Tas viss ir automatizēts. Programmēšana ir ļoti elementāra. Atgriežo ties pie stāsta – daļa no visa ir par proporcijām. Šī tēma man ir aktuāla. Es minēju tajā Concord tekstā – man liekas, tāda laba analoģija ar ekonomiku, ka tagad tas virpulis, kas mums līdz šim bija, ir ieguvis determinēta haosa parametrus. Tāpēc arī Lorencu piesaucu, kurš raksturo meteoroloģisko haosu. Bet te paātrinājums un efekti vairs nav lineāri, nav vairs naturālie skaitļi vai kādas proporcijas. Tā ir laikmeta, kurā mēs patlaban atrodamies, jauna paradigma. E.D.: Ko jūs Latvijas Universitātes Matemātikas un informā cijas institūtā ar komponistu Rolandu Kronlaku pētāt? V.J.: Pagaidām tas ir pētījuma uzmetums. Tēma ir par haosu un informācijas zinātnēm muzikālā kontekstā. Teiksim, kā izmantot zinā šanas par haosu (vairāk tie ir modeļi vai arī, protams, eksperimentāli dati) gan skaņas sintēzē, gan arī kompozīcijā kā skaņas organizēšanas principus. Šis pētījumu lauks mūzikā nav jauns. Jaunais, ko mēs vēla mies pētīt, ir tas, kā skaņu rezultāti vai mūzikas rezultāti, kas ir iegūti tādā veidā, korelē ar statistisko analīzi vai postanalīzi, kāpēc šī skaņa ir citādāka nekā tā, un kāds ir tās algoritms, kādas sakarības. Runājot konkrēti par granulāro sintēzi, kas ir novatorisks un interesants sintēzes veids, – manā uztverē tai ir liela perspektīva, lai gan atklāta tā ir 20. gadsimta 80. gados, konceptuāli jau agrāk. Tur darīšana ir ar ļoti sīkām skaņas daļiņām (tās var būt vairāki simti vai tūkstoši sekundē), un katrai no tām sintēzes procesā ir vairāki parametri, kas nosaka, kāda tā būs, kā tā temporāli un vertikāli sakombinēsies. Tas ir liels daudzums informācijas, to var saistīt ar dažādiem procesiem, kas pa rametrus rada un sakārto, bet informācijas apjoms ir pārāk liels, lai uz to tā vienkārši kā uz nošu lapām paskatītos un saprastu, kas tur notiek. Tāpēc ir doma radīt interfeisus vai iesaistīt statistisko analīzi, lai uztvertu, kas ir tas, kas tiešām maina skaņas kvalitāti. Tas ir interesantākais pētījuma atzars. E.D.: Ko jūs ar pētījumu rezultātiem darīsiet? V.J.: Tas ir tas, par ko mēs runājām sākumā. Tas ir ķieģelītis lielajā mājā. Bet man kā mūzikas veidotājam ir interesanti, ka varu atklāt ko jaunu. M.R.: Kā tu jūties Latvijas kontekstā? Šeit ir maz mākslinieku, kas strādā šajā virzienā, tev nav konkurentu, un neveidojas nekāds process. Tev sanāk būt pašam, tā vientulīgi. Nav konku rentu, nav domubiedru. Vai tu redzi savu darbošanās lauku šeit Latvijā vai kaut kur ārpus? V.J.: Vairāk redzu sevi pasaulē. M.R.: Tas jau ir skaidrs šībrīža atvērto robežu situācijā. Bet vai tu vēlētos, ka šeit vairāk kaut kas tāds notiktu? V.J.: Jā, pilnīgi noteikti. M.R.: Tātad tev ir svarīgi tomēr šeit darboties. V.J.: Jā, bet tas vairāk personisku iemeslu dēļ. Tāpēc, ka ir šī vieta, ko es izjūtu, kur ir cilvēki, ar kuriem man ir interesanti sazināties. Un tā noteikumu un vietas konfigurācija man liekas ļoti iedvesmojoša. Par domubiedriem. Gints Gabrāns ir tāds, ar kuru mums veidojas dis kusija, ar kuru var komunicēt par līdzīgām tēmām, idejām. Es tagad tik ko sāku pasniegt Liepājas Universitātē. M.R.: Ko tu pasniedz? V.J.: Tur mēs ar Rolandu Kronlaku kopā pasniedzam skaņas kursu. E.D.: Vai laikā, kad studēji Hāgā, nav bijusi doma neatgriez ties? V.J.: Kad studēju, es ļoti skaidri zināju, ka braukšu atpakaļ. Es neizslēdzu, ka ceļošu, varbūt uz ilgāku laiku, bet šobrīd jūtu, ka šeit 64
69 / 09
seven tones, and that happens in relatively free order. A set number of combinations has been elaborated as to which strings will resonate, and then they are activated by the current being switched on. In its idea the programming works as if a piano was being played, and it’s all automatized. The programming there is quite basic. Returning to what we were talking about, part of the whole thing is about proportions. This subject is of relevance to me. I mentioned in that Concord text, with a good analogy – in my opinion – from the economic world, that the maelstrom which we have had until now has taken on the parameters of deterministic chaos. That is why I referred to Lorenz, who has characterised meteorological chaos. But there the acceleration and the effects are no longer linear, natural numbers no longer exist, nor do proportions. It is a new paradigm for the era in which find ourselves. E.D.: What are you researching at the Mathematics and Infor mation Institute of the University of Latvia, together with Rolands Kronlaks? V.J.: For the moment it is a draft for research. The subject is chaos and information science in the context of music. Let’s say, to use our knowledge about chaos (they are more like models, or, of course, ex perimental data), utilising these in the synthesis of sound, as well as in composition, as the principles for organising sounds. In music this area of research is not new. The new direction that we wish to research is how the results of sounds or music which have been obtained in this way correlate with statistical analysis or post-analysis, looking at why is this sound different to that one, what is its algorithm, what are the relationships? If we are concretely speaking of granular synthesis, which is an innovative and interesting form of synthesis, then, in my view, it offers great prospects, even though it was discovered back in the 1980s and already had been conceptualised even earlier. This is to do with extremely tiny sound particles (they can be many hundreds or thousands per second) and each of these particles, in the process of synthesis, has a number of parameters which determine what it will be like, how it will combine temporally and vertically. That is an enormous quantity of information, it can be linked with various processes which create and order the parameters, but the volume of information is so large that you cannot simply observe it, like musical notes on a piece of paper, in order to understand what is going on. So there is an idea to create interfaces or to bring in statistical analysis in order to find out exactly what it is that really alters the quality of sound. That is one of the more interesting branches of the research. E.D.: What are you going to do with the results of your re search? V.J.: It’s what we talked about at the beginning. It’s just a little brick in the big house. But it is interesting for me as a composer, that I can discover something new. M.R.: How do you feel in the context of Latvia? There aren’t many artists here that work in this area, you don’t have any com petitors and no such process is evolving. You end up being on your own, a little lonely. No competitors, no like-minded people. Do you see yourself working in Latvia or somewhere outside? V.J.: I see myself more as being part of the wider world. M.R.: That’s obvious, in the current situation of open borders. But would you like more things like that to be happening here? V.J.: Yes, absolutely, definitely. M.R.: So it’s still important for you to keep working here, nevertheless.