MĀKSLINIEKI
Atstāstījums Kristīne Želve (LV) Akcija, video, 2012
2012. gada jūlijs. Meklēju cilvēkus, kas kameras priekšā būti gatavi atstāstīt savu latviešu literatūras pārdzīvojumu. Uzrunāju savu pirmo literatūras skolotāju. Viņa vēl domā, vai piedalīties, jo gadi esot un tā… Bet tas pat nav būtiski, ko viņa atbildēs. Būtiski ir tas, ka viņas stundas un tekstus atceros vēl šodien. Viņas literatūras kabinetā pie sienas bija latviešu literātu „stendi”, viens bija veltīts Imantam Ziedonim. Zem bildes, kur bija Imants un Ausma, bija citāts no Ziedoņa – „Ai, kādiem ziediem smagi melniem/Pret tavu sirdi mana zied”. Tā bija mana pirmā mīlas lirika. Uzrunāju savu tēvu, kurš kādu laiku man regulāri borēja, ka noteikti jāekranizē novele par dīķa nolaišanu un zivju ķeršanu no Jaunsudrabiņa „Zaļās grāmatas”… Kāpēc tieši šī, tā arī nesapratu, bet tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka viņš man pirms aizmigšanas lasīja priekšā. Un, ejot garos gabalus, stāstīja stāstus no savas bērnības. Bija tādi, kas tika atkārtoti neskaitāmas reizes. Meklēju arī caur tīmekli. Sarakste ar nepazīstamiem cilvēkiem, kuru vienīgās atpazīšanas zīmes ir viņu lasītās un izvēlētās grāmatas, izvērstās pārsteidzoši interesanta. Pamazām zīmējas tāda skaista un negaidīta lasītāju karte: - Pēdējā grāmata, ko esmu izlasījis latviešu valodā, ir Margaritas Perveņeckas ,,Gaetano Krematoss”, un pēc izlasīšanas bija tāda ideja aizšaut uz Karostu un ierunāt dažas frāzes personīgajam arhīvam. - Ak, man gribētos atstāstīt Poruka “Kā Runcis kļuva par Runcē”, lai vienreiz izbeigtu to “bālo zēnu” rutīnu… - Pēc sajūtas gribu pieteikties atstāstīt „Vārnu ielas republiku”… Laikam tādēļ, ka stāstā darbojas mana vecmāmiņa un tas ir tāds … Vecmāmiņa, precīzāk, viņa un māsa, esot bijušas tajā kompānijā, māsa dzimusi 1899. gadā vecmamma - jaunāka. Cilvēki kas dzied, ir skaisti. Cilvēki, kas stāsta, arī. Sākumā biju stingri nolēmusi likt lietā tikai literāro tekstu, lai strādā tikai rakstnieka rakstītais vārds, nekādas liekas informācijas, ko un kāpēc, iztikt bez visādiem piefilmējumiem, ilustrējošiem kadriņiem… Pēc tikšanās ar cilvēkiem, kuri lasa, vairs neesmu tik pārliecināta, ka noturēšos un nenofilmēšu arī to vecmāmiņas fotogrāfiju, to ar zīmuli izraibināto grāmatas lappusi, to vienu īpašo koku mežā… (K.Ž.)
Kristīne Želve ir režisore, rakstniece, žurnāliste. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā. Autore dokumentālajām filmām „Fedja” (2012), „Sievas” (2008), „Blondie stāsti” (2003), „Es, epizode Cietums” (2004), u.c., kā arī urbānās kultūras pasākumam „Pur4ik 4ever” (2011). Kopš 2005. gada vada TV raidījumu „100g kultūras”. 2011. gadā iznāca Kristīnes Želves pirmais stāstu krājums „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”, iegūstot Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Spilgtākā debija”.
Downshifting? Kamēr pietiek laika, spēka un intereses attiecībām ar sevi, viss pārējais – lauki, pilsēta, mazie veikaliņi, tirdziņi, lielo zīmolu un tīklu ignorēšana, mazdārziņa iekopšana, sēņošana, ogošana, konservēšana un saldēšana, atteikšanās no „maisiņš nevajag” lielveikalos, attiekšanās no gaļas, atteikšanās no TV kastes, atteikšanās no Ķīnā ražotiem hlamiem, attiekšanās no hlamiem vispār, atteikšanās no trešā papildu darba un jaunākā modeļa telefona divreiz gadā, meditēšana un maratona skriešana ir tikai un vienīgi fons, uz kura norisinās (vai nenorisinās) šīs pašas svarīgākās attiecības. Kolektīvas izglābšanās nebūs – tik pa vienam, tikai individuāli. Katrs ar sevi ( sic! nejaukt ar „katrs par sevi un Dievs pret visiem”!) un savām „stratēģijām”– savām grāmatām, savu mūziku, savām filmām, saviem bērniem, saviem cilvēkiem, saviem dzīvniekiem, savām sarunām, savu vientulību, savu klusumu, saviem jautājumiem, savām atbildēm.
33