Derētu nedaudz dabūt pa purnu?... Domu plūsma Kristīnes Kursišas personālizstādē
Perhaps a Smack in the Face would not go Amiss?... A flow of thoughts at Kristīne Kursiša’s solo exhibition Kristīne Kursiša. “Ārpus kontroles” / Out of Control 28.09.–22.10.2009. Galerija “Alma” / Alma Gallery Jānis Borgs Mākslas kritiķis / Art Critic
1917. gadā Marsels Dišāns, vēlāk visu atzītais dadaisma dižgars, Ņujor kas Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstādei piedāvāja pisuāru – vienu no pirmajiem redīmeidiem, nosaucot to poētiskā vārdā Fountain, ko varam latviskot kā “Strūklaku”. (Piedāvāju revidēt tulkojumu uz “avots”, kas ir viens no oficiāliem tulkojumiem un, manuprāt, tuvāks objekta jēgai, nevis prosto fontan. Krieviski lieto – istočņik.) Dišāns bija šīs biedrības valdes loceklis, un, lai maskētu savu iecerēto līdz dalību izstādē, viņš triviālo kungu WC priekšmetu parakstīja ar pseidonīmu R. Mutt. Bet izstādes žūrija, savukārt neko nezinot par kolēģa mākslinieciskajiem centieniem, šo izaicinošo darbu pēc garām diskusijām (autors taču pats tur neko nav veicis!) noraidīja. Slaveno pisuāru nofotografēt (un iemūžināt oriģinālo variantu) paguva ne mazāk slavenais amerikāņu fotogrāfs Alfrēds Štiglics, kurš to pēc fotosesijas vienkārši izmeta atkritumos. Jāpiebilst, ka šāds ceļš – uz atkritumu kaudzi – piemeklēja gandrīz visus agrīnos Dišāna redīmeidus. Tomēr šoreiz vismaz nenotika ļaunākais un tā neizrādī jās vēstures mēslaine. 87 gadus vēlāk, 2004. gada decembrī, piecsimt mākslas pasaules ekspertu un zinātnieku Marsela Dišāna pisuāru Fountain atzina par 20. gadsimta visietekmīgāko darbu. Dišāns kopš 60. gadiem mūžībā zudušā oriģināla vietā paguva laist apgrozībā vai rākas autorizētas pisuāra replikas, un viena no tām 1999. gadā Sotheby’s izsolē tika pārdota par 1,7 miljoniem ASV dolāru. Dadaisti principiāli vērsa savu epatāžu spēku pret buržuāzisko un tradicionālo kultūru, kuras bankrotu vislabāk apliecināja Pirmā pasaules kara nejēdzība. Taču, lai cik radikāli manifestētos jebkurš avangards, kā liecina vēsture, tālākā attīstībā agri vai vēlu tas nonāk “uz kniepadatas” līdzās tauriņu kolekcijai pilsonības salonos un guļam istabās. Lai cik tradīcijas graujošs reiz bijis Marsels Dišāns, tagad viņš ir neapstrīdams pasaules mākslas vēstures klasikas plauktu un failu iemītnieks. Pat ja mūsdienu pilsonis, kas nu jau ne to vien redzējis un visādu “kaku mākslu” saskatījies, vēl joprojām gatavs pavaikstīties liekuļotā sašutumā. Bet, aizgājis uz veikalā “Centrs” mītošo “Dada” bāru, tur novietoto Marsela ķebli ar veloriteni (interjeru dizainera Alvja Zemzara sarūpētu Dišāna redīmeida repliku) uzlūkos tik vien kā ami zantu interjera dekoru. Tas vairs netraucē mūsu gremošanas procesus, un ceptas garneles bez žagām pazūd ļaužu kuņģīšos. Šāda domu uvertīra ieskanas, vērojot arī jaunās un daudzsološās, pāris dučus starptautiskas izstādes un atzinības pieredzējušās lat viešu instalāciju un multimediju mākslinieces Kristīnes Kursišas personālizstādi “Ārpus kontroles” Rīgas vēstniecību rajona elitā rajā galerijā “Alma”. Atcerēties Dišānu šeit ir gluži vietā, jo arī viņas 30
69 / 09
In 1917 Marcel Duchamp, later universally recognised as a master Dadaist, submitted a urinal to the exhibition of the Society of Inde pendent Artists; it was one of the first ever pieces of found or ready made art, and bore the poetic title of Fountain. Duchamp was a board member of the Society, so, to camouflage his anticipated participation in the exhibition, he signed this trivial object from the gentlemen’s WC with the pseudonym – R. Mutt. However, the show’s committee unaware of their colleague’s creative effort – after lengthy discussion rejected the provocative piece (after all, the author had not created anything himself!). The famous urinal was photographed (and immortalised in its original version) by someone no less famous – American photographer Alfred Stieglitz, who simply threw it out as rubbish after the photo shoot. A similar path to the dump was the fate of almost all of Duchamp’s early readymades. This time, however, the worst did not happen: the dump did not turn out to be the scrap heap of history. 87 years later, in December 2004, five hundred art experts and historians voted Marcel Duchamp’s Fountain the most influential work of art of the 20th century. In the 1960s Duchamp produced several authorized replicas of the urinal to replace the lost original. One of these repro ductions was sold at Sotheby’s for $1.7 million in 1999. The Dadaists directed their provocative activities as a form of protest against bourgeois and traditional culture, the bankruptcy of which was best evidenced by the senselessness of the First World War. But, however radical the manifestations of any kind of avantgarde, sooner or later, as history shows, its further development leads to being “pinned down” next to the butterfly collection in the salons and bedrooms of the citizenry. As subversive as Duchamp once may have been, he has now become an indisputable fixture on the shelves and files devoted to the classics of world art history. Even if a modernday citizen, who has undoubtedly seen worse and experienced a good deal of “crap art”, is still ready to pull a few faces in feigned indignation. This very same citizen will go to the Dada Bar of the Centrs shopping gallery in Riga, take a look at Marcel’s bicycle wheel stool (a replica of Duchamp’s readymade, procured by interior designer Alvis Zemzars) and see just an amusing detail of the interior. It no longer disturbs our digestive processes, and the barbecued prawns vanish into diners’ tummies without a hiccup. This kind of overture of thoughts is also brought on by Ārpus kontroles (‘Out of Control’), the solo exhibition by the promising young Latvian installation and multimedia artist Kristīne Kursiša (who has