jaunajiem māksliniekiem, daži no viņiem ir šajā izstādē Mančestrā, un viņi rada ļoti oriģinālus darbus. Arī šeit Mančestrā esmu pārsteigta katru dienu. Dienvidkorejiešu meitene Unhei Hvana ar trīs radiotranzistoru palīdzību veido apbrīnojamu kontaktu ar publiku. Viņa rada uzticību – un tur kaut kas notiek. Itāliešu mākslinieka Niko Vašellāri šamaniskie akmens sitieni arī atveido citu prāta stāvokli. Katrs darbs šajā izstādē ir jauna valoda, un tas ir brīnišķīgi. Es neko līdzīgu neesmu darījusi. Var paveikt vēl tik daudz dažādu lietu! Labai mākslai vieta vienmēr atradīsies. Man riebjas, ja daži manas paaudzes māksli nieki uzskata, ka viņi ir veidojuši izcilus darbus un pēc viņiem nekas vairs nav iespējams. Jaunā paaudze ļauj jums sajust laika garu un smaržu, savukārt jūs jaunajiem māksliniekiem varat palīdzēt ar savu pieredzi – tā ir burvīga enerģijas apmaiņa, uz to vajag tiekties. J.J.: Netālu no Ņujorkas jūs veidojat performances mākslas institūtu. Kā attīstās šis projekts? M.A.: Esmu tikai iegādājusies ēku, projekta virzībai man jāsavāc divi miljoni ASV dolāru. Es ar to nodarbošos pēc izstādes MoMA, šobrīd man tam nav laika. Tas būs dažādu izpildītājmākslu institūts. Mēs izglītosim publiku, apmācīsim jaunos māksliniekus, stāstīsim par performances mākslu. Pasūtīsim darbus. Vēlos, lai tur būtu pārstāvēti visi mākslas veidi: deja, video, kino, opera, teātris, mūzika. Mēs pie vērsīsimies vienīgi tiem darbiem, kuru ilgums ir ne mazāk kā sešas stundas. Tā būs mūsu lielākā atšķirība no pārējiem mākslas centriem, kas darbojas pasaulē. Es gribu, lai skatītāji un mākslinieks tiešām dzīvotu šajos darbos. Mums būs vajadzīgi īpaši krēsli, kas pārvēršas par gultām, lai desmit stundu performances laikā jūs varētu arī komfortabli pagulēt, tur būs segas. Krēsla elkoņa balstos no vienas puses varēs izvietot atspirdzinošus dzērienus, no otras – karstus ēdienus. Tātad jūs pilnvērtīgi dzīvosiet mākslas darbā, guļot vai esot nomodā – tam pat nav lielas nozīmes. J.J.: Vai retrospekcijas laikā MoMA jūs dzīvosiet muzejā trīs mēnešus? M.A.: Dažādu ierobežojumu un drošības apsvērumu dēļ es tur nedzīvošu. Taču, kad skatītāji ieradīsies muzejā, es tur jau būšu. Kad viņi dosies prom, es joprojām palikšu – performances beigas viņi nekad neredzēs. Kopumā muzejā pavadīšu 596 stundas.
74
69 / 09
and provocative pieces which make it almost impossible for young artists to “compete” with your body of work. What can surprise you in other artists’ work? M.A.: Have you seen a book that I’ve made, Student Body? It’s much bigger and has more pages than any book devoted to my work. This is a book about young artists, some of them are represented in this exhibi tion in Manchester and they make very original work. Here in our show in Manchester I’m surprised every day. A girl from South Korea, Eun Hye Hwang, with three radio transistors creates incredible charismatic contact with the public. She creates trust, and something is really hap pening. The Italian artist Nico Vascellari and his shamanic beating of the stone: it represents another state of mind. Every single piece in this show is a new language, and it’s wonderful. I’ve never done anything like that. I think there are still so many things to be done. There’s always a place for good art. I hate how some artists of my generation think that they’ve made great work and nothing else can be done after them. The younger generation gives you the scent, the spirit of the time, and you can give them the experience – that’s a wonderful energy exchange. And this is what you have to look for. J.J.: You’re creating the Institute for Preservation of Perform ance Art. How is this project going? M.A.: I just bought the building, and now I need to raise 2 million US dollars. I will do it after my show at MoMA, I don’t have time at the moment. It’s going to be an institute for performing arts. We will educate public about performance art, we will teach young artists. We will com mission works. I want to have all the performing arts represented there: dance, video, film, opera, theatre, music. We will have only long durational work, every piece will have to be at least 6 hours long. That will be the main difference from other arts centres that already exist in the world. I want the public and the artist to live inside the work. We will need special chairs that will transform into beds, so that in the middle of a piece that lasts 10 hours you can fall asleep comfortably, there will be blankets. In the arms of the chairs there will be cool drinks on one side and a hot meal on the other side. It means that you will be able to live fully inside the piece while you’re sleeping or while you’re awake – that doesn’t matter. J.J.: Are you going to live inside the museum during your retrospective in the MoMA? M.A.: Due to all kinds of restrictions and security reasons I will not live there. When the public comes to the museum, I’m there. When the public leaves the museum, I’m there, so they never see the ending. In total I will spend 596 hours in the museum.