stāsts. Ka viņa darbi ir tīri estētisks, zinātnisks modelis. Savā ziņā man šķiet, ka šī tēze attiecas arī uz taviem darbiem. Es tur saskatu analoģiju, bet varbūt tu apgalvo pretējo? V.J.: Nē, es neapgalvoju ne vienu, ne otru. Stāsts man ir svarīgs tad, kad es darbu veidoju – kā virziens, domas lauks. Tomēr es absolūti neuzspiežu savu skatījumu skatītājam. Tas, ko augstu vērtēju, ir piere dzes brīdis saskarsmē ar darbu. Māksla notiek kaut kur pa vidu starp tās radītāju un skatītāju. Tādēļ vienota interpretācija nav iespējama. Labs teksts neveido labu darbu. Labs darbs runā pats par sevi, teksts ir sekundārs. Protams, ja tu vēlies iesaistīties kādā diskusijā ar mākslinieku, tad tas var būt noderīgs. Skaidrs, ka māksla ir par to, kas nav pasakāms vārdiem, kas ir uztveres rezonansē, sajūtams. M.R.: Jā, bet “Gaisa straumēs” ir svarīgs šis izskaidrojums. V.J.: Jā un nē. Ja tas būtu svarīgi vien izskaidrojuma dēļ, tad es uz skatītu, ka darbs nav izdevies. Vēl jau, protams, ir diskusija par to, ka ir bijuši darbi ar šķidrumu dinamiku arī pirms Nikolaja Karstena. Šeit nav sacensība par to, kurš to mēģina pirmoreiz. Arī mūzikā – ir divpadsmit notis, un tas, kā tās ir izkārtotas un izveidota dramaturģija, man liekas, ir svarīgāk. Teiksim, ūdens un kustība. M.R.: Gribējās uzzināt ko vairāk par tavu jaunāko darbu Concord. Teksta pieteikumā tu atsaucies uz daudzām un dažādām lietām, piemini gan šumeru ķīļrakstu, gan Pitagora teoriju, gan meteorologu Edvardu Lorencu, to visu tu iesāc ar citātu no psalma. Mani, piemēram, tas mulsina, jo, kad es ieraudzīju darbu, tas viss tomēr nesējās kopā. Varbūt vari tagad post factum, kad darbs ir gatavs, mēģināt konkretizēt, pastāstīt – kas tas tāds ir? V.J.: Pacentīšos (smejas). Reference uz Pitagoru ir viskoncentrē tākā šajā gadījumā. Sākumā no fiziskā aspekta tās tiešām ir proporcijas, attiecības, ķermeņu vai stīgu garumi veselu skaitļu proporcijās. Tādā veidā tā ir mācība par harmoniju. M.R.: Stīgu garumi un rezonatori – tie ir tikai funkcionāli? V.J.: Jā, funkcionāli. Tie pastiprina skaņu, padara skaļāku – līdzīgi kā instrumenta korpuss. M.R.: Ar kādu palīdzību tiek rezonētas stīgas? V.J.: Īstenībā kopš 19. gadsimta sākuma tas pazīstams kā Faradeja efekts, kad, piemēram, laižot cauri vadam elektrisko strāvu... M.R.: Tātad elektrisko impulsu. V.J.: Jā, magnētiskā laukā tas tiek atgrūsts, tas ir elektromagnē tam pretējs efekts. Un, kad strāvas frekvences sakrīt ar stīgu fiziskās rezonanses parametriem, tad tās sāk rezonēt un skanēt. Un tas ir tiešā veidā saistīts ar stīgu garumu un to aizņemtās telpas izmēru, virstoņiem. M.R.: Un vizuālais efekts, ka tās ir redzamas tumsā? V.J.: Tas tāds uztveres fokuss. Tieši samērs starp telpu un to, ko mēs dzirdam, skaņas augstumu. Tas nav nodalāms viens no otra. M.R.: Es domāju to daudz vienkāršāk. Stīgas rezonē, arī re dzamas kļūst elektrības ietekmē, tās uzkarst... V.J.: Tieši tā. Jo lielāka amplitūda, jo vairāk voltu, jo, vienkāršā valodā runājot, tās vairāk uzkarst. M.R.: Un kā veidojas šī skaņu kompozīcija? V.J.: Stīgas ir skaņotas just intonation – skaņojuma metode, kas bija pazīstama antīkajā pasaulē. Ir algoritmisks process, kurā tiek izvēlēti akordi. Akordi tiek atskaņoti, izmantojot šīs septiņas skaņas, un tas notiek ierobežoti brīvā kārtībā. Ir izstrādāts noteikts skaits kombināciju, kuras stīgas rezonēs, un tad tās tiek iedarbinātas, pievadot strāvu. Idejiskā programmatūra darbojas tā, it kā spēlētu klavieres.
tact with the work. Art occurs somewhere between its creator and its viewer. So a common interpretation is not possible. A good text doesn’t make a good piece of work. A good work speaks for itself and the text is secondary. Of course, if you wish to start up a discussion with the artist, then that could be helpful. Clearly, art is about something that cannot be expressed in words, something that resonates in the perception, that can be sensed. M.R.: Yes, but for Aero Torrents that explanation is important. V.J.: Yes and no. If it were important only because of the explanation, then I would consider the work to be a failure. In addition, of course, you could have the discussion that there have been works involving the dynamics of liquids even before Carsten Nikolai. This is not a competition about who is doing what for the first time. In music also: there are the 12 notes, how they are arranged and the drama that has been created – I think that that is more important. Let’s say, water and movement. M.R.: I wanted to find out more about your latest work Concord. In the accompanying text you referred to many and various things. You mention the Sumerian cuneiform tablets, Pythagoras, the meteorologist Edward Lorenz, and the whole thing is prefaced by a citation from a Psalm. I, for instance, get confused, because when I saw the work I couldn’t see the connection. Perhaps you can tell us now, post factum, when the work is complete, what is it, concretely? V.J.: I’ll do my best [laughing]. The reference to Pythagoras is the most salient in this particular instance. At the beginning, from a physical aspect they really are the proportions, relationships, the lengths of bodies or strings in ratios of whole numbers. In that sense it is a lesson about harmony. M.R.: The lengths of the strings and the resonators are purely functional? V.J.: Yes, functional. They amplify the sound, make it louder, like the body of a musical instrument. M.R.: How do you make the strings resonate? V.J.: Actually it’s been known since the 19th century as the Faraday effect, when you pass an electrical current through a conduit... M.R.: So an electrical impulse. V.J.: Yes, in the magnetic field it gets repelled as the opposite effect of an electromagnet. And when the frequencies of the currents coin cide with the parameters of the physical resonance of the string, then the strings simply begin to resonate and to sound. And that is directly connected to the length of the strings, the dimension in space that they occupy. M.R.: And a visual effect, in that you can see them in the dark? V.J.: That’s a kind of focus for perception. Precisely the proportion between the space and that which we hear, the pitch of the sound. These two things cannot be separated. M.R.: I thought of it in a much simpler way. The strings reson ate from the electricity, and become visible because of electricity, they heat up... V.J.: Exactly. The greater the amplitude, the more volts – because, in simple language, they heat up more. M.R.: And how does the sound composition form? V.J.: The strings have been tuned using just intonation method, which was known to the ancient world. There is an algorithmic pro cess, in which chords are chosen. The chords are played, using these 69 / 09
63