Daigas Rudzātes skatījuma gan uz mūsdienām, gan uz varonības feno menu. Šāda viedokļu atšķirība, ja iepretim ir nevis bezdomu “tusēšana”, bet gan kabineta klusumā izauklēta perspektīva, ir ļoti auglīga. Varētu pieņemt, ka Daigas Rudzātes konceptuālais uzstādījums bijis savā veidā “postmoderns”, uzsverot varonības kontekstu, tās dekonstrukcijas iespējamību un masu kultūras dominanti. Tomēr pat tad, ja cilvēks, apstākļu spiests, izspēlē masu sabiedrības lomas ikdienā vai darbā, kolektīvisma deva katra cilvēka saprātā nav a apriori dominējoša, jo brīvība no tās ir gribas, audzināšanas un izglītības jautājums. (Latvijas apstākļos klasisks piemērs ir padomju laika un mūslaiku veselajam saprātam neaptveramais Imanta Lancmaņa veikums, atjaunojot Run dāles pili.) Taču var būt arī cits viedoklis un citādas iekšējās balsis. Izstāde “Mūslaiku varoņi” bija vērojama “drupu estētikas apstāk ļos”, kas, iespējams, kādam mākslas aplūkošanas debitantam sniedz neparastas emocijas, taču man jāpiekrīt viedoklim, ka tā sauktais buržuāziskais eksponēšanas veids atsevišķiem nekontekstuāliem (vietas nozīmē) darbiem pagaidām ir vienīgais racionālais. Cēsu vecais alus brūzis ir jāpielāgo izstāžu eksponēšanai, un cēsinieki, šķiet, zem tā ir gatavi parakstīties nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Tagad ekspo nātiem “labvēlīgā tumsa” ir eksponēšanas defekts, nevis spriedzes à la Hičkoks radīšanas paņēmiens. Tā ir praktiskā izstādes puse, kurā Daiga Rudzāte paveikusi neiespējami labu eksponēšanas darbu, īpaši lielajā telpā ar Ojāra Pētersona senajiem darbiem un Kaspara Podnieka jaunajiem darbiem. Tas, ka izstādē mijās latviešu un igauņu darbi, ir pilnīgi nesvarīgs fakts – ar ko gan “vēsā”, nedaudz ironiskā, nedaudz plakātiskā Kristīnes Plūksnas glezna un objekts par Voltēra deguna tēmu būtu latviski un Kaido Oles “vēsās”, nedaudz ironiskās, nedaudz plakātiskās gleznas būtu īpaši igauniskas? Lai arī daļa darbu (Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna, Ojāra Pētersona darbi, divas Kaspara Podnieka fotogrāfijas) radīti senāk, tomēr tie visi kopā ar jaunradītajiem palīdz paraudzīties uz pasauli no iespējamā interpretāciju skatpunkta, kurā saturiski iemājojuši mūslaiku varoņi pēdiņās. Gan Monikas Pormales inscenētās foto grāfijas, gan Jāņa Garanča telpiskā digitālā projekcija šķiet gluži vai ilustrācija kuratores uzstādījumam – par atsvešināto, kādas masu sistēmas / sistēmu pārvaldīto pasauli, kurā indivīds pazūd lomās un tīklojumos. Man jāatvainojas par neprofesionālu apzīmējumu, taču šoreiz Cēsīs visi darbi bija labi (ko nevar teikt par iepriekšējām Cēsu izstādēm). Un tomēr, vēloties kaut ko bilst par Cēsīm, mans nolūks nebija nedz kontekstuāls izstādes apraksts, nedz visu mākslas darbu iztir zājums. Šoreiz, konkrēti spriežot par Cēsu izstādi, varonības tēma it kā aizslīd prom, pāri Vidzemes pakalniem, lai turpat Cēsu novadā nonāktu Drustos. Viens mākslinieks paveicis to, ko es personīgi gaidīju daudzus gadus pēc dažām senām un izcilām Bruno Vasiļevska gleznām un dažām senām un izcilām Oļega Tillberga, Sarmītes Māliņas, Kristapa Ģelža un Ojāra Pētersona instalācijām. Piesaucot 1995. gadā Somijā tapušā Kristapa Ģelža āra darba nosaukumu un saturisko būtību, gai das pēc Dullā Daukas ir nedaudz piepildījušās. Teikšu godīgi: gadu gaitā uzkrātā pieredze liedz līdz galam noticēt šim māksliniekam – Kasparam Podniekam; kā parasti, nopietna attieksme pret mākslu pie mums tiek man nesaprotamā veidā izniekota, tā teikt, sīknaudā. Taču, kā jau minēju, beidzot ir cerības uz kaut ko tādu, kas pilnībā pārvar rutīnu, sterilitāti, nedomāšanu, netalantīgumu, epigonismu, izklaidi, anekdotiskumu un vienkāršošanu. Mākslinieka vārds tātad ir Kaspars Podnieks, viņš dzīvo un mākslas un citus darbus veic Drustos. Viņa
ceptual traits of art have little to do with genres – just as the “value” of group exhibitions cannot be measured by weighing up and comparing their transience or longevity, processuality or artefact etc. Heroes of Our Time stood out as an unbelievably seriously conceived and executed exhibition which helped shape new meaning, new sense and new insight in the way art is viewed by imparting a definite, wellconsidered visual angle. I was not at all dismayed to find that my in terpretation significantly differs from curator Daiga Rudzāte’s slant on both contemporary life and the phenomenon of heroism. Where there is an opposing view that is born not of mindless partying, but comes from a perspective that has been carefully nurtured in the quiet of the office, such difference of opinion is most productive. It could be said that Rudzāte’s conceptual premise has been in a way “post-modern” in its emphasis on the context of heroism, the possibility of its deconstruction and the dominant note of mass culture. However, even if a person is obliged by their circumstances to play out mass society roles in their everyday life or at work, such a dose of collectivism is not an a priori dominant element in the individual mind: being free of it is a matter of will, upbringing and education. (A classic example in our Latvian setting would be the achievements of Imants Lancmanis in renovating Rundāle Palace – an accomplishment that seems incomprehensible to common sense, both Soviet era and contemporary.) But there can also be other opinions and different inner voices. Heroes of Our Time was presented in “a setting of ruin aesthetics”, which could perhaps inspire some unusual emotions in a newcomer to art appreciation, but I have to agree with the view that for now the so-called bourgeois manner of exhibiting remains the only rational option for some non-contextual (in the sense of location) works. The old brewery in Cēsis has to be adapted for use as an exhibition space, and the people of Cēsis seem inclined to support the project at the upcoming local election. As it is now, the “beneficial darkness” is an short coming of the exposition, instead of a way of creating Hitchcockian tension. This is the practical side of the exhibition, where Rudzāte has been impressively successful – especially in the large room allocated to the old works of Ojārs Pētersons and the new works of Kaspars Podnieks. The fact that Latvian and Estonian works are mixed together in the exhibition is completely immaterial: what makes Kristīne Plūksna’s “cool”, slightly ironic, somewhat poster-like painting and object devoted to Voltaire’s nose particularly Latvian, and Kaido Ole’s “cool”, slightly ironic, somewhat poster-like paintings specifically Estonian? Although some of the works (pieces by Sarmīte Māliņa and Kris taps Kalns, Pētersons, two of Podnieks’ photographs) are not new, they all, alongside the freshly created ones, help the viewer see the world from the possible vantage point of interpretation which is, in terms of content, inhabited by heroes of our time in inverted commas. Both Monika Pormale’s staged photographs and Jānis Garančs’ spatial digital projection almost look like an illustration to the proposition set by the curator : the alienated world, ruled by some mass system or systems, in which the individual is lost among roles and networks. I apologise for the use of such an unprofessional term, but this time all the works shown in Cēsis were good (something that cannot be said of previous Cēsis exhibitions). However, my goal here was neither a contextual description of the show nor an analysis of all the works of art. This time, as we go into the particulars of the Cēsis exhibition, the subject of heroism seems 69 / 09
13