J.J.: Vai pati sevi uzskatāt par slavenību mākslas pasaulē? M.A.: Cilvēki man saka: tu esi plaši pazīstama, tu esi nozīmīga. Es to nekad neesmu jutusi, es tam nepiešķiru īpašu nozīmi. Tas mani nav mainījis. Es strādāju tik ilgi, un ilgus gadus tas bija tik sarežģīti... Zināt, ja esat jauns mākslinieks un piecos gados kļūstat slavens, ja esat visur, tad jūs sākat domāt, ka tiešām esat svarīga personība. Savukārt, ja panākumus gūstat lēnām un grūtā ceļā, tad saprotat, ka tas pavisam nav svarīgi, tas ir tikai maldinošs pielikums. Noteicošais ir darbs, slava ir blakusefekts. Es nekad nedomāju par to, ka esmu nozīmīga. Es drī zāk domāju par to, ka man jābūt spējīgai skaidrot savus darbus jebkurā līmenī. Māksliniekam ir jārunā ar sabiedrību, un māksliniekam ir jābūt pieticīgam. Jāatrod veids, kā palīdzēt jauniem māksliniekiem, – tas ir tas, ko es daru, būdama kuratore, šajā izstādē. Jāsaglabā cilvēcis kas kvalitātes, par kurām mēs aizmirstam, kad kļūstam slavenības, kad kļūstam aroganti. Tas ir ļoti egoistiski, bet daudzi mākslinieki tā dzīvo. Es negribu iet šo ceļu. Es labāk domāšu par performances māk slas mantojuma saglabāšanu un citām lietām, kam piemīt cilvēciskas kvalitātes. J.J.: Ko performance devusi jums personiski – kaut ko tādu, ko jūs negūtu, ja būtu gleznotāja vai tēlniece? M.A.: Es nezinu. Performance ir tikai instruments, un es neuz skatu, ka tā ir svarīgāka par glezniecību, tēlniecību, videoinstalācijām vai fotogrāfiju. Katram māksliniekam vispirms ir jāsaprot, kas viņš ir. Kad viņš to saprot, viņam jāveido darbi. Daži cilvēki kļūst par glez notājiem, un viņi ir izcili gleznotāji. Nesen redzēju Frānsisa Bēkona izstādi Metropolitēna muzejā Ņujorkā – un tas bija vau! Daži kļūst par performances māksliniekiem. Nav jau tā, ka vieni ir labāki par citiem. Vienalga, ko jūs darāt, jums tas jādara ar simtprocentīgu atdevi. Tikai tad būs efekts. Enerģija, kas ieguldīta mākslā, nekad nav zaudēta. Pirms kļuvu par performances mākslinieci, es biju gleznotāja. Taču jau pašā pirmajā performancē sajutu tik spēcīgu enerģiju un tādu emociju intensitāti, ka es vairs nespēju darīt neko citu. Es sapratu, ka mans me dijs ir performance. Uz visiem laikiem. J.J.: Šajos 40 gados neesat neko gleznojusi? M.A.: Nē, mans lēmums bija radikāls. Man ir tāda jauka īpašība – es nekad nešaubos. Jau ļoti agri savā dzīvē es zināju, ka esmu māksli niece. Katra mana ķermeņa molekula zināja, ka es negribu normālu ģimeni, negribu bērnus, negribu neko no tā visa. Es tikai gribēju darīt savu darbu. Kad pirms 40 gadiem es atklāju sev performanci, tas vairs nav mainījies. J.J.: Kāds ir nozīmīgākais enerģijas avots jūsu mākslā? M.A.: Ne tikai man, bet visiem cilvēkiem nozīmīgākā ir seksuālā enerģija. Tas ir galvenais enerģijas avots, kas ir cilvēka ķermenī. Mums ir jāsaprot, kā var transformēt seksuālo enerģiju radošajā enerģijā. Pikaso ir labs piemērs – viņš transformējis savu seksuālo enerģiju ra došajā neprātā un milzīgajā darbu apjomā. J.J.: Visus šos gadus jūs esat strādājusi ciešā kontaktā ar pub liku. Kā mainījušies performances skatītāji? M.A.: Pašā sākumā vienīgie performanču apmeklētāji bija draugi, telpā atradās tikai trīs četri cilvēki. Tā bija pavisam maza ģimene, un neviens nejautāja, vai tā vispār būtu uzskatāma par mākslu. Tikai pēdējos desmit gados intervijās man jautā: kāpēc tā ir māksla? Man neatliek nekas cits kā aizstāvēt performanci un pierādīt, ka tā ir māk sla. Pārmaiņas ir milzīgas. Cilvēki sāk pievērst uzmanību performan cei. Tai ir liela ietekme ne tikai vizuālajās mākslās, bet arī modē, teātrī, dejā, kino – kopumā dzīvē un kultūrā. Performance ir visur, tā pieņem 72
69 / 09
never felt that, I don’t put value on this. It never changed me. I worked for so long and for so long it was so difficult… You know, if you’re a young artist and in five years you become famous and you’re everywhere, you really start thinking that you are important. If success comes in a slow and difficult way, you understand that this isn’t important at all, it’s a kind of fake attachment. The main thing is the work – success is a side effect. I never make myself think that I’m important, because it would be completely wrong. I’d rather think that I have to be able to explain my work on every possible level. The artist has to turn to society, the artist has to be humble. You have to find a way how you can help young artists, which I’m doing by curating this kind of exhibition. You have to have human qualities which we forget by becoming a celebrity, by becoming arrogant. I find it so selfish that so many artists live that way. I don’t want to go that way. I’d rather think about the legacy of performance art and of so many things that have human qualities. J.J.: What has performance art given you personally? What has it given you that you wouldn’t get if you were a painter or a sculptor? M.A.: I don’t know. Performance is just a tool, and I don’t think it has more importance than painting, sculpture, video installation or photography. For every artist the first thing is to understand who he is. And when he understands who he is, he has to create the work. Some people become painters, and they are great painters. I just saw the Francis Bacon show at the Metropolitan Museum – and it was like, wow! And some people become performers, so it’s not that one is better than another. It’s just the idea that whatever you’re doing, you have to do it 100%. It’s the only way to have impact. Energy spent on making good art is never lost. I used to be a painter before. When I started performing for the first time in my life, the energy I felt and the intensity of the feeling was so strong that I couldn’t do anything else. So I knew that performance was my medium - forever and ever. J.J.: For the last 40 years you haven’t painted anything? M.A.: No, I was radical in my decision. It’s so funny with me - I never doubt. Since very early on I knew I was an artist. I knew with every molecule of my body that I didn’t want to have a normal family, didn’t want to have children, didn’t want to have any of that. I just wanted to do my work. And having found performance as a tool, this hasn’t changed for 40 years. J.J.: What’s the most important source of energy for your art? M.A.: Not only for me, but for everybody the most important is sexual energy. That’s the main energy we have in our body. We have to figure out how we can transform sexual energy into creative energy. Picasso was a good example of how he transformed sexual energy into creative insanity and a huge amount of work. J.J.: Your work was always about dealing with the public. How has the public changed over the years? M.A.: In the beginning there were only friends in the audience, we were three or four people in the room. Performance then was a very small family, and no one was questioning if this was art. Only in the last ten years I was asked in interviews – why is this art? So I had nothing else to do but defend that this is art. There’s been a huge change. People have really started seeing performance. Performance has a huge influence not only on the visual arts, but also in fashion, theatre, dance, film making – in life and culture in general. It’s everywhere, it’s taking different forms. The audience