Page 20

ATMIŅU KLADE

16 (193) 24. oktobris 2012

Atmiņu kladē turpinam stāstus par latviešu atstātajām pēdām Īrijā. Vairākus gadus ilgušais pētījums par Kārli Pētersonu šobrīd jau ieguvis zināmas stāsta aprises, tāpēc tā sākotnējo variantu piedāvajam arī jums. Šis stāstījums būs vairākos turpinājumos un vēstīs par Pētersonu darbiem un nopelniem pusotra gadsimta garumā.

Stāsts par Pētersoniem Īrijā

Sandra BONDAREVSKA 1.turpinājums

Pētersonam pavisam varēja būt divas māsas - Trīne un Lizete un viens brālis - Dāvids. Nav drošu apstiprinājumu tam, vai Trīne vēlāk apprecējās, bet jaunākā māsa Elizabete, Lizete jeb Zete, kā pati parakstās Kārlim-Kristapam uz Īriju sūtītajās vēstulēs un atklātnītēs, apprecējās ar Albertu Kalniņu un pārcēlās uz Rīgu. Pārlecot pāri vairākiem gadu desmitiem, pēc Īrijas tautas skaitīšanas datu ierakstiem 1911.gadā, parādās, ka vienā mājā ar Kārļa Pētersona ğimeni Dublinā Ratmaines/Ratgāras (Dublin, Rathmain/Rathgar) rajonā dzīvo arī Johans Pētersons, kuram šai laikā ir 46 gadi, tātad dzimis 1865.gadā. Maldīgi varētu domāt, ka minētais Johan būtu angliskojums no latviešu vārda Jānis, tāpat kā laika gaitā Kristaps ir pārtapis par Charles un atpakaļ attulkots par Kārli. Leinsteras ielā 144 (144, Leinster Road) patiešām ir dzīvojis Johans Pētersons. Ieraksti Latvijas baznīcas grāmatās vēsta, ka Johans Juliuss (Jūlijs) Pētersons ir Kārļa Pētersona tēva Indriķa jaunākā brāļa Kristapa dēls, tātad Kārļa Pētersona brālēns. Arī Johans pagājušā gadsimta sākumā Dublinā ir strādājis uzņēmumā “Kapp&Peterson” un viņa profesija tautas skaitīšanas ailē “nodarbošanās” ir norādīta – pīpju meistars. Kopā ar pārējiem uzskaitītajiem iemītniekiem mājā Nr 144 (Leinster Road Rathmines & Rathgar West) dzīvo arī Konrāds Pētersons, 21 gadu

Žurnālā “Karogs” 2010.gadā publicētā fotogrāfija pie G.Grīnumas raksta “Uz Šveici ābolu vezumā”.

Kārļa Pētersona ğimene Latvijā un Īrijā Jau minēju, ka Kārlis-Kristaps Pētersons piedzima 1852.gada 4.martā. Par dzimšanas vietu visdrīzāk ir jāuzskata Zaļenieki, jo tur – Zaļenieku baznīcā – viņš ir nokristīts. Tomēr pavisam drīz mūsu stāsta varoņa vecāki Indriķis un Grieta pameta “Klijēnu” mājas, jo toreiz likums to pieļāva un par to liecina arī tas, ka Kārļa-Kristapa Pētersona māsa Lizete ir dzimusi Dobelē, bet brālis Dāvids – Mītavā, turklāt, kā liecina ieraksts “Dvēseļu revīzijas sarakstos” 1852. gadā, akurāt tad, kad dzima Kārlis Pētersons, “Klijēnu” saimnieks

tomēr nav bijis Indriķis, bet gan viņa brālis Samels Pētersons. Lai gan, nebūt nav izslēgts, ka Indriķis ar ğimeni varēja dzīvot arī pie brāļa, ticamāk tomēr šķiet, ka Kārļa-Kristapa vecāki šai laikā ir devušies no Zaļeniekiem projām. Savu ligzdu tai laikā vij arī citas lielās Pētersonu dzimtas atvases. Turpat kaimiņos “Klijēniem” atrodas arī mājas “Kauliņi”, kurās dzīvojuši Pētersoni. Arī “Kauliņu” saimnieki, pirmajos padomju gados krieviem pārņemot Latviju, tika izsūtīti uz Sibīriju, bet pašas mājas tika nolaistas līdz pēdējam un padomju gados tās sabrukušas. Kā savu dzimtas koka atzaru izpētījuši Pētersoni un Neibergi Latvijā, tad par Indriķi divus gadus jaunākais brālis Kristaps Pētersons (dzimis 1826.gadā), kas vēlāk apglabāts Glūdas kapos, bija precējies ar Dārti Zemīti un viņiem bija divi bērni - Jūlijs Pētersons un Anna Pētersone. Jūlijs apprecēja Annu Kronbergu, kas vēlāk 1949. gadā vienlaicīgi ar vedeklu un mazbērniem tika izsūtīta uz Omskas apgabalu, tur mirusi un arī apglabāta. Savukārt Anna Pētersone apprecējās ar Gulbi (vīra vārds pagaidām nav zināms) un viņai piedzima meita Laura. Tā pati Laura, kas vēlāk studēs Šveicē un kļūs par ārsti. Spriežot pēc ierakstiem Baznīcas grāmatās un uzrakstiem aizmugurē uz fotogrāfijām, kas sūtītas no Latvijas uz Īriju, Kārlim-Kristapam

20

vecs jauneklis, spriežot pēc uzvārda – radinieks. Kā raksta Latvijas akadēmiķis Jānis Stradiņš, kuram bijušas personīgas ğimeņu saiknes ar Konrāda Pētersona ğimeni, tad Konrāda tēvs esot bijis miesnieks Āgenskalnā. Citi avoti vēsta, ka miestnieks, kas turējis gaļas galdu Rīgā, gan esot bijis Alberts Kalniņš, Kārļa Pētersona māsas Lizetes vīrs. Lizetei un Albertam Kalniņiem savu bērnu neesot bijis, tāpēc viņi rūpējušies par krustbērniem Konrādu, viņa māsu Regīnu un Annas Pētersones meitu Lauru Gulbi, kas gadsimta sākumā studējusi medicīnu Šveicē un katrā izdevīgā brīdī, līdzko ieradusies Latvijā, tā apciemojusi Kalniņus Pārdaugavā. Stradiņš tomēr zin stāstīt, ka laikā, kad pēc neveiksmīgās revolūcijas 1905.gadā Rainim draudēja ne tikai apcietinājums, bet briesmās bija arī viņa dzīvība, Konrāda Pētersona tēvs abus Pliekšānus esot ratos slepus izvedis no Rīgas, lai paglābtu no soda ekspedīcijas. Tas tad arī bijis pats sākums Raiņa un Aspazijas ceļojumam emigrācijā uz Šveici. Plašāk Pliekšanu bēgšanu no Latvijas 2010.gada žurnāla “Karogs” rakstā “Uz Šveici ābolu vezumā” apraksta literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas pētījumi liecina, ka leğendām apvītā ābolu vezuma kučieris bijis Jānis Pētersons, attāls Lizetes radinieks no Zaļenieku pagasta. Šis apgalvojums ir balstīts uz šī paša Jāņa Pētersona meitas Lauras Blumbergas stāstījumu “Laimīgā aizbraukšana”, kas publicēts 1985. gadā izdotajā krājumā “Rainis laikabiedru atmiņās”. Par 1905.gada notikumiem Laura Blumberga raksta: “1905.gada decembrī Rainis bija apmeties pie Kalniņiem (pie Lizetes un Alberta Pārdaugavā Bišu ielā 10, piezīme

mana, S.B.) – šajā laikā ticis meklēts. Manījuši, ka apkārt pa nakti sākušas staigāt svešas personas. Tēvs man, toreiz vēl meitenei, stāstīja, kādā veidā viņš palīdzējis Rainim izglābties no aresta. Viņš aizbraucis uz Zaļeniekiem, sadabūjis divus zirgus, lielu raspusku, un kādā agrā rītā ap četriem Rainis, pārğērbies par zemnieku – pelēkās drēbēs, pastalās, hūtīti galvā, lakatiņu ap kaklu, bija jau gatavs ceļam. Raspuskā ieliktas divas milzīgas kastes ar āboliem, kas apklātas ar lielu brezentu. Raini ieslēpa starp augstajām kastēm. Tēvs uzvilka puskažociņu, jo bija jau sniegs. Viņš veda Raini uz Torņakalna staciju.” Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, kas sīkāk pētījusi Raiņa glābšanas operāciju un izstudējusi Kārļa-Kristapa māsas Lizetes (Liepulapiņas, kā draudzeni nodēvējusi Aspazija) un Alberta iesaisti glābšanas operācijā, savā rakstā ir uzzīmējusi interesantu un atbilstošu tā laika notikumu attēlu. Pārdaugavas Bišu ielas namiņa 1905.gada rudenī labi padevusies ābola raža un tās krājumi ziemai esot lieti noderējuši gan par maskēšanās dekorāciju vezumā, gan pārğērbtajam Rainim līdzi dotā groza saturu. Gundega Grīnuma lēš, ka Raiņa bēgšanas plāns pametot Rīgu varētu būt Lizetes izgudrots, jo viņa bijusi visai apķērīga sieva. Par satraucošajiem notikumiem īsi pirms 1905.-06. gadu mijas savās atmiņās Laura Blumberga raksta, ka ceļš līdz Torņkalna stacijai ziemas rīta agrumā nemaz neesot bijis tik gluds, kā varētu domāt. “... pret Arkādijas dārzu tēvu aptur divi uradņiki, pieliek viņam durkļus pie krūtīm un prasa: - Ko tu tur ved? - Vai neredzi, ka ābolus?! – tēvs pacēla brezenta stūri un sabēra viņiem ābolus. - Brauc! – uzkliedza viens no urodņikiem. Tēvs uzšāva zirgiem un aizdrāza pa kalnu lejā uz staciju. Rainis – ābolu groziņu rokā – iekāpa vilcienā.”

Tādas izskatījās “Klijēnu” mājas pirms Otrā pasaules kara.

SMS sludinājums no Īrijas ð LAT ð sludinājuma teksts ð tālrunis 57051; e-pasts editor@sveiks.ie

Sveiks N193  

latvian newspaper in Ireland Sveiks

Sveiks N193  

latvian newspaper in Ireland Sveiks

Advertisement