Var būt, ka tā. Bet, ja tā, ja valdošā ideoloģija pasaulē ir tāda, tad, ziniet, māksliniekiem nāktos pildīt pašas valdošās ideoloģijas tik bieži daudzināto, proti, pievērsties šīs ideoloģijas nesaudzīgai kritikai. Māksliniekiem tātad vajadzētu atmaskot “modernos” akadēmiskos, mediju, politikas un kultūras “standartus” un slavināt reģionālismu, no robežošanos ģimenes, dzimtas ietvaros, atgriezties pie “sava kaktiņa, sava stūrīša” priekšstatiem, mākslai vajadzētu tiekties būt noderīgai sava ciema, draudzes, kopienas cilvēkiem, iekļauties nacionālās iden titātes “projektā” kā savveida protesta formā. Tomēr nekas tāds nenotiek. Un tas var liecināt tikai par vienu – par to, ka mediju uzburtā demokrātiskās pilsoniskās sabiedrības pasaule īstenībā ir šauras interešu grupas uzburta destruktīva jābūtības vīzija, kam nav ne mazākā sakara ar sešu miljardu šīs planētas iedzīvotāju interesēm un vajadzībām. Proti, vairākums cilvēku joprojām jūtas pie derīgi pie (identi) savas dzimtās valodas un tajā notiekošo domāšanas procesu noteiktās nacionalitātes, savas un savu senču koptās reliģiskās ticības un kultūras simbolu pasaules, beigu beigās – arī savas ādas krāsas un dzimuma. Šādi piederīgs (idents) cilvēks, piemēram, latvietis, uzlūkojot lat vieša darinātu Vecrīgas skatiņu tirdziņā Filharmonijas svērā, intuitīvi spēs to atšķirt no krieva vai uzbeka darināta tās pašas Vecrīgas skatiņa. Turpretī ļoti ticams, ka, nonākot Florencē, šis pats latvietis līdzīgā tirdziņā nemācēs sajust atšķirību starp kurda vai itāļa gleznotu Ponte Vecchio. Katram savs. Var jau sacīt, ka mākslā ir radošas un mazāk radošas nācijas, nu, labi, tautas. Re, franči rada, piemēram, impresionismu, visi pārējie eiro pieši taisās pakaļ. Bet kas par to? Caurmēra latvietim Purvītis vienmēr būs saprotamāks par Sisleju, bet caurmēra ungāram tādi būs Naģbanjas skolas gleznotāji. Katram savs purvītis. Jā, bet kā tad ar laikmetīgo mākslu? Skaidrs, ka neass videoattēls, polietilēna plēves kaudze vai dēļu krāvums ir internacionālas substan ces. Pat pārnacionālas. Bet arī ogles zīmulis, eļļas krāsas, granīta bluķis ir internacionāli. Tomēr mākslas vēsturnieki nekaunas runāt par flāmu vai spāņu, vai vācu glezniecību pat tad, ja visās trīs gleznās attēlots viens un tas pats un visas tās karājas pie sienas krievu Ermitāžā vai amerikāņu Metropoles muzejā. Amerikāņi nekaunas teikt arī, ka ab straktais ekspresionisms un popārts ir amerikāņu māksla. Tad kāpēc attiecībā uz to, kas sekoja pēc abiem tikko nosauktajiem, jājautā par nacionālo identitāti? Laikam jau tāpēc, ka “laikmetīgā māksla” savās kvantitatīvi un re prezentatīvi pārliecinošākajās izpausmēs gluži vienkārši nav māksla, noderīga “sava ciema, draudzes, kopienas cilvēkiem”, kura, ja palaimējas, var būt interesanta arī ārpus ciema robežām. Nē, “laikmetīgā māksla” drīzāk var tikt pielīdzināta tādiem “projektiem” kā globālā finanšu plūsma, kā datu apmaiņas sistēma, ko pazīstam ar vārdu “internets”, vai, ņemot piezemētāk, kā merčendaizings – preču un pakalpojumu iz kārtojuma shēma, kur pašām precēm un pakalpojumiem nav nekādas nozīmes, kur nozīme ir tikai tam, kas, ko un cik daudz nopērk. Protams, ne jau visi, kam ir vēlme, prasme un nereti arī attiecīga izglītība un treniņš, ar savu iedomu, pārdomu vai sajūtu vizualizācijām vēlas iekļūt šajā “preču un pakalpojumu izkārtojuma shēmā”. Un droši vien tikai retam no tiem, kas vēlas, tas izdodas. Jā, tūkstoši iekļaujas “laikmetīgās mākslas” grandiozajā fikcijā un grozās mākslas žurnālu un galeriju reklāmbukletu pirmajās lappusēs. Bet simtiem tūkstoši citu tur negrozās, toties joprojām paliek, kur tiem pienākas būt, – savā nacionālajā identitātē, nevis globālajā, bet savā dzimtajā ciematā.
that, then, you know, artists should be obliged to fulfil what the dominant ideology itself so often praises: namely, to turn to the unsparing criticism of this ideology. Artists then should unmask “modern” academic, media, political and cultural “standards” and to praise regionalism, the isolation within family and clan boundaries, the return to “one’s nook, one’s corner of the world” concepts; art should aspire to be of use to one’s village, parish or community’s people, to take part in a national identity “project” as an individual form of protest. Still, nothing like that happens. And that can be evidence of only one thing – that the world of the democratic civil society conjured up by the media is in reality a destructive vision of how things must be, conjured up by a narrow interest group which doesn’t have the slightest connection with the interests and needs of the six billion residents of this planet. To wit, the majority of people still feel affilated with (identify with) their native language and the thinking processes occurring within their defined nationality. A person with this type of belonging (or identity), for example, a Latvian, looking at a scene of Vecrīga at the market in the Filharmonijas Square will intuitively be able to differentiate a work created by a Latvian, from the same scene of Vecrīga created by a Russian or an Uzbek. Whereas it is quite plausible that, on arriving in Florence at a similar market, this same Latvian won’t be able to feel the distinction between a Ponte Vecchio painted by a Kurd or by an Italian. Each to their own. One could of course say that in art there are creative and less creative nations – alright, peoples. See, for example, the French create impressionism, and all other Europeans copy it. But so what? For the average Latvian, Purvītis will always be more understandable than Sisley, but the painters of the Nagbanya school are like that for the average Hungarian. Each has their own “purvītis”. Yes, but how is it then with contemporary art? It is clear that a grainy video image, a pile of polyethylene sheets or a stack of planks are all international substances. Perhaps even supranational. But a charcoal pencil, oil paints and a granite block are also international. Nevertheless art historians are not ashamed of speaking about Flemish or Spanish or Ger man painting, even when the same thing is pictured in all three paintings and all of them are hanging on the wall at the Russian Hermitage or at the American Metropolitan Museum. Americans have no qualms about saying that abstract expressionism and pop-art is American art. Then why, in relation to what followed after the both just mentioned, must we ask about national identity? Possibly because “contemporary art” in its quantitative and representatively most convincing manifestations quite simply isn’t art, useful “for the people of the village, parish or community”, which if luck comes one’s way could also be of interest beyond the borders of the village. No, “contemporary art” could sooner be compared with such “projects” as the flow of global finance, as a data exchange system which we know of by the name “internet”, or, taking it to an even lower level, as merchandizing: a goods and services distribution scheme, where the goods and services themselves have no meaning, and where the only meaning is in who buys what and how much. Of course, not all who have the desire, skill and often also the cor responding education and training wish to get into this “goods and services distribution scheme” with their realisations of imagination, reflections or emotions in visual form. And probably only a few of those who wish to do so succeed at it. Yes, thousands get into the grandiose fabrication of “contemporary art” and appear in the first pages of art magazines and gallery promotional booklets. But hundreds of thousands of others don’t appear there, instead staying where they should be – in their own national identity, not the global one, but of the village of their birth. 71 / 10
59