dzelzs_karaviri_1239351647

MODRIS ESSERTS

DZELZS KARAVĪRI •

jeb Latvijas kaujas mašīnu vēsture

MCMXCVIII

Bruņumašīna "Zemgalietis'9 divdesmito gadu aizsargkrāsojumā.

Bruņumašīnas "Staburags" divdesmito gadu aizsargkrāsojums Arsenāla izpildījumā.

Bruņumašīnas "Imanta" divdesmito gadu aizsargkrāsjums Arsenāla izpildījumā.

SATURS

Priekšvārds

2

Īss ieskats kaujas ratu vēsturē

3

Bruņuautomobiļi

5

Kaujas mašīnu vienību veidošanās Krievijā

6

Pirmā latviešu kaujas mašīnu vienība

9

Latvijas armijas kaujas mašīnu vienības

12

Bruņuautomobiļi Latvijas armijā

17

Bruņuautomobiļu vadīšanas kārtība

21

Bruņuautomobilis "Latvju Strēlnieks"

22

Pirmie tanki

23

Latvijas armijas tanki

25

Bruņotā diviziona I un II auto nodaļu kauju pārskats (1919.g.)

28

Bruņoto automobiļu diviziona kauju pārskats (1920.g.)

37

Piemiņa kaujās kritušajiem

41

Kaujas mašīnu krāsojums un atšķirības zīmes

42

Karavīru formas tērps

43

Pielikumi

45

Summary

52

Uz vāka: Aizsargkrāsojums bruņumašīnai Imanta Brīvības cīņas 1919. gada un izlūktankam Vickers Carden-Lloyd1939'. gadā.

© Modris Esserts, 1998

PRIEKŠVĀRDS Nekad agrāk nebiju domājis, ka sarakstīšu grāmatu, bet, mēģinot tikt skaidrība par Latvijai reiz piederošo kaujas tehniku, atklāju, ka tā maz pētīta un ka informācija ir nepilnīga un pat nepareiza. Diemžēl ar katru gadu par reiz bijušo, tautas atmiņā izdziest arvien vairāk.

Tāpēc, lai saglabātu neatgriezeniski zūdošo, mērķtiecīgi turpinot pētījumus, izdevās savākt daudz interesantus materiālus, kas pamudināja tos apkopot atsevišķā izdevumā. Šajā darbā esmu centies parādīt visu svarīgāko par Latvijas kaujas mašīnām un ar tām saistīto vēsturi un cilvēkiem laikposmā no 1918. gada līdz pat 1941. gadam. Sākumā ir sniegts vispārējs ieskats kaujas mašīnu vēsturē, lai lasītājam rastos priekštats par to izcelsmi.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Latvijas bruņotie spēki beidza pastāvēt. Iebrucēji sagrāva ne tikai Latvijas armiju, bet arī centās iznīcināt tautas nacionālo pašlepnumu un ar to saistītās garīgās un materiālās vērtības. Tāpēc pašlaik pilnīgi izpētīt latviešu nacionālo vienību bruņotās kaujas tehnikas vēsturi ir grūti, jo daudz kas ir neatgriezeniski gājis zudumā. Arī Latvijas brīvvalsts izdevumos netiek sniegta pilnīga informācija par Latvijas armijas bruņojumu, kas. protams, ir izskaidrojams ar nepieciešamību glabāt valsts noslēpumu. Kaujas mašīnu piedalīšanās Brīvības cīņās aprakstīta tikai fragmentāri. Arhīvā ir atrodamas ziņas, ka Auto-tanku pulkā, kurā bija sakopotas lielākoties visas Latvijas armijas kaujas mašīnas, bijis arī savs vēsturnieks, kurš vācis un glabājis šīs apakšvienības materiālus. Diemžēl nekas vairāk par viņa likteni un savāktajiem materiāliem nav zināms. Auto-tanku pulkam nebija izdota arī sava cīņu un attīstības vēstures grāmata, kas ir citām Latvijas armijas apakšvienībām. Par pirmo bruņoto automobiļu vienību dibināšanu un piedalīšanos Brīvības cīņās jau toreiz bija visai maz konkrētas informācijas. Kopš tā laika pagājis tik daudz gadu, ka vairs nav iespējams tikties ar šo notikumu dalībniekiem. Par latviešu piedalīšanos bruņuautomobiļu vienībās Krievijas pilsoņu karā daudz kas vēl jāmeklē Krievijas arhīvos.

Nereti vēstures avotos parādās bruņumašīnu nosaukumi "Zemgalietis", "Lāčplēsis" , "Imanta" u. c. Bet, kas slēpjas zem šiem nosaukumiem? Šīs, atbildes meklēšanā, liela nozīme bija arhīvu materiāliem, bet sevišķi fotogrāfijām, kas ļāva iegūt ļoti vērtīgu informāciju. Par kaujas tehniku, vispār, latviešu valodā līdz šim izdots gaužām maz izdevumu. Tāpēc talkā vajadzēja ņemt arī ārzemju literatūru. Pamazām izdevās noskaidrot netikai atsevišķu kaujas mašīnu izskatu, izcelsmi un vēsturi, bet ari ar tiem saistītiem cilvēkiem un viņu likteņiem.

Gribu pateikties visiem, kas labvēlīgi attiecās pret maniem centieniem. Būšu pateicīgs par katru atsauksmi un ziņu, kas palīdzētu vēl rūpīgāk izpētīt latviešu vienību bruņotās tehnikas vēsturi. Adrese atsauksmēm: Skārņu ielā 10/20, Rīgā, LV-1050.

Ceru, ka savāktā informācija būs interesants un noderīgs palīgmateriāls Latvijas vēstures apzināšanā un turpmākajā pētniecībā.

Autors.

2

ĪSS IESKATS KAUJAS RATU VĒSTURĒ Kopš seniem laikiem, lai gūtu uzvaru kaujas laukā, cilvēks vienmēr centies pārsteigt ienaidnieku. Šie centieni noveda pie veiksmīgiem un mazāk veiksmīgiem tehniskiem izgudrojumiem. Kari un nepārtrauktā vēlēšanās iegūt panākumu veicināja arvien modernākas kaujas tehnikas rašanos.

Pirmās ziņas par kaujas tehnikas attīstību atrodamas liecībās par valstīm, kas veidojušās un pastāvējušas pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Viens no pirmajiem veiksmīgākajiem izgudrojumiem bija kaujas rati. Pēc to parādīšanās pārmainījās arī taktika kaujas laukā.

Kaujas ratus pielietoja jau 3. gadu tūkstotī p. m. ē. senajā Šumeru valstī. Tiem bija četri riteņi un tos vilka iejūgti zirgi. Asīrijā, Grieķijā, Persijā, Romā, Ķīnā un citās senajās valstīs visplašāk pielietoja vienass kaujas ratus. To uzdevums bija, izmantot ātrumu un triecienspēku, sajaukt pretinieku kājnieku ierindu, un salauzt pretestību. Ja tas izdevās un pretinieks metās bēgt, tad ar kaujas ratiem vajāja bēgošo pretinieku. Sevišķi plaši kaujas ratus izmantoja senajā Ēģiptē. Spilgts piemērs ir grandiozās kaujas pie Kadešas, 2. gadu tūkstotī p. m. ē., kas iemūžināta senajā Ēģiptes valdnieka Ramzesa II kapenēs. Šajās kaujās, pielietoja ap 4500 kaujas ratu. Senajā Ēģiptē kaujas rati bija pat sava veida uzvaras simbols, kas saglabājās arī Senajā Romas valstī.

Kaujas ratus izmantoja arī viduslaikos. Šiem laikiem raksturīgi daudzi un dažādi izgudrojumi. Viduslaiku inženieri pūlējās radīt tādus kaujas ratus, kuriem nebūtu nepieciešams zirgu spēks. 1472. gadā itālietis Valturino piedāvāja uzbūvēt ratus, kurus dzītu uz priekšu ar vēja palīdzību. Vējš griestu īpašus ratu spārnus, bet tie savukārt liktu ripot riteņiem. Pielietojot šādus ratus kaujā bija sarežģīti, jo tie bija atkarīgi no vēja ātruma un virziena.

1500. gadā Leonardo da Vinči ķērās pie jaunu kaujas ratu radīšanas, kurus velk jau gadsimtiem pārbaudītais "dzinējs" - zirgs. Viņa izgudrotie rati bija apgādāti ar milzīgiem asmeņiem un lielgabaliem 1558. gadā Bertholds Holcšuers sniedza kādu uzbūvētu kara ratu aprakstu. Rati bijuši no koka un aizsardzībai noklāti ar īpaši stipriem vīksnas koka dēlīšiem. Šaušanai un novērošanai bija ierīkotas lūkas. Ratus vilka zirgi, kuri bija iejūgti ratu iekšpusē un pārsegti, lai aizsargātu tos no pretinieka lodēm.

Ari senie latvieši .bijuši attapīgi kaujas ratu izgudrošanā. Lūk, ko par to rakstīja vēsturnieks E.Krieviņš (Lietgalietis): "Tas bij 1286. gadā, kā kronists stāsta, tad bruņinieku ordeņa kāda karaspēka nodaļa apcietinājusies Zemgalē uz kalna, aizmēzdama sev priekšā dziļu grāvi un uzmezdama augstu valni, aiz kura bija nostādīti stopnieki un akmeņu sviežamās mašīnas. Zemgalietis šo apcietinājumu gribēja sturmēt, bet tad viņi bez aizsargu līdzekļiem uzbruktu, tad no stopu lodēm un akmeņiem ciestu lielus zaudējumus. Viņi tādēļ uz stiprām ripām uzstādīja no biezām plankām nojumus, kuri kā vairogi sedza uzbrucējus, un tad dzina pret apcietinājumu šos nojumus vai bruņotos ratus, aiz kuriem paši slēpās.".* Tikai 18.gadsimtā pēc tvaika dzinēja izgudrošanas cilvēks spēja uzbūvēt kaujas ratus, kas ievērojami atšķīrās no iepriekšējiem.

1769. gadā franču inženieris Žozefs Kiņo uzbūvēja savu pirmo tvaika automobili. Vēlāk to papildināja un piedāvāja Francijas Kara ministrijai. Par izgudrojumu interesējās arī Napoleons, kas paredzēja to izmantot galvenokārt smagās artilērijas pārvadāšanai.

1854. gadā Džeims Kovens (Cowen) izgudroja kaujas ratus, kurus viņš piedāvāja Anglijas valdībai. Tie bija klāti ar dzelzs bruņām un pēc formas atgādināja kājnieku bruņucepuri, kurā atradās šaušanas un novērošanas lūkas. Kaujas ratos bija uzstādīta tvaika mašīna. Virs ratu jumta slējās skursteņi. Riteņu asu galos bija piestiprināti līki asmeņi. Tie, ratiem kustoties, nonāvēja ikvienu tuvu pienākušu kājnieku. Projekts sava nepraktiskuma avīze Rīgas Ziņas 1916.g. 23. janv. (nr.23)

3

dēļ palika bez ievērības.

Pēc tam bija vēl daudzi citi izgudrojumi, bet arī to praktiskā nozīme kaujas ratu attīstībā bija niecīga, jo projektu īstenošana bija saistīta ar dažādiem konstruktīviem trūkumiem, kurus vēl neprata novērst. Tāpēc tvaika mašīnas nebija izdevīgas kaujas ratu būvei.

1885. gadā Gotlībs Daimlers uzbūvēja pirmo iekšdedzes dzinēju (karburatormotoru).

Kopš tā laika to izmanto automobiļu būvniecībā. 19. gadsimta tehniskais progress un strauja automobiļu būves attīstība ļāva nopietnāk domāt par automobiļu izmantošanu karaspēka vajadzībām. Daudzās pasaules attīstītākajās valstīs militāriem mērķiem sāka būvēt un izmēģināt bruņuautomobiļus.

Visi līdz I pasaules karam uzbūvētie bruņuautomobiļi bija pamatā eksperimentāli varianti. Tikai kara laikā tika radītas pirmās bruņumašīnas, kas ražotas sērijveidā. Mašīnu pielietošana reālajos kaujas apstākļos veicināja to strauju attīstību.

Ēģiptes faraona Ramzesa II karaspēka kaujas rati.

4

BRUŅUAUTOMOBIĻI Šī gadsimta pirmajā pusē bruņuautomobiļus iedalīja vieglajos un smagajos.

Pie vieglajiem bruņuautomobiļiem piederēja tie, kurus būvēja uz vieglā automobiļa rāmja ar 4 līdz 8 mm bruņuplāksnēm, nelielu apkalpi (3 līdz 5 cilvēki) un kas bija bruņoti ar ložmetējiem vai mazkalibra lielgabalu. Bruņumašīnas svars nepārsniedza 6 tonnas. Vieglo bruņuautomobiļu priekšrocība bija liels ātrums, spējas manevrēt un pārvietoties pa dažāda seguma ceļiem. Vieglās bruņumašīnas bija īpaši noderīgas izlūkošanai. Tolaik pazīstamas bija "Austin", "Fiat", "Lanchester", "Rolls-Royce" un citu marku bruņumašīnas.

Pie smagajiem bruņuautomobiļiem piederēja tie, kas bija būvēti no speciāla, izturīgāka mašīnas rāmja un līdz 11 mm bruņuplāksnēm. Apkalpē bija no 7 līdz 9 cilvēki. Svars parasti nepārsniedza 10 tonnas. Bruņojumā bez ložmetējiem bija arī lielgabals. Smago bruņumašīnu kaujas spējas bija lielākas nekā vieglajām bruņumašīnām. Smagās kaujas mašīnas lielā mērā bija atkarīgas no ceļu kvalitātes. Tolaik pazīstamas bija "Ehrhardt", "Garford", "Daimler", "Pierce-Arrow" un citu marku smagās bruņumašīnas.

Vēl pasaules valstu bruņojumā bija arī artilērijas mašīnas jeb tā saucamās pārvietojamās bruņotās platformas. Tās tika apbruņotas ar 77 mm vai 76,2 mm ātršāvēja lielgabaliem.

Bruņotās platformas būvēja, lai iznīcinātu pretinieka lidmašīnas. Taču tikpat sekmīgi tās izmantotas artilērijas cīņām un īpaši pret tankiem.

Apbruņošanai izmantoja smagos ložmetējus kā - "Hotchkis", "Vickers", un "Maxim".

Katrs ložmetējs bija apgādāts ar 3000 līdz 5000 patronām. Bruņuautomobiļos visbiežāk izmantoja 33 līdz 37 mm automātiskos un pusautomātiskos lielgabalus. Parasti smagajās bruņumašīnās grozāmajos torņos iebūvēja no 57 līdz 77 mm lielgabalus. Katram lielgabalam kaujā līdzi ņēma ne mazāk kā 60 lādiņus, bet 33 līdz 37 mm lielgabaliem - līdz 200 lādiņus.

Katrā. bruņumašīnā bija (20 līdz 30) rokas granāts un 8 kg sprāgstvielu (piroksilīns).

Munīcijas un degvielas krājumi bija aprēķināti pusstundu ilgai, nepārtrauktai kaujai. . Pēc pirmā pasaules kara pieredzes bruņuautomobiļus apvienoja divizionos vai rotās.

Savukārt divizionus iedalīja nodaļās, bet rotas - vados. Šajās karaspēka vienībās bez bruņumašīnām ietilpa smagie automobiļi - transportam, vieglie automobiļi un motocikli sakaru uzturēšanai starp kaujas mašīnām un nodaļu rezervi, kā ari pārvietojamām darbnīcām un noliktavām. Lai atvieglotu šo karaspēka vienību vadīšanu un pārvietošanos, kaujas mašīnu skaits nedrīkstēja būt liels - parasti no 8 līdz 16. Katram bruņuautomobilim munīcijas un dažādu piederumu pārvadāšanai tika norīkota kravas automašīna.

I pasaules karā bruņuautomobiļus kaujas laukā parasti izmantoja sadarbībā ar kājniekiem vai kavalēriju. Bruņumašīna spēja karot arī pastāvīgi. Bruņumašīnas ar savu pārvietošanās ātrumu un uguns spēku radīja pārsvaru kādā noteiktā kaujas iecirknī. Liela nozīme bija bruņuautomobiļa artilērijai. Bruņutehnikai karā bija ari psiholoģisks iespaids sevišķi tajos gadījumos, kad kaujas mašīna pēkšņi parādījās pretinieka priekšā vai ielauzās tā aizmugurē.

Tādos brīžos ļoti bieži pretinieks apjuka un metās bēgt. Turpretī uzbrūkošajiem karavīriem Bruņumašīnas parādīšanās kaujas laukā uzlaboja garastāvokli un cīņas sparu.

Bruņuautomobiļiem piemita ari savi trūkumi. Lielā mērā tie bija atkarīgi no ceļiem un to seguma. Smilšainās un zemās vietās bieži bruņumašīnas iegrima. Tās nespēja ari pārvarēt stāvus kāpumus un kritumus. Tāpēc bruņuautomobiļiem pārvietošanās spējas bija stipri ierobežotas. Lai paaugstinātu pārvietošanās spējas, bruņumašīnām pielāgoja kāpurķēdes.

Bruņuautomobiļiem bija ari uzbūves nepilnības. Tās bieži bija jālabo. Tehnisku iemeslu dēļ bruņumašīnas kaujas laukā nereti nokļuva ļoti sarežģītās situācijās.

Bruņuautomobiļi bija svarīgs cīņas ierocis līdzenā laukā, bet pozīciju karā to spējas bija ierobežotas.

5

KAUJAS MAŠĪNU VIENĪBU VEIDOŠANĀS KRIEVIJĀ Latvija kā bijusī Krievijas impērijas sastāvdaļa bija cieši saistīta ar kaujas mašīnu būvniecību. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt cariskajā Krievijā Rīga bija nozīmīga rūpniecības pilsēta, kurā jau 1909. gadā sāka automobiļu ražošanu. Tādēļ vairākas krievu kaujas mašīnas uzbūvēja uz Rīgā ražotajām automobiļu šasijām.

Otrkārt, I pasaules karam sākoties, daudzi latvieši dienēja Krievijas armijas tehniskajās apakšvienībās tai skaitā arī bruņuautomobiļu.

Treškārt, Latvijas karaspēkam piederēja bijušās cariskās Krievijas armijas bruņumašīnas ("Garford", "Austin", "Fiat" un "Sheffield-Simplex"), kurus ieguva kā kara trofejas.

Krievijas armijā bruņumašīnas parādījās tikai pēc I pasaules kara sākuma.

Bruņuautomobiļu ražošanu, kaujas vienību izveidošanu un apgādi uzticēja pulkvedim Dobržanskim. Pirmās bruņumašīnas sāka būvēt Krievijā, 1914. gada septembrī, izmantojot automobiļa C šasiju, kuru ražoja Rīgā Krievu-Baltijas vagonu fabrikā, bet apbruņoja Pēterburgas Ižoras rūpnīcā. īsā laikā no automobiļu "Russo-Balt C" šasijām, pēc Dobržanska izstrādātā projekta uzbūvēja astoņas bruņumašīnas, kurām deva nosaukumu "Russo-Balt". No tām izveidoja ar ložmetējiem bruņotu rotu, kurā bija 4 vadi - katrā 2 mašīnas. 1914. gada 19. oktobrī rotu nosūtīja uz Krievijas Ziemeļrietumu fronti 2. armijas rīcībā.

Krievu- Baltijas vagonu fabrikas ražošanas iespējas nebija pietiekamas, lai izgatavotu nepieciešamo šasiju skaitu armijas vajadzībām. Tādēļ uz Angliju tika nosūtīta īpaša komisija, lai iegādātos lielu skaitu automobiļu, starp tām arī bruņumašīnas. Tā kā pašā Anglijā pirmais masveidā ražotais bruņuautomobilis "Rolls-Royce" parādījās tikai 1914. gada decembrī, tad pēc krievu uzstādītajām prasībām bruņumašīnu projektēšanu uzņēmās izstrādāt firmas "Austin Motor Co Ltd" inženieri. Pavisam ārzemēs pasūtīja 48 "Austin" kā arī 40 "Renault" un 1 "Isotta-Fraschini" bruņumašīnu.

Pirmās "Austin" bruņumašīnās parādījās Krievijā 1914. gada beigās. Šīs firmas kaujas mašīnas Krievijas armija izmantoja visvairāk.

Decembra beigās sāka veidot bruņumašīnu vadus jeb nodaļas. Katrā nodaļā bija 3 "Austin". To 4 mm bruņas nebija piemērotas karošanai, tādēļ jau 1915. gada ziemā visi tikko saņemtie "Austin" tika aizsūtīti uz Ižoras rūpnīcu, kur angļu bruņuplāksnes aizvietoja ar Krievijā ražotajām 7 mm buņuplāksnēm.

Bruņumašīnu nodaļu kaujas pieredze pierādīja, ka kaujas mašīnas nepieciešams aprīkot ar lielgabaliem. Tāpēc, 1915. gada sākumā sākās amerikāņu firmas "Garford Motor Truck Co" ražoto 4 tonnu kravas automobiļu apbruņošana Putilova rūpnīcā pēc ģenerālmajora Bruņuautomobilis Russo-Balt (1914.g.)

TAHKOMACTEP 3/94

6

N.Filatova projekta. Tos aprīkoja ar 76,2 mm lielgabalu un 3 ložmetējiem.

Turpmāk katrā bruņumašīnu nodaļā bija jābūt vienai lielgabala un divām ložmetēju mašīnām.

1915. gada pavasarī no ārzemēm atsūtīja "Renault" bruņumašīnas. Tās bija aprīkotas ar ložmetēju, bet tām nebija horizontālo bruņuplākšņu. Krievijas armijas virspavēlniecību tas neapmierināja. Drīz 11 "Renault" kopā ar citām mašīnām nosūtītja uz Ižoras rūpnīcu pārbūvei pēc štāba-kapteiņa Mgebrova projekta.

Citas 11 mašīnas (10 "Russo-Balt" un 1 "Renault") apgādāja ar bruņām pēc štāba-kapteiņa Ņekrasova projekta A. Bratoļubova privātajās darbnīcās Pēterburgā.

Obuhova fabrikā 3 mašīnas apbruņoja štāba-kapteiņa Biļinska vadībā - (2 ar "Mercedes" un 1 ar "Lloyd" šasijām.). No šīm mašīnām izveidoja 25. Ložmetēju-automobiļu vadu.

Pirmajās kaujās "Austin" buņumašīnām tika atklāti ari citi būtiski trūkumi, tāpēc 1915. gada vasarā Ižoras rūpnīca (pēc Putilova rūpnīcā izstrādātajiem rasējumiem) uzbūvēja pirmās bruņumašīnas uz "Austin" šasijas bāzes. Uzbūvētie spēkrati ieguva nosaukumu "Austin-Putilovec". No 1916. līdz 1918. gadam Putilova un Ižora rūpnīcas uzbūvēja vairāk kā 200 šādu mašīnu.

1916. gada vasarā sākās ari 30 "Jeffery" mašīnu apbruņošana pēc štāba-kapteiņa Paplavko projekta. Šīs mašīnas vēlāk izmantoja, lai izveidotu atsevišķu īpašu uzdevumu vienību.

1915. un 1916. gadā Krievijas armija papildus saņēma 60 otrās sērijas "Austin", 22 "Lanchester", 25 "Sheffield-Simplex", kā ari 30 "Fiat" un 10 "Jarrot" (firmā "Armstrong-Witwort" ražotās) bruņumašīnas. Pārbūvētās "Jarrot" un "Fiat" mašīnas parādījās frontē 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā. Turpretī vieglās "Sheffield-Simplex" bruņumašīnām, vispār nenodeva armijai, jo tās bija absolūti nederīgas kaujām. Vienu no minētajām mašīnām nosūtīja uz Kolomenskas rūpnīcu, kur to pārbūvēja, lai varētu braukt pa dzelzceļa sliedēm. Ari pārējās "Sheffield-Simplex" mašīnas gribēja pārbūvēt šādam nolūkam Tomēr, bruņumašīnu trūkuma dēļ, tās izmantoja pilsoņu karā.

Lai izveidotu bruņuautomobiļu nodaļas, bija nepieciešams īsā laikā apbruņot jaunās mašīnas ar lielgabaliem. Šim nolūkam tika nolemts 22 "Lanchester" mašīnas apbruņot ar 37 mm "Hotchkis" lielgabaliem. Darbu pabeidza 1916. gada pavasari un šīs bruņumašīnas veiksmīgi izmantoja frontē.

Bruņumašīnas "Austin" (l.sēr.) uzbrūk vācu ierakumiem (tā laika mākslinieka skatījuma).

7

Lai paātrinātu bruņumašīnu ražošanu, nolēma ne tikai iegādāties 60 "Austin" trešās sērijas bruņuautomobiļus Anglijā, bet arī organizēt plašu kaujas tehnikas būvniecību Krievijā, izmantojot ievesto automobiļu šasijas. Šajā nolūkā Krievija pasūtīja 60 "Austin" un 90 "Fiat" šasijas, kuras vajadzēja bruņumašīnu būvē Putilova un Ižoras rūpnīcās. Tā kā šasiju piegāde kavējās, rūpnīcā darbu nevarēja uzsākt līdz 1917. gada beigām.

Krievijā plānoja būvēt bruņumašīnas, izmantojot 31 "Packard" šasiju, Obuhova rūpnīcā pēc Uļjanova projekta. Bet uzbūvēja tikai vienu.

Krievijas inženiera Kegresa vadībā bruņumašīnām sāka pielāgot kāpurķēdes. Bija iecerēta šo spēkratu sērijveida ražošana.

1916. gada septembrī Krievijas armijas bruņumašīnu nodaļas apvienoja divizionos.

Divizionus iedalīja vados, bet vēlāk nodaļās. Katrā vadā (nodaļā) bija 3, retāk 2 bruņuautomobiļi. Viens no tiem bija smagais, bet pārējie - vieglie. Katrā divizionā bija 3 līdz 5 vadi jeb nodaļas, tātad divizionā bija no 9 līdz 15 bruņuautomobiļi. Katrā armijā bija viens bruņumašīnu divizions. 1916. gadā pavisam bija 12 divizionu, viens Atsevišķais un viens Rezerves divizions, kura uzdevums bija gādāt par aktīvo divizionu papildināšanu. Pavisam 1916. gada beigās Krievijas armijā bija 14 divizioni ar apmēram 200 dažādu marku bruņumašīnām. No tām ap 150 bija iesaistītas karadarbībā.

Reizē ar bruņumašīnu nodalu izveidošanu sāka darboties vairākas speciālas skolas, kurās apmācīja un sagatavoja speciālistus.

Krievijas armijas kaujas mašīnu nodaļās dienēja arī daudzi latviešu karavīri: A. Kaugars, R. Grossvalds, J. Bikovskis, J. Lerhs u. c.

1917. gada 17. (30.) janvāra kaujās kopā ar latviešu strēlniekiem piedalījās 13. Bruņoto auto nodaļa, kurā bija 3 bruņumašīnas, no tām viena - smagā. Pēc smagas kaujas uz Kalnciema lielceļa pie Ložmetējkalna no 3 mašīnām atpakaļ atgriezās tikai viena. Kā apgalvo pulkvedis Jukums Vācietis "No trim bruņotām mašīnām viena tika sadragāta no vācu artilērijas, otra, kaudamās līdz pēdējai patronai, beidzot krita vāciešu rokās, bet pirms tam tika no mūsējiem saspridzināta ar piroksilīnu. Trešā izturēja kautiņu un nāca laimīgi atpakaļ. Šis bija pirmais un pēdējais gadījums, kad Rīgas frontē (kopā ar strēlniekiem- M.E.) tika laistas kaujā bruņu mašīnas." * Pēc 1917. gada oktobra apvērsuma lielākā daļa tehnikas nonāca Sarkanās armijas rokās, kas tos izmantoja Krievijas pilsoņu kara kaujās. Lielinieku bruņumašīnu nodaļās dienēja latvieši - Jēkabs Rozītis, Eduards Lazdiņš, Aleksandrs Kaugars, Andrejs Lūsis, Jānis Aldiņš, Fricis Osis un daudzi citi.

J.Vacietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozime.R.. 1989.. 97.1pp.

Bruņumašīna Kurzemnieks Bermontiādes cīņu laikā pie viesnīcas Roma. 1919.gads.

Latvian Army armoured vehicle Garford-Putilovec (Kurzemnieks) during batles against Bermondt troops in the streets of Riga, October 1919.

8

PIRMĀ LATVIEŠU KAUJAS MAŠĪNU VIENĪBA Pirmās latviešu bruņuautomobilu vienības rašanas saistīta ar Latviešu strēlnieku padomju divīziju, kas kopš 1918. gada aprīļa kļuva par pirmo Sarkanajā armijā. Divīziju bija plānots apgādāt ar tehniskajiem kaujas līdzekļiem - automobiļiem, lidmašīnām, bruņumašīnām u. c. Tā paša gada septembra vidū divīzija saņēma pirmās bruņumašīnas, kuras sākumā nodeva štāba rīcībā. Kaujas mašīnām norīkoja apsardzi un šoferi. 1918. gada oktobri tika izstrādāti štati bruņuautomobilu nodaļai, kas paredzēja veidot 86 cilvēku lielu vienību. Tad arī sāka Maskavā veidot pie Latviešu strēlnieku divīzijas Bruņoto nodaļu. No 23. oktobra par pagaidu komandieri iecēla inženieru bataljona prožektoru rotas komandieri Sojedovu. Tikai 13. novembrī visā Sarkanajā armijā apstiprināja divīziju štatus pēc kuriem cilvēku skaits nodaļā palielinājās līdz simtam. Līdz ar to vienību sāka oficiāli saukt par Latviešu strēlnieku padomju divīzijas Bruņoto nodaļu. īsā laikā vienību vajadzēja nokomplektēt ar nepieciešamajiem speciālistiem - šoferiem, motociklistiem, ložmetējniekiem, telefonistiem u. c. 6. decembri nodaļā bija jau 64 cilvēki.

Decembra beigās par nodaļas komandieri iecēla komandiera vietnieku Aleksandru Kaugaru (1894-1928). Par vienības pirmo komisāru kļuva Andrejs Lukke, bet kopš decembra beigām to nomainīja Osvalds Reinsons.

1918. gada nogalē Sarkanā armija iesāka karadarbību Baltijā. Pret Latviju vērsa Latviešu strēlnieku divīziju. Ir zināms, ka divīzijas 1. un 2. brigādes rīcībā bija pa vienai bruņumašīnai.

Viena no tām, 2. brigādes sastāvā, 1918. gada 21. decembrī piedalījās Strenču un Valmieras ieņemšanā, bet 23. decembri ieradās Limbažu tirgus laukumā no kurienes drīz aizbrauca Alojas puses virzienā. Cīņa par Valmieru kļuva liktenīga mašīnas apkalpei. Kāds bijušais strēlnieks atcerējās, ka "otro uzbrukumu pretinieks neizturēja un atkāpās. No baznīcas puses baltos vajāja II bataljons un bruņotais automobilis. Pēdējais dzinās pretiniekam pakaļ pāri Gaujas tiltam. Otrā Gaujas malā automobilis apstājās un šoferis izkāpa lai pasmeltu upē ūdeni, bet lode viņu nopļāva. Tad izkāpa otrais braucējs, un ari to sagaidīja tas pats liktenis.

Mašīna palika bez cilvēkiem. Kāds strēlnieks, daudz nedomādams, iekāpa automobilī un sāka ar ložmetēju atšaudīties, kamēr viņu pašu ievainoja.".* 1919. gadā, izveidojot padomju Latvijas armiju, latviešu I Bruņotās nodaļas nokomplektēšana turpinājās. Pēc paredzētajiem štatiem nodaļā 4 bruņumašīnu vietā bija 6.

Kaujas mašīnām, pēc toreiz pastāvošās tradīcijas, bija doti skanīgi nosukumi: "Lāčplēsis", Latvja Revolucionārais Strēlnieks. II daļa. M. 1935.g., 476. lpp.

Tehniskie dati: bruņumašīna Garford-Putilovec (1916.g.)

5.7 m garums 2.3 m platums 2.8 m augstums Garford dzinējs 35 ZS jauda 18-30 km/st ātrums 8.4 (11) t svars bruņu biezums - 6,5-9 mm | I _ bruņojums - 1 lielg., 3 ložm. apkalpe 8 cilvēki

"Komunists", "Imanta", "b.Bērziņš", "Atriebējs" un "Latvija". Bruņumašīnu priekšnieki bija Fridrihs Papendiks, Voldemārs Grande, Pāvels Korotkovs, Andrejs Lukke, Alberts Grossbergs un nodaļas komandiera A.Kaugara palīgs Oskars Veiders.

Svarīga loma nodaļas iekšējā dzīvē, kā jau visā Latviešu strēlnieku padomju divīzijā, bija komunistiskajai frakcijai. Tā I Bruņotajā nodaļā sevišķi aktīvi sāka darboties pēc 10. aprīļa frakcijas komitejas pārvēlēšanas. Par komitejas priekšēdētāju ievēlēja bijušo nodaļas komisāru A.Lukki, par tā palīgu Kārli Bērziņu un sekretāru Pēteri Līci. Nodaļā kopš 13. janvāra bija arī jauns komisārs jeb emisārs Ernests Bigge. Frakcijas komiteja vadīja kultūras, idejisko un pārraudzīja saimniecisko dzīvi nodaļā, kā arī tai bija tiesības iecelt priekšniekus.

Tā tas notika ar bruņumašīnas "Atriebējs" priekšnieku P.Korotkovu, kad to nomainīja enerģiskais komunists Kārlis Lukstiņš. Visumā frakcija ar komandējošo sastāvu bija apmierināta, jo tas sastāvēja pārsvarā no komunistiem izņemot nodaļas komandieri un divus bruņumašīnu priekšniekus. Frakcijas sapulces toreiz notika Rīgā Baznīcas ielā 19. Bez tam nodaļai bija sava bibliotēka un pat plānoja izveidot lasītavu.

Padomju Latvijas armijas rīcībā bija arī Sarkanās armijas 20. un 26. Auto-bruņotā nodaļa. Tomēr lielinieki bruņuautomobiļus nepietiekami izmantoja, jo trūka rezerves daļu un degvielas gan tās sliktās kvalitātes dēļ, ļoti vajadzīgais frontei bruņumašīnas, lielāko daļu atradās remontā bijušā Pirvica rūpnīcā (I Latvijas automobiļu fabrika). Piemēram kaujās pie Valkas un Rūjienas 25. un 26. aprīlī piedalījās tikai viens "Fiat" bruņuautomobilis, kas pēc divu dienu kaujām sabojājās un tika nosūtīts uz Rīgu. Tajā pašā laikā Rīgā kavējās vairākas kaujas mašīnas. Tikai 29. aprīlī Cēsīs no Rīgas ieradās bruņumašīna "Komunists" un "Lāčplēsis", bet dienu pirms tam "Imanta". Turpretim viņu pretinieki, igauņi bieži izmantoja kaujās bruņumašīnas un bruņuvilcienus, kam bieži bija izšķiroša loma.

Lieliniekiem Kurzemes frontē negāja labāk. Bruņuautomobiļus "Lāčplēsis" un "Atriebējs" pielietoja 20. marta uzbrukumā Jelgavai, kuru pirms pāris dienām bija ieņēmis vācu landesvēra daļas, bet bez panākumiem. Jelgavas cīņās puse no 26. Auto-bruņotās nodaļas gāja bojā un tā bija spiesta evakuēties uz Krieviju. Maijā, Olaines kaujas iecirknī, kāda bruņumašīna pusotras verstis no ienaidnieka pozīcijām, šofera pieredzes trūkuma dēļ, iegāzās grāvī. īsi pirms Rīgas krišanas pilsētā atradās latviešu I Bruņotā nodaļa ar 108 un 20. Autobruņotā nodaļa ar 61 cilvēku sastāvu. Kā vēlāk izteicās bijušais Kurzemes-Vidzemes grupas virspavēlnieks G.Mangulis , ka no abām bruņumašīnu nodaļām daudz maz darboties spējīga bija tikai A.Kaugara latviešu vienība. Liktenīgajā 22. maijā, lieliniekiem cenšoties nosargāt Rīgu, pret strauji uzbrūkošo pretinieku, pastiprinājumam pa Kalnciema šoseju nosūtīja bruņumašīnu "Latvija". Tomēr tā, nokļuvusi Beberbeķos, vairs nespēja apturēt uzbrukumu.

Sarkanās armijas 55. Auto bruņotā nodaļa Dienvidkrievijā Rostovāpie Donas. 1920.g.

Priekšplānā bruņuautomobilis Austin-Putilovec "MOJIHHH" (Zibens) Red Army armoured-vehicle Nmb. 55 (Latvian) in Rostov on the Don in 1920. Armoured vehicle Austin-Putilovec "MOJIHHH" (Lightning) in the foreground.

10

Tajā pašā laikā Bauskas šosejas rajonā aktīvi darbojās bruņumašīna "Atriebējs". Tā kaujā pie pārejām pāri Iecavas upei sedza atkāpjošās sarkanarmiešu daļas. Tomēr pie Trapenes kroga mašīna sabojājās un aizvesta remontam. Biežie bruņumašīnu remonti, piespiedu dīkstāves un neveiksmes frontē radīja aizdomas par kaitniecību. Tādēļ, īsi pirms pretinieka uzbrukuma Rīgai, 19. maijā apcietināja Bruņotās nodaļas komandieri A.Kaugaru, komisāru E.Biggi kā arī remontdarbu pārvaldnieku. Vienība palikdama atbildīgākajā brīdī bez savas vadības, nespēja organizēt darbu un evakuēt bruņumašīnas, kas drīz nonāca uzbrucēju rokās. Lai gan, pašā atkāpšanās laikā no Rīgas, pēc nodaļas biedru lūguma komandieris un komisārs, pierādījumu trūkuma dēļ, tika atbrīvoti. Situācija, vispārējā haosā, vairs nebija glābjama. Bruņumašīnas vēl mēģināja ieskaitīt Rīgas ielu cīņās, bet vajadzīgajā brīdī tās sabojājās. Pārvietoties nespējīgos automobiļus uz vietas steigā sadedzināja vai sabojāja. Dezorganizētā vienība pat nepaspēja izvest dokumentus. Daži nodaļas komunisti, baidoties nokļūt gūstā, iznīcināja savas partijas biedra kartiņas. Kaujas nespējīgās bruņuautomobiļu nodaļas atkāpšanās ceļš turpinājās līdz pat Maskavai, kur tā tika savesta kaujas kārtībā. Rīgā piedzīvotais atstāja uz karavīriem nomācošu garastāvokli un dziļu neizpratni. No nodaļas aizgāja bijušais komisārs E.Bigge, bet A.Grossbergs pat izstājās no partijas.

1919. gada jūnijā, pēc padomju Latvijas armijas likvidācijas, latviešu I Bruņotā nodaļa turpmāk pazīstama, kā Sarkanās armijas 55. bruņumašīnu nodaļa.

Par latviešu vadīto bruņumašīnu turpmākajām cīņām lielinieku pusē ziņu ir maz. Ir tikai zināms, ka 1920. gadā daudzi latviešu kaujas mašīnu aplalpes locekļi piedalījās Krievijas pilsoņu karā Dienvidu frontē. Kā arī vairāki no tiem izpelnījās, tolaik Krievijā augstāko kara apbalvojumu, Sarkanā karoga ordeni. To vidū A.Dambītis, A.Zīle, J.Katons, L.Krigers, A.Ekalis u. c.

LATVIJAS ARMIJAS KAUJAS MAŠĪNU VIENĪBAS Pēc Rīgas ieņemšanas, lielinieki lielā steigā atkāpjoties pameta daudz kara materiālu to starpā arī dažādu marku bruņumašīnas. Pamestā tehnika bija sabojāta, tādēļ to vajadzēja savest braukšanas kārtībā. 1919. gada maijā, tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas, Baltijas landesvēra vadībā nodibināja autotransporta remonta darbnīcu, kuru paredzēja izmantot arī landesvēra virspavēlniecībai pakļautajam latviešu karaspēka vajadzībām. Darbnīcā strādāja arī no J.Baloža brigādes nozīmētie šoferi un amatnieki. Bet, uzsākot karu, kas iegāja vēsturē kā Cēsu kaujas, ar Igaunijas armiju un tai pakļauto latviešu J.Zemitāna Ziemeļgrupas karaspēku, vācieši mēģināja darbnīcu izmantot tikai saviem mērķiem. Tā kā latvieši aizkavēja remontu, vācieši nespēja izmantot iegūtās lielinieku trofejas Cēsu kaujās. Šajās cīņās igauņi raidīja pret vāciešiem arī savas bruņumašīnas "Vanapagan", "Toonela" un "Estonia". Pēc vācu karaspēka sakāves no sarkanajiem iegūtās bruņumašīnas, saskaņā ar Strazdumuižas miera līgumu, pārņēma Latvijas nacionālā armija.

1919. gada 10. jūlijā Dienvidgrupas armijas komandieris J.Balodis pavēlēja sākt veidot I Bruņoto divizionu. Vienības formēšanu uzticēja kara inženierim virsleitnantam Oto Grossbartam (1895-1945). Viņam bija jāapvieno bruņumašīnas un bruņuvilcieni vienā bruņu vienībā. Šis darbs nebija viegls. Nācās uzmeklēt pamestās kaujas mašīnas un gādāt par to savešanu kārtībā. Vairākus bruņuautomobiļus atrada fabriku pagalmos, kā arī pilsētas apkārtnē, kur tos bija pametis pretinieks, nespēdams staujā atkāpšanās laikā aizvest. Gandrīz visa no ienaidnieka iegūtā tehnika nebija izmantojama. Steidzīgi vajadzēja sakārtot un papildināt armiju ar spēkratiem. To, cik liela vajadzība jaunajam Latvijas karaspēkam bija pēc spēkratiem, liecina brigādes kaujas rajona priekšnieka ziņojums no frontes 10. jūlijā armijas Dienvidgrupas priekšniekam: "Ļoti vajadzīgs automobilis, kā arī viens bruņotais automobilis lielinieku baidīšanai.".* Tāpēc tā paša gada 10. jūlijā pie Armijas intendantūras transporta pārvaldes nodaļas nodibināja Auto- Centra pārvaldi Oskara Ozola vadībā, kas pārņēma visus armijas spēkratus savā pārziņā. Bijušo fabriku telpās izveidoja vairākas remonta darbnīcas. Augustā tās apvienoja divās nodaļās: 1. - (bijušā Krievu- Baltijas vagonu fabrika) kara inženiera Oto Hotes vadībā un 2. - (bijušā Pirvica fabrika) virsleitnanta Aleksandra Stumbres vadībā. Šajās darbnīcās remontēja un apgādāja bruņumašīnas kā ari pārējo kara transportu. Vēlāk 10. septembrī Auto- Centru pārdēvēja par Armijas galveno mehānisko darbnīcu kara inženiera Hugo Šēnberga vadībā.

2.Ventspils kājnieku pulks. Liepāja. 1936, 197.lpp.

Bruņumašīna Zemgalietis.

Divdesmitie gadi.

Armoured vehicle Austin (Zemgalietis) in the 20s.

12

12. jūlijā apstiprināja I Bruņotā diviziona štatus. Tie paredzēja divizionā izveidot trīs bruņumašīnu nodaļas. Katrā no tām vajadzēja būt 2 bruņumašīnām, 1 vieglai mašīnaiizlūkošanai, 1 kravas mašīnai- apgādei, 2 motocikliem- sakariem un visai šai tehnikai paredzēja 40 cilvēku apkalpi. 14. jūlijā iznāca pirmā pavēle I Bruņotam divizionam un ar to bija uzsākta vienības komplektēšana. I Bruņotā diviziona štābu ierīkoja Rīgā, Nikolaja ielā 77.

Vienībā ieskaitīja arī vairākus no Lielinieku dienesta izvairījušos, kā Aleksandru Kaugaru, Jāni Volkovu, Aleksandru Finku, Leibu Plotke u. c. Kā pirmos saremontēja bruņuautomobiļus "Lāčplēsis" un "Zemgalietis". Tos kopā ar smago kravas mašīnu "Packard" 10. augustā ieskaitīja I nodaļā. Par nodaļas komandieri nozīmēja virsleitnantu Georgu Dzeguzi (18971919). Nodaļu jau 14. augustā nosūtīja uz fronti Līvānu operācijai. 19. augustā kapitāns, kā toreiz sauca kapteiņus, Aleksandrs Kaugars sāka veidot arī II nodaļu. Tās sastāvā ieskaitīja bruņumašīnu "Kurzemnieks" un 1. oktobrī "Lāčplēsi", bet viņa vietā I nodaļā iekļāva tikko pēc remonta pieņemto bruņumašīnu "Imanta". Divizionam lielas grūtības sagādāja mašīnu apbruņošana. 4. oktobrī, pašā cīņu priekšvakarā ar Bermontu, diviziona komandieris raksta: "Divizionā pašreiz atrodas pilnā kārtībā 4 bruņotie automobiļi. Apbruņoti ir 3 automobiļi, bet priekš pēdējā trūkst ložmetēji." Šī iemesla dēļ "Imantu" sākumā bija spiesti turēt rezervē.

Lielu vērību veltīja karavīru sagatavošanu šaušanai, lai katrs prastu rīkoties ar ložmetēju, lielgabalu, granātmetēju un mīnmetēju. Šajā sakarā 14. septembrī Bruņotā diviziona komandieris savā pavēlē norāda: "Katram virsniekam tāpat arī kareivjiem jāpārzin netikai tie ieroči kurus tas apkalpo, bet visi tie, kuri top lietoti uz vilcieniem un auto nodaļās. Vilcienu un auto nodaļu komandieriem, priekš kareivju apmācīšanas vest stundu sarakstus, kuri sastādāmi uzreiz vienā nedēlā. Nodarboties katru dienu ne mazāk kā 5 stundas."

Latvijas armija sakaujot bermontiešus ieguva daudz trofejas. Starp tām bija trīs bruņumašīnas - "Max", "Moritz" un "Titanic". Bez tam decembrī angļi nodeva Latvijas bruņotajiem spēkiem 3 tankus Mk.V. Tāpēc 12. decembrī apstiprināja jaunus I Bruņotā diviziona štatus, kas paredzēja bez bruņuvilcieniem veidot divas auto nodaļas, katrā pa 52 cilvēkiem. I nodaļā ieskaitīja bruņumašīnas "Kurzemnieks", "Zemgalietis" un "Lāčplēsis". II nodaļā bija "Viesturs", "Imanta" un "Staburags". Bez tam izveidoja Auto- bateriju, kurā ieskaitīja vācu trofejas "Max" ("Pērkons") un "Moritz" ('Tālivaldis"), kā ari apstiprināja Tanku nodaļas veidošanu un dažas mazākas palīgnodaļas. Tomēr tik lielas kaujas vienības izveide apgrūtināja tās vadīšanu, tāpēc pēc apmēram diviem mēnešiem nolēma I Bruņoto divizionu sadalīt atsevišķās vienībās. 1920. gada 25. februārī I Bruņoto divizionu likvidēja un tā pilnīga izformēšana turpinājās līdz pat 1. septembrim. Divizionu sadalot izveidoja Bruņoto automobiļu divizionu kapteiņa A.Paulocka vadībā, Bruņoto vilcienu divizionu leitnanta J.Lavenieka un Tanku divizionu Studentu bataljona komandiera pulkveža-leitnanta Tehniskie dati: bruņumašīna Austin (2.sēr.) (1915.g.)

13

P.Bruņenieka vadībā.

Bruņoto automobiļu divizionu kapteinis Arnolds Paulockis izveidoja no 1920. gada 9. marta līdz 1. aprīlim. Bruņoto automobiļu diviziona virsnieku sastāvs sekojoš:* I auto nodala

II auto nodala

vltn. Eduards Gotharsons- nodaļas komandieris ltn. Reinholds Eižens- br."Kurzemnieks" kom. virsn.v.i. Kārlis Vītoliņš- br."Zemgalietis" kom.

vltn. Jānis Kaufmans- nodaļas komandieris vltn. Eduards Lazdiņš- br. "Staburags" kom. vltn. Arnolds Putēs- br. "Tālivaldis" kom. vltn. Ādolfs Kļaviņš - jaun. virsnieks ltn. Leonīds Rotasts- br."Viesturs" kom. ltn. Oto Zupāns- jaun. virsnieks virsn.v.i. Jānis Strazdiņš- br."Imanta"** kom.

Miera gados Latvijas bruņuspēku vienības pārdzīvoja dažādas pārmaiņas.

1921. gada pavasarī, Latvijas armijai pārejot uz miera laika apstākļiem, visus kara spēkratus sāka apvienot vienā vienībā. 1921. gada 15. martā Bruņoto automobiļu divizionu pārveidoja par Auto divizionu. Aprīlī tajā iekļāva Tanku divizionu kā vadu un Automotociklu parku kā rotu. Šajā laikā Auto diviziona kaujas tehnika iedalīta sekojoši: I auto nodala br. "Kurzemnieks" br. "Zemgalietis" br. "Imanta" br. "Pērkons"

II auto nodala br. "Viesturs" br. "Staburags" br. "Tālivaldis"

Tanku vads sm.t. "Ģenerālis Burt's" sm.t. "Ģenerālis Balodis" sm.t. "Ministr, pres. Ulmanis" vid.t. "Latgalietis" vid.t. "Vidzemnieks"

1921. gada 5. oktobri Auto diviziona komandieri A.Paulocki nomaina pulkveža-leitnants O.Grossbarts. Nākošā gadā Auto divizionu no 1. jūnija pārdēvēja par Auto-tanku divizionu.

Bez virsniekiem katra nodaļa bija 50 kareivji.

Kopš 4.VII ieskaitīta I auto nodaļa.

Bruņumašīna Imanta Bermontiādes cīņu laikā.

Priekšplānā I nodaļas komandieris virsleitnants Georgs Dzeguze.

Latvian armoured vehicle Sheffield-Simplex (Imanta) and crew during battles against Bermondt troops, October 1919.

14

Bijušās Auto diviziona vienības tika pārdēvētas: Auto diviziona štābs - par Auto-tanku diviziona štābu; Auto rota - par Bruņoto rotu; Auto-motociklu rota - par Auto rotu; Šoferu apmācības komanda - par Saimniecības komandu.

Vēlāk, 1926. gadā Auto-tanku divizions no 29. septembra pārdēvēts par pulku. Šīs izmaiņas galvenokārt bija saistītas ar vieglo "Fiat" tanku iegādi. No tiem Bruņotā rotā papildus izveidoja divus vadus, kā arī pulkā iekļāva dāvināto bruņumašīnu "Sargs", kas attiecīgi izraisīja štatu palielināšanos. "Sargs" bija ļoti vajadzīgs Bruņotās rotas nokomplektēšanai, jo II vadam trūka vieglā bruņumašīna.

1931. gada maijā Bruņotā rota tika sadalīta atsevišķās Bruņoto auto un Tanku rotās.

1936. gada sākumā pēc angļu Vikersa ("Vickers") izlūktanku iegādāšanos Auto- tanku pulkā notika jaunas pārmaiņas. 30. aprīlī Tanku rotu pārdēvēja par 1. Tanku rotu, ieceļot par komandieri kapteini E.Azaci, bet Auto rotu - par Auto transporta rotu divos vados (smagajā un vieglajā). Jaunos angļu tankus iekļāva jaunizveidotajā 2. Tanku rotā kapteiņa-leitnanta V.Spalviņa vadībā un 3. Tanku rotā komandiera kapteiņa-leitnanta E.Hāzenfusa vadībā. 2.

Tanku rotu no trim tanku vadiem turpmāk izvietoja Daugavpils cietoksnī.

Lielas pārmaiņas notika 1940. gada 1. martā, kad pulku pārdēvēja par Auto-tanku brigādi. Brigādes komandieris tika pakļauts Armijas komandierim. Brigādes komandieri jau ģenerāli O.Grossbartu iecēla arī par armijas spēkratu dienesta priekšnieku, bet 28. martā piešķīra divīzijas komandiera tiesības.

Brigādes izveide bija saistīta ar austriešu 47 mm Bēlera ("Bohler") prettanku lielgabalu, apvidus automobiļu "Krupp", "Henschel", smago automobiļu "Ford-Vairogs" un cita bruņojuma un tehnikas iegādi. Izveidoja sešas prettanku rotas, kuras savukārt tika sadalītas K, L un N moto grupās.

Drīz pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, Auto-tanku brigāde bija spiesta atstāt savas dislokācijas vietu Slokas ielā, lai to nodotu Sarkanajai armijai. Brigādi izvietoja dažādās pilsētas vietās, kā bijušā Franču licejā (K.Valdemāra un A.Briāna ielu stūrī), Grostonas ielā, kā arī vairākās vietās Kalnciema ielā un citur. Rīgā atradās arī 2. Tanku rota, kas bija ieradusies no Daugavpils uz kārtējo vasaras nometni.

1940. gada septembra sākumā Latvijas armiju pakļauj Sarkanās armijas virspavēlniecībai. Līdz ar to faktiski sākās Latvijas nacionālo bruņoto spēku likvidācija.

1940. gada 6. septembrī Armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš uzdod Auto-tanku brigādes komandierim ģenerālim O.Grossbartam 24. teritoriālā korpusa 181. un 183. strēlnieku divīzijā veidot prettanku lielgabalu divizionu un auto-rotu kadrus, bet daļu karavīru Tehniskie dati: bruņumašīna Shefūeld-Simplex

jauda -

60 ZS

ātrums -

40 km/st

svars -

5,9 t

bruņojums -

2 ložmetēji

apkalpe -

4 cilvēki

15

nodot divīziju izlūku bataljonu formēšanai. Pēc šī plāna 9. septembri gandrīz visas vienības, izņemot 181. strēlnieku divīzijas auto rotu, tika izveidotas un sagatavotas gājienam uz jaunajām izvietojuma vietām. Līdz 14. septembrim visas vienības bija izvietotas norādītajās dislokācijas vietās: 181. divīzijas - Atsevišķais izlūku bataljons - Slokā, Jūras ielā 16; - Atsevišķais prettanku divizions - Slokā, Smilšu ielā 4; - Auto rota - Tukumā, Vecmoku ielā 26.

183. divīzijas - Atsevišķais izlūku bataljons - Cēsīs, Pubuliņu kazarmās; - Atsevišķais prettanku divizions - Siguldā; - Auto rota - Cēsīs.

Daļu Auto-tanku brigādes kareivju un instruktoru iekļāva Sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusa 613. artilērijas pulkā (bijušais Smagās artilērijas pulks), bet daļu atvaļināja.

1940. gada 5. novembri sākās Auto-tanku brigādes likvidācija, kas turpinājās vēl līdz 24. decembrim. Līdz ar to beidza pastāvēt par Latvijas tautas līdzekļiem izveidotā kaujas spēkratu vienība, kas pastāvēja 21 gadu. Vienības pastāvēšanas laikā daudzi virsnieki un kareivji par godprātīgu un pašaizliedzīgu dienestu tika apbalvoti ar Latvijas valsts atzinības zīmēm.

Par daudzu Auto-tanku brigādes karavīru un tehnikas turpmāko likteni zināms maz.

Daudz kas ir neskaidrs, jo trūkst dokumentu un aculiecinieku.

Pēc jau zināmās Sarkanās armijas virspavēlniecības nodevīgās rīcības daudzi latviešu virsnieki tika arestēti un aizvesti uz Sibīriju. Daļu jaunākā komandējošā sastāva karavīrus neaiztika un drīz viņi piedzīvoja kara sākumu, viņu vidū bija ari Ž.Jēkabsons, J.Fridrihsons, M.Eņģelis u. c.

Daži bijušās Auto-tanku brigādes karavīri kalpoja arī vācu armijā un pat izpelnījās atzinību. Piemēram Jānis Pormalis. 1944. gada augustā ar krievu pamesto tanku T-34 viņš sekmējis Sarkanās armijas pārrāvuma likvidāciju frontes līnijā Tukums - Smārde - Ķemeri.

Par to J.Pormalis apbalvots ar I un JJ pakāpes Dzelzs krustiem. Savukārt bijušais Auto-tanku brigādes virsnieka vietnieks Roberts Rubenis 1944. gadā organizēja bataljonu un neatkarīgi no vāciešiem un krieviem -1. s. Kureļu grupā cīnījās Kurzemē, kur ari krita.

Bruņumašīna Staburags.

Latvian armoured vehicle Fiat (Staburags).

16

BRUŅUAUTOMOBILI LATVIJAS ARMIJĀ 7

»

Kā jau iepriekš bija minēts Latvijas armijā pirmie bruņuautomobiļi iegūti pēc Cēsu kaujām. Saskaņā ar Strazdumuižas līgumu no Rīgas atkāpjošais vācu karaspēks atstāja latviešiem iegūtās lielinieku trofejas. To starpā bija dažādu marku bruņumašīnas, kā "Lanchester", "Sheffield-Simplex", "Garford", "Russo-Balt", "Fiat" un "Austin". Protams visai šai tehnikai bija vajadzīgs pamatīgs remonts. Visas mašīnas nodeva Auto-Centram izlabošanai.

Patiesi nozīmīgs ieguvums Latvijas karaspēkam bija divas krievu "Garford" smagā tipa bruņumašīnas, jo tās bija aprīkotas ar 3 collu kalibra lielgabalu un pielāgotas vairāku ložmetēju uzstādīšanai. Abas šīs mašīnas lielinieki atkāpjoties, pēc Rīgas krišanas, pameta Jumpravmuižas rajonā (Daugavmalā pie Doles salas) likteņa ziņā pirms tam tās sabojājot.

Vēlāk mašīnas ar tiem pašiem nosaukumiem "Lāčplēsis" un "Kurzemnieks" ieskaitīja I Bruņotā divizionā.

Kā pirmo, no bruņumašīnām "Garford", 2. auto-darbnīcā (bijušā Pirvica fabrika) izlaboja "Lāčplēsi". Tam pat nomainīja dzinēju. Augusta beigās tā jau bija gatava veikt kaujas uzdevumus. Otra "Garford" bruņumašīna "Kurzemnieks" kapitāli remontēta 3. auto-darbnīcā (bij. Krievu-Baltijas vagonu fabrika). Darbi turpinājās arī svētdienās. "Kurzemnieks" bija pirmā bruņumašīna, kas 1919. gada 12. septembrī piedalījās Latvijas karaspēka parādē. Šis notikums pat iemūžināts kinofilmā gan fotogrāfijās.

Kā pirmo, no vieglā tipa bruņumašīnām, atremontēja 2. sērijas "Austin" firmas mašīnu.

To laboja 1. auto-darbnīcā (bij. Felzera fabrika) kopš 8. jūlija. Pavisam remontdarbi prasīja 926 stundas. 6. augustā I Bruņotā diviziona leitnants J.Ošs izbrauca ar tikko salaboto bruņumašīnu pa fabrikas vārtiem. Turpmāk divizionā bruņumašīna "Austin" ieguva nosaukumu "Zemgalietis". Tai ir interesanta priekšvēsture. Pie lieliniekiem šī mašīna kalpoja ar nosaukumu "СПАРТАК" (Spartaks). Ir pamats domāt, ka tā piederēja Sarkanās armijas 26.

Auto-bruņotajai nodaļai, kura bija nosūtīta palīgā padomju Latvijas armijai. To norīkoja cīņai Jelgavas apkārtnē I brigādes rīcībā. 1919. gada 19. martā, vācu landesvēra daļām straujā uzbrukumā ieņemot Jelgavu, bruņumašīnu atrada dzelzceļa stacijas tuvumā, kur to bija pametuši lielinieki nepaspēdami evakuēt. Maija beigās , atbrīvojot Rīgu no sarkanajiem, bruņumašīnu nodeva remontā Felzera fabrikā. Cēsu kaujām sākoties kara inženieris O.Hote tīšām aizkavēja mašīnas nosūtīšanu vāciešiem, kas gribēja to izmantot pret latviešu un igauņu karaspēku. Latvijas armijā bruņumašīna ļoti sekmīgi izmantota pret bermontiešiem, kļūstot par sava veida Brīvības cīņu simbolu. "Zemgalietis" bija vienīgā no bruņumašīnām, kas iemūžināta mākslas darbos - piemineklī kritušajiem karavīriem un S.Vidberga grafikā.

Tehniskie dati: bruņumašīna Fiat (1917. g.) garums 4,8 m platums1,9 m augstums - 2,5 m dzinējs Fiat jauda 75 ZS ātrums 60 km/st svars 5,3 t bruņu biezums - 5-7 mm bruņojums - 2 ložmetēji apkalpe 4-5 cilvēki

17

Pavisam trofejās bija iegūtas divas bruņumašīnas "Fiat". Vienu no tiem nodeva kapitālajam remontam 2. auto-darbnīcā. Remotdarbus pabeidza 1919. gada 16. novembrī, kad cīņas pret Bermontu gāja pilnā sparā. Mašīnu I Bruņotā diviziona 2. auto nodaļā ieskaitīja ar nosaukumu "Staburags". To mēģināja iesaistīt cīņās pret bermontiešiem, bet neveiksmīgi.

Nākošajā gadā sekmīgi izmantota Austrumu frontē pret Sarkano armiju. Otrs "Fiat" bruņuautomobils ar nosaukumu "Latvija", nonāca kņaza A.Līvena krievu karaspēka nodaļas rokās. Līvenieši mašīnu ieguva 23. maijā, kad tie straujā uzbrukumā ieņēma Daugavgrivu.

Mašīnu remontēja 2. auto-darbnīcā līdz 28. jūnijam, kad to nodeva poručikam V.Meijeram.

Līvenieši mašīnai deva jaunu nosaukumu - "POCCHH" (Krievija). Bruņuautomobilis turpmāk sekmīgi izmantots Ziemeļrietumu (Judeniča) frontē pret Petrogradu. Pēc Judeniča armijas sakāves mašīna nonāca Rēvelē (tagad Tallina) remontdarbnīcā. Latvijas valdība uzskatīdama bruņuautomobili par savu īpašumu pieprasīja Igaunijas valdībai to atdot. Kaut Latvijai bija visi pierādījumi un pamatojums tomēr Igaunija atteicās mašīnu atgriest.

Trofeja "Sheffield-Simplex" bruņumašīnu kapitāli atremontēja 1919. gada 24. septembrī 2. auto-darbnīcā. Turpmāk mašīna I Bruņotā divizionā pazīstama ar nosaukumu "Imanta". Tā piedalījās kaujās pret bermontiešiem. Tomēr tehnisku iemeslu dēļ tā nespēja sekmīgi darboties. Smārdes cīņās mašīna pat nonāca ienaidnieka rokās, bet pēc mūsu armijas veiksmīgā pretuzbrukuma tika atgūta. Mašīnas neveiksmes izskaidrojamas ar to, ka firma "Sheffield-Simplex" sākotnēji uzbūvēja šīs mašīnas policijas vajadzībām pilsētā. Ne velti remonta darbnīcas nodošanas aktā I Bruņotajam divizionam tika norādīts, ka mašīnas uzbūve ir pārlieku viegla un neizturīga, salīdzinot ar bruņojuma svaru.

Pārējās pārāk stipri bojātās trofeju bruņumašīnas, kā "Russo-Balt" un "Lanchester" bija paredzētas pārbūvēt par smagajiem kravas automobiļiem.

Bez tam cīņās pret bermontiešiem Latvijas armija ieguva trīs trofeju bruņumašīnas: "Titanic", "Max" un "Moritz".

"Titanic" bija smagā tipa bruņumašīna firmas "Pierce-Arrow" ražojums. Sākumā bruņuautomobilis piederēja vācu dzelzsdivīzijai. 1919. gada 7. aprīlī ģenerāļa Golca vadītā pretlielnieciskā karaspēka pastiprināšanai Liepājā ieradās hauptmaņa Pfefera vestfāliešu nodaļa ar dažiem bruņuautomobiļiem. To vidū bija ari "Titanic", kas 16. aprīlī piedalījās Latvijas Pagaidu valdības gāšanā Liepājā. Bruņumašīna "Titanic" kopā ar "Nūrnberg" un ar zenītlielgabalu bruņoto smago automašīnu 8. oktobri darbojās Jelgavas šosejas rajonā, kā arī iesaistījās 20. novembra cīņās pie Līvbērzes pret mūsu 8. kājnieku pulku. Minētais pulks 23. novembri sasniedza Dobeli, kur ieguva savu pāridarītāju - ar lielgabalu bruņoto mašīnu "Titanic". To kapitāli remontēja no 9. līdz 24. decembrim 1. nodaļās darbnīcā. 1920. gadā bruņumašīnu ieskaitīja mūsu armijas I Bruņotā diviziona sastāvā pret lieliniekiem Latgales Latvijas armijas Vickers ložmetējtanks nr.217.

Latvian Army Vickers light machine-gun tank in the 30s.

frontē, bet jau ar jaunu nosaukumu - "Viesturs".

Pārējās divas bruņumašīnas nosauktas, pēc vācu dzejnieka Vilhelma Buša populārā stāsta, slaveno nerātneļu Makša un Morica vārdos bija speciāli automobiļi ar 77 mm zenītlielgabalu. Šīs mašīnas sauktas par bruņotām platformām bija speciāli veidotas cīņai pret aviāciju un aerostatiem, bet vēlāk arī veiksmīgi izmantotas pret bruņumašīnām, artilēriju un tankiem. 1918. gadā nepilos astoņos mēnešos vācu lielgabalu platformas cīņās pret sabiedroto tankiem sašāva 52 mašīnas, tas apliecina to lielās kaujas spējas. Bruņotajām platformām piemita tiem laikiem ievērojams pārvietošanās ātrums (līdz 80 km/st) un manevrēšanas spējas ar priekšējiem un aizmugures velkošajiem riteņiem.

Vienu no diviem "Daimler-Mercedes" bruņotajām platformām ar nosaukumu "Moritz" Latvijas armija ieguva 1919. gada 19. novembrī, Cēsu kājnieku pulka rotām ieņemot Katrīnas muižu netālu no Jelgavas. To kapitāli remontēja no 1919. gada 3. decembra līdz 1920. gada 23. februārim 2. nodaļas darbnīcā. Ieskaitīta Bruņoto auto divizionā 2. auto nodaļā ar nosaukumu "Tālivaldis". Tas sekmīgi izmantots 1920. gada cīņās austrumu frontē pret lieliniekiem. Otru bruņoto platformu "Max" remontēja no 1920. gada 19. marta līdz 18. augustam 1. nodaļas darbnīcā. Pilnīgi bojāto oriģinālo motoru "Daimler-Mercedes" nomainīja pret "Benz". Izlabotā lielgabala uzstādīšana kavējās, tamdēļ mašīnu nepaspēja izmantot frontē. Mašīna ieskaitīta Bruņoto auto divizionā I auto nodaļā ar nosaukumu "Pērkons". Abas bruņumašīnas pārdotas 1937. gadā. Pēc neapstiprinātām ziņām, šīs mašīnas ieguva Spānija.

Miera gados visas minētās bruņumašīnas praktiski bija vienīgās Latvijas bruņotajos spēkos. Lai gan divdesmitajos gados bija apsvērta iespēja bruņumašīnu skaita palielināšanai, iegādājoties jaunas, tomēr izvēle beigās krita par labu vieglajiem tankiem. Vienīgi 1926. gadā Latvijas Auto klubs dāvināja Auto-tanku pulkam bruņumašīnu "Sargs". To svinīgi pasniedza Esplanādes laukumā 22. oktobri, piedaloties valsts prezidentam Jānim Čakstem. Bruņumašīna "Sargs" izmazgāja vairāk kā 20000 Ls. Daļu līdzekļu deva Latvijas aizsardzības biedrība.

"Sarga" šasija un 35 ZS dzinējs būvēts "Fiat" fabrikā Itālijā, bet bruņas izgatavoja angļu firma "Beardmore" ar diviem diagonāli izvietotiem, grozāmiem kaujas torņiem. Jaunās kaujas mašīnas montēšana, krāsošana un citi darbi notika Auto-tanku diviziona darbnīcās, kas papildus izmaksāja 1000 Ls. Tā, kā bruņumašīnu bija maz un visas tās gatavoja un uzturēja iespējamā kara vajadzībām, tad kopš 1930. gada pulkam bija sava apmācību bruņumašīna "A-7" (līdz 1938. g. to apzīmēja, kā " A - l l " ) . Bruņuautomobilim bija tikai viens grozāms kaujas tornis pielāgots vienam ložmetējam. Dzinējs "Ford" AA ar jaudu 12/40 ZS. Tehniskie dati: tanks Vickers-Carden-Lloid (1933.g.) garums 3,5 m platums 2m augstums- 1,8 m dzinējs Meadows 6 cil. jauda 55 ZS ātrums 48 km/st svars 3,4 t bruņu biezums - 4-10 mm bruņojums - 1 ložm. vai 1 lielg. apkalpe 2 cilvēki darb. rādiuss - 140 km

19

Ik pa laikam mašīnas tika remontētas un pat pilnīgi pārbūvētas. Piemēram 1926. gadā bruņumašīnas "Zemgalietis" šasiju un motoru "Austin" nomainīja pret "Benz", bet trīsdesmitajos gados to aizvietoja pret dāņu firmā pirkto "Fordson" šasiju un "Ford" V-8 cilindru dzinēju ar jaudu 65 ZS. Arī mašīnas ārējais izskats izmainījās. Bruņumašīnai "Kurzemnieks" oriģinālo dzinēju "Garford" nomainīja pret "Wisconsin". Ari dāvināto bruņumašīnu "Sargs" pārbūvēja Arsenāla darbnīcās pielāgojot smagā automobiļa "Ford" (V-8) dzinēju u. c. Pēdējos neatkarības gados bruņumašīnas remontēja akciju sabiedrībā "Vairogs". Šeit 1940. gadā pārtaisīja bruņumašīnu "Imanta" un tika noslēgts līgums ari par bruņumašīnas "Staburags" pārbūvēšanu.

Miera laikos kaujas mašīnas izmantotas manevros un regulāri piedalījās valsts svētku parādēs. Bruņumašīnas vairākkārtīgi remontētas, krāsotas un pārbūvētas uzturēja labā kaujas stāvoklī līdz pat 1940. gadam.

Bruņumašīnas divdesmitajos gados bija izvietotas Slokas ielā kazarmju grāžās, bet Autotanku pulkam paplašinoties mašīnas pārvietoja Rīgas citadelē. Šodien pat grūti iedomāties, ka mašīnas toreiz turētas tagadējā glaunajā Patentu valdes ēkā (Citadeles ielā 7/70).

Pēc Latvijas okupācijas, bruņumašīnas ieskaitīja Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. Bijušais Auto-tanku brigādes virsnieka vietnieks Žanis Jēkabsons, kas tika iedalīts 181. strēlnieku divīzijas Atsevišķā izlūku bataljonā kā jaunākais leitnants, atceras, ka jaunizveidotajā bataljonā, kas bija izvietots Slokā, bija Bruņoto tanku rota, kurā ietilpa tanki un trīs bruņumašīnas ("Imanta", "Staburags" un "Zemgalietis"). Kara sākumā, 1941. gada jūlija beigās, pārvietojoties uz Gulbeni, bataljons nokļuva vācu apšaudē. Divas bruņumašīnas no šīs kolonas tika sašautas, bet trešajai jaunākā leitnanta Dzenīša vadībā pirms apšaudes izdevās bēgt. Šī ir pagaidām vienīgā liecība par Latvijas armijas kaujas tehnikas izmantošanu 2. pasaules karā. Turpmākais bruņumašīnu liktenis nav zināms.

Bruņumašīna Sargs.

1926.gads.

Latvian Army new armoured vehicle Sargs, 1926.

BRUNUAUTOMOBIĻU VADĪŠANAS KĀRTĪBA Trīsdesmitajos gados Latvijas armijas kaujas mašīnas tika sadalītas rotas un vados.

Bruņuautomobiļu rotā bija divi vadi, katrā vadā trīs mašīnas: I vads sm.br. "Kurzemnieks v.br. "Staburags" v.br. "Zemgalietis"

II vads sm.br. "Viesturs" v.br. "Sargs" v.br. "Imanta"

Vienā vadā bija viena lielgabala un divas ložmetēju bruņumašīnas. Bruņuautomobilis bija mazākā kaujas vienība vadā, tā apkalpe sastāvēja no 5 vai 7 karavīriem: komandieris, šoferis, šofera palīgs, divi ložmetējnieki un divi artilēristi (lielgabala bruņumašīnai).

Katrs bruņuautomobiļa vienības (vada) karavīrs pārzināja savas mašīnas uzbūvi, kopšanu, vadīšanu un bija spējīgs novērst pašus vienkāršākos mehāniskos traucējumus, kā arī labi pārzināja sapiera darbus (sprāgstvielu pagatavošana, tiltu un dzelzceļu bojāšana, pretinieka automobiļu iznīcināšana u. c.)

Bruņumašīnas pēc bruņojuma unificēšanas bija apgādātas vienīgi ar Vikersa ("Vickers") 0,303" (collu) ložmetējiem un 3" lielgabaliem Ložmetēju apkalpoja viens, bet lielgabalu divi cilvēki. Mērķa virziena norādīšanas atvieglošanai izmantoja ciparu ripu. Līdzīgi pulkstenim tā bija sadalīta 12 iedaļās un pagrieza mašīnas priekšgala virzienā pret skaitli 12. Novērotā mērķa virzienu paziņoja ar to ciparu ripas skaitli, kuram pretī atradās mērķis. Granātu mešanai no mašīnām izmantoja tikai Milsa ("Mills") rokas granātas. Aktīvai gaisa aizsardzībai paredzēja izmantot vada rezerves ložmetējus, novietojot tos uz balstiem.

Bez bruņuautomobiļiem vadā sekmīga uzdevuma pildīšanai bija motocikli- sakariem un smagie automobiļi- munīcijas, degvielas un citu mantu pārvadāšanai.

Stāvot kolonā spēkrati nostājās cits aiz cita 5m atstatumā. Braucot atstatums bija 50m.

Parasti kolona pārvietojās sekojošā kārtībā: motocikls, bruņumašīnas un smagie automobiļi.

Kolonas ierindas kārtību izmantoja vada pulcēšanai, gājieniem un novietošanai.

Līnijā spēkrati nostājās iepriekšminētajā kārtībā cits aiz cita 3m atstatumā no labās puses uz kreiso. Līniju izmantoja vada novietošanai un parādei.

Bruņuautomobiļu vienības (vada) vadīšanu no bruņumašīnas veica ar karodziņa palīdzību, bet naktīs karodziņu vietā izmantoja gaismas signālus. Katrā bruņuautomobilī atradās divi vadīšanas karodziņi un signālspuldzes- vadības (baltā krāsā) un brīdinājuma vai briesmu (sarkanā krāsā). Karodziņa izmēri 50cm garš un 40cm plats, pamatne piestiprināta pie metāla kāta.

Pēc vadības karodiņu krāsām noteica komandiera amata pakāpi: - zaļš karodziņš ar baltu 10cm platu līmenisku svītru - rotas komandierim; - sarkans karodziņš ar baltu 10cm platu līmenisku svītru - vada komandierim; - sarkans karodziņš - bruņumašīnas komandierim.

Dzeltenās krāsas karodziņu izmantoja kavēkļu un briesmu apzīmēšanai. Kaujā sakarus ar citām mašīnām vai kājniekiem (jātniekiem) uzturēja šim nolūkam nozīmētas apkalpes karavīrs, parasti ložmatējnieks vai šoferis.

Lai atvieglotu bruņumašīnu pazīšanu, uz sāniem tām bija nosaukumi. Kara laikā bez nosaukumiem visiem kaujas mašīnām bija paredzēta arī īpaša valsts pazīšanās zīme. Miera laikā par pazīšanās zīmi kalpoja Auto- tanku pulka (brigādes) karodziņš.

21

BRUŅUAUTOMOBILIS "LATVJU STRĒLNIEKS" Nebūtu lieki, bez visa minētā, ari pieminēt bruņumašīnu, kuras veidošanā piedalījās ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši.

1926. gadā Padomju Savienībā sāka būvēt pirmo bruņuautomobili. Par pamatu izmantoja smagās mašīnas šasiju AMO-F15 (Fiat 15-ter) un 35 ZS dzinēju. Jaunā kaujas mašīna BA-27 tika uzbūvēta 1927. gadā. 1928. gadā to pieņēma karaspēka apbruņošanai. Līdz 1931. gadam uzbūvēja apmēram 100 BA-27. Vienu BA-27 uzbūvēja par Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu līdzekļiem.

Kopš 1927. gada pasliktinājās attiecības starp Padomju Savienību un Lielbritāniju. Tas noveda pie tā, ka šī paša gada 27. maijā Lielbritānijas ārlietu ministrs Ostins Čemberlens izsniedza PSRS vēstniecībai Londonā notu par diplomātisko sakaru pārtraukšanu. Tas savukārt ļāva padomju politiskajiem ideologiem izvērst plašu aģitāciju par gatavošanos aizsardzībai pret it kā kapitālistisko valstu starptautisko sazvērestību. Izvērstajā kampaņā tika iesaistīta arī plašajā padomjzemē izkliedētā latviešu sabiedrība. Pēc bijušo latviešu strēlnieku ierosinājuma 1927. gada 30. jūlijā Latvju sekcijas Centrālais Birojs griezās ar aicinājumu latviešu darbaļaudīm vākt ziedojumus bruņotā tanka "Latvju Strēlnieks" celšanai. Uzsāktās kampaņas rezultātus regulāri publicēja Padomju Savienības lielākajā latviešu avīzē "Krievijas Cīņa" ar virsrakstu "Mūsu atbilde Čemberlenam". Nepilnu divu gadu laikā, plānotā tanka vietā, uzbūvēja bruņumašīnu. 1929. gada 2. jūnijā, kad Maskavas Oktobra laukumā atzīmēja kārtējo latviešu strēlnieku svētku dienu, bruņuautomobili "Latvju Strēlnieks" svinīgi nodeva Sarkanajai armijai un ieskaitīja 3. Autobruņu divizionā. Pašā svētku priekšvakarā "Krievijas Cīņa" rakstīja: "Ar šo aktu latvju strādniecība apliecina savu apņemšanos stiprināt diktatūras valsti un cīnīties par sociālisma uzvaru visā pasaulē". Iespējams, ka "Latvju Strēlnieks" vēlāk devās "pasaules revolūcijas" iekarošanā, bet bez daudzajiem mašīnas ziedotājiem, kuri gāja bojā 1937. gadā Staļina izvērstajā genocīdā.

22

PIRMIE TANKI Dažus mēnešus pēc pirmā pasaules kara sākuma Rietumu frontē no Beļģijas krastiem līdz Šveices robežām karadarbība apsīka. Abās frontes pusēs stiepās garas ierakumu līnijas, kuras aizsargāja platas dzeloņdrāšu joslas, ložmetēji un artilērija. Neviens nespēja pārraut šo fronti, un visi mēģinājumi to izdarīt beidzās ar smagiem zaudējumiem. Uzbrucēji iestrēga dzeloņdrāšu joslās un krita ložmetēju krustugunīs. Vareni nocietināto līniju pārraušanu sākumā mēģināja atrisināt ar smago artilēriju. Tomēr uz artilēriju liktās cerības neattaisnojās, jo panākumi bija niecīgi. Lielgabalu spēcīgā uguns saārdīja zemi un tikai apgrūtināja karaspēkam pārvietoties. Bez tam bija ari citi priekšlikumi - "sauszemes kreiseri", indīgas gāzes u. c.

1914. gada oktobri angļu pulkvedis Svintons piedāvāja Kara ministrijai projektu kāpurķēžu kaujas mašīnas jeb "sauszemes kreisera" radīšanai.

1915. gada septembri angļu inženieri Vilsons, majors Trittons un Rikardo uzkonstruēja, uz Holta traktora bāzes, pirmo izmēģinājuma kāpurķēžu mašīnu, kuru nosauca par "Mazo Villiju". Drīz radīja citu, uzlabotāku kaujas mašīnu - "Lielais Villijs". Konstruktoriem radās ideja mašīnu veidot paralelograma formas izskatā, kas ļāva tehnikai pārvērst 4 metrus platas bedres un tranšejas. Kāpurķēžu novietošana viscaur korpusa ārpusē vispār bija veiksmīga, bet apgrūtināja lielgabalu uzstādīšanu. Tāpēc korpusa sānos ierīkoja sponsonus - īpašas piebūves, kuros izvietoja šaujamieročus. Pēc sava izskata jaunā bruņumašīna atgādināja lielu cisternu jeb rezervuāru, kas angliski nozīmē "tank". Ar to ari izskaidrojams jaunās kaujas mašīnas nosaukums.

1915. gada decembri angļu firma "Foster" Linkolnā uzbūvēja pirmo tanku. Mašīnas izmēģinājumu .rezultāti bija lieliski un to iekļāva bruņotajos spēkos, apzīmējot ar Mk.I. Drīz firma uzbūvēja vēl 40 tankus, bet turpmāk Kara ministrija pasūtīja vēl 150 tankus.

Pasūtījumus izpildīja trīs firmās - "Foster" Linkolnā un divās Birmingemas firmās. Tanku būvēšanu turēja lielā slepenībā. Jauno produkciju sauca par cisternām, kuras it kā pasūtījusi Krievija.

1916. gada jūlija beigās nolēma nosūtīt pirmās kaujas mašīnas uz fronti Francijā. Tiesa, ģenerālštāba priekšniekam lūdza tanku izmantošanu atlikt līdz 1917. gada pavasarim - jauno kaujas mašīnu nelielā skaita un apmācītu apkalpes kareivju trūkuma dēļ. Anglijas priekšniecība Francijā tam nepiekrita, jo pēdējās kaujās angļu karaspēks bija cietis lielus zaudējumus, kaut ari pavirzīja frontes līniju par 6 kilometriem uz priekšu. Angļu armijas karavīru garastāvoklis bija nomākts, tādēļ tanku ierašanās frontē to varēja uzlabot. 1916. gada 15. augustā pirmā tanku partija tika nosūtīta uz Franciju. Augusta beigās nogādāto tanku skaits palielinājās līdz 49. 1916. g. 15. septembrī notika jauns pagrieziens pasaules karu vēsturē Tehniskie dati: tanks Mk.B (1918.g.) garums 6,9 m platums 2,8 m augstums 2,4 m dzinējs Ricardo 4 cil. jauda 100 ZS ātrums 9,6 km/st svars 18t bruņu biezums - 14 mm bruņojums - 4 ložm. apkalpe 5 cilvēki darb. rādiuss - 100 km 23

tanki pie Sommas upes devās savā pirmajā kaujā. Lūk, ko rakstīja tā laika prese: "Vēl nekad tik lielas mašīnas nav kaujās redzētas. Šie tērauda milži, kuri spļāva uguni un metālu, iedvesa vācu virsniekiem un apakškareivjiem paniskas bailes. Jaunās mašīnas iznīcināja visu savā ceļā. Pilnā gaitā viņas devās pāri ienaidnieka tranšejām, kurus vācieši tik pamatīgi bija apdomājuši un tik rūpīgi uzcēluši.".* Pavisam uzbrukumā piedalījās tikai 32 mašīnas, pārējās sabojājās vai iegrima nemaz nenonākot līdz izejas pozīcijām. Jaunās tehnikas izmantošana kaujas laukā bija sasteigta, tāpēc nedeva gaidītos rezultātus. Tomēr augstākā priekšniecība bija ļoti apmierināta un turpmāk pasūtīja vēl 1000 mašīnas. Tanku "kaujas kristības" rādīja, ka tie vēl ir stipri nepilnīgi, bet jau spēja sniegt nozīmīgu pabalstu kājniekiem. Visumā pirmā kauja pierādīja, ka tankiem pārsvarā ir pozitīvas īpašības un tiem ir nākotne.

Lielais tanku noslēpums bija atklāts, un turpmāk sabiedroto armiju pretinieki iemācījās ne tikai cīnīties pret tiem, bet arī sāka būvēt tos paši.

Vācieši savus pirmos 10 tankus A7V uzbūvēja 1917. gada vasarā. Pirms tam francūži izgatavoja "Schneider" vidējos un "Saint Chamond" smagos tankus. Bet šī tehnika kaujās piedzīvoja neveiksmes, tāpēc franči pārgāja uz vieglo tanku būvniecību. Tos uzbūvēja "Renault" firmā un tie kļuva par vislabākajiem pirmā pasaules kara tankiem.

Līdz pasaules kara beigām angļi uzbūvēja dažādu modeļu smagos tankus - no Mk. I līdz Mk. V, kā arī citos variantos - līdz Mk. DC. Pasaules attīstītākajās valstīs bez smagajiem būvēja arī vidējos un vieglos tankus. Pēc tā laika iedalījuma smagais tanks svēra apmēram 30 t, vidējais - no 10 līdz 20 t un vieglais - līdz 10 t.

Pirmoreiz pasaules karu vēsturē tanku divkauja notika 1918. gada 24. aprīlī pie Vilerbretoņas (Viller-Bretonne).

Vairākas oriģinālas kaujas mašīnas uzbūvēja arī Krievijā. Kopš 1911. gada Rīgā darbojās jaunais krievu izgudrotājs A.Porohovšķikovs (1892-1943). Tas 1914. gada augustā krievu virspavēlniecībai piedāvāja nelielas kāpurķēžu kaujas mašīnas - visurgājēja (Be3flexo.it) projektu. To 1915. gada sākumā apstiprināja un atvēlēja līdzekļus realizācijai. Mašīna bija aprēķināta 2 cilvēku apkalpei. Četras tonnas smago visurgājēju bija paredzēts apbruņot ar 1 ložmetēju. Iebūvētajam automobiļa dzinējam vajadzēja attīstīt ātrumu 25 km/st. Tai bija viena plata kāpurķēde visā mašīnas platumā. 1915. gada 18. maijā Rīgā kāpurķēžu mašīnas izmēģināja, kas beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Ari nākošais uzlabotais mašīnas variants, kā tehniski nepilnīgs tika noraidīts. Ar līdzīgiem panākumiem beidzās arī citu izgudrotāju tanku piedāvājumi Krievijā.

Tanku parādīšanās pilnīgi izmainīja kaujas vešanas taktiku. Tanki kļuva par nozīmīgu ieroci ar kuru turpmāk vajadzēja rēķināties visām karojošām valstīm.

Rjgas Ziņas 1916. g. 12. sept.,nr.254

Smagais tanks Ģenerālis Balodis.

1925.g. 25.maijs.

Latvian Army heavy tank Mk.V (Ģenerālis Balodis) in 25 May, 1925.

24

LATVIJAS ARMIJAS TANKI Pirmie tanki Latvijā parādījās 1919. gada decembra sākumā. Tie bija 3 angļu smagie Mk.V un vidējie Mk.B tanki. 1919. gada 8. decembri, bijušie Francijas frontes "veterāni", bija skatāmi Rīgas ielās. Viens no tankiem pat apstājās pie Tautas nama (tagad Saeimas).

Minētā tehnika iespējams sākotnēji ir nākusi no Arhangeļskas frontes ģenerāļa Judeniča armijai. Ziemeļrietumu frontei sabrūkot, tankus nodeva jaunajām Baltijas valstīm - Latvijai un Igaunijai, kā atbalstu cīņai pret Sarkano armiju. Kāds aculiecinieks zināja stāstīt, ka zem atsūtīto tanku svaigā krāsojuma varēja pat izlasīt krievu uzrakstus "Drošsirdīgais zaldāts", "Baltais lācis" u. c. Sākumā angļi Latvijas armijai nodena 3 smagos tankus Mk.V, bet vēlāk ari 2 vidējos tankus Mk.B. 1919. g. 9. decembrī kapteinis A.Kaugars saņēma rīkojumu organizēt kursus, lai karavīriem mācītu tanku cīņas taktiku. Mācības notika angļu instruktoru vadībā, tāpēc kā tulku atsūtīja štāba jūras daļas mehāniķi jūras leitnantu Alfrēdu Unguru. 12. decembrī apstiprināja I Bruņotā diviziona Tanku nodaļas štatus, kas paredzēja 3 tanku apkalpošanai 54 cilvēkus. Katra tanka apkalpošanai bija paredzēta 1 kravas mašīna, 1 vieglais automobilisrekognēšanai jeb izlūkošanai, motocikls un velosipēds- sakariem ar kājniekiem. Tanku kursos vajadzēja sagatavot 12 šoferus-mehāmķus, 15 ložmetējniekus, 6 artilēristus un 5 velosipēdistus. 18. decembri kapteinim Aleksejam Sirokoml-Vasilēvičam pavēlēja nekavējoties sākt Tanku nodaļas formēšanu. Tankus, pēc angļu instruktoru ieteikuma, izvietoja apsildāmajās "Cedera" garāžās I Ganību dambī 31. 1920. gada 9. februārī, pēc vidējo tanku Mk.B saņemšanas, izveidoja Vieglo tanku nodaļu kapteiņa Roberta Pura vadībā, bet kapteiņa A^irokoml-Vasilēviča Tanku nodaļu pārdēvēja par Smago tanku nodaļu. Katru tanku nodēvēja vārdos: Smago tanku nodaļa (Mk.V) #1 "Ģenerālis Balodis" #9369 #2 "Ministr, pres. Ulmanis" #9116 #3 "Ģenerālis Burt's" #9147

Vieglo tanku nodala (Mk.B) #4 "Latgalietis" #1209 #5 "Vidzemnieks" #1615

Kā redzams, viens no tankiem nosaukts britu ģenerāļa Alberta Berta (1875-1949), par viņa lielo atbalstu Latvijas Brīvības cīņās. Lai gan tanki bija domāti cīņai pret lieliniekiem, tos praktiski neizmantoja. Vienīgi 1920. gada vasarā, drošības pēc, uz Daugavpili, Latvijas robežu tuvumā, nosūtīja tanku nodaļu.

Miera laiku sākumā tankus labprāt izmantoja apmācībās, svinīgās parādēs, Tehniskie dati: tanks Mk V 8m garums 3,6 m platums 2,6 m augstums Ricardo 6 cii. dzinējs 150 ZS jauda 7,7-10 km/st ātrums 29-31 t svars bruņu biezums 6-15 mm bruņojums - 1 lielg., 5 ložm. apkalpe 8 cilvēki darb. rādiuss - 72(40) km

25

paraugdemonstrējumos u. c. Divdesmito gadu vidū, Latvijas bruņotajiem spēkiem bija aktuāli iegādāties jaunu kaujas tehniku, jo līdzšinējā vairs neapmierināja vajadzības un strauji novecoja. 1925. gada martā armijas Bruņošanās pārvaldes sanāksmē nolēma, ka jāiegādājas jaunas bruņumašīnas, un izsludināja konkursu. Konkursam atsaucās tādas slavenas firmas kā: "Beardmore", "Armstrong", "Fiat", "Škoda", "Vickers" un "Citroen". Par vispiemērotāko Latvijas kara speciālisti izvēlējās "Fiat" firmas 501. tipa bruņumašīnas projektu. 1925. marta beigās, lai saskaņotu projekta pasūtījumu, uz Itāliju devās Auto-tanku pulka komandieris pulkvedis O.Grossbarts un auto-inženieris kara ierēdnis Jirgensons. Drīz noskaidrojās, ka "Fiat" 501. tipa bruņumašīna reāli dzīvē neviena uzbūvēta nebija.

Izmēģinot bruņuplākšņu stiprību, no kurām bija paredzēts būvēt bruņumašīnas, tās sašāva ar līdzatvesto angļu šauteni. Sakarā ar to projekts tika noraidīts. Itālijas viesošanās laikā Latvijas kara speciālisti apciemoja Romas Tiburtino forta tanku pulku. Šeit itāļi labprāt demonstrēja savus vieglos "Fiat" tankus, kas atstāja labu iespaidu. 1925. gada aprīļa beigās Latvijas armijas Bruņošanās pārvalde tomēr izšķīrās pār labu kāpurķēžu mašīnām. Pamatojoties uz Itālijas komandējuma rezultātiem, pieņēma lēmumu iegādāties vieglos "Fiat" tankus. Pēc ilgām pārdomām, saskaņošanām un finansiālām formalitātēm 1926. gada 19. martā Latvija pasūtīja firmai "Societe Anonvme Fiat" Turīnā 6 vieglos tankus "Fiat" 3000 A. Diviem tankiem vajadzēja būt apgādātiem ar 37 mm lielgabaliem, kurus pasūtīja Francijā, bet pārējiem 4 - ar "Vickers" ložmetējiem, kurus pasūtīja Lielbritānijā. Pēc apskates komisijām un dažādu trūkumu novēršanas, beidzot 1927. gada septembra sākumā jaunie "Fiat" tanki ieradās Latvijā. Tos iekļāva Auto-tanku pulkā Rīgā divos vados un turēja Slokas ielā pulka garāžās. Šos tankus pēc itāļu parauga pārvadāja uz speciālām platformām, kuras vilka smagās mašīnas. Lūk tā, Latvija gadījuma pēc vienīgā no Baltijas valstīm kļuva par vieglo "Fiat" tanku īpašnieci. Turpretim kaimiņi - igauņi un lietuvieši bija apgādāti ar vieglajiem "Renault" tankiem.

Trīsdesmitajos gados vajadzēja domāt par armijas tehniskā karaspēka modernizāciju.

Tāpēc nolēma iegādāties jaunu tanku partiju. 1935. gada 27. martā starp Latvijas Kara ministriju un Lielbritānijas firmu "Vickers - Armstrong Ltd." tika noslēgts līgums par 18 vieglo tanku "Vickers - Carden - Lloyd" iegādi. Pirmais 12 tanku sūtījums 1936. gadā ar tvaikoni "Salaca" no Ņūkāslas ieradās Rīgā. Visa tanku partija bija apgādāta ar "Vickers" ložmetējiem. Pēdējo 6 tanku sūtījums aizkavējās līdz 1938. gada maijam, jo tajos pēc papildus līguma bija paredzēts iemontēt 40 mm "Vickers" lielgabalus. No jaunajiem "Vickers" tankiem izveidoja divus tanku rotas, katrā pa trim vadiem. 3. tanku rota dislocējās Rīgā citadelē pretī prezidenta pilij, bet 2. tanku rota bija izvietota Daugavpils cietoksnī Latvijas robežas tuvumā.

Tehniskie dati: tanks Mk.A Wippet garums 6m platums 2,6 m augstums - 2,7 m Teilor dzinējs jauda 2x45 ZS ātrums 12,5 km/st 14 t svars bruņu biezums - 5-14 mm bruņojums - 4 ložmetēji apkalpe 3 cilvēki darb. rādiuss 100 km

26

Bez tam vieglais tanks jeb tankete bija Aizsargu organizācijai. 1929. gada rudenī Latvijā, reklāmas nolūkos, ieradās angļu inženieris V. Loids un līdzi atveda savu projektēto moderno tanketi "Carden-Lloyd" Mk.VI. To 12. septembrī izmēģināja Rīgā Pārdaugavas nomales paugurainajā apvidū piedaloties Latvijas augstākai virspavēlniecībai. Iespējams, ka šīs minētās vizītes iespaidā, Latvijas kara speciālisti ieteica aizsargiem iegādāties tanketes. Kopš 1929. gada novembra Jelgavas iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas vāca ziedojumus priekš kaujas mašīnas. Pavisam saziedoja apmēram 28000 Ls. 1930. gada maijā 16. Jelgavas aizsargu pulks saņēma jauno kaujas mašīnu "Carden-Lloyd" Mk.VI, kaut oficiāli to, pulka 10. gadu pastāvēšanas jubilejā, 15. jūnijā svinīgi nodeva Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Latvijas armiju pakļāva Sarkanajai armijai un iekļāva 24. teritoriālajā korpusā. Tankus "Vickers" paredzēja iedalīt 181. un 183. strēlnieku divīzijas Atsevišķā izlūku bataljona Bruņotajā rotā katrā pa 3 (pēc miera laika štatiem). Tomēr drīz tankus lika nosūtīt uz Telšiem (Lietuvā) un nodot krieviem. Tehniku nogādāja un atdeva norādītajā vietā bez kādas ceremonijas un pat nesaņemot pretī nekādus dokumentus. Kā atceras bijušais tankists Ž. Jēkabsons, ka redzot, cik prasti no sarkanarmiešiem tie tiek pieņemti, vienīgais kā savu neapmierinātību varēja izteikt, neatdot viņiem brezentus tanku apsegšanai.

Savukārt pirmā pasaules kara tanki kā nederīgi tika nodoti Arsenālam. Šo tanku vērtību labi raksturo 1940. gadā brigādes spēkratu sarakstā ar zīmuli izdarītā piezīme - "4.sant./kg".

Kā rakstīja Roberts Jaskovskis, ka " Pēdējā "uzstāšanās" šiem smagajiem tankiem gadījās 1941. g. agrā pavasarī. Krievu okupācijas valdība lika tos pārvietot no pulka sētas (kur tie bija pamesti, kad steigā lika atbrīvot kazarmas) uz Arsenālu, laikam nojaukšanai. Bbrauciens devās pa Daugavgrīvas ielu. Tanku apkalpē bija norīkoti daži krievi un Autotanku brigādes bijušais mehāniķis v. v. Vidmonts (...). Šai savā pēdējā braucienā smagie tanki vairāk stāvēja nekā kustējās. Pats vēroju, kā v. v. Vidmonts mēģināja tos atkal iedarbināt. Bet galvenais vecie uzraksti ģen. Balodis, min prez. Ulmanis nebija ne pārkrāsoti, ne nosegti, tāpat sakrustotie nacionālie karodziņi. Garāmgājēji apstājušies visu to vēroja un sačukstējās, ka Ulmaņa un Baloža armija atgriezusies! Šoferi esot saņēmuši stingru rājienu par uzrakstu nenosegšanu.

Pēc Rīgas atbrīvošanas 1941. g. jūlijā redzēju Latvijas vieglos Fiat, kā ari lietuviešu tankus pamestus Jelgavas šosejas malā. Tie bija bijuši iesaistīti krievu armijā cīņai pret vāciešiem.".

Turpmākais Latvijas tanku liktenis nav zināms.

Tehniskie dati: bruņumašīna Fiat 501 (projekts) ātrums -

60 km/st

svars -

1,3 t

bruņojums

2 ložmetēji

apkalpe -

3 cilvēki

27

BRUŅOTĀ DIVIZIONA I UN II AUTO NODAĻU KAUJU PĀRSKATS (1919.G.) Tūlīt pēc Bruņotā diviziona I auto nodaļas izveidošanas, to 14. augustā virsleitnanta Georga Dzeguzes vadībā nosūtīja pret lieliniekiem Austrumu frontē Līvānu operācijai.

26. augustā bruņumašīna "Zemgalietis" saņēma pavēli no Daugavas kreisā krasta atbalstīt 3. Jelgavas kājnieku pulka uzbrukumu. Bruņumašīna pa pontontiltu pārcēlās pāri Daugavai. 29. augustā "Zemgalietis" piedalījās izlūkošanā Zasas (Weessen) miesta rajonā.

Savukārt "Lāčplēsis" šajā laikā ieradās no Rīgas Atašienes (Borhu) stacijā.

Slikto ceļu dēļ bruņumašīnu darbība bija apgrūtināta. Septembra sākumā bruņumašīnas pa dzelzceļu ieradās Rīgā.

1919. gada oktobra sākumā Latvijas virspavēlniecība saņēma satraucošas ziņas par Bermonta karaspēka aktivitātēm Kurzemē, kas liecināja par iespējamā kara sākumu. Rīgā šajā laikā bija 3 kaujas spējīgas bruņumašīnas ("Lāčplēsis", "Kurzemnieks" un "Zemgalietis"), bez tam 1 rezervē ("Imanta" bez ložmetējiem) un vēl 1 kapitālā remontā ("Staburags").

1919. gada 7. oktobrī bruņumašīnai "Kurzemnieks" pavēlēja virzīties pa Kalnciema šoseju uz Annas muižu. Ceļā sabojājās motors, un mašīna apstājās.

8. oktobra rītā "Kurzemnieks" leitnanta O. Stūrmaņa vadībā ieradās "Lāčplēša" vietā apsargāt Pārdaugavas Šmita eļļas fabriku (Torņkalnā). Savukārt bruņumašīna "Lāčplēsis" komandiera A. Putēs vadībā saņēma pavēli doties uz Jelgavas šoseju, kur vācieši ar ievērojamu dzīvo un tehnikas pārspēku uzbruka mūsu pirmajām līnijām. Pie Baložu kapiem "Lāčplēsim" ceļu aizšķērsoja mūsu karavīru barikādes. No tām tika atklāta uguns uz ienaidnieku. Bruņumašīnas parādīšanās kājniekus uzmundrināja. Vāciešu nodomi strauji virzīties pa šoseju uz Rīgu izjuka. Vāciešiem palīgā piesteidzās bruņumašīnas "Titanic" un "Nūrnberg". Starp mašīnām izcēlās apšaude. Tomēr "Lāčplēša" vērstā uguns bija precīzāka un apklusināja divus "Titanic" ložmetējniekus. Tad uzbrucēji atbildēja ar spēcīgu artilērijas uguni, ārdot šoseju ar smagajiem lādiņiem, kas piespieda mūsu bruņumašīnai atkāpties. Ap pusdienas laiku sāka darboties vācu aviācija, kas bruņumašīnu apbēra ar ložu krusu. Kritisko stāvokli atviegloja mūsu bruņu vilciens, kas atklāja artilērijas uguni un padzina vācu bruņumašīnas. Viena no tām palika iegāzušies ceļmala grāvī. Taču vāciešiem izdevās pārraut fronti no flangiem. Mūsu karaspēks atkāpās. Viskritiskākajā brīdī ieradās 6. Rīgas kājnieku pulka 3. rota virsleitnanta Rudzīša vadībā. "Lāčplēša" komandieris deva pavēli viņiem nekavējoties uzbrukt gar dzelzceļu. Savukārt bruņumašīna devās uz priekšu pa paralēli dzelzceļam esošo šoseju. Pretuzbrukums bija tik straujš un negaidīts, ka ienaidnieks apjuka un metās bēgt. Kaujā "Lāčplēsis" stipri atrāvās no kājniekiem, bet, kad sāka braukt atpakaļ, otrā šofera Laura Voitekuna neuzmanības dēļ mašīna iegāzās ar vienu riteni grāvī un iestiga. To Igauņu armijas Renault FT-17 vieglais tanks.

Estonian Army Renault FT-17 light tank.

28

redzēdams, ienaidnieks sāla stipri apšaudīt bruņumašīnu. Drīz tika ievainoti "Lāčplēša" ložmetējnieki. Ienaidnieka mestā granāta pārsita degvielas tvertni, un bruņumašīna aizdegās.

Lūk, kā to aprakstīja paši bermontieši: " ... viņš atradās uz šosejas un stipri mūs traucēja. Tad tika izsaukti brīvprātīgie, lai viņu iznīcinātu. Atradās trīs drošsirdīgi kareivji, kuri. apbruņojušies rokas granātām, iestigdami netīrumos, rāpus gar šosejas nogāzi aizlīda pa krūmiem automobilim aizmugurē un tieši pretinieka acu priekšā, apmētāja viņu ar rokas granātām, no kurām viena trāpīja vidū un mašīnu uzspridzināja." * Ievainotais bruņumašīnas komandieris un šoferis krita vācu gūstā. Vēlāk pēc Jelgavas ieņemšanas viņus izdevās atbrīvot.

Par varonību bruņumašīnas "Lāčplēsis" apkalpi apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeņiem: komandieri Arnoldu Putēs, šoferi Bruno Januševicu, bet ložmetējniekus Jāni Rancu, Ādolfu Jansonu un Arnoldu Purinu pēc nāves.

Tajā pašā dienā pīkst. 10 bruņumašīnas "Kurzemnieks" komandieris saņēma pavēli doties pa Kalnciema šoseju uz Piņķu mācītājmuižu, lai apturētu ienaidnieka straujo uzbrukumu.

Bermontiešu spiestas, 9. Rēzeknes kājnieku pulka 5. un 6. rota atkāpās uz Dzilnu rajonu, bet vēlāk uz Beberbeķiem. Atiešana notika lēni, bruņumašīnas "Zemgalietis" aizsegā. Pie Annas kroga "Zemgalietis" ar ložmetēju uguni izklīdināja ienaidnieka kolonu, bet ilgi turpināt uzbrukumu nevarēja, jo kājnieki bija tālu atkāpušies un bruņumašīnai draudēja ielenkums. Atšaudīdamies "Zemgalietis" atkāpās. Pēc pusstundas sabojājās ložmetēji, kurus, sasniedzot kājniekus, apkalpei izdevās apmainīt.

Pīkst. 15 ieradās "Kurzemnieks", kas kopā ar "Zemgalieti" palīdzēja kājniekiem noturēt Beberbeķu rajonu. . pīkst. 20 "Zemgalietis" atstāja kaujas lauku un aizbrauca uz Torņkalnu, lai atvietotu bojā gājušo "Lāčplēsi".

9. oktobra naktī bermontieši turpināja uzbrukumus. Artilērijas un mīnmetēju uguns atbalstīti, viņi izsita mūsu kājniekus no Piņķu mācītājmuižas. Gaismai austot, "Kurzemnieks" atguva Piņķu mācītājmuižu saņemot trofejas - 10 vācu ložmetēju lentes un 7 kastes ar rokas un mīnmetēju granātām. Ap pīkst. 11 bruņumašīnai sabojājās motors un mašīnu aizvilka uz Rīgu remontā.

9. oktobrī naktī pīkst. 3,35 min. "Zemgalieti" nosūtīja stāvokļa uzlabošanai kreisajā kaujas spārna iecirknī uz Bauskas šoseju. Pēc ierašanās Skadiņos bruņumašīna nepamanīta izbrauca cauri mūsu kājnieku ķēdēm un ar ložmetēju uguni daļēji izklīdijāja uzbrucējus. * Militārais Rakstu Krājums. 1929. g.. nr.3.71. Ipp.

Tehniskie dati: tanks Renault FT-17 garums 5m platums 1,7 m augstums - 2,1 m dzinējs Renault 4 cil. jauda 35 ZS ātrums 7,7 km/st bruņu biezums - 6-22 mm bruņojums - 1 lielg. vai 1 ložm. apkalpe 2 cilvēki darb. rādiuss - 35 km

"Zemgalietim" atgriežoties mūsu kareivji to noturēja par ienaidnieku un izcēlās sīva abpusēja apšaudīšanās. īsi pirms pusdienas "Zemgalietis" nojauna devās uz priekšējām pozīcijām un ar ložmetēju uguni izklīdināja vācu leģiona kareivjus, kas nāca no Rāmas (Rāmava) muižas.

Pēkšņi bruņumašīnai sabojājās motors. Tikai ar lielām pūlēm "Zemgalieti" izdevās atvilkt aizmugurē un aizvest uz Rīgu remontā.

Nakts no 9. uz 10. oktobri bija viskritiskākās kaujas pret Bermontu. Latvijas karaspēka rindās pat izcēlās panika. Apjuka arī Bruņotā diviziona štābs, kas steigā atkāpās ar bruņuvilcienu uz Inčukalnu. Mūsdienās ir saglabājies kāds interesants dokuments, kas ļoti labi raksturo šīs nakts stāvokli minētajā štābā. (skat. 2. pielikumu).

Mūsu karaspēks saņēma pavēli atiet uz Daugavas labo krastu. Atkāpšanās nenozīmēja sakāvi, jo karaspēks nostiprinājās, atguva spēkus un gatavojās dot ienaidniekam izšķirošo triecienu.

Rīgā rezervē atradās 2 bruņuvilcieni un 3 bruņumašīnas: "Zemgalietim" un "Kurzemniekam" laboja motorus, bet "Imantai" uzstādīja tikko saņemtos 2 smagos ložmetējus.

No 10. līdz 13. oktobrim bruņumašīnas apsargāja tiltu un Daugavas labo krastu.

14. oktobra rītā "Kurzemnieks" un "Zemgalietis" kapitāna Georga Dzeguzes vadībā kopā ar 7. kājnieku pulka vienībām iesāka uzbrukumu pāri koka tiltam, lai novērstu ienaidnieka uzmanību no Daugavgrīvas un Bolderājas, kur Rēreknes kājnieku pulks pulkveža-leitnanta Ludviga Bolšteina vadībā gatavojās forsēt Daugavu, lai pārietu pretuzbrukumā. Nonākot līdz kreisā krasta tilta galam, pretinieks atklāja spēcīgu uguni. Pēc pusstundas ilgas cīņas "Kurzemniekam" sabojājās abi ložmetēji. Smagi ievainoja šoferi E. Novadu. Bruņumašīna bija spiesta atkāpties. Kaujas laukā ievainoja rokā arī bruņumašīnas "Zemgalietis" ložmetējnieku virsseržantu K. Vītoliņu.

15. oktobrī pīkst. 4 sākās jauns uzbrukums. Šoreiz bruņumašīnas komandēja kapitāns A. Kaugars. Bet arī šis uzbrukums bija nesekmīgs.

No 15. oktobra līdz 3. novembrim bruņumašīnas apsargāja Daugavas labo krastu un tiltus. Šim nolūkam "Zemgalietis" virsleitnanta E. Lazdiņa vadībā devās uz Ikšķili 4.

Valmieras kājnieku pulka rīcībā, kur atradās līdz 8. novembrim.

4. novembrī "Kurzemnieks" un "Imanta" tika pārcelti pāri Daugavai uz Bolderāju, lai pastiprinātu Latgales divīziju.

5. (6.) novembrī plkst. 8 pēc Latgales divīzijas pavēlnieka K. Berķa rīkojuma, "Kurzemnieks" un "Imanta" devās uz Lielupes labā krasta rajonu pie Liekņukroga.

To dienu liecinieks, rakstnieks Jānis Porietis, savās atmiņās rakstīja: "Nosacītā stundā devāmies ceļā. Pa priekšu devās smagais automobilis, aiz viņa "Kurzemnieks" ar kapitānu Latvijas armijas Fiat lielgabaltanks nr.105.

Latvian Army Fiat cannon tank in the 20s.

30

Rīgas un Jelgavas kaujas rajona karte.

Tehniskie dati: tanks Fiat 3000A garums 4,2 m platums 1,6 m augstums - 2,2 m dzinējs Fiat jauda 45 ZS ātrums 12 km/st svars 5t bruņu biezums - 6-16 mm bruņojums - 1 lielg. vai 1 ložm. apkalpe 2 cilvēki

31

Dzeguzi, tad "Imanta". Pa smiltīm braukšana nebija viegla. Vietām vajadzēja ceļu vēl izlabot.

Bruņoto automobiļu kareivji izrādīja lielu izveicību. Kapitans Dzeguze manu vērību grieza uz seržantiem Strazdiņu un Vītolu (Vītoliņu- M. E.).

"Abi kurzemnieki, bet apbrīnojami zēni. Jau Ziemeļlatvijā biju kopā ar viņiem rotā. Abi apbrīnojami bezbēdīgi un kaujās nevaldāmi. Taisni lien pretinieka ložmetējiem virsū un tāpēc jāsavalda. Paņēmu līdzi automobilī; te viņi ne mazāk d r o š s i r d ī g i " Bruņumašīnas kopā ar 9. Rēzeknes kājnieku pulka 1. rotu sāka uzbrukumu, spiežot ienaidnieku uz Varkaļkrogu. "Kurzemnieka" artilērijas uguns izjauca pretinieka nodomu izcelt desantu no diviem bruņotiem kuģīšiem. J. Porietis atceras: "Pa Lielupi piesteidzās ienaidnieka bruņu kuģītis, raidīdams savu ložmetēju un lielgabala lādiņu uz māsu pusi, ...

Pretinieka lielgabalu un ložmetējuguns palika visai karsta....

Mūsu bruņotie automobiļi nepalika parādā. Asa un griezīga ložu krusa šņāca uz Varkaļu krogu un piestātni. Kareivji pabalstīja bruņotos automobiļus ar flintēm un ložmetējiem. Abas puses sacentās viena otru pārspēt".

Kaujā otrreiz ievainoja "Kurzemnieka" šoferi E. Novadu. Nevarēdams turpināt uzbrukumu, "Kurzemnieks" atkāpās 100 m aiz kaujas līnijas, atstājot savā vietā "Imantu".

Apmainot bruņumašīnas ievainoto šoferi, smagi ievainoja galvā komandieri G. Dzeguzi.

Par šo traģisko notikumu J. Porietis raksta: "Uz krustceļiem stāv "Kurzemnieks". Ap viņu stāv kareivji. Sejas drūmas. Visapkārt nāves klusums. - "Ievainots kapitans Dzeguze", man vēsta skumjā balsī. Turpat staigā šofers Novads ar apsietu galvu. Arī ievainots. Kareivji dziļi apbēdināti par sava iemīļotā vadoņa ievainošanu un viņos jūtams vēl lielāks rūgtums pret ienaidnieku.

"Neizcietīs. Sprāgstoša lode trāpījusi galvā. Smadzenes izrautas", man paskaidro, "Kapitans Dzeguze tikai uz mirkli izbāza galvu no automobiļa, orientēties pār apkārtni un dodot attiecīgas pavēles - viņu ķēra lode"...".

Tajā pašā dienā kapteinis A.Kaugars saņēma I Bruņotā diviziona adjutanta rīkojumu: "uzdodu Jums nekavējoties doties uz Latgales divīziju, kur pagaidām komandēt bruņotās mašīnas "Imanta" un "Kurzemnieks"."* 7. novembra rītā "Imanta" atradās Pūpes (Babītes) stacijā, bet "Kurzemnieks" Priedainē.

Pīkst. 13 Latgales divīzijas komandieris pavēlēja atjaunot uzbrukumu Varkaļkrogam.

Kopā ar 9. kājnieku pulka 10 rotu un Lielupes kara flotili "Kurzemnieks" atklāja artilērijas uguni un izsita pretinieku no pozīcijām. Pēc Varkaļkroga ieņemšanas, "Kurzemnieks" LVVA - 4961 .f..l .apr..40.1.. 475.1p.

Angļu tanketes Carden-Lloyd Mk. VI demonstrēšana Latvijas militārajiem speciālistiem Pārdaugava 1929. gada 12.septembri.

Tankette Carden-Lloyd on experimental demonstration in Riga, 12.September 1929.

32

turpināja vajāt ienaidnieku līdz Salas mācītājmuižai, neļaujot tam nostiprināties.

Kaujās pie Varkaļkroga piedalījās bruņumašīnas apkalpes locekļi: leitnants Oto Stūrmanis, kaprālis Jānis Lerhs, seržanti - Ernests Novads, Pēteris Magone, Alfrēds Kins, kaprāļi - Kazimirs Pavilaitis, Žanis Slimbahs, Teodors Brahmanis, seržants Pēteris Kalniņš.

8. novembri "Kurzemnieks" ar bojātu dzinēju atgriezās Rīgā. Nākošā dienā 8.

Daugavpils kājnieku pulka rīcībā "Kurzemnieks" vietā ieradās "Zemgalietis".

Mūsu labā flanga nostiprināšanai bija svarīgi ieņemt Dzilnu rajonu.

9. novembrī gaismai austot 9. Rēzeknes kājnieku pulks uzsāka uzbrukumu. Ienaidnieks bija labi nocietinājies apkārtējās smilšu kāpās. Uzbrukuma atbalstam izsauca bruņuautomobili "Imanta", bet tas apbruņots tikai ar ložmetējiem un mazjaudīga motora dēļ, uz smilšainā ceļa maz ko spēja palīdzēt. Tomēr, līdz vakaram, karaspēkam Dzilnu rajonu izdodas ieņemt. Pēc labā spārna nostiprināšanas galvenais uzdevums bija atgūt Torņkalnu.

10. novembra rītā daugavpilieši iesāka uzbrukumu kopā ar "Zemgalieti". Ap pīkst. 12, pie vecajiem I pasaules kara ierakumiem, Piņķu apkārtnes tuvumā, uzbrukums apstājās, jo ienaidnieks stipri pretojās un bruņumašīna bija dabūjusi nelielus bojājumus. Pēc divām stundām salabotais "Zemgalietis" atgriezās pozīcijās un uzbrukums atsākās. Kādā ceļa posmā tas bruņumašīnai bija aizšķērsots. Neskatoties uz spēcīgo apšaudi vecākais ložmetējnieks J.Strazdiņš, daudz nedomādams, atstāja bruņumašīnu un atbrīvoja ceļu no drāšu un koku aizžogojuma. Par spīti pretinieka spēcīgajai pretestībai mūsu karavīri ieņēma Skultes muižu.

Turpinot uzbrukumu, tika ieņemts ari Zariņu, Jaunzemju un Bites mājas, kurās bija nocietinājies ienaidnieks. Ieņemot māju pēc mājas, "Zemgalietis" izlauzās cauri visai pretinieka nocietinājumu līnijai līdz Šampēterim, piespiežot ienaidnieku nekārtībā atkāpties.

Bermontieši pameta kaujas laukā ložmetējus un 2 lielgabalus ar neizšautiem lādiņiem. Līdz pīkst. 19 bruņumašīna sasniedza Torņkalna priekšpilsētu pie Kalnciema un Zolitūdes ceļu krustojuma. Pēc atpalikušo kājnieku pienākšanas "Zemgalietis" turpināja Torņkalna atbrīvošanu.

11. .novembra rītā "Zemgalietis", šofera Arvīda Lazdiņa vadīts, izlauzās cauri Torņkalnam līdz Jelgavas šosejai un, turpinot uzbrukumu, pārsteidza ienaidnieku pie Šēnfelda slimnīcas, kur tas jau bija ierīkojis jaunus nocietinājumus. Uzbrukums bija tik straujš, ka mūsu karavīri ieguva bumbmetēju ar neizšautu lādiņu. Bruņumašīna turpināja vajāt bermontiešus pa Jelgavas šoseju līdz otrajai dzelzceļa pārbrauktuvei pie Tīriņmuižas, kur sagaidīja 6. Rīgas kājnieku pulka vienības ierašanos.

Torņkalna atbrīvošanas operācijai beidzoties kaujās cietušo mašīnu vajadzēja savest kārtībā un komandai atpūtu. Tādēļ, pēc bruņumašīnas "Zemgalietis" komandiera A.Kaugara lūguma, diviziona komandieris atļāva nosūtīt mašīnu remontā.

Tehniskie dati: tankete Mk VI garums 2,4 m platums 1,7 m augstums - 1,2 m dzinējs Ford jauda 22,5 ZS ātrums 45 km/st svars 1,5 t bruņu biezums - 5-8 mm bruņojums - 1 ložm. apkalpe 2 cilvēki darb. rādiuss - 161 km

33

Pīkst. 15 "Kurzemnieks", pēc remonta, saņēma pavēli doties 6. Rīgas kājnieku pulka komandiera rīcībā. Pēc pulka komandiera rīkojuma bruņumašīna devās uz Olaini, bet pēc 23 verstīm bija spiesta apstāties, jo ceļš bija uzspridzināts. Pīkst. 18 ar divīzijas komandiera atļauju "Kurzemnieks" atgriezās izejas pozīcijās.

No 12. līdz 15. novembrim bruņumašīnām kaujas uzdevumi netika doti. Šajā laikā "Kurzemniekam" ievilka apgaismojumu un nokrāsoja jaunās bruņas, bet "Zemgalietim" izlaboja dinamomašīnu un pārbaudīja elektriskos vadus. Arī bruņumašīnai "Fiat" ("Staburags") veica pēdējos remontdarbus.

16. novembrī "Kurzemnieks" leitnanta O. Stūrmaņa vadīts saņēma pavēli doties uz Olaini. Pie Misas upes automobilis apstājās, jo bermontieši bija nodedzinājuši tiltu. Te piepeši "Kurzemniekam" uzbruka ienaidnieka aeroplāni. Tumsai iestājoties, bruņumašīnai izdevās pārcelties upes kreisajā krastā un turpināt virzīšanos pa Jelgavas šoseju. Naktī "Kurzemnieks" apstājās Skujukrogā.

17. novembra rītā ienaidnieks, pabalstīts ar dažādu veidu ieročiem, pārgāja pretuzbrukumā. Mūsu kājnieki neizturēja un sāka atkāpšanos. Tūlīt "Kurzemnieks" saņēma pavēli apturēt bermontiešus. Uzdevums tika izpildīts spīdoši. Bruņumašīna turējās kaujā 2 stundas un 40 minūtes, līdz kamēr izšāva visus lielgabala lādiņus. Kaujā bruņuautomobilis piespieda ienaidniekam aizvākt lielgabalu. Vakarā mūsu karavīri atguva no rīta atstātās pozīcijas Iecavas labajā krastā. Pēc kaujas mašīna atgriezās Skujukrogā.

18. novembrī "Kurzemnieku" un nesen atremontēto bruņumašīnu "Staburags" nosūtīja Vidzemes divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulka atbalstam. Diemžēl bruņumašīna "Staburags" bija spieta atgriezties darbnīcā. Bruņumašīnas "Kurzemnieks" komandu nomainīja "Staburaga" apkalpe virsleitnanta E. Lazdiņa vadībā, bet O. Stūrmanis ar saviem vīriem atgriezās Rīgā.

19. novembrī bruņumašīna "Imanta" leitnanta J. Oša vadībā saņēma rīkojumu ierasties Slokā Latgales divīzijas rīcībā. Slokā "Imanta" ieradās vēlu naktī.

Pīkst. 11 "Kurzemnieks" ieradās Cenhofas (Cenas) muižā, kur stājās 6. Rīgas kājnieku pulka 1. bataljona komandiera rīcībā. No kā saņēma rīkojumu apšaudīt ienaidnieka pozīciju.

20. novembra rītā "Imantu" nosūtīja uz Smārdes pozīcijām, kur tā devās uzbrukumā kopā ar 9. Rēzeknes kājnieku pulka 2. rotu. Ienaidnieks sagaidīja ar ļoti spēcīgu uguni.

Stiprās apšaudes dēļ kājiekiem neizdevās atstāt ierakumus, tāpēc viņi nespēja sniegt bruņumašīnai nekādu atbalstu. Drīz ievainoja bruņumašīnas ložmetējnieku, un "Imanta" bija spiesta atkāpties. Ievainoto ložmetējnieku nomainīja kājnieku ložmetējnieks, un bruņuautomobilis, devās uzbrukumā vēlreiz, pietuvojoties ienaidniekam 30 līdz 40 soļu attālumā. Bermontieši atbildēja ar niknu ložmetēju un bumbmetēju uguni. Negaidīti mašīnas

Bruņumašīna Lāčplēsis.

1919.gads.

Armoured vehicle Garford-Putilo vec (Lāčplēsis), 1919.

34

motors noslāpa un sabojājās Maksima ložmetējs. Tā vietā apkalpe izmantoja rezerves Luisa patšauteni. Pamazām ienaidnieks ielenca "Imantu". Apkalpe bija spiesta atstāt bruņumašīnu.

"Imanta" nokļuva bermontiešu rokās.

Savukārt "Kurzemnieks" saņēma pavēli kopā ar 5. rotu ieņemt Kaugara ķieģeļu cepļus, kas atradās Iecavas upes kreisajā krastā. Pīkst. 8, bruņumašīna pietuvojās cepļiem un, izdarot vairākus labi tēmētus lielgabala šāvienus, apklusināja ienaidnieku. Pie pašas upes "Kurzemnieks" bija spiests apstāties, jo tilts bija nodedzināts. Mašīnas komandieris ar diviem vīriem pārgāja pāri upei. Karavīri aizgāja kādas četras verstis uz priekšu. Drīz viņi atgriezās ar ienaidnieka pamestajām ložmetēju lenšu kastēm. Pīkst. 20, bruņumašīna atgriezās uz Jelgavas šoseju. Pīkst. 24 pēc sniega ķēžu saņemšanas, "Kurzemnieks" pa dzelzceļa tiltu pārbrauca Misas kreisajā krastā.

21. novembrī pīkst. 12 "Kurzemnieks" ieradās Jelgavā. Meklēdama 6. Rīgas kājnieku pulku, bruņumašīna aizbrauca līdz Meitenes stacijai. Neatradusi 6. pulku, "Kurzemnieks" stājās 4. Valmieras kājnieku pulka rīcībā.

22. (21.) novembri pēc neveiksmīgās kaujas pie Smārdes uzbrukums tika atkārtots. Šoreiz uzbrukumu atbalstīja bruņumašīna "Zemgalietis" komandiera K.Vītoliņa vadībā.

Smagā kaujā ienaidnieks no Smārdes pozīcijām tika padzīts. Vajājot ienaidnieku, apmēram 2 km pirms Tukuma "Zemgalietis" atguva bruņumašīnu "Imanta", kuru vācieši ar zirgiem vilka uz pilsētu. Stipri cietušo bruņumašīnu nosūtīja uz Rīgu remontā.

23. novembrī pēc Tukuma ieņemšanas "Zemgalietis" caur Irlavu ieradās Jelgavā.

Dobeles apkārtnē "Zemgalietis" atrada ienaidnieka pamesto bruņumašīnu "Titanic".

Pēdējo divu dienu kaujās bruņumašīna "Zemgalietis" brauca ar ļoti sliktas kvalitātes benzolu. Mašīnas apkalpe bija saindējusies līdz samaņas zaudēšanai no indīgajām gāzēm, kas radās sadegot degvielai. Galīgi spēkus zaudējušai komandai bija ļoti augsta (vairāk kā 39°) temperatūra.

1. decembrī "Zemgalietis" no Dobeles ieradās Rīgā.

4. decembri "Kurzemnieka" komandēšanu pārņēma leitnants O.Stūrmanis. Bruņumašīna stāvēja pie Meitenes stacijas Mūrnieku mājām un pārgāja Vidzemes divīzijas komandiera rīcībā.

9. decembrī pēc Vidzemes divīzijas komandiera rīkojuma "Kurzemnieks" atgriezās Rīgas remontdarbnīcā.

Cīņā pret bermontiešiem II auto nodaļas bruņumašīnas "Kurzemnieks" un "Lāčplēsis" no 8. decembra līdz 1. decembrim izšāva 143 lauku artilērijas granātas un šrapneļus, 5 vācu granātas, 3450 krievu patronas un 7500 vācu patronas.

Bermontieši pie sašauta bruņuautomobiļa Lāčplēsis.

1919. gads.

Soldiers of the Bermondt army at the destoyed Latvian armoured vehicle Garford-Putilovec (Lāčplēsis), October, 1919.

Šajās cīņās, bruņumašīnu uzturēšanai kaujas kārtībā, liela nozīme bija remontdarbnīcām.

Tās darbojās visu diennakti. Strādnieki strādāja divās maiņās pa 12 stundām. Naktī pienāca kāda bruņumašīna, bet, jau pirms sauleslēkta tā pa Matīsa ielu dārdēdama aizripoja uz fronti.

Vēlāk vecākais meistars Jānis Lasmanis sacīja, ka: 'To, ko mēs toreiz izdarījām vienā naktī ar rokām, gandrīz bez darba rīkiem, es šodien ar modernām mašīnām nevarētu izdarīt vienā nedēļā.". Darba apstākli bija ļoti grūti. Trūka darbarīki, darbagaldu un materiālu. Pulveris cementēšanai sastāvēja no vecām pazoles ādām, kauliem, ragiem un līdzīgiem piemaisījumiem. Babītu izkausēja no vecu nederīgu motoru gultņiem. Trūka alvas, misiņa, skārda, tērauda stieples un daudz citu nepieciešamo materiālu.* Tomēr darbi tika veikti.

Pēc Jelgavas ieņemšanas cīņas ar bermontiešiem varēja uzskatīt par izbeigtām. Bermonta karaspēks bija sakauts. Tagad Latvijas armija varēja pagriest savus galvenos spēkus pret Latgali, kur vēl atradās Sarkanā armija. Decembrī visas bruņumašīns nodeva Armijas galvenajā mehāniskajā darbnīcā remontā. Drīz bruņuautomobiļu vienību papildināja ar jauniegūtajām trofejām. 24. decembrī salaboja pirmo bermontiešu trofejas bruņuautomobili "Viesturs". To pēc mēneša kopā ar "Zemgalieti" nosūtīja uz Austrumu fronti cīņai ar lieliniekiem. "Viestura" bruņojumā pirms došanās uz fronti bija - viens 3" (collu) lielgabals ar 100 šrapneļu lādiņiem, 2 vācu smagie ložmetēji ar 3 lentām (kopā 7500 patronas), 1 vācu vieglais ložmetējs "Bergman" ar 8 lentām (kopā 800 patronas), 10 rokasgranātas un rezerves daļas.

1920. gada 25. janvārī pēc Latgales divīzijas komandiera pieprasījuma neskatoties uz lielo augstumu un dziļo sniegu, Pitalovas šosejas frontes rajonā Korsovkā (Kārsavā) ieradās "Viesturs" un "Zemgalietis". Nākošā dienā abas bruņumašīnas gribēja iesaistīt kaujā, bet kamēr tās bija vestas no Rīgas pa dzelzceļu, tikmēr lielā sala dēļ, kļuva neizmantojamas.

Bruņumašīnas tūlīt nosūtīja atpakaļ uz Rīgu remontā.

1920. gada februāra beigās notika I Bruņotā diviziona pārveidošana atsevišķos divizionos. Bruņoto automobiļu divizions kā atsevišķa vienība kapteiņa A.Paulocka vadībā sāka darbu no 1. aprīļa. * Žurnāls Motors 9/1934

Bruņuautomobilis Zemgalietis un Imanta Rīgas Rātslaukumā.

1919.gada oktobris.

Latvian Army armoured vehicle Austin (Zemgalietis) and Shefūeld-Simplex (Imanta) near embankment in Riga, October, 1919.

36

BRUŅOTO AUTOMOBIĻU DIVIZIONA KAUJU PĀRSKATS (1920.G.) 1920. gada 1. februārī Latvija ar padomju Krieviju noslēdza slepenu pamiera līgumu.

Tomēr kara darbība turpinājās, bet bez lieliem frontāliem uzbrukumiem. Latvijas armija pārgāja uz aizstāvēšanās kaujām, izdarot lielākas vai mazākas izlūkošanas operācijas, to pieļāva pamiera līgums.

1920. gada martā bruņuautomobiļi nojauna dodas kaujās. 11. martā - "Lielinieki uzbruka mūsu pozīcijām Gorskas rajonā. Uzbrukums tika atsists un mūsu daļas, pabalstītas no bruņotā automobiļa pārgāja pretuzbrukumā un vajāja sakauto ienaidnieku līdz Šogovas stacijai, nodarīdami pretiniekam jūtamus zaudējumus. Saņemdami 20 gūstekņi, telef. kabeles un aparāts."- minēts armijas virspavēlnieka dokumentos.* Pēc 14. marta ziņām frontē bija I auto nodaļs bruņumašīnas- "Kurzemnieks" un "Zemgalietis". Marta beigās papildus nosūtīja ari II auto nodaļas mašīnas "Staburags" un "Imanta". Pirms došanās uz fronti 26. martā II auto nodaļas komandieris J.Kaufmans zino Bruņoto automobiļu diviziona komandierim: "kopā ar 2 bruņotām mašīnām iet līdzi viens smagais automobilis, 1 motocikls un 1 velosipēds un komanda sastāvoša no 16 cilvēkiem.

Bruņotās mašīnas ir apbruņotas katra ar 2 ložmetējiem un kopskaitā ar 12500 patronām.

Smērējamais 1/2 mucas eļļas, 5 mucas benzīna un 1 muca petroleja.".** I. aprīlī Latvijas armijas bruņojumā skaitījās 8 bruņumašīnas. No tām Rīgā remontā atradās "Kurzemnieks", "Zemgalietis", "Lāčplēsis" un bruņotā platforma ("Max"), diviziona garāžā 'Tālivaldis" un "Viesturs", bet frontē "Staburags" un "Imanta".

9. aprīlī uz Drisas (tagad Verhņedvinska) frontes rajonu nosūtīja "Zemgalieti" K.Vītoliņa vadībā.

I I . aprīlī pēc remonta "Imantas" vietā uz Pitalovas rajonu kopā ar 6 karavīriem Latgales partizānu pulka komandiera rīcībā nosūta bruņumašīnu 'Tālivaldis" virsseržanta Pētera Magones vadībā.

18. aprīlī pēc remonta "Zemgalietis" ar 9 cilvēku apkalpi devās uz fronti 2. Ventspils kājnieku pulka komandiera rīcībā.

19. aprīlī pēc Latgales partizānu pulka pavēles "Staburags" un 'Tālivaldis" piedalījās kaujā pie Meļņicas sādžas. Bruņumašīnas apšaudīja ienaidnieka bateriju, trāpot munīcijas krājumos.

21. aprīlī bruņumašīna "Kurzemnieks" aizbrauca uz fronti Pitalovas rajonā ar 12 cilvēku *

LVVA - 6033.f..l.apr.. 57.1.,295.lp.

** LVVA- 4961. f..l.apr.,l 1.1., 76.1p.

Bruņoto automobiļu diviziona bruņuautomobilis Staburags Austrumu frontē. 1920.gads.

Latvian Army armoured vehicle Fiat (Staburags) with the crevv in East front against the Bolsheviks in 1920.

37

komandu Latgales partizānu pulka komandiera rīcībā.

1. maijā "Zemgalietis" brauca izlūkošanas kaujā, bet ceļā salūza diferenciāls. Tāpēc mašīnu nosūtīja atpakaļ uz Rīgu remontā.

12. maijā pīkst. 3 bruņumašīnas - 'Tālivaldis", "Staburags" un "Kurzemnieks" kopā ar Latgales partizānu pulka IV bataljona kājnieku vienībām piedalījās Lielās Meļņicas sādžas ieņemšanā. Pēc Lielās Meļņicas ieņemšanas, uzbūvējot tiltu nodedzinātā vietā, bruņumašīnas "Staburags" un 'Tālivaldis" turpināja uzbrukumu līdz Zorino sādžai, kur palīdzēja mūsu kājniekiem atvairīt divu ienaidnieka bruņumašīnu uzbrukumu.* 'Tālivaldis" vēl aiz Zorino sādžas turpināja apšaudīt ienaidnieka bruņumašīnu, kas atkāpās, un novērošanas gaisa balonu, kuru pēc apšaudes ienaidnieks novilka zemē. 'Tālivaldis" pavisam nobrauca 60 verstis un izšāva 42 lādiņus.

Kaujā sevišķu atzinību izpelnījās bruņuautomobila "Tālivaldis" artilēristi seržants Žanis Slimbahs, seržants Jānis Mednis un kareivis Eduards Desainis, kā arī šoferis Voldemārs Bruņenieks, bruņuautomobila "Staburags" ložmetējnieki seržants Jānis Rutits, kareivis Oto Mednis, šoferis Jānis Kahrns un J.Pūpols. Cīņās bija iegūti divi 3" (collu) lielgabali , 300 lielgabala lādiņi un citas trofejas. Saņemti 18 gūstekņi. * 21. maijā bruņumašīnas "Staburags", "Kurzemnieks" un 'Tālivaldis" atkārtoti piedalījās pastiprinātā izlūkošanas operācijā, atbalstot Latgales pulka kājniekus pie Lielās Meļņicas sādžas. Bruņuautomobiļiem tuvojoties sādžai, ienaidnieka baterija tos sagaidīja ar ļoti spēcīgu artilērijas uguni. "Tālivaldis" virsseržanta P.Magones vadībā atbildēja ar spēcīgu pretuguni, iznīcinot ienaidnieka novērošanas punktu dzirnavās. Bruņumašīnas "Staburags" un "Kurzemnieks" tūlīt devās uz priekšu, vajājot apjukušo pretinieku. Braucot pāri tiltam, tas zem mašīnas smaguma ielūza, aizšķērsojot priekšā braucošās bruņumašīnas "Staburags" atkāpšanās ceļu. Ienaidnieks, nekavējoties atklāja uz tiltu un buņumašīnu spēcīgu artilērijas uguni. Lai. glābtu situāciju, bruņumašīna 'Tālivaldis", kas brauca aiz minētajām mašīnām, atklāja stipru un precīzi mērķētu artilērijas uguni, piespiežot ienaidnieka baterijai pārnest savu uguni no tilta uz 'Tālivaldi", kas, veikli manevrēdams uz piekšu un atpakaļ, palika neskarts.

Artilērijas kauja turpinājās apmēram stundu un beidzās ar 'Tālivalža" uzvaru. Drīz tika izremontēts tilts un izvilkta bruņumašīna "Kurzemnieks", atbrīvojot ceļu "Staburagam". Pēc tilta salabošanas "Tālivaldis" sāka apšaudīt ienaidnieku pie Pjeslova un Pjestriki sādžām, un Šogovas (Rītupes) stacijas. Izpildījuši uzdevumu, bruņumašīnas un kājnieki atgriezās ar gūstekņiem un trofejām.

Pec Latvijas armijas iziūkziņam 8. maija Petrogradas šosejas rajona starp Brjančaņinovo un Zorino atradās bruņumašīnas "Spartak" un "Krasnaja Rosa" - LVVA 3601.f..l.apr..457.1..81.1p.

Pamesta vācu bruņota platforma Max. 1919.gads.

Left behind German armoured vehicle Max, 1919.

38

Rītupes kaujas rajona karte.

Bruņoto automobiļu diviziona bruņuautomobilis Tālivaldis Austrumu frontē. 1920.gads.

Latvian Army armoured vehicle Daimler-Mercedes (Tālivaldis) with the crew in East front against the Bolsheviks in 1920.

39

'Tālivaldis" kaujā nobrauca 50 verstis (pavisam 288), izšaujot 54 lādiņus. Atzinību izpelnījās komandieria vietas izpildītājs virsseržants P.Magone, artilēristi - Ž.Slimbahs, J.Mednis, E.Desainis, telefonists Kārlis Zvejnieks un feldšeris Arvīds Linde kā artilērijas koriģētājs. Par ātro, augstasinīgo un drošsirdīgo darbību Latgales partizānu pulka komandiera atzinību saņēma bruņumašīnas "Staburags" komanda: komandieris leitnants L.Rotasts, seržants J.Rutits, kareivis O.Mednis. Sevišķu atzinību par bruņumašīnas "Kurzemnieks" izcelšanu saņēma mehāniķis virsseržants Augusts Plecis.

26. maijā bruņumašīnu "Kurzemnieks" nosūtīja uz Rīgu remontā.

6. jūnijā bruņumašīnas 'Tālivaldis" virsleitnanta A.Putes un "Staburags" leitnanta L.Rotasta vadībā piedalījās kārtējā paplašinātā izlūkošanas operācijā, lai atbalstītu kājniekus pie Zorino sādžas. Pie Meļņicas sādžas bija izjaukts tilts, kas neļāva bruņumašīnām braukt tālāk. Jauna tilta būvniecība nebija iespējama, jo ienaidnieks ļoti uzmanīja ceļu, kur jau trešo reizi līdzīgos apstākļos tika izvērsta kaujas operācija. Ienaidnieks kopā ar artilēriju kaujā iesaistīja bruņuvilcienu "Steņka Razin", iegūstot ugunsspēka pārsvaru. Lai ienaidnieks nesašautu mūsu bruņumašīnas, tām nācās bieži mainīt pozīcijas. Ienaidnieks koncentrēja uguni uz bruņumašīnām. Tas ļāva mūsu kājniekiem sekmīgi darboties flangos.

Kaujas operācijā tika iegūti 70 gūstekņi, kā ari 8 ložmetēji, 2 telefona aparāti un citas trofejas.

No bruņumašīnas 'Tālivaldis" apkalpes kaujas laukā izcēlās nodaļas mehāniķis A.Plecis un telefonists K.Zvejnieks.

8. jūnijā izremontētais "Zemgalietis" ar 8 cilvēku komandu izbrauca uz fronti 12.

Bauskas kājnieku pulka rīcībā.

Bruņumašīna "Viesturs" ar komandiera vietas izpildītāju Jāni Strazdiņu un 8 apkalpes locekļiem devās uz Pitalovas rajonu Latgales partizānu pulka rīcībā, apstājoties Jašutinas sādžā.

12. jūnijā "Zemgalietis" devās izlūkošanas kaujās.

15. jūnijā "Kurzemnieks" ar 13 cilvēku komandu aizbrauca uz fronti Pitalovas rajonā, Latgales partizānu pulka komandiera rīcībā.

Pēc Latgales partizānu pulka komandiera pavēles "Viesturs" pietuvojās frontes līnijai Višgorodkas miestā, kur veica patrulēšanu.

1. jūnijā "Imanta" pāriet Zemgales divīzijas komandiera rīcībā.

6. jūlijā bruņumašīna "Zemgalietis" nosūtīta uz Rīgu remontā.

13. augustā no pīkst. 24, sakarā ar miera līguma noslēgšanu starp Latviju un padomju Krieviju, kaujas darbība frontē tika pārtraukta. Tomēr bruņumašīnas turpināja apsargāt Latvijas robežas vēl līdz 1921. gadam, kad visa Latvijas armija pārgāja uz miera laika stāvokli.

Bruņuautomobilis Viesturs.

1928.gads.

Latvian Army armoured vehicle Pierce-Arrow (Viesturs) in 1928.

PIEMIŅA KAUJAS KRITUŠAJIEM Atbrīvošanas karā I Bruņotais divizions zaudēja 5 virsniekus un 18 kareivjus (skat. 3. pielikumu). Pieminot kritušos karavīrus , 1939. gada 14. jūlijā - Auto-tanku pulka 20. gadadienā pulka teritorijā - t. s. "pulka sētā" - tika atklāts piemineklis, kam pirmo granīta pamatakmeni 1934. gadā licis kara ministrs ģenerālis J.Balodis un iesvētīja armijas mācītājs P.Apkalns.

Atklājot pieminekli valsts prezidents Kārlis Ulmanis teica zīmīgus vārdus: "Dzīve iet savu ceļu un pirmo brīvības cīnītāju rindas paliek arvien retākas. Pienāks laiks, kad viņi vairs nebūs dzīvo vidū. Šis piemineklis lai tad nu atgādina tiem, kas pēc viņiem nāks, dzīvos un cīnīsies, par tiem varoņdarbiem un gaidām, ko veicis Auto-tanku pulks visās mūsu atbrīvošanas cīņās un visās frontēs. Lai šis piemineklis, īpaši jaunatnei, atgādinātu, ka mums savās sirdīs un domās jāapņemas palikt labākiem, mums jācīnās, jāstrādā, lai mūsu neatkarība pastāvētu. Lai tāda būtu šī pieminekļa dziļākā un svētākā nozīme 4,60 metrus augstais piemineklis ar granīta apmetumu celts pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta, tēlnieka Feldberga vadībā. Piemineklī attēlota kalnā traucoša bruņumašīna.

To ciešāk aplūkojot, atpazīsim stilizēti veidoto Brīvības cīņu bruņumašīnu "Zemgalietis".

Piemineklis I Bruņotā diviziona kritušajiem karavīriem Slokas ielā 58 stāv vēl joprojām, tikai bez plāksnēm. Diemžēl piemineklis ir aizmirsts un nav iezīmēts pat visjaunākajās Rīgas kartēs.

Atzīmējot bojā gājušos bruņumašīnas "Lāčplēsis" varoņgaitas, 1936. gada 10. maijā Meža dienās Auto-tanku pulks Rīgas- Jelgavas šosejas 9. kilometrā (bruņumašīnai un tās apkalpei liktenīgajā vietā) iestādīja apmēram pussimts bērzu. Pasākumā piedalījās arī armijas komandieris ģenerālis K.Berķis, Tehniskās divīzijas komandieris ģenerālis J.Kurelis, Autotanku pulka komandieris pulkvedis O.Grossbarts, adjutants kapteinis Osis, bruņumašīnas "Lāčplēsis" komandieris virsleitnants A.Putes un kritušā kaprāļa ĀJansona māte. 1938. gada 2. maij&Meža dienās birztalu papildināja, iestādot arī 3 ozolus (tos veltīja toreizējiem tautas un armijas varoņiem - K.Ulmanim, ģen. J.Balodim un ģen. K.Berķim). Svinīgā pasākumā kopā ar pulka karavīriem piedalījās Latvijas republikas auto kluba un Latvijas profesionālās autovadītāju apvienības pārstāvji. Pēdējie piemiņas plāksnes uzstādīšanai ziedoja 300 Ls. Par kaujas nopelniem daudzi bruņuautomobiļu nodaļu karavīri tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeņiem, (skat. 4. pielikumu). *

Žurnāls Motors 7/1939

Piemineklis I Bruņotā diviziona kritušajiem karavīriem tā atklāšanas brīdī. 1939.gada 14.jūlijs.

Monument to Killed in battles soldiers of the lst Armoured batterv, erected on 14 July, 1939.

41

KAUJAS MAŠĪNU KRĀSOJUMS UN ATŠĶIRĪBAS ZĪMES Pēc melnbaltajām fotogrāfijām par tā laika kaujas mašīnu krāsojumu ir grūti spriest. Arī rakstiskas liecības tikpat kā nav saglabājušās. Paskaidrot nespēj arī nedaudzie dzīvie liecinieki. Daļēji var meklēt par to krāsojumu un atšķirības zīmēm, kādas 20. un 30. gados bijušas citu valstu armijās. Zināmu priekšstatu mums varētu dot pēc krāsainajiem diapozitīviem 1991. gadā izdotie atklātņu komplekti "Latvija Valsts Svētkos", kas ir vienīgie zināmie tā laika krāsu attēli.

Cariskās Krievijas armijas bruņumašīnas krāsoja vienā aizsargkrāsā. Tā varētu būt zalganpelēka vai pelēka Šāds krāsojums saglabājās arī Latvijas armijā pirmajos gados.

Divdesmito gadu sākumā kaujas mašīnas sāka krāsot dažādos toņos. Pirmais zināmais rakstiskais norādījums par to atrodams Karaspēka Inspektora 1924. gada janvāra pavēlē (nr.3): ka bruņotās mašīnas ir nokrāsotas dažādās krāsās "Kurzemnieks" vienā aizsargu krāsā, "Imanta" krāsota Arsenāla raibajā (3 krāsās) un "Viesturs" nokrāsots diviziona 5 krāsās.". Tā kā Latvijas armijā sākumā nebija pieņemts noteikta parauga krāsojums, tad krāsu toņu daudzums bija dažāds. Krāsu laukumus atdalīja ar tumšām kontūrām. Vienīgi smagos un vidējos tankus krāsoja tikai vienā krāsā. Turpretī trīsdesmitajos gados kara tehnikai izmantoja galvenokārt tikai trīs krāsās, kuras atdalīja robveida kontūrlīnija. īsi pirms kara no kontūrlīnijas atteicās. Ziemā manevru laikā maskēšanās nolūkos tankus pārklāja ar baltu krāsu, atstājot arī neaizkrāsotus laukumus. Balto krāsu pēc tam viegli varēja notīrīt.

Par to, cik svarīga bija aizsargkrāsojuma prasību ievērošana, var spriest pēc 1927. gada vieglo "Fiat" tanku iegādes pieņemšanas aktiem. Jaunās kaujas tehnikas krāsošanu paredzēja Itālijas fabrikā. Latvijas Kara ministrijas Bruņošanās pārvaldes sastādītā komisija uzdeva itāļiem paraugam nokrāsot vienu tanku tumši brūnos, zaļos un dzeltenos (smilšu) toņos, ierobežojot krāsu laukumus ar 1 līdz 1,5 cm platu, melnu kontūrlīniju. Pēc atkārtotas pārbaudes komisija apskatīja nokrāsoto mašīnu un secināja, ka brūnā ir pārāk sarkana, zaļā pārlieku tumša, bet dzeltenā ļoti spilgta, kas neatbilst Latvijas dabas krāsām. Komisija nolēma turpmāk pati izvēlēties krāsu toņus tanku krāsošanai.

Bez tam uz kaujas mašīnām krāsoja atšķirības zīmes - tiem dotos vārdus (nosaukumus), numurus kā arī emblēmas.

Brīvības cīņu laikā I Bruņotajā divizionā bija divi emblēmu varianti - sakrustoti karodziņi nacionālajās krāsās ar saīsinātu uzrakstu: "I Bruņ.div.", vai tikai vairodziņš nacionālās krāsās. Savukārt Bruņoto automobiļu divizionā bruņumašīnām krāsoja vienībai raksturīgo emblēmu ar saīsinātu uzrakstu: "Bruņ. auto diw.". Pārejot armijai uz miera laika apstākļiem, bruņumašīnām emblēmas vairs nekrāsoja, bet atstāja tikai nosaukumus. Vienīgi bruņuautomobilim "Sargs" bija no dāvinātājiem Latvijas Auto kluba emblēma. Latvijas armijā smagos tankus pirmoreiz aizsargkrāsā nokrāsoja 1920. gadā. Tad arī tiem parādījās emblēmas un savi nosaukumi. Emblēmas ar sakrustotiem karodziņiem uz smagajiem un vidējiem tankiem atšķirībā no bruņumašīnām saglabājās ilgāk, bet saīsināti vienību uzraksti un numuri pastāvēja visu laiku. Vieglie tanki tika krāsoti 3 krāsās ar noteiktiem mašīnu numuriem. Tanku vadu atšķiršanai mācībās tika izmantotas dažādas ģeometriskas zīmes uz kaujas torņa sānu virsmas.

Auto-tanku vienības kaujas mašīnām bija savs karodziņš (330x220 mm) - melns ar tajā ietvertu stūra karodziņu (120x80 mm) nacionālajās krāsās un vienībai raksturīgo emblēmu.

42

KARAVĪRU FORMAS TĒRPS Brīvības cīņu sākumā mūsu nacionālajam karaspēkam nebija noteikta formas tērpa.

Bruņuautomobiļu nodaļas karavīri bija ģērbušies kā pārējo Latvijas bruņoto spēkratu karavīri: krievu, vācu, angļu un amerikāņu armijas formastērpos. Uniformu trūkuma dēļ nereti kareivji bija ģērbušies privātdrēbēs. Reizēm nēsāja ari melnas krāsas ādas jakas un ādas cepures (naģenes). Šo apģērbu ieviesa jau cariskās Krievijas armijā tās beigu posmā un tas bija domāts motorizētajām un tehniskajām apakšvienībām. Melnas krāsas apģērbu ieviesa, lai padarītu neuzkrītošus traipus, kas radās biežā saskarsmē ar eļļainajiem mehānismiem. Ādas ietērps aizsargāja pret vēju, lietu un aukstumu, it sevišķi braucot vaļējos spēkratos.

1920. gada sākumā tehniskajām karaspēka vienībām apstiprināja dienesta atšķirības zīmes uzplečiem. Sava zīme bija ari Bruņoto automobiļu divizionam, (skat. 44.1pp.)

Lai jauno kārtību realizētu dzīvē 23. janvārī I Bruņotam divizionam izsludināja pavēli (nr.23.,§.3): " Visiem Auto un Tanku Nodaļu, Bruņoto Vilcienu un Darba un Apsardzības Rotas komandieriem stingri raudzīties uz to, ka viņiem padotie kareivji valkātu pēdējā laikā izdotās melnas formas cepures. Daļām kuras vēl dažādu iemeslu dēļ minētās cepures nebūtu saņēmušas - nekavējoši pieprasīt tādas no Diviziona Saimniecības Daļas.". Tomēr formas cepuru atribūtikā bija novēroti pārkāpumi. Februāra sākumā konstatēts, ka Auto nodaļā " daudziem kareivjiem nav kokardu, viņu vietā auto-daļu uzpleču nozīmes. ".

1922. gada jūlijā Latvijas armijā apstiprināja jaunu, patstāvīgi nēsājamu formas tērpu.

Auto-tanku divizions ieguva melnās krāsas formas tērpus ar sarkanajām zīmotnēm. Karavīri nēsāja ari franču parauga bruņucepures.

1929. gadā Latvijas armijā mainīja formas tērpus. Auto-tanku pulka karavīru uniformai tika saglabāta tiem raksturīgā melnā pamatkrāsa, bet ar sarkanām apmalēm un jaunu uzpleču zīmi - auto ritenī sakrustoti - tanks un divi ložmetēji, (skat. 44.1pp.).

Tankistu darba vai kaujas tērps sākumā bija melnas ādas jaka ar speciālu aizsargcepuri, bet trīsdesmito gadu beigās karavīrus ietērpa speciālos ziemas (ādas) vai vasaras (kokvilnas) kombinezonos un apgādāja ar jauna veida ķiverēm.

Kopš 1927. gada bruņutehnikas apkalpes karavīru personīgie ieroči lielākoties bija 1903. gada parauga beļģu "Brauning" (9 mm kalibra) pistoles koka makstī, kuru vajadzības gadījumā varēja izmantot kā laidi.

Latvijas armijā ikdienas karaspēku vienības karavīri nēsāja krūšu nozīmes, kuras pēc vienības komandiera piekrišanas varēja iegādāties par saviem līdzekļiem un nēsāt krūšu kabatas kreisajā pusē. Savas krūšu nozīmes bija arī kaujas mašīnu vienībām.

Karodziņš, kaujas ratu un Auto-tanku pulka (brigādes) komandiera automobilim (1937-1940).

Flag of Auto-Tank regiment (brigāde).

43

Auto-tanku vienības atšķirības zīmes (emblēmas):

Krūšu nozīmes:

PIELIKUMI

45

1. pielikums

AUTO-TANKU BRIGĀDES SPĒKRATU SARAKSTS 1940.G. SEPTEMBRĪ*

Nosaukums Smagie tanki Mk.V Vidējie tanki Mk.B Vieglie tanki "Fiat" 3000A Tanku pārvadāšanas divriči Izlūktanki "Vickers- Carden Lloyd" Brunuautomobili #1 "Kurzemnieks" #2 "Viesturs" #3 "Imanta" #4 "Staburags" #5 "Zemgalietis" #6 "Sargs" #7 "A-7" (apmācībai) Sm./auto "Benz- Gaggenau" Sm./auto "Biissing" Sm./auto "Hansa- Lloyd" Sm./auto "Albion" Sm./auto "Thonycraft" Sm./auto "Fiat" Sm./auto "Marmon- Herington- Ford" Sm./auto "Fordson- Sussex" Sm./auto "Ford- V8- Vairogs" Sm./auto "Fordson" (Ford B.B.) Sm./auto "Ford- Vairogs" ar gāzes ģeneratoru Sm. apvid. auto "Henschel" 33 Dl Vid. apvid. auto "Krupp" L2 H143 Vid. apvid. auto "Stoevver" R 180 "Special" Spec. auto "Mack" Motocikli "BSA" Motocikli "BMW" Motocikli "BMW" ar blakusvāģi Viegl. auto "Ford" Viegl. auto "Ford- Vairogs" A

i

_

| Skaits 3 2 6 6 18 7

1 2 2 4 1 1 1 1 35 6 2 19 32 1 1 4 3 10 6 13

Vieglie auto (vienā eksemplārā): "Maybach", "Chrysler", "Fiat", "Nash", "Alfa-Romeo", "Opel", "Mercedes-Benz", "Studebacker", "Buick", "Ford-Junior", "Oldsmobile", "ChryslerRoyal" C22, "De- Soto". *

Sastādīts pēc LVVA 1528.f.,l.apr.,172.1.

47

2. pielikums II AUTO DARBNĪCAS TEHNISKĀ VADĪTĀJA INŽENIERA ED. ŠĶJJLTERA ZIŅOJUMS ARMIJAS GALVENĀS MEHĀNISKĀS DARBNĪCAS PRIEKŠNIEKAM 1919. GADA 11. OKTOBRI * Raports Izpildot Jūsu pavēli iesniegt tuvākas ziņas par bruņotās mašīnas "GARFORD" ("KURZEMNIEKS") remontu naktī no 9. uz 10. oktobri 1919. gadā. Ziņoju sekojošo: Bruņotā mašīna "Garford" ("KURZEMNIEKS") ienāca 9. X pulkstens 4-os II Autodarbnīcā dēļ konusa un magnetes izlabošanas.

Remonts tika nekavējoši uzsākts, bet kad ap pulkstens 8 vakarā pienāca ziņas par Latv. karaspēka atkāpšanos, tad strādnieki, vispārīgas panikas aizrauti, atstāja darbnīcas un iesāktais remonts palika nepabeigts. Par lietas stāvokli nekavējoši tika ziņots pa telefonu BRUŅOTAM DIVIZIONAM. Runāja pie telefona II Auto Darbnīcas Tehniskais vadītājs EDUARDS ŠĶLLTERS, kurš uz jautājumu: "Ko darīt ar bruņoto mašīnu?"- saņēma atbildi "Uzspridzināt!". Saruna tika pārtraukta un tālāku telefonisku savienojumu ar BRUŅOTO DIVIZIONU nevarēja dabūt. - Šī saruna notika apmēram pulkstens 10-os vakarā.

Ievērojot šī rīkojuma lielo nopietnību U Auto- Darbnīcas Tehniskais Vadītājs neatrada par iespējamu viņu izpildīt, jeb izdarot pie bruņotās mašīnas kādus nebūt bojājumus- vienīgi uz telefonisko rīkojuma pamata no personas, kuras pilnvaras uz šāda rīkojuma došanu nebija iespējams pārbaudīt. Šis rīkojums netika izpildīts vēl arī tamdēļ, ka bija iemesls sagaidīt, ka pats BRUŅOTAIS DIATZIONS nebūs aizmirsis, ka viņa bruņumašīna ir palikuse LI AutoDarbnīcā un viņš pats spers attiecībā uz minēto mašīnu apstākļiem piemērotus soļus.

Ap pulkstens 12-iem naktī ieradās bruņotās mašīnas komandieris un informējies par lietas stāvokli, - aizgāja. Ap pulksten Vil-iem ieradās kapitans Kaugars ar BRUŅOTĀ DIVIZIONA kareivjiem.

Līdz ar to no U Auto- Darbnīcas tika izsaukti strādnieki, kuri bija remontu pie bruņotās mašīnas uzsākuši un kuru zināšanā atradās dažādas bruņotam auto piederošas daļas. Remonts tika izpildīts no Auto- Darbnīcas brigadiera Vinka un nobeigts ap pulksten 3-iem no rīta. ap kādu laiku "KURZEMNIEKS" arī atstāja II Auto- Darbnīcu. * LVVA 6091.f., l.apr.237.1.,5.1p. Noraksts

48

3. pielikums

I BRUŅOTĀ DIVIZIONA KRITUŠIE KARAVĪRI

49

4. pielikums BRUŅOTO AUTOMOBIĻU DIVIZIONA LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA I I I ŠĶIRAS KAVALIERI

TANKU DIVIZIONA LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA I I I ŠĶIRAS KAVALIERIS: 271

plk.-ltn. Pauls BRUŅENIEKS

PAR ĪPAŠU VARONĪBU AR FRANCIJAS KARA ORDENI APBALVOTI (1919.G. 20.XII): vsrž. Kārlis VĪTOLIŅŠ vsrž. Ernests NOVADS

50

IZMANTOTA LITERAT的RA UN AVOTI

51

SUMMARY Latvian armoured vehicles (1919 -1940) Until the second gaining of independence in August, 1991, it was practically forbidden to take any interest in tne history of the Latvian State. Thus, a long space of time has elapsed since World War I and many dokuments and evidences of the past have been either extinguished or lost in the turmoil of both wars and the Allowing political changes. The participants of the events of that time have already passed away, as well. This survey has appeared as a result of collecting material about the military equipment of the Latvian Army, the forming of which is very closely connected with World War I. At the time when World War I broke out, the trarist Russia bought numerous armoured vehicles from different foreign companies and started to produce this equipment themselves.

After the October Revolution in 1917 the greatest part of the military equipment fell into the hands of the Red Army. The majority of the Latvian Riflemen, serving in the Russian Army, took the side of the Revolution. Fighting severe battles against the German forces on the territory of Latvia in 1919, the Latvian Riflemen drove them out of the country. When the Army of Soviet Latvia was founded they formed the 1st Department of Armoured Vehicles of the Latvian Division, which didn't exist for long. The Red Riflemen were driven out leaving behind military equipment in a rush. This equipment formed a base for the new Latvian National Army. This military equipment was used by the 1st Armoured Division in the following battles against Bermondt- Avalov troops. After the enemy was driven out, the number of military equipment was supplemented by 3 armoured vehucles, left behind by the enemy, and further on these were used in the Easted front against the bolsheviks. During the Independence War the Latvian Army posessed 8 armoured vehicles, one destroyed in the battles. In peace- time the number of military equipmwnt was supplemented by 2 more armoured vehicles, but other 2 vehicles were sold abroad. Within the Latvian Armed forces military equipment which applied chassies of the following foreign companies were used: "Austin", "Fiat", "Sheffield- Simplex", "Garford", "Pierce- Arrow", "Daimler- Mercedes", "Ford".

Besides armoured vehicles the Latvian Army posessed also tanks. The first tanks appeared in December, 1919, and were transferred to Latvia and Estonia by the Western Allies after the defeat of General Judenich's North- West near Petersburg. In Latvia they were 3 Mark V and 2 Mark B series tanks. In the 20s this military equipment was supplemented be 6 "Fiat" 3000A and in the 30s by 18 "Vickers" light tanks. Besides that, the military organization "Aizsargi" ("Homes Guards") posessed 1 "Carden- Lloyd" Mk.VI light armoured vehicle. This kind of military equipment survived till the occupation by the Soviet in 1940.

In comparison to the number of military equipment of the leading states, the number of Latvia's military equipment is small. Despite this fact, this is also a part of word's history and culture.

52

Bruņum. "Viesturs" divdesmito gadu aizsargkrasojums Auto-tanku darbnīcas izpildījumā.

Bruņumašīna

Sargs

1926.g. Auto-tanku pulka darbnīcas krāsojumā.

Bruņumašīnas "Zemgalietis" aizsrgkrāsojums pēc pārbūves trīsdesmitajos gados.

Apmācību bruņumašīnas " A - l l " aizsargkrāsojums.