Issuu on Google+

Garten Handbuch ausstellung, stadt, garten, kontrolle

Dārza rokasgrāmata izstāde, pilsēta, dārzs un kontrole


GARTENHANDBUCH: AUSSTELLUNG, STADT, GARTEN, KONTROLLE

DĀRZA ROKASGRĀMATA: IZSTĀDE, PILSĒTA, DĀRZS, KONTROLE

Ein Handbuch sollte eine handliche Informationsquelle sein oder zumindest gut in der Hand liegen. Dieses GARTENHANDBUCH, welches sie gerade in Händen halten, erhebt den Anspruch eines «sowohl als auch», doch bietet es anstelle von Bepflanzungsratschlägen theoretische bis subjektive Ausblicke auf das weite Feld der Natur in der Stadt und verbindet verschiedene Begriffe wie Ausstellung, Stadt, Garten und Kontrolle, die erst auf dem zweiten Blick etwas gemein haben. Beginnen wir im Garten! Dort gibt es Menschen, die eine Schaufel, Hacke oder Rechen in den Händen halten und mit den Augen über die unberührte Landschaft gleiten. Sie wählen Fragmente hieraus aus und beginnen zu arbeiten, um das Land nach ihrem Geschmack zu formen und zu kultivieren. Ähnlich einer KuratorIn, die eine Ausstellung konzipiert, trifft die GärtnerIn eine Auswahl und macht eine Komposition, die ihren Vorstellungen entspricht (z.B. sondert die GärtnerIn nützliche Pflanzen vom Unkraut). Garten-Kuration erfordert Geduld und auch Dickköpfigkeit, denn die als «nutzlos» bewertete Ausstellung drängen, zwängen und schleichen sich stetig in die sonst gut gepflegte Landschaft und fordert die ständige Gegenwart der KuratorIn. In der Stadt hingegen gibt es bereits Entwicklungs-, Kultivierungs- und Ordnungsregeln, welche allen zugänglich und vertraut sind und nicht erst gemacht werden müssen bzw. ständig erweitert werden. Das Potpourri an «Does» und «Don’ts» lässt die Stadt kontrollierbarer erscheinen. Unerwünschte Entwicklung – Überwachsung und Verwucherung ist in der zeitgenössischen PlanStadt bereits eliminiert. Doch wer ist der «Stadtgärtner»? Sind es die NutzerInnen der Gärten – die StadtbewohnerInnen? Dann ist die Stadt Resultat einer kollektiver Kuration (collective curating) und es gibt demnach kein Unkraut, sondern nur unterschiedliche

Rokasgrāmatai būtu jābūt parocīgam izziņas avotam vai vismaz labi jāieguļ rokā. DĀRZA ROKASGRĀMATA , kas nonākusi Tavās rokās, sējas padomu vietā kopā sasien šķietami atšķirīgus jēdzienus – izstāde, pilsēta, dārzs un kontrole. Kopīgā ir vairāk, nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Ķeramies pie dārza! Dārzs sākas ar Cilvēku. Cilvēks, kuram rokās ir lāpsta, kaplis vai grābeklis, pārlaiž skatu pār neskartu ainavu, izvēlas tās fragmentu un ķeras klāt, lai to iekoptu un veidotu pēc savas pārliecības. Gluži kā Kurators, muzeja kolekciju veidojot, Dārznieks izdara izvēli, nošķir derīgos augus no nezālēm, sakārto visu sev tīkamā kompozīcijā. Dārza kūrēšana prasa pacietību un pat stūrgalvību – par nederīgajiem atzītie eksponāti turpina spraukties, ielīst un izlīst visādi citādi koptajā ainavā, pieprasot nebeidzamu Kuratora klātbūtni. Pilsēta liekas jau vieglāk kontrolējams dārzs. Ir attīstības, kopšanas un kārtības noteikumi, visiem publiski pieejami un zināmi, tā kļūstot vieglāk pārraugāmi. Nevēlama attīstība – pāraugšana un nezāļošanās – mūsdienu pilsētā ir novērsta. Tā šķiet līdz brīdim, kad jautājam, kurš tad ir Pilsētas Dārznieks. Ja Dārznieki ir Dārza lietotāji – pilsētnieki, tad Pilsēta kļūst par kolektīvās kūrēšanas (collective curating) rezultātu: tajā nav nezāļu, vien dažādi skatījumi. Ja Dārznieks ir Pilsētas Plānotājs, tad tieši pilsētnieki pēkšņi ir tie, kas nolieto un piesārņo Pilsētu, kas Dārznieka rūpīgi kopta. Tā nu gan Dārzs, gan Pilsēta var kļūt par pētījuma lauku tam, kā uzvedas Cilvēks. Tam, ko Cilvēks izvēlas nosaukt par Dabisko, Skaisto, Derīgo; tam, kā Cilvēkam ātri vien aizmirstas, ka tas viss ir bijis vien pieņēmums; tam, kā vienošanās par pieņēmumiem un to ievērošana palīdz un traucē dzīvot citiem Cilvēkiem. Tās ir tikai dažas no saitēm, kas vieno pilsētu, izstādi, dārzu

4

5


Standpunkte. Ist der «Gärtner» aber die StadtplanerIn, verkehrt sich die Perspektive und die StadtbewohnerInnen werden zu denjenigen, welche die sorgfältig gepflegte Stadt verbrauchen und verschmutzen. In diesem Sinne können Garten, Stadt und Ausstellung zum Forschungsgebiet menschlichen Verhaltens werden. Denn was wählt Mensch aus, was wird als natürlich, schön oder nützlich definiert? Hierbei vergisst man schnell, dass am Begin jeder Bestimmung eine Vermutung steht. Wie kommt es zur Einigung über Annahmen darüber, welches Verhalten gefällt oder das Leben anderer Menschen stört. Mit diesem einleitenden Text werden nur wenige Verbindungen aufgezeigt, welche die Stadt, die Ausstellung, der Garten und die Kontrolle haben könnten. Im GARTENHANDBUCH kann man darüber hinaus blättern zwischen Kleingärten und Disziplinierung, von Disziplinierung zur Kolonie, von der Kolonie zur Kultur hin zum Unkraut. Das GARTENHANDBUCH ist eine Sammlung von Schlagwörtern und Ideen, welche dem Projekt TRACK CHANGES entwachsen sind. Innerhalb des Projekts wurden Künstlerinnen eingeladen der Stadt, den Kleingärten, den Gesellschaftsstrukturen und dem Leben der Menschen darin Aufmerksamkeit zu schenken. Werke von Markus Ambach, Kate Krolle, Reinhard Krehl, Līga Laurenoviča, Kārlis Lesiņš, Ingrīda Pičukāne und Laura Stasiulytė wurden in der Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig und während des Rigaer Kunstfestival SURVIVAL KIT des Lettischen Zentrums für Zeitgenössische Kunst präsentiert. Im GARTENHANDBUCH wurden die innerhalb des Projekts erforschten Ideen von 28 Autoren in Essays, Interviews, Briefen und Gedichten interpretiert und gesammelt.

un kontroli. Daudz vairāk saišu – starp mazdārziņiem un disciplinēšanu, starp disciplinēšanu un koloniju, starp koloniju un kultūru, starp kultūru un nezālēm atklās DĀRZA ROKASGRĀMATA . DĀRZA ROKASGRĀMATA ir vārdu un ideju krājums, kas izaudzis no projekta TRACK CHANGES, kura ietvaros mākslinieki tikai aicināti pievērst uzmanību pilsētai, pilsētas dārziņiem, sabiedrības struktūrām un cilvēku dzīvēm tam visam pa vidu. Mākslinieku Markusa Ambaha, Kates Krolles, Rainharda Krēla, Līgas Laurenovičas, Kārļa Lesiņa, Ingrīdas Pičukānes un Lauras Stašulītes darbi bija skatām izstādē Leipcigas laikmetīgās mākslas muzejā un Latvijas laikmetīgā mākslas centra festivālā SURVIVAL KIT. DĀRZA ROKASGRĀMATĀ projekta idejas esejās, intervijās, vēstuļu sarakstē un dzejā interpretē 28 autori. DĀRZA ROKASGRĀMATA ir jēdzienu karte, izstādes ceļvedis (rokasgrāmatas sadaļu vidū atradīsi arī māksliniekus un viņu mākslas darbus) un vienlaikus lasāmgrāmata, kas labi jūtas Tavā rokā.

6

7


KLEINGÄRTEN KOLONIE Laurenoviča, Līga Lesiņš, Kārlis

Kleingarten: Besondere Zone

SCHREBER, GOTTLOB MORITZ SCHREBER, DANIEL PAUL

Pičukāne, Ingrīda DISZIPLINARRAUM

Kleingärten

SPAZIEREN GEHEN Spaziergang

Dekontextualisierung THE WICKED GARDENER

ArmengÄrten

SPIESSER

LAUBENMUSEUM KULTUR

NACHBARSCHAFT GARTENLEBEN

GEREGELTE GEMEINSCHAFT Stadtflucht

Veritable Vernichtungsphantasien

Schrebergarten

TRACK CHANGES NIEMANDSLÄNDER

FREIZEIT

kuš!

VISUELLE VERSCHMUTZUNG

POSTSOZIALISMUS

Ambach, Markus

KONTROLLE

GALA HÜGEL

KARTOFFELN FÜR RIGA

NATUR IN DER STADT

Krolle, Kate RESCUE CENTRE Tagesanbruch Sich kümmern

8

Guerrilla Gardening

Stasiulytė, Laura

GUERILLA CLOTHING Krehl, Reinhard SCHÖNHEIT

UNKRAUT

9


A

→ Kartoffeln für Riga → The Wicked Gardener → Laubenmuseum → Track Changes

→ Kartoffeln für Riga → Schrebergarten → Laubenmuseum → Niemandsländer

Ambach, Markus

Ambahs, Markuss

Deutschland

Vācija

Künstler und Autor der Kunstinitiativen. M. Ambach’s Aufmerksamkeit gilt oft dem öffentlichem Raum (Garten, Stadt, Begegnungsraum) oder Institutionen (Museum, Stadt als Institution oder Institutionengemeinschaft). Indem er immer auf den konkreten Kontext reagiert, leuchtet Markus Ambach in seinen Arbeiten die verschiedenen, zuweilen «bloßstellenden» Möglichkeiten der Raumwahrnehmung und –Interpretation aus. So lassen, zum Bespiel Garten und Park, was im Zentrum von mehrerer Arbeiten von Markus Ambach waren, über die untergeordnete Rolle der Natur in der Stadt, über die Mechanismen der Gesellschaftskontrolle und –Überwachung denken. Die Strategie von Markus Ambach ist nicht selten die Gestaltung von Treffpunkten und Sozialisierungsplattformen; wesentlicher Bestandteil seiner schöpferischen Tätigkeit ist auch die Projektinitiierung und das Kuratieren umfangreicherer Projekte.

Mākslinieks un mākslas iniciatīvu autors. M.Ambaha uzmanības centrā bieži vien ir publiskās telpas (dārzs, pilsēta, tikšanās vieta) vai institūcijas (muzejs, pilsēta kā institūcija vai institūciju kopums). Markuss Ambahs savos darbos, vienmēr reaģēdams uz konkrēto kontekstu, izgaismo dažādās, dažkārt «atmaskojošas» telpas uztveres un interpretācijas iespējas. Tā piemēram, dārzs un parks, kas ir bijis vairāku M.Ambaha darbu uzmanības centrā, ļauj domāt par dabas pakārtoto lomu pilsētā, sabiedrības kontroles un pārraudzības mehānismiem. Markusa Ambaha stratēģija nereti ir tikšanās vietu un socializēšanās platformu radīšana; būtiska radošās darbības sastāvdaļa ir arī projektu iniciēšana un plašāku projektu kūrēšana.

ARBEITERGÄRTEN (ARMENGÄRTEN)

STRĀDNIEKU DĀRZIŅI (NABAGDĀRZIŅI)

Armengärten oder Arbeitergärten waren eine Initiative aus Deutschland (und auch Großbritannien) gestartet von Land- und Fabrikbesitzern und Stadtregierungen am Anfang des 19. Jahrhunderts. Um die Armut und den Lebensmittelmangel zu verringern, erhielten die Arbeiter- und Niedriglohnfamilien Territorien des

Strādnieku jeb nabagdārziņi (vācu val. – Armengarten) bija zemes un fabriku īpašnieku, kā arī pilsētas pārvaldītāju aizsākta iniciatīva Vācijā 19. gadsimta sākumā: lai mazinātu nabadzību un pārtikas trūkumu, strādniekiem un maznodrošinātajiem iedalīja pilsētas zemi dārza iekopšanai. Strādnieku dārziņiem parasti

10

11

a → kartupeļi rīgai → nekrietnais dārznieks → mazdārziņu muzejs → Track Changes

→ kartupeļi rīgai → Šrēberdārziņš → Mazdārziņu muzejs → Nevienam nepiederošas zemes


Stadtbesitzes, um einen Garten anzubauen. Arbeitergärten befanden sich meist in Stadtgebieten, welche keine andere Nutzungsmöglichkeiten hatten – in der Nähe von Bahngleisen, Straßenrändern, Fabriken, um somit auch den Landeigentümern und der Stadt einen vorteilhaften Handel zu bieten. Im Gegensatz zu den «Schrebergärten» war das Ziel der Arbeitergärten von Anfang an die Nahrungsversorgung. Arbeitergärten waren von spezieller Bedeutung während der Kriegsjahre und der Nachkriegszeit, denn sie wurden nicht nur zur Nahrungsversorgung verwendet, sondern dienten auch als Unterschlupf für Menschen in Gefahr und als Unterkunft für Obdachlose. Im heutigen Deutschland sind «Armengärten» nichts weiter als ein historischer Begriff zur Verdeutlichung der Ursprünge der Kleingärten.

D

→ Ambach, Markus → Natur in der Stadt → The wicked gardener → Kultur → Kolonie → Kartoffeln für Riga → Laubenmuseum

atvēlēja citādi neizmantojamās pilsētas teritorijas – pie dzelzceļa sliedēm, ielu malās, fabriku tuvumā, tādejādi nodrošinot arī zemes īpašniekam un pilsētai izdevīgu darījumu. Atšķirībā no «šrēberdārziņiem», strādnieku dārziņu mērķis jau sākotnēji bija pārtikas nodrošināšana. Īpaši nozīmīgi strādnieku dārziņi bija kara un pēckara gados, kad tos ne tikai aktīvi izmantoja pārtikas iegūšanai, bet arī kā patvērums apdraudētajiem un bez mājām palikušajiem. Mūsdienu Vācijā «strādnieku dārziņi» ir kļuvis vien vēsturisks termins, kas iezīmē vienu no mazdārziņu rašanās ceļiem.

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska

DEKONTEXTUALISIERUNG

DEKONTEKSTUALIZĒŠANA

(‥) Die Ausschließung der Natur durch ihre Einschließung in der Stadt verweist auf die politische Komponente dieser Operation: Während in Wunderkammern und Museen Natur fragmentiert und dekontextualisiert präsentiert wird, erscheinen uns Gärten und Parks als ganz natürlich und nahezu als Schutzraum. Wo früher die Differenz und Unmöglichkeit der Verbrüderung die gewaltsame Unterwerfung der Natur bedingte, assimiliert unsere Konsensgesellschaft jeglichen Unterschied in der brüderlichen Umarmung. Das irreduzibel

(..) Dabas izstumšana, iekļaujot to pilsētā, liecina par politisku komponentu klātesamību: pa to laiku, kamēr muzejos un brīnumu kambaros daba tika rādīta ārpus konteksta un fragmentāri vien, dārzus un parkus esam pieņēmuši kā kaut ko dabisku, līdzīgu patvērumam, kurā justies drošībā. Ja agrāk atšķirības un brālības neiespējamības dēļ dabu pakļāva ar varu, šobrīd mūsdienu konsensus sabiedrība katru atšķirību pieņem ar draudzīgu apskāvienu. Nepārvaramo svešumu, kuru šis asimilācijas

12

13

d

→ Ambahs, Markuss → Daba pilsētā → nekrietnais dārznieks → Kultūra → Kolonija → Kartupeļi Rīgai → Mazdārziņu muzejs → Nezāles


Fremde, das sich dieser Prozedur der Angleichung zu entziehen droht, wird unmerklich umbenannt, in der Gesellschaft eingeschlossen und verkapselt. Der Garten, der Park und der Zoo erscheinen uns folglich als Orte der Natur, obwohl sie in der Stadt künstliche Interpretationen derselben darstellen. Sie bilden dort trotz ihrer Transkription Einschlüsse und Kontradiktionen, die ihr städtisches Umfeld subtil zu kommentieren vermögen. In diesen drei wesentlichen Typologien legt die Gesellschaft ein sprachliches Muster zugrunde, das in der Stadt den Gebrauch von Natur dekliniert. Während der Garten den individuellen Vorstellungen von Natur und ihrer Interpretation Raum gibt, repräsentiert der Park die jeweilige über die Zeiten hinweg geänderte Vorstellung vom Naturschönen der Stadtgesellschaft. Im Park findet jene Choreografie Raum, in dem sich die Stadt über eben diese Haltungen unterrichtet. Der Park ist ein Ort, an dem sich die Perspektiven über die Zeit hinweg verschneiden und verräumlichen. Der Zoo schließlich ist die große und universale Typologie, in der die gesamte Welt der Flora und Fauna an einem Ort zusammengezogen, eingeschlossen und repräsentiert wird. Kann man sich eine Weltstadt ohne zoologischen Garten denken? Er ist der Ort, an dem ihr Prinzip mit einem unterschwellig vorgetragenen globalen Kolonialmachtanspruch am deutlichsten dargestellt ist und an dem sich die Stadtgesellschaft jeden Sonntag ihrer Omnipotenz versichert.

process draud mazināt, nemanāmi pārdēvējam citā vārdā, pieņemam sabiedrībā un iekapsulējam. Dārzs, parks un zooloģiskais dārzs tā rezultātā šķiet dabiskas vietas, lai gan patiesībā tās ir pilsētā iestādītas mākslīgas dabas interpretācijas, kas komentē ierobežojumus un pretrunas tik smalki, cik to pieļauj apkārtējā pilsētvide. Ja dārzs piedāvā iespēju radīt individuālus priekšstatus par dabu, tad parks pārstāv sabiedrības, t.i., pilsētnieku laika gaitā mainījušos izpratni par to, kas ir dabas skaistums. Tā ir vieta pilsētnieku attieksmes parādīšanai. Parks ir vieta, kur priekšstati laika gaitā sajūk un izplūst. Zooloģiskais dārzs ir lielākā un universālākā tipoloģija, kurā visa pasaules flora un fauna tiek savesta, ieslēgta un parādīta kopā vienuviet. Vai ir iespējams iedomāties kādu «pasaules pilsētu» bez zvēru dārza? Tā ir vieta, kurā visuzskatamāk parādīti pastāvošie globālas kolonizējošās varas principi, un vieta, kurā pilsētnieki katru svētdienu apliecina savu visvarenumu.

Markuss Ambahs, fragments no «Dabas reprezentācija pilsētas kontekstā»

Markus Ambach, Fragment von «Repräsentationen von Natur im städtischen Kontext» 14

15


→ geregelte Gemeinschaft → Schreber, Gottlob Moritz → Schönheit → SpieSSer → Veritable Vernichtungsphantasien → Nachbarschaft → Kleingarten: Besondere Zone → Niemandsländer → Kolonie → Kontrolle → VISUELLE VERSCHMUTZUNG

DISZIPLINARRAUM

DISCIPLINĒJOŠA TELPA

Die bemerkenswerte Koinzidenz, dass sich sowohl die Geschichtsschreiber der Schrebergartenbewegung als auch die Interpreten der Krankheit Daniel Paul Schrebers auf den Orthopäden Moritz Schreber als einen maßgeblichen Urheber berufen, nährt die Versuchung, Kleingartensparten und Geisteswahn eine ideengeschichtliche Verwandtschaft zu unterstellen. Im Kleingartenverein verschmelzen die sozialregulierenden Aspekte einer organisierten Gruppe mit der Bindung an einen klar strukturierten geographischen Raum. In ihm ist jedes Mitglied der Gruppe einem in geometrischer Präzision zugerichteten Ausschnitt dieses Raumes zugeteilt. Das lässt an die «Kunst der Verteilungen» in Michel Foucaults «Disziplinarapparaten» denken, die einerseits gekennzeichnet sind durch eine architektonische Einschließung («Klausur»), andererseits durch ihre «Parzellierung»: «Der Disziplinarraum hat die Tendenz, sich in ebenso viele Parzellen zu unterteilen, wie Körper oder Elemente aufzuteilen sind.» (Foucault 1994, S. 183.) Auch eine gewisse – wenn auch flache – Hierarchisierung («Rang») ist in Form der Vereinsstruktur gegeben. Lediglich die arbeitsteilige «Zuweisung von Funktionsstellen» ist im Kleingarten durch die gleichen Ansprüche an alle gelockert, worin womöglich der Reiz einer gleichsam simulierten Individualisierung liegt. «Die erste große Operation der Disziplin ist also die Errichtung von «lebenden Tableaus», die aus den unübersichtlichen,

Ievērības vērtā sakritība, ka gan šrēberdārziņu kustības vēstures rakstītāji, gan Daniela Paula Šrēbera slimības pētnieki atsaucas uz ortopēdu Moricu Šrēberu kā uz abu galveno iniciatoru, rada vilinājumu mazdārziņus un gara slimību uzskatīt par idejiski radniecīgiem. Mazdārziņu biedrībās saplūst kopā organizētas grupas sociālās regulēšanas aspekti un piesaiste ģeogrāfiski strikti strukturētai telpai. Katram grupas loceklim tiek iedalīts ģeometriski precīzs šīs telpas izgriezums. Tas atgādina Mišela Fuko «telpiskās nošķiršanas mākslu», kuras «disciplinēšanas mehānismi» izpaužas no vienas puses arhitektoniskā iekļaušanā («iežogošanā»), no otras puses – «segmentēšanā»: «Disciplinējošā telpa tiecas sadalīties tik vienībās, cik daudz ķermeņu vai elementu tai jānošķir.» (Fuko «Uzraudzīt un sodīt», 1994, 183. lpp.). Mazdārziņu biedrību struktūrā ir ierakstīta arī noteikta – kaut arī plakana – hierarhija («rangi»). Vienīgi «funkcionāla izvietojuma likums», kas izpaužas vienlīdzīgā darba pienākumu sadalījumā, mazdārziņu biedrībās ir tas, kas ļauj baudīt burvību, ko sniedz simulētā individualizācija. «Pirmais lielais disciplīnas ieviešanas pasākumus ir «dzīvās bildes» (fr.: tableaux vivants), kas no nepārskatāmiem, neizmantotiem un bīstamiem lielumiem rada pakārtotas vienības.» (turpat, 190. lpp.) Tādejādi mazdārziņu dalījumu iespējams interpretēt ne tikai kā aizmukšanas vietas (aizbēgt no pilsētas)

16

17

→ noteikumu sabiedrība → Šrēbers, gotlībs morics → Skaistums → Mietpilsonis → Īstas iznīcināšanas fantāzijas → Kaimiņi → Kleingarten: Īpašā zona → n evienam nepiederošas zemes → kolonija → kontrole → brīvais laiks → mazdārziņu muzejs → vizuālais piesārņojums


unnützen und gefährlichen Mengen geordnete Vielheiten machen.» (Ebd. S. 190.) So ließen sich die Kleingartensparten nicht nur als Fluchträume und Orte eines Gegenalltags lesen, sondern auch als Disziplinierungsanlagen – als jene «komplexe Räume aus Architektur, Funktionen und Hierarchien» die laut Foucault von den Disziplinen fabriziert werden «[i]ndem sie die ‘Zellen’, die ‘Plätze’ und die ‘Ränge’ organisieren». (Ebd.) So wie die Mitglieder der Gruppe innerhalb eines Vereins gesetzlich fixierten Organisationsregeln unterworfen sind, ist auch die Art und Weise der Bewirtschaftung des Raumsegments gesetzlich vorgeschrieben. Denn hinter dem oberflächlich als sozialen, informellen Zwang interpretierten Normverhalten in Kleingartensparten steht in Form des Bundeskleingartengesetzes eine recht reale Gesetzesnorm, die sich auf materielle, d.h. ökonomische Belange herunterbrechen lässt. Das Bundeskleingartengesetz definiert einen Kleingarten als einen maximal 400 m² großen Garten, «der 1. dem Nutzer (Kleingärtner) zur nichterwerbsmäßigen gärtnerischen Nutzung, insbesondere zur Gewinnung von Gartenbauerzeugnissen für den Eigenbedarf, und zur Erholung dient (kleingärtnerische Nutzung) und 2. in einer Anlage liegt, in der mehrere Einzelgärten mit gemeinschaftlichen Einrichtungen, zum Beispiel Wegen, Spielflächen und Vereinshäusern, zusammengefaßt sind (Kleingartenanlage)» (§1 BKleingG). Keine Kleingärten sind hingegen z.B. Eigentümergärten oder Wohnungsgärten, denn mit der kleingärtnerischen 18

vai vietas-patvērumus no ikdienas, bet arī kā disciplinēšanas teritorijas – «kompleksas telpas, kuras veido arhitektūra, funkcijas, hierarhija», kuras, Fukoprāt, disciplīnas organizē «cellēs», «vietās» un «rangos». (turpat.) Kā ikvienas biedrības sastāvā esošas grupas locekļi ir oficiāli pakļauti fiksētiem organizācijas noteikumiem, tā arī zemes gabalu kultivēšanas veidi ir likumīgi noteikti. Jo aiz noteikumiem, kas, virspusīgi raugoties var tikt uzskatīti par sociāliem un neformāliem ierobežojumiem, stāv pavisam reāls likums, kas ļauj saskatīt arī tajā ietvertos materiālos, t.i., ekonomiskos apsvērumus. Vācijas federālais mazdārziņu likums mazdārziņu definē kā dārzu, kas nav lielāks kā 400m2, "kas 1. mazdārziņa lietotājam (dārzniekam) kalpo nevis peļņas gūšanas nolūkos, bet jo īpaši dārzkopības produkcijas iegūšanai paša patēriņam un atpūtai (mazdārziņa izmantošanas veidi), un 2. ierīkots teritorijā, kurā atrodas vairāki individuāli dārziņi ar kopīgu iekārtojumu, piemēram, ceļiem, spēļu laukumiem un mazdārziņu biedrības mājiņām (mazdārziņu teritorija)». (Mazdārziņu likuma 1. pants). Turpretī mazdārziņš nav, piemēram, privāts dārziņš vai piemājas dārziņš, jo atbilstoši mazdārziņu likuma garam, tiem ir savas priekšrocības. Piemēram, ierādītā dārza nomas maksu var samazināt, iespēja likt pārtraukt darbību dārziņā ir ierobežota. Ierobežotais mazdārziņu zemes īpašnieks, kam aizliegts izmantot zemi ekonomisku labumu gūšanai, konfrontē nomniekus – konflikta

19


Nutzung im Sinne des Bundeskleingartengesetzes sind Privilegien wie die Beschränkung der zu entrichtenden Gartenpacht sowie eingeschränkte Kündigungsmöglichkeiten verbunden. Gegenstand zahlreicher Auseinandersetzungen zwischen den in der wirtschaftlichen Nutzung ihrer Grundstücke behinderten Grundstückseigentümern und den Pächtern ist daher die Frage, ob es sich bei einer Kleingartenanlage tatsächlich um eine Nutzung im Sinne des Bundeskleingartengesetzes handelt. Ist das nicht der Fall, kann der Grundstückseigentümer einen höheren Pachtzins verlangen. Der Bundesgerichtshof urteilte dazu, dass hierfür eine Drittelregelung zur Anwendung kommt: Mindestens ein Drittel des Gartens ist für Obst-, Gemüse- und Kräuteranbau etc. vorgesehen, die zwei weiteren Drittel zur Erholung (inklusive maximal 24 m² großer Laube) sowie als Ziergarten. Vor diesem Hintergrund entfaltet sich ein besonderes Spannungsverhältnis zwischen Individualität (innerhalb der «eigenen» Parzelle) und Unterordnung unter das Regelwerk der Gemeinschaft. Die Mechanismen sozialer Kontrolle gewährleisten in einem diffizilen System formeller und informeller Sanktionen durch Anerkennung oder Zurechtweisung die Aufrechterhaltung der etablierten Norm. Weil er offen einsehbar ist und relativ klaren, überprüfbaren Kategorisierungen unterliegt, wird der Garten zum Repräsentanten des Vereinsmitgliedes und die Einhaltung des Reglements zum omnipräsenten Maßstab konformen Verhaltens. Rasenkante, Heckenschnitt, Erdbeer- und Blumenbeet werden zum Gradmesser 20

pamatā jautājums – vai mazdārziņi tiešām tiek izmantoti saskaņā ar mazdārziņu likuma nosacījumiem. Ja tā nav, zemes gabala īpašnieks var piemērot augstāku īres maksu. Skaidrības labad federālā tiesa nospriedusi, ka jāpiemēro papildu trešdaļlikums – vismaz viena trešā daļa dārza jāparedz augļu, dārzeņu un garšaugu audzēšanai, divas atlikušās – atpūtai (tai skaitā vietu dārza mājiņai, ne lielākai par 24m²), kā arī puķu dārziņam. Šis fons rada īpašu spriedzi starp individualitāti (uz «sava» zemes gabala) un pakļaušanos biedrības noteikumu kopumam. Sociālās kontroles mehānismus nodrošina pedantiska formālu un neformālu sankciju sistēma – izsakot atzinību vai rājienu tiek uzturētas pieņemtās normas. Redzams, pakļauts relatīvi skaidrai un pārbaudāmai klasifikācijai, dārzs kļūst par ikviena kopienas biedra atspulgu un kārtības ievērošana kalpo kā visuresoša mēraukla atbilstošas uzvedības noteikšanai. Dobju apmales, dzīvžoga griezums, zemeņu un puķu dobes ir kritēriji, kas nosaka sociālo iekļaušanos; un draudi tapt izstumtam, atļaujot dabīgajam netraucēti zaļot, piespiež aktualizēt savu Status quo. Noteikumi, kas paredz arī mazdārziņa izmantošanas veidu ierobežojumus, piemēram, aizliedz mazdārziņā dzīvot, kā arī nosaka biedrībai kopīgi veicamos darbus, tiek internalizēti (pieņemti jau kā savi iekšēji kritēriji). Un kaut niecīga atkāpšanās no tiem provocē iziet uz

21


Literatur: Michel Foucault: Überwachen und Strafen. Die Geburt des Gefängnisses. Frankfurt/Main 1994 [1975]

f → Gartenleben → HÜGEL → Postsozialismus → DIZIPLINARRAUM

sozialer Anpassung, und das natürliche Wachstum der Naturalien zwingt unter Androhung des Ausschlusses zur zyklischen Aktualisierung des Status quo. Auch geringfügige Abweichung wird als Provokation wahrgenommen und das Regelwerk, zu dem auch Nutzungsbeschränkungen wie das Wohnverbot und eventuell gemeinschaftliche Aufgaben gehören, internalisiert sowie gegenüber seinen Gartennachbarn in Anschlag gebracht. Die Inflation von Grenzen erhöht darüber hinaus das Konfliktpotential hinsichtlich grenzflüchtiger Entitäten: Grillrauch, Unkraut, Fallobst, Lärm. In der Kleingartensparte kanalisiert und verdichtet sich somit symbolhaft das gesamtgesellschaftliche Spiel um die Balance zwischen Individuum und Gemeinschaft, Anpassung und Abweichung, Arbeit und Müßiggang. Inwieweit das Wahnsystem Daniel Paul Schrebers und die im Schreberschen Geist entstandenen Kleingärten in einem kausalen Zusammenhang erscheinen, muss jenseits aller Polemik im subjektiven Ermessen des Besuchers verbleiben. (‥)

kara takas pret kaimiņiem. Turpretim iežogojumu celšanu veicina iespējamie konflikti, ko radītu robežas neievērojošas parādības: dūmi, nezāles, krituši augļi un trokšņi. Mazdārziņu teritorijā noris allaž mainīga simboliska sociāla spēle – līdzsvara meklējumi starp indivīdu un sabiedrību, piemērošanos un atkāpšanos, darbošanos un dīkdienību. Cik daudz Daniela Paula Šrēbera mānijai un šrēberiskajā garā radītajiem mazdārziņiem ir cēlonisku kopsakarību, (jā)paliek katra mazdārziņa viesa paša izvērtēšanai. (..)

Marsels Rābe

Marcel Raabe

FREIZEIT

BRĪVAIS LAIKS

Freizeit™ ist ein Markenzeichen, das den Menschen eine bestimmte Lebenswahrnehmung bietet, durch die Einteilung von Zeit in Arbeitszeit und von der Arbeit freie Zeit. Der Freizeit-Branche gelingt es erfolgreich die Anfrage anzukurbeln und das Angebot bereitzustellen mit vorgefertigten Bausätzen

Brīvais laiks™ ir preču zīme (trade mark), kas cilvēkam piedāvā noteiktu dzīves uztveres veidu, dalot to darba un no darba brīvajā laikā. Brīvā laika industrijai izdodas veiksmīgi ierosināt pieprasījumu un nodrošināt piedāvājumu, piedāvājot gatavus komplektus vakariem

22

Avoti: Michel Foucault: Überwachen und Strafen. Die Geburt des Gefängnisses. Frankfurt/Main 1994 [1975].

23

F → DĀRZA DzĪVE → PAKALNS → POSTSOCIĀLISMS → DISCIPLINĒJOŠA TELPA


für die Verbringung des Abends (Kino, TV, Fitness, Restaurant, Nachtklub), des Wochenendes (Picknickkorb, Autofahrten, Einkaufen) und der Ferien (Vergnügungspark, Reisen, Fotokamera). Freizeit™ ist im modernen Denken ein Produkt des industriellen Kapitalismus, ein notwendiger Weggefährte der Arbeitszeit. Einer der Entwickler des Markenzeichens Freizeit™, Henry Ford, begründete 1926 die Notwendigkeit der verkürzten Arbeitswoche (5 Arbeitstage statt der früheren 6) so: «Sonst würden die Menschen keine Zeit haben, Industriegüter zu verbrauchen.» In den meisten Sprachen ist Freizeit™ codiert in der nicht vermeidbaren Relation zur Arbeitszeit. Lettisch brīvais laiks («freie Zeit», aber frei von was?), auf Englisch leisure (aus dem Französischen loisirs – Ausruhen, Genehmigung), free time, spare time (übrig bleibende Zeit); Deutsch Freizeit (freie Zeit), Muße, Feierabend. Mit der Gründung des Markenzeischens Freizeit™ wurde es möglich, das Gefühl der Lebenszeit einer Person als Einheit zu zerstören; nur der Rhythmus der Bauern wurde hierbei noch nicht richtig erfasst (Wo beginnt die Arbeitszeit und wann ist es Zeit zum Ausruhen?). Einige Klimazonen sind auch noch nicht untergeordnet, die Leute dort genießen die Zeit weiterhin ohne die traditionelle Unterteilung in Arbeits- und Freizeit. Das Profil von Freizeit™ wird korrigiert durch die Nachfrage der modernen Ära. Die neuerlichen Änderungen in der europäischen Wirtschaft führten zu Teilzeitjobs und Generationen von Arbeitslosen, denn es gibt mehr Leute, die arbeiten können 24

(kino, TV, fitness, restorāns, izklaide klubā); brīvdienām (piknika grozs, izbraucieni ar auto, iepirkšanās); brīvdienām (atrakciju parks, ceļojums, foto kamera). Brīvais laiks™ mūsdienu izpratnē ir industriālā kapitālisma produkts, nepieciešams darba laika pavadonis. Kā to formulējis viens no preču zīmes brīvais laiks™ attīstītājiem – Henrijs Fords, 1926. gadā pamatodams saīsinātas darba nedēļas (5 darba dienas agrāko 6 darbadienu vietā) nepieciešamību: «Citādi cilvēkiem nebūtu laika patērēt saražotās preces». Vairumā no valodām izdevies iešifrēt brīvā laika™ neizbēgamo saistību ar darba laiku. Latviešu brīvs (no kā brīvs?) laiks, vaļas brīdis; angļu leisure (no franču loisir – atpūta, atļauja), free time, spare time (pāri palikušais laiks); vācu Freizeit (brīvais laiks); Feierabend (feier – svinības, abend – vakars). Līdz ar preču zīmes brīvais laiks™ ieviešanu ir gandrīz pilnībā izdevies izskaust cilvēka dzīves laika kā vienota veseluma uztveri; līdz galam neaptverts palicis vēl laucinieku dzīves ritms (kur sākas darba laiks un kur atpūta?); nepakļautas palikušas arī atsevišķas klimatiskā joslas, kurās cilvēki turpina izbaudīt laika ritējumu bez tradicionālās darba/brīvā laika kontrasta praktizēšanas. Preču zīmes brīvais laiks™ profilu koriģē atbilstoši arvien jaunām laikmeta prasībām. Pēdējo gadu pārmaiņas Eiropas ekonomikā ir radījušas situāciju, kurā darbspējīgo skaits pārsniedz darba daudzumu, radot pusslodzes

25


1 Jährliche Arbeitsstunden pro Arbeiter (Quelle: OSZE (2004))

g

→ Stasiulytė, Laura → Hügel

→ Postsozialismus → TRACK CHANGES

als zu verrichtende Arbeit. Einige Länder haben darauf reagiert durch die Einführung einer maximalen Arbeitszeit zur Versicherung einer gleichmäßigen Verteilung von Arbeitszeit und Freizeit. In Gebieten, in welchen im Gegensatz dazu die Existenz von Freizeit™ bedroht ist durch ein ständiges Ansteigen der Arbeitszeit, wird den Leuten eine Abwandlung von Freizeit™ angeboten, namentlich Quality time™. Quality time™ ist der feste Glauben, dass kurze, jedoch intensive Zeitspannen, für welche das «Privatleben» vorgesehen sind – also Kommunikation mit den Kindern, Freunden, Kollegen – mehr Erlebnis bieten als das langsamere, ruhigere und manchmal langweiligere Zusammensein für längere Zeit. Die Freizeit™ – Philosophie gründet auf der Überzeugung, dass ein vollwertiges Leben einer Person eine erfolgreiche Balance ist aus Arbeitszeit und Freizeit. In Korea ist die erfolgreiche Balance gesichert durch jährlich 2390 Arbeitsstunden, in den USA, der Slowakei und Ungarn durch eine 26% kürzere Arbeitszeit und in Deutschland gar 44% weniger Arbeitsstunden.1

un bezdarba paaudzes, uz ko reaģējot, dažas valstis ieviesušas maksimālā darba laika ierobežojumus, tādejādi cenšoties nodrošināt vienmērīgāku darba un brīvā laika sadali sabiedrībā. Teritorijās, kurās, gluži otrādi, brīvā laika™ eksistenci apdraud darba laika nemitīgs pieaugums, piedāvā brīvā laika™ adaptāciju – quality time™. Quality time™ ir pārliecība, ka īsi, bet spraigi laika zibšņi, kuros tiek plānoti intensīvi praktizēta «privātā dzīve» – saziņa ar bērniem, draugiem, līdzcilvēkiem – piedāvā piedzīvot vairāk kā lēnāka, laiskāka un dažkārt garlaicīgāka kopā būšana ilgākā laika periodā. Brīvā laika™ filozofijas pamatā ir pārliecība, ka pilnvērtīga cilvēka dzīve ir veiksmīgs darba un brīvā laika balanss. Korejā veiksmīgu balansu nodrošina 2390 darba stundas gadā, ASV, Slovākijā, Ungārijā – par 26% īsākas darba stundas, Vācijā – pat par 44% īsākas darba stundas1.

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska

GALA

GALA

Video, 2005

Video, 2005

Laura Stasiulytė

Laura Stašulīte

Ein Jahr lang habe ich verschiedene «Corporate Events» an unterschiedlichen Orten gefilmt. Ich filmte dabei die Arbeitschritte des Personals, vom Rücken der Tische hin zum Soundcheck der

Laura Stašulīte gada garumā filmējusi dažādus korporatīvos pasākumus, interesējoties par svētku sagatavošanas procesu. «Es filmēju to, kā korporatīvo pasākumu rīkotāji klāj galdus,

26

1 Ikgadējās darba stundas uz vienu strādājošo (Avots: OSCE dati (2004))

27

G

→ Stašulīte, Laura → Pakalns

→ Postsociālisms → Track changes


Laura Stašulīte. GALA. Kadri no videodarba

Laura Stasiulytė. GALA. Videostills


Anlage bis zur eigentlichen Eröffnung und dem Willkommens-Drink. Die Positionierung und Bewegung der Angestellten, die Art und Weise wie sie an ihren Regeln festhalten und die kuriosen Situationen, die dabei entstanden, hatten meine Hauptaufmerksamkeit. Die Momente der Vorbereitungen für Gemeinschaftsanlässe sind verflochten mit Filmmaterial von illegal existierenden Kleingartensiedlungen am Rande der Stadt Klaipeda. Ein Vergnügungspark war einst an diesem Ort geplant, aber vor fünfzehn Jahren hörte die Stadtausdehnung auf, und illegale Gärtner (davon fast alle russisch-orthodox) verteilten die Stückchen Land des Ödlands unter sich. Die Ernte des Sommers und Herbsts von 2005 war die letzte dieser Gärten. Jetzt dehnen sich die Außenbezirke der Stadt aus. Der Bau eines neuen Shoppingcenters mit dem symbolischen Namen BIG ist eingeplant. Diese zwei Fäden werden verbunden in einer allgemeinen Geschichte über Vorbereitungen. In einem Fall ist dies die Vorbereitung für ein Fest, im anderen Fall für den Umzug.

pārbauda skaņu tehniku līdz pasākuma atklāšanas brīdim – «welcome drink». Manā uzmanības centrā bija organizatoru attieksme, kustības, tas, kā viņi seko iepriekš zināmiem noteikumiem, kā arī amizantas situācijas, kas rodas svētku sagatavošanas procesā. Ainas no gatavošanās korporatīvajām svinībām mijas ar materiālu, kas ir filmēts nelegāli eksistējošos mazdārziņos Klaipēdas piepilsētā. Dārzu teritorijā tika plānots atrakciju parks, bet pirms piecpadsmit gadiem celtniecības plāni apstājās un teritoriju ieņēma nelegālie dārznieki (vairums no tiem krievu pareizticīgie), sadalot neizmantotās zemes platības savā starpā. 2005. gada vasara un rudens bija dārznieku pēdējais ražas laiks. Pienācis brīdis, kad pilsēta izplešas un dārzu teritorijā ieplānots jauns lielveikals ar simbolisku nosaukumu «BIG». Divi stāstu pavedieni ir apvienoti kopīgā stāstā par gatavošanās procesu. Vienā gadījumā – gatavošanos svētkiem, otrā – gatavošanos pārcelties.» Laura Stašulīte

Laura Stasiulytė

GARTENLEBEN

DĀRZA DZĪVE

→ Tagesanbruch!

Ein offenes Gartentor und die Menschen dahinter

Atvērti dārza vārtiņi un cilvēki aiz tiem.

→ Ausma!

→ Schrebergarten

Auf einer Wäscheleine ein schmutziges Handtuch, ein ausgebeulter Tankini und ein rosa Spüllappen. Darunter steht ein nackter Gartenknabe aus Stein. Er hat spitze Kleinmädchenbrüste und ein

Uz veļas auklas netīrs roku dvielis, maisveidīgs divdaļīgais peldkostīms un rozā trauku lupata. Zem tās stāv dārza statuja – kails akmens puisēns, spicām meitenīgām krūtīm un madonnas

→ Šrēberdārziņš

→ Kleingarten → Freizeit → Schönheit → Natur in der Stadt → Sich Kümmern

30

31

→ Mazdārziņi → Brīvais laiks → Skaistums → Daba pilsētā → Rūpēties


Madonnenlächeln, an seinem Hut befindet sich eine Schleife. Robert spielt Fußball mit einem Kindertor aus Plastik. Ich sage, stell doch die komische Figur da ins Tor, dann kannst du so tun, als hättest du einen Gegner. Robert schleift den Knaben am Kopf ins Tor und zielt ebenso mühelos wie vorher an ihm vorbei, fünf, zehn Mal. Der Typ ist echt dumm, murmelt er. Vater trägt nichts als einen grünen Baumwollschlüpfer, die Fliegenklatsche in der Hand läuft er durch den Garten und tötet wahllos Insekten. Die Klatsche hat die gleiche Farbe wie sein Schlüpfer. Rosalie füllt mit einer kleinen, roten Gießkanne Wasser vom Vogelbad in einen Nachttopf. An den Haaren taucht sie eine alte Barbie ins Wasser, faltet sie zusammen, dass sie ganz hinein passt, packt sie dann an den Füßen und wedelt die Haare trocken. Oh, sagt ihre Mutter im Vorbeigehen, die Puppi hat ja einen komplizierten Beckenbruch. Wasser auf dem Steinboden und vier Farben Kreide übereinander ergeben Schimmelfarbe, ausreichend für die Haut von drei Kindern. Getrocknet sehen sie aus wie lebendige Skulpturen, posieren für Fotos und halten sich unaufgefordert die Hand vor den Schritt. Ich umringt von Kindern, die mir beim Schreiben zusehen. Sie fragen mich, was da steht, ich lese es vor. Sie fragen mich, was das ist. Ich antworte, Erwachsene nennen es Kunst. Auf unserem Kompost liegt ne tote Meise, sagt Luise. Ich sehe was, was du nicht siehst, und das ist 32

smaidu. Pie cepures piesieta lenta. Roberts spēlē futbolu pret plastmasas bērnu futbola vārtiem. Es saku: «Ieliec to smieklīgo statuju vārtos, tad vismaz varēsi spēlēt tā, it kā tev būtu pretinieks.» Roberts aiz galvas ievelk puisēnu vārtos un mērķē tikpat trāpīgi kā iepriekš, piecas, desmit reizes puisēnam garām. «Viņš tiešām ir galīgi dumjš,» viņš nomurmina. Tēvam mugurā nav nekā cita, vienīgi zaļas kokvilnas apakšbikses, ar mušu pletni rokā viņš skraida pa dārzu, slaktēdams ikvienu kukaini, kas pagadās ceļā. Pletne ir tādā pašā krāsā kā viņa apakšbikses. Rozālija ar sarkanu lejkanniņu pārlej ūdeni no putnu ūdens trauka naktspodiņā. Viņa paņem aiz matiem vecu bārbiju un iegremdē ūdenī, saloka to tā, lai pilnībā būtu zem ūdens, nostāda uz kājām un izbužina matus sausus. «Ak, vai,» saka viņas māte garāmejot, «lellītei taču ir sarežģīts iegurņa lūzums.» Ūdens uz akmens grīdas un četru krāsu krītiņi viens virs otra kļūst par pelējuma krāsu, tās pietiek, lai nosegtu pat 3 bērnu ādu. Nožuvuši sausi, viņi izskatās kā dzīvas skulptūras, pozē fotogrāfijām un bez prasīšanas aizliek roku priekšā staklei. Esmu bērnu ielenkta, viņi vēro mani rakstām. Viņi man jautā, kas tur rakstīts, es lasu priekšā. Viņi man jautā, kas tas ir. Es atbildu, ka pieaugušie to dēvē par mākslu. «Uz mūsu komposta kaudzes guļ beigta zīlīte», saka Luīze.

33


→ KLEINGARTEN: Besondere Zone → Schrebergarten → Disziplinarraum → Schönheit → Nachbarschaft → SpieSSer → Kleingarten → Kontrolle → Niemandsländer

schwarz, Robert grinst. Der Boden? Nö. Die Amsel. Nö. Der Schlauch. Die Baumrinde. Die Buchstaben auf der Fußmatte. Nö. Die Schrift auf dem Nistkasten. Ne, aber nah dran, es ist die Dunkelheit hinter dem Loch in dem Kasten.

«Es redzu kaut ko, ko tu neredzi, un tas ir melns», smīn Roberts. Zemi? Nē. Melno strazdu. Nē. Šļūteni. Koka mizu. Burtus uz paklājiņa. Nē. Uzrakstu uz putnu būrīša. Nē, bet ir tuvu, tā ir tumsa aiz cauruma būrītī.

Mareike Schneider

Mareike Šneidere

GEREGELTE gemeinschaft

NOTEIKUMU SABIEDRĪBA

In der Kleingartenkolonie sind die Nachbarn immer schon da, denn man pachtet ein Stück Land immer in einer existierenden Gartengemeinschaft. Das Miteinander regelt die jeweilige Kleingartenverordnung. Diese integriert die Gärtner fast automatisch: Das Gartentor muss zu den Gemeinschaftsflächen gerichtet sein, andere Ausgänge sind verboten. Abgrenzungen, so genannte Einfriedungen, sind bis zu einer Höhe von 1,20 m gestattet, die einen ungehinderten Blick in die Nachbarschaft erlaubt und einer idealen Höhe zum Aufstützen beim Nachbarklatsch entspricht. Nur Hecken dürfen höher sein, allerdings muss man sich bei größeren Anpflanzungen mit den Nachbarn einigen. Die Wege sind bis zur Mitte sauber zu halten, ab dann ist der Nachbar zuständig. Zur Festigung des Friedens in der Kleingartengemeinschaft trägt auch der alljährlich abzuleistende Arbeitsdienst in der Anlage bei. Pro Garten müssen vier Stunden für die Gemeinschaft zur Verschönerung der Kleingartenanlage gearbeitet werden. Wer dies nicht möchte, muss eine Gebühr entrichten. Generell

Tā kā mazdārziņu kolonijā dārziņš tiek ierādīts jau eksistējošā mazdārziņu biedrībā, tad kaimiņi vienmēr jau priekšā. Savstarpējo sadarbību nosaka spēkā esošie mazdārziņu noteikumi. Tie gandrīz automātiski integrē dārzkopjus – dārza vārtiņiem jāved uz koplietojamiem laukumiem, citas izejas ir aizliegtas. Norobežojumi vai iežogojumi nedrīkst pārsniegt 1.20 m; tie ļauj netraucēti aplūkot tuvāko apkārtni un ir ideālā augstumā, lai klačotos ar kaimiņiem. Tikai dzīvžogi drīkst slieties augstāk, tomēr lielāki stādījumi jāsaskaņo ar kaimiņiem. Jātīra viena ceļa puse līdz vidum, par otru ir atbildīgs kaimiņš. Turklāt miera nostiprināšanai mazdārziņu kopienā ik gadu jāveic vērtīgs sabiedriskais darbs – katram dārzkopim jānostrādā četras stundas mazdārziņu teritorijas izdaiļošanas darbos. Tam, kurš to nevēlas darīt, jāmaksā nodeva. Visumā jau iepriekš jācenšas novērst iespējamās nesaskaņas ar kaimiņiem. Jāizvairās radīt nevajadzīgus trokšņus, skaņas, gāzes, iztvaikojumus, lietot nepiemērotus augu aizsardzības līdzekļus un citādi traucēt vai

34

35

→ Kleingarten: Īpašā zona → Šrēberdārziņš → Skaistums → Kaimiņi → mietpilsonis → Kontrole → Nevienam nepiederošas zemes → DISCIPLINĒJOŠA TELPA


D탑eimss Tureks. Dzimtas koks

James Turek. Stammbaum


ist Nachbarschaftskonflikten vorzubeugen. Zu vermeiden sind unnötiger Lärm, Geräusche, Gase, Dämpfe, Gerüche, Anwendung von Pflanzenschutzmitteln u.ä., die stören bzw. belästigen. (Alle Angaben beziehen sich auf die Kleingartenordnung des Stadtverbands Leipzig.)

apgrūtināt kaimiņus savā kolonijā.» (Visi apgalvojumi no Leipcigas pilsētas mazdārziņu savienības noteikumiem par kārtības uzturēšanu mazdārziņos.)

Kristīne Millere

Christin Müller

→ GUERILLA COTHING → GEREGELTE GEMEINSCHAFT → KONTROLLE → NATUR IN DER STADT → Kartoffeln für Riga

GUERRILLA GARDENING

partizāndārzkopība

Guerilla GärtnerInnen sind StadtbewohnerInnen und FreizeitgärtnerInnen, welche keine Erlaubnis hierfür haben und ihre Stadt im Mikro-Format begrünen. In vielen Städten lassen sich diese Kleinformen der Stadtgärtnerei beim aufmerksamen Spazieren gehen finden. In kleine Ritzen in Betonwüsten, auf Verkehrsinseln oder auf Brachen pflanzen StädterInnen Blumen und Kräuter. Guerilla Gärten sind meistens unaufdringlich und doch zeigt die Pflanzen- und Ortswahl, dass es sich hier um eine Initiative der Städter selbst statt um einen Zufall der Natur handelt. Wie lange diese kleinen Gärten bleiben dürfen, hängt von der Toleranz der AnwohnerInnen und PassantInnen ab. Oft treffen sehr unterschiedliche Vorstellungen von Natur und Kultur aufeinander. Manchmal institutionalisiert sich ein solches Projekt: Am Berliner Moritzplatz pflanzten Robert Shaw und Marco Clausen im Sommer 2009 die Prinzessinnengärten. In alten Brotkisten, Kartoffelsäcken und Milchtüten wachsen dort

Partizāndārzkopība sākas ar partizānu – pilsētnieku, kurš bez atļaujas prasīšanas un saņemšanas ķeras pie savas pilsēttelpas apzaļumošanas, parasti mazos un pat mikro apmēros. Ir pilsētas, pa kuru ielām klīstot, acīgs vērotājs urbānās partizāndārzkopības augļus manīs ik pa brīdim: nelielās plaisās betona džungļos, uz satiksmes saliņas vai ielu nomalēs partizāndārznieki ir iestādījuši puķes, zaļumus, garšaugus. Partizāndārzi ir neuzkrītoši un tomēr augu vai vietas izvēle visbiežāk skaidri norāda uz pilsētnieka iniciatīvu, nevis vēja pašdarbību. Tas, cik ilgi zaļo partizāndārzi, vienmēr atkarīgs no līdzcilvēku un garāmgājēju tolerances, jo dārzi izaicina garāmejošo priekšstatus par dabu un kultūru. Dažkārt arī partizānu dārzkopība iegūst institutiocnālu formu, tā piemēram, Moriclaukumā Berlinē Roberts Šovs un Marks Lauzens 2009. gada vasarā sāka iekopt «Princešu dārzus». Vecās maizes kastēs, kartupeļu maisos un piena pakās sāka zaļot nomadiski dārzi. «Princešu dārzu» veidotāju interese bija līdzdalības

38

39

→ PARTIZĀNDĀRZNIEKU apģērbs → NOTEIKUMU SABIERĪBA → KARTUPEĻI RĪGAI → KONTROLE → DABA PILSĒTĀ


nomadische Gärten, bei dem soziales Miteinander, Partizipation und Wissensaustausch im Mittelpunkt stehen. Jeder, der möchte, kann in diesem grünen Versuchslabor selbst gärtnern oder einfach Gewachsenes probieren. Zwischen den Kartoffelpflanzen, Kräutern und Tomaten treffen sich heute Kreuzberger MigrantInnenfamilien, angereiste ArgarwissenschaftlerInnen, GartenaktivistInnen aus Übersee und brandenburgische Biobauern, um gemeinsam über ihre Utopie vom Stadtgrün zu diskutieren und zu beleben.  Beim Beackern eines Stücks Land pflegt man nicht nur Pflanzen, sondern oft auch die menschlichen Beziehungen – insbesondere dann, wenn sich mehrere GärtnerInnen eine Fläche teilen oder wie beim Urban und Guerillia Gardening ein Stück Grün inmitten einer Stadtlandschaft anlegen.

veicināšana, zināšanu apmaiņa un kopā būšana. Katrs, kurš vēlas, var šajā zaļo izmēģinājumu laboratorijā iemēģināt savas dārzkopja prasmes vai nogaršot izaugušo. Starp kartupeļu stādiem, garšaugiem un tomātiem tiekas Kreucbergas migrantu ģimenes, iebraukušie lauksaimniecības zinātnieki, ārzemju dārzu aktīvisti, biozemnieki no tuvējās Brandenbrugas un citi, lai kopā diskutētu un iedzīvinātu zaļo utopiju idejas. Gada laikā partizānu dārzs ieguvis sajūsmas pilnu uzmanību, norādes tūristiem un klātbūtni pilsētas un nākotnes plānošanas konferencēs. Zemes gabalu rušinot, nereti tiek koptas un veidotas ne tikai vagas, bet arī cilvēciskās attiecības, īpaši tad, ja vienu zemes gabalu dala vairāki dārznieki, vai dārzs ir simtiem citu garāmgājēju..

(C.M., J.K., Z.Z.)

(K.M., J.K., Z.Z.)

GUERILLA CLOTHING

PARTIZĀNDĀRZNIEKU APĢĒRBS

→ Katroffeln für Riga

Beim Kartoffelsetzen entdeckt: Warnwesten machen unsichtbar.

Kartupeļu stādīšanas laikā novērots signālvestes izraisītais

→ Kartupeļi Rīgai

→ Guerilla Gardening

Haben Sie auch schon bemerkt, was die Polizisten über Ihren Uniformen tragen, was sich Straßenbahnführer schnell überstreifen, wenn Sie die heruntergefallenen Elektroleitungen wieder einfädeln, wieso der Fahrscheinkontrolleur so hell leuchtet, wenn er in den Bus kommt um Schwarzfahrer zu angeln, und was der städtische Gärtner trägt der in den Büschen raschelt? Normalerweise eine leuchtend gelbe Warnweste, die sie sichtbar und wichtig macht, jedoch

neredzamības efekts.

→ Guerilla Gardening

→ Kontrolle → Track Changes

40

Vai esi ievērojis, ko virs formas tērpa valkā policists uz ielas, ko aši uz pleciem uzmet trolejbusa vadītājs, izkāpjot uzvilkt nokritušās elektrības troses, kāpēc biļešu kontrolieris tramvajā ķert zaķus iekāpj tik uzkrītošs un spožs, un kas mugurā zāles pļāvējam, kurš trokšņo parka apstādījumos? Parasti koši dzeltenā atstarojošā signālveste padara tevi redzamu un īpašu, lai gan ne vienmēr negaidītu.

41

→ Kontrole → Track Changes


Partizānārznieku apģērbs (Foto: Didzis Grodzs)

Guerilla clothing (Foto: Didzis Grodzs)


nicht immer wie erwartet. Wenn man Kartoffeln und Bohnen auf den grünen Grasstreifen pflanzt, welche den starken Verkehr einer Straße teilen und dabei eine Warnweste trägt, erlebt man das Gegenteil vom Erwarteten – plötzlich ist man unsichtbar und uninteressant für die Stadtbewohner. Wenn man jedoch auf der Straße die Kartoffeln hegt ohne Weste, werden die Passanten aufmerksam und argwöhnisch. Der Effekt der hoch-sichtbaren Warnweste, Leute unsichtbar zu machen, funktioniert als Katalysator. Er überrascht nicht durch die Offenbarung von neuen und überraschenden Charakteristiken der Weste selbst, sondern motiviert eher dazu, einfach aufmerksam zu sein, und markiert dabei die Stellen und Ecken der Stadt, welche (noch) verwirrende und unterbewertete Orte für neue Möglichkeiten für die Bewohner Rigas sind. Schauen und bewerten Sie Ihre Stadt selbst – Ziehen Sie eine Warnweste an und machen Sie den Versuch selber. Warnweste: sichtbar/unsichtbar?

Stādot kartupeļus un pupas noslogotas Rīgas ielas sadalošajā zaļajā joslā ar signālvesti mugurā, tu piedzīvo pretējo iepriekš iedomātajam – pēkšņi kļūsti pilsētniekiem neredzams un neinteresants. Turpretim citā reizē, ieraugot kartupeļu ravētājus ielas vidū bez signālvestes mugurā, garāmgājēji kļūst modri un aizdomīgi. Signālvestes izraisītais cilvēka neredzamības efekts darbojas kā katalizators – nevis pārsteidz ar jaunām un neticamām atstarojošās vestes īpašībām, bet gan rosina būt acīgam un iezīmē tos pilsētas punktus un stūrīšus, kuri rīdziniekam vēl ir mulsinošas un nenovērtētas jaunu iespēju zonas. Vēro un vērtē savu pilsētu pats – ņem signālvesti, velc mugurā un pārbaudi uz savas ādas! Signālveste: redzams/neredzams?

* Falls Sie keine Warnweste besitzen, aber in diesem Wörterbuch ein Stück der Weste aus Riga gefunden haben, dann schreiben Sie eine E-Mail an signalveste@gmail.com und gewinnen Sie eine 100% authentische Rigaer Warnweste für Ihre Stadterkundungen.

* Gadījumā, ja atrodi gabaliņu Rīgas vestes šeit, sūti savu vārdu uz signalveste@gmail.com un laimē 100% Rīgas signālvesti saviem pilsētas pētījumiem.

Sanita Muižniece, David Schilter

Sanita Muižniece, Dāvids Šilters

44

45


h → Stasiulytė, Laura → Freizeit → Track Changes

HÜGEL

PAKALNS

Installation, Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig, 2010

Instalācija Leipcigas laikmetīgās mākslas muzejā, 2010

Laura Stasíulytė

Laura Stašulīte

Der Hügel. Ein von Menschenhand geschaffener Berg, der als Aufschüttung nach dem Bau der Vorstädte verblieb. An den Außenposten der Stadt gelegen, hat er weder historische noch religiöse Bedeutung. Der Hügel wurde zu einer Achse für die vielschichtige Geschichte der Stadt, die sich um den Hügel herum weiter entwickelt hat: die Wolkenkratzer, die während des Bauwahns im Jahr 2007 entstanden und nun nach der Krise leer stehen, die exklusiven «Traum-Wohnungen» der 90er Jahre, und dahinter, etwas entfernt, die Plattenbauten aus den 70er Jahren, eine moderne Kirche, die an jene Fabriken erinnert, die nach der Perestroika gebaut wurden. Mit der Zeit wurde der Hügel zu einem Anziehungspunkt, einem Hort der Freizeit. Klettert man auf den Hügel, hat man einen guten Blick auf die Umgebung, die ein wenig an Malereien Bruegels dem Älteren erinnert. Man kann den «Gesang» des Alltagslebens am Fuße des Hügels hören.

Pakalns. Mākslīgs pakalns tika izveidots no zemes, kas kļuva lieka piepilsētas «lielās būvniecības» laikā. Pakalns piepilsētā bez vēsturiskas vai reliģiskas vērtības, bez savas leģendas. Pakalns kļuva par asi, ap kuru attīstīties pilsētas daudzslāņainajai vēsturei: 2007. gada celtniecības drudzī būvētie debesskrāpji, kas nu stāv tukši ekonomikas straujās lejupslīdes dēļ; aiz tiem – «ekskluzīvi sapņu mājokļi», būvēti 1990-tajos gados; aiz tiem – blokmājas no 1970-tajiem; mazliet nostāk – «progresīva» baznīca, kas, būvēta pēc-perestroikas gados, atgādina fabriku. Laika gaitā pakalns ir kļuvis par vietējo iecienītu izklaides un atpūtas vietu. Uzkāpjot pakalnā, paveras ainava, kas atgādina Pītera Brēgela darbus. Pakalna pakājē var ieklausīties «ikdienas skaņā».

Auszug aus einem Gespräch. Auf diesem Hügel, der nach dem litauischen Schriftsteller Simonaitytes Berg genannt wird, hat mir eine vertraute Person erzählt, dass keiner ihrer Träume in ihrem bisherigen Leben wahr geworden ist. Im nächsten Jahr während eines Spazierganges sagte sie, trotzdem sei alles sehr gut gewesen. Unbenutzte Szenen. Auf einem Flohmarkt in 46

Fragments no sarunas. Uz pakalna, kuru nezināmu iemeslu dēļ dēvē Simonaitītes (lietuviešu rakstniece) vārdā, kāda man tuva persona atzinās, ka viņas dzīves laikā neviens no viņas sapņiem nav piepildījies. Gadu vēlāk pastaigas laikā viņa teica, kas viss tik un tā ir bijis tik labi. Neizmantotās ainas. Berlīnes krāmu tirgū no turku pārdevējiem nopirku 16 mm filmas pārpalikumus. Tie izrādījās neizmantoti, nevajadzīgi vai neizdevušies kadri no Kristīnes

47

H → Stašulīte, Laura → Brīvais laiks → Track Changes


Berlin habe ich von einem türkischem Verkäufer Überreste eines 16-mm-Films gekauft. Diese Reste sind unbenutzte, unbrauchbare und verworfene Einstellungen von Christine Wiegands Film «Erzähl mir eine Landschaft» aus 1993. Leute, die im Bett liegen, auf jemanden warten oder einfach nur traurige Menschen. Diese Szenen wiederholen sich wieder und wieder. Ich habe diese missglückten Sequenzen benutzt, um ihnen ein neues Leben zu geben. Die zweiten Aufnahmen sind immer ein Versuch, die ersten zu verbessern. Der strahlende Punkt. Die zufällige Aufnahme, die ich an meinem letzten Arbeitstag bei einem Eventmanager aufnahm, zeigt die Abdrücke, die ich in den letzten fünf Jahren meines Arbeitens im Büro auf dem Fußboden hinterlassen habe. Mittag. Es ist der Klang der elektronischen Glocken von der Kirche direkt neben dem Hügel. Sieben Tage die Woche zur gleichen Zeit – 12 Uhr mittags – läutet die Glocke, und jedes mal ertönt dieselbe Melodie für drei Minuten. Der aufgenommene Klang der Glocken stammt von dem Ort, der am weitesten von der Kirche entfernt ist, wo die Melodie aber noch immer vernommen werden kann. Mittags ist die Zeit, wenn etwas passieren sollte, sich etwas ändern muss. Die Arbeit «The Hill» beschäftigt sich mit übriger und ungenutzter Zeit, der Wiederholung und der Unmöglichkeit des Zurückspulens.

Vīgandes 1993. gadā uzņemtās filmas «Izstāsti man vienu ainavu». Pērkot pārpalikumus un izvēloties starp daudziem citiem, es vadījos pēc redzamajiem attēliem – skumji cilvēki, gultās guļoši cilvēki, cilvēki, kas kaut ko gaida un klusējoši cilvēki. Ainas tiek nemitīgi atkārtotas. Pārfilmējums ir iespēja izlabot iepriekšējās kļūdas. Es izmantoju neizmantotās ainas, iedvesu pirmajam filmējumam «jaunu dzīvi». Spīdošais plankums. Nejaušs kadrs, kuru es nofotografēju savā pēdējā darba dienā pasākumu aģentūrā. Plankumi ir piecu darba gadu laikā manis atstātas pēdas biroja grīdā. Dienas vidus. Elektrisko zvanu skaņa baznīcā blakus pakalnam. Septiņas dienas nedēļā allaž tai pašā laikā – pulksten divpadsmitos – tiek atskaņota allaž tā pati melodija trīs minūšu garumā. Melodiju ierakstīju tālākajā punktā, kur tā vēl ir dzirdama. Dienas vidus ir brīdis, kad kaut kam būtu jānotiek, kaut kam būtu jāmainās. Šis ir darbs par tukšu laiku, neizmantotu laiku, atkārtošanos un laika atpakaļpagriešanas neiespējamību. Laura Stašulīte

Laura Stasíulytė 48

49


Kartupeļi Rīgai (Foto: Sanita Muižniece, Dāvids Šilters)

Kartoffeln für Riga (Foto: Sanita Muižniece, David Schilter)


K → Ambach, Markus → Track Changes → Natur in der Stadt → Dekontextualisierung → Kontrolle → Postsozialismus → ArmengÄrten → GUERILLA GARDENING

KARTOFFELN FÜR RIGA

KARTUPEĻI RĪGAI

Straßenbegleitgrün in Riga, 2010

Ielas apstādījumi, Rīga, 2010

Markus Ambach, Sanita Muižniece, David Schilter

Markuss Ambahs, Sanita Muižniece, Dāvids Šilters

«Kartoffeln für Riga» reflektiert eine Praxis der Nachkriegsjahre, in denen Essbares so wertvoll war, dass man jedes Stück Erde zur Pflanzenzucht nutzte. Auf Restflächen und Verkehrsinseln, auf Straßenbegleitgrün und in Vorgärten wurde Nutz- und Essbares angebaut. Wenn heute in Riga die Kartoffeln auf dem Mittelstreifen bedeutender Boulevards oder Hauptverkehrsadern sprießen, deutet dies nicht nur die Umnutzbarkeit von städtischen Räumen an oder die Möglichkeiten, Natur unbemerkt als Wiederaneignungstool im Kampf um öffentliche Räume einzusetzen, sondern auch auf die Krisen, in denen der niedergehende Kapitalismus Eigeninitiative im Kampf ums autonome (Über)Leben fordert.

«Kartupeļi Rīgai» atspoguļo pēckara gadu praksi, kad lielā vērtē bija jebkas ēdams un tāpēc ikviena pilsētā pieejamā vieta tika izmantota augiem un dārzeņiem. Neizmantotajos pilsētas laukumos, satiksmes saliņās, ielu apstādījumos un pagalmos tika stādīti un audzēti ēdami kultūraugi. Kartupeļi, uzziedot dzīvīgas mūsdienu Rīgas ielas sadalošajā joslā, pievērš uzmanību gan neizmantotajai pilsēttelpai, gan iespējām iesaistīt dabu cīņā par publiskās telpas atgūšanu, gan arī pievērš uzmanību tam, kā brūkošā kapitālisma krīzes veicina jaunu, autonomu (iz)dzīvošanas iemaņu rašanos.

k → Ambahs, Markuss → Track Changes → Daba pilsētā → Dekontekstualizēšana → Kontrole → Postsociālisms → Strādnieku dārziņi → PARTIZĀNDĀRZNIEKU APĢĒRBS → partizāndārzkopība

Markuss Ambahs

Markus Ambach

KLEINGARTEN: BESONDERE ZONE

KLEINGARTEN: ĪPAŠĀ ZONA

→ Pičukāne, Ingrīda

Installation im Außenraum der Galerie für Zeitgenössische Kunst

Instalācija Leipcigas laikmetīgās mākslas muzeja dārzā, 2010

→ Pičukāne, Ingrīda

→ Disziplinarraum

Leipzig, 2010, Ingrīda Pičukāne

Ingrīda Pičukāne

→ Disciplinējoša telpa

Kleingärten in Deutschland sind oftmals eine gut strukturierte, geordnete und geschlossene Zone, deren Organisation mithilfe von Verbotszeichen gesichert wird. Jede Kleingartengemeinschaft hat ihren Namen, eine eigene Verwaltung, ein spezielles Haus für Versammlungen, einen Kinderspielplatz und sogar eine eigene Kneipe – Kleingärten sind in Deutschland ein Treffpunkt und Sozialisierungsort. Darüber hinaus gibt es

Mazdārziņi (vācu val.: Kleingarten) Vācijā ir labi organizēta, sakārtota un slēgta zona, kuras kārtību palīdz nodrošināt aizlieguma zīmes. Katram mazdārziņu kooperatīvam ir savs nosaukums, sava pašpārvalde, īpaša māja sanāksmēm, kopīgs spēļlaukums bērniem un pat savs krogs – mazdārziņi Vācijā ir kopā sanākšanas, socializācijas vieta. Vācijā ir pat īpaši mazdārziņu likumi, kuros esot noteikts, cik lielam

→ Geregelte gemeinschaft → Track Changes → Schrebergarten → Schönheit → Natur in der Stadt → SpieSSer → Niemandsländer → Kolonie → Nachbarschaft

52

53

→ Noteikumu sabiedrība → Track Changes → Šrēberdārziņš → Skaistums → daba pilsētā → kaimiņi → n evienam nepiederošas zemes → kolonija → Mietpilsonis


Ingrīda Pičukāne. Kleingarten: īpašā zona (Foto: Stefānija Šrēdere)

Ingrīda Pičukāne. Kleingarten: Besondere Zone (Foto: Stefanie Schröder)


jeweilige Kleingarten-Gesetze, in denen festgelegt ist, wie groß der Prozentsatz an gepflanztem Gemüse, Obst und Blumen sein soll. Die Kleingarten-Zone (die Kneipe ausgenommen) ist gemeinhin nur für die Mitglieder zugänglich. Obwohl – im Unterschied zu den durch und durch praktischen lettischen Kleingärten – das Hauptziel der deutschen Kleingärtner die Gestaltung eines schönen Objektes, eines Meisterwerkes des Gartenbaus ist, wird das Auditorium selektiert, und die Kleingärten werden mit Zaun oder perfekt beschnittener, blickdichter Hecke vor den Blicken Unbefugter geschützt. Der Raum in der Kleingarten-Zone ist klar gegliedert, mit linearen Fußwegen, der Durchnummerierung der Gärten, ihrer sorgfältigen Pflege. Diejenigen Kleingärtner, die ihre Gärten nur unzureichend pflegen, werden abgemahnt, damit kein Kleingarten die ganze Gemeinschaft beschämt. Das Objekt «Besondere Zone Kleingarten» beschäftigt sich mit Mechanismen der Verbotskontrolle, welche helfen, Befugte von Unbefugten zu unterscheiden, die Ordnung im Alltag zu sichern und das Sicherheitsgefühl aufrecht zu erhalten, indem das menschliche Verhalten bis auf die Begrenzung des Blickfelds kontrolliert wird. Die Autorin betont in ihrer Arbeit den subjektiv distanzierten Blick eines in Lettland lebenden Menschen.

procentuāli jābūt stādāmo dārzeņu, augļu un puķu skaitam. Mazdārziņu zona ir pieejama (izņemot krogu) tikai attiecīgā kooperatīva dalībniekiem, neskatoties uz to, ka (atšķirībā no ļoti praktiskajiem Latvijas mazdārziņiem) Vācijā mazdārziņu īpašnieku galvenais mērķis ir izveidot skaistu objektu, dārzkopības šedevru, kas vērsts uz skatītāju – auditoriju atlasa, un nepiederošo skatieniem mazdārziņus aizsedz ar sētu vai perfekti apcirptu necaurredzamu dzīvžogu. Telpa «Kleingarten zonā» ir skaidri strukturēta, taciņu līnijas taisnas, mazdārziņi sanumurēti un rūpīgi kopti, un tiem mazdārziņu īpašniekiem, kas nepietiekami kopj savus dārzus, izsaka brīdinājumus, lai neviens mazdārziņš neapkaunotu visu kooperatīvu. Objekts «Kleingarten: īpašā zona» ir veltīts aizliegumu kontroles mehānismiem, kas palīdz atšķirt piederošos no nepiederošajiem, nodrošina kārtību ikdienā un uztur drošības sajūtu, kontrolējot cilvēku uzvedību līdz pat skatiena trajektorijas ierobežošanai. Autore darbā uzsver subjektīvi distancētu Latvijā dzīvojoša cilvēka skatījumu. Ingrīda Pičukāne

Ingrīda Pičukāne

56

57


KLEINGÄRTEN

ĢIMEŅDĀRZIŅI

→ Laurenoviča, Līga

Foto-Serie, 2005

Fotogrāfiju sērija, 2005

→ Laurenoviča, Līga

→ Track Changes

Līga Laurenoviča

Līga Laurenoviča

→ Track Changes

Rigaer Kleingärten ermöglichen faszinierende Beobachtungen von Kombinationen in Farbe und gebrauchtem Material, welche neue Rollen in ihrem nun in der Laube stattfindenden zweiten Leben übernehmen. Die Kleingärtner arbeiten mit dem, was da ist. Diese Taktik verwenden sie, um den Raum neu zu füllen und ein Verständnis von Ordnung zu vermitteln. Das sind große, einzelne Territorien, welche ziemlich privat scheinen, kaum besucht von Stadtbewohnern, welche nicht dazugehören, keinen Garten dort besitzen. Ein zufälliger Spaziergänger ist dem Kleingartenbesitzer verdächtig. Es ist etwas riskant und spannend dort. Gleich wie Kommunalwohnungen sind Kleingärten ein langsam verschwindendes Phänomen. Momentan ist es ein vergleichsweise schäbiger, aber extrem interessanter Teil der Stadt, wo die Liebe hart arbeitender Leute für Gartenarbeit auf Littering der Kurzsichtigen, Elend und Trostlosigkeit trifft. Ich habe eine mindestens 20 Jahre alte Geschichte gehört über Fälle während der Sowjet-ära, erzählt von einer Architektin, die auch zu dieser Zeit gearbeitet hatte – es gab riesige Übertretungen der Regeln von Entwicklung, Abstimmung und Bau von Gartenlauben, die von der städtischen Baubehörde entdeckt wurden. In allen Bauinstitutionen wurden Arbeitsgruppen gebildet, welche die Gartenlauben überprüften und bewerteten, ob und wie die erstellte Konstruktion legalisiert werden kann. Und so kam die Arbeitsgruppe zu einer Gartenlaube, welche sie überprüfen mussten. Eine

Rīgas ģimendārziņos man šķiet saistoši vērot krāsu un materiālu savienojumus, lietotu priekšmetu jauniegūtās lomas otrreizējā dzīvē, cilvēku izlīdzēšanos ar pieejamo, laukuma aizpildīšanas taktiku, izpratni par kārtību un tamlīdzīgi. Tās ir savrupas, plašas teritorijas, drīzāk privāta rakstura, uz kurieni reti dodas tām nepiederoši pilsētnieki, tādi, kuriem tur nav dārza. Dārziņu apsaimniekotājos nejaušs klaiņotājs var izraisīt aizdomas. Iespējamas sarunas. Ir mazliet bīstami un aizraujoši. Līdzīgi kā komunālie dzīvokļi, ģimenes dārziņi ir pamazām izzūdoša parādība. Šobrīd tā ir samērā nolaista, bet ārkārtīgi interesanta pilsētas daļa, kur savienojas strādīgu ļaužu mīlestība uz zemes darbiem, īsprāšu neekoloģiskā atkritumošana, posts un pamestība. Dzirdēju vismaz 20 gadus vecu stāstu no arī tolaik praktizējošas arhitektes par padomju laiku notikumiem – dārziņos bijuši būvvaldes konstatēti lieli pārkāpumi dārza mājiņu projektēšanā, saskaņošanā un būvēšanā. Visās projektēšanas institūcijās izveidotas darba grupas, kas nodarbojušās ar dārza mājiņu apsekošanu un izvērtēšanu, vai un kā iespējams uzbūvēto legalizēt. Un tā – darba grupa pienākusi pie vienas apsekojamas mājiņas. Patīkama vecāka gadagājuma kundze cienājusi ar kafiju un teikusi – ticiet vai ne, bet mans pārkāpums, nelegālā būvniecība, ir skapis. Viņa izdomājusi

→ Spaziergang → Spazieren gehen → ArmengÄrten → Kontrolle → Natur in der Stadt → Visuelle Verschmutzung → GARTENLEBEN

58

59

→ Pastaiga → Pastaigāties → Strādnieku dārziņš → Kontrole → dABA PILSĒTĀ → vizuāls piesārņojums → Dārza dzīve


Līga Laurenoviča. Ģimeņdārziņi

Līga Laurenoviča. Kleingärten


einladende ältere Dame lud sie zu Kaffe und sagte – Glauben Sie’s oder nicht, aber mein Delikt ist die illegale Konstruktion eines Schrankes. Sie hat entschieden ihren alten Schrank in den Garten zu bringen, aber es war nicht möglich ihn durch die Tür der Laube zu bringen. Deshalb platzierte sie den Schrank in der Mitte des Gartens auf Backsteinen. Es regnete. Einmal, zweimal, dreimal … dann fühlte sie es sei schade um den Schrank und sie setzte ein paar Dachschiefer darauf. Dann hatte sie die Idee ein Loch dadurch zu bohren und ein Fass darüber zu tun, um so eine Dusche zu bauen! Und diese Dusche wurde als illegale Konstruktion befunden.

aizvest uz dārziņiem lielo veco koka skapi. Taču tas nav bijis iedabonams iekšā pa dārza mājiņas durvīm. Izlikusi skapi sētsvidū uz ķieģeļiem. Lietus lijis vienreiz, otrreiz, trešoreiz, palicis skapja žēl. Uzlikusi virsū šiferi. Tad iedomājusies – izurbs caurumu, uzliks virsū mucu, uztaisīs dušu! Un duša skapī esot atzīta par nelegālo būvniecību. Līga Laurenoviča

Līga Laurenoviča

KLEINGÄRTEN

Mazdārziņi

→ Lesiņš, KĀrlis

Video, 2010

Video, 2010

→ Lesiņš, Kārlis

→ Track Changes

Kārlis Lesiņš

Kārlis Lesiņš

→ Track Changes

Die 92-jährige Alda kommt in den Garten um aufzuleben – beziehungsweise aufzublühen. Ein paar junge Leute im Garten haben den Traum einen Windgenerator zu bauen. Für andere bedeutet das Gärtnern «brain survival» oder Sehnsucht nach Freiheit. Die meisten kommen jedoch, damit sie keine Karotten und Tomaten kaufen müssen, oder weil sie täglich nur 1.50 Lats fürs Essen haben. Kārlis Lesiņš spricht mit rund einem Dutzend Rigaer Gärtner, welche ihre Beete und Interessen nahe der Stadt, der Eisenbahnlinie und den Straßenkreuzungen, kultivieren und pflegen.

92 gadīgā Alma nāk uz dārziem, jo tas ļauj dzīvot, uzplaukt. Dārzos satiktie jaunieši fantazē par vēja ģeneratora būvi; citiem dārzniecība ir «brain survival», neatkarības meklējumi. Vairums tomēr uz dārzu nāk tāpēc, lai nav jāpērk burkāniņš, tomātiņš, vai tāpēc, ka pārtikai dienā sanāk vien viens lats un piecdesmit santīmi. Kārlis Lesiņš runā ar duci Rīgas dārznieku, kas tiešā pilsētas, dzelzceļa un satiksmes pārvadu tuvumā iekopj dobes un savas intereses. Sarunas stāsta tiklab par satikto dārznieku, kā arī dārzu un pilsētas dzīvi.

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska

→ RESCUE CENTRE → GARTENLEBEN → Visuelle Verschmutzung → Sich Kümmern → Nachbarscahft

62

63

→ Glābšanas stacija → Dārza dzīve → rūpēties → vizuālais piesārņojums → kaimiņi


→ Niemandsländer → Disziplinarraum → Schrebergarten → Stadtflucht → Kleingarten: Besondere Zone → Natur in der Stadt → Dekontextualisierung → KULTUR

Duden, Bd. 7: Das Herkunftswörterbuch: Etymologie der deutschen Sprache. Die Geschichte der deutschen Wörter bis zur Gegenwart. 2001.

2

KOLONIE

KOLONIJA

Durch ein etymologisches Lexikon zu streunen, kann wie ein Spaziergang interessante neue Blickachsen ermöglichen. Von der KleingartenKolonie kommend, beginnt man den Gang bei «Ko|lo|nie, die; -, -n [lat. Colonia = Länderei; Ansiedlung, Kolonie.» Eine Kolonie mag sein: «1. auswärtige Besitzung, eines Staates, die politisch und wirtschaftlich von ihm anhängig ist. 2. Gruppe von Personen gleicher Nationalität, die im Ausland [am gleichen Ort] lebt und dort das Brauchtum und die Traditionen des eigenen Landes pflegt. 3. (biol.) häufig mit Arbeitsteilung verbundener Zusammenschluss ein- oder mehrzelliger pflanzlicher oder tierischer Individuen einer Art zu mehr o. weniger lockeren Verbänden. (‥)».2 Abgeleitet von «colere (cultum) = bebauen, pflegen.» sieht man so in heutigen Kolonien wie «Neues Leben’ e.V.» in Leipzig oder «Ideal» in Nürnberg nach wie vor mehrzellige KleingärtnerInnen in ihren Besitzungen ackern und zumeist am Abend, nach einem langen Tag der «Kultivierung» des Bodens, wieder in ihren Privat-Räumen verschwinden. Die Garten-Kolonie, in West-Europa gegenwärtig Hobby oder Freizeitbeschäftigung, ist nach wie vor die «andere Welt» die einspringt, wenn es heißt, der Enge der eigenen Räume zu entfliehen. Sie ist eine Erweiterung der Kampf- und Machtzone im nahen Stadtraum. Wenn 1927 Konrad Adenauer erklärt, dass «das Deutsche Reich unbedingt den Erwerb von

Pārlapojot etimoloģijas vārdnīcu, gluži kā pastaigā, atklājam jaunus skatu punktus. No mazdārziņu kolonijas puses nākot, sākam ar «Ko|lo|ni|ja, lietv. [lat. Colonia = īpašums; apmetne; kolonija.» Kolonija var būt: «1.Kādai valstij piederoša ārēja teritorija, kas politiski un ekonomiski ir no tās atkarīga. 2. Vienas tautības cilvēku grupa, kas dzīvo citā valstī [vienuviet, vienā pilsētā] un savas dzimtenes paražas un tradīcijas kopj tur. 3. (biol.) Bieži darba dalīšanas nolūkā izveidojušās vairāk vai mazāk ciešas kopienas, kas apvieno vienai sugai piederošus vien- vai daudzšūnu augu vai dzīvnieku indivīdus. Atvasinājumu no «colere (cultum) = apstrādāt, kopt» novērojam mūsdienu koloniju biedrībās, piemērām, «Jaunā dzīve» Leipcigā vai «Ideāls» Nirnbergā – mazdārziņu dārzkopji apar savus gruntsgabalus un vakarā, pēc garās zemes «kultivēšanas» dienas, atkal nozūd katrs savā privātajā telpā. Dārzu kolonija, šī brīža Rietumeiropas vaļasprieks jeb brīvā laika pavadīšanas veids, joprojām ir «cita pasaule», kurā ielekt, bēgot no personīgās telpas šaurības. Tā ir cīņas un varas zonu pagarinājums tepat blakus, pilsētvidē – kā 1927. gadā, kad Konrāds Adenauers paziņoja, ka «Vācijas impērija[i] katrā ziņā [jā]cenšas iegūt kolonijas, [jo] impērijā pašā [..] ir par maz vietas lielajam iedzīvotāju skaitam», tā arī šodien, gluži kā Eiropas kolonizācijas laikos, laime tiek meklēta kur citur, svešumā. Zinot vēsturisko kontekstu, rūpīgas ekspedīcijas

64

65

→ Nevienam nepiederošas zemes → Disciplinējoša telpa → Šrēbdārziņš → Aizbēgt no pilsētas → Kleingarten: Īpašā zonA → Daba pilsētā → dekontekstualizēšana → kultūra


Filips Janta. B카stamas vietas

Phillip Janta. Gef채hrliche Orte


Gründer, Horst (Hg.): «… da und dort ein junges Deutschland gründen». Rassismus, Kolonien und kolonialer Gedanke vom 16. bis 20. Jahrhundert. München 1999. S. 327.

3

http://www. gartenverbandwedding.de/kolonien/ togo?kolonie=22

4

Kolonien anstreben [muss, da] im Reiche selbst [..] zu wenig Raum für die große Bevölkerung» 3 ist, wird heute ebenso wie zu Zeiten der europäischen Kolonialisierung das Glück woanders oder in der Ferne gesucht. An dieser Stelle fällt nach eingehender Expedition insbesondere die «Kolonie Klein-Afrika» im Berliner Wedding auf, deren Name historisch sogleich fragwürdig erscheint. Vor dem inneren Auge ziehen Bilder von revisionistisch buddelnden Rentnern vorüber (siehe DUDEN, Ko|lo|nie, die; 1.). Der nächste Gedanke gilt einer bunten Gartengemeinschaft afrikanischer Migranten (siehe DUDEN, Ko|lo|nie, die; 2.) in der Diaspora. Im Wedding ist jedoch nach weiterem Besehen alles wie überall. Ebenso wie in der benachbarten Kolonie «Togo e.V.» (sic!) oder «Eintracht an der Panke e.V.» grünt und blüht es nach Bundeskleingartengesetz – laut Verein war nur die Adresse (Afrikanische Straße 123) namengebend. Die Nostalgie, die bei der Namengebung mitschwingt, ist dennoch nicht zu verleugnen. «Togo e.V.» – 1920 mit dem Namen «Zur fröhlichen Rehberge» etabliert – wurde 1933 neu arrondiert und mit dem heutigen Namen, vermutlich als Reminiszenz an die kolonialwirtschaftlichen Interessen der Nazis und die Kolonialisierung Togos von 1884 bis 1914, versehen.4 Hier bleibt der Blick zurück in das Lexikon, welches weiß, dass unter «Colonus» also dem Tätigen der kolonialistischen Praxis, auch die Übersetzung «Bauer, plumper Bursche» zu finden ist. Aus «Colonus» wurde später der «Clown» entlehnt, gleichwohl Tölpel, 68

laikā Berlīnes priekšpilsētā Vedingā uzietā kolonija «Mazā Āfrika» rada aizdomas par šāda nosaukuma izcelsmi. Acu priekšā slīd (at)tēli – revizionistiski nomnieki rušinās dārzos (skatīt vārdnīcā DUDEN šķirkļa «kolonija», 1. nozīmi). Kā nākamā prātā nāk doma par daudzkrāsainu afrikāņu migrantu (skatīt vārdnīcā DUDEN, šķirkļa «kolonija», 2. nozīmi) dārziņu biedrību diasporu. Vērīgāk izpētot Vedingas apkaimi, atklājas, ka te ir tieši tāpat kā visur citur. Gluži kā kaimiņu kolonijā «Togo» (sic!) vai «Pankes upes apvienībā» viss zeļ un zaļo atbilstoši federālajam mazdārziņu likumam – saskaņā ar mazdārziņu biedrības teikto, tikai adreses nosaukumā (Afrikāņu iela 123) meklējams eponīms. Tiesa, nostaļģijas klātbūtni vārda došanas procesā nevaram noliegt. Biedrība «Togo» dibināta 1920. gadā, tolaik ar nosaukumu «Pie jautrās Rēbergas». 1933. gadā to atjaunojot, tika piešķirts šodien lietotais vārds, kas acīmredzami kalpo kā atgādinājums gan par nacistu ekonomiskajām kolonizēšanas interesēm, gan Togo kolonizāciju, kas ilga no 1884. līdz 1914. gadam. Te iemetam skatu atkal vārdnīcā, kas zina, ka aiz «Colonus» – praktiskā kolonizēšanas veicēja, rodams arī tulkojums vārdiem «Bauer, plumper Bursche» (zemkopis, lempis). Vēlāk no «Colonus» aizgūts «Clown» (klauns), kā arī «Tölpel, Diener oder Bürgerschreck» (tūļa, sulainis, (turīgās) sabiedrības bieds), kas savā neparastumā prata savienot skaisto un šausminošo.

Jūlija Kurca

69


Diener oder Bürgerschreck, der in seiner Groteske ebenso das Schöne mit dem Beängstigenden zu verbinden wusste. Julia Kurz

Piezīmes latviešu tulkojumam: Latviešu svešvārdu vārdnīca («Svešvārdu vārdnīca», «Avots», 2004. Sastādījusi R. Puriņa) ļauj pastaigu turpināt – līdzās augstāk minētajām vārda «kolonija» nozīmēm, nāk klāt labošanas darbu iestāde, kas tiklab sasaucas ar ortopēda un pedagoga Šrēbera ideju par mazdārziņu kā bērnu disciplinēšanas un audzēšanas metodi pilsētā; kā arī ar dabas disciplinēšanu un «audzināšanu» precīzi iemērītajās un koptajās pilsētas dārziņu rūtiņās. Savukārt kolonizācija (no vācu val. Kolonisation) – ne tikai (1) varmācīga kādas valsts vai teritorijas pārvēršana par koloniju; bet arī (2) iedzīvotāju apmešanās vai to nometināšana neapdzīvotos apgabalos valsts nomalēs, bet un (3) apmetņu dibināšana vai iedzīvotāju nometināšana atkarīgā zemē. Tas liek jautāt – ja domājam par mazdārziņiem kā pilsētā iekļautu dabu, kas ir kolonija un kurš – kolonizētājs? Vai mazdārziņi ir kā noteikta «(..) grupa, kas dzīvo citā valstī [vienuviet, vienā pilsētā] un savas dzimtenes paražas un tradīcijas kopj tur.», vai arī pilsēta ir kolonizētājs, kas nomitina iedzīvotājus atkarīgā, pakļautā zemē? S.M., Z.Z.

70

71


Laura Stašulīte. Pakalns. Kadrs no videodarba

Laura Stasíulytė. Hügel. Videostills


KONTROLLE

KONTROLE

→ Natur in der Stadt

Einblicke in vielsagende Ereignisse der Stadt.

Ieskats daiļrunīgā pilsētas notikumu kolekcijā.

→ Daba pilsētā

→ Schönheit

Kommunales Unternehmen zersägt die Schlösser Frischverheirateter Sind frisch verheiratete Familien bedroht? Das kommunale Unternehmen «Rīgas dārzi un parki» (Rigaer Gärten und Pärke) hat die Schlösser weggesägt, welche junge Paare zur Stärkung ihrer Ehen an Brückengeländern angekettet haben. Der Leiter von «Rīgas dārzi un parki»: (‥) Ich glaube nicht, dass Frischverheiratete einen Grund zur Kritik haben, denn es hat ihnen niemand die Bewilligung gegeben, etwas an die Brückengeländer anzuketten.» Die Sozialanthropologin Aivita Putniņa meint jedoch, dass man einen Weg hätte finden können, die Brücken zu renovieren, ohne die Schlösser der Frischverheirateten abzusägen, denn dass sei ein Element unserer Heiratstraditionen. Ihrer Meinung nach ist solch ein Verhalten unethisch. Symbolisch sei das eine Zerstörung der Familie. Der Direktor von «Rīgas dārzi un parki» fühlt sich verantwortlich für die Zukunft vieler Ehen und deshalb sei in nächster Zeit in den Pärken der Hauptstadt nicht geplant, weitere Schlösser wegzusägen.

Pašvaldības uzņēmums sazāģē jaunlaulāto atslēgas Vai jaunlaulāto ģimenes ir apdraudētas? Pašvaldības uzņēmums «Rīgas dārzi un parki» sazāģējis piekaramās slēdzenes, kuras jaunie pāri laulības saišu stiprināšanai mēdz pieslēgt pie tiltiņa margām. Pašvaldības uzņēmuma «Rīgas dārzi un parki» vadītājs: «(..) Nedomāju, ka jaunlaulātajiem tagad būtu iemesls kaut ko pārmest, jo neviens nav lūdzis atļauju uz tilta margām ko karināt.» Sociālantropoloģe Aivita Putniņa gan norāda, ka vajadzēja rast iespēju tiltus atjaunot, nesazāģējot jaunlaulāto atslēgas, kas ir viens no mūsdienu kāzu tradīciju elementiem. Viņasprāt, šāda rīcība ir neētiska. Simboliski tas norāda uz ģimeņu postīšanu. «Rīgas dārzu un parku» direktors jūtas līdzatbildīgs par daudzu laulību nākotni, un tāpēc citu slēdzeņu sazāģēšanas pārējos galvaspilsētas parkos tuvākajos plānos neesot.

→ Skaistums

TVNET, 11.06.2006

Valmieras deputāts rosina sodīt par atkailināšanos sabiedriskā vietā Karstais laiks nevar būt arguments ķermeņa augšdaļas neaizsegšanai sabiedriskā vietā, tāpēc Valmieras domes deputāts Romāns Naudiņš vērsies domē ar iesniegumu, lai sodītu šos cilvēkus. Deputātam R. Naudiņam punktu šādai

→ Visuelle Verschmutzung → Disziplinierraum → Niemandsländer → Veritable Vernichtungsphantasien → Rescue Centre → Keingarten → Unkraut → GUERILLA GARDENING → geregelte Gemeinschaft → GUERILLA CLOTHING → Kartoffeln für Riga

Ein Abgeordneter Valmieras fordert Strafen für exhibitionistische Handlungen auf öffentlichem Grund Heißes Wetter kann kein Grund sein, auf öffentlichem Grund den Oberkörper frei zu machen, 74

TVNET, 11.06.2006

75

→ Vizuālais piesārņojums → Disciplinējoša telpa → Nevienam nepiederošas zemes → Īstas iznīcināšanas FANTĀZIJAS → Glābšanas centrs → ģimeņdārziņi → nezāles → partizāndārzKOPĪBA → noteikumu sabeidrība → partizāndārznieku APĢĒRBS → kartupeļi rīgai


deshalb hat der Abgeordnete Valmieras Romāns Naudiņš im Rat einen Antrag gestellt, der dies verbietet. Dem Abgeordneten R. Naudiņš ist diese Respektlosigkeit gegenüber den Mitmenschen in einem Einkaufszentrum aufgefallen, wo sich ein Mann mit nacktem Oberkörper aufhielt, das T-Shirt in der Hand. (‥) «So eine halb nackte Präsenz ist eine besondere Beleidigung gegenüber Frauen und gibt Kindern einen falschen Eindruck von der Kultur des Kleidertragens,» sagte R. Naudiņš.(‥) Der Abgeordnete schlug der Stadt Valmiera vor, verbindliche Regelungen vorzusehen, die eine solche Demonstration nackter Körper in Zukunft strafbar machen sollte. Zeitschrift Diena, 16.07.2010 Auch dieses Jahr ist es nicht erlaubt, in den Grünzonen des Rigaer Zentrums zu sitzen Rigas Schülerrat (Rīgas Skolēnu dome (RSD)) hat am 15. Juli eine Unterschriftensammlung mit über 7300 Unterschriften der Bewohner Rigas eingereicht, die sich für die Erlaubnis auf dem Rasen des Vermanes Park sitzen zu dürfen einsetzen. Trotz der Diskussionen zwischen den beteiligten Parteien sieht der Stadtrat Rigas es als nicht als nötig an, dieses Verbot aufzuheben. Der Leiter des kommunalen Unternehmens «Rīgas dārzi un parki» (Gärten und Pärke Rigas) sagt: «Es würde ja nicht Schreckliches passieren, wenn da ein Student mit seinem Buch sitzt. Aber genau so gut könnten Obdachlose mit ihren Bündeln kommen und auch der Kanal könnte mit Flaschen 76

necieņai pret apkārtējiem pielicis kāds vīrs, kas atradies tirdzniecības centrā ar neapsegtu ķermeņa augšdaļu, turēdams rokās T-kreklu. (..) «Šāda puskaila cilvēka atrašanās sabiedriskā vietā īpaši aizskaroša ir sievietēm, bet bērniem rada nepareizu priekšstatu par apģērba nēsāšanas kultūru,» saka R.Naudiņš. (..) Deputāts ierosinājis Valmieras pilsētas saistošajos noteikumos noteikt, ka šāda atkailināta ķermeņa demonstrēšana turpmāk būtu sodāma. Laikraksts Diena, 16.07.2010

Arī šogad neļaus sēdēt Rīgas centra zālienos Rīgas Skolēnu dome (RSD) 15. jūlijā Rīgas domē (RD) iesniedza vairāk nekā 7300 iedzīvotāju parakstu par atļaušanu sēdēt Vērmanes dārza zālienā. Tomēr pēc abu pušu diskusijām RD joprojām neuzskatīja, ka sabiedrība ir gatava šī aizlieguma atcelšanai. Pašvaldības uzņēmuma «Rīgas dārzi un parki» vadītājs: «Nekas briesmīgs jau nenotiktu, ja kāds students sēdētu ar grāmatu. Bet tikpat labi zālienā varētu nākt bezpajumtnieki ar savām paunām, tāpat kanāls tiktu piemētāts ar pudelēm. Lai ievērotu cilvēktiesības, aizliegums jāattiecina uz visiem.» (..) «Jāpaliek arī vērtībām, kas baudāmas ar acīm, nevis dibenu.» TVNET 20.04.2010, TVNET 15.06.2007

Aizliegums sēdēt Rīgas centra parku zālājos bija spēkā no 2003.-2010. gadam. 2010.

77


verschmutzt werden. Um die Menschenrechte zu berücksichtigen, muss das Verbot für alle gelten. (‥) Es sollten auch die Werte erhalten werden, welche nicht nur mit dem Po, sondern mit den Augen genossen werden können.»

gadā pēc intensīvām debatēm aizliegums tika atcelts, to attiecinot tikai uz Rīgas kanāla nogāzēm.

TVNET 20.04.2010, TVNET 15.06.2007

Das Verbot, auf dem Rasen des Rigaer Zentrums zu sitzen, war von 2003 – 2010 in Kraft. Im Jahr 2010 wurde das Verbot nach intensiven Debatten aufgehoben, jedoch nur bezüglich der Grünzonen am Ufer des Rigaer Kanals.

Krehl, Reinhard

Krēls, Rainhards

→ Rescue Centre

Deutschland

Vācija

→ GLĀBŠANAS STACIJA

→ Track Changes

Reinhard Krehl lebt und arbeitet als freier Künstler in Leipzig. Seine Ausbildung zum Landschaftsarchitekten ist in seinen Kunstprojekten wahrnehmbar: So bietet sich ein von ihm angelegtes Kartoffelbeet in der Mitte eines Parks an, gängige Meinungen über die Nutzung von Parks als öffentlichen Grund zu überdenken.Seine Gartenagentur versteht sich als Partneragentur für Stadtbewohner, während im Hortus Conclusus (dem geschlossene Garten) «nutzlose» Pflanzen wachsen, die als ein Kommentar zur Arbeitspolitik gelesen werden können. Hier sind die Pflanzen Methaphern für soziale Realitäten, wenn die unnützen Pflanzen zum Sinnbild für die als untätig abgestempelten Menschen in einer Gesellschaft werden.

Rainharda Krēla izglītība ainavu arhitektūrā ir klātesoša arī viņa mākslas projektos. Kartupeļu lauks parka vidū, kas piedāvā mainīt skatu punktu uz parka kā publiskas telpas izmantošanu; dārzu aģentūra, kas kalpo kā iepazīšanās aģentūra pilsētniekiem un pilsētas dārziem; no «nevajadzīgiem augiem» tapis Hortus Conclusus (noslēgtais dārzs), kas komentē nodarbinātības politiku – paralēli interesei par dabas izmantošanu un iekļaušanu pilsētā, arī tematiski citu ideju paušanai augi nereti kalpo kā R.Krēla izteiksmes līdzeklis.

→ Track Changes

→ SCHÖNHEIT

78

79

→ skaistums


Krolle, Kate

Krolle, Kate

→ Tagesanbruch!

Lettland

Latvija

→ Ausma!

→ Track Changes

Die lettische Grafikern Kate Krolle verbindet in ihren Arbeiten Video, Objekt, Sound und Grafik in der ihr eigenen poetischen Sprache, in welcher Raum und Atmosphäre essenziell sind. In der Arbeit «Grenzreise» begeht Kate Krolle gemeinsam mit der Künstlerin Katrīna Šauškina die Grenzen Rigas. Dort spricht sie mit den Menschen, die ihr unterwegs begegnen, und erfasst durch die Dokumentation die Umgebung der Grenze von Stadt und Land.

Ieguvusi maģistra grādu Grafikas nodaļā, Kate Krolle savos darbos apvieno video, mehāniskus objektus, skaņu, grafiku, veidojot savu poētisko valodu, kurā nozīmīga telpa un tās atmosfēra. Cita veida pieeja redzama darbā «Ceļojums apkārt robežai», kurā kopā ar mākslinieci Katrīnu Šauškinu K.Krolle apsekoja Rīgas robežu, fiksējot cilvēkus un vidi uz iedomātas robežlīnijas.

→ Track Changes

KULTUR

KULTŪRA

→ Natur in der Stadt

Ein Gespräch mit Prof. Dr. Martina Kaller-Dietrich, Universität

Saruna ar Vīnes universitātes vēstures institūta profesori

→ Daba pilsētā

→ Unkraut

Wien, Institut für Geschichte

Dr. Martinu Kalleri-Dītrihu

→ Nezāles

JK: Sie setzen sich in Ihren Arbeiten u.a. mit der Konstruktion von Kultur bzw. dem Kulturbegriff auseinander. Können Sie die Diskussion kurz skizzieren? Kaller-Dietrich: Kultur und Zivilisation sind Begriffe, die uns umgehend in Hierarchien denken lassen: Hochkultur, Kunst, Verfeinerung von Lebensstil. Das hat historische Gründe, die näher zu beleuchten, ausufern würde. Diese Begriffe führen uns jedenfalls, wenn wir sie auf die Menschheitsgeschichte anwenden, zu einem kolonialistischen und zum Teil auch rassistischen dynamischen Hierarchiemodell, in welchem die Kenntnis von Schrift, die Verarbeitung von Metallen, die Geschwindigkeit von Transportmittel u.v.a.m. als hoch stehende Errungenschaften von Zivilisation gewertet werden.

JK: Savos darbos Jūs pētāt kultūras jēdziena konstruēšanu. Vai Jūs varētu īsi ieskicēt galvenās diskusijas tēzes? Kallere-Dītriha: Kultūra un civilizācija ir jēdzieni, kas mums uzreiz liek domāt hierarhijās: augstā kultūra, māksla, izsmalcināts dzīvesstils. Tam ir vēsturiski iemesli, kurus izgaismojot, tie tiktu saasināti. Jebkurā gadījumā, attiecinot šos jēdzienus uz cilvēces attīstību, tie mums atklāj dinamiskus hierarhijas modeļus, kam raksturīga gan kolonizēšana, gan daļēji arī rasisms. Šādos modeļos rakstītprasme, metālu apstrādāšana, transporta līdzekļu ātrums un vēl daudz kas cits tiek novērtēti kā augsti civilizācijas sasniegumi. JK: Ko jēdziena «kultūra» vēsturē var atklāt no jauna?

→ The wicked gardener → Kolonie → Niemandsländer → DEKONTEXTUALISIERUNG

80

81

→ Nekrietnais dārznieks → Kolonija → Nevienam nepiederošas zemes → dekontekstualizēšana


JK: Was sich in der Begriffsgeschichte des Wortes Kultur wieder findet. Kaller-Dietrich: Wenn wir uns der Begriffsgeschichte von «Kultur» zuwenden, lässt sich folgendes sagen: Als das Substantiv Kultur im 17. Jahrhundert aus dem lateinischen Stamm colere (colui, cultus, culturus) ins Deutsche entlehnt wurde, bezeichnete es zwei sehr unterschiedliche Dinge: erstens Feldbau, Bodenbewirtschaftung und zweitens Pflege der geistigen Güter. Während colere, «bebauen, bewohnen, pflegen», nur in Gemeinschaft bewerkstelligt und an einem bestimmten Ort gedacht werden kann, weil es ein Tätigsein beschrieb und nicht ein Produkt, brauchte die Pflege der geistigen Güter keinen konkreten Ort, um sich zu entfalten; konnte also aus den konkreten Lebenszusammenhängen der Kulturschaffenden herausgehoben und etwa in Museen gehortet werden. Dies wäre das Gegenteil vom Kultivieren des Feldes, vom Aussäen, Pflegen, Ernten, Verarbeiten, Kochen, Essen. Richard Warngham, Professor für Biologische Anthropologie an der Harvard Universität, hat jüngst die These publiziert, dass das Kochen den Menschen von den Tieren unterscheidet und der Umgang mit Feuer uns zu sozialen Wesen gemacht hat, die weniger und effizienter Lebensmittel verwerten als jede andere Spezies. Und das kommt davon, dass in allen Gesellschaften – wiewohl sehr unterschiedlich – das Essen nicht roh, sondern in gekochter Form genossen wird. Merkmale wie primitiv und entwickelt verlieren ihren Sinn, wenn die 82

Kallere-Dītriha: Pievēršoties kultūras jēdziena vēsturei, jāsaka sekojošais: lietvārds «kultūra» vācu valodā tika aizgūts 17. gs no latīņu valodas vārda «colere» (coliu, cultus, culturus) saknes. Tas apzīmēja divas ļoti atšķirīgas lietas: vispirms tīrumu, zemes apstrādāšanu, un otru – garīgo kvalitāšu kopšanu. Colere – apbūvēt, apdzīvot, kopt varēja tikai sabiedrībā un noteiktā vietā, jo tas apzīmēja darbību, nevis kādu produktu, turpretim garīguma kopējiem nevajadzēja konkrētu vietu, kur attīstīties. Tātad, no atsevišķām kultūras darbinieku dzīves situācijām varēja kaut ko izcelt un, piemēram, uzkrāt muzejos. Tas bija pretstatā lauka aršanai, sēšanai, kopšanai, novākšanai, apstrādāšanai, gatavošanai un apēšanai. Hārvarda universitātes bioantropoloģijas profesors Ričards Vorngems nesen publicējis tēzi, ka ēst gatavošana ir tas, kas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem, un, iemācoties apieties ar uguni, mēs kļuvām par sociālām būtnēm, kas pārtiku izmanto mazākos apjomos un efektīvāk nekā jebkura cita suga. Tas ir tādēļ, ka ikvienā sabiedrībā, lai arī ļoti atšķirīgi, ēdiens tiek baudīts nevis jēls, bet gan apstrādātā veidā. Apzīmējumi – primitīvs un attīstīts, zaudē jēgu, ja dažādām sabiedrības grupām gan pagātnē, gan tagadnē jautātu par viņu ēdieniem – kā pie tādiem nonākuši un kā tos pagatavo. JK: Un ēst gatavošana atkal ļauj atgriezties pie lauka un dārza. Kallere-Dītriha: Viss viens – mazdārziņš, dārzniecība, plantācijas, visās šajās vietās tiek

83


verschiedenen gesellschaftlichen Gruppen in der Vergangenheit und in der Gegenwart nach ihren Speisen befragt werden; wie sie zu diesen kommen, und wie sie diese zubereiten, also kochen. JK: Und mit dem Kochen kommen wir wieder zurück zum Feld und dem Garten. Kaller-Dietrich: Ob Kleingarten, Großgärtnerei oder Plantagen – auf jeden Fall werden an diesen Orten Pflanzen kultiviert, und dazu gehört ein unheimlich reicher Schatz an Kulturwissen. Es reicht von der Klimakunde, über das Erkennen und Einschätzen der Böden, zum Wissen über Saatgut, Vegetationsphasen, Bewässerung, Ernteverfahren, Vermehrung von Saatgut; letztlich auch Lagerung und wiederum Kochen. Der Kleingarten hat den Vorteil, dass dieses Reich an Wissen und Fähigkeiten eine Größenordnung besitzt, die die einzelne Gärtnerin, der einzelne Gärtner, überschauen kann. Wenngleich natürlich die meisten Aspekte des Gartens und seiner Eigenschaften ihre Eigendynamik haben, und irgendwie auch von selbst geschehen. Das weiß jeder, der eine Zeitlang versucht hat, seinen eigenen Kleingarten zu verstehen.

kultivēti augi, un, lai ar to nodarbotos, ir jābūt neiedomājami bagātīgām kultūras zināšanām. Tām jāsniedzas no klimatoloģijas, augsnes izpētes un izvērtēšanas līdz zināšanām par sēklām, veģetācijas fāzēm, apūdeņošanu, ražas novākšanu, sēklu pavairošanu, visbeidzot uzglabāšanu un atkal ēst gatavošanu. Mazdārziņu priekšrocība ir tā, ka šī zināšanu un prasmju bagātība ir tādā apjomā, ko ikviens dārznieks vai dārzniece spēj pārzināt. Kaut arī dabiski, ka katra mazdārziņa kopšanā ir specifiski aspekti un atšķirīgas dinamikas īpatnības, kas kaut kā rodas pašas no sevis. To zina ikviens, kas kaut īsu brīdi mēģinājis savu mazdārziņu saprast.

Intervēja Jūlija Kurca

Interview: Julia Kurz

→ Track Changes

kuš!

kuš!

Comics Magazin zum Thema «Schrebergarten»

Komiksu žunrāls ar tēmu «Mazdārziņi»

In Rahmen des Projekts TRACK CHANGES gibt das lettische Magazin «kuš!» eine Spezialausgabe mit Comicgeschichten und Fotobeitragen zum Thema (Schreber-)Gärten heraus. Beteilgte

Projekta TRACK CHANGES ietvaros iznāk latviešu komiksu kultūras žurnāla «kuš!» speciālizdevums par tēmu «Mazdārziņi». Mākslinieki: Rūta Briede (LV). Agnieszka Piksa (PL), Ernests

84

→ Track Changes

85


Foto: Dāvids Šilters

Foto: David Schilter


KünsterlInen: Rūta Briede (LV), Agnieszka Piksa (PL), Ernests Kļaviņš (LV), Franziska Adler (DE), Hironori Kikuchi (JP), Ines Christine Giesser (DE), Ines Estrada (MEX), Ingrīda Pičukane (LV), Irkus M. Zeberio (Basque Country), Jaakko Pallasvuo (FI) James Turek (USA/DE), König Lü. Q. (CH), Koshi Kawachi (JP), Lai Tat Tat Wing (HK), Liesbeth de Stercke (B), Līga Laurenoviča (LV), Mailin Biller (SE), Marie-Pierre Brunel (FR), Oskars Pavslovskis (LV), Phillip Janta (DE), Sabīne Moore (LV), Ulrike Seitz (DE), Yoshi (LT).

l → Ambach, Markus → Dekontextualisierung → ArmengÄrten → SCHREBERGARTEN → Kleingarten → Schoöheit → Disziplinierraum → Niemandsländer → Visuelle Verschmutzung → SCHREBER, GOTTLOB MORITZ → TRACK CHANGES

Redakteur: David Schilter. Mehr Erfahren: www.komikss.lv

Kļaviņš (LV), Franziska Adler (DE), Hironori Kikuchi (JP), Ines Christine Giesser (DE), Ines Estrada (MEX), Ingrīda Pičukane (LV), Irkus M. Zeberio (Basque Country), Jaakko Pallasvuo (FI) James Turek (USA/DE), König Lü. Q. (CH), Koshi Kawachi (JP), Lai Tat Tat Wing (HK), Liesbeth de Stercke (B), Līga Laurenoviča (LV), Mailin Biller (SE), Marie-Pierre Brunel (FR), Oskars Pavslovskis (LV), Phillip Janta (DE), Sabīne Moore (LV), Ulrike Seitz (DE), Yoshi (LT).

Redaktors: David Schilter. Vairāk informācijas: www.komikss.lv

LAUBENMUSEUM

MAZDĀRZIŅU MUZEJS

Installation in der Anlage um das Kleingärtnermuseum, 2010

Instalācija Vācu mazdārziņu muzeja (Leipciga) teritorijā

Markus Ambach

Markuss Ambahs

Im musealisierten Bereich der Kleingartenanlage rund um das Kleingärtnermuseum gesellt sich ein merkwürdiger Kollege in den Reigen der historischen Gartenlauben. Entgegen den Klassikern bürgerlicher Gartenkultur, die als «Schrebergarten» Furore machte, schöpft die brüchige Hütte aus dem klassischen Vokabular der Armen- und Arbeitergärten. In der Zeit der Industrialisierung sollten die Gärten, die den ausgebeuteten Arbeitern zugestanden wurden, nicht nur Land kostengünstig unter soziale Kontrolle bringen, sondern auch das aufständische Potential der entfremdeten Arbeiterschaft kanalisieren helfen. Dadurch, dass man ihnen eine symbolische Teilhabe an der Stadt und eine eher virtuelle Privatheit erlaubte,

Leipcigas Šrēbera dārziņu biedrības muzejiskotajā daļā, kas pieder Vācu mazdārziņu muzejam, blakus vēsturiskajiem eksponātiem – dārza mājiņām no 20. gadsimta sākuma – piebiedrojas ērmīga līdziniece. Pretēji buržuāzisko mazdārziņu kultūras klasiskajām galma dāmām, kas noteica toni «Šrēberdārziņos», trauslā būdiņa iedvesmu smēlusies nabadzīgo un strādnieku dārziņos. Industrializācijas laikā dārzi tika piešķirti nostrādinātajiem strādniekiem, tā bez liekām izmaksām pakļaujot neizmantoto zemi sociālajai kontrolei un vienlaikus novadot strādnieku šķiras protesta potenciālu mierīgākā gultnē. Dodot iespēju simboliski piedalīties pilsētas

88

89

L → Ambahs, Markuss → Dekontekstualizēšana → Strādnieku dārziņi → Mazdārziņi → Skaistums → Disciplinējoša telpa → Nevienam nepiederošas zemes → vizuālais piesārņojums → šrēbērs, gotlībs morics → track changes


Markuss Ambahs. Mazdārziņu muzejs (Foto: Stefānija Šrēdere)

Markus Ambach. Laubenmuseum (Foto: Stefanie Schröder)


wurden diese sozial prekären Bereiche der Gesellschaft befriedet, da sich die Arbeiter im Garten einen minimalen Wohlstand wie auch einen Rückzugsort aus der Enge der Wohnsiedlungen erstellen konnten. Entsprechend der Praxis, alles nur Erdenkliche für den Bau der Laube zu verwenden und diese unter dem Einsatz minimalen Werkzeuges zu erbauen, entsteht hier im gepflegten Ambiente der historischen Lauben das Modell (M 1:2) einer typischen Armengartenlaube und setzt so nicht nur die Musealisierung der Gärten in Form von Modellen ins Bild, sondern auch die verschiedenen Entwicklungslinien der Kleingärten als Schreber-, Armen- oder Arbeitergärten.

dzīvē un šķietamu privātuma sajūtu, sociāli nedrošā sabiedrības daļa tika nomierināta – dārzs strādniekiem nodrošināja kaut minimālu iztiku un kļuva par drošības ostu, kur patverties, izspraucoties no dzīvojamo rajonu šaurības. Atbilstoši praksei – būdiņas celtniecībā izmantojot visu, kas pieejams, ar pēc iespējas mazāk darbarīkiem – vēsturisko lapeņu kārtīgajā ansamblī parādās tipisks nabadzīgo dārza mājiņas modelis (M 1:2). Tas liek pamanīt ne tikai mazdārziņu muzejiskošanas procesu, bet arī iezīmē Šrēberdārziņu un nabadzīgo jeb strādnieku dārziņu atšķirīgos attīstības ceļus. Markuss Ambahs

Markus Ambach

Laurenoviča, Līga

Laurenoviča, Līga

→ Kleingärten

Lettland

Latvija

→ ģimeņdārziņi

→ Track Changes

Die Fotoserien von Līga Laurenoviča sind zumeist Notizen ihrer Spaziergänge und Streifzüge. Aber es sind keine zufälligen Notizen, sondern eine gut durchdachte Auswahl von Material eines längeren Zeitraums. Herrenhäuser, die ihren Glanz verloren haben, Kleingärten, Häuser lassen eine menschliche Präsenz nur erahnen durch die alten Zeitungsschnipsel an den Wänden - Līga Laurenoviča geht den Spuren der von Menschenhand gestalteten und heute verlassenen Umgebung nach. Bekannt für ihre Fotoserien hat Līga Laurenoviča in 2009 Textcollagen ausgestellt unter dem Titel «Brīvie diktāti» (freie Diktate),

Līga Laurenovičas fotogrāfiju sērijas bieži vien piedāvā pastaigu un klejojumu piezīmes. Tomēr tie ir nevis nejauši pieraksti, bet ilgstošā procesā iegūta materiāla pārdomāta izlase. Savu godību zaudējušas muižas, mazdārziņi, mājas, kuru kādreizējo iedzīvotāju klātbūtne jūtama vien pie sienas piespraustā fotogrāfijā vai avīzes rakstā – Līga Laurenoviča fiksē cilvēka veidotu vidi bez tiešas cilvēka klātbūtnes. Zināma ar savām fotogrāfijas sērijām, 2009. gadā L.Laurenoviča izstādīja no avīžu izgriezumiem tapušas tekstu kolāžas «Brīvie diktāti», 2010.gadā – pierakstus no biroja

→ Track Changes

92

93


welche Sie aus Zeitungsartikeln zusammengestellt hat, in 2010 führte sie ihre geistreichen Beobachtungen fort mit der Ausstellung «Notizen einer Sekretärin», ein Kommentar zur Büroroutine, auf witzige Art spielend mit der Dokumentation der Realität.

rutīnas «Sekretāres piezīmes», tādejādi turpinot vērojumus, asprātīgi spēlējoties ar realitātes dokumentēšanu.

Lesiņš, Kārlis

Lesiņš, Kārlis

→ Kleingärten

Lettland

Latvija

→ mazdārziņi

→ Track Changes

Nach einer Ausbildung als Journalist in Lettland, Großbritannien und Dänemark, arbeitete Kārlis als TV-Journalist. 2009 hatte er ein erfolgreiches Debüt am Festival für zeitgenössische Kunst SURVIVAL KIT mit seiner Videoarbeit «Überlebensgeschichten». Der Film «Kleingärten», erstellt im Rahmen des Projekts TRACK CHANGES, ist eine Weiterführung Kārlis’ Interessen an der Stadt und ihren Einwohnern.

Ieguvis žurnālista izglītību Latvijā, Apvienotajā Karalistē un Dānijā, K.Lesiņš strādā TV žurnālistikā, 2009. gadā ar video darbu «Izdzīvošanas stāsti» veiksmīgi debitējis mākslas festivālā SURVIVAL KIT. Projekta TRACK CHANGES ietvaros tapusī filma «Mazdārziņi» turpina K.Lesiņa interesi par pilsētu un tās iedzīvotājiem.

→ Track Changes

NACHBARSCHAFT

KAIMIŅI

Kleingärtner besitzen das zweideutige Vergnügen, in einer verwalteten Welt zu leben. Einerseits entlastet ein regelkonformes Leben davon, für seine Handlungen beständig Rechtfertigungen zu finden, und gewährt so einen eingeschränkten, aber entspannenden Raum der Gleichgültigkeit. Die damit einhergehende Herausforderung, dieses Refugium mit Sinn zu füllen und ein eventuelles Scheitern selbst zu verantworten, dürfte angesichts der Vielfalt gärtnerischer Aktivitäten kaum Beschwerlichkeiten verursachen. Anderseits aktiviert der Blick auf das angrenzende Grundstück über

Iespēja dzīvot noteikumu pasaulē mazdārziņa saimniekam ir kā koks ar diviem galiem. No vienas puses, dzīvojot pēc noteikumiem, nav jāmeklē attaisnojumi savai rīcībai – tā nodrošinot lai gan ierobežotu, tomēr atbrīvojošu telpu, kur ieslīgt vienaldzībā. Izaicinājums piešķirt saturu arī savai miera ostai un pašam uzņemties atbildību par iespējamajām neveiksmēm diez vai radīs apgrūtinājumu, jo ir taču tik daudz citu aktivitāšu, kas dārzniekam jāveic. No otras puses, ierobežotais zemes pleķītis atdzīvina individuālisma dīgstu dārzniekā.

n → Veritable Vernichtungsphantasien → Kleingarten: Besondere Zone → Kleingarten → Disziplinierraum → SchöNheit → geregelte Gemeinschaft

94

95

N → Īstas iznīcināšanas fantāzijas → Kleingarten: Īpašā zona → Mazdārziņi → Disciplinējoša telpa → skaistums → noteikumu sabiedrība


Agneťka Piksa. Kaimiņi

Agnieszka Piksa. Nachbarn


den direkten Vergleich einen individualistischen Kern im Gärtner. Gleichermaßen fern der Solidarität der Arbeitersiedlungen und der selbstgenügsamen Abgeschiedenheit bürgerlicher oder adliger Gärten ergeht so an ihn der paradoxe Aufruf, allen anderen Parzellenbesitzern gleich und dennoch speziell zu sein. Die Chancen jedoch, seine subjektiven Spezifika durch das Ausleben heroischer Potenziale zu unterstreichen, erweisen sich durch jene freiraumspendenden Regelungen als empfindlich eingeschränkt. Individualisierendes Heldentum wenigstens in homöopathischen Dosen bietet dann nur der ermüdende und ernüchternde Weg durch die wiederum verregelten Institutionen oder aber die Übererfüllung gesellschaftlicher Erwartungen: politische Vereinsaktivitäten oder gärtnerische Höchstleistungen. Eine Alternative zu derartigen Varianten eines konformen Nonkonformismus offeriert die Liebe zur Norm. Bedeutet Subjektsein, Ansprüche zu artikulieren, die jedoch allzu oft an der Ignoranz des Nächsten scheitern, so verleiht der Rückbezug auf die Norm dem Kampf um Anerkennung die notwendige Durchschlagskraft. Unter Anrufung regulierender Instanzen bilden dann übergriffige Äste, übermäßig ausgelassene Kinder oder lautstark artikulierte Lebensfreude willkommene Anlässe, dem Nachbar zur Kenntnisnahme der eigenen Persönlichkeit zu nötigen – freilich mit dem paradoxen Effekt, eben jener verwalteten Welt, welche die eigenen Individualitätswünsche untergräbt, ein tieferes Eindringen in einstmals unregulierte Sphären zu erlauben. Doch mag man sich annerkennungsheischend auch immer auf der Seite der Gerechtigkeit 98

Bet paradoksālā kārtā atklājas, ka, neraugoties uz strādnieku dārziņu solidaritāti un buržuāzijas jeb šrēberdārziņu pašpietiekamību, visi zemes gabalu apsaimniekotāji, kaut arī īpaši, tomēr ir vienādi. Iespēja izcelt savu unikalitāti ierobežojošo noteikumu dēļ ir tuvu nullei. Homeopātiskās devās individuālo varonību iespējams nodemonstrēt, vien ejot nogurdinošo un vilšanos pilno ceļu pa noteikumu labirintiem dažādajās institūcijās vai arī pārsniedzot sabiedrības gaidas: iesaistoties biedrības politiskajās aktivitātēs vai uzstādot rekordus dārzkopības lauciņā. Vēl viena piekāpīgā nonkorformisma alternatīva ir mīlestība pret noteikumiem. Neviennozīmīga subjektivitāte un pārāk bieža pretenziju izteikšana liecina par kaimiņu ignorēšanu, pieturoties pie normām, viņš zaudē cīņu par savu caursišanas spēju atzīšanu. Piesaucot regulējošo institūciju nosaukumus, pārauguši zari, izlaisti bērni vai pārāk skaļi pausts dzīvesprieks kļūst par akceptētiem iemesliem, lai, aizrādot kaimiņiem, liktu pamanīt savu personību. Cik paradoksāli – aizmirsis savas individuālās vēlmes, ko nevar realizēt ierobežojošo noteikumu dēļ, viņš atļaujas ielauzties vēl neregulētās sfērās. Cilvēkam tomēr patīk iedomāties sevi atrodamies taisnīguma pusē, lai tikai izpelnītos uzmanību. Skumjākais – tam nav nekāda sakara ar taisnību. Bieži pēc šādām sakāvēm seko aizvainota atkāpšanās savās četrās žoga sienās, kur turpināt mocīties sāpēs par līdzcilvēku un sabiedrības radīto ievainojumu un nodoties zemes darbiem.

Vera Klūge, Helēne Drilša

99


wähnen, bleibt die bittere Erfahrung nicht aus, dass diese nicht zwangsläufig mit dem Recht in eins fällt. Oft folgt derartigen Niederlagen der gekränkte Rückzug in die eigenen vier Zäune. Hier schmerzt die von Mitmenschen und Gesellschaft beigebrachte und ungesühnte Verletzung weiter und erzeugt gelegentlich veritable Vernichtungsphantasien. Wera Kluge, Helene Drilcha

→ Dekontextualisierung → Spazieren gehen → Kontrolle → Kleingarten: Besondere Zone → The wicked Gardener → Kartoffeln für Riga → GUERILLA GARDENING → NIEMANDSLÄNDER → KLEINGARTEN → SchöNheit → GARTENLEBEN → KOLONIE → STADTFLUCHT → KULTUR → KONTROLLE → VISUELLE VERSCHMUTZUNG

NATUR IN DER STADT Im städtischen Kontext bilden die Gärten, Parks und speziell der Zoo die wesentlichen Typologien, mit denen wir Natur in die Weltstadt inkorporieren und sie im semantischen Raster der Stadt verorten, um sie als domestiziertes Bild ihrer selbst zu repräsentieren. Wir schließen Natur ein in den Zäunen des Gartens, hinter den Mauern des Parks, aber ganz speziell im Zentrum der Stadt. Wir umarmen, fixieren und bannen sie im Herzen der Gesellschaft, um die Möglichkeit auszuschließen, dass sie anderswo lebt: als ein unbändiges, entsetzliches, entgrenzendes und damit auch erotisches Wildes. Die Weltstadt integriert Natur, um sie dort durch Einschluss auszuschließen. Indem sie rhetorisch in den Subtext der Stadt aufgenommen wird, erscheint die Natur assimiliert und konsensfähig. Allein ihre auffällige Heterogenität und die isolierte Lage ihrer Orte geben noch Aufschluss über ihren bisherigen prekären Inhalt. Im Prozedere dieser Ausschließung spielt die Verortung eine wesentliche Rolle: Durch die 100

DABA PILSĒTĀ Dārzi, parki un it īpaši Zoodārzi pilsētas kontekstā veido tipoloģijas, ar kuru palīdzību mēs iekļaujam Dabu Pilsētā un ievietojam to pilsētu semantiskajā tīklā, tādejādi Dabas vietā rādot vien pieradinātu Dabas versiju. Mēs apjožam Dabu ar dārza sētām, iegrožojam aiz parka mūriem, novietojot to pašā pilsētas centrā. Mēs apskaujam Dabu, nostiprinām un noslēdzam to pašā sabiedrības sirdī, lai izslēgtu iespējamību, ka Daba sastopama arī kur citur tās Savvaļas formā – nepaklausīga, baismīga, neierobežota un līdz ar to arī erotiska Pilsēta iekļauj Dabu, lai caur iekļaušanu to izslēgtu. Būdama iekļauta pilsētas zemtekstā, tā ir šķietami asimilēta un uz saskaņu spējīga. Tikai Dabas uzkrītošā heterogenitāte un tai atvēlēto vietu izolētais raksturs liecina par Viņas vēl neseno riskanto saturu (raksturu). Izslēgšanas prcocesā būtiska loma ir lokalizācijai: precīzi ierādot vietas, mēs nodrošinām Dabas atrašanos tikai iepriekš paredzētās vietās un nekur citur. Dabai jāpaliek kā

101

→ Dekontekstualizēšana → Pastaigāties → Kontrole → Kleingarten: Īpašā zona → nekrietnais dārznieks → Kartupeļi Rīgai → partizāndārzniecība →n  evienam nepiederošas zemes → ģimeņdārziņi → skaistums → dārza dzīve → kolonija → aizbēgt no pilsētas → kultūra → kontrole → vizuālais piesārņojums


Zuweisung einer präzisen Lokalisierung kann Natur fortan nur noch an dem ihr eingeräumten Ort existieren und folglich nirgendwo anders – als ein domestiziertes, gebändigtes Natürliches, das seine wilden Formen negiert und ausschließt. Die Ordnung bannt das Bedrohliche und erlaubt uns, unsere Aufmerksamkeit auf das Naturschöne zu richten. Die Differenzierung in die gute, nützliche, schöne (und als solche ökonomisch nutzbare) Natur und das bedrohliche Wilde, das in Folge dieser Operation fortan als Unform diffamiert werden kann, klassifiziert und begrenzt das luxuriöse Wachstum der omnipotenten Natur und ihre bedrohliche Unübersichtlichkeit. Ganz im Sinne der Stadt fügt sie sich ein in eine Struktur überschaubarer, repetierter Größen, Kategorien und Ordnungen. Botanische und zoologische Gärten wie auch naturhistorische Museen bilden Archive, in denen die überbordende Formenvielfalt der Natur der Ordnung wissenschaftlicher Erkenntnisbeschaffung, Analyse und Akkumulation unterstellt wird.

pieradinātam, pakļautam dabiskumam, kas izslēdz un noliedz savu savvaļas formu. Kārtība aizliedz potenciāli draudīgo un ļauj mums mūsu skatu vērst uz dabiski skaisto. Dalījums labajā, derīgajā, skaistajā (un tādejādi ekonomiski izmantojamajā) Dabā un draudīgajā Savvaļā, kas šo darbību rezultātā var tikt nomelnota kā ne-forma, klasificē un ierobežo visuvarenās Dabas grezno izaugsmi un draudīgo nepārskatāmību. Pēc Pilsētas ieskatiem, Daba saplūst kontrolējamā struktūrā, atkārtotos izmēros, kategorijās un kārtībās. Botāniskie un zooloģiskie dārzi, kā arī dabas muzeji veido arhīvu, kurā dabā sastopamā pārbagātā formu dažādība tiek pakļauta analīzei un uzkrāšanai.

Markuss Ambahs, fragments no «Dabas reprezentācija pilsētas kontekstā»

Markus Ambach, Fragment aus «Repräsentationen von Natur im städtischen Kontext»

→ Kolonie → geregelte Gemeinschaft → Natur in der Stadt → Disziplinarraum → Postsocialism → Rescue Centre → Kleingarten:

NIEMANDSLÄNDER

Nevienam nepiederošas zemes

Denk ich an Niemandsländer, denk ich an den Schützengraben in Danis Tanovics «No mans land» von 2003. Ich denke auch an Daniel Kehlmanns Roman «Die Vermessung der Welt», in welchem Alexander von Humboldt

Domājot par «nevienam nepiederošām zemēm (no-man’s land, niemandsland)», prātā nāk tranšejas Danisa Tanoviča 2003. gada filmā «Nevienam nepiederoša zeme». Vēl es domāju par Daniela Kēlmana romānu «Pasaules mērīšana»,

102

103

→ Kolonija → Noteikumu sabiedrība → Daba pilsētā → Disciplinējoša telpa → Postociālisms → Glābšānas stacija → Kleingarten: Īpašā zona


Besondere Zone → ARMENGÄRTEN → LAUBENMUSEUM → Sich Kümmern → KONTROLLE → KULTUR → VISUELLE VERSCHMUTZUNG → SpieSSer

Lateinamerika erstmalig kartographisch dingfest macht. Damit denke ich an Kolonialisierung und an Nie-Jemandsländer, wie sie der Philosoph Jens Badura beschreibt. Denn das Wort «Niemandsland» kann in mindestens zwei Bedeutungen gebraucht werden, so Badura. Einmal im Sinne des Noch-nicht bzw. Nicht-mehr-Jemandslandes oder aber in der Bedeutung Nie-Jemandsland. Das Niemandsland als Noch-nicht/Nicht-mehrJemandsland ist eine prekäre Zone auf begrenzte Zeit, ebenso wie der Schützengraben in Tanovics Film, in welchem drei Soldaten – zwei Bosniaken und ein Serbe – in Bosnien-Herzegowina zwischen die Kampflinien geraten und dort, von beiden Seiten beschossen, unfreiwillig ausharren und um die Vormacht im Graben kämpfen. Ein Noch-nicht/Nicht-mehr-Jemandsland zieht Jemands sogar an, es provoziert die Besetzung. Dies geht nicht vom Land selber aus, sondern ist eine Eigenart territorialistischen Denkens, das der europäischen Kultur nicht erst seit Kolonialzeiten eigen ist. «Eigentlich» so schreibt Badura, «ist die humane Welt ein Niemandsland: Nie-Jemandsland. Das Niemandsland ist ein grammatisch unbesetzter Raum, in der Regel ein Zwischenraum, der sich zwischen Jemand aufspannt. Das Besondere dieses Zwischenraumes ist das Fehlen einer normativen Textur, einer Grammatik (Besitzansprüche, Geltungsansprüche), auf die Jemand von einem anderen (Jemand) verpflichtet werden kann.» Mit der Vermessung der Welt ist der Anspruch 104

kurā Aleksands fon Humbolts pirmo reizi kartogrāfiski sagūsta Latīņameriku. Tas mani mudina aizdomāties par kolonizāciju un «nekad kādampiederējušām zemēm», kā tās nodēvējis filozofs Jens Badura, kurš saka, ka «nevienam-nepiederoša-zeme» var lietot vismaz divās nozīmēs – domājot «vēl ne» vai «vairs ne- kādam-piederošazeme» vai arī «nekad kādam-piederējusi-zeme». «Nevienam-nepiederoša-zeme» kā «vēl ne/vairs ne-kādam-piederoša-zeme» ir kādā noteiktā laika sprīdī bīstama zona, līdzīgi kā tranšejas Tanoviča filmā, kurās trīs zaldāti – divi bosnieši un viens serbs – starp kaujas līnijām iedzīti un no abām pusēm apšaudīti, neviļus izdzīvo un ierakumos cīnās par varu. «Vēl ne/vairs ne kādampiederoša-zeme» pati izdara pirmo gājienu, tā provocē okupēšanu. Tas pat neizriet no pašas zemes, drīzāk tā ir teritoriālistiskas domāšanas īpatnība, kas Eiropas kultūrai piemitusi jau pirms kolonizācijas laikiem. «Patiesībā», raksta Badura, «cilvēku pasaule ir «Nevienam-nepiederoša-zeme»: «Nekad-kādam-piederējusi-zeme». «Nevienam-nepiederoša-zeme» ir gramatiski neieņemta telpa, parasti starptelpa, kas plešas vai uzrodas «Kādu» starpā/vidū. Šīs starptelpas specifika ir normatīvas struktūras, «Kāda» diktētas gramatikas (prasības pēc piederības, ticamības) trūkums. Pasaules mērīšanā izpaužas cilvēces nepieciešamība pēc globālas pasaules, kas ļaujas sadalīšanai un iedalīšanai, vispirms kopumā. «Kādam-piederošas-zemes iedzīvotāji», turpina Badura, «it īpaši tie, kas nosaka gramatiku,

105

→ strādnieku dārziņi → mazdārziņu muzejs → rūpēties → kontrole → kultūra → vizuālais piesārņojums → mietpilsonis


Jens Badura: Unbesetzbare Räume – Notizen zum Leben in Niemandsländern. In: M. Ott/E. Uhl (Hg.): Denken des Raumes in Zeiten der Globalisierung. Bd.I. Schriftenreihe des IZKT. LIT-Verlag, Münster 2005. S.51-56

P → Kleingärten: Besondere Zone → Track Changes

des Menschen auf die planetare Welt, die sich auf- und einteilen lässt, erstmalig ganzheitlich. «Jemandslandbewohner» so wieder Badura, «und insbesondere da diejenigen, die die Grammatik vorgeben, lassen keine Unbestimmtheiten mehr zu, teilen ein, regulieren und vermessen». Jedes Niemandsland sei in der Jemandslandlogik ein Noch-Nicht-Jemandsland. Badura verfolgt mit seinen Notizen die Idee, das Niemandsland als Nie-Jemandsland im ethischen Nachdenken zu verankern und er lehnt damit die simple Theologie von «der einzigen Erzählung» ab, was nur über eine Überwindung des territorialen Strebens möglich wäre. Raum ist hiernach nicht als Gebiet der Stagnation zu begreifen, welches sich statisch sektionieren lässt. Seine Überlegungen wollen den Zugang zu anderen Räumen, abseits vom Jemandslandimperialismus, als «radikal reflexive Auseinandersetzung mit der eigenen normativen Jemandsgrammatik».

savukārt tālāk nepieļauj nekādas nenoteiktības, pārdalīšanu, regulēšanu un pārmērīšanu. Ikviena «nevienam-nepiederoša-zeme» pēc «kādam-piederošas-zemes» loģikas ir «vēl-nekādam-piederoša-zeme». Badura ar savām piezīmēm turpina domu, ka «nevienam-nepiederoša-zeme» kā «nekadkādam-piederējusi-zeme» balstās ētiskā domāšanā un noraida vienkāršo teoloģiju par «vienu iespējamo stāstījumu», kas iespējama tikai pārvarot tiekšanos pēc teritoriāliem meklējumiem. Šajā gadījumā telpa nav saprotama kā stagnācijas vieta, kas statiski ļaujas tikt sadalīta sektoros. Viņa pārdomas vēlas piekļūt citām telpām, savrup no «kādam-piederošas-zemes» imperiālisma, kā «radikāli refleksīviem pretnostatījumiem pašu normatīvajai kāda-noteiktajai-gramatikai».

Jūlija Kurca

Julia Kurz

Pičukāne, Ingrīda

Pičukāne, Ingrīda

Lettland

Latvija

Ingrīda Pičukāne arbeitet mit einem breiten Spektrum von Medien – Performance, Video, Installation, Illustration, Comics, Animationsfilm. Ingrīda Pičukāne ist interessiert an den inneren Gesetzesmäßigkeiten der Gesellschaft und der Rolle von Individuen (zum Beispiel Künstlerinnen, Frauen) darin. In Pičukānes Werken sind die Fragen der postsozialistischen Identität von

Ingrīda Pičukāne darbojas ar plašu mediju arsenālu – performance, video, instalācija, ilustrācija, komikss, animācija. Ingrīdu Pičukāni interesē sabiedrības iekšējās likumsakarības, indivīda (piemēram, mākslinieces, sievietes) loma tajās. I.Pičukānes darbos būtiski ir arī postsociālisma identitātes jautājumi – atmiņu konstruēšana, (ne)pielāgošanās. Savukārt

106

107

p → Kleingarten: Īpašā zona → Track Changes


essenzieller Bedeutung – die Konstruktion von Erinnerungen und deren (Nicht-) Adaption. In ihren narrativen Arbeiten (Illustrationen, Animationsfilme, Comics) experimentiert Ingrīda Pičukāne nicht selten mit der Wahrnehmung von traditionellen Erzählungen.

I.Pičukānes naratīvajos darbos (ilustrācijas, animācijas, komikss) nereti notiek eksperimenti ar tradicionālo stāstījuma uztveri.

POSTSOZIALISMUS

POST-SOCIĀLISMS

→ Gala

Ein Gespräch mit Ivars Ījabs, Dozent für Politikwissenschaft an

Saruna ar Ivaru Ījabu, Latvijas Universitātes

→ Gala

→ Rescue Centre

der Universität Lettland

Politikas nodaļas docentu

→ Glābšanas centrs

Z.Z. Können wir den Wechsel im politischen und ökonomischen Regime der sozialistischen Länder am Ende der 1980er und zu Beginn der 1990er Jahre als einmaliges Erlebnis sehen, oder sollte man von einem bestimmten Modell von politischem und ökonomischem Regimewechsel sprechen? I.Ī. Die historische Situation ist bestimmt einmalig, denn zu dieser Zeit wurde die entstehende sozialistische Gesellschaft als die fortschrittlichste und humanste Gesellschaft überhaupt angesehen, welche eine viel noblere Alternative zum neuen Kapitalismus bietet. Bezüglich der Zeitperiode danach waren viele der Probleme, denen man gegenüberstand, nicht speziell einzigartig, viele davon hatte man in allen Ländern, die demokratisch wurden, nach verschiedenen autoritären Regimes, zum Beispiel in Lateinamerika. Attraktiver ist Claus Offes These der dreifachen Transformation, in welcher er davon spricht, dass die osteuropäischen Länder, vor allem die, welche in der UDSSR waren, nicht

Z.Z. Vai politisko, ekonomisko režīmu maiņa sociālistiskajās valstīs 1980. gadu beigās, 1990.gadu sākumā ir dēvējama par unikālu pieredzi vai arī var runāt par noteiktiem politisko, ekonomisko režīmu maiņas modeļiem? I.Ī. Vēsturiskā situācija noteikti ir unikāla, jo savulaik tika uzskatīts, ka topošā sociālistiskā sabiedrība ir pati progresīvākā, pati cilvēciskākā, kāda vien var būt, un tā piedāvā daudz cildenāku alternatīvu jaunajam kapitālismam. Kas attiecas uz posmu, kas sekoja pēc tam, tad daudzas no problēmām, ar kurām nācās saskarties, nebija īpaši unikālas, ar daudzām no tām bija saskārušās visas valstis, kuras no dažādiem autoritāriem režīmiem kļuva demokrātiskas, piemēram, Latīņamerikas valstis. Pievilcīga ir vācu sociologa Klausa Offes (Claus Offe) tēze par trīskāršo transformāciju, kurā viņš runā par to, ka Austrumeiropas valstīm, īpaši tām, kuras bija iekļautas PSRS, nevis vienkārši bija komunistiskas, kā tas, piemēram, bija Čehoslovākijā vai Ungārijā, nācās vienlaikus risināt trīs problēmas, kuras

→ Kartoffeln für Riga → Niemandsländer → FREIZEIT

108

109

→ Kartupeļi Rīgai → N evienaM NEPIEDEROŠAS zemes → brīvais laiks


einfach nur kommunistische Länder, wie zum Beispiel die Tschechoslowakei oder Ungarn, simultan 3 Probleme zu lösen hatten, welche anderswo normalerweise nicht zur gleichen Zeit bestanden: einen neuen Nationalstaat aufzubauen – zu entscheiden, wer sind die Bürger, wo sind die Grenzen, etc.; zur gleichen Zeit mussten sie eine kapitalistische Wirtschaft kreieren, zuallererst alles privatisieren (und auch hier gab es Unterschiede, zum Beispiel gab es in Polen und Ungarn Privateigentum in verschiedenen Sphären wie in der Landwirtschaft, Lettland war diesbezüglich klassisch – es gab kein Privateigentum); drittens, Demokratie musste erschaffen werden durch eine Art von Wahlen, einem Parlament, einer Exekutive, unabhängige Gerichte. Und alle drei Probleme mussten simultan gelöst werden. Und diese drei Prozesse sind wechselseitig nicht wirklich harmonisch. Man kann Demokratie nicht freilaufen lassen, wenn man etwas privatisieren will. Wenn man das Volk fragen würde, ob etwas privatisiert werden sollte, würde es sagen, dass nichts privatisiert werden darf. Aus dieser Perspektive sind die Wechsel in Osteuropa sehr unterschiedlich. Die Probleme waren einzeln nicht einzigartig, aber alle Probleme zur gleichen Zeit sind in der Weltgeschichte einzigartig. Z.Z. Wie lange wird die Übergangsperiode dauern, oder wie lange dauerte sie, und da wir über postkommunistische Länder sprechen, zu welchem Zeitpunkt werden andere Kriterien wichtiger als das gemeinsame sozialistische Erbe? 110

parasti nekur pasaulē netiek risinātas vienlaikus: pirmkārt, veidot jaunu nacionālu valsti – izdomāt, kas būs pilsoņi, kur būs robeža utt; paralēli nācās veidot kapitālistisku ekonomiku, vispirms jau privatizēt visu (un atkal, bija atšķirības, piemēram, Polijā un Ungārijā atsevišķās jomās vēl eksistēja privātīpašums, piemēram, lauksaimniecībā; Latvijā tādā ziņā bija klasiski – privātīpašums neeksistēja); treškārt, vajadzēja iedibināt demokrātiju, kaut kādas vēlēšanas, parlamentu, izpildvaru, neatkarīgu tiesu. Visas trīs lietas kopā. Un visi trīs procesi nav savā starpā īpaši harmoniski. Jūs nevarat ļaut demokrātijai ieskrieties, ja jūs gribat kaut ko privatizēt. Ja mēs prasītu tautai, vai tauta grib, lai kaut kas tiek privatizēts, tauta teiktu, ka neko nedrīkst privatizēt. Tādā ziņā pārmaiņas Austrumeiropā bija pietiekami atšķirīgas. Problēmas katra atsevišķi nebija unikālas, bet problēmu kopums bija pasaules vēsturē unikāls. Z.Z. Cik ilgs ir pārejas laiks un kurā brīdī, runājot par dažādām postkomunisma valstīm, būtiskāki kļūst citi kritēriji, nevis kopīgais sociālisma mantojums? I.Ī. Latvijai visā transformācijas procesu centrā ir bijis jautājums par neatkarīgas valsts zaudēšanu, kas tradicionāli ir bijis pats svarīgākais; tas galīgi nav bijis raksturīgs Centrāleiropas valstīm, jo tur jau tāpat valstis bija pat diezgan nacionālistiskas. Latvija bija iekļauta PSRS , un tas automātiski saistījās ar masveida imigrāciju no pārējām

111


I.Ī. In Lettland war die zentrale Frage der Übergangsprozesse der Verlust des unabhängigen Staates, welche traditionell die wichtigste war; wobei dies überhaupt nicht charakteristisch war für die zentraleuropäischen Länder, da dort die Staaten schon existierten und zu einem gewissen Grad ziemlich nationalistisch waren. Lettland war ein Teil der UDSSR und dieser Fakt war automatisch relevant für die Massenimmigration von anderen Teilen der UDSSR, das Resultat davon war eine wesentliche Änderung der ethnischen Struktur, welche momentan und auch in Zukunft Probleme schafft. Das ist charakteristisch für Lettland und ist ähnlich in Estland, etwas weniger in Litauen und viel weniger charakteristisch für die Tschechoslowakei, Polen und Ostdeutschland. Deshalb denken wir (Letten) beispielsweise weniger an Kollaboration. Zu einem gewissen Grad sind die postsozialistischen Länder natürlich ähnlich. Sie haben ähnliche Probleme, von Korruption bis zu Emigration. Oder zum Beispiel die transatlantische Orientierung – wo Freundschaften mit den Amerikanern viel wichtiger sind als in den Ländern des «alten» Europas. Gleichzeitig sind die postsozialistischen Länder aber auch unterschiedlich, zum Beispiel in wirtschaftlichen und politischen Aspekten – beispielsweise die baltischen Länder, diese haben wegen der gegenwärtigen Finanzkrise viel mehr gelitten, da unsere Wirtschaftspolitik viel liberaler war als zum Beispiel in Ungarn, wo der öffentliche Sektor immer noch vergleichsweise groß ist. Die baltischen 112

PSRS teritorijām, kā rezultātā mūsu etniskais

sastāvs būtiski izmainījās. Tas rada un radīs problēmas. Tā ir Latvijas specifika, līdzīgi Igaunijai, mazāk izteikti lietuviešiem un krietni mazāk čehiem, poļiem, austrumvāciešiem. Tāpēc mēs (latvieši), piemēram, mazāk domājam par kolaborācijas jautājumiem. Kaut kādā ziņā post-sociālisma valstis, protams, ir līdzīgas. Ar kopīgām problēmām, sākot ar korupciju un beidzot ar emigrāciju. Vai, piemēram, transatlantisko orientāciju – mēs daudz vairāk draudzējamies ar amerikāņiem, nekā «vecās» Eiropas valstis. Tajā pašā laikā post-sociālisma valstis ir arī pietiekami atšķirīgas, piemēram, ekonomikas politikas ziņā – Baltijas valstis, piemēram, ir ievērojami cietušas nesenajā finanšu krīzē tieši tādēļ, ka pie mums tā ekonomikas politika bija ievērojami liberālāka kā, piemēram, Ungārijā, kur sabiedriskais sektors vēl joprojām ir diezgan liels. Baltijas valstis turējās pie salīdzinoši zemiem nodokļiem, ne-progresīviem nodokļiem, zemo algu politikas sabiedriskajā sektorā un citām neoliberālām lietām. Bet arī šajā ziņā Igaunija nav bijusi mazāk liberāla kā Latvija, tomēr ekonomikas politikas rezultāti ir bijuši atšķirīgi. Pieņemu, ka šī krīze post-sociālisma valstis padarīs diezgan atšķirīgas un esošās atšķirības tikai palielināsies. Asaru ieleja 1990-tajos gados bija paredzama, cits jautājums, kādu iespaidu tas atstāj uz sociālo konsolidāciju un kā ar sociālo politiku to varējām mīkstināt un kā tas process tika

113


Staaten stürzten sich auf vergleichsweise tiefere Steuern, keine Steuerprogression, Tieflohnpolitik im öffentlichen Sektor und andere neoliberale Aspekte. Aber auch hier – Estland war nicht weniger liberal als Lettland, nichtsdestotrotz waren die Resultate der Wirtschaftspolitik verschieden. Ich nehme an, dass diese Krise zwischen den postsozialistischen Ländern größere Unterschiede bringen wird, und dass die derzeitigen Unterschiede noch größer werden. «Das Tal der Tränen» der 1990er Jahre war voraussehbar; eine andere Frage ist der Effekt auf die soziale Konsolidierung, wie können wir sie mit unserer Sozialpolitik abfedern, und wie werden diese Prozesse organisiert. Vjačeslavs Dombrovskis zitierend, sind die Herrscher der politischen Situation in Lettland die Geschäftsleute, welche lieber einen großen Teil des kleinen Kuchens nehmen, statt sich darum zu kümmern, dass dieser Kuchen gesamthaft größer wird. Aber das hat keinen direkten Bezug zu den Reformen der 90er Jahre. Z.Z. Besteht in den osteuropäischen Ländern eine spezifische Art des Konsumerismus? D. h. unterscheidet sich der Konsumerismus, der in den post-kommunistischen Staaten in den 1990ern entstanden ist, von dem in Westeuropa und den USA? I.Ī. Das ist wie bei einem Hund, der während seines ersten Lebensjahres nicht genug zu essen hatte, er kann für den Rest seines Lebens an nichts anderes als ans Essen denken. Die Wirtschaft der UDSSR war auf einem gewissen Niveau 114

organizēts. Citējot Vjačeslavu Dombrovski, Latvijā politiskie noteicēji ir kļuvuši tie biznesmeņi, kuri labāk grib lielu daļu no maza pīrāga, nevis rūpēties, lai tas pīrāgs kopumā būtu lielāks. Bet tam nav nekāda tieša sakara ar reformām 90tajos gados. Z.Z. Vai pastāv īpašs Austrumeiropas patērnieciskusms? T.i. vai patērnieciskums, kāds tas radās 1990. gados postkomunisma zemēs, ir atšķirīgs no patērnieciskuma, kāds tas pazīstams Rietumeiropā, ASV ? I.Ī. Tas ir tā kā ar suni, kurš savā pirmajā dzīves gadā nav dabūjis pietiekami daudz ēst un visu atlikušo dzīvi ne par ko citu kā ēšanu nav spējīgs domāt. PSRS ekonomika tika zināmā līmenī pat ļoti loģiski organizēta, bet skaidrs, ka patēriņa preces PSRS galīgi neinteresēja. Īpaši PSRS. Jo es atceros, ka vēl 1980-to gadu beigās biju DDR, un tur bija gan vietējās preces pietiekami lielā izvēlē, gan daļēji rietumu preces, bet PSRS patēriņa preču deficīts bija vājprātīgs. Un tas, protams, atstāj iespaidu uz mentalitāti un patērēšanu. Nav ko brīnīties par apsēstību ar mersedesiem, ādas jakām, lielām mājām utt., jo vidējā cilvēka ikdienā tā rietumu pasaule ienāca ne jau caur demokrātijas ideāliem un tiesiskas valsts teorijām, bet gan caur džinsiem, košļāmajām gumijām vai coca-colu. Apsēstība ar privāto patēriņu, protams, ir fantastiski liela. Un tas ir paaudžu maiņas jautājums. Paaudze, kas vēl piedzīvoja padomju laikus ar patēriņa preču deficītu, sākot ar šampūnu un beidzot ar saldējumu, tā arī paliks aizrautīgi patērētāji, ar

115


logisch organisiert, aber es ist klar, dass die UDSSR überhaupt nicht interessiert war an Konsumgütern. Vor allem die UDSSR . Ich erinnere mich, als ich in den späten 8oer Jahren in der DDR war und dort gab es einerseits genügend lokale Produkte zur Auswahl, und andererseits auch westliche Güter, aber in der UDSSR war der Mangel an Konsumgütern verrückt. Und das hat natürlicherweise Einfluss auf die Mentalität und Konsumerismus. Wir sollten nicht überrascht sein über die Obsession mit Mercedes, Lederjacken und großen Häusern, etc., denn die westliche Welt kam ja ins tägliche Leben einer Durchschnittsperson nicht mit den Idealen der Demokratie und Theorien eines Rechtsstaates, sondern mit Jeans, Kaugummi oder Coca-Cola. Die Obsession mit Privatkonsum ist natürlich wahnsinnig groß. Und es ist eine Frage des Generationenwechsels. Die Leute der Generation, welche die Sowjetzeit mit dem Defizit an Konsumgütern von Shampoo bis zu Speiseeis erlebt hat, werden immer enthusiastische Konsumenten sein, mit sehr wenigen Ausnahmen. Die, welche danach aufgewachsen sind, sind moralisch ja nicht besser, aber sie sehen die mit Gütern überfüllten Läden als Selbstverständlichkeit an.

atsevišķiem izņēmumiem. Tie, kuri būs uzauguši pēc tā visa, būs ne jau morāli labāki, bet vienkārši preču pārpilnību veikalos uztvers kā pašsaprotamu lietu. Intervēja Zane Zajančkauska

Interview: Zane Zajančkauska

116

117


R → Krehl, Reinhard → Track Changes → Sich Kümmern → Postozialismus → Kontrolle → Gartenleben → visuelle VERSCHMUTZUNG → KLEINGARTEN → Niemandsländer → V eritable Vernichtungsphantasien

RESCUE CENTRE

GLĀBŠANAS STACIJA

Gartenaktion. Riga, Torņakalns Kleingartenanlage, Festival Sur-

Akcija Torņkalna mazdārziņos Rīgā; Akcijas dokumentācija

vival Kit, Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig, 2010 

Survival Kit 2 festivālā Rīgā un Leipcigas Laikmetīgās mākslas

Reinhard Krehl

muzejā, 2010

Gegründet wurden die Gärten im Rigaer Stadtteil Tornakalns Anfang der 20er Jahre des letzten Jahrhunderts. Die Anlage umfasst ca. 500 Gärten verschiedenster Größen, die in der Mehrzahl ca. 200 – 300 qm umfassen. Die Gärten werden zur Produktion von Gemüse, Obst und Blumen genutzt. 2005 wandelte die Stadt die Flächenutzung um, weil sie beschlossen hatte, das Rathaus, Teile der Universität und andere Investorenprojekte auf der Fläche anzusiedeln. Seither existiert die Anlage mit illegalem Status weiter, wird jedoch von der Stadt geduldet. Im Zuge der Finanzkrise konnten diese Pläne nicht realisiert werden. Einzig übrig blieb der Plan, ein neues Universitätsgebäude für die Naturwissenschaften zu errichten. Dazu wird etwa ein Drittel der Gärten beansprucht. Die restlichen zwei Drittel werden aufgrund der Finanznot nicht bebaut. Dennoch sollen alle Gärten im kommenden Jahr zerstört und eingeebnet werden. Ein weißes Zelt mit der Aufschrift «Rescue Center» wird in Tornakalns Gartenanlage in Riga für eine Woche aufgebaut. Zunächst scheint unklar, warum und welcher Art der Hilfe hier angeboten wird. Im Innern des Zeltes finden sich Apparaturen und Rohstoffe zur Herstellung von Heilmitteln: für die Zubereitung von Heil-Salben, Ölen, Tees usw. Die Heilmittel werden nach ihrer Indikation ausgewählt. Alle dort hergestellten

Rainhards Krēls

118

Torņkalna mazdārziņi Rīgā dibināti pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Teritorijā atrodas aptuveni 500 dārzi, katrs no tiem 200-300 kvadrātmetrus liels. Dārzus izmanto dārzeņu, augļu un puķu audzēšanai. 2005. gadā pilsēta mainīja teritorijas izmantošanas plānus un nolēma, ka dārziņu teritorija nākotnē izmantojama domes administrācijas un universitātes jauno ēku celtniecībai. Kopš tā brīža dārzu teritorija turpināja eksistēt nelegāli, ar neformālu pilsētas akceptu. Finanšu krīzes dēļ ne visus celtniecības plānus bija iespējams realizēt. Izdzīvoja vienīgi plāns celt Universitātes dabas zinātņu fakultātes ēku, tam izmantojot apmēram trešdaļu mazdārziņu teritorijas. Pārējo divu trešdaļu apbūvei, visticamāk, tuvākajā nākotnē līdzekļu nebūs. Neraugoties uz to, Rīgas domes rīkojums 2010. gada rudenī atbrīvot dārzus attiecas uz visu teritoriju. Rainhards Krēls ierodas Torņkalna dārzos 2010. gada augustā, līdz ar viņu – balta telts ar uzrakstu «Rescue Center» (Glābšanas stacija). Sākumā nav skaidrs, kam un kāda veida palīdzība šeit tiek piedāvāta. Teltī atrodas aparatūra un izejmateriāli ārstniecības līdzekļu izgatavošanai: ārstējošām ziedēm, eļļām, tējām utt. Telti piepilda kaltēšanai izkārti augu un ziedu saišķi, no kuriem vēlāk tiek gatavoti ārstniecības līdzekļi.

119

r → Krēls, Rainhards → Track Changes → Rūpēties → Postsociālisms → Kontrole → Dārza dzīve → vizuālais piesārņojums → mazdārziņi → n evienam nepiederošas zemes → īstas iznīcināšanas fantāzijas


Rainhards Krēls. Glābšanas stacija (Foto: Silke Steets)

Reinhard Krehl. Rescue Centre. (Foto: Silke Steets)


s → Natur in der Stadt → Geregelte Gesellschaft → Disziplinierraum

Mittel dienen dazu, den nahenden Konflikt zu bekämpfen oder die Begleiterscheinungen, die mit diesem Konflikt auftreten können zu mildern.

Visi uz vietas izgatavotie līdzekļi palīdz mazināt tuvojošos konfliktu un ar to saistītās blakusparādības. Akcijas laikā R. Krēls rosina sarunas ne tikai par kumelīšu un kliņģerīšu antiseptisko iedarbību, bet arī par gaidāmajām pārmaiņām un pilsētas plānošanas alternatīvām.

SCHÖNHEIT

SKAISTUMS

Ein Schriftwechsel

Kāda vēstuļu apmaiņa

Leipzig, 12.07.2007

Leipciga, 12.07.2007

An: Herrn Reinhard Krehl

Kam: Rainhardam Krēla kungam

Von: Kleingartenverein XXX

Betreff: Abmahnung

No: Mazdārziņu biedrība XXX Temats: Brīdinājums

→ V eritable Vernichtungsphantasien → Spiesser → Gartenleben → B esondere Zone: Kleingarten → Kontrolle → Krehl, Reinhard → Laubenmuseum → Nachbarschaft

→ Daba pilsētā → Noteikumu sabiedrība → Disciplinējoša tepa

→ Unkraut → Schrebergarten

S → Nezāles

Sehr geehrter Gartenfreund Krehl,

Augsti godātais dārziņdraugs Krēla kungs,

→ Šrēberdārziņš

Gartenbegehung feststellen, dass Ihr

mazdārziņā konstatējusi dārzkopības at-

→ Mietpilsonis

košanā. Ar šo mēs vēršam Jūsu uzmanību

→ KONTROLE

der Vorstand musste bei der letzten

Garten erhebliche Bewirtschaftungs-

mängel und Pflegerückstände aufweist.

Wir machen Sie darauf aufmerksam, dass diese Mängel ein vertragswidriges

Verhalten darstellen, das uns nach § 9 (1) 1 BKleingG zur Kündigung berech-

tigt. Wir fordern Sie deshalb auf, die

Beanstandungen bis zum 11. August 2007

zu beseitigen. Andernfalls sieht sich der Vorstand veranlasst, die Kündigung auszusprechen.

Gezeichnet: 1. und 2. Vorsitzender

122

Pēdējās dārzu apskates laikā valde Jūsu kritumus un nepilnības dārza apsaimnieuz šo konstatējumu neatbilstību no-

slēgtajam nomas līgumam, kas saskaņā ar

Federālā mazdārziņu likuma 9. (1). panta nosacījumiem dod mums tiesības izbeigt

mūsu līgumiskās attiecības. Tāpēc vēršamies pie Jums ar prasību novērst radītos pārkāpumus līdz 2007. gada 11. augustam, pretējā gadījumā valde izskatīs iespēju līgumu lauzt.

Parakstījušies: 1. un 2. priekšsēdētājs

123

→ Īstas iznīcināšanas fanztāzijas → Dārza dzīve → kleinglarten: īpašā zona → KRĒLS, RAINHARDS → MAZDĀRZIŅU MUZEJS → KAIMIŅI


Leipzig. den 20.07.2007

Leipciga, 20.07.2007

An: Kleingartenverein XXX

Kam: Mazdārziņu biedrība XXX

Von: Reinhard Krehl

Betreff: Widerspruch

No: Rainhards Krēls Temats: Iebildums

Sehr geehrter Vorstand,

Augsti godātā valde,

von Ihnen eine Abmahnung erhalten,

brīdinājumu, kas balstīts uz Jūsu pē-

mit Schreiben vom 12.07.2007 habe ich mit der Begründung Sie hätten bei Ihrer letzten Begehung erhebliche

Bewirtschaftungsmängel und erhebliche

Pflegerückstände in meinem Garten festgestellt. Dieser Abmahnung möchte ich

hiermit widersprechen. Die Bewirtschaftung meines Gartens weist formal weder in Flächennutzung noch in Anbauzusam-

mensetzung oder Pflege erhebliche Mängel auf, die eine Abmahnung oder gar eine

Kündigung berechtigen würden. In meinem Garten baue ich verschiedenste Gemüsesorten, Obstsorten, Kräuter, Zierpflanzen und Blumen an. Dies geschieht in

naturnaher und ökologisch orientierter

Form. Es mag sie daher irritieren, dass verschiedenste Blumen und Kräuter zwi-

schen den Gemüsepflanzen wachsen dürfen

und daraus ein für Sie vielleicht ungewohntes Bild entsteht, das sich von den

anderen Gärten in unserer Anlage unterscheidet. Hieraus jedoch ein Urteil zu

fällen, das auf einer rein ästhetischen Begründung fußt, und damit die Abmahnung zu begründen ist nicht im Sinne

124

12.07.2007 no Jums saņēmu rakstisku

dējās dārzu apskates laikā konstatēto

– ievērojamām nepilnībām dārza apsaimniekošanā un ievērojamiem dārzkopības atkritumiem manā mazdārziņā. Ar šo

vēstuli iebilstu Jūsu brīdinājumam. Ne saimnieciskā darbība, ne zemes kul-

tivēšana, kas tiek veikta manā dārzā,

nerada ievērojamas neatbilstības, kas dotu tiesības izteikt brīdinājumu,

un vēl jo mazāk – lauzt līgumu. Savā

dārzā es audzēju dažādas sakņu un augļu šķirnes, garšaugus, košuma stādus un

puķes. Tas notiek dabiskā un ekoloģiskā veidā. Tādēļ Jūs varētu būt samulsinājis redzētais. Es ļauju dažādām puķēm

un garšaugiem augt vienkopus ar (starp) dārzeņiem, un šāds skats Jums varētu būt neierasts un atšķirīgs no citos

mūsu biedrības dārziņos redzētajiem.

Tāpēc tikai estētiskos apsvērumos balstītais spriedums un no tā izrietošais

brīdinājums neatbilst federālā mazdārziņu likuma 9 (1). panta garam. Tāpēc vēlos draudzīgi vērst Jūsu uzmanību, ka miera labad un labu savstarpējo

125


des § 9 (1) Bundeskleingartengesetzes.

kaimiņattiecību vārdā neesmu ieintere-

darauf hinweisen, dass ich im Sinne

teritorijā.

Ich möchte Sie jedoch freundlich

des Friedens in der Anlage und eines

guten Verhältnisses zu meinen Nachbarn nicht daran interessiert bin, zu einem

Störfaktor in unserer Vereinsanlage zu werden. Was ich jedoch anregen will

ist über die Toleranz verschiedenster gärtnerischer Entwürfe und Bewirt-

schaftungsformen nachzudenken, gerade

auch im Hinblick darauf, dass mir dies

notwendig erscheint für eine gesicherte

sēts kļūt par traucēkli mūsu biedrības Un aicinu Jūs tomēr aizdomāties un ar iecietību izturēties pret dažādajiem

iespējamajiem dārzu iekārtošanas un uzturēšanas veidiem, jo, manuprāt, tas ir būtiski drošas nākotnes nodrošināšanai mūsu biedrībā.

Ar draudzīgiem sveicieniem, Rainhards Krēls

Zukunft unseres Vereines. Mit freundlichen Grüßen, Reinhard Krehl

126

127


Leipzig, 22.07.2008

Leipciga, 22.07.2008

An: Herrn Reinhard Krehl

Kam: Rainhardam Krēla kungam

Sehr geehrter Gartenfreund Krehl von

Augsti godātais dārziņdraugs Krēla

nachdem sich trotz zweier Abmahnungen

Tā kā pat pēc divu valdes brīdinājumu

Von: Kleingartenverein XXX

Betreff: Fristlose Kündigung

Garten Nr. 58,

des Vorstandes an dem Zustand Ihres

Kleingartens keine positiven Veränderungen vollzogen haben, tritt zum

31.07.2008 die angekündigte fristlose

Kündigung des Pachtvertrages zwischen

No: Mazdārziņu biedrība XXX

Temats: Līguma laušana bez brīdinājuma

kungs no 58. dārziņa,

izteikšanas Jūsu mazdārziņā nekādi

situāciju uzlabojoši pasākumi nav veikti, sākot ar 31.07.2008 stājas spēkā

izteiktais brīdinājums par nekavējošu

starp Jums un «Mazdārziņu biedrību XXX»

Ihnen und dem Kleingartenverein «XXX»

noslēgtā nomas līguma laušanu.

Damit erlischt auch Ihre Mitgliedschaft

biedra statuss mazdārziņu biedrībā.

e.V. in Kraft.

im Gartenverein.

Mit dem saumäßigen Aussehen Ihres Gartens seit mehreren Jahren schaden Sie

Līdz ar to tiek pārtraukts arī Jūsu Jūsu aizaugušais mazdārziņš jau gadiem ilgi ir kaitējis biedrības jaunizveidotajai «Mazdārziņu biedrībai X», kā

dem Verein im Verband des neu gegründe-

arī biedrības attiecībām ar «Leipcigas

verhältnis des Vereines im Stadtverband

Turklāt saskaņā ar mazdārziņu biedrības

ten «Kleingartenparks X» und dem Pacht-

Leipzig der Kleingärtner e. V.

Es ist sowohl lt. Statut des Kleingartenvereins «XXX» als auch gemäß der

Kleingartenordnung des Stadtverbandes Leipzig der Kleingärtner e. V. nicht

gestattet, sogenannte «Biogärten» in einer öffentlichen Anlage anzulegen.

Ihre Unmengen an Wildkräutem belästigen nicht nur Ihre Nachbargärten, sondern

schaden auch dem Gesamterscheinungsbild der ganzen Anlage. Sie haben trotz gut

128

pilsētas mazdārziņu savienību».

«XXX» statūtiem, kā arī «Leipcigas pilsētas mazdārziņu savienības» kārtības noteikumiem, tā sauktos «biodārziņus»

nav atļauts ierīkot sabiedriskā mazdārziņu teritorijā. Jūsu mazdārziņā augošo savvaļas augu lērums apdraud ne tikai jūsu kaimiņu dārziņus, bet arī kropļo visas teritorijas kopainu.

Neņemot vērā labu nodomu vārdā iz-

teiktos valdes aizrādījumus, Jūs kā mazdārziņa nr. 58 nomnieks neesat

129


gemeinten Hinweisen des Vorstandes Ihre

izpildījis savus nomnieka pienākumus un

tens Nr. 58 im groben Maße verletzt, so

mus tādā mērā, kas liedz turpināt mūsu

Vertragspflichten als Pächter des Gar-

dass ein Weiterbestehen des Pachtverhältnisses nicht mehr möglich ist.

Der Vorstand gibt Ihnen acht Tage Zeit, Ihr persönliches Eigentum von der

Pachtzelle zu beräumen und verpflichtet

Sie, den Schlüssel beim 2. Vorsitzenden

des Vorstandes, Grtfrd. X, am 31.07.2008 abzugeben.

tādējādi esat pārkāpis līguma noteikulīgumattiecības.

Valde Jums dod astoņas dienas laika savu personīgo mantu izvākšanai no

zemes gabala un uzliek par pienākumu 31.07.2008. atdot atslēgu valdes 2. priekšsēdētājam dārziņdraugam X.

Parakstījušies: 1. un 2. priekšsēdētājs

Gezeichnet: 1. und 2. Vorsitzender

130

131


Leipzig, den 26.07.2008 Von: Reinhard Krehl

An: Kleingartenverein XXX

Leipciga, 26.07.2007

No: Rainhards Krēls

Kam: Mazdārziņu biedrība XXX

Betreff: Widerspruch

Temats: Iebildums

Geehrter Vorstand,

Augsti godātā valde,

von Ihnen eine fristlose Kündigung meines

vēstuli par manis iznomātā dārziņa nr. 58

mit Einschreiben habe ich am 24.07.2008

Kleingartens (Nr.58) und damit auch Ver-

einsmitgliedschaft erhalten. Dieser fristlosen Kündigung möchte ich hiermit ent-

schieden widersprechen. In Ihrem Schreiben führen Sie an, Sie hätten mir zweimal eine Abmahnung zukommen lassen. Dies ist nicht

richtig. Richtig ist hingegen, dass Sie mir (einmal!) im letzten Jahr eine Abmahnung

mit sachlich falschen Begründungen zukommen ließen, der ich widersprochen habe.

Sie haben meinen Widerspruch angenommen, somit ist ihre sog. Abmahnung hinfällig. Ferner ist es eine Beleidigung, meinen

Garten in seinem Aussehen als «saumäßig» zu bezeichnen. Sie behaupten, dies würde dem Verein schaden, und führen dazu an

dass sog. «Biogärten» im Stadtverband und

in unserer Anlage verboten seien. Dies ist nicht wahr! Die fristlose Kündigung sehe

ich hiermit als nichtig an. Eine Beräumung oder Schlüsselübergabe findet nicht satt.

24.07.2008 esmu saņēmis no Jums ierakstītu nomas līguma laušanu bez brīdinājuma un no tā izrietošo mana biedra statusa pārtraukšanu.

Ar šo vēstuli vēlos skaidri iebilst Jūsu brīdinājumam par nekavējošu līguma laušanu.

Jūs rakstījāt, ka esat izteikuši man divus

brīdinājumus, bet tā nav patiesība. Patiesība ir tāda, ka Jūs man (vienu reizi!!) pēdējā

gada laikā esat izteikuši brīdinājumu, kas

balstīts uz lietiski nepareiziem pieņēmumiem, pret kuriem esmu izteicis savus iebildumus. Manus iebildumus Jūs esat saņēmuši, līdz ar to Jūsu tā sauktais brīdinājums ir zaudējis spēku. Turklāt apzīmējums, nosaucot manu

dārzu par «aizaugušu», ir aizvainojošs. Jūs apgalvojat, ka tas ir nodarījis kaitējumu

biedrībai, kā arī norādāt uz to, ka tā sauk-

tie «biodārziņi» pilsētas mazdārziņu savienībā un mūsu teritorijā esot aizliegti. Tā nav

taisnība! Un vēl jo mazāk – tas nav pareizi. Izvākšanās no dārziņa un atslēgas atdošana nekādā ziņā nenotiks.

Mit freundlichen Grüßen,

Ar draudzīgiem sveicieniem,

Vereinsmitglied

Dārziņu savienības biedrs

Reinhard Krehl

132

Rainhards Krēls

133


Leipzig, 22.09.2008

Leipciga, 22.09.2008

An: Herrn Reinhard Krehl

Kam: Rainhardam Krēla kungam

Von: Kleingartenverein XXX

Betreff: 2. Abmahnung

No: Mazdārziņu biedrība XXX Temats: 2. brīdinājums

Geehrter Herr Krehl,

Godātais Krēla kungs,

Absatz Ihres Schreibens einverstanden,

pēdējā rindkopā rakstīto, t.i. gata-

wir sind mit Ihrem Vorschlag im letzten freiwillig von unseren Vorstandsämtern zurückzutreten, wenn Sie dann diese

Ämter übernehmen. Sie werden bis zur

nächsten Wahl kommissarisch eingesetzt und müssten sich dann nur noch einen zweiten Mann suchen, da sonst der

Vorstand nicht geschäftsfähig ist. Ansonsten müssten Sie sofort beim

Amtsgericht Leipzig die Liquidation des Vereins anmelden.

Sogenannte «Biogärten» werden auch nicht vom Stadt- oder Landesverband gefördert.

Sie werden hiermit letztmalig aufgefordert, Ihre Pachtparzelle bis zum

30.09.2008 in den gemäß Kleingartenordnung und Statut geforderten Zustand zu versetzen, ansonsten tritt zu diesem

Termin die fristlose Kündigung in Kraft.

Esam vienisprātis ar Jūsu vēstules vi brīvprātīgi atkāpties no valdes

priekšsēdētāju amatiem, ja vien Jūs tos pārņemat. Amatā Jūs tiksit iecelts uz laiku līdz nākamajām vēlēšanām, Jums

tikai jāatrod otrs priekšsēdētāja amata pildītājs, citādi valde nav rīcībspējīga un Jums nekavējoties būtu jāpiesaka biedrības likvidācija tiesā.

Tā saukto «biodārziņu» uzturēšanu neatbalstītu ne pilsētas, ne federālās zemes savienība.

Šis ir pēdējais aicinājums līdz

30.09.2008 savest savu zemes gabalu

mazdārziņu noteikumiem un statūtiem atbilstošā kārtībā, citādi ar šo termiņu līgums tiks lauzts bez brīdinājuma.

Parakstījušies: 1. un 2. priekšsēdētājs

Gezeichnet: 1. und 2. Vorsitzender

134

135


Leipzig, 08.10.2008

Leipciga, 08.10.2008

An: Herrn Reinhard Krehl

Kam: Rainhardam Krēla kungam

Von: Kleingartenverein XXX

Betreff: Kündigung

No: Mazdārziņu biedrība XXX Temats: Līguma laušana

Herr Krehl von Garten Nr. 58,

Krēla kungs no 58. dārza,

derungen, Ihren Garten Nr. 58 in einen

kiem aicinājumiem savest Jūsu dārzu nr.

trotz mehrmaliger schriftlicher Aufforordnungsgemäßen, laut Statut der sächsischen Kleingartenordnung (LSK) und

der Kleingartenordnung des Stadtver-

band Leipzig (Beschluss am 20.11.2004)

§ 9 (1) 1 BKleingG befindlichen Zustand herzustellen, sind Sie in keiner Weise nachgekommen.

Es gibt immer wieder Beschwerden über den Anblick Ihres Gartens und die

Stimmen werden lauter! Wir haben den

chaotischen Zustand Ihres Gartens sehr, sehr lange toleriert.

Die angekündigte fristlose Kündigung

Neraugoties uz vairākkārtējiem rakstis58 tādā kārtībā, kas atbilst Saksijas

federālās zemes mazdārziņu savienības

statūtiem un Leipcigas pilsētas mazdārziņu savienības noteikumu (pieņemti ar 20.11.2004 lēmumu) 9. (1). pantam, Jūs

neesat tos ņēmis ne mazākajā mērā vērā. Esam saņēmuši atkārtotas sūdzības par Jūsu dārza izskatu, un neapmierināto

balsis kļūst arvien skaļākas! Haotisko

ainu Jūsu dārzā mēs esam jau ļoti, ļoti ilgi piecietuši.

Līdz ar to izteiktais brīdinājums par

nekavējošu starp Jums un biedrību «XXX»

des Pachtvertrages zwischen Ihnen und

noslēgtā nomas līguma laušanu stājas

2008 in Kraft. Sie haben die Gelegen-

Jums tiek dota izdevība līdz 2008. gada

dem XXX e.V. tritt damit am 15.0ktober

heit, bis zum 25.0ktober 2008 (12.00 Uhr) Ihre persönlichen Sachen und Gegenstände aus dem Garten Nr. 58 zu entfernen

und die Schlüssel zum genannten Termin Gartenfreund Arnold zu übergeben.

Gezeichnet: 1. und 2. Vorsitzender

136

spēkā ar 2008. gada 15. oktobri.

25. oktobrim (plkst. 12.00) izvākt Jūsu personīgās mantas un darbarīkus no

dārza nr.58 un līdz minētajam termiņam atdot atslēgu dārziņdraugam Arnoldam.

Parakstījušies: 1. un 2. priekšsēdētājs

137


Leipzig, den 16.10.2008

Leipciga, 16.10.2008

An: Kleingartenverein XXX

Kam: Mazdārziņu biedrība XXX

Von: Reinhard Krehl Betreff: Kündigung

No: Rainhards Krēls

Temats: Līguma laušana

Geehrter Vorstand,

Augsti godātā valde,

von Ihnen eine fristlose Kündigung

rakstītu vēstuli par mana dārza nr.

mit Einschreiben habe ich am 15.10.2008 meines Kleingartens (Nr.58) zum 15.10.2008 erhalten.

Dieser fristlosen Kündigung möchte ich hiermit entschieden widersprechen.

Ich möchte sie darauf hinweisen, dass mein Garten in jeder Hinsicht dem

Bundeskleingartengesetz, wie auch der

Satzung des Stadtverbandes der Kleingärtner Leipzig entspricht. (..) Die

fristlose Kündigung sehe ich hiermit als nichtig an. Eine Beräumung oder

Schlüsselübergabe findet nicht statt. Vorsorglich möchte ich sie darauf

hinweisen, dass ein Betreten meines

Gartens nicht ohne mein Beisein oder mein Einverständnis erlaubt ist. Bei Zuwiderhandlung werde ich mir rechtliche Schritte vorbehalten. Mit freundlichen Grüßen, Reinhard Krehl

Vereinsmitglied

138

15.10.2008 esmu saņēmis no Jums ie-

58 nomas līguma laušanu, kas stājas

spēkā ar 15.10.2008. Ar šo vēstuli vēlos stingri apstrīdēt līguma laušanu bez brīdinājuma.

Vēlos vērst Jūsu uzmanību, ka mans

dārzs visādā ziņā atbilst kā federālā mazdārziņu likuma, tā Leipcigas pil-

sētas mazdārziņu savienības noteikumu nosacījumiem. (..)

Līdz ar to faktu par līguma laušanu bez brīdinājuma uzskatu par spēkā neesošu. Izvākšanās vai atslēgas atdošana nenotiks.

Laicīgi vēlos Jūs informēt, ka ieeja

manā dārzā bez manas klātbūtnes vai manas piekrišanas nav atļauta. Pārkāpuma gadījumā uzsākšu tiesvedību. Ar draudzīgiem sveicieniem, Rainhards Krēls

Dārziņu savienības biedrs

139


Leipzig, 28. 11. 2008

Leipciga, 28.11.2008

An: Herrn Reinhard Krehl

Kam: Rainhardam Krēla kungam

Sehr geehrter Herr Krehl von Garten

Augsti godātais Krēla kungs no

wie Ihnen schon mehrmals geschrie-

Kā jau iepriekš vairakkārt esam

Von: Kleingartenverein XXX

Nr. 58,

ben und auch von der Fachberaterkom-

mission sowie von anderen Vorsitzenden

des Kleingartenpark X und des Stadtver-

No: Mazdārziņu biedrība XXX

58. dārziņa,

rakstījuši un, atsaucoties uz ekspertu komisijas un citu Mazdārziņu parka

X un pilsētas biedrības X priekš-

bandes X erwähnt, entspricht Ihr Garten

sēdētāju atzinumu, Jūsu dārzs nekādā

der Satzung.

vai nolikumam.

keinesfalls dem Kleingartengesetz und Weder vor dem Zaun wurde das Unkraut

beseitigt noch im Garten waren die Bee-

te und Wege gepflegt. Die ganze Parzelle entspricht jetzt nur noch einem Fiasko. Des Weiteren haben wir uns auch

im erweiterten Umfeld kundig gemacht, was den Zuspruch für die Bewirtschaf-

tung Ihres Gartens betrifft, wir hören nur Gegenteile Ihres Schreibens.

Festgestellt haben wir, dass Sie kurz nach dem Kündigungsschreiben einen

kleinen,nicht gravierenden Einsatz geleistet haben und sich dann bis dto.

wieder nichts getan hat. Wir haben Ih-

ren Garten in mehreren Abständen fotografisch festgehalten und das Ergebnis war immer wieder dasselbe, chaotisch!

Sollten sie nichts dergleichen tun, den Garten abzugeben und eine ordnungsgemäße Schlüsselübergabe mit uns zu

140

gadījumā neatbilst mazdārziņu likumam No sētas nav aizvāktas nezāles, nedz arī sakoptas dobes un celiņi dārzā.

Viss zemes gabals nu līdzinās vienam vienīgam fiasko. Iepazīstoties ar

informāciju, kas ievākta plašākā ap-

kārtnē, par Jūsu dārza apsaimniekošanu esam saņēmuši Jūsu rakstītajam pretējas ziņas. Esam konstatējuši, ka īsi

pēc vēstules par līguma laušanu izsū-

tīšanas esat veicis sīkus uzlabojumus, bet līdz vēstulē norādītajam termiņam neko vairāk neesat darījis.

Dažādos laika periodos esam fiksējuši Jūsu dārza izskatu fotogrāfijās un

rezultāts vienmēr ir bijis tāds pats – haoss!

Gadījumā, ja Jūs atteiksities vienoties ar mums par kārtīgu dārza at-

stāšanu un atslēgu atdošanu, šo lietu izskatīšanu nodosim juristu rokās.

141


vereinbaren, sind wir gezwungen, den Fall unserer Rechtanwaltskanzlei zu übergeben.

Bei weiteren Fragen stehen wir Ihnen

selbstverständlich gerne zur Verfügung und verbleiben

Ja Jums ir kādi jautājumi, pats par sevi saprotams, esam Jūsu rīcībā. Ar draudzīgiem sveicieniem,

Parakstījušies: 1. un 2. priekšsēdētājs

mit freundlichen Grüßen

Gezeichnet: 1. und 2. Vorsitzender

142

143


Leipzig, den 19.12.2008

Leipciga, 19.12.2008

An: Kleingartenverein XXX

Kam: Mazdārziņu biedrība XXX

Von: Reinhard Krehl Betreff: Kündigung

No: Rainhards Krēls

Temats: Līguma laušana

Geehrter Vorstand,

Augsti godātā valde,

von Ihnen erneut eine fristlose Kün-

mis no Jums vēl vienu brīdinājumu par

mit Einschreiben habe ich am 10.12.2008 digung meines Kleingartens (Nr.58) zum 19.12.2008 erhalten. Dieser fristlosen

Kündigung möchte ich hiermit entschieden widersprechen. Wie ich schon bei

Ihrem letztmaligen Kündigungsversuch anführte, habe ich meinen Garten im

Herbst winterfest gemacht, die Beete

beräumt, Stauden und Hecken geschnitten

und anschließend eine Einsaat von Rauke und Feldsalat vorgenommen.

Im persönlichen Gespräch mit Vorstand

X habe ich Ihnen angekündigt, dass ich

meinen Garten bald möglichst verkaufen werde. (..)

Mit freundlichen Grüßen, Reinhard Krehl

Vereinsmitglied

144

10.12.2008 ierakstītā vēstulē esmu saņēmana dārza nr. 58 nomas līguma laušanu, kas stājas spēkā ar 19.12.2008. Ar šo

vēstuli vēlos stingri apstrīdēt līguma laušanu bez brīdinājuma.

Atbildot jau uz Jūsu iepriekšējo mēģi-

nājumu lauzt līgumu, es apliecināju, ka esmu veicis dārza ieziemošanas darbus

– sakopis dobes, apcirpis cerus un dzīvžogu un, visbeidzot, ievācis rukolas un lauka salātu sēklas.

Personīgā sarunā ar valdi X esmu iz-

teicis vēlēšanos savu dārzu pārdot, cik drīz vien iespējams. (..)

Ar draudzīgiem sveicieniem, Rainhards Krēls

Dārziņu savienības biedrs

145


→ Schreber Gotlob Moritz → Schrebergarten → Diszpilinierraum

Literatur: Gerd Busse: Die Geschichte eines Buches: 100 Jahre Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken von Daniel Paul Schreber. In: Thomas R. Müller (Hg.): angewundert. Hundert Jahre «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» von Daniel Paul Schreber. Ausstellungskatalog. Leipzig 2004., S. 3-8. Daniel Paul Schreber: Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken. Berlin 1995. Sigmund Freud: Psychoanalytische Bemerkungen über einen autobiographisch beschriebenen Fall von Paranoia (Dementia paranoides). In: Ders.: Zwang, Paranoia und Perversion. Studienausgabe Bd. VII. Frankfurt/Main 2000 [1910/11], S. 133-203.

SCHREBER, DANIEL PAUL

ŠRĒBERS, DANIELS PAULS

Der Name Schreber verweist nicht nur symbolhaft auf den ideengeschichtlichen Hintergrund eines Zweiges der Kleingartenbewegung, sondern auch auf einen berühmten Fall der Psychiatriegeschichte. Moritz Schrebers Sohn, der Gerichtspräsident Daniel Paul Schreber, veröffentlichte im Jahre 1903 seine Schrift «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken». Darin beschreibt er detailliert den Verlauf seiner psychischen Erkrankung und das mystisch-religiöse Wahnsystem, dem er verfallen ist. Geboren 1842 als drittes von fünf Kindern des bekannten Orthopäden, studierte Daniel Paul Schreber in Leipzig Jura und trat 1865 in den sächsischen Justizdienst. 1884/85 erfolgte unter der Diagnose «Hypochondrie» ein erster etwa sechsmonatiger Klinikaufenthalt in Leipzig. Danach konnte er seine Karriere fortsetzen, die 1893 in der Ernennung zum Gerichtspräsidenten in Dresden gipfelte, dem zweithöchsten Amt in der sächsischen Justiz. Kurz darauf wurde Schreber erneut in die Klinik der Universität Leipzig eingeliefert, aus der man ihn über einen kurzen Aufenthalt in einer Privatanstalt nach Pirna Sonnenstein überführte. Dort verbrachte er die folgenden acht Jahre. Schreber quälten Angstzustände, Verfolgungsideen, Sinnestäuschungen, Gehör- und Gesichtshalluzinationen, denen er mit Lach- und Brüllanfällen begegnete. Zeitweise glaubte er, nach einem Weltuntergang der einzige Überlebende zu sein. Das paranoische Wahnsystem verfestigte sich in der Überzeugung, in direkter Verbindung zu Gott zu stehen.

Šrēbera vārds ved ne tikai uz mazdārziņu kustības idejiski vēsturisko fonu, ber arī uz plaši zināmu psihiatrijas vēstures gadījumu. Morica Šrēbera dēls, tiesas priekšsēdētajs Daniels Pauls Šrēbers, 1903. gadā publicēja «Atmiņas par kādu nervu saslimšanu», tajās detalizēti aprakstot savas psihiskās slimības norisi un to mītiski-reliģiozo neprāta sistēmu, par kuras upuri D.P. Šrēbers bija kļuvis. Dzimis 1842. gadā kā trešais no pieciem pazīstama ortopēda bērniem, Daniels Pauls Šrēbers Leipcigā studēja jurisprudenci un 1865. gadā uzsāka strādāt Saksijas tiesu sistēmā. 1884/85. gadā ar diagnozi «hipohondrija» D.P. Šrēbers piedzīvoja pirmo uzturēšanos ārstniecības iestādē, tur pavadot sešus mēnešus. Pēc tam viņš spēja turpināt savu karjeru, kas 1893. gadā vainagojās ar Šrēbera nominēšanu par Drēzdenes pirmās isntances tiesas priekšsēdētāju, kas bija tobrīd augstākais amats Saksijas tieslietu sistēmā. Neilgi pēc tam Šrēbers atkal iegūla Leipcigas universitātes klīnikā, pēc neilgas uzturēšanās tajā tiekot nosūtīts uz privātu klīniku Pirnā. Pirnas ārstniecības iestādē Šrēbers pavadīja nākamos astoņus gadus. Šrēberu mocīja nemiers, prāta aptumšošanās, dzirdes un redzes halucinācijas, kuras pavadīja smieklu lēkmes un kliegšana. Daļu no laika viņš bija pārliecināts, ka ir vienīgais, kurš izdzīvojis pēc pasaules bojāejas. Paranoiskais stāvoklis Šrēberā nostprināja pārliecību, ka viņam ir tiešs

146

147

→ Šrēbers, Gotlībs Morics → Šrēberdārziņš → Disiplinējoša telpa → Mazdārziņu muzejs

Avoti: Gerd Busse: Die Geschichte eines Buches: 100 Jahre Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken von Daniel Paul Schreber. In: Thomas R. Müller (Hg.): angewundert. Hundert Jahre «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» von Daniel Paul Schreber. Ausstellungskatalog. Leipzig 2004., S. 3-8. Daniel Paul Schreber: Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken. Berlin 1995. Sigmund Freud: Psychoanalytische Bemerkungen über einen autobiographisch beschriebenen Fall von Paranoia (Dementia paranoides). In: Ders.: Zwang, Paranoia und Perversion. Studienausgabe Bd. VII. Frankfurt/Main 2000 [1910/11], S. 133-203.


Thomas R. Müller (Hg.): angewundert. Hundert Jahre «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» von Daniel Paul Schreber. Ausstellungskatalog. Leipzig 2004.

In einer erzwungenen Verwandlung in ein Weib sah er mit fortschreitender Erkrankung seine Aufgabe darin, mit Gott neue Menschen zu gebären. In Pirna legte er noch zwischen 1900 und 1902 darüber mit den «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» ausführlich Zeugnis ab. 1902 wurde er aus der Anstalt entlassen, doch kommt es 1907 nach dem Tod seiner Mutter und einem Schlaganfall seiner Frau zu einem erneuten Rückfall. 1911 starb Daniel Paul Schreber in der Heilanstalt Leipzig-Dösen. Auf der Basis des Schreberschen Selbstzeugnisses widmete sich 1911 Sigmund Freud in dem Aufsatz «Psychoanalytische Bemerkungen über einen autobiographisch beschriebenen Fall von Paranoia (Dementia paranoides)» der Sache, ohne dem Patienten jemals begegnet zu sein oder über umfangreiche biografische Informationen zu verfügen. Die Analyse Freuds ist der Ausgangspunkt anhaltender Popularität und weitergehender wissenschaftlicher Beschäftigung mit dem «Fall Schreber». Sie konzentriert sich in Folge auf das von Freud thematisierte Vater-SohnVerhältnis. Kommt Freud, der in Daniel Paul Schrebers Aufzeichnungen seine bereits ausgearbeitete Paranoia-Theorie bestätigt sieht, zu dem Schluss, in dessen Wahnsystem äußere sich eine verdrängte homosexuelle Neigung zum Vater, interpretieren spätere Autoren – im Hinblick auf die Erziehungsstrategien und Zwangsapparaturen des ehrgeizigen Orthopäden – die Beziehung zwischen Vater und Sohn eher negativ als autoritäres Abhängigkeitsverhältnis, aus dem sich dann der Verfolgungswahn des Sohnes speist. Erst in 148

kontakts ar Dievu. Slimībai progresējot, Šrēbers kā savu uzdevumu saskatīja piespiedu pārtapšanu par sievieti, lai kopā ar Dievu varētu dot dzīvību jauniem cilvēkiem. Pirnas ārstniecības iestādē Šrēbers uzturējās arī no 1900 līdz 1902. gadam, par to atstājot izsmeļošas piezīmes savās «Atmiņās par kādu nervu saslimšanu». 1902. gadā Šrēberam atļāva atstāt ārstniecības iestādi, tomēr 1907. gadā, pēc savas mātes nāves un sievas piedzīvotās triekas lēkmes, Šrēberam nācās atgriezties klīnikā. 1911. gadā Daniels Pauls Šrēbers mira Leipcigas –Dozenas ārstniecības iestādē. 1911. gadā Zigmunds Freids strādāja pie esejas «Psihoanalītiskas piezīmes par kādu autobiogrāfiski aprakstītu paranojas gadījumu», balstoties Šrēbera piezīmēs, tā arī nekad nepieskāries pacientam un bez piejas plašai biogrāfiskajai informācijai. Freida analīze kalpoja par iemeslu vēlākai «Šrēbera gadījuma» popularitātei un tālākai zinātniskajai interesei par to. Sākotnēji interese koncentrējās uz Freida tematizētajām tēva-dēla attiecībām. Freids Daniela Paula Šrēbera atmiņās redzēja iespēju apstiprināt savu jau izstrādāto paranojas teoriju, uzskatot, ka neprāts ir apspiestas homoseksuālas tieksmes pēc tēva izpausme. Vēlākie autori turpina interpretāciju, tematizējot to no audzināšanas paņēmienu skatupunkta, vai saistot to ar piespiedu mehānismiem, ko savā praksē attīstīja vērienīgais ortopēds. Attiecības ar tēvu tika skatītas kā negatīva, autoritatīva atkarība, no kuras pēcāk attīstās dēla

149

Thomas R. Müller (Hg.): angewundert. Hundert Jahre «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» von Daniel Paul Schreber. Ausstellungskatalog. Leipzig 2004.


den 1980er Jahren wurde dieser Fokus relativiert, indem man die Arbeiten Moritz Schrebers in den vorherrschenden Zeitgeist rekontextualisierte. Zwischen libidinösem Liebesobjekt und sadistischem Tyrannen erfuhr die Rolle des Vaters nun eine differenziertere Einordnung.

paranoja. Šāda pieja pirmo reizi tika pārskatīta 1980.-os gados, Morica Šrēbera darbus izprotot viņa laikmeta kontekstā. Tādejādi starp izvirtušas mīlas objektu un sadisitisku tirānu radot arī niansētāku tēva lomas klasifikāciju.

Marsels Rābe

Marcel Raabe

→ ARMENGÄRTEN → LAUBENMUSEUM → SCHREBER, Gottlob Moritz → SCHREBER, DANIEL PAUL → KLEINGARTEN: BESONDERE ZONE → GEREGELTE GEMEINSCHAFT → KOLONIE → SCHÖNHEIT → GARTENLEBEN → STADTFLUCHT

Schrebergarten

ŠRĒBEDĀRZIŅŠ

Schrebergärten sind eine Kleingartenbewegung aus Deutschland, deren Namen vom Orthopädisten und Pädagogen Moritz Gottlob Schreber entliehen ist. Am Anfang des 19. Jahrhunderts erfand M. G. Schreber neben orthopädischen Erfindungen für eine korrekte Körperhaltung auch neue Methoden der Kindererziehung und unter anderem sprach er sich öffentlich aus für die Idee, einige Blumenbeete in den Stadtparks anzulegen, damit Kinder von Stadtbewohnern die Möglichkeit haben, Zeit an der frischen Luft zu verbringen, Arbeitsabläufe zu erlernen und ihre exzessive (schlechte) Energie zu kanalisieren. Moritz Schreber setzte jedoch zeitlebens seine Idee der Blumenbeete nicht in die Praxis um. Ein paar Schritte näher zur Realisation dieser Gartenidee kam ein Kollege von M. G. Schreber – der Schuldirektor E. I. Hauschild, der 1865 einen Verein für Kinder und Eltern gründete mit dem Namen des verstorbenen Schreber; die ersten pädagogischen Blumenbeete wurden angelegt auf die Initiative des Lehrers Heinrich Karl Gesell, der die Spielplätze der Schrebervereine mit Roten Rüben

Šrēberdārziņi ir mazdārziņu kustība Vācijā, kas savu vārdu aizguvusi no ortopēda un pedagoga Morica Gotlība Šrēbera (Moritz Gottlob Schreber). M.Šrēbers 19. gadsimta sākumā līdzās ortopēdiskiem izgudrojumiem pareizas stājas veidošanai, gudroja arī jaunas bērnu audzināšanas metodes, cita starpā publiskoja ideju par nelielu dobju ierīkošanu pilsētu parkos, lai pilsētnieku bērni varētu pavadīt laiku svaigā gaisā, iemācīties darba tikumu un novadīt liekot (slikto) enerģiju. Tomēr savas dzīves laikā pilsētas dobju ideju M.G.Šrēbers tā arī neīstenoja. Jau tuvāk dārziņu idejas realizēšanai nonāca M.G.Šrēbera kolēģis, skolas direktors E.I.Hausšilds (E.I.Hauschild), kurš 1865. gadā nodibināja biedrību bērniem un vecākiem, nosaukdams to tikko mirušā Šrēbera vārdā; bet pirmās pedagoģiskās dobes tika uzraktas pēc skolotāja H.K.Gēzela (Heinrich Karl Gesell) iniciatīvas, kurš Šrē-berbiedrības spēļu laukumu papildināja ar biešu un burkānu vagām. Ātri vien sakneņu audzēšana un kopšana guva

150

151

→ STRĀDNIEKU DĀRZIŅI → MAZDĀRZIŅU MUZEJS → ŠRĒBERS, gotlībs morics → Šrēbers, Daniels Pauls → KLEINGARTEN: ĪPAŠĀ ZONA → NOTEIKUMU SABIEDRĪBA → KOLONIJA → SKAISTUMS → DĀRZA DZĪVE → AIZBĒGT NO PILSĒTAS


und Karottenbeeten anreicherte. Bald darauf wurde das Bepflanzen und Pflegen von Wurzelstöcken populär, jedoch mehr unter Eltern als Kindern; und während der nächsten Jahrzehnte entstanden in den meisten deutschen Städten Schrebergärten. Die Schrebergärten des 19. Jahrhunderts waren ein wichtiger Ort, um Kontakte zu pflegen – typisch für die Schrebervereine waren Feste, Kleingartenchöre, Sporttage, Paraden und andere gesellige Anlässe. Die Schrebergartenbewegung im Gegensatz zu so genannten «Arbeiter- oder Armengärten», wird assoziiert mit den Interessen der reichen Städter an Freizeitaktivitäten und am Kontaktpflegen und nicht mit den grundlegenden Funktionen des Arbeitergemüsegartens, über die Runden zu kommen. Die Grenzen zwischen den «bourgeoisen» und den «Arbeiter»- Gärten wurden durch die zwei Weltkriege und die Nachkriegszeiten aufgehoben, als alle Gärten die Funktion hatten, die Leute mit täglicher Nahrung zu versorgen.Im heutigen Deutschland ist das Wort «Schrebergarten» einfach eines der Synonyme für «Kleingarten».

plašu atsaucību, tiesa, galvenokārt vecāku, nevis bērnu vidū, un pāris nākamajās desmitgadēs «šrēberdārziņi» tikai ierīkoti lielākajā daļā Vācijas pilsētu. 19. gadsimta šrēberdārziņi bija būtiska socializēšanās vieta – šrēberdārziņu biedrībām bija raksturīga kopīga svētku svinēšana, mazdārziņu biedrību kori, sporta dienas, parādes un citi kopā būšanas pasākumi. Šrēberdārziņu kustība, atšķirībā no t.s. «strādnieku jeb nabagdārziņiem», tiek saistīta ar pārtikušo pilsētnieku interesi par brīvā laika pavadīšanu un socializēšanos, nevis strādnieku dārziņiem būtisko iztikas nodrošināšanas funkciju. «Buržuāzistisko» un «strādniecības» dārziņu robežas nojauca pasaules kari un pēckara laiks, kad visi dārziņi kalpoja iztikas nodrošināšanai un mūsdienu Vācijā «šrēberdārziņš» ir tikai viens no vārda «mazdārziņš» sinonīmiem.

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska

→ SCHREBER, DANIEL PAUL → Schrebergarten → KLEINGARTEN → Laubenmuseum → Disziplinierraum → V eritable Vernichtungsphantasien

SCHREBER, GOTTLOB MORITZ

ŠRĒBERS, Gotlībs Morics

Im Unterschied zu den «von oben» initiierten Armengärten konstituiert sich die Schrebergartenbewegung aus einem lebensreformerischen Impuls des bürgerlichen Bildungsgedankens – als Reflex und Symptom rapider Modernisierung

Pretstatā «no augšas» ieviestajiem mazdārziņiem nabadzīgajiem pilsētas iedzīvotājiem, šrēberdārziņu kustība radās no buržuāzijas ieceres reformēt pastāvošo dzīvi ar izglītojošām metodēm – kā reflekss un simptoms straujajai

152

153

→ Šrēbers, Daniels Pauls → Šrēberdārziņš → Mazdārziņu muzejs → Disciplinējoša telpa → īstas iznīcināšanas fantāzijas


Literatur: Thomas R. Müller (Hg.): angewundert. Hundert Jahre «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» von Daniel Paul Schreber. Ausstellungskatalog. Leipzig 2004. Hermann Rudolph: Der Schrebergarten. In: Etienne François, Hagen Schulze (Hgg.): Deutsche Erinnerungsorte. Bonn, München 2005 (einbändige Sonderausgabe), S. 197-213.

mit ihren gesellschaftlichen Wandlungsprozessen und sozialen Verwerfungen. Der Ideen- und Namensgeber Daniel Gottlob Moritz Schreber wurde 1808 in Leipzig geboren (gestorben 1861). Der begeisterte Turner und Mitbegründer der Turnbewegung in Leipzig war geprägt von einem klassischen Bildungsideal. Als Arzt und Orthopäde schritt das zeitweilige Mitglied des Leipziger Stadtrates zur erzieherischen «Veredelung der Menschheit»: Alles, was «Roheit, Schlaffheit, Weichlichkeit und Sinnlichkeit, was finstere Dummheit, was niedrige Sonderzwecke der Herrschsüchtigen an naturgesetzwidrigen Schattenseiten, an Giften des körperlichen und geistigen Lebens der Kultur aufgeimpft haben» sei zu «entfernen» die Menschheit «von Generation zu Generation zu veredeln». Aus der «menschlichen Natur» sei «mehr und mehr das» zu machen, «was aus ihr zu machen ist nach Maßgabe des in ihr dargelegten schöpferischen Gedankens» (zit. n Rudolph 2005, S. 205). Der Weg führte über die körperliche Ertüchtigung und diverse orthopädische Zwangsapparaturen, die den Heranwachsenden zu einer korrekten Kopf- und Körperhaltung, mithin zu einem gesunden Geist verhelfen sollten. Schreber veröffentlichte neben Titeln wie «Das Turnen vom ärztlichen Standpunkt aus, zugleich als eine Staatsangelegenheit dargestellt» das verbreitete Handbuch «Ärztliche Zimmergymnastik». Sein 1861 in der Illustrierten «Die Gartenlaube» erschienener Text «Die Jugendspiele in 154

modernizācijai un tās izraisītajām pārmaiņām sabiedrībā un svārstībām sociālajos slāņos. Idejas un vārda tēvs Daniels Gotlībs Morics Šrēbers dzimis 1808. gadā Leipcigā (miris 1861. gadā). Aizrautīgais vingrotājs un Leipcigas vingrošanas kustības līdzdibinātājs bija klasiskās izglītības kaluma. Būdams ārsts un ortopēds, Leipcigas pilsētas rātes pagaidu loceklis spēra soļus audzinošās «Cilvēces bagātināšanas» virzienā: itin visu, «dzīvnieciskumu, gļēvumu, mīkstčaulību un juteklību, aklu dumjību, kas neķītros nolūkos vadīties pretēji dabas likumiem liek, kas ķermeņa un gara indes iepotējis kultūrā» ir jālikvidē, lai «no paaudzes paaudzē cilvēce attīrītos». «Cilvēka dabā» ir «pēc iespējas vairāk darīt to», «ko nosaka viņam piemītošais radošais prāts» (citēts H. Rūdolfs, 2005, 205. lpp.) Tālākajā ceļā pievienojās ķermeņa rūdīšana un dažādi ortopēdiski spīdzināšanas aparāti, kam, uzlabojot pusaudžu galvas un ķermeņa stāju, būtu jāveicina arī gara veselība. Papildus izdevumam «Vingrošana no ārsta skatu punkta, vienlaikus aplūkota kā valstiskas nozīmes lieta» Šrēbers izdeva rokasgrāmatu «Ārstnieciskā vingrošana istabā». 1861. gada ilustrētajā «Dārza lapenē» publicētais teksts «Jauniešu spēles veselības veicināšanas un pedagoģijas skatījumā» veidoja tautas izglītošanas kodolu, no kura cauri spēļu laukumiem un šrēberpļavām izaugušas mazdārziņu biedrības.

Marsels Rābe

155

Avoti: Thomas R. Müller (Hg.): angewundert. Hundert Jahre «Denkwürdigkeiten eines Nervenkranken» von Daniel Paul Schreber. Ausstellungskatalog. Leipzig 2004.

Hermann Rudolph: Der Schrebergarten. In: Etienne François, Hagen Schulze (Hgg.): Deutsche Erinnerungsorte. Bonn, München 2005 (einbändige Sonderausgabe), S. 197-213.


ihrer gesundheitlichen und pädagogischen Bedeutung» bildet den volkserzieherischen Nukleus, aus dem über Spielplätze und Schreberwiese hernach die Kleingartenvereine erwuchsen. Marcel Raabe

→ Rescue Centre → Gartenleben → Niemansländer → KLEINGARTEN

Sich kümmern

Rūpēties

An ihr kommt keiner vorbei. Weder diejenigen, die rein wollen, noch die, die raus wollen. Den ganzen Tag sitzt Ada in einem großen roten Sessel vor einer fensterlosen Hütte am Eingang der Kleingartenkolonie Tornakalns. Sie liest Zeitung, löst Kreutzworträtsel, füttert ihre Katzen – und ist da. Die Anlage ist durch Zäune gesichert und nur zwischen 9 und 20 Uhr zugänglich. In dieser Zeit melden sich alle, die in ihren Garten wollen, bei Ada an, und wenn sie gehen, dann melden sie sich wieder ab. Ada ist Wachfrau, moralische Instanz, Kontaktbörse und informelle Vermittlerin in einem. Immer wieder bleiben Gartenbesitzer für einen kurzen Plausch stehen. Es werden Neuigkeiten ausgetauscht, Dinge organisiert und Gerüchte gestreut. Die räumliche Situation am Eingang der Gartenanlage erinnert an hybride Formen privater Öffentlichkeit und öffentlicher Privatheit wie man sie aus alten russischen Hotels kennt. Meist in einer liebevoll eingerichteten, wohnzimmerähnlichen Raumecke am Ende jedes Stockwerks sitzt dort die gornichnaja na etasche, die Etagendame. Sie verwahrt Schlüssel, passt auf, dass keine unangemeldeten Besucher Eingang finden,

Viņai garām nepaiesi. Ne tie, kas grib tikt iekšā, gan tie, kas grib izkļūt ārā. Visu dienu sēž Ada savā lielajā, sarkanajā krēslā bezlogu būdiņas priekšā, pie ieejas mazdārziņu kolonijā «Torņkalns». Viņa lasa avīzi, risina krustvārdu mīklas, baro savus kaķus – un vienkārši ir. Mazdārziņu teritorija ir norobežota ar sētu un pieejama laikā starp deviņiem rītā un astoņiem vakarā. Šajā laikā tie, kas grib tikt uz savu dārzu, piesakās pie Adas un ejot prom, piesakās vēlreiz. Ada ir sardze, morāla autoritāte, kontaktu birža un neformāla vidutāja vienā personā. Atkal un atkal mazdārziņu īpašnieki piestāj uz īsu sarunu. Notiek apmainīšanās ar jaunumiem, lietu organizēšana un baumu izplatīšana. Telpiskā situācija pie ieejas atgādina hibrīdu formu starp privātu publiskumu un publisku privātumu, kas atgādina vecas krievu viesnīcas. Katrā stāvā kādā stūrī, kas iekārtots ar mīļumu un gādību, atgādinot dzīvojamo istabu, sēž gorničnaja na etaže, par stāvu atbildīgā persona. Viņa glabā atslēgas, uzrauga, lai uz tēju neatnāk kāds iepriekš nepieteikts

156

157

→ Glābšanas stacija → Dārza dzīve → N evienam nepiederošas zemes → mazdārziņi


Ada. (Foto: Zilke Štētsa)

Ada. (Foto: Silke Steets


→ Kleingarten → Natur in der Stadt → Stadtflucht → Spaziergang I

gibt Tipps für Sehenswürdigkeiten und bietet ausgewählten Gästen Tee an. Kurz: sie kümmert sich, stellt Ordnung her. Ähnlich ist es mit Ada. Auch sie hat zwei Sessel und einen Couchtisch rausgestellt.

viesis, īsāk sakot – nosaka kārtību un rūpējas par tās uzturēšanu. Līdzīgi arī Ada. Arī viņa ir sev iekārtojusi divus klubkrēslus un dīvāngaldiņu pa vidu.

Silke Steets

Zilke Štētsa

SPAZIEREN GEHEN

PASTAIGĀTIES

Schritt 1: Lucius Burckhardt schreibt: Ein Spaziergang ist «eine Sequenz, aufgrund derer eine integrative Leistung vollbracht wird: die Herstellung des typischen Landschaftsbildes.» Schritt 2: Führt ein Spaziergang durch die Stadt, müsste folgerichtig Stadt als Stadtlandschaft verstanden werden. Schritt 3: Ein typisches Bild lässt sich nur herstellen, wenn es permanent wiederholt wird. Schritt 4: Städte sind Konstrukte permanenter Wiederholung. Schritt 5: Wenn Städte Konstrukte sind, dann lassen sie sich auch immer anders konstruieren. Schritt 6: Sofern ein Spaziergang Städte als Konstrukte offen legt, weist er auf die Differenz Gegeben/Möglich hin. Schritt 7: Ein Spaziergang, sofern er auf die Differenz Gegeben/Möglich hinweist, ist auch Stadtkritik. Schritt 8: Ein Spaziergang, der zur Stadt, die er durchschreitet, kritische Distanz einnimmt, tritt aus der Stadt heraus.

1. SOLIS: Luciuss Burkhards raksta: Pastaiga ir «virzība uz priekšu, kuras rezultātā redzētos skatus esi apvienojis tipiskā kopainā.» 2. SOLIS: Pēc pastaigas tu pilsētu redzi kā urbānu ainavu. 3. SOLIS: Tipisku kopainu iespējams izveidot tikai pastāvīgi uz to skatoties. 4. SOLIS: Pilsēta ir konstrukcijas, kas pastāvīgi atkārtojas. 5. SOLIS: Ja pilsēta ir konstrukcijas, tad vismaz ļaujiet tās katru reizi būvēt atšķirīgas. 6. SOLIS: Ja pastaiga atklāj pilsētu kā konstrukcijas, tu zini, ka ir/var būt arī savādāk. 7. SOLIS: Pastaiga, kas atklāj, ka ir/var būt arī savādāk, ir arī pilsētas kritika. 8. SOLIS: Pastaiga, kas ietur kritisku distanci pret pilsētu, pa kuru tu joņo, izved tevi no pilsētas ārā.

Aleksandrs Henšels

Alexander Henschel 160

161

→ ĢIMEŅDĀRZIŅI → Daba pilsētā → Aizbēgt no pilsētas


spaziergang I zuerst die straße bis zum ende, die legende:

C.C. Elze (aus dem Gedichtband gänge, Connewitzer Verlagsbuchhandlung, Leipzig 2009)

er sah sich rohrverlegung an, von innen gesehen hat jedes rohrstück diesen dünnen gummiüberzug, der grünt, für gute strömung. es tut so gut, den grünen strömungsgummi zu berühren; das fühlt sich reicher an an allen fingerspitzen: glatt & frisch, weich wie fisch wie junge haut. es kann nicht besser werden sobald man um die ecke geht, doch wird es   besser! hier ist: kein rohr, hier ist ein ausgesprochen frisches ohr! verlegt? liegt da als wär es da zuhaus? was täuscht. heb auf! auch wenn sich gar nichts reimt, reim zusammen: abgegangen von allein; jetzt steck es ein & halt es fest & lauf es ab mit allen fingerkuppen, im tiefen taschenohrversteck! es tut so gut, die knorpelkanten sanft entlangzustreichen! es kann nicht besser werden sobald man in den park einbiegt, doch wird es   besser! hier liegt: kein ohr, hier liegt ein chorgesang im ohr, wenn man die wiesen, auch die blumenbeete, überläuft, doch unsichtbar! schnall mal das eigne ohr aufs gras & lausch! klarer fall: unterwiesenschall! es tut so gut die finger tief ins erdfach einzuwühlen, die ganze bohrhand, bis zum ellenbogen & dann fühlen: die blanken schädeldecken streng in reih & glied die blanken münder, wie die gehen: auf & zu die starke luft, die in die hand einströmt dabei bei jedem ton. ei, wie das tönt! echt lustgewinn sagt die legende: spazieren gehen ohne ende. 162

163


→ K leingarten: Besondere Zone → V eritable Vernichtungsphantasien → Schönheit → Niemandsländer → Disziplinarraum → Geregelte Gesellschaft → STADTFLUCHT

SPIESSER

MIETPILSONIS

Dem Vorwurf des Spießertums liegen zumeist zwei einander widerstrebende Intentionen zugrunde: Einerseits kann er stabilisiert werden, etwa um die eigene Identität auszuarbeiten, andererseits kann er zur Transformation der negativ markierten Seite pädagogisch in Anschlag gebracht werden – was freilich im Erfolgsfalle die Unterscheidung selbst zum Verschwinden bringt. Die Unterscheidung von Spießern und Außenseitern schließt an die Unterscheidung von Normalität und Abweichung an. Während etwa der Begriff des Jedermann eine positive Kopplung an die Normalität ermöglicht, erlaubt der Spießerbegriff eine Affirmation der Außenseiterrolle, indem er die Ursache für die konfliktreiche Spaltung auf der Seite der Normalität lokalisiert und damit ihren defizitären Charakter offenbart. Damit erweist sich auch die Konformität der Subjekte, welche in der Selbstverständlichkeit des Normalen ihre Heimat finden, als inadäquat. Da das Verhältnis von Normalität und Abweichung in der Regel auf einer Machtasymmetrie ruht, artikuliert der Vorwurf des Spießertums neben der Kritik an einer offenbar dominierenden Lebensform, auch immer die Klage des Unterlegenen, der sich bedroht fühlt. Zugleich richtet sich der Vorwurf des Spießertums gegen ein Subjekt, das eine veraltete oder bornierte Lebensweise erwählt hat und auch unter Kritik stur daran festhält. Gelingt es nun dieser Perspektive, sich erfolgreich zu etablieren und somit gleichsam eine planned obsolescence,

Mietpilsonības pārmetuma pamatā visbiežāk ir divi savstarpēji pretrunīgi nolūki. No vienas puses, tas var tikt stabilizēts, lai izstrādātu pašam savu identitāti, no otras puses, tas var pedagoģiski rēķināties ar negatīvi marķētās puses transformāciju – kas gan veiksmīgā gadījumā liek izzust pašam nošķīrumam. Nošķīrums mietpilsoņos un savrupniekos seko no dalījuma normalitātē un novirzē. Kamēr jēdziens «ikviens» dod iespēju pozitīvai sasaistei ar normalitāti, mietpilsoņa jēdziens atļauj savrupnieka lomas apstiprinājumu, konfliktiem pilnās šķelšanās cēloņus lokalizējot normalitātes pusē un tādā veidā atklāj tās deficīto dabu. Līdz ar to kā neadekvāts pierādās arī saskanīgums starp objektiem, kas savu dzimteni rod normalitātes pašsaprotamībā. Tā kā attiecības starp normalitāti un novirzi parasti balstās varas asimetrijā, mietpilsonības pārmetums līdzās acīmredzami dominējošas dzīves formas kritikai vienmēr artikulē arī vājākā žēlabas, kas jūtas apdraudēts. Vienlaikus mietpilsonības pārmetums vēršas pret subjektu, kas izvēlējies novecojušu vai aprobežotu dzīves veidu un ietiepīgi turas pie tā arī neskatoties uz kritiku. Ja šai perspektīvai izdodas veiksmīgi iedibināties un līdz ar to it kā panākt plānotu novecošanu tai dzīves formai, pret kuru vērsts uzbrukums, tās transformācijas vienlaikus kļūst par subjektu nepieciešamību un vajadzību. Mietpilsonis draudošās deklasificēšanas

164

165

→ KLEINGARTEN: ĪPAŠĀ ZONA → īstas iznīcināšanas fantāzijas → Skaistums → n evienam nepiederošas zemes → Disciplinējoša telpa → NOTEIKUMU SABIEDRĪBA → aizbēgt no pilsētas


eine geplante Veraltung der attackierten Lebensform durchzusetzen, wird deren Transformation zugleich zur Notwendigkeit und zum Bedürfnis der Subjekte: Der Spießer wird unter dem Druck drohender Deklassierung zunehmend versuchen, nicht mehr Spießer zu sein. Verharrt jedoch die Absetzbewegung gegenüber Normalität mittels des Spießerbegriffs in der bloßen Stabilisierung der Unterscheidung und der erzeugten Identität, so droht dieser ein gemeinsames Veralten mit der weiterhin hegemonialen Lebensform, an welche sie qua Negation gekoppelt bleibt. Mit jeder Transformation der Normalität kollabiert schließlich die historisch konkrete Ausgestaltung des Gegensatzpaars von Spießer und Außenseiter und steht wiederum neuen Kräften für eine Aktualisierung offen: Der Nonkonformist von heute ist dann der Spießer der Zukunft. Und gelegentlich ist der Spießer von heute der Nonkonformist von morgen.

spiedienā pastiprināti mēģinās vairs nebūt mietpilsonis. Taču ja atdalīšanas kustība attiecībā uz normalitāti ar mietpilsoņa jēdziena palīdzību paliek tikai kā nošķīruma un radītās identitātes stabilizēšana, tad tai draud kopīga novecošana ar vēl aizvien valdošo dzīves formu, ar ko tā paliek sasaistīta kā ar negāciju. Līdz ar katru normalitātes transformāciju vēsturiski konkrētais mietpilsoņa un savrupnieka pretstatu pāra izveidojums beigās sabrūk un ir atkal atvērts jauniem spēkiem, kas to aktualizē. Šodienas nonkonformists tad ir nākotnes mietpilsonis. Un, iespējams, šodienas mietpilsonis ir rītdienas nonkonformists. Vera Klūge, Helēna Drilha

Wera Kluge, Helene Drilcha

→ Natur in der Stadt → SpieSSer → Geregelte GEMEINSCHAFT → The Wicked Gardener → Schrebergarten → SPAZIEREN GEHEN → V eritable Vernichtungsphantasien

Stadtflucht

Aizbēgt no pilsētas

Denkt man sich einen vormodernen Zustand, in dem die existentielle Bindung des Menschen an die ihn ernährende Natur noch für eine Mehrheit erfahrbar war, dann erscheinen heute im Kontext globaler Verstädterung der Hang zum Reisen, zum Kleingarten, zum Geranienzüchten auf dem Balkon als Kompensationsstrategien eines Verlustes. Urlaubsreise, Kleingarten und Balkon rücken in die zwischen Mensch und unmittelbare Natur

Iedomājoties laiku pirms modernās ēras, kad cilvēku saikne ar dabu, kas deva tiem iztiku, lielum lielajam vairumam vēl bija fiziski jūtama, mūsdienu globalizācijas kontekstā – pilsētām arvien turpinot augt – vēlēšanās ceļot, kopt mazdārziņu vai audzēt uz balkona ģerānijas šķiet kā zaudējumu kompensēšanas stratēģijas. Brīvdienu ceļojumi, dārziņi un balkons mazina starp cilvēkiem un dabu radušos plaisu.

166

167

→ Daba pilsētā → Mietpilsonis → Noteikumu sabiedrība → Nekrietnais dārznieks → ŠRĒBERDĀRZIŅI → PASTAIGĀTIES → īstas IZNĪCINĀŠANAS FANTĀZIJAS


gerissene Lücke. «Der Ausflug» – von ausfliegen, abhauen – ist Ausdruck eines Neutralisationsversuches für die Entfremdungserfahrungen der Moderne, womit das vermeintliche Gegensatzpaar Natur versus Stadt nicht mehr ohneeinander zu denken ist. So offenbart sich das Urbane auch dort, wo es abwesend scheint: an seinen Rändern oder Leerstellen, in der Provinz und in der Konstruktion von «Wildnis». Es bleiben genuin städtische Erfahrungen, mit denen die umgebende Landschaft gedeutet wird. Besonderer Kristallisationspunkt des Phänomens ist der Schrebergarten. Als Verbund einer Kleingartensparte ist er Sinnbild der vermeintlich abwesenden Stadt mitten in der Stadt, und durch die Hintertür prägt sich diese gleichwohl mit Nachdruck in die Idylle: Nichts ist urbaner als diese strenge Anlage, die geraden, parallelen Wege, die symmetrisch ausgerichteten Lauben. Noch das Reglement über die Verteilung von Nutz-, Rasen- und Gebäudefläche, die strengen Verhaltensauflagen, die institutionalisierten und ritualisierten Vergnügungsfreiräume, die hierarchische Organisation des Kleingartenvereins, die Mechanismen der Selbst- und Fremdkontrolle, das Casino als Zentrum der Anlage, die Zivilisationsdevotionalien und deren symbolhafte Zeichen der Abgrenzung, nicht zuletzt das philosophischideologische Programm beerben das «Wesen» der Stadt; und die Ähnlichkeit der rationalisierten Rasterung der Gartensparten und Manhattans scheint aus der Luft den Beweis anzutreten.

«Izbraukums» – no izbraukt, aizlidot, aizlaisties – ir mēģinājums neitralizēt mūsdienu sabiedrības atsvešinātības sajūtu. Līdz ar to par pretmetiem pieņemtais pāris – daba pret pilsētu – vairs nav iedomājami viens bez otra. Un tā rezultātā urbānisms atklājas vietās, kur, šķiet, tā nav – pilsētas nomalēs vai neapbūvētajos laukumos, un mākslīgi radītajā provincē un «savvaļā». Tās ir tikai pilsētai raksturīgas vietas – pilsētnieku apkārtējās vides interpretācijas un pieredze. Īpašs šī fenomena kristalizācijas punkts ir šrēberdārziņš – viena tipa mazdārziņu atzars, kas darbojas kā simbols šķietami neeksistējošai pilsētai pilsētas vidū un neatlaidīgi aiz slēgtām durvīm izkopj to līdz idillei. Tomēr nekas nav pilsētnieciskāks par šo strikto veidojumu, taisnajiem paralēlajiem celiņiem un simetriski sarindotajām mājiņām. Turklāt noteikumi, kas nosaka apstrādājamās zemes, mauriņu un apbūves gabalu izmantošanas kārtību, un stingrās uzvedības normas, institucionalizētās un ritualizētās izklaides vietas, mazdārziņu apvienību hierarhiskā organizācija, svešinieku un paškontroles mehānisms, kazino teritorijas pašā centrā, pielūgsmes objekti un to simboliskās ierobežojošās zīmes un visbeidzot pārmantoto pilsētas «zināšanu» filozofiski ideoloģiskā programma, un dārziņu teritorijas racionālā plānojuma līdzība ar Manhetenas salu lidojumā no augšas izskatās kā pierādījums tam.

Marsels Rābe

Marcel Raabe 168

169


Eva Gaeding. Aizbēgt no pilsētas

Eva Gaeding. Stadflucht


Stasiulytė, Laura

Stašulīte, Laura

→ Gala

Litauen

Lietuva

→ Gala

→ Hügel

Die Arbeiten von Laura Stasiulytė sind zumeist Kombinationen verschiedener Medien, die in verbindenden Rauminstallationen kreiert werden. Ob in Form von Fotografien, Videos, Performances oder Objekten speisen sie sich zumeist aus persönlichen Geschichten (so eine am Arbeitsplatz getroffene Wächterin, Sätze aus Gesprächen mit der Mutter). Im Format des Kunstwerks nehmen sie eine andere Dimension an und kommentieren dabei den Gesellschaftswandel und die Konstruktion von Gedächtnis. Von großer Bedeutung in Laura Stasiulytės Arbeiten ist der Kontext, in welchem sie entstehen. Ihre Arbeiten, welche im Ausland entstehen, sind oft inspiriert von lokalen Details des täglichen Lebens der Künstlerin (Teppich der Künstlerresidenz, Laterne vor dem Fenster), wobei die Werke, die in Litauen kreiert wurden, des Öfteren Referenzpunkte bieten zum Geschehen und zu Veränderungen in der sozio-politischen Sphäre.

Lauras Stašulītes darbi, kas mēdz ieņemt gan fotogrāfijas, gan video, gan performances, formu, bet visbiežāk vairāku mediju apvienojumu vienotā telpas instalācijā, nereti ir stāsti, kas sākušies no personīgām ikdienas detaļām (darba vietā satiktas sardzes, sarunā ar māti dzirdētas frāzes), bet mākslas darba formātā jau iegūst citu dimensiju, komentējot pārmaiņu sabiedrību, atmiņu konstruēšanu. Lauras Stašulītes darbos būtisks ir konteksts, kurā darbs tiek radīts, tāpēc nereti ārzemēs tapušie darbi aizsākas no nelielas, lokālas detaļas no pašas mākslinieces ikdienas (paklājs rezidences istabā, laterna aiz loga), savukārt Lietuvā tapušie darbi bieži vien iekļauj atsauces uz notikumiem un pārmaiņām sociālpolitiskajā telpā.

→ Pakalns

Tagesanbruch!

AUSMA!

(AUSMA! weibl. lettischer Vorname mit der Bedeutung «Tages-

Instalācija, Leipcigas laikmetīgās mākslas muzejs, 2010

anbruch»). Installation, Galerie für Zeitgenössische Kunst

Kate Krolle

Leipzig, 2010

Ausma man pastāstīja vairākus atgadījumus, kad viņas mājā spokojies. Rēgus gan dzirdējusi, gan redzējusi. Reiz kāds skaļā, svešā balsī teicis: «Ausma, ko Tu guli? Celies augšā!» Vai citā reizē, pie attiecīgajiem apstākļiem: «Nesēdi uz tā spaiņa, tas ir nolādēts!»

→ Track Changes

T → KROLLE, KATE → Gartenleben → Track Changes

Kate Krolle

Ausma erzählte mir von mehreren Vorfällen in ihrem Haus, bei denen es gespuct habe. Sie habe die Gespenster sowohl gehört als auch gesehen. Einmal habe jemand laut mit fremder Stimme 172

173

→ Track Changes

† → Krolle, Kate → Dārza dzīve → Track Changes


Kate Krolle. Ausma! (Foto: Stefānija Šrēdere)

Kate Krolle. Ausma! (Foto: Stefanie Schröder)


gesagt: «Ausma, was schläfst du? Steh auf!» Ein anderes Mal unter ähnlichen Umständen: «Sitz nicht auf diesem Eimer, der ist verflucht!» Und dann sagt Ausma: «Wenn du die Holzscheite nicht selbst verbrennst, dann kannst du ruhig leben, nicht wahr?»

Un vēl Ausma saka: «Ja pats pagales nededzini, tad jau dzīvot ir mierīgi, vai ne?» Kate Krolle

Kate Krolle

TRACK CHANGES

TRACK CHANGES

→ Kleingarten

(Änderungen verfolgen)

(izsekot pārmaiņām)

→ mazdārziņi

→ Tagesanbruch

*TRACK CHANGES ist eine Funktion von MicrosoftWord, die es erlaubt, Änderungen in einem Textdokument zu nachzuverfolgen. Etwa wie in der Medizin – durch das Injizieren von Kontrastmitteln – werden Änderungen, die den Text während verschiedener Korrekturen verwandelt haben, erleuchtet. *TRACK CHANGES ist ein Projekt, das KünstlerInnen einlädt zu beobachten und zu kommentieren, wie Veränderungsprozesse der Gesellschaft im Stadtraum widerspiegelt werden. Im Zentrum der Aufmerksamkeit stehen Kleingärten, Unkraut und Kontrolle in Riga und Leipzig. ProjektteilnehmerInnen: Līga Laurenoviča (LV), Ingrīda Pičukāne (LV), Laura Stasiulyte (LT), Markus Ambach (DE), Reinhard Krehl (DE), Kate Krolle (LV), Kārlis Lesiņš (LV), Sanita Muižniece (LV), David Schilter (LV). Die Früchte des Projekts: Ausstellung in der Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig vom 11.09.14.11.2010, Projektpräsentation am zeitgenössischen Kunstfestival Survival Kit in Riga, Projektkatalog und Spezialausgabe des Comicmagazins kuš! mit Comics und Illustrationen zum Thema «Kleingärten».

* TRACK CHANGES ir «Microsoft Word» funkcija, kas piedāvā izsekot izmaiņām teksta dokumentā. Gluži kā medicīnā – ievadot kontrastvielu – izgaismojas izmaiņas, kas tekstu pārvērtušas vairāku labojumu gaitā. * TRACK CHANGES ir projekts, kas aicina māksliniekus vērot un komentēt to, kā pārmaiņu procesi sabiedrībā atspoguļojas pilsētvidē. Uzmanības centrā – mazdārziņi, pilsēta, nezāles un kontrole Rīgā un Leipcigā. Projektā piedalās: Līga Laurenoviča (LV), Ingrīda Pičukāne (LV), Laura Stašulīte (LT), Markuss Ambahs (DE), Rainhards Krēls (DE), Kate Krolle (LV), Kārlis Lesiņš (LV), Sanita Muižniece (LV), Dāvids Šilters (LV). Projekta augļi – izstāde Leipcigas laikmetīgās mākslas muzejā 11.09.-14.11.2010, projekta prezentācija laikmetīgās mākslas festivālā SURVIVAL KIT Rīgā, projekta publikācija un komiksu žurnāla kuš! speciālizdevums ar komiksiem un ilustrācijām par tēmu «Mazdārziņi».

→ ausma!

→ K leingarten: Besondere Zone → Gala → Hügel → The Wicked Gardener → Rescue Centre → Laubenmuseum → Kartoffeln für Riga → kuš! → AMBACH, MARKUS → KREHL, REINHARD → KROLLE, KATE → pičukāne ingrīda → laurenoviča, līga → lesiņš, kārlis → Stasiulytė, LAURA

176

177

→ KLEINGARTEN: ĪPAŠĀ ZONA → Gala → Pakalns → Nekrietnais dārznieks → glābšanas stacija → mazdārziņu muzejs → Kartupeļi Rīgai → kuš! → Ambahs, Markuss → KRĒLS, RAINHARDS → KROLLE, KATE → pičukāne ingrīda → laurenoviča, līga → lesiņš, kārlis → Stašulīte, Laura


U

UNKRAUT

NEZĀLES

Giersch-Quiche. Ein Rezept mit unerwünschten Pflanzen

Gārsas olenis: Recepte ar negribētiem augiem

Der Teig

→ Kontrolle → Kultur → Dekontextualisierung → Natur in der Stadt

250g Mehl, 1 Eigelb, 6 EL Wasser, 1 TL Salz, 175g Butter (= dreiviertel)

→ Schönheit → Rescue Centre → V eritable Vernichtungsphantasien

Die Butter sollte durchgewärmt, nicht kalt sein! Alle Zutaten zusammen in eine Schüssel, die Butter in kleine Stücke zerteilen. Dann von Hand zusammenmengen. Sobald sich eine zusammenhängende Masse bildet, nicht weiter kneten. Zu langes Kneten und zu gleichmäßige Verteilung schadet dem Teig. Anschließend den Teig mehrere Stunden im Kühlschrank ruhen lassen, dabei in ein nasses Tuch oder Folie einschlagen.

Die Fülle 1 dicker Strauß Giersch-(Geißfuß)Blätter, möglichst jung und vor der Blüte, 3 Eier, Zwiebel, 1 Becher (250ml) Sahne, Pfeffer, Muskat, Salz Die Gierschblätter von den Stielen zupfen und hacken. Zwiebel in der Butter anschwitzen. Dann alle Zutaten zusammenmengen. Masse auf dem Teig gleichmäßig verteilen. ca. 25 – 30 min bei 180º Grad backen.

Mīklai: 250 g miltu, 1 olas dzeltenums, 6 ēd.k. ūdens, 1 tējk. sāls, 175 g sviesta (= trīs ceturtdaļas)

→ Kontrole → Kultūra → Dekontekstualizēšana → Daba pilsētā

Sviestam jābūt atlaidinātam, tas nedrīkst būt auksts! Visas sastāvdaļas ieber bļodā, sviestu sagriež mazos gabaliņos. Mīca ar rokām. Tiklīdz izveidojusies viendabīga masa, mīcīšanu pārtrauc. Pārāk ilga mīcīšana un viendabīgums mīklai nenāk par labu.Visbeidzot mīklu, ietītu mitrā dvielī vai folijā, uz vairākām stundām liek ledusskapī atpūsties.

Pildījumam: 1 kupls pušķis gārsas lapu. Ieteicams, jaunas, pirms ziedēšanas, 3 olas, sīpols, 250 ml skāba krējuma, pipari, muskatrieksts, sāls Mīklu izrullē un ieklāj cepamajā formā. Gārsas lapiņas noplucina no kātiņiem un sakapā. Sīpolu sviestā sasautē. Visas sastāvdaļas samaisa kopā un iegūto masu vienmērīgi uzklāj uz mīklas. Cep 25 – 30 min 180ºC grādos.

Receptes autori: Rainhards Krēls, Zilke Štētsa

Rezept: Reinhard Krehl, Silke Steets

178

u

179

→ Skaistums → GlābŠanas centrs → īstas iznīcināšanas fantāzijas


v → Unkraut → Disziplinarraum → Schönheit → Kontrolle → Rescue Centre → Schreber, Gottlob Moritz → Nachbarschaft → Stadtflucht → SpieSSer

Veritable Vernichtungsphantasien Verstümmelt an innerer und äußerer Natur begegnen einander blasierte Großstädter mit Indifferenz. Dominieren in der Kleinstadt und auf dem Dorfe noch Gemüt und gefühlige Beziehungen, so erzwingt die reiz- und menschenüberflutete Stadt zum Schutz der eigenen Nerven Abstumpfung und kühle Rationalität. Der Stadt fehlt schlicht «die sonst dem Nachbarverband spezifische, persönliche gegenseitige Bekanntschaft der Einwohner miteinander» (Weber). Nicht an kollektiven Zwecken orientieren sich ihre monadenhaften Bewohner, sondern bedienen sich einander auf instrumentelle Weise: Statt wohliger Gemeinschaft herrscht individualistische Gesellschaft. Hoffnungsvoll binden hingegen Gartenkolonien mit der Natur in der Kultur und einer Gemeinschaft in der Gesellschaft zwei Paradoxien zusammen und lassen eine Vorahnung vom richtigen Leben im Falschen aufscheinen. Als Refugium sperrt es die Welt gleichsam aus – eine Flucht in die Nische mit ambivalenten Folgen: Bedarf die moderne Macht zur Mobilisierung des vereinzelten Menschen, so begrenzt die Gartenkolonie ihre Zugriffsmöglichkeiten und gewährt einen Rest an Eigensinn. Aber gerade das periodische Ausweichen tendiert dazu, bloß kompensatorisch zu bleiben, und lediglich die Bereitschaft zur Unterwerfung in anderen Bereichen wiederherzustellen. Entsprechend begegnen sich Opfer und Vollstrecker einer Macht in derselben Gartensparte. Doch der Virus der Stadt 180

Īstas iznīcināšanas fantāzijas Savu iekšējo un ārējo dabu sakropļojuši, uzpūtīgie pilsētnieki viens otru satiek vienaldzīgi. Mazpilsētās un ciematos vēl dominē sirsnība un emocionāli siltas attiecības, ko kairinājumu un cilvēku pārpludinātā pilsēta izspiedusi, lai pasargātu savus notrulinātos nervus un vēso racionalitāti. Pilsētai vienkārši pietrūkst «parasti kaimiņu kopienām raksturīgā personīgā iedzīvotāju savstarpējā pazīšanās» (Vēbers). Pilsētas nomadi nav orientēti kolektīviem mērķiem, drīzāk izturas viens pret otru kā pret instrumentiem: atbalstošas kopienas vietā valda individuālistu sabiedrība. Turpretī dārziņu kolonijas cerīgi apvieno divus paradoksus – dabu kultūrā un kopā būšanu sabiedrībā – un ļauj starp viltvāržiem izspraukties nojausmai par īstu (sa)dzīvošanu. Kā patvērums tās šķietami norobežo no pārējās pasaules – drošības saliņas ar divpusējām sekām: modernās varas vajadzības mobilizēt pa vienam izsētos ļaudis liek mazdārziņu kolonijām ierobežot pieejamību, lai saglabātu atlikušo daļu savas ietiepības. Taču tieši periodiskā norobežošanās sliecas palikt vien kā kompensācija un apliecina gatavību pakļauties citās sfērās. Tādēļ vienā un tajā pašā mazdārziņu teritorijā satiekas gan upuris, gan varas izpildītājs. Bet pilsētas vīruss – individualizācija – izlaužas cauri arī šīm robežām: ainavā dominē ne vairs kopienā balstīta kopā būšana, bet drīzāk individuāla reģenerācija. Vieta, ko uzskatīt

181

V → Nezāles → Disciplinējoša telpa → Skaistums → Kontrole → Glābšanas stacija → Šrēbers, Gotlībs Morics → Kaimiņi → Aizbēgt no pilsētas → mietpilsonis


– die Individualisierung – durchdringt auch diese Grenze: Nicht mehr vereinsgestützte Gemeinsamkeit, sondern individuelles Regenerieren dominieren dann die Szenerie. Der eigene Ort schrumpft auf einen kleinen Garten zusammen, machtlos fällt der Kleingärtner auf sich zurück. Dem beschädigten Leben ohne reale Kompensation bleibt nur die Chance des imaginären Ausagieren: Es ist die Zeit der veritablen Vernichtungsphantasien.

par savējo, sarūk līdz mazdārziņa apmēriem, dārzkopji atkal ir bezspēcīgi. Sagandētajai dzīvei bez reālām kompensācijām atliek vien alternatīva ļaut vaļu emocijām iztēlē: šis ir īstu iznīcināšanas fantāziju laiks.

Vera Klūge, Helēne Drilša

Wera Kluge, Helene Drilcha

→ Kleingarten → Kontrolle → Natur in der Stadt → Niemandsländer → Disziplinarraum → KLEINGARTEN → RESCUE CENTRE → LAUBENMUSEUM

VISUELLE VERSCHMUTZUNG

VIZUĀLAIS PIESĀRŅOJUMS

Version 1: Optisch erkennbar wird die Harmonie der Landschaften gestört durch zur Landschaft nicht passende Gebäude, Konstruktionen und große Mengen an Abfall. Die visuelle Verschmutzung der Landschaft wird gemessen an der Art der Verletzung der geschützten Landschaft. (Wörterbuch touristischer und gastfreundschaftlicher Terminologie. Riga, 2008)

Versija 1: Vizuāli nosakāma ainavas harmonijas izjaukšana ar ainavai neatbilstīgām ēkām, inženierbūvēm, lielu atkritumu daudzumu. Ainavas vizuālais piesārņojums tiek novērtēts, nosakot pārkāpumu raksturu aizsargājamās ainavās. (Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga, 2008)

Version 2 Visuelle Verschmutzung ist eine konsistent praktizierte Politik lettischer Architekten und Vertretern des Baugewerbes, welche historische städtische Gebäude und Landschaften degradieren mit qualitativ wertlosen und architektonisch irrelevanten Konstruktionen und Gebäuden. Die visuelle Verschmutzung wird getragen von Beamten und Unternehmen mit Appetit auf schnelles

Versija 2 Vizuālā piesārņotība ir konsekventa Latvijas arhitektu un būvindustrijas pārstāvju praktizēta politika, kas vērsta uz pilsētu vēsturiskās apbūves un lauku ainavas degradēšanu ar nekvalitatīviem un arhitektoniski neiederīgiem būvobjektiem un ēkām. Vizuālo piesārņotību sekmē amatpersonu un uzņēmēju kāre pēc ātras naudas un sociālā bezatbildība pret

182

183

→ ģimeņdārziņi → Kontrole → Daba pilsētā → N evienam nepiederošas zemes → Disciplinējoša telpa → mazdārziņi → glābšanas stacija → mazdārziņu muzejs


Arnis Balčus. Āgensklans

Arnis Balčus. Āgensklans


Geld und sozialer Verantwortungslosigkeit gegenüber der Umwelt und der Gesellschaft. Eine der größten Kampagnen visueller Verschmutzung fand statt während der Zeit der Immobilienblase von 2004 – 2007 mit der Kontaminierung von qualitativ höchst zweifelhaften Gebäuden, nicht fertig gestellter Bauobjekte und asozialer Dörfer.

apkārtējo vidi un sabiedrību. Viena no vislielākajām vizuālās piesārņotības kampaņām tika veikta nekustamo īpašumu «burbuļa» laikā no 2004. līdz 2007.gadam, piesārņojot vidi ar apšaubāmas kvalitātes ēkām, nepabeigtiem būvobjektiem un antisociāliem ciematiem.  Arnis Balčus, mākslinieks, Rīga, 2010

w → Ambach Markus → Natur in der Stadt → Track Changes → Dekontextualisierung

Arnis Balčus, Künstler, Riga, 2010

THE WICKED GARDENER

Nekrietnais dārznieks

Installation, Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig, 2010

Instalācija, Leipcigas Laikmetīgās mākslas muzejs, 2010

Markus Ambach

Markuss Ambahs

Gärtnern entspricht in der Realität oft mehr dem Kampf gegen das wuchernde Grün denn der kultivierten Pflege von Blumen und Stauden. Gerade in den Zeiten, als der Garten noch dem Nahrungserwerb diente, war der Gärtner oft eine zwielichtige Figur zwischen Kultur und Natur, der unheimlich-unsichtbare Händler der Jahreszeiten mit viel Lehm an den Stiefeln. Wo heute zarte Knöspchen sprießen, grub er früher in Schwerstarbeit die Schollen um, um der Natur Schmackhaftes abzutrotzen. Dass dabei auch mit harten Bandagen gearbeitet wurde, erzählt ein Sammelsurium aus dem Nachlass eines unbekannten Gärtners aus Leipzig. Die gegen Bares erworbenen Restbestände seiner alchemistischen Zauberküche zeigen den Gärtner wiederum im zwielichtigen Bereich zwischen dem Luxus überbordender Natur und der Ökonomie der mageren Jahre.

Realitātē dārzs bieži vien ir cīņa pret nevaldāmu zaļošanu, nevis puķu vai ziemciešu kultivēšana. Laikos, kad dārzs vēl kalpoja pārtikas nodrošināšanai, dārznieks bieži vien bija mīklains un mazliet baismīgs tips, dubļiem aplipušos zābakos, kurš, būdams pa vidu kultūrai un dabai, kaulējas ar gadalaikiem. Kur šodien dīgst maigi asni, tur dārznieks kādreiz ir sūri grūti strādājis, lai no dabas izvilinātu ko garšīgu. Par to, ka šai sūrajā darbā bija nepieciešami arī izturīgi cimdi, liecina kāda nezināma Leipcigas dārznieka kolekcija. Pret skaidru naudu iemainītie dārznieka alķīmijas virtuves pārpalikumi jau atkal iezīmē krēslas zonu, kurā atrodas dārznieks, kaut kur pa vidu bagātīgajai dabai un lieso gadu ekonomijai. Markuss Ambahs

Markus Ambach 186

187

W → Ambahs, Markuss → daba pilsētā → Track Changes → Dekontekstualizēšana


Markuss Ambahs. Nekrietnais dārznieks (Foto: Stefānija Šrēdere)

Markus Ambach. The Wicked Gardener (Foto: Stefanie Schröder)


Herausgeberinnen / Redaktores:

KünstlerInnen / Mākslinieki:

Julia Kurz, Zane Zajančkauska

Markus Ambach (DE), Reinhard Krehl (DE), Kate Krolle (LV), Līga Laurenoviča (LV), Kārlis Lesiņš (LV), Ingrīda Pičukāne (LV), Laura Stasiulytė (LT), kā arī komiksu žurnāls kuš!

Übersetzungen / Tulkojumi:

Sanita Muižniece, David Schilter, Agnese Lūse, Līga Raituma, Zane Zajančkauska Lektorat / Korektūra:

Ieva Cire, Rebekka Jay Design / Dizains:

Sandijs Ruļuks und Monika Grūzīte www.hungrycollective.com Projekt / Projekts

TRACK CHANGES 11.09-14.11.2010 Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig / Leipcigas laikmetīgās mākslas muzejs

Dank an / Paldies:

Erdmute Bader, Lars Bergmann, Elīnai Cirei, Stephanie Endter, Caterina Hildebrand, Solvitai Kresei, Viktorijai Kronei, Zigmundam Lapsam, Paul Mellenthin, Darius Polok, Thomas Rabisch, Ulrike Riebel, Julia Schäfer, David Schilter, Barbara Steiner, Raitim Zajančkauskas, Programm des Robert Bosch Stiftungs «Kulturmanager aus Mittel- und Osteuropa» Mit Unterstützung von / Atbalstītāji:

Das Projekt TRACK CHANGES ist Gewinner des Wettbewerbs kultur-im-dialog.moe 2010, – ein Programm der Schering Stiftung und des MitOst e.V., Berlin.

Projektpartner / Sadarbībā ar:

Riga / Leipzig, 2011



Garten Handbuch: Austellung, Stadt, Garten, Kontrolle