1984 - Dzordzs Orvels

Džordžs Orvels No angļu valodas tulkojis: Valdemārs Kārkliņš.1990 1984 1949 PIRMĀ NODAĻA I Bija skaidra, auksta aprīļa diena, pulksteņi sita trīspadsmit. Zodu krūtīs iespiedis, glābdamies no dzeļošā vēja, Vinstons Smits ātri iemetās pa Uzvaras nama stikla durvīm, tomēr vēl par gausu, lai aizkavētu līdzi iešauties smilš-putekļu virpulim.

Gaitenī oda pēc skābiem kāpostiem un veciem lupatu kājslauķiem. Vienā gaiteņa galā pie sienas bija piesprausts krāsains plakāts, krietni par lielu novietošanai iekštelpās. Tajā bija attēlota tikai milzīga, vairāk nekā metru plata seja: ap četrdesmit piecu gadu veca vīrieša seja kuplām, melnām ūsām un rupjiem, taču glītiem vaibstiem. Vinstons devās uz kāpnēm. Liftu nemaz nebija vērts mēģināt. Pat labākos laikos lifts reti darbojās, bet tagad dienā bija izslēgta elektriskā strāva. Tas piederējās pie taupības kampaņas, gatavojoties Naida nedēļai. Dzīvoklis bija astotajā stāvā, un Vinstons, kam bija trīsdesmit deviņi gadi uz pleciem un paplašinātu vēnu čūla virs labās potītes, kāpa lēnām, vairākkārt atpūzdamies.

Katrā kāpņu laukumiņā no sienas pretī lifta šahtai raudzījās plakāts - milzīgā seja. Tā bija viena no ģīmetnēm, kas tik prasmīgi zīmētas, ka acis jums sekos, kurp vien griežaties. Apakšā bija uzraksts: "Lielais Brālis tevi vēro!"

Dzīvoklī sulīga balss lasīja skaitļus, kuriem bija kāds sakars ar neapstrādāta čuguna iegūšanu. Balss skanēja no garenas, nespodram spogulim līdzīgas metāla plāksnes, kas bija iedarināta istabas sienā pa labi no durvīm. Vinstons pagrieza slēdzi, un balss mazliet pazeminājās, lai gan vārdus aizvien vēl varēja saprast. Šo instrumentu (to sauca par tālekrānu) varēja nogriezt klusāk, bet pavisam izslēgt nebija iespējams. Viņš piegāja pie loga - pasīks un izstīdzējis, vājumu vēl uzsvēra zilais virsvalks - partijas formas ģērbs. Mati viņam bija ļoti gaiši, seja sārta, āda sliktu ziepju, neasu žilešu un tikko pagājušās ziemas aukstuma iespaidā likās kļuvusi raupja. Ārā pat caur aizvērta loga rūtīm pasaule izskatījās auksta. Ielā sīkas vēja sīpas grieza smilšu un papīru virpuļus, un, lai gan saule spīdēja un debess bija spilgti zila, šķita, ka krāsainību neredz nekur citur kā vienīgi malu malās izliktajos plakātos. Melnūsainā seja raudzījās lejup no katras augstākas vietas, no katra stūra. Viens plakāts bija tieši pretī pie mājas sienas. Uzraksts pauda: "Lielais Brālis tevi vēro!" - un tumšās acis cieši lūkojās Vinstona sejā. Lejā uz ielas kāds norauts plakāts lāgiem paplandījās vējā, pārmaiņus gan atsedzot, gan aizsedzot vienu pašu vārdu: "Angsocs". Krietni tālāk starp jumtiem nolaidās helikopters, brīdi kā zilā muša padīca uz vietas, tad slaidā lokā aizlaidās tālāk. Tā bija policijas patruļa, kas glūnēja ļaužu logos. Taču patruļas nebija sevišķi svarīgas. Svarīga bija tikai domu policija.

Balss tālekrānā Vinstonam aiz muguras joprojām murmināja par neapstrādāto čugunu un devītās trijgades plāna pārsniegumu. Tālekrāns uztvēra un pārraidīja vienlaikus. Tas uztvēra Vinstona istabā katru skaņu, kas vien bija skaļāka par ļoti klusiem čukstiem; vēl vairāk - kamēr Vinstons palika redzeslokā, ko pārvaldīja metāla plāksne, viņu varēja tiklab redzēt, kā arī dzirdēt. Protams, nebija iespējams pateikt, vai attiecīgajā brīdī jūs novēro vai ne. Cik bieži vai pēc kādas metodes domu policija pieslēdzas katram

atsevišķam vadam, to varēja tikai minēt. Bija pat iespējams, ka tā nemitīgi novēro visus. Lai būtu kā būdams, bija skaidrs, ka tā var pieslēgties katram vadam, kad vien vēlas. Bija jādzīvo, un aiz ieraduma, kas bija pārvērties instinktā, ikviens arī dzīvoja pārliecībā, ka jebkuru skaņu un vārdu kaut kur dzird un, izņemot tumsas brīžus, ik kustību novēro.

Vinstons stāvēja, muguru pret tālekrānu pagriezis. 1a bija drošāk, lai gan viņš labi zināja, ka arī mugura var nodot. Kilometru tālāk augsta un balta pār nokvēpušo ainavu pacēlās viņa darbavieta Patiesības ministrija. "Šī te nu ir Londona, Pirmā aerodroma galvenā pilsēta," viņš pusneapzinātā riebumā nodomāja. "Pirmais aerodroms pēc apdzīvotības savukārt ir trešā Okeānijas province." Viņš pūlējās uzrakņāt prātā bērnības atmiņas, kas vēstītu, vai Londona vienmēr bijusi gluži tāda pati kā tagad. Vai vienmēr te rindojušies šie pūstošie deviņpadsmitā gadsimta nami šķērsbaļķiem nostiprinātām sienām, ar papi aizlāpītiem logiem, ar sarūsējušu skārdu salabotiem jumtiem un šķībeniskajām sienām sētas pusē?

Un izbumbotie rajoni, kur gaisā griežas putekļi un uz krāsmatām aug spilvas; un vietas, kur bumbas nolīdzinājušas prāvākus laukumus un kur kā putnu kūtis saradušās netīras dēļu būceņu apmetnes? Bet tās bija veltīgas pūles, viņš neatcerējās; no bērnības nekas nebija atmiņā palicis, vienīgi virkne nesakarīgu, spilgti apgaismotu ainu, aiz kurām rēgojās tukšums un kuras pašas lielāko tiesu bija neizprotamas.

Patiesības ministrija - jaunrunā to sauca par Patminu - krasi atšķīrās no visiem citiem redzamiem objektiem. 1a bija milzīga, piramīdai līdzīga mirdzoši balta betona celtne, kas daudzām citu par citu augstākām terasēm slējās debesīs trīssimt metrus. No vietas, kur Vinstons stāvēja, varēja salasīt tās baltajā fasādē skaistiem burtiem iecirstos trīs partijas saukļus.

KARŠ IR MIERS BRĪVĪBA IR VERDZĪBA NEZINĀŠANA IR SPĒKS Runāja, ka Patiesības ministrijā esot trīs tūkstoši istabu virs zemes un atbilstoši telpu sazarojumi pazemē. Londonā izklaidus pacēlās vēl tikai trīs tāda paša izskata un apmēru ēkas. Ar savu lielumu tās tik ļoti atšķīrās no visas pārējās celtniecības, ka no Uzvaras nama jumta tās varēja redzēt visas četras reizē, lur bija iemitinātas četras ministrijas, kurās dalījās viss valdības aparāts: Patiesības ministrija, kas pārraudzīja ziņu dienestu, izpriecas, audzināšanu un mākslas; Miera ministrija, kas pārzināja kara lietas; Mīlestības ministrija, kas uzturēja likumību un kārtību; un Pārpilnības ministrija, kas bija atbildīga par saimnieciskām lietām. To vārdi jaunrunā bija: Patmina, Mier-mina, Mīlmina un Pilnmina.

Visbaismīgākā bija Mīlestības ministrija. Tās ēkai nemaz nebija logu. Vinstons nekad nebija spēris kāju Mīlestības ministrijā, pat ne piegājis tai tuvāk par puskilometru. Tā bija vieta, kur varēja iekļūt tikai oficiālās darīšanās - un tad arī tikai caur veselu dzeloņstiepļu režģu sistēmu, pa tērauda durvīm, gar paslēptām ložmetēju ligzdām. Pat pa ielām, kas veda uz tās ārējiem nožogojumiem, staigāja gorillām līdzīgi sargi melnos formas tērpos, bruņojušies policistu rundziņām.

Vinstons spēji pagriezās atpakaļ. Viņš bija savilcis seju rāmā optimisma izteiksmē, kāda bija ieteicama, atrodoties pret tālekrānu. Viņš devās caur istabu uz šauro, mazo virtuvi. Aizejot no ministrijas šajā stundā, viņš bija zaudējis pusdienas ēdnīcā un zināja, ka virtuvē nav nekā ēdama, tikai rupjmaizes doniņa, kas jāpataupa rītdienas brokastīm. Viņš paņēma no plaukta bezkrāsas šķidruma pudeli ar vienkāršu, baltu etiķeti - "Uzvaras degvīns". Tas izplatīja nelabu, smadzīgu smaku kā ķīniešu rīsu spirts.

Vinstons pielēja gandrīz pilnu tējas tasi, saņēma dūšu un norija šķidrumu kā zāļu porciju.

Viņa seja acumirklī pietvīka tumši sarkana un acīs saskrēja asaras. Dzēriens bija kodīgs kā slāpekļskābe, turklāt, to norijot, bija tāda sajūta, it kā kāds ar gumijas rungu iesistu pa pakausi. Taču nākamajā mirklī dedzinātājs vēderā aprima un pasaule ieguva priecīgāku izskatu. Viņš izvilka cigareti no saņurcītas paciņas ar uzrakstu "Uzvaras cigaretes" un neuzmanīgi paturēja to stāvus, tāpēc tabaka nobira uz grīdas. Ar nākamo cigareti viņam veicās labāk. Vinstons iegāja atpakaļ dzīvojamā istabā un apsēdās pie galdiņa, kas stāvēja tālekrānam pa kreisi. Tad viņš izņēma no atvilktnes spalvaskātu, tintes pudelīti un biezu, nepierakstītu sējumu kvarta formātā ar sarkanu muguriņu un raibiem, marmorētiem vākiem.

Nezināma iemesla dēļ tālekrāns Vinstona istabā bija neparasti novietots. Allaž tas mēdza būt gala sienā, kur varēja pārvaldīt visu telpu, taču šeit tas bija garākajā sienā pretī logam. Ekrānam vienā pusē bija pasekla niša, kurā Vinstons tagad sēdēja un kura, māju ceļot, droši vien bija domāta grāmatplauktiem. Iedobumā sēžot un vēl krietni tajā ieraujoties, Vinstons spēja izkļūt ārpus tālekrāna sniedzamības - vismaz attiecībā uz redzi. Zināms, dzirdēt varēja visu; bet, kamēr viņš palika tagadējā stāvoklī, viņu nevarēja redzēt. Istabas neparastais iekārtojums pa daļai bija viņu ierosinājis uz to, ko viņš tagad gatavojās darīt.

Bet viņu bija paskubinājis arī sējums, kuru viņš nupat bija izņēmis no atvilktnes. Tas bija apbrīnojami skaists sējums. Tā gludais krēmkrāsas papīrs, aiz vecuma vēl mazliet nodzeltējis, bija tāds, kādu vismaz pēdējo četrdesmit gadu laikā neražoja. Taču viegli varēja uzminēt, ka sējums ir daudz vecāks. Vinstons to bija ieraudzījis veclietu veikaliņa logā kādā nabadzīgā pilsētas iecirknī (tagad viņš vairs neatcerējās, kādā), un tūdaļ viņu bija pārņēmusi nepārvarama kāre to iegūt. Partijas biedri nedrīkstēja iet parastajos veikalos (to sauca par "iepirkšanos brīvajā tirgū"), bet šo noteikumu pārāk stingri neievēroja, jo bija dažas preces, piemēram, kurpju auklas un žiletes, kuras citur nevarēja dabūt. Tā viņš bija pametis skatienu ielā pa labi un pa kreisi, tad ātri ielavījies veikaliņā un par diviem dolāriem piecdesmit nopircis šo sējumu. Tobrīd viņš to nekādam īpašam nolūkam nebija paredzējis. Vainas apziņā viņš pirkumu, portfelī paslēptu, bija pārnesis mājās. Pat ja tur nekas nebūtu rakstīts, šāda sējuma turēšana dzīvoklī vien jau būtu kompromitējošs fakts.

Viņš bija nodomājis rakstīt dienasgrāmatu. Tas nebija pretlikumīgi (nekas nebija pretlikumīgs, jo likumu sen vairs nebija), bet, ja viņu pieķertu, varēja droši paredzēt, ka viņam par to piespriestu nāvessodu vai divdesmit piecus gadus spaidu darbos. Vinstons iesprauda spalvaskātā spalvu un to aplaizīja, lai atbrīvotu spalvu no ietaukojuma. Spalva bija arhaisks rakstāmrīks, ko reti lietoja pat parakstiem, viņš to bija slepus un ar zināmu risku apgādājis tāpēc vien, ka likās - skaistais, iedzeltenais papīrs pelna, lai to apraksta ar īstu spalvu, nevis sabaksta ar tinteszīmuli. Taču viņš nebija radis ar roku rakstīt. Izņemot pavisam īsas piezīmes, parasti visu diktēja runrakstī, ko viņš savam :agadējam nolūkam, protams, nevarēja lietot. Iemērcis spalvu tintē, viņš mirkli vilcinājās. Trīsas pārskrēja pār kauliem.

Izšķirīgais solis bija uzrakstīt da​tumu. Sīkiem, ķeburainiem burtiem viņš rakstīja: 1984. gada 4. aprīlī Vinstons atlaidās krēslā. Viņu pārmāca pilnīga nevarība. Pirmkārt, viņš nemaz skaidri nezināja, vai šis ir 1984. gads. Vajadzēja būt, jo viņš bija gandrīz pārliecināts, ka ir trīsdesmit deviņus gadus vecs, un viņam bija tāda kā nojauta, ka viņš dzimis 1944. vai 1945. gadā; bet šolaik vairs nebija iespējams noteikt kādu datumu bez pāris gadu kļūdas uz vienu vai otru pusi.

Kam gan, kā Vinstons pārsteigts pēkšņi iedomājās, viņš rakstīs šo dienasgrāmatu? Nākotnei, nedzimušajiem. Mirkli domas pakavējās pie apšaubāmā datuma lapaspuses augšmalā, tad atrāvās no tā un ar triecienu atsitās pret jaunrunas vārdu - dubultdoma. Pirmo reizi viņš atskārta, cik milzīgu grūtumu uzņēmies. Kā var sazināties ar nākotni? Tas jau pašā būtībā ir neiespējami. Vai nu nākotne būs līdzīga tagadnei, un tādā gadījumā tā viņā neklausīsies, vai arī būs citāda, un tad viņa nostājai nebūs nozīmes.

Brīdi viņš sēdēja un truli skatījās papīrā. Tālekrāna tagad skanēja spalga, militāra mūzika. Dīvaini likās, ka viņš ne tikvien zaudējis spēju izteikt domas, bet pat aizmirsis, ko īsti gribējis sacīt. Vairākas nedēļas viņš bija gatavojies šim mirklim, bet nekad viņam nebija ienācis prātā, ka vajadzēs vēl kaut ko vairāk par drosmi. Pati rakstīšana būs viegla. Vienīgi jāpārnes uz papīra nemitīgais, nebeidzamais monologs, kas nu jau vārda tiešā nozīmē gadiem ilgi noris viņa galvā. Taču šajā mirklī monologs bija aprāvies. Turklāt neciešami sāka niezēt paplašināto vēnu čūla. Kasīt to nedrīkstēja, jo tad tā ikreiz iekaisa. Sekundes aizritēja. Viņš nespēja domāt, tikai redzēja tukšo lappusi, juta niezi augšpus potītes, dzirdēja dārdošo mūziku un manīja degvīna radīto vieglo noreibumu.

Pēkšņi Vinstons sāka rakstīt kā panikā, tikai neskaidri apzinādamies, kas plūst no spalvas uz papīra.

Viņa sīkais, bērnišķīgais rokraksts lēkāja augšup lejup pa lappusi, vispirms izlaižot vienīgi lielos burtus, bet beidzot pat punk​tus: 1984. gada 4. aprīlī. Vakar biju žibulī. Tikai kara filmas. Viena loti laba par bēgļu kuģi ko bombardē kaut kur Vidusjūrā. Skatītāji ļoti jūsmoja par to kā apšaudīja lielu milzīgi resnu vīru kas mēģināja peldus glābties un kam sekoja helikopters, sākumā viņš plunčājās pa ūdeni kā delfīns, tad viņu varēja redzēt pa helikoptera mērkēkli, tad viņu sašāva caurumainu kā sietu un ūdens viņam visapkārt metās sarkans un viņš nogrima dibenā tik pēkšņi kā kad viņš pa ložu caurumiem būtu pieplūdis ar ūdeni, viņam grimstot skatītāji smējās rēkdami tad bija redzama bērniem pilna glābšanas laiva un helikopters virs tās. kāda pusmūža sieviete izskatījās pēc ebrejietes sēdēja laivas galā ar triju gadu vecu puisēnu rokās, puisēns bailēs brēca un slēpa galvu starp viņas krūtīm itin kā gribētu viņā ielīst un sieviete viņu apsedza abām rokām un mierināja lai gan pati bija gluži zila aiz bailēm, visu laiku viņa centās to cik varēdama aizsegt rokām it kā tās spētu atvairīt lodes, tad helikopters iemeta viņu vidū 20 kilo bumbu varens sprādziens un laiva sašķīda sīkās druskās, tad tur bija brīnišķīgs uzņēmums kā viena bērna roka lidoja augšup augstāk arvien augstāk gaisā laikam kāds helikopters ar fotokameru snukī būs tai sekojis atskanēja skaļi aplausi partijas rindās bet kāda sieviete lejā zālē proletāriešu vietās pēkšņi sacēla traci un kliedza ka tādas lietas nedrīkstot rādīt bērniem neesot pareizi tā darīt bērnu acu priekšā tas neesot labi kamēr policija viņu izsvieda izmeta viņu ārā man liekas viņai nekas nenotika nevienam nerūp ko proletārieši runā tipiska proletāriešu reakcija tas nevienam...

Vinstons beidza rakstīt savties tāpēc, ka roku bija sarāvuši krampji. Viņš pats nezināja, kādēļ bija ļāvis vaļu šai blēņu straumei. Interesantākais tomēr bija, ka, to rakstot, pavisam citādas atmiņas bija tiktāl noskaidrojušās, ka viņš gandrīz jau būtu varējis tās uzrakstīt. Nu viņš atskārta, ka nevis uzrakstītā, bet šīs otras lietas dēļ nolēmis pusdienu laikā nākt mājās un sākt rakstīt dienasgrāmatu.

Tas bija noticis torīt ministrijā - ja vien kaut ko tik miglainu un nenoteiktu vispār varēja uzskatīt par notikušu.

Pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit un simt minūtes, un Arhīva departamentā, kur Vinstons strādāja, ierēdņi jau nesa krēslus ārā no aizgaldiem līdzīgajiem nodalījumiem un rindoja tos zālē pret tālekrānu, gatavojoties divām Naida minūtēm. Vinstons pašreiz apsēdās savā vietā kādā no vidējām rindām, kad zālē negaidot ienāca divi cilvēki, kurus viņš pēc izskata pazina, bet ar kuriem nekad nebija runājis. Viens no tiem bija jauna sieviete, ko viņš bieži bija saticis gaiteņos. Vinstons nezināja viņas vārdu, bet atcerējās, ka viņa strādā Daiļliteratūras nodaļā. Droši vien - spriežot pēc tā, ka viņš šo sievieti šad tad bija redzējis gan eļļainām rokām, gan uzgriežņu atslēgu nesot, -viņai bija mehānisks darbs pie kādas romānu rakstītājas mašīnas. Tā bija paš​apzinīga izskata sieviete apmēram divdesmit septiņu gadu vecumā, kupliem, tumšiem matiem, vasarraibumainu seju un straujām, sparīgām kustībām. Šaurā, sarkanā josta, Jaunatnes antiseksa apvienības zīmotne, bija vairākkārt aptīta virsvalka vidum tieši tik stingri, lai izceltu viņas gurnu kairās līnijas. Vinstonam jaunā sieviete nebija patikusi jau pašā pirmajā mirklī, kad viņš to bija ieraudzījis. Viņš zināja arī, kāpēc. Tas bija tās hokeja laukumu, aukstu dušu, kopu ekskursiju un vispārīgās praktiski skaidrās domāšanas gaisotnes dēļ, ko viņa vienmēr prata nēsāt līdzi. Viņam derdzās gandrīz visas sievietes, bet it sevišķi jaunās un glītās. Sievietes, it īpaši jaunās, vienmēr bija partijas fanātiskākās piekritējas, vienmēr gatavas atbalstīt saukļus, brīvprātīgas spiedzes un ķecerību izošņātajās.

Un taisni šī jaunā sieviete viņam šķita bīstamāka par lielāko tiesu. Reiz gaitenī satiekoties viņa bija iesānis uzmetusi viņam ātru skatienu, kas bija dziļi ieurbies viņā, un viņu bija pārņēmušas ledainas šausmas. Viņam pat bija iešāvies prātā, ka viņa varētu būt domu policijas aģente. Tiesa, tas gan nelikās visai ticami. Tomēr, tiklīdz viņa gadījās tuvumā, Vinstonu joprojām māca neomulība, kurā bija sava tiesa baiļu un sava tiesa naida.

Otrs bija kāds vīrietis vārdā Obraiens, iekšējās partijas biedrs, kura postenis bija tik augsts un tāls,

ka Vinstons spēja tikai neskaidri nojaust, kas viņš varētu būt. Ļaužu pulkam ap krēsliem acumirklī pārskrēja baiļu šalkas, kad tie ieraudzīja tuvojamies iekšējās partijas biedra melno virsvalku. Obraiens bija liels, drukns vīrietis resnu kaklu un raupju, labsirdīgi brutālu seju. Par spīti bargajam izskatam viņa manierēm piemita zināms smalkums. Viņam bija kāda īpatnība - paņēmiens, kā viņš pastumdīja brilles uz deguna, un tas dīvainā kārtā vienmēr atbruņoja, it kā radīja kulturāla cilvēka iespaidu. Tas bija žests, kas - ja vien kāds vēl domātu tādos jēdzienos - varētu atgādināt astoņpadsmitā gadsimta aristokrātu piedāvājam šņaucamās tabakas dozīti. Vinstons bija Obraienu redzējis apmēram divpadsmit reižu gandrīz tikpat daudz gados. Obraiens viņu savādi valdzināja un ne tāpēc vien, ka viņu saistīja pretstats starp šī vīra labajām manierēm un cīkstoņa augumu. Daudz vairāk tam par iemeslu bija slepeni lolota nojauta vai varbūt pat ne nojauta, tikai nenoteikta cerība -, ka Obraiena politiskā pareizticība nav gluži nevainojama. Kaut kas viņa sejā neatvairāmi veicināja šo domu. Taču atkal jāsaka - varbūt tā, kas šķita rakstīta viņa sejā, pat nav ķecerības atēna, bet gluži vienkārši inteliģence. Lai nu kā, viņš izskatījās kā cilvēks, ar ko varētu runāt, ja izdotos pievilt tālekrānu un palikt ar viņu vienatnē. Vinstons nekad nebija ne pirkstu pakustinājis, lai šo minējumu pārbaudītu; patiesībā tas bija pilnīgi neiespējami. Šajā mirklī Obraiens paskatījās rokas pulkstenī, redzēja, ka tas rāda gandrīz vienpadsmit un simtu, un acīmredzot nolēma palikt Arhīva departamentā līdz tam brīdim, kad beigsies divas Naida minūtes. Viņš apsēdās tajā pašā rindā, kur sēdēja Vinstons, tikai pāris krēslu tālāk. Starp viņiem sēdēja sīka auguma sieviete ar matiem smilšu pelēkumā, tā strādāja Vinstona blakus nodalījumā. Melnmatainā meitene sēdēja turpat viņiem aiz muguras.

Nākamajā mirklī no milzīgā tālekrāna telpas galā atskanēja pretīga, griezīga čirkstoņa, it kā grieztos kāda baisma, neieeļļota mašīna. Tas bija troksnis, kas bendēja nervus un no kā mati pakausī saslējās stāvus. Sākās Naids.

Kā parasts, ekrānā parādījās tautas ienaidnieka Emanuēla Goldsteina seja. Auditorijā šur tur atskanēja svilpieni. Sīkā sieviete ieķērcās bailēs un riebumā. Goldsteins bija nodevējs un atkritējs, kas kādreiz senos laikos (neviens vairs lāgā neatcerējās, cik sen) piederējis pie partijas līderiem, bijis gandrīz uz vienas pakāpes ar pašu Lielo Brāli, tad sācis kontrrevolucionāru darbību, ticis notiesāts uz nāvi, bet noslēpumainā kārtā izbēdzis un pazudis. Divu Naida minūšu programma mainījās katru dienu, bet nebija nevienas, kur Goldsteins nebūtu galvenā persona. Viņš bija pirmais nodevējs, pats pirmais partijas tīrības apgānītājs. Visi vēlākie noziegumi pret partiju, visas nodevības, sabotāžas akti, ķecerības un novirzieni cēlās tieši no viņa mācības. Viņš arvien vēl kaut kur dzīvoja un perināja sazvērestības; varbūt kaut kur aizjūrā, savu ārzemju algotāju aizsardzībā; varbūt pat - kā reizēm tenkoja - kādā slēptuvē tepat Okeānijā.

Vinstonam sažņaudzās pakrūte. Viņš nekad nevarēja paskatīties Goldsteina sejā bez sāpīgu jūtu pārdzīvojuma. Tā bija ebreja seja - kalsena, ar kuplu, cirtainu, sirmu matu ceru un īsu ķīļbārdiņu, gudra, tomēr diezin kāpēc būtībā nievīga seja, ko tādu kā vecīgi aušīgu vērta garais, plānais deguns ar galā uzspraustajām brillēm. Šī seja atgādināja aitas purnu, un arī viņa balss kaut kādi līdzinājās aitas blējieniem. Goldsteins sāka savu parasto dzēlīgo uzbrukumu partijas doktrīnām - uzbrukums bija tik pārspīlēts un nejēdzīgs, ka pat bērnam liktos muļķīgs, tomēr tas bija vēl tik pielaižams, lai radītu satrauktu jutoņu un klausītāji ar mazāk asu prātu kā Vinstonam varētu tam noticēt. Viņš apvainoja Lielo Brāli, nosodīja partijas diktatūru, prasīja nekavējoties līgt mieru ar Eirāziju, aizstāvēja runas brīvību, preses brīvību, sapulču brīvību, domu brīvību, histēriski kliedza, ka revolūcija nodota, un visu to viņš izvirda ātrās daudz balsienu frāzēs - šī runa savā ziņā bija parastā partijas oratoru stila parodija - un pat lietoja jaunrunas vārdus; patiesību sakot, vairāk jaunrunas vārdu, nekā jebkurš partijas biedrs lietotu ikdienā. Un visu laiku, lai nevienam nerastos šaubas, kas aiz Goldsteina demagoģijas patiesībā slēpjas, aiz viņa galvas pār tālekrānu maršēja bezgalīgas Eirāzijas armijas kolonnas - rindu pēc rindas spēcīgi vīri neizteiksmīgām aziātu sejām, kas pazibēja uz ekrāna un atkal nozuda, atdodot vietu citām, tieši tādām pašām. Kareivju zābaku truli ritmiskā klaudzoņa veidoja Goldsteina blējošās balss pavadījumu.

Vēl nebija aizritējušas pirmās trīsdesmit Naida sekundes, kad pusei zālē sapulcināto ļaužu izlauzās neapvaldīta niknuma saucieni. Pašapmierinātā aitas seja ekrāna priekšplānā un baigais Eirāzijas armijas spēks tās aizmugurē bija vairāk, nekā skatītāji spēja paciest; turklāt Goldsteina seja vai pat iedomas vien par to gluži neviļus radīja bailes un dusmas. Viņš bija pastāvīgāks naida objekts nekā Eirāzija vai Austrumāzija, jo, kad Okeānija ar vienu no šīm valstīm karoja, ar otru tā parasti sadzīvoja mierā. Taču dīvaini bija - lai gan Gold-steinu visi nīda un nicināja, lai gan viņa teorijas ik dienu, tūkstošreiz dienā, tribīnēs, tālekrānā, laikrakstos un grāmatās apgāza, satrieca, padarīja smieklīgas, sludināja vispārībai kā nožēlojamas blēņas, - visam tam par spīti, šķita, ka viņa ietekme nekad nemazinās. Arvien gadījās jauni nelgas, kas tikai gaidīja, lai viņš tos piemuļķotu. Nepagāja ne diena, kad domu policija neatmas-kotu spiegus un sabotierus, kas klausīja viņa pavēlēm. Viņš komandēja plašu, neredzamu armiju, pagrīdes konspiratoru tīklu, kuru nolūks bija gāzt valsts varu. Domāja, ka tās nosaukums esot Brālība. Čukstus stāstīja arī par kādu briesmīgu grāmatu - tajā sakopotas visas ķecerības, kuru autors esot Gold-steins. Tā kaut kur slepeni ejot no rokas rokā. Tā bija grāmata bez nosaukuma. Ja ļaudis to vispār pieminēja, tad sauca vienkārši par Grāmatu. Bet par tādām lietām klīda tikai neskaidras baumas. Kā Brālība, tā Grāmata bija lietas, par kurām neviens parastais partijas biedrs pat neiebildās, ja vien varēja izvai​rīties.

Otrā minūtē Naids izvērtās trakošanā. Klausītāji lēca kājās no krēsliem un krita atpakaļ, kliedza pilnā kaklā, lai pārspētu satraucošo blējīgo balsi, kas skanēja no tālekrānā. Sīkās, smilšmatainās sievietes seja bija pietvīkusi koši sarkana, mute vārstījās kā sausumā izmestai zivij. Pat Obraiena smagnējā seja bija piesārtusi. Viņš ļoti taisni sēdēja krēslā, viņa varenās krūtis cilājās un drebēja, it kā viņš tās grieztu pretī bangu triecienam. Tušmatainā jaunava Vinstonam aiz muguras bija sākusi kliegt: "Cūka! Cūka!

Cūka!" - un pēkšņi paķēra smagu jaunrunas vārdnīcu un meta to pret ekrānu. Tā ķēra Goldsteina degunu un atlēca no ekrāna; balss ne mirkli neapklusa. Gaišākā apziņas mirklī Vinstons ievēroja, ka pats kliedz citiem līdzi un spārda kājām krēsla šķērsi. Briesmīgākais šajās divās Naida minūtēs nebija tas, ka būtu jāizliekas, jātēlo, bet gan nespēja atturēties no līdzdalības. Šīs trīsdesmit sekundes nemaz nevajadzēja izlikties. Riebīga baiļu un atriebes ekstāze, kāre nogalināt, spīdzināt, ar kalēja veseri sadauzīt sejas likās plūstam cauri visai ļaužu kopai kā elektriskā strāva, ikkatru pārvēršot vaikstīgā, brēcošā trakotajā. Taču vienlaikus niknums, kas tajā brīdī plosījās, bija abstrakta emocija, kuru varēja pavērst no viena objekta uz otru kā lodlampas liesmu. Tā vienu mirkli Vinstona naids nepavisam nevērsās pret Goldsteinu, bet, gluži pretēji, tas vērsās pret Lielo Brāli, partiju un domu policiju; un tādos brīžos viņa sirds tiecās pretī vientuļajam, apsmietajam ķecerim ekrānā, vienīgajam patiesības un veselā saprāta sargam melu pasaulē.

Taču tūliņ viņš atkal saplūda ar ļaudīm ap viņu un viss, ko teica par Goldsteinu, viņam šķita patiess.

Tādos mirkļos viņa slepenais naids pret Lielo Brāli izvērtās dievināšanā, Lielais Brālis pacēlās neaizsniedzamā augstumā - neuzvarams, bezbailīgs sargs, kas stāv kā klints pret aziātu ordām, bet Goldsteins, par spīti pamestībai, nevarībai un šaubām, šķita kā ļauns burvis, kurš ar savas balss spēku vien spētu satriekt drupās civilizācijas celtni.

Brīžiem pat varēja tīšām pārslēgt Naidu šurp vai turp. Pēkšņi ar sīkstu piepūli - tā murgos cenšamies pacelt galvu no spilvena - Vinstonam izdevās pārnest Naidu no ekrāna uz tumšmati meiteni aiz muguras.

Viņa prātā uzplaiksnīja spilgtas, skaistas halucinācijas. Viņš sistu to līdz nāvei ar gumijas nūju. Viņš to piesietu kailu pie staba un sašautu tās miesu pilnu bultām kā Svētajam Sebastjanam. Viņš to izvarotu un kulminācijas mirklī pārgrieztu tai rīkli. Taču nu vēl labāk nekā iepriekš viņš zināja, tieši kāpēc šo meiteni ienīst. Viņš ienīst viņu tāpēc, ka viņa ir jauna un glīta un bez dzimuma, tāpēc, ka viņš grib ar viņu gulēt un zina, ka nekad to nevarēs, jo ap viņas skaisto, lokano vidukli, kas it kā gaida, lai tam apliek roku, vijas tikai riebīgā sarkanā josta -agresīvais šķīstības simbols.

Naids aizsniedza pārmēru. Goldsteina balss izvērtās īstos blējienos, brīdi seja vēl vairāk atgādināja aitu. Tad aitīgā seja izplūda un pārtapa Eirāzijas kareivī, kas likās nākam arvien tuvāk - milzīgs, briesmīgs, automātam tarkšķot, tas it kā izlēca no ekrāna, un daži sēdētāji pirmajā rindā tiešām parāvās atpakaļ. Taču jau nākamajā mirklī, izraisot visiem dziļa atvieglinājuma nopūtu, draudīgais tēls izkusa un

pārveidojās par tumšmatainā Lielā Brāļa melnūsaino seju - par spēka un noslēpumaina miera pilno seju, kas bija tik liela, ka gandrīz aizņēma visu ekrānu. Neviens nesadzirdēja, ko Lielais Brālis saka. Tie bija tikai daži uzmudinājuma vārdi, kādus izmet kaujas troksnī, atsevišķi nesaprotami, bet spējīgi atjaunot paļāvību jau ar to vien, ka tos kāds izrunā. Tad Lielā Brāļa galva atkal izbālēja un trekniem burtiem parādījās trīs partijas saukļi.

KARŠ IR MIERS BRĪVĪBA IR VERDZĪBA NEZINĀŠANA IR SPĒKS Taču likās, ka Lielā Brāļa seja vēl vairākas sekundes kavētos ekrānā, it kā iespaids, ko tā atstājusi ikviena skatītāja redzokļos, būtu par spilgtu, lai tūliņ atkal izzustu. Sīkā, smilšmatainā sieviete metās uz priekšu un salīka pāri priekšējā krēsla atzveltnei. Drebošā balsī čukstēdama neskaidrus vārdus, kas atgādināja: "Mans Kungs un Pestītāj!" - viņa izstiepa rokas pret ekrānu. Tad viņa paslēpa seju delnās.

Skaidri bija redzams, ka viņa skaita lūgšanu. Šajā mirklī vesela ļaužu grupa sāka dobju, lēnu, ritmisku piedziedājumu: "L-BL. L-BL. L-BL." Tas atkārtojās vēl un vēl, ļoti lēnām, ar ilgu klusumu starp "L" un "B"; tās bija dunošas, apslāpētas skaņas, kuras šķita dīvaini mežonīgas un aiz kurām, likās, tūliņ sadzirdēs kailu kāju mīdīšanos un tamtamu rīboņu.

Tās neapklusa kādas trīsdesmit sekundes. Šis bija piedziedājums, ko bieži skandēja ārkārtīga saviļņojuma brīžos. Daļēji tā bija himna Lielā Brāļa gudrībai un diženumam, bet vēl vairāk pašhipnoze, gribēta apziņas notrulināšana ritmiskā troksnī. Vinstonam bija tāda sajūta, ka iekšas sastingtu. Divās Naida minūtēs viņš nevarēja atturēties no vispārīgās apmātības lēkmes, bet šī zemcilvēciskā "L-BL. L-B!" dungošana viņu vienmēr šausmināja. Protams, viņš dziedāja visiem līdzi: citādi nemaz nedrīkstēja. Slēpt jūtas, valdīt pār vaibstiem, darīt to pašu, ko dara citi, tā bija instinktīva reakcija. Bet iekrita kādu pāris sekunžu starplaiks, kad viņa sejas izteiksme varbūt būtu varējusi viņu nodot. Un tieši tajā mirklī bija noticis zīmīgais atgadījums, ja vien tas tiešām bija noticis.

Mirklīgi viņš bija uztvēris Obraiena skatienu. Obraiens bija piecēlies, noņēmis brilles un pašreiz tās atkal uzlika uz deguna ar savu raksturīgo žestu. Un kādu sekundes daļu viņu skatieni satikās, un, kamēr tas notika, Vinstons zināja - jā, zināja! -, ka Obraiens domā tāpat kā viņš. Bija dota nepārprotama norāde. Šķita, ka viņu abu dvēseles būtu atvērušās un domas caur acīm ieplūdušas no vienas otrā. "Esmu ar tevi," - tā, likās, viņam teica Obraiens. "Skaidri zinu, ko tu jūti. Pazīstu tavu nicināšanu, tavu naidu, tavu riebumu. Bet neraizējies, es esmu tavā pusē!" Un tad saprašanās mirklis jau bija pagājis, Obraiena seja noslēdzās tāpat kā visu citu sejas.

Tas bija viss, un Vinstons jau sāka šaubīties, vai tas vispār noticis. Šādiem atgadījumiem nebija nekādu seku. Tie viņā tikai uzturēja dzīvu ticību vai cerību, ka bez viņa arī vēl citi ir partijas pretinieki.

Varbūt baumas par plašo pagrīdes organizāciju galu galā ir patiesas - varbūt Brālība tiešām pastāv! Par spīti nebeidzamiem arestiem, vainas atzīšanām un nāvessodiem, nebija iespējams ticēt, ka Brālība varētu būt kas vairāk kā tikai mīts. Daždien viņš tai ticēja, daždien ne. Pierādījumu nebija, tikai paviršas liecības, kas varēja nozīmēt visu vai nenozīmēt neko; noklausītu mīklainu sarunu frāzes, tikko salasāmi uzraksti uz ateju sienām - reiz pat, diviem svešiniekiem satiekoties, viegla roku kustība, kas izskatījās gandrīz pēc pazīšanās zīmes. Viss bija minējumi: varbūt viņš visu to tikai iedomājas. Viņš bija atgriezies savā nodalījumā, uz Obraienu vairs nepaskatījies. Viņam ne prātā nebūtu ienācis mēģināt šai acumirkļa sapratnei meklēt turpinājumu. Tas būtu ārkārtīgi bīstami, pat ja zinātu, kā pie tā ķerties. Sekundi vai divas sekundes viņi bija apmainījušies it kā saprotošiem skatieniem, tas bija viss. Taču arī tas jau bija ievēro​jams notikums noslēgtajā vientulībā, kādā vajadzēja dzīvot.

Vinstons saslējās un apsēdās taisnāk. Viņš atraugājās. Degvīns sitās no kuņģa uz augšu.

Acis atkal pievērsās lappusei. Viņš ievēroja, ka, nevarīgi sēžot un domājot, bija rakstījis, kustinādams roku kā automāts. Bet tas vairs nebija sīkais, kricelīgais rokraksts, kādā viņš brīdi iepriekš bija rakstījis. Spalva ar baudu bija slīdējusi pār gludo papīru, lieliem, glītiem burtiem veidodama vārdus,

rindu pēc rindas piepildot pusi lapas: NOST AR LIELO BRĀLI! NOST AR LIELO BRĀLI! NOST AR LIELO BRĀLI! NOST AR LIELO BRĀLI! NOST AR LIELO BRĀLI! Neviļus viņu sagrāba bailes. Tas bija bezjēdzīgi, jo rakstīt šos vārdus nebija bīstamāk kā vispār sākt dienasgrāmatu. Bet mirkli viņš juta vilinājumu izplēst saskrīpātās lapas un atmest visu pasākumu.

Taču viņš to neizdarīja, zinādams, ka tas būtu veltīgi. Vai viņš rakstīja Nost ar Lielo Brāli!" vai atturējās no rakstīšanas, bija gluži vienalga. Gluži vienalga, vai dienasgrāmatu turpināja vai neturpināja.

Domu policija viņu tik un tā noķers. Viņš bija izdarījis būtisko noziegumu, kas sevī ietvēra visus citus, būtu to izdarījis arī tad, ja nekad nebūtu ar spalvu pieskāries papīram. To sauca par domu noziegumu.

Domu noziegums bija pārkāpums, ko nevarēja mūžīgi noslēpt. Varēja sekmīgi slapstīties kādu laiku, varbūt pat dažus gadus, bet agrāk vai vēlāk sekoja apcietināšana.

Tā vienmēr notika naktī - visi aresti notika vienīgi naktī. Pēkšņi gulētāju uzrāva no miega, rupja roka sapurināja plecu, acīs iespīdināja kabatbateriju gaismu, ap gultu rēgojās skarbas sejas. Vairumā gadījumu tiesas nemaz nebija, par arestu nekur netika ziņots. Cilvēki gluži vienkārši pazuda, un tas vienmēr notika naktī. Vārdu izsvītroja no sarakstiem, visas ziņas par to, ko šis cilvēks kādreiz darījis, izdzēsa, viņa kādreizējā dzīve tika noliegta un aizmirsta. Cilvēks bija iznīcināts, padarīts par nebijušu: parasti to sauca par likvidēšanu vai vaporizāciju.

Mirkli viņam uznāca kaut kas histērijai līdzīgs. Viņš sāka steigā juceklīgi skribelēt: ... mani nošaus ak vienalga man iešaus lodi pakausī man vienalga nost ar lielo brāli parasti lodi šauj pakausī man vienalga nost ar lielo brāli...

Sakaunējies pats no sevis, viņš atlaidās krēslā un nolika spalvu. Nākamajā mirklī viņš spēji satrūkās.

Kāds klauvēja pie durvīm.

Jau! Vinstons sēdēja kluss kā pelīte aušīgā cerībā, ka klauvētājs, lai tas būtu kas būdams, pēc pirmā mēģinājuma aizies. Bet nekā, klauvēja atkal. Kavēšanās būtu ļaunāka par visu. Viņš skaidri dzirdēja sirdi sitamies, bet seja aiz ilga pieraduma droši vien bija rāma un neizteiksmīga. Viņš piecēlās un smagiem soļiem tuvojās durvīm.

II Durvju rokturi satverot, Vinstons pamanīja, ka atstājis dienasgrāmatu vaļā uz galda. Visa lappuse bija pierakstīta ar teikumu "Nost ar Lielo Brāli!" tik lieliem burtiem, ka tos varēja salasīt, pie durvīm stāvot. Tā bija neaptverama muļķība. Bet viņš atskārta, ka pat izbailēs nebija gribējis notraipīt iedzelteno papīru, aizverot grāmatu, kamēr tinte nav nožuvusi.

Vinstons dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Un tūliņ viņu pāršalca silta atvieglojuma sajūta. Aiz durvīm stāvēja bāla, nonīkuši sieviete šķipsnainiem matiem un grumbainu seju.

- Biedri, - viņa iesāka žēlā, gaudulīgā balsī, - es tā kā dzirdēju jūs pārnākam. Vai jūs nevarētu ienākt pie mums un apskatīt izlietni mūsu virtuvē? Tā ir aizķepējusi un...

Tā bija Pārsona kundze, kaimiņiene tajā pašā stāvā. ("Kundzes" vārdu partija gan lāgā necieta ieteiktā uzruna bija "biedrs" vai "biedrene" -, bet dažas sievietes instinktīvi nevarēja uzrunāt citādi kā šajā apnicinātajā vārdā.)

Viņai varēja būt ap trīsdesmit gadu, bet viņa izskatījās daudz vecāka. Pavirši paveroties, likās, ka viņas sejas grumbās sakrājušies putekļi. Vinstons gāja viņai līdzi pa gaiteni. Šie amatieriskie remontdarbi bija ikdienišķa mocība. Uzvaras nams bija veca ēka, celta ap 1930. gadu, un acīmredzami bruka kopā.

Apmetums pastāvīgi bira no griestiem un sienām, tiklīdz uzsniga sniegs, sāka tecēt jumts, un katrā sala vilnī sasprāga ūdensvadi; apkure parasti darbojās ar pustvaiku, ja taupības dēļ nebija pavisam noslēgta.

Remontiem, ko nevarēja veikt pašu spēkiem, bija jādabū augstu komiteju atļauja, tā ka pat uz loga rūts iestiklošanu dažkārt bija jāgaida pāris gadu.

- Tas viss, zināms, tikai tāpēc, ka Toma nav mājās, - Pārsona kundze bikli piebilda.

Pārsonu dzīvoklis bija lielāks par Vinstona dzīvokli, bet tikpat noplucis, tikai mazliet citādā veidā.

Viss te izskatījās apdauzīts, samīdīts, it kā telpā nupat būtu iemaldījies kāds liels, nikns dzīvnieks. Sporta piederumi - hokeja nūjas, boksa cimdi, pārplīsusi kājbumba, ar iekšpusi uz āru apgriezts sasvīdušu sporta bikšu pāris - mētājās pa grīdu, uz galda sakrauta netīru trauku kaudze un skolas grāmatas saņurcītām lapām. Pie sienas karājās sarkani Jau​natnes līgas un Spiegu karogi un plakāts ar Lielā Brāļa attēlu dabiskā lielumā. Tāpat kā visā namā, arī šajā dzīvoklī oda pēc skābiem kāpostiem, bet cauri spiedās vēl asāka sviedru smaka, un savādi - lai gan grūti bija pateikt, kāpēc, bet tūliņ varēja uzminēt, ka šo smaku te atstājis cilvēks, kura te pašlaik nebija. Blakusistabā kāds ar ķemmi un tualetes papīru centās izpūst marša melodiju, kas arvien vēl skanēja no tālekrāna.

- Bērni, - Pārsona kundze čukstēja un pameta bailīgu mirkli uz durvīm.

- Viņi šodien nav bijuši ārā. Un, protams...

Viņai bija paradums vidū pārtraukt teikumus. Izlietne virtuvē bija līdz malai pilna ar netīru, zaļganu ūdeni, kas oda vēl nelāgāk par kāpostiem. Vinstons nometās ceļos un aplūkoja apakšējo cauruļvadu sadūri. Viņam derdzās notraipīt rokas un nepatika liekties, jo liecoties gandrīz vienmēr bija jāklepo.

Pārsona kundze nevarīgi noskatījās.

- Protams, ja Toms būtu mājās, viņš to uzreiz sataisītu, - viņa teica.

- Tādi darbi viņam ļoti patīk. Toms ir tik veikls un izdarīgs.

Pārsons bija Vinstona darbabiedrs Patiesības ministrijā. Tas bija paresns, bet kustīgs vīrelis, kura raksturīgākās īpašības bija gluži neticama prāta aprobežotība un milzīga nelgas sajūsma, - viens no tiem padevīgajiem, pilnīgi nedomājošajiem pakalpiņiem, uz kuriem vēl vairāk nekā uz domu policiju balstījās partijas stabilitāte. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš tikai pret paša gribu bija izslēgts no Jaunatnes līgas, un pirms iestāšanās Jaunatnes līgā viņš arī Spiegos bija pratis noturēties veselu gadu ilgāk, nekā reglamentā paredzēts. Ministrijā viņš strādāja kādā zemākā vietā, kur inteliģence nebija vajadzīga. Toties viņš bija vadoša persona sporta komitejā un visās citās komitejās, kas vispār nodarbojās ar ekskursiju, spontānu demonstrāciju, taupības kampaņu un brīvprātīgu nodarbību rīkošanu. Mierīgā lepnumā starp diviem pīpes dūmiem viņš mēdza apliecināt, ka beidzamos četros gados ne reizes neesot iztrūcis kopas sanāksmēs, kas notika ik vakaru. Kur vien viņš devās, visur viņam sekoja neciešama sviedru smaka kā neapzināta viņa pūlēm bagātā mūža liecība, un tā palika telpā arī tad, kad viņš aizgāja.

- Vai jums nav uzgriežņa atslēgas? - Vinstons pajautāja, darbodamies gar cauruļu sadures uzmavu.

- Uzgriežņa atslēga? - Pārsona kundze nevarīgi atkārtoja. - Nezinu, nu-;:en nezinu. Varbūt bērni...

Bērniem dzīvojamajā istabā iedrāžoties, noklaudzēja zābaki un atkal ietū-::nājās ķemme ar papīru.

Pārsona kundze atnesa uzgriežņa atslēgu. Vinstons izlaida ūdeni un ar riebumu izvilka matu vīkšķi, kas bija aizsprostojis cauruli. Kā varēdams viņš nomazgāja rokas aukstajā ūdeni zem krāna un tad iegāja istabā.

- Rokas augšā! - viņam uzkliedza mežonīga balss.

Glīts, spēcīgs deviņus gadus vecs puika izlēca no slēptuves aiz galda un draudēja viņam ar automātisku rotaļpistoli, kamēr viņa mazā māšele, pāris gadu jaunāka, atdarināja to pašu kustību ar koka sprunguli. Abi bija ģērbušies Spiegu formas tērpā - zilās īsbiksēs un pelēkā kreklā ar sarkanu kaklautu.

Vinstons pacēla rokas pāri galvai, bet nejutās visai omulīgi; zēns izturējās tik zvērīgi nikni, ka viņa izdarības lāgā neatgādināja rotaļu.

- Nodevējs! - puika kliedza. - Domu noziedznieks! Eirāzijas spiegs! Es tevi nošaušu, es tevi likvidēšu, es tevi nosūtīšu uz sāls raktuvēm!

Pēkšņi viņi abi sāka lēkāt Vinstonam apkārt un kliegt "Nodevējs!" un Domu noziedznieks!", un mazā māsa atdarināja katru brāļa kustību. Metās gandrīz vai bail no viņiem kā no lēkājošiem tīģerēniem, kas pēc necik ilga laika būs pieauguši plēsoņas. Zēna acīs spīdēja īsta, apsvērta nežēlība, skaidri redzama vēlēšanās Vinstonam iesist vai iespert un apziņa, ka drīz vien viņš būs diezgan liels un stiprs, lai to izdarītu. "Labi, ka viņam rokā nav īsta pis-tole," Vinstons nodomāja.

Pārsona kundzes skatiens nervozi šaudījās no Vinstona uz bērniem. Dzīvojamās istabas gaišākajā apgaismojumā Vinstons ievēroja, ka viņas grumbās tik tiešām ir putekļi.

Kā viņi šodien trokšņo! - viņa sūrojās. - Ziniet, viņi noskaitušies, ka šodien netiek noskatīties pakāršanu. Man nav laika viņus aizvest, un Toms tik drīz vēl nebūs mājās no darba.

Kāpēc mēs netiekam noskatīties kāršanu? - puika rēca savā rupjajā balsī.

Gribu redzēt kāršanu! Gribu redzēt kāršanu! - apkārt lēkādama, klai​gāja meitene.

Vinstons atcerējās, ka šovakar parkā bija paredzēts pakārt dažus kara noziedzniekus, Eirāzijas gūstekņus. Kāršana notika apmēram reizi mēnesī un bija iemīļota tautas izprieca. Bērni dīktin dīca, lai tos ņem līdzi. Vinstons atvadījās no Pārsona kundzes un gāja ārā. Bet vēl viņš nebija paspēris ne sešus soļus gaitenī, kad kaut kas neganti sāpīgi ķēra viņa pakausi. Likās, tur iedurtos sarkani nokaitēta stieple. Viņš spēji apsviedās un paskatījās atpakaļ, tieši pēdējā mirklī, lai redzētu, kā Pārsona kundze ievelk puiku pa durvīm istabā; zēns iebāza kabatā "kaķeni".

- Goldsteins! - nokliedza puika, durvīm aizveroties. Bet visvairāk Vinstonu pārsteidza nevarīgu baiļu izteiksme sievietes pelēcīgajā sejā.

Ticis savā istabā, viņš steigšus pagāja garām tālekrānam un atkal apsēdās pie galda, arvien vēl berzēdams pakausi. Mūzika tālekrānā bija apklususi. Patlaban aprauta kareiviska balss ar brutālu tīksmi lasīja ziņojumu par jaunu peldošo cietoksni, kas nupat noenkurots starp Islandi un Farēru salām.

"Ar šādiem bērniem," viņš domāja, "nabaga sievietei ir briesmīga dzīve. Vēl pāris gadu, un viņi to dienu un nakti novēros, lai pieķertu pretvalstiskā rīcībā." Tagad visi bērni bija briesmīgi. Visļaunākais bija, ka tādās organizācijās kā Spiegi tos sistemātiski audzināja par maziem mežoņiem, tomēr tas viņos neradīja ne mazāko tieksmi sacelties pret partijas disciplīnu. Gluži pretēji, viņi dievināja partiju un visu, kam ar to bija kāds sakars. Dziesmas, gājieni, karogi, ekskursijas, vingrojumi ar koka šautenēm, lozungu saukšana, Lielā Brāļa dievināšana - tas viss viņiem bija brīnišķīgs sports. Visa viņu mežonība vērsās uz āru - pret valsts ienaidniekiem, pret ārzemniekiem, nodevējiem, sabotieriem, domu noziedzniekiem. Bija gandrīz normāla parādība, ka pieaugušie, kam bija pāri trīsdesmit gadiem, baidījās paši no saviem bērniem. Un ne velti, jo nepagāja ne nedēļa, kad Times neiespiestu rakstu par kādu nelietīgu okšķeri parasti tos sauca par "bērniem varoņiem" -, kas bija noklausījies kādu kompromitējošu teikumu un nodevis savus vecākus domu policijai.

"Kaķenes" šāviena sāpes pārgāja. Vinstons vilcinādamies paņēma spalvu un lāgā nezināja, vai būtu vēl kas, ko rakstīt dienasgrāmatā. Tad pēkšņi viņam atkal bija jādomā par Obraienu.

Pirms dažiem gadiem - cik sen tas bija? - vajadzētu būt septiņiem gadiem -viņš bija sapņojis, ka staigā pa telpu, kur tik tumšs kā peklē. Un, viņam garām ejot, kāds, kas sēdēja pa labi vai pa kreisi, bija teicis: "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs." Balss to teica ļoti mierīgi, gandrīz nevērīgi - kā apliecinot, nevis pavēlot. Viņš neapstādamies bija pagājis garām. Savādākais bija, ka toreiz sapnī šie vārdi viņu nebija sevišķi ietekmējuši. Tikai vēlāk un pakāpeniski tie likās iegūstam nozīmi. Tagad Vinstons vairs neatcerējās, vai bija Obraienu pirmoreiz redzējis pirms vai pēc šī sapņa; tāpat nezināja, kad pirmo reizi bija iedomājies, ka tā bijusi Obraiena balss. Lai vai kā, tagad viņš to zināja. Tumsā viņu bija uzrunājis Obraiens.

Vinstons nekad nebija varējis pārliecināties - pat pēc šīrīta saskatīšanās to nevarēja zināt -, vai Obraiens ir draugs vai ienaidnieks. Likās, tam ari nebija lielas nozīmes. Starp viņiem bija saprašanās saite - daudz svarīgāka par draudzības vai līdzdalības jūtām. "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," viņš bija teicis. Vinstons nezināja, ko tas nozīmē, zināja tikai to, ka šā vai tā tas reiz notiks.

Balss tālekrānā brīdi apklusa. Sadusējušajā gaisā tīrs un skaists ieplūda taures signāls. Balss griezīgi turpināja: "Uzmanību! Lūdzu, uzmanību! Nupat pienākusi ziņu dzirkstele no Mala-baras frontes. Mūsu spēki Dienvidindijā izcīnījuši spožu uzvaru. Esmu pilnvarots paziņot, ka akcija, ko nupat minēju, var karu paredzamā nākotnē tu​vināt beigām. Klausieties ziņu dzirksteli..."

"Sekos kaut kas nelāgs," Vinstons nodomāja. Un tiešām, tūliņ pēc asiņainā Eirāzijas armijas iznīcināšanas apraksta ar astronomiskiem nogalināto un gūstā saņemto skaitļiem nolasīja paziņojumu, ka, sākot ar nākamo nedēļu, šokolādes deva samazināta no trīsdesmit uz divdesmit gramiem.Vinstons atkal atraugājās. Degvīns izdalījās, atstādams tukšuma sajūtu. Tālekrāns - vai nu lai suminātu uzvaru, vai arī lai izgaisinātu atmiņas par zaudēto šokolādi - sāka dārdoši spēlēt "Okeānija, mēs dodam tev". Šī meldija bija jānoklausās, kājās stāvot. Taču šajā vietā viņu no tālekrānā nevarēja redzēt.

Himnai sekoja vieglāka mūzika. Vinstons piegāja pie loga, turēdamies ar muguru pret tālekrānu.

Diena arvien vēl bija auksta un skaidra. Kaut kur tālu ar dobju, dārdošu rūkoņu sprāga raķešbumba. Tādas Londonā pašlaik krita divdesmit vai trīsdesmit nedēļā.

Lejā, ielā, vējš plandīja saplēsto plakātu, gan atklājot, gan aizsedzot vārdu Angsocs. Angsocs. Svētie angsoca principi. Jaunruna, dubultdoma, pagātnes grozāmība. Viņš jutās, it kā staigātu pa jūras dzelmes mežu, apmaldījies dīvainā pasaulē, kur viņš pats bija visdīvainākais dzelmes nezvērs. Viņš bija viens.

Pagātne bija mirusi, nākotne neiedomājama. Kas viņam galvoja, ka jel viens dzīvs cilvēks ir viņa pusē?

Un kā lai izzina, vai partijas vara nepastāvēs mūžīgi? Par atbildi viņam pretī spīdēja trīs saukļi Patiesības ministrijas baltajā priekšpusē.

KARŠ IR MIERS BRĪVĪBA IR VERDZĪBA NEZINĀŠANA IR SPĒKS Viņš izvilka no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Uz tās sīkiem burtiem bija iespiesti tie paši saukļi, un monētas otrā pusē bija Lielā Brāļa galva. Acis sekoja viņam pat no naudas gabala. Tā bija uz naudas, uz pastmarkām, uz grāmatu vākiem, karogiem, plakātiem un cigarešu paciņām -visur. Acis vienmēr novēroja, balss visur sekoja. Guļot vai nomodā, strādājot vai ēdot, istabā vai ārā, vannā vai gultā - izbēgt nebija iespējams. Pašam piederēja tikai daži kubikcentimetri telpas galvaskausā.

Saule bija pagriezusies, un, tā kā Patiesības ministrijas logu miriādē vairs neatspulgojās gaisma, tie izskatījās tumši un drūmi kā cietokšņa šaujamlūkas. Viņa sirds nodrebēja milzīgās, piramīdai līdzīgās celtnes priekšā. Tā bija par stipru, to nevarēja ieņemt. To nenoārdītu pat tūkstoš raķešbumbu. Vinstons atkal jautāja, kam viņš raksta savu dienasgrāmatu. Nākotnei, pagātnei - laikmetam, kas varēja pastāvēt tikai viņa iedomās. Un viņam pašam nesekos nāve, bet galīga iznīcība. Dienasgrāmata pārvērtīsies pelnos un viņš pats -tvaikā. To, ko viņš uzrakstīs, lasīs tikai domu policija, lai pēc tam to izdzēstu no esības un atmiņas. Kā viņš varēja uzrunāt nākotni, ja nebija nekā, kas viņu pārdzīvotu, pat ne anonīma vārda uz papīra lapas?

Tālekrāns nosita četrpadsmit. Pēc desmit minūtēm bija jāiet. Pusdienas pārtraukums beidzās četrpadsmitos trīsdesmit minūtēs.Savādi, likās, ka stundu sitieni viņā pamodinātu jaunu drosmi. Viņš bija vientuļš rēgs, kurš izsaka patiesību, ko neviens nedzirdēs. Bet, kamēr viņš to izteica, nepārtrauktība noslēpumainā kārtā nepārtrūka. Lai saglabātu :.vēces mantojumu, nemaz nebija jāaizsniedz dzirdīgas ausis, pietika, ja pats saglabāja veselu prātu. Viņš atgriezās pie galda, iemērca spalvu un rakstīja: Sākotnei vai pagātnei, laikam, kur doma brīva, kur cilvēki atšķiras cits no cita un nedzīvo vientuli, - laikam, kur pastāv patiesība un kur bijušo nevar padarīt nebijušu: Sveiciens no vienveidības laikmeta, no vientulības laikmeta, no Lielā Brāļa . iubultdomas laikmeta!

Es taču jau esmu miris," viņš apdomāja. Likās, ka tikai tagad, atrodot ēju sakarīgi izteikt savas domas, viņš spertu izšķirošo soli. Katras rīcības ;ekas ir ietvertas pašā rīcībā. Vinstons rakstīja: Domu noziegumam neseko nāve: domu noziegums pats ir nāve.

Kad nu viņš sevi bija atzinis par mirušu, bija svarīgi palikt dzīvam, cik vien ilgi iespējams. Divi

labās rokas pirksti bija notraipīti ar tinti. Tas bija tieši tāds sīkums, kas varēja nodot. Kāds centīgs okšķeris ministrijā (droši vien sieviete, tāda kā sīkā ierēdne ar smilšpelēkajiem matiem vai tumšmate no Daiļliteratūras nodaļas) varētu sākt interesēties, kāpēc viņš pusdienas laikā rakstījis, kāpēc lietojis vecmodīgo spalvu, tieši ko rakstījis, - un tad pačukstēt savus novērojumus attiecīgā vietā. Vinstons iegāja vannasistabā un rūpīgi noberza pirkstus ar asām, drupanām, tumšbrūnām ziepēm, kas plēsa ādu kā smilšpapīrs un tāpēc viņa nolūkam labi noderēja.

Vinstons ielika dienasgrāmatu atvilktnē. To slēpt būtu gluži veltīgas pūles, bet tā viņš vismaz varēja pārliecināties, vai tās esamība atklāta vai ne. Lappušu malām pārlikts mats pārāk durtos acīs. Viņš pacēla ar pirkstgalu bālganu, robmalainu putekļu krislīti un uzlika to uz vāka stūra, no kā tam jānobirst, ja kāds grāmatu aiztiktu.

III Vinstons sapņoja par savu māti.

Viņam varēja būt desmit vai vienpadsmit gadu, kad māte pazuda. Tā bija stalta, klusa, liela auguma sieviete gausām kustībām un krāšņiem, gaišiem matiem. Tēvu viņš tikai neskaidri atcerējās - kalsns, briļļains, melnmatains vīrietis, vienmēr ģērbies glītās, tumšās drēbēs (it īpaši Vinstons atcerējās tēva kurpju ļoti plānās zoles). Acīmredzot viņus abus bija iznīcinājušas pirmās lielās piecdesmito gadu tīrīšanas. Šajā brīdī māte sēdēja kaut kur dziļi, dziļi un turēja rokās viņa mazo māsiņu. Māsu viņš nemaz neatcerējās, bija to redzējis tikai kā sīku, vāju zīdainīti, kas raudzījās lielām, vērīgām acīm un vienmēr klusēja. Abas skatījās augšup uz viņu. Viņas bija kaut kur dziļi pazemē - vai nu akas dibenā, vai ļoti dziļā kapā -, bet šī vieta, jau tāpat dziļum dziļa, grima arvien dziļāk. Varbūt viņas bija grimstoša kuģa kajītē un raudzījās viņā caur ūdeni, kas kļuva arvien tumšāks. Kajītē vēl bija gaišs, viņš varēja abas redzēt, un arī viņas redzēja viņu, bet visu laiku grima dziļāk zaļajā ūdenī, kas pēc brīža viņas paslēps viņa skatienam uz mūžu. Viņš bija augšā gaismā un gaisā, bet viņas grima lejā nāvē, un viņas grima tāpēc, ka viņš bija te augšā. Vinstons to zināja, un arī viņas to zināja, un viņš varēja lasīt viņu sejās, ka viņas to zina. Nedz viņu vaibstos, nedz sirdīs nebija pārmetumu, tikai apziņa, ka viņām jāmirst, lai viņš dzīvotu, un ka tāda ir negrozāmā lietu kārtība.

Vinstons nevarēja atcerēties, kas noticis, sapnī viņš tikai zināja, ka mātes un māsas dzīvība bija ziedota, lai viņš dzīvotu. Tas bija viens no sapņiem, kas, nezaudējot sapņa īpašības, ir sapņotāja intelektuālās dzīves turpinājums, un tajā sapņotājam atklājas lietas un domas, kuras arī nomodā vēl šķiet svarīgas. Atziņa, kas šoreiz Vinstonu pārsteidza, bija tā, ka mātes nāve pirms kādiem trīsdesmit gadiem bija traģiska un bēdīga tādā nozīmē, ka tagad tas vairs nebūtu iespējams. Vinstons noprata, ka traģēdijas piederējās seniem laikiem -laikmetam, kad vēl bija personiskā dzīve, mīlestība un draudzība un kad ģimenes locekļi turējās kopā, nemaz nemeklējot tam īpašu iemeslu. Atmiņas par māti plosīja Vinstonam sirdi, jo viņa bija mirusi, viņu mīlēdama, kad viņš vēl bija bijis par jaunu un egoistisku, lai viņai atmaksātu ar dēla mīlestību, un tāpēc, ka viņa bija ziedojusies uzticības jēdzienam, kas bija personisks un negrozāms, kaut arī viņš skaidri nezināja, kā tas noticis. Vinstons tikai zināja, ka nekas tāds tagad vairs nevarēja notikt. Tagad bija bailes, naids un mokas, taču nebija jūtu cēluma, nekādu dziļu, pārvarīgu bēdu.

Vinstonam likās, ka visu to viņš redzētu mātes un māsiņas lielajās acīs, kas raudzījās viņā caur zaļo ūdeni jau simtiem asu dzelmē, bet arvien dziļāk grimstot.

Pēkšņi viņš stāvēja biezā, mīkstā zālē vasaras vakarā, kad slīpie saules stari zeltī zemi. Ainava, kurā viņš nolūkojās, viņam sapņos bija rādījusies tik bieži, ka viņš vairs skaidri nezināja, vai to bija vai nebija redzējis īstenībā. Nomoda domās viņš to sauca par Zeltaino zemi. Tā bija veca, trušu apgrauzta ganīkla ar taciņu šķērsām pāri un šur tur izkaisītiem kurmju rakumiem. Klajuma otrā malā rindā auga vīksnas, kuru zari liegi šūpojās un vējpūtās lāgiem pašķīrās kā sievietes mati. Kaut kur tuvumā, lai arī neredzama, bija

dzidra, lēna upe, un tās zaļajos atvaros zem vītoliem peldēja raudas.

Klajumam pāri viņam pretī nāca tumšmatainā meitene. Šķietami ar vienu vienīgu kustību viņa norāva drēbes un nicīgi aizsvieda tās sānis. Viņas miesa bija balta un gluda, bet tā viņā nemodināja iekāri; viņš tai pat īsti neuzmeta acis. Visvairāk viņu šajā mirklī pārsteidza un ietekmēja atvieglinājums, ar kādu viņa aizsvieda drēbes. Šis skaistais un bezrūpīgais žests likās iznīcinām veselu civilizāciju, veselu domāšanas sistēmu, it kā Lielo Brāli un partiju, un domu policiju varētu aizslaucīt nebūtībā ar vienu pašu lielisku rokas vēcienu. Vinstons pamodās ar Šekspīra vārdu uz lūpām.

Tālekrāns izplatīja griezīgu svilpoņu, kas tai pašā tonī skanēja trīsdesmit sekundes. Pulkstenis bija nulle septiņi piecpadsmit minūtes, celšanās laiks kantora darbiniekiem. Vinstons izraušas no gultas kails, jo ārējās partijas biedri saņēma tikai 3000 drēbju punktu gadā, bet pidžamai vajadzēja 600, -un paķēra novalkātu kreklu un sporta biksītes, ko vakarā bija nolicis uz krēsla. Pēc trim minūtēm sāksies fiziskā rauste. Nākamajā mirklī viņš saliecās kliņģerī nelāgā klepus lēkmē, kas viņam gandrīz vienmēr uznāca rītos ceļoties. Tā tik pamatīgi iztukšoja plaušas, ka elpot viņš varēja atsākt, tikai atguļoties uz muguras un vairākkārt dziļi ievelkot dvašu. Dzīslas klepus piepūlē bija uztūkušas, un paplašināto vēnu čūla sāka niezēt.

"Grupa trīsdesmit līdz četrdesmit!" iesaucās asa sievietes balss. "Trīsdesmit līdz četrdesmit gadu vecuma grupa! Vietās stāties, lūdzu! Trīsdesmit līdz četrdesmit!"

Vinstons nostājās miera stāvoklī pret tālekrānu, kur jau bija parādījusies pajauna, kalsena, bet muskuļaina sieviete tunikā un vingrošanas kurpēs."Rokas saliekt un izstiept!" viņa iebrēcās. "Tādā pašā tempā kā es! Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri! Paklausieties, biedri, dzīvāk, dzīvāk! Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!"

Klepus lēkmes mokas vēl nebija gluži padzinušas sapņa atmiņas no Vins-:ona prāta, un vingrojumu ritmiskās kustības tās kaut kā atjaunoja. Automātiski mētādams rokas šurp un turp, uzlicis sejai stīvu sajūsmas masku, ko uzskatīja par piemērotu fiziskās raustes laikā, viņš pūlējās domās aizklīst atpakaļ miglainajā dzīves agrienā. Tas bija ārkārtīgi grūti. Aiz piecdesmitajiem gadiem viss bija izbālējis. Ja nebija nekādu ārēju datu, pēc kā vadīties, pat paša dzīve zaudēja skaidras aprises. Prātā bija milzīgi svarīgi notikumi, kas diezin vai jebkad norisuši, atmiņā uzpeldēja sīki atgadījumi, bet nebija iespējams atjaunot vidi un gaisotni, visur rēgojās ilgi tukši starplaiki, ar kuriem nesaistījās nekas. Toreiz viss bija citādi. Pat valstu nosaukumi un to apveids uz kartes bija citādi. Piemēram, Pirmais aerodroms toreiz tā nebija saukts: tā nosaukums tad bija Anglija vai Lielbritānija, lai gan Londona, to viņš noteikti zināja, vienmēr bija saukusies par Londonu.Vinstons nevarēja atcerēties laiku, kad viņa zeme nebūtu karojusi, bet droši varēja teikt, ka viņa bērnībā bija pastāvējis diezgan ilgs miera periods, jo dažas bērnības atmiņas saistījās ar uzlidojumu, kas, kā likās, visus bija pārsteidzis. Varbūt tas bija noticis toreiz, kad Kolčesterā bija nomesta atombumba. Pašu uzlidojumu viņš neatcerējās, bet atminēja, kā tēvs bija turējis viņu aiz rokas un kā viņi steigušies lejup, lejup, lejup uz kādu vietu dziļi pazemē, apkārt vien pa vītņu kāpnēm, kas dimdēja zem viņu kājām un beidzot viņu tā nokausēja, ka viņš sāka raudāt un viņiem bija jāapstājas un jāatpūšas. Māte, sapņaina kā vienmēr, bija palikusi tālu iepakaļ. Viņa nesa mazo māsiņu vai varbūt arī tikai segu vīstokli: viņš skaidri nezināja, vai māsiņa toreiz jau bija piedzimusi. Beidzot viņi bija izkļuvuši trokšņainā, pārpildītā vietā, kas, kā izrādījās, bija metro stacija.

Uz akmens klona bija nometušies ļaudis, citi, cieši kopā saspiedušies, čurnēja uz vairākstāvu dzelzs lāviņām. Vinstons ar māti un tēvu atrada vietu uz grīdas, un turpat blakus uz lāviņas sēdēja kāds vecs vīrietis un veca sieviete. Vecais bija ģērbies glītā tumšā uzvalkā un atbīdīja melnu drānas kapuci no gluži sirmiem matiem; seja viņam bija koši sarkana, bet acis zilas un pilnas asaru. Viņš oda pēc džina. Likās, tas spiežas laukā viņam no ādas kā sviedri, un varēja iedomāties, ka asaras, kas plūst no acīm, ir tīrs džins. Lai gan iereibis, viņš cieta kādas bēdas, kas bija īstas un smagas. Savā bērna prātā Vinstons apjēdza, ka pašlaik noticis kaut kas briesmīgs, kaut kas nepiedodams un nelabojams. Viņam pat šķita, ka viņš zina, kas tas ir. Kāds bija nogalināts, kāds, ko vecais vīrs mīlēja, varbūt viņa mazmeita. Ik pēc pāris

minūtēm vecais atkārtoja: - Mums nevajadzēja viņiem ticēt. Vai es neteicu, māt? Tas viss tāpēc, ka mēs viņiem uzticējāmies.

Es jau vienmēr tā teicu. Nevajadzēja tiem plukatām ticēt.

Bet, kādiem plukatām nevajadzēja ticēt, to Vinstons vairs neatcerējās.

Kopš apmēram tā laika karš bija vārda tiešā nozīmē nemitīgs, kaut arī, patiesību sakot, tas nebija pastāvīgi viens un tas pats. Dažus mēnešus viņa bērnībā juceklīgas ielu cīņas bija notikušas pašā Londonā, un dažas ainas viņš atcerējās ļoti skaidri. Bet izsekot visai tā perioda norisei, noskaidrot, kas ar ko attiecīgā brīdī karojis, būtu gluži neiespējami, jo ne pieraksts, ne runāts vārds nekur nepieminēja citu starptautisku grupējumu kā pašreiz pastāvošo. Piemēram, pašreiz, 1984. gadā (ja vien bija 1984. gads), Okeānija karoja ar Eirāziju un bija Austrumāzijas sabiedrotā. Ne publiski, ne personiski neviens nepieļāva iespēju, ka trīs lielvalstis kādreiz būtu grupējušās citādā attieksmē. Taču, kā Vinstons labi zināja, vēl pirms četriem gadiem Okeānija bija karojusi ar Austrumāziju un bijusi Eirāzijas sabiedrotā.

Bet tā bija pavirša ziņa, kas viņam palikusi prātā tikai tāpēc, ka viņš pienācīgi nepārvalda savu atmiņu.

Oficiāli sabiedrotie nekad nebija mainījušies. Okeānija karoja ar Eirāziju, tāpēc ka Okeānija vienmēr karojusi ar Eirāziju. Tagadējais ienaidnieks vienmēr bija absolūts ļaunums, no kā varēja secināt, ka nekāda saprašanās ar to nedz pagātnē, nedz nākotnē nav iespējama.

Briesmīgākais, - ar sāpēm liekdams plecus atpakaļ (rokas gurnos iespieduši, viņi grozīja ķermeņa augšdaļu: to uzskatīja par labu muguras muskuļu vingrinājumu), viņš desmittūkstošo reizi domāja, briesmīgākais, ka tas viss varēja būt tiesa. Ja partija spēj iejaukties pagātnē un pateikt, ka tas un tas nemaz nav noticis, tad tiešām šis apstāklis ir kaut kas šausmīgāks par spīdzi​nāšanu un nāvi.

Partija apgalvoja, ka Okeānija nekad nav biedrojusies ar Eirāziju. Viņš, Vinstons Smits, zināja, ka Okeānija un Eirāzija turējušas draudzību vēl tik nesen kā pirms četriem gadiem. Bet kur šī zināšana pastāvēja? Tikai viņa paša apziņā, ko tik un tā drīz iznīcinās. Un, ja visi citi piekrita meliem, ko partija uzspieda, un ja visi dokumenti liecināja to pašu, tad meli iegāja vēsturē un kļuva patiesība. Partijas sauklis skanēja: "Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni; kas pārvalda tagadni, pārvalda pagātni." Un tomēr pagātne, lai gan pēc sava rakstura grozāma, nekad netika grozīta. Kas tagad bija patiesība, tas bija patiesība no laika gala līdz mūžu mūžiem. Tas bija ļoti vienkārši. Vairāk nekā nevajadzēja kā vienīgi neskaitāmos gadījumos izkarot uzvaru pār savu paša atmiņu. To sauca par "īstenības pārvaldīšanu", jaunrunā - par "dubult-domu".

"Brīvi stāvēt!" mazliet laipnāk uzsauca instruktore.

Vinstons nolaida rokas gar sāniem un lēnām ievilka elpu. Viņa prāts aizklīda dubultdomu pasaules labirintā. Zināt un nezināt, apzināties, ka runā skaidru patiesību, tajā pašā laikā atkārtojot veikli sadomātus melus, vienlaikus piekrist divējādām pārliecībām, kas viena otru noliedz, zinot, ka tās pretrunīgas, un ticot abām reizē, izmantot loģiku pret loģiku, noraidīt morāli un ar morāli lepoties, ticēt, ka demokrātija ir neiespējama un ka partija ir demokrātijas aizstāve, aizmirst visu, ko vajag aizmirst, un atkal atcerēties tajā mirklī, kad nepieciešams, lai tūliņ atkal aizmirstu, un, par visām lietām, šo procesu vērtēt pēc tās pašas mērauklas - tā bija augstākā māksla: apzinīgi radīt neapziņu un tad atkal izmest no apziņas nupat izdarīto pašhipnozi. Pat lai saprastu dubultdomas vārdu, ir vajadzīgs dubultdomas process.

Instruktore atkal pieprasīja uzmanību.

"Nu palūkosim, kurš no jums var aizsniegt kāju pirkstus!" viņa jūsmīgi iesaucās. "Lūdzu, biedri, gurnos uz priekšu liekties! Viens, divi! Viens, divi!"

Vinstonam derdzās šis vingrojums, kas viņam radīja dūrējus no papēžiem līdz sēžamvietai un bieži beidzās ar jaunu klepus lēkmi. Viņa pārdomas zaudēja pustīksmīgo noskaņu. "Pagātne nav tikai grozīta vien," viņš domāja, "tā ir vārda tiešā nozīmē iznīcināta. Jo kā gan var noskaidrot kaut visniecīgāko taktu, ja tam nav nekādu pierādījumu, vienīgi paša atmiņa?" Vinstons mēģināja atcerēties, kurā gadā pirmo reizi bija dzirdējis pieminam Lielo Brāli. Likās, tam vajadzēja būt starp sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, bet skaidri nevarēja pateikt. Protams, partijas vēstures grāmatās Lielais Brālis figurēja kā

revolūcijas vadonis un sargs kopš paša tās pirmsākuma. Viņa varoņdarbus pamazām atbīdīja atpakaļ laikā, līdz tie aizsniedza četrdesmito un trīsdesmito gadu teiksmaino pasauli, kad pa Londonas ielām lielos, spožos automobiļos vai karietēs ar stikla logiem vēl bija braukuši kapitālisti ar savām dīvainajām, cilindriskajām cepurēm galvā. Nebija iespējams noskaidrot, cik šajā leģendā ir patiesības, cik izdomas.

Vinstons pat nevarēja atcerēties, kad radusies pati partija. Viņš neticēja, ka būtu vārdu "angsocs" dzirdējis pirms 1960. gada, bet bija iespējams, ka savā vecrunas veidā - "angļu sociālisms" -tas bija pazīstams jau senāk. Viss kusa un gaisa miglā. Reizēm gan varēja tieši uzdurties skaidriem meliem.

Piemēram, nebija tiesa, kā partijas vēstures grāmatās teikts, ka partija izgudrojusi lidmašīnas. Lidmašīnas viņš atcerējās redzējis jau visagrākajā bērnībā. Bet to nekādi nevarēja pierādīt. Nekad nebija pierādījumu. Tikai reizi mūžā viņš bija turējis rokās vēsturiska fakta falsifikācijas nepārprotamu dokumentāru pierādījumu. Un toreiz..."Smit!" ieķērcās uzstājīgā balss tālekrānā. "6079 Smit V! Jā, jūs!

Zemāk liekties, lūdzu! Jūs varat labāk. Jūs tikai nemēģināt. Lūdzu, zemāk! Tā, biedri, nu jau iet labāk. Un tagad, visa grupa, brīvi un skatieties uz mani!"Vinstona miesu pēkšņi pārklāja sviedri. Tomēr seja palika pilnīgi neizteiksmīga. Nekad neizrādīt nepatiku! Nekad neļaut vaļu dusmām! Acis pamirkšķinot vien jau varētu sevi nodot. Viņš stāvēja un skatījās, kā instruktore paceļ rokas pāri galvai - nevarētu teikt, ka graciozi, bet katrā ziņā ļoti glīti un pareizi - un, lēnām pieliekdamās, paliek roku pirkstgalus zem kāju pirkstiem."Lūk, biedri! Gribu redzēt, ka jūs izdarāt tieši tāpat. Skatieties vēl! Esmu trīsdesmit deviņus gadus veca un četru bērnu māte. Skatieties!" Viņa atkal pieliecās. "Ievērojiet, ka es nesaliecu ceļus. Un jūs visi to varat, ja vien gribat," viņa piebilda, izsliedamās taisni. "Līdz četrdesmit piecu gadu vecumam ikviens var aizsniegt kāju pirkstus. Ne visiem ir dota privilēģija cīnīties pirmajās dienās, bet vismaz mēs visi varam sevi uzturēt labā formā. Atcerieties mūsu jaunekļus Malabaras frontē! Padomājiet vien, kas viņiem jāiztur! Nu, pamēģiniet vēl! Nu jau iet labāk, biedri, daudz labāk," viņa uzmudinot piebilda, kad Vinstonam ar briesmīgām pūlēm pirmo reizi pēc daudziem gadiem izdevās, ceļus nesaliecot, pieskarties kāju pirkstiem.

IV Ar dziļu, neapzinātu nopūtu, ko nespēja aizkavēt pat tālekrānā tuvums, Vinstons, dienas darbu sākot, pievilka runraksti tuvāk, notrausa putekļus no iemutes un uzlika brilles. Tad viņš attina un sasprauda kopā četrus mazus papīra rullīšus, kas jau bija izkrituši no pneimatiskās caurules rakstāmgalda galā pie viņa labās rokas.Kubiskās kameras sienās bija trīs atveres. Runrakstim pa labi maza pneimatiskā caurule rakstītiem ziņojumiem; pa kreisi lielāka - laikrakstiem; un sienā, Vinstona rokai ērti aizsniedzama, liela, garena sprauga, ko aizsargāja stiepļu restes. Tā bija domāta nederīgiem papīriem. Tādas spraugas tūkstošiem vai desmittūkstošiem bija visā ēkā, ne vien visās istabās, bet ik pa atstarpei arī katrā gaitenī.

Nezin kāpēc tās bija iesauktas par atmiņas spraugām. Ja zināja, ka kāds dokuments ir jāiznīcina, vai ja atrada kaut kur mētājamies nederīgu papīru, ikviens automātiski pacēla tuvākās atmiņas spraugas režģi un iemeta to tur, pēc tam silta gaisa strāva to aizrāva uz milzīgajām krāsnīm kaut kur ēkas dziļumos.

Vinstons paskatījās četrās zīmītēs, ko nupat bija attinis. Katrā bija tikai vienas vai divu rindu paziņojums saīsinātā kantora valodā - tā nebija gluži pareiza jaunruna, bet saturēja daudz jaunrunas vārdu -, kādu lietoja minis​trijas iekšējām vajadzībām. Zīmīšu saturs bija šāds: times 17.3.84 lb runa kļūdziņots āfrika izlabot times 19.12.83 pareģo 3 gpl. 4. cet. 83 iespiedkļūdas salīdzināt jaunnumuru times 14.2.84 pilnmina kļūdminēts šokolāde izlabot times 3.12.83 lb dienpavēles atrefs divplusnelabs minētās nepersonas pārrakstīt piln-veidā akceptam atvietot Ar vieglu apmierinājuma sajūtu Vinstons nolika ceturto uzdevumu sānis. Tas bija sarežģīts un atbildīgs darbs, labāk bija to veikt pēdējo. Trīs pārējie bija gluži parasti, kaut arī otrs droši vien prasīs garlaicīgu rakņāšanos sarak​stos un skaitļos.

Vinstons pagrieza uz tālekrāna skaitļu ripu un pieprasīja attiecīgos Times numurus, kas jau pēc dažām minūtēm izkrita no pneimatiskās caurules. Uzdevumi, ko viņš nupat bija saņēmis, zīmējās uz rakstiem vai paziņojumiem, kas šāda vai tāda iemesla dēļ jāgroza vai, kā oficiāli mēdza teikt, jāizlabo.

Piemēram, Times 17. marta numurā ziņots, ka Lielais Brālis savā iepriekšējās dienas runā pareģojis nomierināšanos Dienvidindijas frontē, bet Ziemeļamerikas frontē drīzu eirāziešu ofensīvu. Notikumu gaita rādīja, ka Eirāzijas ģenerālštābs uzbrukumu sāka Dienvidindijā un Ziemeļāfriku atstāja mierā. Tāpēc Lielā Brāļa runas viena daļa bija jāpārraksta tā, ka viņš pareģojis to, kas turpmāk tiešām arī noticis. Vai tālāk - Times 19. decembra numurā bija iespiests oficiālais plānojums, cik vispārīgā patēriņa preču tiks ražots 1983. gada ceturtajā ceturksnī, kas savukārt bija devītās trijgades plāna sestais ceturksnis. Tā paša laikraksta jaunākajā numurā bija iespiests ziņojums, cik preču patiesībā ražots, no kā varēja redzēt, ka plānojums visos punktos bijis ārkārtīgi kļūdains. Vinstona darbs nu bija plānoto izlabot tā, lai skaitļi sakristu ar nupat publicētajiem. Trešais uzdevums attiecās uz ļoti vienkāršu kļūdu, ko varēja izlabot dažās minūtēs. Vēl šī paša gada februārī Pārpilnības ministrija bija publicējusi solījumu (oficiālā apzīmējumā "kategorisku apņemšanos"), ka 1984. gadā šokolādes deva netiks samazināta. Patiesībā, kā Vinstons jau zināja, šokolādes deva, sākot ar šīs nedēļas beigām, ir samazināta no trīsdesmit uz divdesmit sešiem gramiem. Viņam agrāk iespiestā solījuma vietā gluži vienkārši jāliek brīdinājums, ka aprīlī, cik paredzams, šokolādes deva būs jāsamazina.

Tiklīdz Vinstons bija paveicis uzdevumos norādīto, viņš piesprauda run-rakstī nodiktētās korektūras pie attiecīgajiem Times numuriem un iebāza tos pneimatiskajā caurulē. Tad ar gandrīz neapzinātu kustību viņš saburzīja kā saņemtos uzdevumus, tā savas piezīmes un iemeta papīrus atmiņas spraugā, lai liesmas tos iznīcinātu.Kas notika neredzamajā labirintā, kur noveda pneimatiskās caurules, viņš skaidri nezināja, bet diezgan labi varēja iedomāties. Tiklīdz ienāca visas kādam atsevišķam T i m e s numuram nepieciešamās korektūras, attiecīgo numuru iespieda par jaunu, bet veco oriģinālu iznīcināja un aizstāja plauktos ar jauno. Šajā pastāvīgās grozīšanas procesā apstrādāja ne tikvien avīzes, bet arī grāmatas, žurnālus, brošūras, plakātus, proklamācijas, filmas, skaņu lentes, karikatūras, fotogrāfijas - visāda veida literatūru un dokumentāciju, kam vien varēja būt kāda politiska vai ideoloģiska nozīme. Diendienā un gandrīz ik minūti pagātni saskaņoja ar tagadni. Tā ar dokumentiem varēja pierādīt, ka ikviens partijas pareģojums bijis pareizs; tāpat arhīvā nedrīkstēja palikt neviena ziņa, neviens uzskatu izpaudums, kas kaut kā nesaskanēja ar pašreizējām vajadzībām. Visu vēsturi izdzēsa, pārtaisīja un pārrakstīja par jaunu tieši tik reižu, cik vajadzēja. Nekādā gadījumā pēc tam, kad tas bija padarīts, nebūtu iespējams pierādīt, ka notikusi falsifikācija. Arhīva departamenta lielākā nodaļa, daudz lielāka par to, kur strādāja Vinstons, nodarbināja cilvēkus, kuru uzdevums bija uzmeklēt un savākt kopā visus to grāmatu, avīžu un citu dokumentu eksemplārus, kas bija atcelti un iznīcināmi. Times numurs, kas politisko apstākļu vai Lielā Brāļa izteiktu maldīgu pareģojumu dēļ varbūt bija desmitreiz pārspiests, joprojām atradās komplektā ar savu tiešo datumu, un nebija neviena cita eksemplāra, kas ar to būtu pretrunā. Tāpat arī grāmatas izņēma no apgrozības un kārtu kārtām pārrakstīja un izdeva atkal par jaunu bez kādas norādes par izdarītiem grozījumiem. Pat rakstveida instrukcijas, ko Vinstons vienmēr iznīcināja, tiklīdz uzdotais bija padarīts, nekad neliecināja un neprasīja, ka izdarāms viltojums; runa bija vienmēr tikai par izlaidumiem, kļūdām, pārpratumiem un nepareiziem atreferējumiem, kas parei​zības dēļ jāizlabo.

"Un tiešām," viņš domāja, labodams Pārpilnības ministrijas skaitļus, "to nemaz nevar saukt par viltojumu." Viņš tikai vienas nejēdzības vietā lika otru. Lielākajai tiesai vielas, ar ko viņš nodarbojās, nebija sakara ar īstenību, pat ne tāda sakara, kāds ir skaidriem meliem. Statistika bija tikpat fantastiska oriģinālā versijā kā kļūdu labojumā. Ļoti bieži tā bija jākoriģē gluži vienkārši no galvas. Piemēram, Pārpilnības ministrija bija paredzējusi, ka zābaku produkcija nākamā gada ceturksnī būs simt četrdesmit pieci miljoni pāru. īstenībā, kā varēja lasīt pārskatā, bija saražoti sešdesmit divi miljoni. Taču, pareģojumu izlabojot, Vinstons skaitli samazināja līdz piecdesmit septiņiem miljoniem, jo plānam vajadzēja būt izpildītam ar uzviju. Šā vai tā, sešdesmit divi miljoni nebija patiesībai tuvāk kā piecdesmit

septiņi vai simt četrdesmit pieci miljoni. Ticamāk bija, ka zābaki nemaz nav ražoti. Vai vēl ticamāk neviens nedz zināja, nedz interesējās, cik zābaku patiesībā ražots. Zināms bija tikai tas, ka ik ceturksni uz papīra ražoja astronomiskus skaitļus zābaku pāru, taču varbūt puse Okeānijas iedzīvotāju staigāja kailām kājām. Un apmēram tāpat bija ar katru labojamo faktu, vienalga, vai ievērojamu vai nesvarīgu. Viss izgaisa ēnu pasaulē, kur beidzot pat datums un gadskaitlis kļuva grūti noteicams.

Vinstons paskatījās pāri gaitenim. Attiecīgajā otras puses nodalījumā cītīgi strādāja maza auguma vīrietis nekustīgu skatienu un tumšu zodu vārdā Tilot-sons; viņš turēja avīzi uz ceļgala un bija pieliecies ar muti pavisam klāt run-rakstim. Izskatījās, it kā viņš gribētu paturēt noslēpumā, ko teica tālekrānam.

Viņš pacēla acis, un viņa brilles naidīgi pazibsnīja uz Vinstona pusi.

Vinstons tikai pavirši pazina Tilotsonu, un viņam nebija ne jausmas, kādu darbu tas strādā. Ļaudis Arhīva departamentā labprāt nerunāja par savu darbu. Garajā bezlogu zālē ar divām kubisko nodalījumu rindām, nemitīgo papīra čaukstināšanu un balsu murmināšanu runrakstī varēja būt krietns ducis cilvēku, kam Vinstons nezināja pat vārda, lai gan ik dienas redzēja tos skraidām šurpu turpu pa gaiteņiem vai žestikulējam divās Naida minūtēs. Viņš zināja, ka blakusnodalījumā diendienā noņemas sīkā sieviete ar smilšpelēkajiem ma​tiem; viņa gluži vienkārši meklēja presē likvidētu personu vārdus un tos izdzēsa, jo tie bija uzskatāmi par tādiem, kas nekad nav eksistējuši. Šim darbam viņa savā ziņā bija piemērota, jo pirms pāris gadiem bija likvidēts viņas pašas vīrs. Un dažus nodalījumus tālāk maigs, trausls, sapņains cilvēks, vārdā Amplforts, spalvām pieaugušām ausīm un apbrīnojamu spēju žonglēt ar atskaņām un pantmēriem darbojās, sagrozot, oficiālā apzīmējumā - izstrādājot galīgā veidā, dzejoļus, kas kļuvuši ideoloģiski kaitīgi, bet kas šāda vai tāda iemesla dēļ tomēr paturami antoloģijās. Un šī zāle ar saviem apmēram piecdesmit darbiniekiem bija tikai viena apakšnodaļa, patiesībā tikai sīka šūniņa milzīgajā Arhīva departamenta kompleksā. Aiz tās, virs tās, zem tās veseli spieti citu darbinieku veica neiedomājami dažādus uzdevumus. Tur bija milzīgas spiestuves ar saviem tehniskajiem redaktoriem, tipogrāfiem un moderni iekārtotām darbnīcām, kur viltoja fotogrāfijas. Tur bija teleprogrammu studija ar mehāniķiem, inscenētājiem un aktieriem, kas sevišķi veikli prata imitēt balsis. Tur bija veselas armijas bibliotekāru, kuru darbs bija tikai sastādīt no apgrozības izņemamo grāmatu un periodisko izdevumu sarakstus. Tur bija plaši arhīvi, kur noglabāja izlabotos dokumentus, un apslēptās krāsnis, kurās iznīcināja oriģinālus. Un kaut kur gluži anonīmi strādāja vadošs prāts, kas visu šo darbu saskaņoja un nosprauda vadlīnijas, kas izšķīra, kura pagātnes daļa saglabājama, kura viltojama un kura izdzēšama no eksistences.

Un galu galā Arhīva departaments pats bija tikai viena nodaļa Patiesības ministrijā, kuras īstais uzdevums bija nevis rekonstruēt pagātni, bet apgādāt Okeānijas pilsoņus ar avīzēm, filmām, mācību grāmatām, tālekrāna programmām, lugām, romāniem - ar visdažādākā veida informāciju, instrukcijām un laika kavēkļiem, no statujas līdz sauklim, no liriskiem dzejoļiem līdz bioloģijas traktātiem un no ābeces līdz jaunrunas vārdnīcai. Un ministrijai ne tikvien bija jāapmierina daudzpusīgās partijas biedru prasības, bet visa procedūra jāatkārto zemākā līmenī proletariāta vajadzībām. Daudzi jo daudzi īpaši departamenti nodarbojās tikai ar proletariāta literatūru, mūziku, lugām un izpriecām vispārīgi. Te izdeva lubu laikrakstus, kur bija rakstīts gandrīz vienīgi par sportu, noziegumiem un astroloģiju, sensacionālus piecu centu īsromā-nus, seksa filmas un sentimentālas dziesmiņas, kuras komponēja pilnīgi mehāniski ar īpaša veida kaleidoskopu, ko sauca par versifikatoru. Bija pat vesela apakšnodaļa - jaunrunā to sauca par Pornoseksu -, kas nodarbojās ar viszemākā veida pornogrāfijas ražošanu; tās ražojumus pārdeva aizlīmētā iesaiņojumā, un partijas biedriem uz tiem bija noliegts pat paskatīties, izņemot, protams, tos, kas šajā nodaļā strādāja.

Kamēr Vinstons strādāja, no pneimatiskās caurules izkrita vēl trīs rīkojumi, bet tie saturēja ļoti vienkāršus uzdevumus, un Vinstons tos paveica līdz divu Naida minūšu sākumam. Kad Naida minūtes bija garām, viņš atgriezās savā nodalījumā, paņēma no plaukta jaunrunas vārdnīcu, pastūma runraksti sānis, noslaucīja brilles un ķērās pie sava šīrīta galvenā uzdevuma.

Vinstona dzīves lielākais prieks bija darbs. Darba prāvākā tiesa gan bija garlaicīga rutīna, bet

pastarpām gadījās arī tik grūti un sarežģīti uzdevumi, ka tajos varēja iegremdēties kā matemātiskās problēmās, - smalki viltojumi, kur vairs nebija nekādu vadlīniju, bet vajadzēja balstīties vienīgi uz angsoca principu zināšanu un nojaust, ko partija gribējusi teikt. Šādi darbi Vinstonam paveicās sevišķi labi. Reizēm viņam uzticēja labot Times ievadrakstus, kas bija rakstīti pilnīgi jaunrunā. Vinstons attina rīkojumu, ko šorīt bija atlicis sānis. Tur bija rakstīts: times 3.12.83 lb dienpaveles atrefs divplusnelabs minētās nepersonas pārrakstīt piln-veidā akceptam atvietot Vecrunā jeb parastajā valodā tas nozīmētu apmēram: Lielā Brāļa dienas pavēles atreferējums Times 1983. gada 3. decembra numurā ir ārkārtīgi nepareizs, jo tur minētas neesošas personas. Pilnīgi pārrakstīt un pirms nodošanas arhīvā iesniegt priekšniecībai akceptēšanai.

Vinstons izlasīja kļūmīgo rakstu. Likās, Lielā Brāļa dienas pavēlē bija galvenokārt cildināta kāda organizācija, ko apzīmēja ar burtiem PCPC un kas piegādāja cigaretes un citas preces peldošo cietokšņu jūrniekiem. Kāds biedrs Viderss, izcila iekšējās partijas persona, bija izraudzīts sevišķai sumināšanai un apbalvots ar otrās šķiras Izcilu Nopelnu ordeni.

Pēc trim mēnešiem PCPC pēkšņi tika likvidēta, neminot iemeslus. Domājams, ka Viderss ar biedriem bija krituši nežēlastībā, bet par šo lietu nedz presē, nedz tālekrānā nekas nebija ziņots. Tas bija sagaidāms, jo politiskus noziedzniekus tiesāt vai par tiem ko ziņot vispār nebija pieņemts. Lielās tīrīšanas, kuras skāra tūkstošiem cilvēku un kur publiski tiesāja nodevējus un domu noziedzniekus, kas tiesā atzinās visos savos neģēlīgajos pārkāpumos un pēc tam tika nošauti, bija sevišķas izrādes un atkārtojās ne biežāk kā reizi pāris gados. Daudz parastāk bija, ka cilvēki, kas krita partijas nežēlastībā, gluži vienkārši pazuda un par tiem vairs neko nedzirdēja. Nevienam nebija ne jausmas, kas ar tiem noticis. Dažos gadījumos tie pat nebija miruši. Apmēram trīsdesmit Vinstona paziņu, arī vecāki, bija tā pazuduši - cits agrāk, cits vēlāk.

Vinstons viegli noglāstīja degunu ar papīru saspraudi. Nodalījumā gaiteņa otrā pusē biedrs Tilotsons arvien vēl bija noslēpumaini noliecies pār run-raksti. Mirkli viņš pacēla galvu: atkal naidīgais briļļu zibsnis. "Vai tikai biedrs Tilotsons neveic to pašu darbu, ko es," nodomāja Vinstons. Tas bija pilnīgi iespējams. Tik sarežģītu uzdevumu neuzticētu vienai personai; taču to nevarēja uzdot komisijai, tas nozīmētu atklāti atzīt, ka notiek fabrikācija. Ļoti iespējams, ka pašreiz divpadsmit ierēdņi izstrādā katrs savu versiju tam, ko Lielais Brālis patiesībā teicis. Un tad kāds augstāks lietpratējs iekšējā partijā izraudzīsies vienu vai otru variantu, to papildinās, iedarbinās sarežģīto galīgās pārbaudes un apstiprināšanas procesu, lai tad meli iegultos arhīva pastā​vīgajos aktos un kļūtu patiesība.

Vinstons nezināja, kāpēc Viderss kritis nežēlastībā. Varbūt korupcijas vai nemākulības dēļ. Varbūt Lielais Brālis tikai gribēja atbrīvoties no pārāk populāra apakšnieka. Varbūt Vidersu vai kādu tam tuvu personu turēja atkrišanas aizdomās. Vai varbūt - un tas likās visticamāk - tas noticis gluži vienkārši tāpēc, ka tīrīšanas un likvidācijas ir valdības mehānisma nepieciešama daļa. Vienīgais drošais norādījums slēpās vārdos "minētas nepersonas", kas liecināja, ka Viderss jau ir miris. To nevarēja teikt bez izņēmuma par visiem gadījumiem, kur kādu apcietināja. Reizēm apcietinātos palaida vaļā un ļāva tiem dzīvot brīvībā gadu vai pat divus gadus un tikai pēc tam nogalināja. Retumis kāda persona, ko sen turēja par mirušu, kā spoks pēkšņi parādījās kādā publiskā tiesāšanā, ar savu liecību nodeva simtiem citu un tikai pēc tam pazuda, šoreiz uz visiem laikiem. Taču Viderss jau bija nepersona. Viņš neeksistēja, nekad nebija eksistējis. Vinstons nolēma, ka nepietiks, ja vienīgi grozīs Lielā Brāļa dienas pavēles tendenci.

Labāk bija dot tai citu tēmu, kurai nebūtu nekāda sakara ar Vidersa lietu.

Viņš varēja runu pārvērst parastajā nodevēju un domu noziedznieku denunciācijā, taču tas būtu pārāk caurredzami; bet, ja izgudrotu kādu uzvaru frontē vai kādu triumfālu ražošanas plāna pārsniegumu devītajā trijgadē, tas prasītu daudz labojumu citos dokumentos. Te bija jāļauj vaļa tīrai fantāzijai. Pēkšņi, it kā pēc pasūtījuma, viņam prātā ienāca biedra Oglvija - kaujā krituša varoņa - tēls. Reizēm gadījās, ka Lielais

Brālis savu dienas pavēli veltīja kādam vienkāršam partijas ierindniekam, izceļot tā dzīvi un nāvi kā atdarināšanas cienīgu paraugu. Tad nu šodien viņš pieminēs biedru Oglviju. Tiesa, tāds cilvēks nekad nav dzīvojis, bet dažas iespiestas rindas un pāris viltotu fotogrāfiju viņa eksistenci drīz vien padarīs gluži reālu.

Vinstons brīdi apdomājās, tad pievilka runraksti tuvāk un sāka diktēt Lielā Brāļa parastajā stilā; tas bija reizē kareivisks un pedantisks stils ar bieži iestarpinātiem jautājumiem, kam tūliņ sekoja atbildes ("Biedri, ko mēs no tā mācāmies? Mēs mācāmies - un tas ir arī viens no angsoca pamatprincipiem -, ka... utt, utt"), tā ka to bija viegli imitēt.

Triju gadu vecumā biedrs Oglvijs atsacījies no visām rotaļlietām, vienīgi no bungām, mašīnpistoles un helikoptera modeļa ne. Sešu gadu vecumā -gadu par agru, ar sevišķu atļauju - viņš iestājies Spiegos; deviņus gadus vecs jau bijis grupas vadītājs. Vienpadsmit gadu vecumā, noklausījies kādu sarunu, kas, kā viņam licies, paudusi noziedzīgas tendences, viņš nodevis domu policijai savu tēvoci. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš bijis Jaunatnes antiseksa apvienības rajona organizators. Deviņpadsmit gadus vecs viņš izgudrojis jaunu rokasgranātu, ko pieņēmusi Miera ministrija un kas pirmajā izmēģinājumā ar vienu sprādzienu nogalinājusi trīsdesmit vienu Eirāzijas gūstekni. Divdesmit triju gadu vecumā viņš kaujā gājis bojā. Lidojot pāri Indijas okeānam ar svarīgiem ziņojumiem, viņam uzbrukušas ienaidnieka reaktīvās lidmašīnas; viņš apkāries ar ložmetēju, lai padarītu savu ķermeni smagāku, un ar visiem ziņojumiem ielecis dziļajā ūdenī, tā mirdams nāvē, par kuru, kā Lielais Brālis sacīja, viņu var tikai apskaust. Lielais Brālis vēl pacildināja biedra Oglvija mūža skaidrību un domu vienkāršību. Viņš bijis pilnīgs atturībnieks un nesmēķētājs, nepiedalījies nekādās izpriecās, izņemot ik dienu vienu stundu vingrotavā, un bija devis solījumu neprecēties, ticēdams, ka laulība un rūpes par ģimeni nav savienojamas ar kalpošanu pienākumam divdesmit četras stundas dienā. Viņš nepazinis citu sarunas tēmu kā tikai angsoca pamatprincipus, un viņa dzīves vienīgais mērķis bijis ienaidnieku eirāziešu sakaušana, kā arī spiegu, sabotieru, domu noziedznieku un visādu nodevēju atmaskošana.Vinstons apsvēra, vai neapbalvot biedru Oglviju ar Izcilu Nopelnu ordeni; beidzot viņš šo nodomu atmeta, jo tas radītu liekus sarežģījumus un labo​jumus.

Viņš atkal paskatījās uz savu sāncensi pretējā nodalījumā. Nu viņš gandrīz skaidri zināja, ka Tilotsons veic to pašu darbu, ko viņš. Nevarēja paredzēt, kura variantu augstākā instance pieņems, bet sirds dziļumos Vinstons jutās pārliecināts, ka tas būs viņa. Biedrs Oglvijs, pirms stundas vēl neiedomājams, tagad bija fakts. Viņam likās dīvaini, ka mirušus cilvēkus varēja radīt, bet dzīvus ne.

Biedrs Oglvijs, kas tagadnē nekad nebija eksistējis, nu eksistēja pagātnē, un, kad viltojums reiz būs aizmirsts, viņš eksistēs tikpat reāli un ar tādiem pašiem pierādījumiem kā Kārlis Lielais vai Jūlijs Cēzars.

V Dziļi pazemes ēdnīcā, telpā ar zemiem griestiem, lēnām uz priekšu kustējās pusdienotāju rinda.

Telpa jau bija pilna un tik trokšņaina, ka aizkrita ausis. Caur letes skadriņiem plūda sakņu biezeņa suta ar skābu, metālisku smaku, kas lāgā nespēja pārmākt "Uzvaras degvīna" izgarojumus. Telpas otrā pusē bija maza bufete - tikai logs sienā, tur par desmit centiem varēja nopirkt prāvu mēriņu degvīna.

- Lūk, cilvēks, ko pašreiz meklēju, - ierunājās kāda balss Vinstonam aiz muguras.

Viņš pagriezās. Tas bija viņa draugs Saims, kas strādāja Pētniecības nodaļā. Varbūt "draugs" nebija īstais vārds. Draugu tagad nebija, tikai biedri; bet dažu biedru klātiene bija patīkamāka nekā citu. Saims bija filologs, jaunrunas speciālists. Jā, viņš piederēja pie milzīgās lietpratēju komisijas, kas pašreiz gatavoja Jaunrunas vārdnīcas vienpadsmito iespiedumu. Tas bija sīks vīrelis, mazāks par Vinstonu, tumšiem matiem un lielām, izvelbtām acīm, kas bija reizē sērīgas un izsmējīgas un likās visu laiku pētījam sarunas biedru.

Gribēju apjautāties, vai tev nav kāda lieka žilete? - viņš sacīja.

Nevienas! - Vinstons it kā vainas apziņā steidzīgi atteica. - Izmeklējos visā pilsētā. Nekur vairs nav.

Visi prasīja žiletes. Patiesībā viņam bija divas jaunas, kuras viņš taupīja. Žiletes trūka jau vairākus mēnešus. Vienmēr bija kāds patēriņa priekšmets, ko partijas veikalos nevarēja dabūt. Reizēm pogas, reizēm lāpāmdiegi, reizēm kurpju auklas; pašreiz bija aptrūkušās žiletes. Ja tās vispār varēja sadabūt, tad tikai paslepšus apstaigājot "brīvo" tirgu.

- Es jau sešas nedēļas skujos ar vienu žileti, - viņš meloja.

Rinda sakustējās uz priekšu. Kad viņi apstājās, viņš atkal pagriezās pret Saimu. Katrs paņēma taukainu skārda paplāti no grēdas letes galā.

Vai tu vakar biji skatīties, kā pakar gūstekņus? - Saims jautāja.

Es strādāju, - Vinstons vienaldzīgi atteica. - Gan jau vēlāk redzēšu žibulī. Žibulis nevar aizstāt īstenību, - iebilda Saims.

Viņa zobgalīgais skatiens apvēroja Vinstona seju. Likās, viņa acis teiktu: "Es tevi pazīstu. Redzu tev cauri. Zinu gan, kāpēc tu negāji skatīties gūstekņu kāršanu." Savādā, intelektuālā ziņā Saims bija indīgi ortodoksāls. Derdzīgā, kārā patikā viņš varēja runāt par helikopteru uzlidojumiem ienaidnieku ciemiem, par noziedznieku tiesāšanu un sodīšanu, eksekūcijām Mīlestības ministrijas pagrabos. Sarunā ar Saimu galvenais bija māka novirzīt viņu no šīm tēmām un, ja iespējams, pievērst jaunrunas tehniskajām problēmām, kur viņš bija autoritāte un par ko prata saistoši stāstīt. Vinstons pagrieza galvu mazliet iesānis, vairīdamies no viņa lielo, tumšo acu pētīgā skatiena.

Kāršana bija uz goda, - Saims sacīja, kavēdamies atmiņās. - Manuprāt, kāju sasiešana gan sabojā visu iespaidu. Man patīk viņus redzēt spārdāmies. Un par visām lietām - beigās man patīk redzēt izkārtās mēles - garas un zilas, koši zilas. Šis sīkums man sevišķi imponē.

Nākamais, lūdzu! - iespiedzās baltu priekšautu apsējusi proletāriete ar pavārnīcu rokā.

Vinstons un Saims pabīdīja savas paplātes zem skadriņiem. Uz tām tūliņ uzsvieda normēto pusdienu - skārda bļodiņu ar pelēki iesarkanu biezeni, maizes riecienu, siera klucīti, krūzīti Uzvaras kafijas bez piena un vienu sa-harīna tableti.

- Lūk, tur zem tālekrāna ir brīvs galdiņš, - Saims teica. - Pa ceļam pa​ņemsim šņabi.

Degvīnu viņiem pasniedza māla krūzītēs bez osas. Viņi izspiedās cauri drūzmai un nolika paplātes uz galdiņa ar skārda virsmu, kur vienā stūrī kāds bija atstājis biezeņa peļķi - netīru duļķi, kas atgādināja vēmekļus. Vinstons pacēla šņabja krūzīti, brītiņu pavilcinājās, lai sadūšotos, un tad norija šķidrumu ar petrolejas piegaršu. Izmirkšķinājis asaras no acīm, viņš pēkšņi juta, ka ir izsalcis. Viņš sāka aizgūtnēm ķepēt biezeni, kurā peldēja kaut kas gļotains, pasarkans, acīmredzot kāds gaļas preparāts. Ne viens, ne otrs nerunāja, līdz bļodiņas bija tukšas. Pie blakusgaldiņa, Vinstonam pa kreisi un mazliet aizmugurē kāds ātri un nemitīgi vāvuļoja skarbā, vienmuļā balsī, kas atgādināja pīles pēkšķēšanu un spiedās cauri telpas vispārējai kņadai.

Kā veicas ar vārdnīcu? - Vinstons iejautājās, paceldams balsi, lai pār​spētu troksni.

Gausi, - Saims atbildēja. - Pašreiz strādāju pie īpašības vārdiem. Inte​resants darbs.

Jaunrunu pieminot, viņš acumirklī atplauka, atstūma bļodiņu sānis, paņēma maizes riciņu vienā smalkajā, baltajā rokā un sieru otrā, pārliecās pār galdiņu, lai runājot nebūtu jākliedz.

- Vienpadsmitais izdevums būs galīgais, - viņš sacīja. - Mēs izstrādājam valodu galīgā veidā, kāda tā būs, kad nevienā citā valodā vairs nerunās. Kad beigsim, tādiem cilvēkiem kā tev tā būs jāmācās atkal no gala. Man šķiet, jūs domājat, ka mūsu galvenais uzdevums ir izgudrot jaunus vārdus. Nekā tamlīdzīga!

Mēs vārdus iznīcinām - katru dienu dučiem, simtiem. Mēs saīsinām valodu līdz pēdējai iespējai.

Vienpadsmitajā izdevumā vairs nebūs neviena vārda, kas varētu novecoties pirms 2050. gada.

Viņš kāri nokoda dažus kumosus maizes un norija, tad stāstīja tālāk tādā kā pedanta kaislībā. Viņa vājā, tumšā seja atdzīvojās, acis bija zaudējušas ironisko izteiksmi un kļuvušas gandrīz vai sapņainas.

- Vārdu iznīcināšana ir kaut kas brīnišķīgs. Zināms, visvairāk lieku sinonīmu ir verbiem un īpašības vārdiem, bet ir arī simtiem lietvārdu, no kuriem itin labi var atbrīvoties. Lieki ir ne vien sinonīmi; tikpat

nevajadzīgi ir arī antonīmi. Galu galā - kāds attaisnojums ir vārdam, kas nav nekas vairāk kā otra vārda pretstats? Katrs vārds savu pretstatu jau satur sevī. Piemēram, vārds "labs". Ja mums ir "labs", kam tad vēl vajadzīgs vārds "slikts". Var taču iztikt ar "nelabs" - patiesībā vēl labāk, jo "nelabs" ir tiešs "laba" pretstats, rurpretī "slikts" ir mazliet kas cits. Tālāk - ja vēlies "laba" pastiprinātu formu, kam jālieto vesela virkne nenoteiktu, lieku vārdu, kā, piemēram, "izcils", lielisks" un tā tālāk? Jēgumu pilnīgi izsaka "pluslabs" vai, ja vēlies vēl stiprāku niansi, "divpluslabs". Protams, šīs formas mēs jau lietojam, bet jaunrunas galīgajā veidā citu nemaz nebūs. Beigu beigās visu laba un slikta jēdzienu kopumu ietvers sešos vārdos - vai, vēl pareizāk, vienā pašā vārdā. Vai saproti, cik tas skaisti, Vinston? Zināms, šī ideja pieder Lielajam Brālim, - viņš it kā atcerējies piebilda.

Dzirdot pieminam Lielo Brāli, Vinstona sejai pārslīdēja sājas intereses r. spulgs. Tomēr Saims tūliņ uztvēra zināmu sajūsmas trūkumu.

- Vinston, tu neproti jaunrunu īsti novērtēt, - viņš gandrīz skumji noteica. - Pat rakstot jaunrunā, tu joprojām domā vecrunā. Esmu kādreiz palasījis rakstus, ko tu ievieto Times slejās. Tie ir diezgan labi, bet tie ir tulkojumi. Sirdī tev labāk patiktu turēties pie vecrunas ar visu tās nenoteiktību un liekajām jēdzienu nokrāsām. Tu neaptver vārdu noārdīšanas skaistumu. Vai tu arī zini, ka jaunruna pasaulē ir vienīgā valoda, kuras vārdnīca kļūst ar katru gadu plānāka?

To Vinstons, protams, zināja. Viņš pasmaidīja, cerams, apstiprinoši, bet neiedrošinājās runāt. Saims atkal nokoda melnās maizes kumosu, pakošļāja, tad turpināja: Vai nesaproti, ka īstais jaunrunas mērķis ir sašaurināt domu loku? Beigās mēs domu noziegumu padarīsim pilnīgi neiespējamu, jo nebūs vārdu, kuros to ietērpt. Ikviens priekšstats, kāds vien varētu būt vajadzīgs, būs izsacīts vienā vienīgā vārdā ar stingri noteiktu nozīmi, un visas šī vārda pakārtotās nozīmes būs izdzēstas un aizmirstas. Jau vienpadsmitajā izdevumā mēs neesam tālu no šī mērķa. Bet šis process turpināsies vēl ilgi pēc tam, kad mēs abi būsim miruši. Ar katru gadu mazāk un mazāk vārdu, apziņas loks arvien šaurāks un šaurāks. Zināms, arī tagad domu noziegumam nav attaisnojuma. Tas ir tikai pašdisciplīnas, īstenības pārvaldīšanas jautājums. Taču galu galā arī to vairs nevajadzēs. Revolūcija būs pabeigta, kad valoda būs pilnīga. Jaunruna ir angsocs, un angsocs ir jaunruna, - viņš tādā kā savādā gandarījumā piebilda. - Vai tev, Vinston, kādreiz ir ienācis prātā, ka, visvēlākais, 2050. gadā vairs nebūs neviena cilvēka, kas spētu saprast mūsu taga​dējo sarunu?

Tikai... - Vinstons šaubīdamies aizsāka, bet tūliņ apklusa.

Viņam uz mēles bija "tikai proletārieši", taču viņš attapās, nebūdams gluži drošs, vai tādā iebildumā nebūtu kaut kas ķecerīgs. Taču Saims uzminēja, ko viņš gribējis teikt.

- Proletārieši nav cilvēki, - viņš nevērīgi atmeta. - 2050. gadā - varbūt jau agrāk - vecrunu neviens vairs nepratīs. Visa pagātnes literatūra būs iznīcināta. Cosers, Šekspīrs, Miltons, Bairons - tie visi eksistēs tikai jaunrunas tulkojumos, pārvērsti ne tikvien par kaut ko citu, bet par kaut ko gluži pretēju tam, kas tie kādreiz bijuši. Mainīsies pat partijas literatūra. Pat saukļi mainīsies. Kā varētu pastāvēt tāds sauklis kā "brīvība ir verdzība", kad pats brīvības jēdziens būs izzudis? Visa domāšanas atmosfēra būs citāda. Domāšanas tādā nozīmē, kā to tagad saprotam, nemaz vairs nebūs. Partijas pārliecība nozīmē nedomāšanu, iespēju iztikt bez domāšanas. Partijas apziņa ir neap​ziņa.

Pēkšņi Vinstonam radās stingra pārliecība, ka Saimu drīz vien likvidēs. Viņš ir pārāk gudrs. Viņš pārāk asi redz un pārāk skaidri runā. Tādi cilvēki partijai nepatīk. Kādu dienu viņš pazudīs. Tas rakstīts viņa sejā.

Vinstons bija apēdis maizi un sieru. Viņš pagriezās krēslā sānis, lai izdzertu kafijas krūzīti. Pie galdiņa pa kreisi vīrietis ar spalgo balsi joprojām nemitīgi tarkšķēja. Jauna sieviete, varbūt viņa sekretāre, kas sēdēja ar muguru pret Vinstonu, klausījās viņā un, kā likās, dedzīgi piekrita katram viņa vārdam. Reižu reizēm Vinstons uztvēra apmēram tādas piezīmes: "Nudien tas ir pareizi; jā, tas tiesa, es domāju gluži tāpat kā jūs," - kuras izteica meitenīga un mazliet draiska sievietes balss. Bet otra balss neapklusa ne mirkli, pat tad ne, kad jaunā sieviete ierunājās. Šo vīrieti Vinstons pavirši pazina, zināja

tikai to, ka viņš ir svarīgā amatā Daiļliteratūras nodaļā. Tas bija ap trīsdesmit gadu vecs vīrs muskuļainu kaklu un platu, kustīgu muti. Viņš turēja galvu viegli atpakaļ atmestu, un tajā leņķī, kādā pašreiz sēdēja, viņa brilles uztvēra un atstaroja gaismu tā, ka Vinstons viņa acu vietā redzēja tikai divas baltas ripas. Bija mazliet baigi, ka runas plūdos, kas gāzās no viņa mutes, nevarēja skaidri izšķirt neviena vārda. Tikai reizi Vinstons uztvēra teikumu "pilnīga un galīga goldsteinisma iznīcināšana" - tas paspruka ļoti ātri un likās viengabala kā metāla salikuma rinda. Viss cits bija troksnis, tikai pēkšķēšana vai gādzināšana. Taču, ja arī nevarēja saprast, ko šis vīrs saka, nebija ne mazāko šaubu par viņa runas vispārīgo raksturu. Varbūt viņš gānīja Goldsteinu un pieprasīja bargākus sodus domu noziedzniekiem un sabotie-riem, varbūt lādēja eirāziešu armiju par zvērībām, varbūt slavināja Lielo Brāli vai Malabaras frontes varoņus - tas bija gluži vienalga. Lai viņš runāja ko runādams, nebija šaubu, ka ikkatrs vārds ir tīra partijas dogma, tīrs angsocs.

Un, vērojot šo bezacu seju ar ātri kustīgo, klabošo žokli, Vinstonam uzmācās dīvaina sajūta, ka tas nemaz nav cilvēks, bet automāts vai manekens. Tur nerunāja šī vīra smadzenes: runāja tikai rīkle. Tas, kas izplūda no viņa rīkles, gan bija sadalāms vārdos, bet tā nebija runa tās īstā nozīmē: tas bija neapzināts troksnis, kaut kas līdzīgs pīles pēkšķēšanai.

Saims bija brītiņu apklusis un ar karotes kātu zīmēja rakstus izlietā biezeņa peļķē. Balss pie blakusgaldiņa ātri žadzināja tālāk un bija viegli saklau​sāma, par spīti apkārtējai kņadai.

- Jaunrunā ir kāds vārds, - Saims teica, - nezinu, vai esi to dzirdējis: pīlruna, pēkšķēt kā pīle. Tas ir viens no interesantākiem vārdiem ar divām gluži pretējām nozīmēm. Ja to attiecina uz strīda pretinieku, tas nozīmē apvai​nojumu, bet, attiecināts uz kādu, kam piekrītam, tas nozīmē cildinājumu.

"Bez šaubām Saimu likvidēs," Vinstons atkal nodomāja. Tā domājot, viņš sajuta dīvainas skumjas, lai gan zināja, ka Saims viņu nicina, varbūt pat ienīst un noteikti ir spējīgs nodot kā domu noziedznieku, ja vien rastos iemesls to darīt. Saimam bija kāda dziļi slēpta vaina. Viņam kaut kā trūka: piesardzības, atturības, sava veida glābējas muļķības. Nevarēja teikt, ka viņš būtu atkritējs. Viņš ticēja angsoca principiem, cienīja Lielo Brāli, jūsmoja par uzvarām, ienīda partijas pretiniekus ne tikvien īsti, bet dedzīgā fanātismā, zinādams visu agrāk un labāk no avotiem, kas parastajiem partijas biedriem nav pieejami. Un tomēr viņam klāt vienmēr lipa tāda kā neslava. Viņš runāja par lietām, par kurām bija labāk nerunāt, viņš bija lasījis pārāk daudz grāmatu, un viņš apmeklēja kafejnīcu "Zem kastaņas", kur mēdza uzturēties gleznotāji un mūziķi. Nebija tāda likuma, pat nerakstīta, kas liegtu apmeklēt kafejnīcu "Zem kastaņas", tomēr šai vietai nebija gluži laba slava. Pirms tīrīšanām tur bija pulcējušies vecie, tagad nežēlastībā kritušie partijas vadoņi. Runāja, ka pirms gadiem - gadu desmitiem tur redzēts pats Goldsteins. Saima likteni nebija grūti paredzēt. Un tomēr, ja Saims kaut vai trīs sekundes noprastu, ko Vinstons slepeni domā, tas viņu nekavējoties nodotu domu policijai. Zināms, to darītu arī katrs cits, bet Saims dedzīgāk par visiem. Taču ar centību vien nepietika. Ortodoksija bija neapzinātība.

Saims pacēla acis.

- Tur nāk Pārsons, - viņš teica.

Viņa balss skanēja tā, it kā viņš gribētu piebilst: "Tas nožēlojamais idiots." Tiešām, pūlim cauri lauzās Vinstona kaimiņš Uzvaras namā, drukns, pastrups vīrietis gaišiem matiem un tādu kā vardes viepli.

Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņam virs apkakles un ap vidukli jau ļumēja tauki, taču kustības bija straujas kā pusaudzim. Ar visu ārieni viņš atgādināja ļoti liela auguma puiku; lai gan viņš valkāja formas virsvalku, viņu gandrīz nevarēja iedomāties citādi kā Spiegu zilajās īsbiksēs un pelēkajā kreklā ģērbušos, ar sarkanu kaklautu. Viņa tēls arvien saistījās ar bedrītēm ceļgalos un virs tuklajiem elkoņiem atrotītām piedurknēm. Tiešām, Pārsons valkāja īsbiksēs ikreiz, kad vien radās izdevība, - gan kopu ekskursijās, gan citās sporta nodarbībās. Viņš abus sveicināja ar skaļu saucienu "Hallo, hallo!" un apsēdās pie galdiņa, izplatīdams stipru sviedru smaku. Viņa seja bija sviedriem nolāsojusi. Kopas centrā pēc raketes kāta mitruma vienmēr varēja pateikt, ka viņš spēlējis tenisu. Saims bija izvilcis papīra lapu ar garu virkni vārdu un pētīja tos, tinteszīmuli rokā.

Paskat vien, kā sitas strādā pat pusdienlaikā, - Pārsons teica un piegrūda Vinstonam ar elkoni. - Tā tik ir centība, ko? Kas jums tur ir, vecais draugs? Droši vien kaut kas tāds, kas manām smadzenēm par grūtu. Smit, vecais puika, paklausieties, es jūs meklēju. Jūs man aizmirsāt iedot subu.

Kādu subu? - Vinstons jautāja, automātiski meklēdams naudas maku. Apmēram ceturtdaļa algas bija jānoliek labprātīgiem ziedojumiem - subskripcijām, kuru bija tik daudz, ka visas nemaz nevarēja paturēt prātā.

Naida nedēļai. Jūs taču zināt - pa dzīvokļiem vācamais fonds. Esmu mūsu bloka kasieris. Mēs darīsim, ko varēsim, - parādīsim, ko spējam. Es jums saku, ja Uzvaras namam nebūs greznākā karogu rota visā ielā, tad tā nebūs mana vaina. Jūs man apsolījāt divus dolārus.

Vinstons sameklēja un pasniedza divas saburzītas, netīras naudaszīmes, un Pārsons neizglītota cilvēka kaligrāfiskajā rokrakstā ierakstīja ziedojumu mazā piezīmju grāmatiņā.

Starp citu, vecais puika, - viņš ieminējās, - dzirdēju, ka mans resgalis jums vakar iešāvis ar "kaķeni". Es viņu par to krietni norāju. Teicu, ka at​ņemšu "kaķeni", ja viņš vēl kādreiz tā darīs.

Liekas, zēns bija nelabā omā, tāpēc ka netika noskatīties kāršanu, -Vinstons noteica.

Jā, ko es gribēju sacīt, tas tikai pierāda, ka gars ir īsts, vai ne? Palaidņi jau viņi ir, bet paraug, kas par centību! Viņi ne par ko citu nedomā kā tikai par Spiegu organizāciju un, protams, par karu. Vai zināt, ko mans mazais meitēns izdarījis, kamēr viņas grupa bijusi ekskursijā kaut kur uz Berkhemstedas pusi?

Viņa pasaukuši vēl divas meitenes līdzi un visu pēcpusdienu sekojusi kādam svešiniekam. Viņas dzinušās tam pakaļ divas stundas, pat meža bie​zoknī, un, kad tikušas Emershemā, nodevušas to patruļai.

- Par ko tad? - Vinstons mazliet apjucis ievaicājās. Pārsons triumfējoši turpināja: - Manam meitēnam radušās aizdomas, ka tam jābūt ienaidnieka aģentam -piemēram, izpletņlēcējam.

Bet nu klausieties galveno, veco zēn. Kā jūs domājat, kas viņu uz to uzvedināja? Viņa ievērojusi, ka svešais valkā savādas kurpes - tādas viņa te nevienam neesot redzējusi. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka tas bijis ārzemnieks. Diezgan atjautīgi no septiņus gadus veca skuķēna, vai ne, ko?

- Kas ar to vīru notika? - ievaicājās Vinstons.

- Nezinu pateikt. Bet es nebrīnītos, ja... - Pārsons izstiepa roku, it kā tēmētu ar šauteni, un zīmīgi paklakšķināja mēli.

- Skaidrs, - Saims izklaidīgi noteica, nepaceldams acis no papīra lapas.

- Zināms, mēs nevaram uzņemties nekādu risku, - Vinstons pasteidzās piekrist.

- Es tikai gribēju teikt, ka ir karš, - Pārsons piebilda.

Itin kā to apstiprinot, viņiem tieši virs galvas tālekrānā atskanēja taures signāls. Taču šoreiz nepasludināja uzvaru kaujas laukā, bet tikai nolasīja kādu Pārpilnības ministrijas paziņojumu.

"Biedri!" sauca dedzīga, jauneklīga balss. "Uzmanību, biedri! Jūs dzirdēsiet jaunu, lielisku ziņu. Mēs esam izcīnījuši spožu uzvaru produkcijas kaujā! Nupat pabeigtie pārskati par visu šķiru patēriņa preču produkciju rāda, ka pagājušajā gadā dzīves standarts cēlies par veseliem divdesmit procentiem. Visā Okeānijā šorīt notika vētrainas, spontānas demonstrācijas, darbaļaudis iznāca no fabrikām un kantoriem un devās gājienos pa ielām, nesot plakātus, kuri pauda viņu pateicību Lielajam Brālim par jauno, laimīgo dzīvi, ko viņa gudrā vadība mums dāvājusi. Nolasīšu dažus nupat publicētos skait​ļus. Pārtikas nozarē..."

Frāze "mūsu jaunā, laimīgā dzīve" atkārtojās vairākas reizes. Pēdējā laikā Pārpilnības ministrija to bija sevišķi iecienījusi. Pārsons, kura uzmanību bija saistījis taures signāls, sēdēja un, muti ieplētis, klausījās svinīgā nopietnībā un pacilātā garlaicībā. Skaitļiem viņš nespēja izsekot, bet noprata, ka šādā vai tādā veidā tie dod iemeslu gandarījumam. Viņš bija izvilcis milzīgu, netīru pīpi, jau līdz pusei pilnu ar apgruzdušu tabaku. Tā kā tabakas deva bija simt gramu nedēļā, reti varēja atļauties pīpi piebāzt līdz malām. Vinstons smēķēja Uzvaras cigareti, piesardzīgi to turēdams līmeniski. Jauno devu varēja saņemt tikai rīt, un viņam vēl atlika vienīgi četras cigaretes. Brīdi viņš centās neklausīties apkārtējos trokšņos un pievērst uzmanību tam, ko vēsta tālekrāns. Likās, bija notikušas pat demonstrācijas, lai pateiktos Lielajam Brālim par šokolādes devas palielinājumu - divdesmit gramu nedēļā. "Un vēl vakar," viņš nodomāja,

"taču paziņoja, ka deva samazināta līdz divdesmit gramiem nedēļā. Vai varēja būt, ka viņi to norīs jau pēc divdesmit četrām stundām?" Jā gan, viņi to norija. Pārsons to norija viegli, dzīvnieciskā trulumā.

Bezacu radījums pie blakusgaldiņa to norija fanātiski, alkatīgi, gatavs vajāt, nodot un likvidēt katru, kas gribētu iebilst, ka pagājušās nedēļas deva bijusi trīsdesmit gramu. Saims arī - komplicētākā veidā, ar dubultdomas palīdzību, - to norija. Vai :iešām viņš, Vinstons, ir vienīgais cilvēks ar atmiņu?

No tālekrānā arvien vēl plūda pasakainā statistika. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu bija vairāk pārtikas, vairāk drēbju, vairāk dzīvokļu, vairāk mēbeļu, vairāk vārāmo katliņu, vairāk kurināmā, vairāk kuģu, vairāk helikopteru, vairāk grāmatu, vairāk bērnu - vairāk visa kā, izņemot slimības, noziegumus un gara vājumu. Ar katru gadu, ar katru minūti viss dzīvē reibinošā ātrumā šāvās augšup. Tāpat kā brīdi iepriekš Saims, Vinstons paņēma karoti un sāka zīmēt sarežģītu rakstu izlietā biezeņa pelēkajā peļķē. Viņš īgni domāja par dzīves materiālo pusi. Vai tā vienmēr bijusi tāda kā tagad? Vai ēdiens vienmēr tā garšojis? Viņš paskatījās apkārt. Pārpildīta telpa zemiem griestiem, neskaitāmu ķermeņu pieskārienos nosmulētām sienām; nolietoti dzelzs galdiņi un krēsli tik tuvu cits citam, ka sēžot sadūrās ēdēju elkoņi; saliektas karotes, robainas paplātes, apdauzītas baltas krūzītes; visas virsmas apķepušas, netīrumiem pilnām plaisām; ieskāba smaka, kas cēlās no slikta degvīna, sliktas kafijas, kopkatla biezeņa un netīrām drēbēm. Vēderā un uz ādas vienmēr kņudēja apriebums, it kā viltīgā kārtā būtu atņemts kaut kas, uz ko būtu tiesības. Tiesa, neko daudz savādāku viņš neatcerējās. Cik vien varēja atminēt, nekad nebija bijis diezgan ēdiena, nekad nebija bijis veselu zeķu vai veļas, mēbeles bija bijušas pussalūzušas, telpas nepietiekami apkurinātas, metro vagoni pārpildīti, nami pussagruvuši, maize melna, tēja grūti dabūjama, kafija negaršīga, cigarešu par maz - nekas lēts un bez ierobežojumiem dabūjams, vienīgi sintētiskais degvīns. Un, lai gan, protams, ķermenim novecojoties, viss gāja uz ļauno pusi, vai tas, ka arvien vairāk apriebās mūžīgās neērtības, netīrība un trūkums, nebeidzamās ziemas, piesvīdušās zeķes, lifti, kas nekad nedarbojās, aukstais ūdens, graudainās ziepes, cigaretes, kuras juka ārā, negaršīgais ēdiens, - vai tas nenorādīja, ka lietu dabiskā kārtība tāda nebūt nav? Kāpēc tas viss liktos neciešams, ja kaut kur atmiņas dziļumā neglabātos jausma, ka kādreiz bijis citādi?Viņš atkal paskatījās apkārt ēdnīcā. Gandrīz visi cilvēki bija neglīti un tādi būtu arī tad, ja nebūtu ģērbušies zilajos formas virsvalkos. Telpas otrā galā pie galdiņa vientuļš sēdēja un, aizdomīgi apkārt skatīdamies, dzēra kafiju sīks, mazs vīrelis, kas dīvaini atgādināja vaboli. "Cik viegli," domāja Vinstons, "ir noticēt, ka Okeānijā eksistē un pat ir vairākumā fiziskais tips, ko partija rāda kā ideālu, - muskuļaini liela auguma jaunekļi un jaunavas pilnīgām krūtīm, gaišiem matiem, rosīgi, saulē iedegusi, bezrūpīgi -, ja vien nepaskatās apkārt." Patiesībā, cik viņš varēja spriest, ļaužu vairums Pirmajā aerodromā bija maza auguma, tumšiem matiem un neglīti. Dīvaini bija vērot, kā ministrijās bija savairojies tieši šis vaboles tips: maza auguma, paresns, agri aizmetušos vēderu, īsām kājām, ātrām, steidzīgām kustībām un ļoti mazām acīm tuklā, neizteiksmīgā sejā. Likās, šis tips partijas valstī attīstījās vislabāk.Pārpilnības ministrijas paziņojums beidzās ar otru taures signālu, un pēc tam sāka raidīt skaņuplates. Pārsons, ko skaitļu birums bija iešūpojis miglainā sajūsmā, izņēma pīpi no mutes.Pārpilnības ministrija šogad tiešām veikusi lielisku darbu, - viņš noteica, atzinīgi pamādams ar galvu. - Starp citu, Smit, vecais puika, vai jums nav kāda lieka žiletīte, ko jūs varētu man aizdot?Nevienas pašas, - Vinstons sacīja. - Jau sešas nedēļas pats skujos ar vecu žileti.Tā, tā - es tikai tāpat ieminējos, veco zēn.- Man žēl, bet nav, - Vinstons noteica.Pēkšķīgā balss pie blakusgaldiņa, ministrijas ziņojuma laikā uz brīdi apklususi, atkal sāka vāvuļot tikpat skaļi kā iepriekš. Vinstons pēkšņi atģidās, ka diezin kāpēc bija sācis domāt par Pārsona kundzi, sievieti ar šķipsnās salipušajiem matiem un pieputējušām grumbām pierē. Vēlākais, divu gadu laikā bērni viņu nodos domu policijai. Pārsona kundzi likvidēs.

Saimu likvidēs. Viņu pašu, Vinstonu, likvidēs. Obraienu likvidēs. Turpretī Pārsonu nekad nelikvidēs.

Bezacu radījumu ar pēkšķīgo balsi nekad nelikvidēs. Arī vabolēm līdzīgos vīreļus, kuri tik žigli tekalēja pa ministrijas gaiteņu labirintiem, nelikvidēs. Un meiteni ar tumšajiem matiem, to, kas strādāja Daiļliteratūras nodaļā, arī nelikvidēs. Viņam šķita, ka viņš instinktīvi nojaustu, kurš paliks dzīvs un kurš aizies bojā, lai gan nebija viegli pateikt, kas īsti nodrošināja pastāvēšanu.Šajā mirklī kaut kas ar spēju

grūdienu viņu izsita no sapņainajām pārdomām. Jaunava pie blakusgaldiņa bija pagriezusies un skatījās viņā. Tā bija meitene ar tumšajiem matiem. Tā viņu uzlūkoja iesānis, bet dīvainā neatlaidībā. Tiklīdz viņu skatieni satikās, viņa novērsa acis.Vinstonam izspiedās sviedri uz muguras. Viņš pēkšņi sarāvās briesmīgās bailēs. Tās gan tūliņ pārgāja, bet arvien vēl palika neatvairāma neomulības jutoņa. Kāpēc šī meitene viņu novēro? Kāpēc viņam visur seko? Kā par nelaimi, viņš nevarēja atcerēties, vai viņa jau sēdējusi pie galdiņa, kad viņš te apsēdās, vai pienākusi vēlāk. Lai nu kā, vismaz vakar, divu Naida minūšu laikā, viņa bija sēdējusi viņam tieši aiz muguras, kad nebija redzamas vajadzības to darīt. Droši vien viņas īstais nolūks bija viņu novērot, lai dzirdētu, vai viņš kliedz pietiekami skaļi.Viņam atkal ienāca prātā agrākā doma: droši vien viņa vēl nav domu policijas aģente, bet tieši amatieres spiedzes ir visbīstamākās. Viņš nezināja, cik ilgi meitene bija viņu novērojusi; varbūt veselas piecas minūtes, un iespējams, ka viņš nebija visu laiku pilnīgi valdījis pār vaibstiem. Bija ārkārtīgi bīstami aizklīst domās citu ļaužu klātienē vai tālekrāna sniedzamības robežās. Visniecīgākais sīkums varēja nodot. Muskuļu nervoza paraustīšanās, nevilšs baiļpilns skatiens, ieradums murmināt savā nodabā - viss, kas norādīja uz atkāpšanos no normālā vai uz kaut ko slēpjamu. Neatbilstoša sejas izteiksme (piemēram, neticīgs smīns, kad paziņoja kādu uzvaru) jau pati par sevi bija sodāms pārkāpums. Jaunrunā tam bija pat īpašs vārds: to sauca par "sejas noziegumu".Jaunava atkal bija pagriezusi viņam muguru. Galu galā varbūt tā viņam nemaz nesekoja, varbūt divās pēdējās dienās tikai nejauši gadījusies tuvumā. Cigarete bija nodzisusi, un viņš to rūpīgi nolika uz galda malas. Izsmēķēs pēc darba, ja vien tabaka nebūs izbirusi. Pilnīgi ticams, ka vīrietis pie blakusgaldiņa ir domu policijas spiegs, un pilnīgi ticams, ka pēc trim dienām viņš, Vinstons, jau būs Mīlestības ministrijas pagrabos; bet cigaretes galu nedrīkstēja izniekot. Saims bija salocījis savu papīra lapu un noglabāja kabatā. Pār-sons atkal bija sācis runāt.- Veco zēn, vai esmu jums stāstījis, - viņš teica, klusu smiedamies ar pīpes kātu zobos, - kā mani knēveļi vienreiz pielaida uguni vecas tirgus sievas brunčiem, novērojuši, ka tā ietin desas plakātā ar Lielā Brāļa ģīmetni? Pielīduši viņai no muguras un ar sērkociņiem pielaiduši uguni. Ja nemaldos, viņa krietni vien apdegusi. Vai nav palaidņi, ko? Bet zina, kas jādara. Spiegos viņi tagad dabū pirmās šķiras apmācību - pat vēl labāku nekā manos laikos. Vai zināt jaunāko, kas viņiem tagad izdalīts? Ausu taures, ar ko klausīties pa atslēgu caurumiem. Mans meitēns vienu aizvakar pārnesa mājās un izmēģināja pie mūsu dzīvojamās istabas durvīm - teica, varot dzirdēt divreiz labāk nekā ar pliku ausi. Zināms, tā jau ir tikai rotaļlieta. Bet tas viņus tomēr vedina uz pareizajām domām, vai ne, ko?Šajā mirklī no tālekrāna atskanēja spalgs svilpiens. Tas bija signāls, ka jāatgriežas darbā. Visi trīs vīri uzlēca kājās, lai mestos drūzmā pie liftiem, un atlikusī tabaka izbira no Vinstona cigaretes.

VI Vinstons rakstīja dienasgrāmatā: Tas bija pirms trim gadiem vēlā vakarā šaurā sānieliņā netālu no lielas dzelzceļa stacijas. Viņa stāvēja pie kāda nama vārtiem zem laternas, kas bija tik tumša, ka gandrīz neko nevarēja redzēt. Viņai bija jauna, ar biezu smiņķa kārtu notriepta seja. Taisni šis izkrāsojums man iepatikās - maskai līdzīgā, biezi nopūderētā baltā seja un spilgti sarkanās lūpas. Partijnieces nekad ne-krāsojas. Ielā nevienu neredzēja, tuvumā nebija tālekrānu. Viņa prasīja divus dolārus. Es...

Acumirklī bija pārāk grūti turpināt. Viņš aizvēra acis un spieda pirkstus pie plakstiem, pūlēdamies atgaiņāt vīziju, kas neatlaidīgi uzmācās. Viņš juta gandrīz neatvairāmu kārdinājumu skaļā balsī izkliegt rupjus vārdus. Vai sist galvu pret sienu, apgāzt galdu, izsviest tintes pudeli pa logu - padarīt kaut ko varmācīgu, trokšņainu vai sāpīgu, lai padzītu atmiņas, kas viņu mocīja.

"Tavs ļaunākais ienaidnieks," viņš domāja, "ir tavi paša nervi. Iekšējais spriegums ik mirkli var izpausties redzamos simptomos." Vinstons atcerējās kādu cilvēku, ko pirms dažām nedēļām bija saticis uz ielas: tas bija gluži parasta izskata vīrietis, partijas biedrs, trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs, pagarš un pavājš, ar portfeli rokā. Viņi bija dažus metrus viens no otra, kad pretimnācēja sejas kreisā

puse pēkšņi sarāvās kā krampjos. Viņiem mijoties, tas atkārtojās, tā bija tikai paraustīšanās, trīsa, ātra kā fotoaparāta klikšķis, bet acīmredzot parasta. Toreiz viņš bija nodomājis: "Tas nabadziņš nav glābjams."

Visbriesmīgākais bija, ka šī kustība varēja būt gluži neapzināta. Tāpat nāves briesmas draudēja no runāšanas miegā. Viņš nevarēja iedomā​ties, kā no tās varētu izsargāties.

Vinstons ievilka elpu un rakstīja tālāk: Gāju viņai līdzi, iekšā pa vārtiem, cauri mājas pagalmam, un nokļuvu pagrabstāva dzīvokļa virtuvē. Pie sienas bija gulta un uz galda - petrolejas lampa ar ļoti mazu liesmu...

Viņš sakoda zobus. Viņam gribējās nospļauties. Domājot par sievieti pagrab dzīvokļa virtuvē, Vinstonam prātā ienāca viņa sieva Katrīna. Vinstons bija precējies, vismaz bijis; un, domājams, bija arī tagad, jo sieva, cik viņš zināja, vēl dzīvoja. Viņam likās, ka atkal elpotu pagrabstāva virtuves silto, sasmakušo gaisu; tas oda pēc blaktīm, netīrām drēbēm un šķebīgas, lētas smaržas, kura tomēr viņu kairināja, tāpēc ka neviena partijniece smaržas nelietoja; nemaz nebija iedomājams, ka varētu lietot. Tikai proletārietes lie​toja smaržas. Viņa atmiņā šī smarža nešķirami saistījās ar prostitūciju.

Toreiz ar to sievieti tas bija viņa pirmais solis neceļos kopš apmēram diviem gadiem. Zināms, ar prostitūtām ielaisties bija noliegts, bet tas piederēja pie tiem likumiem, ko šad tad drīkstēja pārkāpt. Tas bija bīstami, tomēr nebija dzīvības vai nāves jautājums. Par sakariem ar prostitūtu varēja dabūt piecus gadus darba nometnē, ne vairāk, ja nekāds cits pārkāpums nebija izdarīts. Un tas bija arī diezgan viegli noliedzams, ja vien nepieķēra tieši akta brīdī. Nabadzīgajos pilsētas iecirkņos mudžēt mudžēja sievietes, kas bija ar mieru pārdoties. Dažas varēja salīgt pat par pudeli degvīna, ko proletāriešiem bija noliegts dzert. Klusējot partija pat tiecās veicināt prostitūciju kā ventili instinktiem, kurus nevarēja pilnīgi apspiest. Izlaidība vien vēl nebija tik bīs​tama, kamēr tā palika slepena un bez prieka un kamēr tai nodevās ar zemākās un nicināmās šķiras sievieti. Nepiedodams noziegums bija netiklība partijas biedru un biedreņu starpā. Bet - lai gan tas bija viens no noziegumiem, kuros atzinās bez izņēmuma visi apsūdzētie lielajās tīrīšanās, - bija grūti iedomā​ties, ka tādas lietas īstenībā varētu notikt.

Partijas nolūks bija ne vien aizkavēt vīriešus un sievietes nodibināt saites, ko būtu grūti kontrolēt.

Tās patiesais mērķis, kaut arī tas nekur netika klaji izpausts, bija atņemt dzimumaktam baudu un prieku. īsti kaislīga kā laulībā, tā ārpus tās bija nevis mīlestība, bet erotika. Katrai laulībai partijas biedru starpā bija jādabū īpaši šim uzdevumam radītas komisijas atļauja, un - lai gan šis princips nekur nebija skaidri deklarēts - to nekad nedeva pāriem, kas radīja iespaidu, ka to starpā varētu pastāvēt fiziska pievilcība.

Vienīgais atzītais laulības uzdevums bija radīt bērnus, kuri kalpotu partijai. Miesīgi sakari bija jāuzskata par puslīdz riebīgu, bet nepieciešamu, mazsvarīgu norisi, kaut ko līdzīgu klizmai. Tas atkal nekur nebija tieši vārdos izteikts, bet šo domu iepotēja katram partijas biedram jau no bērnības. Pastāvēja pat tādas organizācijas kā Jaunatnes antiseksa apvienība, kas aizstāvēja pilnīgu atturību dzimumu starpā. Bērnus bija paredzēts radīt ar mākslīgu apaugļošanu (jaunrunā to apzīmēja ar vārdu "artsema") un audzināt valsts iestādēs. Vinstons zināja, ka tas nebija gluži nopietni domāts, tomēr itin labi iekļāvās partijas ideoloģijā.

Partija mēģināja iznīdēt dzimumdziņu, bet, ja to nebūtu iespējams iznīcināt, tad vismaz sakropļot un nomelnot. Viņš nezināja, kāpēc tas tā bija, bet likās gluži dabiski, ka tā jābūt. Un, ciktāl tas attiecas uz sievietēm, partijas pūles bija ļoti sekmīgas.

Viņš atkal atcerējās Katrīnu. Nu jau būs deviņi, desmit - gandrīz vienpadsmit gadi, kopš viņi ir izšķīrušies. Savādi, cik reti Katrīna viņam ienāca prātā. Reizēm viņš veselām dienām varēja pavisam piemirst, ka reiz bijis precējies. Viņi tikai kādus piecpadsmit mēnešus bija nodzīvojuši kopā. Partija neļāva šķirt laulību, bet neliedza pāriem dzīvot šķirti gadījumos, ja nebija bērnu.

Katrīna bija liela auguma, gaišiem matiem, ļoti stalta, skaistām kustībām. Viņai bija pašapzinīga seja ar ērgļa degunu, seja, kas izskatījās gandrīz aristokrātiska, bet aiz šķietamā vaibstu cēluma neslēpās gandrīz nekas. Jau ļoti agri laulības dzīvē viņš bija nopratis - varbūt vienīgi tāpēc, ka pazina viņu intīmāk nekā citus cilvēkus, - ka garīgi viņa ir noteikti visstulbākā, vulgārākā, tukšākā būtne, kādu vien viņam gadījies satikt. Viņai galvā nebija nevienas pašas domas, kas nebūtu partijas sauklis, un nebija nevienas,

absolūti nevienas muļķības, kurai viņa nepiekristu, ja tās pasludināja partija. "Cilvēks -skaņuplate," kā viņš to klusībā mēdza dēvēt. Taču viņš būtu pacietis dzīvi ar šo sievieti, ja nebūtu viens apstāklis dzimumattiecības.

Tiklīdz viņš Katrīnai pieskārās, viņa it kā sarāvās un sastinga. Viņu apskaut bija tikpat kā apskaut koka lelli. Un dīvainākais, ka pat tad, kad Katrīna spieda viņu sev klāt, viņam bija tāda sajūta, ka tā viņu tajā pašā laikā no visa spēka atgrūstu. Šo iespaidu radīja viņas muskuļu stīvums. Viņa gulēja aizvērtām acīm, nedz pretodamās, nedz sadarbodamās, tikai padodamās. Tas bija ļoti nepatīkami un pēc kāda laika - riebīgi. Bet pat tad Vinstons būtu pacietis dzīvi ar viņu, ja viņi būtu vienojušies atturēties no fiziskas tuvības. Taču dīvainā kārtā Katrīna tam nepiekrita. Viņa teica, ka viņiem, ja vien iespējams, jāradot bērns. Tāpēc, ja vien negadījās kāds kavēklis, akts notika regulāri reizi nedēļā. Viņa pat mēdza Vinstonam to jau no rīta atgādināt kā darbu, kas vakarā jāpadara un ko nedrīkst piemirst. Viņa to apzīmēja divējiem izteicieniem. Viens bija "radīt bērnu" un otrs - "izpildīt mūsu pienākumu pret partiju" (jā, viņa tiešām lietoja šo apzīmējumu). Drīz vien viņam, noliktai dienai tuvojoties, uzmācās īstas šausmas. Bet, par laimi, bērns tomēr neradās; beidzot viņa piekrita, ka nav vērts vairs mēģināt, un drīz pēc tam viņi izšķīrās.

Vinstons viegli nopūtās. Viņš atkal paņēma spalvu un rakstīja: Viņa atkrita gultā un tūliņ bez kāda sagatavojuma visrupjākā, vispretīgākā veidā, kādu vien var iedomāties, pacēla brunčus. Es...

Viņš garā redzēja sevi stāvam krēslainajā lampas gaismā ar blakšu un lētā parfīma smaku nāsīs un neveiksmes un riebuma jūtām sirdī, un šajās jūtās pat tobrīd jaucās atmiņas par Katrīnas balto augumu, ko bija sastindzinājusi partijas hipnotiskā vara. Kāpēc tam arvien bija tā jābūt? Kāpēc viņam nevarēja būt pašam sava sieviete, kāpēc viņam reizi pa diviem gadiem jāvārtās šajos dubļos? Bet īsts mīlas sakars bija gandrīz neiedomājams. Partijnieces visas bija vienādas. Atturība bija dziļi iesakņojusies viņās kā uzticība partijai. Ar rūpīgu sagatavojumu jau agrā bērnībā, ar sporta nodarbībām un aukstu ūdeni, ar muļķībām, ko tām iepotēja skolā, Spiegos un Jaunatnes līgā, ar lekcijām, parādēm, dziesmām, saukļiem un kareivīgu mūziku no viņām bija izdzītas dabiskās jūtas. Prāts viņam teica, ka jābūt izņēmumiem, bet sirds tam neticēja. Viņas visas bija aukstas, gluži tādas, kādas partija vēlējās. Un, ja viņš kaut ko gribēja vēl vairāk nekā mīlētam būt, tad - nojaukt šo tikumības valni vismaz reizi visā savā mūžā. Dzimumakts, sekmīgi izdarīts, bija dumpība. Iekāre bija domu noziegums. Pat Katrīnu atmodināt, ja tas viņam būtu iz​devies, būtu tikpat nosodāma rīcība kā pavešana, kaut arī Katrīna bija viņa sieva.

Bet bija jāuzraksta beigas. Viņš rakstīja: Es uzgriezu liesmu augstāk. Gaismā ieraudzīju...

Pēc pustumsas petrolejas lampas vājā gaisma likās ļoti spilgta. Nu tikai viņš šo sievieti īsti ieraudzīja. Viņš paspēra soli uz tās pusi un tad apstājās, svārstīdamies starp iekāri un šausmām. Viņš skaudri apzinājās risku, ko bija uzņēmies, šurp nākot. Bija pilnīgi iespējams, ka, ārā izejot, viņu saķers patruļa; varēja pat gadīties, ka tā viņu jau gaida. Vai tad viņš varēja no šejienes iziet, pat nepadarījis to, kā dēļ bija nācis?...

Tas jāuzraksta, tas jāizsūdz. Lampas gaismā viņš pēkšņi bija ieraudzījis, ka sieviete ir veca. Viņas seju klāja tik bieza pūdera un smiņķa kārta, ka tā atgādināja kartona masku, kas varētu ieplaisāt. Matos bija sirmas šķipsnas; bet visbriesmīgākais - viņas mute bija mazliet pavērusies, atklājot pilnīgi tukšu dobumu. Viņai nemaz nebija zobu.

Viņš steigā rakstīja kricelīgā rokrakstā: Gaismā ieraudzīju, ka viņa ir veca sieviete, vismaz piecdesmit gadu veca. Bet es gāju un tomēr to padarīju.

Viņš atkal piespieda pirkstus pie plakstiem. Beidzot viņš to bija uzrakstījis, bet nekas nemainījās.

Terapija nebija attaisnojusies. Tieksme pilnā kaklā kliegt rupjus vārdus bija tikpat stipra kā vienmēr.

VII

Ja ir cerība (Vinstons rakstīja), tad tā ir proletariātā.

Ja ir cerība, tai jābūt proletariātā, jo tikai tur, lielajās, novārtā pamestajās masās, astoņdesmit piecos procentos Okeānijas iedzīvotāju gan var rasties spēks, kas satriektu partiju. Partiju nevar sagraut no iekšienes. Tās ienaidniekiem, ja tai vispār ir ienaidnieki, nav iespējas sapulcēties, satikties vai citam citu iepazīt. Pat ja leģendārā Brālība pastāvētu, kas ir iespējams, tad nav iedomājams, ka tās locekļi varētu sapulcēties vairāk par diviem vai trim. Dumpība jau ir acu skatiens, balss noskaņa; augstākais, retumis kāds čukstus izteikts vārds. Bet proletariātam, ja vien tas kaut kā nonāktu līdz sava spēka apziņai, konspirācija nemaz nebūtu nepieciešama. Tam tikai vajadzētu piecelties un nopurināties - tā zirgs nokrata mušas. Ja proletariāts gribētu, tas varētu partiju sagraut jau rīt. Reiz taču tam būtu pie šīs atziņas jānonāk.

Un tomēr...

Vinstons atcerējās, kā reiz bija gājis pa ļaužu pilnu ielu, kad no kādas sānielas mazliet tālāk priekšā bija atskanējis briesmīgs, simtbalsīgs - sieviešu balsu - kliedziens. Tas bija draudīgs, varens dusmu un izmisuma kliedziens, dobjš, skaļš "O-o-o-o!", kas aizviļņoja un atbalsojās kā milzu zvana dunoņa. Viņa sirds bija salēkusies. "Dumpis! Proletariāts beidzot saceļas!" viņš bija nodomājis. Sasniedzis nemiera vietu, viņš ieraudzīja pūli - divus vai trīs simtus sieviešu, kas drūzmējās ap kādas ielas tirgotavas novietni tik traģiskām sejām, kādas varētu būt nāvei nolemtiem pasažieriem grimstošā kuģī. Taču jau nākamajā mirklī vispārējais izmisums pārtapa daudzās jo sīkās ķildās. Likās, pie vienas novietnes bija pārdoti alvoti kastroļi. Tie bija neizturīgi, ļoti zemas kvalitātes, bet vārāmie katli vienmēr bija grūti dabūjami. Nu krājums bija negaidot izsīcis. Laimīgās ieguvējas, pārējo raustītas un grūstītas, gribēja tikt projām ar saviem kastroļiem, kamēr desmitiem citu cēla troksni ap novietni un apsūdzēja pārdevēju netaisnā sadalījumā un atlikušās preces slēpšanā. Atkal atskanēja spalgi kliedzieni. Divas bramanīgas sievas, viena atrisušiem, izspūrušiem matiem, bija saķērušas kastroli un gribēja to izraut viena otrai no rokām. Brīdi abas stīvējās, tad kastrolim notrūka osa. Vinstons ar riebumu noskatījās viņās. Taču kāds baigs spēks, kaut arī tikai vienu mirkli, bija ieskanējies jau šo pāris simtu rīkļu kliedzienā. Kāpēc viņi nevarēja tā kliegt tur, kur tam tiešām būtu nozīme?

Viņš rakstīja: Kamēr viņi nekļūs apzinīgi, viņi nesacelsies, un viņi nevar kļūt apzinīgi, kamēr nav sacēlušies.

Tas, viņš apsvēra, gandrīz izklausījās pēc izraksta no partijas teorijas grāmatām. Protams, partija lielījās, ka esot atbrīvojusi proletariātu no paverdzināšanas. Pirms revolūcijas kapitālisti proletāriešus briesmīgi apspieduši, pēruši un mērdējuši badā, sievietes bijušas spiestas strādāt ogļraktuvēs (patiesībā sievietes arvien vēl strādāja ogļraktuvēs), bērni tikuši pārdoti fabrikām jau sešu gadu vecumā. Bet tajā pašā laikā, uzticīga dubultdomas principiem, partija mācīja, ka proletārieši ir zemāki radījumi, kas jātur atkarībā kā lopi, pārvaldot tos ar nedaudziem ļoti vienkāršiem likumiem. Patiesībā par proletāriešiem ļoti maz kas bija zināms. Daudz zināt nevajadzēja. Kamēr tie joprojām strādāja un vairojās, nekam citam, ko tie darīja, nebija nozīmes. Savā vaļā atstāti, gluži kā Argentīnas klajumos palaisti lopi tie bija atgriezušies pie dzīvesveida, kas tiem likās dabisks, it kā pēc senču paraugiem veidots. Proletārieši piedzima, uzauga ielu notekās, divpadsmit gadu veci sāka strādāt, pārdzīvoja īsu skaistuma un dzimumjūtu ziedu laiku, divdesmit gadu vecumā apprecējās, trīsdesmit gados bija pusmūžā un lielāko tiesu nomira sešdesmit gadus veci. Viņu garīgās prasības aizstāja grūts fizisks darbs, mājas un bērnu kopšana, sīkas ķildas ar kaimiņiem, filmas, futbols, alus un, par visām lietām, azartspēles. Viņus nebija grūti pārvaldīt.

Viņu starpā vienmēr darbojās daži domu policijas aģenti; tie izplatīja nepatiesas baumas un atzīmēja un nogādāja pie malas retos indivīdus, kas varēja kļūt bīstami; netika mēģināts proletāriešiem iepotēt partijas ideoloģiju. Stipras politiskas jūtas proletāriešiem nebija vēlamas. No viņiem vairāk neko neprasīja - tikai primitīvu patriotismu, pie kā varēja apelēt ikreiz, kad viņiem vajadzēja samierināties ar ilgākām darba stundām un samazinātām devām. Pat ja viņi izrādīja neapmierinātību, kā tas reizēm arī notika, viņu nemiers ne pie kā nenoveda, jo, vispārīgām idejām trūkstot, viņi saskatīja tikai sīkas, atsevišķas nepatikšanas vai netaisnības. Lielākie ļaunumi viņiem palika nepamanīti. Proletāriešu

lielākajai tiesai dzīvokļos pat nebija tālekrānu. Pat civilā policija ļoti reti iejaucās viņu dzīvē.

Noziegumu skaits Londonā bija ļoti liels, bija vesels leģions zagļu, bandītu, prostitūtu, narkotisko vielu tirgotāju un visāda veida noziedznieku; bet, tā kā tas viss notika proletariāta vidū, tam nebija nozīmes.

Visos morāles jautājumos proletāriešiem bija atļauts turēties pie savu senču tikumiem. No viņiem neprasīja partijas seksuālo puritānismu. Izvirtība netika sodīta; laulības šķiršana bija atļauta. Pat reliģijai nebūtu likti šķēršļi, ja proletariāts būtu parādījis kādu tieksmi vai ilgas pēc tās. Proletāriešus neturēja nekādās aizdo​mās. Partijas sauklis skanēja: "Proletārieši un dzīvnieki ir brīvi."

Vinstons pasniedzās lejup un uzmanīgi pakasīja paplašināto vēnu čūlu. Tā atkal bija sākusi niezēt.

Vienmēr bija jāatgriežas pie nespējas izzināt, kāda īsti bijusi dzīve pirms revolūcijas. Viņš izņēma no atvilktnes skolēnu vēstures mācību grāmatu, ko bija patapinājis no Pārsona kundzes, un ierakstīja kādu vietu no tās dienasgrāmatā: Senos laikos (tā tur bija teikts), pirms slavenās revolūcijas, Londona nebija tā skaistā pilsēta, kādu to tagad pazīstam. Tā bija tumša, netīra, nožēlojama vieta, kur gandrīz nevienam nebija diezgan, ko ēst, un kur simtiem tūkstošu cilvēku nebija kurpju kājās un pat pajumtes, kur gulēt. Bērniem jūsu vecumā bija divpadsmit stundu dienā jāvergo cietsirdīgiem kungiem, kas tos pēra ar pātagām, ja tie strādāja pārāk lēni, un ēst deva tikai sakaltušas garozas ar ūdeni. Taču visas šīs briesmīgās nabadzības vidū Londonā bija dažas lielas, skaistas mājas, kurās dzīvoja bagātnieki, un tos reizēm apkalpoja ne mazāk kā trīsdesmit sulaiņu. Sos bagātniekus sauca par kapitālistiem. Tie bija resni, atbaidoši vīri ļaunām sejām, līdzīgi attēlam pretējā lappusē. Jūs varat redzēt, ka kapitālists ir ģērbies garos, melnos svārkos, tos sauca par fraku, un galvā tam dīvaina, spoža, krāsns dūmvadam līdzīga cepure, ko sauca par cilindru. Tā bija kapitālistu uniforma, un nevienam citam to nebija atļauts valkāt. Viss pasaulē piederēja kapitālistiem, un visi citi bija viņu vergi. Viņiem piederēja visa zeme, visi nami, visas fabrikas un visa nauda. Ja kāds viņiem neklausīja, viņi to varēja iemest cietumā vai atlaist no darba un nomērdēt badā. Ja kāds vienkāršs cilvēks gribēja uzrunāt kapitālistu, viņam bija jāsaliecas un jāpaklanās, jānoņem cepure un jāsauc tas par kungu. Visu kapitālistu virsvadoni sauca par karali un...

Vinstons jau zināja uzskaites turpinājumu no galvas. Tur būs bīskapi amata tērpos ar platām piedurknēm, tiesneši sermuļādas talāros, kauna stabs, sieksta, spaidu darbi, pletne, Londonas mēra bankets un pāvesta kājas pirksta skūpstīšanas paraža. Bija arī kaut kas, ko sauca jus primae noctis jeb pirmās nakts tiesības, kuras droši vien skolas grāmatā nebūs minētas. Tas bija likums, kurš kapitālistam deva tiesības gulēt ar katru sievieti, kas strādāja viņa fabrikās.

Kā lai zina, cik tur ir melu? Varēja būt tiesa, ka caurmērā cilvēkam kā sugas pārstāvim tagad klājas labāk, nekā bija klājies pirms revolūcijas. Vienīgā liecība, ka tas nav tiesa, ir mēmais protests sevī, instinktīva nojauta, ka pašreizējie dzīves apstākļi ir neciešami un ka citos laikos tie būs bijuši citādi. Viņš atskārta, ka tagadnes īsti raksturīgā īpašība ir nevis tās nežēlība un nedrošība, bet gluži vienkārši tās kailums, netīrība, trulums. Ja paskatījās apkārt, dzīvei nebija nekādas līdzības ne tikvien ar meliem, kas plūda no tālekrāniem, bet arī ar ideāliem, ko partija centās sasniegt. Lielā mērā tā, pat partijas biedriem, bija neitrāla un nepolitiska, vienkārša nokaušanās ar apnicīgiem pienākumiem un darbiem, cīņa par sēdvietu metro vagonā, cauru zeķu lāpīšana, taujāšana pēc saharīna tabletēm. Partijas centienu galamērķis bija kaut kas milzīgs, baigs un mirdzošs - tērauda un betona pasaule ar kolosālām mašīnām un briesmīgiem ieročiem - karavīru un fanātiķu nācija, kas soļo absolūtā vienībā, domā vienas un tās pašas domas un izkliedz vienus un tos pašus saukļus, nemitīgi strādā, karo, triumfē, vajā pretiniekus - trīssimt miljonu cilvēku ar vienu seju. īstenība bija pussabrukušas, netīras pilsētas, kur noliesējuši, pavārguši ļautiņi vilkās šurpu turpu caurām kurpēm kājās un dzīvoja nolaistās deviņpadsmitā gadsimta ēkās, kur vienmēr smirdēja pēc skābiem kāpostiem un vaļējām atejām. Vinstonam likās, ka viņš redz Londonas vīziju - plašu drupu lauku, miljoniem mēslu kastu pilsētu; tās vidū ainojas Pārsona kundze, sieviete ar grumbainu seju un šķipsnās salipušiem matiem, kura nevarīgi noņemas gar aizsprostojušos izlietni.

Viņš pasniedzās lejup un atkal pakasīja potīti. Dienu un nakti tālekrāni deldēja ausis ar statistiku, kas pierādīja, ka ļaudīm tagad esot vairāk pārtikas, vairāk drēbju, labāki dzīvokļi, labākas izpriecas, ka tie dzīvojot ilgāk, strādājot īsākas stundas, esot garāki, veselīgāki, stiprāki, laimīgāki, gudrāki, labāk audzināti nekā cilvēki, kas dzīvojuši pirms piecdesmit gadiem. Ne vārda no tā nevarēja nedz pierādīt, nedz atspēkot. Piemēram, partija apgalvoja, ka tagad četrdesmit procentu pieaugušo proletāriešu esot lasīt un rakstīt pratēji; pirms revolūcijas, kā teica, to esot bijis tikai piecpadsmit procentu. Partija apgalvoja, ka zīdaiņu mirstības koeficients tagad esot simt sešdesmit no tūkstoša, turpretī pirms revolūcijas tas bijis trīs simti - un tā joprojām. Tas bija kā viens vienādojums ar diviem nezināmajiem. Pilnīgi iespējams, ka burtiski katrs vārds vēstures grāmatās, pat tādas lietas, ko atzina bez iebildumiem, ir skaidra izdoma.

Viņam nebija nekādu pierādījumu, ka kādreiz bijis tāds likums kā jus primae noctis vai tāds radījums kā kapitālists, vai tāds apģērba pie​derums kā cilindrs.

Viss izgaisa miglā. Pagātne bija izdzēsta, dzēsums aizmirsts, meli kļuva patiesība. Tikai vienreiz mūžā viņš bija turējis rokās - pēc notikušā tas bija svarīgi - konkrētu, nepārprotamu falsifikācijas pierādījumu. Viņš to bija turējis pirkstos veselas trīsdesmit sekundes. Tas bija noticis 1973. gadā vismaz viņš zināja, ka ap to laiku, kad viņi ar Katrīnu bija šķīrušies. Bet īstais atklājuma datums bija septiņus vai astoņus gadus agrāk.

Lieta patiesībā sākās sešdesmito gadu vidū, lielo tīrīšanu laikā, kad reizi par visām reizēm likvidēja īstos revolūcijas vadoņus. 1970. gadā neviens no tiem vairs nebija dzīvs, izņemot pašu Lielo Brāli. Visi citi tajā laikā jau bija atmaskoti kā nodevēji un kontrrevolucionāri. Goldsteins bija aizbēdzis un paslēpies, neviens nezināja, kur, un no citiem daži bija gluži vienkārši pazuduši, taču lielāko vairumu likvidēja pēc teatrālām tiesāšanām, kuru laikā tie atzinās savos noziegumos. Starp pēdējiem atlikušajiem bija Džonss, Āronsons un Raterfords. Šie trīs laikam bija apcietināti 1965. gadā. Kā bieži mēdza gadīties, viņi nozuda uz gadu vai ilgāk, tā ka neviens nezināja, vai viņi ir dzīvi vai miruši, un tad pēkšņi parādījās, lai parastajā veidā paši sevi apsūdzētu. Viņi bija atzinušies sakaru uzturēšanā ar ienaidnieku (arī toreiz ienaidnieks bija Eirāzija), valsts naudas piesavinājumā, vairāku uzticamu partijas biedru noslepkavošanā, intrigās pret Lielo Brāli, kuras sākušās jau sen pirms revolūcijas, un sabotāžas aktos, kas bijuši par cēloni vairāku simttūkstošu cilvēku nāvei. Pēc šīs grēksūdzes viņiem tapa piedots, viņi tika uzņemti atpakaļ partijā un iecelti amatos, kas patiesībā gan bija tikai formāli, bet izklausījās svarīgi. Visi trīs ievietoja laikrakstā Times garus nožēlas rakstus, kur iztirzāja savas atkrišanas iemeslus un solījās laboties.Kādu laiku pēc viņu atbrīvošanas Vinstons tiešām bija visus trīs redzējis kafejnīcā "Zem kastaņas". Viņš vēl atcerējās bailes un valdzinājumu, kādā bija tos paslepšus novērojis. Šie vīri bija daudz vecāki par viņu, vecās pasaules relikvijas, gandrīz pēdējās lielās figūras, kas atlikušas no varonīgajām partijas sākuma dienām. Ar tām joprojām tikko jaušami saistījās pagrīdes cīņas un pilsoņu kara oreols. Vinstonam likās lai gan jau toreiz fakti un datumi bija sākuši aizmigloties -, ka viņu vārdus viņš dzirdējis agrāk nekā Lielā Brāļa vārdu. Taču arī viņi bija izstumtie, ienaidnieki, neaizskaramie, nolemti pilnīgai iznīcībai gada vai divu gadu laikā. Neviens, kas reiz kritis domu policijas rokās, galu galā tai neizbēga. Viņi bija staigājoši miroņi, kas gaida apbedīšanu.

Neviens nesēdēja pie galdiņiem viņiem līdzās. Nebija gudri rādīties tādu cilvēku tuvumā. Viņi klusēdami sēdēja pie glāzēm, kurās bija degvīns ar krust​nagliņu piegaršu - kafejnīcas īpašais dzēriens. No visiem trim Raterforda āriene Vinstonu ietekmēja visvairāk. Raterfords reiz bija bijis slavens karikatūrists, kura brutālie zīmējumi bija palīdzējuši ieliesmināt tautu pirms revolūcijas un tās laikā. Pat tagad ar ilgiem starplaikiem Times slejās vēl parādījās viņa karikatūras. Tās bija vienkāršas viņa agrākā stila imitācijas, kam dīvainā kārtā trūka dzīvības un pārliecinātāja spēka. Tās vienmēr bija veco tēmu atgremojumi - nabadzīgo ļaužu dzīvokļi, kusli bērni, ielu cīņas, kapitālisti cilindriem galvā - likās, pat aiz barikādēm kapitālisti valkā cilindrus - bezgalīgas bezcerību pūles atgriezties pagātnē. Viņš bija milzīga auguma vīrs netīrām sirmu matu krēpēm, tuklu, grumbainu seju, biezām, nēģeriskām lūpām. Kādreiz viņš laikam bija bijis ārkārtīgi stiprs; tagad viņa lielais ķermenis bija sašļucis, salīcis, izļumis, izplūdis uz

visām pusēm. Likās, viņš acu priekšā sadalītos, sadruptu kā kalns.

Pulkstenis rādīja kluso piecpadsmito stundu. Vinstons vairs neatcerējās, kā bija tādā laikā gadījies kafejnīcā. Tā bija gandrīz tukša. No tālekrāniem gausi plūda skaņuplašu mūzika. Trīs vīri sēdēja savā stūrī, nerunādami un gandrīz nepakustēdamies. Negaidot pasūtījumu, viesmīlis atkal atnesa degvīna glāzes. Viņiem blakus bija šaha galdiņš ar uzstādītām figūrām, bet nesāktu spēli. Un pēkšņi, varbūt uz kādu pusminūti, tālekrānos kaut kas notika. Melodija, kas no tiem plūda, pēkšņi mainījās, un mainījās arī mūzikas noskaņa. Tajā jautās kaut kas vārdos grūti izsakāms - kāda savāda, aizlūzusi, griezīga un ņirdzīga skaņa; domās Vinstons to nosauca par sirdi plosošu toni. Un tad balss tālekrānā sāka dziedāt: Te ēnā zem kastaņas lapotnes Tu pārdevi mani un tevi es; Tā gul nu viņi, tā guļam mēs Te ēnā zem kastaņas lapotnes...

Trīs vīri nepakustējās. Bet, kad Vinstons atkal paskatījās Raterforda sakritušajā sejā, viņš ieraudzīja, ka acis tam ir asaru pilnas. Un, iekšēji nodrebēdams, kaut lāgā nezinot, kāpēc, Vinstons pirmo reizi ievēroja, ka Aronsonam un Raterfordam ir lauzti deguni.

Drīz pēc tam visus trīs atkal apcietināja. Kā likās, viņi jau tūlīt pēc atbrīvošanas sākuši jaunas sazvērestības. Otrā tiesāšanā viņi atzinās visos vecajos un veselā virknē jaunu noziegumu. Viņus likvidēja, un viņu likteni ierakstīja partijas vēsturē par brīdinājumu nākamajām paaudzēm. Pēc kādiem pieciem gadiem, 1973. gadā, Vinstons attina dokumentu žūksni, kas tikko bija izkritis no pneimatiskās caurules uz viņa rakstāmgalda, un ieraudzīja papīra lapu, kas acīmredzot bija nejauši iekļuvusi starp dokumentiem un tur aizmirsta. Jau to uz galda izklādams, viņš noprata tās nozīmi. Tā bija Times lappuse, apmēram desmit gadu veca - lapas augšējā daļa, tātad ar datumu -, un tur bija dažu delegātu uzņēmums, kuri kādā partijas uzdevumā bija ieradušies Ņujorkā. Grupas pašā vidū stāvēja Džonss, Āronsons un Raterfords. Pārpratums nebija iespējams; arī viņu vārdi bija minēti tekstā zem attēla.

Interesantākais nu bija - abās tiesāšanās viņi visi trīs bija atzinušies, ka tajā datumā atradušies Eirāzijas teritorijā. No kāda slepena lidlauka Kanādā viņi izlidojuši uz satikšanos kaut kur Sibīrijā un tur apspriedušies ar Eirāzijas ģenerālštāba locekļiem, kam nodevuši svarīgus militārus noslēpumus. Datums bija aizķēries Vinstona atmiņā tāpēc, ka tas noticis tieši vasaras saulgriežu dienā; bet visai šai lietai vajadzēja būt atzīmētai arī neskaitāmās citās vietās. Bija tikai viens secinājums: pašapsūdzības bijušas nepatiesas.

Zināms, pats par sevi tas nebija nekāds atklājums. Pat toreiz Vinstons vairs neticēja, ka tīrīšanās likvidētie cilvēki tik tiešām izdarījuši noziegumus, kādos tos apsūdzēja. Taču šis nu bija konkrēts pierādījums; tas bija atceltās, noliegtās pagātnes fragments, līdzīgs fosilam kaulam, kas negaidot uziets nepareizā slānī un tātad iznīcina veselu ģeoloģijas teoriju. Ar to būtu pieticis, lai satriektu partiju drusku druskās, ja vien to kaut kā varētu publicēt un darīt zināmu tā nozīmi.Viņš bija turpinājis darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Ieraudzījis, kas tā bija un ko tā nozīmēja, viņš bija fotogrāfiju aizklājis ar citu papīra lapu.

Par laimi, tajā mirklī, kad viņš to bija attinis, tā bija atradusies - no tālekrānā raugoties - ar apakšu uz augšu.

Viņš bija paņēmis piezīmju bloku uz ceļgala un atbīdījis krēslu no galda, lai, cik vien iespējams, atvirzītos no tālekrānā. Paturēt sejā vienaldzīgu izteiksmi nebija grūti, pat elpu varēja pievaldīt ar zināmu piepūli, taču nevarēja apslāpēt sirdspukstus, un tālekrāns bija diezgan jutīgs, lai tos uztvertu. Viņš ļāva paiet kādām desmit minūtēm, visu laiku mocīdamies bailēs, ka tik kāda nejaušība - piemēram, caurvēja pūsma pār rakstāmgaldu - viņu nenodotu. Tad viņš fotogrāfiju, to neatsegdams, iemeta atmiņas spraugā reizē ar citiem papīriem. Jau pēc minūtes tā varbūt bija sabirzusi pelnos.

Tas bija pirms desmit vienpadsmit gadiem. Šodien viņš fotogrāfiju droši vien būtu paglabājis.

Savādi, jau fakts vien, ka viņš to kādreiz turējis pirkstos, likās svarīgs vēl tagad, kad pati fotogrāfija un tāpat notikums, ko tā attēloja, bija tikai atmiņas. "Vai partijas vara pār pagātni," - tā viņš sev jautāja, "būtu kļuvusi vājāka tāpēc, ka pierādījums, kas vairs neeksistēja, reiz bija eksis​tējis?"

Taču šodien, pat pieņemot, ka to varētu kaut kā atjaunot no pelniem, fotogrāfija nemaz vairs nebūtu

pierādījums. Jau toreiz, kad viņš fotogrāfiju bija atradis, Okeānija vairs nekaroja ar Eirāziju, un trim mirušajiem vīriem būtu vajadzējis valsti nodot Austrumāzijas aģentiem. Kopš tā laika stāvoklis bija mainījies vairākkārt - divas trīs, viņš vairs neatcerējās, cik reizes. Ļoti iespējams, ka pašapsūdzības bija tik daudz reižu grozītas un labotas, ka sākotnējiem faktiem un datiem vairs nebija ne mazākās nozīmes.

Pagātne ne tikvien mainījās, bet mainījās nemitīgi. Murgu jutoņu viņam visvairāk radīja tas, ka viņš nekad skaidri nebija izpratis, k ā p ē c šī milzīgā krāpšana vajadzīga. Pagātnes viltošanas acumirklīgās priekšrocības bija viegli saskatāmas, bet dziļākais motīvs bija noslēpumains. Viņš atkal paņēma spalvu un rakstīja: Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc.

Viņš gribēja zināt, ko jau daudzkārt bija sev jautājis, vai pats nav sajucis prātā. Varbūt prātā jukušais ir gluži vienkārši mazākums vienā cilvēkā. Kādreiz arī to turēja par trakuma pazīmi, ja kāds domāja, ka Zeme griežas ap Sauli; šodien par traku uzskata tādu, kas domā, ka pagātne ir negrozāma. Varbūt viņš ir vienīgais, kas tā domā, un, ja vienīgais, tad viņam jābūt vājprātīgam. Bet doma, ka viņš varētu būt vājprātīgs, viņu daudz neuztrauca; šausmīgākais bija, ka viņš varētu būt maldījies.

Viņš paņēma skolēnu vēstures grāmatu un uzšķīra Lielā Brāļa attēlu, kas bija iespiests pretī pirmajai lappusei. Hipnotizētājas acis raudzījās viņa acīs. Bija tā, it kā milzīgs spēks spiestu uz leju - kaut kas tāds, kas ietiecās galvaskausā, apstrādāja smadzenes, lika izbailēs atteikties no agrākās pārliecības, gandrīz vai noliegt to, ko acis redz un ausis dzird. Beidzot partija varēja paziņot, ka divreiz divi ir pieci, un tam būtu jātic. Agrāk vai vēlāk partijai tas bija jāpieprasa: to prasīja tās stāvokļa loģika. Partijas filozofija būtībā noliedza ne tikvien pieredzes ticamību, bet pašu ārējās realitātes pastāvēšanu. Visu ķecerību ķecerība bija veselais prāts. Un visbriesmīgākais bija nevis tas, ka var nogalināt par to, ka domā citādi, bet gan tas, ka partijai var būt taisnība. Jo galu galā - kā mēs zinām, ka divreiz divi ir četri? Vai ka pastāv Zemes pievilkšanas spēks? Vai ka pagātne ir negrozāma? Ja nu kā pagātne, tā ārējā pasaule eksistē tikai prātā un prāts pats ir pakļaujams zināmai kārtībai - ko tad?

Bet nē! Šķita, ka viņa drosme pati no sevis nostiprinās. Viņa prātā iznira Obraiena seja, lai gan to nebija izraisījusi nekāda skaidra domu asociācija. Drošāk kā līdz tam viņš nu zināja, ka Obraiens ir viņa pusē. Viņš rakstīja dienasgrāmatu tieši Obraienam; tā bija it kā nebeidzama vēstule, ko neviens nekad nelasīs, bet kas tomēr adresēta kādai atsevišķai personai un no šī fakta ieguva savu nokrāsu.

Partija sludināja neticēt tam, ko acis redz un ausis dzird. Tas bija partijas pirmais - vissvarīgākais bauslis. Vinstonam saplaka drosme, iedomājoties milzu varu, kas stāv viņam pretī, un cik viegli katrs gudrāks partijnieks viņu uzveiktu debatēs ar smalkiem argumentiem, kurus viņš nespētu nedz atspēkot, nedz saprast. Tomēr viņam ir taisnība! Viņi melo, bet viņam ir taisnība. Jāaizstāv acīm redzamais, zināmais, patiesais. Vispārīgas patiesības ir patiesas, pie tā jāturas! Tveramā pasaule pastāv, tās likumi nemainās. Akmeņi ir cieti, ūdens ir slapjš, neatbalstīti priekšmeti krīt uz Zemes centra pusi. Tādā jutoņā, it kā sarunātos ar Obraienu, it kā definētu svarīgu aksiomu, viņš rakstīja: Brīvība ir tas, ja brīv teikt, ka divreiz divi ir četri. Ja to drīkst, viss cits seko.

VIII Kaut kur iesmaržojās grauzdēta kafija - īsta, nevis Uzvaras kafija -, un smarža atstrāvoja līdz ielai.

Vinstons neviļus apstājās. īsu mirkli viņš jutās kā pusaizmirstajā bērnības pasaulē atgriezies. Tad kādas durvis ar blīkšķi aiz​cirtās, pārtraucot smaržu gluži kā skaņu.

Viņš bija nogājis vairākus kilometrus pa ielu bruģi un juta asinis pulsējam paplašināto vēnu čūlā.

Triju nedēļu laikā viņš nu jau otro reizi nebija ieradies vakara sapulcē kopas centrā: pārdroša rīcība, jo nebija šaubu, ka ierašanās vai neierašanās uz centra sanāksmēm tika rūpīgi pārbaudīta. Vispār partijas biedram nekad nebija brīva laika, un tikai gultā viņš bija viens. Bija pieņemts, ka tad, kad partijas biedrs nestrādāja, neēda un negulēja, viņam vajadzēja piedalīties kopīgos atpūtas vai izpriecu sarīkojumos; darīt kaut ko, kas liecināja par tieksmi uz savrupību, pat vienam pastaigāties arvien bija mazliet bīstami. Tam

jaunrunā bija īpašs vārds: to sauca par pašdzīvi, kas nozīmēja individuālismu un neparastu izturēšanos.

Bet tovakar, no ministrijas iznākot, viņu bija savaldzinājis liegais aprīļa gaiss. Debess bija zilgāk zila, nekā viņš togad bija redzējis, un pēkšņi garais, trokšņainais vakars, garlaicīgās spēles un apnicīgie priekšlasījumi, mākslotais, ar degvīnu uzturētais biedriskums kopas centrā viņam likās neciešams. Gluži impulsīvi viņš bija pagriezies sānis no autobusa pieturas un devies projām Londonas labirintā - vispirms uz dienvidiem, tad austrumiem, tad atkal uz ziemeļiem, beidzot apmaldīdamies svešās ielās un vairs pat neievērodams, uz kuru pusi iet.

"Ja ir cerība," viņš bija rakstījis dienasgrāmatā, "tad tā ir proletariātā." Šie vārdi vienmēr atgriezās viņa prātā kā mistiskas patiesības un skaidras muļķības formulējums. Viņš bija kādā nepazīstamā nabadzīgā kvartālā uz ziemeļaustrumiem no vietas, kas kādreiz saukta par Svētā Pankrācija staciju. Viņš gāja pa apaļu akmeņu bruģi gar mazām, brūnām divstāvu mājelēm ar noplukušām durvīm, kas vērās tieši uz ielu un dīvainā kārtā atgādināja žurku alas. Starp bruģakmeņiem šur tur spīdēja netīra ūdens peļķes.

Iekšā un ārā pa tumšajām durvīm un šaurajām ejām, kas atzarojās uz abām pusēm, staigalēja visvisādi ļaudis - meitenes ziedu gados spilgti krāsotām lūpām, puiši, kuri tām sekoja, izblīdušas sievas, kas skaidri rādīja, kādas jaunavas izskatīsies jau pēc desmit gadiem, gausi steberēja greizi veči, bet skrandaini bērni kailām kājām bradāja pa peļķēm un izklīda uz visām pusēm, māšu dusmīgos saucienus dzirdot. Gandrīz ceturtā daļa logu šajā ielā bija saplīsuši un aizsisti ar dēļiem. Ļaužu lielākā daļa nelikās Vinstonu redzam; daži viņu noskatīja pētīgā ziņkārē. Divas miesās raženas sievas, ķieģelsarkanās rokas uz priekšautiem sakrustojušas, trieca kādu durvju priekšā. Tām tuvojoties, Vinstons uztvēra sarunas frāzes.

- Jā, es viņai saku, tas viss būtu labi un jauki, es saku. Bet vai tu manā vietā nedarītu tāpat kā es?

Nopelt ir viegli, es saku, bet tu esi citādā stāvoklī nekā es.

- Nu kā tad, - otra atteica, - tā jau ir. Tā nu tas ir...

Spalgās balsis pēkšņi aprāvās. Sievas naidīgā klusumā noskatījās, kā viņš paiet garām. Patiesībā tas nebija naids, tikai zināma veida piesardzība, mirklīgs saspringums, kā nepazīstamam dzīvniekam garām paskrejot. Partijas zilais virsvalks nevarēja būt parasts šajā ielā. Nebija gudri bez noteikta uzdevuma rādīties šādās vietās. Patruļa varēja aizturēt, ja gadītos ar to sadurties. "Biedri, parādiet savus dokumentus! Ko jūs te darāt? Kad beidzāt darbu? Vai parasti nākat mājās pa šo ceļu?" - un tā tālāk, un tā tālāk. Nebija gan aizliegts iet mājās pa aplinku ceļu, bet ar to pietiktu, lai saistītu domu policijas uzma​nību, ja tai par to ziņotu.

Pēkšņi visu ielu pārņēma uztraukums. No visām pusēm skanēja brīdinājuma saucieni. Ļaudis kā truši iemuka mājās. Kāda jauna sieviete izskrēja pa durvīm dažus soļus Vinstonam priekšā, paķēra sīku bērniņu, kas rotaļājās dubļu peļķē, ietina priekšautā un atkal iemetās atpakaļ: visu to viņa paveica vienā mirklī. Tajā pašā brīdī plēšām līdzīgā melnā uzvalkā ģērbies vīrietis, no sānu ejas iznācis, pieskrēja Vinstonam klāt un satraukts rādīja ar roku uz debesīm.

- Sprāgstoņa! - viņš kliedza. - Sargies, tēvaini! Dabūsi pa galvu! Ātri gar zemi!

Par sprāgstoņām proletārieši bija iesaukuši raķešbumbas. Vinstons tūlīt nometās garšļaukus.

Vienkāršajiem ļaudīm vienmēr vai gandrīz vienmēr bija taisnība, kad viņi tā brīdināja. Likās, viņiem bija īpašs instinkts, kas jau dažas sekundes iepriekš ziņoja, ka tuvojas raķešbumba, lai gan valdīja uzskats, ka tās lidojot ātrāk par skaņu. Vinstons salika rokas virs pakauša. Atskanēja grāviens, kas sadrebināja un sakustināja pat ielas bruģi; viņam pār muguru viegli nokaisījās tāda kā krusa. Pieceldamies viņš redzēja, ka bija apbiris stikla drumslām no tuvākā loga.

Viņš gāja projām. Bumba bija sagrāvusi vairākus namus ap divsimt metru tālāk tajā pašā ielā.

Debesīs izpletās melns dūmu pušķis un zem tā - apmetuma putekļu mākonis, kurā ap drupām jau drūzmējās ļaudis. Viņam priekšā uz bruģa bija nokritusi gružu kaudzīte, un tās vidū viņš ieraudzīja koši sarkanu svītru. Klāt piegājis, viņš redzēja, ka tur atsviesta līdz plaukstai norauta roka. Sārtoja vienīgi brūce, bet roka bija noasiņojusi tik balta, ka neatšķīrās no apmetuma kaļķiem.

Viņš paspēra roku notekā un, vairīdamies no pūļa, iegriezās sānielā pa labi. Pēc trim četrām minūtēm

viņš atradās ārpus bumbas skartā rajona, un netīrā ielas burzma joprojām mudžēja, it kā nekas nebūtu noticis. Pulkstenis bija gandrīz divdesmit, dzērienu pārdotavas, kur iepirkās proletārieši (viņi tās sauca vecajā vārdā - par vīnūžiem), bija pilnum pilnas. No apķēpātajām durvīm, kas nemitīgi vārstījās ciet un vaļā, sitās urīna, zāģu skaidu un skāba alus smaka. Stūrī, ko veidoja uz āru izvirzīta mājas fasāde, cieši kopā saspiedušies, stāvēja trīs vīrieši, viens no tiem turēja rokā salocītu avīzi, bet abi pārējie tajā žūrējās viņam pār pleciem. Vēl nepiegājis tik tuvu, lai saskatītu viņu sejas izteiksmi, Vinstons ievēroja, ka viņi saspringuši lielā ziņkārē. Acīmredzot viņi lasīja svarīgu jaunu ziņu. Viņš bija tikai dažu soļu attālumā, kad grupiņa pajuka un divi vīri sāka dedzīgi strīdēties. Mirkli likās, ka tie tūliņ klups viens otram matos.

- Kurls esi, vai, ka nedzirdi, ko tev saku? Es tev saku, jau vairāk nekā četrpadsmit mēnešus neviens numurs, kas beidzas ar septiņi, nav laimējis!

- Ir gan laimējis!

- Nav, ka es tev saku! Man mājās uz papīra pierakstīti visi par vairāk nekā diviem gadiem. Es pierakstu visu kā pēc pulksteņa. Un es tev saku, neviens numurs, kas beidzas ar septiņi...

-Jā, septiņi ir gan laimējis! Gandrīz vēl atceros visu numuru. Beidzās ar četri nulle septiņi. Tas bija februārī - februāra otrajā nedēļā.

- Februārī - muldoņa tāds! Man viss pierakstīts melns uz balta. Un, kad es tev saku, neviens numurs...

- Turiet nu labāk muti! - trešais viņiem uzsauca.

Viņi runāja par loteriju. Trīsdesmit metru pagājis, Vinstons atskatījās. Viņi aizvien vēl ķildojās dedzīgām, iekarsušām sejām. Loterija ar milzīgu laimestu izmaksām reizi nedēļā bija vienīgais notikums, kam proletārieši veltīja nopietnu uzmanību. Iespējams, ka vairākiem miljoniem proletāriešu loterija bija galvenā, ja ne vienīgā dzīves jēga. Tā bija viņu izprieca, viņu kaislība, viņu sāpju remdinātāja un gara uzmundrinātajā. Ja tas attiecās uz loteriju, pat cilvēki, kas tikko prata lasīt un rakstīt, varēja veikt sarežģītus aprēķinus un neticami daudz ko atcerēties no galvas. Bija vesela ļaužu šķira, kas pārtika no tā, ka pārdeva sistēmas, pareģojumus un amuletus. Vinstonam nebija nekāda sakara ar loterijas lietām, ko vadīja Pārpilnības ministrija, bet viņš puslīdz skaidri zināja (patiesībā to zināja ikviens partijas biedrs), ka laimesti lielāko tiesu ir iedomāti. īstenībā izmaksāja tikai mazas summas, lielo laimestu ieguvēji bija neeksistējošas personas. Tā kā starp atsevišķām Okeānijas daļām tikpat kā nepastāvēja sazināšanās iespējas, to nebija grūti iekārtot.

Bet, ja bija cerība, tā sakņojās proletariātā. Pie šā atzinuma bija jāturas. Ja to izteica vārdos, tas izklausījās saprātīgi, bet, kad paskatījās uz šiem cilvēkveidīgajiem radījumiem, kas nāca pretī, tas pārvērtās tikai ticībā. Ieliņa, kurā viņš bija nogriezies, veda lejā no kalna. Viņam bija sajūta, ka viņš te kādreiz jau bijis un ka tepat netālu vajadzētu būt galvenajai ielai. Kaut kur priekšā murdēja daudzas skaļas balsis. Ieliņa spēji pagriezās un beidzās ar kāpnēm uz aleju, kurā daži tirdzinieki pie novietnēm pārdeva apvītušas saknes. Tajā brīdī Vinstons atskārta, kur atrodas. Aleja veda uz galveno ielu, un aiz stūra, ne gluži piecu minūšu gājienā no šejienes, bija veclietu veikals, kur viņš bija nopircis sējumu, kas tagad kļuvis par viņa dienasgrāmatu. Un turpat tuvumā kādā rakstāmlietu veikaliņā viņš bija iegādājies tintes pudelīti un spalvaskātu ar spalvu.

Brītiņu viņš pastāvēja kāpņu galā. Alejas otrā pusē bija noplucis krodziņš, kura logi izskatījās apsarmojuši, lai gan bija tikai noputējuši. Kāds ļoti vecs, salīcis, bet itin kustīgs vīrs sirmām ūsām, kas bija izbozušās uz priekšu kā garneļvēzim, atgrūda griežamās durvis un iegāja iekšā. Viņā raugoties, Vinstonam ienāca prātā, ka šis vecis, kam varēja būt vismaz astoņdesmit gadu, revolūcijas laikā būs bijis jau pusmūžā. Viņš un daži citi viņa gados bija pēdējā saikne ar sen pagājušajiem kapitālisma laikiem.

Pašā partijā vairs nebija daudz tādu cilvēku, kuru garīgā pasaule veidojusies pirms revolūcijas. Vecākā paaudze tika gluži vienkārši likvidēta piecdesmito un sešdesmito gadu lielajās tīrīšanās, un nedaudzie atlikušie terora ietekmē bija garīgi pilnā mērā pakļāvušies partijai. Ja vēl bija kāds, kas varēja patiesi attēlot apstākļus gadsimta pirmajos desmitos, tad tam vajadzēja būt proletārietim. Pēkšņi Vinstons atcerējās vēstures grāmatas vietu, ko bija norakstījis dienasgrāmatā, un viņu sagrāba neprātīga vēlme.

Viņš ieies krogā, iepazīsies ar veco vīru un to iztaujās. Viņš tam teiks: "Pastāstiet man, kā dzīvojāt, kad bijāt jauns. Kā toreiz bija? Vai toreiz klājās labāk nekā tagad vai sliktāk?"

Steigšus, kamēr bailes vēl nepaspēja viņu pārvarēt, Vinstons nokāpa lejā un devās pāri šaurajai ielai. Protams, tā bija neprātība. Kā parasts, nebija likuma, kas aizliegtu runāt ar proletāriešiem un apmeklēt viņu krogus, bet tāda rīcība būtu pārāk neparasta, lai to neievērotu. Ja parādītos patruļa, viņš varētu aizbildināties, ka viņam kļuvusi slikta dūša, bet nebija domājams, ka tam kāds noticētu. Viņš atgrūda durvis, sejā iesitās ieskābuša alus derdzīgā pūdēta siera smaka. Viņam ienākot, balsu kņada kļuva uz pusi klusāka. Viņš juta, ka aiz muguras visi noskatās viņa zilajā virsvalkā. Šautru mešanas spēle telpas otrā galā aprima vismaz uz trīsdesmit sekundēm. Vecais vīrs, kam viņš bija sekojis, stāvēja pie letes un strīdējās ar bufetnieku - garu, druknu jaunu vīrieti līku degunu un lielām, muskuļainām rokām. Pulciņš citu klausījās ķild​niekos, ar glāzēm rokās apkārt sastājušies.

Vai ta es jums diezgan laipni neprasīju, ko? - vecais teica, kareivīgi izriezdams plecus. - Un jūs man sakāt, ka jums te jūsu šeņķī neesot pintes kausa?

Kas tā jums tāda par pinti, velns parāvis? - bufetnieks jautāja un, pirkstgaliem uz letes balstīdamies, paliecās uz priekšu.

Nu, paklausieties, ko viņš runā! Esot bufetnieks - un nezina, kas pinte! Nu, pinte ir puse kvarta, un uz galonu iet četri kvarti. Vai man jums vēl būs jāmāca ābece, vai?

Tādus mērus nekad neesmu dzirdējis, - bufetnieks strupi atmeta. - Mēs te izsniedzam litrus un puslitrus - tas viss. Pats redzat glāzes plauktā.

Bet es gribu pinti, - vecais neatlaidās. - Vai ta jums grūti ieliet man pinti? Kad es biju jauns puisis, mums tādu draņķa litru nemaz nebija.

Kad jūs bijāt jauns puisis, mēs visi vēl dzīvojām kokos, - bufetnieks atteica un pamirkšķināja citiem viesiem.

Nodārdēja smiekli, un neomulība, kas bija radusies, Vinstonam ierodoties, šķita izzūdam. Vecā vīra seja, ko klāja sirmi bārdas rugāji, piesarka. Viņš pagriezās nost no bufetes un, kaut ko purpinādams, ieskrēja Vinstonam tieši krūtīs. Vinstons viņu laipni saņēma aiz piedurknes.

Vai drīkstu jums piedāvāt kādu malku? - Vinstons jautāja.

- Jūs esat džentlmenis, - vecais noteica, atkal sasliedamies taisnāk. Likās, viņš nemaz nepamanīja Vinstona zilo virsvalku. - Pinti! - viņš spītīgi uzsauca bufetniekam. - Pinti miestiņa!Bufetnieks ielēja divus puslitrus tumšbrūna alus bieza stikla glāzēs, kuras turpat spainī zem letes bija izskalojis. Alus bija vienīgais dzēriens, ko proletāriešu krogos varēja dabūt. Proletāriešiem nebija atļauts dzert degvīnu, lai gan viņi to diezgan viegli varēja dabūt. Šautru mešanas spēle atkal turpinājās pilnā sparā, un vīru pulciņš pie bufetes sāka spriedelēt par loteriju. Vinstona klātiene uz mirkli bija piemirsušies. Pie loga bija koka galdiņš, kur viņi ar veco vīru varēja parunāties. Tas bija ārkārtīgi bīstami, bet telpā, kā viņš jau ienākot bija pārliecinājies, vismaz nebija tālekrāna.Vai ta šis man nebūtu varējis ieliet pinti, - vecais pukojās, nosēdies pie savas glāzes. - Ar puslitru nepietiek. To nemaz lāgā nejūt. Bet vesels litrs atkal ir par daudz.

Tad man pūslis tūdaļ sāk tecēt. Nemaz nerunājot par cenu.Jūs droši vien esat piedzīvojis daudz pārmaiņu kopš jaunības dienām, -Vinstons piesardzīgi iesāka.Vecā vīra bāli zilās acis no šautru dēļa pievērsās bufetei un no bufetes -kungu gala durvīm, it kā pārmaiņas būtu notikušas nekur citur kā tepat kroga zālē.Alus bija labāks, - viņš beidzot teica. - Un lētāks! Kad biju jauns puisis, viegls alus - mēs to saucām par miestiņu - maksāja četri pensi pintē. Zināms, tas bija pirms kara.Pirms kāda kara? - Vinstons ievaicājās.Kari jau ir vienā gabalā, - vecis nenoteikti nomurmināja. Tad viņš pacēla glāzi, un viņa pleci atkal kļuva taisnāki. - Nu tad lai iet uz veselībām!Ādamābols viņa kalsenajā kaklā ātri sāka lēkāt augšup lejup, un alus pazuda kā nebijis. Vinstons aizgāja līdz bufetei un atnesa vēl divus puslitrus. Likās, vecis jau bija piemirsis, ka vesels litrs kaitē viņa veselībai.- Jūs esat daudz vecāks par mani, - Vinstons turpināja. - Jums jau vajadzēja būt pieaugušam, kad es piedzimu. Jūs droši vien atceraties, kā bija vecos laikos - pirms revolūcijas. Cilvēki manos gados par tiem laikiem īstenībā neko nezina. Mēs par tiem

varam lasīt tikai grāmatās, bet kas lai zina, cik grāmatās patiesības. Man gribētos dzirdēt, ko jūs par to domājat. Vēstures grāmatās teikts, ka dzīve pirms revolūcijas bijusi pavisam citāda nekā tagad. Toreiz bijusi visbriesmīgākā apspiešana, netaisnība, nabadzība - daudz ļaunāk, nekā varam iedomāties. Tepat Londonā tautas plašajām masām bijis jādzīvo pusbadā no šūpuļa līdz kapam. Pusei iedzīvotāju pat nebijis apavu kājās. Tie strādājuši divpadsmit stundu dienā, gājuši skolā tikai līdz divpadsmit gadiem, gulējuši pa desmit vienā istabā. Bet tajā pašā laikā bijis neliels skaits cilvēku, tikai daži tūkstoši - tā saucamie kapitālisti -, kam piederējusi visa manta un vara. Viņi baudījuši visus pasaules labumus. Dzīvojuši lielās, greznās mājās ar trīsdesmit apkalpotājiem, braukājuši pa pilsētu automobiļos un četrjūga karietēs, dzēruši šampanieti, valkājuši cilindrus...Vecā vīra seja pēkšņi atplauka.

- Cilindrus! - viņš iesaucās. - Vai nav joks, ka jūs tos pieminat? Vēl vakar man ar tie ienāca prātā, pats nezinu, kāpēc. Tāpat iedomājos, sak, nu jau gadiem neesmu cilindru redzējis. Pavisam izgājuši no modes. Beidzamo reizi cilindru uzliku galvā savas svaines bērēs. Un tas varēja būt - pag, skaidri gan nemācēšu pateikt - liekas, pirms gadiem piecdesmit. Zināms, es jau to tikai noīrēju tam gadījumam, ne jau citādi.

- Cilindri nav visai svarīgi, - Vinstons pacietīgi iebilda. - Galvenais, ka šie kapitālisti - tie un daži advokāti, priesteri un citi, kas no tiem pārtika, -esot bijuši pasaules valdnieki. Viss pastāvējis tikai viņu dēļ. Jūs - vienkāršie ļaudis, strādnieki - esot bijuši viņu vergi. Viņi varējuši ar jums darīt, ko vien gribējuši. Varējuši jūs kā lopus sūtīt uz Kanādu. Varējuši, ja vien vēlējušies, gulēt ar jūsu meitām. Viņi likuši jūs pērt ar pātagām, kas sauktas par pletnēm. Jums bijusi jānoņem cepure, kad jūs viņus satikuši.

Katram kapitālistam se​kojis bars sulaiņu...

Vecis atkal atdzīvojās.

- Sulaiņi! - viņš ierunājās. - Klau, atkal viens vārds, ko nu jau diezi kad neesmu dzirdējis. Sulaiņi!

Nudien tas man atgādina senās dienas, jānudien. Atminos, kā - ai, kur tie gadi - svētdienas pievakarēs mēdzu aizkāpt uz Haidparku paklausīties, ko saka runasvīri. Kas tur gan nebija! Pestīšanas armija, Romas katoļi, žīdi, indiāņi. Un tad tur bija viens vīrs - vārdu nu gan vairs nezināšu, bet varens teicējs, ak tu traks, kas par muti! Kā viņš tiem sadeva! "Sulaiņi!" viņš teica. "Buržuāzijas sulaiņi! Valdošās šķiras dienderi!"

Par parazītiem viņš tos ari mēdza saukāt un par ijēnām, nudien viņš tos lamāja par ijēnām. Viņš, protams, runāja par angļu strādnieku partiju, par ko ta citu.

Vinstonam likās, ka viņi runā katrs par savu.

Es jums teikšu, ko patiesībā gribu zināt, - viņš atsāka. - Vai jums šķiet, ka tagad jums ir lielāka brīvība nekā tajās dienās? Vai tagad pret jums izturas cilvēcīgāk? Senos laikos bagātnieki, vīri ar cilindriem...

Augšnams, Lordu palāta... - vecis domīgi piemetināja.

Nūjā, Lordu palāta - arī. Es tikai gribēju jautāt, vai šie vīri pret jums izturējās kā pret zemākiem radījumiem, tāpēc ka viņi bija bagāti, bet jūs -nabagi? Vai tiesa, piemēram, ka jūs tos saucāt par kungiem un noņēmāt ce​puri, kad tos satikāt?

Likās, vecais vīrs gremdējās domās. Viņš iedzēra krietnu malku alus, iekām atbildēja.

-Jā, - viņš tad sacīja. - Viņiem patika, ja piešāva roku pie cepures. Ta bija tāda kā cieņas parādīšana. Es gan to lāgā neatzinu, bet darījis tiku bieži vien. Bija jau, tā sakot, jādara.

Un vai bija parasts - es tikai atkārtoju, ko esmu lasījis vēstures grāmatās, - vai bija parasts, ka šie kungi un viņu kalpi jūs grūda nost no ietves notekā?

Viens mani reiz nogrūda, - vecis stāstīja. - Atceros to vēl kā šodien. Tas bija airēšanas sacīkšu vakarā - es ieskrēju krūtīs jaunam kungam, kas nāca pa Seftsberijas ielu. īsts džentlmenis no galvas līdz kājām - stērķelēts krekls, cilindrs, melns mētelis. Viņš nāk tenteriski, un - bladāc! - es nejauši iedrāžos šim taisni krūtīs. "Vai jūs neredzat, kur ejat?" šis man uzsauc. Es saku: "Jūs laikam domājat, ka esat nopircis visu ielu, ko?" Šis atkal uz mani: "Ja jūs būsiet vēl bezkaunīgs, es jums sprandu apgriezīšu!" Es saku: "Jūs esat pilnā. Es tūliņ pasaukšu policiju un likšu jūs iesēdināt," - tā es šim saku. Un, ticat vai

neticat, viņš grābj mani aiz krūtīm un grūž un tik tikko nepagrūž apakš autobusa riteņiem. Nu, zināt, toreiz biju jauns, būtu cēlies un viņam krietni sadevis, bet, par nelaimi...

Vinstonu pārņēma nevarība. Vecā vīra atmiņas bija nekas vairāk kā nekam nederīgu sīkumu gūzma.

Viņu varēja iztaujāt visu dienu, tomēr neiegūt nevienas nozīmīgas ziņas. Savā veidā partijas vēstures grāmatām varēja būt taisnība; tās pat varēja būt pilnīgi patiesas. Viņš mēģināja pēdējo reizi.

- Varbūt neesmu diezgan skaidri izteicies, - viņš sacīja. - Lūk, ko gribēju sacīt. Jums ļoti garš mūžs aiz muguras; pirms revolūcijas jūs jau bijāt nodzīvojis pusmūžu. Piemēram, jūs bijāt jau pieaudzis 1925. gadā. Vai jūs man nepateiktu, vai dzīve, kādu jūs to atceraties, 1925. gadā bija labāka vai sliktāka nekā tagad? Ja jūs varētu izvēlēties, kad jūs labāk gribētu dzīvot - toreiz vai tagad?

Vecis domīgi paraudzījās uz šautru metamo dēli. Gausāk nekā līdz tam viņš izdzēra alus atlikumu.

Kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja iecietīgi, filozofiski, it kā alus būtu viņu atmaidzinājis.

- Zinu gan, kas jums padomā, - viņš noteica. - Jūs vēlaties izdibināt, vai gribu atkal būt jauns. Ļaužu lielākā tiesa teiktu, ka gribētu atkal būt jauni, ja viņiem to prasītu. Jaunam jau ir veselība un spēks. Manos gados veselība pavisam čābiska. Kājās iemetusies velns zina kāda krika, un ar pūsli ar tīrais negals.

Naktī sešas vai septiņas reizes jākāpj laukā no gultas. Bet vecumam ir arī lielas priekšrocības. Nav tik daudz rūpju un raižu. Piemēram, nav jānoņemas ar sieviešiem, un tā ir liela lieta. Man nu jau turpat trīsdesmit gadu nav bijis nekādu darīšanu ar sieviešiem, ticat vai neticat. Un, kas vēl vairāk, neesmu arī jutis ne mazāko iekārienu.

Vinstons atspieda muguru pret palodu. Nebija vērts turpināt. Viņš gribēja nopirkt vēl pāris glāžu alus, kad vecis pēkšņi piecēlās un naski iečāpoja smirdošajā atejā, kas atradās turpat blakustelpā. Liekais puslitrs alus jau sāka iedarboties. Vinstons dažas minūtes pasēdēja, noskatīdamies tukšajā glāzē, un gandrīz pats neievēroja, kā kājas viņu atkal bija iznesušas uz ielas. "Visvēlākais, pēc divdesmit gadiem," viņš domāja, "uz šo svarīgo un vienkāršo jautājumu: "Vai dzīve pirms revolūcijas bijusi labāka nekā tagad?" - vispār vairs nebūs iespējams atbildēt. Patiesībā tam nav atbildes jau tagad, jo retie tālaika aculiecinieki ir zaudējuši spēju abus laikmetus salīdzināt. Viņi atceras neskaitāmus nenozīmīgus sīkumus, ķildu ar darbabiedru, pazuduša velosipēda pumpja meklēšanu, sen mirušas māsas sejas izteiksmi, putekļu virpuļus vējainā rītā pirms septiņdesmit gadiem, bet visi nozīmīgie fakti ir ārpus viņu iespaidu loka. Viņi ir līdzīgi skudrām, kas var redzēt mazus priekšmetus, bet ne lielos. Un, kad atmiņa izbālēs un visi rakstītie dokumenti būs viltoti - kad tas viss būs noticis, partijas apgalvojums, ka tā uzlabojusi cilvēces dzīves apstākļus, būs jāpieņem kā patiesība, jo neeksistēs un nekad vairs nevarēs eksistēt nekas tāds, kas ļautu salīdzināt un pārbaudīt." Šajā mirklī viņa domu pavediens spēji pārtrūka. Vinstons apstājās un pacēla skatienu. Viņš atradās šaurā ieliņā ar dažiem maziem, tumšiem, starp dzīvojamiem namiem izkaisītiem veikaliņiem. Tieši viņam virs galvas karājās trīs nolupušas metāla bumbas, kas izskatījās, it kā reiz būtu bijušas zeltītas. Šī vieta viņam šķita pazīstama. Kā tad! Viņš stāvēja pie veclietu veikaliņa, kur bija nopircis dienasgrāmatu.

Viņš sarāvās bailēs. Pārdrošība bija jau sākumā pirkt šo sējumu; viņš bija nozvērējies te nekad vairs nerādīties. Un tomēr, tiklīdz viņš bija paļāvis domām vaļu, kājas viņu bija atnesušas šurp bez apzinīgas līdzdalības. Tieši no šādiem pašnāvībai līdzīgiem impulsiem viņš bija cerējis izsargāties, sākdams dienasgrāmatu. Vienlaikus viņš ievēroja, ka veikals vēl ir vaļā, lai gan pulkstenis jau rāda gandrīz divdesmit viens. Atjauzdams, ka iekšā iet tomēr ir drošāk nekā slaistīties durvju priekšā, viņš iegāja pa durvīm. Ja kāds jautātu, viņš diezgan ticami varētu teikt, ka meklē žiletes.

Veikala īpašnieks nupat bija iededzis pie griestiem pakārtu petrolejas lampu, kas izplatīja tvanīgu, bet diezgan patīkamu smaku. Viņš bija kādus sešdesmit gadus vecs, vājš un salīcis, garu, it kā labi ošņājošu degunu un laipnām acīm, kuru izskatu bojāja biezi briļļu stikli. Mati viņam bija iesirmi, bet uzacis kuplas un arvien vēl melnas. Brilles, vieglās, nervozās kustības un melnie samta svārki piešķīra viņam tādu kā intelektuālu izskatu, it kā viņš būtu literāts vai mūziķis. Balss viņam bija klusa, tāda kā izdzisusi, un izruna ne tik vulgāra kā proletāriešu lielākajai tiesai.

Es jūs pazinu jau uz ietves veikala priekšā, - viņš tūliņ Vinstonu uzrunāja. - Jūs esat kungs, kas nopirka jaunās dāmas dienasgrāmatu. Skaists papīrs, jānudien. Satinēts, kā to kādreiz sauca. Tādu papīru tagad vairs neražo -droši kopš kādiem piecdesmit gadiem. - Viņš pāri brillēm pavērās Vinstonā. - Vai varu jums atkal ko piedāvāt? Vai varbūt ienācāt tikai apskatīties?

Nejauši gāju garām, - Vinstons nevērīgi atteica. - Tāpat vien iegriezos. Nemeklēju neko pirkt.

Labi vien, ka tā, - veikalnieks nomurmināja. - Diezin vai es varētu jūs apmierināt, ja jūs ko meklētu.

- Viņš it kā aizbildinoties atmeta ar mīksto plaukstu. - Jūs jau redzat, kā iet: veikals tikpat kā tukšs. Starp mums runājot, veclietu tirdzniecībai vairs nav izredžu. Nav vairs ne pieprasījuma, ne mantu. Mēbeles, porcelāns, kristāls - viss saplīst un izzūd. Un metāla lietas, protams, lielāko tiesu pārkausētas. Nu jau gadiem neesmu redzējis nevienu misiņa svečturi.

Patiesībā šaurā veikala telpa bija pilna kā piebāzta, bet tur nebija gandrīz nekā kaut cik vērtīga.

Grīdas platība bija ļoti ierobežota, jo gar sienām sakrauti neskaitāmi noputējuši gleznu rāmji. Logā bija kastes ar skrūvēm un uzgriežņa atslēgām, nodiluši kalti, kabatas naži aplauztiem asmeņiem, apsūbējuši pulksteņi, tie pat neizskatījās pēc tādiem, kas varētu iet, un dažādas citādas drazas. Tikai kaktā uz maza galdiņa bija šādi tādi nieciņi - lakotas šņaucamās tabakas dozītes, ahāta saktas un vēl šis tas -, kuru starpā varēja būt arī kas interesants. Galdiņam tuvāk pieejot, Vinstona skatienu saistīja gluds, apaļš priekšmets, kas blāvi mirdzēja lampas gaismā, un viņš to paņēma rokā.

Tas bija smags stikla gabals, vienā pusē plakans, otrā izliekts, gandrīz līdzīgs puslodei. Stikla krāsā un dzidrumā jautās dīvains, it kā lietusūdens maigums. Pašā stikla gabala vidū, izliektās virsmas palielināts, bija redzams savāds, sarkans, zaraini līkumains priekšmets, kas mazliet atgādināja rozi vai jūras anemoni.

Kas tas tāds? - Vinstons ieinteresējies jautāja.

Tas? Korallis, - vecais vīrs atbildēja, - droši vien no Indijas okeāna. Tos kādreiz mēdza iekausēt stiklā. Tam jābūt gatavotam vismaz pirms simt ga​diem. Izskatās pat, ka vēl senāk.

Skaista lietiņa, - Vinstons noteica.

-Jā, skaista lietiņa, - veikalnieks atzinīgi piebalsoja. - Bet reti kāds tagad tā sacītu. - Viņš ieklepojās.

- Tagad, ja jūs to gribētu pirkt, tā jums maksātu četrus dolārus. Atceros laikus, kad par tādu mantu dotu astoņas mārciņas, un astoņas mārciņas toreiz - es nu gan skaidri nezināšu pateikt, cik tas bija, bet tā bija liela nauda. Taču kam gan tagad interesē antīkas lietas - pat tās retās, kas vēl atlikušas?

Vinstons nekavējoties samaksāja prasītos četrus dolārus un ļāva iekārotajai lietiņai ieslīdēt kabatā.

Viņu valdzināja nevis tās skaistums, bet acīmredzamā piederība pavisam citam laikmetam. Maigais, it kā lietusūdens dzidrais stikls nepavisam nelīdzinājās stikla šķirnēm, ko viņš bija redzējis. Vēl vairāk viņu pievilka tas, ka šim priekšmetam nav praktiska nolūka, lai gan viņš varēja uzminēt, ka tas kādreiz noderējis par rakstāmgalda piederumu -papīru presi. Kabatā stikla gabals bija ļoti smags, bet, par laimi, pārāk neizspiedās uz āru. Tas, ka tāds priekšmets varētu patikt partijas biedram, bija gluži neparasti un pat aizdomīgi. Aizdomas radīja viss, kas bija vecs, un jo sevišķi, ja bija skaists. Četrus dolārus saņēmis, vecais vīrs kļuva manāmi priecīgāks. Vinstons noprata, ka viņš būtu apmierinājies arī ar trim vai pat diviem dolāriem.

- Augšā ir vēl otra istaba, ko jūs varētu apskatīt, - viņš ieminējās. - Tur gan nekā liela nav. Tikai daži priekšmeti. Lampas gaismā mēs varam tos aplūkot.

Viņš aizdedza otru lampu un saliecies kāpa pa priekšu augšā pa stāvām, nodilušām kāpnēm; tad viņi pa šauru gaiteni nokļuva mazā istabiņā, pa kuras logu varēja redzēt apaļiem akmeņiem bruģētu pagalmu un aiz tā namu skursteņu mežu. Vinstons ievēroja, ka iekārta vēl ir tāda, it kā te kāds dzīvotu. Uz grīdas neliels paklājs, pie sienām pāris gleznu, pie kamīna pievilkts dziļš, plats atzveltnes krēsls. Uz kamīna dzegas tikšķēja vecmodīgs stikla pulkstenis ar divpadsmit stundu iedalījumu. Pie loga stāvēja milzīga gulta, kas aizņēma gandrīz ceturto daļu telpas, un tajā vēl bija pēlis.

- Pirms sievas nāves mēs te dzīvojām, - vecais vīrs it kā aizbildinādamies teica. - Tagad pamazām

pārdodu mēbeles. Lūk, cik skaista mahagonija gulta -vismaz būtu skaista, ja varētu izdzīt blaktis. Bet jāatzīst gan, ka ir drusku par lielu.

Viņš bija pacēlis lampu, lai apgaismotu visu istabu, un siltajā, nespodrajā gaismā telpa izskatījās savādi mājīga. Vinstonam iešāvās prātā, ka droši vien viegli varētu šo istabu noīrēt par dažiem dolāriem nedēļā, ja gribētu uzņemties tādu risku. Tā bija traka, neiespējama iedoma, atmetama jau nākamajā mirklī, bet istaba viņā bija pamodinājusi tādas kā ilgas, kā sendienu atmiņas. Viņam likās, ka skaidri zinātu, kā jūtas tādā istabā kā šī, sēžot dziļā atzveltnes krēslā pie iekurta kamīna, kājas izstieptas pret režģi ar tējas katliņu kāsī, pilnīgi vientuļš, pilnīgi drošs, ka neviens nenovēro, neviena balss neseko un nedzird ne skaņas, tikai katliņa sīkšanu un pulksteņa laipno tikšķēšanu.

Te nav tālekrāna! - viņš neviļus nomurmināja.

Nē, nē, - vecais vīrs noteica, - neesmu iegādājis. Par dārgu. Un nezinu arī, kam man to vajadzētu.

Redziet, tur kaktā ir smuks krustkāju galdiņš. Zināms, būtu jāpieliek jaunas viras, ja gribētu lietot.

Stūrī bija grāmatu plauktiņš, un tas Vinstonu tūliņ pievilka. Bet tur bija tikai lubas. Grāmatas proletāriešu iecirkņos bija meklētas un iznīcinātas tikpat pamatīgi kā visur citur. Nebija ticams, ka Okeānijā vēl kur būtu atrodama kāda pirms 1960. gada izdota grāmata. Vecis, arvien vēl lampu turēdams, bija apstājies pie grafikas rožkoka ierāmējumā, kas karājās kamīna otrā pusē, pretī gultai.

- Un tad, ja interesējaties par vecām gravīrām... - viņš smalkjūtīgi iesāka.

Vinstons piegāja tuvāk apskatīt grafiku. Tas bija tērauda asējums un attēloja ieapaļu celtni taisnstūrainiem logiem un mazu tornīti priekšā. Ēkai visapkārt stiepās skadriņu žogs, un aizmugurpusē varēja redzēt kaut ko statujai līdzīgu. Vinstons brīdi noskatījās attēlā. Celtne likās it kā pazīstama, lai gan statuju viņš neatcerējās.

Rāmis ir piestiprināts pie sienas, - vecis paskaidroja, - bet, ja vēlaties, es to varētu atskrūvēt.

To ēku es pazīstu, - Vinstons beidzot sacīja. - Tā ir ielas vidū pretī Tiesu pilij.

Jā, jā. Tiesu pils priekšā. To sabumboja - pirms daudz, daudz gadiem. Reiz tā bija baznīca. Sauca par Svētā Klementa baznīcu. - Viņš kautrīgi pasmaidīja, it kā apzinātos, ka runā kaut ko mazliet smieklīgu, un piebilda: - Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns.

Ko jūs teicāt? - Vinstons iejautājās.

Ak, neko - "Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns". Tāds pantiņš, ko skaitījām, kad vēl biju mazs puika. Kā bija tālāk, neatceros, bet beigas atkal zinu: "Pagalvī spilvens dūnu un spalvu, / Naktī nāks bende, nocirtīs galvu." Tā bija tāda rotaļa. Izstiepa rokas tā, lai citi varētu izlīst pa apakšu, un, kad tika līdz vārdiem "Naktī nāks bende, nocirtīs galvu", nolaida rokas un lūkoja noķert to, kas bija zem tām.

Pantiņā bija baznīcu nosaukumi. Uzskai​tītas visas Londonas baznīcas - zināms, tikai galvenās.

Vinstons mēģināja uzminēt, pie kāda gadsimta baznīca piederējusi. Londonas celtņu vecumu vienmēr bija grūti noteikt. Visas lielās un impozantās celtnes, ja vien tās neizskatījās pārlieku vecas, pēc partijas ziņām, bija celtas pēc revolūcijas, bet tās, kas bija daudz vecākas, uzskatīja par viduslaikos celtām.

Kapitālisma laikmets saskaņā ar vēstures mācību grāmatām neko paliekamu nav radījis. No celtniecības vēsturi mācīties bija tikpat neiespējami kā no grāmatām. Statujas, uzraksti, piemiņas plāksnes, ielu nosaukumi - viss, kas varēja mest gaismu pagātnē, bija sistemātiski pārveidots.

Nemaz nezināju, ka tā bijusi baznīca, - viņš noteica.

Patiesībā laba tiesa baznīcu vēl atlikušas, - vecais vīrs sacīja, - lai gan tagad tās izmanto citām vajadzībām. Pag, kā tur bija? A, nu atceros: Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns, Atdod man trīs fārtiņus, dundo Svētais Mārtiņš...

Tā, tālāk gan vairs nezinu. Fārtiņš bija mazs vara naudas gabals, izskatījās apmēram kā cents.

Un kur bija Svētā Mārtiņa baznīca? - Vinstons ievaicājās.

Mārtiņa baznīca? Stāv vēl tagad. Uzvaras laukumā blakus gleznu galerijai. Celtne ar tādu kā trijstūrainu lieveni, kolonnām un lielām, platām kāp​nēm.

To ēku Vinstons labi pazina. Tas bija propagandas muzejs ar dažādiem eksponātiem - raķešbumbu un peldošo cietokšņu modeļiem, vaska figūrām, kas attēloja ienaidnieka mežonības, un tā tālāk.

To sauca par Svētā Mārtiņa Lauku baznīcu, - vecais vīrs paskaidroja, - lai gan neatceros tās tuvumā laukus redzējis.

Gleznu Vinstons nenopirka. To iegādāties būtu vēl bīstamāk, nekā nopirkt papīru presi; bez tam to nekādi nevarētu pārnest mājās, vismaz ar visu rāmi ne. Bet viņš brīdi vēl pakavējās, runādams ar veco vīru, kura vārds, kā noskaidrojās, bija nevis Vīkss - kā varētu spriest no veikala izkārtnes -, bet Ceringtons. Kā likās, Čeringtona kungs bija atraitnis, sešdesmit trīs gadus vecs, un dzīvoja šajā veikalā jau trīsdesmit gadu. Visus šos gadus viņš bija gribējis mainīt vārdu uz veikala loga, bet tā tas palicis neizdarīts. Visu laiku, kamēr viņi tērzēja, Vinstonam galvā skanēja pusaizmirstais pantiņš: "Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns, / Atdod man trīs fārtiņus, dundo Svētais Mārtiņš." Savādi, bet, pantiņu skaitot, reizēm likās, ka tiešām dzirdētu zvanu skaņas, pazudušos Londonas zvanus, kas kaut kur varbūt vēl pastāv -noslēpti un aizmirsti. Likās, ka tie arvien vēl zvanītu spokainos, neredzamos torņos.

Taču, ciktāl vien atmiņa sniedzās, īstus baznīcas zvanus skanam viņš laikam gan nekad nebija dzirdējis.

Viņš pameta Ceringtonu un viens kāpa lejā, lai vecais vīrs neredzētu, ka viņš vispirms paskatās apkārt un tikai tad iziet pa durvīm. Viņš jau bija nolēmis pēc attiecīga starplaika - teiksim, pēc mēneša atkal riskēt un apmeklēt šo veikaliņu. Varbūt tas nemaz nav bīstamāk kā vakarā iztrūkt kopas sanāksmē.

Vislielākais neprāts jau bija šeit atgriezties otrreiz pēc dienasgrāmatas iegādes, nezinot, vai veikala īpašniekam var uzticēties. Un tomēr...

"Jā," viņš nosprieda, "tomēr būs jānāk atkal." Viņš nopirks vēl šo to no skaistajiem nieciņiem.

Nopirks Svētā Klementa baznīcas asējumu, izņems no ietvara un, zem svārkiem paslēptu, pārnesīs mājās.

Skubinās Ceringtonu atcerēties aizmirstos pantiņus. Pat neprātīgā iedoma noīrēt augšstāva istabu viņam atkal pazibēja prātā. Kādas piecas sekundes jūsma viņu padarīja tik nevērīgu, ka viņš iznāca no veikala, iepriekš nepaskatījies pa logu ārā. Viņš pat bija savā meldijā sācis dungot: Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns, Atdod man trīs fārtiņus, dundo...

Pēkšņi viņam likās, ka sirds pamirtu un iekšas apgrieztos otrādi. Pa ietvi, tikko desmit metru no viņa, tuvojās kāds cilvēks zilā virsvalkā. Meitene no Daiļliteratūras nodaļas, jaunā sieviete ar tumšajiem matiem! Metās krēsla, bet viņš to uzreiz pazina. Nācēja paskatījās viņam tieši sejā, tad ātri aizgāja tālāk, it kā viņu neredzējusi.

Dažas sekundes Vinstons bija kā paralizēts un nevarēja pakustēties. Tad viņš pagriezās pa labi un sāka smagi soļot, acumirklī nemaz nemanīdams, ka iet nepareizā virzienā. Vismaz viens jautājums nu bija skaidrs. Vairs nebija šaubu, ka šī sieviete viņu izspiego, ir viņam sekojusi, jo nevarēja iedomāties, ka viņai būtu nejauši gadījies tajā pašā vakarā iegriezties tajā pašā tumšajā sānieliņā vairākus kilometrus no tiem kvartāliem, kur dzīvo partijas biedri. Tā bija pārāk neticama nejaušība. Vai nu viņa tiešām ir domu policijas aģente vai centīga amatiere spiedze, tam vairs nav lielas nozīmes. Pietiek, ka viņa to novēro, droši vien redzējusi, arī krodziņā ieejot.Iet bija grūti. Stikla gabals pie katra soļa sitās pret gurnu, un daudz netrūka, ka viņš to būtu izvilcis no kabatas un aizmetis. Visļaunākais bija vēdergraizes. Dažas minūtes viņam likās, ka nepaliks dzīvs, ja drīz netiks atejā. Bet publiskas atejas tādā kvartālā kā šis bija maz cerību atrast. Tad lēkme pārgāja, atstājot trulas sāpes.

Izrādījās, ka viņš iet pa aklu ielu. Vinstons apstājās, dažus mirkļus svārstīgi domāja, ko nu darīt, tad pagriezās un gāja atpakaļ. Pagriežoties viņam ienāca prātā, ka jaunā sieviete pagājusi garām tikai pirms trim minūtēm un ka skriešus viņš to vēl varētu panākt. Viņš varētu tai sekot, līdz viņi nokļūtu klusā vietā, un tad sadragāt tai galvaskausu ar bruģakmeni. Stikla gabals viņa kabatā šādam nolūkam būtu par vieglu.

Bet tūliņ viņš šo iespēju atmeta, jo pat iedomāties vien par fizisku piepūli likās neciešami. Viņš nevarēja nedz paskriet, nedz stipri iesist. Bez tam viņa bija jauna un vingra un droši vien aizstāvētos. Viņam ienāca arī prātā steigties uz kopas centru un palikt tur līdz pašām beigām, lai gūtu pierādījumu, kur pavadījis vismaz daļu vakara. Viņu bija pārņēmis nāvīgs nogurums. Vairāk neko negribējās kā tikai ātri tikt mājās,

apsēsties un palikt mierā.

Bija pāri divdesmit diviem, kad viņš pārradās dzīvoklī. Elektrību visam namam izslēdza divdesmit trijos trīsdesmit minūtēs. Viņš iegāja virtuvē un izdzēra gandrīz veselu tējas tasi Uzvaras degvīna. Tad devās pie galda istabas nišā, apsēdās un izņēma no atvilktnes dienasgrāmatu. Bet viņš to neatšķīra tūliņ.

Tālekrānā metāliska sievietes balss spalgi ķērca patriotisku dziesmu. Viņš sēdēja un truli blenza grāmatas raibajā vākā, nesekmīgi pūlēdamies šo balsi izspiest no apziņas.

Pēc apcietināmiem vienmēr ieradās naktī. Vispareizākais būtu nonāvēties pašam, kamēr viņi vēl nav atnākuši. Viens otrs tā darīja. Daudz pazudušo patiesībā bija pašnāvnieki. Bet vajadzēja izmisuma drosmes, lai padarītu sev galu šajā vidē, kur nedz šaujamieroči, nedz droša un ātri iedarbīga inde nav dabūjami.

Izbrīnā viņš domāja par sāpju un baiļu bioloģisko nevajadzību, par cilvēka ķermeņa nodevību, sastingstot nekustībā tieši tajos mirkļos, kad vajadzīga sevišķi ātra un enerģiska rīcība. Viņš būtu tumšmati apklusinājis, ja vien būtu pietiekami ātri rīkojies; bet viņš tieši lielo briesmu dēļ bija zaudējis spēju rīkoties. Pārsteigts viņš atskārta, ka kritiskos mirkļos cilvēks vairāk cīnās nevis pret ārēju ienaidnieku, bet pats pret savu ķermeni. Pat vēl tagad, par spīti degvīnam, trulās sāpes vēderā liedza loģiski domāt. "Un tāpat," viņš sprieda, "ir visās šķietami varonīgās un traģiskās situācijās. Kaujas laukā, spīdzināšanas kamerās, grimstošā kuģī - vienmēr aizmirstas mērķi, par ko jācīnās, jo visu aizstāj ķermenis, tas piepilda universu, un pat tad, kad cilvēku nav paralizējušas bailes vai kad viņš nekliedz sāpēs, dzīve ir atsevišķu mirkļu cīņa ar izsalkumu, aukstumu vai miega trūkumu, ar grēmām vai zobu sāpēm."

Viņš atšķīra dienasgrāmatu. Bija svarīgi kaut ko ierakstīt. Sieviete tālekrānā bija sākusi jaunu dziesmu. Viņas balss dūrās smadzenēs kā asas stikla šķembas. Vinstons mēģināja domāt par Obraienu, kam rakstīja dienasgrāmatu, taču nespēja - bija jādomā, kas notiktu pēc tam, kad domu policija viņu aizvestu. Nebūtu vēl nekas, ja viņu tikai nogalinātu. Nāve jau katram apcietinātajam bija sagaidāma. Bet pirms nāves (neviens par tādām lietām neru​nāja, taču visi to zināja) bija vajadzīga kārtējā atzīšanās; ceļos krišana un žēlastības lūgšana, kaulu salaušana, zobu izsišana un asiņainu matu šķipsnu izraušana. Kāpēc gan tas viss jāizcieš, ja gals tā kā tā ir vienmēr tāds pats? Kāpēc nevar saīsināt par dažām dienām vai nedēļām savu mūžu? Nav tāda, kas nebūtu pieķerts un apcietināts, un nav neviena, kas nebūtu atzinies. Ja kāds reiz padevās domu noziegumam, varēja būt drošs, ka agrāk vai vēlāk tiks nonāvēts. Kāpēc tad vēl jābūt šīm šausmām, kas taču neko negroza?

Mazliet sekmīgāk nekā brīdi iepriekš viņš atkal lūkoja iztēloties Obraienu. "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," Obraiens viņam bija teicis. Viņš nu zināja vai, mazākais, iedomājās zinām, ko tas nozīmē. Vieta, kur nebūs tumšs, bija iztēlotā nākotne, ko viņi paši gan nekad neredzēs, bet kurā savā paredzējumā varēja mistiski dalīties. Bet, tālekrānā balsij ausis plosot, viņš vairs nespēja sekot šai domai. Vinstons iesprauda mutē cigareti. Puse tabakas tūliņ izbira uz mēles - rūgti putekļi, ko bija grūti izspļaut. Viņa prātā iznira Lielā Brāļa seja, aizklājot Obraiena tēlu. Tāpat kā jau reiz pirms dažām dienām, viņš izņēma no kabatas naudasgabalu un paskatījās tajā. Seja raudzījās viņam pretī plata, mierīga, tēvišķīga - bet ko nozīmēja smīns, kas slēpās aiz tumšajām ūsām? Kā kapuzvans viņa apziņā atkal smagi nodunēja vārdi: KARŠ IR MIERS BRĪVĪBA IR VERDZĪBA NEZINĀŠANA IR SPĒKS OTRĀ NODAĻA I Bija ap rīta cēliena vidu, Vinstons bija atstājis savu nodalījumu, lai ietu uz ateju.

No garā, tukšā, spilgti apgaismotā gaiteņa otra gala viņam pretī kāds nāca. Tā bija tumšmate jaunava.

Četras dienas bija pagājušas kopš vakara, kad viņš to nejauši bija sastapis pie veclietu veikala. Meitenei tuvāk pienākot, Vinstons redzēja, ka labā roka viņai pakārta saitē, ko iztālēm nevarēja pamanīt, jo saite bija vienādā krāsā ar virsvalku. Droši vien viņa bija savainojusi roku, griežot kādu no lielajiem kaleidoskopiem, ar ko uzmeta romānu fabulas. Tie bija Daiļ​literatūras nodaļā parasti nelaimes gadījumi.

Viņi varēja būt kādus četrus metrus viens no otra, kad meitene paklupa un gandrīz visā garumā nokrita uz grīdas. Viņai izlauzās spalgs sāpju kliedziens. Laikam viņa bija sagrūdusi ievainoto roku.

Vinstons spēji apstājās. Meitene bija piecēlusies uz ceļiem. Viņas seja bija kļuvusi pienaini iedzeltena, un šajā bālumā mute iezīmējās vēl sārtāka. Acis raudzījās Vinstonā ar tādu izteiksmi, kas drīzāk pauda lūgumu un bailes nekā sāpes.

Vinstona sirdī uzbangoja savādas jūtas. Viņa priekšā bija ienaidniece, kas tīkoja viņu nogalināt; bet viņa priekšā bija arī cilvēks, sieviete, kas cieš sāpes un varbūt lauzusi roku. Viņš jau bija neviļus pagājies uz viņas pusi. Redzot viņu pakrītam uz saitē pakārtās rokas, viņam bija licies, ka pats sajustu trie​ciena sāpes.

Vai stipri sasitāties? - viņš jautāja.

Nekas. Tikai roka. Tūliņ pāries.

Viņa runāja tā, it kā sirds viņai tūlīt stātos. Tagad viņa bija nāves bālumā.

Vai neesat neko lauzusi?

Nē, nav nekas. Acumirkli iesāpējās, tas viss.

Viņa pastiepa veselo roku, un viņš palīdzēja viņai piecelties. Pamazām viņas vaigos atgriezās sārtums, un likās, ka nu viņa jūtas daudz labāk.

- Nav jau nekas, - viņa ātri atkārtoja. - Tikai drusku sagrūdu rokas locī​tavu. Pateicos, biedri!

To pasacījusi, viņa aizgāja tālāk tik raitiem soļiem, it kā tiešām nekas nebūtu noticis. Tas viss bija norisinājies nepilnā pusminūtē. Sajūtu neizrādīšana bija paradums, kas jau ieguvis instinkta tiesības, bez tam, kamēr tas noritēja, viņi bija stāvējuši tieši pretī tālekrānam. Tomēr nebija viegli noslēpt acumirkļa pārsteigumu, jo tajās divās vai trijās sekundēs, kamēr viņš bija palīdzējis meitenei piecelties, viņa kaut ko bija iespiedusi viņam rokā. Nebija šaubu, ka viņa to darījusi ar nolūku. Tas bija kaut kas plāns un mazs. Pa atejas durvīm ieejot, viņš to ieslidināja kabatā un aptaustīja ar pirkstgaliem. Tā bija četrstūrī salocīta zīmīte.

Pie urināla stāvot, viņam ar dažām vieglām pirkstu kustībām izdevās zīmīti atlocīt. Droši vien tur bija rakstīts kāds paziņojums. Mirkli viņš juta kārdinājumu ieiet vienā no klozetiem un tūliņ to izlasīt. Bet viņš labi zināja, ka tas būtu neiedomājams neprāts. Nebija nevienas vietas, ko tālekrāni novērotu tik uzmanīgi kā atejas.

Viņš aizgāja atpakaļ savā nodalījumā, apsēdās, nevērīgi nometa zīmīti starp citiem papīriem uz rakstāmgalda, uzlika brilles un pievilka runraksti tuvāk. "Piecas minūtes," viņš sev pavēlēja, "mazākais, piecas minūtes!" Sirds viņam krūtīs dauzījās briesmīgi skaļi. Par laimi, darbs, ko viņš pašreiz strādāja, bija ļoti parasts, garas skaitļu rindas labošana, kas neprasīja saspringtu uzmanību.

Lai kas zīmītē rakstīts, tam noteikti ir politiska nozīme. Cik viņš varēja nojaust, pastāv divas iespējas. Viena, ticamākā, ir tā, ka meitene, tieši kā viņš baidījās, būs domu policijas aģente. Viņš nezināja, kāpēc domu policijai jāizsniedz paziņojumi šādā veidā, bet varbūt tam ir savs iemesls. Uz papīra rakstītais varēja būt piedraudējums, uzaicinājums, pavēle izdarīt pašnāvību vai vilinājums izliktās lamatās. Taču atlika vēl otra - trakāka iespēja, kas arī nedeva mieru, lai gan viņš veltīgi pūlējās to apspiest. Tāda, ka paziņojums nemaz nebūtu no domu policijas, bet no kādas pagrīdes organizācijas.

Varbūt Brālība galu galā tomēr pastāv! Varbūt jaunava pieder pie tās! Bez šaubām, tāda iedoma ir tīrā nejēdzība, bet tā viņam bija iešāvusies prātā jau tajā mirklī, kad viņš bija sajutis zīmīti rokā. Tikai pēc dažām minūtēm viņam bija ienācis prātā otrs - ticamākais - izskaidrojums. Un pat tagad, lai gan prāts teica, ka ziņojums droši vien nozīmē nāvi, viņš tam neticēja, aušīgā cerība neizgaisa, sirds skaļi pukstēja, un, skaitļus runrakstī murminot, viņam bija grūti valdīt balsi, lai tā nedrebētu.Viņš satina pabeigto darbu

un ielaida vīstokli pneimatiskajā caurulē. Bija pagājušas astoņas minūtes. Viņš sakārtoja brilles uz deguna, nopūtās un pavilka tuvāk nākamo darba žūksni - ar zīmīti virsū. Tad viņš to izlīdzināja. Platā, neveiklā rokrakstā tur bija rakstīts: Es tevi mīlu.

Dažas sekundes viņš bija tik pārsteigts, ka pat neattapās iemest nodevīgo zīmīti atmiņas spraugā. To izdarot, gan zinādams, ka ir bīstami izrādīt pārāk lielu interesi, viņš nevarēja atturēties, to vēlreiz neizlasījis, tikai lai pārlie​cinātos, ka šie vārdi tur tiešām rakstīti.

Rīta cēliena atlikumā viņam bija ļoti grūti strādāt. Vēl grūtāk nekā piesaistīt uzmanību sīku uzdevumu virknei bija noslēpt tālekrānam savu satraukumu. Bija tāda sajūta, it kā kuņģi dedzinātu uguns. Maltīte karstajā, pārpildītajā, trokšņainajā ēdnīcā bija tīrās mokas. Viņš cerēja pusdienu stundā brītiņu palikt viens, bet, kā par spīti, viņam blakus nometās stulbais Pārsons ar sviedru smaku, kas gandrīz pārspēja sautētās konservu gaļas metālisko smirdoņu, un visu laiku bez apstājas pļāpāja par gatavošanos Naida nedēļai. Sevišķi sajūsmināts viņš bija par divus metrus plato Lielā Brāļa galvu, ko šim gadījumam no papīra masas veidojot Spiegu grupa, kur piedalījās arī viņa meita. Visnejēdzīgākais bija, ka balsu skaļībā Vinstons tikko varēja saprast, ko Pārsons runā, un viņam bija jālūdz, lai tas atkārto vienu vai otru stulbi vientiesīgo teikumu. Tikai reizi viņš pamanīja meiteni, kas kopā ar divām citām jaunām sievietēm sēdēja pie galdiņa telpas otrā galā. Likās, ka meitene viņu neredz, un viņš uz to pusi vairs nepaskatījās.

Pēcpusdiena bija ciešamāka. Tūliņ pēc pusdienas pārtraukuma pienāca slepens, grūts uzdevums, kas aizņēma vairākas stundas un lika atbīdīt visu citu pie malas. Bija jāvilto divus gadus veci produkcijas pārskati tā, lai diskreditētu kādu prominentu iekšējās partijas biedru, kas bija kritis nežēlastībā. Šāda veida uzdevumi Vinstonam veicās sevišķi labi, un vairāk nekā divas stundas viņam izdevās pilnīgi izslēgt meiteni no savām domām. Tad atmiņas par viņu atgriezās un reizē ar tām - nevaldāma, neciešama vēlēšanās palikt vienatnē. Viņš nespēja apsvērt jauno stāvokli, kamēr nebija gluži viens. Šovakar viņam noteikti jāpiedalās kopas centra sanāksmē. Viņš ātri notiesāja negaršīgās vakariņas ēdnīcā, aizsteidzās uz kopas centru, piedalījās "diskusiju grupas" svinīgajā tukšu salmu kulšanā, izspēlēja divas galda tenisa partijas, izdzēra vairākas glāzes degvīna un pusstundu klausījās lekciju par tematu "Kāds angsocam sakars ar šahu?". Viņa dvēsele nīka garlaicībā un apnikumā, bet šoreiz viņam pietrūka drosmes aizbēgt no kopas sanāksmes. Lasot vārdus "es tevi mīlu", viņu bija pārņēmusi kaismīga vēlēšanās dzīvot, un sīkumu dēļ uzņemties risku likās muļķīgi. Tikai divdesmit trijos, kad viņš bija mājās un gultā - tumsā, kur varēja justies drošībā pat no tālekrāna, ja vien necēla troksni un nerunāja, - Vinstons varēja sākt sakarīgi domāt.

Bija jāatrisina tīri sadzīviska problēma: kā nodibināt ar meiteni kontaktu un norunāt satikšanos. Viņš vairs nedomāja par iespēju, ka viņa varētu likt viņam lamatas šādā veidā. Viņš zināja, ka tā nav, jo bija ievērojis, kā viņa uztraukusies, zīmīti pasniedzot. Acīmredzot viņa bija briesmīgi nobijusies, un citādi arī nevarēja būt. Tāpat viņam ne prātā nenāca viņas piedāvājumu atraidīt. Vēl pirms piecām dienām viņš bija gribējis tai iedauzīt pakausi ar bruģakmeni, bet tam nu vairs nebija nozīmes. Vinstons domāja par viņas kailo, meitenīgo augumu, kā to bija sapnī redzējis. Viņš bija iedomājies, ka viņa ir tāda pati muļķe kā visas citas - ar meliem un naidu piebāztu galvu un aukstu klēpi. Viņš drebēja kā drudža purināts, iedomājoties, ka varētu viņu pazaudēt, ka viņas kailā, jaunavīgā miesa varētu viņam izslīdēt no rokām!

Visvairāk viņš baidījās, ka meitene varētu gluži vienkārši apdomāties, ja viņš diezgan ātri nenodibinātu ar viņu kontaktu. Tad tikšanās bija gandrīz fiziski neiespējama. Tā bija tikpat neiedomājama kā gājiens ar karali šaha spēlē pēc tam, kad pieteikts mats. Lai griezies kurp griezdamies, visur pretī bija tālekrāni.

Patiesībā visas tikšanās iespējas viņš bija apsvēris jau piecās minūtēs pēc zīmītes izlasīšanas; bet nu, kad laika bija diezgan, viņš tās citu pēc citas pārlūkoja, it kā instrumentu rindu uz galda sakārtodams.

Bija skaidrs, ka tāda veida tikšanos kā šorīt vairs nedrīkstēja atkārtot. Ja meitene strādātu Arhīva departamentā, viss būtu samērā vienkārši, bet, kur šajā ēkā atrodas Daiļliteratūras nodaļa, par to viņam ir tikai miglains priekšstats, bez tam nav nekāda iemesla tur iegriezties. Ja zinātu, kur viņa dzīvo un kad beidz darbu, varētu mēģināt satikties ceļā uz mājām; bet sekot viņai nebija ieteicams, jo tad būtu ilgāk

jāpakavējas ministrijas priekšā, to katrā ziņā ievērotu. Tāpat nevarēja būt ne runa par vēstules sūtīšanu.

Nemaz netika slēpts, ka visas vēstules pastā atver. Patiesībā tikai retais rakstīja vēstules. Paziņojumiem, kas reizēm bija nepieciešami, pastā varēja dabūt iespiestas atklātnes ar veselu virkni teikumu, atlika tikai izsvītrot nevajadzīgos. Turklāt viņš nezināja pat jaunavas vārdu, nemaz nerunājot par adresi. Beidzot viņš nolēma, ka visdrošākā vieta ir ēdnīca. Ja viņam izdotos meiteni notvert pie galdiņa vienu pašu kaut kur telpas vidū, ne pārāk tuvu tālekrānam, tad troksnī un kņadā, kas valdītu visapkārt - ja viņi paliktu vieni, teiksim, trīsdesmit sekundes -, būtu iespējams pārmīt dažus vārdus.

Pēc tam kādu nedēļu dzīve bija kā nemierīgs sapnis. Nākamajā dienā meitene ēdnīcā ienāca tikai tad, kad viņš jau bija paēdis un pēc svilpiena gāja ārā. Laikam viņa bija iedalīta vēlākā maiņā. Viņi pagāja garām, viens otrā nepaskatījušies. Pēcnākamā dienā viņa bija ēdnīcā parastajā laikā, bet kopā ar trim citām biedrenēm un tieši zem tālekrāna. Tad veselas trīs briesmīgas dienas viņa nemaz neieradās.

Vinstona miesa un gars likās saslimuši ar neciešamu, saasinātu juteklību, kura ik kustību, ik skaņu, ik pieskārienu, ik vārdu, kas bija jārunā vai jāklausās, darīja par mokām. Pat miegā viņš nevarēja pilnīgi paglābties no viņas tēla. Sajās dienās viņš nepieskaras dienasgrāmatai. Ja vispār bija mierinājums, tad tikai darbā, kas ļāva aizmirsties reizēm desmit minūtes no vietas. Vinstonam nebija ne jausmas, kas ar meiteni noticis. Viņš to arī nekādi nevarēja noskaidrot. Varbūt viņa likvidēta, varbūt izdarījusi pašnāvību, varbūt pārcelta otrā Okeānijas malā, bet visļaunākais un visticamākais -varbūt meitene gluži vienkārši apdomājusies un nolēmusi no viņa izvairīties.

Nākamajā dienā viņa atkal parādījās. Viņa vairs nenēsāja roku saitē, tikai ap locītavu bija lipekļa lente. Viņu ieraugot, Vinstons juta tādu atvieglinājumu, ka nevarēja atturēties, nenoskatījies viņā veselas trīs vai četras sekundes. Dienu pēc tam daudz netrūka, ka viņam būtu izdevies ar meiteni sarunāties.

Vinstonam ēdnīcā ienākot, viņa viena pati sēdēja pie galdiņa labu gabalu no sienas. Bija agrs, un telpa vēl nebija pārpildīta. Rinda virzījās uz priekšu, un Vinstons jau bija gandrīz pie letes, bet tad viņu divas minūtes aizkavēja kāds no priekšā stāvētājiem, žēlodamies, ka neesot saņēmis saharīna tableti. Taču meitene arvien vēl bija viena, kad Vinstons dabūja paplāti un devās uz viņas galdiņa pusi. Viņš gāja izklaidīgi, it kā ar skatienu meklēdams vietu kaut kur tālāk aiz viņas. Līdz viņai atlika tikai kādi trīs metri.

Vēl divas sekundes, un viņš būtu pie mērķa. Tad kāda balss viņam aiz muguras iesaucās: "Smit!" Viņš nelikās dzirdam. Balss atkārtoja skaļāk: "Smit!" Vairs nebija nekādas jēgas izlikties. Viņš pagriezās.

Gaišmatains jauneklis padumju seju vārdā Vilšers, ko Vinstons tikko pazina, smaidīdams aicināja viņu brīvā vietā pie sava galdiņa. Atteikties bija bīstami. Tā kā viņš jau bija ievērots, tad vairs nevarēja iet un apsēsties pie viena galdiņa ar vientuļo jaunavu. Tas pārāk durtos acīs. Draudzīgi smaidīdams, viņš apsēdās. Stulbā, gaišmatainā galva viņam uzsmaidīja. Vinstonam gribējās tai zvelt pašā vidū ar cirvi. Pēc dažām minūtēm visas vietas pie meitenes galdiņa jau bija aizņemtas.

Bet varbūt viņa bija ievērojusi viņa tuvošanās nolūku; varbūt viņa sapratīs. Nākamajā dienā viņš pasteidzās ierasties agri. Tiešām, viņa sēdēja apmēram tajā pašā vietā un atkal bija viena. Rindā Vinstonam priekšā bija mazs, kustīgs, vabolei līdzīgs vīrelis apaļu seju un mazām, piemiegtām ačelēm.

Atkāpdamies ar paplāti no letes, Vinstons redzēja, ka mazais vīrelis dodas taisni uz tumšmates galdiņu.

Viņa cerības atkal sagruva. Arī pie nākamā galdiņa bija brīva vieta, bet kaut kas mazā vīreļa izskatā lika nojaust, ka viņš savas ērtības dēļ izvēlēsies vistukšāko galdiņu. Vinstons viņam sekoja saplakušu sirdi.

Viss bija veltīgi, ja viņi ar meiteni nevarēja pie galdiņa būt gluži vieni. Tajā mirklī atskanēja briesmīgs brīkšķis. Mazais vīrelis novēlās uz visām četrām, paplāte aizlidoja, divas viruma un kafijas straumes izgāzās pār grīdu. Viņš uzlēca kājās un nikni paskatījās Vinstonā, ko acīmredzot turēja aizdomās, ka tas viņam aizlicis kāju priekšā. Bet viņš bija alojies. Pēc piecām sekundēm, sirdij neganti lecot, Vinstons apsēdās pie meitenes galdiņa.

Vinstons nepaskatījās viņā. Viņš nolika paplāti uz galdiņa un uzreiz sāka ēst. Bija ārkārtīgi svarīgi runāt tūliņ, kamēr neviens cits nav pienācis pie galdiņa, bet viņu bija pārņēmušas briesmīgas bailes. Bija pagājusi nedēļa kopš viņas tuvošanās mēģinājuma. Viņa varbūt vairs tā nedomāja, droši vien bija

apdomājusies! Nebija ticams, ka šī dēka varētu beigties ar panākumiem; reālajā pasaulē nekas tāds nenotika. Varbūt viņš nemaz nesāktu runāt, ja nebūtu tajā mirklī ieraudzījis Amplfortu, dzejnieku ar spalvām pieaugušām ausīm, kurš, paplāti rokās turēdams, skatījās apkārt un meklēja vietu, kur apsēsties.

Amplforts diezin kāpēc juta simpātijas pret Vinstonu un droši vien nāktu pie viņa, ja vien viņu ieraudzītu.

Amplforts Vinstonu tomēr nepamanīja un apsēdās pie cita galdiņa. Varbūt vēl atlika minūte laika ātrai rīcībai. Kā Vinstons, tā jaunava nadzīgi ēda. Ēdiens bija pašķidra kāršu pupu vira. Gandrīz čukstēdams, Vinstons sāka runāt. Ne viens, ne otrs nepacēla acis; viņi vienādā ritmā cilāja karotes ar ūdeņaino virumu pie mutes un pastarpām klusā, ne​izteiksmīgā balsī apmainījās nedaudzajām nepieciešamajām frāzēm.

Cikos jūs beidzat darbu?

Astoņpadsmitos trīsdesmit.

Kur mēs varētu satikties?

Uzvaras laukumā pie pieminekļa.

Tur daudz tālekrānu.

Tas nekas, jo tur vienmēr drūzma.

Vai norunāsim zīmi?

- Nē. Nenāciet klāt, kamēr neesmu iejukusi starp daudziem citiem. Un neskatieties uz mani. Tikai turieties tuvumā.

Cikos?

Deviņpadsmitos.

Labi.

Vairāk viņi nerunāja un, cik nu tas bija iespējams, diviem cilvēkiem katram savā galdiņa pusē sēžot, arī nepaskatījās viens uz otru. Meitene ātri beidza ēst un aizgāja, bet Vinstons palika un izsmēķēja cigareti.

Vinstons bija Uzvaras laukumā pirms norunātā laika. Viņš staigāja ap milzīgo, rievaino kolonnu, kuras galā Lielā Brāļa statuja noraudzījās dienvidu virzienā uz debesīm, kur tas bija notriecis Eirāzijas lidmašīnas (pirms dažiem gadiem tās vēl bija Austrumāzijas lidmašīnas) kaujā par Pirmo aerodromu. Tai priekšā ielas vidū bija kāda jātnieka statuja, kas, kā domāja, attēloja Oli-veru Kromvelu. Piecas minūtes pēc norunātās stundas jaunava vēl nebija ieradusies. Vinstonu atkal sagrāba briesmīgas bailes. Viņa nenāks, viņa apdomājusies! Viņš lēnām pagāja uz laukuma ziemeļu pusi un tādā kā vājā iepriecinājumā pazina Svētā Mārtiņa baznīcu, kas toreiz, kad tai vēl bijuši zvani, zvanījusi: "Atdod man trīs fārtiņus."

Tad viņš ieraudzīja jaunavu stāvam pie monumenta pamatnes un lasām, vismaz izliekamies lasām, uzrakstu, kas spirālveida vijās augšup gar kolonnu. Nebija droši viņai tuvoties, līdz laukumā nesapulcējas vairāk ļaužu. Pjedestālam visapkārt bija tālekrāni. Bet tajā mirklī kaut kur pa kreisi atskanēja skaļi kliedzieni un smago mašīnu rūkoņa. Visi pēkšņi skriešus drāzās pāri laukumam. Jaunava žigli apmeta līkumu ap lauvām pieminekļa pamatā un pievienojās skrējējiem. Vinstons sekoja. Skrejot viņš no dažiem saucieniem noprata, ka garām brauc eirāziešu gūstekņu konvojs.

Laukuma dienvidu pusē jau bija sablīvējušies ļaudis. Vinstons, kas parasti turējās katras burzmas malā, nu lauzās un spiedās uz priekšu, lai tiktu pašā pūļa vidū. Drīz viņš meiteni varēja gandrīz jau ar roku aizsniegt, bet ceļā vēl bija milzīgs proletārietis un gandrīz tikpat milzīgs sievišķis, kā likās, viņa sieva, tie abi kopā veidoja gandrīz nepārvaramu miesas blāķi. Vinstons pagriezās sāniski un ar spēcīgu grūdienu mēģināja iespiest plecu starp viņiem. Mirkli likās, ka muskuļainie gurni kā dzirnakmeņi samals viņa iekšas putrā, tad viņš nosvīdis izlauzās tiem cauri. Tagad viņš bija jaunavai blakus. Viņi stāvēja plecu pie pleca un abi skatījās taisni uz priekšu.

Pa ielu lēnām brauca gara kravas automašīnu verdze. Katrā mašīnas stūrī stāvēja šautenēm bruņoti sargi stingām sejām. Mašīnās, cieši kopā saspiedušies, tupēja dzelteni pamaza auguma vīri noplukušās, zaļganās uniformās. Viņu skumjās, mongoliskās sejas, kurās nemanīja ne mazākās ziņkāres, vienaldzīgi rēgojās pāri mašīnas sāniem. Mašīnām uz mirkli pieturot un atkal sakustoties, šad tad iežvadzējās metāls:

visiem gūstekņiem kājas bija saslēgtas dzelžos. Garām pabrauca mašīna pēc mašīnas ar skumju seju kravu. Vinstons apzinājās, ka sejas slīd garām, bet tās redzēja tikai kā caur miglu. Pie sāniem viņš juta jaunavas plecu un roku līdz pat elkonim. Viņas vaigs bija tik tuvu, ka Vinstons gandrīz juta tā siltumu.

Viņa tūliņ saņēma iniciatīvu savās rokās - tāpat kā toreiz ēdnīcā. Viņa sāka runāt tai pašā neizteiksmīgajā balsī, lūpām tikko kustoties, tā ka viņas čuksti pazuda balsu ņūklī un garām braucošo mašīnu dārdoņā.

Vai vari dzirdēt, ko saku? -Jā.

Vai vari atbrīvoties svētdien pēc pusdienas? -Jā.

Tad klausies uzmanīgi. Tev tas būs jāatceras. Ej uz Pedingtonas staciju... Gluži militārā precizitātē, kas Vinstonu pārsteidza, viņa aprakstīja ceļu, kas viņam ejams. Pusstundas brauciens ar vilcienu; pie stacijas jānogriežas pa kreisi; divi kilometri uz priekšu; vārti bez augšējā šķērskoka; pa kājceliņu pāri laukam; ar zāli aizaugusi taka; iemīta stidziņa caur krūmāju; nolūzis, apsūnojis koks. Likās, ka viņai galvā būtu karte.

- Vai varēsi visu to atcerēties? - viņa beidzot čukstēja. -Jā.

- Tev jānogriežas pa kreisi, tad pa labi, tad atkal pa kreisi. Pie vārtiem bez augšējā šķērskoka.

- Jā. Cikos?

- Ap piecpadsmitiem. Varbūt tev būs jāpagaida. Es iešu turp pa citu ceļu. Vai skaidri visu atceries?

-Jā.

- Tad attālinies tagad no manis, cik ātri iespējams.

Tas viņai nemaz nebija jāsaka. Taču brīdi viņi netika ārā no drūzmas. Mašīnas joprojām brauca garām, ļaudis vēl ziņkārīgi skatījās. Sākumā bija atskanējuši daži sašutuma saucieni un svilpieni, bet tikai no partijas biedriem, kas bija gadījušies pūlī, un drīz tie apklusa. Ļaudīs bija vērojama galvenokārt ziņkāre. Ārzemnieki, vienalga, no Eirāzijas vai Austrumāzijas, viņiem atgādināja dīvainus, neredzētus dzīvniekus. Tos vārda tiešā nozīmē nekad neredzēja citādus kā gūstekņus, un pat tad tiem varēja uzmest tikai īsu, paviršu skatienu. Nebija arī zināms, kas ar tiem notika, atskaitot nedaudzos, kurus pakāra kā kara noziedzniekus; citi gluži vienkārši pazuda - droši vien spaidu darbu nometnēs. Apaļo, mongolisko seju vietā tagad parādījās citas - eiropeiskiem vaibstiem, netīras, bārdainas un nogurušas. Pāri rugājiem apaugušiem izcilnajiem vaigiem svešas acis iedzēlās Vinstona acīs, reizēm savādā neatlaidībā, tad paslīdēja garām. Konvojs gāja uz beigām. Pēdējā mašīnā viņš ieraudzīja vecu vīru, kam sejā krita sirmu matu šķipsnas un kas stāvēja taisni, rokas krustiem salicis, it kā pieradis pie roku dzelžiem. Vinstonam un meitenei jau gandrīz bija laiks šķirties. Taču beidzamajā mirklī, kamēr pūlis viņus vēl turēja gūstā, viņa satvēra Vinstona roku un to paspieda.

Tas neilga vairāk par desmit sekundēm, tomēr likās, ka viņu rokas ilgi būtu palikušas kopā. Viņš paspēja iepazīt katru sīkumu viņas rokā. Viņš izpētīja slaidos pirkstus, glītos nagus, raupjās, sastrādātās delnas un gludo ādu zem locītavas. Pēc taustes vien viņš to ieraugot būtu pazinis. Tajā pašā mirklī viņam ienāca prātā, ka viņš nezina, kādā krāsā ir meitenes acis. Droši vien brūnas, bet tumšmatainiem cilvēkiem mēdz būt arī zilas acis. Pagriezt galvu un ieskatīties viņai acīs būtu bijis neaptverams neprāts. Ļaužu drūzmā neredzamām rokām kopā saķērušies, viņi stāvēja un raudzījās taisni uz priekšu, taču Vinstona vērās nevis meitenes acis, bet caur sirmu matu šķipsnām drūmi lūkojās vecā gūstekņa redzokļi.

II Vinstons soļoja pa taku, ko izraibināja gaismas un ēnu plankumi. Kur vien pašķīrās zari, viņam bija jābrien zelta lāmās. Zem kokiem pa kreisi zemi sedza pulkstenīšu paklājs. Maigs gaiss glāstīja ādu. Bija otrais maijs. Kaut kur dziļāk meža vidū dūdoja ūbeles.

Viņš bija ieradies mazliet par agru. Brauciens nebija sagādājis nekādu grūtumu, un meitene acīmredzot labi zināja, ko darīja, jo Vinstons nejutās tik tramīgs, kā citos apstākļos būtu juties. Likās, viņai varēja uzticēt drošas vietas atrašanu. Parasti nebija domājams, ka laukos varētu justies daudz

drošāk nekā Londonā. Zināms, tur nebija tālekrānu, bet visur varēja uzdurties paslēptiem mikrofoniem, kas uztvēra balsi un nodeva runātāju; turklāt ceļojums itin viegli varēja pievērst uzmanību. Pasi gan nevajadzēja zīmogot, ja neceļoja tālāk par simt kilometriem, bet dzelzceļa piestātnēs reizēm dežurēja patruļas, kas pārbaudīja partijas biedru dokumentus un uzdeva kutelīgus jautājumus. Taču šoreiz viņš patruļu nebija saticis un ceļā no stacijas, piesardzīgi atpakaļ paskatoties, pārliecinājās, ka neviens neseko. Vilciens bija pilns proletāriešiem, kas vasarīgā laika dēļ bija īstā svētdienas noskaņā. Vagona nodalījumu ar koka sēdekļiem līdz pat durvīm pildīja viena pati liela ģimene, sākot ar bezzobainu vecmāmuļu un beidzot ar mēnesi vecu zīdaini; viņi gribēja pavadīt pēcpusdienu laukos pie radiem cerībā dabūt pikuci melnā tirgus sviesta, kā gluži vaļsirdīgi Vinstonam pastāstīja.

Taka kļuva platāka, un pēc brīža Vinstons ieraudzīja jaunavas minēto kājceliņu - lopu iemītu stigu, kas pazuda krūmājā. Viņam nebija pulksteņa, bet vēl nevarēja būt piecpadsmit. Zem kājām pulkstenīšu paklājs bija tik biezs, ka nebija iespējams tos nesamīt. Viņš pietupās un noplūca dažus, gan kavēdams laiku, gan arī tāpēc, ka viņam gribējās satiekoties pasniegt meitenei ziedus. Viņš jau bija saplūcis lielu pušķi un ostīja tā vieglo, saldeno smaržu, kad viņu pēkšņi sastindzināja kāda skaņa - paklusa, bet nepārprotama zem soļiem lūstošu zariņu knikstoņa aiz muguras. Viņš turpināja lasīt pulkstenīšus. Tas bija labākais, ko varēja darīt. Tā varēja būt jaunava, vai arī kāds viņam tomēr bija sekojis. Apkārt paskatīties nozīmētu atzīties pārkāpumā. Viņš noplūca vēl pāris ziediņu. Tad kāda roka viegli pieskārās viņa plecam.Viņš pacēla acis. Tā bija jaunava. Viņa papurināja galvu, acīmredzot likdama noprast, ka te nedrīkst runāt, tad pašķīra krūmus un ātri veda viņu pa šauru stidziņu mežā. Likās, viņa te jau bija bijusi, jo taciņas līkumi viņai bija zināmi un pierasti. Puķu pušķi arvien vēl rokā turēdams, Vinstons viņai sekoja. Pirmajā mirklī viņš jutās atvieglināts, bet, vērojot viņas spēcīgo, slaido augumu kustoties sev priekšā, redzot sarkano jostu, kas bija savilkta tieši tik cieši, cik vajadzēja, lai parādītu gurnu līganās līnijas, viņu smagi nomāca paša mazvērtības apziņa. Pat vēl tagad likās ļoti iespējams, ka, atpakaļ pagriežoties un viņā paskatoties, jaunava varētu apdomāties un viņu pamest. Gaisa maigais smaržīgums un lapu zaļums viņu darīja biklu. Jau ceļā no piestātnes maija saule viņam bija likusi justies netīram un bālasinīgam, smacīgā istabas gaisā panīkušam, Londonas putekļiem piekvēpušām porām. Viņam ienāca prātā, ka meitene viņu droši vien nekad vēl nebija redzējusi gaišā dienā zem klajas debess. Viņi sasniedza nolūzušo un apsūnojušo koku. Viņa pārlēca tam pāri un pašķīra krūmus kādā vietā, kur, pavirši skatoties, sprauga nemaz nebija redzama. Viņai sekodams, Vinstons ieraudzīja, ka viņi izkļuvuši dabiskā klajumiņā, šaurā, ar zāli apaugušā mežnorā, ko no visām pusēm pilnīgi apņēma kupli jauni koki. Meitene apstājās un pagriezās atpakaļ.

- Esam galā, - viņa teica.

Viņi skatījās viens otrā no dažu soļu atstatuma. Viņš arvien vēl neuz​drīkstējās pieiet viņai tuvāk.

- Uz takas negribēju neko teikt, - viņa turpināja, - jo tur var būt paslēpts mikrofons. Gan nedomāju, ka ir, bet tas tomēr iespējams. Un var gadīties, ka kāds no tiem cūkām mūs pazīst pēc balss. Te esam drošībā.

Vinstonam arvien vēl trūka drosmes viņai tuvoties.

- Te esam drošībā? - viņš muļķīgi atkārtoja.

- Jā. Paskaties uz kokiem. - Tie bija jauni oši, kādreiz izcirsti un atkal atauguši, vesels smalces biezoknis; osīši nebija resnāki par delmu. - Neviens nav tik liels, lai tajā varētu paslēpt mikrofonu. Bez tam esmu te jau bijusi.

Viņi runāja, tikai lai nebūtu jāklusē. Nu viņš bija pienācis viņai mazliet tuvāk. Viņa stāvēja Vinstonam pretī ļoti taisni un zobgalīgi smaidīja, it kā brīnītos, kāpēc viņš vēl kavējas. Pulkstenīšu pušķis bija izkaisījies. Likās, ziedi nokrituši zemē paši, bez viņa ziņas. Vinstons saņēma viņas roku.

- Vai tu ticēsi, - viņš teica, - ka līdz pat šim brīdim nezināju, kādā krāsā ir tavas acis? - Tās bija brūnas, tagad viņš ievēroja; pagaiši brūnas, tumšām skropstām. - Kad nu tu redzi, kāds īstenībā esmu, vai vari uz mani vēl paska​tīties?

- Jā, pavisam viegli.

- Man ir trīsdesmit deviņi gadi. Man ir sieva, no kuras netieku vaļā. Man ir paplašinātas vēnas un pieci mākslīgi zobi.

- Tas man gluži vienalga, - jaunava atbildēja.

Viņš nebūtu varējis pateikt, kas sakustējās pirmais, bet nākamajā mirklī meitene bija viņa skaujas.

Sākumā viņš neko citu nejuta kā tikai neticību. Jaunavas augums kļāvās viņam klāt, viņa seju skāra viņas tumšo matu kuplums un - tiešām! - meitene pavērsa seju uz augšu, un viņš skūpstīja viņas mīkstās, sārtās lūpas. Viņa bija apvijusi rokas viņam ap kaklu, sauca viņu par dārgo, mīļoto. Viņš novilka meiteni zemē, un viņa it nemaz nepretojās, viņš varēja darīt, ko gribēja. Bet nu bija tā, ka viņš nejuta neko citu kā tikai ķermeņu saskari. Neko, vienīgi neticību un lepnumu. Viņš priecājās, ka tas tā bija, bet nemaz nejuta fizisku iekāri. Tas bija norisis pārāk ātri un negaidot, viņas jaunība un glītums viņu biedēja, viņš pārāk ilgi bija dzīvojis bez sievietes -viņš pats nezināja, kāpēc tas tā noticis. Jaunava piecēlās sēdus un izvilka pulkstenīti no matiem. Viņa sēdēja, atspiedusies pret viņu, aplikusi viņam roku ap vidu.

- Nekas, mīļais. Mums laika diezgan. Visa pēcpusdiena. Vai te nav lieliska slēptuve? Atradu to, kad kopas ekskursijā reiz biju apmaldījusies. Ja kāds nāktu, soļus varētu dzirdēt simt metru attālu.

Pasaki man savu vārdu, - Vinstons lūdza.

Džūlija. Tavu es zinu. Vinstons - Vinstons Smits.

Kā tu to zini?

- Mīļais, man šķiet, ka ziņu ievākšanā esmu veiklāka par tevi. Saki - ko tu par mani domāji pirms tās dienas, kad tev nodevu zīmīti?

Vinstons nejuta vilinājumu viņai melot. Drīzāk likās, mīlestība prasīja, lai pašā sākumā pateiktu visļaunāko.

- Man riebās uz tevi pat paskatīties, - viņš teica. - Gribēju tevi izvarot un pēc tam nogalināt. Vēl pirms divām nedēļām nopietni gribēju tev iedauzīt pakausi ar bruģakmeni. Ja gribi zināt patiesību, man likās, ka tev ir sakari ar domu policiju.

Jaunā sieviete jautri iesmējās, acīmredzot lepodamās, ka izdevies tik veikli maskēties.

- Tiešām, ar domu policiju! Vai patiesi tu tā domāji?

Nu, varbūt ne gluži burtiski. Bet pēc tava izskata un izturēšanās - zini, jau tāpēc vien, ka esi jauna, spirgta un veselīga, - spriedu, ka droši vien tu...

Tu spriedi, ka esmu laba partijas biedrene. Kristāltīra vārdos un darbos. Karogi, gājieni, saukļi, sports, kopu ekskursijas - un tā joprojām. Un tu domāji, ja vien man rastos kaut mazākā izdevība, es tevi nodotu kā domu no​ziedznieku, liktu tevi nogalināt?

- Jā, kaut ko tamlīdzīgu. Tu jau zini, ka liela tiesa jaunavu tādas tiešām ir.

- Tas viss šīs riebīgās auklas dēļ, - viņa teica, noraudama sarkano Jaunatnes antiseksa apvienības jostu un uzsviezdama to uz zara. Tad, it kā, savam viduklim pieskaroties, kaut ko atcerējusies, viņa iebāza roku virsvalka kabatā un izvilka mazu šokolādes plāksnīti. Viņa to pārlauza un pusi iedeva Vinstonam.

Vēl to nepaņēmis, viņš no smaržas uzminēja, ka tā ir ļoti neparasta šokolāde. Tā bija tumša, spīdīga un ietīta sudraba papīrā. Parasti šokolāde bija netīri brūna, drupana viela, kas garšoja, cik nu tās garšu vispār varēja raksturot, pēc sīviem dūmiem. Bet šad tad viņam bija gadījies nobaudīt tādu šokolādi, kādu Džūlija viņam tagad iedeva. Jau tās smarža vien modināja grūti nomācamas, spējas atmiņas, kas viņu savādi satrauca.

- Kur tu to dabūji? - viņš jautāja.

- Melnajā tirgū, - viņa vienaldzīgi atteica. - Pēc izskata tiešām esmu tāda meitene. Esmu laba sportiste. Spiegos biju grupas vadītāja. Labprātīgi trīs vakarus nedēļā strādāju Jaunatnes antiseksa apvienībā. Diezin cik stundas esmu ziedojusi, lipinādama tās nožēlojamās nejēdzības pie visām Londonas sienām. Gājienos vienmēr nesu vienu karoga stūri. Vienmēr izskatos priecīga un nekad nevairos no tā saucamajiem pienākumiem. Ja esi vilku barā, kauc vilkiem līdzi. Tikai tā var justies kaut cik droši.

Pirmais šokolādes gabaliņš izkusa Vinstonam uz mēles. Tā garšoja brīnišķīgi. Taču viņa apziņā arvien vēl rosījās jau minētās atmiņas, kaut kas dziļi jūtams, bet noteiktā veidā grūti ietverams, kā priekšmets, ko redz pašā redzesloka malā. Viņš centās tās aizgainīt, zinādams tikai, ka šīs atmiņas saistās ar kaut ko padarītu, ko viņš būtu gribējis vērst par nebijušu, bet nevarēja.

Tu esi ļoti jauna, - viņš sacīja. - Desmit vai piecpadsmit gadu jaunāka par mani. Kā gan tu vari saskatīt kaut ko pievilcīgu tādā vīrietī kā es?

Tas ir kaut kas tavā sejā. Nodomāju, ka jāriskē. Esmu ievingrinājusies pazīt nepiederīgus cilvēkus.

Tiklīdz tevi ieraudzīju, tūliņ zināju, ka tu esi pret viņiem.

"Viņiem" - tas laikam nozīmēja partiju, katrā ziņā iekšējo partiju, par kuru viņa izteicās tādā naidā un izsmieklā, kas Vinstonam lika justies neērti, lai gan viņš zināja, ka te viņi ir drošībā, ja vien drošība vispār iespējama. Viens, kas Džūlijā viņu pārsteidza, bija viņas skarbā valoda. Partijas biedriem neklājās lamāties, un arī Vinstons reti lamājās, vismaz skaļā balsī ne. Taču Džūlijā, kā likās, nemaz nespēja pieminēt partiju un it sevišķi iekšējo partiju, neizteikuši kādu no vārdiem, ko citkārt lasa tikai vientuļās vietās ar krītu rakstītus. Nevarēja teikt, ka viņam tas nepatiktu. Tas bija tikai liels izpaudums viņas naidam pret partiju un tās likumiem un šķita dabisks un veselīgs - tā zirgs sprauslā, saožot sienu.

Viņi bija pametuši klajumiņu un atkal staigāja pa saules izraibināto pavēni, rokām viens otru ap vidu apskāvuši, ja vien varēja iet blakus. Viņš ievēroja, cik daudz maigāks viņas stāvs likās pēc tam, kad viņa bija noraisījusi sarkano jostu. Viņi nerunāja skaļi, tikai sačukstējās. Džūlijā teica, ka ārpus klajumiņa esot drošāk izturēties klusu. Tad viņi iznāca mežmalā un viņa apstājās.

- Labāk neiesim ārā. Kāds var noskatīties. Droši esam vienīgi tik ilgi, kamēr turamies aiz zariem.

Viņi stāvēja lazdu ēnā. Saules stari spiedās cauri lapotnei un silti skāra viņu sejas. Vinstons pavērās laukā aiz meža un savādi satrūkās, to pazīdams. Šo vietu viņš kaut kur jau bija redzējis. Veca, nograuzta ganīkla ar taciņu tai pāri un šur tur izkaisītiem kurmju rakumiem. Otrā malā vējpūtās liegi šūpojās vīksnu zari, un to lapas viļņoja kā biezi sievietes mati. Droši vien kaut kur tepat tuvumā, bet no šejienes neredzama bija upe ar zaļiem atvariem, kur peldēja raudas.

- Vai te tuvumā nav upe? - viņš čukstēja.

-Jā, tepat ir upe. Aiz nākamā lauka. Un tur ir zivis, itin prāvas. Var redzēt, ka tās, astes kustinādamas, guļ atvaros zem vītoliem.

Tad jau tā ir gandrīz Zeltainā zeme, - viņš nomurmināja.

Kāda Zeltainā zeme?

Nekas, tāpat vien. Tā ir ainava, ko šad tad esmu redzējis sapņos.

- Paskaties! - Džūlija čukstēja.

Piecus metrus no viņiem, gandrīz sejas augstumā kāda koka zarā bija nolaidies strazds. Varbūt tas viņus neredzēja. Putns bija saulē, viņi - ēnā. Tas izplēta spārnus, tad kārtīgi atkal tos sakļāva, mirkli pielieca galvu, it kā paklanīdamies saulei, un tad sāka trīcināt dziesmu, gari locīdams balsi.

Pēcpusdienas klusumā tā pārsteidza ar skaļumu. Vinstons ar Džūliju apskāvušies klausījās, mazā dziedoņa savaldzināti. Dziesma nebeidzās un nebeidzās vairākas minūtes, apbrīnojamā lokanībā ne reizes neatkārtodamās, gandrīz tā, it kā putns tīšām gribētu parādīt savu virtuozitāti. Brīžiem tas uz dažiem mirkļiem apklusa, izplēta un sakļāva spārnus, tad piepūta raibo krūtiņu un atkal dziedāja tālāk. Vinstons savādā godbijībā vēroja mazo dziedoni. Kam, kādēļ šis putns dzied? Ne draudzene, ne sacensonis to nenovēro. Kas tam liek sēdēt zarā šajā vientuļajā mežmalā un izliet savu dziesmu nebūtībā? Diezin vai kaut kur tuvumā tomēr nav paslēpts mikrofons. Viņi ar Džūliju bija tikai klusu sačukstējušies, viņu vārdus tas neuztvertu, bet strazda dziesmu uztvertu. Varbūt šīs ierīces galā kāds mazs, vabolei līdzīgs vīrelis uzmanīgi klausās - šajā dziesmā. Bet pamazām skaņu plūdi aizskaloja visas pārdomas no viņa prāta.

Likās, tie izlītu pār viņu kā dzidrs ūdens un sajauktos ar saules stariem, kas spiedās caur lapotni. Viņš vairs nedomāja neko, tikai juta. Meitenes augums viņa rokas ielokā bija maigs un silts. Viņš to pagrieza tā, lai viņi būtu viens otram pretī, krūti pret krūti; likās, viņas ķermenis sakustu ar viņa ķermeni. Lai kam

viņa rokas pieskārās, viss bija padevīgs kā vasks. Viņu lūpas sakļāvās; tas vairs nebija stingrs skūpsts, ar kādiem viņi bija apmainījušies brīdi iepriekš. Pēc tam viņi abi dziļi nopūtās. Putns izbijās un, spārnus sasitis, aizlaidās.

Vinstons pielika muti viņai pie auss.

- Tagad, - viņš čukstēja.

- Te ne, - viņa tikpat klusi atbildēja. - Iesim atpakaļ uz slēptuvi. Tur drošāk. Ātri, tikai retumis kādam zaram ieknikstoties, viņi spraucās caur krūmāju atpakaļ uz klajumiņu.

Tiklīdz viņi atkal bija jauno koku biezajā lokā, viņa pagriezās pret Vinstonu. Viņi abi elpoja ātri, bet viņas lūpās atkal bija atplaucis smaids. Mirkli viņa stāvēja un noskatījās Vinstonā, tad pieskārās virsvalka rāvējslēdzējam. Un tiešām! Bija gandrīz kā viņa sapnī. Gandrīz tik ātri, kā viņš bija iztēlojies, viņa norāva drēbes un tās aizmeta ar to pašu skaisto, lielisko žestu, kas likās iznīcinām veselu civilizāciju. Saulē balts atmirdzēja viņas augums. Taču kādu mirkli viņš neskatījās uz viņas augumu; viņu saistīja Džūlijas vasarraibumainā seja un vieglais, bet drošais, gandrīz nekautrīgais smaids. Viņš nometās meitenes priekšā ceļos un saņēma viņas rokas savās.

Vai esi to kādreiz jau darījusi?

Zināms. Simtiem reižu - nu, vismaz daudz reižu.

Ar partijas biedriem?

Jā, tikai ar partijas biedriem.

Un ar iekšējās partijas biedriem arī?

- Nē, ar tiem cūkām gan ne. Bet netrūkst arī starp tiem tādu, kas to darītu, ja vien būtu izdevība. Viņi nemaz nav tik svēti kā izliekas.

Vinstona sirds salēcās. Viņa to bija darījusi daudz reižu! Viņš vēlējās, kaut viņa būtu teikusi ne vien simtiem, bet tūkstošiem reižu. Viss, kas norādīja uz netikumu, viņu vienmēr pildīja ar neprātīgām cerībām.

Kas zina? Varbūt partija zem gludās virsmas ir satrunējusi, tās krietnuma un pašaizliedzības kults tikai maska, kas slēpj nekrietnību un pagrimumu. Cik labprāt viņš visus partijniekus būtu aplaidis ar spitālību vai sifilisu, ja vien varētu! Visu, lai tikai pūdētu, vājinātu, iekšēji sadragātu. Viņš novilka Džūliju zemē, un viņi stāvēja uz ceļiem viens otram pretī.

Klausies! Jo vairāk vīriešiem tu esi piederējusi, jo vairāk es tevi mīlu. Vai tu to saproti?

Jā, pilnīgi.

Es ienīstu šķīstību, ienīstu tiklumu. Negribu redzēt tikumību nekur pastāvam. Gribu, lai visi būtu līdz matu galiem samaitāti.

Nu tad man vajadzētu tev patikt, mīļais. Esmu līdz matu galiem samai​tāta.

Vai tev patīk to darīt? Es nejautāju, vai es tev patīku; gribu tikai zināt, vai tev patīk to darīt.

Neizsakāmi.

To viņš gribēja zināt par visu vairāk. Nevis mīlestība uz vienu personu, bet gan dzīvnieciskais instinkts, vienkāršā, neizvēlīgā iekāre - tas bija spēks, kas partiju saraustīs lupatu lēveros. Viņš novilka meiteni zemē starp izbirušajiem pulkstenīšiem. Šoreiz nebija nekādu traucēkļu. Tad viņu elpa atguva parasto ritmu un viņi it kā tīkamā nevarībā atraisījās no otra skaujam. Likās, ka saule karsē vēl vairāk.

Viņiem abiem nāca miegs. Viņš pasniedzās pēc aizmestā virsvalka un viņu daļēji apsedza. Viņi gandrīz acumirklī aizmiga un nogulēja apmēram pusstundu.

Vinstons pamodās pirmais. Viņš piecēlās sēdus un noskatījās viņas vasarraibumainajā sejā, kas arvien vēl dusēja uz atliektās rokas spilvena. Viņu nevarēja īsti saukt par skaistu, vienīgi mute bija glīta.

Ja ieskatījās vērīgāk, ap acīm viņai jau tīkloja viena otra grumbiņa. īsie, tumšie mati bija ļoti biezi un mīksti. Viņam ienāca prātā, ka viņš arvien vēl nezina nedz viņas uzvārdu, nedz kur viņa dzīvo.

Jaunais, stiprais augums, tagad miegā nevarīgs, viņā modināja līdzjūtību un tieksmi aizsargāt. Taču bezgalīgais maigums, ko viņš bija jutis zem lazdām, strazdam dziedot, vairs pilnīgi neatgriezās. Viņš pavilka virsvalku nost un pētīja viņas gludos, baltos sānus. "Sendienās," - tā viņš domāja, "vīrietis

uzlūkoja jaunavas miesu un redzēja to iekārojamu, un ar to pietika. Tagad nevar būt ne tīras mīlestības, ne tīras iekāres. Nav nekādu īstu jūtu, jo viss ir jaukts ar bailēm un naidu. Viņu skaujas bija cīņa, viņu kulminācija bija uzvara. Tas bija sitiens partijai. Politisks akts."

III - Mēs varam te atgriezties, - Džūlija sacīja. - Parasti vienu slēptuvi var droši izmantot divas reizes.

Bet, zināms, ne agrāk kā pēc viena vai diviem mēnešiem.

Tiklīdz viņa pamodās, viņas izturēšanās spēji mainījās. Viņa kļuva modra un izdarīga, apģērbās, apsēja sarkano jostu ap vidu un sāka sīkumos apsvērt atceļu uz pilsētu. Likās dabiski, ka to uzņēmās viņa.

Acīmredzot viņai bija diezgan praktiskas izmaņas, kā Vinstonam trūka, tāpat šķita, ka viņa lieliski pazīst Londonas apkārtni, kas viņai iespiedusies atmiņā no neskaitāmām kopu ekskursijām. Viņa lika Vinstonam iet atpakaļ pa citu ceļu, kas veda uz citu dzelzceļa staciju.

- Nekad neej mājās pa to pašu ceļu, pa kuru esi nācis, - viņa sacīja, it kā mācīdama svarīgu vispārīgu likumu. Viņa dzīrās iet pa priekšu, un Vinstonam bija jāpagaida un jāseko viņai pēc pusstundas.Viņa pasacīja, kur viņi pēc darba varot satikties piektajā vakarā no šodienas. Tā bija kāda iela vienā no nabadzīgākajiem kvartāliem; tur bija tirgus būdas un parasti drūzmējās un trokšņoja ļaudis. Viņa teicās pakavēties pie kādas no letēm, izlikdamās meklējam šujam diegus vai kurpju auklas. Viņa solījās, Vinstonam garām ejot, nošņaukt degunu, ja viņai likšoties, ka gaiss tīrs; pretējā gadījumā lai viņš ejot tālāk, nelikdamies viņu pazīstam. Taču, ja laimēšoties, viņi pūļa vidū varēšot stundas ceturksni patērzēt un norunāt nākamo satikšanos.- Bet tagad man jāiet, - viņa noteica, tiklīdz viņš bija iegaumējis instrukcijas. - Deviņpadsmitos trīsdesmit man jābūt atpakaļ. Divas stundas jāstrādā Jaunatnes antiseksa apvienībā, jāizdala lapiņas vai kas tamlīdzīgs. Vai nav riebīgi? Lūdzu, notīri manu virsvalku! Vai man nav skujas vai kāds zariņš matos? Vai labi apskatījies? Tad visu labu, mīļais, uz redzēšanos!Viņa metās Vinstona rokās, gandrīz varmācīgi viņu noskūpstīja, nākamajā mirklī izspraucās caur jaunaudzi un gandrīz bez trokšņa nozuda mežā. Arī tagad viņš vēl nezināja nedz viņas uzvārdu, nedz adresi. Tam tomēr nebija nozīmes, jo telpās tā kā tā nekad nevarēja ne satikties, ne arī apmainīties ar vēstulēm.Iznāca tā, ka mazajā mežnorā viņi vairs neatgriezās. Maijā viņiem tikai vienreiz vēl izdevās nodoties mīlas glāstiem. Tas notika citā Džūlijai zināmā slēptuvē, sagrautas baznīcas zvanu tornī kādā gandrīz pilnīgi neapdzīvotā vietā pilsētas apkaimē, kur pirms trīsdesmit gadiem bija nokritusi atombumba. Ja vien tur nokļuva, tā bija ļoti laba slēptuve, bet ceļš turp - visai bīstams. Citādi viņi varēja sastapties tikai ielās, ik vakaru citā vietā un ne ilgāk kā pusstundu katru reizi. Zināmā mērā ielās arvien varēja sarunāties. Pa drūzmainajām ielām klīzdami, ne gluži blakus un nekad viens otrā nepaskatīdamies, viņi turpināja savādu, bieži pārtrauktu sarunu, kas uzzibsnīja un apdzisa kā bākas stars, pēkšņi apklustot, tiklīdz tuvojās kāds gājējs partijas tērpā vai parādījās tālekrāns, un atkal turpinoties pēc vairākām minūtēm no teikuma vidus, lai spēji notrūktu, kad viņi norunātā vietā izšķīrās, un bez jebkāda ievada atjaunotos nākamajā dienā. Džūlija ar šādu sarunas veidu bija apradusi un sauca to par "sarunu turpinājumos". Tāpat viņa apbrīnojami labi prata runāt, nekustinot lūpas. Tikai vienreiz mēneša laikā, kad viņi gandrīz ik vakaru satikās, viņiem izdevās saskūpstīties. Viņi klusēdami gāja pa kādu sānielu (Džūlija runāja tikai galvenajās ielās, kur bija drūzma), kad atskanēja briesmīga rūkoņa, zeme salīgojās un gaiss satumsa, un Vinstons atģidās, nokritis guļus uz sāniem, sasities un izbijies. Laikam kaut kur tuvumā bija kritusi raķešbumba. Pēkšņi viņš pavisam klāt pamanīja Džūlijas seju, tā bija krīta vai, drīzāk, nāves bālumā. Pat lūpas bija baltas. Mirusi! Viņš pierāva viņu sev klāt un manīja, ka skūpsta dzīvu, siltu seju. Bet viņa lūpas atdūrās pret tādu kā pūderi vai pulveri.

Viņu abu sejas pārklāja bieza apmetuma pu​tekļu kārta.

Bija vakari, kad viņi, norunāto tikšanās vietu sasnieguši, nedrīkstēja ne apstāties, ne saskatīties, tāpēc ka uz stūra parādījās patruļa vai virs galvas apstājās helikopters. Pat ja tas nebūtu tik bīstami, grūti bija iekārtot laiku, lai satiktos. Vinstons strādāja sešdesmit stundas nedēļā, Džūlija - pat vēl ilgāk, un viņu

brīvās dienas mainījās atkarībā no darba spiedīguma un bieži vien nesakrita. Vismaz Džūlijai vakari reti bija pilnīgi brīvi. Ārkārtīgi daudz laika viņa pavadīja, klausoties priekšlasījumus un piedaloties demonstrācijās, izdalot Jaunatnes antiseksa apvienības literatūru, gatavojot karogus Naida nedēļai, vācot ziedojumus taupības kampaņai un citās līdzīgās nodarbībās. Viņa teica, par to maksājot, turklāt viņa piedaloties pašaizsardzības nolūkā. Ja ievēroja sīkos likumus, varēja pārkāpt lielos. Viņa pat pierunāja Vinstonu ziedot vēl vienu brīvu vakaru, iesaistoties virsstundu munīcijas ražošanas darbā, kā mēdza darīt dedzīgi partijas biedri. Tā ik nedēļu vienu vakaru Vinstons četras stundas pavadīja aptrulinošā garlaicībā, skrūvēdams kopā mazus metāla gabalus, kas laikam bija bumbu degļu daļas, vāji apgaismotā darbnīcā, kur vilka auksts caurvējš un kur veseru klaudzieni apnicīgi jaucās kopā ar dārdošu tālekrānu mūziku.

Kad viņi satikās baznīcas tornī, viņu saraustītās sarunas robi aizpildījās. Bija tveicīga vasaras pēcpusdiena. Gaiss šaurajā, četrstūrainajā kambarī virs zvaniem bija karsts un sadusējis, tur nelāgi oda pēc baložu mēsliem. Viņi stundām sēdēja uz putekļainās, gružiem piebirušās grīdas un sarunājās. Reižu reizēm viens vai otrs piecēlās un paskatījās pa šaurajām šaujamspraugām, lai pārliecinātos, ka neviens nenāk.

Džūlijai bija divdesmit seši gadi. Viņa dzīvoja kopmītnē vienviet ar trīsdesmit citām jaunām sievietēm ("Visu laiku sieviešu smakā! Kā es ienīstu sievietes!" viņa piebilda) un strādāja, kā viņš jau bija uzminējis, Daiļliteratūras departamenta nodaļā pie romānu rakstītājām mašīnām. Darbs viņai patika; parasti viņai bija jāuzrauga un jāapkalpo spēcīgs, bet niķīgs elektriskais motors. Viņa nebija sevišķi gudra, viņai patika mehānisks darbs, kur nav jādomā, un pie mašīnām viņa jutās savā elementā. Viņa varēja aprakstīt visu romāna ražošanas procesu, sākot ar plānu komitejas vispārīgo direktīvu un beidzot ar galīgo nogludinājumu, ko veica pārrakstītāju brigāde. Bet par gatavo produkciju viņa neinteresējās.

Viņa teica, ka neesot liela lasītāja. Grāmatas viņai bija tikai patēriņa prece, kas jāražo tāpat kā džems vai kurpju auklas.

Viņa neatcerējās neko no tā, kas noticis pirms sešdesmito gadu sākuma, un vienīgais viņai zināmais cilvēks, kas bieži runājis par laikiem pirms revolūcijas, bijis vectēvs, kurš nozudis, kad viņa bijusi astoņus gadus veca. Skolā viņa bijusi hokeja komandas kapteine un divus gadus pēc kārtas dabūjusi godalgu vingrošanā. Spiegos viņa bijusi grupas vadītāja un pirms iestāšanās Jaunatnes antiseksa apvienībā - Jaunatnes līgas nodaļas sekretāre. Par viņu vienmēr bijušas vislabākās atsauksmes. Par viņas labo slavu liecināja jau tas vien, ka viņa izraudzīta darbam Pornoseksā - tajā Daiļliteratūras departamenta nodaļā, kur ražo lētu pornogrāfiju izdalīšanai proletāriešiem. Viņa piebilda, ka darbinieki, kas tur strādā, šo nodaļu iesaukuši par "mēslaini". Tur viņa palikusi veselu gadu, palīdzēdama ražot brošūras ar virsrakstiem "Nerātni stāsti" vai "Nakts meiteņu internātā". Tās tika pārdotas aizlīmētā iesai​ņojumā, un tās paslepšus pirka proletāriešu jaunekļi, domādami, ka pērk kaut ko nelikumīgu.

- Kas ir šajās grāmatās? - Vinstons ziņkārīgi ievaicājās.

- Tikai briesmīgas muļķības. Tās patiesībā ir ļoti garlaicīgas. Tām ir seši sižeti, ne vairāk, bet reižu reizēm tos apmaina. Es jau gan esmu strādājusi vienīgi pie kaleidoskopiem. Pārrakstītāju brigādē nekad neesmu bijusi. Man nav literāru dotību, mīļais, pat tādam darbam par maz.

Viņš pārsteigts klausījās, ka visas Pornoseksa darbinieces, tikai sekcijas vadītāja ne, esot jaunas sievietes. Valdīja uzskats, ka vīriešiem, kam dzimumdziņa grūtāk kontrolējama nekā sievietēm, draud lielākas briesmas kļūt samaitātiem, ar neķītro vielu strādājot.

- Tur viņi necieš pat precējušās sievietes, - Džūlija piebilda. - Tikai meitenes uzskata par šķīstām.

Te nu gan ir viena, kas tāda nav.

Pirmais mīlas sakars viņai bijis sešpadsmit gadu vecumā ar sešdesmit gadus vecu partijas biedru, kas vēlāk izdarījis pašnāvību, lai izvairītos no apcietināšanas.

- Prātīgi darīts, - Džūlija noteica. - Citādi, viņam atzīstoties, mans vārds būtu nācis zināms domu policijai.

Pēc tam bijuši vairāki citi. Dzīve, no viņas viedokļa, bija ļoti vienkārša. Viņa kāroja pēc izpriecām;

"viņi", t. i., partija, centās viņai tās liegt, tāpēc likumi bija jāpārkāpj, kur vien iespējams. Tas, ka "viņi" gribēja laupīt cilvēkiem prieku, viņai likās tikpat dabiski, kā visiem bija jāsargās "iekrist". Viņa ienīda partiju un pauda savu naidu visrupjākiem vārdiem, bet vispār viņa to nekritizēja. Ja vien tā neskāra viņas pašas dzīvi, viņa par partijas doktrīnu neinteresējās. Vinstons ievēroja, ka viņa nelieto jaunrunas vārdus, vienīgi tos, kas iegājuši ikdienas valodā. Viņa nekad nebija dzirdējusi par Brālību un neticēja tās eksistencei. Katra organizēta sacelšanās pret partiju, kas jau iepriekš nolemta neveiksmei, viņai likās muļķīga. Gudri bija pārkāpt likumus, tomēr palikt dzīvam. Vinstonam gribējās zināt, cik viņai līdzīgu varētu būt jaunajā paaudzē - starp cilvēkiem, kuri auguši pēcrevolūcijas pasaulē, kuri neko citu nezina, pieņem partiju kā kaut ko negrozāmu, kā debesis virs galvas, un kuri nedumpojas pret tās autoritāti, bet tikai vairās no tās - tā zaķis, cilpas mez​dams, bēg no suņa.

Viņi nerunāja par iespēju apprecēties. Tā bija tik tāla, ka par to nebija vērts domāt. Pat ja varētu kaut kā atbrīvoties no Vinstona sievas Katrīnas, nebija iedomājams, ka kāda komiteja viņu laulībai piekristu. Tā bija neticama kā nomoda sapnis.

- Pastāsti man - kāda bija tava sieva? - Džūlija jautāja.

- Viņa bija - vai esi dzirdējusi jaunrunas vārdu "labdomīga"? Tas nozīmē, pēc dabas partijai uzticīga, nespējīga neko ļaunu domāt.

- Nē, tādu vārdu nezinu, bet tādus cilvēkus gan pazīstu diezgan labi. Viņš sāka stāstīt par savu laulības dzīvi, bet savādi - likās, ka galvenās līnijās viņa jau to zināja vai uzminēja. Gandrīz tā, it kā pati būtu to redzējusi vai jutusi, Džūlija attēloja, kā Katrīnas ķermenis sastindzis, tiklīdz viņš tai pieskāries, un kā tā viņu centusies visiem spēkiem atgrūst pat tad, kad turējusi apskautu. Ar Džūliju viņam nebija grūti par šādām lietām runāt; šā vai tā, Katrīna viņam sen vairs nemodināja sāpīgas atmiņas, tās bija tikai nepatī​kamas.

- Es būtu visu pacietis, ja nebūtu vienas lietas, - viņš teica. Viņš pastāstīja par īso, salto procedūru, ko Katrīna viņam bija uzspiedusi ik nedēļas zināmā naktī. - Tā viņai pašai riebās, bet neparko viņa no tās nebūtu attei​kusies. Viņa to sauca par - pamēģini uzminēt, kā?

Par mūsu pienākumu pret partiju, - Džūlija nekavējoties atbildēja.

Kā tu to zini?

Mīļais, es taču arī esmu skolā gājusi. Seksuālā audzināšana reizi mēnesī visām meitenēm, kas vecākas par sešpadsmit gadiem. Un pēc tam Jaunatnes kustībā. Gadiem tas kalts galvā. Daudzos gadījumos ar redzamiem panāku​miem. Bet skaidri nekad nevar zināt; cilvēki ir tādi liekuļi.

Viņa sāka plašāk runāt par šo tematu. Džūlijai viss saistījās ar viņas pašas seksuālajām jūtām. Tad viņas spriedums bija ļoti skaidrs un ass. Pretēji Vinstonam viņa labi izprata partijas seksuālā puritānisma apslēpto jēgu: dzimumdziņa radīja īpašu pasauli, kas nepakļāvās partijas kontrolei, un tāpēc, ja vien iespējams, šī pasaule bija iznīcināma. Svarīgāk bija, ka seksuāla neapmierinātība izraisīja histēriju, kas bija vēlama, jo to varēja pārveidot kara psihozē un vadoņa dievināšanā. Viņa to izskaidroja tā: - Mīlinoties patērē enerģiju; pēc tam cilvēks jūtas laimīgs un ne par ko neinteresējas. Tādu stāvokli viņi nevar paciest. Viņi grib, lai esam vienmēr enerģijas pārpilni. Visi šie neskaitāmie gājieni, demonstrācijas, sajūsmas kliedzieni un karogu vicināšana nav nekas cits kā saskābušas dzimumjūtas. Ja tu būtu iekšēji laimīgs, vai tu jūsmotu par Lielo Brāli un trijgades plānu, un divām Naida minūtēm, un visām citām viņu sasodītajām muļķībām?

"Tiesa kas tiesa," viņš nodomāja. "Starp šķīstību un politisko pareizticību pastāv tiešs, intīms sakars.

Jo kā gan bailes, naidu un aklo paļāvību partijai varētu uzturēt pastāvīgā sasprindzinājumā, ja neapspiestu kādu spēcīgu instinktu un neizlietotu to kā dzinējspēku? Dzimumdziņa apdraud partiju, un partija to izlieto savā labā. Tāpat viņi rīkojas arī ar vecāku jūtām. Pilnīgi likvidēt ģimeni nevar, un partija tiešām skubina ļaudis mīlēt bērnus gandrīz tāpat kā senajos laikos. Vienlaikus bērnus sistemātiski kūda pret vecākiem, mudina spiegot un ziņot par viņu novirzījumiem. Ģimene patiesībā kļuvusi par domu policijas piedēkli.

Tā ir ierīce, ar ko katru cilvēku var turēt ielen​kumā dienu un nakti ar paša tuvinieku palīdzību."

Viņa domas spēji atgriezās pie Katrīnas. Katrīna viņu noteikti būtu nodevusi domu policijai, ja nebūtu bijusi pārāk stulba, lai nāktu uz pēdām viņa pretvalstiskajiem uzskatiem. Taču šajā brīdī viņam to visvairāk atgādināja pēcpusdienas tveicīgais karstums, kas lika sviedriem izspiesties uz pieres. Viņš sāka Džūlijai stāstīt kaut ko, kas bija noticis, pareizāk - nebija noticis, bet būtu varējis notikt kādā citā tveicīgi karstā vasaras pēcpusdienā pirms vienpadsmit gadiem.

Tas bija trīs vai četrus mēnešus pēc viņu apprecēšanās. Viņi bija apmaldījušies kopas ekskursijā kaut kur Kentā. Viņi tikai pāris minūšu bija palikuši iepakaļ, bet tad nogriezušies uz citu pusi un beidzot nonākuši strupceļā kādas vecas kaļķakmens lauztuves malā. Krauja, kuras malā viņi stāvēja, bija ļoti stāva, desmit vai divdesmit metru augsta, ar lieliem akmeņiem bedres dibenā. Nebija neviena, kam pavaicāt ceļu. Tiklīdz viņi atskārta, ka apmaldījušies, Katrīna kļuva ļoti nemierīga. Jau mirkli vien attālinoties no ekskursantu trokšņainā pulka, viņa jutās tā, it kā darītu kaut ko neatļautu. Viņa gribēja steigties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru viņi bija nākuši, un doties pārējos meklēt citā virzienā. Bet tajā mirklī Vinstons ieraudzīja klinšu plaisās zem viņiem dažus meža puķu cerus. Viņš ievēroja, ka vienam ceram ir divēju krāsu ziedi, vieni - rožaini, otri - ķieģeļsarkani, lai gan, cik varēja vērot, tie auga no vienas saknes. Kaut ko tādu viņš redzēja pirmo reizi, tāpēc pasauca arī Katrīnu paskatīties.

- Ka trin, paskaties! Paskaties uz šīm puķēm! Lūk, tā tur skupsna lejā! Vai redzi, ka tai ziedi dažādās krāsās?

Viņa bija pagriezusies, lai ietu, tomēr sapīkusi uz mirkli panāca atpakaļ. Viņa pat pārliecās pār klints malu, lai redzētu, ko viņš rāda. Vinstons stāvēja aizmugurē un aplika viņai roku ap vidu, lai viņu pieturētu. Tajā mirklī viņš atskārta, cik pilnīgi vientuļi viņi tobrīd bija. Tuvumā nebija neviena cilvēka, lapas nekustējās, pat neviens putns nebija nomodā. Tādā vietā grūti bija iedomāties paslēptu mikrofonu, un, pat ja būtu, tas uztvertu tikai skaņas. Bija karstākā, miegainākā pēcpusdienas stunda. Saule stipri sveilēja, Vinstonam sviedri tecēja pār seju. Un pēkšņi viņam prātā iešāvās kāda doma...

Kāpēc tu viņu nenogrūdi lejā? - Džūlija iejautājās. - Es to būtu izda​rījusi.

Jā, mīļā, tu gan. Varbūt es arī to būtu darījis, ja toreiz būtu bijis tas, kas esmu tagad. Vai varbūt arī es tiešām nezinu.

Vai tu nenožēlo, ka to neizdarīji?

Kā nu ne. Visumā man žēl, ka to neizdarīju.

Viņi sēdēja blakus uz netīrās grīdas. Viņš pievilka Džūliju ciešāk sev klāt. Viņas galva atbalstījās uz viņa pleca, un matu tīkamā smarža pārspēja baložu mēslu smaku. "Viņa vēl ir ļoti jauna," viņš domāja, "viņa vēl kaut ko gaida no dzīves, viņa vēl nesaprot, ka ar kāda cilvēka nogrūšanu no klints nekas nav atrisināts."

Patiesībā tas neko negrozītu, - viņš noteica.

Kāpēc tad tu nožēlo, ka to neizdarīji?

- Tikai tāpēc, ka labāk izvēlos pozitīvo nekā negatīvo. Šajā spēlē, ko spēlējam, mēs nevaram uzvarēt. Daži zaudēšanas veidi ir labāki par citiem, tas viss.

Vinstons juta, ka viņas pleci nodreb kā protestējot. Viņa nekad viņam nepiekrita, kad viņš tā runāja.

Viņa nepieņēma kā dabas likumu, ka indivīdam vienmēr jāzaudē. Savā ziņā viņa apzinājās, ka pati ir bojāejai nolemta, ka agrāk vai vēlāk domu policija viņu noķers un nogalinās, bet ar otru savas būtnes daļu viņa ticēja, ka iespējams kaut kā radīt slepenu pasauli un tur dzīvot pēc pašas patikas. Vajadzēja tikai laimes, gudrības un drosmes. Viņa nesaprata, ka tāda lieta kā laime nemaz nav, ka vienīgā uzvara ir nākotnē, ilgi pēc tagadējās paaudzes nāves, un ka ar to brīdi, kad piesaki partijai karu, labāk ir sevi jau uzskatīt par līķi.

Mēs esam miroņi, - viņš sacīja.

Mēs vēl neesam miruši, - Džūlija vienkārši atteica.

Fiziski ne. Vēl sešus mēnešus, gadu - lielākais, piecus gadus. Man bail no nāves. Tu esi jauna, tāpēc, domājams, tu no tās baidies vēl vairāk nekā es. Skaidrs, ka mēs mēģināsim nāvi atvairīt, cik ilgi vien iespējams. Bet starpība nav nekāda lielā. Kamēr vien cilvēki būs cilvēciskas būtnes, dzīvība un nāve būs tā pati.

Blēņas! Ar ko tu labāk gribētu gulēt - ar mani vai ar ģindeni? Vai tu nepriecājies, ka esi dzīvs? Vai tev nepatīk just: tas esmu es, tā mana roka, mana kāja, esmu īsts, tvirts, dzīvs! Vai tev nepatīk tas, ko tagad daru?

Viņa pagriezās un piespiedās viņam ar krūtīm. Cauri virsvalkam viņš nobriedušas, bet stingras juta viņas krūtis. Likās, ka viņas augums ielietu viņā kaut ko no savas jaunības un dzīvības spēka.

- Jā, patīk, - viņš atbildēja.

- Tad beidz domāt par miršanu. Un tagad paklausies, mīļais, mums jānorunā nākamā tikšanās. Mēs varētu iet uz veco vietu mežā. Tai nu jau dota diezgan ilga atpūta. Tomēr šoreiz tev jāiet turp pa citu ceļu.

Esmu jau visu izdomājusi. Brauc ar vilcienu līdz - bet labāk skaties, es tev uzzīmēšu plānu.

Un, praktiska kā vienmēr, viņa sajauca kopā smilšu un putekļu kārtiņu, izvilka zariņu no baložu ligzdas un sāka ar to uz grīdas zīmēt ceļa karti.

IV Vinstons skatījās apkārt mazajā, noplukušajā istabiņā virs Čeringtona kunga veikala. Milzīgā gulta pie loga bija pārklāta ar nodilušu segu, spilvenam trūka pārvalka. Uz kamīna dzegas tikšķēja vecmodīgs pulkstenis ar divpadsmit stundu ciparnīcu. Kaktā uz krustkāju galdiņa puskrēslā maigi spīdēja stikla papīru prese, ko viņš tepat bija nopircis pēdējā apmeklējumā.

Iedobumā bija nolietota skārda petrolejas plītiņa, katliņš un divas krūzītes, ko bija apgādājis Čeringtons. Vinstons pielaida deglim uguni un uzlika ūdeni vārīties. Viņš bija atnesis pilnu paciņu Uzvaras kafijas un dažas saharīna tabletes. Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem; tātad tagad bija de​viņpadsmit divdesmit. Džūlija bija solījusies atnākt deviņpadsmitos trīsdesmit.

"Neprāts, neprāts," atkārtoja viņa sirds, "apzinīgs, veltīgs, nāvējošs neprāts! No visiem noziegumiem, ko partijas biedrs varēja izdarīt, šis ir visgrūtāk noslēpjamais." Pirmoreiz viņam šī doma bija ienākusi prātā, iztēlojoties, kā stikla papīru prese atspulgotos krustkāju galdiņa gludajā virsmā. Kā viņš jau paredzēja, Čeringtons labprāt piekrita istabas izīrēšanai. Acīmredzot viņš priecājās par dažiem dolāriem, ko tā viņam ienestu. Tāpat vecais nemaz nebrīnījās un neizrādīja sašutumu, kad noskaidrojās, ka istaba Vinstonam vajadzīga, lai tur satiktos ar sievieti, ar ko viņam ir mīlas sakars. Tieši otrādi, vecā vīra skatiens kļuva izvairīgs, un viņš ierunājās par vispārīgām lietām tik smalkjūtīgi, it kā neko nebūtu dzirdējis. Savrupība, viņš teica, esot ļoti vērtīga lieta. Ikviens gribot vietu, kur šad tad varētu palikt viens.

Un, ja kādam tāda vieta esot, vienkārša pieklājība prasa, lai citi, kas to zinot, šo ziņu paturētu pie sevis.

Viņš pat piebilda - to darot, pats it kā sarāvās melns un maziņš -, ka mājai esot divas izejas, no tām viena sētas pusē, uz aleju.

Zem loga kāds dziedāja. Aiz muslīna aizkara paslēpies, Vinstons paskatījās ārā. Jūnija saule vēl bija augstu debesīs, un apakšā, gaismas pielietajā pagalmā, spēcīga liela auguma sieva, smagnēja kā normaņu pīlārs, muskuļainām, sarkanām rokām, maisu audekla priekšautu ap vidu, stampājās šurp un turp starp baļļu un veļas auklu, virknē izžaudama daudzus baltus, četrstūrainus drēbes gabalus, - Vinstons pazina, ka tie ir bērna autiņi. Ja vien mute viņai nebija aizbāzta ar veļas knaģiem, viņa skaļā, zemā balsī dziedāja: Bij tas tik nelaimīgs sapnis, Gaistošs kā aprīļa diena, Bet tavus skatus un balsi kā toreiz Sirds man vēl glabā arvienu. Šī melodija Londonu bija apsēdusi jau kopš nedēļām. Tā bija viena no neskaitāmām līdzīgām dziesmiņām, kuras Mūzikas departamenta viena apakšnodaļa publicēja proletariāta vajadzībām. Šo dziesmiņu tekstus salika gluži bez kādas cilvēka līdzdalības ar ierīci, ko sauca par versifikatoru. Bet sieviete dziedāja tik skanīgi, ka banālās muļķības pārvērtās gandrīz vai patīkamās skaņās. Viņš dzirdēja

sievieti dziedam, dzirdēja viņas tupeles klaudzam uz bruģakmeņiem, klausījās bērnu klaigās uz ielas un paklusā satiksmes rīboņā kaut kur tālumā, tomēr istaba likās savādi klusa, tāpēc ka te nebija tālekrāna.

"Neprāts, neprāts, neprāts!" viņš atkal domāja. Nebija ticams, ka viņi varētu satikties šajā vietā ilgāk par dažām nedēļām un viņus nepieķertu. Bet vilinājums iegūt vietu, kas viņiem pilnīgi piederētu, istabu tepat pilsētā, bija tik liels, ka viņi nespēja tam pretoties. Kādu laiku pēc tikšanās baznīcas zvanu tornī viņi nebija varējuši sastapties. Naida nedēļai gatavojoties, bija ļoti pagarinātas darba stundas. Līdz tai vēl atlika vairāk nekā mēnesis, bet plašie un sarežģītie priekšdarbi, kas ar to saistījās, katram uzlika savu nastu. Beidzot viņiem bija izdevies abiem vienā dienā iekārtot brīvu pēcpusdienu. Viņi bija norunājuši atkal doties uz klajumiņu mežā.

Iepriekšējā vakarā viņi īsu brīdi satikās ielā. Kā parasti, Vinstons tikko paskatījās uz Džūliju, kamēr viņi pūlī lēnām tuvojās viens otram, bet ašā acu uzmetienā viņš ievēroja, ka viņa ir bālāka nekā citkārt.

- Viss veltīgi, - viņa teica, tiklīdz viņai likās, ka drīkst droši runāt. - No rītdienas norunas nekas neiznāk.

-Ko? Es rīt nevarēšu nākt.

Kā tā?

Ak, parastais iemesls. Šoreiz sākās agrāk.

Mirkli viņš bija ļoti noskaities. Šajā mēneša laikā, kopš viņš Džūliju pazina, viņa iekāre bija mainījusies. Sākumā tajā bija maz juteklības. Viņu pirmā tuvība bija vienkāršs dziņas apmierinājums.

Taču pēc otrās reizes kļuva citādi. Viņas matu smarža, viņas lūpu garša, viņas ādas glāsnums bija it kā iespiedies viņā vai piestrāvojis gaisu ap viņu. Viņa bija kļuvusi viņam fiziski nepieciešama, kaut kas, ko viņš ne tikvien gribēja, bet uzskatīja par savu. Ja viņa kādreiz teica, ka nevar atnākt, Vinstonam bija tāda sajūta, ka viņa to krāpj. Bet tieši šajā mirklī pūlis viņus saspieda kopā, un viņu rokas nejauši saskārās.

Džūlija ātri paspieda viņa pirkstgalus nevis kā kaislību, bet sirsnību un maigumu meklējot. Viņam ienāca prātā, ka, ar sievieti dzīvojot, šī vilšanās taču ir parasta un tā šad tad jāpacieš; un pēkšņi viņu pārņēma dziļš, līdzjūtīgs maigums, kādu viņš agrāk nebija jutis. Viņš vēlējās, kaut viņi būtu precējies pāris, kas desmit gadu nodzīvojis kopā. Viņš vēlējās, kaut viņi staigātu pa ielām nevis tā, kā pašreiz staigāja, bet atklāti un bez bailēm, tērzējot par ikdienišķām lietām un šo to iepērkoties saimniecībai. Par visu vairāk viņš vēlējās kādu vietu, kur viņi varētu būt vieni kopā, nejūtot vajadzību pēc fiziskas tuvības ikreiz, kad satikās. Ne tieši tajā brīdī, bet nākamajā dienā viņš iedomājās, vai nevarētu noīrēt Čeringtona istabu. Viņš ieminējās par to Džūlijai, un viņa tam piekrita bez iebildumiem, ar prieku. Viņi abi zināja, ka tas ir tīrais ārprāts. Bija tā, it kā viņi tīšuprāt steigtos pretī savam galam. Tagad, sēdēdams uz gultas malas un gaidīdams, viņš atkal iedomājās Mīlestības ministrijas pagrabus. Savādi, kā šīs iepriekš nolemtās šausmas uzplaiksnīja apziņā un atkal pagaisa. Tur tās bija, nākotnē noliktas, paredzamas pirms nāves tikpat droši kā 99 ir pēdējais skaitlis pirms 100. Tās nevarēja novērst, no tām nevarēja izvairīties, bet tās varbūt varēja atbīdīt mazliet tālāk nākotnē; tomēr viņi to nemēģināja, gluži pretēji, viņi pastāvīgi, apzinīgi un tīšām centās sarucināt laiku, kas viņus no tām vēl šķira.Šajā mirklī uz kāpnēm atskanēja ātri soļi.

Džūlija iesteidzās istabā, nesdama rupja, brūna audekla darbarīku somu, kādas reizēm ierēdņi nēsāja ministrijā. Vinstons panācās uz priekšu un viņu apskāva, bet Džūlija diezgan steidzīgi atraisījās, daļēji tāpēc, ka arvien vēl turēja rokās darbarīku somu.

- Vienu mirklīti! - viņa iesaucās. - Ļauj man tikai parādīt, ko atnesu. Vai tu paņēmi līdzi to riebīgo Uzvaras kafiju? Tā jau domāju. Vari mest projām, jo mums to vairs nevajadzēs. Paskaties!

Viņa notupās, attaisīja somu un izkravāja dažas uzgriežņu atslēgas un skrūvgriežus, kas bija salikti virsū. Zem tiem slēpās vairāki glīti papīra sainīši. Pirmais, ko Džūlija Vinstonam pasniedza, viņa pirkstos rosināja savādas taustes atmiņas. Sainītī bija kāda smaga, smiltīm līdzīga viela, kas padevās, kur vien paspieda.

- Tas taču nebūs cukurs? - viņš minēja.

- īsts cukurs. Nevis saharīns, bet cukurs. Un te klaips maizes - īstas baltmaizes, nevis mūsu glīzdainās pikas - un džema burciņa. Te vēl konservēta piena bundžiņa - bet lūk! Par to te esmu tiešām lepna. Man vajadzēja to ietīt maisa drēbē, jo citādi...

Bet viņai nebija jāsaka, kāpēc to bija ietinusi. Smarža jau pildīja istabu -silta, stipra smarža, kas likās nākam no agras bērnības, bet ko reizēm gadījās saost arī vēl tagad, - tā iesitās gaitenī īsu mirkli pirms kādu durvju aizvēr​šanās vai noslēpumaini uzplūda ielas drūzmā, lai tūliņ atkal izgaistu.

Kafija, - viņš čukstēja, - īsta kafija.

Tā ir iekšējās partijas kafija. Vesels kilo, - viņa sacīja.

Kā tev izdevās visas šīs mantas dabūt?

- Visi iekšējās partijas produkti. Tiem cūkām netrūkst nekā, it nekā. Skaidrs, ka apkalpotāji, viesmīļi un citi ļaudis zog, ko var, un te - paskaties! -man ir arī paciņa tējas.

Vinstons bija nometies viņai līdzās. Viņš atplēsa paciņas stūri.

- īsta tēja. Nevis upeņu lapas.

- Pēdējā laikā uzklīdis daudz tējas. Laikam ieņemta Indija vai tamlīdzīgi, -viņa noteica. - Bet nu paklausies, mīļais. Gribu, lai tu man pagriez muguru kādas trīs minūtes. Ej, apsēdies gultas otrā malā!

Neej par tuvu logam! Un neskaties atpakaļ, līdz neteikšu!

Vinstons izklaidīgi lūkojās caur muslīna aizkaru. Lejā, pagalmā veļas mazgātāja arvien vēl staigāja no baļļas līdz auklai un atpakaļ. Ar sarkanām rokām viņa izņēma divus knaģus no mutes un dziļā izjūtā atsāka dziesmu: Saka, laiks dziedinot vainas, Runā, ka aizmirst spēj prāts; Taču tavs smaids, tavas asaras dzidrās Sirdi joprojām man māc!

Likās, viņa zināja no galvas visu sīrupaini salkano dziesmu. Viņas balss plūda augšup līdzi liegajam vasaras gaisam ļoti skanīga, ar tādu kā laimīgu melanholiju piestrāvota. Varēja just, viņai būtu laimes gana, ja šis jūnija vakars nekad nebeigtos un veļas krājums mūžam neizsīktu, ja viņa te varētu palikt tūkstošiem gadu, žaujot autiņus un dziedot sentimentālas ziņģes. Pēkšņi Vinstonam iešāvās prātā, ka viņš nevienu partijas biedru nebija dzirdējis dziedam vienatnē un no sirds. Tas pat liktos mazliet ķecerīgi, bīstama ekscentrība, tāda pati kā runāšana savā nodabā. Varbūt cilvēkiem dziesmu gars mostas tikai tad, kad viņi dzīvo pusbadā?

- Nu pagriezies! - Džūlija teica.

Vinstons pagriezās atpakaļ un pirmajā mirklī Džūliju gandrīz nepazina. Viņš bija domājis, ka ieraudzīs viņu kailu. Bet viņa nebija kaila. Šī pārvērtība viņu pārsteidza vairāk, nekā būtu spējusi izģērbšanās. Viņa bija izkrāšļojusi seju.Laikam viņa bija iegriezusies kādā proletāriešu kvartāla veikalā un apgādājusies ar visādiem krāšļiem. Lūpas bija nokrāsotas tumši sarkanas, vaigi -sārti un deguns nopūderēts; pat zem acīm bija ēnojums, un tie darīja tās spožākas. Dailināšanās nebija sevišķi lietpratīgi veikta, bet Vinstona gaume šajā ziņā nebija izsmalcināta. Viņš nekad nebija redzējis un nemaz nevarēja iedomāties partijas biedreni, kas lieto kosmētiku. Džūlijas izskats bija pārsteidzoši uzlabojies. Ar nedaudziem sārtas krāsas plankumiem īstās vietās viņa bija kļuvusi ne tikvien daudz skaistāka, bet, galvenais, sievišķīgāka. īsie mati un zēniskais virsvalks iespaidu tikai pastiprināja. Kad Vinstons viņu apskāva, viņam nāsīs iesitās sintētiska vijolīšu smarža. Viņš atcerējās pustumsu pagrabstāva virtuvē un vecās sievas bezzobu muti. Viņa bija lietojusi to pašu smaržu; bet šajā mirklī tam nebija nozīmes.

- Smarža arī! - viņš noteica.

- Jā, mīļais, smarža arī. Un vai zini, ko es vēl darīšu? Lūkošu kaut kur dabūt īstu kleitu un uzvilkšu to šo riebīgo bikšu vietā. Es valkāšu zīda zeķes un kurpes ar augstiem papēžiem! Šajā istabā es būšu sieviete, nevis partijas biedrene.

Viņi nometa drēbes un iekāpa milzīgajā mahagonija gultā. Šī bija pirmā reize, kad viņš Džūlijas klātienē noģērbās kails. Līdz šim viņš vienmēr bija kaunējies no sava bālā un vājā ķermeņa, no paplašinātajām vēnām lielos un zilganās čūlas pie potītes. Palagu nebija, bet sega, uz kuras viņi gulēja,

bija nodilusi gluda, un gulta viņus pārsteidza ar savu lielumu un mīkstumu.

- Droši vien tā pilna blaktīm, bet kas par to? - Džūlija teica.

Platās laulātu ļaužu gultas tagad redzēja tikai proletāriešu mājās. Vinstons zēna gados reiz bija tādā gulējis; Džūlija, cik varēja atcerēties, nekad.

Tad viņi uz brītiņu aizmiga. Kad Vinstons pamodās, pulksteņa rādītāji bija aizriņķojuši gandrīz līdz deviņiem. Viņš nepakustējās, jo Džūlija vēl gulēja, iegrozījusi galvu viņa rokas līkumā. Viņas lūpu un vaigu krāsas lielākā tiesa bija uztriepusies uz spilvena un viņa sejas, bet viegli sārts plankums vēl arvien izcēla vaigu veidola skaistumu. Dzeltens rietošas saules stars krita pār gultas kājgali un apgaismoja plītiņu, uz kuras alvas trumulī burbuļojot vārījās ūdens. Sieviete lejā, pagalmā, bija beigusi dziedāt, bet no ielas skanēja tālas bērnu klaigas. Viņš izklaidīgi domāja, vai atceltajā, likvidētajā pagātnē tas bijis normāli, parasti, ka vīrietis un sieviete dzedrā vasaras vakarā kaili guļ tādā gultā kā šī, mīlinās, kad paši vēlas, runā, ko grib, nesteidzas celties, tikai guļ un klausās āra mierīgajās skaņās. Likās neticami, ka bijis kādreiz laiks, kad tas licies gluži dabiski. Džūlija pamodās, izberzēja acis un atspiedās uz elkoņa, skatīdamās uz petrolejas plītiņu.

Puse ūdens novārījusies, - viņa teica. - Celšos un uzliešu kafiju; tā tūliņ būs gatava. Mums vēl stunda laika. Kad tavā dzīvoklī izslēdz gaismu?

Divdesmit trijos trīsdesmit.

Mums kopmītnē divdesmit trijos. Bet mājās jābūt agrāk, jo... Fū! Prom, maita!

Pēkšņi viņa pagriezās gultā uz sāniem, pārliecās pār malu, paķēra no grīdas kurpi un zēna veiklībā iesvieda to kaktā tieši tāpat, kā viņš torīt divu Naida minūšu laikā viņu bija redzējis sviežam vārdnīcu Goldsteinam sejā.

Kas tur ir? - viņš pārsteigts jautāja. Žurka. Redzēju, ka tā pabāza riebīgo purnu no sienas paneļa. Tur ir caurums. Bet es to krietni nobiedēju. Žurkas! - Vinstons čukstēja. - Šajā istabā!

Kur tad to nav, - Džūlija atkal apguldamās vienaldzīgi noteica. - Mūsu kopmītnēs tās ir pat virtuvē.

Daži Londonas kvartāli čum un mudž no žurkām. Vai esi dzirdējis, ka tās uzbrūkot bērniem? Jā, tiešām.

Dažās ielās sievietes nedrīkst zīdaiņus ne mirkli pamest vienus. Visbīstamākās ir milzīgi lielās, brūnās.

Un vispretīgākais, ka šīs nešķīstenes vienmēr...

Klusu! Beidz! - Vinstons izteica, cieši aizmiedzis acis.

Mīļais! Tu esi gluži bāls. Kas ir? Vai tev nelabi?

Nekas pasaulē man tā neriebjas kā žurkas!

Džūlija piespiedās viņam klāt un apvijās ap viņu, it kā gribētu mierināt ar miesas siltumu. Viņš neatvēra acis tūliņ. Dažus mirkļus likās, ka viņš būtu atgriezies murgos, kas viņu reižu reizēm mocīja visu mūžu. Tie vienmēr bija ļoti līdzīgi. Viņš stāvēja pie tumšas sienas, aiz tās bija kaut kas neciešams, tik briesmīgs, ka tam nevarēja skatīties acīs. Taču murgos tas bija vienīgi pašapmāns, jo patiesībā viņš visu laiku nojauta, kas ir aiz sienas. Ar briesmīgām pūlēm, it kā smadzeņu gabalu izplēšot, viņš pat būtu varējis to izvilkt apziņas gaismā. Viņš vienmēr pamodās, neizzinājis, kas tas īsti bija, bet tam ir kāds sakars ar to, ko Džūlija gribējusi teikt, kad viņš bija viņu pārtraucis.

Piedod, - viņš noteica. - Nav nekas. Es tikai nevaru ciest žurkas, tas viss.

Neuztraucies, mīļais, to mūdžu mums te nebūs. Kad iesim projām, aizbāzīšu caurumu ar maisa drēbi.

Un nākamreiz atnesīšu mālus un aiztaisīšu pavisam.

Melnais baiļu mirklis jau bija pa pusei aizmirsies. Tāds kā sakaunējies viņš apsēdās ar muguru pret gultas galvgali. Džūlija piecēlās, uzvilka virsvalku un uzlēja kafiju. Smarža, kas virmoja no katliņa, bija tik stipra un kaira, ka viņiem bija jāaiztaisa logs, lai kāds ārā to nesaostu un nesāktu interesēties. Pat vēl labāks par garšu bija mīkstais saldums, ko kafijai piešķīra cukurs, produkts, ko Vinstons pēc saharīna gadiem bija gandrīz aizmirsis. Vienu roku kabatā iebāzusi, maizes šķēli ar ievārījumu otrā rokā turēdama,

Džūlija staigāja pa istabu, vienaldzīgi apskatīja grāmatu plauktiņu, parādīja, kā vislabāk salabot krustkāju galdiņu, iesēdās nodriskātajā atzveltnī, lai izmēģinātu, cik tas ērts, un iecietīgā ziņkārībā aplūkoja smieklīgo divpadsmitstundu pulksteni. Viņa atnesa papīru presi pie gultas, lai apskatītu labākā gaismā.

Vin​stons izņēma to viņai no rokas, kā vienmēr tīksminādamies par stikla maigo lietus ūdens mirdzumu.

- Kā tu domā, kas tas ir? - Džūlija jautāja.

Es neko nedomāju - man šķiet, praktiskam nolūkam tas nekad nav lietots. Tieši tas man patīk. Tā ir vēstures drumsla, ko viņi aizmirsuši pārveidot. Vēsts no pagātnes pirms simt gadiem, ja vien to kāds mācētu izskaidrot.

Un tur tā glezna... - Viņa pamāja uz gravīru pie otras sienas. - Vai tā arī simt gadu veca?

Vecāka. Es dotu divi simti. Grūti pateikt. Vecumu tagad nekam nevar noteikt.

Viņa piegāja tuvāk paskatīties. - Te tā nešķīstene pabāza degunu, - viņa teica, iesperdama pa paneli tieši zem gleznas. - Kas tā par celtni? Esmu to kaut kur redzējusi.

- Tā ir baznīca, vismaz kādreiz bijusi. Saukta par Svētā Klementa baznīcu. -Viņam ienāca prātā pantiņš, ko Čeringtons bija mācījis, un viņš sērīgi piebilda: - Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns!

Viņam par brīnumu Džūlija turpināja: Atdod man trīs fārtiņus, saka Svētais Mārtiņš, Laika tev vēl gana, vecais Beilijs zvana...

Nezinu, kā bija tālāk. Bet beigas atkal atceros: Pagalvī spilvens dūnu un spalvu, Naktī nāks bende, nocirtīs galvu!

Tas sakrita ar Čeringtona skaitīto pantiņu. Taču pēc "vecais Beilijs zvana" vajadzēja būt vēl vienai rindai. Varbūt Čeringtons to varētu atsaukt atmiņā, ja viņu neatlaidīgi skubinātu atcerēties.

Kas tev to iemācīja? - Vinstons jautāja.

Vecaistēvs. Viņš man to mēdza skaitīt, kad biju maza meitene. Viņu likvidēja, kad man bija astoņi gadi - vismaz ap to laiku viņš pazuda. Es nezinu, kādi ir citroni. Apelsīnus gan esmu redzējusi. Tie ir apaļi, oranži augļi ar biezu mizu.

Es atceros arī citronus, - Vinstons sacīja. - Piecdesmitajos gados tie bija gluži parasti. Tie bija tik skābi, ka zobi nomizojās jau no to smaržas vien.

Aiz gleznas, domājams, ir ieperinājušās blaktis, - Džūlija noteica. - Kādreiz būs jānoņem un pamatīgi jānotīra. Nu mums laikam gan jāiet. Vispirms nomazgāšu smiņķi. Cik žēl! Pēc tam notīrīšu lūpkrāsu arī no tavas sejas.

Vinstons vēl brītiņu palika gultā. Istaba sakrēsloja. Viņš pagriezās pret gaismu, gulēja un skatījās uz stikla papīru presi. Interesantākais bija nevis koraļļu zariņš, bet pati stikla iekšpuse. Tā bija dziļa, tomēr stikls gandrīz tikpat dzidrs kā gaiss. Bija tā, it kā stikla virsma līdzīgi debess jumam apņemtu miniatūru pasauli ar visu atmosfēru. Vinstonam bija tāda sajūta, ka viņš varētu tajā ieiet vai, pareizāk, ka viņš tur jau būtu ar visu mahagonija gultu, krustkāju galdiņu, pulksteni, tērauda gravīru un pašu papīru presi.

Papīru prese bija šī istaba, kur viņi satikās, un korallis bija viņa paša un Džū-lijas dzīve - it kā uz mūžu mūžiem ieslēgtas kristāla vidū.

V Saims bija pazudis. Kādu rītu viņš neieradās darbā; daži neapdomīgi cilvēki aprunājās par viņa neierašanos. Nākamajā dienā neviens viņu vairs nepieminēja. Trešajā dienā Vinstons izgāja Arhīva departamenta vestibilā paskatīties ziņojumu dēlī. Uz vienas lapas bija iespiests šaha sekcijas locekļu saraksts; Saims bija šīs sekcijas loceklis. Saraksts izskatījās tieši tāds pats kā senāk - nekas nebija svītrots -, tikai tas bija par vienu rindu īsāks. Ar to pietika. Saims bija beidzis eksistēt; viņš nekad nebija eksistējis.

Laiks bija spiedīgi karsts. Ministrijas labirintā bezlogu istabās ar elektrisko ventilāciju pastāvēja normāla temperatūra, bet ārā bruģis svilināja kāju pēdas, un saspriegumstundās metro stacijās valdīja

šķebīga smirdoņa. Gatavošanās Naida nedēļai gāja pilnā sparā, un visu ministriju darbinieki strādāja virsstundas. Bija jāorganizē gājieni, sapulces, armijas parādes, lekcijas, vaska figūru izstādes, filmu izrādes un tālekrāna programmas; bija jāceļ estrādes, jāveido milzu tēli, jāsacer saukļi, jāraksta dziesmas, jāizplata baumas un jāvilto fotogrāfijas. Džūlijas vienība bija atsaukta no Daiļliteratūras departamenta romānu ražošanas nodaļas un tagad steigā gatavoja kara šausmu pamfletus. Vinstons pēc parastajām darba stundām ik dienas ilgi strādāja, caurlūkojot Times komplektus un pārveidojot un izskaistinot ziņas un rakstus, ko bija paredzēts citēt runās. Vēlu vakaros, kad pa ielām klejoja trokšņainu, kauslīgu proletāriešu pulki, pilsēta ieguva dīvainu, satrauktu izskatu. Raķešbumbas krita biežāk nekā parasts, un reizēm lielā tālumā varēja dzirdēt nodārdam sprādzienus, to cēloni neviens skaidri nezināja, un par tiem izplatījās neticamas baumas.

Jaunā melodija, kurai bija jākļūst par Naida nedēļas dziesmu (to sauca par "Naida dziesmu"), jau bija komponēta, un to pastāvīgi raidīja tālekrānos. Tai bija mežonīgs, rejošs ritms; to nevarēja īsti saukt par mūziku, jo tā drīzāk atgādināja bungu rīboņu. Izklausījās baigi, kad to smagu, dimdošu soļu pavadījumā rēca simtiem rīkļu. Proletāriešiem tā bija iepatikusies, un pusnaktī tā ielās sacentās ar joprojām populāro "Bij tas tik nelaimīgs sapnis". Pārsonu bērni "Naida dziesmu" nemitīgi, neciešami pūta cauru dienu un nakti ar ķemmi un tualetes papīra strēmeli. Vinstonam vakari bija nevaļīgāki nekā jebkad.

Brīvprātīgo grupas Pārsona vadībā dekorēja ielu Naida nedēļai, izšuva karogus, krāsoja plakātus, uzslēja karogu mastus uz jumtiem un, riskēdami ar dzīvību, izvilka stieples pār ielām transparentu izkāršanai.

Pārsons lielījās, ka Uzvaras namu vien rotāšot četri simti metru karogu drānas. Viņš bija savā elementā un līksms kā cīrulis. Viņš aizbildinājās ar karstumu un fizisko darbu, lai vakaros nomestu virsvalku un atgrieztos pie īsbiksēm un vaļēja krekla. Viņš bija visur klāt, grūda, vilka, zāģēja, sita, improvizēja, jokojās, biedriski skubināja palīgus un no visām ķermeņa porām atdalīja šķietami neizsīkstošus, skābi smirdošus sviedrus.

Visā Londonā pēkšņi parādījās jauns plakāts. Tam nebija uzraksta, un tajā bija attēlots tikai milzīga auguma Eirāzijas kareivis triju vai četru metru garumā, neizteiksmīgu mongolisku seju un milzīgiem zābakiem soļojam uz priekšu ar notēmētu automātu pie sāniem. Vienalga, no kādas puses lūkotos uz šo plakātu, perspektīvā saīsinātā stobra gals mērķēja tieši uz skatītāju. Šis attēls bija izlipināts uz visām gludām virsmām, visām sienām un skaitā pārspēja pat Lielā Brāļa ģīmetnes. Proletāriešus, kas pret karu parasti bija apātiski, noveda līdz kārtējam fanātiska patriotisma uzplūdam. It kā saskaņā ar vispārējo noskaņu raķešbumbas nogalināja vairāk ļaužu nekā parasti. Viena iekrita pārpildītajā Stepnijas kinoteātrī un apraka tā drupās vairākus simtus upuru. Visi apkaimes iedzīvotāji piedalījās garum garā bēru gājienā, kas ilga stundām un patiesībā bija milzīga protesta demonstrācija. Cita bumba krita klajā vietā, ko izmantoja par spēļu laukumu, un saplosīja vairākus dučus bērnu. Notika jaunas sašutuma demonstrācijas, sadedzināja Goldsteina portretu, noplēsa simtiem plakātu ar eirāziešu kareivja attēlu, kurus arī iemeta liesmās, un jukās tika izlaupīti daudzi veikali; tad izplatījās baumas, ka raķešbumbas palīdzot vadīt Spiegi ar slepeniem raidītājiem, un kādam vecam pārim, ko turēja aizdomās par ārzemnieku izcelsmi, aizdedzināja māju - abi noslāpa dū​mos.

Kad vien izdevās nokļūt istabā virs Čeringtona veikala, Vinstons un Džūlija gulēja blakus uz matrača pie vaļēja loga, karstuma dēļ paši kaili izģērbusies. Žurka vairs nebija rādījusies, bet tveicē bija briesmīgi savairojušās blaktis. Viņi par tām nelikās zinis. Tīra vai netīra, šī istaba tik un tā bija paradīze.

Atnākuši viņi tūlīt izkaisīja visās malās smalkos piparus, ko pirka melnajā tirgū, norāva drēbes un, tveicē svīzdami, nodevās mīlas priekiem, tad aizmiga un pamodušies manīja, ka blaktis attapušās no izbīļa un pulcējas pretuzbrukumam.

Jūnijā viņi satikās četras, piecas, sešas - pavisam septiņas reizes. Vinstons bija atmetis ieradumu dzert degvīnu, kad vien iespējams. Šķita, ka viņam tā vairs nevajadzēja. Viņš bija uzbarojies, paplašināto vēnu čūla sadzijusi, palicis tikai brūns plankums pie potītes; rītos viņam vairs neuznāca klepus lēkmes.

Dzīve vairs nebija neciešama, viņam vairs negribējās mēdīt tālekrānu vai skaļā balsī izkliegt lamas. Kad

nu viņiem bija droša slēptuve, gandrīz vai savas mājas, viņi nežēlojās, ja arī varēja sastapties tikai retumis un ne uz ilgu laiku. Svarīgi bija tikai zināt, ka viņiem ir šī istaba virs veclietu veikala. Zināt, ka tā pastāv un paliek neskarta, bija tikpat kā tajā būt. Istaba bija sava pasaule, pagātnes aploks, kur varēja pastaigāties izmirstoši dzīvnieki. Misters Čeringtons - tā Vinstons domāja - arī bija tāds izmirstošs dzīvnieks. Viņš parasti apstājās un dažas minūtes parunājās ar Čeringtonu, iekams kāpa augšā. Likās, vecais vīrs nekad vai gandrīz nekad neizgāja ārā, bet dīvainā kārtā viņam nebija arī tikpat kā neviena pircēja. Viņš mitinājās kā spokaina ēna starp šauro, tumšo veikalu un vēl mazāko virtuvīti sētas pusē, kur gatavoja ēdienu un kur starp citām lietām bija vecum vecs gramofons ar milzīgu tauri. Viņš likās priecājamies par izdevību patērzēt. Melnos samta svārkos staigādams starp nekam nederīgajām precēm, viņš ar garo degunu, biezajām brillēm un salīkušajiem pleciem vienmēr izskatījās drīzāk pēc kolekcionāra, nevis tirgotāja. Tādā kā apdzisušā jūsmā vecais aptaustīja vienu otru senlaiku nieciņu porcelāna pudeles aizbāžņi, apgleznotu tabakdozes vāku, medaljonu ar sen miruša bērna matu cirtu - un nekad nejautāja, vai Vinstons nevēlētos to nopirkt, tikai viņam to parādīja. Ar viņu runāt bija tikpat kā nolietotas mūzikas kastītes pļerkstošās skaņās klausīties. Viņš bija atsvaidzinājis atmiņā vēl citus aizmirstus pantiņus - par divdesmit četriem strazdiem, par govi ar līku ragu un vēl par nabaga gaiļa Robiņa nāvi. "Man tikai likās, ka tas jūs varētu interesēt," viņš, sīki smiekuļojot, itin kā aizbildinādamies ieminējās, Vinstonam jaunu pantiņu noskaitījis. Taču nevienam pantiņam viņš neatcerējās vairāk par dažām rindām.

Vinstons un Džūlija zināja - savā ziņā viņi to pastāvīgi paturēja prātā -, ka tas, kas tagad notiek, nevar ilgi turpināties. Bija brīži, kad nāve viņiem likās tikpat tuva un taustāma kā gulta, kurā viņi gulēja, un viņi apskāvās izmisīgā juteklībā, ko pazudināšanai nolemtas dvēseles bauda pēdējos prieka mirkļus, kad pulkstenis jau rāda piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Taču bija arī brīži, kad viņiem bija ne tikvien drošības, bet arī pastāvības ilūzija. Kamēr viņi bija savā istabā, abi juta, ka viņiem nekas ļauns nevar notikt. Tur nonākt bija grūti un bīstami, bet istaba pati bija reizē svētnīca un cietoksnis. Bija tāpat kā tobrīd, kad Vinstons bija ielūkojies stikla papīru preses jumolā un jutis, ka varētu iekļūt šajā kristāla pasaulē un, ja tur tiktu, laiks apstātos. Bieži viņi ļāvās nomoda sapņiem par glābiņu. Laime viņus nepametīs nekad, viņi satiksies un mīlināsies tāpat kā tagad līdz mūža galam. Vai arī Katrīna nomirs un viņiem, liekot lietā veiklu viltību, izdosies apprecēties. Vai arī viņi kopā izdarīs pašnāvību. Vai arī viņi nozudīs, pārvērtīs sevi tā, ka viņus nevarēs pazīt, iemācīsies runāt proletāriešu izloksnē, dabūs darbu fabrikā un neatrasti beigs mūžu kādā sānieliņā. Viņi abi zināja, ka tās ir tīrās muļķības. Patiesībā viņiem nebija glābiņa. Pat vienīgo iespējamo nodomu - pašnāvību - viņi paši negribēja īstenot. Vilcināties no dienas dienā, no nedēļas nedēļā, stiept garumā tagadni, kurai nav nākotnes, likās pārvarīga tieksme - gluži tāpat kā krūtis tikmēr tieksies vilkt elpu, kamēr vien būs gaiss.

Reizēm viņi runāja arī par iesaistīšanos aktīvā dumpībā pret partiju, bet nezināja, kā spert pirmo soli. Pat ja teiksmainā Brālība būtu, arvien vēl palika nepārvaramās grūtības, kā atrast ceļu uz to. Viņš pastāstīja Džūlijai par savādo saprašanās saiti, kas pastāvēja vai šķita pastāvam starp viņu un Obraienu, un ka reizēm viņš juta iekšēju skubinājumu gluži vienkārši tuvoties Obraienam, atzīties, ka ir partijas pretinieks, un lūgt tā palīdzību. Un savādi, Džūlijai tas nemaz nelikās neiespējami. Viņa bija radusi par cilvēkiem spriest pēc sejas, un viņai šķita dabiski, ka Vinstons Obraienu tur par uzticamu, pamatojoties tikai uz mirklīgu skatienu. Vēl vairāk - viņa domāja, ka visi vai gandrīz visi slepeni ienīst partiju un pārkāptu tās likumus, ja vien zinātu, ka droši drīkst to darīt. Taču viņa negribēja ticēt, ka pastāv vai var pastāvēt plaša, organizēta pretestība. Nostāsti par Goldsteinu un viņa pagrīdes armiju esot tikai pasakas, ko partija izgudrojusi pati savā labā, un esot tikai jāizliekas, ka tām tic. Neskaitāmas reizes partijas sapulcēs un spontānās demonstrācijās viņa pati skaļi kliegusi, lai sodot ar nāvi cilvēkus, kuru vārdus dzirdējusi pirmo reizi un kuru noziegumiem ne mirkli nav ticējusi. Publisko tiesāšanu laikā viņa stāvējusi savā Jaunatnes apvienības līgā, kas dežurējusi ap tiesas namu no rīta līdz vakaram, un līdzi visiem saukusi: "Nāvi nodevējiem!" Divās Naida minūtēs viņa vienmēr centusies pārspēt visus citus Goldsteina

lamāšanā. Un tomēr viņai bija tikai neskaidrs priekšstats, kas Goldsteins tāds ir un ko viņa idejas īsti nozīmē. Viņa bija uzaugusi pēc revolūcijas un bija par jaunu, lai atcerētos piecdesmito un sešdesmito gadu ideoloģiskās cīņas. Tāds jēdziens kā neatkarīga politiska kustība viņai bija pilnīgi nesaprotams; vismaz viņa skaidri zināja, ka partija ir neuzvarama. Tā pastāvēs vienmēr un vienmēr būs tāda pati. Pret to varēja sacelties tikai slepus, savā dzīvē, vai, lielākais, ar atsevišķiem vardarbības aktiem, piemēram, kādu nogalinot vai kaut ko uz​spridzinot.

Savā ziņā viņa bija atjautīgāka par Vinstonu un daudz cietāks rieksts partijas propagandai. Reiz, kad viņš nezin kādā sakarā pieminēja karu pret Eirāziju, Džūlija viņu pārsteidza, teikdama, ka, pēc viņas domām, tāda kara nemaz neesot. Raķešbumbas, kas ik dienas krita Londonā, droši vien izšaujot pati Okeānijas valdība, "tikai lai ļaudis iebaidītu". Tā bija doma, kas viņam vēl nekad nebija ienākusi prātā.

Tāpat viņa pamodināja Vinstonā gandrīz vai skaudību, pastāstīdama, ka divās Naida minūtēs viņai visgrūtāk esot valdīt smieklus. Taču partijas doktrīnas viņa apšaubīja tikai tad, kad tās šādā vai tādā veidā saskārās ar viņas pašas dzīvi. Bieži vien viņa bija ar mieru atzīt oficiālo mitoloģiju tāpēc vien, ka starpība starp meliem un patiesību viņai nelikās svarīga. Piemēram, viņa bija skolā mācījusies, ka partija izgudrojusi lidmašīnas. (Vinstons atcerējās, ka viņa skolas gados, piecdesmito gadu beigās, partija par savu izgudrojumu uzskatīja tikai helikopterus; pēc divpadsmit gadiem, kad Džūlija gāja skolā, partija bija izgudrojusi visas lidmašīnas; nākamā paaudze droši vien mācīsies, ka partija izgudrojusi arī tvaikmašīnu.) Taču, kad viņš Džūlijai pateica, ka lidmašīnas bijušas jau pirms viņa dzimšanas un sen pirms revolūcijas, viņai tas nemaz neinteresēja. Galu galā - vai nav vienalga, kas lidmašīnas izgudrojis?

Vēl lielāks pārsteigums Vinstonam bija tas, ka viņa neatcerējās, ka pirms četriem gadiem Okeānija karojusi ar Austrumāziju un dzīvojusi mierā ar Eirāziju. Tiesa, viņa visu karu turēja par partijas izdo​mājumu; bet likās, viņa pat nebija pamanījusi ienaidnieka vārda apmaiņu.

- Domāju, ka esam vienmēr karojuši ar Eirāziju, - viņa vienaldzīgi no​teica.

Viņš nobrīnījās, to dzirdot. Lidmašīnas bija izgudrotas sen pirms viņas dzimšanas, bet ienaidnieka maiņa notikusi tikai pirms četriem gadiem, kad viņa jau bija pilnīgi pieaugusi. Vinstons centās viņai to ieskaidrot. Beidzot viņam izdevās Džūliju piedabūt neskaidri atcerēties, ka reiz ienaidnieki bijuši Austrumāzijā, nevis Eirāzijā. Taču tas viņai arvien vēl likās nesvarīgi.

- Vai nav vienalga? - viņa nepacietīgi attrauca. - Viens muļķīgs karš seko otram, un visas ziņas tik un tā ir meli.

Reizēm viņš Džūlijai stāstīja par Arhīva departamentu un nekaunīgajiem viltojumiem, ko viņš tur veica. Tādas lietas viņai neiedvesa nedz riebumu, nedz šausmas. Viņa neredzēja bezdibeni, kas atvērās zem kājām, iedomājoties, ka melus var pārvērst patiesībā. Viņš pastāstīja par Džonsu, Aronsonu, Raterfordu un avīzes lapu, ko reiz bija turējis rokā. Tas viņu nemaz neietekmēja. Sākumā viņa pat nesaprata, ko viņš īsti gribēja teikt.

- Vai tie tev bija draugi? - viņa jautāja.

Nē, gluži sveši cilvēki. Viņi bija iekšējās partijas biedri. Turklāt daudz vecāki par mani. Viņi piederēja vecajiem, pirmsrevolūcijas laikiem. Biju viņus tikai kādreiz redzējis.

Ko tad tu par viņiem raizējies? Cilvēki taču tiek nogalināti visu laiku, vai ne?

Viņš mēģināja izskaidrot: - Tas bija sevišķs gadījums. Te nebija runa tikai par dažu cilvēku nogalināšanu. Vai saproti, ka tika atcelta pagātne, sākot ar vakardienu? Ja par pagātni vēl kaut kas liecina, tad tikai daži cieti priekšmeti, ar kuriem nesaistās vārdi, kā, piemēram, šis stikla gabals. Mēs vairs nezinām neko vai gandrīz neko par revolūciju un gadiem pirms revolūcijas. Visi dokumenti iznīcināti vai viltoti, visas grāmatas pārrakstītas, visi attēli pārveidoti, visas statujas, ielas un celtnes pārdēvētas, visi dati sagrozīti. Un šis process turpinās diendienā, katru stundu un minūti. Vēsture apstājusies. Nekas vairs neeksistē, tikai bezgalīga tagadne, kurā partijai vienmēr ir taisnība. Protams, es zinu, ka pagātne viltota, bet es to nekad nevarētu pierādīt, kaut ari pats esmu viltojumu izdarījis. Kad tas padarīts, nepaliek vairs nekādu pierādījumu.

Vienīgie pierādījumi ir manā prātā, un es nezinu, vai vēl kāds cilvēks atceras to pašu, ko es. Bet tajā mirklī, vienīgo reizi savā mūžā, man rokās bija īsts, konkrēts pierādījums pēc notikuma - pat vairākus gadus pēc tā.

Un kāds no tā labums?

Labums nebija nekāds, jo es to aizmetu jau pēc dažām minūtēm. Bet, ja tas notiktu šodien, es to paglabātu.

Es gan ne! - Džūlija noteica. - Esmu ar mieru uzņemties risku, bet tikai, kad ir vērts, nekādā ziņā ne jau vecas avīzes lapas dēļ. Ko tu ar to darītu, ja būtu paturējis?

Varbūt neko sevišķu. Bet tas bija pierādījums. Tas modinātu šaubas šur un tur, ja man pietiktu drosmes to vienam otram parādīt. Diezin vai mēs savā mūžā spēsim kaut ko grozīt. Bet varam iedomāties šur tur rodamies pretestības šūniņas - mazas ļaužu grupas, kas nodibina sakarus savā starpā un pamazām aug un pat atstāj ziņas par sevi, lai nākamā paaudze varētu turpināt to, ko esam sākuši.

Es nedomāju par nākamo paaudzi, mīļais. Domāju tikai par mums.

Tu esi dumpiniece tikai lejpus jostasvietas, - viņš noteica.

Tas viņai šķita ļoti asprātīgi, un viņa sajūsmā apķērās Vinstonam ap kaklu.

Partijas doktrīnas zarojumos viņa neatrada neko ievērības cienīgu. Tiklīdz viņš iesāka runāt par angsoca principiem, dubulto domāšanu, pagātnes grozāmību un objektīvās īstenības noliegšanu vai arī lietoja jaunrunas vārdus, Džūlija kļuva izklaidīga, garlaikojās un teica, ka par tādām lietām nekad neesot interesējusies. Visi taču zinot, ka tās ir tīrās muļķības, kāpēc tad par tām jāraizējoties? Viņa zinot, kad jākliedz sajūsmā un kad sašutumā, un ar to pilnīgi pietiekot. Ja viņš neatlaidās un vēl runāja par šādiem tematiem, viņa gluži vienkārši aizmiga. Viņa piederēja pie cilvēkiem, kas var iemigt jebkurā laikā un jebkurā stāvoklī. Ar viņu runājot, Vinstons atskārta, cik viegli izlikties ortodoksam, nemaz nezinot, ko partijas ortodoksija nozīmē. Savā ziņā partijas pasaules uzskatam ir vislabākie panākumi tieši pie tādiem cilvēkiem, kuri to nemaz nespēj saprast. Viņus var piespiest atzīt visrupjākos patiesības viltojumus, jo viņi nekad neatskārš, kādu absurdu no viņiem prasa, un pārāk maz interesējas par politisko norisi, lai ievērotu, kas notiek. Izpratnes trūkuma dēļ viņi nezaudē prātu. Viņi gluži vienkārši visu norij, un tas, ko viņi norij, viņiem nekaitē, jo tas viņos neko neatstāj tāpat kā grauds reizēm iziet cauri putna ķermenim nesagremots.

VI Beidzot tas bija noticis. Cerētā ziņa pienākusi. Viņam likās, ka viņš šo notikumu gaidījis visu mūžu.

Viņš gāja pa garo ministrijas gaiteni un atradās gandrīz tajā vietā, kur Džūlija bija viņam iespiedusi rokā zīmīti, kad pēkšņi ievēroja, ka viņam uz pēdām seko kāds augumā par viņu garāks vīrietis. Sekotājs, lai būtu kas būdams, paklusu ieklepojās, acīmredzot lai iesāktu sarunu. Vinstons spēji apstājās un pagriezās atpakaļ. Tas bija Obraiens.

Beidzot viņi stāvēja aci pret aci, un Vinstona vienīgā doma šajā mirklī bija bēgt projām. Viņa sirds sāka dauzīties. Viņš nebūtu varējis ne vārda izteikt. Taču Obraiens tikpat mierīgi gāja tālāk un draudzīgi uzlika roku uz viņa elkoņa, tā ka brīdi viņi soļoja blakus. Obraiens ierunājās sev raksturīgajā nopietnajā laipnībā, ar ko viņš atšķīrās no iekšējās partijas biedru vairuma.

- Es gaidīju izdevību ar jums parunāties, - viņš sacīja. - Aizvakar izlasīju kādu jūsu jaunrunas rakstu avīzē. Man šķiet, jūs zinātniski interesējaties par jaunrunu.

Vinstons bija daļēji attapies. - Par zinātnisku manu interesi gan nevarētu saukt, - viņš atbildēja. Esmu tikai amatieris. Tā nav mana nozare. Nekad neesmu piedalījies pašreizējās valodas veidošanā.

- Bet jūs rakstāt ļoti prasmīgi, - Obraiens teica. - Tās nav manas domas vien. Vēl nesen runāju ar kādu jūsu draugu, kas šajos jautājumos noteikti ir lietpratējs. Viņa vārds man šobrīd pagaisis no atmiņas.

Vinstona sirds atkal sāpīgi sažņaudzās. Nebija iedomājams, ka tas varētu attiekties uz kādu citu kā tikai uz Saimu. Taču Saims bija ne tikvien miris, viņš bija atcelts, viņš bija nepersona. Nepārprotama

viņa pieminēšana būtu ar nāvi sodāms noziegums. Obraiena piezīme acīmredzot bija domāta kā mājiens, signāls, parole. Atzīstoties mazā domu noziegumā, viņi bija kļuvuši līdzdalībnieki. Brīdi viņi vēl lēnām soļoja pa gaiteni, tad Obraiens apstājās. Ar dīvaino, atbruņojošo laipnību, kādu viņš vienmēr prata piešķirt savām kustī​bām, viņš pastumdīja brilles, tad turpināja: Patiesībā gribēju jums vienīgi pateikt, ka jūsu rakstā ievēroju divus vārdus, kas jau ir novecojušies.

Bet tas noticis tikai pašā beidzamajā laikā. Vai esat jau lasījis jaunrunas vārdnīcas desmito izdevumu?

Nē, - Vinstons atteica. - Domāju, ka tas vēl nav iznācis. Arhīva departamentā mēs arvien vēl lietojam devīto.

Desmitais izdevums laikam parādīsies tikai pēc pāris mēnešiem. Bet daži paraugeksemplāri jau dabūjami. Man pašam ir viens no tiem. Varbūt jūs vēlētos tajā ieskatīties?

Labprāt, - Vinstons atbildēja, acumirklī saprazdams, kurp Obraiens mērķē.

Daži jaunie veidojumi ir ārkārtīgi atjautīgi. Man liekas, jūs visvairāk interesēs verbu skaita samazinājums. Pagaidiet, vai es nevarētu jums vārdnīcu aizsūtīt ar ziņnesi? Bet diemžēl tādus solījumus ļoti bieži piemirstu. Varbūt varat pats pienākt manā dzīvoklī un to paņemt, kad jums izdevīgāk?

Acumirkli. Iedošu jums savu adresi.

Viņi stāvēja tieši pret tālekrānu. Mazliet izklaidīgi Obraiens aptaustīja divas kabatas un tad izvilka piezīmju grāmatiņu ādas vākos un zelta tintes-zīmuli. Tieši zem tālekrāna stāvēdams, tā ka, no tā raugoties, varēja redzēt, ko viņš raksta, viņš uzšņāpa adresi, izplēsa lapiņu un pasniedza to Vinstonam.

- Vakaros parasti esmu mājās, - Obraiens piebilda. - Bet, ja nebūtu, vārdnīcu jums iedos mans apkalpotājs.

Tad viņš aizgāja, atstādams Vinstonu ar zīmīti rokā. Šoreiz viņam tā nebija jāslēpj. Tomēr viņš iegaumēja adresi, kas tur rakstīta, un pēc dažām stundām iemeta zīmīti kopā ar citiem papīriem atmiņas spraugā.

Viņi bija sarunājušies dažas minūtes. Šai epizodei varēja būt tikai viena nozīme. Tā bija sagudrota vienīgi nolūkā paziņot Vinstonam Obraiena adresi. Tas bija nepieciešami, jo nekādi nebija iespējams adreses izzināt, ja negribēja tās oficiāli pieprasīt. Nekādu adrešu grāmatu nebija. "Ja kādreiz vēlaties mani satikt, tad tur jūs varat mani atrast," - to Obraiens patiesībā bija gribējis viņam teikt. Varbūt vārdnīcā būs paslēpta kāda cita ziņa. Vismaz viens nu bija skaidrs. Sazvērestība, par ko viņš sapņojis, tiešām pastāv, un viņš nokļuvis līdz tās ārmalai.

Vinstons zināja, ka agrāk vai vēlāk paklausīs Obraiena aicinājumam. Varbūt jau rīt, varbūt pēc ilgas vilcināšanās - to viņš vēl nezināja. Tas, kas tagad notika, nebija nekas cits kā procesa attīstība, kurš sācies pirms vairākiem gadiem. Pirmais solis bija slepena, neapzināta doma; nākamais - dienasgrāmatas rakstīšana. Viņš bija pārgājis no domām uz vārdiem un tagad - no vārdiem uz darbiem. Pēdējais solis būs kaut kas, ko viņš pieredzēs Mīlestības ministrijā. Viņš ar to bija samierinājies. Beigas slēpās jau iesākumā. Taču tās biedēja, pareizāk - tām bija nāves piegarša, it kā viņš vairs nebūtu gluži tik dzīvs kā agrāk. Pat ar Obraienu runājot, aptverot viņa vārdu nozīmi, Vinsto-nam bija pārskrējušas saltas tirpas pār kauliem. Viņam bija tāda jutoņa, it kā nokāptu kapa drēgnumā, un nelīdzēja zināšana, ka viņu kaps jau sen gaida.

VII Vinstons pamodās asaru pilnām acīm. Džūlija miegaini pievēlās viņam tuvāk un nomurmināja dažus vārdus, kuri izklausījās kā: - Kas tev kait?

- Es sapņoju... - viņš iesāka, bet tūliņ apklusa. Sajūta bija pārāk dīvaina, lai to izteiktu vārdos. Bija pats sapnis, un bija arī atmiņas, kas ar to saistījās un viņa apziņā uznira pāris mirkļu pēc atmodas.

Viņš gulēja aizvērtām acīm, aizvien vēl sapņa gaisotnē. Tas bija ilgs, spilgts sapnis, kurā viņa dzīve likās izplešamies acu priekšā kā ainava vasaras vakarā pēc lietus. Tas viss bija noticis stikla papīru

preses iekšpusē, bet stikla virsma bija debess jums un zem tā viss pieplūdis ar dzidru, maigu gaismu, kurā varēja redzēt bezgala tālu. Sapni ietvēra - patiesībā tas bija tā galvenais saturs - viņa mātes rokas kustība, ko pēc trīsdesmit gadiem bija atkārtojusi ebrejiete, kuru viņš kinožurnālā bija redzējis sargājam savu mazo puisēnu no lodēm mirkli pirms tam, kad helikopteri bēgļus bija sašķaidījuši gabalos.

- Vai zini, - viņš noteica, - līdz šim brīdim domāju, ka esmu noslepkavojis māti.

Kāpēc tev viņa bija jāslepkavo? - Džūlija pa miegam ievaicājās.

Es to netiku darījis. Vismaz fiziski ne.

Sapnī Vinstons bija ieraudzījis māti tādu, kādu pēdējā mirklī bija redzējis, un dažos nomoda mirkļos viņa atmiņā bija atgriezušies visi sīkie notikumi, kas ar to saistījās. Tās bija atmiņas, ko viņš laikam ilgus gadus bija tīšām centies izstumt no apziņas. Datumu viņš skaidri nezināja, bet tolaik viņam nevarēja būt mazāk par desmit vai divpadsmit gadiem.

Tēvs bija pazudis jau agrāk; viņš neatcerējās, cik sen. Labāk viņš atminēja toreizējos juceklīgos, nedrošos dzīves apstākļus: nemitīgās bailes no uzlidojumiem un slēpšanos metro stacijās, drupas uz katra soļa, neizprotamos uzsaukumus, kas bija izlipināti ielu stūros, jauniešu barus vienādas krāsas virskreklos, gargarās rindas pie maiznīcām, ložmetēju tarkšķus tālumā - un, galvenais, to, ka nekad nepietika ēdamā.

Viņš atcerējās, ka pēcpusdienās kopā ar citiem puikām rakņājies pa atkritumu tvertnēm un mēslu kaudzēm, izlasot gan kāpostu lapu cietās stiegras, gan kartupeļu mizas, dažkārt pat pa kādai sakaltušai maizes garozai, kurai tad rūpīgi nokasīja pelnus; un tāpat - gaidot kravas mašīnas, kas brauca pa zināmām ielām, veda lopbarību un reizēm, grambās un bedrēs gāzelējoties, izkaisīja eļļas raušu gabaliņus.

Kad tēvs pazuda, māte neizrādīja ne pārsteigumu, ne dziļu izmisumu, bet viņa pilnīgi pārvērtās, kļuva tāda kā sastīvējusi. Pat Vinstonam bija skaidrs, ka māte kaut ko gaida, kam, pēc viņas domām, drīz jānotiek. Viņa darīja visu nepieciešamo - vārīja ēdienu, mazgāja un lāpīja veļu, klāja gultas, slaucīja grīdas, tīrīja plīts virsu -, tikai vienmēr ļoti gausi un pavisam skopām kustībām, it kā uzvilkta lelle. Viņas skaistais, smuidrais augums vienmēr no jauna atgriezās miera stāvoklī. Reizēm viņa veselām stundām nosēdēja uz gultas, gandrīz nepakustēdamās, auklēdama Vinstona māsiņu - sīku, klusu, slimīgu divus vai trīs gadus vecu bērnu, kura sejiņa vājumā atgādināja pērtiķēna viepli. Retu reizi māte apskāva Vinstonu un ilgi, neko neteikdama, spieda sev klāt. Lai arī vēl mazs un egoistisks, viņš noprata, ka tam ir kaut kāds sakars ar neminamo, kam drīzumā jānotiek.Viņš atcerējās istabu, kurā viņi dzīvoja, - tumšu, sasmakušu telpu, ko līdz pusei aizņēma gulta ar baltu, vatētu segu. Virtuves padziļinājumā bija gāzes plīts un plaukts, kur turēja ēdienu, un kāpņu laukumiņā - liela, vairākām istabām kopīga brūna fajansa izlietne. Viņš atcerējās, kā mātes staltais augums noliecās pār gāzes plīti, lai katliņā kaut ko apmaisītu. Vislabāk viņam prātā bija palicis paša neremdināmais izsalkums un niknie, zemiskie ķīviņi ēdienreizēs. Neatlaidīgi un pārmetoši viņš neskaitāmas reizes mātei jautāja, kāpēc nav vairāk, ko ēst, kliedza uz māti un uzbruka viņai (viņš pat atcerējās savu balsi, kas agrā lūzumā reizēm jau bija diezgan rupja) vai arī mēģināja savai uzstājībai labāku panākumu dēļ piešķirt iežēlinošu noskaņu. Māte labprāt atdeva viņam vairāk par viņa tiesu. Viņa piekrita, ka viņam, "zēnam", jādabū lielākā deva, bet, lai viņa deva cik dodama, viņš prasīja vēl un vēl. Katru ēdienreizi viņa lūdzās, lai viņš neesot tik savtīgs un neaizmirstot, ka māsiņa esot slima un tai arī griboties ēst, bet tas neko nelīdzēja. Viņš dusmās iebļāvās, kad māte beidza viņam liet zupu šķīvī, mēģināja viņai izraut katliņu un karoti no rokām un izgrāba kumosus no māsas šķīvja. Viņš pats apzinājās, ka liek mātei un māsiņai ciest badu, bet citādi nevarēja; viņš pat domāja, ka viņam ir tiesības tā darīt. Kurkstošais vēders attaisnoja visu. Starp ēdienreizēm, ja vien māte neuzmanīja, viņš pastāvīgi kaut ko nočiepa no nabadzīgā pārtikas krājumu plaukta.

Kādu dienu izsniedza šokolādes devu. Tā nebija izsniegta kopš nedēļām vai mēnešiem. Vinstons skaidri atcerējās dārgo šokolādes plāksnīti. Tur bija divas unces (toreiz vēl svēra uncēs) viņiem visiem trim kopā. Skaidrs, ka plāksnīte bija jāsadala trīs vienādās daļās. Pēkšņi, it kā klausītos kāda cita balsī, Vinstons izdzirdēja sevi skaļi pieprasām visu gabalu. Māte teica, lai viņš neesot tik nepieticīgs. Sākās ilga, nejauka ķilda - kliedzieni, žēlabas, asaras, pārmetumi un kaulēšanās. Māsiņa gluži kā pērtiķēns,

abām rokām pie mātes turēdamās, pār plecu skatījās Vinstonā lielām, skumjām acīm. Beidzot māte nolauza trīs ceturtdaļas šokolādes un atdeva Vinstonam, bet atlikušo ceturtdaļu - māsiņai. Meitenīte paņēma savu gabalu un truli aplūkoja to, varbūt nemaz neapjēgdama, kas tas ir. Vinstons stāvēja un brītiņu viņu vēroja. Tad viņš pēkšņā lēcienā izrāva šokolādes gabalu māsiņai no rokas un metās pa durvīm ārā.

- Vinston, Vinston! - māte sauca. - Atpakaļ! Atdod māsiņai šokolādi! Viņš apstājās, bet atpakaļ nenāca. Mātes skumjās acis raudzījās viņā. Pat šajā mirklī māte domāja par to; viņš nezināja, kas tas ir, bet juta, ka tam drīz jānotiek. Māsiņa, nopratusi, ka viņai kaut kas nolaupīts, sāka vārgā balstiņā dīkt. Māte apskāva mazulīti un spieda tās sejiņu sev pie krūtīm. Kaut kas viņas kustībā Vinstonam lika noprast, ka māsiņa izdziest. Viņš pagriezās un drāzās lejā pa kāpnēm, juzdams, ka šokolāde delnā kļūst lipīga.

Māti viņš nekad vairs neredzēja. Šokolādi aprijis, viņš sakaunējās par savu rīcību un vairākas stundas klejoja pa ielām, līdz izsalkums viņu atkal atdzina mājās. Kad viņš pārnāca, māte bija nozudusi.

Toreiz tas jau bija gluži parasts. Istabā nekā cita netrūka, nebija tikai mātes un māsiņas. Drēbes nebija paņemtas, pat mātes mētelis bija atstāts. Līdz pat šai dienai viņš skaidri nezināja, vai māte mirusi.

Iespējams, ka viņa aizsūtīta tikai uz spaidu darbu nometni. Māsiņa droši vien, tāpat kā Vinstons, nodota kādā bāreņu kolonijā (tās sauca par Labošanas centriem), kas bija savairojušās pēc pilsoņu kara, vai arī aizsūtīta mātei līdzi uz spaidu darbu nometni, vai gluži vienkārši pa​mesta kaut kur bojāejai.

Sapnis vēl bija spilgts viņa apziņā - it sevišķi mātes rokas sargājošais apskāviens, kas it kā pauda visu tā jēgu. Viņš atcerējās citu sapni, ko bija redzējis pirms diviem mēnešiem. Tieši tā, kā māte ar mazulīti pie krūtīm bija sēdējusi vecajā, ar balto vatēto segu apklātajā gultā, tāpat viņa sēdēja grimstošā kuģī, dziļi zem viņa, slīgstot ar katru mirkli dziļāk, bet arvien vēl caur satumsušo ūdeni raudzīdamās augšup uz viņu.

Viņš izstāstīja Džūlijai, kā māte nozudusi. Acis neatvērusi, viņa pagriezās uz otriem sāniem un iegrozījās ērtāk.

- Toreiz tu būsi bijis mazs nekrietnelis, - viņa izklaidīgi atteica. - Visi bērni ir nekrietni.

- Jā. Bet stāstījuma īstā jēga...

Džūlijas elpa liecināja, ka viņa atkal laižas miegā. Viņam gribējās Džūlijai vairāk pastāstīt par māti.

No tā, ko viņš atcerējās, nevarēja spriest, ka māte bijusi neparasta vai pat sevišķi inteliģenta sieviete; tomēr viņai bija piemitusi savāda cēlsirdība, sava veida skaidrība gluži vienkārši tāpēc, ka viņa ievēroja principus, kas bija personiski. Viņas jūtas bija viņas pašas, ārpasaule tās nevarēja pārvērst. Viņai nebūtu ienācis prātā, ka kādam darbam nav jēgas tikai tāpēc vien, ka tas ir veltīgs. Ja kādu cilvēku mīlēja, tad to mīlēja, un, ja nekā cita nebija, ko dot, tad tam arvien vēl varēja dot mīlestību. Kad pēdējais šokolādes gabaliņš bija apēsts, māte mazulīti cieši apskāva. Tas neko nelīdzēja, no tā neradās vairāk šokolādes, tas nenovērsa nedz bērna, nedz viņas pašas nāvi; bet likās gluži dabiski, ka viņa tomēr to darīja. Bēgle laivā arī bija apseguši puisēnu rokām, kas no lodēm nepasargāja labāk kā papīra lapa. Briesmīgākais partijas panākums bija tas, ka tā cilvēkus pārliecināja par dabisku impulsu, dabisku jūtu nenozīmību, vienlaikus cilvēkiem laupot varu pār materiālo pasauli. Ja kāds bija kritis partijas nagos, tad tam, ko tas juta vai nejuta, darīja vai nedarīja, vairs nebija nekādas nozīmes. Lai notiktu kas notikdams, cilvēks pazuda, un nedz par viņu pašu, nedz par viņa darbiem neko vairs nedzirdēja. Tas bija gluži vienkārši izmests no dzīves plūsmas, izdzēsts no vēstures. Tomēr vēl pirms divām paaudzēm cilvēkiem tas nebūtu šķitis tik svarīgi, jo tie nemēģināja pārveidot vēsturi. Viņi ievēroja savas saistības un savus pienākumus, par ko nešaubījās. Svarīgas bija individuālas attiecības, un arī nevarīgam žestam, apskāvienam, asarai, vārdam, ko saka mirējam, varēja būt pašvērtība. Proletārieši, tā viņam pēkšņi iešāvās prātā, bija palikuši tādā stāvoklī. Tie nebija zvērējuši uzticību nedz partijai, nedz kādai zemei vai idejai, tie bija uzticīgi cits citam. Pirmo reizi mūžā viņš vairs nenicināja proletāriešus un neturēja viņus tikai par inertu spēku, kas kādreiz atdzīvosies un pārveidos pasauli. Proletārieši bija palikuši cilvēciski. Viņi nebija bezdvēselīgi.

Viņiem arvien vēl piemita dabiskas jūtas, kas viņam bija jāapgūst par jaunu ar apzinīgu piepūli. Un, par to

domājot, viņš atcerējās, kā vēl pirms dažām nedēļām vienaldzīgi bija noskatījies norautā rokā, kas bija nokritusi uz bruģa, un paspēris to notekā kā kacenu.

Proletārieši ir cilvēciski, - viņš skaļi izteica. - Mēs tādi neesam.

Kāpēc tā? - Džūlija iejautājās, atkal pamodusies. Viņš brītiņu apdomājās.

- Vai tev nekad nav ienācis prātā, - viņš teica, - ka prātīgāk būtu, ja mēs gluži vienkārši aizietu no šejienes, kamēr vēl nav par vēlu, un nekad vairs nesatiktos?

- Jā, mīļais, esmu gan par to domājusi - vairākkārt. Tomēr to nedarīšu.

Mums ir laimējies, - viņš noteica, - bet diezin cik ilgi tā vairs nebūs. Tu esi jauna. Tu izskaties glīta un nevainīga. Ja tu izvairītos no tādiem cilvēkiem kā es, tad varētu nodzīvot vēl piecdesmit gadu.

Nē. Esmu visu izdomājusi. Darīšu to, ko darīsi tu. Un neesi pārāk mazticīgs. Es diezgan labi protu palikt dzīva.

Varbūt mēs varēsim būt kopā vēl kādus sešus mēnešus, varbūt gadu -nevar zināt, cik ilgi. Galu galā mūs noteikti izšķirs. Vai vari iedomāties, cik bezgala vientuļi tad būsim? Kad viņi mūs noķers, nebūs nekā, it nekā, ko mēs viens otra labā varētu darīt. Ja es atzīšos, viņi tevi nošaus, bet, ja neatzīšos, viņi tevi tik un tā nošaus. Lai es teiktu ko teikdams, lai klusētu kā kaps, nekas tavu nāvi neattālinās ne par piecām minūtēm. Mēs pat nezināsim, vai otrs vēl dzīvs vai jau miris. Mēs būsim pilnīgi un galīgi nevarīgi. Ir svarīgi, ka mēs viens otru nenododam, kaut arī tam nebūtu nekādas nozīmes.

Ja tu runā par atzīšanos, - viņa teica, - tas mums gan jādara. Visi taču atzīstas. Cita ceļa nav. Viņi spīdzina.

Es nerunāju par atzīšanos. Atzīšanās nav nodošana. Ko saka un dara, tam nav nozīmes; nozīme ir tikai tam, ko jūt. Ja viņi panāktu, ka es tevi vairs nemīlētu, - tikai tā būtu īstā nodevība.

Džūlija mirkli padomāja. - To viņi nevar, - viņa beidzot noteica. - Tas ir kaut kas tāds, ko viņi nespēj. Viņi var piespiest izteikt visu - visu, bet nevar piespiest tam ticēt. Viņi nevar iekļūt cilvēka dvēselē.

- Nē, - viņš teica, mazliet atguvis cerību. - Tas tiesa. Viņi nevar iekļūt dvēselē. Ja jūtam, ka vērts palikt cilvēciskam, kaut arī tam nebūtu nekādu panākumu, esam viņus uzvarējuši.

Viņš iedomājās tālekrānu ar mūžam modro ausi. Lai viņi spiego nakti un dienu, bet, ja vien patur skaidru galvu, viņus tomēr var piemuļķot. Ar visu savu viltu viņi nav atklājuši noslēpumu, kā izzināt, ko otrs cilvēks domā. Varbūt tā gluži nav ar tiem, kas jau krituši viņu nagos. Neviens skaidri nezina, kas notiek Mīlestības ministrijā, bet var iztēloties: spīdzināšana, narkotiskas vielas, smalki instrumenti, kas reģistrē nervu reakciju, pakāpeniska nogurdināšana ar bezmiegu un vientulību, un neatlaidīgu pratināšanu.

Katrā ziņā faktus nevarēja noslēpt. Tos varēja izdibināt pratinot, izspiest ar moku rīkiem. Kāda tam galu galā bija nozīme, ja mocekļa mērķis nebija palikt dzīvam, bet tikai palikt cilvēciskam? Jūtas viņi nespēja pārvērst; patiesībā tās arī pats nevarēja pārvērst, pat ja gribētu. Viņi varēja līdz pēdējam sīkumam atklāt visu, kas darīts, runāts vai domāts, bet dvēseles dzīles, kuru norises pat katram pašam ir noslēpums, palika neaizsniedzamas.

VIII Viņi to bija izdarījuši, beidzot viņi to bija izdarījuši!

Istaba, kurā viņi stāvēja, bija garena un maigi apgaismota. Tālekrāns bija nogriezts pavisam klusu; tumši zilā paklāja mīkstums radīja iespaidu, it kā staigātu pa samtu. Istabas viņā galā Obraiens sēdēja pie galda zem lampas ar zaļu abažūru, lielām papīru kaudzēm abās pusēs. Viņš pat nepacēla acis, kad apkalpotājs Džūliju un Vinstonu ielaida istabā.

Vinstona sirds dauzījās tik neganti, ka viņš šaubījās, vai varēs parunāt. "Mēs to esam izdarījuši, beidzot mēs to esam izdarījuši," - tas bija viss, ko viņš spēja domāt. Pārsteidzība jau bija te ierasties, bet nākt abiem reizē bija tīrais neprāts; tiesa gan, viņi bija nākuši pa dažādiem ceļiem un satikušies tikai pie Obraiena durvīm. Taču vajadzēja krietni saņemties, lai vispār ienāktu tādā vietā kā šī. Ļoti reti gadījās

būt iekšējās partijas biedru mitekļos vai pat tikai pilsētas kvartālā, kur tie dzīvoja. Visa milzīgā dzīvokļu bloka atmosfēra, bagātība un plašums uz katra soļa, neparastā laba ēdiena un labas tabakas smarža, klusie un neticami ātrie lifti, kas slīdēja augšup un lejup, apkalpotāji baltos svārkos - viss biedēja un lika justies neērti. Lai gan viņam bija labs iegansts, kāpēc nācis šurp, ik soli sperot, viņu vajāja bailes, ka uz ielas stūra pēkšņi parādīsies patruļnieks melnā formas tērpā, pieprasīs parādīt dokumentus un padzīs no šejienes. Taču Obraiena sulainis viņus bija ielaidis, nekā neiebilstot un nejautājot. Tas bija tumšmatains maza auguma vīrelis baltos svārkos un apaļu, pilnīgi neizteiksmīgu seju, kāda varētu būt ķīnietim.

Gaitenis, pa kuru tas viņus veda, bija izklāts ar mīkstu grīdsegu; sienas klāja iedzeltenas tapetes un balts panelis, un viss bija brīnišķīgi tīrs. Tas viņu arī darīja biklu. Vinstons neatcerējās redzējis gaiteni, kam sienas nebūtu cilvēku ķermeņu pieskārienu notaukotas un nosmulētas.

Obraiens turēja pirkstos papīra strēmeli, ko likās uzmanīgi pētījam. Viņa tuklā seja, pieliekta tā, ka varēja redzēt deguna līniju, izskatījās reizē barga un inteliģenta. Kādas divdesmit sekundes viņš sēdēja nepakustēdamies. Tad viņš pievilka runraksti tuvāk un jauktajā ministriju žargonā nodiktēja ziņojumu: - Paragrāfi viens komats pieci komats septiņi pieņemti pilnveidā punkts ieteikums paragrāfā seši divplus smieklīgs atgādina domziegumu atcelt punkts neturpināt būvprojektu pirmsievākt pluspilnveida mašīniekārtas maksaplēses punkts ziņbeigas.

Tad viņš gausi piecēlās no krēsla un tuvojās viņiem pa mīksto paklāju, kas noslāpēja skaņas. Reizē ar jaunrunas vārdiem bija pagaisis kaut kas no oficiālās atmosfēras ap viņu, bet viņa izteiksme bija nīgrāka nekā parasti, it kā viņš būtu noskaities par traucējumu. Bailēm, ko Vinstons jau juta, pēkšņi pievienojās apjukums. Likās pilnīgi iespējams, ka viņš ir pavisam muļķīgi maldījies. Vai viņam ir pierādījumi, ka Obraiens tiešām piedalās kādā politiskā sazvērestībā? Vienīgi ašs skatiens, kāda divdomīga piezīme; un vēl tikai viņa paša slepenās iedomas, kas dibinās uz sapni. Viņš pat nevarēja tūlīt iet projām, aizbildinoties, ka nācis patapināt vārdnīcu, jo tad nekādi nebūtu attaisnojama Džūlijas klātiene. Tālekrānam garām ejot, Obraiens šķita kaut ko atceramies. Viņš apstājās un pagrieza slēdzi pie sienas. Tas noknikšķēja. Balss aprāvās.

Džūlija pārsteigumā paklusu iesaucās. Pat izbailēs Vinstons bija tik pārsteigts, ka nespēja savaldīt mēli.

Jūs varat to izslēgt! - viņš teica.

Jā, - Obraiens atbildēja, - mēs varam to izslēgt. Tā priekšrocība mums ir. Tagad viņš stāvēja abiem pretī. Viņa lielais augums pacēlās viņiem pāri kā tornis, un viņa sejas izteiksme arvien vēl bija neatminama. Nopietns, gandrīz sadrūmis viņš gaidīja, lai Vinstons sāk runāt, - bet par ko? Pat vēl tagad bija ļoti iespējams, ka viņu priekšā stāv tikai ļoti aizņemts vīrs, kas pārsteigts brīnās, kāpēc viņu traucē. Neviens nerunāja. Tālekrānam neskanot, istabā likās valdām kapa klusums. Ritēja sekundes. Tikai ar pūlēm Vinstons izturēja Obraiena skatienu, nenolaidis acis. Tad Obraiena sejas naidīgā izteiksme pārtapa tādā kā smaidā. Ar raksturīgo kustību viņš pastumdīja brilles uz deguna.

Vai man jāsaka tas, vai jūs teiksiet? - viņš jautāja.

Es teikšu, - Vinstons tūlīt atbildēja. - Vai aparāts tiešām ir izslēgts?

Jā, visi aparāti ir izslēgti. Mēs esam vieni.

Mēs atnācām tāpēc, ka...

Vinstons saminstinājās, pirmo reizi skaidri atskārstot, cik nenoteikti ir viņa rīcības motīvi.

Nezinādams, kāda veida palīdzību gaida no Obraiena, viņš nevarēja arī īsti pateikt, kāpēc šurp nācis.

Viņš turpināja, apzinādamies, ka tam, ko viņš saka, vajadzēja izklausīties tikpat aušīgi, cik iespaidīgi: - Mēs domājam, ka pastāv kāda sazvērestība, slepena organizācija, kas darbojas pret partiju, un ka jūs tajā piedalāties. Gribam tai pievienoties un strādāt tās labā. Esam partijas ienaidnieki. Mēs neticam angsoca principiem. Esam domu noziedznieki. Esmu arī laulības pārkāpējs. Saku jums to tāpēc, ka mēs gribam sevi nodot jūsu rokās. Ja vēlaties mūs kādā citā veidā nodot sodīšanai, esam gatavi.

Viņš apklusa un atskatījās pār plecu, juzdams, ka atveras durvis. Un tiešām, nepieklauvējot bija ienācis dzeltenģīmis sulainis. Vinstons redzēja, ka tas nes paplāti ar karafi un glāzēm.

- Mārtiņš ir mūsējais, - Obraiens vienaldzīgi piebilda. - Nes dzērienu šurp, Mārtiņ! Noliec uz apaļā galda! Vai mums pietiek krēslu? Tad varam apsēsties un mierīgi patērzēt. Atnes sev arī krēslu, Mārtiņ!

Mums būs ap​spriede. Nākamās desmit minūtes tev nav jātēlo sulainis.

Mazais vīrelis apsēdās gluži nesamulsis, tomēr tādā kā pakalpīgā izskatā, it kā negaidot pagodināts.

Vinstons viņu paslepus novēroja. Viņam dūrās acīs: šis cilvēks laikam visu mūžu radis tēlot tādu lomu, ka tam šķiet bīstami kaut mirkli nomest masku. Obraiens paņēma karafi aiz kakla un ielēja glāzēs tumšsarkanu dzērienu. Tas Vinstonam modināja neskaidras atmiņas par kaut ko uz sienas vai sētas redzētu - milzīgu, no elektriskām spuldzēm veidotu pudeli, kas likās kustamies augšup un lejup un izlejam saturu glāzē. No augšas skatoties, šķidrums likās gandrīz melns, bet karafē tas kvēloja sarkani kā rubīns. Tam bija saldeni skāba smarža. Viņš redzēja, ka Džūlija paceļ glāzi un neslēptā ziņkārē paosta tās saturu.

- Tas ir vīns, - Obraiens smaidīdams paskaidroja. - Bez šaubām, jūs par to būsiet lasījuši grāmatās.

Bet laikam jau ārējās partijas biedri to reti dabū. -Viņa seja atkal kļuva svinīgi nopietna; viņš pacēla glāzi: - Domāju, ka būtu vietā iesākt ar tostu mūsu vadonim: lai dzīvo Emanuēls Goldsteins!

Vinstons savādā jūsmā pacēla glāzi. Vīns bija kaut kas, par ko viņš bija lasījis un sapņojis. Tāpat kā stikla papīru prese un Čeringtona kunga pusaizmirstie pantiņi, tas piederēja zudušai, romantiskai pagātnei, sendienām, kā viņš tās savās slepenajās domās mēdza dēvēt. Nezin kādēļ viņš vienmēr bija iedomājies, ka vīnam jābūt ļoti saldam, tādam kā upeņu ievārījums, un ļoti reibinošam. Taču, kad viņš to izdzēra, tas viņam sagādāja manāmu vilšanos. Patiesībā, tik ilgus gadus pie degvīna pieradis, viņš neprata cienīt vīna garšu. Viņš nolika tukšo glāzi.

Vai tāda persona kā Goldsteins vispārīgi eksistē? - viņš iejautājās.

Jā, tāda persona eksistē. Viņš dzīvo. Kur, to nezinu.

Un sazvērestība - organizācija? Vai tā ir reāla? Vai tā nav gluži vienkārši domu policijas izgudrojums?

Nē, tā ir reāla. Mēs to saucam par Brālību. Par to jūs nekad daudz neuzzināsiet; tikai to, ka tā pastāv un ka jūs pie tās piederat. Pie tā es vēl atgriezīšos. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Pat iekšējās partijas biedriem nav ieteicams izslēgt tālekrānu ilgāk par pusstundu. Jums nevajadzēja nākt šurp abiem reizē; jums būs jāaiziet atsevišķi. Jums, biedrene, - viņš pamāja ar galvu Džūlijai, - jāaiziet pirmajai.

Mūsu rīcībā vēl ir kādas divdesmit minūtes. Jūs sapratīsiet, ka man vispirms jums jāuzdod daži jautājumi.

Vispārīgi runājot, ko esat ar mieru darīt?

Visu, kas ir mūsu spēkos, - Vinstons atbildēja.

Obraiens mazliet pagriezās krēslā, lai ieskatītos Vinstonam sejā. Džūliju viņš tikpat kā neievēroja, laikam domādams, ka Vinstons runā par abiem. Īsu mirkli viņš pievēra acis. Tad sāka uzdot jautājumus klusā, neizteiksmīgā balsī, it kā būtu pie tiem pieradis kā pie katķisma un lielāko tiesu atbilžu zinātu jau iepriekš.

Vai esat ar mieru ziedot savu dzīvību? -Jā.

Vai esat ar mieru izdarīt slepkavību? -Jā.

- Izdarīt sabotāžas aktus, kas var maksāt dzīvību simtiem nevainīgu cil​vēku?

-Jā.

- Nodot savu dzimteni? -Jā.

- Vai esat gatavi krāpt, viltot, draudēt, samaitāt bērnus, izdāļāt narkotiskas vielas, veicināt prostitūciju, izplatīt venēriskas slimības - darīt visu, kas vien var demoralizēt un vājināt partijas varu?

-Jā.

- Piemēram, ja mūsu interesēs būtu iešļākt sērskābi bērna sejā - vai jūs to darītu?

-Jā.

- Vai esat sagatavojušies atteikties no savas personības un mūža atlikumu nodzīvot kā apkalpotāji vai

ostas strādnieki?

-Jā.

Vai esat ar mieru izdarīt pašnāvību, ja jums to pavēlētu? -Jā.

Vai esat ar mieru šķirties un nekad vairs nesatikties?

Nē! - Džūlija iesaucās.

Vinstonam likās, ka pagāja labs brīdis, iekams viņš atbildēja. Mirkli pat šķita, ka viņš zaudējis spēju runāt. Viņa mēle kustējās, bez skaņas veidojot gan vienu, gan otru zilbi, mēģinot vēl un vēl. Līdz pat mirklim, kad to izteica, viņš nezināja, kuru vārdu izvēlēsies atbildei.

Nē, - viņš beidzot izgrūda.

Labi, ka jūs man to pateicāt, - Obraiens sacīja. - Mums jāzina viss. Viņš pagriezās pret Džūliju un piebilda mazliet stingrākā balsī: - Vai zināt, ka pat tad, ja viņš paliktu dzīvs, viņš varētu būt pavisam cita persona? Mums viņam jāpiešķir cits izskats. Viss būs citāds - viņa seja, kustības, rokas, matu krāsa, pat balss. Arī jūs pati varbūt kļūsiet cita persona. Mūsu ķirurgi spēj cilvēkus padarīt nepazīstamus. Reizēm tas ir nepieciešams.

Dažreiz mēs pat amputējam locekļus.

Vinstons nenocietās, slepus nepavēries Mārtiņa mongoliskajā sejā. Viņš nevarēja ieraudzīt nevienu rētu. Džūlija bija nobālējusi, tā ka skaidrāk varēja atšķirt vasarraibumus; tomēr viņa droši skatījās Obraienam acīs. Viņa nomur​mināja kaut ko, kas izklausījās pēc piekrišanas.

- Labi. Tas nu nokārtots.

Uz galda bija sudraba cigarešu kārba. Obraiens izklaidīgi pabīdīja to viņiem tuvāk, paņēma vienu pats, tad piecēlās un sāka lēnām soļot šurp turp, it kā šādi varētu veiksmīgāk domāt. Tās bija ļoti labas cigaretes, resnas un vienādi piebāztas neparasti mīkstā un plānā, it kā zīdpapīrā. Obraiens atkal paskatījās rokas pulkstenī.

- Mārtiņ, ej nu atpakaļ virtuvē! - viņš noteica. - Pēc stundas ceturkšņa ieslēgšu tālekrānu. Iekams aizej, ievēro labi šo biedru sejas! Tu viņus šad tad redzēsi. Es varbūt vairs ne.

Gluži tāpat kā viņiem pie durvīm pienākot, mazā vīreļa tumšo acu skatiens pārslīdēja viņu sejām.

Viņa uzvedībā nebija ne miņas no laipnības. Viņš ielāgoja viņu izskatu, nejuzdams vai vismaz neizrādīdams par viņiem ne mazāko draudzīgo interesi. Vinstonam ienāca prātā, ka sintētiski veidota seja varbūt nevar mainīt izteiksmi. Neko neteicis un neatsveicinājies, Mārtiņš izgāja ārā un klusi aizvēra durvis. Obraiens staigāja šurp un turp, vienu roku melnā virsvalka kabatā iebāzis, otrā turēdams cigareti.

- Jūs sapratīsiet, - viņš turpināja, - ka tā būs cīņa tumsā. Jūs vienmēr būsiet neziņā. Jūs saņemsiet pavēles un tām paklausīsiet, nezinot, kāpēc. Vēlāk jums aizsūtīšu grāmatu, no kuras jūs mācīsieties saprast sabiedrību, kurā dzīvojam, un stratēģiju, kā mēs to iznīcināsim. Kad būsiet grāmatu izlasījuši, jūs būsiet īsteni Brālības biedri. Bet jūs nekad nezināsiet neko vairāk par saviem tiešajiem uzdevumiem un vispārīgajiem mērķiem, par ko cīnāmies. Es jums saku, ka Brālība pastāv, bet nevaru jums pateikt, vai tās locekļu skaits ir simt vai desmit miljonu. No pašu pieredzes jūs pat nevarēsiet pateikt, vai tai ir pilns ducis locekļu. Jums būs saskare ar trim vai četriem cilvēkiem, kas šad tad mainīsies, iepriekšējiem pazūdot. Tā kā šis ir jūsu pirmais kontakts, tas tiks uzturēts. Kad saņemsiet pavēles, tās būšu devis es. Ja mums vajadzēs ar jums sazināties, tas notiks ar Mārtiņa starpniecību. Kad jūs beidzot pieķers, jūs atzīsieties. Tas nav novēršams. Bet jums nebūs daudz, ko stāstīt, jo jūs zināsiet tikai to, ko paši esat darījuši. Jūs varēsiet nodot tikai dažus neievērojamus cilvēkus. Iespējams, ka jūs pat nenodosiet mani.

Tajā laikā varbūt jau būšu miris vai kļuvis cita persona ar citu seju.

Viņš arvien vēl staigāja šurp un turp pa mīksto paklāju. Par spīti druknajam, lielajam augumam, viņš kustējās viegli un pat graciozi. Tas izpaudās pat kustībā, kā viņš iebāza roku kabatā vai darbojās ar cigareti. Vēl vairāk nekā ar savu spēku viņš ietekmēja ar paļāvību un mazliet ironisko otra cilvēka izpratni. Lai cik nopietns būdams, viņš tomēr nepavisam neatgādināja šaursirdīgu fanātiķi. Par slepkavību, pašnāvību, venēriskām slimībām, amputētiem locekļiem un pārveidotām sejām viņš runāja

tādā kā vieglā zobgalībā. Likās, ka viņš gribēja teikt: "Tas ir nenovēršams. Tas mums, acis nepamirkšķinot, jādara. Bet, kad dzīve būs atguvusi vērtību, mēs to vairs nedarīsim." Vinstons juta, ka no viņa Obraienam pretī plūst apbrīnas un bijības vilnis. Uz mirkli viņš pavisam bija aizmirsis rēgaino Goldsteina figūru. Raugoties uz Obraiena platajiem pleciem un raupjajiem, tik neglītajiem, tomēr kulturālajiem vaibstiem, šķita neticami, ka viņam varētu neveikties. Nemaz nevarēja būt tādas viltības, ar ko viņš netiktu galā, tādu briesmu, kādām viņš nebūtu sagatavojies. Pat Džūliju viņš bija jūtami ietekmējis. Viņa bija ļāvusi cigaretei nodzist un uzmanīgi klausījās. Obraiens turpināja: - Jūs būsiet dzirdējuši, ka Brālība pastāv. Bez šaubām, jūsu iedomās tā būs ieguvusi zināmu apveidu.

Droši vien esat iztēlojušies milzīgu pagrīdnieku organizāciju, kas notur slepenas sapulces pagrabos, raksta saukļus uz sienām un tās biedri pazīst cits citu pēc slepenām parolēm vai sevišķām roku kustībām.

Nekā tamlīdzīga nav. Brālības locekļi nepazīst cits citu, un, atskaitot dažus tuvākos, neviens nezina, kas ir citi. Pat ja Goldsteins pats kristu domu policijas rokās, viņš nevarētu parādīt pilnīgu Brālības locekļu sarakstu vai sniegt ziņas, kā tādu sarakstu dabūt. Tāda saraksta nemaz nav. Brālību nevar iznīcināt, jo tā nav organizācija vārda parastajā nozīmē. To kopā satur tikai ideja, kas ir neiznīcināma. Jums nebūs nekāda cita atbalsta, tikai šī ideja. Jums nebūs biedru, kas paskubina un iedrošina. Ja jūs beidzot noķers, neviens jums nepalīdzēs. Mēs nekad nepalīdzam saviem biedriem. Ja ir pilnīgi nepieciešams kādu apklusināt, mēs reizēm to cietuma kamerā apgādājam ar žileti. Jums jāpierod pie dzīves bez panākumiem un bez cerībām. Kādu laiku jūs darbosieties, tad jūs noķers, jūs atzīsieties un pēc tam mirsiet. Tie ir vienīgie jūsu darba rezultāti, ko redzēsiet. Nav iespējams, ka jūsu mūžā jau izpaustos kādas pārmaiņas.

Mēs esam mirušie. Mūsu vienīgā īstā dzīve ir nākotnē. Mēs tajā piedalīsimies kā pīšļu saujas un kaulu paliekas. Nav iespējams izzināt, cik šī nākotne tālu. Varbūt tā pienāks pēc tūkstoš gadiem. Pašreiz nekā cita nevar darīt kā pamazām paplašināt veselā saprāta teritoriju. Mēs nevaram kolektīvi darboties. Varam tikai izplatīt to, ko zinām, uz āru - no indivīda uz indivīdu, no paaudzes uz paaudzi. Kamēr pastāv domu policija, cita ceļa nav. Viņš apklusa un trešo reizi paskatījās rokas pulkstenī.

- Jums, biedrene, nu gandrīz laiks iet, - viņš teica Džūlijai. - Pagaidiet! Karafe arvien vēl pusē.Viņš pielēja glāzes un pacēla glāzi.- Kam šoreiz uzdzersim? - viņš teica ar to pašu vieglo ironiju. - Domu policijas bojāejai? Lielā Brāļa nāvei? Cilvēcei? Nākotnei?- Pagātnei, - Vinstons sacīja.- Pagātne ir svarīgāka, - Obraiens nopietni piekrita.Viņi tukšoja glāzes, un jau pēc mirkļa Džūlija piecēlās, lai ietu.

Obraiens paņēma no skapīša nelielu kārbiņu, pasniedza Džūlijai no tās baltu, plakanu tableti un teica, lai viņa to uzliekot uz mēles. Esot ļoti svarīgi novērst vīna smaržu, iekām ejot ārā: lifta apkalpotāji visus sīki novērojot. Tiklīdz durvis aiz viņas aizvērās, likās, Obraiens jau bija viņu aizmirsis. Viņš vēl paspēra pāris soļu šurp un turp, tad apstājās.- Vēl jānoskaidro daži sīkumi, - viņš sacīja. - Jādomā, ka jums jau ir kāda slēptuve?Vinstons pastāstīja par istabu virs Ceringtona veikala.- Ar to pagaidām pietiks. Vēlāk jums apgādāsim ko citu. Ir svarīgi slēptuvi reižu reizēm mainīt. Drīzumā jums aizsūtīšu Grāmatu. - Vinstons ievēroja, ka arī Obraiens šo vārdu izrunāja tā, it kā tas būtu rakstāms ar lielo burtu. - Jūs jau zināsiet, kādu: Goldsteina grāmatu. Var paiet dažas dienas, līdz dabūšu tās eksemplāru. Varat iedomāties, ka to nav daudz. Domu policija tās nomedī un iznīcina gandrīz tikpat ātri, kā spējam tās izgatavot. Taču tas neko nenozīmē. Grāmata ir neiznīcināma. Pat ja iznīcinātu pēdējo eksemplāru, mēs to varētu atjaunot gandrīz vārdu pa vārdam. Vai jūs, uz darbu ejot, nesat līdzi portfeli? - viņš iejautājās.- Parasti nesu.- Kāds tas izskatās?- Melns, ļoti apdilis. Ar diviem turekļiem.- Melns, ar diviem turekļiem, ļoti apdilis - labi. Kādu dienu tuvākajā nākotnē - datumu nevaru pateikt - kādā uzdevumā, ko atradīsiet no rīta uz sava galda, būs nepareizi iespiests vārds, un jums būs jālūdz atkārtojums. Nākamajā rītā jūs nāksiet uz darbu bez portfeļa.

Tajā pašā dienā, jums pa ielu ejot, kāds uzsitīs jums uz pleca un teiks: "Vai neesat pazaudējis portfeli?"

Portfelī, ko jums iedos, būs Goldsteina grāmatas eksemplārs. Pēc divām nedēļām jums tas jāatdod.Brītiņu viņi klusēja.- Vēl dažas minūtes, tad arī jums jāiet, - Obraiens sacīja. - Mēs atkal tiksimies - ja vēl tiksimies.Vinstons pacēla skatienu.- Kādā vietā, kur nebūs tumšs? - viņš vilcinādamies izteica. Obraiens pamāja ar galvu un nemaz nelikās pārsteigts.

- Kādā vietā, kur nebūs tumšs, - viņš atkārtoja, it kā šo teikumu atcerējies. - Bet pagaidām - vai vēlaties vēl ko teikt, iekams aizejat? Kaut ko ziņot vai jautāt?

Vinstons apdomājās. Likās, nebija tiešu jautājumu, ko vēl gribētos izteikt; vēl mazāk viņam gribējās runāt par ikdienišķām lietām. Atbīdot pie malas visu, kam bija tiešs sakars ar Obraienu un Brālību, viņa acu priekšā pavērās plaša aina, kuras sastāvdaļas bija tumšā guļamistaba, kur viņa māte bija pavadījusi pēdējās dienas, mazā istabiņa virs Ceringtona veikala, stikla papīru prese un tērauda asējums rožkoka rāmī. Viņš gandrīz nevilšus izteica: - Sakiet - vai neesat dzirdējis senu pantiņu, kas sākas: "Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns"?

Obraiens atkal pamāja ar galvu. Nopietnā un laipnā pakalpībā viņš pa​beidza pantiņu: Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns, Atdod man trīs fārtiņus, dungo Svētais Mārtiņš, Laika tev vēl gana, vecais Beilijs zvana, Klau, man nav naudas, sauc Sordičs, cik jaudas.

-Jūs zināt beidzamo rindu! - Vinstons iesaucās.

- Jā, es to atceros. Bet tagad jums diemžēl jāiet. Pagaidiet! Iedošu jums arī tableti.

Vinstonam pieceļoties, Obraiens sniedza roku. Spēcīgais spiediens tikko nesalauza Vinstona pirkstu kauliņus. Pie durvīm Vinstons atskatījās, bet likās, ka Obraiens jau taisās viņu izdzēst no atmiņas. Viņš gaidīja, turēdams roku pie tālekrāna slēdža. Aiz viņa bija rakstāmgalds ar runraksti un stiegru groziņiem, kur krājās papīru kaudzes. Starpgadījums bija galā. Acīmredzot jau pēc trīsdesmit sekundēm Obraiens atsāks pārtraukto svarīgo partijas darbu.

IX Vinstons bija sarecējis aiz noguruma. Sarecējis bija īstais apzīmējums; tas viņam nejauši ienāca prātā. Ķermenim bija piemeties ne tikvien recekļa nespēks, bet arī recekļa caurspīdība. Viņam likās - ja paceltu plaukstu, varētu redzēt gaismu spīdam tai cauri. Asinis un limfa bija iztecējušas no ķermeņa milzīgā darba orģijā, atstājot tikai trauslu nervu tīklu, kaulus un ādu. Visas sajūtas šķita nesamērīgi pastiprinājušās. Virsvalks berza plecus, bruģis kairināja kāju pēdas, pat pirkstu saliekšana un atliekšana bija tāda piepūle, ka locītavas knikšķēja.

Piecās dienās viņš bija strādājis vairāk nekā deviņdesmit stundu. Tāpat arī visi citi ministrijā. Tagad tas bija garām, un līdz rītam viņam nebija nekā, ko darīt, it nekāda partijas darba. Viņš varēja pavadīt sešas stundas slēptuvē un pēc tam deviņas savā gultā. Siltā pēcpusdienas saulē viņš lēnām soļoja pa piemēslotu ielu uz Ceringtona veikala pusi, ar vienu aci vērodams, vai tuvumā nav patruļu, bet zemapziņā pārliecināts, ka šovakar nav jābaidās no nevēlamu traucējumu briesmām. Smagais portfelis, ko viņš nesa, pie katra soļa atsitās pret ceļiem, radot tirpas, kas slīdēja augšup un lejup gar kāju. Portfelī bija Grāmata, kuru viņš bija saņēmis jau pirms sešām dienām, bet kurā vēl nebija paguvis ieskatīties.

Naida nedēļas sestajā dienā - pēc gājieniem, runām, kliedzieniem, dziesmām, karogiem, plakātiem, filmām, vaska figūrām, bungu rīboņas un tauru pūtieniem, soļu dimdoņas, tanku kāpurķēžu žvadzēšanas, neskaitāmu lidmašīnu rūkoņas, lielgabalu dunas - pēc visa tā, kas notika šajās sešās dienās, kad lielais orgasms tuvojās kulminācijas punktam un vispārējais naids pret Eirāziju bija sakarsis līdz baltkvēlei, tā ka satracinātais pūlis, ja vien tiktu klāt, būtu saraustījis gabalos divus tūkstošus eirāziešu kara noziedznieku, kuru publiska pakāršana bija paredzēta sarīkojuma pēdējā dienā, - šajā brīdī bija paziņots, ka Okeānija vairs nekaro ar Eirāziju. Okeānija karo ar Austrumāziju. Eirāzija ir sabiedrotā.

Protams, nebija nekādu norādījumu, ka notikusi pārmaiņa. Tikai pēkšņi un visur vienā laikā kļuva zināms, ka ienaidnieks ir Austrumāzija, nevis Eirāzija. Vinstons piedalījās kādā demonstrācijā vienā no Londonas centra laukumiem tieši tajā brīdī, kad tas notika. Bija nakts, un baltās sejas un sarkanie karogi starmešu gaismā likās spokaini. Laukumā drūzmējās vairāki tūkstoši cilvēku, ieskaitot sektoru ar kādu tūkstoti skolēnu Spiegu formas tērpos. No paaugstinājuma, kas bija apklāts ar sarkanu drēbi, pūli uzrunāja

iekšējās partijas runātājs, vājš maza auguma vīrs nesamērīgi garām rokām un lielu, pliku pauri, kam bija pārsukātas dažas retas, plānas matu šķipsnas. Sīkais pasaku punduris, šķībs un greizs naida konvulsijās, vienā kaulainā rokā turēja mikrofonu, bet ar otras plato plaukstu draudīgi kampa gaisā virs galvas. Viņa balss, kurai skaļruņi piešķīra metālisku pieskaņu, izbrēca bezgalīgu briesmu darbu uzskaiti slepkavošanu, izsūtīšanu, laupīšanu, izvarošanu, gūstekņu spīdzināšanu, civiliedzīvotāju bombardēšanu, melīgu propagandu, noziedzīgu agresiju un līgumu laušanu. Bija gandrīz neiespējami viņā klausīties un tam neticēt un neiekaist trakās dusmās. Pūļa niknums ik mirkli uzbangoja, un runātāja balss noslāpa mežonīgā, zvēriskā rēkoņā, kas nevilšus izlauzās no daudzu tūkstošu rīklēm. Vismežonīgākie kliedzieni skanēja no skolēnu sektora. Orators bija runājis kādas divdesmit minūtes, kad pie paaugstinājuma piesteidzās ziņnesis un iespieda viņam rokā zīmīti. Viņš to atlocīja un izlasīja, ne mirkli nepārtraukdams runu. Nedz viņa balss, nedz kustības nemainījās, tikai nosaukumi pēkšņi bija citi. Lai gan nekas nebija tieši pateikts, pūli pāršalca nojauta: Okeānija karo ar Austrumāziju! Nākamajā mirklī sākās ārkārtīgs satraukums. Karogi un plakāti, kas rotā laukumu, nav pareizie! Gandrīz puse no tiem nerāda īstās sejas!

Sabotāža! Goldsteina aģentu darbs! Iestājās juceklīgs pārtraukums, kamēr plakātus noplēsa no sienām, norāva un samīdīja transparentus. Spiegi gandrīz neticamā ātrumā uzrāpās uz jumtiem un pārgrieza stieples, ar ko plīvojošie transparenti bija piesieti pie dūmeņiem. Divās vai trīs minūtēs viss bija padarīts. Orators, arvien vēl mikrofonu rokā turēdams, uz priekšu saliecies, brīvo roku draudīgi pacēlis, joprojām runāja. Vēl minūte, un pūlim atkal izlauzās zvēriskie niknuma rēcieni. Naids turpinājās tieši tāpat kā iepriekš, bija mainījies tikai mērķis, uz ko tas vērsās.

Uz šo notikumu atskatoties, Vinstonu visvairāk ietekmēja apbrīnojamais vieglums, ar kādu orators bija mainījis Naida virzienu teikuma vidū, nemaz neapstādamies un nepārteikdamies. Taču tobrīd Vinstona uzmanību bija saistījis kaut kas cits. Mirklī, kamēr norāva plakātus, kāds cilvēks, kura seju viņš neredzēja, bija uzsitis viņam uz pleca un teicis: "Atvainojiet, vai jūs neesat pazaudējis portfeli?" Viņš izklaidīgi paņēma portfeli un neko neatbildēja. Viņš zināja, ka paies dienas, iekams radīsies iespēja tajā ieskatīties.

Tiklīdz demonstrācija beidzās, viņš gāja taisnā ceļā uz Patiesības ministriju, lai gan pulkstenis jau bija gandrīz divdesmit trīs. Tāpat bija darījuši visi citi ministrijas ierēdņi. Rīkojumi tālekrānos, ar kuriem viņus aicināja atpakaļ darba vietās, bija gandrīz lieki.

Okeānija karo ar Austrumāziju! Okeānija vienmēr ir karojusi ar Austrumāziju! Liela pēdējo piecu gadu politiskās literatūras daļa tagad pilnīgi novecojusies. Visāda veida dokumenti un aktis, avīzes, grāmatas, brošūras, filmas, skaņu ieraksti, fotogrāfijas - viss zibens ātrumā jāizlabo. Lai gan tieša rīkojuma nebija, visu departamentu priekšnieki lika noprast, ka pēc nedēļas nekur nedrīkstēja palikt ne mazākais norādījums, ka Okeānija karojusi ar Eirāziju vai bijusi Austrumāzijas sabiedrotā. Darbs bija milzīgs un vēl jo grūtāks tāpēc, ka procedūras, ko tas ietvēra, nedrīkstēja saukt vārdā. Arhīva departamentā visi strādāja astoņpadsmit stundas diennaktī, atpūsties bija atļauts tikai divreiz pa trim stundām. No pagrabiem uznesa matračus un izlika gaiteņos; ēdnīcas apkalpotāji ratiņos izvadāja sviestmaizes un Uzvaras kafiju. Ikreiz, kad Vinstons pārtrauca darbu, lai ietu nosnausties, viņš centās atstāt tīru galdu, bet, kad viņš aizlipušām acīm un sāpošu ķermeni atkal pievilkās pie galda, viņš ieraudzīja, ka to gluži kā sniegpārslas klāj papīra rullīši, kas pa pusei apbēruši runraksti un nobiruši arī uz grīdas, tāpēc viņa pirmais darbs arvien bija rullīšus glīti sakārtot kaudzītēs, lai pie galda vispār varētu strādāt. Ļaunākais, ka darbs nekādā ziņā nebija mehānisks vien. Šad tad gan pietika apmainīt vienu vārdu ar otru, bet ikvienam sīkākam ziņojumam bija nepieciešama rūpīga un saprātīga pieeja. Karu no vienas pasaules daļas otrā pārceļot, bija vajadzīgas arī labas ģeogrāfijas zināšanas.

Trešajā dienā viņam neciešami sāpēja acis un brilles bija jāslauka ik pēc dažām minūtēm. Viņš jutās tā, it kā viņam būtu uzdots fizisks darbs, kas nav viņa spēkos un no kā būtu tiesības atsacīties, bet ko viņš tomēr izmisīgi cenšas veikt. Cik atlika laika atcerēties, viņam nekad nebija ienācis prātā, ka viss, ko viņš šļupstēja runrakstī vai rakstīja ar tinteszīmuli, ir klaji meli. Kā ikviens departamentā, arī viņš centās, lai

viltojums izdotos nevainojami. Sestās dienas rītā rullīšu birums sāka apsīkt. Pagāja vesela pusstunda, un nekas neizkrita no caurules; tad vēl viens rullītis, un pēc tam vairs nekā. Tajā pašā laikā arī citiem ierēdņiem darbs pamazām beidzās. Departaments paslepšus dziļi atvilka elpu. Bija paveikts milzu darbs, ko tomēr nedrīkstēja ne pieminēt. Tagad neviens vairs nevarēja dokumentāri pierādīt, ka Okeānija kādreiz karojusi ar Eirāziju. Divpadsmitos pēkšņi paziņoja, ka visi ministrijas ierēdņi līdz rītam ir brīvi. Arvien vēl nesdams portfeli, kurā bija Grāmata - to viņš ministrijā strādājot visu laiku bija turējis starp kājām un tai atpūtas stundās gulējis virsū -, Vinstons pārnāca mājās, noskuva bārdu un gandrīz aizmiga vannā, lai gan ūdens bija tikai remdens.

Locītavām it kā savādā baudā ņirkstot, viņš uzkāpa istabiņā virs Čeringtona kunga veikala. Viņš bija noguris, bet miegs vairs nenāca. Vinstons atvēra logu, aizdedza mazo, netīro petrolejas plītiņu un uzlika ūdeni kafijai. Džūlijai drīz bija jānāk; pagaidām viņš varēja palasīt Grāmatu. Viņš apsēdās apdilušajā atzveltnī un atsprādzēja portfeli.Smags, melns sējums, pašrocīgi iesiets, bez vārda un virsraksta uz vāka.

Arī iespiedums izskatījās mazliet nevienmērīgs. Lapas bija malās apbružātas un tikko turējās kopā, it kā grāmata būtu gājusi caur daudzām rokām. Titul​lapai bija šāds virsraksts: Emanuēls GoldsteinsOligarhiskā kolektīvisma teorija un prakse (Vinstons sāka lasīt.)

1. NODAĻA Nezināšana ir spēks Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neolīta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki - augstie, vidējie un zemie. Tie ir tikuši iedalīti dažādās sīkākās kategorijās, kas apzīmētas neskaitāmiem vārdiem, un to relatīvais daudzums, kā arī savstarpējās attiecības dažādos laikmetos ir mainījušās, bet sabiedrības būtiskā struktūra nekad nav grozījusies.

Pat pēc lieliem apvērsumiem un šķietami galīgām pārmaiņām arvien nostabilizējies tas pats stāvoklis, gluži kā žiroskops vienmēr atgriežas līdzsvarā, lai cik tālu to noliektu uz vienu vai otru pusi. Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami...

Vinstons uz mirkli nolika grāmatu, galvenokārt lai novērtētu faktu, ka viņš tiešām to lasa, turklāt ērtībās un drošībā. Viņš bija viens: nebija tālekrāna, neviens neklausījās pie atslēgas cauruma, viņam nebija jānervozē, jāskatās atpakaļ pār plecu un jāapsedz lappuse ar plaukstu. Vaigu glāstīja maigais, vasarīgais gaiss. No tālienes atlidoja šurp paklusas bērnu klaigas; istabā nedzirdēja ne skaņas, vienīgi pulkstenis tikšķēja, un tā tikšķi atgādināja circeņa čirkstēšanu. Viņš iegrozījās dziļāk atzveltnī un uzlika kājas uz kamīna aizsarga. Tā bija svētlaime, tā bija mūžība. Pēkšņi, kā reizēm dara ar grāmatu, par ko zina, ka to lasīs ne tikai vienu reizi, bet daudzkārt, iegaumējot vai katru vārdu, viņš to atšķīra citā vietā un ieraudzīja, ka tur sākas trešā nodaļa. Viņš lasīja: 3. NODAĻA Karš ir miers Pasaules sadalīšanās trīs milzu lielvalstis bija notikums, ko varēja paredzēt un tiešām ari paredzēja jau pirms divdesmitā gadsimta vidus. Kad Krievija bija pievienojusi sev Eiropu un Savienotās Valstis pievienojušas Angliju, divas no tagadējām pārvalstīm, Eirāzija un Okeānija, faktiski jau pastāvēja. Trešā, Austrumāzija, kā norobežota vienība radās tikai pēc nākamo desmit gadu juceklīgo cīņu perioda. Robežas šo triju pārvalstu starpā vietām ir patvaļīgi vilktas, vietām tās svārstās atkarībā no kara laimes, bet visumā saskan ar ģeogrāfijas līnijām. Eirāzija aptver Eiropas un Āzijas ziemeļu daļu no Portugāles līdz Beringa jūrai. Okeānija ietver abas Amerikas, Atlantijas okeāna salas, ieskaitot Anglijas salas, Austrālāziju un Āfrikas dienvidu daļu. Austrumāzija, kas ir mazāka par abām minētajām un ar diezgan nenoteiktu rietumu robežu, aptver Ķīnu un zemes uz dienvidiem no tās, Japānas salas un lielu, bet svārstīgu Mandžūrijas, Mongolijas un Tibetas daļu. Šādā vai tādā kombinācijā šīs trīs pārvalstis pastāvīgi karo un ir karojušas pēdējos divdesmit

piecus gadus. Taču karš vairs nav iznīcinoša, izmisīga sadursme, kāds tas bija divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Ta ir karošana ar ierobežotiem mērķiem starp pretiniekiem, kas nespēj viens otru iznīcināt, kuru cīņai nav materiālas dabas cēloņu vai nozīmīgu ideoloģisku mērķu. Ar to nav teikts, ka kara metodes vai vispārīgā nostāja pret to būtu kļuvusi bruņnieciskāka vai mazāk asinskāra. Gluži otrādi, kara histērija ir pastāvīga un vispārīga visās valstīs, un par parastām norisēm tiek uzskatīta izvarošana, laupīšana, bērnu slepkavošana, veselu apgabalu iedzīvotāju aizvešana verdzībā, represijas pret gūstekņiem, reizēm tos pat dzīvus izvārot vai aprokot; ja tā izdarās paši, nevis ienaidnieks, tad šādu rīcību pat cildina. Taču karā piedalās ļoti maz dzīvā spēka, lielāko tiesu labi apmācīti speciālisti, tāpēc ir samērā neliels skaits kritušo. Kaujas, ja tādas vispār notiek, risinās gar nenoteiktām robežām, ko vidusmēra cilvēks var tikai nojaust, vai ap peldošiem cietokšņiem, kuri sargā stratēģiskus punktus jūras ceļos. Civilizācijas centros karš nenozīmē neko vairāk kā pastāvīgu patēriņa preču trūkumu un paretus raķešbumbu sprādzienus, kas var nonāvēt zināmu daudzumu iedzīvotāju. īstenībā karš mainījis raksturu. Pareizāk, iemesli, kuru dēļ karu sāk, ir mainījušies svarīguma kārtībā. Motīvi, kas mazā apjomā bija vērojami jau divdesmitā gadsimta pirmās puses lielajos karos, tagad guvuši pārsvaru, kļuvuši apzināti atzīti, un tiem pieskaņota pati karošana.Lai saprastu tagadējā kara raksturu - jo, par spīti pārgrupējumiem, kas notiek pēc katriem četriem vai pieciem gadiem, tas vienmēr ir tas pats karš -, pirmām kārtām jāpatur prātā, ka tas neko neizšķir.

Nevienu no pārvalstīm pat abas pārējās kopā nekad nevarētu galīgi iekarot. Spēki ir pārāk līdzīgi un dabiskie šķēršļi - pārāk lieli. Eirāziju aizsargā plašā teritorija, Okeāniju - Atlantijas un Klusā okeāna ūdeņi, Austrumāziju - tās iedzīvotāju vairošanās un darbaspējas. Otrkārt, materiālā ziņā vairs nav par ko karot. Pašiztikai pie​skaņotā saimniecība, kur produkcija pilnīgi pielāgota patēriņam, izbeiguši cīņu par tirgiem, kas bija iepriekšējo karu galvenais cēlonis, bet sacensība jēlvielu dēļ vairs nav dzīvības vai nāves jautājums. Vismaz ikviena no trim pārvalstīm ir tik plaša, ka gandrīz visas vajadzīgās jēlvielas var atrast pati savās robežās. Karam tātad ir tiešs ekonomisks mērķis -tas ir karš par darbaspēku. Starp pārvalstu robežām ir aptuveni četrstūrains apgabals ar stūriem Tanžerā, Brazavilā, Darvnā un Hongkongā, kurā dzīvo apmēram piektā daļa zemeslodes iedzīvotāju. Trīs pārvalstis pastāvīgi cīnās par šo biezi apdzīvoto apgabalu un Ziemeļpola piederību. Patiesībā neviena valsts nekad nepārvalda visu strīda apgabalu. Tā daļas pastāvīgi iet no rokas rokā, un iespēja ar pēkšņu nodevīgu iebrukumu sagrābt vienu vai otru tā stūri diktē bezgalīgās maiņas sabiedroto un ienaidnieku starpā.Visas strīdīgās teritorijas satur vērtīgus minerālus, un dažas no tām dod svarīgus augu valsts produktus, piemēram, kaučuku, kas aukstākā klimatā jāražo sintētiski pēc samērā dārgām metodēm.

Taču galvenokārt tās ir neizsmeļams lēta darbaspēka rezervuārs. Kurai pārvalstij pieder vara pār ekvatoriālo Āfriku vai Vidējo Austrumu zemēm, Dienvidindiju vai Indonēzijas arhipelāgu, tās rīcībā ir ari daudzi miljoni kūliju, kas par ubaga grašiem strādā smagu darbu. Šo apgabalu iedzīvotāji, kuri pusoficiāli nospiesti vergu stāvoklī, pastāvīgi pāriet no viena iekarotāja rokām otrās, un tos, tāpat kā ogļu vai naftas krājumus, izmanto, lai iekarotu plašāku teritoriju, iegūtu vairāk darbaspēka, ražotu vairāk ieroču, iekarotu plašāku teritoriju un tā tālāk līdz bezgalībai. Jāievēro, ka cīņas nekad īsti netiek tālāk par strīda apgabalu malām. Eirāzijas robežas svārstās šurp un turp starp Kongo baseinu un Vidusjūras ziemeļu krastu; Indijas un Klusā okeāna salas pastāvīgi ieņem un zaudē vai nu Okeānija, vai Austrumāzija; Mongolijā robežlīnija starp Eirāziju un Austrumāziju nekad nav stabila; ap polu visas trīs pārvalstis uzskata par savām milzu teritorijas, kas lielāko tiesu ir neapdzīvotas un neizpētītas; bet spēku līdzsvars arvien paliek aptuveni vienāds, un visu pārvalstu centrālā teritorija vienmēr paliek neskarta. Vēl vairāk - izmantoto tautu darbaspēks no apgabaliem ap ekvatoru pasaules saimniecībai patiesībā nemaz nav vajadzīgs. Pasaules bagātību tas nevairo, jo visu, ko tas ražo, izlieto karam, un kara sākšanas mērķis arvien ir tikt labākā stāvoklī, lai sāktu jaunu karu. Vergu tautas ar savu darbaspēku palīdz paātrināt pastāvīgās karu gatavošanas tempu. Bet, ja tā nebūtu, pasaules sabiedrības struktūra un process, ar ko tā sevi uztur, visumā būtu tādi paši.

Modernā kara primārais mērķis (saskaņā ar dubitltdomas principiem, iekšējās partijas vadītāji teorētiķi šo mērķi reizē atzīst un neatzīst) ir patērēt mašīnu ražojumus, nepaceļot vispārējo dzīves standartu. Jau kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām industriālā sabiedrībā latenti pastāv problēma, ko iesākt ar patēriņa preču pārpalikumu. Tagad, kad tikai retam cilvēkam netrūkst pat ēdiena, šī problēma acīmredzot nav spiedīga un varbūt tāda nekļūtu pat bez mākslīgās iznīcināšanas procesa iedarbes. Šīsdienas pasaule ir kaila, izsalkusi, izpostīta un panīkusi salīdzinājumā ar pasauli, kas pastāvēja pirms 1914. gada, un vēl nabadzīgāka salīdzinājumā ar iedomāto nākotni, kuru tā laikmeta cilvēce gribēja celt. Divdesmitā gadsimta sākumā neizsakāmi bagātas, vaļīgas, organizētas un spējīgas nākamās sabiedrības vīzija - mirdzoša antiseptiska stikla, tērauda un betona pasaule - bija gandrīz katra lasītpratēja apziņas daļa. Zinātne un tehnoloģija attīstījās apbrīnojamā ātrumā, un šķita dabiski pieņemt, ka attīstīsies joprojām. Tas tomēr nenotika - savu tiesu aiz pau-perizācijas, ko radīja gara karu un revolūciju virkne, savu tiesu tāpēc, ka zinātnisks un tehnisks progress bija atkarīgs no ierastās empīriskās domāšanas, kas stingri totalitārā sabiedrībā nevarēja pastāvēt. Visumā pasaule tagad ir primitīvāka nekā pirms piecdesmit gadiem. Dažas atpalikušas teritorijas progresējušas, un dažas ierīces, bet tikai tādas, kam sakars ar karu un policejisku spiegošanu, ir tālāk attīstījušās, tomēr eksperimenti un izgudrojumi visumā nenotiek, un piecdesmito gadu atomkara postījumi nav novērsti.

Taču briesmas, ko rada mašīna, nav zudušas. Jau kopš mašīnas parādīšanās mirkļiem visiem saprātīgiem cilvēkiem kļuva skaidrs, ka grūtais, vienkāršais fiziskais darbs vairs nav nepieciešams un tātad lielā mērā zuduši cilvēku nevienlīdzības cēloņi. Ja mašīna ar nolūku būtu lietota šim mērķim, badu, pārpūli, netīrību, neizglītību un slimības būtu iespējams novērst dažu paaudžu laikā. Un tiešām, arī nelietojot mašīnu tādam nolūkam, mašīna it kā automātiskā norisē, tas ir, ražojot bagātības, kuras reizēm nebija iespējams nesadalīt, pacēla vidusmēra cilvēka dzīves standartu ļoti ievērojamā mērā apmēram piecdesmit gadu laikposmā deviņpadsmitā gadsimta beidzamajos un divdesmitā gadsimta pirmajos gadu desmitos.Taču tāpat kļuva skaidrs, ka vispārīgais bagātības pieaugums draudēja iznīcināt - un savā ziņā arī iznīcināja - hierarhisko sabiedrību. Pasaulē, kur ikviens strādātu tikai nedaudzas stundas, ēstu, cik gribētu, dzīvotu mājās ar vannasistabu un ledusskapi un brauktu savā automobilī vai pat lidmašīnā, acīm redzamās un varbūt arī vissvarīgākās nevienlīdzības formas jau būtu izzudušas. Ja bagātība kļūtu vispārēja, tā vairs nenodrošinātu izcilu stāvokli. Bez šaubām, varēja iedomāties sabiedrību, kur bagātība personīgu mantu un ērtību nozīmē būtu vienmērīgi sadalīta, bet vara joprojām paliktu šauras privileģētas kastas rokās. Taču praksē tāda sabiedrība ilgi nevarētu palikt stabila. Jo, ja visi baudītu vaļību un drošību vienādā mērā, plašās cilvēces masas, ko parastajos apstākļos nabadzība notrulina un aklina, iegūtu minimālo izglītību un iemācītos pašas domāt; bet, ja tas reiz būtu noticis, tās agrāk vai vēlāk atskārstu, ka privileģēta minoritāte ir lieka, un to nokratītu.

Ilgāku laiku hierarhiska sabiedrība varēja pastāvēt tikai uz nabadzības un nezināšanas bāzes.

Atgriešanās lauksaimnieciskā pagātnē, par ko sapņoja daži domātāji divdesmitā gadsimta sākumā, nebija praktiski realizējams atrisinājums. Tas bija pretrunā ar tendenci uz mehanizāciju, kas visā pasaulē bija kļuvusi gandrīz instinktīva, bez tam jebkura valsts ar atpalikušu rūpniecību būtu militāri nevarīga un katrā ziņā tieši vai netieši kļūtu atkarīga no progresējošiem kaimiņiem. Tāpat problēmu lāgā nevarēja atrisināt, ierobežojot preču ražošanu, lai turētu masas nabadzībā. Tas lielā mērā notika kapitālisma beigu cēlienā, aptuveni starp 1920. un 1940. gadu. Daudzu valstu saimniecībai ļāva apsīkt, zeme palika atmatā, iekārtas uzņēmumiem netika papildinātas, veselām iedzīvotāju šķirām tika atņemta iespēja strādāt, liekot dzīvot pusbadā no valsts labdarības. Bet tas arī veicināja militāru vājumu, un, tā kā mākslīgi radītais trūkums bija acīm redzami nevajadzīgs, tas neizbēgami pamodināja opozīciju. Problēma nu bija, kā likt rūpniecības riteņiem griezties, vienlaikus tomēr nevairojot pasaules bagātību. Preces bija jāražo, bet tās nedrīkstēja sadalīt. Praksē vienīgais veids, kā to varēja realizēt, bija pastāvīgs karastāvoklis.

Kara būtiskā funkcija ir iznīcināšana, bet ne tik daudz cilvēku dzīvību kā cilvēku darba augļu

iznīcināšana. Karš ir līdzeklis, kā satriekt druskās, izkūpināt stratosfērā vai nogremdēt jūras dzelmē ražojumus, ko citādi varētu izlietot, lai masām sagādātu pārāk ērtu dzīvi un tātad pēc zināma laika tās padarītu pārāk saprātīgas. Pat ja kara ieročus īstenībā neiznīcina, to ražošana ir ērts veids, kā izlietot darbaspēku, tajā pašā laikā neražojot neko tādu, ko varētu patērēt. Piemēram, vienā pašā peldošajā cietoksnī ieslēgts darbaspēks, ar ko varētu uzbūvēt vairākus simtus preču kuģu. Vēlāk to demontē kā novecojušos, lai gan tas nevienam nav devis nekādu materiālu labumu, un ar milzīgu darbaspēka patēriņu būvē jaunu peldošo cietoksni. īstenībā militārie izdevumi vienmēr tiek tā izplānoti, lai tie aprītu visu, kas atliek pēc iedzīvotāju visprimitīvāko vajadzību apmierināšanas. Praksē iedzīvotāju vajadzības vienmēr novērtē par zemu, un rezultātā pastāv gandrīz visu dzīvei nepieciešamo preču hronisks trūkums; bet uz to raugās kā uz vēlamu parādību. Pat privileģētās grupas tīšam tur uz trūkuma robežas, jo vispārīgais stāvoklis, kur visa trūkst, vairo sīko privilēģiju nozīmi un vērtību, tā palielinot atšķirību dažādu grupu starpā. Salīdzinot ar divdesmitā gadsimta sākuma dzīves līmeni, pat iekšējās partijas biedrs dzīvo askētiski un grūti strādā. Taču nedaudzās ērtības, ko tas bauda, - liels, glīti iekārtots dzīvoklis, labāka drēbju kvalitāte, labāks ēdiens, dzērieni un tabaka, divi vai trīs kalpotāji, sava automašīna vai savs helikopters - viņam liek justies kā citā pasaulē salīdzinājumā ar ārējās partijas biedru, un ārējās partijas biedriem ir līdzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar apspiestajām masām, ko saucam par proletariātu. Sociālā atmosfēra ir tāda kā ielenktā pilsētā, kur zirga gaļas gabals ir visa atšķirība starp bagātību un nabadzību. Un vienlaikus kara un briesmu apziņa padara visas varas nodošanu šaurai kastai par dabisku, neizbēgamu pastāvēšanas priekšnoteikumu.Kā redzēsim, karš ne tikvien veic nepieciešamo destruktīvo darbu, bet arī izdara to psiholoģiski pieņemamā veidā. Vispār būtu pavisam vienkārši pasaules lieko darbaspēku izmantot, ceļot tempļus un piramīdas, rokot bedres un tās atkal aizberot vai pat ražojot lielus preču krājumus un pēc tam tiem pielaižot uguni. Taču tas hierarhiskai sabiedrībai apgādātu tikai ekonomisko, nevis emocionālo bāzi. Te nav runa par masu noskaņojumu, jo to nostāja ir nesvarīga, kamēr vien tās nemitīgi strādā, bet gan par noskaņojumu pašā partijā. Pat visvienkāršākajam partijas biedram jābūt darbaspējīgam, centīgam un zināmās šaurās robežās pat inteliģentam, bet tāpat tam jābūt ticīgam un stulbam fanātiķim, kura galvenās emocijas ir bailes, naids, dievināšana un līksme par uzvarām un spožiem panākumiem. Citiem vārdiem, viņam nepieciešama karastāvoklim pielāgota mentalitāte. Nav svarīgi, vai karš patiesībā notiek, un, tā kā izšķiroša uzvara nav panākama, nav svarīgi, vai karā veicas labi vai slikti. Nepieciešams tikai, lai pastāvētu karastāvoklis. Tā intelekta nonivelēšana, kuru partija prasa no saviem biedriem un kura vieglāk veicama kara atmosfērā, tagad ir gandrīz vispārēja, bet augstākās aprindās tā iezīmējas arvien skaidrāk. Tieši iekšējā partijā kara histērija un ienaidnieka nīšana ir visstiprākās. Administratora amatā esot, ārējās partijas biedram bieži ir jāzina, ka viena vai otra vieta kara ziņās ir nepatiesa, un dažkārt viņš var pat nojaust, ka viss karš ir uzpūsts un vai nu īstenībā nemaz nenotiek, vai ir sākts pavisam citā nolūkā, nekā tiek sludināts, bet tādas zināšanas viegli neitralizē ar dubultdomas tehniku. Taču neviens iekšējās partijas biedrs ne mirkli nesvārstās savā mistiskajā ticībā, ka karš ir reāls un ka tam jābeidzas ar uzvaru, citiem vārdiem, ar visas pasaules iekarošanu.Visi iekšējās partijas biedri uz šo nākamo lielo uzvaru paļaujas kā uz ticības apliecinājumu. Tā panākama, vai nu pakāpeniski iekarojot arvien vairāk un vairāk ienaidnieka teritorijas un tā radot neapšaubāmu varas pārākumu, vai arī izgudrojot jaunus, neatvairāmus ieročus.

Jauni ieroči tiek meklēti nemitīgi, un šī meklēšana ir viens no retajiem veidiem, kā vēl var izmantot radītāja un domātāja garīgo enerģiju. Pašreiz Okeānijā zinātne vārda senākajā nozīmē gandrīz nemaz nepastāv. Jaunrunā vārda "zinātne" vairs nav. Empīriskā domāšana, uz ko balstījās visi zinātnes sasniegumi pagātnē, ir pretrunā ar angsoca vissvarīgākajiem pamatprincipiem. Pat tehnikas progress notiek tikai tad, ja to kaut kā var izlietot, lai mazinātu cilvēka brīvību. Visās noderīgajās zinātnēs sabiedrība vai nu stāv uz vietas, vai iet atpakaļ. Laukus apstrādā ar zirgu un arklu, turpretī grāmatas raksta mehāniski. Taču sevišķi svarīgās nozarēs - te jāmin karš un spiegošanas policija - empīrisko

pieeju arvien vēl ieteic vai vismaz pacieš. Partijai ir divi mērķi - iekarot visu pasauli un reizi par visām reizēm iznīcināt neatkarīgas domāšanas iespēju. Tāpēc ir divas lielas problēmas, kuras partija cenšas atrisināt. Pirmā - kā pret cilvēka gribu izzināt, ko tas domā, un otra - kā dažās sekundēs nogalināt vairākus simtus miljonu cilvēku tā, lai tie iepriekš neko nezinātu. Tā kā vēl turpinās zinātniska pētniecība, šie ir tās galvenie uzdevumi. Tagadnes zinātnieks ir vai nu psihologa un inkvizitora mistrojums, kas ārkārtīgi sīki pētī sejas izteiksmes, žestu un balss skaņas nozīmi un pārbauda narkotisku vielu, šoka terapijas, hipnozes un fiziskas spīdzināšanas lietderību atzīšanās izspiešanā, vai ķīmiķis, fiziķis vai biologs, kas interesējas tikai par tām sava īpašā priekšmeta nozarēm, kuras ir izmantojamas dzīvības atņemšanā. Speciālistu grupas nemitīgi strādā gan plašajās Miera ministrijas laboratorijās, gan Brazīlijas mežos paslēptās izmēģinājumu stacijās vai Austrālijas tuksnesī un Antarktikas neapdzīvotajās salās. Dažas nodarbojas vienīgi ar nākamo karu stratēģiju; citas izgudro arvien lielākas un lielākas raķešbumbas, arvien spēcīgākas un spēcīgākas sprāgstvielas un arvien izturīgākas un izturīgākas bruņu plātnes; citas meklē jaunas un vēl nāvējošākas gāzes vai šķīstošas indes, kuras varētu ražot tādā vairumā, kāds vajadzīgs, lai iznīcinātu vesela kontinenta augu valsti, vai baktēriju kultūras, kam nav nekādu antivielu; citas cenšas konstruēt kaujas līdzekli, kas kustētos pazemē tāpat kā zemūdene jūrā, vai lidmašīnu, kas būtu tikpat neatkarīga no aerodroma kā burinieks no ostas; un vēl citas pētī tālākas iespējas, piemēram, kā ar tūkstoš kilometru augstumā novietotām milzu lēcām koncentrēt Saules staru kūļus uz Zemes vai mākslīgi radīt zemestrīces un paisuma viļņus, aizurbjot Zemi un izlaižot tās centra karstumu.Taču neviens no šiem projektiem netiek ne tuvu īstenojumam, un neviena no trim pārvalstīm nekad neiegūst nozīmīgu pārākumu. Vēl dīvaināk ir tas, ka visām trim valstīm jau ir atombumba - daudz varenāks ierocis par jebkuru, ko zinātnieki pasāktajos pētījumos varētu izgudrot. Lai gan partija, kā jau paradusi, atombumbu uzskata par savu izgudrojumu, pirmās atombumbas parādījās jau četrdesmitajos gados un plašā apjomā tika lietotas kādus desmit gadus vēlāk. Toreiz nometa dažus simtus šādu bumbu uz rūpniecības centriem, galvenam kārtām Eiropas Krievijā, Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Rezultāti visu valstu vadošajās frakcijās radīja pārliecību, ka vēl dažas bumbas nozīmētu organizētas sabiedrības galu un ari viņu pašu varas beigas. Tāpēc turpmāk, lai gan nekāds oficiāls nolīgums netika parakstīts vai pieminēts, vairāk bumbu nemeta. Visas trīs valstis tikai ražo atombumbas un krāj tās izšķirošai izdevībai, kas, kā tās cer, agrāk vai vēlāk radīsies. Pa to laiku kara māksla trīsdesmit vai četrdesmit gadu palikusi gandrīz bez pārmaiņām. Helikopterus lieto vairāk nekā senāk, bumbvedējus lielāko tiesu aizstājuši pašgājēji šāviņi un vieglos kustīgos kaujas kuģus - gandrīz nenogremdējamie peldošie cietokšņi; bet citādi nekāda sevišķa attīstība nav novērojama. Tāpat vēl lieto tanku, zemūdeni, torpēdu, ložmetēju, pat šauteni un rokasgranātu. Un, lai arī prese un tālekrāni ziņoja par bezgalīgām masu iznīcināšanām, agrāko karu briesmīgās kaujas, kur dažās nedēļās nogalināja simtiem tūkstošu un pat miljoniem cilvēku, vairs nav atkārtojušās.

Neviena no trim supervalstīm nemēģina ķerties pie pasākumiem, kur var draudēt nopietna sakāve.

Ja kādreiz sāk plašu operāciju, tad tā parasti ir negaidīts uzbrukums sabiedrotajai valstij. Stratēģija, kādu ievēro vai izliekas ievērojam visas trīs lielvalstis, ir viena un tā pati. Plāns paredz gan ar cīņām, gan ar līgumiem, gan izdevīgā brīdī ar nodevīgiem triecienuzbrukumiem iegūt bāzes, kas pilnīgi ielenktu vienu vai otru sāncensi, tad parakstīt ar to draudzības līgumu un uzturēt mierīgas attiecības tik ilgi, cik nepieciešams, lai iemidzinātu ielenktās uzmanību. Pa to laiku visos stratēģiskos punktos varēs nogādāt ar atombumbām pielādētas raķetes; beidzot tās visas reizē izšaus, nodarot tik lielus postījumus, ka atmaksa kļūs neiespējama. Tad būs pienācis laiks parakstīt draudzības līgumu ar atlikušo pasaules lielvalsti un gatavoties nākamajam uzbrukumam. Diezin vai jāšaubās, ka šis plāns ir tikai nomoda sapnis, ko nav iespējams īstenot. Turklāt cīņas notiek vienīgi strīda apgabalos ap ekvatoru un polu; neviena valsts nesāk invāziju ienaidnieka teritorijā. Ar to izskaidrojams fakts, ka dažās vietās robežas starp supervalstīm ir gluži patvaļīgas. Piemēram, Eirāzija viegli varētu iekarot

Anglijas salas, kas ģeogrāfiski pieder pie Eiropas, Okeānijai nebūtu grūti pabīdīt robežu līdz Reinai vai pat Vislai. Bet ar to būtu pārkāpts visās nometnēs ievērotais, kaut ari skaidri neizteiktais kulturālās vienveidības princips. Ja Okeānija iekarotu apgabalus, ko agrāk sauca par Franciju un Vāciju, tai būtu vai nu jāiznīcina to iedzīvotāji, bet tas ir ar lielām fiziskām grūtībām saistīts uzdevums, vai jāasimilē apmēram simt miljonu cilvēku, kuri tehniskās attīstības ziņā ir aptuveni Okeānijas līmenī. Ar šo problēmu jāsaduras visām trim pārvalstīm. Viņu struktūrai absolūti nepieciešams, lai iedzīvotājiem nebūtu saskare ar ārzemniekiem, vienīgi šaurā apjomā ar karagūstekņiem un krāsainajiem vergiem. Pat pret pašreizējo sabiedroto izturas ar vislielākajām aizdomām. Okeānijas vidusmēra pilsonis nekad nav redzējis nevienu Eirāzijas vai Austrumāzijas pilsoni, vienīgi karagūstekņus, un viņam ir aizliegts mācīties svešvalodas. Ja viņam atļautu satikties ar ārzemniekiem, viņš ieraudzītu, ka tie ir tādi paši cilvēki kā viņš un ka lielākā tiesa no tā, kas viņam par tiem stāstīts, ir meli. Cieši noslēgtā pasaule, kurā viņš dzīvo, saplaisātu, un naids, bailes un paštaisnība, uz ko balstās viņa morāle, varētu izgaist. Tāpēc karojošās puses ievēro klusu vienošanos, ka, lai cik bieži Persija, Ēģipte, Java vai Ceilona pārietu no vienām rokām citās, galvenās robežas nav citādi aizskaramas kā tikai ar raķešbumbām.Aiz tā slēpjas fakts, ko nekad nepiemin, bet ko klusībā zina un liek vērā, proti, ka apstākļi visās trijās lielvalstis ir apmēram vienādi. Okeānijā valdošo filozofiju sauc par angsocu, Eirāzijā - par neoboļševismu, un Austrumāzijā to apzīmē ar ķīniešu vārdu, ko parasti tulko kā Nāves dievināšana, bet kas varbūt drīzāk nozīmē Sevis izdzēšana. Okeānijas iedzīvotājs nedrīkst neko zināt par abu pārējo filozofiju principiem, bet viņam māca tās nīst kā barbariskus morāles un veselā saprāta apvainojumus. Patiesībā visas trīs filozofijas ir tikko atšķiramas cita no citas, un sociālajām sistēmām, uz ko tās balstās, vispār nav nekādu atšķirību. Visur tā pati piramidālā uzbūve, tā pati pusdievišķā vadoņa pielūgsme, tā pati ekonomika, kuru noteic karš un kura pati karam domāta. Loģiskais secinājums ir, ka trīs supervalstis ne tikvien nevar cita citu iekarot, bet, to darot, arī neko neiegūtu. Gluži otrādi, kamēr starp tām pastāv konflikts, tās balsta cita citu kā trīs labības kūļi statiņā. Un, kā parasti, visu triju valstu valdošās grupas vienlaikus zina un arī nezina, ko dara. Viņu mūžs veltīts pasaules iekarošanai, bet tikpat labi viņas zina arī, ka ir nepieciešami, lai karš mūžam nebeigtos un neviens neuzvarētu. Pa to laiku, kamēr nepastāv briesmas, ka viena valsts varētu otru iekarot, var atļauties realitātes noliegumu, kas ir tiklab angsoca, kā arī abu konkurējošo domāšanas sistēmu raksturīgākā pazīme. Te jāatkārto jau agrāk teiktais, ka karš, kļūdams pastāvīgs, ir pašos pamatos mainījis raksturu.Senākos laikmetos karš jau pēc savas definīcijas vien bija kaut kas, kam agrāk vai vēlāk jābeidzas, turklāt parasti ar nepārprotamu uzvaru vai sakāvi. Tāpat karš pagātnē bija viens no galvenajiem līdzekļiem, kas cilvēku sabiedrības turēja saskarē ar materiālo realitāti. Visi valdnieki visos laikmetos ir centušies padotajiem uzspiest maldīgus pasaules uzskatus, bet viņi nevarēja atbalstīt tādas ilūzijas, kas draudēja mazināt militāro spēku.

Kamēr sakāve nozīmēja neatkarības zaudējumu vai kaut ko citu, ko parasti uzskatīja par nevēlamu, pret neveiksmi bija nopietni jānodrošinās. Reālos faktus nevarēja neņemt vērā. Filozofijā vai reliģijā, ētikā vai politikā divreiz divi varēja būt pieci, bet, kad projektēja lielgabalu vai lidmašīnu, tad vajadzēja būt četri. Nespējīgas tautas agrāk vai vēlāk iekaroja, un cenšanās pēc īstiem sasniegumiem nesadzīvoja ar ilūzijām. Vēl vairāk - lai gūtu panākumus, bija jāmācās no pagātnes, tas nozīmēja, ka bija diezgan skaidri jāpārzina viss, kas pagātnē noticis. Avīzes un vēstures grāmatas, protams, vienmēr bija piekrāsotas un uzfrizētas, bet tāda vēstures viltošana, kādu patlaban izdara, nebija iespējama. Karš bija drošs veselā saprāta sargs, un attiecībā uz valdošajām šķirām tas laikam bija galvenais no visiem sargiem. Kamēr karos varēja uzvarēt vai zaudēt, neviena valdošā šķira nevarēja būt pilnīgi neatbildīga.

Taču, kad karš vārda tiešā nozīmē kļūst pastāvīgs, tas vairs nav bīstams. Ja karš ir nemitīgs, tad vairs nav tā, ko sauc par militārām vajadzībām. Tehniskais progress var apstāties, un taustāmus faktus var noliegt vai neievērot. Kā jau redzējām, kara nolūkiem vēl turpina pētījumus, kurus varētu

dēvēt par zinātniskiem, bet tie patiesībā nav nekas vairāk par nomoda sapņiem, un, ja arī tie neko nepanāk, tam nav lielas nozīmes. Spējas pat militārā jomā vairs nav vajadzīgas. Okeānijā nekas nav spējīgs, vienīgi domu policija. Tā kā visas trīs supervalstis nav neiekarojamas, katra patiesībā ir atsevišķs universs, kurā droši var piekopt visāda veida domu sagrozīšanu. Dzīves īstenība saistās tikai ar grūtībām ikdienas vajadzību apmierināšanā - ar ēšanu un dzeršanu, pajumtes un apģērba meklēšanu, izvairīšanos iedzert indi vai izlēkt pa augšstāva logu un tā tālāk. Starp dzīvību un nāvi, starp fizisku baudu un fiziskām sāpēm vēl pastāv atšķirība, bet tas ir viss. Šķirts no saskares ar ārpasauli, Okeānijas pilsonis ir kā cilvēks starpzvaigžņu telpā, tas nevar pateikt, kurš virziens ved augšup, kurš - lejup. Šādas valsts valdnieki ir absolūti, faraoni un cēzari tādi nevarēja būt. Viņu pienākums ir raudzīties, lai pavalstnieki nemirtu badā tik lielā skaitā, ka rastos neērtības, un lai armija paliktu tajā pašā zemajā militārās tehnikas līmenī kā sāncensones; ja šis minimums veikts, viņi var īstenību šķobīt un grozīt, kā vien paši vēlas.

Tāpēc karš, ja to vērtējam no agrāko karu viedokļa, ir tikai krāpšana. Tas atgādina cīniņus starp atgremotajiem, kuru ragi tā veidoti, ka šie dzīvnieki nemaz nevar cits citu ievainot. Tomēr, kaut arī nereāls, karš nav nenozīmīgs. Tas aprij patēriņa preču pārpalikumu un palīdz saglabāt to sevišķo garīgo atmosfēru, kas hierarhiskai sabiedrībai nepieciešama. Karš, kā būs redzams, tagad ir tīri iekšēja lieta. Pagātnē visu valstu valdošās grupas, lai arī varbūt apzinādamās kopīgās intereses un tātad arī kara postījumiem spraužamās robežas, cīnījās cita ar citu un uzvarētāji vienmēr aplaupīja uzvarētos. Mūslaikos tās nemaz necīnās cita ar citu. Katra valdošā grupa izraisa karu pati pret saviem pavalstniekiem, un kara nolūks ir nevis iekarot vai pasargāt no iekarošanas kādu zināmu teritoriju, bet gan saglabāt neskartu sabiedrības struktūru. Tāpēc vārds "karš" ir ieguvis maldinošu nozīmi.

Varbūt pareizāk būtu teikt, ka, kļūdams pastāvīgs, karš ir beidzis eksistēt. īpašā ietekme, kāda karam bija uz cilvēci starp neolītu un divdesmitā gadsimta pirmo pusi, ir zudusi un tās vietā stājies pavisam kas cits. Rezultāts būtu gandrīz tas pats, ja trīs pārvalstis mitētos karot cita ar citu, noslēgtu mūžīgu mieru un nepārkāptu savas robežas. Tajā gadījumā ikviena joprojām būtu neatkarīgs universs, uz visiem laikiem atbrīvojies no ārēju briesmu nevēlamās ietekmes.Īsteni pastāvīgs miers būtu tas pats, kas nemitīgs karš. Tāda - lai gan partijas biedru lielais vairums to saprot tikai seklākā nozīmē - ir jēga partijas sauklim: karš ir miers.

Vinstons uz mirkli pārtrauca lasīšanu. Kaut kur tālumā nodunēja raķeš-bumbas sprādziens.

Svētlaimīgā sajūta - būt vienatnē ar aizliegto grāmatu istabā bez tālekrāna - nebija izgaisusi. Vienatne un drošība bija fiziskas sajūtas, kas kaut kā sajaucās ar miesas nogurumu, krēsla mīkstumu, pa logu ieplūdušās vieglās vējpūtas pieskārienu vaigam. Grāmata viņu valdzināja vai, pareizāk, nomierināja.

Savā ziņā tā viņam neatklāja neko jaunu, bet arī tā bija valdzinājuma daļa. Grāmata izteica to pašu, ko viņš būtu teicis, ja spētu sakopot izkliestās domas. To bija radījis viņa garam līdzīgs gars, tikai nesalīdzināmi spēcīgāks, daudz sistemātiskāks, baiļu nesakropļots. Viņš noprata, ka labākās grāmatas ir tās, kuras pauž to, ko lasītājs jau zina. Viņš tikko bija atgriezies pie 1. nodaļas, kad izdzirda uz kāpnēm Džūlijas soļus un piecēlās viņu sagaidīt. Viņa nosvieda uz grīdas brūno darbarīku somu un metās viņa skaujas. Vairāk nekā nedēļa bija pagājusi, kopš viņi nebija tikušies.

- Dabūju Grāmatu, - viņš teica, atraisoties no skāvieniem.

- Ā, dabūji gan? Labi, - viņa bez sevišķas intereses atteica un tūliņ nometās ceļos pie petrolejas plītiņas kafiju gatavot. Šo tematu viņi atsāka tikai pēc tam, kad pusstundu bija pavadījuši gultā. Vakars bija pavēss, tāpēc bija patīkami apsegties ar vatēto segu. No lejas plūda pazīstamās dziesmas skaņas un soļu klaudzoņa uz bruģakmeņiem. Raženā sieva ar sarkanajām rokām, kuru Vinstons bija redzējis pirmajā vakarā, gandrīz pastāvīgi rosījās pagalmā. Likās, dienā nebija tādas stundas, kad viņa nesoļotu šurp un turp starp baļļu un veļas auklu, reizēm klusēdama ar knaģiem aizbāztu muti, reizēm ļaudama vaļu skaļai dziesmai. Džūlija bija apgūlusies uz sāniem un, kā likās, jau pamazām laidās miegā. Viņš pasniedzās pēc grāmatas, kas bija

palikusi uz grīdas, un uzrausās sēdus gultas galvgalī.

- Mums tā jāizlasa, - viņš teica. - Tev arī. To lasījuši visi Brālības locekļi.

- Lasi tu, - viņa sacīja, acis aizvērusi. - Lasi, es klausīšos. Tā būs labāk. Tad tu man pastarpām varēsi šo to paskaidrot.

Pulkstenis rādīja seši, tātad astoņpadsmit. Viņiem vēl atlika trīs vai četras stundas laika. Viņš atbalstīja grāmatu pret ceļiem un sāka lasīt: 1. NODAĻA Nezināšana ir spēks Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neolīta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki - augstie, vidējie un zemie. Tie ir tikuši iedalīti dažādās sīkākās kategorijās, kas apzīmētas neskaitāmiem vārdiem, un to relatīvais daudzums, kā arī savstarpējās attiecības dažādos laikmetos ir mainījušās, bet sabiedrības būtiskā struktūra nekad nav grozījusies.

Pat pēc lieliem apvērsumiem un šķietami galīgām pārmaiņām arvien nostabilizējies tas pats stāvoklis, gluži kā žiroskops vienmēr atgriežas līdzsvarā, lai cik tālu to noliektu uz vienu vai otru pusi.

Džūlij, vai tu klausies?

Jā, mīļais, klausos. Lasi vien. Ir brīnišķīgi. Viņš lasīja tālāk: Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo mērķis, ja vien viņiem tāds ir - jo zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves, - atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi.

Tā visā vēstures gaitā atkal un atkal atkārtojas cīņa, kas galvenajās līnijas ir tomēr viena un tā pati.

Ilgus laikposmus augstie šķietami droši tur varu savās rokās, bet agrāk vai vēlāk vienmēr pienāk brīdis, kad tie vai nu zaudē ticību sev, vai spēju gudri valdīt, vai abas. Tad tos gāž vidējie, kas dabū zemos savā pusē, iegalvojot tiem, ka cīnās par brīvību un taisnību. Tiklīdz vidējie sasnieguši mērķi, tie nogrūž zemos atpakaļ vecajā verdzības stāvoklī un paši kļūst augstie. Tad no vienas šīs grupas vai no abām atšķeļas jauna vidējo grupa un atkal sākas cīņa. No visām trim grupām tikai zemajiem nekad, pat ne uz īsu brīdi nesekmējas tuvoties mērķu īstenojumam. Būtu pārspīlējums, ja teiktu, ka visā vēstures laikā nav bijis nekāda materiāla progresa. Pat tagad, pagrimuma periodā, caurmēra cilvēkam klājas labāk nekā pirms dažiem gadsimtiem. Taču ne bagātības vairošanās, ne sadzīves formu nogludināšanās, ne reformas, ne revolūcijas nav cilvēci ne par milimetru tuvinājušas vienlīdzībai. No zemo viedokļa raugoties, neviena vēsturiska pārmaiņa nav nozīmējusi neko vairāk par kaklakungu vārda maiņu.

Deviņpadsmitā gadsimta beigās šī šablona atkārtošanās kļuva skaidra daudziem novērotājiem.

Radās domātāju skolas, kas vēsturi uzskatīja par ciklisku procesu un gribēja pierādīt, ka nevienlīdzība ir negrozāms cilvēku sadzīves likums. Protams, šai mācībai vienmēr bijuši piekritēji, bet ir notikusi zīmīga pārmaiņa tajā veidā, kā to tagad izskaidro tautai. Pagātnē vajadzība pēc hierarhiskās sabiedrības formas bija specifiska augsto doktrīna. To sludināja karaļi un aristokrāti, priesteri, advokāti un citi tiem līdzīgie, kuri dzīvoja no zemo darba; un parasti to centās mīkstināt, solot atlīdzību iedomātā viņpasaulē. Vidējie, kad vien cīnījušies par varu, vienmēr lietojuši terminus "brīvība", "taisnība" un "brālība". Bet tad "brālības" jēdzienu sāka piesavināties cilvēki, kas vēl nebija pavēlnieku vietās, bet tikai cerēja drīz tur tikt. Pagātnē vidējie bija rīkojuši revolūcijas zem vienlīdzības karoga un pēc tam nodibinājuši jaunu tirāniju, tiklīdz vecā bija gāzta. Jaunās vidējo grupas pasludināja savu tirāniju jau iepriekš. Sociālisms - mācība, kas radās deviņpadsmitā gadsimta sākumā un bija beidzamais posms uzskatu ķēdē, kura sniedzas atpakaļ līdz vergu dumpjiem antīkā

senatnē, - vēl arvien bija stiprā pagājušo gadsimtu utopisma ietekmē. Taču katrā sociālisma variantā, kas parādījās, sākot ar 1900. gadu un vēlāk, arvien klajāk tika ignorēts mērķis nodibināt brīvību un vienlīdzību. Jaunajām kustībām, kas radās ap gadsimta vidu (Okeānijā to sauca par angsocu, Eirāzijā - par neoboļševismu un Austrumāzijā parasti dēvēja par Nāves dievināšanu), jau bija apzinīgs mērķis: uz mūžu mūžiem nostiprināt nebrīvību un nevienlīdzību. Protams, šīs jaunās kustības dzima no vecajām, centās paturēt to vārdus un ārēji atzina to ideoloģiju. Taču visām tām bija kopīgs nolūks apturēt progresu un iesaldēt vēsturi zināmā izraudzītā momentā. Pazīstamajam vēstures svārsteklim bija jāpašūpojas vēl vienu reizi un tad jāapstājas uz visiem laikiem. Kā parasti, augsto vietā jāstājas vidējiem; bet šoreiz, lietojot apzinātu stratēģiju, augstajiem jāpaliek savā vietā mūžīgi.Jaunās doktrīnas savukārt radās, uzkrājoties zināšanām par vēsturi un pieaugot vēstures izpratnei, kādas pirms deviņpadsmitā gadsimta tikpat kā nebija. Vēstures cikliskā kustība tagad bija skaidra vai vismaz tāda šķita; bet, ja tā bija skaidra, tad bija ari grozāma. Taču galvenais, apslēptais cēlonis bija tas, ka pat divdesmitā gadsimta sākumā cilvēku vienlīdzība bija kļuvusi tehniski iespējama. Arvien vēl bija tiesa, ka cilvēki nav vienlīdzīgi pēc dabas dotumiem un ka pienākumi jāsadala tādā veidā, kas dažiem indivīdiem piešķir izcilāku stāvokli un lielākas priekšrocības nekā citiem, bet šķiru starpībai un lielām atšķirībām bagātībā vairs nebija īsta attaisnojuma. Agrākos laikmetos šķiru starpība bija bijusi ne tikvien neizbēgama, bet arī vēlama. Nevienlīdzība bija maksa, par ko pirka civilizāciju. Taču ar ražošanas mehanizācijas attīstību stāvoklis mainījās. Kaut ari cilvēkiem vēl vajadzēja strādāt dažādu darbu, tiem vairs nebija jādzīvo sadalītiem dažādās sociālās un ekonomiskās pakāpēs. Tāpēc no to jauno grupu viedokļa, kas pašreiz grasījās sagrābt varu, cilvēku vienlīdzība vairs nebija ideāls, pēc kā jācenšas, bet bija briesmas, kuras jānovērš. Primitīvākos laikmetos, kad taisnīga un miermīlīga sabiedrība īstenībā nebija iespējama, bija diezgan viegli ticēt vienlīdzības idejai. Sapnis par paradīzi zemes virsū, kur visi cilvēki dzīvotu kā lielā brālībā, bez likumiem un bez grūta darba, bija radies cilvēku iztēlē jau tūkstošiem gadu. Un šī vīzija savā ziņā valdzināja pat tās grupas, kam vēsturiskās pārmaiņas deva materiālu labumu. Franču, angļu un amerikāņu revolūciju pēcteči daļēji ticēja runām par cilvēka tiesībām, vārda brīvību, vienlīdzību likuma priekšā un tā joprojām un zināmā mērā pat atļāva tām ietekmēt savu rīcību. Taču divdesmitā gadsimta ceturtajā dekādē visas galvenās politiskās domāšanas strāvas bija autoritatīvas. Paradīze zemes virsū tika apšaubīta tieši tajā mirklī, kad tā kļuva īstenojama. Ikviena jauna politiska teorija, lai kādā vārdā tā sauktos, veda atpakaļ uz hierarhiju un pakārtojumu. Un vispārīgajā uzskatu nostabilizēšanā, kas iestājās ap 1930. gadu, daži paņēmieni, kas bija sen, dažkārt kopš vairākiem gadsimtiem, atmesti - piemēram, ieslodzīšana bez tiesas sprieduma, kara-gūstekņu izmantošana vergu darbam, publiski miesassodi, spīdzināšana, lai izspiestu atzīšanos, ķīlnieku ņemšana un veselu apgabalu iedzīvotāju izvešana -, ne tikvien atkal kļuva parasti, bet tos pacieta un pat aizstāvēja cilvēki, kas sevi turēja par apgaismotiem un progresīviem.

Tikai pēc nacionālu karu, pilsoņu karu, revolūciju un kontrrevolūciju dekādes visās pasaules malās angsocs un ar to konkurējošās sistēmas parādījās kā pilnīgi gatavas politiskas teorijas. Taču tām ceļu jau bija sagatavojušas dažādās sistēmas, ko mēdza saukt par totalitārām un kas radās agrāk tajā pašā gadsimtā, un galvenajās līnijās jaunā pasaule, kurai vajadzēja iznirt no valdošā haosa, jau sen bija paredzama. Tikpat skaidri bija paredzams, kas valdīs pār šo pasauli. Jauno aristokrātiju veidoja lielāko tiesu birokrāti, zinātnieki, tehniķi, arodbiedrību organizatori, propagandisti, sociologi, skolotāji, žurnālisti un profesionāli politiķi. Šos ļaudis, kuru sākotne bija ierēdnieciskajā vidusšķirā un strādniecības augšējos slāņos, izveidoja un savāca kopā monopolizētās rūpniecības un centralizētās valdības saltā aprēķina sabiedrība. Salīdzinājumā ar saviem pretmetiem pagājušos laikos viņi nebija tik mantkārīgi, viņus mazāk kārdināja greznība, bet viņi bija vairāk izslāpuši pēc varas un, galvenais, skaidrāk apzinājās, ko dara, un bija nesaudzīgāki opozīcijas apspiedēji. Šī atšķirība bija pati svarīgākā. Salīdzinājumā ar tagad pastāvošo tirāniju visas pagātnes tirānijas bijušas iežēlīgas un neprasmīgas. Valdošie grupējumi vienmēr bijuši zināmā mērā inficēti ar

liberālām idejām un uz daudz ko raudzījušies caur pirkstiem, pievērsuši uzmanību tikai atklātai rīcībai un nav interesējušies, ko pavalstnieki domā. Pēc tagadējām normām pat viduslaiku Katoļu baznīca bijusi iecietīga. Tā tas bija savuties arī tāpēc, ka pagātnē neviena valdība nespēja savus pilsoņus turēt pastāvīgā uzraudzībā. Taču ar iespiešanas mākslu kļuva vieglāk ietekmēt sabiedrisko domu, un kinofilma un radio šo procesu pavirzīja tālāk. Attīstoties televīzijai, ar tehnisko progresu, kas radīja iespēju reizē uztvert un raidīt ar to pašu aparātu, privātai dzīvei pienāca gals.

Katru pilsoni vai vismaz katru personu, kas bija pietiekami svarīga, lai to novērotu, varēja diennakti turēt policijas acu priekšā un oficiālās propagandas ietekmē, vienlaikus noslēdzot visus citus sazināšanās kanālus. Tagad pirmo reizi pastāvēja iespēja uzspiest visiem pavalstniekiem ne tikvien pilnīgu paklausību valstij, bet arī uzskatu pilnīgu vienveidību.Pēc piecdesmito un sešdesmito gadu revolucionārā perioda sabiedrība, kā vienmēr, atkal pārgrupējās augstajos, vidējos un zemajos.

Taču jaunā augsto grupa atšķirībā no priekštecēm nerīkojās instinktīvi, bet skaidri zināja, kas jādara, lai saglabātu savu stāvokli. Jau sen bija zināms, ka vienīgā drošā oligarhijas bāze ir kolektīvisms.

Bagātību un privilēģijas visvieglāk aizsargāt, ja tās atrodas kopīpašumā. Tā sauktā "privātīpašuma iznīcināšana", kas notika ap gadsimta vidu, patiesībā nozīmēja īpašuma koncentrāciju ierobežota īpašnieku skaita rokās, starpība vienīgi tā, ka jaunie īpašnieki bija grupa, nevis liels skaits indivīdu.

Individuāli nevienam partijas biedram nekas nepieder, tikai sīkas mantas personiskām vajadzībām.

Kolektīvi partijai pieder visa Okeānija, jo tā pārvalda visu un var darīt ar ražojumiem, ko vēlas.

Pirmajos gados pēc revolūcijas partija pārņēma varu gandrīz bez kādas pretestības, jo viss process tika attēlots kā kolektivizācija. Vienmēr ir valdījis uzskats, ka pēc kapitālistu šķiras ekspropriācijas jānāk sociālismam; un kapitālisti neapšaubāmi bija ekspropriēti. Tiem bija atņemts viss - fabrikas, raktuves, zeme, nami, transportlīdzekļi; un, tā kā tas viss vairs nebija privāts īpašums, secināja, ka tam jābūt publiskam īpašumam. Angsocs, kas radās no agrākās sociālistu kustības un mantoja tās frazeoloģiju, ir tiešām realizējis galveno punktu sociālisma programmā, iegūstot to iepriekš paredzēto un gribēto rezultātu, ka ekonomiska nevienlīdzība nostiprināta uz visiem laikiem.Taču hierarhiskas sabiedrības nostiprināšanas problēmas sniedzas dziļāk. Ir tikai četri veidi, kā valdošā grupa var krist un zaudēt varu. Vai nu valsti iekaro ārējs ienaidnieks, vai valdošā grupa valda tik nemākulīgi, ka masās mostas nemiers un tās saceļas, vai tā pieļauj, ka nodibinās stipra un neapmierināta vidējo grupa, vai arī zaudē pašpaļāvību un gribu valdīt. Šie cēloņi neiedarbojas atsevišķi; parasti lielākā vai mazākā mērā vērojami visi četri. Valdošā šķira, kas prastu no tiem izsargāties, paliktu pie varas mūžīgi. Tātad izšķīrējs faktors galu galā ir pašas valdošās šķiras garīgā satversme.Mūsu gadsimta otrajā pusē pirmās briesmas patiesībā izzuda. Katra no trim valstīm, kurās pasaule tagad sadalījusies, īstenībā ir neiekarojama un iekarojama varētu kļūt tikai ar lēnām demogrāfiskām pārmaiņām, ko valdība ar plašu varu viegli spēj novērst. Arī otrās briesmas ir tikai teorētiskas. Masas nekad pašas nesaceļas un nekad nesaceļas tikai tāpēc, ka tās ir apspiestas. Patiesībā, trūkstot salīdzinājuma mērauklai, tās pat neapzinās, ka tiek apspiestas. Pagātnes biežās saimnieciskās krīzes bija pilnīgi nevajadzīgas, un tagad tām nemaz neļauj iestāties, bet citas un tikpat lielas juceklības var notikt un notiek, taču bez kādām politiskām sekām, jo nav veida, kādā neapmierinājumu varētu izpaust. Kas attiecas uz pārprodukcijas problēmu, kura mūsu sabiedrībā bijusi latenta jau kopš mehanizācijas attīstības, tā atrisināta ar pastāvīgu karu (sk. 3. nodaļu), kas noder arī, lai turētu sabiedrības morāli vēlamā noskaņojumā. Tāpēc no mūsu tagadējo valdītāju viedokļa pastāv tikai vienas īstas briesmas, proti, jauna spējīgu, pietiekami nenodarbinātu, varaskāru cilvēku grupējuma saskaldīšanās un liberālisma un skepticisma pieaugums pašu rindās. Tas nozīmē, ka tā ir audzināšanas problēma. Tā ir problēma, kā pastāvīgi veidot tiklab valdošās, kā arī nākamās - zemākās un lielākās vadošās grupas apziņu. Masu apziņa jāietekmē tikai neitralizējošā veidā.

Zinot šos apstākļus, viegli varētu secināt, kādai jābūt Okeānijas sabiedrības vispārīgai uzbūvei, ja to nezinātu no pieredzes. Piramīdas virsotnē stāv Lielais Brālis. Lielais Brālis ir nemaldīgs un

visvarens. Katru panākumu, katru veikumu, katru uzvaru, katru zinātnisku atklājumu, visu pieredzi, visu gudrību, visu laimi, visus tikumus pasludina par tiešiem viņa vadības un iedvesmas augļiem. Lielo Brāli neviens nav redzējis. Viņš ir seja uz sētām un sienām, balss tālekrānā. Mēs droši varam ticēt, ka viņš nekad nemirs, un pastāv jau diezgan pamatotas šaubas, vai viņš ir dzimis. Lielais Brālis ir maska, kādā partija parādās pasaulei. Viņa uzdevums ir darboties kā fokusam, kur koncentrējas mīlestība, bailes un godbijība, kuras vieglāk just pret indivīdu nekā pret organizāciju. Aiz Lielā Brāļa ir iekšējā partija ar ierobežotu biedru skaitu, seši miljoni, tātad nedaudz mazāk par diviem procentiem Okeānijas iedzīvotāju. Aiz iekšējās partijas ir ārējā partija. Ja iekšējo uzskata par valsts smadzenēm, tad ārējo var salīdzināt ar tās rokām. Aiz tās ir tumšās, neizglītotās masas, kuras parasti saucam par "proletariātu" un kuras sastāda apmēram astoņdesmit piecus procentus iedzīvotāju. Lietojot mūsu klasifikācijas terminus, proletārieši ir zemie, jo ekvatoriālo zemju vergi, kas pastāvīgi iet no viena iekarotāja rokām citās, nav valsts struktūras pastāvīga un nepieciešama daļa. Vispār piederība vienai vai otrai no šīm grupām nav noteikta ar dzimšanu. Iekšējās partijas vecāku bērns teorētiski nav iekšējās partijas piederīgais. Partijā uzņem pēc pār​baudījuma - sešpadsmit gadu vecumā. Nav arī rasu priekšrocību vai kādas provinces izcilāka stāvokļa. Partijas augstākos amatos var redzēt gan ebrejus, gan nēģerus, gan īstus Dienvidamerikas indiāņus, un kāda apgabala pārvaldītājus arvien izrauga no tā paša apgabala iedzīvotājiem. Nevienā Okeānijas apgabalā iedzīvotājiem nav tādas sajūtas, ka tie būtu provincieši, ko pārvalda no tālas galvaspilsētas. Okeānijai nav galvaspilsētas, un nominālais vadonis ir persona, kuras dzīvesvietu neviens nezina. Okeānija nekādā ziņā nav centralizēta, vienīgi angļu valoda ir biezāk lietojamā un jaunruna - oficiālā valoda. Tās valdniekus nesaista asinsradniecība, bet tikai piederība vienai doktrīnai. Ir tiesa, ka mūsu sabiedrībai ir slāņojumi, turklāt ļoti stingri norobežoti, un pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka piederība attiecīgam slānim pārmantotos no paaudzes paaudzē. Pāreja no vienas grupas uz otru ir daudz retāka nekā bija kapitālisma vai pat pirmsrūpniecības laikmetos. Starp abām partijas nozarēm notiek zināma apmaiņa, bet tikai gadījumos, kad ir nepieciešami izslēgt vārguļus no iekšējās partijas un padarīt godkārīgus ārējās partijas biedrus nekaitīgus, atļaujot tiem pacelties augstāk. Proletāriešiem patiesībā nav iespējas tikt partijā. Gaišprātīgākos proletāriešus, kas varētu sēt nemierus, domu policija gluži vienkārši ievēro un iznīcina. Taču šis stāvoklis nekādā ziņā nav pastāvīgs un nav arī principiāls.

Partija nav šķira vārda senākajā nozīmē. Tā necenšas varu atstāt saviem tiešajiem pēcnācējiem; bet, ja nekā citādi nevarētu nolikt priekšgalā spējīgākos cilvēkus, tā būtu pilnīgi gatava papil​dināt partijas rindas ar jauniem biedriem no proletariāta. Fakts, ka partijas vara nepāriet no paaudzes uz paaudzi mantojuma ceļā, kritiskajos gados lielā mērā palīdzēja neitralizēt opozīciju. Vecākā gājuma sociālists, mācīts cīnīties pret tā saucamajām "šķiru privilēģijām", ticēja, ka vara, kas nav mantojama, nevar būt pastāvīga. Viņš neredzēja, ka oligarhijas ilglaicībai nav jābūt fiziskai, tāpat viņš neiedomājās, ka aristokrātijām, kur vara pārgāja no tēviem uz dēliem, vienmēr bijis īss mūžs, turpretī tādas adoptīvas organizācijas kā Katoļu baznīca reizēm pastāvējušas simtiem un tūkstošiem gadu. Oligarhiskas valdīšanas būtība ir nevis varas fiziska mantošana, bet zināma pasaules uzskata un zināma dzīvesveida pastāvība cauri paaudzēm. Valdošā grupa paliek valdītāja tik ilgi, kamēr tā var nozīmēt pēctečus. Partija necenšas mūžīgi uzturēt savas asinis, bet gan pati sevi. Nav svarīgi, kā rokās ir vara, ja vien hierarhiskā struktūra vienmēr paliek nemainīga.Visas pārliecības, ieražas, gaume, emocijas, mentalitātes, kas raksturīgas mūsu laikam, īstenībā tikai tiecas uzturēt partijas mistiku un noslēpt mūsdienu sabiedrības īsto seju. Fiziska sacelšanās, pat sacelšanās sagatavošana mūsdienās nav iespējama. No proletāriešiem nav jābaidās. Savā vaļā pamesti, tie dzīvos no paaudzes paaudzē un no gadsimta gadsimtā, strādās, vairosies un mirs ne tikvien bez dzinuļa sacelties, bet bez spējas iedomāties, ka pasaule varētu būt arī citāda. Bīstami tie varētu kļūt tikai tad, ja sakarā ar rūpniecības attīstību tos vajadzētu vairāk izglītot; bet, tā kā militārā un komerciālā sacensība vairs nav svarīga, tautas izglītības līmenis īstenībā arvien krītas. Kādi varētu būt vai nebūt masu uzskati, neviens

neinteresējas. Tām drīkst atļaut intelektuālu brīvību, tāpēc ka tām nav intelekta. Turpretī partijas biedriem nav ciešama ne visniecīgākā novirze no oficiālajiem uzskatiem pat visnesvarīgākajos jautājumos.

Partijas biedrs no dzimšanas līdz nāvei dzīvo domu policijas acu priekšā. Pat vienatnē viņš nekad nevar būt drošs, ka ir viens. Lai viņš būtu kur būdams, miegā vai nomodā, darbā vai atpūtā, vannā vai gultā, viņu var novērot bez brīdinājuma, viņam pašam nezinot, ka viņu novēro. Lai viņš darītu ko darīdams, nekas nav nesvarīgs. Aizdomīgi pētī visu - viņa draudzības saites, viņa atpūtas un izklaides veidu, viņa izturēšanos pret sievu un bērniem, viņa sejas izteiksmi vienatnē, vārdus, ko viņš murmina miegā, pat viņa raksturīgās kustības. Ne vien īstus pārkāpumus, bet arī gluži vienkārši neparastāku izturēšanos ikdienas norisēs, ieražu maiņu, nervozas kustības, kas varētu liecināt par iekšēju cīņu, katrā ziņā novēro un reģistrē. Viņam nav izvēles brīvības nevienā virzienā. No otras puses, viņa rīcību nenoteic ne likums, ne skaidri formulēts izturēšanās kodekss. Okeānijā nav likumu. Domas un darbi, kas, vainīgo pieķerot, nozīmētu drošu nāvi, nav formāli noliegti, un bezgalīgās tīrīšanas, apcietināšanas, spīdzināšanas, ieslodzījumi un likvidācijas nav sods par patiesībā izdarītiem noziegumiem, bet tikai iegansts tādu personu iznīcināšanai, kas kādreiz nākotnē varētu šādus noziegumus izdarīt. No partijas biedra prasa, lai viņam būtu ne tikvien pareizi uzskati, bet arī pareizi instinkti. Daudzas pārliecības un nostājas, ko no viņa prasa, nekad nav vārdos minētas un arī nav minamas, lai neatklātu angsoca iekšējās pretrunas. Ja viņš ir dabiski ortodokss (jaunrunā labdomātājs), viņš visos apstākļos zinās, kāds viedoklis pareizais un kādas emocijas vēlamās. Turklāt sarežģītās apmācības, kurās katram jāvingrinās jau bērnībā un kuras ir saistītas ar jaunrunas vārdiem "krimstops", "melnbalts" un "dubultdoma", viņam laupa gribu un spēju vairāk iedziļināties jebkādā priekšmetā.No partijas biedra negaida nekādas personiskas emocijas vai nianses vispārējā entuziasmā. Viņam jādzīvo nepārtrauktā fanātiskā ekstāzē, jānīst ārzemju aģenti, ienaidnieki un iekšzemes nodevēji, jāgavilē par uzvarām un jāzemojas partijas visvarenības un gudrības priekšā.

Neapmierinātību, ko rada viņa tukšā, trūcīgā dzīve, tīšām uzjunda un pēcāk izkliedē ar tādiem paņēmieniem kā divas Naida minūtes, un šaubas, kuras varētu pamudināt uz skeptisku vai dumpīgu nostāju, jau iepriekš nomāc agri iegūta iekšēja disciplīna. Pirmā un vienkāršākā šīs disciplīnas stadija, kuru var iemācīt pat bērniem, ir paņēmiens, ko apzīmē ar jaunrunas vārdu "krimstops".

Krimstops ir iespēja pēkšņi, it kā instinktīvi apstāties katras bīstamas, kriminālas domas priekšā.

Krimstops ietver prasmi neredzēt analoģijas, neievērot loģikas trūkumu, nedzirdēt visdabiskākos iebildumus, ja tie vērsti pret angsocu, un zaudēt interesi, just riebumu pret katru domgaitu, kas varētu nogriezties maldīgā virzienā. īsi sakot, krimstops nozīmē pašaizsardzību ar stulbuma palīdzību. Taču ar stulbumu vien nepietiek. Gluži otrādi, ortodoksija vārda tiešā nozīmē prasa tik pilnīgu garīgo spēju pārvaldīšanu, kā akrobāts pārvalda savu ķermeni. Okeānijas sabiedrība pamatos balstās uz pārliecību, ka Lielais Brālis ir visvarens un ka partija ir nemaldīga. Bet, tā kā Lielais Brālis īstenībā nav visvarens un partija nav nemaldīga, nepieciešama nepagurstoša, nemitīga elastība pieejā faktiem. Šeit noderīgs ir vārds "melnbalts". Tāpat kā tik daudziem citiem jaunrunas vārdiem, tam ir divas pilnīgi pretējas nozīmes. Attiecināts uz ienaidnieku, tas nozīmē nekaunīgu paražu apzīmēt melnu par baltu pretrunā acīmredzamiem faktiem. Attiecināts uz partijas biedru, tas nozīmē pilnīgu gatavību apliecināt, ka melns ir balts, ja to prasa partijas disciplīna. Taču tas nozīmē arī spēju tiešām ticēt, ka melns ir balts, vēl vairāk - zināt, ka melns ir balts, un aizmirst, ka pats kādreiz domājis citādi. Tas prasa nemitīgu pagātnes grozīšanu, ko savukārt dara iespējamu domāšanas sistēma, kas ietver visu pārējo un kas jaunrunā pazīstama ar vārdu "dubultdoma".

Pagātnes grozīšana vajadzīga aiz diviem iemesliem, no kuriem viens ir sekundārs, tā sakot, piesardzības iemesls. Sekundārais iemesls ir tas, ka partijas biedrs līdzīgi proletārietim tagadnes apstākļus pacieš daļēji tāpēc, ka viņam nav dzīves standarta, ar ko tos salīdzināt. Viņš jāatgriež no pagātnes gluži tāpat, kā jāatšķir no ārzemēm, jo partijas biedram jātic, ka viņam klājas labāk nekā

viņa senčiem un ka materiālā komforta caurmēra līmenis pastāvīgi ceļas. Taču daudz svarīgāks pagātnes pielāgošanas iemesls ir vajadzība saglabāt partijas nemaldīgumu. Ne tikvien runas, arī statistika un arhīvu dokumenti pastāvīgi jāpieskaņo tagadnes vajadzībām, lai pierādītu, ka partijas pareģojumi visos gadījumos ir piepildījušies. Svarīgi arī, ka nekad nedrīkst atzīt doktrīnā vai politiskā grupējumā notikušas pārmaiņas. Mainīt uzskatus vai pat politisko nostāju nozīmētu atzīties vājumā.

Piemēram, ja ienaidnieks šodien ir Eirāzija vai Austrumāzija (vienalga, kura), tad tā nekad nevar būt bijusi nekas cits kā tikai ienaidnieks. Ja fakti pierāda ko citu, tad fakti jāgroza. Tāpēc vēsturi pastāvīgi pārraksta. Šī nemitīgā pagātnes falsifikācija, kuru veic Patiesības ministrija, ir tikpat nepieciešama režīma stabilitātei kā apspiešana un spiegošana, ko veic Mīlestības ministrija.Pagātnes grozāmība ir angsoca galvenais princips. Tas norāda, ka pagātnes notikumiem nav objektīvas eksistences, tie pastāv tikai rakstītos dokumentos un cilvēku atmiņā. Pagātne ir tāda, kādu to saskanīgi rāda dokumenti un atmiņas. Un, tā kā partija pilnīgi kontrolē visus dokumentus un tikpat pilnīgi pārvalda arī savu biedru gara pasauli, secināms, ka pagātne ir tāda, kādu partija to vēlas.

Tāpat secināms, ka pagātne, lai gan grozāma, tomēr nekad un nevienā vietā nav tikusi grozīta. Jo, kad vien tā pārradīta tādā veidā, kāds pašreiz vēlams, jaunā versija tamlīdz ir kļuvusi pagātne, un nekādas citas pagātnes nekad nav bijis. Tas paliek spēkā arī tad, ja, kā bieži gadās, viens un tas pats notikums līdz nepazīšanai jāgroza viena paša gada laikā. Partijai katrā laikā pieder absolūtā patiesība, un skaidrs, ka absolūtais nekad nevar būt bijis citāds kā tagad. Mēs redzēsim, ka pagātnes pārvaldīšana visvairāk atkarīga no atmiņas vingrināšanas un veidošanas. Lai panāktu, ka visi dokumenti saskan ar ortodoksālām tagadnes prasībām, vajadzīgs tīri mehānisks darbs. Taču nepieciešams ari atcerēties, ka visi notikumi risinājušies vēlamajā veidā. Un, ja nepieciešams pārkārtot savas atmiņas vai pārveidot rakstītus dokumentus, tad tikpat nepieciešams arī tūliņ aizmirst, ka tas darīts. Šo paņēmienu var iemācīties tāpat kā kuru katru domāšanas tehniku. To tiešām arī iemācās partijas biedru lielākā daļa, katrā ziņā visi tie, kas ir tiklab inteliģenti, kā arī ortodoksāli. Vecrunā to gluži vaļsirdīgi sauc par "realitātes kontroli". Jaunrunā to sauc par dubultdomu, lai gan šis vārds ietver vēl daudz ko citu.Dubultdoma nozīmē spēju turēt prātā vienā laikā divas pretrunīgas atziņas un abas atzīt par pareizām. Partijas intelektuālis zina, kādā virzienā viņam jāgroza savas atmiņas, tāpēc viņš zina, ka izspēlē joku ar īstenību; bet, lietojot dubultdomu, viņš tajā pašā laikā sevi nomierina, ka īstenībai nav pāri darīts. Šim procesam jābūt apzinīgam, citādi tas netiktu veikts pietiekami precīzi, bet tam jābūt arī neapzinīgam, jo citādi tas radītu viltojuma un tātad vainas sajūtu. Dubultdoma ir angsoca īstā būtība, partijas galvenais uzdevums ir lietot apzinātu krāpšanu, paturot nolūka tiešumu, kāds piemīt pilnīgam godīgumam. Teikt apzinātus melus, vienlaikus tiem patiesi ticot, aizmirst katru faktu, kas kļuvis neērts, un vēlāk, kad tas atkal ir noderīgi, izvilkt to no aizmirstības tieši tik ilgam laikam, cik vajag, noliegt objektīvo īstenību un reizē paturēt prātā šo īstenību, ko noliedz, - tas viss ir nepieciešami vajadzīgs. Pat vārdu "dubultdoma" lietojot, jādomā dubultdomas veidā. Šo vārdu lietojot, partijas biedrs atzīst, ka rīkojas patvaļīgi ar īstenību; ar jaunu dubultdomas izmantojumu viņš šo atziņu izdzēš no atmiņas; un tā joprojām līdz bezgalībai, meliem arvien ejot patiesībai soli pa priekšu. Galu galā tikai ar dubultdomas palīdzību partija spējusi - un, cik varam spriest, spēs vēl tūkstošiem gadu - apturēt vēstures gaitu.Visas pagātnes oligarhijas kritušas tāpēc, ka vai nu nocietinājušās, vai atmiekšķējušās. Tās vai nu kļuva stulbas un iedomīgas, aizmirsa pielāgoties apstākļu maiņām, tāpēc tika gāztas, vai arī kļuva liberālas un gļēvas, piekāpās, kad vajadzēja lietot varu, un tāpēc atkal tika gāztas. Citiem vārdiem, tās krita vai nu pašapziņas, vai neapziņas dēļ. Tas ir ievērojams partijas sasniegums, ka tā radījusi domāšanas sistēmu, kur abi stāvokļi var pastāvēt vienlaikus. Ne uz kādu citu intelektuālu bāzi partijas valdīšanu nevarētu nostiprināt paliekoši. Ja kādam jāvalda un jāturpina valdīt, tam jāprot pārveidot realitātes jēdzienu. Jo valdīšanas noslēpums ir savienot ticību savai nemaldībai ar spēju mācīties no pagātnes kļūdām.Nav jāšaubās, ka veiklākie dubultdomas izmantotāji ir tie, kas to izgudrojuši un zina, ka tā ir plaša mentālās krāpšanas sistēma.

Mūsu sabiedrībā tie, kuri vislabāk pārzina to, kas notiek, ir ari tie, kuri visvairāk zaudējuši spēju redzēt pasauli tādu, kāda tā ir. Vispār -jo dziļāka izpratne, jo lielāks pašapmāns: jo kāds inteliģentāks, jo vairāk ir sajucis. Skaidra ilustrācija tam ir fakts, ka tieši kara histērija palielinās, pārņemot augstākos sociālos slāņus. Tie, kuru nostāja pret karu ir gandrīz saprātīga, ir strīdīgo apgabalu apspiestie iedzīvotāji. Šiem ļaudīm karš gluži vienkārši ir mūžīga nelaime, kas veļas šurp un turp tiem pāri kā paisums un bēgums. Viņiem pilnīgi vienalga, kura puse uzvar. Viņi zina, ka virskundzības maiņa nozīmē tikai to, ka tas pats darbs būs jāstrādā jauniem kungiem, kas pret viņiem izturēsies tāpat kā vecie. Mazliet labākos apstākļos dzīvojošie strādnieki, ko saucam par proletāriešiem, karu apzinās tikai lāgu lāgiem, atsevišķos gadījumos. Ja vajag, viņus var iedzīt baiļu un naida apmātībā, bet, ja viņiem liek mieru, viņi reizēm ilgu laiku pavisam aizmirst, ka ir karš. īstais kara entuziasms sastopams tikai partijas un īpaši -iekšējās partijas rindās. Pasaules iekarošanas plāniem visstiprāk tic tie, kuri zina, ka šie plāni nav īstenojami. Šis dīvainais pretstatu apvienojums zināšana ar nezināšanu, cinisms ar fanātismu - ir Okeānijas sabiedrības raksturīgākā iezīme. Oficiālā ideoloģija mudž no pretrunām pat tur, kur tām nav nekāda īsta attaisnojuma. Tā partija atmet un noniecina visus principus, par kuriem kādreiz iestājās sociālistu kustība, un to dara sociālisma vārdā.

Tā sludina tādu strādnieku šķiras nicināšanu, kādai pagājušos gadsimtos nav piemēra, un ieģērbj savus biedrus formas tērpā, kas kādreiz bija raksturīgs strādniekiem un tāpēc arī tika izraudzīts. Tā sistemātiski grauj ģimenes pamatus un sauc savu vadoni vārdā, kas tieši ģimenes jūtas veicina. Pat nosaukumi četrām ministrijām, kas mūs pārvalda, izraudzīti, nekaunīgi apgriežot otrādi faktus. Miera ministrija nodarbojas ar kara lietām, Patiesības ministrija fabricē melus, Mīlestības ministrija nodarbojas ar spīdzināšanu, un Pārpilnības ministrija mērdē iedzīvotājus badā. Šīs pretrunas nav nejaušas un nav ari vienkāršas liekulības rezultāts: tās ir apzinīgi vingrinājumi dubultdomā. Jo varu uz neierobežotu laiku var paturēt, tikai samierinot pretrunas. Citādi seno ciklu nebija iespējams lauzt.

Ja grib cilvēku vienlīdzību novērst uz visiem laikiem, - ja grib, lai augstie, ka mēs tos saucam, mūžīgi paliktu savās vietās, - tad valdošajam mentālajam stāvoklim jābūt kontrolētam ārprātam.Taču ir kāds jautājums, ko līdz šim brīdim esam pametuši gandrīz neievērotu. Tas ir: kāpēc cilvēku vienlīdzība jānovērš? Pieņemot, ka procesa virzība pareizi aprakstīta, - kāds ir motīvs aiz šīs sīki izplānotās milzu piepūles apturēt vēsturi vienā zināmā laika brīdī?Te mēs nonākam pie galvenās mīklas. Kā redzējām, partijas un it īpaši iekšējās partijas misticisms dibinās uz dubultdomu. Bet dziļāk par šo slēpjas sākotnējais iemesls, nekad neapšaubītais dzenulis, kas vispirms noveda pie varas sagrābšanas un vēlāk radīja dubultdomu, domu policiju, nebeidzamo karu un visu pārējo nepieciešamo aparatūru. Šis iemesls patiesībā ir...

Vinstons izdzirda klusumu, kā saklausa jaunu troksni. Viņš ievēroja, ka Džūlija jau labu laiku izturas ļoti klusu. Viņa gulēja uz sāniem, līdz viduklim kaila, vaigu plaukstā ieguldījusi, vienu tumšo cirtu pār acīm nokārušos. Krūtis viņai cilājās lēni un vienādi.

Džūlij... Atbildes nebija.

Džūlij, vai dzirdi?

Atbildes nebija. Viņa bija aizmigusi. Vinstons aizvēra grāmatu, uzmanīgi nolika to uz grīdas, apgūlās un pārvilka segu pāri viņiem abiem.

Viņš domāja, ka arvien vēl nav dabūjis zināt galveno. Viņš nu saprata, kā; viņš vēl nesaprata, kāpēc.

Ne pirmā, ne trešā nodaļa viņam patiesībā nebija atklājusi neko tādu, ko viņš jau nezinātu; tās tikai sistematizēja zināšanas, kas viņam jau bija. Taču, šīs nodaļas izlasījis, viņš labāk nekā pirms tam zināja, ka nav prātā jucis. Bija patiesība, un bija nepatiesība, un, kas turējās pie patiesības, kaut vai pret visu pasauli, tas nebija prātā jucis.

Dzeltens rietošās saules stars slīpi iekrita pa logu un pārslīdēja pār spilvenu. Viņš aizvēra acis.

Saules siltums uz vaiga un gludais jaunās sievietes augums, kas saskārās ar viņa ķermeni, Vinstonā radīja

stipru, miegainu paļāvību. Viņš iemiga, nomurminādams: "Veselais saprāts nav atkarīgs no statistikas," un nodomādams, ka šajos vārdos slēpjas dziļa gudrība.

X Viņš pamodās ar sajūtu, ka ilgi gulējis, bet acu uzmetiens veclaicīgajam pulkstenim noskaidroja, ka ir tikai divdesmit un trīsdesmit minūtes. Brīdi viņš vēl pasnauda, tad no pagalma lejā atviļņoja parastā, dobji skanīgā dziesma: Bij tas tik nelaimīgs sapnis, Gaistošs kā aprīļa diena, Bet tavus skatus un balsi kā toreiz Sirds man vēl glabā arvienu.

Salkanā dziesmiņa joprojām likās esam populāra. To arvien vēl dzirdēja visur. Tā bija pārdzīvojusi "Naida dziesmu". Skaņas pamodināja Džūliju, viņa tīksmi izstaipījās un izkāpa no gultas.

- Man gribas ēst, - viņa teica. - Uzvārīsim vēl kafiju. Sasodīts! Plītiņa izdzisusi, un ūdens auksts. Viņa pacēla plītiņu un to sakratīja. - Vairs nav petrolejas.

- Varbūt varētu kādu lāsi dabūt no vecā Čeringtona.

- Jocīgi, bet man liekas, nupat plītiņa vēl bija pilna. Uzvilkšu drēbes, --viņa piebilda. - Kļūst tā kā vēsāks.

Arī Vinstons piecēlās un apģērbās. Nepagurstošā balss dziedāja: Saka, laiks dziedinot vainas, Runā, ka aizmirst spēj prāts; Taču tavs smaids, tavas asaras dzidrās Sirdi joprojām man māc.

Savilkdams virsvalka jostu, viņš lēnām piegāja pie loga. Saule laikam bija noslīdējusi aiz namiem; pagalmā tā vairs neiespīdēja. Bruģakmeņi bija slapji kā nupat nomazgāti, un likās, ka arī debess būtu nomazgāta, tik svaigs un gaišs bija zilais plankums starp dūmeņiem. Sieviete nepagurusi staigāja šurp un turp, aizbāzdama un atvērdama muti, dziedādama un apklusdama, un izžaudama arvien vairāk un vairāk autiņu. Viņam gribējās zināt, vai viņa pelnās ar veļas mazgāšanu vai ir tikai divdesmit vai trīsdesmit mazbērnu verdzene. Džūlija bija pienākusi viņam blakus; viņi abi savādā valdzinājumā noraudzījās uz drukno sievieti lejā. Redzot šo sievu raksturīgajā pozā - tuklās rokas pēc veļas auklas izstieptas, platais ķēves dibens uz āru izspiests -, Vinstonam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņa ir skaista. Viņš nekad nebija iedomājies, ka varētu būt skaists piecdesmit gadus vecas sievietes ķermenis, no bērnu dzemdēšanas milzīgos apmēros izblīdis, tad sarepējis, norūdījies smagā darbā un kļuvis raupjš kā pārlieku nogatavojies rācenis. Bet tas bija skaists. "Un galu galā," viņš nodomāja, "kāpēc gan tas tāds nevarētu būt? Spēcīgajam, izplūdušajam ķermenim, kas atgādina bezveidīgu granīta bluķi, un raupjajai, sarkanajai ādai ir tāda pati radniecība ar jaunas meitenes augumu kā mežrozes paauglim ar rozi. Kādēļ auglim jābūt nevērtīgākam par ziedu?"

Viņa ir skaista, - viņš nomurmināja.

Gurni droši būs metru plati, - Džūlija noteica.

Tas ir viņas skaistuma stilā, - Vinstons sacīja.

Viņš turēja Džūlijas lokano vidukli ar vienu roku viegli apskautu. Viņu sāni saskārās no viņas gurna līdz celim. No viņu miesīgās tuvības nekad nedzims bērns. Tas viņiem bija liegts. Savu noslēpumu viņi varēja nodot tālāk tikai mutvārdiem, no dvēseles dvēselei. Sievai tur lejā nebija prāta, viņai bija tikai stipras rokas, silta sirds un auglīgs klēpis. Vinstonam gribējās zināt, cik bērniem viņa devusi dzīvību.

Droši vien kādiem piecpadsmit. Viņai bijis īss ziedu laiks, varbūt gads mežrozes skaistuma, tad viņa pēkšņi piebrieduši kā aizmeties auglis un kļuvusi smagnēja, sarkana un raupja, un pēc tam viņa vairs neko citu savā mūžā nedarīja kā tikai mazgāja veļu, berza grīdas, lāpīja drēbes, vārīja ēdienu, slaucīja istabas, spodrināja mēbeles, lāpīja drēbes, berza grīdu, mazgāja veļu - vispirms bērniem, tad bērnu bērniem veselus trīsdesmit gadus pēc kārtas. Un pēc visa tā viņa arvien vēl dziedāja. Mistiskā cieņa, ko Vinstons pret viņu juta, dīvainā kārtā jaucās kopā ar skaidrās debess zilgo mieru, kas izpletās no dūmeņiem līdz nezināmām tālēm. Savādi bija iedomāties, ka debess visiem ir viena un tā pati tiklab šeit, kā Eirāzijā un

Austrumāzijā. Un ļaudis zem šīs debess ir gandrīz vienādi - visur, visā pasaulē, simtiem vai tūkstošiem miljonu cilvēku tādi paši kā šie, cilvēki, kas neko nezina par citu dzīvi, naida un melu vaļņiem šķirti, tomēr gandrīz pilnīgi vienādi - ļaudis, kuri nav iemācījušies domāt, bet kuri sirdīs, klēpjos un muskuļos krāj spēku, ar ko kādreiz apgriezt pasauli otrādi. Ja ir cerība, tā sakņojas proletariātā! Grāmatu līdz beigām neizlasījis, Vinstons uzminēja, ka tam jābūt Goldsteina beidzamajam vēstījumam. Nākotne pieder proletāriešiem! Bet vai viņš zināja, ka pasaule, ko viņi cels, kad viņu laiks pienāks, nebūs viņam, Vinstonam Smitam, tikpat sveša kā partijas pasaule? Tomēr viņš zināja gan, jo tā vismaz būs veselā saprāta pasaule. Kur ir vienlīdzība, tur var būt vesels saprāts. Agrāk vai vēlāk tas notiks: spēks pārvērtīsies apziņā. Proletariāts ir nemirstīgs; raugoties uz spēcīgo stāvu pagalmā, par to nevarēja šaubīties. Galu galā nāks viņu atmoda. Un, kamēr tas nebūs noticis, kaut vai tūkstošiem gadu, viņi izdzīvos visam par spīti, kā putni, no ķermeņa ķermenim nododami vitālo spēku, kā partijai trūka un ko tā nespēja nonāvēt.

Vai atceries strazdu, - viņš jautāja, - kas mums dziedāja toreiz, pirmajā dienā mežmalā?

Viņš nedziedāja mums, - Džūlija atteica. - Viņš dziedāja savam priekam. Varbūt arī ne tam. Viņš tikai dziedāja.

Putni dziedāja, proletārieši dziedāja, partija nedziedāja. Visā pasaulē -Londonā un Ņujorkā, Āfrikā, Brazīlijā un noslēpumainajās, aizliegtajās zemēs aiz robežām, Parīzes un Berlīnes ielās, bezgalīgā Krievijas līdzenuma sādžās, Ķīnas un Japānas tirgos - visur tas pats spēcīgais, neuzvaramais stāvs, bezveidīgs no darba un bērnu dzemdēšanas, mirka sviedros no šūpuļa līdz kapam un tomēr dziedāja. No šiem varenajiem gurniem reiz radīsies apzinīgu būtņu rase. Jūs esat mirušie; nākotne pieder viņiem. Bet jūs varat dalīties šajā nākotnē, uzturot dzīvu savu garu, kā viņi uztur dzīvu savu miesu, un nododot tālāk slepeno mācību, ka divreiz divi ir četri.

Mēs esam mirušie, - Vinstons noteica.

Mēs esam mirušie, - Džūlija paklausīgi piebilda.

-Jūs esat mirušie, - sacīja dzelžaina balss viņiem aiz muguras.

Viņi atlēca viens no otra. Vinstonam likās, ka viņa iekšas sastingst. Viņš varēja redzēt, kā ieplešas Džūlijas acis - baltumi ap zīlītēm kļuva lielāki. Viņas seja bija bālgani dzeltena. Sārtā smiņķa atliekas, kas vēl bija vaigu galos, atdalījās tik spilgti, it kā krāsai nebūtu nekāda sakara ar ādu zem tās.

- Jūs esat mirušie, - dzelžainā balss atkārtoja.

Tas bijis aiz gleznas, - Džūlija izdvesa.

Tas bija aiz gleznas, - sacīja balss. - Palieciet tieši tur, kur esat! Nekustieties, iekām nesaņemat pavēli!

Tas sākas, beidzot tas sākas! Viņi neko nespēja darīt, tikai stāvēja un skatījās viens otram acīs.

Viņiem ne prātā neienāca bēgt, mēģināt izkļūt no šīs mājas, kamēr vēl nav par vēlu. Nebija iedomājams nepaklausīt dzelžainajai balsij no sienas. Kaut kas noknikšķēja, it kā pagriežot slēdzi, un plīstot nošķindēja stikls. Glezna bija nokritusi uz grīdas, atklājot tālekrānu aiz tās.

Nu viņi var mūs redzēt, - Džūlija sacīja.

Nu mēs jūs varam redzēt, - balss atkārtoja. - Nostājieties istabas vidū! Pagrieziet viens otram muguru! Salieciet rokas aiz galvas! Nepieskarieties viens otram!

Viņi nepieskaras, bet Vinstonam šķita, ka viņš justu, kā Džūlija dreb. Vai varbūt dreb viņš pats? Viņš varēja savaldīties, lai zobi neklabētu, bet pār ceļiem viņam nebija varas. Apakšstāvā un lejā zem loga dimdēja steidzīgi smagu zābaku soļi. Likās, pagalms bija pilns ar vīriem. Kaut ko vilka pār bruģakmeņiem. Sievietes dziesma bija spēji notrūkusi. Kaut kas ilgi grabēja veldamies, it kā veļas baļļa aizripotu pāri pagalmam, tad atskanēja daži nikni kliedzieni un sāpīgs sievietes izsauciens.

- Nams ielenkts, - Vinstons čukstēja.

Nams ielenkts, - balss apstiprināja. Viņš dzirdēja, ka Džūlija sakož zobus.

Liekas, mums laiks atvadīties, - viņa teica.

- Jums laiks atvadīties, - sacīja balss. Un tad kāda cita balss - sīka un izsmalcināta, kas Vinstonam likās pazīstama, - pārtrauca iepriekšējo: - Un, starp citu, ja jau par to runājam: "Pagalvī spilvens dūnu un spalvu, naktī nāks bende, nocirtīs galvu!"

Kaut kas nobrikšķēja, atsizdamies pret gultu Vinstonam aiz muguras. Pieslienamo kāpņu gals bija iegrūsts pa logu, salaužot tā rāmi. Kāds kāpa iekšā. Daudzi smagi zābaki steidza augšā pa kāpnēm. Istabu ātri piepildīja spēcīgi vīri melnos formas tērpos, piešotiem zābakiem kājās un gumijas rundziņām rokās.Vinstons vairs nedrebēja. Pat acis viņš gandrīz vairs nepamirkšķināja. Tagad bija svarīgi ievērot tikai vienu: palikt mierā, tikai palikt mierā, lai nedotu viņiem iemeslu sist! Viens vīrs ar gludu cīkstoņa kaklu un seju, kurā mute atgādināja šauru spraugu, nostājās viņam pretī, domīgi šūpodams run-dziņu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Vinstons sastapa viņa skatienu. Nevarības izjūta, stāvot rokām aiz galvas, neaizsargātu seju un ķermeni, kļuva gandrīz neciešama. Vīrs pabāza baltas mēles galu starp lūpām, kas bija tik plānas, ka tās gandrīz nevarēja samanīt, un tad pagāja garām. Kaut kas atkal nošķindēja. Kāds bija paņēmis no galda stikla papīru presi un satriecis to gabalos pret kamīnu.

Koraļļa zariņš, sīks, sarkans krislītis kā cukura rožu pumpurs tortes garnējumā, izripoja paklāja vidū.

"Cik mazs, cik niecīgs tas bijis!" Vinstons nodomāja. Viņam aiz muguras kāds iestenējās, nobūkšķēja sitiens, viņš sajuta sāpīgu spērienu pa potīti un tikko nezaudēja līdzsvaru. Viens vīrs bija ietriecis dūri Džūlijai pakrūtē, tā ka viņa saliecās kā kabatas nazis. Viņa valstījās uz grīdas, cīnīdamās pēc elpas.

Vinstons nedrīkstēja ne par milimetru pagriezt galvu, bet reizēm viņas bālā, elpas trūkumā saviebtā seja iesitās viņa redzeslokā. Pat nobīlī viņš skaidri varēja just viņas sāpes savā miesā, asas sāpes, kas tomēr vēl nebija tik briesmīgas kā cīņa pēc elpas. Viņš zināja, kā tas ir: svelošās, griezīgās sāpes jau plosīja ķermeni, bet tās vēl nebija jūtamas, jo vispirms vajadzēja atgūt elpu. Tad divi vīri pacēla Džūliju aiz pleciem un ceļgaliem un kā maisu iznesa no istabas. Vinstons paguva uzmest skatienu viņas sejai; lejup vērsta, tā izskatījās dzeltena un saviebta, aizvērtām acīm, un uz abiem vaigiem arvien vēl sārtoja plankumi; tas bija pēdējais skatiens, ko viņš Džūlijai uzmeta.

Viņš stāvēja kā sālsstabs. Viņam neviens vēl nebija iesitis. Viņa prātā plaiksnījās domas, kas radās gluži pašas no sevis, bet šķita pavisam neinteresantas. Diezin vai arī Čeringtons noķerts? Kas noticis ar sievieti pagalmā? Viņš juta, ka spiedīgi gribas nolaist ūdeni, un tas viņu pārsteidza, jo vēl pirms divām vai trim stundām viņš to bija darījis. Viņš ievēroja, ka pulkstenis uz kamīna dzegas rāda deviņi, tātad divdesmit vienu. Tomēr likās vēl pārāk gaišs. Vai augusta vakarā divdesmit vienos nevajadzēja mesties krēslai? Vai tikai viņi ar Džūliju nav kļūdījušies laikā - nogulējuši divpadsmit stundu un tikai iedomājās, ka pamostoties pulkstenis ir divdesmit un trīsdesmit minūtes, bet patiesībā ir nulle astoņi trīsdesmit nākamajā rītā? Taču šo domu viņš tālāk neturpināja. Tā bija pavisam neinteresanta.

Uz kāpnēm atskanēja citi, vieglāki, soļi. Istabā ienāca Čeringtona kungs. Vīri melnajos formas tērpos pēkšņi it kā sadurstījās. Arī Čeringtona ārienē bija radusies savāda pārmaiņa. Viņa skatiens krita uz sasisto papīru presi.

- Uzlasiet stikla skambas, - viņš skarbi noteica.

Viens no vīriem pieliecās. Kokneja izruna bija izzudusi; pēkšņi Vinstons atskārta, kā balsi viņš pirms īsa brīža bija dzirdējis tālekrānā. Čeringtonam mugurā arvien vēl bija vecie samta svārki, bet agrāk gluži sirmie mati bija kļuvuši melni. Viņš arī vairs nevalkāja brilles. Viņš uzmeta Vinstonam asu skatienu, it kā pārbaudot viņa personību, tad vairs nelikās viņu redzam. Viņu arvien vēl varēja pazīt, bet viņš vairs nebija tā pati persona. Viņa augums bija kļuvis taisns, un viņš likās izaudzis lielāks. Sejā bija manāmas tikai sīkas pārmaiņas, taču tās pilnīgi pārvērta izteiksmi. Melnās uzacis vairs nebija tik kuplas, grumbas bija izzudušas, vaibsti mainījušies; pat deguns šķita īsāks. Tā bija apmēram trīsdesmit piecu gadu veca vīrieša modrā, saltā seja. Vins​tons atskārta, ka pirmo reizi mūžā skatās tieši domu policijas aģenta sejā.

TREŠĀ NODAĻA

I Vinstons nezināja, kur atrodas. Droši vien Mīlestības ministrijā, bet noskaidrot to nekādi nevarēja.Viņš bija kamerā bez logiem, ar augstiem griestiem un mirdzošām, baltām flīžu sienām.

Apslēptas spuldzes to pieplūdināja ar spožu gaismu, un varēja dzirdēt klusu, pastāvīgu dūkoņu, kurai bija kāds sakars ar gaisa piegādi. Telpu apjoza sols vai plaukts ar vienīgo atstarpi durvju vietā, tieši tik plats, ka uz tā varēja sēdēt, un otrā istabas galā, pretī durvīm, bija klozets bez koka sēdekļa. Bija pavisam četri tālekrāni - pie katras sienas pa vienam.Vinstons juta trulas sāpes vēderā. Viņš tās cieta kopš brīža, kad bija iegrūsts slēgtajā mašīnā un aizvests. Viņš bija arī izsalcis; tas bija savāds, graizēm līdzīgs, neveselīgs izsalkums. Varēja būt pagājušas divdesmit četras stundas, kopš viņš nebija ēdis, varbūt arī trīsdesmit sešas. Vinstons arvien vēl nezināja, un viņam nebija arī cerību uzzināt, vai viņš apcietināts rītā vai vakarā. Kopš apcietināšanas ēst nebija dots.Cik vien mierīgi varēdams, viņš, rokas uz ceļa sakrustojis, sēdēja uz šaurā sola. Viņš jau bija iemācījies mierīgi sēdēt. Tiklīdz nejauši pakustējās, no tālekrāna skarbi apsauca. Taču izsalkums pamazām kļuva neizturams. Par visu vairāk viņam kārojās maizes. Vinstonam ienāca prātā, ka virsvalka kabatā vajadzētu būt kādai kripatiņai. Varēja pat gadīties tā viņam likās tāpēc, ka reižu reizēm kaut kas šķita kņudinām kāju, - ka tur ir paprāva maizes garoza.

Beidzot kārdinājums to noskaidrot uzvarēja bailes: viņš iebāza roku kabatā."Smit!" ieķērcās balss tālekrāna. "6079 Smit V! Kamerās nedrīkst bāzt rokas kabatās!"Viņš atkal sēdēja mierīgi, rokas uz ceļa sakrustojis. Pirms atvešanas šurp viņš bija aizvests kādā citā vietā, laikam parastā cietumā vai pagaidu aresta telpā, kur patruļas ievietoja apcietinātos. Vinstons nezināja, cik ilgi tajā turēts; katrā ziņā dažas stundas. Bez pulksteņa, kā arī dienasgaismu neredzot, bija grūti noteikt laiku. Tā bija trokšņaina, nelāgi smirdoša telpa. Viņš bija ievietots kamerā, kas līdzinājās šai, tikai bija riebīgi pieķēzīta, un tajā pastāvīgi uzturējās desmit vai piecpadsmit cilvēku. Lielākā tiesa bija parasti noziedznieki, bet gadījās arī daži politiskie apcietinātie. Starp netīriem ķermeņiem iespiests, viņš klusu sēdēja ar muguru pret sienu, baiļu un izsalkuma dēļ maz interesēdamies par apkārtni, tomēr ievēroja, cik stipri apcietināto partijas biedru izturēšanās atšķiras no pārējo uzvedības. Partijas biedri vienmēr bija klusi un baiļu mākti, turpretī parastie noziedznieki, kā likās, nebēdāja ne par ko. Viņi skaļi lamāja sargus, nikni turējās pretī, kad atņēma viņu personīgās mantas, rakstīja rupjus vārdus uz grīdas, ēda neatļautu ēdienu, ko izvilka no slepenām kabatām un ielokiem drēbēs, un pat pārkliedza tālekrānu, kad tas pūlējās nodibināt kārtību. No otras puses, dažiem, kā likās, bija labas attiecības ar sargiem, viņi tos sauca draudzīgās palamās un mēģināja piekukuļot ar cigaretēm, ko slepeni pasniedza pa novērošanas caurumu durvīs. Arī sargi parastajiem noziedzniekiem izrādīja zināmu labvēlību pat tad, kad pret viņiem bija jāizturas stingri.

Daudz spriedelēja par spaidu darbu nometnēm, kur apcietināto lielāko tiesu bija paredzēts nosūtīt.

Vinstons noprata, ka nometnēs "klājoties labi", ja vien esot sakari ar sargiem un ja zinot, kur "jāsmērē".

Tur zeļot kukuļošana, onkuļu būšana un visāda veida tumši darījumi, esot izplatīta prostitūcija un homoseksualitāte, tur pat no kartupeļiem tecinot spirtu. Uzticības personas esot tādi paši parastie noziedznieki, it īpaši zagļi un slepkavas, kurus uzskatīja par sava veida aristokrātiju. Visus netīros darbus veicot politiskie.Pastāvīgi nāca un gāja visādu šķiru apcietinātie: narkotisku vielu tirgotāji, zagļi, bandīti, spekulanti, dzērāji, prostitūtas. Daži žūpas bija tik kauslīgi, ka citiem arestantiem bija jāsametas kopā, lai tos savaldītu. Četri sargi aiz rokām un kājām iestiepa kādu staiguli apmēram sešdesmit gadu vecumā, sievu kā lāvu lielām, noļukušām krūtīm un biezām sirmu matu šķipsnām, kas kliedzot un spārdoties bija izjukušas. Sargi norāva viņai puszābakus, ar ko viņa pūlējās viņiem iespert, un iesvieda viņu Vinstonam klēpī, tā ka viņam no trieciena tikko nesalūza gūžu kauli. Sieviete uzrausās sēdus un nokliedza sargiem pakaļ: "Dirsu drātētāji!" Tad, pamanījusi, ka sēd uz kaut kā nelīdzena, nošļūca no Vinstona ceļiem uz sola.- Atvainošanu, mīlucīt, - viņa teica. - Es jau nebūtu tev virsū sēdusies, bet tie stulbeņi uzsēdināja.

Vai tādi zina, kā apieties ar dāmu? - Viņa brītiņu apklusa, pabraucīja pakrūti un atraugājās. - Piedošanu, viņa aizbildinājās,- būšu tā pavairāk ieķērusi.Viņa noliecās uz priekšu un pamatīgi izvēmās uz grīdas.-

Palika gan labāk, - viņa nomurmināja, aizvēra acis un atgāzās atpakaļ.- Es saku, nekad nevajag turēt iekšā ar varu. Tiklīdz sāk spiest, jālaiž pār mēli.Viņa atdzīvojās, uzmeta Vinstonam otru skatienu, un, kā šķita, viņš tūliņ viņai iepatikās. Viņa plašā vēzienā apsita roku Vinstonam ap pleciem un pievilka viņu tuvāk, dvašodama viņam sejā alus un vēmekļu smaku.Kā tevi sauc, puikiņ? - viņa jautāja.Smits, - Vinstons atbildēja.Smits? - sieviete iesaucās. - Vai nav jocīgi? Man arī Smits vārdā. Paklau, - viņa jūsmīgi piebilda, - es varētu būt tava māte."Viņa varētu būt mana māte," Vinstons nodomāja. Viņa bija apmēram tajos gados un apmēram tāda auguma, un bija viegli iedomāties, kā cilvēki spaidu darbu nometnēs divdesmit gados pārvēršas.Cits neviens viņu nebija uzrunājis. Varēja pabrīnīties, kā parastie noziedznieki nepiegrieza vērību apcietinātajiem partijas biedriem. Viņi tos vienaldzīgā nicināšanā sauca par politiskajiem. Partijas biedri šķita pārāk nobijušies, lai kādu uzbilstu vai pat sarunātos savā starpā.

Tikai reiz, kad divas sievietes, abas partijas biedrenes, gadījās cieši blakus uz sola, viņš vispārējā kņadā dzirdēja tās slepus sačukstamies; īpaši viņš ievēroja, ka tās piemin "101. istabu", bet vairāk neko nesaprata.

Te viņi bija Vinstonu atveduši pirms divām vai trim stundām. Trulās sāpes vēderā nekad pavisam nepārgāja, tikai reizēm atlaidās un reizēm pieņēmās, un tāpat paplašinājās un sašaurinājās viņa domas.

Sāpēm pieņemoties, viņš domāja tikai par tām un par izsalkumu. Sāpēm atlaižoties, viņu sagrāba šausmas.

Bija mirkļi, kad viņš tik skaidri paredzēja, kas ar viņu notiks, ka sirds sāka neganti lēkt un elpa aizrāvās.

Viņš juta, kā gumijas runga trāpa viņa elkoņus un piešotu zābaku spērieni - lielus, redzēja sevi valstāmies uz grīdas un caur izsistiem zobiem šļupstus kaucot pēc žēlastības. Par Džūliju viņš gandrīz neiedomājās.

Domas pie viņas nekavējās. Viņš mīlēja Džūliju un zināja, ka viņu nenodos; bet tas bija tikai fakts, ko viņš zināja tikpat skaidri kā aritmētikas likumus. Viņš nejuta viņai līdzi un pat nepūlējās painteresēties, kas ar viņu noticis. Biežāk, ar tādu kā cerības uzplaiksnījumu, viņš atcerējās Obraienu. Obraiens droši vien zināja, ka viņš apcietināts. Viņš bija teicis, ka Brālība nekad necenšoties savus locekļus glābt. Taču viņš bija ieminējies par žileti; ja vien viņi varēs, viņi atsūtīs žileti. Varbūt paies piecas sekundes, iekams sargi paspēs ieskriet kamerā. Asmens iegriezīsies miesā auksts, bet it kā dedzinošs, līdz kaulam pāršķeļot pat pirkstus, kas to turēs.

Domas atkal pievērsās novārdzinātajam ķermenim, kas drebot rāvās atpakaļ no visa, kas sāp. Viņš nemaz nezināja, vai izmantotu žileti, pat ja rastos izdevība. Vieglāk bija eksistēt no mirkļa uz mirkli, nodzīvot vēl desmit minū​tes, lai arī skaidri zinot, ka tam sekos spīdzināšana.

Reizēm viņš mēģināja aplēst, cik flīžu klāj kameras sienas. Likās, tas nebūtu grūti, bet skaitot ikreiz vienā vai otrā vietā sajuka. Visvairāk bija jādomā, kur viņš atrodas un cik varētu būt pulkstenis.

Vienubrīd viņš bija pārliecināts, ka ārā ir gaiša diena, un mirkli vēlāk tikpat droši zināja, ka aiz sienām ir melna nakts. Viņš zināja, ka šajā telpā nekad nenodzēsīs gaismu. Te bija vieta, kur nav tumšs; tagad viņš atskārta, kāpēc Obraiens viņu bija sapratis, kad viņš to bija pieminējis. Mīlestības ministrijai nebija logu.

Viņa kamera varēja būt ēkas vidū vai pie ārējās sienas; tā varēja būt desmit stāvu dziļi pazemē vai trīsdesmitajā stāvā virs zemes. Garā viņš klejoja no vienas vietas uz citu un mēģināja pēc ķermeņa izjūtas noteikt, vai atrodas augstu gaisā vai ir nogremdēts dziļi pazemē. Ārā nodimdēja smagi soļi. Dobji nošķindot, atvērās tērauda durvis. Pār slieksni pārkāpa jauns policijas virsnieks tresainā, melnā formā, tas likās spīdam kā lakāda, un bālā seja ar asajiem vaibstiem atgādināja vaska masku. Viņš pamāja sargiem ievest apcietināto, ko tie pavadīja. Kamerā iestreipuļoja dzejnieks Amplforts. Durvis atkal aizcirtās.

Amplforts nedroši pavirzījās no vienas puses uz otru, it kā meklēdams otras durvis, pa kurām varētu iziet, tad sāka staigāt šurp un turp pa kameru. Viņš vēl neievēroja Vinstona klātieni. Viņa aizmiglotās acis raudzījās sienā kādu metru virs Vinstona galvas. Viņam nebija apavu; lieli, netīri pirksti līda laukā pa zeķu caurumiem. Viņš nebija arī dažas dienas skuvies. Bārdas rugāji klāja seju līdz vaigu kauliem, piešķirot viņam tādu kā dūres varoņa izskatu, kas bija savādā nesaskaņā ar garo, vājo augumu un nervozajām kustībām.

Vinstons mazliet atguvās no apātijas. Viņam bija jāuzrunā Amplforts, kaut arī balss tālekrānā tūliņ apsauktu. Varēja pat gadīties, ka Amplforts atnesis žileti.

- Amplfort... - viņš ierunājās.

No tālekrānā neatskanēja kliedziens. Mazliet satrūcies, Amplforts apstājās. Viņa acis lēnām pagriezās pret Vinstonu. Ā, Smit! - viņš noteica. - Jūs arī!

Par ko jūs apcietināja?

Patiesību sakot... - Viņš neveikli apsēdās uz sola pretī Vinstonam. - Ir jau tikai viens pārkāpums, vai ne? - viņš noteica.

Un jūs to izdarījāt?

Tā liekas.

Viņš pielika roku pie pieres un mirkli paspieda deniņus, it kā pūlētos kaut ko atcerēties.

- Tā jau mēdz notikt, - Amplforts domīgi atsāka. - Atceros tādu gadījumu -vienu no iespējamiem gadījumiem. Bez šaubām, tā bija neapdomība. Gatavojām Kiplinga dzejoļu pēdējo izdevumu. Es atstāju vārdu "Dievs" kādas rindas beigās. Neko nevarēju darīt! - viņš gandrīz sašutis piebilda un pacēla galvu, lai paskatītos Vinstonā. - Rindu nekādi nebija iespējams grozīt. Jūs nevarat iedomāties, cik šim vārdam maz atskaņu. Veselām dienām lauzīju galvu, meklēdams citu vārdu, ko likt tā vietā. Gluži vienkārši tāda vārda nebija.

Viņa sejas izteiksme pārvērtās. Nepatika pagaisa, un mirkli seja šķita gandrīz apmierināta.

Netīrumiem un bārdas rugājiem cauri vīdēja tāda kā aizrautība, kaut kas līdzīgs pedanta priekam, kādu nesvarīgu sīkumu ievē​rojot.

- Vai esat pamanījis, - viņš sacīja, - ka visu angļu dzejas vēsturi lielā mērā noteic fakts, ka angļu valodai trūkst atskaņu?

Nē, šī doma Vinstonam nekad nebija ienākusi prātā. Tagadējos apstākļos tā viņam nelikās arī sevišķi svarīga vai interesanta.

- Vai zināt, cik pulkstenis? - viņš iejautājās.

Amplforts atkal izskatījās pārsteigts. - Neesmu par to domājis. Mani apcietināja pirms divām vai varbūt trim dienām. - Viņa skatiens pārslīdēja pār sienām, it kā meklējot logu. - Šajā vietā jau nav starpības starp dienu un nakti. Nezinu, kā te lai noteic laiku.

Brīdi viņi vēl vienaldzīgi un pavirši parunājās, tad bez kāda acīm redzama iemesla kliedziens no tālekrāna viņus apklusināja. Vinstons sēdēja mierīgi, rokas sakrustojis. Amplforts, kas bija par lielu, lai ērti sēdētu uz šaurā sola, grozījās šurp un turp, saņemdams garās, neveiklās rokas gan ap vienu celi, gan otru. Tālekrāns viņiem uzbļāva, pavēlot nekustēties. Laiks ritēja. Divdesmit minūtes, stunda - grūti bija noteikt. Ārā atkal noklaudzēja zābaki. Vinstonam sarāvās iekšas. Drīz, drīz vien, varbūt pēc piecām minūtēm, var​būt tūliņ zābaku klaudzēšana nozīmēs, ka pienākusi viņa kārta.

Durvis atvērās. Jaunais virsnieks ar stingo seju ienāca kamerā. Ar īsu mājienu viņš norādīja uz Amplfortu.

- Uz 101. istabu! - viņš teica.

Amplforts neveikli aizsoļoja starp sargiem - satraukts, bet neko nesa​prazdams.

Kā likās, pagāja ilgs laiks. Vinstonam sāpes vēderā atsākās. Domas griezās un ripoja pa vienu un to pašu gultni gluži kā lodīte, kas pastāvīgi iekrīt tajos pašos dobumos. Viņam bija tikai sešas domas: vēdergraizes, maizes gabals, asinis un kliedzieni, Obraiens, Džūlija, žilete. Iekšas atkal sarāvās spazmā; smagie zābaki tuvojās durvīm. Tām atveroties, gaisa strāva ienesa līdzi sīvu, aukstu sviedru smaku.

Kamerā ienāca Pārsons. Viņš bija ģērbies īsās aizsargkrāsas biksēs un sporta kreklā. Šoreiz Vinstons bija tik pārsteigts, ka aizmirsa sevi.

- Jūs šeit! - viņš iesaucās.

Pārsons uzmeta Vinstonam skatienu, kas nepauda nedz interesi, nedz izbrīnu, bet tikai apbēdinājumu.

Viņš sāka nervozi staigāt šurp un turp, acīmredzot nespēdams palikt mierā. Ikreiz, kad viņš izstiepa taisni resnos ceļus, varēja manīt, ka tie dreb. Acis viņam bija plati iepletušās, it kā nespētu ciešo skatienu novērst no kāda netāla priekšmeta.

Par ko jūs apcietināja? - Vinstons iejautājās.

Par domu noziegumu! - Pārsons nošļupstēja. Balss skaņa reizē pauda pilnīgu atzīšanos pārkāpumā un it kā neticīgas šausmas, ka viņam varētu pierakstīt tādu grēku. Viņš apstājās Vinstonam pretī un sāka dedzīgi sūdzēt bēdas: - Jūs tak nedomājat, ka mani nošaus, ko, vecais puika? Cilvēkus taču nešauj nost, ja tie neko nav nodarījuši, - vai tad savām domām kāds var pavēlēt? Es zinu, ka viņi visu taisnīgi izmeklē.

Es viņiem pilnīgi uzticos! Viņiem tak būs zināma mana darbība, vai ne? Jūs zināt, kāds cilvēks esmu.

Savā ziņā esmu lādzīgs, vai ne? Zināms, ne visai gudrs, bet centīgs. Esmu centies partijas labā darīt visu, kas manos spēkos, vai ne, ko? Vai jums arī nešķiet, ka tikšu cauri ar pieciem gadiem? Vai varbūt desmit?

Tāds vīrs kā es spaidu darbu nometnē varētu gluži labi noderēt. Viņi tak mani tūlīt nešaus nost, ka man drusciņ nogājis greizi?

Vai esat vainīgs? - Vinstons jautāja.

Zināms, esmu! - Pārsons atsaucās, pamezdams sulainisku skatienu uz tālekrānu. - Jūs tak nedomājat, ka partija apcietinātu nevainīgu cilvēku, ko? -Viņa vardes vieplis mazliet nomierinājās un pat ieguva tādu kā svētulīgu izteiksmi. - Domu noziegums, vecīt, ir viena briesmīga lieta, - viņš patētiski noteica. - Tas ir viltīgs. Tas var piezagties, pašam nezinot. Vai zināt, kā tas noķēra mani? Miegā! Jā, fakts paliek fakts! Es strādāju, darīju, ko varēju, - ne mirkli nedomāju neko ļaunu. Un tad pēkšņi miegā sāku runāt. Vai zināt, ko es esot miegā teicis?

Viņš turpināja ļoti klusā balsī kā tāds, kam medicīniskā nolūkā jāmin ne​pieklājīgs vārds.

Nost ar Lielo Brāli! Jā, es esot tā teicis! Liekas, pat vairākkārt. Starp mums runājot, vecais puika, jāpriecājas vēl, ka viņi mani pieķēra, kamēr tas vēl ir pašā sākumā. Vai zināt, ko es viņiem teikšu, kad būs jāstājas tribunāla priekšā? "Pateicos," es teikšu, "ka izglābāt mani, kamēr vēl nav par vēlu."

Kas jūs nodeva? - Vinstons iejautājās.

Mans meitēns, - Pārsons tādā kā skumjā lepnumā noteica. - Bija klausījies pie atslēgas cauruma.

Skuķēns noklausījies, ko teicu, un jau otrā dienā aizskrējis pie patruļas. Nadzīgs skuķis, ja ņem vērā, ka viņai tikai septiņi gadi, vai ne? Es uz viņu par to nemaz neļaunojos. Patiesībā lepojos ar viņu. Lai kā, tas tomēr pierāda, ka esmu viņu audzinājis īstā garā.

Viņš vēl šad tad pagrozījās un patrinās, arvien uzmezdams ilgainu skatienu klozetam. Tad pēkšņi parāva bikses lejup.

- Atvaino, vecais puika, - viņš teica. - Nevaru vairs nociesties. Tas no gaidīšanas.

Viņš uztupināja plato dibenu uz klozeta. Vinstons aizsedza seju ar plauk​stām.

- Smit! - ieķērcās balss tālekrānā. - 6079 Smit V! Atsegt seju! Kamerās nedrīkst aizklāt seju!

Vinstons atņēma rokas no sejas. Pārsons skaļi un papilnam izkārnījās. Pēc tam izrādījās, ka ūdens skalojamā ierīce ir bojāta, un kamerā stundām ilgi pretīgi smirdēja. Ieradās un noslēpumaini nozuda citi apcietinātie. Vienu sievieti sūtīja uz 101. istabu, un Vinstons ievēroja, ka, to dzirdot, viņa pēkšņi saraujas un kļūst bāla kā nāve. Pienāca laiks, kad varēja būt pēcpusdiena, ja viņš būtu te ievests no rīta, vai, ja tas būtu noticis pēcpusdienā, varēja būt pusnakts. Kamerā bija seši apcietinātie, vīrieši un sievietes. Visi sēdēja ļoti mierīgi. Vinstonam pretī sēdēja vīrs bez zoda, liekiem zobiem un seju, kas atgādināja lielu, nekaitīgu grauzēju. Tuklie, plankumainie vaigi bija apakšā piepūtušies; likās neiespējami iedomāties, ka viņš tur neglabātu barību. Viņa bāli pelēkās acis bailīgi šaudījās no vienas sejas uz otru un ikreiz ātri no​vērsās, satiekot kāda skatienu.

Atvērās durvis, un ieveda citu apcietināto, kura izskats Vinstonam lika pēkšņi nodrebēt. Tas bija vienkāršs, parasts vīrietis, varbūt mašīnists vai tehniķis. Taču pārsteidza viņa neparasti noliesējusī seja.

Tā atgādināja ģindeņa galvaskausu. Vājuma dēļ mute un acis izskatījās nesamērīgi lielas, acīs zvēroja slepkavīgs, neremdināms naids pret kādu cilvēku vai kaut ko citu.

Šis vīrs apsēdās netālu no Vinstona. Vinstons uz to vairs neskatījās, bet izmocītā, ģindenīgā seja viņam palika atmiņā tikpat skaidri, it kā viņš to redzētu acu priekšā. Pēkšņi viņš atskārta, kas šim vīram kait. Šis cilvēks mira badā. Likās, tajā pašā mirklī šī doma ienāca prātā arī visiem citiem kamerā. Tikko manāma sakustēšanās aizviļņoja visapkārt solam. Bezzodis uzmeta šaudīgu skatienu mironīgajam, tad it kā vainas apziņā nodūra acis, tad atkal it kā magnēta pievilkts palūkojās viņā. Beidzot viņš sāka grozīties solā. Pēkšņi piecēlies, viņš devās uz kameras otru galu, iebāza roku virsvalka kabatā un ļoti samulsis sniedza izdēdējušajam novārtītu maizes gabalu.

Tālekrānā atskanēja tik negants troksnis, ka aizkrita ausis. Bezzodis atsprāga atpakaļ. Vājais ātri aizlika rokas aiz muguras, it kā gribēdams visai pasaulei rādīt, ka nav maizes gabalu ņēmis.

- Bamsted! - balss rēca. - 2713 Bamsted Dž.! Metiet maizes gabalu zemē!

Bezzodis nosvieda maizes gabalu uz grīdas.

- Palieciet uz vietas! - balss pavēlēja. - Pagriezieties pret durvīm! Nekus​tieties!

Bezzodis paklausīja. Viņa lielie, tuklie vaigi nevaldāmi drebēja. Durvis tika atgrūstas vaļā. Kamēr jaunais virsnieks ienāca un atkāpās sānis, viņam aiz muguras parādījās drukns sargs milzīgām rokām un pleciem. Tas nostājās pretī bezzodim un pēc virsnieka mājiena, no visa spēka atvēzējies, blieza bezzodim pa muti. Sitiens bija tik stiprs, ka notrieca viņu zemē. Viņš ripeniski pārmetās pāri kamerai un atsitās pret klozetu. Brīdi viņš palika guļam it kā pārsteigts, tumšām asinīm lēnām pa muti un degunu tekot. Viņam izlauzās aizžņaugti, neapzinīgi vaidieni, kas atgādināja kunkstus. Tad viņš apvēlās un nedroši piecēlās uz rokām un ceļiem. Reizē ar asinīm un siekalām viņam no mutes izkrita divas pārlauztas zobu protēzes daļas.

Apcietinātie sēdēja ļoti mierīgi, rokas uz ceļiem sakrustojuši. Bezzodis aizrāpās atpakaļ savā vietā.

Viens viņa vaigs metās arvien tumšāks. Mute bija pietūkuši bezveidīgā zilgansārtā masā ar melnu dobumu vidū. Reižu reizēm uz virsvalka nopilēja asinis. Viņa pelēkās acis šaudījās no sejas uz seju vēl lielākā vainas apziņā, it kā pētījot, vai citi viņu nenicina šī pazemojuma dēļ.

Atvērās durvis. Virsnieks ar īsu žestu pamāja uz ģindenīgā vīra pusi.

- Uz 101. istabu! - viņš sacīja.

Vinstonam blakus atskanēja elsas un kaut kas sakustējās. Izģindušais bija nokritis ceļos un saņēmis rokas.

Biedri virsniek! - viņš kliedza. - Jums nav mani vairs turp jāved! Vai es jums jau visu nepateicu? Ko jūs vēl gribat zināt? Es atzīšos visā, visā! Tikai pasakiet, kas tas ir, un es tūliņ atzīšos. Uzrakstiet, un es parakstīšu - vienalga ko! Tikai nevediet mani uz 101. istabu!

Uz 101. istabu! - sacīja virsnieks.

Mironīgā seja, kas jau tāpat bija ļoti bāla, ieguva nokrāsu, kas Vinstonam būtu likusies neticama. Tā bija nepārprotami, neapšaubāmi zaļgana.

Dariet ar mani, ko gribat! - izģindušais kliedza. - Jūs jau mani nedēļām mērdējat badā. Beidziet reiz un ļaujiet man nomirt! Nošaujiet mani! Pakariet! Piespriediet man divdesmit piecus gadus! Vai gribat, lai kādu nododu? Sakiet tikai, kas tas ir, un es jums teikšu par viņu visu, ko vēlaties! Man vienalga, kas tas ir un kas ar viņu pēc tam notiek. Man ir sieva un trīs bērni. Vecākajam vēl nav pilni seši gadi. Ņemiet viņus visus un pārgrieziet viņiem rīkli manu acu priekšā, es stāvēšu klāt un skatīšos. Bet nevediet mani uz 101. istabu!

Uz 101. istabu! - virsnieks sacīja.

Izģindušais kā ārprātā pavērās apkārt uz apcietinātajiem, it kā meklēdams citu upuri, ko varētu likt savā vietā. Viņa skatiens apstājās pie bezzodainā vīra sadragātās sejas. Viņš izstiepa kaulainu roku.

- Lūk, viņu jums vajadzētu ņemt, nevis mani! - viņš iesaucās. - Jūs nedzirdējāt, ko viņš teica, kad viņam iesita pa seju. Ļaujiet tikai man, es jums visu izstāstīšu. Viņš ir partijas ienaidnieks, nevis es. Sargi paspēra soli uz priekšu. Izģindušais vairs nekliedza, viņš ķērca. - Jūs nedzirdējāt, ko viņš teica! viņš atkārtoja. - Tālekrāns acumirkli nebija kārtībā. Viņš ir tas, kas jums jāved! Ņemiet viņu, neņemiet

mani!

Divi spēcīgi sargi jau bija pieliekušies, lai satvertu viņu aiz rokām. Bet tieši tajā mirklī viņš kā ķirzaka aizšāvās pa grīdu līdz kameras galam un saķēra vienu no sola dzelzs kājām. Viņš bija sācis gaudot kā dzīvnieks. Sargi viņu sagrāba, lai atrautu no sola, bet viņš turējās ar apbrīnojamu spēku. Tie viņu raustīja kādas divdesmit sekundes. Apcietinātie sēdēja mierīgi, rokas uz ceļiem sakrustojuši, taisni uz priekšu skatīdamies. Gaudas apklusa; kliedzējs bija tā aizkusis, ka vēl spēja tikai turēties. Tad atskanēja pavisam citāds kliedziens. Viens sargs ar piešotā zābaka spērienu bija sadragājis viņa rokas pirkstus. Tie viņu uzrāva kājās.

- Uz 101. istabu! - virsnieks sacīja.

Nabadziņu izveda ārā, viņš aizgāja grīļodamies, galvu nokāris, glaudīdams sadragāto roku, visu cīņas sparu zaudējis.

Pagāja ilgs laiks. Ja tad, kad aizveda izģindušo, būtu bijusi pusnakts, tagad varētu būt rīts; ja tas bija aizvests rītā, nu varētu būt pēcpusdiena. Vinstons bija viens, jau kopš vairākām stundām viens. Sēdēšana uz šaurā sola darīja tādas sāpes, ka viņš bieži piecēlās un pastaigājās, tālekrāna neapsaukts. Maizes gabals arvien vēl gulēja turpat, kur bezzodis to bija nometis. Sākumā vajadzēja krietni piepūlēties, lai uz to neskatītos, bet nu izsalkumu bija pār-mākušas slāpes. Mutē bija nepatīkama, slikta garša. Nemainīgā baltā gaisma, klusā dūkoņa radīja reibonim līdzīgu tukšumu galvā. Viņš piecēlās, tāpēc ka sāpes kaulos kļuva neciešamas, un tūliņ atkal apsēdās, jo bija tik apreibis, ka lāgā neturējās kājās. Tiklīdz izdevās mazliet apvaldīt fiziskās sajūtas, tūliņ atgriezās bailes. Reizēm viņš ar dziestošu cerību atcerējās Obraienu un žileti. Domājams, ka žileti viņam atsūtīs ēdienā paslēptu, ja vien viņam vispār kādreiz dos ēst. Vēl neskaidrāk viņš domāja par Džūliju. Arī viņa kaut kur cieš, varbūt vēl daudz briesmīgāk nekā viņš. Šajā mirklī viņa varbūt kliedz mokās. Viņš domāja: "Ja es varētu glābt Džūliju, uzņemoties divreiz lielākas mokas, vai es to darītu? Jā, es to darītu." Taču tā bija tikai saprāta rosināta apņemšanās, tāpēc ka viņš zināja, ka tas būtu jāuzņemas. Viņš to nejuta. Šajā vietā neko citu nevarēja just, tikai sāpes un vēl lielāku moku nojautu. Bez tam -vai, mokas ciešot, vispār ir iespējams vēlēties, lai tās kļūst vēl lielākas, vien​alga, kāda iemesla dēļ? Bet uz šo jautājumu vēl nevarēja atbildēt.

Atkal tuvojās smagie soļi. Atvērās durvis. Ienāca Obraiens.

Vinstons uztrūkās kājās. Obraiena parādīšanās viņu tā pārsteidza, ka viņš aizmirsa piesardzību.

Pirmo reizi kopš daudziem gadiem viņš piemirsa tālekrānu.

Viņi jūs arī dabūjuši ciet! - viņš iesaucās.

Jau sen, - Obraiens sacīja, un viņa balsī ieskanējās viegla ironija un tāda kā nožēla. Viņš atkāpās sānis. Viņam aiz muguras parādījās plecīgs sargs garu, melnu gumijas rungu rokā.

Jūs jau to zinājāt, Vinston, - Obraiens sacīja. - Nemēģiniet sevi mānīt. Jūs to zinājāt - vienmēr.

Jā, viņš to zināja, vienmēr bija zinājis. Taču par to nebija laika domāt. Viņš redzēja tikai gumijas rungu sarga rokā. Tā varēja trāpīt visur uz pakauša, uz auss ļipiņas, uz pleca, uz elkoņa...

Uz elkoņa! Viņš bija nokritis ceļos, gandrīz paralizēts, sadauzīto elkoni otrā rokā turēdams. Viss bija eksplodējis dzeltenā gaismā. Neticami, neticami, ka viens pats sitiens varēja tā sāpēt! Gaisma noskaidrojās, un viņš redzēja, ka abi vīri noraugās viņā. Sargs smējās, skatīdamies, kā viņš raustās.

Vismaz uz vienu jautājumu nu viņš zināja atbildi. Nekad un ne aiz kāda iemesla nav iespējams vēlēties, lai palielina sāpes. Par sāpēm varēja domāt tikai vienu, vēlēties tikai vienu: lai tās beidzas. Nekas pasaulē nav tik briesmīgs kā fiziskas sāpes. "Sāpju priekšā nav varoņu - varoņu nav," viņš domās atkārtoja, valstīdamies uz grīdas un turēdams sadauzīto roku otrā, lai gan tas neko nevarēja līdzēt.

II Vinstons gulēja uz kaut kā saliekamai gultai līdzīga, tikai augstāk virs grīdas, un bija piesiets tā, ka nevarēja pakustēties. Sejā viņam krita gaisma, kas likās spožāka nekā parasti. Cieši viņā nolūkodamies,

blakus stāvēja Obrai​ens. Otrā pusē stāvēja vīrs baltā uzsvārcī, šļirci rokā.

Arī acis atvēris, Vinstons apkārtni uztvēra tikai pamazām. Šķita, ka viņš uzpeldētu šajā telpā it kā no citas pasaules, no tādas kā dziļas zemūdens valstības. Viņš nezināja, cik ilgi tur lejā bijis. Kopš mirkļa, kad bija apcietināts, viņš nebija redzējis ne tumsu, ne dienasgaismu. Bez tam atmiņas nebija nepārtrauktas. Dažkārt apziņa, pat tā apziņa, kas paliek miegā, bija spēji pārtrūkusi un atjaunojusies pēc tukšuma brīža. Taču nebija iespējams noskaidrot, vai starplaiki ilguši dienas, nedēļas vai tikai sekundes.Murgi bija sākušies ar pirmo sitienu pa elkoni. Vēlāk noskaidrojās, ka viss līdz šim notikušais ir tikai sagatavojuma stadija, parastā nopratināšana, kam pakļāva gandrīz visus apcietinātos. Bija gara noziegumu virkne - spiegošana, sabotāža un tā joprojām -, kuros ikvienam jāatzīstas bez ierunām.

Atzīšanās bija tikai formalitāte, lai gan spīdzināšana bija īsta. Cik reižu bija sists un cik ilgi, viņš vairs neatcerējās. Vienmēr viņu apstrādāja pieci vai seši vīri melnās formās. Reizēm viņu sita ar dūrēm, reizēm ar gumijas rungām, lāgiem ar tērauda stieņiem vai spārdīja ar zābakiem. Bija reizes, kad viņš valstījās pa grīdu tāpat kā dzīvnieks, svaidīdamies gan šurp, gan turp nemitīgās veltīgās pūlēs izvairīties no spērieniem, bet tikai izaicinādams arvien jaunus spērienus - pa ribām, pa vēderu, pa elkoņiem, lieliem, cirkšņiem, sēklinieku maisiņiem, krustiem. Bija reizes, kad spārdīšana turpinājās tik ilgi, kamēr briesmīgi, nežēlīgi, neizturami viņam nelikās vis tas, ka sargi viņu arvien vēl slānī, bet ka viņš nevar piespiest sevi zaudēt samaņu. Bija gadījumi, kad nervi vairs neizturēja un viņš sāka lūgt žēlastību, pirms viņu sāka sist; tikai ieraugot vien atvēzētu dūri, viņš jau atzinās veselā virknē īstu un izdomātu noziegumu. Citām reizēm viņš bija cieši apņēmies neatzīties nevienā pārkāpumā, un tad katrs vārds viņam bija jāizspiež starp sāpju vaidiem; tāpat bija reizes, kad viņš izmēģināja tādu kā kompromisu un domāja: "Es atzīšos, bet vēl ne. Jānoturas, līdz sāpes kļūst neciešamas. Vēl trīs spērienus, vēl divus spērienus, tad teikšu, ko tie vēlas." Dažkārt viņu sita tik ilgi, ka viņš gandrīz vairs neturējās kājās, tad kā kartupeļu maisu nosvieda uz akmens grīdas kādā kamerā un atstāja tur dažas stundas atgūties, pēc tam izveda no kameras un sita atkal. Bija ari ilgāki atelpas laika sprīži. Tos viņš tikai neskaidri atminējās, jo tie lielāko tiesu pagāja miegā vai apziņas trulumā. Viņš atcerējās kameru ar plauktam līdzīgu dēļu lāviņu, skārda mazgājamo bļodu, siltu virumu, maizi un reizēm kafiju. Atcerējās īgnu frizieri, kas atnāca viņam nokasīt zodu un apgriezt matus, un izdarīgus, nesimpātiskus vīriešus baltos uzsvārčos, tie taustīja viņa pulsu, pārbaudīja refleksus, uzlocīja plakstus, pārlaida viņam raupjus pirkstus, meklējot kaulu lūzumus, un dūra rokā šļirču adatas ar mie​gazālēm.

Sišana kļuva retāka un izvērtās galvenokārt par draudu, šausmām, kurās viņu ik mirkli varēja iegrūst atpakaļ, ja atbildes nebūtu apmierinošas. Iztaujātāji vairs nebija kaušļi melnajos formas tērpos, bet partijas inteliģences pārstāvji - pamazi, apaļi vīreļi ātrām kustībām un zibošām brillēm, tie ar viņu nodarbojās pārmaiņus ilgāku laiku, kā likās, lai gan skaidri viņš neko nezināja, kādas desmit vai divpadsmit stundas pēc kārtas. Šie pratinātāji raudzījās, lai viņš visu laiku ciestu vieglas mokas, tomēr uz tām vien viņi nepaļāvās. Viņi pļaukāja Vinstonu, raustīja aiz ausīm, plēsa matus, lika stāvēt uz vienas kājas, neļāva iziet un nolaist ūdeni, spīdināja acīs tik stipru gaismu, ka tās sāka asarot; bet visa tā nolūks bija tikai viņu pazemot un atņemt viņam spēju loģiski domāt un iebilst. Šo vīreļu īstais ierocis bija nežēlīgā pratināšana, kas ilga stundu pēc stundas, viņu apmulsinot, maldinot, sagrozot visu, ko viņš teica, uz katra soļa pieķerot viņu melos un pretrunās, līdz viņš sāka raudāt gan aiz kauna, gan aiz nervoza paguruma. Dažkārt viņš raudāja piecas sešas reizes vienas iztaujas laikā. Lielāko tiesu tie viņu lamāja un draudēja atkal nodot sargiem, tiklīdz viņš vilcinājās atbildēt, bet citreiz tie pēkšņi mainīja toni, sauca viņu par biedru, griezās pie viņa angsoca un Lielā Brāļa vārdā un skumīgi jautāja, vai pat tagad viņā vēl neesot tik daudz uzticības partijai, lai vēlētos vērst par labu visu ļauno, ko viņš nodarījis. Kad nervi pēc pratināšanas stundām bija pagalam, pat šie lūgumi viņam varēja izvilināt gļēvas asaras. Beidzot neatlaidīgās balsis viņu salauza vēl pilnīgāk nekā sargu piešotie zābaki un dūres. Viņš kļuva gluži vienkārši mute, kura runā, roka, kura paraksta, ko vien liek. Viņam rūpēja tikai izzināt, ko no viņa grib, un tad ātri atzīties, līdz viņu atkal nesāk mocīt. Viņš atzinās, ka nogalinājis ievērojamus partijas biedrus,

izplatījis musinošus uzsaukumus, piesavinājies valsts naudu, pārdevis militārus noslēpumus, rīkojis visdažādākā veida sabotāžas. Viņš atzinās, ka bijis Austrumāzijas valdības uzpirkts spiegs jau 1968. gadā. Viņš atzinās, ka esot ticīgais, kapitālisma piekritējs un seksuāls izvirtulis. Viņš atzinās, ka nogalinājis savu sievu, lai gan zināja - un to vajadzēja zināt arī nopratinātājiem -, ka viņa sieva vēl ir dzīva. Viņš atzinās, ka ilgus gadus uzturējis personīgus sakarus ar Goldsteinu un bijis biedrs pagrīdes organizācijā, pie kuras piederējuši gandrīz visi cilvēki, ko viņš pazīst un ir pazinis. Bija vieglāk atzīties visā un apsūdzēt ikvienu. Bez tam savā ziņā tas viss bija tiesa. Bija tiesa, ka viņš ir partijas pretinieks, un partijas acīs starp domām un darbiem nav nekādas starpības.

Bija arī citādas atmiņas. Tās viņa prātā pastāvēja atsevišķi kā ainas tumšā telpā.

Viņš bija kamerā, kas varēja būt vai nu tumša, vai gaiša, jo viņš neko citu neredzēja kā divas acis.

Kaut kur turpat līdzās lēni tikšķēja kāds instruments. Acis kļuva lielākas un spožākas. Pēkšņi viņš izslīdēja no sēdekļa, iegrima acīs, un tās viņu aprija.Viņš bija ar siksnām piesiets pie krēsla, kam visapkārt žilbinošā gaismā spīdēja skaitļu ripas. Vīrietis baltā uzsvārcī skatījās ciparnīcās. Ārā nodimdēja smagu zābaku soļi. Durvis atsprāga vaļā. Ienāca virsnieks ar vaska seju, tam sekoja divi sargi.

- Uz 101. istabu! - virsnieks sacīja.

Vīrietis baltajā uzsvārcī pat nepagriežas atpakaļ. Viņš nepavērās arī Vinstonā; viņš tikai raudzījās uz skaitļu ripām.

Vinstonu uz skrituļiem stūma pa lielu, kilometriem platu gaiteni, ko pildīja mirdzoša, dzeltena gaisma; viņš smējās pilnā kaklā un izkliedza atzīšanās, cik skaļi vien varēja. Viņš izteica visu, pat noziegumus, ko bija noslēpis spīdzināšanas kamerās. Viņš izklāstīja visu savu dzīves stāstu klausītājiem, kas to jau zināja. Turpat netālu bija sargi, pratinātāji, vīrieši baltajos uzsvārčos, Obraiens, Džūlija, Čeringtona kungs, visi reizē uz skrituļiem brauca pa gaiteni un skaļi smējās. Kaut kas briesmīgs, kas gaidīja nākotnē, bija apiets un nebija noticis. Viss bija labi, sāpju vairs nebija, pēdējais viņa dzīves sīkums bija atsegts, saprasts, piedots.

Vinstons lūkoja piecelties no guļamlāvas, pa pusei pārliecināts, ka dzirdējis Obraiena balsi. Visu pratināšanas laiku, kaut gan viņš to nekad nebija redzējis, viņam bija licies, ka Obraiens stāv turpat tuvumā, tikai ārpus redzesloka. Obraiens bija tas, kurš visu vadīja. Obraiens bija tas, kurš Vinstonam uzlaida sargus un kurš tiem neļāva viņu nosist. Obraiens bija tas, kurš noteica, kad Vinstonam sāpēs jākliedz, kad jāatpūšas, kad viņam jādod ēst, kad jāguļ, kad viņam vēnā jāiešļircina miegazāles. Obraiens bija tas, kurš uzdeva jautājumus un ieteica atbildes. Obraiens bija spīdzinātājs, aizstāvis, inkvizitors un draugs. Un reiz - Vinstons nevarēja atcerēties, vai tas bija narkozes vai normālā miegā vai pat nomoda mirklī kāda balss čukstēja viņam ausī: "Neraizējies, Vinston, tu esi manā gādībā. Septiņus gadus esmu tevi novērojis. Nu pienācis griežu punkts. Es tevi glābšu, es tevi darīšu pilnīgu." Viņš skaidri nezināja, vai tā bija Obraiena balss, bet tā bija tā pati balss, kas viņam bija teikusi: "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," - citā sapnī pirms septiņiem gadiem.

Viņš neatcerējās nevienas pratināšanas beigas. Bija tumsas periods, un pēc tam kamera vai istaba, kur viņš tagad atradās, it kā pakāpeniski izveidojās ap viņu. Viņš gulēja uz muguras un nespēja pakustēties. Visās svarīgākajās ķermeņa daļās kaut kas viņu vilka lejup. Pat pakausis likās dīvaini iestiprināts. Obraiens nopietni un gandrīz skumji noskatījās viņā. Obraiena seja, no lejas raugoties, izskatījās raupja un sagrauzta, ar maisiņiem zem acīm un noguruma rievām no deguna līdz zodam. Viņš bija vecāks, nekā Vinstons bija iedomājies; viņam varēja būt četrdesmit astoņi vai piecdesmit gadu.

Blakus viņam bija skaitļu ripa ar sviru augšā un cipariem visapkārt.

Es jums teicu, - Obraiens sacīja, - ja kādreiz vēl tiksimies, tas būs šeit.

Jā, - Vinstons atbildēja.

Bez kāda brīdinājuma - Obraiens tikai viegli pakustināja roku - viņa ķermeni caurstrāvoja sāpes.

Briesmīgas sāpes, baismas tāpēc, ka viņš nevarēja redzēt, kas notiek, bet juta, ka ir nāvīgi ievainots. Viņš pat nezināja, vai tas notiek īstenībā vai iespaids radīts ar elektrisku strāvu, bet viņa ķermenis bezveidīgi

izgriezās kā uz siekstas, un šķita, ka visas locītavas tūliņ pārtrūks. Lai gan sāpēs viņam piere nolāsoja sviedriem, par visu ļaunākais bija bailes, ka tūliņ pārlūzīs mugurkauls. Viņš sakoda zobus un smagi elpoja caur degunu, pūlēdamies klusēt, cik ilgi vien iespējams.

- Jums bail, - Obraiens teica, vērodams viņa seju, - ka nākamajā mirklī kaut kas pārlūzīs. Ir sevišķi jūs baidāties, ka pārlūzīs mugurkauls. Jūs skaidri iedomājaties, kā skriemeļi atdalās un iztek mugurkaula smadzeņu šķidrums. Par to jūs tagad domājat, vai ne, Vinston?

Vinstons neatbildēja. Obraiens pastūma sviru atpakaļ. Sāpju spazma pārgāja gandrīz tikpat pēkšņi kā uznākusi.

- Tikai četrdesmit, - Obraiens noteica. - Jūs varat redzēt, ka cipari ripā ir līdz simtam. Atcerieties, lūdzu, ka mūsu sarunas laikā es spēju ik brīdi jums radīt sāpes, kuru pakāpi varu brīvi izvēlēties. Ja jūs melosiet vai mēģināsiet kaut kā sagrozīt patiesību vai pat izlikties neattapīgs, jums acumirklī būs jākliedz sāpēs. Vai saprotat?

- Jā, - Vinstons atbildēja.

Obraiens kļuva pielaidīgāks. Viņš domīgi pastumdīja brilles un paspēra pāris soļu šurp un turp. Kad viņš ierunājās, balss bija laipna un iecietīga. Viņš izskatījās kā ārsts, skolotājs vai pat priesteris, kas drīzāk cenšas izskaidrot un pārliecināt nekā sodīt.

- Vinston, es jums ziedoju daudz pūļu, - viņš teica, - tāpēc ka jūs esat pūļu vērts. Jūs skaidri zināt, kas jums vainas. Jūs to zināt jau kopš gadiem, lai gan pats turaties pretī šai atziņai. Jūs esat garīgi sajucis.

Jūs slimojat ar atmiņas nepietiekamību. Jūs nespējat atcerēties reālus notikumus un cenšaties sevi pārliecināt, ka atceraties citus, kas nekad nav notikuši. Par laimi, šī kaite ir ārstējama. Pats jūs sevi neesat ārstējis, jo nevēlējāties to darīt. Bija vajadzīga maza gribas piepūle, bet jūs to neuzņēmāties. Pat vēl patlaban, kā vēroju, jūs pieķeraties savai slimībai, ticēdams, ka tas ir teicams tikums. Tagad minēsim piemēru. Ar kādu valsti Okeānija pašreiz karo?

Kad mani arestēja, Okeānija karoja ar Austrumāziju.

Ar Austrumāziju. Labi. Un Okeānija vienmēr ir karojusi ar Austrum​āziju, vai ne?

Vinstons ievilka elpu. Viņš pavēra muti, lai runātu, bet neko nepateica. Viņš nevarēja atraut acis no skaitļu ripas.

Lūdzu patiesību, Vinston. Jūsu patiesību. Sakiet man, ko savā prātā atceraties.

Atceros, ka vēl nedēļu pirms manas apcietināšanas mēs nekarojām ar Austrumāziju. Bijām tās sabiedrotie. Toreiz karojām ar Eirāziju. Tas tā bijis četrus gadus. Pirms tam...

Obraiens viņu apklusināja ar rokas mājienu.

- Vēl viens piemērs, - viņš sacīja. - Pirms dažiem gadiem jums bija kāda ļoti nopietna halucinācija.

Jūs ticējāt, ka trīs vīri, trīs bijušie partijas biedri -Džonss, Āronsons un Raterfords -, vīri, kurus sodīja ar nāvi par nodevību un sabotāžu pēc tam, kad viņi bija pilnīgi atzinušies, nav izdarījuši noziegumus, kuros viņus apvainoja. Jūs domājāt, ka esat redzējis nepārprotamu dokumentāru pierādījumu, kas liecināja, ka viņu atzīšanās ir nepatiesas. Savās halucinācijās jūs iedomājāties, ka esat redzējis kādu zināmu fotogrāfiju. Jūs ticējāt, ka tiešām esat to turējis savās rokās. Fotogrāfija bija apmēram šāda.

Obraiena pirkstos parādījās garens avīzes izgriezums. Kādas piecas sekundes tas atradās Vinstona redzeslokā. Tā bija fotogrāfija, un nebija šaubu par tās īstumu. Tā bija tā pati fotogrāfija. Otrs tās pašas fotogrāfijas eksemplārs, kurā Džonss, Āronsons un Raterfords bija redzami partijas sanāksmē Ņujorkā un kuru viņš pirms vienpadsmit gadiem nejauši bija uzgājis un tūliņ iznīcinājis. Tikai mirkli tas viņam pavīdēja acu priekšā, tad atkal nozuda. Bet viņš bija to redzējis, neapšaubāmi redzējis! Izmisīgi viņš pūlējās atbrīvot ķermeņa augšdaļu. Taču nespēja ne centimetru pavirzīties ne uz vienu, ne otru pusi.

Acumirkli viņš bija pavisam aizmirsis skaitļu ripu. Viņš tikai gribēja atkal turēt rokā šo fotogrāfiju vai, mazākais, to redzēt.

Tātad tā ir! - viņš iesaucās.

Nē, nav, - Obraiens sacīja.

Viņš aizgāja līdz istabas otrai sienai. Tur bija atmiņas sprauga. Obraiens pacēla skadriņu vāku.

Plānā papīra strēmele aizvirpuļoja neredzamā silta gaisa strāvā; tā izgaisa liesmās. Obraiens pagrieza sienai muguru.

Pelni, - viņš noteica. - Pelni, kuros nekā nevar saskatīt. Putekļi. Tās nav. Nekad nav bijis.

Bet tā bija! Tā ir! Tā arvien vēl ir atmiņā. Es to atceros. Jūs arī atce​raties.

Es neatceros, - Obraiens noteica.

Vinstonam saplaka drosme. Tā bija dubultdoma. Viņš jutās bezgala nevarīgs. Ja vien zinātu, ka Obraiens melo, tas vēl nebūtu nekas sevišķs. Taču bija pilnīgi iespējams, ka Obraiens uzņēmumu tiešām aizmirsis. Un, ja tā, tad viņš jau būs aizmirsis savu apliecinājumu, ka to neatceras, un aizmirsis arī pašu aizmiršanas aktu. Kā lai zina, vai tas nav tikai viltīgs triks? Varbūt šis gara aptumsums tiešām varēja notikt: šī doma viņu satrieca visstiprāk.

Obraiens domīgi noskatījās viņā. Vairāk nekā jebkad viņš atgādināja skolotāju, kas nopūlas ar ietiepīgu, bet apdāvinātu audzēkni.

Ir kāds partijas sauklis par pagātnes pārvaldīšanu, - viņš sacīja. - Lūdzu, atkārtojiet to.

Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni; kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni, - Vinstons paklausīgi atkārtoja.

Kas pārvalda tagadni, pārvalda pagātni, - Obraiens piekrītot lēnām pamāja ar galvu. - Vinston, vai domājat, ka pagātne pastāv reāli?

Vinstonu atkal pārņēma nevarība. Viņa acis pagriezās pret skaitļu ripu. Viņš ne tikvien nezināja, kas viņu paglābtu no sāpēm: "jā" vai "nē"; viņš ne​zināja arī, ko patiesībā domā.

Obraiens tikko manāmi pasmaidīja. - Jūs neesat metafiziķis, Vinston, -viņš sacīja. - Līdz šim mirklim jūs nekad neesat domājis, ko eksistence īsti nozīmē. Es jautāšu skaidrāk. Vai pagātne pastāv konkrēti, telpā? Vai kaut kur ir vieta, cietu ķermeņu pasaule, kur pagātne arvien vēl pastāv?

-Nē.

Kur tad pagātne pastāv, ja tā vispār pastāv?

Dokumentos. Tā ir uzrakstīta.

Dokumentos. Un...

Prātā. Cilvēku atmiņā.

Atmiņā. Ļoti labi. Mēs, partija, pārvaldām visus dokumentus, un mēs pārvaldām visu cilvēku atmiņu.

Tātad mēs pārvaldām pagātni, vai ne?

Bet kā jūs varat aizliegt cilvēkiem kaut ko atcerēties? - Vinstons iesaucās, atkal uz mirkli aizmirsis skaitļu ripu. - Atmiņa ir neapzinīga. Tā atrodas ārpus mana "es". Kā jūs varat pārvaldīt cilvēku atmiņu?

Jūs nepārvaldāt manu atmiņu!

Obraiena vaibsti atkal sastinga. Viņš uzlika roku uz skaitļu ripas.

- Gluži otrādi, - viņš sacīja. - Jūs nepārvaldāt savu atmiņu. Tāpēc jūs esat te nokļuvis. Jūs esat šeit tāpēc, ka jums trūkst padevības, pašdisciplīnas. Jūs pretojāties padošanās aktam, kas ir veselā saprāta apliecinājums. Jūs labāk gribējāt būt vājprātīgs, minoritāte vienā personā. Vinston, īstenību var redzēt tikai disciplinēts saprāts. Jūs ticat, ka īstenība ir kaut kas objektīvs, ārējs, pastāvīgi esošs. Tāpat jūs ticat, ka īstenības raksturs ir pašsaprotams. Kad jūs, sevi maldinot, iedomājaties, ka kaut ko redzat, jūs pieņemat, ka visi citi redz to pašu, ko jūs. Bet es jums saku, Vinston, ka īstenība nav ārēja. īstenība eksistē tikai cilvēku prātā un nekur citur. Nevis individuālā prātā, jo tas var kļūdīties un tik un tā ilgi nepastāv, bet tikai partijas prātā, kas ir kolektīvs un nemirstīgs. Īstenību nav iespējams redzēt citādi kā tikai - ar partijas acīm raugoties. Tas ir fakts, kas jums no jauna jāiemācās, Vinston. Tur nepieciešama pašiznīcināšanās, gribas piepūle. Jums jākļūst pazemīgam, iekams atkal topat garīgi vesels.

Viņš dažus mirkļus klusēja, it kā ļaudams teiktajam iegult Vinstona prātā.

- Vai atceraties, - viņš turpināja, - ka savā dienasgrāmatā rakstījāt: "Brīvība ir tad, ja brīv teikt, ka divreiz divi ir četri"?

- Jā, - Vinstons sacīja.

Obraiens pacēla kreiso roku ar izstieptiem četriem pirkstiem un uz iekšu noliektu īkšķi.

Cik pirkstu esmu pacēlis, Vinston? Četrus.

Bet, ja partija apgalvo, ka nevis četrus, bet piecus, - cik tad? Četrus.

Vārds beidzās ar sāpju kliedzienu. Skaitļu ripas šautra uzšāvās līdz piecdesmit pieciem. Vinstons viscaur nosvīda. Gaiss plēsa pušu plaušas un izplūda no tām reizē ar dobjiem vaidiem, ko pat sakostiem zobiem nespēja aizturēt. Obraiens viņu vēroja, arvien vēl turēdams paceltus četrus pirkstus. Viņš pabīdīja sviru atpakaļ. Šoreiz sāpes kļuva tikai mazliet vieglākas.

Cik pirkstu, Vinston? Četri. Šautra aizsniedzās līdz sešdesmitajai iedaļai.

Cik pirkstu, Vinston? Četri! Četri! Ko citu es varu teikt? Četri! Šautra laikam atkal bija paskrējusi uz priekšu, bet viņš uz to neskatījās. Visu viņa redzeslauku piepildīja platā, bargā seja un četri pirksti. Pirksti pacēlās viņa acu priekšā kā pīlāri - milzīgi, izplūduši un it kā viļņojoši, bet nepārprotami četri.

Cik pirkstu, Vinston? Četri! Beidziet, beidziet! Kāpēc jūs nebeidzat? Četri! Četri!

Cik pirkstu, Vinston?

Pieci! Pieci! Pieci!

- Nē, Vinston, tas nelīdz. Jūs melojat. Jūs arvien vēl domājat, ka četri. Cik pirkstu, lūdzu?

- Četri! Pieci! Četri! Cik jūs gribat! Tikai izbeidziet, izbeidziet mokas! Pēkšņi viņš atjēdzās sēdus, ar Obraiena roku ap pleciem. Varbūt viņš dažus mirkļus bija zaudējis samaņu. Siksnas, kas apjoza viņa ķermeni, bija atlaistas. Viņam ļoti sala, viņš nevarēja valdīt drebuļus, zobi klabēja, asaras ritēja pār vaigiem. Brīdi viņš pieķērās Obraienam kā bērns, un smagā roka ap pleciem viņu savādi nomierināja. Viņš juta, ka Obraiens ir viņa aizstāvis, ka sāpes ceļas no ārienes, no kāda cita avota, un ka Obraiens viņu no tām glābs.

- Jums grūta galva, Vinston, - Obraiens laipni sacīja.

Ko lai daru? - viņš šļupstēja. - Kā lai neredzu, kas man acu priekšā? Divi un divi ir četri.

Reizēm, Vinston. Bet reizēm pieci. Un reizēm trīs. Dažkārt trīs, četri un pieci reizē. Jums vairāk jāpiespiežas. Nav viegli atgūt veselo saprātu.

Viņš apguldīja Vinstonu. Locekļi atkal zaudēja spēju kustēties, bet sāpes bija pārgājušas un drebuļi rimusies, pametot viņu tikai vāju un aukstu. Obraiens pamāja ar roku vīrietim baltajā uzsvārcī, kurš norises laikā bija nekustīgi stāvējis blakus. Baltsvārcis pieliecās un vērīgi ieskatījās Vinstonam acīs, ap​taustīja pulsu, pielika ausi pie krūtīm, piesita šur tur ar pirkstu, tad pamāja Obraienam ar galvu.

- Sāksim atkal, - Obraiens teica.

Sāpes iestrāvoja Vinstona ķermenī. Šautra droši vien rādīja septiņdesmit, septiņdesmit pieci. Šoreiz viņš bija aizvēris acis. Viņš zināja, ka pirksti arvien vēl ir acu priekšā un arvien vēl četri. Svarīgi bija tikai kaut kā izturēt līdz lēkmes beigām. Viņš vairs nezināja, vai kliedz vai ne. Tad sāpes atkal atlaidās.

Viņš atvēra acis. Obraiens bija pavilcis sviru atpakaļ.

Cik pirkstu, Vinston? Četri. Man liekas, četri. Ja varētu, es redzētu piecus. Es pūlos redzēt piecus.

Ko jūs vēlaties: pārliecināt mani, ka redzat piecus, vai tiešām tos re​dzēt?

Tos tiešām redzēt.

Turpināsim, - sacīja Obraiens.

Varbūt šautra nu rādīja astoņdesmit-deviņdesmit. Vinstons tikai ar pārtraukumiem atcerējās, kāpēc cieš šīs mokas. Aiz viņa samiegtajiem plakstiem vesels mežs pirkstu kustējās it kā dejā, vīdamies uz iekšu un āru, cits aiz cita pazuzdami un atkal parādīdamies. Viņš mēģināja tos skaitīt, lai gan vairs neapjēdza, kāpēc to dara. Viņš tikai zināja, ka nav iespējams tos izskaitīt un ka tam par iemeslu ir skaitļu "četri" un "pieci" noslēpumainā vienādība. Sāpes atkal mitējās. Atvēris acis, viņš arvien vēl redzēja to pašu.

Neskaitāmus pirkstus kā kustīgus kokus, kas krustodamies ņirbēja viņam garām abos virzienos. Viņš atkal aizvēra acis.

Cik pirkstu esmu pacēlis, Vinston?

Nezinu. Nezinu. Ja jūs to vēl atkārtosiet, jūs mani nogalināsiet. Četri, pieci, seši - goda vārds, nezinu.

Jau labāk, - Obraiens noteica.

Vinstona rokā iedūrās adata. Gandrīz tajā pašā mirklī viņa ķermenī ieplūda svētlaimīgs, dziedinošs siltums. Mokas jau bija pa pusei aizmirstas. Viņš atvēra acis un pateicīgi paskatījās Obraienā. Redzot plato, grumbaino, tik neglīto un gudro seju, viņam aptecējās sirds. Ja būtu varējis pakustēties, viņš būtu izstiepis roku un uzlicis to uz Obraienā elkoņa. Nekad viņš nebija Obrai-enu tik ļoti mīlējis kā šajā mirklī un ne tikai tāpēc vien, ka Obraiens darījis galu mokām. Bija atmodusies senā sajūta, ka būtībā nav svarīgi, ka Obraiens ir draugs vai ienaidnieks. Obraiens bija cilvēks, ar ko varēja runāt. Varbūt viņš nemaz negribēja, lai viņu mīl, tikai saprot. Obraiens bija Vinstonu spīdzinājis līdz ārprāta robežai un drīz vien tas bija skaidri zināms - sūtīs nāvē. Tas bija gluži vienalga. Savā ziņā tas bija kas dziļāks par draudzību: viņi bija tuvinieki; kaut kur, lai arī viņi neko tieši vārdos neizteiktu, bija vieta, kur viņi varēja satikties un runāt. Obraiens raudzījās lejup Vinstonā ar tādu izteiksmi, kas lika noprast, ka tā pati doma varēja būt arī viņam prātā. Tad viņš ierunājās vieglā, parastā sarunas tonī.

Vai zināt, kur esat, Vinston? - viņš jautāja.

Nezinu. Bet varu iedomāties. Mīlestības ministrijā.

Vai zināt, cik ilgi te jau esat?

Nezinu. Dienas, nedēļas, mēnešus - liekas, mēnešus.

Un kā jūs domājat, kādēļ mēs cilvēkus vedam šurp?

Lai piespiestu atzīties.

Nē, tas nav īstais iemesls. Miniet vēl.

Lai sodītu.

Nē! - Obraiens iesaucās. Viņa balss bija ārkārtīgi pārvērtusies, seja pēkšņi kļuvusi barga un degsmes pilna. - Nē! Ne tādēļ, lai jums izspiestu atzīšanos, ne arī, lai jūs sodītu. Vai man jums jāsaka, kādēļ esam jūs te atveduši? Lai jūs izārstētu! Lai dziedinātu jūsu prātu! Vai saprotat, Vinston, ka neviens, ko atvedam šurp, no mūsu rokām neaiziet neizdziedināts? Mums nerūp muļķīgie noziegumi, ko esat izdarījuši. Par atklātu darbību partija neinteresējas; mums rūp tikai domas. Savus ienaidniekus mēs ne tikvien iznī​cinām, mēs tos pāraudzinām. Vai saprotat, ko ar to gribu teikt?

Viņš noliecās pār Vinstonu. Šādā tuvumā viņa seja izskatījās milzīga un, no apakšas raugoties, derdzīgi neglīta. Vēl vairāk - tā pauda aizrautību, neprātīgu saspringumu. Vinstonam saplaka sirds. Ja būtu iespējams, viņš paslēptos dziļāk guļvietā. Viņš bija pārliecināts, ka Obraiens gluži neviļus atkal pagriezīs sviru. Taču Obraiens tajā pašā brīdī novērsās. Viņš pagājās uz priekšu un atpakaļ, tad mierīgāk turpināja: - Pirmkārt, jums jāzina, ka šajā vietā nerodas mocekļi. Jūs būsiet lasījis par reliģiskām vajāšanām pagātnē. Viduslaikos bija inkvizīcija. Tā beidzās ar neveiksmi. Tā gribēja izskaust ķecerību, bet beigās tikai padarīja to mūžīgu. Jo katra uz sārta sadedzināta ķecera vietā radās tūkstošiem citu. Kāpēc tas tā bija? Tāpēc, ka inkvizīcija savus ienaidniekus nogalināja atklāti, turklāt nogalināja, pirms tie vēl nebija grēkus nožēlojuši; patiesību sakot, nogalināja tieši tāpēc, ka tie nenožēloja grēkus. Cilvēki mira, tāpēc ka negribēja atteikties no savas pārliecības. Dabiski, visa slava bija upuriem un viss kauns - inkvizitoriem, kas tos sadedzināja. Vēlāk, divdesmitajā gadsimtā, bija tā saucamās totalitārās iekārtas. Bija vācu

nacionālsociālisti un krievu komunisti. Krievi atkritējus vajāja vēl nežēlīgāk, nekā savā laikā bija vajājusi inkvizīcija. Un viņi iedomājās, ka esot mācījušies no pagātnes kļūdām; vismaz tik daudz viņi zināja, ka nav jārada mocekļi. Iekams viņi upurus nodeva atklātai tiesāšanai, viņi tīšām lika tiem iznīcināt savu cieņu. Viņi tos nogurdināja ar spīdzināšanu un vientulību, līdz tie kļuva nicināmi un verdziski padevīgi, šie nožēlojamie atzinās visā, ko no tiem prasīja, nomelnoja paši sevi visneķītrākajā veidā, apsūdzēja cits citu un slēpās cits aiz cita, smilkstēdami pēc žēlastības. Tomēr jau pēc dažiem gadiem tas pats sākās no jauna. Mirušie bija kļuvuši mocekļi, viņu gļēvā zemošanās bija aizmirsta. Atkal jājautā: kāpēc tas tā bija? Galvenokārt tāpēc, ka atzīšanās bija acīm redzami izspiesta un nepatiesa. Mēs tādas kļūdas nepieļaujam. Šeit visas atzīšanās ir labprātīgas. Mēs tās padarām labprātīgas. Un, galvenais, mēs neļaujam mirušajiem sacelties pret mums. Jums jābeidz domāt, ka nākamās paaudzes jūs atriebs, Vinston.

Nākamās paaudzes par jums neko nezinās. Jūs būsiet gluži vienkārši izmests no vēstures straumes. Mēs jūs pārvērtīsim tvaikos un izkūpināsim stratosfērā. No jums nepaliks pāri nekas: nedz vārds sarakstos, nedz atmiņa dzīvās smadzenēs. Jūs būsiet iznīcināts tiklab pagātnē, kā nākotnē. Jūs nekad nebūsiet dzīvojis.

"Kāpēc tad jāpūlas un mani jāspīdzina?" Vinstons acumirkļa sarūgtinājumā nodomāja. Obraiens apstājās, it kā Vinstons šo domu būtu izteicis balsī. Viņa platā, neglītā seja pienāca tuvāk un acis piemiedzas.

Jūs domājat, - viņš sacīja, - ja jau mēs gribam jūs tik pilnīgi iznīcināt, ka tam, ko sakāt vai darāt, nebūs it nekādas nozīmes, kāpēc tad mums vispārīgi jāpūlas un jūs vēl jāspīdzina? Jūs tā domājat, vai ne?

Jā, - Vinstons atteica.

Obraiens pasmīnēja. - Jūs esat mezgls gludā audumā, Vinston. Jūs esat traips, kas jānoslauka. Vai es jums nupat vēl neskaidroju, ka mēs esam citādi nekā senākie vajātāji? Mēs neapmierināmies ar piespiedu paklausību vai pat visnožēlojamāko padevību. Kad jūs mums beidzot padosieties, jums tas jādara aiz brīvas gribas. Mēs partijas atkritēju neiznīcinām tāpēc, ka tas mums pretojas; kamēr tas mums pretojas, mēs viņu vispār neiznīcinām. Mēs viņu atgriežam, uzvaram viņa dziļāko "es", viņu pārveidojam. Mēs no viņa izsvēpējam visu ļaunumu un visas ilūzijas; mēs viņu pārvedam savā pusē nevis šķietami, bet patiesi, ar sirdi un dvēseli. Mēs viņu padarām par vienu no mums, iekams iznīcinām. Mēs nevaram paciest, ka kaut kur pasaulē ir maldīga doma, lai cik tā būtu slepena un nevarīga. Pat nāves mirklī mēs nedrīkstam pieļaut nekādas novirzes. Senos laikos ķeceris kāpa uz sārta, arvien vēl būdams ķeceris, savu ķecerību sludinādams, caur to ielīksmots. Pat krievu tīrīšanas upuris, iedams pa gaiteni un gaidīdams lodi, savā galvaskausā varēja nest dumpību. Turpretī mēs smadzenes iepriekš iztīrām un tikai tad izšķaidām. Veco despotiju bauslis bija: "Tev nebūs." Totalitāro iekārtu bauslis bija: "Tev būs." Mūsu bauslis ir: "Tu esi."

Neviens, ko atvedam šajā vietā, nekad vairs nesaceļas pret mums. Visi tiek šķīstīti. Pat tos trīs nožēlojamos nodevējus, kuru nevainīgumam jūs kādreiz ticējāt, - Džonsu, Āronsonu un Raterfordu - mēs beigās padarījām melnus un maziņus. Es pats piedalījos viņu pratināšanā. Redzēju, kā viņu pretspars pamazām saplaka, kā viņi šņukstēja, rāpoja uz ceļiem, raudāja - beidzot nevis aiz sāpēm vai bailēm, bet patiesā nožēlā. Kad mēs bijām tikuši galā, no viņiem bija atlikuši vienīgi kauli un āda. Viņos vairs nebija nekā, tikai padarītā nožēla un mīlestība uz Lielo Brāli. Tiešām aizkustināja, kā viņi to beidzot mīlēja. Viņi lūdzās, lai viņus nošaujot drīzāk, lai viņi varētu mirt ar skaidrām sirdīm.

Obraiena balss bija kļuvusi gandrīz sapņaina. Sejā arvien vēl kaisa dedzība, neprātīga aizrautība.

"Viņš neizliekas," Vinstons nodomāja, "viņš nav liekulis, viņš tic ik vārdam, ko saka." Visvairāk Vinstonu nomāca viņa paša mazvērtības apziņa. Viņš noskatījās, kā druknais, tomēr veiklais stāvs kustas šurp un turp, gan ienākdams redzeslokā, gan iziedams no tā. Obraiens bija visādā ziņā par viņu pārāka būtne.

Nebija nevienas domas, kas kādreiz bija radusies vai varētu rasties viņa prātā, ko Obraiens jau sen nebūtu iepazinis, pārbaudījis un atmetis. Viņa prāts ietvēra sevī Vinstona prātu. Bet kā gan tādā gadījumā Obraiens varēja būt jucis? Viņam, Vinstonam, jābūt jukušam. Obraiens apstājās un palūkojās lejup. Viņa balss atkal bija kļuvusi barga.

- Neiedomājieties, Vinston, ka jūs sevi glābsiet, lai cik pilnīgi mums padotos. Netaupa nevienu, kas reiz nomaldījies neceļos. Pat ja mēs jums ļautu nodzīvot savu dabisko mūžu, jūs tomēr mums nekur neizbēgtu. Tas, kas ar jums te notiek, ir uz visiem laikiem. To lieciet vērā jau iepriekš. Mēs jūs notrieksim tik zemu, ka jūs nekad vairs nepiecelsieties. Jūs šeit zaudēsiet kaut ko tādu, ko nekad vairs neatgūsiet, lai arī dzīvotu tūkstoš gadu. Jums nekad vairs nebūs parasto cilvēcisko jūtu. Viss jūsu dvēselē būs miris. Jūs nekad vairs nespēsiet just mīlestību, draudzību, dzīvesprieku, smieklu līksmi, ziņkārību, drosmi vai neatkarību. Jūs būsiet iekšēji tukšs, ar cauru vidu. Mēs jūs izspiedīsim tukšu un tad piepildīsim ar sevi.

Viņš apklusa un pamāja vīram baltajā uzsvārcī. Vinstons juta, ka viņam pie pakauša piebīda kādu smagu aparāta daļu. Obraiens bija apsēdies blakus gultai, tā ka viņa seja bija gandrīz vienā līmenī ar Vinstona seju.

- Trīs tūkstoši, - viņš pāri Vinstona galvai teica vīram baltajā uzsvārcī. Vinstona deniņiem piekļāvās divi mīksti spilventiņi, kas likās tādi kā pamitri. Viņam saplaka drosme. Tuvojās mokas, jauna veida mokas. Obraiens laipni, it kā mierinot uzlika roku uz viņa rokas.

- Šoreiz nesāpēs, - viņš teica. - Skatieties taisni man acīs! Šajā mirklī notika graujošs sprādziens vai kaut kas līdzīgs sprādzienam, lai gan viņš nezināja, vai to pavada troksnis. Neapšaubāmi bija apžilbinošs gaismas uzliesmojums. Vinstons nejuta sāpju, tikai pilnīgu spēku zudumu. Lai gan viņš jau gulēja uz muguras, bija tāda sajūta, it kā būtu nogāzts gar zemi. Briesmīgs bezsāpju trieciens bija viņu it kā izplājis. Arī galvā kaut kas bija noticis. Kad acis atguva redzi, viņš atcerējās, kas ir un kur atrodas, un pazina arī seju, kas raudzījās viņa sejā; bet kaut kur bija radies liels tukšums, it kā smadzenēs būtu izrauts gabals.

- Tas nebūs ilgi, - Obraiens sacīja. - Skatieties man acīs! Ar ko Okeānija karo?

Vinstons domāja. Viņš zināja, ko nozīmē Okeānija un ka viņš pats ir Okeānijas pilsonis. Viņš atcerējās arī Eirāziju un Austrumāziju; bet, kas ar ko karo, viņš nezināja. Viņš nemaz nezināja, ka ir karš.

- Neatceros.

- Okeānija karo ar Austrumāziju. Vai tagad to atceraties? -Jā.

- Okeānija vienmēr ir karojusi ar Austrumāziju. Kopš jūsu dzimšanas, kopš partijas nodibināšanas, kopš vēstures sākuma vienmēr bez pārtraukuma bijis karš, viens un tas pats karš. Vai atceraties?

-Jā.

- Pirms vienpadsmit gadiem jūs izdomājāt pasaciņu par trim vīriem, kas sodīti ar nāvi par nodevību.

Jūs iedomājāties, ka esat redzējis fotogrāfiju, kas pierāda viņu nevainīgumu. Tāds uzņēmums nekad nav bijis. Jūs to izdomājāt un vēlāk pats sākāt tam ticēt. Tagad jūs atceraties tieši to mirkli, kad jūs to izdomājāt. Vai atminat?

-Jā.

- Nupat pacēlu un jums rādīju savas rokas pirkstus. Jus redzējāt piecus pirkstus. Vai atceraties?

-Jā. īkšķi uz iekšu ieliecis, Obraiens pacēla kreisās rokas pirkstus.

- Te ir pieci pirksti. Vai redzat piecus pirkstus? -Jā.

Un Vinstons tos redzēja, vienu gaistošu mirkli, iekams viņa prātā mainījās aina, viņš redzēja piecus pirkstus bez kāda kropluma. Tas viss atkal kļuva normāli, un atkal reizē uzbruka agrākās bailes, naids un apstulbums. Tāds bija bijis dzidras skaidrības mirklis - viņš nezināja, vai tas ildzis trīsdesmit sekundes vai ilgāk, - kad ikkatrs Obraiena teikums bija aizpildījis kādu tukšu vietu un kļuvis neapšaubāma patiesība un kad divi un divi varēja būt tikpat labi trīs, kā pieci, ja būtu vajadzīgs. Tas bija izdzisis, Obraienam roku nolaižot; lai gan viņš to vairs nevarēja atsaukt, viņš to atcerējās, kā cilvēks skaidri atceras kādu senu sava mūža posmu, kad tas īstenībā bijis cita persona.

Tagad redzat, ka tas vismaz ir iespējams, - Obraiens sacīja.

Jā, - Vinstons atbildēja.

Obraiens apmierināts piecēlās. Vinstons redzēja, ka pa kreisi vīrs baltajā uzsvārcī nolauž galu stikla

ampulai un ievelk tās saturu šļircē. Obraiens smaidīdams pagriezās pret Vinstonu. Gandrīz kā senāk viņš pabīdīja brilles augstāk.

Vai atceraties, jūs rakstījāt dienasgrāmatā, - viņš ieminējās, - ka neesot svarīgi, vai esmu draugs vai ienaidnieks, jo es esot cilvēks, kas jūs saprotot un ar ko varot runāt? Jums bija taisnība. Man prieks ar jums runāt. Jūsu prāts man patīk. Tas ļoti atgādina manu prātu, tikai ar to starpību, ka jūsu prāts ir gaužām vājš. Iekams beidzam seansu, ja gribat, varat man uzdot dažus jautā​jumus.

Vai drīkstu jautāt, ko vēlos?

Ko vien vēlaties. - Viņš redzēja, ka Vinstons skatās uz skaitļu ripu. - Tā ir atvienota. Kāds ir jūsu pirmais jautājums?

Ko jūs izdarījāt ar Džūliju? - Vinstons jautāja.

Obraiens atkal pasmaidīja. - Viņa jūs nodeva, Vinston. Nevilcinoties un pilnīgi. Reti esmu redzējis kādu pārnākam mūsu pusē tik vienkārši. Diezin vai jūs viņu vairs pazītu, ja redzētu. Viņai izdedzināts viss - dumpība, nici​nāšana, kaisle, neķītrās domas. Tā bija pilnīga atgriešanās, klasisks piemērs.

- Vai jūs viņu spīdzinājāt?

Uz to Obraiens neatbildēja. - Nākamais jautājums, - viņš sacīja.

Vai Lielais Brālis eksistē?

Protams, eksistē. Partija eksistē. Lielais Brālis ir partijas iemiesojums.

Vai viņš eksistē tādā pašā veidā, kā eksistēju es?

Jūs neeksistējat, - sacīja Obraiens.

Vinstonam atkal uzbruka nevarības jutoņa. Viņš zināja vai varēja iedomāties pamatojumus, kas pierādīja, ka viņš neeksistē, bet tie bija absurds, tikai vārdu spēle. Vai atzinums "jūs neeksistējat" pats jau nesatur loģisku absurdu? Bet ko līdzētu to teikt? Viņš sarāvās, iedomājoties neatspēkojamos, pārdabiskos argumentus, ar kuriem Obraiens viņu satriektu.

Es domāju, ka eksistēju, - viņš gurdeni izteica. - Apzinos, kas esmu. Esmu dzimis un miršu. Man ir rokas un kājas. Aizņemu zināmu vietu telpā. Neviens cits ciets priekšmets nevar tai pašā laikā aizņemt šo vietu. Vai Lie​lais Brālis eksistē šādā nozīmē?

Tas nav svarīgi. Viņš eksistē.

Vai Lielais Brālis kādreiz nomirs?

Protams, ne. Kā viņš varētu nomirt? Nākamais jautājums.

Vai Brālība pastāv?

To jūs, Vinston, nekad neuzzināsiet. Ja mēs jūs palaistu vaļā, kad būsim tikuši ar jums galā, un jūs nodzīvotu līdz deviņdesmit gadu vecumam, arī tad jūs nekad nezinātu, vai atbilde uz šo jautājumu ir "jā" vai "nē". Kamēr vien dzīvosiet, tā jūsu prātam paliks neatminama mīkla.

Vinstons gulēja un klusēja. Krūtis viņam cilājās mazliet ātrāk. Viņš arvien vēl nebija izteicis jautājumu, kas pats pirmais bija ienācis prātā. Viņam tas bija jājautā, tomēr bija tā, it kā mēle liegtos to izteikt. Obraiena sejā pavīdēja tāds kā uzjautrinājums. Pat brilles likās pazibam ironiski. "Viņš zina," Vinstons nodomāja, "viņš zina, ko jautāšu!" Tā domājot, vārdi viņam izspruka paši: - Kas ir 101. istabā?

Obraiena sejas izteiksme nepārvērtās. Viņš atteica dzedri: -Jūs zināt, kas ir 101. istabā, Vinston. Visi zina, kas ir 101. istabā.

Viņš pacēla pirkstu un pamāja vīram baltajā uzsvārcī. Acīmredzot seanss bija galā. Vinstonam rokā iedūrās adata. Gandrīz tajā pašā mirklī viņš iegrima dziļā miegā.

III - Jūsu atveseļošanās iedalāma trijās stadijās, - Obraiens sacīja. - Vispirms mācīšanās, tad saprašana

un beidzot pieņemšana. Jums laiks pāriet otrā stadijā.

Kā vienmēr, Vinstons gulēja augšpēdu. Taču šoreiz siksnas bija vaļīgākas. Tās viņu arvien vēl turēja pie guļvietas, bet viņš varēja mazliet pakustināt ceļus, pagriezt galvu uz vienu vai otru pusi un līdz elkoņiem palocīt rokas. Arī skaitļu ripa viņu vairs tā nešausmināja. Viņš varēja izvairīties no pēkšņajām sāpēm, ja vien laikā apķērās; sviru Obraiens pavilka tikai tad, kad Vinstons runāja ļoti muļķīgi. Reizēm pagāja vesels seanss, un skaitļu ripu nemaz neizmantoja. Viņš neatcerējās, cik seansu jau pārcietis. Likās, procedūra ilga nenoteicamu laiku - varbūt vairākas nedēļas -, un seansu starpbrīži tikpat labi varēja būt veselas dienas kā dažas stundas.

- Te guļot, - Obraiens turpināja, - jūs bieži esat domājis - un pat man jautājis -, kāpēc Mīlestības ministrija jums ziedo tik daudz laika un pūļu. Un, kad bijāt brīvs, jūs būtībā lauzījāt galvu par to pašu jautājumu. Jūs spējat aptvert tās sabiedrības, kurā dzīvojat, mehānisko struktūru, bet ne tās dziļākos motīvus. Vai atceraties, ka dienasgrāmatā rakstījāt: "Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc." Tobrīd, kad domājāt par šo "kāpēc?", jūs šaubījāties par savu veselo saprātu. Jūs izlasījāt Grāmatu - Goldsteina grāmatu - vai vismaz dažas tās daļas. Vai tā jums pateica kaut ko tādu, ko vēl nezinājāt?

- Vai jūs arī esat to lasījis? - Vinstons iejautājās.

- Esmu to sarakstījis. Tas ir, piedalījies tās sarakstīšanā. Jūs jau zināt, ka nevienu grāmatu nesaraksta individuāli.

- Vai tas, kas tur rakstīts, ir tiesa?

- Kā apraksts, jā. Programma, ko tā izklāsta, ir absurda. Slepenā zināšanu krāšana - pakāpeniska izglītības apgūšana - beidzot proletariāta sacelšanās -partijas gāšana. Jūs jau pats paredzējāt, ka tāds būs secinājums. Tās visas ir muļķības. Proletārieši nekad nesacelsies - ne pēc tūkstošiem, ne miljoniem gadu.

Viņi to nespēj. Iemesls man jums nav jāsaka: jūs to jau zināt. Ja kādreiz esat lolojis sapņus par bruņotu sacelšanos, jums tie jāatmet. Nav veida, kā partiju varētu gāzt. Partijas likums ir - valdīt mūžīgi.

Pieņemiet to par savu domu izejas punktu!

Viņš pienāca tuvāk pie gultas. - Mūžīgi! - viņš atkārtoja. - Un tagad atgriezīsimies pie jautājuma "kā" un "kāpēc". Jūs ļoti labi saprotat, kā partija patur varu. Tagad sakiet man - kāpēc mēs pieķeramies varai?

Kāds ir jūsu uzskats? Kāpēc mēs gribam varu? Nu, runājiet, - viņš piebilda, kad Vinstons klusēja.

Taču Vinstons vēl dažas minūtes neko neteica. Viņu bija pārņēmusi nevarība. Vieglais, neprātīgais jūsmas mirdzums atkal vīdēja Obraiena sejā. Viņš jau iepriekš zināja, ko Obraiens teiks: partija tiecas pēc varas nevis savā, bet tikai vairuma labā; tā tiecas pēc varas tāpēc, ka cilvēki galvenokārt ir vārgi, gļēvi radījumi, kas nespēj paciest brīvību, neuzdrīkstas skatīties patiesībai acīs, tāpēc citiem, par tiem stiprākiem, tie vienmēr jāvalda un sistemātiski jāmaldina; cilvēcei jāizvēlas vai nu brīvība, vai laime, un cilvēces lielākajai tiesai laime noderīgāka nekā brīvība; partija ir mūžīga vārgo aizstāve, pašaizliedzīga sekta, kas dara ļaunu, lai reiz nāktu labs, ziedo savu laimi citu labā. "Visbriesmīgākais," Vinstons nodomāja, "ka es tam ticēšu, ja viņš tā teiks." To jau varēja viņam no acīm nolasīt. Obraiens zināja visu.

Tūkstoškārt labāk nekā Vinstons viņš zināja, kāda pasaule ir īstenībā, kādā pagrimumā dzīvo ļaužu masas un ar kādiem meliem un varmācībām partija tās tādā stāvoklī tur. Viņš visu to bija sapratis, apsvēris, un tomēr tas neko negrozīja: pēdējais mērķis attaisnoja visu. "Ko lai iesāk pret ārprātīgo, kas gudrāks par tevi, kas mierīgi noklausās tavos iebildumos un tad tikpat stūrgalvīgi paliek pie sava ārprāta?" Vinstons domāja.

- Jūs mūs valdāt mūsu pašu labā, - viņš vārgi izteica. - Jūs domājat, ka cilvēki nespēj paši pār sevi valdīt, tāpēc...

Viņš satrūkās un gandrīz iekliedzās. Caur viņa ķermeni izšāvās svelošas sāpes. Obraiens bija pabīdījis sviru līdz 35.

- Tas bija muļķīgi, Vinston, tiešām muļķīgi! - viņš sacīja. - Jums vajadzētu gan zināt labāk un nerunāt tādas blēņas.

Viņš pavilka sviru atpakaļ un turpināja:

- Nu, es jums pateikšu atbildi uz savu jautājumu. Tā ir šāda. Partija tiecas pēc varas tikai pati savā labā. Citu labums mums nerūp; mūs interesē tikai vara. Ne mums rūp bagātība, ne greznība, ne ilgs mūžs, ne laime; tikai vara, tīra vara. Ko nozīmē tīra vara, to tūliņ sapratīsiet. Mēs atšķiramies no visām pagātnes oligarhijām tajā ziņā, ka apzināmies, ko darām. Visi citi, pat tie, kuri mums līdzinājās, bija gļēvuļi un liekuļi. Vācu nacionālsociālisti un krievu komunisti mums ļoti pietuvojās savās metodēs, bet viņiem nekad nepietika drosmes atzīt savus motīvus. Viņi izlikās un varbūt pat ticēja, ka varu sagrābuši negribot un uz ierobežotu laiku un ka turpat aiz stūra ir paradīze, kur visi cilvēki būs brīvi un vienlīdzīgi. Mēs tādi neesam. Mēs zinām, ka neviens nesagrābj varu nolūkā no tās atteikties. Vara nav līdzeklis; tā ir mērķis.

Diktatūru nenodibina, lai nosargātu revolūciju; revolūciju gan izraisa, lai nosargātu diktatūru. Vajāšanas nolūks ir vajāšana. Spīdzināšanas nolūks ir spīdzināšana. Varas mērķis ir vara. Vai tagad sākat mani saprast?

Kā jau iepriekš, Vinstonu pārsteidza Obraiena gurdenā izteiksme. Viņa seja bija barga, tukla un neglīta, bet tā pauda gudrību un it kā apvaldītu degsmi, un Vinstons tās priekšā jutās nevarīgs. Tomēr tā bija nogurusi, zem acīm bija maisiņi, uz vaigiem āda vaļīgi nokarājās. Obraiens noliecās pār viņu, tīši viņam tuvinādams savītušo seju.

- Jūs domājat, ka mana seja ir veca un nogurusi, - viņš sacīja. - Jūs domājat, ka es gan runāju par varu, taču nespēju aizkavēt pat sava ķermeņa sabrukumu. Vai varat saprast, Vinston, ka indivīds ir tikai šūna? Sūnas pa​gurums ir organisma spēks. Vai jūs mirstat, kad apgriežat pirkstiem nagus?

Viņš novērsās no Vinstona guļvietas un, vienu roku kabatā iebāzis, atkal sāka staigāt šurp un turp.

- Mēs esam varas priesteri, - viņš sacīja. - Dievs ir vara. Bet pašlaik vara jūsu izpratnē ir tikai vārds. Jums laiks apjēgt, ko vara nozīmē. Vispirms jums jāzina, ka vara ir kolektīva. Indivīdam vara pieder tikai tādā mērā, kādā tas beidz pastāvēt kā indivīds. Jūs zināt partijas saukli: "Brīvība ir verdzība." Vai jums kādreiz ienācis prātā, ka to var apgriezt? Verdzība ir brīvība. Viens -brīvs - cilvēks vienmēr zaudē cīņu. Tam tā jābūt, jo ikviens indivīds nolemts nāvei, kas ir lielākā no visām neveiksmēm.

Bet, ja viņš spēj pilnīgi un galīgi pakļauties, ja spēj izbēgt no sava "es", ja spēj saplūst ar partiju tā, ka pats ir partija, tad viņš ir visspēcīgs un nemirstīgs. Otrkārt, jums jāsaprot, ka vara ir vara pār cilvēkiem.

Pār viņu miesu - bet vēl vairāk pār viņu garu. Vara pār matēriju - ārējo realitāti, kā jūs to sauktu, - nav svarīga. Mūsu vara pār matēriju jau ir absolūta.

Uz mirkli Vinstons aizmirsa skaitļu ripu. Viņš spēji sakustējās, lai pieceltos sēdus, bet tikai sāpīgi izgrieza locītavas.

- Bet kā jūs varat pārvaldīt matēriju? - viņš iesaucās. - Jūs nepārvaldāt pat klimatu vai ķermeņu savstarpējo pievilkšanos. Un vēl ir slimības, sāpes, nāve...

Obraiens viņu apklusināja ar rokas mājienu. – Mēs pārvaldām matēriju tāpēc, ka pārvaldām prātu. īstenība, reālā pasaule ir galvaskausā. Jūs mācīsieties pakāpeniski, Vinston. Nav nekā, ko mēs nevarētu.

Neredzamība, lidošana - ko vien gribat. Es varētu pacelties gaisā kā ziepju burbulis, ja vien vēlētos. Es nevēlos, tāpēc ka partija to nevēlas. Jums jātiek vaļā no šiem deviņpadsmitā gadsimta uzskatiem par dabas likumiem. Mēs dabai dodam likumus.

Nedodat vis! Jūs pat nepārvaldāt šo planētu. Kā tad paliek ar Eirāziju un Austrumāziju? Jūs vēl neesat tās iekarojuši.

Nav svarīgi. Mēs tās iekarosim, kad gribēsim. Un, ja arī neiekarotu, kas par to? Mēs tās varam izslēgt no eksistences. Okeānija ir pasaule.

Bet pasaule pati ir tikai puteklītis. Un cilvēks ir niecīgs - nevarīgs! Cik tam vispār ilgs mūžs?

Miljoniem gadu Zeme bijusi neapdzīvota.

Muļķības. Zeme ir tikpat veca kā mēs, ne vecāka. Kā tā varētu būt vecāka? Nekas cits neeksistē, vienīgi cilvēka apziņa.

Bet klintis pilnas izmirušu dzīvnieku kauliem - mamuti, mastodonti un milzu rāpuļi dzīvojuši jau sen pirms cilvēka parādīšanās.

Vai esat kādreiz šos kaulus redzējis, Vinston? Skaidrs, ka ne. To iz​gudrojuši deviņpadsmitā gadsimta biologi. Pirms cilvēka nebija nekā. Pēc cilvēka, ja tas kādreiz iznīktu, nebūs nekā. Ārpus cilvēka nav nekā.

Bet viss universs ir ārpus mums. Paskatieties uz zvaigznēm! Dažas starp tām ir miljoniem gaismas gadu attālumā no Zemes. Mēs tās nemūžam neaizsniegsim.

Kas ir zvaigznes? - Obraiens vienaldzīgi atvaicāja. - Uguntiņas dažu kilometru atstatumā. Mēs varētu tās aizsniegt, ja gribētu. Vai ari mēs varētu tās izdzēst. Zeme ir pasaules visuma centrs, Saule un zvaigznes riņķo tai apkārt.

Vinstons atkal drebelīgi sakustējās. Šoreiz viņš neko neteica. Obraiens turpināja, it kā atbildot uz izteiktu iebildumu: - Protams, atsevišķos gadījumos tas tā nav. Vai nu navigācijā, vai Saules aptumsumu noteicot, mums bieži izdevīgāk pieņemt, ka Zeme griežas ap Sauli un ka zvaigznes ir miljoniem kilometru no Zemes. Bet kas par to? Vai domājat, ka mēs nespējam radīt divējādu astronomijas sistēmu? Zvaigznes var būt tuvu vai tālu, kā mums kuru reizi vajag. Vai domājat, ka mūsu matemātiķiem tas nav pa spēkam? Vai esat aizmirsis dubultdomu?

Vinstons ierāvās atpakaļ guļvietā. Lai viņš teiktu ko teikdams, ātra atbilde viņu trāpīja kā policista gumijas rundziņa. Un tomēr viņš zināja - zināja, ka viņam ir taisnība. Uzskats, ka nekas neeksistē ārpus cilvēka prāta, droši vien ir apgāžams. Vai jau sen nav pierādīts, ka tā ir maldīga mācība? Tai pat ir īpašs vārds, ko viņš piemirsis. Obraiena lūpu kaktiņos ievilkās viegls smīns; viņš atkal pavērās lejup Vinstonā.

- Vinston, es jums jau teicu, - viņš atsāka, - metafizika nav jūsu stiprā puse. Vārds, ko pūlaties atcerēties, ir solipsisms. Bet jūs maldāties. Šis te nav solipsisms. Ja vēlaties, kolektīvs solipsisms. Taču tas ir pavisam kas cits; patiesībā tiešais pretstats. Tā ir novirzīšanās no temata, - viņš citādā noskaņā piebilda. - īstā vara,, tā vara, par ko mums jācīnās dienu un nakti, nav vara pār lietām, bet pār cilvēkiem.

- Viņš mirkli klusēja un izskatījās kā skolotājs, kas iztaujā apdāvinātu skolnieku. - Kā cilvēks var iegūt varu pār otru cilvēku, Vinston?

Vinstons apdomājās. - Liekot tam ciest, - viņš atbildēja.

- Gluži pareizi. Liekot tam ciest. Ar paklausību vien nepietiek. Ja tas necieš, kā jūs varat zināt, ka tas paklausa jūsu gribai, nevis pats savai? Vara nozīmē uzspiest mokas un pazemojumus. Vara ir spēja saraustīt cilvēku dvēseles gabalos un salikt tās par jaunu pēc sava prāta. Vai nu sākat ieskatīt, kādu pasauli mēs radām? Tā ir tiešs pretstats muļķīgajām hēdonistu utopijām, ko iztēlojās vecie reformatori.

Baiļu, nodevības un moku pasauli, kur cilvēki samin citus un top samīti, pasauli, kas attīstoties nekļūst vis iecietīgāka, bet arvien nežēlīgāka. Progress mūsu pasaulē būs ceļš uz arvien lielākām mokām. Vecās civilizācijas apgalvoja, ka esot dibinātas uz mīlestību vai taisnīgumu. Mūsu civilizācija dibināta uz naidu.

Mūsu pasaulē nebūs citu emociju kā tikai bailes, niknums, uzvaras līksme un sevis nicināšana. Visu citu mēs iznīcināsim pilnīgi.Mēs jau noārdām domāšanas paražas, kas atlikušas no laikmeta pirms revolūcijas. Esam pārgriezuši saites starp vecākiem un bērniem, sabiedrības locekļiem, vīriešiem un sievietēm. Neviens vairs nedrīkst uzticēties sievai, bērnam vai draugam. Taču nākotnē sievu un draugu nemaz vairs nebūs. Bērnus mātēm atņems tūlīt pēc piedzimšanas, kā vistai atņem olas. Dzimumdziņa būs iznīcināta. Radīšana kļūs periodisks pienākums, formalitāte, līdzīga pārtikas kartīšu atjaunošanai.

Orgasmu mēs novērsīsim. Mūsu neirologi pie tā jau strādā. Nebūs citas uzticības kā tikai uzticība partijai.

Nebūs citas mīlestības kā tikai mīlestība pret Lielo Brāli. Nebūs smieklu, vienīgi triumfāli smiekli par sakautu ienaidnieku. Nebūs mākslas, rakstniecības, zinātnes. Kad būsim visspēcīgi, mums zinātnes vairs nevajadzēs. Nebūs atšķirības starp skaistumu un neglītumu. Vairs nebūs zinātkāres un dzīvesprieka. Visas sāncensības vēlmes būs izskaustas. Bet vienmēr - to neaizmirstiet, Vinston, -vienmēr būs varas skurbums, kas pastāvīgi pieaugs un kļūs arvien izsmalcinātāks. Vienmēr, ik mirkli būs uzvaras prieks, bauda samīt nevarīgu ienaidnieku. Ja gribat nākotnes ainu, iedomājieties zābaku, kas sabradā cilvēka seju -mūžīgi mūžam.

Viņš apklusa, it kā gaidīdams, vai Vinstons ko neteiks. Vinstons bija lūkojis ierauties atpakaļ guļvietā. Viņš neko nespēja izteikt. Sirds viņam bija kā sastingusi. Obraiens turpināja: - Un atcerieties, ka tas būs uz mūžīgiem laikiem. Vienmēr būs seja, kas jāsabradā. Vienmēr būs atkritējs, sabiedrības ienaidnieks, lai to arvien par jaunu varētu uzvarēt un pazemot. Notiks tas viss, ko esat izcietis, kopš esat mūsu rokās, un vēl daudz kas ļaunāks. Spiegošana, nodošana, apcietināšana, spīdzināšana, nāvessodi, cilvēku pazušana nekad nebeigsies. Tā būs tiklab terora, kā ari triumfa pasaule.

Jo partija būs stiprāka, jo neiecietīgāka; jo vājāka būs opozīcija, jo bargāks despotisms. Goldsteins ar savu maldīgo mācību dzīvos mūžīgi. Ik dienu, ik mirkli atkritējus pieveiks, nomelnos, liks apsmieklā, apspļaudīs - tomēr tie nekad neizmirs. Drāma, ko es ar jums tēloju septiņus gadus, atkārtosies neskaitāmas reizes, katrā paaudzē, arvien vairāk izsmalcinātākās formās. Vienmēr te būs mūsu žēlastībai atdots atkritējs, kas sāpēs kliegs, tiks salauzts, padarīts nicināms - un beigās visu no sirds nožēlos, tiks paglābts pats no sevis un labprātīgi kā tārps locīsies pie mūsu kājām. Tāda, Vinston, ir pasaule, ko mēs gatavojam.

Pasaule, kur uzvara sekos uzvarai, triumfs triumfam: bezgalīga, nebeidzama varaskāres uzjundīšana.

Redzu, jūs jau sākat saprast, kāda šī pasaule būs. Un galu galā jūs tiksiet tālāk par saprašanu. Jūs to pieņemsiet, gaidīsiet, kļūsiet tās daļa.

Vinstons bija tiktāl atguvies, ka spēja parunāt. - Jūs nevarat! - viņš izdvesa.

Ko jūs ar to gribat teikt, Vinston?

Tādu pasauli, kādu nupat attēlojāt, jūs nevarat radīt. Tā ir fantāzija. Tā nav iespējama.

Kāpēc?

Nav iespējams civilizāciju dibināt uz bailēm, naidu un cietsirdību. Tā nepastāvētu.

Kāpēc ne?

Tai trūktu dzīvotspējas. Tā sairtu. Tā beigtos pašnāvībā.

Nieki. Jums šķiet, ka ienaids nogurdinās vairāk, prasīs lielāku piepūli nekā mīlestība. Kāpēc tam tā jābūt? Un, ja arī tā būtu, kas par to? Pieņemsim, ka mēs paši vēlētos ātrāk nolietoties. Pieņemsim, ka mēs paātrināsim dzīves tempu tā, ka vecums pienāks trīsdesmit gados. Kas par to? Vai nespējat saprast, ka indivīda nāve nav nāve? Partija ir nemirstīga.

Kā parasti, šī balss Vinstonu bija pieveikusi. Vēl vairāk viņš baidījās, ka Obraiens atkal ķertos pie skaitļu ripas, ja viņš tam joprojām nepiekristu. Un tomēr viņš nespēja klusēt. Vārgi, bez pamatojumiem, tikai balstīdamies uz vārdos neizsakāmām šausmām, ko iedvesa Obraiena attēlotā aina, viņš turpināja uzbrukumu: Nezinu - un man vienalga. Kaut kā jums tas neizdosies. Kaut kā jūs piedzīvosiet neveiksmi. Dzīve jūs uzvarēs.

Mēs kontrolējam dzīvi visās plāksnēs, Vinston. Jūs iedomājaties, ka ir kaut kas, ko sauc par cilvēka dabu, kas sacelsies pret to, ko darām, vērsīsies pret mums. Bet mēs radām cilvēka dabu. Cilvēks ir bezgalīgi pārveidojams. Vai varbūt jūs griežaties atpakaļ pie savas vecās iedomas, ka proletārieši vai vergi sacelsies un mūs gāzīs. Izmetiet to no prāta! Tie ir nevarīgi kā lopi. Cilvēce ir partija. Visi citi atrodas ārpusē, ir nenozīmīgi.

Vienalga. Galu galā viņi jūs sakaus. Agrāk vai vēlāk viņi ieraudzīs, kas jūs esat, un saplosīs jūs gabalos.

Vai redzat kādu pierādījumu, ka tas notiek? Vai iemeslu, kāpēc tam būtu jānotiek?

Nē. Es tam ticu. Zinu, ka jūs to neizdarīsiet. Pasaules visumā ir kaut kas - kāds gars vai spēks, es nezinu, kas, - ko jūs nekad neuzvarēsiet.

- Vai jūs ticat Dievam, Vinston? -Nē.

Kas tad tas ir, šis spēks, kas mūs uzvarēs?

Nezinu. Cilvēka gars.

Un vai jūs sevi turat par cilvēku? -Jā.

Ja jūs esat cilvēks, Vinston, tad jūs esat pēdējais cilvēks. Jūsu suga ir izmirusi, mēs esam tās mantinieki. Vai saprotat, ka jūs esat viens, viens pats? Jūs esat ārpus vēstures, jūs neeksistējat. Obraiena izturēšanās mainījās, un viņš skarbāk piebilda: - Un jūs sevi turat morāli pārāku par mums ar mūsu meliem un mūsu nežēlību?

Jā, domāju, ka esmu pārāks.

Obraiens nerunāja. Runāja divas citas balsis. Pēc mirkļa Vinstons attapās, ka viena ir viņa paša balss. Kaut kur atskaņoja lenti, kur bija ierakstīta viņa saruna ar Obraienu tovakar, kad viņš bija iestājies Brālībā. Viņš dzirdēja, kā pats solījās melot, viltot dokumentus, slepkavot, veicināt narkotikas lietošanu un prostitūciju, izplatīt venēriskas slimības, šļākt vitriolu bērna sejā. Obraiens nevērīgi atmeta ar roku, it kā gribētu teikt, ka atskaņojums gandrīz lieks. Tad viņš pagrieza slēdzi - un balsis apklusa.

- Piecelieties! - viņš sacīja.

Siksnas bija pašas atraisījušās. Vinstons nolaida kājas uz grīdas un grīļo​damies piecēlās.

- Jūs esat pēdējais cilvēks, - Obraiens sacīja. - Jūs esat cilvēka gara sargs. Jūs redzēsiet, kāds esat.

Novelciet drēbes!

Vinstons atraisīja auklu, kas saturēja virsvalku. Rāvējslēdzējs jau sen bija izplēsts. Viņš neatcerējās, vai kādreiz kopš apcietināšanas bija noģērbies kails. Zem virsvalka viņa ķermeni klāja netīras, iedzeltenas lupatas, kas tikko vairs atgādināja veļu. Nometis drēbes zemē, viņš ievēroja, ka telpas otrā galā bija trijdaļu spogulis. Viņš tuvojās tam, tad spēji apstājās. Viņam neviļus izlau​zās kliedziens.

- Ejiet tālāk! - Obraiens teica. - Nostājieties starp spoguļa spārniem! Tad redzēsiet sevi arī no sāniem.

Viņš bija apstājies pēkšņā nobīlī. Viņam pretī nāca salīcis, pelēks, ģindenim līdzīgs radījums.

Drausmīgs bija jau tā izskats vien, neapzinoties, ka tas ir viņa atspulgs. Viņš piegāja spogulim tuvāk.

Salīkušā stāva dēļ galva likās uz priekšu izstiepta. Sadrūvējusies cietumnieka seja ar augstu pieri, kas saplūda kopā ar kailo pauri, acis virs līka deguna un apdauzītiem vaigu kauliem izskatījās modras un dzalkstīgas. Vaigi bija grumbaini, mute - iekritusi. Tā noteikti bija viņa seja, bet tā viņam likās vairāk pārvērtusies, nekā viņš bija iekšēji mainījies. Jūtas, ko tā pauda, nevarēja būt tās pašas, kuras viņš pārdzīvoja. Viņš bija zaudējis lielāko tiesu matu. Pirmajā mirklī likās, ka viņš ir arī nosirmojis, bet pelēka bija tikai galvas āda. Pelēku visu miesu darīja vecu, iekodušos netīrumu kārta, bālganas bija vienīgi rokas un seja. Šur tur zem netīrumiem vīdēja sarkanas rētas, un paplašināto vēnu čūla pie potītes bija izvērtusies jēlā, iekaisušā pušumā ar atkārušās ādas plūksnām. Bet visvairāk biedēja ķermeņa briesmīgais izdilums. Krūškurvis bija šaurs kā skeletam; kājas bija tik izdēdējušas, ka ceļi likās resnāki par gurniem. Nu viņš redzēja, kāpēc Obraiens gribēja, lai viņš apskata sevi no sāniem. Mugurkaula izliekums bija kļuvis dīvains. Vājie pleci bija sagumuši uz priekšu, veidojot krūšu vietā dobumu, tievais, stiegrainais kakls šķita saliekts zem galvaskausa svara. Ja nezinātu, viņš to, ko redzēja, būtu noturējis par sešdesmit gadu veca, ļaunas slimības sagrauzta cilvēka ķermeni.

- Reizēm jūs domājāt, - Obraiens ierunājās, - ka mana - iekšējās partijas biedra - seja izskatās veca un nogurusi. Ko jūs sakāt par savu?

Viņš saņēma Vinstonu aiz pleciem un pagrieza sev pretī.

- Vai nu redzat, kāds esat? - viņš sacīja. - Redzat mēslu kārtu, kas klāj visu jūsu miesu? Redzat netīrumus starp kāju pirkstiem? Redzat riebīgo, strutaino jēlumu uz kājas? Vai zināt, ka jūs smirdat kā āzis? Droši vien jūs pats to vairs nejūtat. Palūk, cik jūs esat izkāmējis! Vai redzat? Ar īkšķi un rādītājpirkstu es varu apņemt jūsu roku augšpus elkoņa. Es varētu pārlauzt jūsu kaklu kā burkānu. Vai zināt, ka esat zaudējis divdesmit piecus kilogramus, kopš atrodaties mūsu rokās? Pat mati jums izkrīt veselām saujām. Paskatieties! - Viņš pasniedzās un izplūca Vinstonam vaļīgu matu šķipsnu. - Atveriet muti! Vēl palikuši deviņi, desmit, vienpadsmit zobi. Cik jums bija, kad te ieradāties? Un arī palikušie krīt ārā no žokļiem. Paskatieties!

Viņš saņēma vienu atlikušo Vinstona priekšzobu starp spēcīgās rokas īkšķi un rādītājpirkstu.

Vinstona žoklī iedūrās asa sāpe. Obraiens bija izrāvis vaļīgo zobu ar visu sakni. Viņš to aizsvieda pāri kamerai.

-Jūs dzīvs sapūstat, - viņš noteica, - izjūkat gabalos. Kas jūs esat? Mēslu čupa. Tagad pagriezieties un atkal paskatieties spogulī! Vai redzat, kas tur stāv jums pretī? Tas ir pēdējais cilvēks. Ja jūs esat cilvēks, tad tā ir cilvēce. Varat atkal apģērbties.

Vinstons gausām, stīvām kustībām sāka ģērbties. Likās, līdz šim viņš nebija ievērojis sava ķermeņa vājumu, savu nespēku. Prātā viņam uzplaiksnīja tikai viena doma: viņš šajā vietā būs bijis ilgāk, nekā licies. Tad, kamēr viņš pūlējās uzvilkt nožēlojamās skrandas, viņam pēkšņi iesāpējās sirds par sapostīto ķermeni. Viņš vēl pats neapjēdza, ko dara, kad jau bija saļimis uz soliņa blakus guļvietai un sācis raudāt.

Viņš zināja, cik neglīts ir, cik derdzīgi vajadzēja izskatīties, kā šis kaulukambaris netīrās lupatās sēd un raud spožajā, baltajā gaismā, taču viņš nevarēja rimties. Obraiens gandrīz laipni uzlika viņam roku uz pleca.

- Tas neilgs mūžīgi, - viņš sacīja. - Jūs varat to izbeigt, kad vien vēlaties. Viss ir atkarīgs no jums paša.

-Jūs to izdarījāt! - Vinstons šņukstēja. - Jūs mani novedāt tādā stāvoklī.

- Nē, Vinston, jūs pats to izdarījāt. Jūs to pieņēmāt, kad sacēlāties pret partiju. Pirmais solis visu to jau saturēja sevī. Nav noticis nekas, ko jūs ne​būtu paredzējis.

Mirkli klusējis, viņš turpināja: - Mēs jūs sitām, Vinston. Mēs jūs salauzām. Jūs redzējāt, kāda ir jūsu miesa. Jūsu gars ir tādā pašā stāvoklī. Neticu, ka jums vēl varētu būt atlicis daudz lepnuma. Jūs esat pērts, spārdīts kājām un lamāts, jūs esat kliedzis sāpēs un valstījies uz grīdas savās asinīs un vēmekļos. Jūs esat smilkstējis un lūdzies žēlastību, jūs esat atzinies visā un nodevis visus. Vai varat iedomāties kādu pazemojumu, kas jums vēl nav bijis?

Vinstons beidza raudāt, lai gan asaras arvien vēl tecēja. Viņš paskatījās augšup uz Obraienu.

- Neesmu nodevis Džūliju, - viņš teica.

Obraiens domīgi pavērās lejup viņā. - Nē, - viņš noteica, - nē, tas tiešām tiesa. Jūs neesat nodevis Džūliju.

Vinstona sirdī atkal ieplūda dīvainā godbijība pret Obraienu; to, kā likās, nekas nespēja iznīcināt.

"Cik viņš gudrs," Vinstons domāja, "cik attapīgs!" Obraiens vienmēr saprata, ko viņam teica. Jebkurš cits būtu strupi atcirtis, ka viņš ir nodevis Džūliju. Vai tad vēl bija kas, ko tie viņam spīdzinot nebūtu izspieduši? Viņš bija izstāstījis tiem visu, ko vien par Džūliju zināja, atklājis viņas ieražas, raksturu, pagātni; līdz pēdējam sīkumam izklāstījis, kā viņi satikušies, ko viņš teicis viņai un ko viņa teikusi viņam, kā viņi ēduši melnā tirgus produktus, kā pārkāpuši laulību, kā meklējuši iespēju piedalīties sazvērestībā pret partiju, - visu. Un tomēr tādā nozīmē, kā viņš to saprata, viņš Džūliju nebija nodevis. Viņš nebija beidzis viņu mīlēt; viņa jūtas pret Džūliju arvien vēl bija tās pašas. Bez kāda paskaidrojuma Obraiens bija sapratis, ko viņš ar to gribēja teikt.

- Sakiet, - Vinstons atsāka, - vai mani drīz nošaus?

- Var paiet ilgāks laiks, - Obraiens atbildēja. - Jūs esat grūts gadījums. Bet neatmetiet cerības. Visus agrāk vai vēlāk izārstē. Beigās mēs jūs nošau​sim.

IV Viņam klājās daudz labāk. Viņš uzbarojās un kļuva ar katru dienu stiprāks, ja te varēja runāt par dienām.

Spoži baltā gaisma un džinkstošā skaņa bija tās pašas, bet kamera bija mazliet ērtāka par iepriekšējām, kur viņš bija turēts. Uz lāviņas bija spilvens un matracis, bija arī krēsls, kur sēdēt. Viņam bija atļauts nomazgāties vannā, un diezgan bieži viņš varēja skārda bļodā mazgāt seju. Deva pat siltu

ūdeni, ar ko mazgāties. Viņš bija dabūjis jaunu veļu un tīru virsvalku. Paplašinātā vēnu čūla bija ieziesta ar dziedinošu ziedi un pārsieta. Viņam bija izrauti atlikušie zobi un to vietā ielikta jauna protēze.

Laikam bija pagājušas nedēļas vai mēneši. Tagad viņš būtu varējis skaitīt stundas, ja būtu jutis vajadzību to darīt, jo ēdienu atnesa pēc noteiktiem starplaikiem. Šķita, ka ēst viņš dabūja trīs reizes divdesmit četrās stundās; lāgiem viņam gribējās zināt, vai ēst deva dienā vai naktī. Uzturs bija apbrīnojami labs, un katrs trešais bija gaļas ēdiens. Reiz viņš dabūja pat paciņu cigarešu. Sērkociņu nebija, bet nerunīgais sargs, kas atnesa ēdienu, aizdedzināja cigareti. Pirmo dūmu ievelkot, viņam kļuva nelaba dūša, bet viņš turpināja un iztika ar paciņu ilgu laiku, izsmēķēdams puscigareti pēc katras ēdienreizes.

Vinstonam bija iedota balta tāfele ar stūrī piesietu zīmuļa galu. Sākumā viņš to nelietoja. Pat nomodā viņš bija pilnīgi apātisks. Reizēm nogulēja nepakustējies no vienas ēdienreizes līdz otrai vai nu aizmidzis, vai juceklīgos sapņos iegrimis, tā ka acis atvērt likās pārāk liela piepūle. Viņš jau sen bija pieradis gulēt, spožai gaismai spīdot sejā. Tā viņu, kā likās, nemaz neietekmēja, vienīgi daži sapņi bija skaidrāki. Visu šo laiku viņš daudz sapņoja, un sapņi vienmēr bija jauki. Viņš bija Zeltainajā zemē vai arī sēdēja starp varenām, milzīgām, saules apspīdētām krāsmatām kopā ar Džūliju, ar māti, ar Obraienu neko nedarīja, tikai sēdēja piesaulē un tērzēja par patīkamām lietām. Ja viņš nomodā par kaut ko domāja, tad lielāko tiesu par saviem sapņiem. Likās, ka viņš zaudējis garīgas piepūles spēju, kopš bija aizvākts sāpju izraisītājs. Nebija garlaicīgi; viņš neilgojās ne pēc sarunām, ne izklaidēm. Pilnīgi pietika ar to, ka viņš ir viens, ka viņu nesit un nepratina, ka ir diezgan, ko ēst, un ka viņš ir no galvas līdz kājām tīrs.

Pakāpeniski viņš pierada mazāk gulēt, bet arvien vēl nejuta vēlēšanos celties no lāviņas. Gribējās tikai mierīgi gulēt un just, ka ķermenī pamazām krājas spēks. Viņš sev šur tur pieskārās, lai pārliecinātos, ka tā nav ilūzija un ka muskuļi kļūst apaļāki un āda - stingrāka. Beidzot vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņš sāk uzbaroties; gurni nu noteikti bija resnāki par ceļiem. Pēc tam viņš, sākumā ar nepatiku, sāka vingrināt ķermeni. Jau pēc neilga laika viņš, pa kameru soļojot, varēja noiet trīs kilometrus, un salīkušie pleci atliecās taisnāki. Viņš ķērās pie sarežģītākiem vingrinājumiem; pārsteigts un sapīcis viņš atklāja, ka ir lietas, ko viņš nespēj. Viņš varēja paiet tikai soļiem, nespēja noturēt ķeblīti izstieptā rokā, nevarēja nostāvēt uz vienas kājas ilgāk par acumirkli. Viņš notupās uz papēžiem un ievēroja, ka piecelties var, tikai pārvarot briesmīgas sāpes gurnos un lielos. Viņš apgūlās uz vēdera un mēģināja uz rokām pacelt savu ķermeni. Veltīgi; nevarēja ne centimetru atrauties no grīdas. Bet pēc dažām dienām - vēl dažām ēdienreizēm - viņš paveica arī to. Pienāca laiks, kad varēja pacelties sešas reizes no vietas. Viņš jau tiešām sāka lepoties ar savu ķermeni un brīžiem loloja cerību, ka arī seja atgūs parasto izskatu. Tikai pieliekot roku kailajam pakausim, viņš atcerējās grumbaino, sakritušo seju, ko bija redzējis spogulī.

Viņa gars kļuva rosīgāks. Viņš apsēdās uz lāviņas ar muguru pret sienu, tāfeli uz ceļiem, un apzinīgi ķērās pie sevis pāraudzināšanas.

Viņš bija padevies; tas bija skaidrs. Kā tagad atskārta, viņš bija jutis gata​vību padoties jau sen pirms šīs apņemšanās. Jau sākot ar mirkli, kad bija ievests Mīlestības ministrijā - jā, pat jau tajās minūtēs, kad viņi ar Džūliju bija nevarīgi stāvējuši un klausījušies, ko dzelžainā balss tālekrānā viņiem likusi darīt, viņš bija atskārtis, cik vieglprātīgs, aušīgs ir mēģinājums sacelties pret partijas varu. Tagad viņš zināja, ka domu policija septiņus gadus bija viņu vērojusi kā kukaini zem palielināmā stikla. Nebija nevienas darbības, neviena balsī izteikta vārda, ko tā nebūtu novērojusi, nevienas domas, ko tā nebūtu varējusi uzminēt. Pat bālgano putekļu krislītis uz dienasgrāmatas vāka bija rūpīgi nolikts atpakaļ. Tie viņam bija atskaņojuši ierakstus un rādījuši fotogrāfijas. Dažās no tām viņš bija redzams kopā ar Džūliju. Jā, pat...

Viņš vairs nespēja ar partiju cīnīties. Turklāt partijai ir taisnība. Citādi nevar būt: kā nemirstīgās, kolektīvās smadzenes varētu maldīties? Ar kādu ārēju mērauklu tās spriedumus var pārbaudīt? Veselais saprāts ir statistisks. Tikai jāiemācās domāt, kā viņi domā. Tikai...

Zīmulis pirkstos likās resns un neveikls. Vinstons sāka pierakstīt domas, kas ienāca prātā. Vispirms viņš neveikliem, lieliem burtiem uzrakstīja:

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA. Tad, gandrīz neapturējis roku, apakšā pierakstīja: DIVI UN DIVI IR PIECI. Taču tad nāca tādi kā apstāji. Prāts, it kā no kaut kā vairīdamies, vairs nespēja koncentrēties. Viņš zināja, kas seko uzrakstītajam, bet acumirklī nespēja to atcerēties. Kad beidzot atcerējās, tad, tikai apzinīgi domājot, varēja secināt, kas jāraksta; vārdi neradās paši no sevis. Viņš rakstīja: DIEVS IR VARA. Viņš atzina visu. Pagātne ir grozāma. Pagātne nekad nav grozīta. Okeānija karo ar Austrumāziju.

Okeānija vienmēr karojusi ar Austrumāziju. Džonss, Āronsons un Raterfords ir izdarījuši noziegumus, kuros tos apsūdzēja. Viņš nekad nav redzējis uzņēmumu, kas pierādīja viņu nevainīgumu. Tā nekad nav bijis; viņš to izdomājis. Viņš zināja, ka atceras lietas, kas visam tam runā pretī, bet tās bija maldīgas atmiņas, pašapmāna radītas. Cik tas viss ir viegli! Tikai padoties, un viss cits seko. Bija tā, it kā peldot pret straumi, kas rauj atpakaļ, lai kā pūlētos noturēties, pēkšņi nolemtu mainīt virzienu un, vairs nepretojoties, ļautos straumei. Nekas nav mainījies, vienīgi paša attieksme; iepriekš nolemtais notika tik un tā. Viņš gandrīz vairs nezināja, kāpēc vispār dum​pojies. Viss ir tik viegli, tikai...

Viss varēja būt tiesa. Tā saucamie dabas likumi ir aplamības. Ķermeņu savstarpējā pievilkšanās ir aplamība. "Es varētu pacelties gaisā kā ziepju burbulis, ja vien vēlētos," Obraiens bija teicis. Vinstons to izstrādāja sīkāk. "Ja viņš domā, ka paceļas gaisā, un es tajā pašā laikā domāju, ka redzu viņu paceļamies, tad tas tiešām notiek." Pēkšņi, it kā nogrimuša kuģa vrakam virs ūdens uzpeldot, viņam prātā iešāvās doma: "Tas nenotiek īstenībā. Mēs to tikai iedomājamies. Tā ir halucinācija." Viņš acumirklī atkal nogremdēja šo domu. Tās maldīgums bija acīm redzams. Tā dibinājās uz pieņēmumu, ka kaut kur, ārpus viņa paša, ir "reāla" pasaule, kur notiek "reālas" lietas. Bet kā gan tāda pasaule var eksistēt? Kas to var apgalvot? Viss taču noris tikai prātā. Kas noris visu cilvēku prātā, tas noris īstenībā.

Nebija nekādu grūtību atmest šos maldus, un viņam nedraudēja briesmas tiem padoties. Taču viņš zināja, ka labāk būtu, ja tie nemaz neienāktu prātā. Tiklīdz rastos kāda bīstama doma, prātam vajadzētu kļūt aklam pret to, it kā acis aizverot. Šim procesam vajadzēja būt automātiskam, intuitīvam. "Krimstops" - tā to dēvēja jaunrunā.

Viņš sāka vingrināties. Viņš iedomājās apgalvojumus - "partija apgalvo, ka zeme ir plakana", "partija apgalvo, ka ledus ir smagāks par ūdeni" - un vingrinājās neredzēt vai nesaprast argumentus, kas tos apgāza. Tas nebija viegli. Vajadzēja lielu spriešanas un improvizācijas spēku. Piemēram, aritmētiskās problēmas, ko radīja apgalvojums "divreiz divi ir pieci", viņa prātam bija neaptveramas.

Bija nepieciešama arī sevišķa prāta elastība, spēja vienubrīd ļoti smalki lietot loģiku un tūliņ pēc tam izmest no apziņas visrupjākās loģikas kļūdas. Stulbums bija tikpat vajadzīgs kā gudrība un tikpat grūti sa​sniedzams.

Visu šo laiku viņš ar prāta vienu daļu minēja, kad viņu nošaus. "Viss atkarīgs no jums paša," Obraiens bija teicis; taču viņš zināja, ka nav tādas apzinīgas rīcības, ar ko varētu atrisinājumu tuvināt.

Tas varēja notikt pēc desmit minūtēm vai desmit gadiem. Viņu varēja gadiem turēt ieslodzītu, varēja kādu laiku palaist brīvībā, kā reizēm mēdza darīt. Bija pilnīgi iespējams, ka pirms nošaušanas atkārtosies visa apcietināšanas un pratināšanas drāma. Droši zināms bija tikai tas, ka nāve nekad nenāca tajā brīdī, kad to gaidīja. Bija tradīcija - neminēta tradīcija, ko tomēr visi zināja, - apcietinātos bez brīdinājuma nošaut no muguras, raidot lodi pakausī, piemēram, gaitenī, pārvedot no vienas kameras uz otru.

Kādu dienu - bet "kādu dienu" nebija pareizais apzīmējums, tas tikpat labi varēja būt arī nakts vidū, kādreiz - viņš bija iegrimis savādā, svētlaimīgā sapnī. Viņš soļoja pa gaiteni, gaidīdams lodi. Viņš zināja, ka jau pēc mirkļa tā viņu ķers. Viss bija nokārtots, samierināts, saskaņots. Vairs nebija ne šaubu, ne domstarpību, ne sāpju, ne baiļu. Viņa ķermenis bija vesels un stiprs. Viņš soļoja viegli, ar tādu sajūtu, it kā staigātu saules gaismā. Viņš vairs nebija Mīlestības ministrijas šaurajos, baltajos gaiteņos; viņš bija milzīgā, saulainā pasāžā, kas likās kilometru plata, kur viņš bija sevi redzējis narkozes murgos. Viņš bija

Zeltainajā zemē un gāja pa kājceliņu pāri vecajai, trušu apgrauztajai ganīklai. Viņš juta īso, biezo zāli zem kājām un maigu saules siltumu uz vaiga. Klajuma otrā malā vīksnu zari liegi šūpojās vējpūtās, un kaut kur tuvumā, lai arī neredzama, bija upe, un tās zaļajos atvaros zem vītoliem peldēja raudas.

Pēkšņi viņš šausmās salēcās. Viņam uz muguras izspiedās sviedri. Viņš bija izdzirdis pats savu balsi skaļi saucam: "Džūlij! Džūlij! Džūlij, mīļā! Džūlij!"

Vienu mirkli viņš savā halucinācijā bija neatvairāmi sajutis viņas klātieni. Likās, ka Džūlija būtu ne tikvien pie viņa, bet viņā. Bija tā, it kā viņa būtu iekļāvušies viņa miesas audos. Šajā mirklī viņš Džūliju mīlēja daudz kaislāk nekā jelkad agrāk, brīvībā un kopā esot. Tāpat viņš zināja, ka viņa kaut kur vēl ir dzīva un gaida palīdzību.

Viņš atlaidās uz lāviņas un pūlējās nomierināties. Ko viņš bija izdarījis? Cik moku un cietumniecības gadu viņam pieliks par šo vājuma mirkli?

Jau nākamajā mirklī viņš dzirdēs smago zābaku klaudzienus gaitenī. Tādu jūtu izplūdumu nedrīkstēja pamest nesodītu. Ja viņi to vēl nezināja, nu viņi zinās, ka viņš lauzis norunu, kas starp viņiem pastāvēja.

Viņš klausīja partijai, bet partiju joprojām ienīda. Senās dienās viņš bija slēpis dumpīgu garu zem lojalitātes maskas. Tagad viņš bija atkāpies soli tālāk: ar prātu padevies, bet cerēja, ka sirds paliks neskarta. Viņš zināja, ka tie ir maldi, bet pats tos izvēlējās. Viņi sapratīs, ka... vismaz Obraiens sapratīs.

Ar vienu vienīgu aušīgu kliedzienu viņš bija atzinies.

Būs atkal jāsāk viss no gala. Varbūt paies gadi. Viņš pārlaida roku pār seju, lai iepazītos ar tās jauno veidu. Vaigos bija dziļas grumbas, kauli likās asi, deguns - plakans. Kopš ieskatīšanās spogulī viņš bija dabūjis jaunu protēzi. Nebija viegli izlikties, slēpt jūtas, ja nezina, kāda izskatās paša seja. Nepietika ar to vien, ka pārvalda vaibstus. Pirmo reizi viņš atskārta, ka tam, kas gribēja glabāt kādu noslēpumu, to jāprot slēpt arī no sevis paša. Visu laiku jāzina, kas tas ir, bet, kamēr vēl nevajag, tam nedrīkst ļaut uznirt apziņas virspusē tik skaidrā veidā, ka to varētu apzīmēt ar kādu vārdu. No šī brīža viņam ne tikvien vajag pareizi domāt, bet arī pareizi just, pareizi sapņot. Un visu laiku naids jātur sevī paslēpts kā lode, kas ir viņa paša daļa un kam tomēr nav ar viņu sakara - kā audos ieslēgtai cistai.

Kādu dienu nolems viņu nošaut. Nav iespējams noteikt, kad tas notiks, bet dažas sekundes iepriekš varēs uzminēt. Tas vienmēr notika no muguras, pa gaiteni ejot. Ar desmit sekundēm pietiks. Šajās sekundēs viņa iekšējā pasaule varēs apgriezties otrādi. Un tad pēkšņi, ne vārda neizteicot, neapstājoties, ne vaibstu sejā nemainot, - pēkšņi maska nokritīs un naida baterijas izlādēsies. Naids viņu piepildīs kā milzīga, rūcoša liesma. Gandrīz tajā pašā mirklī norībēs šāviens un viņu ķers lode - par vēlu vai par agru!

Viņi būs izšķaidījuši viņa smadzenes un vairs nevarēs tās salikt kopā. Dumpīgā doma paliks nesodīta, nenožēlota, viņiem mūžam neaizsniedzama. Viņi būs izšāvuši caurumu paši savā pilnībā. Brīvība ir mirt, viņus ienīstot.

Viņš aizvēra acis. To pieņemt bija grūtāk nekā apgūt garīgu disciplīnu. Te bija runa par pašpazemojumu, pašsakropļojumu. Viņam bija jāgremdējas vis-netīrākajos dubļos. Kas bija visriebīgākais, visderdzīgākais pasaulē? Viņam prātā ienāca Lielais Brālis. Milzīgā seja (viņš to pastāvīgi bija redzējis tikai plakātos, tāpēc to vienmēr iedomājās metru platu) ar kuplajām, melnajām ūsām un acis, kas sekoja, lai ietu kur iedams, neviļus iznira viņa apziņā. Kādas ir viņa patiesās jūtas pret Lielo Brāli?

Gaitenī atskanēja smagi soļi. Dobji nožvadzot, atvērās tērauda durvis. Kamerā ienāca Obraiens.

Viņam aiz muguras stāvēja virsnieks ar vaska seju un sargi melnos formas tērpos.

- Piecelieties! - Obraiens sacīja. - Panāciet šurp!

Vinstons nostājās viņam pretī. Obraiens saņēma Vinstona plecus savās stiprajās rokās un cieši paskatījās viņā.

- Jūs gudrojāt, kā mani pievilt, - viņš teica. - Tas bija muļķīgi. Stāviet taisnāk! Skatieties man acīs!

Viņš brītiņu klusēja, tad turpināja laipnāk:

Jūs sākat atveseļoties. Intelektuāli jums tikpat kā nekas vairs nekait. Bet emocionāli jūs nemaz nelabojaties. Sakiet man, Vinston, un atcerieties, meli nelīdz; jūs zināt, ka es vienmēr atklāju melus, sakiet man: kādas ir jūsu patiesās jūtas pret Lielo Brāli?

Es viņu ienīstu.

Jūs viņu ienīstat. Labi. Jums pienācis laiks spert pēdējo soli. Jums Lielais Brālis jāiemīl. Nepietiek ar to, ka viņam paklausa; viņš arī jāmīl.

Vinstona plecus atlaizdams, viņš to viegli pagrūda uz sargu pusi.

- Uz 101. istabu! - viņš sacīja.

V Katrā apcietinājuma posmā viņš bija zinājis vai iedomājies zinām, kurā bezlogu ēkas daļā atrodas.

Varbūt varēja just vieglu gaisa spiediena starpību. Kameras, kur sargi viņu bija situši, atradās pagrabstāvos. Telpa, kur Obraiens viņu nopratināja, bija augšā, pie paša jumta. Šī vieta bija dziļi pazemē, daudz metru zem zemes, varbūt visdziļākajā pagrabā.Tā bija lielāka par visām kamerām, ko viņš līdz šim bija redzējis. Taču viņš gandrīz neievēroja apkārtni. Viņš redzēja tikai, ka tieši pretī ir divi mazi, ar zaļu galdautu apklāti galdiņi. Viens bija tikai metru vai divus metrus no viņa; otrs tālāk, pie durvīm. Viņš bija sēdus piesiets pie krēsla tik cieši, ka nevarēja neko pakustināt, pat galvu ne. Aiz pakauša bija tāda kā polsterēta skava, kas piespieda skatīties taisni uz priekšu.

Brītiņu viņš bija viens, tad atvērās durvis un ienāca Obraiens.

- Reiz jūs man jautājāt, kas ir 101. istabā, - viņš iesāka. - Es teicu, ka atbildi jūs jau zināt. Visi to zina. 101. istabā ir visļaunākais pasaulē.

Atkal pavērās durvis. Ienāca sargs, kas nesa kaut ko no metāla stiegrām veidotu, tādu kā kārbu vai grozu. Viņš to nolika uz tālākā galda. Obraiens stāvēja priekšā, un Vinstons nevarēja redzēt, kas tas ir.

- Visļaunākais pasaulē mainās atkarībā no indivīda, - Obraiens turpināja. - Vienam visļaunākais ir tikt dzīvam apraktam, otram - sadedzināšana, citiem - noslīcināšana, uzduršana uz mieta vai piecdesmit citu nāves veidu. Ir gadī​jumi, kad tā ir kāda pavisam ikdienišķa lieta, pat bez nāvējošām sekām.

Viņš mazliet pavirzījās sānis, tā ka Vinstons varēja redzēt, kas nolikts uz galda. Tas bija garens stiepļu sprosts ar turekli augšā. Būrim priekšā bija piestiprināts kaut kas paukotāja maskai līdzīgs, ar ieliekumu uz āru. Kaut arī līdz būrim bija trīs vai četri metri, viņš redzēja, ka tam ir divi nodalījumi un ka tajos atrodas nelieli dzīvnieki. Tās bija žurkas.

Jūsu gadījumā, - Obraiens sacīja, - visļaunākais pasaulē ir žurkas. Kaut kas baismai nojautai līdzīgs, bailes no kaut kā vēl nezināma Vinstonam bija uzmākušās, jau būrim pirmo skatienu uzmetot. Taču šajā mirklī viņš pēkšņi saprata, ko nozīmē maskai līdzīgais veidojums, kas piestiprināts tam priekšā. Viņam likās, ka iekšas sastingtu.

To jūs nedrīkstat! - viņš spalgā, aizlūzušā balsī iebrēcās. - Nedrīkstat, nedrīkstat! Tas nav iespējams!

Vai atceraties, - Obraiens turpināja, - kā jūs sapņos reizēm sagrāba briesmīgas bailes? Jūsu priekšā bija melna siena, ausīs skanēja dobja rūkoņa. Aiz sienas bija kaut kas briesmīgs. Jūs sapratāt, ka zināt, kas tas ir, bet ne​uzdrošinājāties par to domāt. Aiz sienas bija žurkas.

Obraien! - Vinstons teica, visiem spēkiem pūlēdamies apvaldīt balsi. - Jūs zināt, ka tas nav vajadzīgs. Sakiet, ko jūs no manis gribat?

Obraiens neatbildēja tieši. Tad viņš ierunājās tādā kā skolotāja manierē, ko dažkārt mēdza pieņemt.

Viņš domīgi skatījās tālumā, it kā vērstos pie klausītājiem kaut kur Vinstonam aiz muguras.

- Sāpes vien, - viņš iesāka, - ne katrreiz ir pietiekamas. Ir gadījumi, kad cilvēks iztur sāpes un pat nāves mokas. Bet katram ir kaut kas neciešams -kaut kas, ko tas nevar ne iedomāties. Te nav runa par drosmi vai gļēvumu. Ja kāds, krītot no augstas vietas, pieķeras pie virves, tā nav gļēvulība. Ja kāds, no dziļa ūdens uzpeldot, ievelk plaušās gaisu, tā nav gļēvulība. Tas ir tikai instinkts, kam nevar nepaklausīt.

Tāpat ir ar žurkām. Jums tās ir neciešamas. Tās jums nozīmē grūtumu, ko jūs nevarat izturēt, pat ja gribētu.

Jūs darīsiet, ko jums liks.

- Bet kas tas ir, kas tas ir? Kā lai to daru, ja nezinu, kas tas ir? Obraiens paņēma būri un atnesa to līdz tuvākajam galdam. Viņš to piesardzīgi nolika uz zaļās drānas. Vinstons dzirdēja, kā viņam ausīs šalc asinis. Viņam likās, ka sēdētu bezgalīgā vientulībā. Viņš bija plaša, tukša klajuma vidū, līdzenā tuksnesī, pār kuru versmoja saules svelme, un visas skaņas atplūda līdz viņam no liela tāluma. Taču būri ar žurkām bija tikai nepilnus divus metrus atstatu. Tās bija milzīgas žurkas tai vecumā, kad purns kļūst strups un zvērisks un pelēkā spalva ruda.

- Žurka, - Obraiens turpināja, arvien vēl uzrunādams neredzamo auditoriju, - lai gan grauzējs, tomēr ir arī plēsīgs dzīvnieks. To jūs zināt. Būsiet dzirdējis, kas reizēm notiek šīs pilsētas nabadzīgajos kvartālos. Dažās ielās mātes nedrīkst atstāt zīdaiņus mājās bez uzraudzības ne piecas minūtes. Žurkas tiem noteikti uzbruktu. Ļoti īsā laikā tās bērnam nograuztu visu miesu no kauliem. Tāpat tās uzbrūk slimiem un mirstošiem cilvēkiem. Tās apbrī​nojami ātri noprot, kad cilvēks nespēj aizsargāties.

No sprosta atskanēja nikni spiedzieni. Vinstonam tie skanēja kā no liela tāluma. Žurkas plēsās; tās pūlējās cauri starpsienai aizsniegt cita citu. Viņš dzirdēja arī dziļu izmisuma vaidu. Arī tas likās atskanam kaut kur ārpus viņa.

Obraiens pacēla būri un reizē nospieda tajā kādu sviru. Kaut kas asi no-knakšķēja. Vinstons kā neprātā pūlējās tikt prom no krēsla. Tās bija gluži veltīgas pūles: viņš nevarēja pakustināt nevienu locekli, pat galvu ne. Obraiens pienesa sprostu tuvāk. Nu tas bija vairs tikai nepilnu metru no Vinstona sejas.

- Es nospiedu pirmo sviru, - Obraiens teica. - Jūs taču saprotat sprosta konstrukciju. Maska saklausies ap jūsu galvu, nekur neatstājot brīvu izeju. Kad nospiedīšu šo otro sviru, starpsiena būrī pacelsies uz augšu. Badā nomērējušie plēsoņas izšausies no sprosta kā bultas. Vai esat kādreiz redzējis, kā žurkas lec pa gaisu? Ar vienu lēcienu tās ieurbsies jūsu sejā. Reizēm tās vispirms uzbrūk acīm. Citreiz pārplēš vaigus un nokož mēli.

Būris tagad bija pavisam tuvu; tas piekļāvās viņa galvai. Vinstons dzirdēja spalgus spiedzienus, kas šķita skanam kaut kur gaisā virs viņa galvas. Viņš izmisīgi cīnījās ar bailēm. Domāt, domāt, pat pēdējo sekundes daļu, - domāt bija vienīgā cerība. Pēkšņi viņam nāsīs iesitās riebīgā žurku smaka. Viņa iekšas krampjaini sarāvās, un viņš tikko nezaudēja samaņu. Viss bija iegrimis tumsā. īsu brīdi viņš bija vājprātīgs, kaucošs dzīvnieks. Taču viņš vēl iznira no tumsas, pieķēries kādai domai. Ir tikai viens vienīgs ceļš, kā izglābties. Viņam jānoliek starp sevi un žurkām kāds cits cilvēks, cita cilvēka ķermenis.

Maskas aplis bija tik liels, lai visu pārējo izslēgtu no redzesloka. Stiepļu durtiņas bija dažu plaukstu platuma attālumā no viņa sejas. Žurkas zināja, kas nu būs. Viena bija sākusi nepacietīgi lēkāt; otra, veca, noskretusi notekcauruļu iemītniece, piecēlās, piespieda sārtās ķepas pie stieplēm un kāri ostīja gaisu.

Vinstons varēja redzēt ūsas un dzeltenos zobus. Viņu atkal sagrāba šaušalas. Viņš bija akls, nevarīgs, domāt nespējīgs.

- Ķeizariskajā Ķīnā tas bija parasts soda veids, - Obraiens pamācoši pie​bilda. ' Maska sakļāvās ap viņa seju. Stieples īsu mirkli skāra vaigu. Un tad - nē, tas nebija atvieglojums, tikai cerība, niecīga cerība paspīda. Par vēlu, varbūt jau par vēlu. Bet pēkšņi viņš atskārta, ka visā pasaulē ir tikai viens cilvēks, kam viņš var uzlikt šo sodu, tikai viens ķermenis, ko viņš var nolikt starp sevi un žurkām. Un viņš kā ārprātīgs kliedza: - Dariet to Džūlijai! Dariet to Džūlijai! Ne man! Džūlijai! Man vienalga, ko jūs ar viņu darāt!

Noplēsiet viņai seju, noraujiet viņai miesu no kauliem! Ne man! Džūlijai! Ne man!

Viņš krita atpakaļ bezgalīgā dziļumā, projām no žurkām. Viņš arvien vēl bija piesiets pie krēsla, bet krita cauri grīdai, cauri ēkas sienām, cauri zemei, cauri okeāniem, atmosfērai, stratosfērai, starpzvaigžņu telpai - projām, projām, projām, projām no žurkām. Viņš no tām bija jau gaismas gadu attālumā, bet Obraiens arvien vēl stāvēja viņam blakus. Pie vaiga viņš arvien vēl juta stieples vēso pieskārienu. Taču cauri tumsai, kas viņu ietina, viņš dzirdēja sviru atsprāgstam un zināja, ka sprosta durtiņas nav attaisītas,

bet ir aizvērtas.

VI Kafejnīca "Zem kastaņas" bija gandrīz tukša. Slīps, dzeltens saulstars pa logu krita uz noputējušajiem galdiņiem. Bija klusā piecpadsmitā stunda. Tālekrāni raidīja skaņuplates.

Vinstons sēdēja savā parastajā kaktā un raudzījās tukšā glāzē. Šad tad viņš pameta skatienu uz milzīgo seju, kas viņā nolūkojās no pretējās sienas. Tai bija paraksts: "Lielais Brālis tevi vēro."

Apkalpotājs neaicināts pienāca un pielēja viņa glāzi ar Uzvaras degvīnu, no citas pudeles caur pilienkorķi pie-šļākdams lāsi garšas uzlabotajā. Tas bija kafejnīcas īpašais dzēriens - ar saharīnu saldināts degvīns ar krustnagliņu piegaršu.

Vinstons klausījās tālekrānā. Pašreiz skanēja tikai mūzika, bet varēja gadīties, ka drīzumā sniegs Miera ministrijas speciālziņojumu. Āfrikas frontes ziņas radīja ārkārtīgu nemieru. Viņš par tām reižu reizēm raizējās jau visu dienu. Eirāziešu armija (Okeānija karoja ar Eirāziju; Okeānija vienmēr bija karojusi ar Eirāziju) biedinošā ātrumā virzījās uz dienvidiem. Pusdienas biļetenā nebija minētas noteiktas vietas, bet varēja būt, ka kaujas jau plosās gar Kongo ieteku. Brazavila un Leopoldvila bija apdraudētas.

Nemaz nebija kartē jāskatās, lai zinātu, ko tas nozīmē. Runa nebija par Centrālās Āfrikas zaudējumu vien; pirmo reizi visā karā briesmas tuvojās pašas Okeānijas teri​torijai.

Viņā uzviļņoja spēcīgas jūtas, nevis tieši bailes, bet nenoteicams satraukums; tad tās atkal norima.

Viņš vairs nedomāja par karu. Šajās dienās viņam nekad neizdevās domas piesaistīt kaut kam ilgāk par dažiem mirkļiem. Viņš pacēla glāzi un vienā malkā to izdzēra. Kā vienmēr, tās saturs lika no-drebināties un pat drusku atvemt. Dzēriens bija riebīgs. Krustnagliņas ar saharīnu, tāpat jau diezgan derdzīgi salkanas, nespēja nomākt riebīgo, eļļaino degvīna smaku; taču visļaunākais bija, ka šī smaka, kas viņu pavadīja dienu un nakti, atmiņā nešķirami jaucās kopā ar kādu citu briesmīgu smaku.

Viņš nekad to neminēja vārdā, pat domās ne un, cik iespējams, vairījās arī no šīm atmiņām. Tas bija kaut kas, ko viņš neskaidri nojauta sejas tuvumā: smaka, kas neizgāja no nāsīm. Degvīnam augšup ceļoties, viņš zilganām lūpām atraugājās. Kopš atlaišanas viņš bija kļuvis tuklāks un atguvis agrāko sejas krāsu - varbūt pat vairāk nekā atguvis. Vaibsti bija rupjāki, izplūduši, āda uz deguna un vaigu kauliem jēli sarkana, pat plikais pauris tumšāk sarkans nekā parasti. Viesmīlis, atkal neaicināts, atnesa šaha galdiņu un jaunāko Times numuru ar šaha lappusē ieliektu stūri. Tad, redzēdams, ka Vinstonam tukša glāze, aizgāja pēc degvīna pudeles un atkal to piepildīja. Te viņam nekas nebija jāpasūta. Viesmīļi pazina viņa paražas. Šaha galdiņi viņu vienmēr gaidīja, galdiņš kaktā vienmēr bija viņam rezervēts; pat tad, kad kafejnīca bija pilna, viņa galdiņš palika brīvs, jo neviens negribēja sēdēt viņam pārāk tuvu. Viņš pat nepūlējās skaitīt izdzertās glāzes. Pēc dažāda ilguma starplaikiem viņam pasniedza netīra papīra zīmīti, ko te sauca par rēķinu, bet viņam vienmēr likās, ka aprēķināts par maz. Tikpat vienaldzīgi būtu, ja aprēķinātu par daudz.

Tagad viņam vienmēr bija naudas diezgan. Viņam pat bija vieta - labi atalgots amats, kas neprasīja nekāda darba.

Mūzika tālekrānā apklusa, un atskanēja balss. Vinstons pacēla galvu un klausījās. Tomēr frontes ziņojuma nebija. Nolasīja tikai īsu Pārpilnības minis​trijas paziņojumu. Pagājušajā ceturksnī, tā tika ziņots, desmitās trijgades kurpju auklu ražošanas plāns bija pārsniegts par deviņdesmit astoņiem procentiem.Viņš apskatīja šaha atklātni un uzstādīja figūras. Tā bija sarežģīta galotne ar diviem laidņiem. "Baltie uzbrūk un pieteic matu divos gājienos." Vinstons pavērās augšup Lielā Brāļa ģīmetnē. "Baltie vienmēr pieteic matu," viņš tādā kā miglainā misticismā nodomāja. Tā iekārtots bez izņēmuma vienmēr. Nevienā šaha partijā kopš pasaules radīšanas nav uzvarējuši melnie. Vai tas nesimbolizē mūžīgo, nemainīgo labā uzvaru pār ļauno? Milzīgā seja mierīgā spēka izteiksmē atbildēja viņa skatienam. Baltie vienmēr pieteic matu.

Balss tālekrānā apklusa un piebilda citādā, daudz nopietnākā noskaņā: "Biedri, jūs esat uzaicināti palikt pie ekrāniem un noklausīties svarīgu paziņojumu piecpadsmitos trīsdesmit minūtēs. Piecpadsmit

trīsdesmit! Ziņojums ļoti svarīgs. Nepalaidiet to garām. Piecpadsmitos trīsdesmit!" Tad atkal sāka raidīt skaņuplates.

Vinstona sirds iepukstējās. Tas būs frontes ziņojums; viņš instinktīvi paredzēja, ka ziņas būs ļaunas.

Visu dienu viņš atsevišķos satraukuma uzplūdos bija domājis par smagu neveiksmi Āfrikā. Likās, ka viņš ar savām acīm redzētu, kā eirāziešu armija pārrauj vienmēr tik stipro fronti un līdzīgi skudru pulkam pārpludina Āfrikas galu. Kāpēc to nevarēja kaut kā apiet? Vinstons skaidri iedomājās Rietumāfrikas piekrastes apveidu. Viņš pacēla balto laidni un vilka to pāri šaha galdiņam. Te bija īstā vieta. Tajā pašā laikā, kad melnās ordas joņoja uz dienvidiem, viņš ieraudzīja citu armiju, kas, noslēpumaini sapulcināta, pēkšņi parādās uzbrucēju aizmugurē un pārrauj sakarus uz sauszemes un jūras. Viņš juta, ka, to vēloties, viņš šo otru armiju rada īstenībā. Taču bija jārīkojas ātri. Ja ieņemtu visu Āfriku, ja iegūtu Āfrikas lidlaukus un zemūdeņu bāzes, eirāzieši varētu pārgriezt Okeāniju divās daļās. Tas varētu nozīmēt visu: neveiksmi, sabrukumu, pasaules pārdalīšanu, partijas iznīcināšanu! Viņš dziļi ievilka elpu. Krūtīs cīnījās dīvains jūtu sajaukums - bet patiesībā tas nebija sajaukums, drīzāk - jūtu slāņojums, kur dīvainā kārtā ne​varēja izšķirt, kurš slānis virsū, kurš apakšā.

Lēkme pārgāja. Viņš nolika balto laidni atpakaļ, bet vēl brīdi nespēja koncentrēties, nopietni iedziļināties šaha atklātnē. Domas atkal klejoja. Gandrīz neapzinīgi viņš rakstīja putekļu kārtiņā uz galda: 2+2 = "Viņi nevar iespiesties dvēselē," Džūlija bija teikusi. Bet viņi varēja gan iespiesties. "Tas, kas ar jums te notiek, ir uz visiem laikiem" bija teicis Obraiens. Patiesi vārdi. Bija lietas, paša darbi, no kā nekad nevarēja atspirgt. Kaut kas krūtīs palika nokauts, izdedzināts, izkodināts.

Viņš bija Džūliju atkal saticis; viņš pat bija ar viņu runājis. Tas vairs nebija bīstami. Gandrīz instinktīvi viņš zināja, ka partija par viņa darbiem tikpat kā neinteresējas. Ja viņi paši būtu gribējuši, viņš būtu varējis norunāt ar Džūliju otru tikšanos. Viņi bija sastapušies gluži nejauši. Tas bija noticis Haidparkā kādā nelāgā, aukstā marta dienā, kad zeme bija cieta kā dzelzs un zāle likās nedzīva, un nekur neredzēja pumpuru, vienīgi krokusi bija uzdīguši, un tos plosīja nesaudzīgs vējš. Viņš nosalušām rokām un asarojošām acīm steidzās caur parku un tad pēkšņi nepilnu desmit metru atstatumā ieraudzīja Džūliju.

Tūliņ varēja manīt, ka viņa ir kaut kādā veidā pārvērtusies. Viņi tikko nepagāja viens otram garām, ne vārda neteikusi, tad viņš pagriezās un ne visai ātri viņai sekoja. Viņš zināja, ka briesmas nedraud; par viņiem neviens nebūtu interesējies. Viņa nerunāja. Viņa pagriezās un aizgāja šķērsām pār zālāju, it kā gribētu no Vinstona atkratīties, tad it kā samierinājās ar to, ka viņš soļo blakus. Viņi apstājās starp kailu krūmu puduriem, kas viņus nespēja pasargāt ne no skatieniem, ne no vēja. Bija sveloši auksts. Vējš svilpoja caur zariem un pluinīja retos, it kā netīros krokusus. Vinstons aplika roku viņai ap vidu.

Tuvumā nebija tālekrāna, bet vajadzēja būt paslēptiem mikrofoniem; bez tam viņus varēja redzēt.

Vienalga, viss bija vienalga. Viņi būtu varējuši apgulties zemē un darīt to, ja būtu gribējuši. Miesa viņam sastinga aiz šausmām, jau to iedomājoties vien. Džūlija nelikās jūtam viņa apskāvienu, pat nemēģināja atbrīvoties. Nu viņš zināja, kas Džūlijā ir pārvērties. Viņas seja bija kalsenāka, un gara rēta, daļēji zem matiem paslēpta, stiepās pāri pierei un deniņiem; bet tā nebija īstā pārmaiņa. Galvenais bija cits - viņas viduklis bija kļuvis resnāks un tāds kā stīvs. Viņš atcerējās, kā reiz pēc raķešbumbas sprādziena bija palīdzējis izvilkt līķi no drupām un brīnījies ne tikvien par tā neticamo smagumu, bet arī stīvumu un nepadevību - tas drīzāk atgādināja akmeni nekā miesu. Tāds nu likās Džūlijas augums. Vinstonam iešāvās prātā, ka viņas āda tagad droši vien ir pavisam citāda nekā kādreiz.

Viņš nemēģināja viņu noskūpstīt, un viņi arī nerunāja. Pāri zālājam atpakaļ soļojot, viņa pirmoreiz paskatījās Vinstonam tieši sejā. Tas bija tikai īss acu uzmetiens, un tajā dega nicināšana un nepatika.

Viņam gribējās zināt, vai šis riebums ceļas tikai no tā, kas pagātnē noticis, vai to rada arī viņa uztūkusī seja un vējā asarojošās acis. Viņi apsēdās divos dzelzs krēslos - blakus, bet ne pārāk tuvu kopā. Vinstons redzēja, ka viņa grib runāt. Džūlija viegli pakustināja savu neglīto kurpi un tīšām pārlauza zariņu. Viņš ievēroja, ka viņas kāju pēdas kļuvušas platākas.

Es tevi nodevu, - viņa vaļsirdīgi izteica.

Es tevi nodevu, - viņš atbildēja.

Viņa atkal viņam uzmeta īsu netīksmes skatienu.

- Reizēm, - viņa teica, - viņi draud ar kaut ko tādu, ko nevar izturēt, nevar pat iedomāties. Un tad ir jāsaka: "Nedariet to man, dariet to kādam citam, dariet tam un tam." Un vēlāk varbūt gribētos iedomāties, ka tā bijusi viltība un ka tas teikts, tikai lai viņus apstādinātu, ne tāpēc, ka patiesībā tā domā. Bet tas nav tiesa. Tobrīd, kad tas notiek, tā ir patiesība. Tad domā, ka nav cita ceļa, kā glābties, un iet pa šo ceļu.

Tajā brīdī tiešām grib, lai otram tas notiktu. Ir gluži vienalga, kas tam jācieš. Tad domā tikai par sevi.

Tad domā tikai par sevi, - viņš kā atbalss atkārtoja.

Un pēc tam pret otru vairs nejūt to pašu, ko agrāk.

Nē, vairs nejūt to pašu, ko agrāk.

Likās, vairāk nekā nebija, ko teikt. Vējš lipināja plānos virsvalkus pie viņu augumiem. Pēkšņi kļuva neērti tā sēdēt un klusēt; bez tam bija pārāk auksts, lai nekustētos. Viņa ieminējās kaut ko par metro un piecēlās, lai ietu.

Mēs atkal tiksimies, - viņš noteica.

Jā, - viņa sacīja. - Mēs atkal tiksimies.

Gabaliņu viņš nedroši sekoja pussoli aiz viņas. Viņi vairāk nerunāja. Džūlija nemēģināja tieši no viņa atkratīties, bet gāja tik ātri, ka viņš netika lāgā līdzi. Viņš bija nolēmis Džūliju pavadīt līdz pat metro stacijai, bet pēkšņi viņam šī veltīgā pakaļ skriešana likās lieka un neciešama. Viņu pārspēja ne tik daudz vēlēšanās aiziet no Džūlijas, cik atgriezties kafejnīcā "Zem kastaņas", kas viņam nekad nebija šķitusi tik pievilcīga kā patlaban. Ar ilgām viņš atcerējās savu stūra vietiņu ar avīzi, šaha galdiņu un neizsīkstošo degvīnu. Galvenais, tur būs silti. Nākamajā mirklī, ne gluži nejauši, viņš ļāva pretimnācēju pulciņam viņus izšķirt. Viņš vēl kā negribot mēģināja Džūliju panākt, tad palika iepakaļ, beidzot pagriezās un aizgāja pretējā virzienā. Piecdesmit metrus pagājis, viņš atskatījās. Ielā nebija daudz gājēju, bet viņš Džūliju vairs nevarēja saskatīt. Viena no kādām divpadsmit figūrām varēja būt viņa. Varbūt viņš no mugurpuses vairs nepazina Džūlijas augumu, kas tagad bija kļuvis druknāks un stīvāks.

"Tobrīd, kad tas notiek, tā ir patiesība," viņa bija teikusi. Viņam arī tā bija bijusi patiesība. Viņš to bija ne vien teicis, bet arī vēlējies. Viņš bija vēlējies, lai Džūliju, nevis viņu atdod...

Mūzika, kas skanēja no tālekrāna, pārvērtās. Tajā jautās kāda griezīga un ņirdzīga skaņa - sirdi plosošais tonis. Un tad - varbūt tas nenotika īstenībā, varbūt tikai atmiņas ietērpās skaņās - kāda balss dziedāja: Te ēnā zem kastaņu lapotnes Tu pārdevi mani un tevi es...

Vinstonam saskrēja asaras acīs. Viesmīlis, garām iedams, pamanīja, ka viņa glāze ir tukša, un atgriezās ar degvīna pudeli.

Viņš paņēma glāzi un to paostīja. Ar katru malku dzēriens kļuva nevis patīkamāks, bet derdzīgāks.

Taču tas bija kļuvis par viņa esamības daļu. Tā bija viņa dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Degvīns bija tas, kas viņu ik vakaru iegremdēja nejūtībā, un degvīns viņu ik rītu atdzīvināja. Viņš pamodās reti pirms vienpadsmitiem, salipušiem plakstiem un sīvu garšu mutē; mugura šķita pārlūzusi, ja nebūtu pudeles un tējas tases, ko viņš vakarā bija nolicis pie gultas, būtu neiespējami izkustēties no guleniskā stāvokļa.

Dienvidus stundas viņš nosēdēja stingu seju, ar pudeli pie rokas, tālekrāna klausīdamies. No piecpadsmitiem līdz slēgšanas stundai viņš bija kafejnīcā "Zem kastaņas" iekārtas priekšmets. Nevienam vairs nerūpēja, ko viņš dara, svilpe viņu vairs nemodināja, tālekrāns neskubināja. Reizēm, varbūt divas dienas nedēļā, viņš aizgāja uz Patiesības ministriju un pastrādāja putekļainā, it kā aizmirstā birojā -ja vien to varēja saukt par darbu. Viņš bija piedalīts kādas apakškomisijas apakškomisijai, kas piederēja kādai no neskaitāmām komisijām, kuru uzdevums bija novērst dažādas sīkas grūtības jaunrunas vārdnīcas vienpadsmitā izdevuma kompilācijas darbā. Viņi izstrādāja tādu kā pārskatu, ko sauca par pagaidu

ziņojumu, bet, par ko tur bija runa, to viņam nekad neizdevās noskaidrot. Tam bija kāds sakars ar jautājumu, vai komati jāliek iekšpus vai ārpus iekavām. Komisijā bija vēl četri locekļi, visi viņam līdzīgas personas. Bija dienas, kad viņi sapulcējās un tūliņ atkal izklīda, vaļsirdīgi atzīdamies, ka patiesībā nav nekā, ko darīt. Taču bija citas dienas, kad viņi gandrīz dedzīgi sēdās pie darba, tēloja pamatīgu iedziļināšanos protokolos un ņēmās rakstīt garus ziņojumus, kurus tomēr nekad nepabeidza, kad strīdi par jautājumu, kas īsti ir viņu strīdu iemesli, kļuva ārkārtīgi dedzīgi un nopietni, ar pedantiskām diskusijām par definīcijām, ar plašiem komentāriem, ķildām un pat draudiem griezties pie autoritātēm. Un tad pēkšņi viņu rosība apsīka, un viņi sēdēja ap galdu un raudzījās cits citā izdzisušām acīm kā spoki, kam pirmajos gaiļos jāpazūd.

Tālekrāns mirkli apklusa. Vinstons atkal pacēla galvu. Biļetens! Bet nē, mainījās tikai mūzika. Acu priekšā viņš redzēja Āfrikas karti. Armiju kustība bija kā diagramma: melna bulta dūrās stateniski uz dienvidiem, un balta bulta šāvās līmeniski uz austrumiem, pāri pirmās astei. It kā apstiprinājumu meklējot, viņš pavērās plakāta nesamulsināmajā sejā. Vai bija iedomājams, ka otras bultas nemaz nav?

Viņa interese atkal noplaka. Viņš atkal iedzēra malku degvīna, pacēla balto laidni un izmēģināja kādu gājienu. Šahs! Bet tas nevarēja būt pareizais gājiens, jo... Viņam prātā atausa kāda atmiņu aina. Viņš redzēja istabu sveces gaismā, lielu, ar baltu vatētu segu apklātu gultu, sevi pašu, zēnu deviņu vai desmit gadu vecumā, uz grīdas sēdot, spēļu kauliņu kārbu kratot un smejoties. Māte sēdēja viņam pretī un arī smējās.

Tas varēja būt kādu mēnesi pirms viņas pazušanas. Bija samierināšanās mirklis, kad urdošais izsalkums bija aizmirsies un uz brīdi bija atdzīvojušās agrākās maigās jūtas pret māti. Viņš skaidri atcerējās to dienu - lietus gāza kā ar spaiņiem, viss bija slapjš, ūdens straumēm pludoja gar rūtīm, un iekšā bija tik tumšs, ka nevarēja lasīt. Bērniem tumšajā, šaurajā guļamistabā bija neciešami garlaicīgi.

Vinstons īdēja un kašķējās, veltīgi prasīja ēst, maisījās pa istabu, izmētāja visu, kam tika klāt, un tik ilgi spārdīja paneli, līdz kaimiņi sāka sist pie sienas; mazulīte nerimtīgi raudāja. Beidzot māte teica: "Ja būsi labs, nopirkšu tev rotaļlietu. Skaistu rotaļlietu - tā tev ļoti patiks," - un tad viņa izgāja ārā uz veikaliņu, kas reizēm vēl atvēra durvis, un pārnesa papes kārbu ar čūsku un kāpņu spēli. Viņam vēl bija atmiņā mitrās papes smarža. Tā bija nožēlojama spēle. Dēlis bija saplaisājis un sīkie koka kauliņi tik pavirši izdrāzti, ka lāgā nestāvēja uz sāniem. Vinstons apskatīja spēli īgni un bez intereses. Bet tad māte iededza sveces galu un viņi apsēdās uz grīdas spēlēt. Drīz vien viņš bija milzīgā sajūsmā un kliegdams smējās, kad ķipariņi cerībā rāpās augšup pa kāpnēm un tad pa čūskām atkal nobrauca lejā gandrīz līdz sākuma punktam. Viņi izspēlēja astoņas partijas, un katrs četrreiz uzvarēja. Mazulīte bija par jaunu, lai spēli saprastu; viņa sēdēja starp spilveniem un smējās līdzi tāpēc vien, ka viņi abi smējās. Veselu pēcpusdienu visi trīs bija laimīgi - kā viņa agrajā bērnībā.

Viņš aizgainīja šo ainu. Tās bija maldīgas atmiņas. Reizēm viņu mocīja neīstas atmiņas - nekas ļauns, kamēr zināja, kas tās bija. Dažs kas bija noticis, dažs kas ne. Viņš atkal pievērsās šaha galdiņam un paņēma balto laidni, bet tas nograbot nokrita uz galdiņa. Viņš satrūkās, it kā viņam iedurtu ar adatu.

Gaisu pāršķēla spalgs taures pūtiens. Biļetens! Uzvara! Taures pūtiens pirms ziņām vienmēr nozīmēja uzvaru. Kafejnīcai pārskrēja it kā elektriskās strāvas vilnis. Pat viesmīļi bija satrūkušies un ziņkārīgi klausījās. Taures pūtiens bija atraisījis milzīgu trokšņa lavīnu. Tālekrānā pēkšķēja satraukta balss, bet jau pašā sākumā to gandrīz noslāpēja sajūsmas vētra ārā uz ielas. Jaunā ziņa kā pēc burvju mājiena apskrēja pilsētu. Taču viņš dzirdēja diezgan, lai noprastu, ka noticis tieši tā, kā viņš paredzējis: slepeni bija sapulcināta vesela jūras spēku armāda, pēkšņs trieciens ienaidnieka aizmugurē - baltā bulta šāvās pāri melnās astei. Troksni un balsu kņadu pārspēja triumfa pilnas frāzes: "Plašs stratēģisks manevrs - ideāla koordinācija - pilnīgs apjukums -pusmiljons gūstekņu - galīgi demoralizēts ienaidnieks - mūsu spēki pārvalda visu Āfriku - tas var karu tuvināt beigām - uzvara - lielākā uzvara cilvēces vēsturē uzvara, uzvara, uzvara!"

Vinstona kājas zem galda sāka raustīties kā krampjos. Viņš nebija pakustējies no krēsla, bet garā

skrēja, cik ātri vien varēja, viņš bija ielā, gavilējošā pūlī un pats apkurlinoši kliedza. Viņš atkal pacēla acis un paskatījās uz Lielo Brāli. Koloss, kas soļo pār pasauli! Klints, pret ko veltīgi triecas aziātu ordas!

Viņš iedomājās, ka vēl pirms desmit minūtēm - jā, vēl pirms desmit minūtēm - viņa sirds bija svārstījusies šaubās, vai no frontes pienāks uzvaras vai sakāves ziņa. Ai, bojā bija aizgājusi ne tikvien Eirāzijas armija! Kopš pirmās dienas Mīlestības ministrijā daudz kas viņā bija pārvērties, bet galīgā, nepieciešamā, dziedinošā pārmaiņa līdz šim nebija notikusi.

Balss tālekrānā arvien vēl turpināja gūstekņu, laupījuma un nogalināto garum garo uzskaiti, bet kliedzieni ārā pamazām sāka aprimt. Viesmīļi atgriezās darbā. Viens viņam tuvojās ar degvīna pudeli.

Svētlaimīgā sapnī iegrimis, Vinstons nemanīja, ka tas pielej glāzi. Viņš vairs neskrēja un nekliedza. Viņš atkal bija Mīlestības ministrijā, viss bija piedots, viņa dvēsele bija balta kā sniegs. Viņš stāvēja apsūdzēto solā, atklāti atzinās visā, nodeva visus. Viņš soļoja pa gaiteni ar balto akmens plākšņu grīdu ar tādu sajūtu, it kā staigātu pa saulainu klajumu, un viņam cieši aiz muguras sekoja bruņots sargs. Sen gaidītā lode ieurbās viņa smadzenēs.

Viņš pacēla acis pret milzīgo seju. Četrdesmit gadiem bija jāpaiet, līdz viņš beidzot izprata, kāds smaids slēpjas zem melnajām ūsām. Ai, nežēlīgais, liekais pārpratums! Ai, spītīgā, paša gribētā novēršanās no mīļa tēva krūtīm! Divas degvīna asaras noritēja gar viņa degunu. Bet bija labi, viss atkal bija labi, cīņa bija galā. Viņš bija izcīnījis uzvaru pār sevi. Viņš mīlēja Lielo Brāli.

JAUNRUNAS PRINCIPI (pielikums) Jaunruna bija Okeānijas valsts valoda; tā radīta, lai apmierinātu angsoca jeb angļu sociālisma ideoloģiskās prasības. 1984. gadā vēl nebija neviena, kas jaunrunu lietotu kā vienīgo saprašanās līdzekli runā vai rakstos. Tajā bija sacerēti Times ievadraksti, bet tā bija spēku pārbaude, ko varēja uzņemties tikai speciālisti. Sagaidīja, ka jaunruna pilnīgi izspiedīs vecrunu (jeb standarta angļu valodu, kā mēs to turpmāk sauksim) apmēram 2050. gadā. Tā gan pakāpeniski izplatījās, jo visi partijas biedri centās lietot jaunrunas vārdus un jaunrunas gramatiskos veidojumus arī ikdienas valodā. Versija, ko lietoja 1984. gadā un kas atrodama Jaunrunas vārdnīcas devītajā un desmitajā izdevumā, bija pagaidu stadija un arvien vēl saturēja daudz lieku vārdu un arhaisku formu, kuras vēlāk paredzēts atmest. Mēs šeit runāsim par galīgo, pilnīgo versiju, kāda tā parādās vārdnīcas vienpadsmitajā izdevumā.

Jaunrunas nolūks bija ne tikvien radīt angsoca piekritēju pasaules uzskatam un domāšanas veidam pielāgotus izteiksmes līdzekļus, bet arī padarīt neiespējamus visus citus domāšanas veidus. Tās mērķis bija panākt, ka tad, kad jaunruna būtu pieņemta reizi par visām reizēm un vecruna aizmirsta, -ķecerīga doma, tas ir, doma, kas atkāpjas no angsoca principiem, kļūtu vārda tiešā nozīmē neiespējama, vismaz ciktāl tā atkarīga no vārdiem. Vārdnīca sastādīta tā, ka sniedza noteiktus un bieži vien smalki niansētus apzīmējumus katram jēgumam, ko partijas biedriem atļauts izteikt, vienlaikus izslēdzot visus citus jēdzienus un tāpat iespēju pie tiem nokļūt netiešā kārtā. To panāca, daļēji izgudrojot jaunus, bet it īpaši izskaužot nevēlamus vārdus un atlikušiem atņemot tās nozīmes, kas nesaskanēja ar partijas ģenerāllīniju, un, ja iespējams, sekundārās nozīmes vispār. Minēsim piemēru. Vārds "brīvs" jaunruna vēl bija, bet to varēja lietot tikai tādos teikumos kā "šis suns ir brīvs no utīm" vai "šis lauks ir brīvs no nezālēm". To nevarēja lietot vecajā nozīmē kā "politiski brīvs" vai "garīgi brīvs", jo politiska un garīga brīvība vairs nepastāvēja pat kā jēdzieni, tāpēc tiem arī nevarēja būt apzīmējumu. Bez noteikti ķecerīgu vārdu izskaušanas vārdu krājuma samazinājumu uzskatīja arī par pašmērķi un neatstāja nevienu vārdu, bez kā varēja iztikt. Jaunrunas nolūks bija nevis domu aploku paplašināt, bet sašaurināt, un šo mērķi netieši sa​sniedza, arī līdz minimumam sašaurinot vārdu izvēli.

Kā tagad zinām, jaunrunas pamatā ir angļu valoda, lai gan cilvēkam, kas mūsdienās runā angliski, daudz jaunrunas teikumu paliktu gandrīz nesaprotami ari tad, ja tajos nemaz nebūtu jaunradītu vārdu.

Jaunrunas vārdi bija iedalīti trijās noteiktās šķirās, ko apzīmēja par A vārdnīcu, B vārdnīcu (te ietilpa saliktie vārdi) un C vārdnīcu. Vienkāršāk būtu apskatīt katru šķiru atsevišķi, bet valodas gramatiskās īpatnības A vārdnīcai veltītā nodaļa, jo tie paši likumi attiecās uz visām trim kategorijām.

A vārdnīca A vārdnīca saturēja ikdienas dzīvē lietojamos vārdus - kas attiecās uz ēšanu, dzeršanu, darbu, ģērbšanos, iešanu augšup un lejup pa kāpnēm, satiksmes līdzekļu lietošanu, dārza kopšanu, ēdiena gatavošanu utt. Tur bija gandrīz tikai vārdi, kas mums jau ir, piem., sist, skriet, suns, koks, cukurs, māja, lauks, bet salīdzinājumā ar tagadējo angļu valodas vārdnīcu to skaits bija ārkārtīgi mazs un to nozīme bija šaurāk definēta. Katra nenoteiktība un lieka nokrāsa bija izskausta. Ciktāl iespējams, šīs šķiras jaunrunas vārdi bija īsas skaņas ar vienu pašu skaidru nozīmi. A vārdnīcu bija gluži neiespējami lietot literārā nolūkā vai politiskās vai filozofiskās diskusijās. Tā bija domāta tikai vienkāršu, tiešu domu izteikšanai, kur runa bija par konkrētiem priekšmetiem vai fizisku darbību.

Jaunrunas gramatikai bija divas izcilas savādības. Pirmā bija iespēja pēc patikas savstarpēji mainīt vārdu kārtas. Katru vārdu valodā (principā tas attiecās arī uz tādiem ļoti abstraktiem vārdiem kā "ja" un "kad") varēja lietot gan kā darbības vārdu, gan kā lietvārdu, īpašības vārdu vai apstākļa vārdu. Ja vien runa bija par to pašu celmu, verba vai lietvārda formām nebija nekādas atšķirības, jo pats likums tiecās uz daudzu arhaisku formu noārdīšanu. Piemēram, jaunrunā trūka vārda "doma", to aizstāja vārds "domāt" gan kā lietvārds, gan kā darbības vārds. Te nesekoja nekādam etimoloģiskam principam; reizēm paturēja lietvārdu, citreiz atkal darbības vārdu abām vajadzībām. Pat tur, kur lietvārdam un darbības vārdam bija radniecīga nozīme bez etimoloģiska sakara, vienu no tiem bieži atmeta. Piemēram, vārds "griezt" bija atmests, tā vietā iztika ar "nažot". īpašības vārdus darināja gluži vienkārši ar piedēkli "-pilns" un apstākļa vārdus ar "-veidīgs". Tā, piem., "ātrumpilns" nozīmēja "ātrs", un "ātrumveidīgi" nozīmēja "ātri". Daži mūslaiku īpašības vārdi bija paturēti, piem., labs, stiprs, liels, melns, mīksts, bet to kopskaits bija loti mazs. Tie nebija nepieciešami, jo katru īpašību varēja apzīmēt, pievienojot galotni "-pilns" attiecīgam lietvārdam. No tagad pazīstamiem apstākļa vārdiem nebija palicis neviens, tikai tie, kas beidzās ar "veidīgs"; tā bija vienīgā un nemainīgā apstākļa vārdu galotne. Piemēram, vārds "labi" bija aizstāts ar "labveidīgi".

Tālāk ikvienu īpašības vārdu - principā tas atkal attiecās uz katru vārdu valodā - varēja pārvērst noliegumā ar priedēkli "ne-", pastiprināt ar "plus-" vai - vēl lielākam izcēlumam - ar "divplus-". Tā, piem., nesilts nozīmēja "auksts", bet plusauksts u n divplusauksts nozīmēja "ļoti auksts" un "sevišķi auksts". Tāpat kā mūsdienu valodā, gandrīz katra vārda nozīmi varēja mainīt ar prepozīciju priedēkļiem.

Ar šādām metodēm varēja ārkārtīgi samazināt vārdu krājumu. Piemēram, ja bija vārds "labs", atkrita tāds vārds kā "slikts", jo to pašu gandrīz vēl labāk izteica "nelabs". Ja bija runa par diviem dabiskiem pretstatiem, atlika tikai izvēlēties, kuru no abiem vārdiem atmest. Piemēram, vārdu "tumšs" varēja aizstāt ar "negaišs" vai, ja patika, "gaišs" ar "netumšs".

Otra jaunrunas savādība bija formu darināšanas pilnīgā regularitāte. Ar retiem izņēmumiem visas formas un locījumus darināja pēc viena likuma. Zināmas īpatnības vārdu darināšanā radās arī, pielāgojot vārdus ātrai un vieglai izrunai. Grūti izrunājamu vārdu turēja par grūti saprotamu un tātad nederīgu; tāpēc eifonijas labā reizēm vārdos iesprauda liekus burtus vai paturēja arhaiskas formas. Bet šī vajadzība radās galvenokārt B vārdnīcā. Turpmāk būs redzams, kāpēc tik lielu nozīmi piešķīra izrunas vieglumam.

B vārdnīca B vārdnīca saturēja vārdus, kas bija mākslīgi radīti politiskiem nolūkiem: vārdus, kuru nozīme arvien bija politiska un kuri cilvēkiem, tos lietojot, radīja vēlamo politisko nostāju. Pilnīgi neizprotot angsoca principus, nebija iespējams šos vārdus pareizi lietot. Dažos gadījumos tos varēja pārtulkot vecrunā vai A vārdnīcas vārdos, bet tas prasīja garas parafrāzes, un, to darot, arvien zuda dažas nianses.

B vārdi bija tādas kā vārdu stenogrammas, kurās dažos balsienos bieži bija iekļauta vesela virkne jēdzienu un kuras vienlaikus bija noteiktākas un pārliecinošākas par parastās valodas vārdiem.

B vārdi visos gadījumos bija salikteņi*. Tie sastāvēja no diviem vai vairāk vārdiem vai to daļām, kas bija sakausētas viegli izrunājamā formā. Šo amalgamu varēja veidot tālāk pēc parastajiem likumiem.

Piem., labdoma nozīmēja to pašu, ko "ortodoksija" vai "sekošana partijas ģenerāllīnijai"; labdomāt domāt tā, kā partija gribēja. Atvasinātas formas bija īpašības vārds labdompilns, apstākļa vārds labdomveidīgi; verbāls lietvārds - labdomis.

B vārdi nebija darināti pēc kāda etimoloģiska plāna. Tos varēja darināt no kuras katras vārdu šķiras, sakārtot, kā vien gribēja, un veidot pēc patikas, ja vien tie norādīja uz izcelšanos un bija viegli izrunājami. Tā domu noziegumu apzīmēja par krimināldomu, domu policiju par dompoli. Tā kā šajos salikteņos bija grūtāk panākt daiļskanību, neregulāri darinājumi un formas te bija biežāk sastopamas nekā A vārdnīcā. Principā tomēr arī visus B vārdnīcas vārdus varēja atvasināt un locīt tāpat kā A vārdus.

Attiecīgie īpašības vārdi un apstākļa vārdi no vārdiem Patmina, Miermina un Mīlmina bija patminpilns, mierminpilns, mīlminpilns un patminveidīgi, mierminveidīgi, mīlminveidīgi.

Tā kā dažiem B vārdiem bija ļoti specifiska nozīme, tie bija grūti saprotami, kamēr valodu nepārvaldīja pilnīgi. Ņemsim, piemēram, no kāda Times ievadraksta tik tipisku teikumu kā "Vecdomji nevēderjūt angsocu". Tā īsākais tulkojums vecrunā būtu: "Tie, kuru domāšana veidojās pirms revolūcijas, emocionāli nespēj pilnīgi izprast angļu sociālisma principus." Taču arī tas nav adekvāts tulkojums.

Pirmkārt, lai pilnīgi saprastu minētā jaunrunas teikuma nozīmi, būtu skaidri jāzina, kas ir angsocs. Otrkārt, tikai angsocā audzināts cilvēks varētu pilnīgi novērtēt spēcīgo vārdu "vēderjust", kas nozīmēja mūsdienās grūti iedomājamu, aklu, jūsmīgu partijas principu pieņemšanu; tāpat arī vārdu "vecdoma", kas neatšķirami saistījās ar ļaunuma un pagrimuma jēdzienu. Bet daudzu jaunrunas vārdu, to starpā arī "vecdomas" sevišķais uzdevums bija ne tik daudz apzīmēt kādus jēdzienus kā tos iznīcināt. Šie vārdi, kuru nebija daudz, nozīmē bija tik paplašināti, ka saturēja veselas vārdkopas, kuras, šādā kārtā vienā pašā saprotamā terminā ietvertas, varēja nodot aizmirstībai. Jaunrunas vārdnīcas sastādītāju grūtākais uzdevums bija nevis izgudrot jaunus vārdus, bet gan pēc to izgudrošanas konstatēt, ko tie nozīmē, resp., kādus vārdus un vārdu virknes tie padara liekus.

Kā jau redzējām vārda "brīvs" gadījumā, vārdus, kuru nozīme reiz bijusi ķecerīga, dažkārt ērtības labad paturēja, tikai atmetot visas nevēlamās nozīmes. Neskaitāmi citi vārdi, kā, piemēram, gods, taisnība, morāle, internacionālisms, demokrātija, zinātne, reliģija, bija vienkārši beiguši pastāvēt.

Nedaudz segvārdu tos bija apklājuši un tātad atcēluši. Piemēram, visi vārdi, kas grupējās ap brīvības un vienlīdzības jēdzieniem, bija ietverti vienā pašā vārdā - "krimināldoma", bet visi tie, kas grupējās ap tādiem jēdzieniem kā objektivitāte un racionālisms, bija ietverti vienā pašā vārdā - "vecdoma".

Noteiktāka apzīmēšana būtu bīstama. No partijas biedra prasīja, lai viņa pasaules uzskats būtu apmēram tāds kā senajiem ebrejiem, kas, tuvāk neiedziļinoties, zināja, ka visas citas tautas pielūdz "neīstus dievus", resp., ir elku pielūdzēji. Tiem nebija jāzina, ka šos dievus sauca par Baalu, Ozirisu, Molohu, Astaroti u. tml.; droši vien viņu īstajai ticībai nāca par labu, ka viņi zina mazāk. Senais ebrejs pazina Jehovu un zināja Jehovas baušļus, tāpēc viņš arī zināja, ka visi dievi ar citiem vārdiem vai citiem atribūtiem ir elki. Apmēram tāpat partijas biedrs zināja, kāda ir pareizā uzvedība, un ļoti nenoteiktā, vispārinātā formā varēja iedomāties, kādā veidā no tās var novirzīties. Piemēram, viņa seksuālo dzīvi pilnīgi regulēja divi jaunrunas vārdi - "kriminālsekss" (seksuāla nemorāle) un "labsekss" (šķīstība).

Kriminālsekss sevī ietvēra visu veidu seksuālus pārkāpumus. Tas nozīmēja miesaskārību, laulības pārkāpšanu, homoseksualitāti un citas perversijas un piedevām normālus miesīgus sakarus, ja tos piekopa patikas dēļ. Nebija nekādas vajadzības tos atsevišķi uzskaitīt, jo tie visi bija vienādi nosodāmi un principā visi pelnīja nāves sodu. C vārdnīcā, kas saturēja zinātniskus un tehniskus terminus, varbūt radās vajadzība piešķirt dažām seksuālām novirzēm sevišķus apzīmējumus, bet caurmēra pilsonim tie bija lieki.

Tas zināja, ko nozīmēja labsekss -1. i., vīra un sievas normāla dzimumsatiksme ar vienīgo nolūku radīt

bērnus un bez fiziskas baudas sajūtas sievietei; viss cits bija kriminālsekss. Jaunrunā ķecerīgu domu reti bija iespējams attīstīt tālāk par atziņu, ka tā ir ķecerīga; tam trūka nepieciešamo vārdu.

Neviens vārds B vārdnīcā nebija ideoloģiski neitrāls. Liels skaits bija eifēmistiski. Piemēram, tādi vārdi kā "prieknometne" (spaidu darbu nometne) vai "miermina" (miera, t. i., kara ministrija) nozīmēja tiešu pretstatu tam, ko tie šķita nozīmējam. No otras puses, citi vārdi vaļsirdīgi un sarkastiski atklāja Okeānijas sabiedrības patieso raksturu. Piemēram, "proletēsma" nozīmēja seklos laika kavēkļus un pārspīlētās ziņas, ko partija sniedza masām. Citiem vārdiem atkal bija divējāda nozīme - "laba", kad tie attiecās uz partiju, un "slikta", kad tos attiecināja uz tās ienaidniekiem. Piedevām bija liels skaits vārdu, kas, pavirši raugoties, šķita vienkārši saīsinājumi un savu ideoloģisko nokrāsu ieguva no satura, nevis no uzbūves.

Ciktāl iespējams, visi vārdi ar politisku nozīmi bija iekļauti B vārdnīcā. Visu organizāciju, ļaužu kopu, mācību, valstu, iestāžu vai sabiedrisku celtņu apzīmējumi bija pielāgoti tās prasībām, tas ir, savilkti vienā viegli izrunājamā vārdā ar nedaudz balsieniem, kas tomēr norādīja uz vārda izcelsmi. Piemēram, Arhīva departamentu Patiesības ministrijā, kur strādāja Vinstons Smits, sauca par Arhidepu, Daiļliteratūras departamentu par Daiļdepu, Tālekrānu programmas departamentu par Tāldepu utt. To darīja tikai laika taupīšanas nolūkā. Pat divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs saīsināti vārdi un teikumi bija politiskas valodas raksturīga iezīme; novērots, ka tieksme uz šāda veida saīsinājumu lietošanu izpaudās īpaši totalitārās valstīs un totalitārās organizācijās. Piemēri ir tādi vārdi kā nacisti, gestapo, kominterne, aģittrupa. Sākumā šo metodi praktizēja it kā netīši, bet jaunrunā to lietoja apzinīgā nolūkā. Ņēma vērā, ka, tā vārdus saīsinot, sašaurinājās un pārveidojās arī to nozīme, zuda lielākā tiesa asociāciju, kas citādi ar tiem saistītos. Piemēram, vārdi Komunistiskā internacionāle rada sarežģītu ainu, kurā ietverta universāla cilvēku brālība, sarkani karogi, barikādes, Kārlis Markss un Parīzes komūna.

Turpretī vārds kominterne apzīmē tikai slēgtu organizāciju un skaidri definētu doktrīnu. Tas attiecas uz kaut ko gandrīz tikpat viegli pazīstamu un ierobežotu kā krēsls vai galds. Kominterne ir vārds, ko var izteikt, gandrīz nedomājot, turpretī Komunistiskā internacionāle ir frāze, pie kā vismaz mirkli jāpakavējas. Tāpat asociācijas, ko rada vārds Patmina, ir šaurākas un vieglāk kontrolējamas nekā tās, kas saistās ar apzīmējumu Patiesības ministrija. Tāpēc nosaukumus un apzīmējumus ne tikvien saīsināja, kur vien varēja, bet veltīja lielas pūles, lai katru vārdu darītu viegli izrunājamu.

Jaunrunā eifonija bija svarīgāka par visu, atskaitot jēdziena noteiktību. Gramatikas likumus tai ziedoja labprāt un kad vien vajadzēja. Un tas bija pareizi darīts, jo politiskiem nolūkiem bija nepieciešami pirmām kārtām īsi apcirpti vārdi, kam bija nepārprotama nozīme, ko varēja ātri izteikt un kas tikpat kā nemaz neatbalsojās runātāja prātā. B vārdnīcas vārdi pat vēl ieguva lielāku izteiksmes spēku tāpēc, ka visi bija ļoti līdzīgi. Šiem vārdiem - lab-doma, miermina, proletēsma, kriminālsekss, prieknometne, angsocs, vēderjust, dompole - parasti bija tikai nedaudz labskanīgu balsienu. Tie vedināja runāt vienmuļā un aprautā stilā. Tieši tas bija partijas nolūks. Partija gribēja runu, it sevišķi par tematiem, kas nebija ideoloģiski neitrāli, padarīt iespējami neatkarīgu no apziņas. Ikdienas dzīvē vismaz reizēm vajadzēja pirms runāšanas apdomāties, bet, ja partijas biedru uzaicināja izteikt politisku vai morālu spriedumu, tam vajadzēja būt spējīgam nobērt pareizus uzskatus tikpat automātiski, kā ložmetējs izšauj lodes. Tā viņš bija iemācīts, valoda viņam sniedza nekļūdīgu instrumentu, un vārdu veidojums ar savu īsumu un izteiksmes spēku pilnīgā saskaņā ar angsoca garu šo procesu vēl atvieglināja.

Tāpat ērts bija fakts, ka atkrita izvēles grūtības starp daudziem vārdiem. Salīdzinot ar mūsu vārdnīcām, jaunrunas vārdnīca bija plāna, un pastāvīgi tika gudrotas metodes, kā to vēl saīsināt. Jaunrunā atšķīrās no gandrīz visām citām valodām tajā ziņā, ka tās vārdu krājums ar katru gadu nevis pieauga, bet samazinājās. Katrs īsinājums bija ieguvums - jo mazāka kļuva izvēles iespēja, jo mazāks kārdinājums domāt. Beidzot cerēja panākt stāvokli, kad runātu tikai ar mēli, nemaz nenodarbinot augstākos smadzeņu centrus. Šo nolūku vaļsirdīgi pauda jaunrunas vārds "pīļruna", kas nozīmēja "pēkšķēt kā pīle". Kā daudziem citiem B vārdnīcas vārdiem, tam bija divējāda nozīme. Ja uzskati, ko pēkšķēja, saskanēja ar

partijas ģenerāllīniju, šis vārds nozīmēja tikai glaimu, un, ja Times ievadrakstā kāds orators bija nosaukts par "divpluslabu pīļruni", tā bija patiesa un augstu vērtējama uzslava.

C vārdnīca C vārdnīca bija abu iepriekšējo papildinājums un saturēja tikai zinātniskus un tehniskus terminus.

Tie līdzinājās mūsdienās lietojamiem terminiem un bija darināti no tām pašām saknēm, bet liela vērība bija veltīta to stingrai definīcijai un attīrīšanai no nevēlamām nozīmēm. Uz tiem attiecās tie paši gramatikas likumi. Tikai ļoti retiem C vārdnīcas vārdiem bija kaut cik ievērojama loma ikdienas vai politiskajā valodā. Katrs zinātnieks vai tehniķis varēja atrast visus vajadzīgos vārdus viņa nozarei paredzētā vārdu sarakstā, bet parasti tikai pavirši zināja vārdus citu nozaru sarakstos. Tikai pavisam reti vārdi bija visiem sarakstiem kopīgi, un nebija vārdnīcas, kas izteiktu zinātnes darbību kā prāta ieražu vai domāšanas metodi neatkarīgi no atsevišķām nozarēm. Patiesībā arī zinātnei pašai nebija vārda, jo visu, ko vien tā varēja nozīmēt, jau pietiekami skaidri izteica vārds angsocs.

No šī pārskata būs redzams, ka jaunrunā ar partijas ģenerāllīniju nesaskanīgu uzskatu izteikšana kaut cik tiešāk bija tikpat kā neiespējama. Zināms, ķecerību varēja izteikt ļoti rupjā vai zaimojuma veidā.

Piemēram, varētu teikt, ka "Lielais Brālis ir nelabs". Bet šis apgalvojums, kas katra ortodoksa partijas biedra ausij izklausītos galīgi absurds, nebūtu pierādāms ar loģiskiem argumentiem, jo tādam nolūkam trūktu vārdu. Angsocam naidīgas domas varēja pastāvēt tikai nenoteiktā bezvārdu formā, un tās varēja minēt tikai ļoti plašos apzīmējumos, kas reizēm nosodīja veselas atkritēju grupas, tās sīkāk nešķirojot.

Patiesībā jaunrunu subversīviem nolūkiem varēja lietot tikai, nelikumīgi tulkojot dažus tās vārdus atpakaļ vecrunā. Piemēram, "visi cilvēki ir vienlīdzīgi" bija jaunrunā iespējams teikums, bet tikai tādā nozīmē, kādā vecrunā var teikt, ka "visi cilvēki ir sarkanmataini". Gramatiski tas būtu pareizi, bet izteiktu acīm redzamu nepatiesību, t. i., ka visi cilvēki ir vienāda auguma, svara, stipruma. Politiskas vienlīdzības jēdziens vairs neeksistēja, un šī sekundārā "vienlīdzības" nozīme bija atcelta. 1984. gadā, kad visumā vēl lietoja vecrunu, teorētiski pastāvēja draudi, ka, izrunājot jaunrunas vārdus, varētu atcerēties to pirmatnējo nozīmi. Taču dubultdomā skolotam cilvēkam nebija grūti no tā izvairīties; un pēc dažām paaudzēm tāds misēklis vispār nebūtu iespējams. Cilvēks, kas būtu audzis ar jaunrunu kā vienīgo valodu, vairs nezinātu, ka vārdam "vienlīdzīgs" reiz bijusi pakārtota nozīme "politiski vienlīdzīgs" vai ka "brīvs" varētu nozīmēt "garīgi brīvs", tāpat kā, piemēram, cilvēks, kas nekad nav dzirdējis par šahu, nevarētu iedomāties, ka vārdiem "karalis" un "tornis" var būt vēl kāda īpaša nozīme. Būtu daudz noziegumu un kļūdu, ko tas nemaz nespētu izdarīt, tāpēc ka tiem nebūtu vārda un tos nemaz nevarētu iedomāties. Un bija paredzams, ka ar laiku jaunrunas raksturīgās īpašības kļūtu arvien skaidrākas un noteiktākas - vārdu paliktu arvien mazāk un mazāk, to nozīme arvien šaurāka, un iespējas tos nepareizi lietot kļūtu arvien retākas.

Kad vecrunā būtu reizi par visām reizēm atmesta, pārtrūktu pēdējā saite ar pagātni. Vēsture jau bija pārrakstīta, bet pagātnes literatūras paliekas vēl šur tur bija aizķērušās nepilnīgas cenzūras dēļ, un, kamēr vēl cilvēki prata vecrunu, varēja gadīties, ka kāds tās izlasa. Nākotnē šādi fragmenti, pat ja tie saglabātos, būtu nesaprotami un netulkojami. Jaunrunā nebija iespējams pārtulkot nevienu vecrunas teikumu, ja tas neattiecās uz kādu tīri tehnisku norisi, ļoti vienkāršu ikdienas darbu vai arī jau nebija ortodokss (jaunrunā būtu jāsaka labdompilns). Praktiski tas nozīmēja, ka nevienu aptuveni pirms 1960. gada sarakstītu grāmatu nevarēja pilnīgi pārtulkot jaunrunā. Pirmsrevolūcijas literatūru varēja tulkot tikai ideoloģiski citiem vārdiem, grozot tiklab valodu, kā ari jēgu. Ņemsim, piemēram, pazīstamo vietu Neatkarības deklarācijā: "Mēs uzskatām šīs patiesības par pašsaprotamām, ka visi cilvēki radīti vienlīdzīgi, ka Radītājs tiem piešķīris zināmas neatņemamas tiesības, ka starp tām ir dzīvība, brīvība un tieksme pēc laimes. Ka šo tiesību nodrošinājumam starp cilvēkiem iekārtotas Valdības, kuras savas pilnvaras dibina uz pārvaldīto piekrišanu. Ka ikreiz, kad kāda Valdības forma kļūst šiem mērķiem kaitīga, Tautas tiesība ir to grozīt vai atcelt un iekārtot jaunu Valdību..."

Būtu pilnīgi neiespējams šo vietu tulkot jaunrunā, paturot oriģināla jēgu. Vistuvāk varētu pieiet, visu šo rindkopu ietverot vienā vienīgā vārdā - krimi-nāldoma. Pilnīgs tulkojums varētu būt tikai ideoloģisks, pie tam Džefersona vārdi pārvērstos slavas dziesmā absolūtai diktatūrai.

Un tiešām, laba tiesa pagātnes literatūras jau bija tā pārveidota. Prestiža apsvērumi lika saglabāt dažas vēsturiskas figūras, vienlaikus pieskaņojot to darbus angsoca filozofijai. Tāpēc dažu rakstnieku tādu kā Šekspīrs, Miltons, Svifts, Bairons, Dikenss - sacerējumi atradās tulkošanas procesā; šo uzdevumu paveicot, viņu oriģināldarbi, līdzīgi citiem, kas vēl bija saglabājušies no pagātnes literatūras, būtu galīgi iznīcināti. Tulkošanas darbs bija grūts un gauss, un neparedzēja, ka to pabeigs ātrāk par divdesmit pirmā gadsimta pirmo vai otro dekādi. Bija arī liels krājums tīri praktiskas literatūras nepieciešamas tehniskas rokasgrāmatas u. tml. -, kas tāpat bija jāpārstrādā. Galvenokārt lai ļautu laiku tulkošanas priekšdarbiem, jaunrunas galīgā pieņem​šana bija paredzēta ne agrāk kā 2050. gadā.