Page 1

DINO ekstrēmo sporta veidu maģistrs Mārtiņa Aleksandroviča

baiļu slieksnis

VEIKA

SIEVIŠĶĀ SEJA

SLOW FOOD15 MIN


Krāsainais adrenalīns Atzīšos. Es nesnovoju un nemaz nealkstu veikot. Ko īsti nozīmē stunteri, es uzzināju tikai tagad. Tas ir interesanti, jo tomēr esmu šeit, Tabasco. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka man patīk tas, ko šie cilvēki dara un viņu pārgalvību es apbrīnoju. Es pati lielāko daļu no tā noteikti nespētu. Tieši tāpēc man ir interesanti uzzināt, kas viņus dzen, ko viņi domā, kas viņus iedvesmo un kādas bailes viņiem jāpārvar. Manuprāt, atbildes uz šiem jautājumiem ir pati esence. Es saku „viņi”, jo Tabasco personības IR trakākas. Un tas ir forši, jo tā ikdiena un pasaule kļūst krāsaināka, ko skaidri redzi mūsu virsrakstā. Šīs personības mani ir iedvesmojušas, un par to ir stāsts.

Kate Kļave

Kāpēc ne..

Vakars. Apziņa, ka rīt jālaiž gaisā pēdējo mēnešu lolojums un nervu bende vienā personā, liek aizdomāties par pirmo rakstu, uzrunu, teikumu, pirmo vārdu. Katru dienu domas virmo ap un par to, kā sākt. Vai sākt ar „paldies” un uzskaitīt veselu lērumu cilvēku, kas kaut kādas gaisā virmojošas idejas vārdā darīja visu, lai mēs lasītu šīs rindas. Vai nokliegties – „Hell yeah we did it!..” Lai vai kā - Paldies un dodam ručkā!!! Ir skaidrs kā diena, ja pēc šo rakstu izlasīšanas, Latvijā parādīsies kāds čalītis, kas metīs flipu Alex vadībā vai griezīsies pie Dino pēc padoma, kā skatīt sniegu ar kājām gaisā un sezonas karstākajās dienās pludmalē daiļā dzimuma pārstāves mīs savus velosipēdus, pie kuriem būs piestiprināts veikborda dēlis, mūsu misija būs izpildīta. Runājot par to, kā mēs to redzam. ”Tabasco” – tas ir žurnāls ap un par dzīves stilu, kas asinīm liek ritēt straujāk un tuviniekiem garantē sirmākus matus, bet kaimiņu acīs - nezūdošu skaudību. Par spēcīgām pamanāmām personībām, par veselīgu un aktīvu dzīvesveidu, iespējams ar kājām gaisā... Tas būs Tavs ceļvedis aktīvajā atpūtā: ar prātu virs zemes, bet sirdi debesīs. Laiks nomainīt atbildi „Kāpēc?!” uz „Kāpēc ne?!”

Uldis Bertāns

2


paceļ

Viss sākās, kad šiverējot pa savu privātmājas pagalmu, toreiz man vēl esot savā dzīves pirmajā gadu desmitā, sadzirdēju skaņas, kas mani tiešām uzrunāja - skaņa, ko izdvesa ČZ 125cc motocikls, kura dzinējam sadedzinot degmaisījumu, manas maņas un sajūtu “orgāni” tika “iekodēti” neatgriezeniski. Vienmēr ir bijušas intereses, kas saistītas ar tehniskajiem sporta veidiem - tādiem, kur reāli var noķert kārtīgu adrenalīna kilogramu. Viss dzīvē rit savu gaitu, bet acīm redzot pienāk brīdis, kad katrs mēs spējam kaut ko pastāstīt, parādīt, iedrošināt, motivēt e.t.c, līdz ar to jādomā, ka mūsu kopīgais, ar Jums veidotas materiāls, arī Jūs iedrošinās pretim jaunām un pārgalvīgām lietām

Jaudīgi Asas izjūtas mani ir aizrāvušas jau no bērnības, gan slīdot pa kalnu uz pašbūvēta finiera snova vai ar blaķeni spolējot pa tuvējiem mežiem, gan vēlāk - jau citā līmenī un ar daudz jaudīgāku japāņu moto tehniku - trasē. Adrenalīns un asas izjūtas man ir nepieciešamas pastāvīgi, tāpēc ikdienā darbojos ADRENALIN.LV motoklubā, kur ik dienu nākas sastapties ar dažādām jaudīgām un mērķtiecīgām personībām, tas dod papildus stimula grūdienus darboties, trenēties, attīstīt sevi arvien vairāk. Vienu no spēcīgākajiem emocionālajiem grūdieniem deva Alex izpildītais backflip „Arēnā Rīga”, kā rezultātā nekavējoties plānotājā tika piefiksēts mērķis tuvāko divu gadu laikā izpildīt to pašam. Darbojoties TABASCO un tiekoties ar vēl vairāk dažādām personībām un redzot to, ko viņi dara, es sevi uzlādēju ar pozitīvām emocijām, un to novēlu arī jums, lasot šo LIFE STYLE žurnālu!

PRIEKŠVĀRDS

Možums

Artis Grinbergs

Renārs Kārkliņš

3


MĀRTŅŠ ALEKSANDROVIČS

6

SILTIE MOCARELLAS SALĀTI

16

ŠITO ŅEMAM

18

DINS DANNE

20

RĪGAS TINTE

28

LIENE GAIGALA

34

CEĻOJUMS ŠRILANKA

42

STUNTFIGHTER

52

5


Viens no Latvijas atraktīvākajiem, kolorītākajiem un vispusīgākajiem motosporta pārstāvjiem, kurš pamanās ne tikai rādīt „priekšzīmi” motosportistiem trasē, kā jābrauc ar motociklu, bet arī pagūst “apspēlēt” daudzus Latvijas jaudīgākos auto meistarus, startējot dažādās auto disciplīnās. Daudziem, kuri nepazīst Mārtiņu Aleksandroviču personīgi, varētu likties, ka tāds “pasists” čalis, taču, ieklausoties viņā un mēģinot saprast viņa dzīves filozofiju, ir skaidrs, ka šis straujais dabas bērns ir možs un aktīvs patiesas dzīves baudītājs – tādas dzīves, kas viņam pašam sagādā gandarījumu un baudījumu par katru dienu.

6


7

Sarunājās - Artis Grīnbergs, Uldis Bertāns, Renārs Kārkliņš Foto - No personīgā arhīva

BRUŅINIEKI


8


BRUŅINIEKI Adrenalīns, ātrums, asas izjūtas, pārgalvība – tas esi Tu? Jā, jā, pilnīgi noteikti. Man patīk darīt to, ko nedrīkst darīt visvairāk. Tikai tad es jūtos dzīvs. Mans dzīves stils, viss tas, kas man patīk - laižu pilnā gāzē ikdienā un pa dzīvi tieši tāpat. Jo trakāk, jo labāk - patīk lauzt stereotipus. Cik zinām, bērnībā mamma Tevi vēlējās ievirzīt radošā gultnē, lai dēls mācītos klavierspēli. Kas nogāja greizi? Neiekačāja man kaut kā Raimonds Pauls. Interesēja pavisam kaut kas cits, nevis spēlēt klavieres – tajā brīdī jutos tā, it kā mani kāds gribētu iestumt cietumā. Es visu laiku izdomāju kaut ko, lai tikai nebūtu jāspēlē tās klavieres. Man visas klavieres bija nolīmētas ar dažādām uzlīmēm sporta mašīnītēm un tā tālāk. Domas bija pavisam citur. Man vienkārši dzīvē ir citas vērtības, man patīk vairāk tā trakā puse, nevis tā mierīgā. Bērnībā biji diezgan apķērīgs zellis, ar draugiem darīji visādas foršas lietas - kas bija tas, kas vairāk pamudināja pievērsties tieši moto lietām?

Bērnībā ar draugiem blēņojāmies, visu ko darījām, visādus ārprātus, bet moto sports mani piesaistīja jau pirmajā klasē, kad man bija viens trijnieks dziedāšanā. Tētis uzdāvināja man “mini mokiku” oranžā krāsā ar baltiem „dufeļiem”, tas bija drausmīgi labs. Nu un tā kaut kā aizgāja. Pēc tam vēl daudzi mopēdi bija, kaut kad tētis bija nopircis arī kartingu un bija doma, ka varbūt varētu braukt ar kartingu, bet tad kaut kā neaizgāja tā lieta, laikam tētim īsti nebija laika. Kā sapratu, tēvs centās Tevi bīdīt uz kādu no tehniskajiem sporta veidiem? Nu, sencītis gribēja vairāk bīdīt uz auto pusi tāpēc, ka viņš pats bija braucis visādās sacensībās.

Drēbes un ekipējums - www.maxmoto.lv Foto - Krists Spruksts

Šobrīd Mārtiņa dzīvē ir ienākusi jauna dzīves elpa – motofrīstails, par kuru viņš “deg“ jau vairākus gadus, taču tikai pagājušā gada nogalē piepildījās viens no lolotajiem sapņiem – izpildīts back flip, kas nozīmē, ka jādomā par jauniem izaicinājumiem. Bet par visu pēc kārtas!

Iespējams, domāja, ka puikam vajag mazliet drošāku sporta veidu nekā motokross, taču kas ir droši, tas man nav interesanti. Ar mašīnu es noteikti vēl paspēšu uzlaist, jo, kamēr vēl var ar moci sadarīt trakas lietas – jāizmanto laiks!

9


10

NIGHT OF THE JUMPS


Cik gadu vecumā nopietni pievērsies motokrosam? Kas Tevi tajā brīdī motivēja? Tas notika kaut kad 80. gadu beigās. Man kaimiņos dzīvoja Andris Rozenbahs. Viņam mājās bija ļoti daudz kausu, un arī motokrosa ķivere. Man kā puikam bija baigais kaifs aiziet un pieķerties pie tiem kausiem un diplomu kalniem. Kaut kā padomāju - o forši būtu, ja man arī tā būtu. Ir pagājuši gadi un man tā ir. Viņš mācīja savam junioram braukt ar krosa motociklu ČŽ 250 un man arī iedeva izbraukt. Iepatikās! Vēlāk, kaut kur ap 1991. gadu, tētis arī sarūpēja no Jāņa Kļaviņa manu pirmo ČŽ tā bija Jāņa Kļaviņa dāvana man. Pirmās sacensībās 91. gadā un tā līdz šai baltai dienai, neizlaižot nevienu sezonu, izņemot, kad kaut kas ir nolūzis, teiksim, roka vai kāja vai kaut kas cits.

kāpēc es to visu daru. Tāpēc es visu laiku eju uz priekšu un visu laiku domāju, ko es varētu paveikt un kā iepriecināt cilvēkus, kuri seko manām aktivitātēm. Kā ar tiem cilvēkiem, kuriem nav tik brīva dzīves uztvere, ar tiem vari sadzīvot? Redzi, es jau neko neuzspiežu, ja kādam kaut kas nepatīk, nav jau obligāti. Cenšos būt diplomāts. Nezinu - kopš esmu pievērsies motofrīstailam, man tie motofrīstailisti savā ziņā iemācījuši to dzīves uztveri mazlietiņ citādāku. Teiksim, kad es mācījos savus trikus, iepazinos ar daudziem foršiem džekiem, lai arī viņi ir pasaules TOP piloti – viņi ir vienkārši un atvērti čaļi, kas palīdz un motivē paveikt to, ko esi iecerējis. Vari ar viņu runāties tā kā ar līdzvērtīgu un sajusties kā mājās. Tāpēc es arī cenšos būt atvērts un pieejams visiem, lai cilvēki var sajusts to visu prikolu, kas no manis nāk. Motokross, rallijs, šoseja, fmx – diezgan jautrs kokteilis, kurā brīdī saprati, ka prasās pēc dažādības, kad nepietiek vien ar motokrosu? Runājot par dažādību, laikam 2001. gadā arī viss pamazām aizsākās. Uzlaidu pāris sacensības dažādās

Kurā brīdī saprati, ka motokross ir Tavs dzīves veids, ka tā dēļ ir vērts elpot? Redzi, man tie ekstrēmie sporta veidi jau kopš bērnības ir pēruši. Tētis mani veda uz visiem rallijiem, autokrosiem, hipodromiem, motokrosiem, Gaujas kausiem utt. Tai laikā pat nedomāju, ka varētu braukt motokrosā. Patika kā Ivars Caune laida rallijā - mans elks. Tajā laikā man visas sienas bija nolīmētas – Ivars Caune, Viesturs Gaušis, Jānis Mironovs, Uldis Odiņš – nu tie bija mani džeki, kuriem es gribēju līdzināties. Tā nu sanāca, ka aizgāju pa to līniju. Motokross vairāk uzpēra, tā arī visa dzīve salikās, ka es laidu ar motociklu nevis mašīnām. Savādāk tagad būtu skrējies ar Neikšānu vai Vasaraudzi. Nekas, paies laiks, gan jau es kaut ko izdomāšu. Vienmēr atšķirīgs gan trasē uz citu fona, gan ārpus trases - savā veidā pats savs Mikelandželo?

BRUŅINIEKI

M a n savā ziņā paveicās, jo tur tomēr bija labākie no Latvijas labākajiem. Autopiloti no dažādām disciplīnām – gan drifteri, gan rallisti, gan motokrosisti, gan bagijisti - visi foršākie džeki. Vienkārši pavaicās, veiksme bija ar mani un es precīzi un stabili nobraucu un nepieļāvu lielas kļūdas, kā rezultātā izdevās uzvarēt. Es biju ļoti priecīgs, jo ar tādu domu, savā ziņā tur arī startēju. Savulaik, 2001. gadā, paralēli motokrosa treniņiem katras brīvdienas laidu ar savu BMW 325 ziemas auto daudzcīņā un pēc punktiem es reāli vinnēju, vienkārši man nepiešķīra čempiona titulu, jo man nebija naudas, lai nopirktu licenci uzreiz. Visu ziemu es pirku katram posmam atsevišķi, tā kā es neesmu tur nezin no kurienes izlecis – tas arī ir mans “lauciņš”.

auto-moto sporta disciplīnās, sapratu, ka tas arī labi paķer. 2003. gadā man čoms iedeva šosejas baiku - ātrums un adrenalīns labi uzrunāja. Domāju, ka varu darīt pilnīgi visu – vienīgais mans ierobežotājs ir manas finansiālās iespējas. Tā es šobrīd te nesēdētu, es ālētos Spānijā un grieztu flipus ar frīstaila motociklu.

Foto - No personīgā arhīva

Tu 2009.gadā uzvarēji “Rockstar” rīkotajā “čempionu gonkā”!

Man patīk darīt vislabāk to, ko nedrīkst darīt. Lauzt visus stereotipus un darīt trakas lietas, lai apkārtējie cilvēki, kas ir līdzīgi man, ar līdzīgiem dzīves uzskatiem, mani līdzjutēji, lai viņi gūtu nereālākās sajūtas. Kā saka mans labs draugs K. Cveiģelis, – sava veida vecākais bračka, kurš pieskata mani, līdzjutēji, kuriem tas viss patīk un kuri kliedz no manām izdarībām, ir mans dzinējspēks un motivācija,

Tu esi pirmais baltietis, kurš uzmetis backflip ar frīstaila motociklu, kā vispār nonāci līdz šai idejai un ko darīji, lai to īstenotu?

11


Tāda ideja man bija jau ļoti sen. Kad 2004. gadā man beidzās nauda profesionālajai motokrosa karjerai, sāku intensīvi interesēties par motofrīstailu. Bija draugi, kas teica, - “Kam tev to vajag? Tas taču ir bīstami, satraumēsies! Vēl flipi tagad jāmet - pilnīgākie mati!”. Bet, ja tev galvā kaut kāda doma ir, tad dzīve visu pati sakārtos un pakārtos, lai tu nonāktu pie sev vēlamā rezultāta. Tas viss ir galvā – vajag tikai pareizās domas, tad arī izdodas. Pagāja pāris gadi, Rīgā notika pirmais motofrīstails un kopā ar Ingusu Aukstkalnu bijām paskatīties, kā tie džeki treniņos lec, un viņš teica: “Alex, tu to vari izdarīt!” Un tā šī doma man iesēdās vēl dziļāk. Sāku iet uz akrobātikas treniņiem, viņš mani aizveda uz Olimpisko sporta centru - iepazīstināja ar Olimpisko čempionu Saproņenko, un tā nu divus gadus gāju ar domu – kaut kad es to flipu uzmetīšu. 2010.gada pavasarī biju motokrosa nometnē Spānijā, kur iepazinos ar profesionālu trašu dizaineri – Gabriel Villada. Nonācām līdz tam, kā pēc pāris mēnešiem viņš jau bija pie manis Kandavā, kur šobrīd veidojam foršāko vietu Latvijā trakajiem motobraucējiem, motokrosistiem un motofrīstailistiem. Visu šo laiku, kamēr būvējām motosporta kompleksu Kandavā manu galvu neatstāja sapnis par salto (backflip). Vārds pa vārdam - un viņš saka nekādu problēmu! Beigsies sezona, lido pie manis uz Spāniju - izdarīsim.” Tā arī sanāca, beidzās 2010.gada motokrosa sezona, es kaut kādus latus sakasīju un aizbraucu. Aizbraucu uz Spāniju ar 200 eiro kabatā un viss notika. Visi kaut kā palīdzēja, un tā pa visiem kopā arī lielā puzle salikās. Gabriels Villada – čalis, kurš mani „aizvilka” uz Spāniju, iedeva man savu motofrīstaila moci, sakārtoja dzīvošanas jautājumus, iepazīstināja ar Deniju Toresu (Danny Torres) (viens no pasaules vadošajiem frīstailistiem). Dzīvojām pie Denija mājās, lēcām pa rampām katru dienu, tas bija šausmīgākais laiks manā dzīvē. Jau lidojot uz turieni, man vēderā viss griezās. Kad sāku treniņus ar motociklu, nodomāju, kāpēc man to vispār vajag, gribēju mājās, bija bailes pilnā gāzē. Bailes vajadzēja slēgt ārā, līdzīgi kā “Nike” reklāmā – Just do it. Katru vakaru, ejot gulēt, vienīgais, ko sapņos redzēju, bija rampas, visu laiku redzēju rampas un flipus. Katru rītu modos un domāju - ak, šausmas! Ar augstākā spēka palīdzību un ticību saviem spēkiem man izdevās uzmest flipu trešajā nedēļā. 2010. gada FMX pasaules čempionāta posms Arēnā Rīga, kas tur notika? Tās bija pilnīgākās Šausmas! Iepriekšējā vakarā atbraucu no Spānijas, ātri, ātri tika piečinīts

12

mans kaujas dampītis, aplīmēts, sagatavots. Otrā rītā aizbraucu uz “Arēna Rīga”, skatos - rampa pavisam citādāka – nosēdiens zemāks! Sacensību rītā metu četrus flipus, divi sanāca, bet divi lēcieni beidzās ar crash. Atbildīgie šova darbinieki smējās: “Viss, viss, pietiks, pataupi sevi un koncentrējies vakaram!”. Tas bija traki - beigt treniņu sesiju ar kritienu, līdz ar to vēl grūtāk bija pārkāpt pāri tam baiļu slieksnim, taču koncentrējoties un domājot par šovu, kaut kā tā vīzija atnāca, ka viss izgriežas un forši nosēdinu motociklu vizualizācija bija, un ticība atgriezās. Vakarā, šova laikā viss sanāca, bet stress bija nereāls – kaut kas tāds pirmo reizi dzīvē. Redzi šim sporta veidam attīstības perspektīvu Latvijā? Principā, redzu! Komunicēju gan ar igauņiem, gan ar lietuviešiem, gan latviešiem, kas mēģina kaut ko izpildīt šajā lauciņā. Es noteikti viņiem palīdzēšu iet tālāk un domāju, ka tā mēs to popularizēsim. Kā tu pats sevi redzi tālākajā frīstaila variantā, backflip uzmeti - what`s next? What`s next? Man plānā ir, ja viss sakārtosies, kā vēlams, un, protams, ka sakārtosies, savādāk jau nevar būt, - garā distance, 23 metri, flips bez rokām un pēc tam daudzi citi triki. Es domāju, kādus 4 gadus es vēl varu padarboties. Nav jau vairs 20 gadi, dzīvē ir tik daudz kas bijis, “rāvējslēdzēji” man ir visur - šajā sporta veidā tas viss ir reāli bīstami. Garās distances, flips, combo - ja kaut kas nesanāk - tad tā ir slimnīca, kā minimums, uz dažiem mēnešiem, jo tas nav joks, tas nav kā motokrosā! Tāpēc arī, kad braucu motokrosā, nebija nekādas domas, ka varētu nokrist, braucu un viss. Metot backflip, neviļus sāc aizdomāties par “otru pusi”. Ir zināmas robežas jāpārkāpj, kuras normāli cilvēki parasti nemēdz pārkāpt. Cilvēks sāk ticēt tādām lietām, par kurām iepriekš pat neaizdomājies – par nāvi, par augstākiem spēkiem, kuri ir ar tevi kopā, kuri tev palīdz. Diezgan tuvu robežai, ja? Nu jā, tuvu gan, tāpēc arī tādu pasīvu mūziku visi tie čaļi klausās, jo tas, kas „European Hit radio” skan, viņi domā – kas tas par sviestu! Šie čaļi klausās kaut ko smagāku! Melno mūziku. Tu jau latviešiem esi kā amerikāņiem Travis Pastrana.

Jā, tikai ar mazāku budžetu! Pastrana brauc ar


Kas ir nākamais lauciņš, sporta veids, kurā domā lēkt iekšā? Nākamos 4 gadus es gribu nodarboties tikai ar motofrīstailu. Paralēli uzlaidīšu kādu šosejas gonku. Ir doma izlēkt ar izpletni no gaisa balona – no kāda pusotra kilometra augstuma - vienkārši krist un just, kā pieaug ātrums, tās asā izjūtas, to es gribu - jo trakāk, jo labāk! Vēl jāpagūst ar tačkām kādas gonkas uzlaist! Latvijā man zvana dažādi organizatori, bet tas man neliekas interesanti - ar pirmo, otro ātrumu izbraukt pa kādu trasīti. Man vajag reālu ātrumu, kur visapkārt tev uzglūn reālas šausmas, pilnā gāzē maukt cauri mežam, kur ir kupenas gar sāniem – o’, tas paķer.

BRUŅINIEKI

jaunu Subaru, es braucu ar 85.gada Audi (smejas).

Kā Tu pārziemo? Laižu ar Audi kvatro, trenējos, pagājušajā ziemā kādu tonnu degvielas vismaz nobraucu! Tikko man ir brīvs brīdis, kāpju iekšā un dodu pa mežu pilnā gāzē. Tagad, pa Jauno gadu, nolaidu ar bļodu no Milzkalna, aizbraucu un piedūros, tā kā ārzemēs - viss smuki sakārtots. Iesaku! Kad pēdējo reizi biji operā?

Foto - No personīgā arhīva

Nekad mūžā neesmu bijis. Ar draudzeni biju uz teātri, viņas vecāki vienmēr pamanās mums uzdāvināt kādas biļetes. Un tad man nav variantu, ir jāiet, bet man tā - es parasti aizmiegu. Tas varbūt ir interesanti mierīgajiem cilvēkiem, bet man vajag adrenalīnu. Vienīgais, kas kopīgs operā ar motokrosu, ir skaņa, tikai motokrosā tā ir labāka!

13


SASTĀVDAĻAS Tomāti - 200g Rukola 100g Mocarella - 1 pak. Mērcītei: Balzamiko etiķis 20g Olīveļļa 70g Sauss baziliks 10g Sāls un pipari Ķiploks - 2 daiviņas Citrona sula 20g Medus 20g

PAGATAVOŠANA

Mērce Pielejam olīveļļu, pieliekam klāt baziliku, sāli un piparus, sablenderētos ķiplokus, visu pārlejam ar citrona sulu, medu un balzamiko etiķi. Visu samaisām. Pirmo lejam mērci. Kad panna uzkarsēta, sagriežam tomātu ripiņās un liekam mērcē apcepties. Kad abas puses apceptas, ņemam nost mizu. Uz šķīvja saliekam rukolu un liekam virsū tomātus bez mizas, kad tas izdarīts, pārklājam visu ar sagriezto mocalrellu. Dekorējam ar balzamiko mērci.

ALDONIS ELKSNIS ēdienus dodies noBaudīt uz pienu

Kurā brīdī saprati, ka stāvēšana pie plīts būs kaut kas vairāk nekā mammas gatavotās zupas uzsildīšana? Skolas laikā, pamatskolā, gatavoju ēst pirms treniņiem. Es atnācu no skolas trijos, un piecos jau bija treniņš basketbolā. Mammas mājās nav, neviens nav, bet ēst gribas, tā nācās vien pašam kaut ko činīt – veidot. Reizēm bija tik briesmīgi, ka tiešām nebija ēdams, bet vecāki teica, ka ļoti garšīgi; pats gan neēdu... Finālā aizgāju mācīties par pavāru. Pati mācīšanās nelikās forša, tāda dauzīšanās vien bija. Vienā brīdī parunāju ar vecotēvu, viņš teica: „Vai vari man atbildēt, kas tu būsi? Izglītība tev būs pavāra. Ko domā strādāt? Ja izvēlēsies strādāt citā nozarē, nebūsi ne pavārs, ne tas otrs. Un beigās - nekas.” Tad es sapratu, ka, vai nu tu dari lietu, vai arī nav jēgas niekoties. Pabeidzu kaut kā skolu un sāku strādāt. Kā Tu nonāc pie jaunām receptēm? Jaunās receptes bieži vien rodas uz veco bāzes – pilnveidoju savas un citu jau esošās, paņemu kaut ko no vienas, šo to no otras un beigās iznāk vēl kaut kas cits, gluži jauns un svaigs. Ir arī kāda iemīļotā recepte bijusi? Man ļoti patīk itāliešu virtuve. Viņu siltie salātiņi iet kā smērēti, it īpaši ziemā. Kas ir tajos salātiņos? Atnāc – uztaisīšu un pagaršosi!

16

Kā ir ar receptēm, tu ar tām dalies? Jā, savu pūru zem sveces neturu. Kā jau visur – viedokļu apmaiņa bieži vien arī rada ko jaunu. Atnākot pie tevis uz restūzi porcija izskatās kā tāda bilde! Arī mājās tā pa smuko? Mājās arī smuki, protams, bet gribas tomēr tā vienkāršāk. Brīvdienās ļoti labprāt aizeju paēst kaut kur citur, lai arī kāds cits pagatavo man, nevis es visu laiku sev un citiem. Nav tā, ka aizej uz restūzi un uzreiz gribas vērtēt? Nē, nē, es vispār nevērtēju. Nav tā, ka man uztaisa un es uzreiz piesienos, man garšo viss. Kāds ir nākotnes lielais sapnis? Man liekas, ka visiem pavāriem ir tāds sapnis, katram kādu savu restūzīti. Latvijā vai kaut kur otrpus dīķim? Pietiks ar Latviju. Kāpēc lēkt kaut kur tālāk? Kā ar Taviem hobijiem? Es sportoju. Ļoti daudz laika gan nesanāk, bet pie katras iespējas neatsakos no ziemas aktivitātēm, piemēram, snovborda. Arī basketbolu šad tad uzpēlēju. Kā ir mājās? Pats gatavo vai sieviete? Nē, es pats vairāk gatavoju. Nav tā, ka mocītu meiteni.


Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - Jānis Saļms

ĒDIENKARTE

SILTIE MOCARELLAS SALĀTI

17


ŠITO ŅEMAM BURUSPORTS.LV

18


Tik izdevīgi kā vēl nekad BURUSPORTS.LV

APģērbs un ekipējums - www.burusports.lv Foto - Krists Spruksts

%

19

ŠITO ŅEMAM


Par auzu pārslām un slimnīcas bmx Liekas, tas nebija nemaz tik sen, kad Dino vārds ne vienam vien radīja zināmu respektu un apbrīnu. Ekstrēmo sporta veidu aizsācējs Latvijā. Jau vārds ekstrēms vien deviņdesmito gadu otrajā pusē bija ekstrēms.

20

D


Sarunājās - Kate Kļave, Uldis Bertāns Foto - Ģirts Raģelis

DINS DANNE DINO

21

LIELĀ INTERVIJA


Bez treneriem, tikai paša iniciatīvas vadīts, viņš savās pirmajās starptautiskajās snovborda sacensībās pārspēja somus un norvēģus, kuriem sniega dēlis 90. gadu otrajā pusē noteikti nebija jaunums. Pirmie bmx, kas lodēti un metināti no škoļņikiem un slimnīcas gultām piemājas šķūnītī, aizveda līdz uzvarām Latvijā un Baltijā. Nekas jau būtībā nav mainījies – kalni un lēcieni gandrīz tie paši. Bet uzdevuma līmenis gan cits – nodot tālāk savas zināšanas, iemaņas un sajūtu, ka lēciena robežas, kā dzīvē, tā uz jebkura kalna, ir tikai pašu iezīmētas. Dins Danne toreiz un tagad. Šo noteikti lasa arī kāds, kurš uz snovborda nav uzkāpis. Tu esi ekstrēmo sporta veidu zinātņu maģistrs – noteikti zini, kā snovbords dzimis. Esmu rakstījis zinātnisko darbu par snovborda attīstību pasaulē un Latvijā. Ir kāds ļoti interesants fakts – pasaulē snovbords aizsākas 1956., 1957. gadā, bet Latvijā pirmie soļi tika sperti jau pēckara gados. Savukārt pēckara sekas ir iemesls tam, kāpēc nekas nevirzījās

22

tālāk un tikai krietnu laiku pēc tam, kad pasaule jau mīlēja snovbordu, to iepazinām arī mēs. Snovbords cēlies no sērfošanas, burtiski tā ir kā sērfošana kalnos. Sākotnēji tika izmantotas slēpes – tās tika likta skopā. Īsto snovborda dēli no finiera pirmais kaldinājis slavenais Burtons. To, ka dēlim nepieciešamas kantis, puiši atklāja ar bārā paņemtu metāla paplāti, ar kuru visticamāk nošļūkuši no kalna un secinājuši, ka kantis ir laba lieta finiera dēlim, kas viens pats nevaldāmi slīd un negriežas, kā vadītājam gribētos. Burtons un viņa draugs Toms Sins toreiz bija jauni čaļi, un viņi ātri saprata, ka cilvēki pavilksies, jo snovbords pēc būtības ir ļoti līdzīgs tik daudzu iecienītajam skeitbordam un sērfam, un ka tas paņems cilvēkus dziļi sirdī. Tāpēc abi draugi snovbordu patentēja. Un vēl joprojām viņiem pieder snovborda patents kā tāds un tiek saņemti procenti no katra saražotā dēļa pasaulē. Tomu Sinku vēl vērts skaļi pieminēt tamdēļ, ka tieši viņš ieviesa abpusējo freestyle dēli, kuram abi gali ir vienādi un ar kuru varam braukt uz abām pusēm. Burtona sākotnējais dēlis bija kā zivs, kā jau sērfa dēlis, un tam vadošais jeb directional gals bija tikai viens.


LIELĀ INTERVIJA Mani pirmie soļi uz kalna sākas ar slēpošanu. Tolaik biju aktīvs bmx braucējs. Ar domubiedriem mēģinājām ar riteņiem braukt arī ziemā, bet ātri vien kļuva skaidrs, ka tā ir vairāk māžošanās, jo riepas stiga sniegā un līdz kādiem trikiem bija pavisam tālu. Bet kaut ko arī ziemā darīt vajadzēja. Mēģināju slēpot, bet sajūsmu tas neradīja – jāpiemin, ka tolaik arī slēpes nebija tādas, kā šobrīd – pie pagriezieniem un lēcieniem tās krita nost no zābakiem un es nevarēju būt savās kustībās brīvs. Vienā no tādām reizēm ieraudzīju uz kalna divus snoverus un vienkārši iemīlējos skatā, kā viņi brauca ar

dēļiem - cik dēlis forši liecās, cik tas mīksti nosēdās, stipri turējās pie kājām. Tu vari būt mobils, ātrs, burtiski bez robežām. Ja nokrīti – celies un brauc tālāk, un arī tad, kad beidz braukt, pašauj dēli padusē un vari kaut 10 kilometrus soļot, ne tā, kā ar slēpēm – viena pār vienu plecu, otra pār otru un vēl nūjas kabatās. Ar laiku tiku arī pie sava dēļa un mēs, kādi skaitā desmit tolaik lieli entuziasti, ik dienu dzīvojām Gaiziņā un veidojām paši savu trasi un braucām, braucām, braucām un braucām. Izdomājām paši savus elementus un trikus. Ap to laiku, 1996. gadā, notika arī pirmās sacensības – „Auzu pārslu šovs” – kas uzskatāmas par snovborda aizsākumu Latvijā, jo tas bija pirmais lielais snovborda šovs ar sacensībām, uz kurām bija sabraukuši arī sportisti no Krievijas. Tās gan

Foto - Ģirts Raģelis

Kad snovbords aizķēra arī Tevi, šādas detaļas vēl nezināji.

23


Un pirms šī salto Tevi tiešām neviens netrenēja? Nē. Mans treneris bija mans entuziasms un apņemšanās. Ļoti bieži ir tā, ka vieni no labākajiem braucējiem ir vienpatņi. Es, protams, būtu bijis ļoti priecīgs, ja tai laikā man būtu bijis treneris vai kāds padomdevējs, pie kura varētu griezties jebkurā laikā. Ļoti daudz laika tik lieki tērēts nezinot, piemēram, tādas nianses kā kāju izvērsumu vai stāvokli, vai kaut vai šobrīd tik pašsaprotamu lietu kā dēļa garumu – viens saka vienu, otrs otru, beigās man bija trīs dažādu izmēru dēļi, no kuriem īstais bija viens. Pirmais dēlis man bija zem padusēm, pēc tam jau līdz acīm un tikai beigās nonāca līdz tam, ka vajag līdz zodam. Tagad, ienākot veikalā, jebkurš pārdevējs uzreiz pateiks, ka dēlim jābūt līdz zodam un pārējais jau atkarīgs no tā, kur tu brauc, kā brauc, cik ātri un cik bieži. Piemēram, jo lielāks ātrums patīk, jo garāku dēli vajag. Ja braukāsi tikai pa Latvijas parciņiem, tad diez cik garu dēli nevajadzēs. Vislabākajā gadījumā katram vajadzētu trīs dēļus – vienu šļūkāšanai, kantītēm, visādiem mini tramplīniem, otru lielajiem tramplīniem, un trešo – ātrumam - 60-70km stundā.

LIELĀ INTERVIJA

vēl tobrīd tikai vēroju no malas, bet nākamajā gadā pats sāku aktīvi braukt ar dēli un jau 1999. gadā ieguvu Baltijas čempiona titulu un izcīnīju uzvaru Eiropas Bigair sacensībās, kurās nosēdināju dubulto salto un uzvarēju pāris somu un norvēģu komandas braucējus. Man momentā uzradās sponsori un turpmākās sezonas man nebija jāuztraucas par ekipējumu, es varēju tikai braukt dien dienā un attīstīt savas prasmes. Ja tev nav bail sabojāt inventāru, progress ir daudz straujāks.

Kā vērtē pašreizējo snovborda parku piedāvājumu Latvijā?

priecāties par to pašu. Līdzīgi kā Somijā, arī Latvijā katrs mazākais pauguriņš tiek izmantots lietderīgi. Jā, mēs nevaram gluži 10 bigair uzlēkt vienā rindā, bet var uzlēkt piecas reizes pa diviem. Es vispār uzskatu, ka parki – tā ir nākotne. Un to ir sapratuši arī kalnu īpašnieki, jo, ja nav parka, snovbordisti nebrauc, un tā jau ir zudusi nauda, jo šobrīd snovbordisti jau ir vairāk nekā puse no visiem apmeklētājiem. Nav tā, kā bija sākumā, kad snoverus dzina nost no kalna, jo mēs it kā to bojājot, izdangājot ar dēli. Manuprāt, Latvijas snovbordisti Alpos nekautrējoties var doties parkos un visiem parādīt, kā ar dēli brauc čaļi no „plakanzemes”.

Foto - Ģirts Raģelis

Parku piedāvājumu Latvijā viennozīmīgi vērtēju pozitīvi, salīdzinot ar Eiropas parkiem. Jā, varbūt kalns nav tik garš, bet ne vienmēr tas ir galvenais. Un, jāatceras, ka nedzīvojam tomēr pie Alpiem, tāpēc no Gaiziņa labāk gaidīt to, ko Gaiziņš var dot un


Kamēr sniegs zemeslodes otrajā pusē, Tu putināji BMX trases. Un ne mazāk veiksmīgi. Tevī ir riteņbraucēja gēns.

ritenīšiem.

Pats sākums noteikti ir mans tētis, Ojārs Danne. Viņš bija riteņbraucējs – Padomju laikos stabili pirmais trekā Latvijā un godalgots arī PSRS mērogā. Tēvs ir stāstījis, ka man bija nopirkts trīsritenis, kad biju apmēram tik vecs, cik riteņu – 3 gadi. Un ne pa kam mani nevarēja pierunāt ar to braukt uz priekšu, es visu laiku minos atpakaļ. Un man patika ātrāk rāpot nekā iet. Turbo ātrumā varēju parāpot, bet kājām tiešām ilgi nestaigāju. Mans nākamais velosipēds bija divritenis ar diviem papildus ritenīšiem, tētim lūdzos, lai man noņem tos papildus riteņus nost, viņš teica – „Nē, nē, tā jābūt!”

Kad manā īpašumā bija nonācis jau oriģinālais ritenis, vairs ne paša taisīts, tad jau radās arī domas par trikiem. Pirmie triki no sākuma bija vienkārši - no footer, no hander, xup, vēlāk arī 360 grādu grieziens. Vislielākie pagriezieni laikam bija tad, kad gāja vaļā flipi jeb salto. Sākumā tie tika atstrādāti ūdenī. Vēl tagad atceros – jauka, saulaina diena, kuru visu pavadīju pie un iekš ezera. Ar kādu desmito lēcienu tikai kaut kas sāka griezties. Kad pats satrenējos, biju nobriedis sacensībām, uz kurām braucu tikai ar vienu domu – sasniegt mērķi. Man tas izdevās ar pirmo reizi, es uzmetu

Es aizbraucu aiz stūra un pats tos nolauzu. Tā sākās mana velokarjera. Otrajā, trešajā klasītē parādījās pirmie raksti žurnālā „Liesma”, ja nemaldos. Tur fotogrāfijā varēja aplūkot pirmo Latvijā darināto bmx, kas bija Harija Oša darbs. Mani pirmie elki bija viņa dēli – Gundars Osis un Kristaps Osis, vieni no Latvijas BMX pamatlicējiem. Gundars pirmais no latviešiem piedalījās bmx sacensībās Eiropā, turklāt sacenzdamies par pirmo vietu. Visi Gundara Oša publicētie foto bija izgriezti un salīmēti manā kladītē. Vēlāk parādījās vēl vairāk informācijas un tā kļuva pieejamāka, bija skaidrs, ka pašam kaut kas jādara.

salto un Ivo Lakučs mani apbalvoja pirms sacensību noslēguma. Salto bija atklāts.

Un sākas stāsts par paštaisītu bmx? Tieši tā! Mēs dzīvojām netālu no slimnīcas, tētim bija metināmais. Pie mājām – šķūnis. Lūdzu, ko vēl vairāk vajag? Tētis man un beigās arī maniem draugiem katru nedēļu metināja citu riteni. Izejmateriāli? Gluži vienkārši – izmantojām slimnīcas gultas un vecos riteņus. Piemēram, ļoti labs bmx sanāca no škoļņika. Uzlika saliecīša riteņus, sašaurināja rāmi, piepacēla centru, nosēdināja sēdekli. Tīrākā ģeometrija. Tam visam, protams, bija vajadzīgs stanoks jeb statīvs, kurā saskrūvē rāmi, lai ritenis nebūtu šķībs un greizs; tāds tētim bija. No slimnīcas gultas galiem, kas bija niķelēti, varēja uztaisīt rāmi. Tās gan bija ļoti smagas, taisītas no apmēram 2.5mm bieza bleķa, salīdzinājumam, tagad riteņa rāmis ir veidots no 0.8mm. Protams, riteņi metinājuma vietās lūza un plīsa. Paši braucamie svēra ap 20 kg. Tagad, jā, tās tiešām izklausās pēc šausmām, bet tolaik tā bija norma. Jo mēs vienkārši nezinājām, ka varētu būt citādi, mēs pat neuzdrīkstējāmies sapņot par tādiem maziem un viegliem

26

Tomēr ar šādu braucamo taču sacensībās nestartēji?

Tu vari lepoties arī ar bmx čempiona titulu. Tēvs pirms nāves man lika apsolīt, ka kļūšu par Latvijas čempionu. Pagāja daži gadi un es kļuvu par Latvijas un arī Baltijas čempionu bmx freestyle. Tas, ka esi pasniedzējs sporta akadēmijā, šķiet, absolūti loģisks turpinājums Tavām sportista gaitām, kas jau beigušās. Es uzskatu, ka tas ir arī mūsu kā cilvēces galvenais virsmērķis – savas prasmes un iemaņa nodot tālāk, nevis vienkārši paturēt sevī. Lielais sports šai ziņā ir analoģiska ar pēcnācēju radīšanu. Un kas gan pēc lielā sporta var būt labāks kā pedagoģiskais virziens? Arī mans tēvs bija sporta akadēmijas beidzējs un, kad viņš aizgāja, es sapratu, ka man jāiet viņa pēdās, lai vēlāk mācītu un trenētu jauniešus. Sporta akadēmijā esmu ekstrēmo sporta veidu pasniedzējs. Ikvienam ir iespēja uzdot man jautājumu un rast atbildi, saņemt padomu. Es vienmēr labprāt palīdzēšu atrisināt problēmu, nostādīt mērķi vai sevi pilnveidot. Lielākoties mani studenti ir jaunieši, kuriem jau ir bijuši vai pašlaik ir sasnigumi sportā. Arī viņi saprot, ka labākā savu panākumu krātuve ir zināšanas, ko vari nodot tālāk un tas ir labākais veids, kā savu karjeru būtībā turpināt arī pēc aiziešanas no lielā sporta. Piemēram, Artis Zentiņš, kurš agrāk kopā braucis ar Štrombergu,


Vai no pašreizējiem Taviem studentiem ir arī kāds īpaši perspektīvs? Toms Vasins, viņš ir ļoti perspektīvs snovbordā, borderkrosā, kas ir brauciens uz ātrumu pa trasi, kurā izvietoti šķēršļi un dažādi elementi. Par Tomu mēs noteikti vēl daudz dzirdēsim un es viņam panākumus visos startos.

šobrīd ir apgūstams burtiski pāris dienu laikā. Ēnas puse tam visam ir jauniešu attieksme. Piemēram, pārdesmit gramu smagāks ritenis dažam labam šodien nekam neder, kamēr mēs savā laikā braucām ar 20 kg smagiem brīnumiem un daudz ko varējām ar tiem paveikt. Žēl, ka daudzi to nespēj novērtēt un līdz ar to nesaredz to dzirksti sevī, kas var pāraugt reālā liesmā. Šodienas jaunieši ir pārēdušies. Novērtēt to, kas ir šodien, pa īstam spējam laikam tikai mēs, kas to visu radīja un taciņu iemina saviem spēkiem. Bet es ticu rītdienai.

LIELĀ INTERVIJA

Lakuču un Matisonu, nu traumas dēļ spiests atteikties no lielā sporta. Pedagoģija viņš varēs izpausties un nezaudēt savas prasmes un zināšanas.

Kā sevi redzi 40 gados? Tāpat kā šobrīd. Tikai, cerams, būs vēl arī mazais Dino. Un varbūt man būs bārda garāka. Mazliet pāris pakāpienus augstāk, bet uz tām pašām trepēm. Kas ir šie pāris pakāpieni? Es ļoti vēlos strādāt ar jauno paaudzi un sakārtot vidi, kurā viņi var pavadīt superīgu laiku, nodarbojoties ar ekstrēmajiem sporta veidiem. Es domāju, ka pēc gadiem septiņiem, Rīgā būs vismaz 10 skeitparku. Jāstrādā, lai tie būtu un lai tie būtu ērti, moderni, sakopti. Lai vienkārši viss notiek. Vēl es ceru, ka pa to laiku pamazām sakārtoties izglītības sistēma un arī akadēmijā, piemēram, es varēšu vairāk izpausties, ekstrēmajos sporta veidos apmācot ikvienu sporta skolotāju, jo es uzskatu, ka šādas zināšanas tiešām ir nepieciešamas visiem. Kaut vai tamdēļ, ka ekstrēmie sporta veidi kļūst arvien populārāki un nu jau vismaz 75% skolēnu tos ir iecienījuši, tāpēc skolotājam jābūt zināšanām par tiem. Arī tādēļ, lai apmācību procesu padarītu interesantāku un bērniem saistošāku.

Man patiesi ir liels prieks par to, kā attīstījušies ekstrēmie sporta veidi un ka tiem rodas arvien jauni sekotāji. Ir lieliski, ka jaunietim, vienalga, cik viņam gadu, ir iespēja brīvi piekļūt pie informācijas. Televīzijā, presē, veikalos, internetā, pie cilvēkiem. Šodien katram ir reāla iespēja. Un progresēt iespējams ļoti strauji.\ Par to ir prieks. Tagad nav tā, kā bija mums, kad pašiem riteņi jāmetina no slimnīcas gultām vai no finiera plāksnēm jātaisa snovborda dēļi. Tas, ko es mācījos divus gadus,

Foto - Ģirts Raģelis

Ekstrēmie sporta veidi Latvijā gājuši strauju attīstības ceļu un aiz katra posma stāv kādi cilvēki. Kāds ir Tavs viedoklis par šodienas jauniešiem? Viņi zināmā ciklā ir noslēguma fāzē.

27


RĪGAS TINTE Jānis - viens no Rīgas tintes īpašniekiem, veidotājiem un idejas autoriem.

28


Sarunājās - Renārs Kārkliņš Foto - Renārs Kārkliņš

jānis bErmeisters

29

STILS


Kas ir Jānis Bermeisters? Esmu mūziķis, mākslinieks - vienmēr visam priekšā esmu licis mūziku. Māksla un mūzika –viena ar otru ļoti labi kombinējas. Ar tetovēšanu nodarbojos, ja nemaldos, gadus septiņus, varētu būt pat visus astoņus. Vienmēr esmu strādājis mājās – vienkārši saista patstāvība - tā ir lieta, kas man ir svarīga. Mans ideālais darbs – strādāt tetovēšanas salonā, vēlme būt pašam sev saimniekam – tā teikt, pats savas idejas kalējs. Nedaudz vairāk kā pirms pusgada savācāmies domubiedru grupiņa un sākām īstenot to, ko šobrīd darām, un varu teikt tikai to labāko – pašam patīk!

Uz kādām vietām un valstīm tetovēšana Tevi ir aizvedusi?

otrādāk. Tā es ielecu visā tajā virpulī un vēl nekas nav apstājies.

Ar tetovēšanu esmu mazais pelēkais pelēns, jo es neesmu no tiem, kas braukā riņķī un mēģina pēc iespējas vairāk izsities. Mans princips ir vienkāršs – ja esi labs sava aroda kalējs – Tevi atradīs, Tev nav neviens jāmeklē. Kaut kā neesmu nekur rāvies prom, varbūt esmu zaudētājs?

Vai ir bijuši kādi neaizmirstami darbi?

Kāds bija Tavs pirmais tetovējums uz papīra un dzīvē?

30

īstam. Īsumā, kā tas viss sākās!? Cik sevi atceros kā saprātīgu būtni - vienmēr esmu zīmējis. Reiz, kad biju pieaudzis, bija tusiņš, kurā redzēju, ka vienam čalim ir izteikti šaušalīgs tetovējums. Un šis čalis man saka: „Klausies, Janci, varbūt vari man kaut ko uzzīmēt!?” Uzzīmēju! Viņam iepatikās - nesīšot tetovētājam. Tajā pašā tusiņā, Juris, kurš ir mūsu pīrseris „Rīgas tintē”, teica: „Janci, man vakar nebija ko darīt, es uztaisīju pašdarinātu tetovēšanas mašīnīti! Vēlies pamēģināt?” Jau nākamajā dienā es taisīju savu pirmo tetovējumu džekam no tusiņa. Man rokas drebēja vairāk nekā tam džekam, bet gāja labi un tā arī tas viss sākās. Sev es tetovēju tikai piekto tetovējumu. No sākuma nāca radi, brālis, draugi, lai gan būtu jābūt

Mans pirmais tetovējums bija „pa taisno” - pa

Patiesībā katra tetovēšanas reize paliek atmiņā. Vakaros, sēžot mājās un zīmējot kādu jaunu skici, neviļus pie sevis domāju - šo te kāds nēsās visu mūžu. Tas vienkārši dabiski katru reizi padara īpašu. Atmiņā, protams, visvairāk paliek tās reizes, kad sajūti, kad no galvas tiek izslēgts viss apkārtējais, ir vienkārši laba atmosfēra, foršs muzoniņš un es daru savu lietu tādas reizes ir bijušas diezgan daudz. Kopā ar cilvēku nāk sajūtas un asociācijas, un tajā brīdī, kad šie cilvēki ierodas ciemos atkārtoti, es vienkārši zinu, ka atkal būs


Vai ir nācies atrunāt klientus no pārāk trakiem vai muļķīgiem tetovējumiem? Drīzāk sanāk pierunāt uz trakiem un muļķīgiem tetovējumiem, jo mums, tetovētājiem, gribas kaut ko ārpus standartiem. Visbiežāk skumjākais variants ir tad, kad cilvēkus nākas atrunāt no negaumīgām un šausmīgām idejām. Tad korekti ir jāpastāsta, kāpēc tā. Jāsaprot, ka cilvēks tur ir ielicis savu domu un gatavojies,

un tad pēkšņi tetovētājs saka, ka nu tādu tā kā nevajadzētu likt uz sava ķermeņa. Mutiskais kontakts ir visai traks (smejas). Mēģinām atrast individuālo pieeju katram klientam, zīmēt, ieteikt, pārveidot - tā, lai cilvēkam aizejot no salona, ir sajūtu, ka bija labi. Kura ir aktīvākā sabiedrības grupa – jaunieši, brīvdomātāji, skarbie vīri, kuri vēlas izdaiļot savus ķermeņus?

STILS

Pamatā klienti ir tādi kā mēs, ja mūs vispār var iedalīt kādā grupā. Tā teikt, neformālā puse – jaunieši, alternatīvi jaunieši, mūziķi, bet tas nenozīmē, ka tetovējumi ir tikai alternatīviem cilvēkiem. Nāk cilvēki, kurus ikdienā satiekot, nekad mūžā nepateiksi, ka viņam ir kāds tetovējums, bet izrādās, ka čalim puse rokas ir notetovēta. Cilvēki ir dažādi, tieši tāpat kā vecumi. Katru dienu var sagaidīt kādu „jaunu” cilvēku. Tas arī mani piesaista - katru dienu ir dažādība - dažādas cilvēku grupas – dažādi iespaidi. Kurā ķermeņa vietā pats negribētu sev tetovējumu un neieteiktu arī citiem?

Vienmēr ir dzimumorgānu jautājums. To es īsti nezinu, vai vēlētos... Ir vietas, kur es apslēpti gribētu, bet nevaru saņemties, jo zinu, ka tur sāpētu, piemēram, paduses.

Foto - No personīgā arhīva

baigi labi. Ir tādi darbi, kurus izveidojot, pašam ir liels gandarījums, jo tur iekšā kaut kas ir. Taču ir arī reizes, kad nav tas tusiņš un tad paliek tikai zīmējums, jo man tā personīgā puse ir daudz svarīgāka nekā zīmējums.

Kāds ir smieklīgākais tetovējums, kādu ir nācies redzēt vai arī nācies pašam veidot? Citam varbūt muļķīgs, citam varbūt baigi foršs. Ir bijuši gadījumi, kad taisu klientam pusi rokas ar lego

31


cilvēciņiem, robotiņiem, lapsiņām. Ir kaut kādas spontānās idejas. Jurim, mūsu pīrserim, ir kolekcija ar visādiem „izsmalcinātiem” tetovējumiem. Tas ir gaumes jautājums un katrs mēs esam individuāls – ar savu uztveri un idejām. Kā vēl tetovēšanas mākslinieki var izpausties mūsdienās – gleznot, zīmēt, grafiti? Vai, tetovētājs ir ļoti radošs cilvēks un darbības lauks ir ļoti plašs! Katrs tetovētājs, kurš vēlas attīstīties, noteikti nodarbojas ar gleznošanu, vienkārši, glezno pats sev. Ir ļoti daudz radošo izpausmju – zīmēšana, mūzika, protams, atkarībā no personas. Domāju, ka māksla kā tāda ir ļoti svarīga. Tas ir kā attīstības punkts, kas palīdz saprast, kā vari padarīt laicīgās lietas labākas. Ir tonnām zīmējumu, kurus zīmēju un tie stāv un krājās. Vēl viens izpausmes veids noteikti ir ielu mākslas kultūra. Nākotnes plāni, kur Tu redzi sevi pēc desmit gadiem? Cerams, ka šeit. Grūti tā teikt, es pat nezinu. Dzīvē neesmu radis domāt ļoti tālu uz priekšu, varbūt tas ir mans mīnuss. Ļoti ceru, ka viss sakārtosies tā, kā tam jānotiek. Lietas jau arī notiek tā, kā tām jānotiek. Arī pēc desmit gadiem galvenais būs tas, ka man patiks darīt to, ko es darīšu. Vienalga, kas tas būs – tetovējums, māksla, mūzika,

32

es ceru, ka tas man būs tikpat īpašs kā šobrīd. Tavs pašreizējais dzīves moto? Dzīves moto – vienmēr esmu vadījies pēc principa, darīt lietas citiem tāpat kā gribi, lai dara tev. Cilvēkiem jābūt laipniem un labiem. Ja liekas, ka visi ir slikti, tad no sākuma paskaties uz sevi un tad redzēsi sākuma punktu. Varbūt ir kaut kas tāds, ko Tu gribētu teikt tiem cilvēkiem, kas ir tetovējušies un kuri vēl tikai domā to darīt? Nebaidieties, tas jau ir tikai uz mūžu. Tetovēšana nav depresīva, gruzīga un tumša. Tetovēšana ir diezgan jauks pasākums, kas palīdz daudziem dauzās jomās. Nevajag baidīties, vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs.


LIENE GAIGALA

34


X-BEIBE Apģērbs - boards.lv

Viņas nebaidās ne augstu viļņu, ne kalnu. Kritiens ir tikai pakāpiens nākamajam lēcienam. Tādas ir mūsu “Tabasco” sievietes – skaistas, ātras, izveicīgas, drosmīgas. Mūsu pirmā xBeibe – Liene Gaigala – nav izņēmums.

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - Jānis Saļms

X-BEIBE

35


36


Vai ir kaut kas no x sporta veidiem, ko vēl neesi mēģinājusi, bet - gribētos? Protams! Nākotnē es ļoti gribētu arī auto ralliju. Pagaidām šie ir tādi kā nepiepildītie sapņi. Bet līdz tam vēl jāiekrāj nauda un arī morāli jānobriest. (smejas)

izmēģināt motokrosu, kā

Sporta veidi, ar kuriem nodarbojies, Tev ir tik daudz, vai visi arī iet kā no rokas? Gribētos gan! (smejas) Protams, ka tas nenāk tik viegli. Man ir arī bijis tā, ka es bez maz vai raudu - gribas, bet ir bail. Tā ir sava veida iekšējā cīņa, kurā tu izaicini sevi, vēlmes, pacietību un norūdies. Ja viss izdodas, tad ir neremdināms prieks par paveikto un aizvadītā cīņa šķiet kā nieks, jo nāk nākamās. Tādas īstas formulas Tev nav? Nav gan, katrā disciplīnā ir atšķirīgi. Piemēram, kaitā un sērfā, daudz kas ir atkarīgs ne no tevis vien. Šeit

pieslēdzas Māte Daba, ar kuru nekad neko nevar zināt (smejas). Pēc manas pieredzes, disciplīnas, kur jācīnās ar dabas stihijām, ir sarežģītākas. Jābūt piezemētam. Kamēr daudz ko nezini, labāk neizlikties par spējīgāku, jo jebkurā mirklī tevi var samalt kā veļas mašīnā un tu neiznāc no ūdens vispār. Arī kaitā tevi pēkšņi vējš papūš, tu nenokontrolē pūķi un jau atrodies jūras vidū.. Kurš no tiem sporta veidiem tad varētu būt Tavējais? Tas varētu būt snovbords, jo man pašai liekas, ka tas man vislabāk padodas un tu vari pats izlemt, kur, kā un uz kādām konstrukcijām gribi braukt. Galu galā var arī apstāties.

Jā, tu vari nobremzēt un pat nebraukt, ja negribi.

Kā Latvijā ir ar sērfu? Ir Pāvilosta, Ziemeļmols, Jūrkalne. Bet kopumā spotu ir daudz. Vai pie mums nav par aukstu? Pie mums tiešām nav tik auksti. Sērfo pat Arktikā, arī tad, kad termometra stabiņš sasniedz mīnuss atzīmes! Ja par Latviju, tad pāris draugi gada pēdējos mēnešos un arī tagad februārī pilnā ekipējumā ņemās ar sērfu kā traki. Tā kā viss atkarīgs no tā, kas ir tavs aicinājums un daži grādi šurpu vai turpu nemaina tavu lielo mīlestību. Ir runāts ar džekiem, pārlauzti. Kā Tev ar traumām?

kuriem visi kauli ir

Džeki jau vispār ir pilnīgi traki! Meitenes tomēr brauc apdomīgāk. Nevis - tikko kā nostājas uz dēļa, tā jau uz tramplīniem! (smejas) Kaut gan tas čaļiem ir bonuss. Man pagaidām nav bijis daudz traumu. Kontā ir viena smadzeņu trīce un sasists astes kauls - tad es sapratu, ka jānopērk ķivere un dibena sargi. Protams, bez zilumiem, sasitumiem un nobrāzumiem iztikt nevar. Bet kas to zina, mēģināšu vēl kaut ko jaunu, un tad redzēs, kādas būs sekas.

Foto - No personīgā arhīva

Kā es nonācu līdz spridzināšanai? (smejas) Šķiet, ka sava veida ekstrīms aizsākās jau bērnībā. Uzaugu kopā ar krietni vecāku brāli, kas jau nozīmēja sava veida izdzīvošanu. Kopā vizinājāmies ar močiem, veco labo “Deltiņu”. Pēc kāda laika vēlējos skeitborda dēli, ko vecāki arī sagādāja - mēdzu šļūkāt turpu šurpu pa pagalmu. Tad 10 gadu jubilejā man uzdāvināja baltkrievu BMX, ko es tik ļoti sen biju vēlējusies, dauzījos ar to caurām dienām, bieži ar brāli un viņa draugiem sacentāmies savā starpā. Taču tādi dēļu sporti kā, piemēram, snovbords, aizsākās salīdzinoši nesen. Pirms kādiem 5 gadiem. Toreiz sniegadēļošana vēl bija vairāk eksperimentālā līmenī, lai arī jau bija stabili personāži. Atceros, ka pierunāju draudzeni braukt uz Milzkalnu mācīties snovot. Bija smieklīgi! Gribējās pēc iespējas ātrāk močīt kā lielajiem, iepazinos ar džampiņiem, kam neizbēgami sekoja arī pirmās traumas. Savukārt aizraušanās ar sērfu sākās pirms aptuveni 4 gadiem, kad sarunājām ar draugiem braukt uz Portugāles dienvidiem. Vēlāk pievienojās arī veikbords, kas ieinteresēja un arī kaits, kas gan vēl tikai tādā iesācēja līmenī. Visas šīs aizraušanās lielākoties nākušas līdz ar draugiem.

X-BEIBE

Skaista sieviete spridzina disciplīnās, kurās pat daudziem džekiem pietrūkst dūšas! Kā Tu līdz tam visam nonāci?

37


Tātad drošībai dod priekšroku un aizsargus lieto? Pēc pirmajiem nopietnākajiem kritieniem sapratu, ka jāiegādājas aizsargi ceļiem, galvai un dibenam. Taču tagad es ikdienā lietoju tikai dibensargu, jo astes kauls ir pirmais, ko sasit tikpat kā vienmēr un ir diezgan sāpīgi. Ar ķiveri draudzējos tad, kad

mēģinu kādu jaunu triku un neesmu pārliecināta par iznākumu, morāli sagatavojos. Tiesa pie lielajiem mīnusiem ķivere ļoti labi silda. Kas ir pats dullākais no tām visām disciplīnām, ko esi izpildījusi?

38

Šķiet, pēdējais mans trakākais piedzīvojums bija

šovasar, kabeļu trasēs Ozolniekos – uz kikeriem. Mācies ko jaunu un, kamēr saproti, kā viss darbojas, tu traki daudz lido! Principā šovasar es apjautu, ka man pat patīk krist (smejas)! Izpeldot krastā, aizrautīgi skrēju atpakaļ, lai tikai atkal varētu palidot.

Kāds ir Tavs mīļākais no mierīgajiem trikiem, kas sniedz kaifu? Man laikam patīk vairāku triku virkne. Skatoties, kur braucu. Ja pa trasi, tad čilliņā patīk uzlēkt 180 vai 360 grādus uz kādām sniega sanestām kaudzēm vai slaidu uzbraucienu maliņām. Ļoti patīk slaidiņi, arī izbraukt pa pūderīti ārpus trasēm. Patīk braukt pa vouliņiem ar vai


Jā. Tomēr visi skatās un gaida, ko nu rādīs, jūt līdzi un ir uztraukums - sanāks vai nesanāks. Daļēji tas ievelk, un motivē neapstāties. Gan snovs, gan sērfs dod plašas iespējas to visu darīt arī ārzemēs. Pavisam citā amplitūdā. Tad jau droši vien Tev ir bijuši daudz ceļojumu?

bez apgriezieniem. Es daudz ko pagaidām tikai mācos. Varbūt pēc kāda laika man backflip būs viens no mierīgajiem trikiem (smejas). Kā Tev šķiet, vai ekstrēmie sporta veidi ir sports, šovs vai dzīvesveids? Tas laikam atkarīgs no cilvēka. Noteikti ir daļa, kas vairāk iesaistās un dara tikai darīšanas pēc – tas vairāk būtu kā šovs. Sports ir tad, ja tev tas viss aizrauj, bet papildus arī nopelni iztiku. Par dzīvesveidu savukārt varam runāt, kad ar konkrēto sporta veidu sāc nodarboties un beigās izrādās, ka nevari vairs bez tā. Tās ir kā mīlestība un attiecības. Tu gribi un esi gatavs ar konkrēto sporta veidu pavadīt visu dienu, vienalga kur, gūstot baudu un prieku. Lai arī šad tad sakašķējies (sadusmojies uz dēli, ja kaut kas nesanāk), tomēr nevari sagaidīt, kad atkal ar šo sporta veidu varēsi pavadīt laiku. ...kaut gan kopumā tas tomēr ir visa apvienojums. No visa pa drusciņai. Vai sacensībās arī startē?

Jā, tāda pieredze ir bijusi – veikbordā. Izbaudīju

Ceļojumi, kas saistīti ar dēļu sporta veidiem, nav ļoti daudz. Piemēram, ar snovu nav sanācis daudz pabūt ārzemēs. Pagaidām esmu bijusi Alpos. Tā bija ļoti laba pieredze. Bija jauns izaicinājums, braucām 8 stundas dienā, tā it kā ietu uz darbu - no rīta paēdam, braucām uz kalnu un visu dienu šļūkājām gan pa trasēm, gan ārpus tām. Slodze tolaik šķita pamatīga un brīžiem bija nogurdinoši, bet es daudz ko iemācījos un par to priecājos. Ar veiku un sērfu ceļot iznāk vairāk. Pārsvarā tie ir Eiropas dienvidi – Spānija, Portugāle, arī Maroka. Un tad tā kārtīgi uz mēnesi, kā minimums. Pirmo reizi ar draugiem ieradāmies Portugāles dienvidos, vēlēdamies apgūt sērfošanu. Ceļojām pa piekrastes ciematiņiem un katru dienu mācījāmies ķert viļņus. Iesākumā mums bija treneris, kurš pats gan nekāpa ūdenī, tik visu laiku pīpēja zāli (smejas). Tāpēc atlikušās divas nedēļas paši ļoti skaisti nodzīvojāmies pa viļņiem. Tik ļoti jau bijām pieraduši pie rāmā dzīves stila, ka, aizbraucot līdz lielpilsētai, viss šķita ārkārtīgi skaļš un pārlieku kustīgs. Šķiet, tad es pirmo reizi redzēju okeānu. Un tie viļņi! Tā kā maniem draugiem pieder arī “DeLaWake” veikborda nometne, kas no Spānijas pārcēlās uz Portugāli, tad sanāca atgriezties arvien biežāk. Gan veikot, gan sērfot. Sadraudzējos ar ļoti jaukiem cilvēkiem un tagad jau divas reizes gadā sanāk būt Portugālē - baudīt plašo okeānu, dabu, ezerus.

X-BEIBE

Gribējās lielāku izaicinājumu?

Foto - No personīgā arhīva

jaunu adrenalīna garšu - gan prieku, gan uztraukumu, mazliet spriedzes. Tas bija vērtīgi!

39


Brīžiem aizdomājos, ka kaut kur citur jau arī varētu braukt, bet apstākļi sakārtojas tā, ka atgriežos turpat uz mēnesi, uz diviem. Portugāle man ir īpaša! Vēl ar sērfu ir būts Marokā. Nodzīvojos tur mēnesi, braukājot apkārt, iepazīstot kultūru, satiekot dažādus cilvēkus, baudot okeānu, sauli un mieru. Maroku nevar aizmirst! Tāpat arī netīrās pludmales (smejas)! Protams, vēl ir visvisādi ceļojumu plāni un piepildāmie sapņi. Pagājušo rudeni pavīdēja iespēja lidot uz Brazīliju, uz diviem mēnešiem, taču neatkarīgi no manis, viss norisinājās tā, ka tomēr ceļojums bija jāatliek.. Bet tas nieks, gan jau es vēl Brazīlijā spridzināšu (smejas)! Kāpēc sērferi nevelk glābšanas vesti?

Jo tad nav saķere ar dēli un ir grūti veikt veiklus manevrus. Vienīgais, kas tevi notur, ir dēlis, līšu (angl.val. - leash - sērfa dēļa saite) un paša līdzsvars. Bet cik zinu, tad bigveiveri vispār izmanto gan ķiveres, gan vestes. Tur gan ir pavisam cita amplitūda. Man ir stāsts par dēli un glābšanos - es aizbraucu uz Portugāli, sajutos baigi lielā un devos okeānā. Uzrāpos uz dēļa, pāris reizes viss sanāca, bet tad, kā pagriezu galvu, tā.. redzu milzīgu trīs metrus augstu vilni, kurš nāk man virsū, sabijos, mēģināju airēties, bet nekā - vilnis mani aprija, sakūlos vairākas reizes, izniru ārā, ķēros pie dēļa un, kā atskatos, tā nāk tāds pats vilnis atkal... Pēc kādiem trim šādiem viļņiem saproti, ka spēka vairs nav, aiz uztraukuma paelpot grūti. Tai brīdī šķita, ka krastā netikšu vispār, sāku jau nopietni apsvērt aiziešanu, kad pēkšņi nez no kurienes piepeld sērferis un uzkliedz: “Hey, need a help?”. Neatceros vairs kā, bet viņš mani aizvilka līdz krastam, tiesa, es vēl diezgan ilgu laiku nevarēju tikt ārā uz sauszemes. Atkrītot bezspēkā, sāku aizdomāties par runāšanu ar okeānu, par piezemētību un to, kā būtu bijis, ja nebūtu tas sērferis piepeldējis, jo, kā izrādās, es ar savu kulšanos biju jau tik tuvu klintīm, ka varēju tikt saberzta pret tām. Kā pēcāk noskaidroju, izrādās, esot bijis bēgums, kad nav pārāk ieteicams sērfot. Tā man bija ļoti laba mācība! „Redbull” visurgājējā un arī citur spridzini ballītes kā Ņina Eļektrička... Agrāk biju ļoti aizrāvusies ar rīmju rakstīšanu. Man bija fotogrāfiju izstāde, kur zem katras fotogrāfijas pievienoju vienu vai divus rīmju pantus. Pēc šīs izstādes viens traks draugs - tāds pozitīvi traks čalis, uzrakstīja draugos, ka grib taisīt pats savu video klipu. Un vienā no epizodēm ir iedomājies, ka es izlienu ārā no akas spaiņa un sāku repot par sevi un saviem dzīves uzskatiem. Sākotnēji smējos par viņa ideju un jautāju, kas tad būtu tas, kas cilvēkiem par mani būtu jāzina? Viņš atbildēja - stāsti par sevi, par to, ko tev nozīmē dzīvot un to, ka tev ir „Electricity stuck in the ass!”, ka tevi tas dzen uz priekšu, ka tu neapstājies, ka tev nav miera (smejas)! Savā ziņā viņam bija taisnība un, šo domu attīstot, piedzima Eļektrička – kā elektrovilciens, kas nespēj kustēties bez elektrības padeves. Savukārt elektrība

40


Tātad Tu esi arī dj... Jā, esmu gan. Tas arīdzan sākās pirms krietna laika. Tad sekoja apjukums mūzikas stilos un pauze 2 gadu garumā. Taču arī mīlestība pret mūziku lika par sevi manīt, tāpēc, draugu mudināta, atsāku spēlēt Audēju ielas “Space:Garage”. Jutos tik laimīga! Ar dzirkstelēm! Tiesa, man dj būšana ir izteiktā hobija līmenī un spēlēju tikai citu un sava prieka pēc. Ir jauki redzēt priecīgus cilvēkus, kuriem patīk tāda mūzika, ko es pati klausos. Pēc garāžas sekoja uzaicinājums spēlēt „Dirty Deal” Spīķeros un tā ķēdīte aizgāja.. Galu galā mani pieaicināja kā Dj uz Latvijas Veikborda maču posmiem, kur arī figurē “RedBull” visurgājējs, pēcāk arī Eiropas labāko veikbordistu sacensību posms - “Riga Wake Cup”, kur nospēlēju ilgāko setu 8 stundu garumā. Kad eju skatīties mačus, nav pat doma, ka pie pults varētu būt kāds cits, ne Tu. Ir tik laba mūzika! Jūrmalā, Majoros!

Manuprāt, neko nevajag uzspiest. Ja ir vēlme, tad ir jārīkojas. Kaut gan bieži sākumā varbūt negribas vai nav pārliecības, bet tu sevi iedunkā un beigās iznākums ir smaida vērts! Vienkārši ir jāmočī! Varbūt traumatiskā daļa ir tā, kas varētu biedēt sievietes?

X-BEIBE

atspoguļo entuziasmu, vēlmi dzīvot un attīstīties, tā sit pa pirkstiem un bīda uz priekšu. Sinonīms vēlmei neapstāties pie tā, ko esi sasniedzis. Savukārt Ņina pienāca klāt no cita virziena, jo es kādu brīdi aizrāvos ar Anime multiplikāciju, samuraju tēmām un kad sāku dīdžejot, bija doma par niku Dj Ninja, kas gan šķita ne pārāk skanīgs, un tad atvasinājās Ņina Eļektrička!

Varbūt. Bet meitenes tāpat kā puiši iedalās - ir tādi, kuriem interesē viss ekstrēmais, un ir tādi, kuriem patīk spēlēt klavieres. Šķiet, tam ir jābūt iekšā, jābūt vadmotīvam un arī elektrībai! Mani personīgi ļoti bieži uzrunā sacensību gars, ja kāds kaut ko prot, es izaicinu sevi, uzkurinu adrenalīnu. Tomēr ir svarīgi darīt visu ar prieku. Piemēram, šovasar, braukājot Ozolniekos, ievēroju - meiteņu kā vienmēr mazākumā. Daļa ir plus mīnus vienādā līmenī, kaut ko mācās, kaut ko jau māk. Un kas notiek? Mirklī, kad viena izdomā iemācīties kādu jaunu triku, tas ir kā atspēriena punkts pārējām, sākas korporēšanās, arī pozitīva sacensība... Citas meitenes iedrošina uz mazumiņu, citas izaicina uz ko lielāku. Tātad ir nepieciešama vēlme, līdzīgi domājošie un mazliet šī sacensība, tad arī attīstība notiek daudz straujāk! Tiem, kam interesē, vajag tiekties uz saviem sapņiem un pilnīgi nekas nav neiespējams! Mūsu klimatā ir tik daudz iespēju, ko darīt! Piemēram, sērfošanā mums pat ir daudz labāki apstākļi tieši iesācējiem. Te jau arī tas dzīvesprieks, ir taču jauki saslapināties ūdenī vai iekrist sniegā un sasmērēt matus, tu nokrīti un smaidi un ir forši! Meitenēs ir spēks!

Nu jā, cenšos - elektro power (smejas)! Latvijas ekstrēmo sporta veidu dj?

Kādas ir Tavas sievišķās kaprīzes ārpus visa šī, kas Tevi spēj sajūsmināt un sirdij straujāk pukstēt citā plaknē? Hmm, šķiet esmu dikti saplūdusi ar savām aktivitātēm. Bez jau visa minētā ļoti aizraujos ar savu darbu. Grafiskais dizains ir man ļoti tuvs. Patiesībā viss, kas saistīts ar mākslu, estētiku kausē manu sirdi. Arī fotografēšana mani aizrauj. No sievišķajām kaprīzēm – šad tad patīk sapucēties – jā, mēdzu arī pucēties (smejas), lutinu sevi ar šokolādes saldējumu un dažkārt nesakārtotu gultu. Ziemā man ļoti patīk šķūrēt sniegu!

Foto - No personīgā arhīva

Noteikti!

Esmu noskatījies daudzas reklāmas ar skaistām sievietēm ar dēļiem. Kas būtu jādara, lai mūsu pludmales būtu pilnas ar šādām sievietēm?

41


FOTOGRĀFS MĀRTIŅŠ PLŪME

42


CEĻOJUMS Kad pirmo reizi ierados Āfrikā, nevarēju saprast, ko tas džeks ar šķēpu grib no manis - bija interesantas sajūtas, kuras zināmā mērā varētu salīdzināt ar šiem Sri Lankas viļņiem, kurus ķēru un izbaudīju kopā ar lielajiem bruņurupučiem - perfekts adrenalīna līmenis organismā. Ideāli viļņi iesācējiem un arī sērferīšiem ar pieredzi - labi var noķert kaifu. Ūdens ļoti silts - par hirdo tērpu varam aizmirst un izbaudīt silto ūdeni! Vidējais viļņu augstums 2-3m, labākie viļņi saullēkta un saulrieta laikā un, kas ir vēl viens pluss - haizivis un rajas tuvāk par pus kilometru krastam nebrauc - tas tāds pozitīvs moments! Fīlings vienkārši kaifā - katru vilni, kuru noķeru, pavada kārtīgs spiedziens aiz labsajūtas, kas pārņem! Šajā brīdī tiek apmierināts pats lielākais izsalkums pēc jaunām emocijām - vienkārši gūsti jaunus iespaidus.

Foto - Mārtiņš Plūme

MAMA I WANNA GO SURFING

43


Marokas krasts, sēžu saulainā pludmalē un medīju ar foto objektīvu kaut ko interesantu un te viņš ir - čalis laiž pa viļņa smailīti un mēģina izvairīties no sadursmes. Tāda tur ir ikdiena, kaut gan sērfošanā tāpat kā ceļu satiksmē ir savi noteikumi, kuri jāievēro, taču gadās visādi un ir arī skarbāki gadījumi, kad ar dēļa spuru kāds amatieris aizķer otru amatieri un atstāj savu autogrāfu uz Tava laicīgā ķermeņa - tā teikt - pazīšanās zīme. Ūdens ir nedaudz vēsāk nekā Sri Lanka, līdz ar to jāvadās pēc izjūtām un katram individuāli jāizlemj, vai hidru vilkt vai arī nē! 44


45

Foto - Mārtiņš Plūme

CEĻOJUMS


Karsta diena - lieliska Marokas pludmale - pilns krasts ar relaksētu atmosfēru - cilvēki vienkārši bauda dzīvi un patīkami skatīties, kā dabas sniegtās veltes pārņēmušas cilvēku sajūtas un veido harmoniju šajā pludmalē. Viļņi tuvu krastam, es pats šodien atpūšos bez dēlīša, līdz ar to varu paslīdēt gar krastmalu un izbaudīt saules, ūdens, vēja, smilšu kompozīciju to visdažādākajās izpausmēs. Es kā neprofesionāls sērferis redzu, ka šis ir kārtīgs jūras vilks, kurš ikdienā izbauda pozitīvās sajūtas, ko sniedz slīdēšana pa viļņa pašu spicīti. 46


47

Foto - Mārtiņš Plūme

CEĻOJUMS


Idille - Sri Lanka industriālais moments saplūst ar dabas valdzinājumu - liela brīvības sajūta - to, ko parasti citi skatās kartiņās, mēs to vienkārši izbaudījām un ķērām mirkli fantastiskas brīvības sajūta.

48


49

Foto - Mārtiņš Plūme

CEĻOJUMS


50


CEĻOJUMS Foto - Mārtiņš Plūme

Vietējais berbers - vārdā Nordens (berberi - pamatnācija Marokā pirms arābu iebrukumiem Marokā). Agrs rīts - mūsu naktsmāju saimnieks katru rītu kopā ar saviem šķirnes zirgiem (berberu kalnu zirgu šķirnes krustojums ar arābu jaudīgajiem kaujas zirgiem - tiešām dzīvnieks ar dvēseli) dodas uz jūras krastu, kurā izpildīja rīta rosmi - veldzējoties siltajās Atlantijas okeāna ūdens šļakatās.

51


JĀNIS ROZĪTIS

52


GUMIJAS DEDZINĀTĀJI

DIAGNOZE STUNTFIGHTER

53


54


Visinteresantāk vienmēr zināt celmlaužu stāstu. Tu esi stunt ride aizsācējs Latvijā. Pastāsti, kā līdz tam nonāci? Voshod, Čēzis, Jawa un visi šitie. Pārtaisīts krosenieks, uzcelti dufeļi, koka tramplīni, un kurš tālāk aizlēks – tā viss sākās bērnībā. Kādreiz bērnībā man bija lielākais sapnis braukt motokrosā. Domās iztēlojos, kā es stāvu uz pjedestāla „Gaujas kauss” sacensībās - tur, kur visi īstie vīri stāv. Tas bija tāds nepiepildītais sapnis. Savas motokrosista gaitas sāku kā jau visi tajā laikā – ar ČŽ. Pāris gadus nostartēju, pēc tam braucu arī ar Honda motociklu. Visu laiku braucu kaut kā baigi traumatiski. Braucu diezgan ātri, kvalifikācijās bija pat labi rezultāti, bet vienmēr kaut kā nostiepos. Sanāca trīs vai četrus gadus pēc kārtas gulēt slimnīcā, pusi vasaras nogulēju un tad man kaut kā tas mazliet apnika. Arī finansiāli bija grūti to visu pavilkt. Kad guli slimnīcā, nepastrādāsi. Tad arī pārgāju uz ielas baikiem. Piecus gadus pavizinājos pa ielām, pabraucu arī šosejas gonkās. Ar ielas baiku gribējās raut uz viena rata, mēģināt uz priekšējā. Ja godīgi, nemaz nezināju, ka pasaulē ir tāds stunt riding (stuntriding = streetbike freestyle). Uzzināju to no sava čoma Ingusa Augstkalna, kurš teica, ja es raušot ratā un sēdēšot uz bākas, tad tas būšot stunt riding un es pats – stunt raider. Es izbrīnīts jautāju: „Kas tas ir?” Pēc tam paskatījos internetā, o johaidī, pasaulē vīri ar šitādiem trikiem jau sacensības organizē. Paskatījos no viņiem trikus un tad pārgāju no „ielas huligānisma” uz dažādiem trikiem – vairāk vai mazāk profesionāliem, un tā arī palēnām izaugu.

GUMIJAS DEDZINĀTĀJI

Īstais un vienīgais streetbike freestyle tēvs mūsu republikā Jānis Rozītis, īsts sava amata meistars. Kāda bija cilvēku attieksme pašā sākumā? Kā atradi domubiedrus? Sākumā bija ļoti grūti. Tāpēc, ka braucu savādāk nekā citi, cilvēki, nezin kāpēc, izturējās kā pret „public enemy number one”. Laikam baidījās. Uz manām treniņu vietām visu laiku tika saukti “kruķi”, regulāri bija jāmūk, man tas bija jau līdz kaklam. Es nevienu nebiju notriecis ne no kājām, ne ieskrējis kādā mašīnā. Kaut gan treniņi pašam bija skarbi, visu laiku nobindējies kā tāda mūmija. Tagad, kad jau ir kādi sasniegumi, protams, ar mani lepojas, bet sākumā biju diezgan liels ienaidnieks. Patiesībā bija grūti ar to sadzīvot, bet sekotāji jau sākumā bija daudz. Mēs bijām kādi desmit cilvēki uz viena plača, ratā cilājām, mēģinājām vis kaut kā izpildīties. Bet es aizgāju tālāk teiksim, profesionālā līmenī. Kā mūsdienās ceļu policija sadzīvo ar ielas moto publiku? Zini, ir tā, ka nu jau laikam atpazīst - kad trenējos, poliči piebrauc, paskatās, parāda „īkšķīti uz augšu” un brauc prom. Vienreiz pie manis bija piebraucis viens policists ar moci un teica, ja visi šādi mācētu stūrēt, tad mums nebūtu darba. Kāda bija Tava ikdiena pirms 10 - 15 gadiem? Pirms piecpadsmit gadiem man bija piecpadsmit gadu. Mācījos Jāņmuižas proftehniskajā vidusskolā, strādāju mežā, gāzu kokus, pelnīju naudu, lai varētu

55


braukt krosā. Tagad metinu - no rīta līdz vakaram - esmu virpotājs un metinātājs. Pavirpoju, uzmetinu kādam čoperītim dudziņas, saremontēju kādu motoru. Ikdienā esmu šāds! Noteikti galvā visu laiku ir ķivere, moča vai metinātāja – bet ķivere visu laiku galvā. Kad sanāk brīvs laiks, arī patrenējos, tāda ir mana ikdiena. Vai darbojies arī ar jaunās maiņas „pieskatīšanu”, audzini jaunos talantus?

Jā, jā! Man ir arī stunt riding skola, kas ir diezgan interesants pasākums, jo aiz manis tiek vilkts liels vezums, vesels vilciens sanāktu! Ja salīdzina stunt riding ar motokrosu, tad motokross ir sens sporta veids – ar tradīcijām un savu skolu, bet stunt riding – šeit visu sāku pats, ieliku pamatus. Biju pirmais Latvijā, kurš aizsāka šo sporta veidu, līdz ar to man bija jāsaprot, kā jāsagatavo tehnika, kā jātaisa triki. Sanāk tā, ka emu vienīgais treneris Latvijā, vienīgais sportists, kas tur Eiropas līmeni. Tas pierāda to, ka, ja trenējās arī jaunie čaļi, jaunie talanti, Eiropas līmeni var sasniegt. Man ir ļoti

56

liela atbildība. Jau minēji motokrosu, kādus vēl x-sporta veidus esi mēģinājis savā dzīvē? Saistītus tikai ar močiem - šoseja, motokross, stunt riding.

Par traumām jau laikam lieki runāt, drīzāk vieglāk pateikt, kas palicis neskarts? Sanāk tā, ka visa kreisā puse palikusi neskarta. Labā puse tikusi salauzta vairākkārtīgi – kaut kā velk uzlabo pusi (smejas). Vistrakāk ir, kad tiek atdauzīta galva un rodas kontūzijas - tas nav labi. Kā redzi tālāko triku attīstību? Ja agrāk pietika uzkāp uz bākas, parauj ratā -, tad šobrīd jau var panākt nereālās rotācijas?


Kāds pašam bijis jaudīgākais triks emociju ziņā? Trikus jau grūti izstāstīt, ja tos neredz un ja cilvēki nav nepārzina šo sportu, jo tie ir diezgan specifiski. Piemēram, ir tāds „Couster cirkulis”. Cirkulis ir, kad motocikls griežas uz riņķi uz pakaļējā rata, „cousters” nozīmē pilnu ručku. Visa braukšana stunt riding notiek kā uz akordeona – šeit tikai ar pirkstiem spaidi bremzes un sajūgu.

Patiesībā meitenes pat rindā stāv! Kāpēc tas tika darīts? Tāpēc, ka cilvēkiem apnikuši parastie triki. Ja neesi šovā nolauzis kāju, nešķīst asinis, tad jau vairāk nevienam tas neinteresē. Vajag kaut ko jaunu, un dāma uz moča vienmēr izskatās ļoti jaudīgi. Ja vēl brauc ratā un viņa karājās priekšā uz spoilera, tad vispār ir ideāli! Tā arī mēs ar sievu to sākām darīt, lai būtu jaunas vēsmas, lai būtu kustība. Ir redzēti triki, kad stanto uz mājas jumta. Kura ir tā vieta, kur Tu gribētu Latvijā un pasaulē uzgriezt kādu saulīti? Mums ar Juri Šicu, pazīstamo kamaniņu braucēju, ziemā bija liels plāns. Domājām braukt pa bobsleja trasi Siguldā. Bijām domājuši uzlikt mocim radzes un es ar baiku nestos augšā pa trasi un viņš laistu lejā. Izrēķinātu laikus, kura ir tā virāža, kurā mēs satiktos un neatmetoties mauktu viens otram pretī. Bet skatījos internetā, ka tas jau ir izdarīts. Tik tikko nesen, it kā būtu dzirdējuši, ko mēs runājām. Un tas jau vairs nav tik interesanti. Bet, nu labi, viņš brauca ar krosenieku, mēs brauksim ar baiku. Noteikti vēl kaut kas jaudīgs sekos – esiet droši!!!

GUMIJAS DEDZINĀTĀJI

Stunt riding, kad stāvu uz galvas, tas man ir kā atpūtas brīdis, atpūtinu rokas, lai nav sažmiegtas pie ručkām - tad ir pilnīgs relax. Bet nopietnās sacensībās triki ir pavisam citādāki. Patiesībā tie triki, kuri skatītājiem liekas muļķīgi, tie ir tie sarežģītākie. Tos vērtē pavisam citādāk. Ir sava kustība Eiropā, sava - Amerikā. Es vairāk pieskaitu sevi Amerikas kustībai, jo visu dzīvi esmu gājis pa „ekstrēmo taku”, līdz ar to amerikāņu ekstrēmais braukšanas stils, sarežģītākie triki, akrobātiskums – tas viss man ir tuvāks. Eiropā augstāk vērtē to, ja sportists lēnām griežas uz pakaļējā rata, izpilda tā saucamos cirkuļus. Lēkā pa motociklu augšā - lejā, kāja šurputurpu, parāda pirkstu tā – šitā. Man tas kaut kā nevelk, gribas kaut ko ekstrēmāku, gribas, lai tas būtu ekstrēmais sporta veids arī turpmāk nevis kā kaut kāda kāršu spēle.

Tagad arī triki aiziet tandēmā. Pastāsi par dubulto tandēmu – savos trikos esi iesaistījis arī savu sievu! Vai nācās ilgi pierunāt?

57


TABASCO

PALDIES

Masu informācijas līdzekļa reģistrācijas numurs: LV40008095739

Jānim Saļmam

Izdevējs: Biedrība “Adrenalin.lv“ E-pasts: zurnals@tabasco.lv tālr.: +371 27840211 http://www.tabasco.lv

Ģirtam Raģelim

Redakcija: Adrese: Atlasa ielā 7a-214, Rīga E-pasts: redakcija@tabasco.lv tālr.: +371 27840211 Redaktore: Kate Kļave E-pasts: kate@tabasco.lv Direktors: Uldis Bertāns E-pasts: uldis@tabasco.lv Žurnālisti: Artis Grinbergs E-pasts: artis@tabasco.lv Kate Kļave E-pasts: kate@tabasco.lv Renārs Kārkliņš E-pasts: renars@tabasco.lv Uldis Bertāns E-pasts: uldis@tabasco.lv Makets: Soul Ad Agency (Soul.lv) Vāka foto: Mārtiņs Plūme Fotogrāfi: Jānis Saļms Ģirts Raģelis Mārtiņš Plūme Renārs Kārkliņš Video: Renārs Kārkliņš Jānis Saļms Mārtiņš Plūme Reklāmas ievietošana: tālr.: +371 27840211 E-pasts: reklama@tabasco.lv

58

Mārtiņam Plūmem

Lienei Gaigalai

Mikam Mednim

Kristam Sprukstam

Edijam un Pērlei

Lainei Ozoliņai

Ievai Bogdanovai Madarai Maksimai

Intai Veinšteinai Artim Kokarēvičam

Burusportam

Boards.lv max moto

Pienam


TABASCO 1  

dzīves stila žurnāsl TABASCO

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you