“pārraidīt” šo iekšējo transformāciju, abām pusēm – māksliniekam un skatītājiem – jābūt kopā visu performances laiku. Taču publika tam jāsagatavo, citādāk tā nesapratīs, kāpēc četras stundas jāpavada galerijā, kur kāds guļ uz grīdas un nedara pilnīgi neko. Pēc visiem mākslā pavadītajiem gadiem darbu ar skatītājiem es uzskatu par savu pienākumu – man ir jāizglīto cilvēki, jāstāsta viņiem par to, kā ir jāskatās māksla, man ir jādod viņiem jaunas idejas, jārāda virzieni mākslas uztveršanai. Neviens no maniem vienaudžiem māksliniekiem gandrīz neko vairs nedara, visi ir beiguši darbību. Tāpēc jūtu, ka tas ir jādara man! Kurš tad vēl to darīs, ja ne es?! Pašlaik esmu ļoti aizņemta ar performances mākslas mantojuma saglabāšanu. Nesen laikrakstā The Guardian lasīju interviju ar Leonardu Koenu (Leonard Cohen). Viņam jautāja par dzīves laika ritējumu, tem poralitāti un nāvi. Dzīves beidzamo posmu viņš salīdzināja ar trešo cēlienu. Koens teica, ka viņa dzīvē ir sācies trešais cēliens. To pašu varu teikt par sevi – man šis arī ir trešais cēliens, nākamgad man būs 64 gadi. Trešais cēliens vienmēr sākas labi un beidzas slikti – galvenais varonis mirst. Taču šajā cēlienā vēl ir daudz iespēju, lai sagatavotu un apkopotu mantojumu – to, ko jūs atstāsiet pēc nāves. Es gribu, lai performance dzīvotu. Neesmu guru, bet man ir reputācija, esmu pel nījusi uzticību, un cilvēki ar to rēķinās. J.J.: “Iesildot” skatītājus izstādes apmeklējumam, jūs esat vairākkārt atkārtojusi: “Jums jābūt pacietīgiem.” Vai performance ir pacietības māksla? M.A.: Nē, nē, nē. Performancei ar pacietību nav īpaši liela sakara. Performancē ir svarīgi vairāki aspekti – izturība, koncentrēšanās, enerģija. Performance ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz nokļūt savā apziņā, sasniegt noteiktu prāta stāvokli. Performances laikā šis prāta stāvoklis var mainīties, cilvēks var sevi labāk apzināties. Performance vienmēr tika uzskatīta par alternatīvo mākslas formu. Nu ir pienācis laiks, kad performancei jābūt uztvertai par meinstrīma mākslas formu. Tas ir viens no maniem uzdevumiem. Nākamgad MoMA notiks mana retrospektīvā izstāde – tā būs pirmā performances mākslas retro spekcija. Trīs mēnešus muzejā performances radīšu ne tikai es, bet arī jaunie mākslinieki, kas demonstrēs manus darbus. Trīs mēneši ir ilgs laiks: katru dienu mēs darbosimies 7,5 stundas un piektdienās – 10 stundas. Izstādes nosaukums ir The Artist Is Present (“Mākslinieks šeit un tagad”), un mēs gribam izpētīt visas iespējas, cik dziļi varam attīstīt šo ideju – visu laiku būt kopā ar publiku. J.J.: Kādam ir jābūt skatītāju “uzstādījumam”, kad viņi piedalās šādā izstādē / pieredzē? M.A.: Skatītājiem vislabāk būtu visu uztvert ar bērna prātu. Vi ņiem jābūt atvērtiem un iejūtīgiem, bez jebkādiem uzstādījumiem, kuri var rasties, vēl pirms viņi sāks domāt par to, ko viņi redz. Kad viņi ir atvērti, iejūtīgi un pacietīgi, lai redzētu lietas, tad arī šai pieredzei ir emocionāla ietekme. Performance ir ļoti emocionāla. Un mums īsti nepatīk uztvert mākslu emocionāli. Mēs uzskatām, ka māksla ir prāta darbs, un neļaujam sev izdzīvot emocijas. Mēs baidāmies kļūt pārāk atklāti un ievainojami. Esiet atvērti kā bērni un ļaujieties emocijām! Kad emocijas “nosēdīsies”, jūs varat palasīt par performanci, iepazīties ar māksliniekiem un papildināt zināšanas par šo mākslas formu. J.J.: Performance nozīmē nepārtrauktu darbību. Izstādē Man čestrā performances notiek vienlaicīgi vairākās galerijas telpās. Pat tad, kad skatītājs neredz, kas notiek blakustelpā, viņš zina, ka darbība turpinās, un aptvert visu notiekošo nav iespējams. M.A.: Jā, un ir arī skaņa. Kad jūs dzirdat “uā!”, jūs zināt, ka šis klie70
69 / 09
on the floor, doing nothing. After so many years that I have been doing performances it is my duty to educate the public how to see art, and to give them new ideas and directions. Hardly any other artist of my generation has been doing anything longer – they just stopped. So I feel I have to do it! If not me, who will do it then?! Right now I’m very busy with preserving the legacy of performance art. I was reading an interview with Leonard Cohen in the newspaper The Guardian recently. He was asked about temporality, dying and about how life is going to end. Life’s final part he compared to the third act. He said: “I’m now actually in the third act.” It’s the same with me – I’m in the third act, next year I’ll turn 64. The third act always starts well and finishes badly – the main character dies. In this third act there’s a lot of space to prepare your legacy, what you will leave behind. I want to see that performance can live. From that point of view I’m not a guru, it’s more the credibility that people deal with. J.J.: While preparing the public to see the exhibition you re peated a couple of times: “You have to be patient.” Do you think that performance art is about patience? M.A.: Oh, no, no, no. Performance is not about patience. It’s about many different things: stamina, concentration, energy. Performance is a great tool for getting into the consciousness, how to get to your own state of mind, and how this state of mind can be changed and how the awareness will take place. Performance was always seen as an alternative form of art, and I think it’s about time that it should be seen as one of the mainstream forms of art. This is one of my main functions. Next year I will have a retrospective in the Museum of Modern Art (MoMA) in New York. It will be the first retrospective of performance art ever. The exhibition will have not only me performing for three months, but also young artists performing my pieces. Three months is a long time; we’ll be performing 7.5 hours a day and 10 hours on Fridays. The title of the retrospective is The Artist is Present, and we want to investigate all the possibilities of how far we can go in really being there for the public. J.J.: What would be the perfect state of mind for the public when taking part in such an exhibition/experience? M.A.: The public should have the state of mind of a child. Being com pletely open and vulnerable, without any kind of pre-thinking statement. Only in that state of openness, vulnerability and having patience to see things the experience will have emotional impact. The performance is very emotional. And we don’t really like to be emotional about art. We think that art has so much to do with the brain and we never let ourselves experience emotions. We are afraid it will be revealing our vulnerability too much. Please be open as a child and let emotions flow. And when you have processed these emotions you can go and read about the performance, to meet the artists and get the knowledge. J.J.: The performance is an action that doesn’t stop. During this exhibition in Manchester, performances were taking place simultaneously, in different spaces of the gallery. Even when the viewer doesn’t see what’s happening in other rooms, he knows that action is going on there anyway, and it’s impossible to embrace every thing. M.A.: Yes, and there’s also the sound. When you hear “Oah!”, you know it’s Amanda Coogan jumping. And wherever you are in the gallery you hear Nico Vascellari beating the stones in the basement. So you have this awareness. What is very important – when you come to see the pieces, you never see the beginning and you never see the end. When the