- 70 -
Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs
Un ievērojiet, bērns nedusmojas uz māti! Te bērnā notiek liela pārmaiņa. Agrāk tas kaut ko gribēja no mātes, tagad viņam vajag tikai pašu māti. Un jūs redzat, tā ir liela pārmaiņa, kas nozīmē ceļu uz mieru. Vispirms es gribēju kaut ko no Dieva. Ak, šīs daudzās neizpildāmās un neizpildītās vēlēšanās! Es gribu kaut ko no Dieva -Viņš to nedara, tāpēc es dusmojos uz Viņu! Tā ir liela pārmaiņa, ka es gribu nevis kaut ko no Viņa, bet gan Viņu pašu! Nesen es redzēju uzrakstu uz kapakmeņa: «Še dus Dievā...» Tad es nodomāju: «Es gribētu to sacīt par sevi jau dzīves laikā. Es gribētu, lai tas būtu uzrakstīts uz manas mājas: «Še ik dienas Vilhelms Bušs dus Dievā!» Tam nav jābūt uz mana kapakmeņa, es vēlos, lai šis uzraksts būtu pār manu dzīvi: viņš dus Dievā. Pēc tā ilgojas mana dvēsele. Tu saki: «Ak, dusēt Dievā, cik tas būtu skaisti! Bet Dievs ir tik tālu!» Tāpēc tagad es saku vēlreiz: Dievs Jēzū ir nācis pie mums un nokļuvis mums pavisam tuvu. Šajā Jēzū, šajā Pestītājā mana dvēsele drīkst dusēt kā atšķirts bērns pie savas mātes. Es tik labprāt dziedu dziesmu, kas ir izmesta no visām baznīcas mūzikām: Droši Jēzus rokās, drošs pie Viņa krūts, dusot Viņa mīlā, atrasts debesprieks! Es novēlu jums šo lielisko mieru. Un tagad mēs lūgsim Dievu: «Kungs, mūsu Pestītāj, mēs Tev pateicamies, ka Tu mums, nabaga cilvēkiem, neļauj vienkārši skriet, bet ka Tu mums Jēzū piedāvā pilnīgu un īstu debesu mieru! Palīdzi mums, ka mēs to ņemtu nopietni! Āmen.»