Neaizmirstamie piedzīvojumi maršrutā Via Hanseatica by Vidzemes plānošanas reģions / Vidzeme Planning Region

Šis ir aizraujošs un romantisks stāsts par jauna krievu uzņēmēja Marka, viņa sievas Nadjas un viņu bērnu ceļojumu. Ģimene dodas uz konferenci Lībekā, taču sagadīšanās dēļ nokavē Pēterburgas lidmašīnu. Atliek tikai viena iespēja: jābrauc uz Rīgu, lai no turienes ar tuvāko lidmašīnu nokļūtu galapunktā. Rezultātā jaunā ģimene veic mazu, neaizmirstamu ceļojumu pa vēsturiskām vietām. Šis aizraujošais piedzīvojums pilnībā maina viņu dzīvi.

Šī grāmata tika izveidota ar Igaunijas – Latvijas – Krievijas Pārrobežu sadarbības programmas Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta ietvaros 2007 – 2013. inansiālo atbalstu. Par šīs grāmatas saturu pilnībā atbild Vidzemes plānošanas reģions, un tas neatspoguļo Programmas, iesaistīto valstu un Eiropas Savienības oiciālo viedokli.

Neaizmirstamie piedzīvojumi maršrutā “Via Hansetica”

Sanktpēterburga KRIEVIJA IGAUNIJA

Neaizmirstamie piedzīvojumi maršrutā “Via Hanseatica” LATVIJA

Rīga

Neaizmirstamie piedzīvojumi maršrutā “Via Hanseatica”

Spring Advertising 2014

Sund omala

22° Paraine n

Houtskari

Lemland

60°

Sottunga K ih ti Sk if te t

Korppoo

LohjanPerniö järvi

Kemiö

Nauvo Dragsfjärd

Espoo

Vantaa

Lohja

Karjaa

Pohja Västanfjärd

Kökar

Åland (Ahvenanma

24°

Salo

Sauvo

HELSIN

Kirkkonummi

Ingå

Tammisaari Hanko

Loksa

TALLINN

Maardu Kuusalu

Paldiski

Keila

Nõva

Hiiumaa

Saue

Riisipere

Käina

Kasa ri

Haapsalu

Kõpu

Türi

Lihula

Pärnu-Jaagupi

Vändra P

Lavassaare

Sindi

Tōstamaa Kihnu

Mazsalaca

Burtnieku Valka ezers

Strenči

Roja d Rin

Saulkrasti

Gauj

57°

Engures ezers

Talsi

Usmas ezers

Stende

Sabile

Jūrmala

Aizpute

Saldus

22°

Svē

Alau

Sigulda

L A Ogre Ērgļi

Mado

Lielvārde

av a

Mažeikiai

lupe Lie

Auce

Jelgava Vircava

Dobele

Ran

Ogre

Olaine Salaspils Baldone

Skrunda Priekule

Bart a

Kalnciems

Liepāja

RĪGA

Tukums

Ven ta

Kuldīga

Cēsis

Ligatne Vangaži

Pāvilosta

Seda

Valmiera

Limbaži

Valdemārpils

Piltene

Tōrva

ca ala Rūjiena

Staicele

Salacgrīva

Ventspils

Kolga

Kōpu Viljand AbjaPaluoja KarksiNuia R

KilingiNōmme

Ikla Ainaži

Ruhnu

Kolka

Vōhma

Pärnu laht

Salme

Pōlts

SuureJaani

Pärnu

Kuressaare

jõ nu är

te jõg llis Ha

Kihelkonna

58°

J Ja

Paide

Kehtna

E S T O N I

Orissaare

Saaremaa

Arav

Rapla

Märjamaa Väinameri

Emmaste

Aegviidu

Kohila õg i

Kärdla

Tap

59°

Kehra

Jaunjelgava

Aizkraukle

Bauska

24°

Jēkabpils

28°

Zelenogorsk

SanktPeterburg60°

Roshchino

Sestroretsk Kronshtadt Sosnovyy Bor Lebyazhye Lomonosov ye Selo no as Kr Pushkin UstLuga

Narva laht

Slantsy

Iisaku

Tartugi

Seredka

Räpina

Novoselye

Pskovskoe Ozero

Pōlva

Otepää

Pskov

Vōru Antsla

Valga

Pechory

Palkino

Ape

miltene

Alūksnes ezers

Ostrov

Alūksne

Derevkovo Karamyshevo

Pytalovo Sin yaya

T V I A Cesvaine

ona

26° Līvāni

Kārsava

Ozero Polisto

Opochka Ludza

Rēzekne

28°

Zilupe

Kholm at

57°

Krasnyy Luch

Bezhanitsy

Podberezye Loknya

Kudever

a Iss

Oš a

Viļāni

Pushkinskiye Gory

Veli

Varākļani

Novorzhev

Krasnogorodsk

Lubanas ezers

e ekst Aivi

Belebelka Poddorye

100 km ya

Lubāna

ot or

S he lo

Lov

Gulbene

ha Snez

Porkhov

Vorontsovo

uksts ezers

Volot

Dno

Veska

Viļaka Balvi

58°

Staraya Russa

Dedovichi Pozherevitsy

Gauja

nka

elon Sh

Soltsy

R U S S I A

Velikaya

Koiv a

s M

nya um

Oz er o Ilm en

Shimsk

a Ubokh

Värska

ere kha

Rōngu

Zaplyusye

Strugi Krasnyye

Mehikoorma

Elva

Pankovka

d Velikiy Novgoro

Plyussa

Bezva

jõ Ema

Võrtsjärv

Luga

a Zhelch

Volkhovskiy

Batetskiy

Pol ust

õg i

a-Jaani

Chudskoe Ozero

j dja Tabivere

TyosovoNetylskiy Tyosovskiy

Luga

Chernevo Lyady

Gdov

Kallaste

59°

Tolmachevo Voloshovo

ssa yu Pl

samaa

Peipsi järv

Jōgeva

Ozero Strechno

Ozero Samro

Mustvee

I A

Osmino

Lug a

Lov at

Väike-Maarja Järva- Rakke Avinurme aani

Ozero Vyale

Divenskaya

zh Orede

vete

Lyuban

Siverskiy

Kingisepp

Narvskoe Vodokhranilishche

Tudu

Tamsalu

Ryabovo

Vyritsa

Volosovo

Ivangorod

Tosno

Gatchina

ha ga

Viru-Jaagupi

Voyskovitsy

Narva

Sillamäe

Jōhvi

Begunitsy

Na sva

Kiviōli

NarvaJōesuu

Kolpino Kommunar

Rakvere

KohtlaJärve

Kunda

Vōsu

Imeni Sverdlova

Pe dya

NKI

30°

Pervomayskoye

Primorsk

Psi zh a

26°

orvoo

Kun

ya Idritsa

a oshkka Pustos

KL-13-094 KLL -13133 3- 0 9 4

Kunya

Teksts: Sass Henno, “Spring Advertising” Druka: SIA “Valmieras tipogrāija LAPA” Tirāža: 2000 Dizains: Annika Tēnava Attēli: www.viahanseatica.info, Olga Jakimenko, Idas-Viru Tūrisma klastera foto arhīvs, Kristīna Ernita, Anna-Līza Pēsuke, Lukes muiža, Jegevas apriņķa foto arhīvs, Vudilas rotaļu zeme, Tartu apriņķa foto arhīvs, Valgas apriņķa foto arhīvs, Otepē Tūrisma informācijas centrs, Peltsamā pils, Sangastes pils, Tāgeperas pils, Otepē piedzīvojumu parks, Vidzemes plānošanas reģions, Valkas Tūrisma informācijas birojs, Valmieras Tūrisma informācijas centrs, Strenču Tūrisma informācijas centrs, Kocēnu Tūrisma informācijas centrs, Cēsu Tūrisma informācijas centrs, Siguldas Tūrisma informācijas centrs, Katrīna Losa, picērija “Liepziedi un rozmarīns”, atpūtas komplekss “Avoti”, Dikļu pils, salons “Līga SPA”, Narvas pilsēta, “Shutterstock”. Ilustrācijas: Annika Tēnava, “Shutterstock”. Kartes: AS “Regio”. Grāmatas tapšanā palīdzēja: Anita Āboliņa, Dagnija Ūdre, Jeļena Belova, Katrīna Losa, Kristīna Ernita, Olga Jakimenko, Pēters Unts, Sāra Bergstrema, Sille Rometa, Sille Siņavska, Sille Talveta, Sireta Sonseina, Tēle Kaeramā, Trīna Junkura. Informācija par projektu: tūrisma maršruts “Via Hanseatica” tiks attīstīts Igaunijā, Latvijā un Krievijā ar mērķi radīt dzīvotspējīgu tūrisma virzienu, kas balstīts uz vietējiem dabas un kultūras resursiem un uzsvērtu dažādu reģionu unikalitāti. “Via Hanseatica” tīkls sastāv no uzņēmumiem un organizācijām, kas attīsta tūrismu, kā arī apriņķu valdēm un vietējo pašvaldību institūcijām. Projekta galvenā partnera – Vidzemes plānošanas reģiona – vadībā tiek izstrādāti kopīgi jauni produkti, paaugstinās reģiona pamanāmība un pieejamība, un “Via Hanseatica” mārketings tiek īstenots vienotam reģionam. Plašāku informāciju par maršruta “Via Hanseatica” attīstību, tā tīklu un kontaktiem var atrast vietnē www.viahanseatica.info. ISBN 978-9949-33-473-5 ISBN 978-9949-33-474-2 Igaunijas – Latvijas – Krievijas Pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta ietvaros 2007 – 2013 inansiāli atbalsta kopīgus pārrobežu attīstības pasākumus, lai uzlabotu reģiona konkurētspēju, izmantojot tā potenciālu un izdevīgo atrašanās vietu krustcelēs starp ES un Krievijas Federāciju. Programmas mājaslapa: www.estlatrus.eu Šī grāmata paredzēta bezmaksas izplatīšanai.

SAtURS Iepazīstieties: mūsdienu krievu ģimene senā tirdzniecības maršrutā ................................................. 8 Pacelt buras! ........................................................................................................................ 13 Pāvela I valstība ........................................................................................................................................ 27 Puškins – mums ir viss! ....................................................................................................................... 33 Puškina pasakas ....................................................................................................................................... 37 Pusdienas ar stacijas uzraugu ......................................................................................................... 42 Ceļojums uz Marsu ............................................................................................................................... 48 Sekojot Nabokova piemēram ....................................................................................................... 53 Robeža aiz atslēgas ............................................................................................................................... 64 Laipni lūgti Eiropā! ................................................................................................................................ 69 Saules sasildītā .......................................................................................................................................... 72 No Zilajiem kalniem noslēpumainās Sillamē virzienā .................................................. 74 Dabas grāmata no akmens Valastē .......................................................................................... 77 Kukruses Polārā muiža ...................................................................................................................... 80 Peipusa ezera rietumu krasts ........................................................................................................ 84 Tilti savieno divus krastus ............................................................................................................... 90 Meitene, kura zināja čūsku valodu ........................................................................................... 95 Pasaka par sīpolu, gurķi un zivi .................................................................................................... 99 Ledus laikmets ....................................................................................................................................... 103 Labo domu gūstā ................................................................................................................................ 104 Muzeju diena .......................................................................................................................................... 114 Tīrās dabas smarža ............................................................................................................................. 118 Šie vecie, dīvainie kalni ..................................................................................................................... 122 Svētais Pihajerva ezers ....................................................................................................................... 125

Mūžīgā piemiņa Barklajam de Tolli ......................................................................................... 128 Patvērums ................................................................................................................................................. 130 Romāna “Uz kraujas rudzu laukā” igauņu versija .......................................................... 134 Divas valstis, viena pilsēta ............................................................................................................... 139 "Sveiki!” ........................................................................................................................................................ 144 Koki un baļķi ............................................................................................................................................ 151 Viduszemes centrā .............................................................................................................................. 154 “Letonia mi Amore” ........................................................................................................................... 158 Dikļu romantika .................................................................................................................................... 165 Dumpis Cēsīs .......................................................................................................................................... 168 Dzīvnieku pasaules dažādība ....................................................................................................... 173 Visi bunkurā! ............................................................................................................................................ 175 Gaisā virmo mīlestība ....................................................................................................................... 180 Ne vairāk kā vienkāršs lidojums ................................................................................................. 191 Ceļš mājup ................................................................................................................................................ 196

OBJEKTU SARAKSTS ................................................................................................... 200 KARTES Vispārēja karte ................................................................................................................... 00 Krievija .................................................................................................................................. 10 Ida-Viru ................................................................................................................................ 67 Dienvidigaunija ................................................................................................................. 89 Latvija .................................................................................................................................. 142 Viktorīnas atbildes ......................................................................................................... 206

NeAizmiRStAmie piedzīvojUmi mARšRUtā

“Via Hanseatica” Šis ir aizraujošs un romantisks stāsts par jauna krievu uzņēmēja Marka, viņa sievas Nadjas un viņu bērnu ceļojumu. Ģimene dodas uz konferenci Lībekā, taču sagadīšanās dēļ nokavē Pēterburgas lidmašīnu. Atliek tikai viena iespēja: jābrauc uz Rīgu, lai no turienes ar tuvāko lidmašīnu nokļūtu galapunktā. Rezultātā jaunā ģimene veic mazu, neaizmirstamu ceļojumu pa vēsturiskām vietām. Šis aizraujošais piedzīvojums pilnībā maina viņu dzīvi.

i en s a r a u to m obil ci u a br ā ik la u d a Pē d ēj o g dz ca” ir k ļu vi s d a u ti ea s n a H ia “V m a ršru tā ce ļu re m on ts. s el li ts ik ve ir ēr tā k s tā pēc, k a

iepazīstieties: mūsdienu krieVu ģimene senā tirdzniecības marŠrutā “Via Hanseatica” ir vēsturisks tirdzniecības maršruts no Lībekas līdz Pēterburgai, kurš šķērso vairākas valstis ar bagātu kultūras mantojumu, palīdzot atjaunot nesaraujamo saikni starp pagātni un nākotni. Autoceļojumā pa “Via Hanseatica” maršrutu jaunā ģimene gūst priekšstatu par Hanzas ceļa tautu vēsturi un kultūras daudzveidību, kā arī pārliecinās, ka mūsdienu uzņēmējiem, kas ierauti pastāvīgi augošā modernizācijas tempā, ir daudz kas kopīgs ar tirgotājiem, kas dzīvojuši pagājušajos gadsimtos. Trīsdesmit gadus vecais uzņēmējs Marks ir uzaicināts par galveno referentu biznesa konferencē Lībekā. Uz Vāciju viņš nolemj doties kopā ar sievu Nadju, kura ļoti interesējas par vēsturi. Aukles slimības dēļ laulātais pāris ir spiests ceļojumā līdzi ņemt savus nemierīgos bērnus Aleksandru un Mariju. Tieši bērnu zinātkāre pārvērš viņu braucienu ļoti aizraujošā piedzīvojumā.

u su ļū t a r a u to b Rīg ā va r n ok ik ā. 12 s tu n d u la es.n et ess. eu, ec olin r p ex x u .l w w w

Шепелёво Шепелёво Кандикюля

SOSNOVYY BOR СОСНОВЫЙ БОР Глинки

Новое Устье

лобиц Глобицы 51

Курголово Дубки

Пятчино

58 Тисколово

Семейское

UST-LUGA УСТЬ-ЛУГА

Косколово

Хаболово Бол. Кузёмкино

SILLAMÄE

NARVA

Voka

35 123

Ополье

Онстопель опел

KINGISEPP KИНГИСЕПП

Soldina

Sinimäe

ORU

Тарайка

Сала

омашов Домашово

Кёрстово

Фёдоровка

Котлы

Маттия Пиллово

Куровицы

Копор

Л Ломаха

Гакково

NARVAJÕESUU

IVANGOROD 47 44 37 ИВАНГОРОД

HTME

Kurtna

Иванов Ивановское

Монастырёк Черновское

Kuremäe

Загорье

SLANTSÕ СЛАНЦЫ

Kuningaküla

Бо

Загривье Гостицы Jaama

Переволок

Заклепье

Овсище

SANKT-PETERBURG САНКТ-ПЕТЕРБУРГ

Колтуш

LOMONOSOV ЛОМОНОСОВ

Коваши

Петровское

KOLPINO КОЛПИНО

KRASNOYE SELO КРАСНОЕ СЕЛО

Воронино

цы 1

PETERHOF ПЕТЕРГОФ

Мыкколово Виллози

TAYTSY ТАЙЦЫ Покровская Кипень 18 Черемыкино 55 33 126 24 Ломаха 14 121 Бол. Рейзино Сельцо Форносово Бегуницы 23 GATCHINA 102 Волгово ГАТЧИНА 25 Войсковицы Клопицы во 103 81 101 Зимитицы Сусанино Лядино Елизаветино Губаницы 122 Суйда Терпилицы Лопухинка

Копорье

ль

Телези

Глухово

Никольское Озёра

Рабитицы Молосковицы

VOLOSOVO ВОЛОСОВО Извара

Кобрино

Белогорка Выра Рождествено

Ляды

Курск

Сосницы

VYRITSA ВЫРИЦА

SIVERSKIY СИВЕРСКИЙ Дружная Горка

Кузнецово Реполка

вское

Новинка Сосново

Извоз

Большая Ящера Хотнежа

Сорочкино

Низовская

Чаща

Бол. Сабск Владычкино Мшинская 11 Чолово

Осьмино Шаломино

a g r u b r e t ē p t k n Sa

km Gatčina 49 km Kobrino 64 km Siverskij 76 oroda 157 km ng Narva – Iva m Tartu 338 k 422 km a Valka – Valg Rīga 572 km

R īg a

Ņevas upe

un Petropav

lovskas ciet

oksnis

Ēģiptes tilts un

Fontankas upe

pacelt buras! “Labrīt, mans mīļais biznesmeni!” apdullinošās modinātāja zvanīšanas fonā maigi skanēja Nadjas balss, kas līdzinājās arfai kaujas laukā. “Jūsu brokastis ir gatavas, ser!”. Brokastis tiešām stāvēja uz galda, lai gan parasti Marks no rīta neēda. “Vai tas nav lieliski,” viņš nomurmināja miegainā balsī, taču burtiski pēc sekundes pielēca gultā kā zibens sperts. Marks ar strauju kustību izslēdza modinātāju un mierīgi teica: “Labrīt, dārgā! Vai tu nevarētu uzlikt tējkannu? Ļoti gribas padzert labu, garšīgu zaļo tēju. Ja var, ar laima šķēlīti,” viņš piebilda izstaipoties. Rīta gaiss pilsētā bija biezas, necaurredzamas, baltas miglas caurvīts, kā tas bieži gadās Ņevas krastos.

Sa nk tpēte rbur ga at ro da s uz 10 0 sa lām . Pilsē tā ir da ud z upju un til tu.

Skats uz Nikoļsk

Ie bra uk t bez vīzas Še ng ena s zon ā ir tie sīb as Še ng ena s valstu pilsoņ iem . Zo nā iet ilpst lielāk ā da ļa Eir opa s Sa vie nīb as valstu un čet ras valsti s, ku ras na v Eir opa s Sa vie nībā (Isla nd e, Li hte nš tei na, No rvē ģij a un Šveic e).

as baznīcu un

Krjukova kanā

Pretstatā pilsētā valdošajam mieram Tallinas ielas ceturtās mājas ceturtajā dzīvoklī kūsāja dzīve: Nadja pēdējā mirklī mēģināja jau pārpildītajos čemodānos iegrūst vēl pāris lietas, Marks mazgājās dušā, bet bērni aizrautīgi skatījās multilmas. Četrgadīgā Marija vienmēr lūdza mammu viņu obligāti pamodināt pirms bērnu multilmu rādīšanas laika. Pēkšņi atskanēja sievietes kliedziens: “Mark!” Nadja panikā iebrāzās vannas istabā, kur ģimenes galva, neko nenojaušot, pie spoguļa uzmanīgi skuva bārdu. “Kas noticis?” Marks vaicāja pēc pāris sekundēm, atgūstot elpu un ar salveti susinot svaigo rētu uz vaiga. Pēc Nadjas acīm viņš jau sāka nojaust, kas noticis. “Aņa ir slima. Visticamāk, plaušu karsonis. Ko mēs iesāksim? Līdz lidmašīnai ir palikušas četras stundas!”

Aņa ir jaunākā Nadjas pusmāsa, kurai brauciena laikā bija jāpaliek pieskatīt Aleksandru un Mariju. Taču to ir samērā grūti izdarīt, ja tu esi slima un tev jāguļ gultā, bet bērniem patīk skraidīt un lēkāt, un viņi kā magnēts apbrīnojami viegli pievelk visdažādākās nepatikšanas. Tēlot kazakus laupītājus nav vieglākā nodarbe, ja tev ir klepus un augsta temperatūra. “Ko iesāksim?” “Ko, ko?” noburkšķēja Marks, kasot pakausi. “Nekas briesmīgs, sapakosim.” – “Paņemsim līdzi?” taujāja Nadja. – “Paņemsim līdzi, viņiem kopš vasaras ir vīzas,” atbildēja Marks, tad atvēra savu portatīvo datoru, paklaudzināja klaviatūru un vērsās pie atvasēm: “Pakojiet čemodānus, brauksiet ar mums.” Bērni ātri pielēca no dīvāna un sāka cītīgi kraut savos čemodānos bikses, zeķes, jakas, zābakus, kreklus un džemperus. Viņi bija ļoti satraukti, taču priecājās par gaidāmo braucienu. Marks bija apjucis un nervozi staigāja šurpu turpu pa istabu, vēra vaļā visu skapju durvis, vilka ārā atvilktnes, neveiksmīgi mēģinot kaut ko atrast. Tad viņš paņēma telefonu un piezvanīja savam palīgam: “Sveiks, Andrej! Esi draugs, ieej manā kabinetā, atver rakstāmgalda augšējo atvilktni un dabū no turienes koka zibatmiņu. Tajā jābūt dokumentam ar nosaukumu “Lībeka”, izdrukā man trīs kopijas, es tūlīt pie tevis aizbraukšu.” Viņš nolika klausuli, uzāva kurpes un teica ģimenei:

Pē te rbur ga ir lie lisku m uz ej u pi lsēt a: pa sa ulslaven ā Er m itā ža un Kr ie vu m uz ej s, pi rm ai s Kr ie vij as m uz ej s – Ku ns tk am er a, Pe tr opavlovsk as ci et ok sn is un Isa ki ja ka te dr āle, kā ar ī kr āšņā im pe ra to ru re zi de nc e Pē te rh ofā, Ca rskoje Se lo, Pa vlo vskā un G at čin ā.

Kādi bērnu vā bija vispop rdi ulārākie Krievijā 20 12. gadā? A) Andrejs u n B) Aleksand rs C) Sergejs u n

Marija

un Anastasi ja

Anna

“Komanda, jūsu kapteinim uz mirkli jāaizbrauc uz biroju. Es ceru, ka līdz manai atbraukšanai jūs būsit pilnā ietērpā. Es tagad aiznesīšu jūsu bagāžu uz mašīnu, tās ir visas mantas?” viņš jautāja un, nesagaidījis atbildi, ātri paķēra visus četrus čemodānus un zibenīgi nozuda aiz durvīm. Nadja un bērni noskatījās viņam nopakaļ, bet Aleksandrs ar rādītājpirkstu paklaudzināja pa pieri. Melns džips apstājās Sadovajas ielā pie ieejas kafejnīcā “Begemot”. Mašīnas durvis atvērās, un no tās izkāpa Marks melnā uzvalkā un stilīgās tumšās brillēs ar sarkanu ietvaru. Viņš atstāja savu mašīnu pie ietves, lai gan tur stāvēja aizliedzošā zīme. Marks mierīgi iegāja kafejnīcā, neizrādot ne mazāko nervozitāti, kas parasti raksturīga cilvēkam, kurš steidzas. Marks nebija liels kaijas cienītājs, bet šī kafejnīca viņam patika ērtās atrašanās vietas dēļ.

“Laima” ir slavena konfekšu fabrika Latvijā, Igaunijā populārākā šokolādes ražotāja ir “Kalev”, bet Krievijā ir iecienītas konfektes, kas tiek ražotas Nadeždas Krupskajas konditorejas fabrikā.

“Lūdzu, vienu lielo kaiju līdzi,” viņš palūdza viesmīlei, nolika uz letes simts rubļu banknoti un pārlaida skatienu pustukšajai zālei. Nedaudzie apmeklētāji centās pamosties un ieiet normālā darba ritmā pie aromātiska un uzmundrinoša dzēriena tasītes. “Katarīna,” nočukstēja Marks, kad viņa skatiens apstājās pie jaunas, efektīgas sievietes brillēs, ar gariem kastaņkrāsas matiem, kura sēdēja tālākajā kafejnīcas stūrī. Viņa nenovērsa skatienu no sava datora monitora, un Marka ledaino mieru acumirklī nomainīja nervozitāte.

Pēterhofas strūklakas

“Es atvainojos, labrīt!” viņš kautrīgi teica. Sieviete satrūkās, pagrieza galvu Marka virzienā, bet viņas bezgala dziļo acu zīlītes paplašinājās: “Ak Dievs, Mark!” “Jūsu kaija un atlikums,” neērto pauzi pārtrauca viesmīle. “Paldies, atlikumu nevajag,” – vīrietis atbildēja, paņēma no paplātes kartona glāzi ar kaiju un apsēdās. – “Tu esi Sanktpēterburgā. Kāpēc nepiezvanīji?” – “Mēs tik sen neesam redzējušies, man nav tava numura, es pat nezināju, vai tu esi dzīvs. Turklāt es šeit esmu tikai darīšanās, pēc stundas lidoju uz mājām, uz Rīgu,” Katarīna satraukti mēģināja piemeklēt pareizos vārdus. Tikai tagad Marks pie galda pamanīja mazu sarkanu čemodāniņu. – “Skaidrs, bet es šodien lidoju uz Lībeku. Uz konferenci,” viņš teica, glaudot laulības gredzenu uz labās rokas zeltneša.

Iesak ām ju m s apm ek lēt Er m itā žu, Ka tr īn as pi li Ca rskoje Se lo un st rū klak as Pē te rh ofā. Šī s ie vē roja m ās vi et as Sa nk tpēt er bu rg ā no te ik ti ir apsk at es vē rt as.

Petropavlovskas katedrāl

Pirmā celtne Sankt pēterburgā bija Petropavlovskas cietoksnis, bet tā katedr ālea ar torni ir augstā kā ēka pilsētā.

– “Atpakaļceļā iegriezies pie manis Rīgā, man ir mājīgs dzīvoklis un daudz laba vīna,” Katarīnas piedāvājums Markam likās ļoti vilinošs. Aizcirtusi portatīvā datora vāku, viņa piecēlās no galda. “Mans taksometrs ir piebraucis, Mark.” Viņa padeva vīrietim vizītkarti un aizgāja. “Katarīna Petrova. Menedžeris bankrota lietu jautājumos. Gogoļa iela 13, Rīga. +371 66 637 957.” Marks juta, ka viņa dvēsele deg liesmās. Negaidītā tikšanās atgrieza viņu desmit gadus tālā pagātnē, kad viņš mācījās Rīgas Tehniskajā universitātē. Tikšanās ar draugiem pie “Laimas” pulksteņa un vētrainie vakari pilsētas mājīgajos bāros – tas viss paskrēja viņa acu priekšā.

Vēlāk viņš atcerējās pēdējo Rīgas pavasari, izlaiduma vakaru, pēdējo tikšanos un atgriešanos Pēterburgā. Nadja palika stāvoklī, viņi apprecējās, dzēra šampanieti laukumā pie Pētera un Pāvila baznīcas, glaudīja sinksas pie Mākslas akadēmijas Vasīlija salā, skatījās uz Vara jātnieku, dzemdēja divus bērnus un veiksmīgi strādāja. ā Li eli sk s pa līg s ce ļoj um It kā jau viss būtu lieliski, bet tagad, ieraudzījis Katarīnu, bū s ma ršru ta Marks juta, ka visa viņa dzīve Sanktpēterburgā bija “Vi a H an se at ica” steidzīgu, radušos apstākļu dēļ pieņemtu lēmumu vir tu āla is plān otā js rezultāts. Vai viņš skuma pēc Rīgas? Vai vēlējās vēlreiz ww w. via ha ns ea tic a.i nfo izdzīvot aizmirstās jūtas? Ir vē rts iz ma nt ot Marks ielika vērtīgo vizītkarti makā, paņēma no galda glāzīti ar kaiju un klusējot izgāja no kafejnīcas, neko neredzot visapkārt. Andrejs jau viņu gaidīja pie ieejas birojā ar trim dokumenta “Lībeka” kopijām, kuras bija rūpīgi ielicis mapē: “Tikai nepazaudē to, šef,” viņš teica, viegli smaidot. – “Par šādu aizvainojošu piebildi es varētu tevi atlaist no darba,” atbildēja Marks un piebilda: “Bet kurš tad man taisītu kopijas?” Nepiespiesto sarunu pārtrauca Marka mobilā telefona zvans. “Tu jau esi ceļā? Mēs taču nokavēsim,” zvanīja Nadja. – “Birojā, drīz izbraukšu,” noburkšķēja Marks un paskatījās pulkstenī. Lai paspētu uz lidmašīnu, bija vajadzīgas divas stundas. – “Es nepaspēšu, brauciet paši ar metro, tiksimies lidostā.” – “Kāpēc? Mark, kādas šausmas!” sieva aizkaitināti pabeidza sarunu. “Aleksandr! Marija! Ģērbieties ātrāk, mēs braucam ar metro,” Nadja pasauca bērnus, kuri bija kā pielipuši pie televizora.

ar ī pi eli ku mu mo bilaji em telefon iem .

Vara jātnieks

Skulptora Falkonē veidotā statuja “Pēteris Lielais zirga mugurā”, pateicoties Puškinam, ir ieguvusi nosaukumu “Vara jātnieks”.

– “Bet kur ir tētis?” vaicāja Aleksandrs. – “Jā, kur ir tētis?” atkārtoja Marija. – “Viņš pa taisno no darba brauc uz lidostu, tur mēs ar viņu arī tiksimies,” Nadja paskaidroja bērniem. Viņa sasēja Marijas kurpju šņores, pārlaida atvadu skatienu dzīvoklim un kopā ar bērniem izsteidzās no mājām. Viņi ātri aizskrēja līdz metro stacijai “Novočerkasskaja” un iekāpa vilciena vagonā. “Mamma, kāpēc Sanktpēterburgu sauc par ziemeļu Venēciju?” jautāja Aleksandrs, kamēr vilciens šķērsoja tuneli zem Ņevas. – “Tāpēc, ka mūsu pilsētā ir ļoti daudz ūdens, salu, tiltu un vēsturisku pieminekļu, tāpat kā Venēcijā. Sanktpēterburgu bieži sauc arī par muzeju pilsētu, jo pie mums ir daudz interesantu muzeju un krāšņu piļu,” aizrautīgi stāstīja Nadja. “Atceraties, mēs bijām Pēterhofā un Ermitāžā. Cilvēki uz šejieni brauc no tālām valstīm, lai visus šos brīnumus redzētu savām acīm.” – “Man ļoti patika Pēterhofas strūklakas, tas bija kā pasakā “Alise brīnumzemē”,”

Z ie m a s pil ī, k a s ir E r m it ā ža s d a ļa, a tr od a s li elā kā m ā k s la s d a r bu k olek ci ja, k u rā ir va ir ā k n ek ā tr īs m iljo n i ek spon ā tu n o a k m en s la ik m et a lī d z m ū sd ie n ā m. Ziemas pils

Mariju pārņēma patīkamas atmiņas. “Ermitāža ir viens no slavenākajiem muzejiem pasaulē un lielākais muzejs Krievijā. Eksperti uzskata, ka tad, ja katram eksponātam Ermitāžas ekspozīcijā tiktu veltīta viena minūte, būtu nepieciešami 11 gadi, lai apskatītu tos visus,” uzsvēra Aleksandrs. – “Mums pašiem jāpārbauda šī informācija!” iesaucās Marija. – “Obligāti pārbaudīsim!” atbildēja Nadja, priecājoties par to, ka viņa ir tik gudru un zinātkāru bērnu mamma. Tā, pavadot laiku sarunā, viņi aizbrauca līdz stacijai “Spasskaja”, kur vajadzēja pārsēsties. Marks iekāpa mašīnā, domas riņķoja pa galvu, acumirklī nomainot viena otru. Krūtīs bija jūtams smagums, plaukstas kļuva mitras. Te viņš atskārta, ka jau sen nav bijis laimīgs. Kad dzīvo tādā tempā, nepamani, kā skrien dienas. Viņš bija padeviess apstākļiem, padevies liktenim, un vienīgais, ko viņš tagad vēlējās, izkļūt no šī apburtā loka.

Marks nolēma, ka tagad viss notiks tā, kā gribēs viņš, pēc viņa noteikumiem! Nolaidis galvu uz stūres, viņš klusi teica: “Es atgriežos Rīgā.” Viņš pacēla galvu, ieslēdza aizdedzi un devās uz lidostu. as Kas atrod īcas skas bazn v lo v a p o Petr ņa smailē zvanu tor ? augstumā 122 metru gūra A) Gaiļa i gūra inā ērgļa i B) Divgalva ra eņģeļa igū C) Lidojoša

Pa to laiku Nadja ar bērniem pārsēdās otrajā metro līnijā un gatavojās tikties ar ģimenes galvu. “Vai jūs zinājāt, ka saskaņā ar leģendu pirmais marcipāns tika izgatavots Lībekā?” mamma centās izklaidēt bērnus. Aleksandrs, kura mīļākais kārums bija marcipāns, iebilda: “Nē, nē, pirmais marcipāns tika izgatavots Igaunijā! Man vecmamma stāstīja. Tu tīši mūs dezinformē, dārgā māmuļa, vai arī tevi kāds ir piemānījis? Senos laikos marcipānu lietoja kā zāles, tagad to dēvē par placebo.” Divpadsmitgadīga bērna vārdu krājums bija apbrīnojami bagāts – tā varētu izteikties pieaudzis zēns. “Protams, es nestāstu nepatiesību, vienkārši ir tāda leģenda, ka Lībekā...” – “Mierīgi, mierīgi, mamma, tas nekas,” Aleksandrs viņu priecīgi pārtrauca, “es nedusmojos, taču tev jāsaprot, ka es neciešu vēsturiskas kļūdas.” Nadja iesmējās, un bērni sekoja viņas piemēram. Drīzumā vilciens sasniedza staciju “Moskovskaja”. Nadja ar bērniem izkāpa no vagona un paskatījās pulkstenī: līdz lidmašīnas aizlidošanai bija atlicis mazāk par stundu. “Ejam ātrāk,” viņa steidzināja bērnus, “tagad ar autobusu brauksim uz lidostu.” Viņi izgāja no metro un ieelpoja vēlās vasaras silto gaisu.

“Skaties, pietura ir tur,” teica Aleksandrs un pamāja ar roku uz pieturas pusi, kas atradās platās ielas pretējā pusē. Atkal bija jākāpj pazemē, lai pa pāreju nokļūtu pretējā pusē. Pieturā jau stāvēja autobuss ar uzrakstu “Pulkovo-1”. Viņi steidzīgi iekāpa autobusā un tajā brīdī izdzirda lielā, melnā džipa signālu. Pie stūres sēdēja Marks. Kad bērni jau bija apsēdušies pie loga viens otram blakus, bet viņu mamma meklēja somā maku, lai samaksātu par biļetēm, autobusā iebrāzās Marks. “Nekavējoties mašīnā!” viņš pavēlēja.

A gr āk kr ei se ri s "Aur or a” s, bi ja m āc ību ku ģi be t pa šlai k r ku ģi s m uz ej s. Tu no ti ek in te re sa nt as ar ī ek sk ur si ja s, va r īt pa ts tā vī gi apsk at ga nd rīz vi su ku ģi s apsk at ei ir at vē rt au gšēj ai s klāj s, kr avas te lpa un s. m ašīn u no da līj um

Kad visi sakāpa auto un piesprādzējās, Marks pajautāja: “Vai mēs varētu brauktu ar mašīnu?” – “Ar mašīnu? Uz Vāciju? Kāpēc!? Mums taču ir lidmašīnas biļetes!” Nadja bija neizpratnē. – “Bet ja nokavēsim lidmašīnu?” jautāja Marks un ar rādītājpirkstu paklaudzināja pa degvielas indikatoru, uz kura dega signāllampiņa. “Degvielas uzpildes stacijas taču nav problēma, to visur ir papilnam!” – “Pareizi! Taču es nezinu, kuru izvēlēties.” Marks jutās kā idiots. – “Tu nezini, kuru izvēlēties!? Es varu izvēlēties tavā vietā. Skaties, brauksim uz šejieni, ja kungs neiebilst,” sieva parādīja ar pirkstu uz degvielas uzpildes staciju, kas atradās pa labi.

Kreiseris “Aur

ora”

Marks padevīgi pagrieza stūri pa labi. Benzīntankā viņš izkāpa no mašīnas, nikni ielika degvielas uzpildes pistoli automašīnas benzīna tvertnē un devās uz plašo paviljonu, kur pārdeva ne tikai degvielu, bet arī citas auto preces, kā arī uzkodas un dzērienus jebkurai gaumei, cigaretes un pat ziedus. Viņš izvēlējās garu, sarkanu rozi, paņēma no letes divas šokolādes tāfelītes un par visu samaksāja. Atgriezies mašīnā, viņš pasniedza Nadjai rozi, bērniem šokolādes un palūdza piedošanu par savu garastāvokli. “Man bija saspringta diena, šī prezentācija un...” Viņš nepabeidza teikumu un turpināja citu domu: “Varbūt tomēr brauksim ar mašīnu? Sarīkosim patiesi aizraujošu ceļojumu. Visiem. Vienkārši ņemsim un brauksim. Caur Igauniju un Latviju, un vēlāk jau ar lidmašīnu uz Lībeku. Baltijas valstīs ir tik interesanti, un mums pietiks laika nelielam ceļojumam.” – “Dārgais, tu dažreiz esi tik mīļš,” teica Nadja. “Bērni, un ko jūs par to domājat?” – “Manuprāt, jo tālāk, jo labāk,” atzinās Aleksandrs. – “Mēs paciemosimies arī pie vecmāmiņas?” lūdzoši jautāja Marija. Marka māte dzīvoja Igaunijā, Narva-Jēsū, kur bērni vasarās pavadīja ne mazāk kā mēnesi. – “Es esmu ļoti pēc viņas noilgojusies.” – “Jā, varam iebraukt un apciemot.” – “Tiešām? Apsoli?!” priecājās meita.

“Zini, Sanktpēterburgu ar Rīgu savieno vēsturisks tirdzniecības ceļš, kuru mūsdienās dēvē par “Via Hanseatica”. Tas caur Narvu ved uz Tartu, no turienes caur Valgu uz Rīgu. Ko tu par to domā? Varbūt iepazīsim šīs vietas tuvāk?” piedāvāja Nadja. “Pat Krievijas teritorijā mēs varētu daudz ko apskatīt. Tu nevari iedomāties, cik daudz interesanta un apbrīnojama ir Ļeņingradas apgabalā!” priecīgi turpināja Nadja. Tuvākajā supermārketā draudzīgā kompānija nopirka produktus – baltmaizi un rupjmaizi, kausēto sieru, desu, šķiņķi, pīrādziņus ar cīsiņiem, smalkmaizītes ar krēmu, riekstus, cepumus, atspirdzinošus dzērienus, ūdeni un vīnu – un devās uz dienvidiem pa Kijevas šoseju uz Gatčinas pusi, kur viņus gaidīja imperatora pils ar milzīgu parku. Bet Nadja internetā pētīja iespējamās apskates vietas.

va r vie gli Mar šr utu "Vi a H an se ati ca” ea tic a.i nfo sa plā no t vie tnē ww w. via ha ns

bu r g r e t ē p t k San

Ga tčin a

R ī ga

urga 49 km Sanktpēterb m 3k Kingisepa 10 roda 139 km go Narva – Ivan Tartu 307 km Rīga 522 km

pāVela i Valstība ˝Nu, draugi, Gatčinā var pavadīt pat nedēļu,” teica Nadja, skatoties planšetdatorā. ˝Kamēr brauksim, es jums izlasīšu visu svarīgāko, bet pēc tam nolemsim, uz kurieni iesim un ko apskatīsim.” Drīzumā viņi caur Ingerburgas vārtiem iebrauca Gatčinā. Nadja beidzot atrāvās no lasīšanas. ˝Šī zeme Pāvela I īpašumā nonāca no viņa māmiņas Katrīnas II. Pāvels iemīlēja šīs vietas un pēc ceļojuma pa Franciju nolēma šeit uzcelt jaunu rezidenci.

Svētā ap

ustuļa Pā

vila bazn

īca

Demidovu muiža

Muiža Demidovu ģimenei tika uzcelta 1774.-1778. gadā. Muižu ieskauj angļu stila parks.

Labākais gadalaiks sētas apmeklēšanai un pastaigām pa parku ir rudens sākums. Obligāti paņemiet līdzi maisiņu āboliem.

Blakus Pēterburgai jau bija Pēterhofa, kuru bija licis uzcelt Pēteris I, ar pili un strūklakām un Carskoje Selo, kur tā patika dzīvot Katrīnai II. Pāvels vēlējās uzcelt kaut ko savu, jaunu un obligāti modernu.” Nadja nolasīja fragmentu no ceļveža: ˝Pils priekšā bija milzīgs laukums militāro parāžu rīkošanai. Pēc Pāvila I kāpšanas tronī 1796. gadā Gatčina kļuva par imperatora rezidenci, kuru laikabiedri atcerējās kā neieņemamu, bastioniem, aizsarggrāvjiem, sargposteņiem un svītrainām barjerām ieskautu cietoksni.” – ˝Bet viņam taču jau bija sava pils Pavlovskā. Un ne maza! Atceraties? Mēs taču tur bijām,” sievu pārtrauca Marks. – ˝Jā, bet viņš negribēja dzīvot arī Ziemas pilī, un uzcēla sev jaunu – Mihailovskas pili,” paskaidroja Nadja. – ˝Tur viņu arī noslaktēja,” piebilda Marks.

Priorāta pils muzej

Gatčinas pi

muzejs

pa Ga tči na s pa rk u. Iesak ām pa st aig āti es viljon u un til tu. Tu r ir da ud z dīķu, pa s un lie lisks ru de nī. Pa rk s ir īpa ši ro ma nt isk

ls vēstures

Bērza namiņ

˝Vai, kas tad tas?” iesaucās Maša, rādot ar roku pa kreisi. – ˝Šo augsto obelisku dēvē par Konetablu. Es līdzīgu redzēju Parīzē. Uz Parīzi to atveda Napoleons no Ēģiptes, bet šis ir izgatavots no vietējā akmens,” paskaidroja mamma. – ˝Tātad esam klāt, un mums jādodas pa labi, uz stāvvietu,” piebilda tētis. Viņi novietoja mašīnu stāvvietā, iepretī milzīgās pils fasādei, izkāpa no mašīnas un piegāja pie izteiksmīgā un elegantā Pāvilam I veltītā pieminekļa. ˝Ir tik labs laiks! Es piedāvāju pastaigāties nevis pa muzejiem, bet pa parku, no kurienes mēs visu arī redzēsim!” teica Nadja. – ˝Urā, pastaigāties!” iesaucās bērni un aizsteidzās parka virzienā.

Venēras pavi

ljons Mīlestīb

as salā

Pa krāšņā parka terasēm viņi nokāpa pie ezera gludās ūdens virsmas. ˝Tas ir Baltais ezers,” skaidroja Nadja, ˝šeit ir vēl vairāki ezeri, dīķi, dārzi, piemēram, Pāvila I sievas dārziņš.

Konetabls – obelisks un

laukums Gatčinā

Gatčinas pilsē

tas muzejs

"G at čin a” oiciā lā Va ls ts mu ze jr ez er vā ta apalac e.r u. mā ja slapa: ww w. ga tch in 31

Mums jāiet pa kreisi pa to krastu.” Viņa kā gids devās prom no ezera, dziļāk parkā. Drīzumā viņi nonāca pie dīvaina veidojuma. “Tā taču ir malkas grēda, es tādu redzēju pie Koļkas vasarnīcā!” vīlies sacīja Aleksandrs. “Tikai malka te visa vienāda, bērza vai? Ieiesim tur iekšā!” Pēc dažām minūtēm viņi iegāja dīvainajā veidojumā pa mazajām durtiņām. Apzeltījuma, gleznojumu un baroka stila spoguļu pārpilnība nelielajai telpai piešķīra īpašu svētku noskaņu un greznību. “Cik skaisti!” iesaucās Marija. Visi sajūsmā skatījās apkārt. “Šeit varētu dzīvot visas manas lelles,” piebilda Maša. Viņi izgāja no Bērza namiņa un apsēdās atpūsties uz parka soliņa.

la materiā No kāda . Ļvovs sN arhitekt dā uzcēla a g . 1799 pili? Priorāta ģeļi A) No ķie tu B) No pu

“Es labprāt paēstu pusdienas, iesim uz mašīnu,” domīgi ierunājās Marks. – “Labi, taču mums šeit noteikti jāatgriežas apskatīt Priorāta pili, kuru uzcēla Pāvels,” ierunājās Nadja. Ejot garām Jordānas akai, bērni tajā iemeta pa monētai, lai noteikti atgrieztos Pāvila I burvju valstībā, kuru viņi nepaguva pilnībā apskatīt. Toties viņi jauki pastaigājās pa pils parku.

Le ģe nd a vēs ta pa r pa ze me s eju, ka s ar Pr ior āta pi li sa vie noja li. im pe ra tor a Ga tči na s pi Int er esan ti, ka pa ma tu no st ipr inā ša na s lai kā gā ja re st au rē tāj i tie šā m uz pa ze me s eju, ka s bij a iz lik ta ar ak me ņie m.

em betona

me s C) No ze

bu r g r e t ē p t k San

Suida K obri n o

R ī ga

urga 64 km rb e t ē p t k n a S km goroda 138 n a Iv – a v r a N Tartu 307 km Rīga 514 km

puŠkins – mums ir Viss! “Lai neviens nenomirtu badā, apēdīsim pa sviestmaizei un riposim tālāk,” teica Nadja, kad viņi piegāja pie mašīnas. – “Uz kurieni?” vaicāja Marks. – “Pusdienu virzienā, es atradu lielisku krievu virtuves restorānu, kas mums ir pa ceļam,” Nadjai bija gatava atbilde uz šo jautājumu. “Taču pirms pusdienām mums obligāti jāiebrauc kādā muzejā,” kategoriski paziņoja Nadja. – “Cik var?” neapmierināti noburkšķēja Marks. – “Pirmkārt, mēs vēl nebijām nevienā muzejā, otrkārt, nevar apbrīnot tikai caru palātas, jāpaskatās, kā dzīvoja vienkāršā tauta!

Ing er bu rg as vā rti bij a vie na no Pā vila I id ejā m – viņ š G. Or lova pi epilsēta s mu ižu pā rvēr ta pa r mi lit ār u pi lsē tiņ u. Ga tči nā no Pē ter bu rg as va rē ja no kļū t tik ai pa Ing er bu rg as vā rti em, ka s bij a pi lsē ta s aiz sa rd zīb as po st en is. Ja un ie Ing er bu rg as vā rti, ku ri ir sa gla bā ju šie s līd z mū sd ien ām, ir ce lti 1831.- 1832. ga dā pē c ar hi tek ta V. Gļink as pr oje kt a.

Jums jāizvēlas: vai brauksim uz Puškina vecvectēva Hanibāla muižu vai aukles namiņu. Lemiet!” – “Puškins – mums ir viss!” svinīgi paziņoja Aleksandrs. – “Kas ir tuvāk?” Markā uzvarēja pragmatiskā pieeja. – “Abas vietas ir pa ceļam. Iebrauksim uz īsu brīdi un atgriezīsimies uz Kijevas šoseju pusdienot.” Nadja īsumā pastāstīja bērniem, ka Kobrino ciemā ir saglabāts Puškina aukles – Arinas Rodionovnas – namiņš. “Braucam pie aukles. Varbūt viņa pasaku pastāstīs,” nesvārstoties nolēma Maša. – “Ievadu navigatorā Kobrino,” paziņoja Marks. “Tikai 18 kilometru, bez runāšanas... Suidai izskriesim cauri bez apstāšanās.”

Ingerburgas vārti

Suidas muzejmuiža

Pa ceļam Nadja pastāstīja bērniem par Puškina vecvectēvu Ābramu Hanibālu: viņš piedzima Āfrikā, bija melnādainais, iepatikās Pēterim I, kļuva par viņa līdzgaitnieku un izkalpojās līdz ģenerāļa pakāpei. “Jā, jā! Atceros, bērnībā skatījos brīnišķīgu ilmu “Pētera Lielā moris” ar Visocki galvenajā lomā,” atcerējās Marks. “Tā jāparāda bērniem!” – “Lieliska ilma, bet Puškins arī pats ir uzrakstījis sava senča vēsturi. Nebūtu slikti to izlasīt,” pamācoši teica Nadja un turpināja: “Suidā bija Hanibāla muiža, kurā viņš apmetās, kad bija aizgājis pensijā. Būtu jāizprot muižas loma krievu kultūrā. Krievija bija muižnieku valsts. Katram muižniekam bija dzimtļaudis – citam vairāk, citam mazāk. Visbagātākais muižnieks, protams, bija cars. Katram muižniekam bija muižas māja ar parku, dārziem, medību laukiem un ciemiem, kuros dzīvoja dzimtļaudis.

Šeit piedzim

a un

ksandra uzauga Ale

Aleksandra Puškina rokrakst

Puškina m

āte Nadežda

Hanibāla

a un paraksta paraugs

Visi krievu rakstnieki izauga savās muižās, un tāpēc tik labi pārzināja gan Krievijas dabu, gan tautas dzīvesveidu.” Nadja paskaidroja, ka pēc revolūcijas muiža Suidā smagi cieta, jo tur tika ierīkots kolhozs, taču nesen muižā tika atklāts muzejs un uzsākti atjaunošanas darbi.

bu r g r e t ē p t k San

Sive r sk ij Vira Rožģes tveno

R ī ga

urga 76 km rb e t ē p t k n a S km goroda 137 n a Iv – a v r a N m Tartu 305 k Rīga 504 km

puŠkina pasakas “Arina Rodionovna bija Puškinu ģimenes dzimtcilvēks,” turpināja Nadja. “Kad Aleksandrs bija vēl pavisam mazs, vecāki savā starpā runāja tikai franču valodā un mācīja tā darīt arī Sašam. Pat skolotāju francūzi viņam noalgoja. Bet Puškinam vairāk patika sarunāties ar aukli. Kad viņa stāstīja pasakas, zēns pat pakustēties baidījās, lai nevienu vārdu nepalaistu garām. Uz šo stāstu pamata Puškins radīja savas pasakas, kuras jūs visi zināt,” Nadja pabeidza savu īso stāstu. “Pie zalkšu jūras ozols zaļo, Tam apkārt, zelta ķēdē siets, Dien, nakti, teiksmu dzirnas maļot, Iet mācīts runcis, zintnieks vieds,” nekavējoties, turpināja Marija. 37

Muzejs “A . Pu

oja joši ievain Kurš nāvē u duelī A . Puškin ārī? a 8. febru 1837. gad A) Ļenskis

škina aukles

māja”

– “Un tālāk?” vaicāja Nadja. Visi mēģināja atcerēties, un mašīnā iestājās klusums. – “Man taču elektroniskajā grāmatā ir Puškins!” piepeši priecīgi iesaucās Aleksandrs. Taču grāmata bija čemodānā, bet čemodāns – bagāžniekā. Pasažieri pieprasīja pieturu. Marks neapmierināts apturēja mašīnu ceļmalā. Aleksandrs pietiekami ātri atgriezās salonā ar elektronisko grāmatu. “Nu re,” viņš apmierināts teica un sāka svinīgi lasīt fragmentu no poēmas “Ruslans un Ludmila”. Tikko viņš bija pabeidzis lasīt, automobilis apstājās iepretī tipiskam lauku dārziņam. “Arinas Rodionovnas mājiņa! Lūdzu izkāpt, kungi,” svinīgi paziņoja Marks. Pa vārtiņiem pirmā ieskrēja Maša un iegavilējās: “Re, arī kaķītis!” Pie namiņa ieejas dižojās liels koka kaķis ar ūsām.

B) Dantess o vs C) Martin

Uz saucienu pa durvīm iznāca stalta sieviete baltā sarafānā ar sarkanu izšuvumu. Rokās viņa turēja lielu apaļu maizes kukuli, kura vidū bija sālstrauks. “Laipni lūgti, dārgie ciemiņi!” viņa teica. “Nobaudiet sālsmaizi!”. Visi ģimenes locekļi pēc kārtas nolauza pa gabaliņam maizes, iemērca sālī un ielika mutē. “Cik garšīga! Silta!” pieverot acis baudā, teica Nadja. – “Laikam gan nav no lielveikala,” bilda Marks. – “Jūs laikam esat māsiņa Aļonuška ar brālīti Ivanušku?” saimniece jautāja Mašai un saņēma brašu atbildi: “Ko jūs! Māsiņa Maša ar brālīti Sašu.” – “Laipni lūgti namiņā!” viesmīlīgā sieviete zemu paklanījās un atvēra mājas durvis, aicinot viesus istabā.

Muzejs atrodas mājā, kur

kopā ar vīru un bērniem

dzīvoja Puškina aukle Arin

a Rodionovna

m Aleksandra Ko, ja ticēt s a v a n trīs jau Puškinam, ga? darīja pie lo malu galdu ar vad A) Apklāja sieram vīnu B) Uzdzēra arā auda C) Vēlu vak

Pirmā ienāca Marija, aiz viņas pārējie ģimenes locekļi. Visapkārt valdīja puskrēsla, un istaba bija pilna ar bērniem nezināmiem priekšmetiem. “Apsēdieties, dārgie ciemiņi!” aicināja sieviete. “Rau, kā Krievijas zemnieki dzīvoja senos laikos. Vislielākais un vissvarīgākais priekšmets šeit ir krievu krāsns. Tā gan sildīja (ziemas pie mums ir bargas!), gan baroja, gan mazgāja. Jā, krievu krāsnī cilvēki pat mazgājās, ārā taču bija sals. Krievu krāns bija melnā krāsns. Vai zināt kāpēc?” Visi aizdomājās, taču nesekoja neviena atbilde. Un tad saimniece – ekskursijas vadītāja paskaidroja, ka Pēteris I, kuram mūždien bija vajadzīga nauda reformām, izgudroja krāns skursteņu nodokli. Tikko no kāda skursteņa nāca dūmi, cara ierēdņi uzreiz bija klāt un pieprasīja maksāt nodokli. “Tāpēc kurināja melno krāsni, tas ir, dūmi plūda nevis uz āru, bet tieši namā. Spējat iedomāties? Istabā dūmu dēļ neko nevarēja redzēt, elpot nebija iespējams, bet ko lai dara? Maksāt taču negribas?” sieviete smaidīja. Vēlāk viņa rādīja dažādus nama priekšmetus – bērna šūpuli, poda dakšas, kubliņu, podus un vēl daudz ko citu no 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta sākuma zemnieku iedzīves – un skaidroja to lietošanas iespējas. Bērni, kuri brīvi lietoja jebkuras elektroniskās ierīces, to visu nekad nebija redzējuši. Arī viņu vecāki uzmanīgi klausījās stāstītāju. Viņa pavēstīja arī to, kā šeit dzīvoja Arina Rodionovna, kamēr pārvācās uz dzīvi Puškinu ģimenē. Bet nobeigumā, par prieku bērniem, viņa lasīja fragmentu no A. Puškina “Pasakas par caru Saltanu”.

Šo pasaku zina daudzu pasaules valstu bērni. Tajā aprakstīti drosmīgā cara dēla Gvidona, trīsdesmit trīs spēkavīru, kuri Černomora vadībā iznāk no jūras putām, daiļās cara meitas Gulbja, kuru nobur ļaunais burvis, un, protams, cara Saltana, kurš sākumā izposta savu ģimenes laimi, bet vēlāk brīnumainā veidā to atgūst, neparastie piedzīvojumi. Stāstītājas skaistā balss un īpašā intonācija pilnīgi apbūra klausītājus.

Pasaka par caru Saltanu: Gulbis skaistuli cara meitu. Nezinām pārvēršas par a mākslinieka gravīra. Publicēta žurnālā “Ņiva”, Krievija, 1893 . gads

ām ce lša nā s ba zn īca M ūsdi en u Kr ist us au gš ir uz ce lta pē c ar hi tek ta Voskr es en sk ā (Sui dā) ba zn īca, 20 00. ga dā. Ieprie kšējā A. Se mo čk ina pr oje kt a ce lta mbra ug un sg rē kā, bij a ve no 4. da ga 4. 196 ga dā. ku ra no de ga zn īca tik a uz ce lta 1718. ba ka ko ēji tn ko Sā . dā 1845. ga A. Pu šk ina ve cā ki. Tu r 1796. ga dā lau lāj ās i ar ī viņ a au kle Ša jā cie ma tā ir dz im us Arin a Ro di on ovn a. 41

bu r g r e t ē p t k San

lzvara urga 92 km Sanktpēterb roda 101 km go Narva – Ivan Tartu 270 km Rīga 515 km

R ī ga

pusdienas ar stacijas uzraugu “Izlasiet man vēlreiz šo pasaku, lūdzu!” palūdza Marija, kad visi bija iekāpuši mašīnā. – “Es tev šo pasaku atradīšu grāmatā, un tu varēsi to lasīt jebkurā laikā,” paziņoja Aleksandrs. – “Būtu labi, ja jūs šo dzeju iemācītos no galvas. Tas ļoti labi attīsta atmiņu,” teica Nadja. “Brauksim pusdienot uz krogu “Pie Samsona Virina” – “Kas tas tāds?” neizpratnē jautāja Aleksandrs. – “Vai tad jūs “Belkina stāstus” skolā vēl neesat lasījuši?” – “Nē.” – “Tad īsumā pastāstīšu.” Nadežda saviem vārdiem izstāstīja aizkustinošo un skumjo Puškina stāstu “Stacijas uzraugs”. 42

Īzaka Švarca mu

zejmāja

Taču stāsts bija jāsāk iztālēm – vajadzēja paskaidrot, ka Puškins dzīvoja savā muižā Pleskavas guberņas Kr ievija s tau ta s Mihailovskā. Tieši pa šo ceļu viņš vairākas reizes mā ks lin iek a฀�zak a mēroja attālumu no Pēterburgas un atpakaļ. Tolaik Švar ca mu ze js tik a cilvēki ceļoja ar zirgiem, kurus periodiski vajadzēja at vē rts 2011. ga dā mainīt. Tāpēc uz ceļiem bija ierīkotas pasta stacijas, mā jā, ku r ko mpon ist s un katrā dzīvoja stacijas uzraugs ar ģimeni. Samsons no dzīvoja 50 ga du s. Virins stacijā dzīvoja ar savu jauno meitu Duņu. �. Švar cs ir Viendien stacijā ieradās jauns virsnieks, kurš ļoti steisa ra ks tīj is mū zi ku dzās un dusmojās, ka zirgi ilgi netiek padoti, taču, va irā k ne kā ieraudzījis Duņu, atmaiga un pat palika uz vakari10 0 ki no ilmā m, ņām. Kad zirgi bija sagatavoti braucienam, virsnieks ba let iem un iz rā dē m. pēkšņi ļoti savārga. Atbraukušais dakteris viņam Muz ejā st ar p konstatēja drudzi un ieteica pilnīgu mieru. Trešajā vē rt īgi em ek spon āti em dienā virsnieks jau bija vesels un gatavojās promir "Blu th ne r” braukšanai. Bija svētdiena, un viņš piedāvāja aizvest kla vie re s, "Švar ca Duņu līdz baznīcai. Tēvs atļāva meitai braukt, nenosie na” ar fo tog rāij ām jauzdams neko sliktu, tomēr satraucās un aizskrēja un ko mpon ist a dr au gu uz baznīcu. Liturģija jau bija beigusies, draudzes au tog rāie m un aiša s. locekļi izklīduši, bet no ķestera uzraugs uzzināja, ka 43

Duņa baznīcā nav bijusi. Vakarā kučieris, kurš bija vedis virsnieku, paziņoja, ka Duņa kopā ar viņu aizbrauca līdz nākamajai stacijai. Pārraugs saprata, ka virsnieks izlikās slims, un pārraugu pārņēma smags drudzis. Pēc izveseļošanās Samsons izlūdzās atvaļinājumu un kājām devās uz Pēterburgu, uz kurieni, kā bija rakstīts ceļazīmē, brauca rotmistrs Minskis. Pēterburgā viņš sameklēja Minski un ieradās pie viņa. Minskis pirmajā acumirklī viņu nepazina, bet pazinis centās pārliecināt Samsonu, ka mīl Duņu, nekad viņu nepametīs un darīs laimīgu. Minskis iedeva uzraugam naudu un izvadīja laukā. Tā uzraugs palika viens. Viņš ļoti skuma pēc meitas un uzskatīja viņu par vieglprātīgu muļķīti. Drīzumā uzraugs nomira. Jau pēc viņa nāves pie kapa ieradās bagāta kundze ar trīs bērniem. Tā bija uzrauga mīļotā meita Duņa. “Ja es apprecēšos, tad palikšu dzīvot kopā ar jums,” teica Maša, kad Nadja pabeidza savu stāstu. – “Mums dzīvoklis ir par mazu,” neapmierināti piebilda Marks. “Starp citu, mēs esam klāt!” Viņš nolika mašīnu pie ieejas restorānā, un visa kompānija devās pusdienot. “Dārgais, ja tu neiebilsti, es varētu vadīt auto,” Nadja vērsās pie vīra, kad viņi pētīja ēdienkarti. Ideja Markam patika: “Tādā gadījumā es iedzeršu vietējo alu. Viesmīli!” nopriecājās Marks. 44

Vi en s n o m u z ej a ek spon āt ie m ir ve ca pas ta z ir gu pasū tīju m u pie ņ em ša na s pie zīmju g rā m at iņ a, k u rā ir a rī A. Pu šk in a ie ra k s ts.

Muzejs “Stacijas uzrauga

māja”

Drīzumā uz galda stāvēja glāzes ar mājas kvasu un alus Markam. “Par ko iedzersim?” Marks pacēla glāzi. – “Par Puškinu!” uzreiz atsaucās Aleksandrs. Visi iemējās un saskandināja glāzes. Pusdienu laikā Nadja sprieda par pasaules vēsturi: “Katra valsts ir slavena ar kaut ko īpašu. Piemēram, Francija – ar savu virtuvi un smaržām, Itālija – arhitektūru un dizainu...” – “Vācija – automobiļiem!” pievienoja Saša. “Ar ko ir slavena Krievija?” jautāja Nadja. “Ar sēnēm!” nepadomājusi izkliedza Maša. – “Nu, piemēram, Somijā sēnes nav sliktākas,” uzsvēra Marks. – “Krievija pasaulē ir slavena ar savu kultūru,” svinīgi pavēstīja Nadja. “Kādus visslavenākos pasaules rakstniekus jūs zināt?” – “Puškinu!” priecīgi pavēstīja Maša. – “Un vēl?” – “Nu, Tolstoju, viņu bija daudz!” atbildēja Aleksandrs. – “Tas viss ir 19. gadsimts, bet kas Krieviju padarīja slavenu divdesmitajā?” un valdošajā klusumā viņa teica: “Tolaik bija daudz arī komponistu, mākslinieku un dejotāju. 45

Muz ejs "S ta cij as uz ra ug a mā ja” Vir ā ir iz ve id ots bij ušās pa st a st ac ija s vie tā. Ta s ir pa sa ul ē otr ais mu ze js (pē c Š. H olm sa mu ze ja Be ik er st rīt ā, Lo nd on ā), ka svelt īts lit er ār aj am va ro nim .

rbību zņēmējda A r k ā du u s Marks? nodarbojā ortēja uz A) Viņš imp susa klases Krieviju luk iļus ob vācu autom arbojās B) Viņš nod mās ar atjaunoja izstrādi tu o v a enerģijas u n ša un pārdo iederēja C) Viņam p zņēmums u farmācijas

Par slavenākajiem rakstniekiem kļuva Vladimirs Nabokovs un Josifs Brodskis.” – “Kāpēc tu to pieminēji?” jautāja Marks. – “Tāpēc, ka mēs obligāti iegriezīsimies Nabokova mājā,” atbildēja Nadja. Diena bija ļoti silta, un bērni labprāt apēda pa šķīvim aukstās zupas. Marks pasūtīja ledainu okrošku. Otrajā ēdienā viņi baudīja pankūkas ar krējumu un aveņu ievārījumu, bet vēlāk dzēra tēju no patvāra un ēda ļoti garšīgus pīrādziņus ar āboliem. Kad Marks norēķinājās, Nadja piedāvāja tūlīt pat apmeklēt senlaicīgo pasta staciju. “Tas ir otrais no man zināmajiem literāro varoņu muzejiem,” viņa piebilda. – “Bet pirmais?” acumirklī jautāja Aleksandrs. – “Pirmais atrodas Beikerstrītā, Londonā. Uzmini, par godu kuram literārajam varonim?” – “Šerlokam Holmsam,” tūlīt pat atbildēja dēls. – “To katru dienu rāda pa televīziju,” piebilda tētis.

Piedāvājums tika pieņemts vienbalsīgi. Ceļotāji dažās minūtēs, pa taciņu mērojot attālumu līdz kaimiņu ēkai, izgāja caur koka vārtiem un nokļuva stacijas iebraucamajā vietā. Šeit bija daudz dažādu celtņu. Viņi uzreiz devās uz pasta nodaļu, kur viņus sagaidīja ļoti jauks vecītis, tērpies Puškina laika pasta resora mundierī. Aleksandrs ar Puškina laika pasta starpniecību nolēma nosūtīt vēstuli vecmāmiņai Maskavā. Kad vēstule bija uzrakstīta, viņi apskatīja muzeju un atgriezās mašīnā.

Stacijas uzrauga mu

A tbi lst oši ar hī va do ku me nt iem un A lek sa nd ra Pu šk ina st ās ta m "S ta cij as uz ra ug s” tik a atj au no ta 19. ga dsim ta pa st a ce ļa au ten tiskā vid e un ga iso tn e. s Tu r ir br uģ ēts pa ga lm un atj au no ts ēk u ko mp lek ss.

zejmājā

ļot i aizku st ino šu st ās tu Pu šk ins ir sa ra ks tīj is un, me itu, ku ra iem īlē jās pa r st ac ija s uz ra ug a vā s uz Pē ter bu rg u. pa me tu si sa vu t ēvu, de s er esan ta st ās ta st ac ija int z ud da em āji lēt ek Apm a me ita: pr iek šn iek s-gid s un viņ /es ta te/st ma st er. ww w. hi st or y-ga tch ina.ru 47

bu r g r e t ē p t k San

en v t s e Rožģ

urga 78 km Sanktpēterb m Gatčina 29 k roda 117 km go Narva – Ivan Tartu 297 km Rīga 493 km

R ī ga

ceļojums uz marsu “Mums jābrauc piecas minūtes,” paziņoja Nadja, sēžoties pie stūres. Tiešām, drīzumā viņi pa tiltu šķērsoja upi, kuras vienā krastā atradās baznīca, bet otrajā, stāvajā, – milzīga divstāvu māja ar klasisku portiku. “Šeit pagāja Vladimira Nabokova bērnība un jaunība,” paskaidroja Nadja, kad viņi pa vārtiem iegāja muzejmājas teritorijā. Jaunais, elegantais gids Dmitrijs izvadāja viesus pa visu māju. Viņi apskatīja gan jauko zāli pirmajā stāvā, gan plašo ēdamistabu ar senatnīgu bufeti, gan virtuvi ar visu iekārtojumu un vecu ledus pagrabu, kas pagājušā gadsimta sākumā aizstāja mūsdienu ledusskapjus. 48

Dmitrijs pastāstīja, ka Vladimirs Nabokovs ieguva labu izglītību, brīvi rakstīja gan franču, gan angļu valodā. Šo māju Nabokovs pavisam agrā jaunībā mantoja no tēvoča, taču pēc revolūcijas ģimene bija spiesta emigrēt, un viņam nebija lemts šeit atgriezties. Bet miera laikā ģimene šeit pavadīja gandrīz katru vasaru. Nabokovs ar velosipēdu apceļoja visu apkārtni. Tieši šeit viņš kolekcionēja tauriņus un kļuva par atzītu speciālistu šajā jomā, iemācījās spēlēt šahu un aizrāvās ar to visu mūžu.

Tir go tāj a Je ļis eje va va sa rn īca ir ce lta 20. ga dsim ta sā ku mā zi em eļu jū ge nd st ilā pē c ar hi tek ta V. Ta vļi no va pr oje kt a. Muižas īpa šn iec e bij a A. Je ļis eje va me ita – Je ļizaveta Fo mi na.

Belogorkas muiža

Rožģ es tve no, uz up es Gr ja zn as sa rk an ās sm ilt s kr au ja s at ro da s di va s ka rs ta ala s, vie na s ala s dz iļu ms sa sn ied z 20 me tru s.

“Slavenākais Nabokova romāns ir “Lolita” – to jūs, kad paaugsities, izlasīsit bez maniem ieteikumiem. Bet labākais, manuprāt, ir “Citi krasti” – to es jums ļoti iesaku. Šajā grāmatā jūs izlasīsit, cik ļoti Nabokovs mīlēja šo māju un šīs vietas, un visu Krieviju. Šeit viņš pirmoreiz iemīlējās un sāka rakstīt brīnišķīgu dzeju. Nabokovs nekad nedzīvoja savā mājā, vienmēr – viesnīcās – gan Eiropā, gan Amerikā, uz kurieni viņš devās neilgi pirms kara, gan Šveicē, Ženēvas ezera krastā, kur viņš nomira,” turpināja stāstu ekskursijas vadītājs. Noslēgumā Dmitrijs pastāstīja, ka Nabokovs angliski iztulkoja Puškina “Jevgeņiju Oņeginu”. “Tātad viņš, tāpat kā mēs, mīlēja Puškinu!” svinīgi paziņoja Aleksandrs. Pateikusies Dmitrijam par brīnišķīgo stāstu, ģimene devās ārā. Sekojot ekskursijas vadītāja ieteikumam, Aleksandrs gribēja pastaigāties pa nolaisto parku un ielūkoties vietējās smilšu alās. “Es pasēdēšu šeit, uz soliņa zem ozola,” teica Nadja. – “Un es ar tevi. Es baidos no sikspārņiem,” paziņoja Marija. Aleksandrs, paņēmis līdzi fotoaparātu un planšetdatoru, kopā ar tēvu devās īsā pastaigā.

Rožģestveno ala

Rožģestveno m

Muižas parka dziļumos viņi atrada vēl vienu Rožģestveno brīnumu – karsta alas. Markam un Aleksandram bija jāpārvar vairāki šķēršļi, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā, – apiet kraujas, pārlēkt pāri vairākiem strautiņiem. Šo vietu daba līdzinājās pirmatnējai pasaulei. Visapkārt auga fantastiski izliekti koki, bet no sarkanajām klintīm, kas bija līdzīgas sastingušai lavai, strūkloja avoti. Kad viņi nonāca līdz taciņai, kas veda uz alām, Marks ieslēdza planšetdatoru. “Ļoti interesanti! Izrādās, viens no avotiem tautā tiek uzskatīts par svētu,” lasīja Marks. “Daudzi tic, ka avota ūdens ir dziedējošs – tas ārstē acu slimības.” – “Tēt, vai par šo vietu ir kāda leģenda? Šeit viss ir tāds... nereāls. Kā pasakā,” Aleksandrs jūsmīgi aplūkoja sarkanās klintis. “Jā, leģenda vēsta, ka Nikolas Lielā baznīca, kas šeit atradās, iegrima pazemē.” – “Oho! Kā Atlantīda!” iesaucās Aleksandrs. – “Tā varētu būt patiesība, jo šajā vietā ir daudz karsta tukšumu.” 51

uižas muzejs

Vla di mi rs

Ļu sj a

vs sāka Ko Naboko t sešu kolekcionē ā? m cu e g a du v s A) Taureņu B) Monētas C) Markas

Aleksandrs paņēma planšetdatoru un ar interesi sāka lasīt: “Šeit, Grjaznas upes krastā, kādreiz atradās pirmais Nikolas dievnams. Saskaņā ar vietējo leģendu 17. gadsimtā šī baznīca dīvainā un visai mīklainā veidā vienā acumirklī nogrima zem zemes, kad šai vietai bija pietuvojušies zviedri.” Aleksandrs priecīgi palūkojās uz tēvu: “Es zināju, ka uz šejieni obligāti jāatnāk! Šeit rakstīts, ka unikālais Rožģestveno alu augsnes sastāvs un to ugunīgi sarkanā krāsa uz planētas sastopama tikai vienā vietā – Austrālijā, bet ārpus Zemes robežām – uz Marsa. To es saprotu!” Marks labvēlīgi uzsita dēlam pa plecu: “Mums jāiet!” – “Pagaidi mirklīti! Nofotografē mani, lūdzu. Es parādīšu mammai, citādi viņa neticēs, ka mēs te bijām.”

Kin gis epas ce nt rā va r ap lūk ot Svētā s Ka trīna s ka ted rā li, ka s ce lta pē c sla ve nā ar hi tek ta Ant on io Ri na ld i pr oje kt a. Katrīnas kate

drāle

bu r g r e t ē p t k San

se p i g n i K

R ī ga

urga 133 km rb e t ē p t k n a S km Gatčina 103 roda 35 km go Narva – Ivan Tartu 204 km Rīga 446 km

sekojot nabokoVa piemēram Ilgākām pastaigām nevienam vairs nebija spēka, un drīz vien visi sēdēja mašīnā. Pie stūres atkal bija Nadja. Palūkojusies aizmugurējā skata spogulī uz nogurušajiem un miegainajiem bērniem, viņa vaicāja vīram: “Varbūt izvilksim līdz Kingisepai? Tur ir viesnīca, es skatījos internetā.” “Vai tagad mēs kā Nabokovs vienmēr dzīvosim viesnīcā?” miegainā balsī jautāja Aleksandrs. – “Es ceru, ka agri vai vēlu mēs atgriezīsimies dzimtajās mājās,” atbildēja Marks un ievadīja GPS nepieciešamo ģeogrāisko nosaukumu. 53

Nikolaja

Rēriha m

uižas mu

zejs

“95 kilometri, jābrauc aptuveni pusotra stunda. Izturēsi? Ņem vērā, mēs nogriežamies no galvenās Pasaulslaven ā šosejas, brauksim pa vietējiem ceļiem, un mums mākslinieka jāizbrauc uz Tallinas šoseju. Šeit īpaši ātri nepaun ilozofa brauksi.” – “Galvenais, ka nav pa kalniem!” Nadja Nikola ja Rēriha arī bija nogurusi, taču gulēt vēl negribēja. Vēl nebija muiža s muzej s, beigusies balto nakšu sezona, tāpēc visapkārt bija kurā viņš pavad īja pietiekami gaišs. Nadjai nepatika braukt tumsā, kad bērnību un jaunību. Viesi tur tiek gaidīt i pretī braucošās mašīnas žilbina acis. “Nu, kas mums vēl ir pa ceļam? Palasi, lūdzu, ceļvedī,” Nadja palūdza no trešdi enas līdz svētdi enai, no pulkst en vīru, kad viņi sāka braukt. Marks slidināja pirkstus pa planšetdatora ekrānu un gurdenā balsī lasīja 11.00 līdz 17.00. fragmentus no tūrisma pielikuma: “Apmēram 40 kilometru attālumā no šejienes atrodas Izvaras ciems – Rērihu ģimenes muiža. Šeit ir dzimis pasaulslavenais mākslinieks un ilozofs Nikolajs Rērihs, tagad tur, protams, ir viņa piemiņai veltīts muzejs. Krāšņa vieta, kā liecina fotogrāijas.” 54

“Es atceros viņa gleznas Krievu muzejā. Nikolajs Rērihs ir tas, kurš aizrāvās ar Austrumu ilozoiju un kopā ar sievu ceļoja pa Austrumiem, bet vēlāk dzīvoja Indijā? Jā?” vēlējās precizēt Nadja. “Austrumiem bija milzīga ietekme uz viņa daiļradi,” viņa secināja, nesagaidījusi atbildi.

Koporjes cietokšņa muzejs

Marks, skatoties ekrānā, turpināja lasīt par to, ka ziemeļrietumos atrodas Koporjes cietokšņa drupas. “Cietoksni bija uzcēluši Novgorodas iedzīvotāji, lai aizsargātu savas zemes.” Marks saldi nožāvājās. “Piecdesmit kilometru attālumā no Koporjes, uz rietumiem no Kurgolovas pussalas,” viņš lasīja, “atrodas rezervāts, kas aizņem veselu pussalu, sešdesmit tūkstošus hektāru purvainas, gleznainas, starptautisko organizāciju aizsargātas zemes, taču laipu, kā Igaunijā, tur vēl nav, un viegli var iegrimt purvā.” 55

Kopo rj es cie tok sn is ir ļot i int er esan ta vie ta. Cie tok sn i, ka s st āv uz au gs ta kli nt s ra ga kā uz pj ed es tā la, va r apiet un apsk at īt no visām pu sē m, gū st ot pr iek šs ta tu pa r visa aiz sa rg ko mp lek sa telpi sk ā plān oju ma pr inc ipi em .

Kurgaļskas pussala

“Smags darbs – vilkt ārā no purva nīlzirgu,” noņurdēja Aleksandrs. – “Un tagad mēs esam stundas braucienā no Kingisepas pilsētas, kura nosaukta tagad jau aizmirsta igauņu komunista vārdā. Pirmspadomju varas laikā tās nosaukums bija “Jamburga”,” Marks runāja aizvien vienmuļāk un žāvājās arvien biežāk. Lika sevi manīt nogurums un pa dienu gūtie iespaidi. “Vai tu nevarētu lasīt enerģiskāk, tu mani iemidzini,” žēlojās Nadja. “Varu vispār apklust!” – “Nē, lūdzu, turpini,” Nadja neatraujoties skatījās uz ceļu. Marks turpināja: “Kingisepā bija sešsimt gadu vecs cietoksnis, no kura nekas nav palicis pāri. Katedrāle celta Katrīnas laikā pēc arhitekta Rinaldi projekta, to ieskauj administratīvo ēku ansamblis Katrīnas laikmeta stilā. Ļoti interesants ir vietējais muzejs ar tā bagātajām kolekcijām. Tur var apskatīt pat senā cietokšņa maketu. 56

Muzejs vāc, glabā, pēta un piedāvā apskatei somugru tautu sadzīves kultūras priekšmetus. Par Puškinu, tiesa, nekas netiek minēts. Toties ir milzīgs, vecs Romanovkas parks. Pats svarīgākais – Kingisepā ir viesnīca “Vizit” ar ērtām un platām gultām.” Bērni jau saldi gulēja, un Marks vēlējās viņiem pievienoties. Domājot par nakšņošanu, Nadja pēkšņi atcerējās par brīnišķīgo Tosņenas rajona Marjino muižu, kurā viņa sen vēlējās pavadīt brīvdienas, taču Marka darba dēļ nekādi nevarēja piepildīt šo sapni.

ar Vēstures un

hitektūras ce

Kin gis epas vēs tu re s un js no va dpētn iec ība s mu ze pi ed āvā va irā k ne kā 1500 pr iek šm etu s, no ku rie m da ud zi nā ku ši no se nā m slā vu un so mu gr u apme tn ēm .

ltne “Jamas

cietoksnis”.

. ga dā Ja ma s cie tok sn is 13 84 , tik a uz ce lts 33 di en ās ba s lai pa sa rg ātu tir dzni ecī un ce ļus st ar p Novgo ro du pi lsē tā m. Ba lti ja s va lst u os ta s 57

Mar jin o mu iža ir bij ušais St ro ga no vu-G aļi cin u īpa šu ms. Tā ce lta pē c And re ja Vor oņ ih ina pr oje kt a un ir vie ns no kr āšņā ka jie m 19. ga dsim ta Kr ievija s mu ižu an sa mbļie m. Pa sū tīt nu mu ru va r mu iža s mā ja sla pā: ww w. usad ba ma ry ino.ru

“Zini, dārgais, ja mēs nebūtu devušies ceļojumā ar automašīnu tik spontāni, mēs obligāti savā maršrutā būtu ieplānojuši Marjino muižu Andrianovas ciemā!” teica Nadja, mēģinot uzmundrināt jau gandrīz guļošo vīru. – “Vai tad tev šodien bija maz muižu un muzeju?” miegainā balsī nomurmināja Marks. – “Tu nesaproti, šī muiža darbojas ne tikai kā vēstures muzeja komplekss, kur var pasūtīt ekskursiju pa parku un pils parādes zālēm, bet arī kā viesu nams ar mājīgiem numuriem muižas viesu atpūtai, vēsturisku tērpu garderobi, zirgu stalli un kariešu parku!” paskaidroja Nadja, un viņai vēl vairāk gribējās kopā ar ģimeni apmeklēt šo jauko vietu. “Labi, brauksim uz Marjino un visu apskatīsim savām acīm,” Marks piekrita sievai. Aiz mašīnas loga jau bija redzamas Kingisepas mājas.

Marjino muiža

Viņi mazliet pamaldījās pa naksnīgo pilsētu, bet drīzumā jau bija viesnīcas stāvvietā. Laulātie izņēma mantas no bagāžnieka, pamodināja bērnus un iegāja viesnīcā. “Labvakar! Kā varu palīdzēt?” jautāja viesmīlīga, jauna sieviete pie reģistrācijas letes.

Kingisepas vēstu

res un novadpētn

iecības muzejs

“Labvakar! Lūdzu, divus numurus uz vienu nakti, vienu ar divguļamo gultu un vienu ar divām atsevišķām gultām,” atbildēja Marks. Viņš aizpildīja reģistrācijas veidlapu ar personas datiem un saņēma divas atslēgas. “Jums būs 205. un 209. istaba otrajā stāvā,” paziņoja administratore. “Brošūra ar informāciju un ēdienkarte ir jūsu numuros, blakus tālrunim.” – “Liels paldies! Ar labu nakti!” pateicās Marks. 59

– “Kur jūs esat mūs atveduši? Tā ir nolaupīšana!” čukstēja Aleksandrs, it kā panikā atverot acis, kad tēvs, kāpjot augšā pa kāpnēm, nesa viņu uz rokām. – “Ātri kamerā!” jokojot norūca Marks un atslēdza istabas durvis. Viņam sekoja Nadja un saudzīgi noguldīja Mariju gultā. Nadja nopūtās un piespieda sevi pamodināt meitu: “Marija, samiegojusies. Vajag iztīrīt zobiņus un noģērbties.” Marija miegaina piecēlās no gultas un aiztenterēja uz vannas istabu. Aleksandrs sekoja māsai, žāvājoties un berzējot acis. “Jūsu pidžamas ir uz gultām,” teica viņu mamma. Marks stāvēja, atspiedies pret durvīm, un cīnījās ar miegu. “Ejam?” vaicāja Nadja Markam. Viņš atbildēja ar galvas mājienu. “Ja jums kaut ko vajadzēs, mēs esam pretējā istabā. Ar labu nakti!” mamma nobučoja abus bērnus uz vaiga. Bērni kaut ko noņurdēja atbildes vietā. Nadjas un Marka istabas iekārtojums bija minimālisma stilā: ērtas, vienkāršas mēbeles, maiga krāsu gamma, pieklusināta gaisma. Viņi nometa ceļasomas stūrī. Nadja sameklēja zobu birstes. “Man pat nav spēka iztīrīt zobus,” atmeta ar roku Marks un ievēlās gultā. Pēc piecām minūtēm viņš jau saldi krāca. Nadja iznāca no vannas istabas un apgūlās blakus. Viņa novēlēja vīram labu nakti, gribēja kaut ko piebilst par to, cik interesanti viņi pavadīja šo ilgo un piesātināto dienu, taču saprata, ka Marks jau sen guļ un viņu nedzird.

e na s Kuras slav urgas te Sanktpē rb utors ir baznīcas a roņihins, Andrejs Vo ekts? uižas arhit Marjino m atedrāle A) Isakija k drāle ovskas kate B) Petropavl katedrāle C) Kazaņas

No rīta, viņus pamodināja spalgs telefona zvans. Marks, neceļoties no gultas, paņēma telefonu. “Labrīt, puškinista kungs,” klausulē skanēja pazīstamā, možā balss. “Negribat kompānijā ar mums nokāpt lejā un pabrokastot?” – “Rīta rosme bija? Dušā biji?” jautāja Marks. – “Pēc desmit minūtēm tiekamies brokastīs,” nokomandēja Aleksandrs. – “Pēc piecpadsmit, tev bārdu skūt pagaidām nevajag,” atbildēja tēvs un nolika klausuli. Pusstundu vēlāk visa ģimene jau atradās restorāna pirmā stāva zālē. Viņu rīcībā bija zviedru galds ar plašu dažādu ēdienu klāstu: omlete un cīsiņi, cepti kartupeļi un pupiņas, dažādi piena produkti, šķiņķis un siers, svaigas smalkmaizītes, augļi, sula, kaija un tēja. Marks un Aleksandrs vairākas reizes devās pie galdiem un piepildīja šķīvjus. Nadja un Maša izvēlējās biezpienu ar krējumu un kruasānus ar medu. Brokastīs sātīgi paēdusī un ar dzīvi apmierinātā ģimene ķērās pie tālāko plānu apspriešanas. Nadja vēlējās turpināt ģimenes gida lomu: “Maša, varbūt tu gribi pajāt ar zirdziņu?” viņa jautāja, skatoties planšetdatorā. “Šeit teikts, ka parkā...” – “Nu tā,” Marks nolēma iniciatīvu pārņemt savās rokās. “Norēķināmies, pakojamies, piebraucam pie baznīcas, apskatām to un joņojam uz robežu.” – “Bet muzejs?” žēlabaini jautāja Nadja. – “Pēc brokastīm pa muzejiem staigāt ir kaitīgi!” stingri atbildēja vīrs, “Ivangoroda, legāla robežas šķērsošana, un pa taisno uz Rīgu.” – “Bet kā tad vecmāmiņa?” Maša vaicājoši lūkojās tēvā.

Dār zu un parku mākslas

Ro ma no vk as pa rk s ir dā rzu un pa rk u mā ks las pi em ine kli s un vie na no popu lār āk ajā m pi lsē tn iek u atpūt as vie tā m. Pa rk s ir ve id ots an gļu st ilā ar da bīg u ain avu, ce liņ iem un tak ām .

piemineklis “Romanovka

s parks”

– “Pirms Rīgas mēs obligāti iegriezīsimies Tartu un Valgā,” tonī, kas necieš iebildumus, paziņoja Nadja. “Es ļoti mīlu Igauniju!”. Pagriezusies pret vīru, viņa ļoti uzmanīgi uz viņu palūkojās: “Mark, mums obligāti jāpastaigājas, jāizloka kājas, citādi mēs tikai ēdam un sēžam mašīnā.” Marks nopūtās un apsvēra šo piedāvājumu. Nadja, ieraugot šaubas viņa sejā, ar cerībām balsī teica: “Mums jāuztaisa daudz, daudz skaistu fotogrāfiju! Aizejam līdz parkam un līdz Katrīnas katedrālei. Tas ir to vērts.” Marks padevās viņas pārliecinošo argumentu spiedienam un pamāja ar galvu. Drīzumā laimīgā ģimene pameta viesnīcu un devās pastaigā. Viņi aizgāja līdz brīnišķīgajai Katrīnas katedrāles ēkai. Tā pārsteidza ar savu varenību un skaistumu. 62

“Katedrāle tika uzbūvēta 1764.-1783. gadā pēc itāļu arhitekta Antonio Rinaldi projekta,” planšetdatorā izlasīja Nadja. “Mamma, kāpēc itāļi bija tik slaveni arhitekti?” jautāja Aleksandrs. – “Es domāju, viņiem visos laikos piemita skaistuma un formu simetrijas izjūta,” filozofiski atbildēja Marks un pasmaidīja. “Bērni, kādus itāļu arhitektus jūs pazīstat?” – “Rastrelli, Trezīni, Rosi!” – iesaucās Aleksandrs. – “Es zinu! Es zinu! Leonardo da Vinči?” no brāļa nolēma neatpalikt Marija. Nadja un Marks saskatījās un iesmējās. “Skatieties, pilsētbūvniecībai Jamburgā pilnīgi noteikti tika piešķirta politiska loma. Šeit apmetās tirgotāji un amatnieki. Caur Jamburgu veda ceļš no Pēterburgas uz Estlandes (pašlaik – Igaunija) un Liflandes (pašlaik – Vidzeme) guberņām. Katrīna II bieži apmetās Jamburgā, dodoties uz Rēveli (pašlaik – Tallina). Tāpēc viņa vēlējās Jamburgā redzēt “galvaspilsētas arhitektūras” katedrāli,” izlasīja Nadja. – “Es visu laiku domāju, kāpēc es šeit jūtos kā Pēterburgā," uzjautrināts teica Aleksandrs. Viņi aizgāja līdz parkam, kur bērni sacentās skriešanā, kamēr vecāki sauļojās uz soliņa. Marks palūkojās pulkstenī un teica: “Laiks doties, citādi nepaspēsim.” Atpakaļceļā viņi iegāja vietējā kafejnīcā, jo Marija nespēja pretoties spilgtai izkārtnei ar uzrakstu “Garšīgi piena kokteiļi”. Iestiprinājusies un izplānojusi planšetdatorā maršrutu līdz Ivangorodai, ģimene iekāpa mašīnā. Ceļojums turpinājās pāri platajai Lugas upei uz rietumiem. 63

Kin gis epa ir di ez ga n nozīm īgs rū pn iec ība s ce nt rs Kr ievija s zi em eļr iet um os. Pilsē ta s vēs tu re ir va irā ku s ga dsim tu s ga ra - tā sā ku sie s ja u 14. ga dsim tā. 13 84. ga dā "tr īsd esmi t trī s di en ās” up es au gs taj ā au st ru mu kr as tā ce lta ja m Ja ma s cie tok sn im bij a vie nla id us ak me ns sie na ar va irā ki em tor ņie m un vā rti em . Apk ār t bij a dz iļš aiz sa rg gr āvis, ku ra pa lie ka s re dzam as ar ī mū sd ien ās.

Ivangorodas cietoksnis

robeža aiz atslēgas Iesak ām ne tik ai pa kla iņo t pa mi lzī go cie tok sn i, uzkā pt uz tā sie nā m, ka s ir lie liski sa gla bā ju šā s, be t ar ī ap lūk ot ba zn īca s, ka s ce lta s se nk rie vu st ilā.

Divdesmit minūtes pēc izbraukšanas no Jamburgas tieši pa ceļam parādījās milzīgais Narvas pils tornis. Un te viņus apturēja robežsargs un stingrā balsī pieprasīja uzrādīt dokumentus. “Mēs iebraucam pierobežas zonā”, ‒ paskaidroja Marks. Par laimi, visi dokumenti bija pie Nadjas somiņā, nevajadzēja tos meklēt bagāžniekā. Kad viņi iebrauca Ivangorodā, Marks pavēstīja Nadjai plānu: “Tagad uz degvielas uzpildes staciju, jāielej pilna bāka. Pie mums benzīns ir ievērojami lētāks. Kamēr es uzpildīšos, tu mašīnai nopirksi Eiropas apdrošināšanas polisi.” Izbraucot no benzīntanka, Nadja pierunāja Marku ielūkoties Ivangorodas cietoksnī. Viņi šķērsoja plašo cietokšņa 64

teritoriju, apskatīja apburošās Svētā Nikolaja un Svētās Trīsvienības baznīcas, uzkāpa augstā sienā un pa to aizgāja līdz skatu laukumam, vēlāk nolaidās lejā pie mašīnas. Izgājuši pasu un muitas kontroli, viņi uzbrauca uz tilta pāri upei. “Tagad mūs gaida Igaunija!” – svinīgi paziņoja Marks.

a ir k šņ a īpa tn īb to ie c s a d o Tu r I va n g or a u d zu m s. d u ņ r to n u u ir li e la is sie n . C ie to k sn ī s e ti ā ig ta s a ti e s va r br īvi p ču pa s ta ig ā ta , s a ej s a c ie ši a r ī s le p e n s, jo tā s ir ie os d iz e n . pa tā m r a k m eņ ie m a iz b ē r ta s a

Baronu Špiglicu dzimtas kape

nes – Svētās Trīsvienības bazn

īca

ta, Vie na no leģ en dā m vēs šņ a ka I va ng or od as cie tok r ta s ce ltn iec ība taj ā vie tā, ku at ro da s, tik a sā kt a, ka d ca rs pa lūd za sa vu ra li dr au gu Z vie dr ija s ka ze me s pā rd ot viņ am tik lie lu ma lot ga ba lu, ku ru va rē tu ap vie dr ija s ar vie na zi rg a ād u. Z om āti es, ka ra lis ne va rē ja pa t ied ka šā dā no do mā slē pj as š ka s sli kt s. Pr ota ms, viņ an u riš de va kr ievu ca ra m pi ek ecī go un pa r šo, viņ aprā t, ni gr aša. ter ito rij u ne vēl ējā s ne pa do taj iem Ca rs pa vēl ēja sa vie m alk ās sa gr iez t zi rg a ād u sm s. st rē me lēs un sa sie t tā vir ve, Re zu ltā tā sa nā ca ga ra u ku ra s pi eti ka, lai kr iev ca rs ieg ūt u pi eti ek am i lie lu ter ito rij u va re na cie tok šņ a bū vn iec ība i.

. jūnijā . gada 21 Kas 1492 sākt ēli deva pav k š ņa das cieto o r Ivango u? celtniecīb argais A) Ivans B alita B) Ivans K I C) Ivans II

tu re

Kai

Narvas cietoksnis

Eli

hte

KOHTLAJÄRVE Saka Ontika

Aseri

NARVAJÕESUU

111

Toila

KIVIÕLI PÜSSI

Voka

ORU

JÕHVI

KOHTLANÕMME

Savala

AHTME

66 Soldina

Sinimäe

SOMPA

NARVA

KUKRUSE

Sonda

106 68

110

49 Kiikla

Kurtna

Мо

Mäetaguse

Kuremäe

SLANTSÕ СЛАНЦЫ

Kuningaküla

Tudu

Загривье

Oonurme

Iisaku

Гостицы Переволок

Jaama

Tudulinna

Alajõe

Втроя

Venevere

Vasknarva

Avinurme

Kauksi

Козлов Берег

Lohusuu

10 Ulvi

Домажирка

Peipsi järv

Добручи

Лаптовицы

MUSTVEE

Подолешье

Колодье Луги Подоспа

Полично

120

Torma

Kasepää

75 ..

Voore Kääpa

Ветвеник

Kodavere Pala

Kolkja

istvere Koosa

Äksi

Vasula

Чудское озеро

Vara Vedu

Афаносово

Луневщина

Nina

Alatskivi

Saadjärv

Мазиха

Кунесть

iavere

ГДОВ GDOV

KALLASTE

Kokora

Maarjagdaleena

SILLAMÄE

Purtse

Rannu

Фёдоровка

67 Varnja

Подлипье

Спицино

Залахтовье Партизанская Ямм

t e r bu ē p t k n a S

rga

n g or od a va J Na r va

R ī ga

rga 168 km u rb e t ē p t k n Sa 14 km Avinurme 1 m 8k Palamuse 15 Tartu 184 km 69 km a2 Valka – Valg Rīga 426 km

Krievijas–

Igaunijas ro

ža Nar va ir ne tik ai svar īg s ro be žpun kt s, be t ar ī pi lsēt ka s ja u va ir āk us a, ga dsim tu s sa vi en o di va s ci vi lizāc ij Vi su Nar va s apsk as. at ei ne pi ec ie ša m o in fo rm āc ij u jū s at Nar va s Tū ri sm a ra dī si et in fo rm āc ij as ce nt rā Pē te ra la uk um ā va i m āj as la pā: w w w.t ou ri sm .n ar 68 va.e e be

laipni lūgti eiropā! Rindas un satraucošās muitas pārbaudes uz robežas palika aiz muguras. Ģimenes džips iebrauca Igaunijā. “Jums ir kontrabanda! Kontrabanda!” bakstot ar pirkstu mammas planšetdatorā un kaijas glāzē, jautri iesaucās Aleksandrs, tēlojot muitnieku. “Deklarējiet nekavējoties!” viņš pavēlēja. “Dek-la-rē-jiet!” Maša pievienojās brālim: “Rokas augšā, huligāne!” vicinot iedomu pistoli, komandēja meitene. “Mierīgi, jaunākā seržante Marija, sākumā mēs pielietojam nevardarbīgas metodes,” teica Aleksandrs, mēģinot nomierināt mazo māsu. “O, es sapratu!” attapās Marks, “Maša ir sliktais policists, bet tu – labais.” “Neko nezinu! Man ir diplomātiskā neaizskaramība!” asprātīgi atbildēja Nadja. Viņa atvēra bagāžas nodalījumu, dabūja divas krējuma konfektes un pameta tās “varas pārstāvjiem” aizmugurējā sēdeklī. “Tas jau ir kukulis,” klusi sacīja Aleksandrs, pieliecies pie Mašas. “Aizvērsim uz to acis?” Marija uzmanīgi piemiedza kreiso aci, attina papīriņu un ielika “kukuli” mutē.

Nea iz mi rs tie t, ka, šķ ēr sojot ro be žu, au tom obilī jābūt ug un sd zē ša ma ja m apar āta m un pi rm ās pa līd zīb as ap tie ciņ ai. Pā ri ro be ža i ne dr īks t ve st ga ļas un pi en a pr od uk tu s. Infor mā cij a pa r ier ob ežoju mi em at tie cībā uz alk oh olu un cit ām pr ecē m at ro da ma vie tn ē: ww w. em ta. ee.

Nar va s pi ls Z iem eļu pa ga lm ā tie k rīk ota s int er ak tīvās ek sk ur sij as un me ist ar kla se s, ku ru lai kā ik vie ns va r at klā t da ud z ja un a – no ka lēj a am at a līd z po dn iek a mā ks las no slē pu mi em .

Narvas ciet

Kad viņi šķērsoja upi, Nadja norādīja uz kreisajā pusē esošo milzīgo cietoksni ar lielu baltu torni. “Tā ir Narvas Hermaņa pils. Dāņi to uzbūvēja, lai pasargātu nesen iekarotās teritorijas no krievu uzbrukumiem.” “Jā, visi gribēja iegūt savā īpašumā igauņu zemi, jo Igaunija ir vieta, kur Austrumi savienojas ar Rietumiem. Patiesībā līdz šim laikam nekas tā arī nav mainījies,” piebilda Marks. Viņa uzņēmums nodarbojas ar saules paneļu izstrādi, ražošanu un eksportu, tie tiek eksportēti caur Igauniju uz Nīderlandi, bet no turienes – starptautiskajiem vairumtirgotājiem.

Le ģe nd a vēs ta, ka se ns en os lai ko s bij a sle pe na eja, ka s no Nar va s cie tok šņ a ve da tie ši uz I va ng or od as cie tok sn i.

oksnis

n c ie to k sn i u s a v r a N a ar Pa s ta ig ā p pa zīs ti n ā ti ie it s k ti mu un pili jū s o s ti pr in ā ju n u n e s u 70 0 g a d č u vē s tu r i. ša u ja m ie r o

“Kad mēs beidzot ieraudzīsim vecmāmiņu?” nepacietīgi jautāja Marija. “Līdz Narvai-Jēsū jābrauc vēl minūtes divdesmit. Tātad pēc pusstundas būsim galapunktā,” atbildēja Nadja un pēkšņi atcerējās, “vai, mēs taču viņai nepiezvanījām! Varbūt viņas nav mājās?” “Viņa ir vai nu mājās, vai pilsētā,” teica Marks un piebilda, “es tūlīt pārbaudīšu.” Viņš ievadīja numuru un sāka gaidīt. “Sveiks, dēliņ,” Marka māte Vera atbildēja maigā balsī. “Sveika, māt! Ar ko tu tagad nodarbojies un kur esi?” jautāja Marks. “Kur es atrodos?” māte brīnījās par šādu jautājumu. “Mājās, kur tad es vēl varētu būt? Un kur jūs esat? Jau tikāt līdz Lībekai?” “Jā, protams. Mēs jau esam galā. Atbraucām bez starpgadījumiem.” Viņš pagrieza auto pa labi un turpināja: “Zini, tā ir ļoti jauka Hanzas pilsēta.” Pagriezusies pa kreisi, mašīna izbrauca uz šosejas. “Cik brīnišķīgi! Atved man kaut ko neparastu un nodod sveicienu Nadjai. Neaizmirstiet safotografēt interesantas vietas!,” kā pupas nobēra Vera. “Protams, protams, neaizmirsīsim,” piekrita Marks, un viņi atvadījās. “Sarīkosim viņai nelielu pārsteigumu,” pasmaidīja Marks, atvienojot tālruni.

Nar va s A lek sa nd ra ba zn īca ir sla ve na ar lie lisku ak us tik u, ka s pi ešķi r ko nc er tie m ma jes tā tisku sk an ēju mu.

Kas ir kopīg s Narvai, Tallinai un Lībekai? A) Tās bija H anzas savienības p ilsētas B) Vēsturisk i tām ir vien a un tā pati p ilsētas statūtu sistēm a (Lībekas pils ētas statūti) C) Visās šajā s pilsētā Puškinam b ija dzīvoklis

Na rva s koledžas ēka ir vie na no ino vat īvā ka jām cel tnē m pie Eir opa s au str um u rob eža s.

Narvas Tart

u Universitā

tes koledža

urga b r e t ē p t San k

Narva-Jēsū

urga 168 km Sanktpēterb km 14 Avinurme 1 m 8k Palamuse 15 Tartu 184 km 69 km a2 Valka – Valg Rīga 426 km

R ī ga

Ik ga du Nar vā-Jē sū no tie k sa vd abīgi N ēģ u svētk i, ku ro s va r no ba ud īt lie lisku s nē ģu ēd ien us. Nar vā-Jē sū va r apsk at īt un ikā lus 20. ga dsim ta ko ka ar hi tek tū ra s pa ra ug us, ku rie m ra ks tu rīg i ne pa ra st i gr iez ti or na me nt i.

saules sasildītā Pabraukuši garām kapiem, viņi ieradās Narvā-Jēsū. Netālu no pilsētas, Linda ielā, kurā bija daudz augstu priežu, dzīvoja Marka mamma. Melnais džips apstājās pie nelielas, baltas mājas. Cits pēc cita viņi izkāpa no mašīnas, atvēra vārtiņus un nostājās pie durvīm. Marks uzmanīgi pieklauvēja. “Eju, eju,” aiz durvīm atskanēja maiga sievietes balss, un pēc neilga laika viņi sadzirdēja soļus. Durvis atvērās, parādījās mīļotā vecmāmiņa, kura uz brīdi apjuka no pārsteiguma, bet tad sāka smieties un metās mazbērnu apskāvienos. “Vecmāmiņ!” viņi iesaucās. “Mēs uz īsu brītiņu, mums jāsteidzas,” teica Marks. “Ak, Dievs, es nebiju to gaidījusi!” vecmāmiņai trūka vārdu. 72

“Lūdzu, nāciet iekšā. Padzersim tēju ar pīrāgiem.” Vecmāmiņas Veras krājumos vienmēr bija saldumi viesu cienāšanai. “Ak, mans Dievs, es pat nevarēju iedomāties,” ar asarām acīs turpināja vecmāmiņa. Viņi sēdēja verandā, pļāpājot un baudot pīrādziņus. Bērni stāstīja par skolu, Marks par darbu, bet vecmāmiņa par laika apstākļiem. Nadja ar viņu parunāja par rokdarbiem, jaunām piegrieztnēm, šūšanas un modelēšanas noslēpumiem. “Ak, manu Dieviņ, cik jauki, ka jūs mani apciemojāt!” iesaucās vecmāmiņa, atvadoties no radiniekiem. “Mēs drīz atkal pie tevis atbrauksim,” dēls viņu mierināja un apskāva uz atvadām. “Atā, vecmāmiņ!” viņi iesēdās automašīnā un devās tālāk.

bi ja īb as la ik po sm s ne Nei lg ai s ai zm ir st ām ar ži lbin oši ba lt aj šķ ēr slis pi lsēt ai pr ie žu m ežie m un em ji ra tī , ēm al plud m pa r S PA at ka l kļūt m ie aj īg en di ūs m aj ie m Iga un ij as vi en u no ie ci en īt āk m. va sa ra s kū ro rt ie 73

Nar vu-Jēsū dē vē pa r pi lsē tu, ku r vie nm ēr spīd sa ule.

Narvas-Jēsū

pludmale

Nar va-Jēsū iz se nis ir sla ve na kū ro rtpilsēta. Ja u Kr ievija s im pē rij as lai kā Pē ter bu rg as eli tei (be t pa do mj u lai kā – Ļe ņin gr ad as int eli ģe nc ei) pa tik a tu r va sa rā atpūs tie s.

bu r g r e t ē p t k San

Sillam ē a 184 km rg u rb e t ē p t k San oroda 32 km g n a Iv – a v r Na 4 km Avinurme 8 Tartu 154 km Rīga 396 km

R ī ga Z ili e (Sini mē) ka lni ir no sa uk ti pa r go du zi lga na jie m ko ki em, ka s au g ša jos ka lno s. r es Silla m ē vē s tu u n k u lt ū r a s m u z ej ā va r dz a psk a tī t d a u ku pa le on to loģ is n li elu ek spon ā tu u ek ci ju m in e r ā lu k ol ā z ij a s. n o vi sa s E ir

no zilajiem kalniem noslēpumainās sillamē Virzienā “Otrā pasaules kara laikā šeit notika lielas kaujas,” teica Marks, kad viņi brauca garām Zilajiem kalniem. “1944. gadā igauņu karavīri, kas kopā ar citu valstu brīvprātīgajiem bija iesaukti vācu armijā, pie Narvas panāca Sarkanās armijas atkāpšanos.” “Netālu no šejienes, Vaivaras pilsētā, atrodas Sinimē muzejs. Tas ir kara vēstures muzejs, kurā atrodas galvenokārt Tannenbergas kauju izstādes. Tur var klausīties stāstus par šīm kaujām, paturēt rokās artilērijas 74

Sinimē augstie

ņu kara vēstu

lādiņu vai pavingrināties šaušanā, lai noskaidrotu, kurš var precīzāk trāpīt mērķī,” piebilda Nadja, lasot informāciju planšetdatorā. “Vai jūs zināt,” teica Marks, “ka Sillamē agrāk bija pilsēta, kurā tika iegūta urāna rūda? Vairākas desmitgades tā bija pilnībā slēgta civiliedzīvotājiem.” Marks nolaida logu stiklus, un mašīnas salonu piepildīja svaigs jūras gaiss. “Uz kurieni mēs braucam?” jautāja Maša. “Uz jūru. Šeit ir skaists, klinšains krasts,” atbildēja Nadja, neatraujot skatienu no planšetdatora ekrāna. “Iespējams, mums laimēsies ieraudzīt kādas fosilijas.” “Fosilijas?!” atkārtoja meitene, vaicājoši lielām acīm skatīdamās uz brāli. “Tās ir pirms miljoniem gadu dzīvojušo radību pārakmeņojumi,” smaidot paskaidroja Aleksandrs. 75

res muzejs Va

ivarā

Va iva ra s pi lsē ta s Si nim ē mu ze jā va r pi ed alī tie s ka ra m ve ltī tā ek sk ur sij ā, ku ru va da gid s kr ievu, iga uņ u va i an gļu va lod ā. Ek sk ur sij as lai kā jū s gū sit pi lnī gu infor mā cij u pa r šā re ģio na vēs tu ri un da bu.

Sillamē

du jeb . ga dsim ta 40.-50. ga Si lla mē va r apsk at īt 20 līd z ru, ka s sa gla bā ju sie s St aļi na lai ka ar hi tek tū pa Si lla mē ce nt ru, va r s tie ājo aig st Pa . ām ien mū sd un no sk aņ u. sa ju st pi lsē ta s vēs tu ri Pa do mj u Sa vie nīb as lai kā Si lla mē pi lsē ta bij a slē gt a at br au cēj iem, jo še it at ra dā s sle pe na ur ān a ba gā tin āšan as rū pn īca.

Sillamē vēst

ures un kultū

ras muzejs

bu r g r e t ē p t k San

Valaste

R ī ga

urga 184 km rb e t ē p t k n a S m goroda 32 k n a Iv – a v r a N 4 km Avinurme 8 Tartu 154 km Rīga 396 km

dabas grāmata no akmens Valastē Aiz zeltaini dzeltenas pļavas atradās bezgalīgs jūras plašums. Viņi pabrauca garām Toilai un iegriezās Valastē ciemā. Mūsu varoņi novietoja mašīnu nelielā stāvvietā pie kraujas. Krauja atgādināja senatnīgu, akmenī cirstu dabas grāmatu, kas, pacēlusies augstu virs jūras, atainoja dažādu laikmetu slāņus. Ģimene izkāpa no mašīnas un ieelpoja veselīgo jūras gaisu. Viņi nolēma doties ūdens šalku virzienā un nonāca uz vītņu kāpnēm, no kurām pavērās skats uz Baltijas valstīs augstāko ūdenskritumu. Šis skats viņos izraisīja pirmatnīgas izjūtas: gribējās dejot ap ugunskuru, 77

Or u pa rk a ce ltn iec ība To ilā sā kā s 1897. ga dā.

Oru park

Oru par ka pērles ir pils lauk ums ar strū klak ām, nobu rtā meža pavi ljons (Rag anu mežs), sud raba inā avot a ala, izga ism otas alej as, tilti, strū klak a ar zivt iņām, prom enād e un dīķi.

Sudrabainā avota ala Toilā

baudīt ogas un sēnes un kā šamaņiem izkliegt nesaprotamas skaņas. Ūdens pilienu mākonis ap spēcīgo ūdens straumi laistījās sarkanā, zaļā un zilā krāsā. “Cik burvīga vieta!” Nadja satvēra Marka roku. Viņi vēroja saules aptumsumu – mēness satuvinājās ar sauli, raidot gaismas starus, kas liesmoja gaiši zilajās debesīs. Maigi, tvīksmes pilni pieskārieni, skūpsti, kaisle. Kā vecajos, labajos laikos... “Uzvedieties pieklājīgi!” Aleksandrs neapmierināts teica vecākiem. “Tā ir sabiedriska vieta, nemuļķojieties!” Marks, it kā kaitinot dēlu, vēlreiz noskūpstīja sievu. Vairākas reizes nofotografējušies, viņi devās augšup pa kāpnēm.

Pihajegi upes iel

eja

gā ža s no Ūd en sk rit um s str au ji stā v no On tik as kli nts, ka s sa en sk rit um s ir ka ļķa km en s iežiem . Ūd s da ļa, ka s Ba lti jas-Lād og as kā ple no Lā do ga s 110 0 km ga ru mā sti epjas Z vie dr ijā. ez er a līd z Ēla nd es sa lai ir Va las tes ūd en sk rit um s ts. 33 me tru s au gs

Valastes ū

Ūde nsk ritu ms īpaši krāšņs ir ziem ā, kad piln ībā aizsalst, veid ojot pasaka inas ledu s igū ras.

denskritu

S a sk a ņ ā a r le ģ en d u ig a u ņu n a ci on ā lā ep osa va r on is K a le vi poe g s m a z g ā jā s Va la s te s ū d en s k r it u m ā. 79

rga u b r e t ē p San k t

Kukru se Kohtla Alutag use

urga 223 km rb e t ē p t k n a S m goroda 70 k Narva – Ivan m 8k Avinurme 6 Tartu 138 km Rīga 380 km

R ī ga

kukruses polārā muiža “Lūdzu, iegriezīsimies Kukruses Polārajā muižā!” lūdzās Nadja, skatoties uz Marku platām acīm. “Tur mēs varēsim iepazīties ar Baltijas vācu muižnieku dzīvesveidu un pielaikot viņu apģērbu.” – “Tātad pametīsim novārtā visas mums svarīgās lietas un brauksim pielaikot drēbes?” pajokoja Marks. “Pagaidiet, kas tad tas?” jautāja Aleksandrs, izraujot planšetdatoru no mammas rokām, kura aizvainota gandrīz vai ieraudājās. “Šahta? Oho! Šeit ir šahta!” puisēnu ļoti interesēja viss, kas saistīts ar alām. Viņš sajūsminājās par to, ka divdesmit minūšu brauciena attālumā atrodas Kohtlas šahtas. 80

Kukruses

Polārā mui

ža

Aleksandrs, šķiet, juta dvēseles aicinājumu: “Viss, Kukr uses Polār ajā nolemts! Nost ar muižnieku greznajiem tērpiem! muižā var iepa zītie s Uzvilksim ogļraču drēbes un izpētīsim pazemes paar tās vēst uri sauli!” – “Bet es negribu, jo baidos nokāpt pazemē,” un Saņņ ikova kautrīgi iebilda Marija. – “Pat šādā sarežģītā situācijā Zem es mek lējum u mēs noteikti atradīsim kompromisu. Piemēram, mēs eksp edīc ijas ar Mariju dosimies meklēt slānekli, bet jūs abi mate riāli em, apskatīsiet dāmu tērpus. Vai otrādi?” vaicāja Nadja. pavi zinā ties ar “Otrādi!” iesaucās Aleksandrs un Marija. Problēma suņu pajū gu un bija novērsta. Viņi pagriezās uz dienvidiem, lai aizsma ilīti. Saņņ ikova vestu Mariju un Nadju uz grezno Kukruses muižu, Zem e ir pētn ieku bet Marks ar Aleksandru devās uz Kohtla-Nimmes it kā redzēta spok u sala Zie meļu šahtu. Led us okeā nā. Muižā Mariju un Nadju sagaidīja jauna, gaišmataina Star p pētn iekie m meitene tradicionālajā, vēsturiskajā tērpā. Viņu sauca bija arī Kukr uses Johanna. Viņa bija pie bijušajiem muižas īpašniemuižas īpašniek s kiem – Tollu ģimenes – strādājušā kalpotāja mazEdua rds fon Tolls. mazmazmeita. “Vai mēs arī varēsim pielaikot šādu Salu nevi ens tā arī tērpu?” jautāja Marija, kad Johanna stāstīja par Tollu neat rada, bet visi dzimtu un vēsturi. “Nepārtrauc! Visam savs laiks,” 1902. gada Saņņ ikova māte apsauca meitu. 81

Zem es eksp edīc ijas locek ļi pazu da bez vēst s.

Šah tas muz ejs atro das astoņu metr u dziļumā zem zem es; tas ir apm ēram vienu kilom etru garš, bet temp erat ūra tur visu gadu nepā rsni edz +9! Paze mes ēdnī cā var noba udīt ogļra ča pusd iena s. Rakt uvju park ā atro das vair āki apsk ates objek ti, piem ēram, Eiropā lielā kais eksk avat ors (tā kauss sver apm ēram 50 tonn u) un milzīgs "BelAZ” paši zgāzējs.

“Nepārdzīvojiet, mēs to varam izdarīt ekskursijas laikā,” apgalvoja Johanna. “Ejam, ģērbtuve atrodas tur.” Viņas gāja pa gariem, labi izgaismotiem gaiteņiem ar augstiem griestiem, kamēr nokļuva istabā ar manekeniem krāšņos tērpos. Johanna atvēra skapja durvis, un viņas ieraudzīja skaistas mežģīnes, rišas, apakšsvārkus, kleitas, kurpītes, cimdus un zeķes. Viss izskatījās tik burvīgi, ka Marija un Nadja izbrīnā iepleta acis. Viņas sajūsminātas pielaikoja pasakainās kleitas, apbrīnojot tās un dejojot pa istabu. Pa to laiku Marks un Aleksandrs bija pusceļā uz Kohtla-Nimmes šahtām. Zēns braucot lasīja internetā par tām un uzzināja, ka šodien pēdējā ekskursija ir nokavēta. “Nepārdzīvo, mēs obligāti atbrauksim uz šejieni nākamreiz,” Marks mierināja dēlu. Viņi brauca atpakaļ uz Kukrusi. “Kaut mums nevajadzētu pielaikot tās muļķīgās drēbes,” nopūtās Aleksandrs. “Es arī to negribētu,” piekrita Marks. “Mēs jau braucam. Kad jūs atbrīvosities?” Marks zvanīja Nadjai. – “Tik ātri? Mēs vēl esam aizņemtas,” dedzīgi atbildēja Nadja. “Brauciet šurp, paskatīsities uz mums. Mēs esam tik skaistas!”

Kohtla-Nom

mes šahta

‒ muzejs

“Ziemā šeit ir vēl brīnišķīgāk,” teica Johanna Nadjai un Markam, kad viņi devās prom no muižas. “Kad uzsnieg sniegs, var vizināties ar suņu pajūgu. No skaistā skata aizraujas elpa!” – “Tātad ziemā mums obligāti uz šejieni jāatbrauc. Turklāt es apsolīju Sašam aizvest viņu uz šahtu.” “Iesaku jums apmeklēt arī Kivieli piedzīvojumu un tūrisma centru. Tur atrodas Igaunijā garākās slēpošanas nogāzes un ļoti labs snovborda parks. Jūs noteikti gūsiet neaizmirstamus iespaidus,” priecīgi stāstīja Johanna. “Laimīgu ceļu!” viņa apskāva Nadju un Mariju un palika, lūkojoties uz projām braucošo mašīnu.

Kāds ir slā nekļa zinātniskais nosaukum s? A) Meningī ts B) Kukersīts C) Karabīts

Z iem ā ze me s uz bē ru mi pā rvēr ša s šķ ēr šļu jos lā va i sn ov tū bin ga, sn ovb or da ra ga viņ u cie nīt āji em .

bu r g r e t ē p t k San

�saku Kurem ā Avinu rme Kauksi

a 270 km rg u rb e t ē p t k San m oroda 117 k g n a Iv – a v r Na km Palamuse 51 Tartu 84 km Rīga 326 km

R ī ga

Va irā ku s ga dsim tu s ma kšķe rē ša na bij a ļot i svar īgs iz tik as avots tau tā m, ku ra s dzīvoja Pe ipu sa ez er a pi ek ra st ē. Pa t mū sd ien ās zi em ā pi e āliņģ iem va r re dzēt ma kšķe rn iek us. Gr iba t pa mē ģin āt? Ta ču at ce rie tie s, ka vispi rm s jāu zz ina, va i ir at ļau ts at ra st ies uz led us!

peipusa ezera rietumu krasts “Uz kurieni tagad?” vaicāja Marks Nadjai, kas jau slēdza iekšā planšetdatoru. “Hmm, varbūt brauksim caur Jihvi uz Peipusa ezeru, bet no turienes – uz Peltsamā, kur varēsim pārnakšņot. Pa ceļam būs Alutaguses piedzīvojumu parks, Kuremā klosteris, Īsaku muzejs, koka klēts Avinurmē, kā arī svētdienas skola Palamuses pilsētā. Vai mans piedāvājums der?” jautāja Nadja. “Atceries, kā brauci ar manu mammu uz Kuremā!” iesmējās Marks. “Atceros! Protams, tā bija dīvaina vīramātes un vedeklas pirmās tikšanās vieta, bet mēs labi pavadījām laiku. Peltsamā ir ļoti daudz viesnīcu. 84

Alutaguses piedzīvoj

umu parks

Es laikam rezervēšu numuru Karla Šmita mājā. Ļoti jauka vieta,” piedāvāja Nadja. Aleksandrs un Marija aizmugurējā sēdeklī gulēja. Nadja satvēra Marka roku un čukstēja: “Pavadīsim šo vakaru divatā.” – “Varbūt aizvedīsim bērnus uz Kuremā?” – “Izklausās tā, it kā tu gribētu viņus ieslēgt klosterī. Varbūt ieslēgsim viņus numurā? Tā būs drošāk.”

Muz ej ā va r apsk at īt se na, Aus tr um ei ropā un Z ie m eļei ropā au st a te ks tila fr ag m en ta kopi ju. �sa ku m uz ej ā va r ie pa zī tie s ar ug un sd zē sī ba s vē st ur i. Tu r ir va ir āk ne kā 30 00 0 ek spon āt u.

Īsaku muzejs

Ru n ā, k a as Ku r em ā a tr od , s vē ta is a vo ts īt k u r a m pie m s d z ie d in oša īpa šīb a s. zi Pa ņ em ie t lī d . pu d eli ū d en im A vo ts ir ti k popu lā r s tū r is tu vi d ū, s k a pēc ū d en bie ži s tā v r in d a!

Kuremā (Pihtic

Klo st er a vā rti vie nm ēr ir at vē rti, un jū s va rē sit tu r iei et un pa vē ro t tā iem ītn iek u dzīvi.

as) klosteris

uz ce lts 1891. ga dā. Ku re mā klo st er is tik a īgā s un ijā vie nīg ais pa re iz tic ga I ir s ta ās en di ūs M s joprojām da rb oja s. ba zn īca s klo st er is, ka Pēc stundas viņi nokļuva Kauksi pludmalē. Bērni pamodās un rosījās aizmugurējā sēdeklī. “Mēs joprojām esam pie jūras?” vaicāja Marija, berzējot miegainās acis, kad Marks apturēja mašīnu. “Tas ir Peipusa ezers, mīļā,” teica Nadja. – “Aujiet nost apavus un skriešus uz pludmali! Saša, pieskati māsu!” Bērni izkāpa no mašīnas un basām kājām skrēja uz smilšaino pludmali. “Kuš! Saša, paklausies!” Marija piespieda pirkstu pie lūpām un ieklausījās. 86

Ka uk si plu dm ale ir id eā la vie ta ģim en es atpūt ai: tu r na v lie lu viļņu, tā ir tīr a, atpūt ni ek u ir ma z. Ka uk si apkā rtn ē jū s at ra dī sit da ud z mā jīg u vie tu na kšņo ša na i. Ja ir vēl ēšan ās na kšņo t tel tī, tu r ir da ud z ke mping a vie tu.

Kauksi pludm

ale

e s sm ilšu plud m al G ar āk ā Iga un ija līd z Va sk na rvai. st ie pj as no Ka uk si u va i ūd en s Tu r va r no īr ēt la iv m ot oc ik lu.

Smiltis izdeva dīvainu skaņu – tās bija Peipusa ezera dziedošās smiltis. Bērni iesmējās un skrēja pa pludmali, draiskojoties un priecājoties. Smiltis zem viņu kājām čirkstēja. Marija ar kāju uzmanīgi pieskārās ūdens virsmai, un Saša sekoja viņas piemēram. “Oho! Ūdens ir tik silts,” viņš teica. “Nē, tas ir auksts,” nodrebinājās Maša. Viņai vienmēr ir auksti. Marks un Nadja lēni pastaigājās turpat, netālu, baudot vieglo vēja pūsmu, mierīgo viļņu čalu un sarunas divatā. 87

ir i r umā Id a- V fe j n ī c u ka daudz ku r t o r ā n u, s e r īt n u n oba u d t i s ē r a n u s. jūs v s ēdie u g ī š r ga

meļu Peipusa ezera zie

piekraste

A vin ur m e ir vīn a m uc u, ko kg ri ešan as un ko ka rū pa la ga lva spilsēta . Tā tr ad īci ja s tie k no do ta s no pa au dz es pa au dz ei. Jū s va ra t ne tik ai ieg ād āt ies ko ka iz st rā dā ju m us , be t ar ī iz ga ta vo t pa ši. 88

ļu e r a z ie m e Pe ipu sa e z as a si a tšķ ir k r a s ts k r u k r a s ta. n o d ie n vid a ļā lī d z Z ie m e ļu d e pj a s K a u k si s ti sm ilša in a s sk a is ta s, u n k ā pa, p lu d m a le s ir u k r a s ts b e t d ie n vid s. u n m e žo n īg pu r va in s pa m a t ā ir A tšķ ir ību o s ē ša n ā s a u g sn e s n a d ie n vid u ti k a i e z e r r a jo n o s.

me Darbnīcās jūs varēsit uzmeistar

ot kaut ko interesantu no skaidām

Päinurme

Adavere

Kuremaa

JÕGEVA

Pisisaare

120

Laiuse

Kurista

Voore Kääpa

Siimusti

Painküla

17 77

Äksi

Emajõ

Leie

Vedu

129

Kureküla

Nõo

Rannu

Maaritsa

Aakre

Valgjärve

OTEPÄÄ 72

56 TÕRVA

Patküla

20 107

Sihva

97 80 Kanepi

11 Õru

88 87

Põlgaste

Leevi Osula

VALGA

Karula Kaagjärve

Seļi Zīle

Navi

Väimela

Koikküla

VÕRU

Kobela Sõmerpalu

ANTSLA 112

Tilsi

Kääpa

Tsirguliina

113

Ruusa

Parksepa

Sangaste Kuldre

PÕLVA

Keeni

Sooru

VALKA

Mammaste Saverna Tänassilma

Peri

Hummuli

Puka

Leevaku

Kauksi

Palupera

Helme

Mooste

Nõuni

39 Riidaja

Rasina

Ahja VastseKuuste

85 Rõngu

Võnnu

Roiu Ülenurme

Kambja

128 Suislepa

Melliste

Vana-Kuuste

21 ELVA

Soe

32 31

Reola

Tõravere

Vehendi

Tõrvandi

Meeri

Kavastu

Luunja

41 Nõgiaru

Tammistu

TARTU

104

Ulila Puhja

105

Kõrveküla

Vorbuse 125

Ilmatsalu

Võrtsjärv

Varnja

Vasula

Kärevere

Vara

Lähte

Laeva

Kolkja

96 Koosa

Saadjärv

Lalsi

130

Elistvere

Tabivere

Kolga-Jaani

Nina

Alatskivi

Kaiavere

Puurmani

Kokora

MaarjaMagdaleena

Pikknurme

Kamari

KALLASTE

Pala

Kaarepere

Lustivere 76 PÕLTSAMAA Võisiku

Linna

Kodavere

Palamuse

Esku

Mustla

Kasepää

Lüllemäe Tsooru

Kose

Nursi

Rõuge

Haanja

Ähijärve Viitina

Vastseliina

Palamu se Peltsam ā R ī ga

rga u b r e t ē p San k t urga 341 km Sanktpēterb roda 188 km go Narva – Ivan km Palamuse 45 Tartu 62 km Rīga 270 km

tilti saVieno diVus krastus Saulrietā, braukdami uz Peltsamā pilsētu, viņi redzēja ļoti skaistas Palamuses apkārtnes ievērojamās vietas – veco skolas muzeju, baznīcu, aptieku un dzirnavas. Tagad Nadja sēdēja pie stūres, bet Marks bija nolēmis mazliet nosnausties. Bērni planšetdatorā skatījās ilmu “Kevade” (tulkojumā no igauņu valodas “Pavasaris”), kuras darbība risinās Palamuses ciemā. “Kā šis nelietis var būt tik foršs?” brīnījās Aleksandrs, vērojot viņam iepatikušos varoni Totu. Šķiet, Aleksandrs viņā saskatīja kādu līdzību ar sevi. 90

Oskara Lutsa Draudz

es skolas muzejs Palam

usē

“Dārgais, mēs esam klāt, Peltsamā,” Nadja maigi modināja Marku. Priekšā bija redzams pilsētas iedzīvotāju lepnums – sarkanais Svētā Nikolaja baznīcas tornis. Viņi nolika mašīnu viesu nama stāvvietā, izņēma čemodānus no bagāžnieka un iegāja viesnīcā. Iekšā viss bija ļoti mājīgi – melnkoka interjers ļoti labi izskatījās ar sarkanu ķieģeļu ielikām, hallē – puskrēsla. “Laipni lūgti Karla Šmita mājā!” viņiem uzsmaidīja jauka meitene pie reģistratūras letes.

Dr au dz es sk ola s ēk a Pa lam usē tik a uz cel ta 1873. ga dā un ir sa gla bā jusies līd z mū sd ien ām . Ta ga d tur da rb oja s mu ze js, ku rā va r iepazīti es ar 19. ga dsim ta dr au dz es sk ola s dzīvi, izm an toj ot Oska ra Lu tsa hu mo ris tisko rom ān u "Pa va sa ris”.

Peltsamā pils

Pils pa ga lm ā ir ļot i da ud z apsk ate s un izk lai de s vie tu. Tu r atr od as Pel tsa mā mu ze js, Tū risma inform āc ija s cen trs, Vīn a pa gr abs, Ēd ien u mu ze js, Ce ntr ālā s Ig au nij as mā ks las ga ler ija „p ART ”, rok da rbu da rbnīc as, vie t ējo am atn iek u vei ka liņ i, kā ar ī Ig au nij as žu rn āli sti ka s vēs tur es ist ab a. Tu r va r atr as t izk lai di ikvien a ga um ei! 92

“Bērni, ko jūs vēlaties darīt?” jautāja Marks Aleksandram un Marijai, kad viņi iegāja numurā. “Es gribu paskatīties televīziju, uzkost, un vēlāk gulēt,” bez apdomāšanās atbildēja Saša. “Jā! Skatīsimies multilmas. Es tā noguru,” piekrita Marija. – “Labi, bet mēs ar mammu iesim pastaigāties. Zvaniet, ja būs nepieciešams,” teica Marks. – “Neaizmirstiet iztīrīt zobus un nepametiet istabu!” Nadja pavēlēja bērniem, apskāva viņus un Markam pie rokas izgāja no istabas. Aizverot durvis, viņi atviegloti nopūtās: “Brīvība!” – “Bet es dzirdēju,” teica Aleksandrs ar aizvainojumu balsī. Marks un Nadja pārģērbās un izgāja no viesnīcas. Viņi nolēma apmeklēt slaveno vīna pagrabu. “Brauksim ar mašīnu?” jautāja Marks, kurš lieliski izskatījās melnā uzvalkā. “Tikai tad stūrēsi tu atpakaļceļā.”

– “Tā jau es domāju,” nopūtās Marks. Viņi lēnām gāja pa kluso ielu. Saule vēl nebija norietējusi, uz mirkli aizkavējoties pie horizonta. Marks mīlēja savu sievu. Viņa bija vīna krāsas kleitā, kas īpaši izcēlās uz viņas gaišās ādas un garo, tumšo matu fona. Marks čukstēja: “Tu esi dievīga!” – “Nelieciet man kautrēties, biznesmeņa kungs,” Nadja šķelmīgi piemiedza viņam ar aci. Viss turpmākais vakars bija līdzīgs ilmai: romantiska pastaiga pa pils drupām, kaislīgi skatieni, vīns skaistās glāzēs, maigi pieskārieni, vakariņas, vēl vairāk vīna, atgriešanās hotelī, vilinoši skūpsti un malkas sprēgāšana kamīnā. No rīta viņi pamodās atpūtušies un brokastu laikā restorānā saplānoja dienu. “Kamēr tu bez samaņas gulēji, man radās ideja,” teica Nadja un ieslēdza planšetdatoru, lai parādītu viņam savu maršrutu. “Skaties. Mēs varam doties uz Elistveres dzīvnieku parku, pēc tam aizvedīsim bērnus līdz Vudila rotaļu parkam, bet paši brauksim apskatīt ciemus pie Peipusa ezera.” 93

“Man visvairāk patika tā vieta, kur tu tik veikli piedāvāji tikt vaļā no bērniem,” pasmaidīja Marks. Pēc brokastīm viņi sapakoja čemodānus. Drīzumā visa ģimene bija gatava ceļam un iesēdās mašīnā. Pirms izbraukšanas no Peltsamā Marija un Nadja lūdza apturēt auto pie vietējā rožu dārza, kas ir viens no lielākajiem Eiropā. Šajā rožu dārzā tiek audzētas apmēram tūkstoš šķirņu rozes. Grūti pretoties tādam skaistumam!

ijas Kura Latv samā elt P pilsēta ir as pilsēta? īb z sadraud p A) Daugav

ils

B) Cēsis C) Skrunda

am ā Neli elā un sk ais tā Pe lts s ar pi lsē ta pi esais ta tū ris tu lām, sa vie m pa rk iem, rožu sa upi un ba lta jie m til tie m.

E listver e V u d i la

Ta r t u

R ī ga

t e r bu ē p t k n a S

rga

urga 319 km Sanktpēterb roda 163 km go Narva – Ivan km Palamuse 16 Tartu 25 km Rīga 270 km

meitene, kura zināja čūsku Valodu Viņi atgriezās pa ceļu, kur bija braukuši vakar. “Apkārtne kļūst purvaina,” uzsvēra Nadja, rādot pa logu uz mitro zemi abās ceļa pusēs. Viņi pabrauca garām trīs ezeriem. “Vai tur būs trusīši?” jautāja Marija, domājot par dzīvnieku parku. – “Protams, būs!” – “Bet lapsas?” – “Jābūt.” – “Un pat lāči?” – “Arī viņi.” – “Vai lācītis gribēs ar mani draudzēties?” – “Protams, gribēs. Tu man esi tik laba meitene!” Marijas seja atplauka apmierinātā smaidā. – “Starp citu, sākotnēji šis parks bija rezervāts dzīvniekiem, kuri palikuši bez vecākiem vai tikuši ievainoti. Bet tagad šeit dzīvo viņu bērni.” 95

An dru sa Kivireh ka rom āns "Vīr s, kur š zin āja čūskuvārd us” ir pār tapis mū sdi enu leģe ndā. Grā ma tā tiek stā stīt s par iga uņi em, kas dzī voja mežā un saz inā jās ar dzī vnie kie m, run ājot ar viņi em čūsku valo dā, bet, pār cēlu šies uz dzī vi ciem atos, zau dēj a šo spē ju.

E li s tve r es r kā d zīvn ie k u pa va r a psk a tī t kus m eža d zīvn ie viņ u d a bīg a jā d zīves vi d ē.

Nopirkuši biļetes, viņi devās pastaigā pa parku. Tur viņi redzēja vāveres, briežus, aļņus, lapsu, trušus, mežacūku un pat lāci, kurš bija paslēpies aiz krūma. Marija bija septītajās debesīs no laimes, viņa šņāca, atdarinot čūskas, aicināja visus dzīvniekus pie sevis ciemos uz Sanktpēterburgu. Vēlāk viņi iegāja telpā, kur aiz stikla čumēja un mudžēja aptuveni simts dažādu sugu grauzēju. “Zemes racēji,” nomurmināja Aleksandrs, ieraudzījis trīs mazus, aizdomīgus degu grauzējus, kuri raka tuneli bēgšanai.

Elistveres dzī lapsa, lūsi vnieku parka iem s un meža ītnieki – cūka

Viens no lielākajiem šā rajona ezeriem ir Sādjerves ezers

Elistveres dzīvnieku

parka iemītnieks –

ziemeļbriedis

Vudila rotaļu zeme

Ja jū s vē la tie s rk u, apm ek lē t Vu di la pa vi su br au ci et tu rp uz ud z di en u. Tu r ir da vi sa i izklai de s ie spēj u se in i, ģi m en ei : ba tu ti, ba m in i ūd en s at ra kc ija s, rk ā go lfs, pe in tb ols. Pa i, ir ar ī klusi no st ūr ku r va r at pū st ie s zā lie nā, be t vē lā k ie st ipri nā tie s Vu di la bi st ro. 98

Alatsk ivi Äk si

Ta r t u

R ī ga

t e r bu ē p t k n a S

rga

urga 319 km Sanktpēterb roda 163 km go Narva – Ivan km Palamuse 16 Tartu 25 km Rīga 270 km

pasaka par sīpolu, gurķi un ziVi Marks un Nadja izsēdināja bērnus pie Vudila parka. Aleksandrs un Marija aizskrēja, vicinot rokās 50 eiro Vēsturiski bija banknoti, kuru viņiem bija iedevis tēvs. Pāris devās izveidojusies situācija, uz austrumiem, uz Peipusa ezeru, plānojot iepazīties ka makšķernieki ziemā vairākas nedēļas ar šim reģionam raksturīgo lauku dzīvi. Jau 17. – 18. pavadīja uz Peipusa gadsimtā šīs vietas apdzīvoja krievu vecticībnieki, kas, ezera ledus, veidojot glābdamies no reliģiskās vajāšanas, pārcēlās pāri ezeram jaunas mājvietas meklējumos. Rezultātā šeit veselus makšķernieku ciematus. Viņi ķēra izveidojās vairāki brīnišķīgi ciemi, kuros bija tikai zivis gan naktī, gan viena iela ar mājām, bet vietējie iedzīvotāji izdzīvoja, dienā, sarunājās, sekojot senajām tradīcijām, pārdodot sīpolus un dalījās pieredzē un zivis. Šo vietu dēvēja par Sīpolu ceļu. 99

gatavoja ēst. Dažkārt tur tika atvērti pagaidu krogi.

Patvāris uz Sīpolu

ceļa

Ve ct ic ībni ek u tr ad īc ij as ir ļo ti sa vd abīg as. Pi em ēr am, t ēj u viņi ga ta vo gr eznā j pa tvār ī. Ta sē s le t ēj as uz lē ju m u un no pa tvār a pa m at da ļa s pi elej i. klāt ve rd ošu ūd en Cu ku ra ga ba liņ u r ta sē ne lie k, be t tu u. ēj m ut ē un m alko t

“Tas gan ir ko vērts! Vari iedomāties, te tiek rīkoti makšķernieku braucieni pa ledu ar kvadracikliem amfībijām?” iesaucās Marks. “Mums obligāti jāatbrauc uz šejieni ziemā!” – “Makšķerēšana un kvadracikli – par ko vēl var sapņot princese?” smīkņāja Nadja. Nokļuvusi Varnjas ciematā, Nadja brauca lēnāk, lai varētu aplūkot brīnišķīgās, vecās mājiņas un lauku sieviņas, kuras vaiga sviedros strādāja sīpolu un gurķu laukos. Večiņas ziņkārīgi skatījās uz mašīnu.

Sīpolu pīnes

100

a ci em u Pe ipu sa ez e r ā ij n u a g i I Vi sā k ā m ei s ta r īg i m ā in z ir un ie d zīvot ā ji d zē sīpolu s u a i r u k i, k z em n ie ji. ivju k ū pin ā tā z n u s, u ķ r gu n ei z ti ek s br īvd ie n a s a n ie ev n ā r a Va s a ti r g u s, i sīpolu g a d b ez z ivju va ek lē t! ir vē r ts a pm ā iņ z ā d ā s k u r u vi

Kolkjas vecticībniek

Viņu mazbērni spēlējās blakus, bet vīrieši pulcējās uz lieveņa, lai patīkami pavadītu pēcpusdienu cits cita sabiedrībā. “Kāds miers! Es kādreiz vēlētos dzīvot šādā vietā,” Nadja daudznozīmīgi noteica. Pa šo pašu ceļu viņi izbrauca cauri Kasepē un Kolkjas ciemam, kuri kopā ar Varnjas ciemu Peipusa ezera krastā veido “Svēto Trīsvienību”. 101

u muzejs

u, Iga uņ u ze m ni ek vā cu m uižn ie ku un kr ie vu ve ct ic ībni ek u ku ltū ru sa vi ju m s ra da un ik ālu no sk aņ u vi sā re ģi on ā.

Alatskivi pils

ld a A la tski vi pi lī va a. pa sa ka in a no sk aņ Kr āšņi sk at i un u da žā da s am at ni ek da rbnī ca s, ku r top au du m a, ilc a, m āla un ģi pša iz st rā dā ju m i, pa da ra šo vi et u un ik ālu. A la tski vi pi ls ir m in ia tū ra Sk ot ij as Balm or ālas pi ls kopi ja.

Viņi aizbrauca līdz Alatskivi pilij un tai blakus esošajam parkam. Šī vieta krasi atšķīrās no ezeram tuvējiem ciemiem. Pils bija celta neogotikas stilā, ar pasakainiem torņiem. Marks un Nadja nolēma nesteidzoties pastaigāties pa parku. Vēlāk viņi iesēdās mašīnā un devās uz Vudila parku, lai paņemtu bērnus un brauktu uz Tartu. “Kā gāja?” Marks jautāja bērniem, kad viņi, jautri čalodami, apsēdās aizmugurējā sēdeklī. “Satriecoši!” korī atbildēja bērni. – “Domāju, ka tā bija viena no lieliskākajām vietām, kur es kādreiz esmu bijis!” uzsvēra Aleksandrs. – “Es arī!” piekrita Marija. – “Viens no parka darbiniekiem teica, ka šeit, blakus, ir kaut kāds ezers un pils, kas mums obligāti jāredz,” uzmanīgi iesāka Aleksandrs. – “Ledus laikmeta centrs,” viņam piebiedrojās Marija. – “Tur stāsta par mamutiem un daudz par ko vēl!” – “Domāju, mums tam pietiks laika,” piekrita Marks. 102

ledus laikmets Sādjerves upes krastā atradās balta ēka, kas harmoniski iederējās apkārtnes ainavā. Iekšā bija mamutu, zobenzobu tīģeru, lielragu briežu un matainu cilvēku figūras – visi viņi dzīvojuši ledus laikmetā. Viena no eksponātiem – senā cilvēka – lomā bija iejuties ekskursijas vadītājs. Viņš sasveicinājās: “Es esmu Tarmo, laipni lūgti ledus laikmetā!” Kad viņi bija iepazinušies, Tarmo turpināja: “Patiesībā ledus laikmets ir saistīts ar gaisa temperatūras pazemināšanos. Ilgā aukstuma dēļ izveidojās ledāji. Iztēlojieties, ledainais aukstums bija visu gadu, un tā – tūkstoš gadus!” – “Ja es būtu ļoti maziņa, es ēstu tikai saldējumu,” sapņaini teica Marija. Tarmo vadīja ekskursiju, visu laiku kaut ko stāstot un jokojot. “Urā! Beidzot ir tas, ko es tik ilgi gaidīju!” priecājās Aleksandrs, kad viņi devās uz rotaļu alu. “Viņam patīk alas,” paskaidroja Nadja, kad viņas dēls nozuda alas dziļumā. Kamēr bērni rotaļājās alā, bārdainais, senais cilvēks stāstīja viņu vecākiem par dabīgu dzīvesveidu, cilvēka ietekmi uz dabu un par to, kā mēs varam uzlabot ekoloģisko stāvokli uz Zemes. Izstaigājuši visus muzeja stāvus, viņi atvadījās no ledus laikmeta cilvēka Tarmo un devās uz nākamo Igaunijas pilsētu – Tartu.

103

Ku r dzīvoj a pē d ēj ai s Ei ropa s s m am ut s? Kā le du a la ik m et s ie te km ēj Iga un ij u, tā s u? ku lt ūr u un re lj ef ām s Va i nā ko tn ē ga id ja un s le du s si em la ik m et s? Uz vi m ši em ja ut āj um ie si t at bi ld es jū s va rē et a gū t Led us la ik m ce nt rā.

Ta rt u R ī ga

bu r g r e t ē p t k San

urga 338 km Sanktpēterb roda 184 km go Narva – Ivan Otepē 40 km km Sangaste 65 9 km a8 Valka – Valg Rīga 244 km

labo domu gūstā Kad ģimene sasniedza līdzenās, zeltaini zaļās pļavas Emajegi upes krastā, debesis klāja draudīgi, smagi, tumši mākoņi. Ceļmalās parādījās cilvēki, tas liecināja par tuvošanos pilsētai. Pak, pak, pak! Pa vējstiklu dārdināja lietus lāses. Tikko viņi bija iebraukuši pilsētā, sākās lietusgāze. “Labi, mēs jau esam gandrīz klāt,” teica Nadja, mierinot sevi. Viņa ieslēdza vējstikla slotiņas, kas sāka strauji slaucīt ūdens straumes uz stikla. Ceļa zīmē “Pilsētas centrs” pie lielās Svētā Pētera baznīcas bija norādījums pa labi, un viņi pagriezās upes ielejas virzienā. 104

o a psk a t īt Ta r tu ir k urā d a r īt j e bk u n ir k o r Va sa r ā tu g a d a la ik ā. popu lā r ā s n o ti e k ļo ti ie n a s. Ha n za s d Tartu rātsnams

Ielas malā atradās senlaicīgas un nedaudz smieklīgas koka mājas. Krustojumā viņi nogriezās uz ielu, kas veda uz tiltu. “Re, mēs esam Tartu,” teica Marks. “Ak, Dievs, cik šeit ir jauki!” iesaucās Nadja, ieraugot nelielo Rātslaukumu. Viņi pabrauca garām tirgum un lielveikalam un devās uz tirdzniecības centru, kas bija redzams priekšā. Viņi gribēja apmesties uz nakti “Dorpat” viesnīcā, kas atradās netālu. Viesnīcai ir bijušais Tartu pilsētas vācu nosaukums. No Nadjas un Marka istabas pavērās skats uz Emajegi upi, kas tecēja tieši zem viesnīcas logiem. Tās otrā krastā kāds vientuļš vīrs drosmīgi mēģināja makšķerēt, lai gan spēcīgi lija. 105

Ta rt u ir vē rt s apm ek lē t Lou na ke sk us , ze m ni ek u ti rd ziņu ku r ti ek pā rd ot as vi sd ažād āk ās Iga un ij as or ga ni sk ās un la uk sa im ni ec īb as , pr ec es. Pi em ēr am s m ķi plok u ie vā rīju ar ap elsīni em, sīpo lu ie vā rīju m s, eg ļu sk uj u sī ru ps ts. un da ud z ka s ci

Tartu Svētā Jāņa ba

Terakota

skulptūra

īc as S vē tā Jāņ a ba zn pa gr abu kr āt uvēs at ro da s apm ēr am 10 00 te ra ko ta s sk ulpt ūr as, z ku rā m ir ga nd rī 70 0 ga du.

znīca

“Saskaņā ar laika prognozi vakarā jābūt skaidram laikam,” teica Nadja. “Es esmu nedaudz nogurusi. Varbūt mēs kaut ko uzkodīsim un mazliet atpūtīsimies, gaidot labu laiku?” Visi piekrita un nokāpa lejā, uz viesnīcas restorānu. “Foreles ileju un glāzi spāņu baltvīna – dāmai, steiku krējuma mērcē un glāzi sarkanvīna – kungam, bet mazuļiem – “Muumi” pastu ar piena kokteili un Karlsona frikadeles ar svaigi spiestu apelsīnu sulu,” viesmīlis atkārtoja pasūtījumu un devās uz virtuvi. “Kurus viņš nosauca par mazuļiem?” sarauca pieri Aleksandrs. – “Mani, jo es esmu maziņa. Es taču esmu mazāka par tevi,” paskaidroja Marija. – “Ja es neesmu maziņš, tad arī tu vari nebūt maza. Tas vienkārši ir ļoti labs iemesls pret mums tā izturēties, liekot mums justies mazāk nozīmīgiem nekā viņi,” noņurdēja Aleksandrs. 106

Pēc pusdienām viņi atgriezās savās istabās, vienojušies mazliet atpūsties, bet vēlāk doties pastaigā pa pilsētu. Nogurums un ieaijājošais lietus palīdzēja Nadjai un Markam uzreiz iemigt. Bērni iesnaudās pie televizora, kas viņiem par brīnumu rādīja multilmas krievu valodā. Kad viņi pēc stundas pamodās, debesis virs pilsētas bija gandrīz bez mākoņiem. Saldi nožāvājušies un pārģērbušies, mūsu varoņi pameta viesnīcu. Pastaigu taka gar upi veda uz vecpilsētu. Viņi šķērsoja ceļu blakus gājēju tiltiņam un nonāca Rātslaukumā. “Tartu ir tik maza pilsēta, ka viss atrodas soļa attālumā,” teica Marks, stāvot ar seju pret Mākslas muzeju. Šī ēka kādreiz piederēja slavenajam krievu karavadonim Barklajam de Tolli. Laika gaitā ēka sašķiebās, un tāpēc tika nodēvēta par vietējo Pizas torni. Pie Rātsnama, strūklakā bija skulptūra ar diviem studentiem, kas, paslēpušies zem lietussarga, skūpstījās. Ģimene pagāja garām Rātsnamam un devās parka virzienā. Parkā sēdēja vairākas jauniešu kompānijas, daži no viņiem dzēra alu. Viņi smējās un sarunājās. 107

Vi en s no sk ai st āk aj ie m Ta rt u si m bo lie m ir sk ulpt ūr a s” "S tu de nt u sk ūpst ar st rū klak u, ka s at ro da s pi e Rā tsna m a.

“Studentu skūpsts”

mā Ta rt u sa līd zi nā ju as ar ci tā m Iga un ij zi pi lsēt ām ļo ti da ud to ie dzīvot āj i iz m an ir ve lo si pē du. Tu r ļo ti la bi ve lo ce liņ i. i Jūs va rē si t dr oš br au kt pa vi su pi lsēt u un no kļūt līd z m uz ej ie m Ta rt u apkā rt nē.

“Šis parks nosaukts krievu ķirurga Nikolaja Pirogova vārdā,” lasīja Nadja planšetdatorā. “Vasarā šeit tiek rīkoti pikniki, kuros drīkst lietot dzērienus ar alkohola daudzumu, kas nepārsniedz 6%. Tā ir tradicionāla sarunu un tikšanos vieta, kas ir īpaši populāra starp studentiem. Viņi uzskata, ka šeit rodas labas idejas. Rau, tur,” Nadja norādīja uz lielu ēku ar kolonnām labajā pusē, “ir Baltijas visvecākās universitātes galvenā ēka.” Viņi gāja pa Ulikoli ielu. “Netālu atrodas Rotaļlietu muzejs. Iesim apskatīt?” Nadja jautāja bērniem. Atbilde bija pašsaprotama. Rotaļlietu muzejā bija lieliska izstāde ar simtiem dažādu laikmetu rotaļlietu – varēja apskatīt zemnieku bērnu spēļu mantiņas, papīra, koka, istabas un pagalma, zēnu un meiteņu, uzvelkamas un nekustīgas rotaļlietas, marionetes, lelles un rotaļlietu attēlus. Mariju jo īpaši un arī pārējos ģimenes locekļus ļoti ieinteresēja rotaļu istaba, kurā muzeja darbinieka uzraudzībā varēja paspēlēties ar brīnišķīgām lellēm, bumbām, mašīnītēm un daudz ko citu. Izgājuši no muzeja, viņi devās uz Toomemeģi parku. Aiz muguras palika vecas pilsdrupas – kādreiz visapkārt pilij bija izveidota apmetne. Parkā ir uzstādīti pieminekļi diženiem cilvēkiem, kuriem bija liela nozīme pilsētas vēsturē un attīstībā. Tur ir saglabājušās arī vecas baznīcas drupas. No pakalna paveras gleznains skats uz vecpilsētu. “Cik skaisti!” Nadja smaidīja. “Tik neliela un mājīga vieta. Visapkārt ir labvēlīgi cilvēki. Un tik pasakaina daba!” – “Tā arī ir Tartu dvēsele,” teica Marks. “Šī netveramā sajūta, kas pilsētas gaisotnei piešķir savu rozīnīti.” 108

– “Šeit, parkā, esot observatorija,” Aleksandrs aplūkoja karti planšetdatorā un norādīja ar roku virzienu. Savulaik Tartu observatorija bija galvenais Eiropas astronomijas centrs. Tur strādāja slaveni astronomi. Pašlaik observatorijā tiek uzglabāti daudzi oriģināli un vērtīgi instrumenti.

Tar tu Universitāte

Pagājuši garām slavenajam Eņģeļu tiltam ar skatu uz Lossi ielu, kur atrodas vairāki mācību korpusi, viņi nonāca kalnā pie observatorijas. No šīs vietas varēja redzēt visu Pirogova parku un Rātsnamu. Viņi nokāpa no kalna Vallikrāvi ielā, no kurienes atkal devās uz pilsētas centru. Pa ceļam viņi ieraudzīja divu rakstnieku – Eduarda Vildes un Oskara Vailda – bronzas igūras, kurās abi bija iemūžināti, sēžot pie restorāniņa un pļāpājot. “Pagriezīsimies pa kreisi. Aiz Pirogova pieminekļa atrodas viena no slavenākajām Igaunijas kafejnīcām. Tur piedāvā labāko Tartu kaiju un kūciņas,” iedvesmojoši piedāvāja Nadja. “Jā! Iesim! Es gribu kaut ko saldu,” piekrita Marija. Markam un Aleksandram nebija citas izvēles, kā vien pievienoties. Pēc dažām minūtēm viņi jau iegriezās pazīstamajās ieliņās. 109

Ta rt u jū s va rē si t apm ek lē t popu lā ru ģi m en es at pū ta s ak va pa rk u "Aur a”. Ka m ēr bē rn i uzja ut ri nā s, vi zi no ti es pa ūd en s ka ln iņ ie m, ve cā ki va r at slābin āt ie s sa un ā va i . pe ld ēt ie s ba se in os

Vernera kafejnīcā kā parasti bija rinda. Bērni kāri pētīja kūciņas. Aiz letes rosījās divas jaukas meitenes, kuras pārmaiņus darbināja kafijas automātu un pasniedza kūciņas no vitrīnas. “Labdien!” laipni uzsmaidīja viena no viņām, kad pienāca Marka un Nadjas kārta. “Mums, lūdzu, divus Napoleona tortes gabaliņus, vienu igauņu smalkmaizīti ar kanēli, vienu ruleti ar mango un krējuma sieru. No dzērieniem, lūdzu, pa vienai late un mokas kaijai, vienu ābolu un vienu plūmju sulu.” Apkalpotāja pamāja ar galvu un pievērsās pasūtījuma veikšanai. Viss bija gatavs jau pēc dažām minūtēm. “Lūdzu, divdesmit eiro un sešdesmit centu.” Viņi apsēdās pie galda un uzreiz saprata, kāpēc šī kafija ir tik populāra. Kafejnīcā valdīja patīkama noskaņa, kūciņas bija ļoti garšīgas, bet kafija, pēc Nadjas domām, – bija labākā no visām, kādas viņa ir garšojusi. Bērni svētlaimē locīja iekšā kūciņas, saldi un draudzīgi čāpstinot. Pēc šīs nelielās pastaigas uz otru upes krastu ģimene atgriezās viesnīcā. Bērni apgūlās gultās, vecāki viņiem ieslēdza televizoru un iedeva grāmatas. Nadja un Marks nolēma doties uz restorānu un iepazīties ar Tartu naktsdzīvi. Viņi pārģērbās un atkal gāja centra virzienā, uz slaveno Rūtli ielu. Tur bija jauniešu iecienītie bāri un restorāni. Tālumā viņi ieraudzīja pūli – aptuveni piecdesmit cilvēkus. “Tā ir kaut kāda demonstrācija?” jautāja Nadja. – “Nē, viņi vienkārši izklaidējas,” atbildēja Marks. 110

Tartu vecpilsēta

Viņi nolēma netuvoties pūlim un iegāja vīna bārā “Vein ja Vine”. Iekšā valdīja bohēmiska gaisotne, skanēja klusa mūzika, un apmeklētājus sagaidīja divi jauki bārmeņi. “Krūzi mājas sarkanvīna, lūdzu,” pasūtīja Marks. Viņiem atnesa lielu krūzi vīna un divas glāzes. Pāris sēdēja pie loga, vēroja garāmgājējus, dzēra vīnu, pļāpāja. Kad Nadja bija aizgājusi uz dāmu istabu, Marks atvēra maku, sameklēja Katarīnas vizītkarti un izmeta papīrgrozā blakus galdam. Viņš izbaudīja šo vakaru, jutās laimīgs, neuzvarams, mazliet iereibis un priecājās par tagadni: viņš ir precējies ar satriecoši skaistu sievieti, kopā ar viņu audzina divus ļoti neparastus un brīnišķīgus bērnus; viņam ir cienījams darbs, kas attaisno visas viņa vēlmes un cerības uz panākumiem, kā arī palīdz īstenot pasaules uzlabošanas varenās idejas. Viņš atskārta, ka sava egoistiskā pesimisma un muļķības dēļ bija licis uz spēles savu laimi. Viņš nolēma nespēlēties ar likteni, bet priecāties par to, kas viņam jau ir. 111

Zinātnes un izklaid

es centrs AHHA A

Apskāvis un noskūpstījis sievu, viņš teica: “Mums laiks doties.” – “Labi,” viņa atbildēja, koķeti smaidot. Atstājuši puskrūzes vīna uz galda, viņi izgāja no bāra, pastaigājās pa rosīgo vecpilsētu, bet vēlāk pa piekrasti atgriezās viesnīcā. No rīta Marks un Nadja pamodās moži un labā noskaņojumā: Nadja labpatikā gluži kā kaķene murrāja Marka apskāvienos, bet viņš glaudīja viņas matus. Drīzumā viņi sadzirdēja aiz durvīm draudīgu sačukstēšanos, ķiķināšanu un kņadu. “Mēs jūs dzirdam,” iesaucās Nadja un devās atvērt durvis, bet tur neviena nebija. “Dīvaini, man likās, ka es kaut ko dzirdu,” Nadja centās notēlot patiesu izbrīnu. Aiz stūra atskanēja ķiķināšana. Viņa klusiņām izgāja koridorā un aizvēra durvis. Pēc sekundes aiz stūra parādījās Marijas mazā galviņa. Bērni bija atrasti. “Jūs domājāt, ka varēsit viegli piemānīt jūsu pieaugušo mammu?” brīnījās Nadja. “Iesim, es sapīšu tev bizītes!” viņa paņēma Mariju pie rokas un aizveda bērnus uz numuru. 112

“Vakar es numurā atradu tūristiem domātu brošūriņu,” teica Aleksandrs. “Tur rakstīts, ka obligāti jāapmeklē Zinātnes un izklaides centrs AHHAA. Tas ir burtiski divu soļu attālumā no mūsu viesnīcas!” Marks piekrītoši uzsmaidīja. Viņš bija priecīgs, ka dēls interesējas par noderīgām lietām. “Jā, mēs noteikti uz turieni aiziesim. Patiesībā, tā ir viena no labākajām Tartu apskates vietām! Bet tikai pēc brokastīm. Mums jāiestiprinās.” Zinātniskā centra vestibilā bērni metās pie milzīga pusdienu galda, uzrāpās krēslos un dzēra no tasēm, kas bija viņu galvu lielumā. Kamēr Marks gāja pēc biļetēm, Nadja fotografēja bērnus. Vēlāk viņi devās uz tehnoloģiju zāli. Aleksandrs pie griestiem ieraudzīja pazīstamu konstrukciju: “Tā ir Hobermana lode. Mums arī mājās tā ir, bet šī ir daudz lielāka.” Nākamais eksponāts viņu ļoti pārsteidza: tas bija lifts, ar kuru varēja nobraukt šahtā vai uzbraukt līdz kosmiskās raķetes kapsulai (Aleksandrs vienlīdz stipri vēlējās būt gan kosmonauts, gan ogļracis.) Viņš gribēja, lai mājās būtu tāds pats lifts, varbūt mazliet mazāks, bet galvenais, lai tam pietiktu vietas istabā. Marija dažas minūtes skatījās uz urbumiem aiz stikla, pa kuriem varēja redzēt Austrāliju. Viņa priecīgi māja ar roku saviem jaunajiem draugiem, un viņi smaidīdami darīja to pašu, bet drīzumā nozuda – laikam aizgāja peldēties ar ķenguriem. Vēlāk viņi devās uz dzīvās dabas zāli, kur varēja apskatīt skudras, kas ātri pārvietojās pa skudru pūzni, būvējot mājiņas un aliņas. Viņi redzēja, kā no olas izšķiļas cālēns. Taču visvairāk viņiem patika akvārijs ar spilgtām Sarkanās jūras zivtiņām. Nadja tieši dabā smēlās iedvesmu savam darbam. 113

Kā krievu h tika dēvēta ronikās Tartu pilsē ta? A) Derpta B) Čudjeva C) Jurjeva

Do do tie s pr om no Ta rtu, nea izm irs tie t apme klē t da rbn īca s, ka s atr oda s vec ajā Uh ti kr oga ēkā. Tu r ikvien s var izg ata vot sev mā la kr ūz es, pog as vai lupatu lelles, pie da līti es ārs tni ecī ba s au gu izm an tošan as me ist ar kla sēs, kā ar ī izc ept cepum us. Tā ir sk ais ta, res tau rēt a vie ta, ku r dzīvo un str ād ā brīnišķīg i cil vēk i.

I lm at sa lu– Ke re ve re s pu tn u ce ļa ga ru m s ir 5. 2 ki lo m et ri. Bēr ni vi eg li pā rvar ēs šā du at tā lu m u. Ce ļā at ro da s pi ec as at pū ta s vi et as, ku r va r at ja un ot spēk us un pa t uz ce pt uz ug un s de siņa s.

muzeju diena Viņi izgāja no zinātnes centra, iesēdās mašīnā, pamāja atvadas Tartu pilsētai un turpināja ceļojumu. “Gides kundze!” – “Es jūs klausos.” – “Kāda ir mūsu nākamā pieturvieta?” – “Varu jums piedāvāt Kereveres rezervātu, kur atrodas Ilmatsalu-Kereveres putnu ceļš, Igaunijas lauksaimniecības muzeju Ilenurmē un Igaunijas aviācijas muzeju, kas arī atrodas netālu,” Nadja runāja profesionālas ekskursiju vadītājas balsī. – “Ko jūs vēlaties: pastaigāties un redzēt dažādus, simt divdesmit sugu putnus, iepazīties ar igauņu lauksaimniecības kultūru vai apskatīt lieliskus kara lidmašīnu modeļus?”

Kereveres da

114

bas rezervāt

Igaunijas lauksaimn

– “Lidmašīnas!” iesaucās Aleksandrs. – “Lidmašīnas,” piekrita Marks. – “Lidmašīnas,” teica Marija, sekojot brāļa un tēva piemēram. – “Brauksim skatīties lidmašīnas, es neesmu pret, bet,” lūdzās Nadja, “iebrauksim Lauksaimniecības muzejā, tas būs tieši pa ceļam, es ļoti gribētu to apmeklēt, ja mēs nebrauksim uz rezervātu.” – “Ja tu tā gribi, tad mēs noteikti uz turieni iesim,” apsolīja Marks. – “Urā!” priecīgi iesaucās Nadja un nobučoja viņu uz vaiga. Igaunijas lauksaimniecības muzejs atradās tikai pāris kilometrus no Tartu, Ilenurmes muižas teritorijā. Uz Nadju vislielāko iespaidu atstāja traktoristu-sieviešu sasniegumu izstāde. “Pirms Otrā pasaules kara traktoristu kursus Igaunijā pabeidza tikai nedaudzas sievietes, bet padomju laikā laukos strādāja jau vairāk nekā 800 “vājā” dzimuma pārstāves,” Nadja izlasīja internetā un sāka lielīties ar saviem muskuļiem: “Lūk, smagā darba rezultāts!” 115

iecības muzejs

Iga un ij as la uk sa im ni ec īb as s m uz ej ā gi ds ju m pa st ās tī s pa r tr ad ic io nā la ji em la uk sa im ni ec īb as tr s da rbie m . Tu r ka ut va r at ra st se v ka ko in te re sa nt u: sā ko t ar m ēb eļu at ja un ošan u un be id zo t ar la uk sa im ni ec īb as da rbie m .

– “Mammu, zini kam vēl ir smags darbs? Bitēm!” paziņoja Aleksandrs. Viņš tikko bija atgriezies no biškopības izstādes. “Iedomājies, viņas to vien dara, ka strādā. Kā roboti!” Marks ar interesi pastaigājās pa muzeju, uzmanīgi pētīja eksponātus un murmināja, iztēlojoties sevi par zemnieku vai fermeri linu biksēs, pastalās un salmu cepurē, kurš pat saules svelmē pļauj rudzus, bet pēc garas darba dienas ar lepnumu skatās uz paveikto. Aviācijas muzejā zem klajas debess bija interesanta lidmašīnu ekspozīcija, par kuru mūsu varoņi bija lielā sajūsmā. Šeit bija MiG, Saab, Tu un daudzu citu modeļu lidmašīnas: sākot no pelēkajiem iznīcinātājiem un beidzot ar krāsainajiem bombardētājiem un civilajām reisa lidmašīnām. “Pirmā vasaras lidmašīnu izstāde Igaunijā notika Tartu pievārtē 1912. gadā,” pastāstīja muzeja darbinieks Aksels. Viņš parādīja ģimenei lidmašīnas Mirage, Saab un poļu Iskru. 116

Izstāžu ēkā viņus gaidīja liela kolekcija, kas sastāvēja no maziņiem lidmašīnu modeļiem. Mazulītes ļoti iepriecināja Mariju: “Ja es būtu mazāka, kā pelīte, es ar saviem draugiem pelēniem lidotu pāri Ņevai!” Marija norādīja uz lidmašīnas modeli – tādā lidmašīnā savulaik lidoja Igaunijā pirmā sieviete pilote Inna Roostfelda. Protams, lidmašīna bija trīsreiz lielāka par tās miniatūro kopiju un varēja lidot.

Igaunijas aviācijas

muzejs

at ro da s va ir āk A vi āc ij as m uz ej ā m in ia tū ra s ne kā 40 0 īs ta s un lid m ašīn ās jū s lid m ašīn as. Dažās un apsk at īt pa t va rē si t ie kā pt sa lo nu un ka bīni. 117

rga u b r e t ē p San k t

E lva Rongu R ī ga

a 363 km rg u rb e t ē p t k San m oroda 210 k g n a Iv – a v r Na Tartu 25 km Otepē 25 km Rīga 217 km

tīrās dabas smarža ā Kā li ez er a m uz ej ku r ir lie la iz st ād e, t jū s va rē si t uzzi nā a da ud z in te re sa nt pa r Vi rt sj er ve s ez er u un tā apkā rt ni.

Mūsu ceļotāji devās Igaunijā lielākās saldūdens ūdenstilpes – Virtsjerves ezera – virzienā. Taču ezers nebija viņu nākamā pieturvieta. Viņi brauca uz Elvas pilsētu, caur kuru vēlējās nokļūt Otepē pilsētā. Viņi pabrauca garām norādei uz Lukes muižu. “Jūs zināt, ka tā ir viena no skaistākajām šī novada vietām? Te ir ne tikai skaista muižas ēka, bet arī parks ar kaskāžu dīķiem, dekoratīvajiem ozoliem un liepu labirintiem,” Nadja lasīja planšetdatorā informāciju. Viņi pabrauca garām pagriezienam, atstājot aiz sevis ceļa putekļu mākoni. 118

Lukes muiža un mu

ižas parks

Viņi nokļuva nelielajā un jaukajā Elvas pilsētā. Jau bija pusdienlaiks. Apstājušies pie dzelzceļa stacijas, ceļotāji izlocīja kājas un dziļi ieelpoja svaigo vasaras gaisu. Nadja atkal ieslēdza planšetdatoru un izlasīja: “Dzelzceļa stacija ir pilsētas sirds, tieši ap to sākās lielas apdzīvotās vietas celtniecība. Tagad šis, agrāk populārais vasaras kūrorts ir pārvērties pastaigu un pārgājienu centrā. Šejienes priežu mežā ir daudz gājēju maršrutu un nelielu ezeru. Caur reģionu tek smilšainu krastu ieskauta Elvas upe, pa kuru var ceļot ar kanoe.” “Un tagad uz Otepē,” teica Marks, kad ģimene uzlika drošības jostas, un iedarbināja mašīnu. Aiz loga pavīdēja lauki, siens zārdos un vēl nenopļautas pļavas. Zeme bija plakana kā vara monēta, kas pakļuvusi zem vilciena riteņiem. “Klau, Mark! Mēs esam mazliet novirzījušies no pareizā ceļa,” iesaucās Nadja, kad viņi bija atbraukuši uz Rongu. 119

iža s Lu k e s m u kus ē k a a r b la u ir e s o šo p a r k š ī n o va d a ē r le. spilg tā k ā p Dā r zn ie k a iža s m ā jiņ a m u d in a pa r k ā a tg ā n a m iņ u pipa r k ū k u

Jūlijā pi e Vi rt sj er ve s ez er a no ti ek ik ga dē ja is lie la is zvej ni ek u un am at ni ek u ga da ti rg us. Ez er ā m īt da ud z zu šu, ka s ir ga ršīg as un ve se līg as zi vi s.

Elvas priežu meži

“Tiesa, arī te ir kaut kas interesants,” teica Nadja, ieslēdzot planšetdatoru. “Piemēram, Rongu ceptuve, E lvas re ģi on ā sulu ražošanas rūpnīca un apburoša baznīciņa. Viss jū s va rē si t iz ie t blakus! Skatieties,” Nadja norādīja uz baznīcas tornīti. br īn išķī gu s gā jē ju “Varbūt iegriezīsimies maiznīcā un nopirksim kaut ko m ar šr ut us. garšīgu?” piedāvāja Marks. “Pirms nokļūsim Otepē, Tu r jū s vi su sa vu mazliet jāiestiprinās.” Sacīts, darīts. Pieturējuši pie īt la ik u va rē si t ve lt maiznīcas, viņi sajuta svaigo smalkmaizīšu patīkamo at pū ta i da bā ‒ e, smaržu. Viņi pagāja garām večiņām, kuras savā starpā vi zi nā ti es ar ka no sarunājās. Viņas stāvēja blakus maiznīcai, atstutējušās m ak šķ er ēt, ša ut ta pret velosipēdiem ar groziem. “Re, tūristi,” viena tanar lo ku, ie t spor tiņa izbrīnīta uzrunāja draudzeni. Veikalā svaigo m ed ībās ut t. smalkmaizīšu smarža bija vēl spēcīgāka. “Labdien, mēs gribētu..., bērni, ko jūs vēlaties? Smalkmaizītes? Divas Ja jū s ce ļoja t smalkmaizītes ar rozīnēm. Ko vēl? Divus pīrādziņus ar pa m ar šr ut u , a” ic gaļu un divus virtuļus, lūdzu,” Marks teica pārdevējai "Via H an se at et ji lē ek un piebilda: “Pie jums ir ļoti skaisti.” – “Jā, jums taisnība, m ob lig āt i ap skaisti un ļoti mierīgi,” pārdevēja pamāja ar galvu, Ro ng u m ai zn īc u. a ot rd iesaiņojot pasūtījumu. “Taču jaunieši no šejienes brauc Tu r ti ek pā , de lā ko šo a prom uz pilsētu.” – “Es gan no pilsētas pārvāktos uz ro ku da rb s, šejieni,” teica Nadja un nobrīnījās, cik pārliecinoši skan ņa ci kū s, te zī ai sm alkm si er a ba to niņi, viņas balss. Viņai tiešām sāka patikt lauku dzīve.

bu rg er i... M ēli va r no rī t!

120

t e r bu ē p t k n a S

Otepē R ī ga

rga

urga 377 km Sanktpēterb roda 225 km go Narva – Ivan Tartu 40 km 0 km a5 Valka – Valg Tirva 46 km Rīga 210 km

Pihajerva ezers

121

Zie mā Otepē ir pati esa para dīze. Šajā gada laikā tur var jūsm ot par kilom etrie m nesk arta snie ga, sarm as klāti em koki em un pirm atnē jo klusumu. Slavenāk ie kaln u slēpošan as cent ri atro das Kuts emeg i un Vaik e Mun ame gi, bet slēpošan as tras es Tehvandi un Kēri ku ir piem ērota s gan iesā cējie m, gan olim pisk ajiem čempionie m.

Ziema Otepē

Šie Vecie, dīVainie kalni “Tagad uz Otepē?” jautāja Marks. Visi piekrītot pamāja ar galvu un iesēdās mašīnā. Skats aiz loga mainījās. Plašās pļavas un laukus nomainīja kalni, starp kuriem vijās ceļš. Šī vieta bija savdabīgi Igaunijas Himalaji – augstieņu un pakalnu zeme. “Bet šie kupoli man ir pazīstami,” teica Marks, norādot uz ēku, kas atradās sānis. Pusaudža gados viņš daudzas ziemas pavadīja Otepē sporta nometnēs. – “Šeit mēs trenējāmies vaiga sviedros. Tie tik bija laiki!” Jaunībā Marks bija ļoti veikls un ātrs, bieži uzvarēja slēpotāju sacensībās. Viņš sapņoja kļūt par profesionālu slēpotāju, bet potītes lūzuma dēļ kādās sacensībās par to diemžēl bija jāaizmirst.

122

Z ie m a s spor ta m u z ej ā va r ap sk a tī t Ig a u n spor ti s tu m ed ij a s aļa s u n apba lv oj u m u s, vē ro t, ve id oj a s sn ie g kā pā rs la, u n pa t pie d a lī ti es s a r s lē poša n a s a ce n sī bā s spor ta s la ve n īb Apbr īn oj a m i, ām . ci k s va rī g s ig a u ņ ie m ir s lē poša n a s spor ts !

Otepē ziemas sp

or ta muzejs

Marks apstājās pie pilsētas vienīgā luksofora un neviļus ieslīga atmiņās. Viņa acu priekšā pazibēja sniega kupenas, sniegotās nogāzes, viņš pat skaidri sadzirdēja trenera kliedzienus un sniega gurkstēšanu zem slēpēm. Marks pievēra acis un sajuta pazīstamo asā vēja pūsmu uz vaigiem, it kā viņš nestos lejup pa nogāzi. Realitātē viņu atgrieza viegls Nadjas elkoņa grūdiens sānos. Marks nopūtās, aizdzina prom nostalģiskās atmiņas un pārslēdza ātrumu. “Starp citu, te pilsētā dzīvo vairāki Igaunijas olimpiskie varoņi – 123

Ot epē ka tr s at ra dī s ka ut ko se v pi em ēr ot u: ka m ēr bē rn i ja ut ri pa va da la ik u izklai de s pa rk ā, pi ea ug ušie va r at slābin āt ie s Pi ha je rva S PA ce nt rā.

Šmiguna, Vērpalu, Mae...,” Marks uzskaitīja ziemas olimpiāžu medaļu ieguvējus, kuri dzīvoja Igaunijas ziemas galvaspilsētā. – “Mīļais, es esmu izsalkusi. Pameklēsim vietu, kur var paēst,” piedāvāja Nadja. – “Te tiek ieteikta kafejnīca “L.U.M.I.”. Igauņu valodā lumi nozīmē sniegs. Tā ir tepat, netālu. Vai arī varam doties uz viesnīcas GMP Clubhotel restorānu, kurš tiek uzskatīts par vienu no labākajām un stilīgākajām ēdināšanas un izklaides iestādēm Dienvidigaunijā. Viesnīca atrodas blakus Pihajerva ezeram.” – “Es esmu par restorānu un par ezeru,” pārliecināti teica Marks, “tur tiešām ir ļoti skaisti.”

Pihajerva

124

SPA centrs

Iz smalcinā

ti ēdieni vi

etējos rest

sVētais piHajerVa ezers Viņi ieradās restorānā. Skats uz ezeru, kas pavērās pa logiem, bija brīnišķīgs. Pusdienas labās apkalpošanas dēļ viņiem kļuva par neaizmirstamu baudu. Viesmīle Margita viņus apkalpoja pārsteidzoši profesionāli. Viņai izdevās atrast kopīgu valodu ar katru, kas sēdēja pie galda. “Pankūkas? Protams. Tās var pagatavot ar zemeņu ievārījumu un saldējumu,” pasmaidīja Margita, kad Marija kautrīgi uzdeva jautājumu par desertu. Pagriezusies pret Marku un Nadju, viesmīle labprāt pastāstīja, kā var pavadīt laiku Otepē: “Pirmā vieta, uz kurieni jums jāaizbrauc, ir Tehvandi skatu laukums. No turienes paveras elpu aizraujošs skats! Vēl mums ir – redzat, tur,” viņa norādīja loga virzienā, “Pihajerva ezers. Obligāti pavizinieties ar laivu. Iespaidi būs neaizmirstami! 10 kilometru attālumā no šejienes atrodas Sangastes parks. 125

orānos un ka

fejnīcās

Otepē pied

zīvojumu

parks

Tur jūs varēsiet apskatīt brīnumainu pili un rudzu laukus. Bet, ja brauksiet uz dienvidrietumiem, nokļūsiet līdz Helmes alai, ‒ Aleksandra acis iedegās, ‒ un Barklaja de Tolli mauzolejam.” Izdzirdot krievu karavadoņa vārdu, Nadja bija sajūsmā. Karš ar Napoleonu bija viens no viņas mīļākajiem vēstures laikmetiem. Pēc pusdienām viņi nolēma nokāpt pie Pihajerva ezera. Viņi izīrēja laivu, un laivu saimnieka dēls piedāvāja novadīt viņiem bezmaksas ekskursiju. “Vai, paldies! Bet domāju, ka nav nepieciešams,” Nadja mēģināja pieklājīgi atteikties, taču jaunietis uzstāja: “Lūdzu, man tas sagādā milzīgu prieku, jo patīk praktizēt valodu un stāstīt interesantus stāstus jaukiem cilvēkiem. Kas gan var būt labāks par to?” Markam iepatikās šāds entuziasms, un viņš aicināja puisi kāpt laivā. Jaunietis sēdās pie airiem un sāka stāstīt: “Pihajerv tulkojumā nozīmē svētais ezers. Ir vairākas versijas par to, kā radies Pihajerva ezers. Runā, ka tas izveidojies no kādas sievietes asarām, kura sērojusi par saviem pieciem karā bojāgājušajiem dēliem. 126

Piecas salas simbolizē šo puišu kapu kalniņus. Saskaņā ar citām leģendām tā esot bijusi vai nu Debesu Tēva svētība, vai arī sods vietējiem cilvēkiem, taču par svētu tas tiek uzskatīts jau vairākus tūkstošus gadu. Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas nosvētīt ezeru bija ieradies Viņa Svētība Dalailama.” Laivinieka dēls ieturēja nelielu pauzi un deva iespēju pasažieriem palūkoties visapkārt un izbaudīt šo vietu skaistumu. “Netālu atrodas Mīlas avots (Armuallikas). Leģenda vēsta: ja Jāņu naktī padzersities ūdeni no šī avota, jūsu laulība būs ilga un laimīga. Šķiet, jūs jau esat no tā dzēruši,” puisis paskatījās uz Marku un Nadju, kuri apskāvušies uzmanīgi viņā klausījās. Viņi pasmaidīja, saskatījās un atkal pasmaidīja. “Mums dopings nav vajadzīgs,” atbildēja Marks. Bērni iespurdzās un nosarka. Kad laiva piestāja krastā, viņi pateicās laiviniekam un viņa dēlam un devās uz slaveno Tehvandi skatu torni. No skatu torņa augšējā laukumiņa pavērās brīnišķīgs skats. Mūsu varoņi kā apburti vēroja Igaunijas dabas skaistumu: zem kājām pletās bezgalīgi meži, bet virs galvas lēnām slīdēja vates pūkām līdzīgi mākoņi. Tas bija miera un baudas brīdis.

er a ik ga d u ti ek ez go ei L e pi ē Net ālu no Ot ep m ūz ik as fe st ivāls. s kā is as kl s sk ti rī ko ts ro m an u va r gū t vi et nē ij āc rm fo in u āk Plaš w w w.lei go.e e

127

rga u b r e t ē p San k t

Tirva Helme R ī ga

urga 403 km rb e t ē p t k n a S km goroda 251 n a Iv – a v r a N Tartu 68 km km Sangaste 45 5 km a2 Valka – Valg Rīga 187 km

mūžīgā piemiņa barklajam de tolli “Bet tagad dosimies uz alām!” priecīgi paziņoja Aleksandrs, kad viņi bija nokāpuši lejā. “Vai ne?” – “Jā, tagad iesim,” tēvs atbildēja, "bet sākumā pagodināsim vienu no slavenākajiem krievu armijas karavadoņiem,” viņš paskatījās uz Nadju, kura piekrītoši pasmaidīja, “ja nebūtu Barklaja de Tolli, pasaule tagad būtu pavisam citādāka, franciskāka.” – “Tieši tā. Napoleons Bonaparts nebija nekāda pelēkā pelīte, bet varens un gudrs karavadonis. Ja mums nebūtu bijis talantīgu ģenerāļu un karavadoņu, mēs kapitulētu karā ar francūžiem,” skaidroja Nadja. 128

Viņi atbrauca uz Jigevesti un aizgāja līdz alejai, kas veda uz mauzoleju. Ēkai bija akmens apdare. Viņi iegāja iekšā un kāpa lejup pa kāpnēm. Mauzolejā valdīja puskrēsla. Ēkas varenība izraisīja trīsas un cieņu. Mauzoleja pazemes telpā stāvēja divi zārki ar iebalzamētu Barklaja de Tolli un viņa sievas ķermeni. Šeit bija arī altāris. Ģimene godināja karavadoni klusējot, tikai ar skatieniem paužot attieksmi. Arī bērni bija pierimuši, apzinoties notikuma svinīgumu. “Bet tagad uz alām!” vēlreiz paziņoja Aleksandrs, kad viņi bija atgriezušies mašīnā.

Feldmaršala Barkla

129

F eldm ar ša la Bar klaj a de To lli lts m au zo le js ir uz ce pē c Pē te rbur ga s ar hi te kt a Apo lo na Šč ed ri na pr oj ek ta a st in gr ā klasic ism ēk a st ilā. Mau zo le ja līd z ir sa glabāj usie s m ūsdi en ām .

ja de Tolli mauzolejs

patVērums

Mulku si

evietes st

atuja

Viņi atkal brauca pa līdzenumu: aiz loga parādījās lauki un pļavas. Nadja ieslēdza planšetdatoru un lasīja: “Mēs esam ieradušies Mulgimā teritorijā. Šajās vietās auglīgā zeme dāvāja bagātu ražu, tāpēc šeit dzīvoja turīgi zemnieki. Viņus dēvēja par mulkiem. Vārds mulks ir nācis no latviešu valodas un tulkojumā nozīmē muļķis. Acīmredzot kaimiņu bagātība izraisīja skaudību.” Viņi iegriezās mazajā Tirvas pilsētiņā, un Nadja turpināja lasīt: “Šeit ir viena laba ēstuve, Melnā kaķa krogs (Musta Kõutsi Kõrts), un rokdarbu uzņēmums, kuru nodibināja divas uzņēmīgas sievietes, – viņas neapjuka ekonomiskās krīzes laikā un attīstīja savu uzņēmējdarbību. Tagad viņas darina tautastērpus un suvenīrus.” – “Iniciatīva ir veiksmes atslēga,” atzina Marks. – “Mamma, palasi par alām. Mums jāzina, uz kurieni braucam,” palūdza Aleksandrs, un Nadja sāka lasīt: “Helme Igaunijā ir slavena ar ordeņa pilsdrupām un alām, kas tika izraktas aptuveni pirms tūkstoš gadiem un kalpoja vietējiem iedzīvotājiem par patvērumu no ienaidniekiem. Tagad tikai dažas alas ir atvērtas apmeklētājiem, tālās ejas ir aizbērtas, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem.” – “Dažas. Nu, vismaz kaut kas! Paldies!” – “Uz veselību!”

130

Mulku deju svētki

“Kāpēc tev tik ļoti patīk alas?” jautāja tēvs dēlam, kad Aleksandrs bija ļoti ilgi uzkavējies kādā alā. – “Zini, dažreiz ir tik labi doties uz kādu vietu, kur var padomāt par sev svarīgo. Šeit atbalsojas arī citu domas, un dažreiz prātā nāk kas neparasts, par ko iepriekš nebūtu iedomājies. Piemēram, arī tagad tā ir noticis,” noslēpumaini atbildēja Aleksandrs, bet tēvs klausījās ar neviltotu izbrīnu, mēģinot iegaumēt šo sarunu, lai vēlāk pastāstītu sievai, ko teicis dēls.

131

Ru de nī m eži ir ba gā ti ar og ām r un sē nē m . Tu r va at ra st m elle ne s, s br ūk le ne s, ga ile ne un ba ra vi ka s. Nea iz m ir st ie t apst āt ie s, ka d br au ksit ga rā m bi rzīm . Uzzi ni et no vi et ēj ie m ie dzīvot āj ie m kā du in te re sa nt u sē ņu pa ga ta vo ša na s re ce pt i. Viņi ie te ik s, kā sē ne s va r pa ga ta vo t vi sg ar šī gā k.

Kāzas Tāgeperas mu

20 ki lo m et ru at tā lu m ā at ro da s Tā ge pe ra s m uiža, ku rā va ld a pa sa ka in a no sk aņ a. Ti eši tā pē c šī m uiža ti ek uz sk at īta pa r la bā ko kā zu vi et u Iga un ijā. Ro m an tik a ga id a jū s!

ižā

“Varbūt viņš ir īpašs?” minēja Nadja, kad Marks bija atstāstījis viņai Aleksandra sacīto. – “Protams, īpašs. Viņš taču ir mans dēls.” – “Nē, es domāju, ka viņš ir īpašs kā brīnumbērns vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš taču ir pavisam citāds, atjautīgs un gudrs.” – “Varbūt sūtīsim viņu īpašā skolā? Piemēram, burvju skolā,” pajokoja Marks. – “Beidz muļķoties,” noburkšķēja Nadja, ar pūlēm noturoties nepasmaidījusi. Pēdējās dienās viņa visu laiku smaidīja. Netālu no alām atradās gleznainās Helmes ordeņa pilsdrupas un brīnumavots. Vietējie cilvēki ticēja: ja avota ūdenī iemet kaklarotas krellītes, bet vēlāk ar šo ūdeni nomazgājas, tad skaistums ir nodrošināts. Saskaņā ar kādu leģendu pēc pārslimota mēra uz ļoti skaistas meitenes sejas parādījušās rētas, un viņai tika ieteikts Jāņu dienā doties uz avotu. Tolaik bija karš, kurā bija iesaukts arī meitenes mīļotais. Meitene ilgi stāvēja pie avota un domāja: ziedot kaklarotu savam skaistumam vai mīļotā dzīvības labā? 132

Viņa izmisumā iemeta krellītes ūdenī un iebēga mežā. Mīļotais, atgriezies no kara, viņu sameklēja un pierunāja atsegt seju – izrādījās, ka zem plaukstām ir skaista un maiga sejiņa ar gludu ādu. Ģimene sasniedza Tirvu un no turienes devās Sangastes slaveno rudzu lauku virzienā.

rvā, Ka d jū s bū si t Ti et ob lig āt i apm ek lē ji vi et ēj o ka fe jn īc u īb a”. "Lat vi ja s vē st ni ec Tu r ir lie liska āj īg a vi rt uve un ļo ti m ga isot ne.

i vi en ā en u no st ipri nā ša na si ls pi ka , nā Ru ne, ūr ēt a ja un a m ei te no tā m tik usi ie m um ā. ja jā pa lie k no sl ēp ku ra s vā rd am bi ēk s na id ni ek a ka ra sp ie d ka i, iz re u Ka tr ci et ok sn i pā rk lā ja sa sn ie dza H elm i, lik a ne ie ka ro ts. m ig la, un ta s pa uk u ve ča pa vē st īja Ta ču re iz kā da la te ne s vā rd u, ie na id ni ek am m ei a ie ka ro ts. un ci et ok sn is tik

Helmes pilsdrupas

133

bu r g r e t ē p t k San

Sanga ste R ī ga

Vi et ēj ie uzņē m ēj i ir ra dīju ši San ga st es ru dzu ci em a („ San ga st e bu. Ri kk ik ula”) bi ed rī Viņi ra žo ru dzu m ai zi, ie vā rīju m u, m ed u un da ud z ko ci tu.

rga 398 km u rb e t ē p t k n Sa km goroda 245 n a Iv – a v r a N Otepē 23 km 7 km a2 Valka – Valg Rīga 186 km

romāna “uz kraujas rudzu laukā” igauņu Versija Marks sēdēja priekšējā sēdeklī un snauda. Kad viņš atvēra acis, viņam likās, ka viņš vēl guļ. Nevienā tūrisma brošūrā nebija teikts, ka Dienvidigaunijas nomalē var ieraudzīt tik brīnišķīgu mirāžu. Jā, viņš lasīja par vietējo skaisto dabu – upēm, ezeriem, dīķiem un gleznainām ainavām, par šo vietu bagāto vēstures mantojumu. Taču šie bezgalīgie zeltainie lauki, kas saulrieta atblāzmā izskatījās kaut kā īpaši, viņu satrieca līdz dvēseles dziļumiem. “Kas? Kur mēs esam?” viņš jautāja daiļajai sievietei baltajā krekliņā pie stūres. 134

“Beidzot tu pamodies,” pasmaidīja Nadja. “Mēs braucam garām rudzu laukiem. Tie ir slaveni visā pasaulē! Tieši no šejienes nāk pasaulē labākie maizes graudi. Tā ir Sangaste, mīļais.” – “Ak, uzreiz sakārojās cepumu,” miegainā balsī nomurmināja vīrietis. Melnais džips lēni brauca pa ceļu gar plašajiem laukiem. Šajās vietās viņš īpaši spilgti iztēlojās garām braucošus Hanzas tirgotāju zirgu pajūgus. Bērni kā susuri gulēja aizmugurējā sēdeklī. Marks palūkojās uz Nadju, kura saspringti vēroja ceļu, un teica: “Tu esi neprātīgi skaista sieviete.” Nadja šķelmīgi pasmaidīja. – “Jūs arī neesat peļams.” – “Es vienkārši gribu atvainoties par to, ka pēdējā laikā mājās pastāvīgi biju aizņemts, saspringts, attālinājies...

Pē dē ja is San ga st es gr āfs gs Frī dr ih s fo n Ber (1845-1 93 8) ir pa zī st am s ar ī kā "Rud zu gr āfs”, jo ti eši viņš ra dīja slaven āk o Iga un ij as ru dzu es šķ ir ni – San ga st ru dzus.

Sangastes zelta lab

135

ības lauki

vi en u no Fon Ber gs ra dīja u šķ ir nē m . slaven āk aj ām ru dz r šķ ir ne s ru dz i va Šī s la bi zi nā m ās au gs tu m ā. Vā ci jā izau gt di vu m et ru ir vē rt īg s ju m tu šo ru dzu sa lm i . se gu m a m at er iā ls

Pi ls tik a bū vē ta, m ēģ in ot līd zi nā ti es Vi nd zo ra s pi lij Ang lij ā.

Sangastes pils

ku r

d re st au rē ta un ta ga ā īb ln pi ir ls pi et a, San ga st es Tā ir popu lā ra vi . ca nī es vi kā as da rb oj va i svin ēt kā za s. ci en er nf ko t ko rī va r pā rn ak šņ ot,

Otrais pārejas vecums,” nopūtās Marks. Nadja iesmējās: “Nav jau tik briesmīgi, es taču zinu, kāds tu esi patiesībā.” Viņi sasniedza dīvainu ēku ar sarkanu ķieģeļu fasādi. Abiem prātā bija viena doma: ātrāk atrast numuru. Viņi apturēja mašīnu un devās pastaigā ap pili. “Skat, šī “būda” ir labi saglabājusies,” uzsvēra Marks. 136

– “Tieši šeit tika radīta pati slavenākā rudzu šķirne, kas labi piemērota Igaunijas klimatam. Runā, ka pili uzbūvēja vietējais grāfs fon Bergs, atbildot kādam angļu grāfam uz to, ka viņš bija atteicies savu meitu izdot par sievu “krievu mežonim”. – “Iespaidīga atbilde!”. Viņi iegāja pilī un rezervēja divus numurus. Nadja pamodināja bērnus, lai viņi pārceltos uz ērtām un mīkstām gultām. Pāris vakara nogali pavadīja romantiskā noskaņā: viņi vakariņoja sveču gaismā, čukstot viens otram dažādas muļķības un atzīstoties mīlestībā, pastaigājās pa parku, bet pirms gulētiešanas pavadīja laiku lielā džakuzi. “Man tev kaut kas jāpastāsta,” Markam aizlūza balss. Nadja uz viņu gaidoši skatījās. “Sākumā es gribēju braukt ar mašīnu ne tāpēc, lai pavadītu laiku ar tevi un bērniem. Pēterburgā es satiku savu bijušo meiteni un man likās...” – “Likās kas?” nobijās Nadja. – “Man likās, ka manas un tavas attiecības ir nonākušas strupceļā,” viņa acis satumsa. “Viņa uzaicināja mani uz Rīgu.” Nadja sāka raudāt.

San ga st es ru dzu īti m ilt i ti ek uz sk at pa r la bā ka ji em m ai ze s ce pšan ai.

137

Zeltainie Sang

astes rudzi

“Taču es saprotu, un es to sapratu jau sen, ka tu, Saša un Marija man ir vienīgie, ar kuriem es vēlos nodzīvot visu mūžu. Vienīgie! Šis brauciens mani izdziedēja. Es esmu vesels. Pat spriežu saprātīgi!” Marks bija apjucis, bet Nadja turpināja raudāt. “Patiesībā, es zinu, ko tu jūti,” viņa iešņukstējās. “Man bija... šaubas, nopietnas šaubas. Bet tagad, pēc visa labā, ko mēs piedzīvojām pēdējo dienu laikā, es saprotu, ka tas bija vājuma brīdis. Es tiešām pārdzīvoju, man galvā līda muļķīgas domas... Bet tagad viss ir garām. Es vairāk neraizējos, īpaši tagad. Mēs taču esam viens vesels – mūsu ķermeņi, mūsu dvēseles, bērni...” – “Saticis tevi, es noticēju liktenim...” 138

r bu r g e t ē p t k n Sa

Valga Valka

R ī ga

km burga 422 km r e t ē p t k n Sa 269 angoroda Iv – a v r a N m Tartu 89 k km 50 Valmiera km Cēsis 101 km 6 Sigulda 11 m Rīga 162 k

diVas Valstis, Viena pilsēta Pēc ilgas nakts ģimene nokļuva Valgas pilsētā tikai vēlā rītā. Viņi apstājās Sades parkā, lai izlocītu kājas un pieskartos slavenā piedzīvojumu meklētāja Tomasa Nipernādija statujai. Runā, ka tā nes laimi ceļotājiem. Viņiem vajadzēja šķērsot pēdējo robežu. Nadja un Marks pastāvīgi saskatījās, vainīgi smaidot. Viņi aizbrauca līdz robežpostenim, kas atradās pilsētas centrā. Aleksandrs pat palūdza, lai mamma uztaisa fotogrāiju, kurā viņš ar vienu kāju stāv Igaunijā, bet ar otru Latvijā. Marija, skatoties uz brāli, rīkojās tāpat. “Tas ir tik uzjautrinoši!” iesmējās Aleksandrs. 139

Valgas–Valkas robeža

Va lg as pi lsēt as īpat nī ba ir ā pi lsēt as vi dū esoš va ls ts ro be ža st ar p Lat vi ju un Iga un ij u. Tā sa da la pi lsēt u di vā s da ļā s – un Iga un ij as Va lg ā Lat vi ja s Va lk ā.

Valgas Tūrisma

informācijas cen

trs

va r No Va lg as Rī gā . Tā ir no kļūt ar vi lc ie nu un ijā, vi en īg ā vi et a Iga vi en o ku r dz elzc eļš sa vi ju. Iga un ij u ar Lat Valgas baznīca

Valgā atrodas Militāri tematiskais parks, kurā var iepazīties ar Igaunijas policijas, robežsardze s un valsts aizsardzība s vēsturi. Katru gadu 20. augustā par godu Igaunijas neatkarības atjaunošana i tur tiek rīkots Kara vēstures festivāls.

Valgas militārā

140

festivāla dalībnie

“Valsts robežu starp Igauniju un Latviju Valgas pilsētā izveidoja kāds britu pulkvedis, jo puses nevarēja nolemt, kam pieder pilsēta. Vienu nedēļu pulkvedis tika cienāts Igaunijā, otru – Latvijā. Pēc tam viņš paņēma karti un saplēsa uz pusēm. Tā radās Valga un Valka,” izlasīja Nadja. Viņi iesēdās mašīnā un devās uz Latviju.

Karulas nacionā

lais parks

Bla k u s Va lg a i a tr od a s vi s m a zā k a is Ig a u n ij a s n a ci on ā la is pa rk s K a ru la. Ta jā ir a p tu ve n i 3 8 ez er i. 141

Ikla

Rožēni

AINAŽI

STAICELE

Kuiviži

MAZSALACALA

ALOJA

Korģene

BurtnB

SALACGRĪVA Puikule

Pāle

Matīši

Burtnie

Svētciems Ozolmuiža

Viļķene

131 Dikļi

Zilaiskalns Umurga

KocēniK

LIMBAŽI

Tūja

4 52

Dunte

VaidavaV Stalbe

Skultes muiža Lēdurga

Zvejniekciems

Turaida

Ragana Gauja

Murjāņi

VANGAŽI 8

SIGULDA

Nītaure īta

Baltezers Zaķumuiža

Mālpils

Ropaži Suntaži

LAINE

SALASPILS BALOŽI 142

Jaunolaine

Garkalne

ņķi

nmārupe

Ieriķi Ieri

Allaži

Mārupe

Kā D

Ādaži

Augšlīgatne

108

16 124 Kārļi

Ga uja

109 LĪGATNE 62

Bīriņi

Pabaži

RĪGA

Ungurs

Inciems

SAULKRASTI

Carnikava

CĒSIS CĒS

Gravas

Straupe

Vidriži

IKŠĶILE

Zaube Zaub

Ķeipene Ķe Laubere

Madlienaad

OGRE

Sooru

Naukšēni

ACA

Burtnieks

VALMIERA 82

Sietiņiezis

SIS

Ähijärve

Varstu Hargla

Saru

100

Lobērģi

APE

Stepi Gaujiena

Trapene

Mēri

SMILTENE

Vireši

Silva

Palsmane

Rauna

Variņi

Lejasciem

ārļi

Mõniste

Vijciems

Liepa

Tsooru

132

127

Mūrmuiža

Vaidava

Lüllemäe

Koikküla

78 7

Zīle

117

Karula Kaagjärve

Seļi

Gau

119

118

VALGA

SEDA STRENČI 98

Burtnieki

Kocēni

ANTSLA

VALKA 114 Rencēni

116

Ērģeme

Kārķi

Kobela

Tsirguliina

115

Drusti

Bērzkrogs

Drabeši

iķi

Ranka

Dzērbene

Jaunpiebalga

aure

Taurene

Šķiene Tirza

Druviena

Alauksts

Kosa

Lizums

Pērle Vecpiebalga

Jaungu

Liezēre

CESVAINE

Dzelzava

22 Braki

eipene

Balo

Ērgļi

LUBĀNA

Kusa

MADONA

dliena Meņģele

Sauleskalns

143 Mārciena

Meirāni

urga b r e t ē p t San k

Valga Valka

R ī ga

km urga 422 km b r e t ē p t k 9 San goroda 26 n a Iv – a v Nar m Tartu 89 k km 50 Valmiera km Cēsis 101 km 6 Sigulda 11 m Rīga 162 k

sVeiki! Robeža tika šķērsota vienā acumirklī. Burtiski pirms sekundes Marks, Nadja, Aleksandrs un Marija bija Igaunijas teritorijā, bet tagad jau ieelpoja neticami svaigo Latvijas gaisu. Nebaidoties no jaunās un nezināmās valsts, melnais džips traucās pa Valkas pilsētas ielām, apstājoties tikai dažreiz, lai dotu ceļu meitenei ar sunīti vai kungam ar spieķīti. Mūsu ceļotājus nebija iespējams apturēt.

144

Dažus metrus no Igaunijas–Latvijas robežas viņus gaidīja majestātiskā Lugažu luterāņu baznīca. “Uzkāpsim tornī!” iesaucās Aleksandrs. Kāpšana pa šaurajām kāpnēm bija interesants piedzīvojums visai ģimenei, bet viņu priekšā pavērās lielisks skats uz Valku un Valgu – vienu pilsētu divās valstīs. Marks iegrima pārdomās: “Vai tiešām robeža no putna lidojuma augstuma atgādina lidojošu putnu, kas attēlots Valgas un Valkas pilsētas kartē un simbolā?” Igaunijas pusē varēja saskatīt Svētā Jāņa luterāņu baznīcu, kā arī koka Rātsnamu. Latvijas pusē bija redzams Valkas novadpētniecības muzejs.

Va lk as no va dpēt ni ec īb as m uz ej a iz st ād e ai ci na ie pa zī ti es ar Lat vi ja s un Iga un ij as pi er ob ežas re ģi on u vē st ur i.

Valkas n o

145

vadpētn

iecības m

uzejs

Vijciema evaņģē

Sed as pilsēta ir vien a no reta jām Lat vija s pilsētā m, kur as arh itek tūr as pam atā ir pag āju šā gad sim ta pie cde sm itaj os gad os celt as ēka s. Ie vēr ojam a viet a ir Sed as pur vs, kur ir ierī kot a dab as tak a ar lielisk u put nu vēr oša nas torn i.

liski luteriskā ba

znīca

Pilsētas centrā tek Pedeles upe, kas savieno un tajā pašā laikā sadala divas valstis un divas pilsētas. “Cik interesantas un apbrīnojamas ir dvīņu pilsētas!” vienbalsīgi nosprieda ģimene. – “Tātad, ja Valka ir pilsēta, kurā sākas Latvija, tad mums jāizdomā, uz kurieni dosimies tālāk,” teica Marks. – “Ko jūs izvēlēsities: iet pārgājienā pa Sedas purviem vai apskatīt Vijciema čiekuru kalti?” jautāja Nadja. – “Čiekuru kalte? Pastāsti sīkāk,” ieinteresējās Marks. – “Kad 19. gadsimtā Latvija bija cietusi no ievērojamiem mežu ugunsgrēkiem, vajadzēja ātri kaut kur dabūt augstas kvalitātes sēklas, tāpēc tika uzbūvētas čiekuru kaltes. Mūsdienās tiek izmantota tā pati tehnoloģija, kas pirms 100 gadiem.” “Interesanti! Bet mēs jau tik sen neesam bijuši pārgājienā, varbūt tomēr dosimies uz purviem?” piedāvāja Marks un pagriezās pa labi uz dienvidrietumiem. 146

Vekšu dabas taka

ta kā un Ve kšu da ba s Popu lā ra jā Z īle s s du ālās ek sk ur si ja va r pa sū tī t in di vi s gi di em, ku ri ju m em ši ju zē ed er pi ar s au ja s ie le ja s da ba pa st ās tī s pa r G u sa glabāšan u, be br da ud zvei dī bu un tu au gu, pu tn u un ne da rbie m un re ību. Tū ri st i va r ku ka iņ u ai zsar dz tā s plud m al ē ie rī ko pā rn ak šņ ot G au ja at pū ta s zo nā. 147

Sedas purva daba

s taka

s ta ka. s vē l vi en a da ba da ro at ē im ka ra s ap S tr en ču un iz ba ud īt ku ltū s ie st pū at t lie az r m pi lsēt as Pē c pā rg āj ie na va aj as de be ss uz kl m ze ti zē ni ga or la uk um ā. pa sā ku m us, ka s ik u bē rn u ro ta ļu la t dī va pa ei ri ut sk at uves, va i ja ca ja i G au ja s gu ltn ve t si zī ud ra ie s īg um u! ba s ta ku jū ai st um u un bu rv Pā rg āj ie nā pa da sk u et vi šo et di . Izb au ra ks tu rī go ai na vu Pēc brīža ģimene jau brauca pa Valmieras šoseju uz Sedas purviem. Kamēr Nadja un bērni somās meklēja krosenes un pārgājienam piemērotu apģērbu, Marks viņam ierastajā mierā vēroja ceļu. Laiks paskrēja nemanot, un drīzumā viņi sasniedza Sedas gājēju takas sākumu. Valkas pilsētas iedzīvotāji šajos purvos nodarbojas ar kūdras izstrādi, tā tiek intensīvi iegūta jau vairāk nekā pusgadsimtu. Uzvilkuši bikses un krosenes, mūsu ceļotāji nesteidzīgi gāja pa iemīto taciņu, raudzījās apkārt ar bērnišķīgu ziņkāri. Viņi izvēlējās visīsāko taku, kas bija mazliet garāka par četriem kilometriem, lai bērni pārlieku nenogurtu, jo priekšā bija vēl vesela diena. 148

Virši

Gulbji

149

Dažu ki lo m et ru lā s at tā lu m ā no ne lie Rū ji en as pi lsēt as ēj o jū s at ra dī si t vi et r pi en ot avu, ku r va pa ga ršot popu lā ro u. Rū ji en as sa ld ēj um s Pā rn ak šņ ot ir vē rt Ķoņu dz ir na vā s. Tu r apm ek lē tā ji ši va r pa m ēģ in āt pa zi. iz ce pt ru dzu m ai Ķoņu dz ir na vā s va r no m āt te lpas u da žā du pa sā ku m rī ko ša na i.

Purvs vairāk nekā 7000 hektāru platībā vilināja ar savu noslēpumainību un mīklainību. Zemo purva koku zaros bezrūpīgi čivināja un vīteroja putniņi. Aleksandrs un Marija pirmie uzkāpa skatu tornī, no kurienes varēja redzēt, kā gigantiskas mašīnas rok kūdru. Spoži spīdēja saule, ar saviem stariem patīkami sildot ceļotāju muguras. Aizmirsās pilsētas troksnis un lietišķās tikšanās, satiksmes sastrēgumi un biroja ikdienas steiga. Purvu, kas slīga saules staros, rotāja biezi saauguši virši. Pēc pastaigas apmierinātā un laimīgā ģimene pārģērbās, iekāpa mašīnā un turpināja savu aizraujošo ceļojumu. Nākamā pietura – Valmiera!

Jērcēnu lielais akmens

150

r bu r g e t ē p t k n Sa

Strenč i R ī ga

ga 452 km r u b r e t ē p km Sankt oroda 299 g n a Iv – a Narv lga 33 km Valka – Va km 20 Valmiera m Rīga 129 k

koki un baļķi Ceļš uz senlaicīgo Hanzas pilsētu Valmieru veda caur nelielo Strenču pilsētiņu. “Kopš seniem laikiem šī pilsēta tika uzskatīta par vienu no Latvijas mežrūpniecības centriem. No šejienes uz Gaujas grīvu tika pludināti milzīgi plosti, kurus vadīja slavenie Strenču plostnieki. Jau vairāk nekā divus gadsimtus vietējie iedzīvotāji katru gadu organizē plostnieku svētkus, lai saglabātu pilsētas vēstures mantojumu,” lasīja Nadja. – “Es redzu, šajā pilsētā atrodas arī psihoneiroloģiskā slimnīca,” Marks paspēja ar acs kaktiņu ieskatīties Nadjas planšetdatorā. “Es patiešām esmu cilvēks, kas cieš 151

Pi lsēt ā va r apsk at īt sk ulpt ūr u, ka s ve lt īta plos tn ie ki em, un, pr ot am s, pa plos to t pa upi pi er ed zē ju ša . in st ru kt or a va dī bā

no psihiskiem traucējumiem, – sava darba dēļ esmu pārstājis saskatīt dzīves priekus un esmu uzcēlis sev apkārt sienu, tā ka, iespējams, šeit man ir īstā vieta.” – “Nemels niekus!” Nadja nolēma atgriezt Marku atpakaļ realitātē. “Ja pēc kāda mūsu kompānijā skumst trakonams, tad tā esmu es: pārlieku jūtīga, radoša būtne, kura vienmēr ir uz neirozes robežas!” – “Ko jūs sakāt!” iejaucās Aleksandrs. “Vai neesat pamanījuši, ka jūsu dēls nav pie pilna prāta? Man nākas dzīvot ar tādiem cilvēkiem kā jūs jau divpadsmit gadus, un es savā dzīvē neesmu redzējis neko citu, kā tikai šo trakumu!” – “Mjā,” viltīgi smaidot, nomurmināja Marija, “es vienmēr esmu sev jautājusi, vai tiešām es esmu vienīgais saprātīgi domājošais cilvēks šajā ģimenē? Tagad es to zinu pavisam noteikti.” Viņi vēl ilgi par to smējās, braukdami uz Valmieru.

Gaujas plostniek

152

Strenču psihoneiro

loģiskās slimnīcas mu

zejs

s m uz ej s loģi sk ās slim nī ca ro ei on ih ps ču en tr sā ku si es S a, ku ra s vē st ur e et vi a oš ēj iģ tr in aj ai ir un ik āla un ic īb as dā va na ilg te pa kā s ot id ve ej s tik a ču vē st ur ē. 2011. ga dā. Muz tā s nozī m ei S tr en un ei ur st vē s , ga n slim nī ca lē t ga n pa st āvīg ās ek m ap r va bā dī vi. Muz ej ā gi da pa va ar ī pā rb au dī t se s, m ša ie ec pi ne es, be t, ja te m at iskā s iz st ād 153

urga b r e t ē p t San k

Va lm ie r a

R ī ga

Lai pn i lū gt i Vi dz em es si rd ī ‒ pi evilc īg aj ā Va lm ie rā! Pi lsēt as ie pa zīša nu ir vē rt s sā kt no Va lm ie ra s m uz ej a, pē c ta m jā pa st ai gā ja s pa se na tn īg ā Livon ij as or de ņa ci et ok šņ a dr upām un ob lig āt i jā pa m ek lē Ve cā ap ti ek a.

km urga 486 km b r e t ē p t k 9 San goroda 31 n a Iv – a v Nar lga 50 km Valka – Va m Cēsis 32 k m k Sigulda 63 m Rīga 108 k

Viduszemes centrā “Tagad mēs atrodamies Vidzemes centrā. Vidzeme ir Ziemeļlatvijas vēsturiskais nosaukums, kas tulkojamā nozīmē “Viduszeme”,” izlasīja Nadja planšetdatorā, kad ģimene ieradās Valmierā. “Pilsētā var apskatīt 13. gadsimta pilsdrupas, Svētā Sīmaņa luterāņu baznīcu, viduslaiku bruģi un senlaicīgu aptieku. Netālu no Valmieras – Valmiermuižas ciemā – atrodas viena no slavenākajām Latvijas alusdarītavām. Tur tiek rīkota lieliska alus degustācija un ekskursijas pa alusdarītavu. Stāvie Gaujas krasti ir ideāli piemēroti pastaigām, bet tie, kas vēlas, var pavizināties ar upes tramvaju.” 154

at īt ēt ā ir vē rt s apsk Va lm ie ra s ve cpils ej u, S vē tā ts), Va lm ie ra s m uz im ds ga . (13 as ie liņ as, Va lm ie ra s pi lsdr up (1238), vi du slai ku u īc zn ba ņu rā te ūr as S īm aņ a lu rt de co” ar hi te kt "a ko tā ilg sp un 6) (193 0). ve co ap ti ek u (175 m at ni ek u na m iņ u st ila pa ra ug u A

Up es tr am va js vi zi na tū ri st us pa G au ja s upi.

Sīmaņa baznīca Valmierā (1238)

amvajs Gaujas tr

155

BMX trase

s M ār is Š tr om be rg du ar BM X ve lo si pē spēj izpi ld īt . ne tic am us tr ik us s M ār is ir pi rm ai s on olim pi sk ai s če m pi BM X br au ci en os. Ju m s va rbūt t iz do si es viņu sa tik sā izklai de s ko m plek "A vo ti ”.

“Izklaides kompleksā “Avoti”, kas atrodas pilsētas nomalē, var uzspēlēt tenisu vai golfu, pavizināties ar BMX velosipēdiem, pamaldīties dabas labirintā un palēkāt uz batutiem, bet patiesiem ekstremāļiem ir iespēja katapultēties,” piebilda Marks. Marijai izbrīnā iepletās acis: “Katapultēties? Ko tas nozīmē?” – “Katapulta ir ierīce, kurā var iekāpt, un tā uznesīs tevi gaisā.” – “Kā raķete?” – “Kā sena raķete. Varbūt mazliet pastaigāsimies?” piedāvāja Nadja. – “Protams, ejam, ja jau esam atbraukuši,” atbildēja Aleksandrs. Īsās pastaigas laikā gar bruģētajām ieliņām pilsētas centrā ceļotāji paspēja apskatīt baznīcu, kuru iepriekš pieminēja Nadja, pilsdrupas, veco aptieku, Vecpuišu parku (lai uzzinātu, ar ko saistīts parka nosaukums, brauciet uz Valmieru) un pāris pilskalnus. Ģimene izjuta unikālās pilsētas dzīvi, kurā saplūda vēsture un mūsdienas. 156

Lai maliet atpūtinātu kājas, viņi brauca pa Gauju ar upes tramvaju un vēroja bebrus, kas šo upi bija izvēlējušies savu māju un aizsprostu būvēšanai. Ceļojuma laikā mūsu stāsta varoņi paspēja iepazīties ar kādu vācu ģimeni, kas caur Igauniju devās uz Sanktpēterburgu, un sniedza viņiem pāris noderīgus tūrisma padomus.

Kas, kā m ēdz teikt Valmierm uižas alusd ar ir laba alu s pamatā ītavā, ? A) Labi gra udi B) Laba m uiža C) Augsta meistarība

re st or ān s Va lm ie rā at ro da s rā ti ek pa sn ie gt s "Rāt es vā rt i”, ku de se rt s ‒ popu lā ra is la tvie šu ze m en ēm, m ed u ru dzu m ai ze ar un sa ld ēj um u. M ēli va r no rī t!

157

Krogs un picērija “Lie

pziedi un rozmarīn

lettonia mi amore Pi ca s sk olā "Lie pz ie di un rozm ar īn s” jū s va ra t pu sd ie nā s no ba ud īt ga ršīg u pi cu, ka s pa ga ta vo ta jū su pa šu ro kā m . Sk olas sa im ni ek s ir it āļu vi rt uves r ci en īt āj s, ta ču tu va r no ga ršot ar ī la tvie šu ēd ie nu s.

“Paklausieties,” teica Nadja, “netālu no Valmieras atrodas picas skola, kur var iemācīties gatavot īstu picu un turpat uz vietas to apēst. Izklausās vilinoši?” – “Es neatteiktos no picas,” paziņoja Marija, raustot sevi aiz bizītēm. – “Itāliešu delikatese būtu tieši laikā, es tikai par!” atbildēja Marks. Aleksandrs piebiedrojās pārējo viedoklim. Pēc pastaigas pa purvu un Valmieru visi bija pamatīgi izbadējušies. Nedaudz pabraucis dienvidu virzienā, melnais džips apstājās pie viensētas. Viņus sagaidīt iznāca vīrietis, kurš stādījās priekšā kā Uldis Žentiņš. “Mūsu ģimenei pieder slavenais Valmieras picas restorāns “Liepziedi un rozmarīns”,” viņš ar entuziasmu sāka savu stāstu, “mēs visi esam līdz ausīm iemīlējušies Itālijā un tāpēc popularizējam kārdinošākā Itālijas kultūras gabaliņa – picas pagatavošanu Latvijā.” 158

s”

Aleksandrs pamanīja, ka Uldis pat runā it kā ar itāļu akcentu. Lai gan picas pagatavošanai parasti jāreģistrējas jau iepriekš, bet minimālajam dalībnieku skaitam jābūt vismaz desmit, viņš bija gatavs novadīt atsevišķu nodarbību, tādējādi izrādot ģimenei īpašu labvēlību. “Mazas grupas apmācība vienmēr norit raitāk,” atzinās Uldis. “Mīklu ir viegli sabojāt, tāpēc iesācējiem mēs iedosim jau sagatavotu maisījumu.” Uldis katram iedeva dūres lieluma mīklas gabalu, kuru vajadzēja izmīcīt un izrullēt noteiktā formā. Uldis ātri mīcīja un rullēja mīklu, kamēr sanāca apaļa un plāna picas pamatne. Ģimene sekoja viņa piemēram, bet Marija tā vietā, lai rullētu mīklu, svieda to gaisā un ļāva tai krist uz galda, kamēr mīkla kļuva plakana no atsitieniem pret galdu. “Paskatieties!” iesaucās Marija. “Man sanāca!” – “Šī meitene var kļūt par picas pagatavošanas ģēniju,” Uldis viņu palielīja, un Marija mazliet nosarka. Vēlāk mīklai tika pievienota šķipsniņa garšvielu, mīkla tika vienmērīgi apziesta ar svaigu tomātu pastu, pārklāta ar dārzeņiem, salami, bekonu un sieru (Marks nespēja pārvarēt kārdinājumu un sakrāva uz picas siera kaudzi Munameģa kalna augstumā). Pēc tam picas tika ieliktas cepšanai akmens krāsnī.

159

Drīzumā no picas aromāta visiem mutē saskrēja siekalas. Picas tika izņemtas no krāsns, liktas galdā un sagrieztas gabaliņos. Cik tās bija garšīgas! Īpaši sajūsmināts bija Marks, kura pica ar biezo siera kārtu bija garšīgākā viņa mūžā. Uldis arī nogaršoja picu un uzsvēra: "Ja to ēd zem klajas debess, tā ir vēl garšīgāka, vai ne?" Piepildījusi pilnus vēderus ar itāliešu kulinārijas brīnumu, ģimene turpināja ceļojumu. "Pusotras stundas braucienā no šejienes atrodas Cēsis – pilsēta, kas savā vēsturē piedzīvojusi daudzas kaujas. Tur ir viduslaiku cietoksnis – nevis drupas, bet īsta, labi saglabājusies pils. Es ļoti gribētu uz turieni aiziet,” ierosināja Nadja.

e c ā kā Kura ir v icērija? Latvijas p ija” A) “Stefān B) “Lulū” iso” C) “Parad

160

Krēslu kolekcija Lejasbre

gžu sētā

Rokdarbu māk

sla Lejasbregž

to kr ēs lu žo s jū s ga id a pī eg br as ej L a st ga sk i. Va id avas pa un Im an ts Va in ov sa ri � ir i ek ni īpaš kr ēs lu ko le kc ij a, ku ra s šu s st ās tu s pa r jo au zr ai t tī ās st pa āk slu. Viņi ju m s va rē s kr ēs lu pīša na s m un m ie ek ni im sa pi ed al īti es ie pr ie kšēj ie m ra m ik as iz st ād i, ke t lē ek m ap t si si en a. Tu r jū s va rē na kt i uz svai ga st ai rl pā rā sa va be t da rbnī cu da rbā, 161

Zvār tes iezis

Ērgļu klintis

rt s g a lven ok ā ju tā lē ek m p a ji em Ē r g ļu k li n ti s u u n sk a is ta īb en r va vu a s s tu m ā pie sa is ta a r n o li elā a u g s a r ve a p s m. sk a ti em, k a a tu la u k u m ie k s m ie ot et iz vi

162

Zilaiskalns

m et ri ka is ka ln s (127 tā gs au ir s ln s ka Z ila is em ē. Ka ln ā at ra dā dz Vi u um et ri eļ em a) zi . vi rs jū ra s līm eņ as vi et ām Lat vi jā an ēš ur up m jā ka ti em . vi en a no se nā ģe nd ām un no st ās le m zā ud da ar ka pi, Ta s ir ap vī ts at ro da s vi du slai ku jā ri to ri te ā aj m ja as. Ša jā sa ud zē er ģē tiskā s plūsm en as īg ēc sp ir be t ka ln a vi rsot nē

163

Sietiņiezis

st i va r da ba s ta ku, tū ri ža ie iņ et Si pa ot gs tu un Cē su apkā rt nē, ej ko ‒ 15 m et ru au lā lie a on ģi re as avu apsk at īt Bal tij en s at se gu m u. S m ak ilš sm ā lt ba ‒ oj um s 40 0 m et ru ga ru zī ga klin ts”) ve id līd m ta ie „s ā: um in tī. Bla ku s no sa uk um u (tu lk oj ļ, ka s at ro da s kl dē ļu ne tu šu s bi ie gu va da ud zo no ku ri em pa ve ra i, um uk la u at sk ir āk i dē vē tā da ba s ta ka i ir va in tī apsk at ām a tā Kl . as et vi a ik kn pi u ci ln i. lie lisks sk at s, un et ru au gs tu sm ilš m 15 ar s za id Ve ln ala, ka s be s, ku ru dē vē pa r um oj id ve s en m ak sm ilš ku ri Tu r at ro da s ar ī vi si apm ek lē tā ji, ši īju en ci ie ir u vi et vi et a, no Ve ln a pa pē di. Šo ta ka s au gs tā kā ir ra lā pu po i aš us. tu r ir pa bi ju ši. ฀p G au ja s up es sk at s ko is ec ni ez gl to gr af ēt un ku ri en es va r no fo pu tn u dz ie dā ša nu s ie et si au kl , as og ka no e! A tpūt ie ti es, ēd ie t ld ošās la ivas un vē roji et ga rā m pe Baltā smilšu klints

164

bu r g r e t ē p t k San

Dik ļi

R ī ga

km burga 508 km r e t ē p t k n Sa 339 angoroda Iv – a v r a N lga 73 km a V – a lk a V 24 km Valmiera m Rīga 117 k

dikļu romantika “Mēs taču braucam nepareizā virzienā,” paziņoja Nadja, skatoties planšetdatorā. “Viss normāli,” pārliecināti atbildēja Marks, un viņa sejā parādījās tikko manāms smaids. “Nē! GPS rāda, ka...,” Nadja uz mirkli apklusa, bet vēlāk pajautāja: “Tev ir plāns?” – “Varbūt jā, varbūt arī nē.” Marks ieturēja pauzi un paziņoja: “Šodien mēs nakšņosim Dikļu pilī.” Vairāk neko nesakot, viņš devās tālāk, neatbildējis uz ceļabiedru uzdotajiem jautājumiem. Kad viņi nokļuva paredzētajā vietā, jau bija iestājies vakars, pūta viegls, silts vējiņš un šalca lapas. 165

ca Dik ļu pi ls vi esnī ir lie liska vi et a at pū ta i, svin ību rī ko ša na i un se m in ār ie m . lta Muiža s pi ls uz ce ja un ā ba ro ka st ilā jā 1896. ga dā un ta ir pa šā iz sk at ā z sa glabāj usie s līd m ūsdi en ām .

SPA salons

Dikļu muižas pils

166

Marks slepus pasūtīja romantisku komplektu sev un Nadjai. Atslābinoša masāža, vanna ar dažādām smaržvielām, vakariņas ar šampanieti un apbrīnojami ērtais muižas pils viesnīcas numurs izraisīja Nadjā pilnīgu sajūsmu. Bērni spēlēja paslēpes muižas parkā, vizinājās greznos ratos, lasīja grāmatas (Aleksandrs – komiksus, bet Marija – pasakas) un gaiteņos medīja spokus. Kad bērni nogura, viņus gaidīja gultas, kas bija prinča un princeses cienīgas. Viņi iemiga. “Tu esi tik brīnišķīgs,” Nadja pateicās Markam, pamodusies no rīta. Marks smaidīja. Viņš priecājās, ka viņa ģimenei patika Dikļos. Ģimene pabrokastoja un devās ceļā, lai vakarpusē nonāktu Rīgā.

167

t e r bu ē p t k n a S

R ī ga

C ē sis

rga

km urga 494 km b r e t ē p t k 6 San goroda 35 n a Iv – a v r Na a 101 km lg a V – a lk Va 32 km Valmiera m k Sigulda 36 Rīga 88 km

dumpis cēsīs Kad ģimene ieradās Cēsu pilī, viņi ieraudzīja daudz tūristu un gidus no Krievijas, Ķīnas, Somijas, Vācijas un citām valstīm. Izrādījās, ka pilī var nokļūt tikai ar ekskursiju, tāpēc ģimene pievienojās krievu grupai un klausījās gidu. “Pils tika uzcelta senatnīga cietokšņa vietā Ziemeļu krusta karu laikmeta sākumā, lai Teitoņu ordeņa bruņinieki Rīgā varētu sev pakļaut pēdējās latgaļu pagānu un igauņu ciltis, kas mita ziemeļos. Spēcīgās pretestības dēļ tam bija nepieciešamas gandrīz divas desmitgades,” stāstīja gids ar garu bārdu un brillēm raga ietvarā. “Cēsis vēstures gaitā bieži pārvērtās karalaukā, tāpēc pils vairākas reizes tika pārbūvēta. 168

Cēsu viduslaiku pil

Neaiz mirsti et apmek lēt dienvi du torni, kas no ārpus es ir visvair āk izrotā tais pils tornis. Nokāpuši pagra bā, jūs varēsi t apmek lēt viduslaiku cietokšņa cietum u. Piemēram, Livonijas kara laikā vācieši atkāpjoties izpostīja lielu pils daļu, jo baidījās, ka cietoksnis nonāks Ivana Bargā karaspēka rokās.” – “Nāciet šurp,” čukstēja Marks. Viņš stāvēja aiz grupas un nevēlējās turpināt ekskursiju: “Es nevaru paspēt auļot līdzi šai grupai, labāk paši izpētīsim pili. Par vēsturi var palasīt arī internetā, bet šeit vissvarīgākā tomēr ir iztēle.” Viņi iztēlojās zviedru karotājus, kas klaigāja aiz grāvja, vicināja zobenus un šāva ar lokiem – sākās kauja. “Kapteini Aleksandr, kāds ir plāns?” Marks jautāja dēlam. 169

Mū sdi enā s Cēsu vid uslaik u pils ir pilsētas vēs tur es liec inie ce. Tā pie sai sta apm ekl ētāj us ar vid uslaik u arh itek tūr u un rom ant isk ajie m vaibstie m. In for māc ijas cen trā jāpaņe m luk tur i, un pils apskat e var sāk ties.

No rietu mu torņ a pave ras nepā rspē jams skat s uz pili un park u, kā arī uz pilsē tu un apka imi.

Cēsu viduslaiku pil

“Tā, paskatīsimies. Pretinieks mums uzbrūk no trim pusēm, tāpēc mums ir divi varianti: gļēvi bēgt un pamest viņiem svarīgo pili vai cīnīties līdz brīdim, kad ieradīsies papildspēki,” sprieda Aleksandrs. – “Hermess jau ir devies ceļā, tagad tas ir tikai laika jautājums. Brāļi, pie ieročiem, kaujā! Parādīsim tiem zviedriem, ko varam, un liksim viņiem bēgt!” Kamēr divi karotāji pastiprināti pretojās iekarotājiem, meitenes pētīja interjeru. “Kāpēc jums visu laiku jācīnās?” satraukti jautāja Marija. “Kāpēc gan jūs nevarētu sadraudzēties ar zviedriem? Jūs pat neesat ar viņiem sasveicinājušies, bet jau karojat!” – “Kā jūs domājat, kapteini Aleksandr, vai princeses vārdos ir patiesības grauds?” – “Kara likumi ir iedragāti, pirmoreiz savā dzīvē es jūtu... šaubas. Pārtraukt uguni!” 170

Svinības C

ēsu pils pa

Zviedri apgriezās un pazuda aiz horizonta, bet vīrieši attapās un nolika ieročus. “Mēs agrāk pat nedomājām par miera noslēgšanu,” teica Marks, “bet paskaties – tas nostrādāja!” – “Piedodiet, zviedri!” iesaucās Aleksandrs. “Kas te par troksni?” dusmīgi jautāja paveca, pēkšņi parādījusies sieviete. “Gļēvulīga bēgšana?” piedāvāja Nadja. Viņi ātri pameta pili un devās uz mašīnu. “Tā tik tiešām bija patīkama ekskursija,” sacīja Aleksandrs, kad tēvs iedarbināja motoru. Marija vēl joprojām smējās un bija laimīga, ka, būdama princeses lomā, spējusi apturēt bruņinieku kauju.

171

galmā

Cik reizes Cē par kriev su pils kļuva u un zvie d ru karaspēk a sa du r sm es vietu? A) 0 B) 2 C) 5

Bērnu zinātnes cen

trs “Z(in)oo”

es ar tā ji va rē s ie pa zī ti lē ek m ap o” )o (in "Z te hn oloģ ij as i, pē tī t da žā da s īti es in te ra kt īvo iz st ād um us: lē kā t, m āc lik s ba da t dī au un pā rb in āt m as spēk u izku st do ar u, ik āt em m at zi be ni, ud zī t sk aņ u un t. pr ie kšm et us, ie ra īb as pr in ci pu s ut rb da u kt je ob du izpr as t da žā

172

dzīVnieku pasaules dažādība Pamatojoties uz planšetdatora labo reputāciju un paklausot Marijas lūgumam, par nākamo pieturvietu tika izvēlēts Rakšu zoodārzs, kur saskaņā ar interneta ceļvedi var apskatīt eksotiskus dzīvniekus: alpakas, lamas, gvanakas un kamieļus. “Alpakas un gvanakas ir lamu radinieces, tās visas ir kamieļu dzimtas pārstāves,” Nadja planšetdatorā bija sameklējusi nepieciešamo informāciju. Zoodārzs atrodas netālu no Cēsu pils. Viņi piegāja pie žoga un satikās ar zoodārza darbinieku. “Tā ir Fatima un Sahibs,” – viņš parādīja divus kamieļus, kuri atnāca palūkoties uz ciemiņiem, “viņi ir ļoti labi audzināti, jūs varat viņus paglaudīt.” Nadja pacēla Mariju Fatimas purniņa augstumā. “Siekalaina, bet jauka,” komentēja meitene.

173

Kamieļi Rakšu zoodār

zā

Alpakas jē

riņi Rakšu

zoodār zā

Kā tiek s lamas izmantota odārzā? Rakšu zo dz A) Kā sarg

īvnieki

grozu B) Piknika n nēsāša ai i a dzīvniek C) Kā past

“Bet tur ir alpakas un lamas,” turpināja zoodārza darbinieks, “gvanakas mēs turam atsevišķā aplokā, jo tās ir agresīvas un var sakauties ar saviem mierīgākajiem radiniekiem. Citādi tās ir labi dzīvnieki, turklāt ļoti ātri – var noskriet apmēram 60 kilometrus stundā. Tām jābūt ātrām, jo dabīgajā vidē tām nav kur paslēpties no plēsoņām, tāpēc jāpaļaujas tikai uz ātrumu.” Viena gvanaka pacēlās pakaļkājās. “Tas ir Rodrigo, viņam patīk izrādīties tūristu priekšā,” paskaidroja zoodārza darbinieks, “bet tur jūs varat redzēt lamu baru, viņas ir ļoti sabiedriskas.” – “Piedodiet, ka jautāju, vai jums ir mājdzīvnieki?” – “Nē, kādēļ jautājat?” – “Jūsu meitai,” viņš norādīja uz Mariju, kura sarunājās ar lamu un glaudīja to, “ir ļoti spēcīga saikne ar dzīvniekiem. Viņai to pietrūkst.” – “Jūs esat ekstrasenss?” vaicāja Marks smīnot. – “Psihologs pēc profesijas,” atbildēja zoodārza darbinieks. 174

r bu r g e t ē p t k n Sa

L īg a tn e

R ī ga

ga 513 km r u b r e t ē p km Sankt oroda 388 g n a Iv – a Narv lga 122 km Valka – Va km 61 Valmiera m Cēsis 29 k Rīga 71 km

Visi bunkurā! “Man sāp kājas,” žēlojās Marija, kad mamma piedāvāja kārtējo pārgājienu, šoreiz pa dabas taku Līgatnē. Takas galā ir klints, no kuras paveras viens no skaistākajiem skatiem Latvijā. “Labi, mēs uz turieni neiesim. Tad varam braukt pa taisno uz Siguldu, tur gandrīz nevajag staigāt kājām, lai baudītu dabu,” Nadja domāja par kilometru garo pacēlāju virs Gaujas upes ielejas. “Tuvumā atrodas Turaidas pils un piedzīvojumu parks, bet jums jau laikam pietiek piļu un citu piedzīvojumu?” viņa jautājoši paskatījās uz ģimeni, lai gan jau zināja atbildi. 175

Līgatnes p

apīr fabrik

L īg at nē at ro da s ne tik ai da ba s ta ka, be t ar ī pa pī rfabri ka un nt u ci em s ar in te re sa ar hi te kt ūr u.

“Skatieties, tas ir Vienkoču parks. Tur ir daudz koka skulptūru un māju no smilšu maisiem,” Nadja norādīja parka virzienā, kad viņi sasniedza Augšlīgatni. Līdz Siguldai bija palikuši apmēram desmit kilometri, kad Marks strauji pagrieza auto pa labi un iespieda gāzes pedāli grīdā. “Tu esi sajucis prātā!” iesaucās Nadja. – “Nemaz,” atbildēja Marks un devās tālāk. “Sākās karš, tie velna jeņķi nometa bumbas! Ļeņingrada drupās, Sevastopole noslaucīta no zemes virsas, eksperimentu žurkas no Vozrožģeņijes salas ir atbrīvotas no ieslodzījuma. Sākās jauna mēra epidēmija, un mums kā uzticamiem tautas kalpiem jāglābj valsts. Visi patvērumā!” – “Ko tu mels?” – “Ha-ha-ha, blakus Līgatnei ir vecs bunkurs, kas saglabājies no padomju laika.

176

at Tradicionālās Līg

nes papīr fabrik

as strādnieku m

ājas

Līgatnes padomju

slepenais bunkurs

no iekšpuses

Aptuveni divu tūkstošu kvadrātmetru platībā, šeit briesmu gadījumā būtu jāslēpjas Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vadoņiem.” – “Pagaidi, pagaidi...” Aleksandrs nopūtās un tad aizsmakušā balsī ar sajūsmu turpināja: “Lieliski!” – “Turklāt, lai nomaskētu bunkuru, virs tā atrodas sanatorija, kurā atpūtās tie paši svarīgākie valsts ierēdņi,” sacīja Nadja, lūkojoties planšetdatorā. Kad ģimene ieradās sanatorijā, sākās ekskursija pa bunkuru. Viņi nopirka biļetes, un grupa kāpa lejā. Vajadzīgajā stāvā varēja nokļūt, nokāpjot pa kāpnēm deviņus metrus zem zemes. 177

Līgatnes al

Līgatn es alas ir ļoti intere santa vieta: simtie m alu, kas ir 18. gadsim ta cilvēka roku veidoju ms. Tās tika izman totas kā mantu un pārtik as glabāt uves, jo labi uzturē ja nepiec iešamo gaisa tempe ratūru. 178

Tad viņi gāja pa koridoru, ieskatoties dažādās telpās un pētot padomju laika karogus, aišas, kartes, plānus un projektus, vadoņu portretus un krūšutēlus; tolaik modernos, bet tagad jau senatnīgos datorus. Ekskursijas beigās viņus ēdamistabā gaidīja padomju laika cilvēka ierastās pusdienas: borščs, sviestmaizes ar šprotēm un sālīti gurķi. Šeit varēja iegādāties gāzmaskas. “Paldies, tēt,” priecīgi iesaucās Aleksandrs, uzvelkot nopirkto gāzmasku. Viņi devās prom no bunkura un sanatorijas ar domām par kara šausmām, cīnītāju drosmi un bezbailību, un turpināja savu ceļu uz Siguldas pilsētu.

179

bu r g r e t ē p t k San

Sig u ld a

R ī ga

ga 520 km r u b r e t ē p km Sankt roda 382 o g n a Iv – Narva lga 116 km Valka – Va km 63 Valmiera m Cēsis 36 k Rīga 53 km

gaisā Virmo mīlestība Izstāvējuši nelielu rindu pie trošu ceļa, viņi iekāpa vagoniņā, un tas sāka lēni kustēties pāri upei. Skats no augstuma uz spožās saules apspīdētajiem ziedošajiem augiem un upi bija burvīgs. Viņiem gribējās ielēkt ūdenī vai zaļajā lapotnē. Tālumā varēja redzēt gan gleznaino Turaidas pili, gan bobsleja trasi, gan Krimuldas muižu. Nokļuvuši Krimuldā, viņi izkāpa no vagoniņa un paskatījās atpakaļ uz Siguldas pusi.

180

Gaisa trošu ce

ļš pār Gauju

“Uzmanīgi, nokritīsi!” Marks brīdināja Nadju un, pieturot ar roku, mazliet pastūma viņu uz malu. “Nevajag, tas ir muļķīgi!” nobijās Nadja. Pēc brīža Aleksandrs izdarīja to pašu ar Mariju, un tad Nadja sadusmojās: “Paskaties, kādas muļķības tu māci bērniem! Domā, pirms kaut ko tādu dari!” – “Nomierinies, nevajag pārāk asi reaģēt, tas taču bija tikai joks.” – “Es asi reaģēju? Bet tu vispār nereaģē, muļķi!” Marks izbrīnīti uz viņu paskatījās un teatrāli atvainojās. Nadja sadusmojās vēl vairāk un apklusa. 181

Asu izjū tu ci en īt āj i va r no lē kt ar gu m ij u ti eši no va go niņa.

Gumijlēkšana

tik ai da ža s mi nū tes, La i ga n bra uci ens aizņem , ka s obj ekt u ‒ Ga uja s up es ieleja ntu sa ere int z ud da ir ā ceļ Ga uju, ē, Tu rai da s pils, tilt s pā r izveid oju sie s led āja iet ekm ma niņ u un bobsle ja tra se. Kr im uld as mu iža s ēka, ka

182

Gaujas upes senleja

Bobs leja un kam aniņ u trasē Sigu ldā tren ējas Latvijas naci onālā olim pisk ā izlas e. naci onālās Tur ik gadu tiek rīko tas star ptau tiskā s un m, sace nsīb as. Kopē jais tras es garu ms ir 1420 ms ‒ 125 km/h. tajā ir 16 pagr iezie ni, bet mak simā lais ātru Vasa rā apm eklē tāji var pavi zinā ties dībā. ar mīks to bobu pier edzē jušu spor tistu pava

Siguldas b

183

obsleja un

kamaniņ

u trase

Siguldas suvenīri

– spieķīši

Viņi trošu vagoniņā klusējot atgriezās Siguldā, bet vēlāk devās tālāk. “Tev taču patīk putni, vai ne?” jautāja Marks Nadjai mašīnā. “Šeit, netālu, ir iespēja justies kā putnam.” – “Ko tu ar to domā?” Nadja vēl joprojām bija apvainojusies. – “Vēja tunelis “Aerodium”. Atceries Olimpisko spēļu atklāšanu Turīnā un gaisa akrobātus? Viņi bija no Latvijas. Pamēģināsim?” – “Es nezinu, vai man pietiks drosmes.” – “Nomierinies, šie treneri, šķiet, ir labākie pasaulē. Runā, ka pēc divdesmit minūšu garas sagatavošanās katrs var tikt galā, turklāt tas uzlabo fizisko formu, kas man nekaitētu.” – “Nu labi. Bet tu mani uzmundrināsi.” Viņi brauca, kamēr ieraudzīja zīmi “Uzmanību, lidojoši cilvēki”. 184

“Sveicināti, mani sauc Renārs. Es esmu jūsu lidošanas instruktors,” stādījās priekšā vietējais komandieris. Viņš izsniedza ekipējumu lidošanai, ķiveri, aizsargbrilles, veica ar viņiem sagatavošanās vingrinājumus galvai, pleciem un gurniem, iepazīstināja ar instrukciju un pabrīdināja, ka bailes var būt nelaimes gadījuma cēlonis. “Svarīgākais ir izturēties pret to mierīgi. Ir pilnīgi dabiski, ka sākumā jūs jūtaties nepārliecināti, jo agrāk neesat lidojuši. Es lidošu kopā ar jums,” Renārs mierināja iesācējus.

pn i ‒ rs tā ko ci lvēc es sa Vē la ti es īs te no t ka ie m? ād ie m pa līg līd ze kļ bk je z be s tn pu lid ot kā ! ek lē ji et "A er od iu m” Ta d ob lig āt i apm ie s ga isā ur ule ļa uj lid in āt ca kā is am in od v er A ša jā ga dīju m ā na ai tik , nā ie it kr ā kā br īvaj jā le c ar izplet ni.

“Aerodium”

185

ātrumu A r k ā du tunelī pūš vējš m”? “Aerodiu /h A) 50 km /h B) 100 km /h C) 200 km

Bērni pavirzījās nostāk un vēroja, kā tēvs pirmais iegāja caurulē – viņa sejas āda viļņojās kā buldogam, viņš no uzbudinājuma skaļi smējās. “Neticamas sajūtas,” Marks teica Nadjai, iznākot no caurules, “nekā briesmīga, vienīgi izklaide, tici man.” Nadja noticēja un devās iekšā, bet joprojām baidījās. Pacēlusies gaisā, viņa iekliedzās, taču drīzumā viņas sejā parādījās plats smaids, kuru vējš padarīja vēl platāku. Nadjas seja staroja, un viņa bija sajūsmā par to, ka uzdrošinājās piebiedroties Markam šajā piedzīvojumā. “Mark,” jautāja Nadja, kad viņi bija novilkuši kombinezonus, “kāpēc tu vienmēr grauj manu autoritāti bērnu priekšā? Kāpēc tu pret mani tā izturies?” Marks bija izbrīnīts: “Dārgā, tas taču bija muļķīgs joks, netaisi no tā drāmu.” – “Tu uzskati, ka es uz visu pārāk asi reaģēju?” nošņācās Nadja. – “Nē, ne uz visu, bet es esmu pamanījis, ka tu bieži vien viegli zaudē pacietību.” – “Es gribu, lai bērni un tu mani cienītu! Es neesmu kaut kāda meiča, kuru var izmantot kā aksesuāru.” – “Es to zinu, dārgā, taču tu atkal rīko scēnu.” Nadja aizgāja. “Tas bija tik jauki. Es arī gribētu pamēģināt, taču es vēl esmu pārāk maza. Varbūt vēlāk, kad būšu liela,” Marija teica vecākiem, kad viņi bija atgriezušies no “Aerodium”. “Forši!” teica Aleksandrs, kuram galvā bija uzvilkta ķivere.

186

Piedzīvojumu parks “Tar zān

s”

Bal tij as zā ns” ir lie lā ka is ar "T s rk pa u m ju Pa rk ā ir 80 Si gu ld as pi ed zī vo m klaj as de be ss. ze s rk pa u m mā ju 20 m et ru au gs tu re ģi on a pi ed zī vo z līd s ko ko s da ka s at ro ie m, ka s da žā du šķ ēr šļu, tr as e pi ea ug ušaj s, rk pa u m ju vo , zī u pi ed , kr ēs lu pa cē lā js lta pu ta vi rs ze m es, bē rn ka , m ie iņ am er ik āņ u ka ln i, ve lo ka rt i un iz ve id ot a līd zī gi bē rn u kvad ra ci kl ti, tu ba , em ji m as pē si en a klin šu kā Bēr ni em ir pi ee ja . ku lo ar ai an s ša uš sk ola un ve lo m obiļi, la uk um pa rk a ta ka, au to ta rā Pi un a ān rz s: Ta in u. da ud za s izklai de Ta rzān u va i Dže ba llī te s kopā ar 187

Turaidas pils

pē c ce lta 1214. ga dā uz a tik ls pi as Tu ra id r vi en u vē le s un kļuva pa pa ta er lb A a ap bī sk apa re zi de nc ēm . no Rī ga s ar hi bī sk “Nāc šurp,” Marks saķēra Nadju aiz rokas un aizveda malā, “es vairāk nekad negribu dzirdēt, ka es tevi necienu. Es esmu kopā ar tevi trīspadsmit gadus, un visu šo laiku es tevi visā atbalstu: maksāju par taviem kursiem, vērtēju tavas skices, uzlaikoju tavus paraugus, pildot tava modeļa lomu, vāru tev zupas, kad tu slimo, sēžu kopā ar bērniem, labi satieku ar taviem vecākiem, kaut gan ne viņi mani, ne es viņus lāgā neciešu, sagādāju tev romantiskus pārsteigumus. Visas šīs, savā ziņā muļķības, kuras es pieļauju visu šo gadu garumā, liecina par to, ka es tevi mīlu un uzskatu par kā līdzvērtīgu sev, un, ja tu to neredzi, varbūt tev ir vērts pārbaudīt redzi!” 188

a, d as G ūt m aņ a al ro at as d ul ig S uz sk at īt a Z ie m eļos no va ls tī s. Tā ti ek s ja ti al B a al es vi et ām . ka s ir d zi ļā kā Lat vi ja s apsk at m jā ka cā ve no vā rd i, pa r vi en u m ti ka ie ci rs ti ie ik la em ni se kopš ģe rb oņ i. Uz tā s si en ām ni ek u ģi m en es ld va t pa un i um apm ek lē ju m u d at

Gūtmaņa ala

bij a jau na me ite ne Ma ija, ku ra Se nos lai kos Tu rai dā dzīvoja bij a ļoti da iļa, tāpēc viņ ai iem īlēj usies dā rzn iek ā. Ma ija ns m viņ a pa stā vīg i att eic a. Vie bij a da ud z pre cin iek u, ku rie u. um eik eks, nepied eva me ite nei att no atr aid īta jie m, poļu vir sni u kopā. alā, lai pie spi est u būt ar viņ Viņ š ievilin āja Ma iju Gū tm aņa lik ten īgu s me lus: La i izg lāb tos, Ma ija izd om āja u zīd a šalle, ku ras ma ģiskā viņ a pa tei ca, ka viņ ai ir bu rvj ot nevien s zob ens. spē ka dēļ Ma iju nevar ievain , viņ a apsēja šalli sev apk ārt Vir sni eks viņ ai nen otic ēja, un eks iec irt a pā rba ud īt tās spē ku. Vir sni tād ējā di mu din ot vir sni eku ā. dzīve apr āvā s 19 gad u vec um es Roz s da rai Tu un , enu ar zob s baznīc as ka lnā, un tur pa t Viņ as kaps atr oda s Tu rai da ība s stā sts. ir apg labāts arī viņ as mīlest 189

Lie lisks sk ats uz Tu rai du pa ver as, bra uco t ar lai vu pa Ga uju. Tas ir brīnišķīg i, ka d aiz dz iļie m, zaļiem me žie m pēk šņi pa rād ās sar ka ns tor nis ar trī sst ūr vei da vir sot ni, un jūs saprot at, ka esa t non āku ši Sig uld as apk ārt nē.

Nadja klusēja. Viņai bija kauns. Marks turpināja: “Ja tu gribi, lai es mūsu bērnu priekšā izturētos pret tevi kā pret skolotāju, tad viņi izaugs par inertiem cilvēkiem, kuri nav spējīgi patstāvīgi domāt.” Viņš ieraudzīja Nadjas vainīgo skatienu, apskāva viņu un teica: “Mana dārgā, es tevi mīlu no visas sirds. Nevajag kaunēties vai justies vainīgai, jo viss jau ir palicis pagātnē!”

Gaujas upe

190

t e r bu ē p t k n a S

Rīga

rga

ga 572 km r u b r e t ē p km Sankt oroda 426 g n a Iv – a Narv km Tartu 244 a 162 km lg Valka – Va 8 km 10 Valmiera m Cēsis 88 k m k Sigulda 53

ne Vairāk kā VienkārŠs lidojums No Siguldas mūsu stāsta varoņi devās horizonta virzienā – uz Rīgu. Saule jau gandrīz rietēja, debesis iekrāsojās rozīgas, bet melnais džips ripoja uz Latvijas galvaspilsētu. “Lidmašīna izlido deviņos, Lībekā mēs būsim vēlu naktī,” teica Nadja. Marks jau sen bija aizmirsis par konferenci, un tagad viņš to atcerējās kā kaut ko ļoti tālu. “Ak, jā, es domāju, ka man bija kaut kas darāms. It kā kaut kas nelika mierā,” viņš teica. “Skaidrs, tātad lidosim arī uz Vāciju, un es varēšu atrisināt visu viena brauciena laikā.” – “Ko vēl tu esi atrisinājis?” vaicāja Aleksandrs. – “Ģimenes lietas,” atbildēja tēvs, un puisēns smaidot labvēlīgi pamāja ar galvu. – “Kādas ģimenes lietas, par ko jūs runājat?” – nevarēja saprast Marija. 191

Lat vi ja s E tn og rāiska is br īvda ba s m uz ej s ir vi en s no ve cā ka ji em un . lie lā ka ji em Ei ropā Muz ej ā ir 11 8 se na s ēk as s no vi si em Lat vi ja vē st ur iska ji em em es, re ģi on ie m ‒ Ku rz le s Vi dz em es, Z em ga un Lat ga le s. 17. gs. be ig ās ‒ s 20. gs. 3 0. ga do ce lt ās ēk as ir to ta s at ja un ot as, pā rvie un apgā dā ta s ar sa dzīves pr ie kšm et ie m .

ogrāi tvijas Etn

skais brī

“Par to, ka ģimenei vienmēr jābūt pirmajā vietā. Bez ģimenes ir vientuļi un skumji,” tēvs paskaidroja meitai. “Ā, es to zinu. Es vienmēr to atcerēšos vai vismaz mēģināšu,” teica Marija un paraustīja sevi aiz bizītēm. Viens pēc otra mainījās ciemu un ciematu nosaukumi. Melnais džips tuvojās Rīgai. “Šeit ir Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kur var iepazīties ar lauku dzīvi,” ‒ teica Nadja, atkal skatoties planšetdatorā. “Tajā ir 118 ēkas, vecākās datētas ar 17. gadsimta beigām.” Pēc kāda laika parādījās Rīgas televīzijas tornis. “Rīga!” priecīgi iesaucās Marks.

vdabas m

uzejs

192

Rāmkalni

A tpūt as pa rk ā at ra dī s "Rām ka ln i” ka tr s ie spēj u ak tī vi un ve se līg i at pū st ie s. ai ci nā ti Va sa rā jū s ti ek at u ta ku, ne tik ai uz kā pņ be t ar ī iz m ēģ in āt tā da s izklai de s ”, kā "Tra ka is ro to rs ” un "Jau tr ās gu m ij as , "Lid oj ošai s kr ēs ls” to sk olu. be t bē rn ie m – au is Pi ln vē rt īg ai at pū ta "Rām ka ln os” ti ek un izno m āt as la ivas jo ša na s ve lo si pē di, be t nū ja m i ci en īt āj ie m ir pi ee sp ec iā li ce liņ i. ” Z ie m ā "Rām ka ln os nd rīz va r sl ēpot pa ga 20 0 m et ru ga rā m no gā zē m .

193

Rīga tiek uzsk atīta par vienu no skai stāk ajām Eiropas "art deco” stila pilsē tām, bet Vecpilsēt a ir iekļa uta UNE SCO pasa ules man tojum a sara kstā. Rīga ir pilsē ta, kurā sade r tik dažā di rajo ni kā Mie ra iela, Spīķ eru un Kaln ciem a kvar tāls. Tie sava ldzi nās jūs, pirm s būsi t apm eklēj uši muz ejus, gale rijas, veik alus, rest orān us vai pabi juši eksk ursi jā pilsē tas pievārt ē.

Aleksandrs uzreiz pamanīja, ka Rīgas televīzijas tornis ir augstāks par Eifeļa torni Parīzē. Precīzu augstumu viņš neatcerējās, taču puisēna lepnums no tā necik necieta. Marija nevarēja saprast, ko tieši brālis bija domājis, taču tas viņu maz interesēja. Meiteni vairāk piesaistīja Daugavas piekraste un cilvēki, kuri tur pastaigājās vieni un ar suņiem, brauca ar velosipēdiem. Viņi šķērsoja vēl vienu tiltu un ieradās Rīgas lidostā, kur liels metāla putns aprija visu ģimeni, pacēla to gaisā, stundas laikā laimīgi nogādāja Lībekā un pēc dažām dienām izdarīja to pašu, tikai atpakaļvirzienā.

Vecrīga

194

Melngalvju na

s, kā s br uģ ēt ās ie la is ur st vē t si zī ud ai ie ra , Ve cr īg ā jū s ne tik Rī gu, kl īr īg o Rī gu u en di ūs m t zī pa be t ar ī va rē si t ie gu un za ļo Rī gu. "a rt de co” st ila Rī , as re ģi on a ce nt rā . A tr od ot ie s Bal tij ja Aus tr um ei ropā sē ne as aņ sk no Rī ga ir Ri et um u

Nek au tr ēj ie ti es fo to gr af ēt, kā ta s īs ta m ce ļo tā ja m pi en āk as! Ti ci et m um s, tu r ir ko ie m ūžin āt!

195

ceļŠ mājup

Lielstraupes

pils

No Rīgas uz Sanktpēterburgu viņi brauca mazliet citādāk, apmeklējot vietas, kuras iepriekš kaut kādu iemeslu dēļ bija palikušas ārpus redzesloka. Latvijā viņi atkal pieturēja Līgatnē, kur šoreiz ceļoja pa Gaujas upi ar prāmi. Vēlāk viņi devās apskatīt gleznaino Lielstraupes cietoksni, kur atrodas rehabilitācijas centrs, bet pēc tam baudīja jauko gaisotni un lielisko ēdienu krogā “Mazais Ansis”, kur, izrādās, var ne tikai paēst, bet arī pārnakšņot. “Mēs šeit paliksim pa nakti,” pārliecinoši teica Marks, kad viņi ienāca lieliskas viesnīcas teritorijā: apburoša daba un savdabīgas koka mājiņas, terases, kāpnes un mēbeles sarunājās ar viņiem kā seni draugi. 196

“Nesteidzies,” viņi sacīja, “dzīve nekur no tevis neaizbēgs, ja vien tu pats bailēs nedzīsies tai pakaļ. Jūties laimīgs, un tas tev nesīs dvēseles mieru.” Likās, ka šī vieta uzrunā visu ģimeni. Iekārtojums izraisīja patīkamu sajūtu, un visi vienbalsīgi piekrita ģimenes galvas lēmumam. Diena pagāja kā pasakā: bērni ar neizsīkstošu enerģiju spēlējās milzīgajā bērnu laukumā, bet Marks un Nadja pastaigājās gar ezeru. Apskatījusi koka figūras pagalmā, ģimene mazliet pavizinājās ar nomātu laivu. Dienas otrajā pusē Marks ar Aleksandru makšķerēja piestātnē vakariņu tiesu, bet Nadja ar milzīgām igūrām mācīja Marijai spēlēt dambreti. Tuvojoties vakaram, visi devās uz blakus esošo Sietiņieža klinti, no kuras pavērās lielisks skats. Vakarā ģimene draudzīgi sēdēja pie ugunskura, cepa desiņas, stāstīja pasakas un šausmu stāstus. Pēc tam viņi dusēja saldā miegā. Nākamajā rītā mūsu varoņi šķērsoja Igaunijas robežu un devās uz Tartu. Tur norisa Hanzas dienas, kuru noskaņu noteikti gribējās izjust. Ieradušies pilsētā, viņi pārliecinājās, ka Tartu iedzīvotāji godina savu Hanzas mantojumu: šeit bija gadatirgus, darbojās darbnīcas, saskaņā ar Hanzas laikmeta ieražām tika pat rīkotas kāzas. Dzīve pilsētā kūsāja, un katrs garāmgājējs izstaroja prieku un jautrību. No Tartu ceļš ģimeni aizveda uz Kohtla-Nimmes ogļraču parku, kur Aleksandram par prieku jau iepriekš bija pasūtīta ekskursija ar gidu. Uzģērbuši smagās ogļraču jakas, viņi mazā vagoniņā nolaidās pazemē, kur ar cērti un urbi ieguva no zemes dzīlēm 197

slānekli, klausījās interesantus ogļraču stāstus un ēda parastās ogļraču pusdienas. Ekskursijas beigās visi varēja paņemt līdzi iegūto slānekli, lai nākamajā ziemā mājās būtu silti. Vakarā mūsu stāsta varoņi, šķērsojuši Krievijas robežu, atgriezās dzimtenē. Apstājušies Ivangorodā, viņi nolēma iegriezties Ivangorodas cietoksnī, kur apmeklēja kara tēmai veltītas izstādes, apskatīja slavenu mākslinieku gleznas un arheoloģiskos atradumus. Pirms došanās mājās viņi nolēma apskatīt Koporjes cietoksni. Tā viduslaiku drupas ir izturējušas laika pārbaudījumu, un uz sienām joprojām redzamas daudzo kauju pēdas. No Stūra torņa smailes viņiem pavērās visa ceļojuma laikā patīkamākais skats: mīļā dzimtene pelēkos un sārtos saulrieta toņos pletās viņu priekšā. Noguruši, bet laimīgi viņi iekāpa mašīnā. Tuvojoties naktij, melnais džips iebrauca Tallinas ielā Sanktpēterburgā. Saudzīgi pamodinājuši bērnus, Marks un Nadja paņēma čemodānus, un viņi ienāca labākajā pasaules viesnīcā – mājās. “Via Hanseatica” kā nemirstīga Aleksandra Puškina dzeja viņiem uz mūžu paliks spilgtā atmiņā.

198

199

oBjeKtU SARAKStS Objekta

Objekta nosaukums

Nr. kartē

Kartes lpp.

Atrašanās vieta

grāmatā

grāmatā, lpp.

Interneta adrese

“Aerodium”

142

184, 185

www.aerodium.lv

AHHAA zinātnes centrs Tartu

112-113

www.ahhaa.ee

Alatskivi pils

102

www.alatskiviloss.ee

Alusdarītava “Valmiermuižas alus”

143

157

www.valmiermuiza.lv

Alutaguses piedzīvojumu parks

84-85

www.alutaguse.com

Atpūtas centrs “Rakši”

143

173-174

www.kamieli.lv

Atpūtas komplekss “Avoti”

143

154, 156

www.avoti.com

Atpūtas parks “Rāmkalni”

142

193

www.ramkalni.lv

Avinurmes dzīvesveida centrs

84, 88

www.elulaadikeskus.ee

10.

Avinurmes amatniecības centrs

84, 88

www.puiduait.ee

11.

Barklaja de Tolli mauzolejs

126, 128-129

12.

Belogorkas muiža

13.

Bērnu zinātnes centrs “Z(in)oo”

143

172

www.zinoo.lv

14.

Bērza namiņš Gatčinas pils parkā

www.gatchinapalace.ru

15.

Cēsis

143

168-172

www.tourism.cesis.lv

16.

Cēsu viduslaiku pils

142

168-171

www.tourism.cesis.lv

17.

Ciema vecākā Kārļa Šmita māja

18.

Demidovu muiža Taicu ciemā

27-28

19.

Dikļu muiža

142

165-167

20.

Elistveres dzīvnieku parks

93-97

21.

Elva

118-119

www.elva.ee

22.

Ērgļu klintis

143

162

www.gnp.lv

23.

Gatčina

28-31

www.gatchina.biz

24.

Gatčinas pils muzejrezervāts

28-31

www.gatchinapalace.ru

200

www.puhkaeestis.ee/et/barclay-de-tollymausoleum

www.csmaja.eu

www.diklupils.lv loodusegakoos.ee/elistvere-loomapark

Objekta

Objekta nosaukums

Nr. kartē

Kartes lpp.

Atrašanās vieta

grāmatā

grāmatā, lpp.

Interneta adrese

25.

Gatčinas pilsētas muzejs

26.

Gaujas nacionālais parks

143

147-149, 162-164, 180-190

www.gnp.lv

27.

Gaujas upes tramvajs

143

154, 155

www.valmiera.lv

28.

“GMP Clubhotel” ekskluzīvie apartamenti

124, 125

www.gmp.ee

29.

Gūtmaņa ala

142

189

www.gnp.lv

30.

Helmes ordeņa pilsdrupas

130-133

www.puhkaeestis.ee/et/ helme-ordulinnuse-varemed

31.

Igaunijas aviācijas muzejs

115-117

www.lennundusmuuseum.ee

32.

Igaunijas lauksaimniecības muzejs

114, 115

www.epm.ee

33.

Ingerburgas vārti

34.

Ivangoroda

64-66, 198

www.ivangorod.ru

35.

Ivangorodas cietoksnis

64, 65, 198

www.museum.ru/m2728

36.

Īsaku muzejs

84, 85

www.iisakumuuseum.ee

37.

Jamas cietoksnis

38.

Kafejnīca – viesu nams “Mazais Ansis”

142

196

www.mazais-ansis.lv

39.

Kafejnīca “L.U.M.I.”

124

www.lumikohvik.ee

40.

Kafejnīca “Lati Saatkond”

133

www.latisaatkond.ee

41.

Kafejnīca “Werner Café -Lounge”

110

www.werner.ee

42.

Kara tematiskais parks Valgā

140

www.isamaalinemuuseum.ee

43.

Karulas nacionālais parks

141

www.puhkaeestis.ee/et/karula-rahvusparkjakulastuskeskus-ahijarve-aares-1

44.

Katrīnas katedrāle

45.

Kauksi pludmale

46.

Kingisepa

53-63

47.

Kingisepas novadpētniecības muzejs

48.

Kivieli piedzīvojumu un atpūtas parks

loodusegakoos.ee/kuhuminna/puhkealad/ peipsipohjaranniku-puhkeala www.kingisepp-3d.ru

www.tuhamagi.ee

201

Objekta

Objekta nosaukums

Nr. kartē 49.

Kohtlas šahtu parks

Kartes lpp.

Atrašanās vieta

grāmatā

grāmatā, lpp.

82, 83, 197, 198

Interneta adrese www.kaevanduspark.ee www.muzgk.ru/index.php/omuzee-

50.

Komponista Īzaka Švarca muzejmāja

51.

Koporjes cietoksnis

55, 198

52.

Krēslu kolekcija Lejasbregžu sētā

142

161

www.kocenunovads.lv

53.

Krimuldas viduslaiku pilsdrupas

142

180, 182

www.krimuldaspils.lv

54.

Kristīnes ģilde

55.

Kristus augšāmcelšanās baznīca

56.

Krogs “Must Kouts”

130

Kukruses Polārā muiža

80-82

58.

Kurgaļskas pussala

59.

Kūremāe (Pihticas) klosteris

84, 86

60.

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

142

192-193

61.

Ledus laikmeta centrs

103

62.

Līgatne

142

175-179

63.

Muzejs “A. Puškina aukles namiņš”

37-41

www.oblmuseums.spb.ru

64.

Muzejs “Stacijas uzrauga māja”

42-47

www.russianmuseums.info/M249

65.

N. Rēriha muižas muzejs

www.roerich-izvara.ru

66.

Narva

68-71

www.tourism.narva.ee

67.

Narva-Jēsū

72, 73

www.narva-joesuu.ee

68.

Narvas cietoksnis

69.

Ontikas kaļķakmens stāvkrasts

77-79

70.

Oru parks

84, 90-91

71.

Oskara Lutsa draudzes skolas muzejs Palamusē

christinegild.weebly.com

72.

Otepē

118, 121-127

73.

Otepē ziemas sporta veidu muzejs

123, 124

202

i-shvatza-all-info

mustkouts.wix.com/kouts www.kukrusemois.ee

www.illuka.ee www.brivdabasmuzejs.lv www.jaaaeg.ee www.visitligatne.lv

www.narvamuuseum.ee www.puhkaeestis.ee/et/ontikapankrannik-baltiklindi-korgeim-osa www.toila.ee www.palmuseum.ee www.otepaa.eu www.puhkaeestis.ee/ otepaatalispordimuuseum

Objekta

Objekta nosaukums

Nr. kartē

Kartes lpp.

Atrašanās vieta

grāmatā

grāmatā, lpp.

Interneta adrese

74.

Padomju slepenais bunkurs Līgatnē

142

177

www.bunkurs.lv

75.

Peipusa ezers

84-88, 99-101

76.

Peltsamā

90-94

77.

Peltsamā pils

78.

Picērija “Liepziedi un rozmarīns”

143

158-160

79.

Piedzīvojumu parks “Tarzāns”

142

187

www.tarzans.lv

80.

Pihajerva

124

www.pyhajarve.com

81.

Priorāta pils muzejs

www.gatchinapalace.ru

82.

Restorāns “Rātes vārti”

143

157

www.ratesvarti.lv

83.

Rīga

142

191-195

84.

Romanovkas parks Kingisepā

85.

Rongas maiznīca

120

86.

Rožģenstveno muižas muzejs

48-52

87.

Rudzu ciems Sangastē

134-138

www.sangasterukkikyla.eu

88.

Sangastes pils

136, 137

www.sangasteloss.ee

89.

Sanktpēterburga

8-26

Sedas purvs

143

148-150

www.strencunovads.lv

91.

Sietiņiezis

143

164, 197

www.kocenunovads.lv

92.

Sigulda

142

180-190

tourism.sigulda.lv

93.

Siguldas kamaniņu un bobsleja trase

142

183

www.bobslejs.lv

94.

Siguldas viduslaiku pils

142

95.

Sillamē

74-76

www.sillamae-muuseum.ee

96.

Sīpolu ceļš

99-102

www.sibulatee.ee

97.

Sporta centrs “Tehvandi”

122, 123

www.tehvandi.ee

98.

Strenči

143

151-153

www.strencunovads.lv

99.

Strenču dabas taka

143

148

www.strencunovads.lv

www.visitpeipsi.com www.visitpoltsamaa.com www.poltsamaaloss.ee www.vinkalniesi.lv

www.riga.com

www.rongupagar.ee www. rozhdestvenomuseum.ru

www.saint-petersburg.com

tourism.sigulda.lv

203

Objekta

Objekta nosaukums

Nr. kartē

Kartes lpp.

Atrašanās vieta

grāmatā

grāmatā, lpp.

Interneta adrese

100.

Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas muzejs

143

153

101.

Suidas muižas muzejs

34-46

102.

Svētā apustuļa Pāvila baznīca

103.

Svētās Trīsvienības baznīca

104.

Tartu

104-117, 197

105.

Tartu rotaļlietu muzejs

108

www.mm.ee

106.

Tartu Universitātes Narvas koledža

www.narva.ut.ee

107.

Tāgeperas pils

132

www.taagepera.eu

108.

Trošu ceļš pār Gaujas upi

143

180-182

tourism.sigulda.lv

109.

Turaidas muzejrezervāts

142

188-190

www.turaida-muzejs.lv

110.

Vaivaras Zilo kalnu vēsturiskais kara muzejs

111.

Valastes ūdenskritums

77-79

112.

Valga

139-141

113.

Valgas Svētā Jāņa baznīca

140

114.

Valka

143

144-146

115

Valkas novadpētniecības muzejs

143

145

muzejs.valka.lv

116.

Valkas-Lugažu evaņģēliski luteriskā baznīca

143

145

www.valkas.lelb.lv

117.

Valmiera

143

154-160

www.valmiera.lv

118.

Valmieras muzejs

143

154

muzejs.valmiera.lv

119.

Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca

143

155

visit.valmiera.lv

120.

Vecticībnieku ciemi

99-101

121.

Venēras paviljons Mīlestības salā

122.

Vēstures memoriālais muzejs – P. Ščerbova muiža

64, 65, 198

142

176

123. 124.

Vēstures, arhitektūras un mākslas muzejs “Ivangorodas cietoksnis” Vienkoču parks

204

www.strencunovads.lv www.oblmuseums.spb.ru www.soborgatchina.ru/home

www.visittartu.com/lv

turism.vaivaravald.ee www.puhkaeestis.ee/et/ valaste-juga-eesti-korgeim www.valgalv.ee www.puhkaeestis.ee/et/object/2480 www.valka.lv

www.puhkaeestis.ee/et/sihtkohad/ kultuurivaartused/vene-vanausulised www.gatchinapalace.ru

www.ivangorod.ru/sights/museums.html www.vienkoci.lv

Objekta

Objekta nosaukums

Nr. kartē

Kartes lpp.

Atrašanās vieta

grāmatā

grāmatā, lpp. 105, 107,

Interneta adrese

125.

Viesnīca “Dorpat”

126.

Viesnīca “Gakkel Haus”

127.

Vijciema čiekuru kalte

143

146

128.

Virtsjerves ezers

118, 119

www.vortsjarv.ee

129.

Vīna bārs “Vein ja Vine”

111

www.veinjavine.ee

130.

Vudila rotaļu zeme

94, 95, 98

131.

Zilaiskalns

142

163

www.kocenunovads.lv

132.

Zīles un Vekšu dabas taka

143

147

www.valka.lv

110, 112

www.dorpat.ee www.gakkel.ru www.latvia.travel/en/sight/ vijciems-cone-drying-kiln

www.vudila.ee

205

viKtoRīNAS AtBiLdeS 15. lpp. kādi bērnu vārdi bija vispopulārākie krievijā 2012. gadā? B) Aleksandrs un Anastasija 22. lpp. kas atrodas petropavlovskas baznīcas zvanu torņa smailē 122 metru augstumā? C) Lidojoša eņģeļa igūra 32. lpp. no kāda materiāla arhitekts n. ļvovs 1799. gadā uzcēla priorāta pili? C) No zemes 38. lpp. kurš nāvējoši ievainoja a. puškinu duelī 1837. gada 8. februārī? B) Dantess 40. lpp. ko, ja ticēt aleksandram puškinam, trīs jaunavas darīja pie loga? C) Vēlu vakarā auda 46. lpp. ar kādu uzņēmējdarbību nodarbojās marks? B) Viņš nodarbojās ar atjaunojamās enerģijas avotu izstrādi un pārdošanu 52. lpp. ko nabokovs sāka kolekcionēt sešu gadu vecumā? A) Taureņus 60. lpp. kuras slavenas sanktpēterburgas baznīcas autors ir andrejs Voroņihins, marjino muižas arhitekts? C) Kazaņas katedrāle 66. lpp. kas 1492. gada 21. jūnijā deva pavēli sākt ivangorodas cietokšņa celtniecību? C) Ivans III 206

71. lpp. kas ir kopīgs narvai, tallinai un lībekai? B) Vēsturiski tām ir viena un tā pati pilsētas statūtu sistēma (Lībekas pilsētas statūti). 83. lpp. kāds ir slānekļa zinātniskais nosaukums? B) Kukersīts 94. lpp. kura latvijas pilsēta ir peltsamā sadraudzības pilsēta? C) Skrunda 113. lpp. kā krievu hronikās tika dēvēta tartu pilsēta? C) Jurjeva 157. lpp. kas, kā mēdz teikt Valmiermuižas alusdarītavā, ir laba alus pamatā? B) Laba muiža 160. lpp. kura ir vecākā latvijas picērija? B) “Lulu” 171. lpp. cik reizes cēsu pils kļuva par krievu un zviedru karaspēka sadursmes vietu? B) Divas 174. lpp. kā tiek izmantotas lamas rakšu zoodārzā? B) Piknika grozu nēsāšanai 186. lpp. ar kādu ātrumu pūš vējš tunelī “aerodium”? C) 200 km/h 207

208