Pilsētu aizkulišu slepenie stāsti Latent Stories from behind the Scenes in Cities Vilnius COOP: Gaps, Fictions and Practices 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāle / The X Baltic Triennial of International Art 25.09.–22.11.2009. Viļņa / Vilnius Asta Visminaite Mākslas kritiķe / Art Critic
Bijusī sociālās apdrošināšanas biroju ēka Ģedimina prospektā 27 / Former social security offices at 27 Gediminas Prospect Foto: Alise Tīfentāle
Es joprojām skaidri atceros, ka, bērns būdama, nepacietīgi gaidīju ok tobra parādi, kad centrālā iela uzziedēja karogos un parādījās tribīnes ļoti svarīgajiem cilvēkiem. Viņi mēdza māt garām plūstošajam pūlim ar sarkanām neļķēm, un uz ietves rindās stāvošo bērnu rokās varēja saskatīt dučiem balonu. Ja nonāci pilsētā, nebija iespējams nepamanīt, ka ir svētki, – pilsēta bija tīra un krāsaina. Tai pašā laikā, ja jūs svētku dienā būtu paspēris dažus soļus nostāk no centrālajām ielām, jūs va rētu konstatēt ikdienas realitāti: pagalmos komunālo dzīvokļu kaimiņienes žauj veļu, bērni spēlējas strūklakās, kas reiz tika uzceltas, bet nekad nav darbojušās, un vīri emocionāli diskutē pie gāzētā ūdens auto mātiem. Būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu arī ir svētki. Veselu gadu ilgi svētki. Varbūt citāda ir politiskā un ekonomiskā sistēma, bet gan vietējie, gan viesi tiek aicināti ieskatīties pilsētā, kurā norisinās svētki. Tāpat kā agrāk, ikdiena un ikdienišķais ir neredzams uz svētku noskaņojuma fona, un neievērojamas vai komercijai nepiemērotas vietas paliek ēnā. Bet vairumā gadījumu pilsētas nenosmiņķētā seja pa rāda daudz interesantākas un nozīmīgākas detaļas. Tā kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads bija jau uzņēmis gaitu un pilsēta pievērsusi sev daudz uzmanības, Ūlas Tornavas (Lietuva) un Veras Laufas (Vācija) projekts Vilnius COOP: Gaps, Fictions and Practices (“Viļņas COOP: pārrāvumi, izdomājumi un paņēmieni”), kas bija daļa no 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāles, aicināja vairīties
Žilvins Landzbergs. Piecas minūtes ētera laika. 2007 Elva Olafsdotira. Naktsputns. Instalācija. 2008 / Žilvinas Landzbergas. 5 min Air Time. 2007 Elva Olafsdottir. Nighthawk. Installation. 2008
I can still remember clearly, as a child, impatiently waiting for the October parade, when the main city street blossomed with flags, and tribunes emerged for the very important people. They used to wave to the passing-by crowds with red carnation flowers and in the hands of the children, who had lined the pavement, you could spot dozens of balloons. Once you stepped into the city, you couldn’t not have noticed the signs of a festival: the city was clean and colourful. Meanwhile, if on a day of a festival you were to have walked a few steps away from the main streets, you could have found an everyday reality: in the yards, neighbouring housewives from communal flats drying out freshly washed laundry, children playing in the fountains that had been built but never used, and men in heated discussion with their mates by the soda-water machines. To be the European Capital of Culture is a festival as well. A festival lasting all year long. Maybe there is a difference in the political and economic system, but both local people and visitors alike are invited to view the city as the site of a festival. Again the everyday life and everyday environment disappear from view, invisible and unnoticed against the festive mood, or commercially unattractive places are pushed behind the scenes of the city. But in most cases, the unofficial image of the city offers much more interesting and meaningful features. As the year of the European Capital of Culture has arrived in Vilnius 69 / 09
53