien! Vai tā ir visa jūsu gudrība? Vai tā ir visa i varēšana?

- Tā ir visa mūsu gudrība.

- Hehe-hē… tie ir sīki vārdi, sīki vārdi. Līdz šim, ii, es biju domājis — latvieši, jā, latvieši, tie tik ir !

Revolucionāri! .. . Nē, nē, jūsējai dvēselei nav ne imju, ne atvaru. Nav ne dzelmju, ne atvaru. Tu ieklau- krievu cilvēkā — mūsējais knislis ganuzēns vai sādžas ķītis tev norunās tādu maķvārdu dzeju, ka tev mute ks atviru! Tev mute paliks atviru. Uz galvošanu.

Ja jūsu tāmei ir vajadzīga maķvārdu dzeja, tad no īis jums liela labuma nebūs, — es atsviežu, apģiz- is, ka varu pakundzēties.

- Nē, nē, nē, nē, tā nerunā! … Tā tu vis nerunā! Tāme >aša lieta, tur visam

jābūt punkts punktā un gods go- i, — atsaucas Curkins, jūtami satraucies. — Tu taga- uzplpē, jā, uzpīpē «Kazbeku», pašķirsti, redzi, sitos ios papīrīšus, paprāto — kas un kā . . . Un piemet,, ilgs laiks tev būtu vajadzīgs, lai… Jā, cik ilgs laiks?

- Divas vai pustrejas, — es atbildu pēc brītiņa, kad u palapojis pērno tāmi un dažas instrukcijas un ap- is darāmā daudzumu. Darbiņš ir vienkāršāks par vien- u, tur ir rēķināšanas vaina.

Braši! . . . Braši! Sī nakts un vēl rītdiena … Un, i, pirmdienas rītā es tāmi nolikšu apakšpulkvedim uz a. Pirmdienas rītā — uz galda! Termiņā! — Curkins :ājas, mīkstās rociņas saplikšķinādams.

Viņa taukais- s ir tapis vēl laistīgāks.

— Pilsoni kapteini, runa nav par

divām dienām, bet gan par divām trim stundām, — es paskaidroju.

— Hehe-hē, nu tu dzen vellu!

— Es runāju nopietni.

— Vai patiesi? Tā nevar būti Divās stundās šito darbu? Divās stundās?

— Dodiet man visus šos krāmus līdzi, tad rīt pa pavaļī- tēm es jūsu papīrus sarakstīšu. Un ap launaglaiku nolikšu tos jums šepat priekšā.

— Nē, nē, nē, nē! … Nē, nē! Tā ne, tā ne, tā vis nevarēs, tā nevarēs! Vai tev prāts! Sie dokumenti ir slepeni, pilnīgi slepeni. Arī tev tos nedrīkstētu parādīt! — kaptei​nis leijerē pietvīcis.

— Ja jau nedrīkst, tad nedrīkst, tad es eju gulēt. Ieslodzītam miegs arvien ir vispirmā vietā.

— Nē, nē, nē, nē, tev es tos

parādīšu! Es jau tos parādīju! . . . Tev drīkst, tev drīkst, kaut arī nedrīkst. Tev — tā ir cita lieta. Tev ir cita lieta, — Curkins aizgūtnēm penterē, lai mani atturētu, lai rnani apvārdotu.

— Jūsu acīs es esmu tautas ienaidnieks. Kāpēc tad jūs ienaidniekam dodat rokā tādu lielu slepenību? Svarīgās zinas par mūsu nometnē sadedzināmām melnām oglītēm es paslepen varētu pārdot Šveicei.

— Tev es dodu, tev es dodu! Tev var dot. Neoficiāli, protams. Neoficiāli.

Redzi, tu esi savējais ienaidnieks.

Savējais, ne ārzemnieks. Un tā ir pavisam cita būšana. Sa​vējais ir savējais.

— Jau no mazatnes es esmu divkosības upuris. Tolaik māte man teica: tik mazi bērni divus saldējumus nedrīkst

ēst. Bet tās pašas dienas vakarā viņa mani sūtīja uz veikalu pēc piena, sakot, ka es esot liels un dūšīgs puika, — es skaļi sodos. — Tad, kad jums vajag, lai es rukātu būv- bedrē vai raktuvē, tad es esmu ienaidnieks, bet, kolīdz es jums pašam topu vajadzīgs, tā uz rāvienu pārtopu par savējo.

— Vai tad es tevi esmu ķēris un tiesājis?

— Nē, pilsoni kapteini, jūs esat bez vainas un bez baiļu — gluži kā franču cildenais bruņinieks Bajārs.

— Redzi nu!

— Labi, lai notiek pēc jūsu prāta, pilsoni priekšniek, rīt no rīta deviņos es šeit būšu klāt.

— Paklau, pulkstenis rāda tikai divdesmit divus un trīsdesmit minūtes. Ja

tu tūlīt ķertos klāt, ja tu labi dūšīgi sarautu, tad nulle vienos mēs ar visiem darbiem būtu galā. i mēs ar visu būtu galā. Un rīt mēs ar tevi visu dienu ētu atpūsties bez rūpēm un bez raizēm. Bez rūpēm un raizēm, — Curkins mani drīzina saldenā balstiņā.

- Jūs atpūstos bez raizēm. Bet man būtu apcirpta gan īakts, gan nākamā.

- Kāpēc tad nākamā?

Tāpēc, ka nākamnakt no manis lūkos izdabūt parak- . Lūkos izvilkt naudu valsts aizņēmumam. Tāda lietiņa īs ir labi zināma.

- Tā ir zināma, tu pareizi saki, tā man ir zināma …— tteinis pakasa sev aiz auss. — Bet, ja tu tūlīt pat sēstos galda, tad es parūpētos par to, lai tev liek mieru, lai šoreiz nebūtu jāmaksā. Tad

es parūpētos, jā, tad es 1 to gādātu. Tad es gādātu.

- Vai jūs runājat nopietni?

- Kā tad, protams, saprotama lieta!

Bet tu jau man ici, tu oficieriem netici, — Curkins sverpšķ, izlikdamies vainots.

— To es jums neesmu teicis, — es atsviežu savu at- ii.

— Nepateici, toties padomāji. Toties padomaji, — kap​lis tiepjas pretim.

— Lai notiek, es ķēros pie darba.

Jums es ticu. <fe es Curkinam ticu, ne neticu.

Visāda treknuma un urna padomju varasvīri, pavēlnieki un priekšnieki mani icen ir vīluši, vai tad šis būtu labāks?

Tomēr no viņa solījuma es sev varu iegūt labumu, bet zaudēt nevaru cā, tāpēc nolemju sēsties pie rakstāmgalda. Salieku

vi- i vajadzīgās lietas paročus, aizdedzinu «Kazbeku» un os pie papīriem. Kapteinis apsēžas man pablakām, aiz- >ē savu «Belomoru» un noraugās uz mani ar bijību, ru, garu joni Curkins sēž kā akmens mēms un nekus- s, bet tad klusums viņam sāk attikties. Un viņš sāk sava sēdekļa grozīties, trīties un visādi knosīties. Un [ viņš sāk vārstīt muti.

— Redzi, es arī… arī es protu rēķināt, jā … Es protu ;ināt, — viņš bikli palielās. — Ne jau tik šķirmīgi kā tomēr protu. Tomēr protu. Ja. — Jā, jā, vai zini . .. jā, es protu visas četras darbības, sas četras darbības, — viņš nenociešas un turpina ākto valodu.

— Vislabāk rnan sokas ar saskaitīšanu, Vislabāk ar saskaitīšanu.

— Bet man arvien ir šķitis, ka jūs

teicami pieprotat nvienīgi atņemšanu. Un tad vēl sadalīšanu.

— Atņemt es protu, jā, atņemt es protu. Bet reizināšana un dalīšana man lāgā nepadodas, ar to man gadās misējums pēc misējuma. It īpaši, ja jāputrojas ar tādiem skaitļiem, kuros sabāzti komati. Ar komatiem es netieku galā, jupis vien zina, kur tie ir, kur nav jāsprauž. Jupis vien zina.

— Ar komatiem jums arī nemaz nebūtu jāķēpājas, šis nav jūsu profils.

Jums jūsu specialitātē ir jāpārzina citas — daudz smalkākas nianses.

— Tu pareizi pateici — nianses. Jā, jā — gluži citas nianses, — Curkins atsaucas žirgtā balsī, manas attapības iepriecināts.

Klaušu darbam jau var samatīt galu,

šķiet, ka es darbu padarīšu drīzāk, nekā paredzējis. Es izstaipos, lai aiz- gaiņātu nogurumu, un aizkūpinu vēl vienu Čurkina cienasta papirosu. Kapteinis aizkūpina savu «Belomoru».

— Tu teici: nianses. Labi pasacīts. Ļoti labi pasacīts. Jo mūsu darbs ir īpašs darbs. Jā, to tu esi labi uztvēris, teicami uztvēris. Nianses, jā. Bet, redzi, drīz es te vairs nevienam nebūšu vajadzīgs, drīz vien es būšu pagalam… Pagalam, jā … — kapteinis sērīgs pātaro, pamanījis, ka esmu atrāvis acis no darba.

— Vai tad jūs taisāties uz miršanu?

— es ieplešu acis aiz brīnumiem.

— Miršana ne miršana, tu pats redzi, ka te viss iet uz galu, viss ir uz galu.

Senāk mēs te apguvām jaunas darbavietas, te viss zēla un plauka. Zēla

un plauka. Tolaik te bija sajūtama augšupeja un perspektīva, jā …

Perspek​tīva. Kas ir pašlaik? Posts.

— Posts.

— Jau ir likvidēta nometņu trešā daļa, līdz gada beigām te vairs atliks puse bijušā. Kādreiz šīs nometnes priekšnieks, redzi, bija bijis kapteinis, tas bija bijis kapteinis.

Mūsdienās tas ir apakšpulkvedis. Un viņa vietnieks ir apakšpulkvedis. Tad vēl te ir pieci majori. Pieci majori. Un tad vēl kapteiņi… Un vēl leitnanti. Cilvēkiem drīz nebūs kur patveries. Un nākamgad?

Saki man, pasaki — kas te būs nākamgad, ko? Kas te būs?

— Nākamgad te būs strīpa apakšā un krusts visam pāri, — es nopūšos aiz līdzjūtības.

— Jā, jā, jā, jā, tu pareizi uztver — visam krusts pāri! — arī Curkins grūti nopūšas, uz sava sēdekļa trī- ņādamies. Es iebāžu savu degunu papīros, čirkstinu veco aritmometru un klabinu koka skaitīkļus.

- Jā … kas tev nekait… Kas tev nekait, tev ir labi____ tev ir labi, tu sēdi zonā un uzsvilpo, nekādi vēji tevi ieķer, — kapteinis drīz atsāk guģošanos. — Tu te, zonā,. :rīgi sēdi un gaidi, sēdi un gaidi . .. Un drīz tevi izlīs laukā, un tu aizbrauksi uz savu dzimto pusi . . . Jā,, savu dzimto pusi.

- Tiesa, tiesa, pilsoni kapteini, man ir labi. Kur nu vēl āk, labāk nemēdz būt.

- Taisni to es tev saku. Tagad jūs zonā dzīvojat tik- kā brīvestībā, naudu nopelnāt, režīma nav nekāda..

:īma nekāda. Es teiktu — zelta dzīve.

- Tikai durstīga sētiņa visapkārt un strazdu būrīšos šāvēji ar plīkšķenīcu rokā.

Tu aizbrauksi … un visi citi aizbrauks. Beigu beigās aizbrauks.

- Lai Dieviņš dotu.

- Jā, jā, bet kas tad notiks ar mani?

Kas notiks ar ni? Vai tu par to esi padomājis? Saki — vai jūs par esat padomājuši? Man ir sieva un divi mazi pui- ! … — kapteinis raudulains pamparē man pie pašas s.

Sī zeme ir varcn plaša, un strādātājus it visur mek- meklē. Darbs ir goda un slavas lieta.

Redzi, brāļuks mans… Brāļuks mans. Tas izmācī- Un tagadiņ viņš ir galvenais inženieris. Vladivostokā. . dzīvo bez bēdu. Bez bēdu. Bet

puikas gados man ne- i nebija cietāks pauris.

- Tad nu šaujiet labi mudīgi projām pie sava brāļuka, i viņš jūs kaut kur iekārtos, pie kaut kā pierīkos, gan š jūs ieliks kādā sinekūrā.

- Kādā kūrā?

Tādā robā, kur darbs kaulus nelauž un ar galvu nav omā: civilā aizsardzība, darba drošības dienests, kadru laļa, propagandas birojs, racionalizāciju birojs, arod- irība, partijas komiteja — vai mazums siltu vietu, kur 5 cilvēks drīkst slaistīties, nezaudējot cieņu, — es at- lu kā no grāmatas.

- Tā ir tukša runāšana, — Curkins atmet ar roku.

- Kāpēc tukša?

Redzi, pie sava brāļuka es

neparkam nevaru braukt, viņa es nevaru braukt. Mūsu starpā ir konflikts. Jā… )š es strādāju drošībniekos, viņš mani vairs nepazīst, š mani nepazīst. Jā.

- Tīrais kino.

— Ko tu teici?

— Tā teica Aza. — Aāāā . ..

— Ko lai dara, pilsoni kapteini, mēdz teikt, ka dzīve neesot rožu dārzs.

Dzīvē iet visādi — savu reizi iet viegli, citu reizi pagrūtāk.

— Jā, jā, jā, jā … Un tagad iesākas grūtie laiki, tagad iesākas grūtie, — kapteinis vēlreiz nopūšas. — Tomēr ilgi tie nevarētu ilgt, jo tā nedrīkst palikt. Tā neparkam nedrīkst palikt. Tāpēc es domāju, ka vadība drīz veco kārtību atjaunos. Un tad dzīve atkal ritēs normāli,

tad dzīve ritēs normāli. Jā. Pa vecām sliedītēm.

— Līdz tam laikam saulīte lēks un rietēs ne vienu vien reizi.

— Jā, jā . . . tur ir tā nelaime, ka vēl jāgaida. Ka vēl jāpagaida. Saki, pasaki man — kur lai es līdz tam laikam metos?

Kur lai es metos? Man ir divi bērni.

Mēs dziedam katrs savā meldiņā.

Kapteinis man ir pamatīgi apnicis, es priecājos, ka tūdaļ varēšu no viņa attīties. Savu darbu esmu pabeidzis. Es rūpīgi ievākoju tāmi un sakārtoju svešo rakstāmgaldu.

— Pilsoni kapteini, moris savu darbu ir padarījis, — es pasniedzu Čurkinam sadarītos papīrus. — Nesiet droši jūsu tāmi apakšpulkvedim un esiet bez bažām — misēkļu tur nav, un komati ir

savā vietā. Un vēl es jums dodu labu padomu: ejiet mācīties mūsu nometnes šoferu kursos, mums ir ļoti labi pasniedzēji, viņu vidū ir pat sacīkšu braucēji profesionāļi. Kas nekait šoferim — sēdi pašizgā- zējā un brauc kā kungs.

— Vai zini, tā nav peļama doma, tā doma nav peļama… — kapteinis spriedelē. — Patiesi, kas gan nekait šoferim — sēdi un brauc. Jā, sēdi un brauc. Kā kungs!

Es pametu kapteini sēžam un prātuļojam un steidzos laukā no būdas.

Arā saulīte staigā pa zemes virsu. Es pamiedzu tai ar acīm un ieelpoju pilnas krūtis ar spirgto ziemeļu gaisu.

1991 Yulian Tarnowsky

NORILSK BALLAD This is barbed wire. We are jailbirds. And whai I say is no vain words. We are pining in jaits and in labour camps Allhough we are no crooks or Iramps.

We are no gangsters and no racketeers, No dirty war profiteers. \Ve are accused of High Treason, But Lord!

This isn't the real reason!

The real reason of our crime, Believe me or not, is not worlh a dime.

The reason why we are in prison Is just a matter of political season.

Political season or political fashion â&#x20AC;&#x201D; This is something purely Russian. And that is why we are jailbirds, And what I

say is no vain words.

Norilsk, 1949â&#x20AC;&#x201D;1955 JuliÄ ns Tarnovskis

NORIĻSKAS BALĀDE Mēs — putni krātiņā.

Seit ceļš ir beigts.

Tas, ko es saku, nav par velti teikts.

Kaut slēgti restes, dzeloņstiepulēs, Nedz klaidoņi, nedz kabatzagļi mēs.

Nedz gangsteri, nedz nikni laupītāji, Nedz kara kārēji un kūdītāji — Mēs saucamies Valsts Noziedznieki.

Ak Dievs! Tas viss, ko teic, ir nieki!

Jo šajā mūsu apsūdzībā smagā Nav patiesības tik, cik melns aiz naga.

Tas, ka mēs atrodamies šajā vietā, Ir tīri politiska lieta.

Jo kaprīza ir politiskā varaUn tas ir ist i krievu garā, — Un tādēļ krātiņā mums ceļš ir beigts.

Un tas, ko saku, nav par velti teikts.

Noriļskā, 1949—1955 Knuta Skujenieka atdzejojums

SATURS

Likuma vārdā……………………………….. 7 Ave Maria………………………………………

23 Brokastis zieme|os…………………………………..

47 Tēvzeme ir briesmās………………………………..

117 Pēterdienas vakarā…………………………………..

121 Yulian Tarnowsky.

Norilks Ballad………………. 142

Jūlians Tarnovskis. Nori|skas balāde …. 143 VALENTĪNS JAKOBSONS BROKASTIS ZIEMEĻOS Mākslinieciskais redaktors Dainis Breikšs Tehniskā redaktore Ingrīda Barviģe Korektore Sarmīte Liniņa Nodota salikšanai 30.01.92.

Parakstīta iespiešanai 14.05.92.

Reģistrācijas apliecības .N° 2-0306.

Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs.

Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 7,56 uzsk. iespiedi.; 7,87 uzsk. krāsu nov.; 8,41 izdevu. 1. Pašūt. 69-4. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Aspazijas bulv.

24. Izdevn. N» 1/33568/Do- 1838.

Iespiesta tipogrāfijā «Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

[1] b. y. p. — pastiprināta režīma

brigāde (kr.).

[2] a la guerre comme a la guerre — karā kā jau karā (fr.).

[3] bistrot — krodziņš (fr.).

[4] merde — mēsls (fr.).

[5] c'est bieti — tas ir labi (fr.).

[6] oui, oui — ja, jā; inerci — paldies (fr.).

[7] gredin — nelietis; goujat — rupjš cilvēks, cilvēks bez tikuma; salaud — netīrelis (fr.).

[8] bitte, bitte — lūdzu, iudzu. Bitte sehrl — Laipni lūdzu! (Vāc.).

[9] danke — paldies (vāc.).

4 — 69 [10] o tannenbaum, o Tannenbaum!

— Ak, eglīte, ak, eglīte! (Vāc.)

[11] kaputt — beigas, pagalam

(vāc.).

[12] la souper — vakariņas (fr.).

[13] ein moment! — vienu acumirkli!

(Vāc.)

[14] verrūcktt — traks! (vāc.)

[15] auslānderin — ārzemniece (vāc.).

[16] affentheater — mērkaķu teātris (vāc.).

[17] feierabend — svētvakars (vāc.).

[18] verļluchtl — nolādētsl (Vāc.)

[18] Ab hinc! — No šī brīža! (Lat.) 115 [18] Der Mensch ist, ivas er iat. — Kāds ediens, tāds cilvēks (vāc.). " non liquet — nav skaidrs (lat.).

[20] tant mieux — jo labāk (fr.).

[21] mon ami — mans draugs (fr.).

[22] herr doktor — ārsta kungs (vāc.).

[23] emulgere — slaukt (iat.).

[24] das geld regiert die Welt — nauda pārvalda pasauli (vāc.).

[25] tour de force — spēka izpausme, spēka pielietojums (fr.). *' Quod licet lovi, noti licet bovi — kas ir at|auts Jupiteram, nav it|auts vērsim (lat.).

[27] auf dem dache sitzt ein Greis, Der sich nicht zu helfen weiti… — Jumta galā tup sirmgalvis, kas leprot izkulties no šīs ķezas (vāc.).

[28] o ware ich nie geboren! — ak, kaut es nebūtu piedzimis! (Vāc.)

[29] non olet pecunia — nauda nesmird (lat.).

[30] \veil, so schlott er messerscharf,

Nicht sein kann, was nicht sein darf!

— Viņš asu prātu nosprieda, ka nevar notikt tas, kas nedrīkst notikt (vāc.).

[31] et cetera — un tā tālāk (lat.).

[32] herrgott — dievs kungs (vāc.).

[33] semper idem — vienmēr tas pats (lat.).

[34] argumentum ad baculinum — arguments ar bozi (lat.).

[35] mamma mia! santa maria! — māmiņ mana! Svētā Marija! (It.)