plusus un mīnusus un īpatno stāvokli, kādā autorkino režisors no kļūst, kad tiešā veidā nevar uzņemt filmu, kuras identitāte sakrīt ar viņa nacionālo un dzīves pieredzes identitāti. “Amerikāņu kalniņos” mēs ieraugām kādu vīrieti, kurš dzimis neidentificētā lopu vagonā, kas naktī piestājis stacijā un norobežots ar dzeloņdrātīm. Daudzus gadus vēlāk viņš vergo cietumā kaut kur Vidusāzijā, kur skalo zeltu. Pārsteidzošā kārtā vīrietis tiek izlaists pirms termiņa, turklāt viņam tiek dots čemodāns ar naudu un neskaidru uzdevumu to izlietot. Fil ma gandrīz ļauj pacelties virs ģeogrāfiskās un nacionālās nosacītības robežām, jo autors veidojis alegoriju par mūsu dzīves bagāžu un to, kas notiktu, ja cilvēks pēkšņi iegūtu pilnīgu brīvību. Skatoties uz Pētera Simma neatkarības laika kino, rodas nepār varama sajūta, ka vienīgā būtiskā ģeogrāfijas sastāvdaļa ir cilvēcisko attiecību ģeogrāfija. Un tas viņu glābj no autorības zaudēšanas, strādājot “pāri robežām”. Te vietā minēt klasisku “eiropudiņa” (par kura receptes izcelsmi runāsim nedaudz vēlāk) piemēru – arī tāds ir reži sora kontā. Filma “Piegriezies līdz kaklam!” (Fed Up!, 2005) ir stāsts par igauņu muzikanti – čellisti, kurai apnikusi Vācijas banketu un prezentāciju spēlētājas dzīve un kura kādā brīdī uzsēžas “uz astes” tālbraucējam šoferim, kas brauc uz Igauniju. Viņiem pa pēdām dodas katafalks, kura šoferis bijis nolīgts, tikai lai aizvestu jaunu puisi ar bankā zagtu naudu līdz Leipcigas dzelzceļa stacijai, bet beigās visi nonāk Tallinā. Filma veidota vācu valodā kā Igaunijas un Vācijas kopražo jums. Autora veikums pozitīvā nozīmē pārsteidz, jo “Piegriezies līdz kaklam!” ir kvalitatīvs darbs ar asprātīgiem dialogiem un veiksmīgu dažādo raksturu dzīves pozīciju pretstatījumu. Filmā izpaužas reži soram raksturīgā filmēšanas maniere: iedziļinoties ekrāna varoņu cilvēcīgajās kolīzijās, veidojas distance no konkrētās vietas un laika. Tas ir otrs būtisks faktors Simma spējā pārvarēt plaisu starp dažādām mentalitātēm. Latvijā Pētera Simma darbs Latvijā sākās ar to, ka filmu studijas “F.O.R.M.A.” producents Gatis Upmalis piedāvāja veidot vienu no novelēm spēlfilmā “Trīs stāsti par...” (1999), kas bija dzimusi kā iecere apvienot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas režisoru spēkus un radīt vienu interesantu kopdarbu. Rezultāts savā ziņā bija simbolisks scenārijs Baltijas valstu sadarbībai kino līdz pat šodienai – lietuviešu līdzdalība (lasīt: līdz finansējums) atkrita, bet igauņi uzņēma divas noveles no trim. Pē ters Simms saņēma savu pirmo “Lielo Kristapu” par labāko režiju spēlfilmā. Sadarbības turpinājums bija filma “Labās rokas” (2001) ar Rēziju Kalniņu galvenajā lomā. Lai ļauts atgādināt, ka “Labo roku” stāsts ir par simpātisku latviešu zagli (Rēzija Kalniņa), kura pēc kārtējā (ne)darbiņa sajūt, ka zeme svilst zem kājām, un nolemj “pārlaist vētru” kādā klusā Igaunijas mazpilsētiņā, kas nemaz tik klusa neizrādās. Tie, kas pazīstami ar režisora daiļradi, filmā ierauga klasisko Simma ekrāna elementu kopumu: tiltu pāri upei ar skrejošu straumi, rūdī šanos aukstā ūdenī, skaistu, vienpatnu meiteni, klusus, pat kautrus mīlestības meklējumus, divu veču draudzību un konkurenci par mei tenes simpātijām un sarkanās krāsas vizuālos akcentus. Latvijā filma saņēma trīs “Lielos Kristapus”. Pēters Simms, šoreiz ar pilna apjoma spēlfilmu, apliecināja profesionalitāti un otrreiz iz konkurēja latviešu amata brāļus, saņemot balvu kā labākais režisors. Filmai tika “Kristaps” arī par labāko scenāriju un Rēzijai Kalniņai – kā labākajai aktrisei. “Labās rokas” saņēma arī Starptautiskā Berlīnes 68
71 / 10
discuss the origin of this recipe a little later). The film ‘Fed Up!’ (2005) is a story about an Estonian cello player who is bored with playing at banquets and receptions in Germany, and hooks up with a truck driver heading for Estonia. Along the way they are followed by a hearse, whose driver was hired only to deliver a young lad with money stolen from a bank to Leipzig railway station, but in the end they all wind up in Tallinn. The film is a German-Estonian coproduction in the German language. The director’s achievement is a pleasant surprise, because ‘Fed Up!’ is a quality work with witty dialogue and winning contrasts between various life situations. The film showcases the director’s typical filming style, wherein distance from a specific place and time is created by an in-depth study of the human collisions of the on-screen heroes. This is the second important factor in Simm’s ability to overcome the gap between different men talities.
In Latvia Simm began working in Latvia after Gatis Upmalis, a producer at the F.O.R.M.A. film studio, offered him the chance to make one of the novellas in the feature ‘Three Stories About...’ (1999), which grew out of the idea to combine the talents of directors from Estonia, Latvia and Lithuania to create one interesting co-production. In a way, the result symbolised the fate of pan-Baltic efforts for achieving cooperation in cinema up to the present day: Lithuanian participation (meaning cofinancing) fell away, while the Estonians ended up making two of the three novellas. Peeter Simm received his first Lielais Kristaps for best direction of a feature film. ‘Good Hands’ (2001) with Rēzija Kalniņa in the lead role continued this cooperation. The film is the story of an attractive Latvian thief (Rēzija Kalniņa), who starts to feel the heat after her latest (mis)deeds and decides to lie low for a while in a quiet Estonian town, which turns out to be not so quiet after all. Those familiar with the director’s creative output will recognise some classic Simm elements on the screen: a bridge over a fast-flowing stream; swimmers braving the cold water; a beautiful but solitary girl; gentle, even shy seeking for love; competition between two friends for the girl’s affection and red-coloured visual accents. In Latvia the film received three Lielais Kristaps awards. This time with a full-length feature film, Simm once again showed his pro fessionalism by beating his Latvian colleagues a second time to pick up the Best Director award. The film also won a Kristaps for best screenplay and another for Rēzija Kalniņa as best actress. In addition ‘Good Hands’ received the Manfred Salzberg Award at the Berlin Film Festival, as well as other international plaudits. It earned particular attention from Russian critics, who gave it both the Grand Prix and the ‘Critics’ Award’ at the Baltic and CIS film festival in Anapa on the Black Sea. Now Simm has his third chance to become the best director in Latvia, as he is working on a new feature film project called ‘The Lonely Island’, filmed in the Latvian language and set in Riga. This is his most ambitious work done here to date. Riga and its visual imagery are the basis for an ensemble drama in which five seemingly unrelated stories intertwine. The screenplay is based on well-known cinema concepts such as ‘Babel’ (2006) and ‘Crash’ (2004). In order to realise a project of such scale during this time of economic crisis, it is planned to attract funding from Estonia, Germany and even a highly untraditional co operation partner like Belarus, where the director’s previous work