studija

MĀKSLAS TIRGUS / ART MARKET

G.B.: Latvijas mākslas tirgu tomēr raksturo tas, ka mums ir daudz mākslinieku, taču ļoti maz kolekcionāru.

Katrs mākslas pircējs nav kolekcionārs. Kolekcionārs pašizglītojas un seko procesiem mākslā. Iemesls ir tas, ka padomju laikā bijis 50 gadu pārrāvums mākslas ko­ lekcionēšanā. Vēl tagad nav izveidojusies nacionālā buržuāzija, nav pietiekama turīgo iedzīvotāju slāņa, kas interesētos par mākslu. Tāpēc arī maz ir to, kas atbilstoši ierastajai kolekcionāra lomai varētu būtiskus līdzekļus novirzīt mākslas krājumu veidošanai, mākslinieku un mu­ zeju sponsorēšanai un mākslas attīstības veicināšanai.

Bet vai mums Latvijā ir laikmetīgā māksla, un kāda tā ir pasaules kontekstā?

Ivonna Veiherte: Pasaules kontekstā noteikti ir daži gleznotāji, kas būtu pelnījuši starptautisku ievērību, jo Latvijā īstu kolekcionāru tiešām trūkst. Citi mediji ir ļoti aktīvi, bet patiesībā jau ar kādu īpašu oriģinalitāti izcelties grūti. Ja runā par gaumi, tad, protams, laikmetīgā māksla ļoti bieži gaumi provocē un veido pavisam citus estētiskos kritērijus, ja ar gaumi saprotam kādu “smalkāku” spēju ieraudzīt, iedzimtu vai iegūtu zināšanu bagāžu, ētiskus priekšstatus, tradicionāli izveidojušos labā un ļaunā līdz­ svaru vai skaistā un neglītā attiecības. Cits aspekts, kas mani personiski mulsina, ir tas, ka laikmetīgajā mākslā to­mēr vairāk parādās elementāras profesionalitātes trū­ kums, ko mēģina aizstāt ar koncepciju. Aizbildinoties, ka tā ir laikmetīgi, šobrīd Latvijā patiesi var “iesmērēt” pārlieku daudz kā, un te valda īpašas bailes būt “provinciālam”, ja nesapratīsi kādu pusgatavu mēģinājumu. Tieši tad aktuāls kļūst jautājums par to, kas ir vērtība, un personiskajai gaumei te ir nozīme tad, ja tā palīdz atšķirt šīs dažkārt tik smalkās robežas. Protams, kolekcionāru Latvijā ir maz un viņi ir piesardzīgi, bet tas nekas! Arī galerijas audzina kolekcionārus un publiku. Kā tad mums veidojas t. s. gaume? Kultūras tradīcijas ir tādas, kādas tās ir, skolas kļūst aizvien vājākas, un arī īstu personību trūkst. Piemē­ ram, reiz ļoti lepojāmies ar glezniecību. Tagad Mākslas akadēmijā aizvien darbīgāka un interesantāka kļūst Vizuālās komunikācijas nodaļa. Tomēr rezultātā ne jau izteik­ smes līdzekļu izvēle padara kaut ko par laikmetīgu. Pie­ mēram, meklējot labu jauno glezniecību Baltijas robežās, negaidīti esam atraduši interesantu lietuviešu mākslinieku, kam esam izstādījuši brīnišķīgu videodarbu un vēl dažus objektus.

“Studija”: Tātad, domājot par šodienu un pieņemot to, ka galeristi, kuratori un kritiķi veido priekš­ statu un zināšanas par mākslu, – kā varam atrast kop­ saucēju?

G.B.: Protams, kolekcionāri lasa kritikas un apmeklē kuratoru veidotās izstādes. Tam visam ir sava nozīme, tomēr kolekcionāram mirklī, kad jāizšķiras par kāda darba iegādi vai neiegādi, svarīgākais ir galerista viedoklis. Varbūt maldos, bet, manuprāt, kritiķi Latvijā ir sadalījuši spēles laukumu – katrs ir izvēlējies dažus no māksliniekiem, un citi par tiem baidās izteikties. Trūkst diskusijas, un man nepastāv iespējas pilnvērtīgi izvērtēt. Latvijas mākslu neviens cits bez mums pašiem nepirks, bet, ja ir galerijas, kas spējīgas aizvest darbus uz ārzemēm un salīdzināt, kā izskatāmies uz citu valstu fona, – tādas galerijas jānovērtē, un šādu galeristu viedoklī es ieklausos.

“Studija”: Latvijā šādu galeriju nav daudz, tās at­ tīstās, bet mums jāsaprot – lai galerijas būtu spēcīgas, tām vajadzīgs pamats. Liekas, ka ciešās sadarbības for­ mas starp māksliniekiem un galeristiem nav iespējamas arī tādēļ, ka trūkst tradīciju attiecībā pret laikmetīgo mākslu. Nodarbošanās ar to prasa lielu uzņēmību – un tā neko nesola. Vajadzīgas finanšu iespējas.

G.B.: Es to saprotu citādāk. Iespējams, galeristi kaut­ rējas vai varbūt mākslinieki nav tam gatavi – strādāt ar galerijām uz stingru līgumu pamata. Neviens neieguldīs līdzekļus kaut kā iznešanai saulītē, ja augļus plūks cita galerija.

86

69 / 09

been very important to the collector.

Studija: As regards this development it can be seen that over the last decade it has sharply increased throughout the world! Ways of collecting are being sought, and institutional activities and collecting have grown hand in hand. It is sometimes said that the art market has replaced the history of art. At the same time, the person who gets involved in the art market has a huge range of choice, room for manoeuvre and, I would like to say – even creative possibilities.

G.B.: The Latvian art market is characterised by many artists yet very few collectors. Not every art buyer is a collector. The collector educates himself and keeps up with artistic trends. The reason for this is that there was a rup­ ture of 50 years in art collecting during the Soviet era. A national bourgeoisie still hasn’t developed, there isn’t a sufficiently large wealthy class with an interest in art. So that’s why there are very few people who can play the traditional collector’s role of channelling significant resources to create art collections, sponsoring artists and museums and promoting the development of art. But do we have contemporary art in Latvia, and how does it fit into the global context?

Ivonna Veiherte: In the global context, there are de­ finitely some painters deserving international attention, because there really is a lack of genuine collectors in Latvia.

Other media are very active, but in reality it is difficult make your mark by being truly original. With regard to taste, naturally contemporary art frequently provokes and creates completely new aesthetic criteria – if by taste we mean some “refined” ability to perceive, an inborn or acquired body of knowledge, ethical notions, a balance be­ tween the traditional divisions between good and evil, or the relationship between beauty and ugliness. Another aspect which I personally find perplexing in contemporary art is the prevalence of deficiency in basic professionalism, and the attempts to cover this up with a concept. In Latvia today, it is possible to sell all manner of things with the excuse that it is modern, because people are afraid of being considered “provincial” if they don’t understand some half-baked attempt. This is exactly when it becomes cri­ tical to understand what is valuable, and personal taste is of importance if it helps to distinguish these often subtle differences. Of course there aren’t many collectors in Latvia and the same few are cautious, but that doesn’t matter!

Galleries too educate collectors and the public. How do we cultivate so-called taste? Cultural traditions are what they are, schools are declining and there is an absence of real personalities. For example, once upon a time we were very proud of our painting. Now the Visual Communi­ cations Department at the Art Academy is becoming in­ creasingly more active and interesting. But it takes more than just the choice of expressive form to make something contemporary. For example, in the search for good new painting in the Baltic States we have unexpectedly found an interesting Lithuanian painter, for whom we have exhibited a wonderful video and also some “objects.”

Studija: So, thinking about today and assuming that gallerists, curators and critics shape opinions and knowledge about art – how can we find common ground?

G.B.: In this regard, of course, collectors read reviews and attend exhibitions presented by curators. This all has its significance, but from the collector’s viewpoint, at that moment when he has to make a choice – to buy or not to buy a work – the role of the gallerist is crucial. Perhaps I’ve got it wrong, but I think that critics in Latvia have divided up the playing field: each has picked out some artists and then the others are afraid of commenting on them. There is a lack of discussion and I don’t have the opportunity to make a fully informed judgement. No one besides ourselves will buy Latvian art, but if there are galleries capable