47. avīze by J Z

______________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________----

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE · 2011. gada jūlijs Nr.47 -------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vasara Bēvuļēnos

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Mācītāja sleja Es un vasara – tāds ir šī vasaras laiduma “Draudzes Vēstis” sauklis. Ar mani viss skaidrs, vasarai man nekad nav laika, it sevišķi vasarās. Skolas gados bija jāravē, jāgana govis, siens jāved mājās, tur bērniem bija mīdītāju un ar savu sienāža svaru piespiedēju funkcija – drīkstējām sēdēt pašā vezuma galā un pēc tam lēkāt pa šķūni, līdz kļuvām aplipuši un nepazīstami kā siena kūniņas, tādēļ sekoja pats labākais - ar velosipēdu uz Daugavu, visas dienas vainagojums! Atmiņas ir laba lieta. Visiem līdzīgas, jo prieki un bēdas visos vecumos vienos platuma grādos notiek pēc tiem pašiem likumiem. Vēlāk vasaras piepildījās ar dažādiem pasākumiem, nu, piemēram Dziesmu svētku rīkošanu Lielajā estrādē – kāda tur vasara! Katram solam jābūt saremontētam un nokrāsotam, nezālei un nātrei izplūktai, par visiem tūkstošiem cilvēku, kas sabrauks uz nedēļu vienoties dziesmā un priekā, bija jābūt padomātam. Atminoties, pašam arī prieks, toreiz, nezinu vai negribējās iet uz Ķīšezeru noskalot dienas pārmetumus, par 1% neizdarītā, izpaliekot pateicībai par paveikto. Ģimenei vasara nozīmē kalpošanu bērniem, mēs savējiem to darījām Jūrmalā, dzīvojot īrētā vasaras mājiņā, visas dienas garumā skalojot gadā sakrāto steigu, vaļojāmies un dīki staigājām. Baznīcā vasarā cilvēku mazliet mazāk, iespējams, ka visi dara apmēram to pašu, ko es darīju dažādos savas dzīves posmos, kā augstāk rakstīju – skalo nost miesas nogurumu. Tas labi, bet jāatceras arī par Gara možumu, kuru nevajadzētu jaukt ar labu garastāvokli, kas iemitinās veselā miesā. Rūpes par mūsu Gara dzīvību ir mūsu draudzes kalpošanas uzmanības krustpunktā. Tieši tam mēs veltām laiku katru svētdienu. Arī vasarās tam vajadzētu atrast laiku. Ziemā es brīnos, kā no sasalušās, ledū iekaltās zemes, var kas izdīgt, jo tā ir kā pilnīgi mirusi! Bet atdzīvojas, augšāmceļas no ziemas atpūtas un sāk intensīvi rādīt, kas ziemā saglabāts – kādi augi, stādi, daudz ko sējam no jauna. Vasara ir darba rūķis, tas audzē, briedina, gatavojas rudens Pļaujas svētku atskaitei, kad būs jātur atbilde par padarīto. Vasarā ne tikai jāremdina slāpes pēc siltuma un gaismas, arī jābrīnās – kā tas viss te apkārt var būt tādā harmonijā, viss savā vietā un laikā! --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Ir labi, ka tieši baznīcas cilvēki zina šo galveno atbildi – Dievs rada un uztur visu dzīvībā, modina pavasarī, modina katru rītu, bet arī pa nakti ir klāt, nakts tumsā strādā gan augi, gan dzīvnieki un arī cilvēks miegā tomēr kaut ko dara, tīra savu miesu no noguruma, un audzē spēkus jaunam dzīves cēlienam. Kad zinām visas pasaules norises, kurās Dievs mūs brīnisķīgi iekārtojis, ielicis, tikai mums vien iespējamā vietā, tad vieglāk sagaidīt arī rudens vētras – gan redzamās, gan arī savas dzīves vakara pusi. Mēs neesam vieni pat pēdējā stundā, Viņš mūs sagaida un vada mīļām rokām. Bet vēl ir vasara, vēl ir vasaras prieku laiks- pēc iespējas vairāk būt svaigā gaisā, pēc iespējas vairāk un enerģiskāk kustēties, soļot, kaut palēnām, un arī skriet- tas viss ir vajadzīgs, lai Garam nevajadzētu tērēt laiku uzmundrināšanai, lai tas varētu uzreiz pacelt mūsu acis uz debesīm. Lai mēs arī paši varētu no augšienes skatīt sevi bērnībā, attīstībā un zinātu, kas ar mums kad noticis, zinātu kādēļ un Kas ir mūs vadījis. Tad palūkoties uz priekšu- un ieraudzīt, ka Viņš vada arī turpmāk. mācītājs Juris

Svētruna “Nebaidies atdoties mīlestībai!” Evaņģēlijs Mt.13:1-23. Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūras malā. Un daudz ļaužu sapulcējās pie Viņa, tā ka Viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā. Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: "Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā; bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ --____________________-- 3 --____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

apgrēkojas; bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus; bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus. Šis viens no bagātākajiem Jaunās Derības tekstiem, tajā ir visaptveroša Dieva gudrība, kas kalpo kā karte, kā brīdinājums un kā pravietojums. Šos Dieva vārdus var redzēt darbojamies visur – pie paša Vārda sludināšanas, pie mūsu laicīgās dzīves, pie valsts un civilizācijas attīstības. Mēs bieži brīnāmies, kādēļ šo mūžīgo gudrību neredz un nelieto ikviens, un šeit ir arī skaidrojums – dzird tie, kam ausis no Dieva atvērtas - ja mēs esam šeit, tad mums šī dzirdēšana ir vaļā. Par to var priecāties, bet var uztraukties, jo no vārdu saprašanas izriet vēlēšanās un pat pienākums tos piepildīt. Šī līdzība ir īpaša ar to, ka atklāj likumu, kas būtu jāzina katram, kas ņemas mācīt, vadīt, uzrunāt citus - cilvēki uztver lietas šādos 4 dažādos veidos. Kādreiz es teicu – mēs katrs gribam būt tā labā zeme! Patiesi, arī šodien es tā domāju, bet aizvien vairāk saprotu, ka esam arī citādi... Vissliktāk, protams, ir tiem pirmajiem, kas sludināšanas vārdu par Dieva valstību neielaiž pie sevis, kas nedzird un negrib dzirdēt, kam liekas, ka tāpat ir labi! Daudzus gadsimtus cilvēki dzīvoja dievbijīgi, Dieva likumus zināja no bērnības, tagad mums šie likumi kā liels dārgums ir paslēpti pašā redzamākajā vietā – Bībelē, kas stāv gandrīz katrā mājā. Dažā gan saka, ka tā ir tik svēta, (varbūt nesaprotama? varbūt par skarbu un prasīgu?), ka nemaz tai neskaras klāt... Apustulis Pāvils rakstot Rom.8:1-11 nodala divas bauslības, latviski likumības – miesā balstītā Vecās Derības likumība skaidri saka, ka cilvēku viņa grēka, t.i., attālināšanās no Dieva dēļ, sagaida tikai nāve, jo viņš nav spējīgs pats savu dvēseli uzturēt pēc miesas nāves. Bet Kristus atnākšana izmaina visu, Viņš atnes dzīvības Gara likumu, kurš darbojas caur pašu Kristu. Un kas ir Kristū, tam ir iespēja uzturēt sevi dzīvībā, kas rakstīta sirdī, nevis kalta akmens plāksnēs, tā arī nekur nepazūd, paliek kā pamats, bet mēs ceļamies augstāk, Dieva gars mūs ceļ un mēs sākam saprast lietas, kas agrāk bij mums apslēptas. Šajā līdzībā dramatisms pa īstam atklājas pie tiem pirmajiem, kas --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

vārdus par Valstību nesaprot, jo tad velns paņem viņiem doto mūžīgās dzīvības iespēju, paņem to, kas sirdī sēts - viņiem to vairs nevajadzēs... Cik daudz ir atkarīgs no paša cilvēka? Mūsu laikos, man gribas teikt, ka daudz. Agrāk bija jāiztiek tikai ar to, ko teica kāds priesteris tālu prom vai augstu pār visu pūli, kā izskatījās Jāņa baznīca, kad te pirms 1582. gada, sludināja latīņu valodā, lasīja svētas vārsmas, kas priecēja sirdi ar melodiju un skanīgumu, bet zāle bija pilna ar augstmaņiem, kas ieņēma vietas pēc sava ranga, kā te priekšā soli ar pilsētas ģērboņiem. Kopš Lutera reformas, pie mums latviski jau kopš 1582.gada, viss ir saprotams, un katrā pasaules nostūrī Kristus vārds skan savā valodā. Atliek sevi mazliet piepūlēt, lai sadzirdētu prieces mācītāju, labās vēsts sludinātāju, kas uzrunā tieši tavu sirdi un atdzīvina tur ierakstīto dzīvības vārdu. Tālākais līdzībā ir jau pavisam konkrēti par katru no mums, jo mūsu saknes ar Vārdu paaudzēs ir bojātas, saraustītas, sapinušās ar visādām cilvēku gudrībām, kuru sākums arī ir pie Dieva, citādi nemaz nevar būt, pat Raiņa dzeja daudzviet netiešā veidā citē Rakstus. Tomēr atsevišķu cilvēku teiktais neatklāj visu pilnībā, tik kādu šķautni, reizēm tā ir tik spilgta kā šī līdzība, bet viena pati līdzība, paliek tikai kā liecība, ja to nesaista vienā veselā ar visu Dieva redzamo un neredzamo universu. Kādēļ ir svarīgas saknes? Lai pastāvīgi saņemtu mitrumu, stiprinātos, veldzētos - zars vai zieds, atrauts no koka vāzē, kādu laiku izskatās tīri dzīvs, un pat smaržo, bet mēs labi zinām, ka tas ir tik īsu brīdi, viens pats tas nespēj dzīvot... Kādēļ mēs iedomājamies, ka spēsim uzturēt sevi bez sasaistes ar Dieva vārda spēku? Te mēs negaidīti ieraugām kādēļ tika dibinātas draudzes, ne jau lai piesaistītu ļaudis baznīcai, bet Dieva Gara spēkam. Ļoti tiešs jautājums - Kādēļ sējējs bārsta sēklu visur, vai neredz, ka tur neaugs? Tā vieta, kur sēj, ir dzīva, zeme ir dzīva, kas ar zemi strādā, tas zina. Arī cilvēku pasaule ir dzīva, un tajā pat laikā tāda pati kā zeme, gan akmeņaina, gan izkaltusi, un arī cilvēkos aug nezāles, un paši cilvēki tiek pārņemti no nezālēm. Šai līdzībai seko vārdi par nezālēm labības laukā un skan brīdinājums- neraut tās ārā, jo tad izrausies arī labība... Saistīti... - Kāda jums darīšana kā es dzīvoju, ko baznīca bāž degunu manā personīgajā dzīvē? – Mēs esam saistīti, tava dzīve ietekmē manu

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

apkārtējo vidi, daba ir jāaizsargā, bet cilvēks ne? Cilvēks var iet postā? Bet tā kā mēs brīnāmies, ka kāds var nesaprast Dieva vārdu, tā citi nesaprot, par ko mēs uztraucamies, viss taču ir tik jauki, brīvība, dari visu, kas tev tīk, precīzāk - kam tev pietiek naudas, brauc, ceļo, baudi vasaru un ziemu! Tie arī ir tie ērkšķi, kas Dieva vārdu nomāc, ērkšķi ir to būtība, bet izskats nebūt nav atbaidošs, tieši pretēji- vilinošs un maigs. Vai arī ārēji neuzkrītošs kā spiegs vai slepkava – kas to būtu domājis?! – glāzīte katru dienu relaksācijai pēc smaga darba, ar laiku tevi noved galīgā nelaimē, izrādās, ka tā ir bijusi slepkava. Nemanāma ir arī ikdiena, rīts un jau vakars, smags rīts un noguris vakars, diena pēc dienas, arī svētdiena tikpat smaga, un nekad nav laika Vārdam, skrienam, steidzam, vēl mācības, jau darbs, jau ģimene, jau trešais bērns, kad aiziešu pensijā, tad iešu uz baznīcu, oh, negribas piesaukt nelaimīgas beigas... Jo katram pienāk brīdis, kad sāk nojaust par Dieva blakus esamību, kā bērns mātes vēderā sāk nojaust par ārpus mammas apkārtni, te tevi paglauda, te tramvajā sāpīgi saspiež. Un tad, kaut vecumā, ir jāsāk rosīties, kā bērnam, kas jūt, ka ir pienācis laiks nākt ārā saulītē – un pašam ēst, pašam iepazīt šo pasauli – kas te visu tā nolicis? Dievs tā visu iekārtojis. Ja priecājamies par kādu vienu lietu, par bērniņu, jo par to nevar nepriecāties, tad ieraudzīsim visu lietu kopumu, kas nāk līdz ar viņu – tad arī beigsim zūdīties un čīkstēt, ka latvieši izmirst. Paskatīsimies, ka izmirstam nevis tādēļ, ka nespējam radīt bērnus, bet tādēļ, ka nespējam mīlēt. Ja mīlētu, tad pateiktos par katru dienu ko Dievs mums dod, un redzētu visu, kas Viņš ir ap mums un manī pašā, ko Viņš ir rakstījis manā sirdī, savu Garu, ko Viņš man devis. Nevis es to esmu ņēmis, bet Viņš man devis, lai es tajā audzētu Viņa sēto sēklu. Gan Vārdu, gan bērna dzīvību. Visu Viņš dod. Tas nav apstrīdams, tas ir pamats. Cilvēka, sabiedrības, valsts. Mums ir grūti, ir krīze? Vai redzam ar ko atšķiras labā zeme no akmenājiem – ar auglīgumu- tā dod 100-kārtīgus augļus! Reizēm arī mazāk, 60- un 30-kārtīgus, mēs jau būtu priecīgi arī par 10-kārtīgiem! Te ir izeja un recepte, kas, kā viss Dieva vārds, ir patiess- audzē pie sevis un līdz ar to savā valstī, Dieva vārdu, audzē savu bērnu Dieva vārdā, lai viņam būtu saknes, tad tev būs augļi, kas pārspēs visas tavus sapņus! Amen! Mācītājs Juris Zariņš

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Pīpenes stāsts Es dzīvoju jaukā mālainā nogāzē brīnišķīga dīķa malā. Man vislabāk patīk vasara. Tad ir visgarākās dienas, vissiltākā saule, un es esmu ļoti skaista- gara auguma, skaida, ietērpta krāšņā zaļumā, un manu galvu rotā dzeltens samta vainadziņš ar baltām mežģīnēm. Daudzi no man blakus esošajiem brāļiem un māsām gan domā savādāk. Ja mums būtu referendums un būtu jābalso par to, kurš gadalaiks labāks, tad Tulpe, Kreimene un Īriss balsotu par pavasari, bet Astere, Gladiola, Dālija, Miķelītis un Mārtiņroze savu balsi noteikti atdotu par rudeni. Kā es to zinu? Vienkārši- mēs dzīvojam ļoti draudzīgi, un tik ilgu laiku kopā pavadot, viens par otru uzzinām ļoti daudz. Sarunājamies gan mēs čukstus, lai neaizbaidītu Taureņus un Bites un lai netraucētu tepat lejā dīķi dzīvojošās Zivis. Tā kā dzīvoju uzkalniņā, esmu savā pulciņā visgarākā un manu skatu nekas neaizsedz, dzīve ir brīnišķīgu notikumu, interesantu sarunu un pārsteigumu pilna. Bieži mani apciemo vecais Krupis, kas te mīt jau ilgi pirms manis. Pie manām saknēm lapu biezoknī viņš pamielojas ar kādu kailgliemezi, atpūšas vēsumā un stāsta mums simts gadus vecus notikumus. Mans draugs ir tik vecs un gudrs, ka pats nemaz neatceras, cik viņam gadu, bet man liekas, ka nav pasaulē nekas tāds, par ko Krupim nebūtu savs viedoklis. Viņa dzimta ir pati kuplākā visā apkaime- arī šogad viņam vajadzētu būt ap 3000 pēcnācēju, no kuriem, protams, tikai kāda daļa izaugs par tik cienījamu krupi kā viņš. Bet viņam ir tik daudz brāļu un māsu! Pavasarī, lai arī es vēl tad esmu maza auguma, pati redzēju, kā pa dīķa nogāzi bariem vien viņa ciltsbrāļi pa divi un kamolos savēlušies devās uz dīķi nārstot. Vienā tādā kamolā pat atpazinu savu draugu, kurš varonīgi cīnījās ar saviem sāncenšiem, līdz palika ar savu mīļoto divatā.... Kas notiek otrpus mājas un ceļa, es nevaru redzēt, bet Krupis zina visuviņš ir biežs viesis pie cilvēka un viņam patīk apstaigāt visu apkārtni. Tā nu draugs man pastāstīja arī šo dramatisko, seriāla cienīgo stāstu par divām jauno stārķu ģimenēm,- tie nevarēja sadalīt vienu elektrības stabu- viens stārķis nostājās uz staba gala sardzē, bet pārējie plēsās un kāvās pāris nedēļas....un tā ligzdu viņiem nebija laika taisīt.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Kad karš beidzās, uzvarētājs sāka stiept zarus un meistarot sev māju, bet pa to laiku citu stārķu ģimenēs jau bija izšķīlušies mazuļi.... Miers baro, nemiers posta- vai tik to arī Krupis neteica? Ne jau tikai Krupis vien ir man draugs- katru rītu paspoguļojos dīķa rāmajā spogulī un uzsmaidu mazajām Zivtiņām, kuras bieži izbāž no ūdens galviņas, jo ir drošākas par savām lielajām māsām. Sasveicinos ar pāri otrā pusē dīķim augošo Egli, Asstilbi. Naktsvijoli, Rododendru un visu lielo pļavu, kur vasarā cilvēki ceļ savas pagaidu mājas, ko viņi paši sauc par teltīm. Kad Cilvēku nav, šo vietu iecienījušas Stirnas, un naktīs pār pļavu uz dīķi padzerties nāk Alnis ar savu famīliju. Tie visi ir mani draugi un kaimiņi. Tikai ar Kurmi un Ūdensžurku es īsti nedraudzējos, bet arī pāri es viņiem nodarīt negribu. Vasaras visīsākajā naktī dīķa malā pie lielā smilšu kalna uzplaukst milzīga uguns puķe- cilvēki sēd ap to, dzied dziesmas, priecājas par vasaru, par visiem šejienes iemītniekiem un arī par mani. Skaista ir vasara! Pavisam jautri iet tad, kad sabrauc cilvēkbērni- tie sabirst dīķi kā zirņi, šļakstās, plunčājās un uz plosta cits citu cenšas pārspēt braukšanas iemaņās. Jā, vasarā te ir ko redzēt un dzirdēt! Viņnedēļ gan visi pārsmējāmies- trīs dāmas pašos labākajos gados ar lāpstu, puķu podu un grābekli bēra dīķi pludmales un dīķa labiekārtošanai atvestās smiltis! Krupis teica, ka neko tādu viņš iepriekš savā dzīvē nav redzējis, parasti tādus darbus darot jauni Cilvēki, nevis omes. Bet,...laikam Cilvēkam maz dzimst to bērnu....kur tad tie jaunie radīsies…Varbūt viņiem vajadzētu pakonsultēties ar Krupi? Brīnišķīgi ir dzīvot vasarā! Visapkārt viss zied, smaržo, silts vējiņš glāsta manu augumu, lietutiņš veldzē saknes un saule dod spēku. Un tomēr, arī vasarā es ilgojos pēc Cilvēka- šeit klusumā un mierā dzīvojot, arī man patīk, kad Cilvēks pienāk, parunā ar mani, uzteic manu daiļumu, apčubina, atbrīvo no kāda uzbāzīga gliemeža. Ja gribi ar mani iepazīties, atbrauc! Es jau tepat vien vēl būšu. Varbūt vējš būs mazliet papluinījis manas mežģīnes un norāvis kādu dzelteno cepurīti, bet,… kamēr vēl vasara - atbrauc! Pīpenes stāstu pierakstīja Zaiga Ābele

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Klusumā un vienatnē Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki- ierēdņi, politiķi, garīdznieki, mājsaimnieces, studenti un sabiedriskie darbinieki- sūdzas, ka viņiem ir pārāk daudz pienākumu. Mums šķiet, ka šajā ziņā neko nevar mainīt, jo vienkārši ir ļoti daudz jāpaveic. Tomēr, ja neskaita pienākumus, par kuriem maksā algu atkarībā no stundām un kurus kontrolē citi, nav taisnība, ka mēs neko nevaram iesākt ar savu aizņemtību. Vienalga, vai aizņemtība ir saistīta ar naudas pelnīšanu vai mēģinājumiem mainīt pasauli vai darīt ko citu, tā ir kļuvusi par apsēstību. Tā ir mūs pārņēmusi. Mēs jūtam, ka mūsu pienākums ir smagi strādāt. Mēs sakām: „Laiks ir nauda” un „ Neiznieko laiku”. Arī daudzi pensionāri teiks, ka, aiziedami no darba, kļūst aizņemtāki nekā jebkad iepriekš. Mēs gribam, lai cilvēki domā, ka esam aizņemti pat tad, kad tādi neesam. Ja smagi nestrādājam un neesam visu laiku nodarbināti, mēs jūtamies vainīgi. Kādēļ pastāv šī apsēstība ar darbu un aizņemtību? Vai tas nav tādēļ, ka mūsu dzīves ir tukšas un mums tās ir jāaizpilda ar aizņemtību? Vai mēs baidāmies no tā, ka mums nebūs nekā, ko darīt? Varbūt vienkārši sekojam pūlim un darām to, ko dara visi pārējie? Vai arī mēs patiešām ticam, ka smags darbs un nebeidzama aktivitāte ir nepieciešama, lai glābtu pasauli? Patiesībā aizņemtība ir vislielākā mūsu laika apmātība. Tā sagrauj pašapziņu, traucē apzināties patieso pasauli. Tā mūs kavē apzināties Dievu. Aizņemtība liek apmaldīties nepareizi izveidotā pasaulē, kuru Jēzus mēģināja atkal sakārtot pareizi. Nepārtraukta aizņemtība līdzinās mēnessērdzībai. Lai arī cik labi būtu mūsu nodomi un nesavtīgs mūsu darbs, nebeidzama aizņemtība mūs padara līdzīgus Donam Kihotam: mēs cīnāmies ar vējdzirnavām, nevis patiesiem apdraudējumiem. Lai mēs pamostos un apzinātos dzīves realitāti, mums, tāpat kā Jēzum, ir nepieciešams arī klusums un vienatne.(…) Ja vēlamies sekot Jēzum, mums vispirms ir Viņam jāseko tuksnesī. Mūsdienās mēs nevaram būt vienoti ar Jēzu, ja mūsu dzīvē nav vietas klusumam un vienatnei. Iespējas, kā gūt šo pieredzi, cilvēkiem ir Ģimenē, kurā ir zīdaiņi vai mazi bērni, kādam var būt nepieciešams atlicināt laiku vēlu vakarā vai tad, kad bērni ir aizgājuši uz skolu, vai arī

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

atceļā no darba uz mājām iegriežoties baznīcā. Arī klusa istaba vai soliņš parkā var būt mūsu tuksnesis vai vientuļā vieta. (…) Vislabāk būtu, ja mēs varētu atrast laiku mieram un klusumam katru dienu. Tomēr, ja tas nav iespējams, varbūt varam atlicināt ilgāku laika posmu vienu vai divas reizes nedēļā, varbūt- nedēļas nogalē. Nepietiek vienkārši nošķirties no civilizācijas vienu reizi gadā, lai arī cik tas būtu vērtīgi. Regulāri vienatnes un klusuma periodi ir neaizvietojami. Mums ir vajadzīgs laiks pabūt vienatnē, lai pārdomātu dzīvi, izzinātu paši sevi un meklētu Dievu. (…) Tāpat mūsdienu pasaulē, kur ap mums ir nebeidzams troksnis, mums ir vajadzīgs klusums. Mums ir nepieciešams rast iespēju dažkārt izrauties no nebeidzamiem vārdu, skaņu un tēlu plūdiem, kas ap mums ir dienu un nakti. Vēl svarīgāk ir rast iekšēju klusumu, kad apstādinām domu, tēlu un izjūtu plūsmu. Ja to nespējam, mēs arī nevaram pieredzēt patiesu garīgumu un garīgu pārveidošanos. Fragments no Alberta Nolensa grāmatas „Jēzus vērtības mūsdienās” Juris Rubenis par šo grāmatu raksta: „Jūsu rokās ir vienreizēja grāmata, kas, ļoti iespējams, ļaus palūkotie uz sevi, citiem cilvēkiem, kosmosu un Dievu no pilnīgi cita ( es atļaušos teikt- lielākajai cilvēku daļai- negaidīta) skatupunkta. Izlasiet šo grāmatu! Tas ir tā vērts. Patiešām.”

Nekas nav tik līdzīgs Dievam kā klusums. Meistars Ekharts Ja es būtu ārsts, tad es cilvēkiem parakstītu klusēšanu. Sērens Kirkegors Dievs ir nevis mūsu vārdu, bet mūsu siržu meklētājs. Jānis Kasiāns

--____________________-- 10

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Ceļojumi kopā ar „Svētdienas rītu”. Nu jau otro gadu mani vasaras ceļojumi ir nesaraujami saistīti ar „Svētdienas rītu”. 10. jūnijā atgriežoties mājās no Bauskas draudzes apciemojuma un ekskursijas pa Bausku un Pilsrundāli, mūsu nepārspējamā gide Līga bija saskaitījusi, ka šis jau ir 9. ceļojums ar „Svētdienas rīta” kopdraudzi. Pati gan esmu piedalījusies tikai 8 braucienos. Un nevilšus nākas uzdot jautājumu – kas ir tas, kas tik ļoti pievelk un piesaista šajos ceļojumos. Var jau uzskaitīt daudzas lietas - kā redzēt un būt vietās, kur neesi bijis, iepazīt citas zemes, citas draudzes un satikties ar interesantiem cilvēkiem. Bet man tomēr gribas pārfrāzēt kādreiz dzirdēto mācītāja R.Eimaņa uzdoto jautājumu un atbildi par to, kas zupu dara debešķīgu. Jā, kas dara šos ceļojumus debešķīgus, neaizmirstamus? Un atbilde ir: kompānija, tikai šai kompānijā ir jābūt arī Jēzum Kristum. „Kur divi vai trīs sapulcējušies Manā Vārdā, tur arī Es esmu viņu vidū”. Mūsu ceļojošā kopdraudze parasti ir pilns autobuss un tas ir ap četrdesmit cilvēku., ja vēl ņem vērā, ka katrā ceļojumā pievienojas jauni braucēji, tad mūsu ceļojošā draudze ir krietni lielāka. Tie, kas ceļojumā devušies pirmo reizi, tiek „saindēti” un viņu vērtējums ir - arī turpmāk doties ceļojumos kopā ar „Svētdienas rītu”. Ceļojumu apraksti jau lasīti „Svētdienas rītā”. Gribēju dalīties ar man personīgi spilgtākiem iespaidiem. Visgrūtāk ir izvēlēties spilgtāko iespaidu no brauciena pa Lutera takām. Kam dot priekšroku: vai Brāļu draudžu pirmsākumiem Čehijā un mūsu latviski runājošam gidam, pasniedzējam Prāgas universitātē Pāvilam Štolcam, vai vakaram un nakšņošanai Klosterbuhā un tās saimnieces, Halles universitātes pasniedzējas Elsbetes stāstījumam , vai Eislēbenei ( Lutera dzimtajai pilsētai) vai tomēr Vitenbergai ar nepārspējamo gidu Dīteru. Tā kā ceļojums saucās „Pa Lutera takām’, lai paliek divi mazi ceļojuma mozaīkas akmentiņi no Vitenbergas. Pirmais iekrāsots nedaudz tumšā krāsā. Vitenbergas pilsētas baznīcā ir altāra gleznojums, kas uzlikts gadu pēc Lutera nāves, bet Luters, to tapšanas stadijā esot redzējis. Gleznojumā ir attēloti arī reformatori Melanhtons un Luters. Kad to stāstīju un rādīju fotogrāfijā mācītājam Ingum, viņa atbilde bija, ka tā toreiz bija pieņemts, tā bija modē. Un tad atcerējos, ka kādreiz , redzot manu pastiprināto interesi par M.Luteru, Ingus teica, lai tikai nepadarot Luteru par elku. Pie sevis nodomāju, cik labi, ka luterāņi nekanonizē jo „nav neviena taisna, it neviena”… --____________________-- 11

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Jā, paskaidroju, ka Vitenbergas pilsētas ( ne firsta baznīca , kura arī atrodas Vitenbergā un pie kuras durvīm esot pienaglotas slavenās tēzes un kurā ir apglabāts M.Luters) baznīca bija zemnieku nemieros galīgi izpostīta, tāpēc tika pasūtīts jauns altāra gleznojums. Un tagad draiskais akmentiņš: Katrīna fon Bora nevarējusi pierunāt Mārtiņu Luteru pasūtīt jaunas durvis viņu mājoklim, un tad Katrīna durvis pasūtījusi un uzdāvājusi Luteram uz viņa dzimšanas dienu. Pēterburgas apciemojumā visemocionālākais bija ekumēniskais igauņu, latviešu un lietuviešu Pēterburgas draudžu svētbrīdis 14. jūnijā ar visu triju valstu dziedātām himnām, mācītāju un konsulu uzrunām, kā arī mūsu mācītāja A.Guseva sprediķis par piedošanu un piedošanas svētību. Bauska ir manas bērnības un skolas laika pilsēta. Tur devos satikties ar savu agro jaunību un tikties ar Svētdienas rīta ceļojošās kopdraudzes cilvēkiem. Viesojoties Bauskas draudzē ar nožēlu nācās atzīt, ka nevaru teikt, ka šajā baznīcā esmu kristīta un iesvētīta, jo esmu dzimusi Rīgā un kā liela daļa kara laika un pēckara bērnu netiku iesvētīta. Bauskas muzejā satikos ar savas mammas un arī savu jauno dienu Bausku - „Bauska laikā un cilvēki Bauskā 20.gadsimtā.” Rundāles pils jau pati par sevi komentārus neprasa, bet mums kā „Svētdienas rīta” ceļotājiem tika parādīta Latvijas sakrālās mākslas izstāde, kura vairs visiem pils apmeklētājiem nav pieejama. Padomju laikā 60-tajos gados un vēlāk, kad tika atņemti un izpostīti daudzi dievnami, pils darbinieki - entuziasti visu vērtīgo centās saglabāt un iegūt pils muzeja īpašumā. Pēdējos gados daudzas draudzes ir atpazinušas savus īpašumus un tie atdoti draudzēm, tāpēc izstādes ekspozīcija ir krietni samazinājusies. Vēl restaurāciju un atgriešanos savā īstajā vietā dievnamā gaida saglābtais un saglabātais Lestenes baznīcas koka interjers, kurš ir tiek vērtēts kā sakrālās mākslas pērle ne tikai Latvijas mērogā. Diemžēl restaurācijas darbiem ne muzejam, ne atjaunotai Lestenes draudzei pagaidām līdzekļu nepietiek. Satiekoties Bauskā , Zaiga no Menģeles draudzes teica: „Meitenes, kā es jau pēc atbraukšanas no ceļojuma pa Lutera takām gaidīju šo braucienu!” Es varu tikai pievienoties un teikt: „Kā es gaidu braucienu 18.septembrī uz Ventspili!” Uz tikšanos Ventspilī! Vija, viena no septiņām „saindētajām” Rīgas Sv.Jāņa draudzes māsām --____________________-- 12

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Riteņbrauciens uz Bevulēniem. Šī diena nu beidzot ir klāt – brauciens ar riteņiem uz Bevulēniem! Neziņa par to, kas gaida mūs ceļā, liek sirdij straujāk iepukstēties. Tūlīt viss iesāksies! 1. jūlijā pl.10:42 vilciens sāk kustēties, lai aizvestu mūs, 7 cilvēkus ar riteņiem un 1 suni, no Rīgas līdz Līgatnei. Laiks vilcienā paiet ļoti ātri – siltā saulīte aiz loga un draudzīgās sarunas liek laikam paskriet nemanāmi. Klāt ir Līgatne, precīzāk Augšlīgatne. Visi veiksmīgi esam nonākuši riteņbrauciena sākumpunktā. Pēdējie sagatavošanās darbi – bagāžas nostiprināšana, riteņu skrūvju pieskrūvēšana utt. Saule cītīgi karsē, nelielie mākonīši nesola nekādu ēnu, tātad brauciens solās būt karsts un saulains. Pirms sēšanās uz riteņa veltam laiku kopīgai lūgšanai, atdodot visu braucienu Tā Kunga rokās. Pirmā daļa brauciena mūs ved pa šoseju līdz pat Nītaurei. Spēka vēl diezgan, satraukums par uzsākto piedzīvojumu, pielāgojamies braukt viens aiz otra, biebremzēt, pagaidīt, palaist otru, apstāties – visi šie faktori pavada šo ceļa posmu, komandas brauciens! Atpūtas pauzes ļauj atveldzēties, atvilkt elpu, aprunāties. Pārbaudījumu sagādā ne vien spožā saule, bet arī kalni, kuri spītīgi ved augšup, augšup un tikai reizēm ļauj baudīt nobraucienus. Iebraukt Nītaurē ļoti patīkami – lejā no stāva un gara kalna, kur svarīgākais, noturēties uz riteņa. Pirms atpūtas brīža ieraugām dīķi, kas vilināt vilina ar sava ūdens zilumu, kurā steidzāmies atveldzēties. Vien pēc brīža kāds garāmbraucējs mūs laipni pastāsta, ka vietējie peldās citā vietā un šis dīķis nav peldēšanai paredzēts... mēs nesmādējam, gana labs veldzei! Guntiņa izpētījusi apstāšanās vietas, apskates objektus, ko varam redzēt. Nītaurē pie skolas atpūšamies, paēdam, uzpildam dzeramā ūdens krājumus. Ieejam baznīcas vēsumā, Kārlis dzied psalmu, klusumā pielūdzam, jauki! Varonīgais suns jau pamatīgi noguris un uz ķepām uzberztas tulznas, tomēr viņa uzticība ir lielāka – tiklīdz dodamies tālāk, arī viņš steidz pakaļ. Brauciens turpinās pa grants ceļu, kas pārbauda katra braucēja spēkus un izturību. Ne visi pakalni bija iekarojami ar riteni. Garām traucas smagās automašīnas, saceļot putekļu mākoņus. Saule šķiet spīd arvien spilgtāk un karsē arvien stiprāk. Ik pa laikam piestājam kādu sagaidīt, vienu brīdi top par daudz grūti, lūdzam Tēti, lai dod spēkus un pielej mums „degvielu”. „Lūdziet un jums taps dots!” ir pārbaudīts vārds, protams, ka spēki tiek piemesti!

--____________________-- 13

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Galamērķis arvien tuvojas. Zaubē iepērkam nepieciešamos produktus, sadalam pa somām un dodamies finiša taisnē. Ieraugot Bēvulēnus, ikvienam izlaužas atvieglots uzvaras sauciens. Bēvulēnos izbaudam peldes dīķī, sadraudzību pie pusdiengalda, atpūtas vakarus, kā arī ikdienas darbus, kas mums uzticēti. Visu šo laiku jūtams Dieva tuvums un miers. Nonākot šajā vietā, aizmirstas lielpilsētas kņada un steiga. Beidzot var izbaudīt klusuma šarmu un dabas dvesmas pilnību. Mājupceļam izvēlamies citu maršrutu – uz Skrīveriem. Lai gan ceļš dažus kilometrus tālāks, tomēr lielāko daļu tā ir šoseja. Tiešām, šis ceļš ievērojami vieglāks! Papildus bonuss ir apmācies laiks un nesen nolijušais lietus, kas sniedz patīkamu veldzējumu. Rūbis uz Rīgu brauc ar autobusu no Taurupes, lai gan knapi var novaldīt, kad meitenes dodas prom ar riteņiem, ķepas sadzijušas, atkal jau gatavs skriet! Pateicība Dievam par apsardzību un iepriecinājumu šajā braucienā! Ar brauciena iespaidiem un dzeju dalījās Laura Freimane (aprakstu drusku papildināja Inga Ermansone ☺ )

Ak, Kungs un Dievs, Tev patiecos Par dzīvību, ko dāvāji, Par žēlastību patiesu, Par Tava vaiga tuvumu!

Ar Tevi ceļos staigājot, Es droši zinu – nemaldos, Ka, lai ar kas man gadītos, Tu visu spēj par labu griezt!

Kad labi klājas ikdienā, Tad viegli teikt: „Es nešaubos.” Bet, kad nāk bēdu mākoņi, Tad saucu, lūdzos: „Pasargi!”

Lai mana sirds Tev gavilē, Lai neklusē un nebremzē – Tu visas slavas apvīts, teikts, Uz Tevi ticēt man ir prieks!

--____________________-- 14

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Jauniešu nometne Šogad kristīgā nometne Nītaures, Ķempju, Zaubes, Mālpils, Vecpiebalgas, Skujenes, Lodes Apšu draudžu jauniešiem, ar devīzi: "Kur ir tava manta, tur būs tava sirds." /Mt.6:21/ norisinājās "Bēevuļēnos". Jaunieši nometnes vietā ieradās ar gaišu prātu un atvērtām sirdīm, gribēdami iegūt ko jaunu priekš sevis un iepazīt citus, iegūstot sev jaunus draugus. Ar lielu interesi apskatījām nometnes vietu, kurā neviens iepriekš nebija bijis. Priecājāmies par peldvietu, jo zinājām, ka būs karsti un bez tās mums nebūtu kur atveldzēties. Nometnē bija daudzas un dažādas sporta spēles, kuras tiešām patika visiem un kurās piedalījās visi (komandās spēlēja arī jaunākie nometnes dalībnieki, par ko prieks, jo neviens netika atstāts malā). Spēlējām basketbolu, futbolu, frīsbiju un pa brīvākiem brīžiem spēlējām arī volejbolu un regbiju. Tā, ka pilnīgi nevienā brīdī nepalikām mierā, gribējām kārtīgi pasportot(un ilgāku laika posmu pavadīt svaigā gaisā). Katru dienu iesākām ar rīta svētbrīdi, kurā kopīgi lūdzāmies un stiprinājāmies Dieva vārdā. Tāpat arī pēcpusdienās notika dažādas sarunas ar mācītāju Edvīnu Rumjancevu un Arti Eglīti. Apspriedām tēmas, kuras ir diez gan aktuālas : "Ticība-kāpēc tā un ne savādāk?", "Luterāņu baznīca šodien.", "Kristīgs jaunietis mūsdienu sabiedrībā.". Dienu parasti noslēdzām ar vakara svētbrīdi. Katru mīļu brīdi, kad vien tas bija iespējams, mēs dziedājām nometnes himnu "Tas Kungs mans Gans." un papildus iemācījāmies jaunu dziesmu, kuru dziedāt pirms ēšanas, kā pateicības dziesmu. Cik vien bieži mums atļāva mācītāji, tik mēs peldējāmies, jo tas vienmēr bija tik atspirdzinoši. Priekšpēdējā vakarā mūs sasniedza vilinošs piedāvājums, no kura nespējām atteikties - mēs palīdzējām skaldīt malku. Tas tiešām bija jautri, jo bijām viens otram kļuvuši par lieliem draugiem un darbā palīdzējām viens otram kā vien mācējām. Sākumā puiši skaldīja malku un meitenes blakus skaisti slavēja Dievu, taču, kad zēni nogura, meitenes sagatavoja atspirdzinošu dzērienu un pašas ķērās pie darba, jo šis darbs arī meitenēs izraisīja lielu interesi. Pēdējā dienā bijām kļuvuši viens otram par labiem draugiem, par ko pateicība Dievam, un nu jau bijām saraduši ar otra īpatnībām. Šī diena bija īpaša, jo Bēvuļēnu pagalmā tika novadīts Dievkalpojums, kurā daži no jauniešiem bija pirmo reizi. --____________________-- 15

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Ar prieka asarām acīs atvadījāmies viens no otra un solījāmies turpināt satikties un nākamgad atkal satikties šajā kristīgajā nometnē, kurā tiešām varējām ko vērtīgu iemācīties. Un paldies namamātei Zaigai, par sirsnīgo uzņemšanu Bēvuļēnos un mācītājiem Edvīnam un Artim par atraktivitāti un aktivitāti nometnes rīkošanā un veidošanā, kā arī Laumai par muzikālo izpildījumu. Ar cieņu Laura (Vecpiebalgas ev.lut.dr.)

Pārdomām Rokas Vecs vīrs, apmēram 90 gadus vecs, sēdēja sastindzis uz parka soliņa. Viņš nekustējās, tikai sēdēja noliecis galvu un skatījās uz savām rokām. Kad apsēdos viņam blakus, viņš pat nepamanīja manu klātbūtni, bet jo ilgāk es sēdēju, jo vairāk nevarēju saprast, vai ar viņu viss ir kārtībā. Beidzot, negribot viņu traucēt, bet tomēr gribot noskaidrot vai viņam viss kārtībā, es pajautāju, vai viņam viss kārtībā. Viņš pacēla savu galvu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.„Jā, viss kārtībā, paldies, ka pajautājāt!” viņš atbildēja „Es nevēlējos Jūs traucēt, kungs, bet jūs šeit sēdējāt un lūkojāties uz savām rokām un es tikai gribēju pārliecināties, ka viss ir kārtībā.” es paskaidroju „Vai esiet kādreiz palūkojies uz savām rokām?” viņš jautāja, „Es domāju, tā kārtīgi palūkojies uz savām rokām?” Es paskatījos uz savām rokām. Es pagriezu tās otrādi, pagrozīju uz vienu, otru pusi. „Nē, laikam nekad tā neesmu palūkojusies uz tām.” Mēģināju saprast kāpēc viņš uzdeva šo jautājumu. Tad viņš pasmaidīja un pastāstīja šo: Apstājies un padomā uz mirkli par rokām, kas Tev ir, kā tās ir kalpojušas Tev visus šos gadus. Šīs rokas, kaut gan krunkainas, vājas, ir bijušas instruments, ko esmu lietojis visu savu dzīvi, lai satvertu un izdzīvotu to. Tās man palīdzēju, kad sāku rāpot, lai varētu pakustēties uz priekšu. Tās mani pabaro un uzģērbj man mugurā apģērbu. Bērnībā mana māmiņa mani iemācīja tās salikt lūgšanā. Tās sēja manas kurpes. Tās slaucīja manu bērnu un manas asaras grūtos brīžos. --____________________-- 16

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Tās turēja manu ieroci un slaucīja manas asaras, kad man bija jābūt karā. Tās ir bijušas netīras, saskrāpētas un nobrāztas, uztūkušas un satriektas. Tās bija neveiklas, kad pirmo reizi rokās turēju savu pirmdzimto dēliņu. Rotātas ar gredzenu, tās man atgādina, ka esmu apprecējis kādu ļoti īpašu cilvēku. Tās rakstīja vēstules un mājām un drebēja šokā, kad apbedīju savus vecākus un drebēja aiz prieku, kad vedu savu meitu pa baznīcas eju pie altāra. Tās ir turējušas bērnu, mierinājušas kaimiņu un kratījušās dusmās, kad kaut ko nesapratu. Tās ir aizklājušas manu seju, kārtojušas manus matus, mazgājušas un tīrījušas manu ķermeni. Tās ir bijušas lipīgas un slapjas, bijušas salauztas. Šīs rokas ir zīme, kur es esmu bijis un dzīves negludumu atspoguļojums. Bet vissvarīgākais – šīs rokas būs tās, kuras Dievs satvers, kad Viņš vedīs mani Mājās. Un Viņam nerūpēs kur šīs rokas ir bijušas un ko tās ir darījušas. Viņam rūpēs tas, kam šīs rokas pieder un cik ļoti Viņš mīl šīs rokas. Un ar šīm rokās Viņš mani pacels pie Sevis . Bez šaubām, es uz savām rokām nekad vairs neesmu skatījies tāpat kā agrāk. Es nekad vairs neesmu redzējis veco vīru, bet es nekad neaizmirsīšu to, ko viņš teica. Kad es savainoju savas rokas, vai, kad pieskaros sava bērna sejiņai, es domāju par vīru parkā. Man ir sajūta, ka viņš visu dzīvi ir staigājis turoties pie Dieva rokas. Es arī tā gribu. Un just Paldies, Dievs, par rokām! Viņa rokas pār mani.

Mums raksta Miera osta – Bēvulēni! Ziniet kā ir? Kad Dieviņš atņem vienu lietu, Viņš iedod pavisam ko citu – ne labāku, ne sliktāku, bet savādāku. Man vienmēr ir bijušas vietas, kur aizbraukt un izrauties no Rīgas – Cēsu puse, Latgale un tagad tie ir Bēvulēni. Pietiek ar vienu reizi, lai sajustu Bevulēnu māju burvību un lielo mieru, kas tur valda. Tā ir vieta, kur aizmirsties, pabūt vienam vai kopā ar citiem. Izgaršot katru dabas un Dieva doto brīnumu. Noteikti ir vērts aizbraukt un sajust visu, ko Bēvulēni ir gatavi mums dot. Un arī es noteikti tur vēl atgriezīšos. Ieva --____________________-- 17

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Paldies par mīlestību! Mīļais Dievs, cik skaista Tava dievišķā pasaule! Sulīgi zaļās bērzu slotiņas tik viegli dejo vēja pūsmā, kā jaunas, draiskas meitenes, šķiet pat dzirdami viņu skaļie smiekli, jo liels prieks par silto, spožo pavasara saulīti. Nē, tie nav smiekli, tā tikai vēja dziesma. Pēc pirmā pavasara lietus, kas visu tik tīru nomazgājis, spirgtajā gaisā virpuļo tik daudzveidīgu krāsu un smaržu saskaņa. Esmu tik pateicīga Dievam, ka Viņa lielā žēlastība vēl atļauj man visu to redzēt un baudīt ar visu sirdi un arī noskumušu dvēseli. Jā, pasaulē bez Dieva lielās mīlestības ir arī vēl daudz ļaunuma un bēdu. Lūdzu, palīdzi< Kungs, visiem, kas cieš gan fiziskas, gan garīgas un sāpes! Mīļais Tēvs, lūdzu, sūti kādu iepriecinājumu katram, kurš jūt Tavu trūkumu, bet pats nesaprot, kas viņam trūkst. Tā Tava žēlsirdīgā mīlestība, kas spēj iepriecināt un liek just laimi katrai skumjai dvēselei. Palīdzi, Tēvs! Šodien manas istabas smaržo pēc ziedošas pļavas, nē- tā nav pļava, tas ir mīlestības dārzs. Pie manis viesojas tik daudz ar sirsnību pasniegti krāšņi ziedi. Un katrai mazai dvēselītei sava smarža un savs skaistums. Bet visvairāk es mīlu īsas, necilas pavasara puķītes. Viņu ziedēšanas laiks jau aizsteidzies... Katram savs laiks. Tikai cēlās, krāšņās rozes zied vienmēr un tomēr viņas nekad nespēj sirdi atstāt vienaldzīgu. Un maigās, tik trauslās frēzijas liekas tikai tāpēc vien dzīvo, lai visu pasauli iesmaržinātu. Spēcīgajām, krāšņajām tulpēm ir vienalga, kas notiek apkārt- šķiet, viņas apzinās savu skaistumu un ir apmierinātas ar sevi. Maigās, sievišķīgi rozā neļķes liekas smaržo pašas sev par prieku, un, ja kāds vēlas, var pievienoties. Greznās gerberas nemaz nav noskumušas, ka atstātas bez smaržas, bet lepni tur savas skaistās galvas un priecājas, ka viņas reti ir vienas- arvien tās pavada kāds iznesīgs zaļš pavadonis. Koši baltās narcises kā draiskulīgas meitenītes priecājas par savu jauko un stipro smaržu, kuru diemžēl ne visi spēj izturēt. Visa māja smaržo! Jūtos kā citā pasaulē...Kad palieku viena, katrs ziediņš man stāsta par sirdi, kura man atnesa daudz sirsnības, daudz laba vēlējumu. Nekas nav pazudis, viss gaisā virmo, sniedz man spēku un sirsnīgu prieku. Paldies visiem! Laiks iet, viss mainās, bet mīlestība tomēr paliek. Visizturīgākā tomēr ir mīlestība, kas valda pasauli. Par to paldies Dievam, mūsu Tēvam! Dievs ir mīlestības avots neizsīkstošs. Esi slavēts, mūsu Tēvs! Pateicībā Rasma ( 85gadi) --____________________-- 18

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Interesanti fakti Mežaparks Ķeizarmežu jeb Mežaparku, kā esam raduši to dēvēt, sāka veidot 1901.gadā kā dārzu pilsētu. Gandrīz simt gadu to cēluši ievērojamākie arhitekti. Kopš 1983.gada tas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Mežaparks pārdzīvojis divus karus, vairākas okupācijas, bet, par spīti tam, saglabājis savu pievilcību līdz mūsdienām. Tagad padomju okupācijas laikā denacionalizētajos savrupnamos atgriezušies to saimnieki. Ir atkal tas laiks, kad jāsakārto savulaik nolaistie nami un panīkušie dārzi. Kamēr laiks steidz tālāk savu gaitu, mums atliek vien noraudzīties biznesmeņu veiklajos manevros, kā šis tas, kas saglabājies vēl no pirmās republikas laikiem, aiziet vēsturē, kaut varēja pastāvēt arī nākotnē – Mežaparka lepnums Saules dārzs jau palicis sadzeltējušās atmiņu driskās arhīvos un bibliotēkās. Vēl pāris gadu desmiti, un tas būs izplēnējis no ļaužu prātiem kā aizvakar apēsts pīrāgs. Leģenda par Saules dārzu beidzās kā katrai pieklājīgai leģendai klājas – ar dabas nostrādātu joku: Saules dārza siltumnīcā īsi pirms tā īsto saimnieku aiziešanas uzziedēja turpat vai piecdesmitgadīga agave, kuru pārvietot bija neiespējami – pārāk liela un veca. Atliek vien piebilst, ka agaves pēc ziedēšanas iet bojā. Nekas vairs nespēs mazināt pārliecību, ka agave zināja savu drīzo galu un atvadījās no šīs pasaules savā viskrāšņākajā veidā, tā teikt, ar lepnumu! Garais ziedkāts pēdējos ziedus birdināja jau Latvijas Dabas muzeja vestibilā.. ● Rīga ir vienīgā pilsēta Eiropā, kurā ir piecas dažādas reliģiskās konfesijas ar saviem dievnamiem. Doma katedrāle un milzīgā Sv.Pētera baznīca ir luterāņu baznīcas, Sv.Jēkaba katedrāle ir Romas Katoļu baznīcas sēdeklis, savukārt skaistā Vecrīgas sinagoga ir vienīgais ebreju dievnams, kas palika pēc tā, ko nacistu Vācija 2. pasaules kara --____________________-- 19

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Pasmaidīsim Vinstons Čērčils reiz teicis, ka veiksmīgam politiķim nepieciešamas tikai divas prasmes. Pirmā, - pārliecinoši stāstīt, kas notiks rīt. Un otrā, nākamajā dienā sakarīgi paskaidrot, kāpēc tas nav noticis.

☼ - Mīļais, sarunājam satikties plkst. 17:00. - Labi, bet cikos tu būsi?

☼ - Veca ateista pārdomas mūža nogalē: „Ja Dieva nav, tad paldies Dievam... A ja nu ir... tad nedod Dievs!”.

☼ Kristietis lūdz Dievu - Mīļais Dievs, redzi visi mani draugi vinnē dažādus vinnestus, bet es pat ne reizīti neesmu vinnējis. Es arī gribētu kaut ko vinnēt? Eņģeļi debesīs sastājas ap Dievu un jautā, redzi kā šis cilvēciņš dedzīgi lūdz, palīdzi viņam. Dievs saka - Es jau ar prieku, bet ja viņš visā savā mūžā būtu nopircis kaut vienu loterijas biļeti.

☼ Kāda meitenīte pirmo reizi apmeklējot kāzas prasīja savai mammai: - Kāpēc līgava ir ģērbusies baltā kleitā? - Tāpēc, ka baltā krāsa ir laimes krāsa, un šodien šī ir viņas laimīgākā diena. - Bet kāpēc līgavainis ir ģērbies melnā? -...

--____________________-- 20

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Literārā lappusīte Fricis Bārda Bērzu birzē Kā pa baltu bērzu birzi maldās vējš caur zaļām dainām, maldos tā pa tavu mīļo vārdu dzīlēm pasakainām. Aijādami, žūžodami zari liecas, glāsta, vijas, laimes saldā nevarībā mani ***tin kā zaļās dzijās.

Zālē Un, kad man nekas vairs netīkas, es ieguļos zālē un ļauju, lai smilgas pār mani līgojas.... Uz rasas zvaigznīti stiebra galiņā velkas raibs kukainīts tik liels kā trīs matu kamolīts. Bet dreb viņš un trīc: ka tik nu kāja nepaslīd! ka tik nu bezdibenī neiekrīt! Dieviņ, kur ceļš atkal grūts tad un tāls.. Un kur tad paliek mans ideāls! Un dreb viņš un baiļojas, nabadziņš. Un kā nu ne! Tāpat savs romāniņš. Kurš prātīgāks - nezinu: es vai viņš?

Negaisā

Kā negaisā trako zibeņi un dārd pērkons, tā grūtā brīdī trako cilvēka prāts un sirds. Negaisā mājas pasargā zibens novadītājs!... Nelaimē – sirdis pasargā Jēzus! Jēzus dzēš dusmu zibeņus, aizdzen skumju mākoņus un ienes mierpilnu laiku sirdī! Kurš gan atstās māju bez zibens novadītāja? Kurš gan zinot īsto Miera Nesēju, to neielaidīs savā sirdī?! Laura Freimane

--____________________-- 21

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Afiša ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Koncerti Jūlijā un augustā sestdienās plkst. 17.00 - Ērģeļmūzikas koncerti -------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ziņojumi Jūlijā mācītājs Ingus Dauksts atvaļinājumā Augustā mācītājs Juris Zariņš atvaļinājumā ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

30. jūlijā plkst. 12.00 Kapu svētki I Meža kapos ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

5. – 7. augustam - Draudzes dienas "Bēvuļēnos", īpašie viesi arhibīskaps J.Vanags un prāvests D.Kreicbergs. ---------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Lūgums visiem draudzes dienu dalībniekiem pieteikties un līdz 1.augustam samaksāt dalības maksu kancelejā pie Ivetas. Lūdzam pieteikties medicīnas darbiniekus un cilvēkus, kas nometnes laikā varētu kalpot pie ēdināšanas, drošības pasākumos u.c. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

30. augustā plkst. 18.00 sākas iesvētes mācības -------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Sludinājumi Mūsu draudzes lauku mājās „Bēvuļēnos” ir nepieciešams šāds inventārsputekļu sūcējs, elektriskā tējkanna, liela izmēra katli (20 un 30 litri), zupas terīnes, māla bļodas, dažādi aizkari, palagi, trauku dvieļi un segas. Ja jums ir šis mantas, tās ir labā stāvoklī un paši tās vairs nelietojiet, griezieties draudzes kancelejā vai pie diakonijas darbiniekiem

--____________________-- 22

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

Lūgšana Vienosimies kopīgā draudzes lūgšanā ik vakaru 22:00 un 23:00

Mēs lūdzam: Lai Dievs par mums apžēlojas un mūs svētī! Lai Viņš mums dod Savu gaismu – Savas mīlestības gaismu. Lai mēs savā zemē redzētu, kādi ceļi mums ejami, un lai visas tautas saskatītu, pie kāda mērķa Dievs mūs grib vest. Lai Tev, Dievs , pateicas un Tevi slavē visas tautas! Lai tās priecājas un gavilē, jo Tu tiesā taisnīgi un vadi tautas! Lai tautas Tevi slavē, Dievs, un Tev pateicas, jo tu viņas uzturi dzīvas ar augļiem, ko zeme ir devusi. Lai Dievs mūs svētī, ka arī mūsu sirdīs briest augļi: ticības un pateicības augļi. Lai mūs svētī Dievs, tas Kungs, Un visa pasaule lai Viņu godā! Āmen! (Ps.67)

--____________________-- 23

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2011. gada jūlijs Nr.47

REGULĀRĀ INFORMĀCIJA www.janabaznica.lv Dievkalpojumi Svētdienās plkst. 10.00 Trešdienās plkst. 18.30 Katra mēneša otrajā svētdienā dievkalpojums ģimenēm ar maziem bērniem plkst. 12.00 Katra mēneša trešajā svētdienā dievkalpojums jauniešiem plkst.12:00 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes mācītāji pieņem apmeklētājus Otrdienās no plkst. 14.00 līdz 19.00 Ingus Dauksts Trešdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš Ceturtdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes kanceleja Adrese: Jāņa iela 7, Rīga, LV-1050, tālrunis 67224028 Darba laiks: no otrdienas līdz piektdienai no plkst. 10.00 līdz 13.00 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes priekšnieks Andris Blūms tālrunis/fax 67225171, mob.29180484, e-pasts: ablums@tvnet.lv, apmeklētājus pieņem pēc iepriekšējas vienošanās. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele tālrunis 67250842, mob.29116848, e-pasts: zaiga.abele@gmail.com, apmeklētājus pieņem trešdienās no plkst. 12.00 līdz 13.00 svētdienas skolas telpās un svētdienās pēc dievkalpojuma. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Bībeles stundas – ceturtdienās plkst. 18.00 Draudzes bibliotēka – darbojas 1.balkonā pēc svētdienas dievkalpojuma. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Foto sesijas - Jānis Kudiņš, tālrunis 29118151 Fotogrāfs – Aivars Lode, tālrunis 29560379 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Avīze iznāk 4 reizes gadā. Izdevumu sagatavoja: J.Zariņš, A.Blūms, Z.Ābele; J.Miķelsons e-pasts: zaiga.abele@gmail.com

--____________________-- 24

--____________________--