Dace Džeriņa (1) Epidēmija / Epidemic Video. 2000 (2) Novirze. Instalācija / Deviation. Installation. 2003 Foto / Photo: Mārtiņš Ratniks
(3, 4) Atbrīvošanās. Videoinstalācija / Liberation. Video installation. 2002 (5) Stabilitāte. Objekts / Stability. Object. 1999 Foto / Photo: Jānis Buls
(6) Utopija. Objekti / Utopia. Objects. 1999 Foto / Photo: Gints Mālderis
(7, 8, 9) Muzikālais serpentīns Daddy Videoinstalācija / Musical Streamer Daddy Video installation. 2005
1
nu jau ir pieci gadi. Sakoncentrēties radošam darbam tas, protams, traucēja, bet personiski ir liela laime. Teātri nekad neesmu uztvērusi kā haltūru, abas šīs darbības jomas viena otru papildina. Abās ir radošs process. Teātrī mani ievilka Kristaps Ģelzis, kas ar Baņutu veidoja izrādi “Rondo” (2000). Turklāt Baņuta man kā māksliniecei ir ideāla re žisore. Viņa uzticas, dod savu uzstādījumu un tad ļauj brīvību idejām. V.V.: Baņutas Rubesas “bagāžā” ir pieredze dažādu veidu per formancēs. Atšķirīga izglītība un pieredze – vai tas ietekmē? D. Dž.: Manā jaunajā darbā “Vilinājums” varbūt ir vērojama ietekme no teātra. Esmu paņēmusi kaut kādas lietas tīri cilvēciski, neapzināti. Procesualitāti varbūt. Tieši paša radošā procesa dēļ vispār ir vērts strādāt. Tādēļ, piemēram, nestrādāju reklāmas aģentūrās. Vienu gadu pamēģināju, bet tas process mani neapmierināja – tevi sūc, sūc, kamēr izsūc sausu, un neko nedod vietā. Arī radošais darbs daudz ko paņem, bet to kompensē no jauna apgūtā informācija, izlasītās grāma tas, bibliotēkās pavadītais laiks. Beigu beigās – rezultāts. “Vilinājumā” es šķiru dažādus audumus kā grāmatas lapas, informāciju, kas uzrunā. No teātra tajā ienācis apmāna motīvs – piemēram, parādās kāda kāja, kas ir sākums kaut kam jaunam, dejai varbūt. V.V.: Tev ir bijis procesuāls darbs “Ceļojošais deju skolotājs” – izstādē re:publica dažādos Rīgas parkos cilvēkiem tika mācītas dejas. D.Dž.: Dejošana man patīk. Tas ir veids, kā dabūt no sevis ārā emocijas, – man bija arī video, kurā meitene “izmet” no sevis emocijas dažādos veidos (“Atbrīvošanās”, 2002). Tas laiku pa laikam ir nepiecie šams. No “Deju skolotāja” nekas daudz nav saglabājies – bija skaisti brīži, kas aiziet, nav, un viss. V.V.: No 2007. līdz 2009. gadam tu esi arī darbojusies Valsts kultūrkapitāla fondā, būdama ekspertu padomes priekšsēdētāja. Kā tas ir bagātinājis tavu pieredzi? D.Dž.: Zināmā mērā. Tādēļ arī aizkavējās radošie projekti, jo eks perts nevar pats sev prasīt finansējumu. Tomēr es ieraudzīju, kāda ir si tuācija Latvijas mākslā kopumā, kādi procesi norisinās, ko mākslinieki vēlas darīt. Piemēram, viena atziņa: mākslinieki reizēm paši sev nav 34
71 / 10
and nothing is given in return. Creative work also takes a lot out of you, but the new information learnt, books read and time spent in library compensate for it. There is a result in the end. In ‘Temptation’ I look over various fabrics as if turning the pages of a book, information that speaks to me. The motive of delusion in the work has come from the theatre – for instance, the appearance of a leg which is a beginning of something new, possibly a dance. V.V.: You’ve had a work involving process – Ceļojošais deju skolotājs (‘The travelling dance teacher’) in the exhibition re: publica – where people were taught to dance in various parks of Rīga. D.Dž.: I like dancing. It’s a way of getting rid of emotions. I also had a video work where a girl “throws out” her emotions in various ways (Atbrīvošanās (‘Liberation’), 2002). It’s necessary from time to time. There’s not much left from ‘Dance teacher’ – there were beautiful moments which are gone, it is no more, and that’s it. V.V.: From 2007 until 2009 you were engaged by the State Culture Capital Foundation as the chair of the board of experts. How has this enriched your experience? D.Dž.: To a certain extent that is why my creative projects were held back, as experts cannot ask for funding for themselves. However, I got acquainted with the situation in Latvian art in general and the processes therein, and also saw what artists want to do. Among other observations, I came to realise that artists occasionally have not defined to themselves what they want to pursue – art or design. Maybe something must be changed in the education, especially in applied arts, yet maybe – in the artists’ minds. I also got to know what happens outside Rīga – I must say, not much. When our “convocation” of experts began work, we decided to change the existing practice where a small share of the available funding was granted to every applicant. We selected fewer beneficiaries and granted larger sums, which allow the achievement of a significant result. When we began our work, the funding for art was generous, yet at the end there wasn’t much, due to the crisis.