teorijas. Tiesa, es nekad nepiedalītos feministu mākslinieču izstādē. Tomēr izvairīties no apzīmējumiem “sievišķīgs” un “vīrišķīgs” pilnībā neizdodas, un es arī necenšos to darīt. Kopā ar kolēģi mēs aizbraucām uz Indiju filmēt, un divas neatkarīgas sievietes Indijā, bez šaubām, uzjundī dzimumsocialitātes tematu. Esmu pārliecināta, ka sievietes un vīrieši skatās un sajūsminās citādāk, lieto atšķirīgas stratēģijas. Man, piemēram, patīk zīmēt meitenes dažādās drēbēs – es to darīju bērnībā un daru joprojām. Filmās izmantoju savas drēbes. Ja es būtu vīrietis, pati filmētos savās filmās un daudz vairāk strādātu per formances virzienā, bet sievietei nāk līdzi šī supergarā vēsture par ķermeni un mākslu, tā ir šausmīgi noslogota, un es nevēlos tajā iesais tīties. Jā, būdama sieviete, es izvairos no dažām lietām un galvenokārt no klasifikācijas. Patiesībā man šķiet, ka filma “Šanhaja” ir izteikti vīrišķīga. Man patika pārspīlēt. Tur ir ļoti daudz seksa un vuārisma. Aktrises jutās brīvas un piekrita izģērbties utt. Domāju, lielā mērā šī komforta sajūta izrietēja no fakta, ka esmu sieviete. “Studija”: Kā tu saproti veiksmi? V.Z.: Man veiksme nozīmē to, ka strādājot es izjūtu bērnišķīgu sa viļņojumu. Viena pasaule pārstāj eksistēt, tās vietā atveras jauna. Vēl man ir svarīgi, ka cilvēki, kurus es cienu, novērtē manu darbu. Tas, ka tos nesapratīs plašākās aprindās, ir pilnīgi droši. Šajā ziņā man nav ilūziju. Piemēram, kad es rakstīju dzeju, es zināju, ka to izlasīs pieci cilvēki. Ar kino ir citādāk. Bet es neko necenšos paskaidrot. Es daru savu darbu – neatkarīgi ne no kā. Ir tādas mākslinieces, piemēram, Luīze Buržuā vai Eva Hesa – viņas gadiem strādāja pilnīgā izolētībā un noslēg tībā. Un lielākā mākslinieka neveiksme ir intereses zudums par savu darbu. “Studija”: Kur tu dzīvo pašreiz? V.Z.: Ņujorkā un Berlīnē. “Studija”: Vai patlaban tie ir pasaules radošie centri? V.Z.: Pašreiz tam, kur tu dzīvo, vairs nav lielas nozīmes. Dzīves vietu ir aizstājusi komunikācija, sarunas, informācijas apmaiņa. Kad uzturos Berlīnē, es tikpat kā nevienu nesatieku. Nav jau tā, ka īpaši vairītos no sabiedriskās dzīves, bet sanāk, ka tikpat kā neeju ārā no sa vas studijas. Es dzīvoju Moabit rajonā – tas ir trūcīgs, bet skaists. Berlīne ir laba un lēta dzīvesvieta, arī no radošā darba viedokļa, bet cilvēki tur ir mazdrusciņ lēni un kritiska rīvēšanās nenotiek. Visi dzīvo uz mazām saliņām. “Studija”: Šķiet, ka Berlīne mudina kļūt slinkam. Tu dzer lētu alu, un viss ir kārtībā. V.Z.: Savukārt Ņujorkā es esmu hiperaktīva. Tā ir interesanta vieta ar interesantiem cilvēkiem. Pilsētu caurstrāvo enerģija. Tur es satieku arī cilvēkus no Berlīnes. Viļņā jūtos pavisam vientuļa, jo tur tradīcija tikties, lai diskutētu un kritizētu, nemaz nav attīstīta. Sarunas Viļņā risinās ļoti lēni. Mumbaja, Šanjaha, Apvienotie Arābu Emirāti – lūk, vietas ar lielu potenciālu. “Studija”: Un pēdējais – tradicionālais – jautājums: kādi ir tavi plāni? V.Z.: Pašreiz strādāju pie Lenijas Rīfenštāles filmas “Zilā gaisma” rimeika. Šī filma pievēršas man aktuālām tēmām – eksotikai, mākslas ētikai, mīlestībai. Sižeta pamatā ir pārpratums, kas rodas kļūdaina tulkojuma rezultātā. Darbība notiek kalnos, kurp arī plānoju doties. To, ko nesanāks uzfilmēt, uzzīmēšu. Ņujorkā es iepazinos ar vienu mūziķi, kas ir profesionāla tradicionālo indiešu mīlas dziesmu izpildītāja. Esmu uzaicinājusi viņu piedalīties filmas skaņu celiņa izveidē. Tādi ir mani plāni ziemai! Līdzās centieniem izdzīvot, protams.
work. One world ceases to exist, and a new one opens up in its place. It’s also important to me that people whom I respect appreciate my work. It is a given that my works will not be understood by society at large. In this sense I have no illusions. For example, when I was writing poetry I knew that it would be read by five people. Film is different. But I don’t try to explain anything. I do my work, no matter what. Some artists like Louise Bourgeois and Eva Hess worked in total isolation for years. And the greatest failure for an artist is to lose interest in your own work. Studija: Where are you living now? V.Z.: New York and Berlin. Studija: Are those currently the creative centres of the world? V.Z.: Right now, where you live isn’t very important any more. Your place of residence has been replaced by communication, conversations, information exchange. When I’m in Berlin, I hardly meet anyone. It’s not as if I avoid having a social life, it’s just that I hardly ever leave my studio. I live in the Moabit district, a poor but beautiful neighbourhood. Berlin is a good, inexpensive place to live and it is good from the creative perspective too, but the people there are a bit slow and there’s no critical squabbling. It’s like everyone lives on their own small island. Studija: It seems that Berlin encourages you to be lazy. You drink cheap beer, and all is well. V.Z.: Whereas in New York I am hyperactive. It’s an interesting place with interesting people. Energy pulses through the city. I also meet people from Berlin there. In Vilnius I feel very lonely, because there’s not much of a tradition to meet, discuss and criticise. Conversations in Vilnius move very slowly. Mumbai, Shanghai, the United Arab Emirates – those places have potential. Studija: And the final – traditional – question: what are your plans? V.Z.: I’m currently working on a remake of the Leni Riefenstahl film Das Blaue Licht. This film touches on issues that are important to me: the exotic, artistic ethics, love. The story revolves around a mis understanding arising from a wrong translation. The action is set in the mountains, and I am planning to go there. What I cannot film, I will draw instead. In New York I met a musician, a professional performer of traditional Indian love songs. I’ve invited him to help develop the film’s soundtrack. Those are my plans for the winter! In addition to trying to survive, of course.
69 / 09
79