Page 1


SURVIVAL KIT 4 Izstāde. Diskusijas. Performances. Lekcijas. Festivāla mākslinieki: Aģentūra (Int.), Taifuns Akdemirs (TR), Kristīne Alksne & Margo (LV/DE), Arnis Balčus (LV), Kamilla Bernere (DK), Arturs Bērziņš (LV), Aija Bley (LV), Ēriks Božis (LV), Kristīne Briede (LV), Inga Brūvere (LV), Elīne Buka (LV), Elīza CeskeFeldmane (LV), Izolde Cēsniece (LV), Dāvids Cinks-Ji (DE), Margrieta Dreiblate (LV), Dace Džeriņa (LV), Andris Eglītis (LV), Elīna Eihmane (LV), Futurefarmers (US), Džons Gžiničs (EE) un bērnu rīts (LV), Gints Grīvans (LV), Kristaps Gulbis (LV), Īda Hansone (SE), Joakims Hansons (SE), Juhanna Heste (SE), Zimra Hedžans (TR), Vladimirs Jakušonoks un Kristīne Liniņa (LV), Rasa Jansone (LV), Sibela Javuza (TR), Atis Jākabsons un Kate Krolle (LV), Mihajs JepureGorskis (RO), Sesa Jergensena un Geirs Tore-Holms (NO), Burhans Jilmazs (TR), Mārtiņš Jurjāns (LV), Fanija Karinasdoutira (SE), Šikri Keroglu (TR), Elifs Kese (TR), Jusi Kivi (FI), KODEK (LV), Daiga Krūze (LV), Laura Ķeniņš (LV), Madara Lesīte (LV), Liene Mackus (LV), Maija Mackus (LV), Sebastjans Mige (SE), Maija Miķelsone (LV/FR), Ivars Grāvlejs (LV/CZ) un Mikāls Maršāns (FR), Bengisu Muazezs-Kurtulušs (TR), Haime Pitarčs (ES), Nira Perega (IL), Ingrīda Pičukāne (LV), Laura Prikule (LV), Krists Pudzens (LV), Artūrs Punte (LV), Jakin Refleksler Kolektīvs (TR), Reloading Images (Kaja Bekalama (IT), Roberto Kavalīni (IT), Karla EsperansaTommasīni (IT), Asinss Freisabadi (IR)), Krišs Salmanis(LV), Alnis Stakle (LV), Ezge Su-Čalasins (TR), Aleksanders Svartvatens (SE), Ausma Šmite (LV), Irīna Špičaka (LV), Džastins Tailers Teits (SE), Pilvi Takala (FI), Ginta Tinte-Vasermane (NL/LV), Toms Treibergs (LV), Trulā grupa (LV), Klāvs Upaciers (LV), Ilze Vanaga (LV), Iliāna Veinberga un Ainārs Kamoliņš (LV), Eva Vēvere (LV), Zane Veldre (LV), Ilva Vesterhulta (SE), Gite Villesena (DK), Kārlis Vītols (LV), Julita Vojčika (PL), Wooloo (DK), Krišjānis Zeļģis (LV), Alma Ziemele (LV), Mārtiņs Zutis (LV), Kristīne Želve (LV) SURVIVAL KIT 4 avīze ILZE VANAGA _______ 2 KURATORES SLEJA _______ 4 DOWNSHIFTING VĀRDNĪCA _______ 5 MĀKSLINIEKI _______ 10 SURVIVAL KIT SATELĪTI _______ 34 NORISES ________ 39 IZSTĀDES KARTE _______ 40 Izdevējs: Laikmetīgās mākslas centrs Redaktore: Zane Zajančkauska Dizains: Irīna Špičaka un Krišjānis Rijnieks Teksti: festivāla mākslinieki, Ieva Astahovska, Ieva Lejasmeijere, Solvita Krese, Anete Vaska, Zane Zajančkauska Tulkojumi un korektūras: Marianna Auliciema, Anna Celmiņa, Elīna Cire, Ieva Cire, Ņina Kuzmina, Inga Lāce, Māra Mortuzāne-Muravska, Līva Ozola, Stella Pelše, Anete Vaska, Zane Zajančkauska Festivāla komanda: kuratore Solvita Krese, Zane Dātava, Inga Lāce, Ieva Saulīte, Elza Zīda, Anete Vaska, Diāna Popova, Jānis Zvirgzds un Egons Barānovs ar komandu, Pēteris Brīniņš ar komandu, Jānis Milzarājs, Gundega Evelone Paldies visiem brīvprātīgajiem palīgiem! Tipogrāfija: Adverts. Iespiests uz Arctic Paper Munken Pure 80g/m3 un 170g/m3 Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Organizē: Rīga, 2012


4

KURATORES SLEJA

Dzīve bez steigas Jau daudzus gadus īsajās un mainīgajās Latvijas vasarās mēģinu kādu nedēļu pavadīt pie jūras. Pēdējos gados tā parasti arī ir vienīgā atvaļinājuma nedēļa, kuru izdodas izmānīt starp nebeidzamo darbu un pienākumu sastrēgumiem. Protams, tā ir mana izvēle, bet sajūta, ka, iespējams, gribētos citādi, lavās ap manu domu un rūpju pārņemto prātu, ik pa brīdim uzspridzinot kādu blīvi saplānotās ikdienas bastionu. Šīs vasaras brīvā nedēļa paiet Mazirbē, senā lībiešu ciematā pie jūras. Bez televizora, datora, staigājot gar jūru, vakaros spēlējot ģimeniskas galda spēles un ejot ciemos pie kaimiņiem. Viens no viņiem, kinorežisors Juris Poškus, man ierāda vietējo “supermārketu”. Ar riteņiem minamies uz Dundagas pusi, iebraucam kādās lauku mājās, kur saimniece vedina mūs uz kūti, lai līdzpaņemtajās burkās salietu pienu. Tālāk dodamies uz “olu nodaļu”. Padzenot malā vistas un pīles, saimnieks mums ielasa pārdesmit olas. Ūdens departamentā mūs gaida meža strauts, un turpat blakus jau arī “dod” sēnes. Jūtos pacilāta un laimīga, nojaušot, ka labsjūtas kņudoņu rada šādas iespējas ekskluzivitāte un atpūtnieka eiforija. Vai arī vēlme palēnināt ikdienas tempu izugusi jau līdz akūtai nepieciešamībai? Varbūt downshifting kļuvis par vienu no mūsdienu cilvēka izdzīvošanas komplekta būtiskām sastāvdaļām? Downshifting – latviski tikpat kā netulkojams jēdziens, kas apzīmē tempa palēnināšanu, aicinot kritiski izvērtēt ierastos patēriņa standartus un veiksmes priekšstatus, uzsverot nepieciešamību līdzsvarot laiku starp darbu un atpūtu, pievērsties personības pilnveidošanai un izstāties no mūsdienu sabiedrības diktētā “žurkas skrējiena”. Pasaulē downshifting pārtapis par vērienīgu kustību un plaši izplatītu sociālās uzvedības kodu, kas arī iedvesmojis šī gada festivāla SURVIVAL KIT veidotājus un māksliniekus. Pārorientējot ierasto vērtību hierarhiju, atsakoties pieņemt nepārtrauktu prasību pēc arvien lielākas produktivitātes vai peļņas ģenerēšanas, samazinot ikdienas patēriņu, izturoties saudzīgi pret dabas resursiem un atstājot vairāk laika, lai ieklausītos sevī un apkārtējos, mēs varam radīt individuālai lietošanai ļoti piemērotu izdzīvošanas komplektu. Izaicinot kapitālisma sistēmas kontroli par mūsu laiku, izjaucot reglamentēto attiecību starp darba stundām un atpūtu jeb brīvo laiku, ko pavadīt, radoši pilnveidojoties vai vienkārši apjaušot dzīves garšu, iespējams, mēs esam ieguvēji. “Izstāšanās no spēles” reizēm var būt spēcīgs impulss, lai mainītu apstākļus, kas kļuvuši apgrūtinoši vai neizturami. “Izstāšanās statēģija” (withdraw) pēdējā desmitgadē kļuvusi arī populāra mākslas prakse, kas aicina neiekļauties “meinstrīma” procesos un uzsvērt mākslinieka autonomiju. Varam uzlūkot downshifting izpausmes arī kā Rietumu pasaules kārtējo kaprīzi, “jauno vienkāršību”, kārtējo dzīves stila aktualitāti, kuru iespējams attīstīt un izkopt, pateicoties sakārtotai sociālo garantiju un dažādu atbalsta mehānismu sistēmai. Visticamāk, ka “jaunajā Eiropā” dzīves tempa samazināšana biežāk ir ārējo apstākļu uzspiesta realitāte, negribēta situācija, ar kuru jāsamierinās. Varētu pat apgalvot, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji atrodas nepārejošā downshifting – sociāli neaizsargāti, nedroši par rītdienu, apguvuši virkni jaunu iemaņu, spējīgi sev pārtiku izaudzēt mazdārziņos, marinēt, skābēt un konservēt iegūtos augļus un dārzeņus, lai pārlaistu garo ziemu, lietotus apģērbus pārvērst inovatīvos dizaina tērpos, bezaglīgi reciklēt un pārstrādāt ikdienas patēriņa preces, pagarinot to mūžu un piešķirot tām jaunu funkciju. Visai romantizēts priekšstats pa šādu alternatīvu dzīves stratēģiju meklējams Henrija Deivida Toro darbā “Voldena jeb

Solvita Krese dzīve mežā”, kas varētu tikt uzskatīts par downshifting svētajiem rakstiem. 1845.gada 4.jūlijā 27 gadus vecais Toro devās uz mežu un pie Voldenas dīķa uzcēla būdu, kurā pavadīja divus gadus divus mēnešus un divas dienas, dzīvojot vienkāršu un nesteidzīgu dzīvi un strādājot pie savas grāmatas. “Es aizgāju mežā, tādēļ ka vēlējos dzīvot bez steigas, saskarties vienīgi ar dzīves būtiskajiem faktiem un paskatīties, vai es varu kaut ko no tā iemācīties, lai nāves stundā man nenāktos atskārst, ka nemaz neesmu dzīvojis. Es nevēlos dzīves vietā samierināties ar to, kas nav dzīve, – tā ir pārāk dārga; tāpat es nevēlos ļauties nolemtībai, ja vien iespējams no tās izvairīties,” savas grāmatas lappusēs raksta Toro. Izvairīties no nolemtības un nesamierināties ar to, kas nav dzīve... Kā gan lai atbild uz tik visaptverošu jautājumu – kas ir dzīve? Vai tad darbs nav ieņēmis mūsdienu cilvēka dzīves galveno telpu? Darbs no nepieciešamības nopelnīt iztiku kļuvis par nodarbošanos, identitātes veidotāju un veiksmes mērauklu, kā arī laika pavadīšanas veidu. Tradicionālā izpratne par darbu postfordsima laikmetā ir būtiski mainījusies, padarot fleksiblāku ikdienas dalījumu darba un brīvā laika stundās, sapludinot robežas starp dažādām mūsu dzīves telpām un lomām. Nav brīnums, ka pēdējā laikā īpašu popularitāti “vienkāršās dzīves” piekritēju vidū iegūst tā dēvētais Pareto princips – biznesa teorija, kas apgalvo, ka 80% no rezultāta (peļņas) tiek iegūti no 20% piepūles (klientiem). Vitālā mazumiņa likums. Kā pelnīt vairāk, strādājot mazāk, – lūk, jautājums, kas mēdz nodarbināt mūsdienu sabiedrības daļas prātu. Peļņa, pieaugums jeb izaugsme ir viens no būtiskākajiem jēdzieniem ekonomikas terminoloģijā, kas tiek lietots kā veiksmes ekvivalents. Nākotnes vīzija kā nepārtraukta augšupejoša ekonomiskās izaugsmes līkne iedvesmo ne tikai ekonomistus un politiķus. Tā motivē arī daudzus individuālos patērētājus. Piesaistīta IKP cipariem, šī izaugsme būtībā ir monetārs lielums, ekonomikā cirkulējoša naudas plūsma, no kā nav atkarīgs indivīda labsajūtas vai kādas vispārējās sociālās laimes pieaugums. Iespējams, ka, dzīvojot vienkāršāk un bez steigas, aizvietojot peļņu ar ilgstpēju, radošumu ar radīšanu, patērēšanu ar domāšanu, ekonomisko izrāvienu ar kvalitatīvu kultūras telpu, mēs būsim laimīgāki, viedāki un pašpietiekamāki. Serbijas mākslinieks Mladens Stilinovičs, salīdzinot Rietumeiropas un Austrumeiropas māksliniekus, novēro, ka rietumniekiem trūkst slinkuma, brīvas domas telpas, lai radītu. Šeit, šķiet, gluži vietā atsaukties uz vienu no nozīmīgākajiem un radikālākajiem 20.gadsimta māksliniekiem Marselu Dišānu, kurš kādā intervijā apgalvo: “Es būtu gribējis strādāt, bet savā būtībā esmu nenormāli slinks. Man patīk dzīvot, elpot labāk nekā strādāt. ... Tādēļ, ja jūs vēlaties, mana māksla būtu pati dzīvošana: katra sekunde, katrs elpas vilciens ir darbs, kas nekur nav ierakstīts, kas nav ne vizuāls, ne cerebrāls. Tas ir kā pastāvīga eiforija.” Varbūt ar mākslas palīdzību mums ir vieglāk sasniegt šo eiforiju un attīstīt spēju priecāties par vienkāršu un nesteidzīgu dzīvi. “Mūzikas uzdevums ir nomierināt un apklusināt prātu,” atgādina Džons Keidžs, kurš pats dzīvo pārsteidzoši pieticīgi un piesātināti. Svarīgi nepalaist garām to brīdi, kad nomierināts prāts piedāvā īsto risinājumu, un, iespējams, nemaz nav jāpārvācas uz būdu mežā, lai šo signālu saklausītu.


DOWNSHIFTING VĀRDNĪCA

5

Downshifting vārdnīca SURVIVAL KIT jau ceturto gadu tiecas notvert īstos vārdus, sajūtas un tēlus, kas ļautu ieraudzīt, novērtēt un varbūt izmainīt to, kas notiek šeit un tagad. Šī gada sajūta kristalizējusies svešvārdā downshifting, kuram nerodas līdzvērtīgi ietilpīgs latviskojums. Downshifting – pārslēgt zemāku pārnesumu automatizētam transportlīdzeklim; pārvirzīties vai pārslēgties uz zemāku (ātruma, aktivitāšu, intensitātes) līmeni. (Merriam - Webster skaidrojošā angļu valodas vārdnīca, 2004). Ideju lauku, kas aktuāls šī gada festivālam SURVIVAL KIT, iezīmē Downshifting vārdnīca. Par aizbēgšanu no pilsētas raksta igauņu kuratore Raela Artela, kas ierasti mobilajā starptautiskajā mākslas vidē kā savu bāzes staciju (izteiciens „based in” ar ko ierasts norādīt mītnes vietu, kurā mākslinieks atgriežas pa vidu rezidencēm, projektiem, ceļojumiem) norāda Igaunijas mežus. Tas, kas kādreiz bija darbs, tagad ir kļuvis par nodarbošanos un māksla, kādreiz nodalīta no ikdienas rutīnas, ir okupējusi dzīvi – par to vēsta vācu mākslinieces un esejistes Hito Steierles komentārs. Itāļu teorētiķa un aktīvista Franko Berardi Bifo teksts atgādina, ka mūsdienās dominējošai izaugsmes izpratnei ekonomikas valodā nav nekā kopīga ar cilvēka patieso labklājību un laimes sajūtu. Kultūrteorētiķis Niks Papasterguadis raksta par mākslinieku pievēršanos ikdienas preparēšanai. Savukārt slinkumam veltīts serbu mākslinieka Mladena Stilinoviča 1993. gada teksts „Slinkuma slavinājums”. Vārdnīcu sastādīja Zane Zajančkauska, tulkojusi: Ilva Skulte, Anna Celmiņa.

Aizbēgt no pilsētas

Reala Artela

Pēdējos gados vērojama tendence romantizēt zināma veida dzīvesveidu, kas izplatīts lauku apvidos. Es saku “zināma veida”, jo ne visi lauku dzīvesveidi tiek uzskatīti par ko fantastisku, ievērības cienīgu vai modernu. Vidusmēra plašsaziņas līdzekļiem labpatīk atainot laimīgu, heteroseksuālu ģimeni skaisti izremontētā guļbūvē pie lielā virtuves galda ēdam pankūkas vai arī uz siena lauka un krūmu fona sēžam pie grila. Tajā pašā laikā izbijuša kolhoza traktora vadītāja izdzīvošana ar nožēlojamu bezdarbnieka pabalstu, vadot dienas pie ciema veikala durvīm, no plastmasas pudeles dzerot stipru alu, nespējot atrast cienīgu vietu šajā pārveidotajā sabiedrībā, nemaz nešķiet tik idilliska. Es apzinos, ka šie ir stereotipi par ārpus pilsētām dzīvojošiem cilvēkiem bijušajā Austrumeiropā, taču tie joprojām skaidri parāda pretrunīgo izpratni par dzīvi laukos, kas balstīta šķiru atšķirībās un nevienlīdzīgās iespējās izmantot sociālo mobilitāti. Par iemeslu sākt dzīvi laukos var būt divas galējības. Pirmā ir tā, kurā pastāv (ekonomiska) iespēja izglābties no pilsētas un nodrošināt bērniem mierīgu un zaļu bērnību; otrā savukārt ir (izglītības un/vai ekonomiskas dabas) neiespējamība izrauties no padomju laika iedibinātās sociālās iekārtas. Ja pirmā izklausās progresīvi un “eko-šiki”, tad otrā ir gluži vienkārši nožēlojama un apkaunojoša… Pārcelšanās uz dzīvi laukos no pilsētas var tikt uzskatīta arī par piespiedu nepieciešamību. Konkrētām aprindām tas atkal jau var izklausīties romantiski, taču patiesībā šī nepieciešamība veicina konkrētu utopisku dzīvesveidu rašanos. Ja izejas nav, tad tā ir jāizgudro. Pilsētas dzīve ir ļoti patīkama gana lielās un pastāvīgās naudas plūsmas dēļ, lai gan atsevišķās jomās tas tā vairs nav, jo nav garantētas nodarbinātības iespējas. Tādējādi dzīvošana pilsētā kļūst par visai nepatīkamu apburto loku: meklēt darbu – maksāt īri – būt pilsētā – meklēt darbu – maksāt īri – utt. Šķiet, ka šī loģika ir veidojusi arī manu dzīvesstāstu. Pēc ilgu gadu kopdzīves ar lieliskiem mākslas un kino studentiem Tallinas centrā Igaunijā 2008.gada pavasarī es nolēmu pārcelties uz laukiem, lai dzīvotu sava vectētiņa vecajā mājā, kas atrodas aptuveni pusotras stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas. Jau kādu laiku pirms tam man kļuva skaidrs, ka ekonomiskā uzplaukuma, nekustamā īpašuma “burbuļa” un strauji pieaugošo īres cenu apstākļos, kuros pastāvīgu profesionālu darbu atrast nav iespējams, freelance kuratoram un mākslas vēsturniekam ir neiespējami turpināt dzīvot galvaspilsētā, baudot visas pilsētvides dzīves piedāvātās priekšrocības. Tādēļ es iemainīju savu 8 kvadrātmetrus lielo istabu un ikdienas skaļās, jautrās un alus pilnās virtuves ballītes pret vecmodīgu lauku saimniecību “postkolhoza” ainavas vidū un absolūtu klusumu. Šīs izmaiņas, kas notika lielākoties ekonomisku apsvērumu dēļ, ievērojami izmainīja arī manu laikmetīgās mākslas kuratores darbu, kā arī manu izpratni par vietējo un starptautisko mākslas vidi – pilsētas dzīves sniegtās privilēģijas nomainīja cita veida priekšrocības. Tā es kļuvu par partizānu kuratori, kas dzīvo mežā, iekšējā trimdā prom no nelielās nacionālās kopienas, no droša attāluma vērojot notikumus uz mākslas skatuves, taču saglabājot iespēju jebkurā brīdī tajos iejaukties. Es pēkšņi atrados lauku vidē prom no pilsētas, taču daudz tuvāk starptautiskajai (mākslas) pasaulei. Tā kā laika ritējums laukos ir citāds, es atklāju iespēju sekot pasaules notikumu attīstībai, kamēr, dzīvojot pilsētā, mana apziņa lielākoties bija vērsta uz vietēja mēroga notikumiem. Dzīvošana ārpus pilsētas ir bijusi iespējama gadsimtiem ilgi – tad kādēļ mūsdienās tas tiek uzskatīts par ko ekscentrisku? Vai šāds solis nozīmē bēgšanu no kaut kā vai ieiešanu kaut kur? Vai atgriešanās pie samērā primitīvas, mazāk komfortablas dzīves uzskatāma par padošanos cīņā par profesionālu un sociālu tīklu veidošanu vai arī par pienesumu jaunajai kontrkultūrai, kurā pastāvīgi tiek meklētas alternatīvas? Vai padarīt lauku ciemu par savām jaunajām mājām ir statusa simbols vai arī zīme neveiksmīgai funkcionēšanai darba tirgū? Šķiet, ka šie jautājumi varētu būt diezgan veiksmīgs sākums plašākai diskusijai par alternatīvām un utopijām 21.gadsimta laikmetīgumā. Mēs dzīvojam strauju pārmaiņu laikā. Pamazām sāk izzust pabalsti un infrastruktūra, kas reiz kalpoja par sabiedrības garantu. Būtu pavisam naivi domāt, ka mūsdienu globālajā (mākslas) pasaulē vēl pastāv vieta, kur aizbēgt, un ka ir tāda ģeogrāfiska lokācija – pilsētā vai laukos – , ko nebūtu ietekmējušas pasaules naftas tirgus cenas, neoliberālā politika un neoliberālā mentalitāte, kā arī sociālie tīkli. Necentīsimies romantizēt lauku dzīvesveidu, bet gan centīsimies vienkārši radīt zonas, kurās minētās ietekmes ir vājākas un sabiedrības ģenerētais pseidospiediens ir mazāks. Meklēsim saprātīgus risinājumus un atklāsim ilgtspējīgas iespējas turpināt! Vienmēr ir veids, kā turpināt!


6

DOWNSHIFTING VĀRDNĪCA

Ikdiena Niks Papastergiadis (..) Mākslas un dzīves maksimāla tuvināšana var būt veselīgs pretpols tām akadēmiskajām pieejām, kas parādījās 1980. gadu beigās. Tomēr tas var novest arī pie dzīves banalitāšu un idiotisma reproducēšanas ar mākslas vārdu. Attiecības starp mākslu un dzīvi nekad nav taisnvirziena vai caurspīdīgas. Tas, ko tomēr nevar noliegt, ir mākslinieka nepieciešamība sākt ar materialitāti – kā mākslas prakses, tā pieredzes materialitāti. Šī materialitātes novērtēšana gan neizslēdz valodas nozīmi un arī neparedz, ka ierobežojumi, ko rada mūsu specifiskie sākumpunkti, būtu jāizceļ kā brīnišķīgi sasniegumi, tos vienkārši izrādot. (..) Jaunajā mākslā ir gan jūtīga tagadnes absorbēšana, gan bezkaunīga fascinācija par nabadzību, gan nevainīgas ikdienas dzīves banalitāšu atainojums. Ne bauda, ne ļaunums, kas izsaka šo baudkāro pašklātbūtni, nebalstās politiskās solidaritātes sociālajā vēsturē vai estētiskajos pētījumos. Šī atziņu prakse ir noliegta tā, it kā tā būtu daļa no garlaicīgās korektuma politikas. Tomēr, paradoksāli, bet jaunā akcentēšanā ir gan izcelmes noliegums, gan asimilācijas pieprasīšana. (..) Vai mēs varam secināt, ka pretošanās vēsture jau ir iemiesojusies tautas apziņā, un ka, pateicoties savai sensuālajai un materiālajai praksei, mākslas radīšana iezīmē šo mēmo zināšanu kontūras un nes liecību visam, kas ir izzināms un reāls? Mēģinājumus aizmirst pagātni soda ar tās atkārtošanu citiem līdzekļiem. (..) Par spīti atkārtotām pūlēm nojaukt dalījumu starp populāro kultūru un augsto mākslu, ikdienas jēdziens mūsdienu mākslas diskursā palicis salīdzinoši neteoretizēts. Kā teorētisks koncepts tas ir skaidri pretnostatīts trancendentāliem vai nevēsturiskiem spēkiem. Tas nemēģina ierobežot mākslas nozīmību dotās politiskās ideoloģijas a priori kategorijās. Tas neievieto mākslas attīstību noteiktu fizisko stāvokļu pakāpēs vai netiecas izvērst mākslas nozīmi tikai un vienīgi iepriekš eksistējošu filozofisko modeļu terminoloģijā. Aplūkot mākslu ikdienas perspektīvā nozīmē pasvītrot to, ka mākslas mērauklu nevar atrast, aizņemoties laukuma mietiņus no citiem diskursiem, bet drīzāk no šīs artikulācijas un praksēm ikdienas dzīvē. Bet šis mērķis, kas tiecas pārcelt mūs tieši dzīves pasaulē bez citu diskursu starpniecības, nav īstenojams tīrā formā. Tiešas pieejas dzīvei nemēdz būt – valoda, kultūra un psihe vienmēr ir neatdalāmi ieaustas ikvienās mūsu pūlēs. (..) Taisīt mākslu no visa, kas ir pa rokai. Domāt par lielākajām filozofiskajām abstrakcijām no mūsu visintīmāko pieredžu pozīcijas. Skatīties uz pārmaiņām kā daļu no mūsu izvēlēm un atbildēm, sniegtām ikdienas dzīves prasību un saistību sarakstam. No šāda skatpunkta, kur ikdiena un dominējošās struktūras uztvertas kā savstarpēji saistītas, mēs arī uz mākslu, teoriju un politiku varam paskatīties kā uz pastāvīgā dialogā esošām. Viens nevar turpināties bez otra. Būtu absurdi domāt, ka viens diskurss jau atbildējis otra diskursa jautājumus. Sociologi kā Fiona Mekija (Fiona Mackie) ir pievērsuši uzmanību sadrumstalošanas un izslēgšanas procesiem, kas ierobežo zināšanu leģitīmās sfēras izpratni un samazina tās pieredzes, kas tiek tulkotas atpakaļ ikdienas valodā1 Mekija atpazinusi šo aklumu ne tikai racionalitātē, kas dominē sabiedrībā, bet arī ierastākajās sociālās teorijas tradīcijās. Attiecības starp mākslu, politiku un teoriju nekad netiks vērtētas augstu, ja netiks atzīta katras pozīcijas integritāte. Varbūt ikdienas koncepts netiks skatīts kā noraidījums agrākajiem strīdiem par mākslas kontekstu un mākslinieku atbildību, bet kā pamats nozīmēm mākslā. Liotārs, reti sajūsmināts, to pateicis brīnišķīgi: “māksla ir uzliesmojums ikdienas izdedžos.” Māksla var būt tādu izmaiņu priekšvēstnese, kas vēl nav pilnībā jūtamas, vai arī liecināt par stāvokļiem, kas vai nu izslēgti no hegemoniskā diskursa, vai arī ir joprojām vāja murmināšana ikdienas dzīves sirdī. Māksla, kas tiecas paaugstināt mūsu jutekļus līdz burvības tuvumam, atrast nozīmīgumu kopīgajās zīmēs, savienot vienu subjektivitātes līmeni ar citu, ir prakse, kas neizbēgami uzkurina teorijas un politikas izdegušās pagales.

Niks Papasterguadis. Fragmenti no “Viss, kas apkārt: ikdienas māksla, politika un teorijas”. Publicēts - every Day. 11th Biennale of Sydney (Sydney: Biennale of Sydney, 1998) 1   Fiona Mackie, The Status of Everyday Life (Londin: Routledge, 1985)

Izaugsme

Franko Berardi Bifo Izaugsmes jēdziens ekonomiskās tehnoloģijas ietvaros ir izšķirošs. Ja sociālā ražošana neatbilst izaugsmes ekonomiskajām gaidām, ekonomisti paziņo, ka sabiedrība ir riska apdraudēta. Nobijušies viņi min nelaimi: recesija. Šai diagonozei nav nekā kopīga ar iedzīvotāju vajadzībām, jo tā neattiecas uz lietu lietošanas vērtību vai semiotisko preču vērtību, bet uz abstraktu kapitālistisku uzkrājumu – apmaiņas vērtības uzkrājumu. Izaugsme ekonomiskā nozīmē neattiecas uz sociālās laimes sajūtas paaugstināšanu vai cilvēku pamatvajadzību apmierināšanu. Tā attiecas uz apmaiņas vērtības globālā apjoma palielināšanu peļņas vārdā. Iekšzemes kopprodukts, izaugsmes galvenais indikators, nav sociālās labklājības vai apmierinājuma mērījums, bet monetārs mērījums, kamēr sociālā laimes vai nelaimes izjūta pamatā nav atkarīga no ekonomikā cirkulējošā naudas daudzuma. Tā drīzāk ir atkarīga no labklājības izplatības un līdzsvara starp kultūras prasībām, fizisko un semiotisko preču pieejamības.


DOWNSHIFTING VĀRDNĪCA

7

Izaugsme kā sociālas veselības un labsajūtas vērtējums drīzāk ir kultūras jēdziens nevis ekonomikas kritērijs. Tas saistīts ar mūsdienu uztveri, kas nākotni redz kā nebeidzamu paplašināšanos. Ir daudz iemeslu, kādēļ nebeidzama paplašināšanās ir kļuvusi par sociālajam organismam neiespējamu uzdevumu. Kopš Romas Klubs 1972.gadā publicēja grāmatu Izaugsmes robežas, mēs esam sapratuši, ka Zemes dabiskie resursi ir ierobežoti un ka sociālā ražošana jāpārdefinē atbilstoši šīm zināšanām.1Bet kognitīvās pārmaiņas un semiokapitālistiskās sfēras radīšana pavēra jaunas iespējas ekspansijai. 20. gs. 90. gados ekonomika visur eiforiski auga, jo sagaidīja, ka iesaistīsies tīkla ekonomika, paredzot nebeidzamu izaugsmi. Tas bija maldīgi. Pat ja vispārējais prāts ir bezgalīgi produktīvs, izaugmses robežas ierakstītas kognitīvā darba emocionālajā ķermenī: tās ir uzmanības, fiziskās enerģijas un jūtīguma robežas. Pēc jaunās ekonomikas ilūzijām – ko izplatīja ietekmīgi neoliberālisma ideologi – un dot-com kraha radītās vilšanās, jaunā gadsimta sākums nāca klajā ar vēsti par tuvojošos finanšu ekonomikas sabrukumu. No 2008. gada septembra mēs zinām, ka, nepretojoties paplašināšanās finansiālajai virtualizācijai, kapitālistiskās izaugsmes gals jau saredzams. Tas būs lāsts, ja sociālā labklājība joprojām būs atkarīga no peļņas ekspansijas un ja mēs nespēsim pārdefinēt sociālās vajadzības un ekspektācijas. Bet tas būs svētīgi, ja mēs varēsim izplatīt un sadalīt eksistējošos resursus vienlīdzīgi, un ja mēs varēsim pavērst mūsu kultūras prasības taupības virzienā, aizvietojot ideju, ka apmierinājums atkarīgs no nepārtraukti augoša patēriņa. (..) Tikai tad, ja mēs būsim spējīgi atrīvot nākotni (nākotnes uztvere, nākotnes jēdziens un nākotnes ražošana kā tāda) no izaugsmes un investīciju lamatām, mēs atradīsim izeju no dzīves, labklājības un apmierinājuma ļaunprātīgās pakļaušanas semiokapitāla finansiālajai abstrakcijai. Šīs atbrīvošanas būtība ir jaunas formas gudrība: būt saskaņā ar izsīkumu. Izsīkums modernajā kultūrā, kas balstās uz enerģijas kultu un vīrieša agresivitātes kultu, ir neieredzēts vārds. Bet enerģija postmodernajā pasaulē zūd vairāku iemeslu dēļ, un tos nav grūti atklāt. Demogrāfiskās tendences rāda, ka tad, kad pieaug prasības pret dzīvi un pazeminās dzimstības līmenis, cilvēce kā tāda noveco. Šis vispārējās novecošanas process rada izsīkuma jēgu, un tas, kas reiz tika uzskatīts par svētlaimi – pieaugošas prasības pret dzīvi –, var kļūt par nelaimi, ja enerģijas mīts netiks ierobežots un aizvietots ar solidaritātes un līdzjūtības mītu. Enerģija izzūd arī tādēļ, ka tādi fiziskie pamatresursi kā nafta ir lemti pazušanai vai dramatiskam izsmēlumam. Un enerģija pazūd, jo konkurence vispārējā prāta laikmetā ir stulbība. Vispārējais prāts nebalstās uz jauneklīgu impulsu vai vīrišķu agresivitāti, uz cīņu, uzvaru un piesavināšanos. Tas balstās uz sadarbību un dalīšanos. Tādēļ nākotne ir beigusies. Mēs dzīvojam telpā, kas ir aiz nākotnes. Ja mēs pilnībā izprastu šo postfutūristisko situāciju, mēs varētu atcelt uzkrāšanu un izaugsmi un būt laimīgi, daloties labumos, kas pie mums nonākuši, pateicoties pagātnes industriālajam darbam un tagadnes kolektīvajai inteliģencei.

Franko Berardi Bifo. Fragments no „Nākotne pēc ekonomikas gala.”, publicēta izdevumā e-flux. 12/2011. Pilns teksts pieejams e-flux.com.

1   Donella H. Meadows, Dennis L. Meadows, Jørgen Randers, William Bahrens, The Limits to Growth (New York: Potomac Association, 1972).


8

DOWNSHIFTING VĀRDNĪCA

Nodarbošanās 1 Hito Steierle

Sāksim1ar vienkāršu apgalvojumu: tas, kas reiz bija darbs, pamāzām kļuvis par nodarbošanos.2 Šīs izmaiņas terminoloģijā var likties triviālas. Bet patiesībā gandrīz viss savā veidā pārvēršas no darba par nodarbošanos. Ekonomiskajā struktūrā, bet arī tās implikācijās laikā un telpā. (..) Pavērsiens no darba uz nodarbošanos attiecas uz lielāko daļu mūsdienu ikdienišķo darbību. Tas iezīmē daudz lielākas izmaiņas nekā bieži aprakstītā pāreja no fordiskās uz postfordisko ekonomiku. Tā vietā, lai te skatītu peļnas līdzekļus, šeit skata laika un resursu tērēšanas veidu. Tas skaidri akcentē pāriešanu no ekonomikas, kas balstīta uz ražošanu, uz ekonomiku, kuras dzinējs ir atkritumi, no laika progresēšanas uz laiku, kas tiek izlietots vai vienkārši izšķiests, no skaidra dalījuma definētas telpas uz sapītu un kompleksu teritoriju. Varbūt vissvarīgākais: nodarbošanās (un okupācija), atšķirībā no tradicionāla darba, nekādā gadījumā nav līdzeklis mērķa sasniegšanai. Nodarbošanās (un okupācija) daudzos gadījumos ir beigas pati par sevi. Nodarbošanās ir saistīta ar darbību, pakalpojumiem, izklaidību, terapiju un iesaisti. Bet (izmantojot angļu val. vārda „occupation” otru nozīmi – okupācija), arī ar iekarošanu, ielaušanos un sagrābšanu. Militārā kontekstā okupācija attiecas uz ekstrēmām spēka attiecībām, tepisku komplikāciju 3D suverenitāti. To okupētājs uzspiež okupētajam, kas ar pretoties vai nepretoties. Mērķis bieži vien ir ekspansija, bet arī neitralizācija, turēšana žņaugos un autonomijas apspiešana. Okupācija (un arī nodarbošanās) bieži ietver bezgalīgu mediāciju, mūžīgu procesu, nebeidzamu saskaņošanu un izplūdušas telpiskās robežas. Tai nav nekāda iebūvēta rezultāta vai rezolūcijas. Tā attiecas arī uz piesavināšanos, kolonizāciju un izspiešanu. Šajā procesa aspektā okupācija ir gan nepārtraukta, gan nelīdzena – un tās konotācijas pilnībā atšķiras okupētajam un okupētājam. Protams, okupācijas – visās atšķirīgajās šī vārda nozīmēs – nav pilnīgi vienādas. Bet šī termina mimētiskais spēks darbojas katrā no dažādajām nozīmēm un nes tās vienu otrai pretī. Vārdā pašā ir maģiska tuvināšanās: ja tas skan līdzīgi, līdzīguma spēks strādā no tā iekšienes.3 Vārda došanas spēks aptver visu atšķirību līdz pat neērtajām aptuvenajām situācijām, kuras citādi sadala un hierarhizē tradīcija, interese, un privilēģija. Mākslas kontekstā pārejai no darba uz nodarbošanos ir papildus sekas. Kas šajā procesā notiek ar mākslas darbu? Vai arī tas kļūst par nodarbošanos? Daļēji jā. Tas, kas reiz materializējās tikai kā objekts vai produkts – kā (mākslas) darbs – tagad tiecas atklāties kā darbība vai izrāde. Tās varbūt tik bezgalīgas, cik vien saspringtie budžeti un uzmanības robežas atļauj. Mūsdienās tradicionālais mākslas darbs lielā mērā papildināts ar mākslu kā procesu – kā nodarbošanos.4 Māksla ir nodarbošanās tādā nozīmē, ka uztur cilvēku aizņemtību – skatītāju un daudzu citu. Daudzās bagātās zemēs māksla nozīmē gluži populāru nodarbošanos shēmu. Ideja, ka tā satur pati savu apmierinājumu un tai nav vajadzīgas nekādas atlīdzības, kultūras darba vietā ir gluži pieņemama. Kultūras industrijas paradigma piedāvājusi tādas ekonomikas piemēru, kas funkcionē, ražojot arvien lielāku skaitu nodarbju (un izklaidi) cilvēkiem, kas daudzos gadījumos strādājuši par brīvu. Piedevām tagad ir arī nodarbināšanas, kas maskējas par mākslas izglītību). Arvien vairāk pēc-bakalaura un pēc-pēc-bakalaura programmas aizsargā nākotnes māksliniekus no (publisko vai privāto) mākslas tirgu spiediena. Mākslas izglītība tagad ir ilgāka – tajā tiek radītas nodarbinātības zonas, kas mazāk attiecas uz „darbiem”, bet vairāk uz procesiem, zināšanu formām, iesaistes laukiem, un sasaistes plāniem. Tā arī ražo arvien vairāk mākslas izglītotāju, starpnieku, ceļvežu un pat sargu – visi šie nodarbinātības apstākļi atkal ir procesuāli (un slikti vai neapmaksāti). (..) Vispārīgi runājot, māksla ir daļa no nevienlīdzīgās globālās sistēmas, sistēmas, kas vienas pasaules daļas neattīsta, kamēr pārattīsta citas – un robežas starp abām saslēdzas un pārklājas. Bet aiz tā visa māksla nodarbināt cilvēkus, ieņemt telpas un laiku. Tā tātad okupē dzīvi kā tādu. Kādēļ tam tā būtu jābūt? Sāksim ar nelielu pievēršanos mākslas autonomijai. Mākslas autonomija savulaik tika radīta, balstoties nevis uz okupāciju, bet uz separāciju – precīzāk, uz mākslas nodalīšanu no dzīves.5 Kad mākslas ražošana kļuva arvien vairāk specializēta industriālajā pasaulē, ko iezīmēja pieaugoša darba dalīšana, tā kļuva arī arvien vairāk nodalīta no acīmredzamas funkcionalitātes.6 Kamēr tā gandrīz izvairījās no instrumentalizācijas, tā vienlaikus zaudēja sociālo nozīmību. Kā reakcija uz to parādījās dažādi avangardi, nolūkā salauzt mākslas barjeras un no jauna radītu saikni ar dzīvi.

1   Tekstā izmantotas abas angļu vārda „occupation” latviskās nozīmes – nodarbošanās (profesija, amats, darbs) un okupācija (ieņemšana, iekarošana, (vietas) aizņemšana)). (tulk.piez.) 2   Šīs idejas es aizņemos no lieliskajiem Carrot Workers Collective novērojumiem. 3   Benjamins, Valters. “Doctrine of the Similar,” izdevumā Selected Writings, Vol. 2, part 2, 1931-1934, red. Michael Jennings, Howard Eiland, Gary Smith. (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1999), 694-711, 696 lpp. 4   Varētu pat teikt: mākslas darbs ir saistīts ar ideju par produktu (iesaistīts komplekša vērtībiskošanas sistēmā). Māksla-kā-nodarbošanās apiet ražošanas galarezultātu, par preci pārvēršot pašu radīšanas procesu. 5   Šīs rindkopas radušās Svena Lutikena lieliskā teksta „Rīkojoties uz autonomijas visuresošās robežas” izdevumā To The Arts, Citizens! (Porto: Serralves, 2010), 146–167 ietekmē. 6   Uzsvars šeit ir uz vārdu „acīmeredzams”, jo māksla, pat tad, kad tā kļuva vairāk nošķirta no reliģiskās vai atklāti reprezentālās funkcijas, tā nepārprotami sagalbāja būtisku lomu, nošķīruma starp maņām, šķiru atsķirību un buržāzistiskās subjektivitātes attīstīšanā. Mākslas autonomija likās esam neineinteresēta un vienladzīga, tomēr tajā pašā laikā tā mimētiski adaptēja kapitālisma preču formu un struktūru.


DOWNSHIFTING VĀRDNĪCA

9

Avangardu cerība bija, ka māksla izšķīdīs dzīvē, ieplūdīs tajā ar revolucionāru grūdienu. Bet notika drīzāk pretējais. Akcentējot vēlreiz: māksla okupēja dzīvi. Jo mākslas sākotnējie iebrukumi atpakaļ dzīvē un ikdienas praksē pamazām pārvērtās par ielaušanos rutīnā un tad – par konstantu okupāciju. Mūsdienās mākslas ielaušanās dzīvē nav izņēmums, bet likums. Mākslas autonomija bija domāta, lai atdalītu mākslu no ikdienas dzīves rutīnas – no šīszemes dzīves, nodomiem, lietojamības, ražošanas un instrumentālas domāšanas – lai attālinātu to no efektivitātes un sociālās piespiešanas likumiem. Bet šī nepilnīgi nodalītā joma vēlāk iekļāva sevī visu, no kā tā centās atdalīties vispirms, pieņemot veco kārtību savās estētiskajās paradigmās. Mākslas iekļaušana dzīvē reiz bija politisks projekts (kā kreiso, tā labējo), bet dzīves iekļaušana mākslā tagad ir estētisks projekts, un tas sasaucas ar vispārēju politikas estetizāciju. Visos ikdienas darbības līmeņos māksla ne tikai iekaro dzīvi, bet okupē to. Tas nenozīmē, ka tā ir visuresoša. Tas vienkārši nozīmē, ka tā izveidojusi kompleksu topoloģiju kā pārmērīgai klātbūtnei, tā šķirošai prombūtnei – kas abas ietekmē ikdienas dzīvi. (..)

Fragments no Hito Steierle „Māksla kā okupācija: dzīves autonomijas pretenzijas”, publicēts e-flux journal 12/2011. Pilna teksts pieejams e-flux.com

Slinkums

Mladens Stilinovičs

Būdams mākslinieks, esmu mācījies gan no Austrumiem (sociālisma), gan no Rietumiem (kapitālisma). Protams, tagad, kad robežas un politiskās sistēmas ir mainījušās, šāda pieredze vairs nebūs iespējama. Bet tas, ko esmu iemācījies no šī dialoga, man paliek. Mani novērojumi un zināšanas par Rietumu mākslu galu galā mani novedušas pie secinājuma par mākslas eksistences neiespējamību... Rietumos. Tas nenozīmē, ka tur tās nav. Kādēļ māksla Rietumos vairs nevar eksistēt? Atbilde ir vienkārša. Rietumos mākslinieki nav slinki. Mākslinieki no Austrumiem ir slinki; vai viņi turpinās būt slinki tagad, kad vairs nav Austrumu mākslinieki – tas mums vēl jānoskaidro. Slinkums ir kustības un domas klātbūtnes trūkums, mēmais laiks – totāla amnēzija. Tā ir arī vienaldzība, ciešs skatiens uz neko, ne-aktivitāte, nespēja. Tā ir absolūta muļķība, sāpju laiks, veltīga koncentrēšanās. Šie slinkuma tikumi mākslā ir svarīgi faktori. Nepietiek ar zināšanām par slinkumu, tas jāpraktizē un jāpilnveido. Mākslinieki Rietumos nav slinki un tādēļ nav mākslinieki, bet drīzāk kaut kā ražotāji... Viņu iesaistīšanās dažādos nesvarīgos jautājumos, tādos kā ražošana, reklāma, galeriju sistēma, muzeju sistēma, konkurences sistēma (kas ir pirmais), viņu ņemšanās ar priekšmetiem, viss ved viņus projām no slinkuma, no mākslas. Tieši tāpat kā nauda ir papīrs, galerija ir telpa. Mākslinieki no Austrumiem bija slinki un nabadzīgi, jo visa nesvarīgo faktoru sistēma neeksistēja. Tādēļ viņiem bija gana laika, lai koncentrētos uz mākslu un slinkumu. Pat ja viņi radīja mākslu, viņi zināja, ka tas bija veltīgi, tas nebija nekas. Mākslinieki no Rietumiem varēja uzzināt kaut ko par slinkumu, bet viņi to nedarīja. Ar slinkuma jautājumu kā praktiski, tā teorētiski nodarbojās divi izcili 20. gs. Rietumu mākslinieki: Dišāns un Maļevičs. Dišāns nekad tā īsti nerunāja par slinkumu, bet drīzāk par vienaldzību un ne-darbu. Kad Pjērs Kabans (Piere Cabane) viņam jautāja, kas viņam devis visvairāk baudas dzīvē, Dišāns teica: „Vispirms, tas, ka man veicās. Tāpēc, ka pamatā es nekad nestrādāju, lai dzīvotu. Es uzskatu, ka strādāšana, lai izdzīvotu, ir gluži idiotiska no ekonomikas viedokļa. Ceru, ka reiz mēs varēsim dzīvot bez obligātas strādāšanas. Pateicoties savai veiksmei, es varēju tikt ar visu galā, nesaslapinoties.” Maļevičs sarakstīja tekstu, kas saucās „Slinkums – cilvēces īstā patiesība” (1921). Tajā viņš kritizēja kapitālismu, jo tas atļāva slinkiem būt tikai nelielam skaitam kapitālistu; bet arī sociālismu, jo visa tā kustība balstījās uz darbu, nevis slinkumu. Citēju: „Cilvēki baidās no slinkuma un nosoda citus, kas to akceptē, un tas notiek vienmēr, tādēļ ka neviens nesaprot, ka slinkums ir patiesība; tas tiek iezīmēts kā visu netikumu māte, bet īstenībā tā ir dzīves māte. Sociālisms nes neapzinātu atbrīvošanos, tas nicina slinkumu, nesaprotot, ka tieši slinkuma dēļ ir dzimis; tas ir neprāts, dēls nicina māti kā visu netikumu māti un piekaļ pie kauna staba; šajā īsajā rakstā es gribētu noņemt slinkumam kauna zīmi un paziņot, ka tas ir nevis visu netikumu māte, bet perfekcijas māte.” Visbeidzot, būt slinkam un secināt: nav mākslas bez slinkuma.

DARS IR SLIMĪBA – KĀRLIS MARKSS Mladens Stilinovičs

DARBS IR KAUNS Vlado Marteks

Mladens Stilinovičs, 1993


10

MĀKSLINIEKI

Asambleja (SURVIVAL KIT 4)

Meža Measure

Aģentūra (Int.)

Kristīne Alksne un Margo (LV/DE)

SURVIVAL KIT ietvaros notiks Aģentūras rīkota Asambleja, kas pievērsīsies “Lietai 000885” (Daley Bicentennial Plaza), apcerot jautājumu: “Kā procesi var kļūt par mākslas prakses sastāvdaļu?” Daži mākslinieki ir mēģinājuši aizsargāt dārzus ar intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesībām. Lai dārzu iekļautu autortiesību darbības laukā, tam jābūt oriģinālam veikumam, kas fiksēts ar taustāmiem izteiksmes līdzekļiem.

Kristīnes Alksnes un Margo dzīvā instalācija par sevis attīrīšanas un jaunām pielāgošanās mokām, šo procesu mijiedarbi. Utopiskās pašizziņas pūles. Vilinošie viltus mērījumi sevis-nepārtrauktas-mierināšanas-laikmetā.

Dažādi mediji un dimensijas, 1992-

“Lieta 000885” attiecas uz konfliktu starp gleznotāju Čepmenu Keliju un Čikāgas Parka rajonu par dārziem Daley Bicentennial Plaza Granta parkā Čikāgā. Neskatoties uz Čepmena Kelija iebildumiem, Parka rajons izmainīja Kelija radīto dārzu ar nosaukumu “Savvaļas puķes I”, lai iekļautu to Daley Bicentennial Plaza jaunajā plānojumā. Iztiesājot lietu “Kelijs pret Čikāgas Parka rajonu”, tiesnesim bija jālemj, vai dārzs “Savvaļas puķes I” ir uzskatāms par pabeigtu darbu, kas aizsargāts ar Vizuālo mākslinieku tiesību aktu (Visual Artists Rights Act (VARA)). 9.septembrī plkst. 11.00 “Lieta 000885” tiks aplūkota SURVIVAL KIT Asamblejā.

Aģentūra r nosaukums Briselē bāzētai iniciatīvai, ko 1992.gadā aizsāka Kobe Mateiss. Aģentūra veido nemitīgi papildināmu sarakstu ar lietām, kas neiekļaujas ontoloģiskajā nošķīrumā starp dabu un kultūru. Šis saraksts lielākoties ir balstīts tiesas procesos, strīdos un notikumos, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma jautājumiem (autortiesībām, patentiem, preču zīmēm utt.). Intelektuālā īpašuma jēdziens balstās fundamentālā pieņēmumā, ka pastāv nošķīrums starp dabu un kultūru, no kā izriet nošķīrumi starp izpausmēm un idejām, radīto un faktiem, subjektiem un objektiem, cilvēkiem un ne-cilvēkiem, oriģinalitāti un tradīciju, indivīdiem un kolektīviem, prātu un ķermeni, fiksāciju un procesiem utt. Katra šī saraksta vienība rada šaubu momentus par šo nošķīrumu pamatotību. Aģentūra izvēlas lietas no šī saraksta un rīko dažādas asamblejas, kas tiek iekļautas izstādēs, performancēs, publikācijās u.tml.. Katra asambleja pievēršas cita jautājuma apcerei. Katrs jautājums topoloģiskā veidā pēta intelektuālā īpašuma aparāta radītās operatīvās sekas, lai veicinātu mākslas prakses ekoloģiju.

Performance, instalācija, 2012

No epastu sarunām: M.: Downshifting – tā ir meditācija par pēc-postmodernisma novecošanu. Tukšuma svinēšana ar vēl lielāku tukšumu. Tu ieliec pats sevi tādā neo-mēmajā filmā, lai izvairītos no pašdisciplinētās tirgus histērijas. K.: Šis jaunais dzīves rituāls ir Rietumu cilvēku veidojums, kuri vērtības atpazīst caur produktivitāti un jaudu patērēt. Rietumu cilvēks ir pārņemts ar vēlmi būt pirmajam. Agrā vecumā uzdāvina sev sirdstriekas, kam, saprotams, seko downshiftings. Tajos brīžos šie bestselleri iedarbojas kā laba medicīna. Varbūt rietumnieks iesprūdis pašradītā mehānismā un līdz nullei novājinājis savus dabiskos instinktus? Rod risinājumu, it kā sevi izmainot pa 180 grādiem? Kas nāk pēc tam? Vai tas ir patiesi dabisks process? Vai tikai jauna maskas versija, kuru uzlikdams, tas uz brīdi spēj pamanīt izmaiņas? M.Z.: Varbūt. Droši vien. Bieži redzu downshifting’u kā bezzobainu sakodienu. Tās ir plēsoņas, kas izrāvušas sev zobus no, lai atbrīvotos no gaļas kāres. Plēsoņas veģetārajā restorānā. Vilki vecmāmiņu aubītēs. Bet Tu bieži dzirdi, runā par downshifting’u? Man nav tā, ka ik uz soļa ar šo tematu saskartos. Ja neskaita, ka katrs otrais Berlīnē tāpat jau pievērsies jogai un citām sirdspukstu palēnināšanas metodēm. K.A.: Downshifting’s. Itin bieži dzirdu par to runājam, sēžot smalkās vakariņās ar smalkiem kungiem, kuri jau aprēķinājuši dienas budžetu līdz kapa malai un cik labus vīnus viņi var atļauties līdz tai dienai! Downshiftings ir vārds, kas plecu pie pleca soļo līdzās konsumerismam. Tas ir tas, kas notiek, kad pārpūlējies rietumnieks gadiem ilgi 16 stundas dienā rokas uz labklājību, bet atklāj, ka aizlāpstojies līdz pusmūžam un savas veselības robežai. Tam pretojoties, viņš nodibina vistu koloniju, kuru stundām novēro un pēc novērotajiem spārnoto draugu hierarhijas principiem stutē savas jaunās pasaules vīziju. Tam fonā, bez šaubām, kur gadījies, kur ne - skats uz Visdusjūru. Vai downshiftings nav apliecinājums tam, ka cilvēks pats sevi ir novājinājis, akli piedaloties meinstrīmā? M.Z.: Bet varbūt (un droši vien) tā arī ir, ka jau vienmēr brieduma gadu veiksminieki pieseguši tempa mazinātājus. Tikai šī brīža demokrātijas metamorfozēšanās uz anarhiju pieļauj atslābuma cildinājumu. Sak, “mazāk ir vairāk”, tāpēc centība kļuvusi par lamuvārdu. Ja muskuļi un prāts ir kārtībā, tad smadzenes sūta tiem signālu rīkoties. Tie ir bioloģiski procesi. Tos nevar mākslīgi apturēt. Tāpēc manā pasaules ainā downshifting’i ir koķetēšana ap nekrofīlijas tēmu. Sak, es esmu dzīvs, bet beigts. Iepūt man.

Kristīne Alksne dzīvo un strādā Berlīnē. Beigusi akadēmiju Brera di Belle Arti, Milāna, Itālijā, 7 personālizstādes Itālijā un viena Latvijā, vairāk kā 60 grupu izstādes Eiropā un ASV, tai skaitā Moscow Biennale for Young Art 2012, MMOMA (Maskava), Modern Tape (Berlīne), South London Gallery (Londona), SURVIVAL KIT 3, u.c. Margo dzīvo un strādā Berlīnē. Studē antropoliģiju un operas režiju. Režiju, performanču, tekstu autore.

Downshifting? K.A. Tempu var samazināt tikai tie, kas to var atļauties. M.Z. Tā visa tempa mazināšana, ja viņa tiek tematizēta, ir publiska izlikšanās. No brīža, kad sāc elpot, tava vienīgā izvēle ir “dzīve bez izvēles” – darīt tikai to, bez kā nevari dzīvot. Punkts. Nevajag sevi piesārņot ar iedomām, ka tev ir miljons iespēju. Ja tev nenovēršami gribas iekosties svaigā gurķī – kāpēc skriet pa tirgu un profilakses pēc arhivēt visu sastopamo floru un faunu! Bet masku darināšana, iespējams, ir viena no stabilākajām sevis aizmiršanas tradīcijām. Urbānais karnevālisms. Es - zaķītis!


11

MĀKSLINIEKI

Rīgas dārzs Kamilla Bernere (DK)

bez nosaukuma. (bez nozīmes)

Dārzs, 2012

Industriālās ēkas - Tabakas Fabrikas dārzā atrodas neliels, pamests dārziņš. Laikā, kamēr māksliniece Kamilla Bernere būs Rīgā, dārzs dienu no dienas pārvērtīsies. Katru dienu Bernere tiksies ar vietējiem iedzīvotājiem un iesaistīs viņus dārza veidošanas procesā. Viņi tiks mudināti dārzam ziedot kādu augu, akmeni, podiņu, zālāja gabaliņu vai jebko citu, ko varētu saistīt ar dārzu. „Rīgas dārzs” veidojas no tajā jau esošiem augiem un uz vietas atrodamiem materiāliem, kā arī laipniem ziedojumiem, par kuriem iedzīvotāji kā pateicību saņems sēklas no Berneres iepriekšējā projekta Kopenhāgenā „Melnās kastes dārzs”. Projekts stāsta par kultūru apmaiņu ar dārza un augu starpniecību kā mūsu kopīgo interesi, par tikšanos starp svešiniekiem, par augiem kā iemeslu uzsākt sarunu. Katrs ziedojums kļūst par „Rīgas dārza” daļu, taču tai pašā laikā visi ziedotāji kopīgi ir šī dārza – procesa īpašnieki. (K.B.)

Arturs Bērziņš (LV) Gleznas, 2012

Sērijas iecere radās iepriekš veiktu ekspedīciju laikā. Tajās pētīju Latvijas ainavas. Noskaidrojās, ka ir interesantas vietas. Tām nebija nekādas nozīmes. Vismaz nozīmes nebija skaidri formulējamas. Šīs vietas nebija apskatāmas tuvumā. Tad tās mainījās. Izzuda. Tās bija pieejamas tikai no liela attēluma. Skatāmas no viena paugura uz otru. Lai interesējošo vietu izpētītu tuvumā būtu nepieciešams lidaparāts.Tajās bija kaut kas neiespējams, neaizsniedzams. Tās nevarēja arī sadzirdēt. (A.B.)

Arturs Bērziņš dzīvo un strādā Olainē. Kādā esejā par saviem darbiem viņš saka: „Tas ko redz vistuvākajā apkārtnē – to arī jāattēlo. Gaume ietekmē attēlu izvēli. Tāpat arī lietas vai vietas nozīme ietekmē tās attēlošanu. Man tuvākie redzamās pasaules aspekti ir tonalitāte, ģeometrija (telpa), realitāte. (..) Manā gadījumā galvenais emocionālais kairinājums nāk no dabas – no vides, kurā dzīvoju. Savukārt, galvenais intelektuālais kairinājums nāk no cilvēka rīcības ar dabu.” Artura Bērziņa ainavām, dabas „momentiem”, kultūras studijām (indivīds, tehnoloģija, organizācija) raksturīgi nelieli formāti - gan tāpēc, ka tie „piedāvā lielāku distanci”, gan tāpēc, ka „dzīvojam laikā, kad dabas resursi samazinās, bet pieprasījums pēc tiem aug. Šādā situācijā nav attaisnojama dārga māksla. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mani darbi ir mazi un arī to izmaksas ir iespējami mazas. Daudzi gatavie darbi tiek dzēsti un to pamatnes izmantotas atkārtoti. Tāpat darbi, kas ilgstoši netiek pabeigti tiek sazāģēti, virsmas nokasītas un izmantotas atkārtoti.” Arturs Bērziņš ieguvis izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā. Personālizstādes: “prāta darbi”  Tukuma Mākslas muzejā un Olaines Vēstures un mākslas muzejā (2012), „skaņu darbi” Nabaklab izstāžu zālē (2011), „bez nosaukuma (tautiskais romantisms)” Rīgas Mākslas telpā, Liepājā, Līvānos, Aizputē (2009);  „nomalība” SIA Ekodienests telpās (2008), u.c.  Dalība grupu izstādēs “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?” (2012),  „Nieze” (2007), „Candy Bomber” (2008), „SURVIVAL KIT 3” (2011) u.c.  Par izstādi „nomalība” ieguvis „Dienas Gada balvu kultūrā” un nominēts Purvīša balvai. (Z.Z.)

Kamilla Bernere ir māksliniece, kas strādā gan mākslas, gan ainavu arhitektūras kontekstā. Viņas projekti pēta kultūras noteiktu dabas izpratni, nereti ierādot arī jaunus pilsētvides izmantošanas veidus. Vienā no nesenajiem projektiem, dēvētā “Melnās kastes dārzs”, Kamilla Bernere ierīkoja dārzu neizmantotā zemes platībā Kopenhāgenas centrā, kas uzskatāms par pēdējo laiku strīdīgāko un dārgāko zemes platību pilsētā. Dārzs tika veidots no uz vietas atrastajiem augiem un materiāliem. Projekts iezīmēja gan pilsētā sastopamo augu daudzveidību, gan arī dažādās intereses, kas saduras konkrētajā vietā. Kamillas Berneres darbi personālizstādēs, grupu izstādēs un ar pilsētvidi saistītos projektos ir bijuši redzami Dānijā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Slovākijā, Francijā un citur.

Downshifting?Ideju par downshifting kā “izstāšanos” un “pārvākšanos” ir vērts apšaubīt. Tā ir romantiska doma, kas sakņojas eskeipistu idejā par izolēšanos no pārējās pasaules, – to varētu uzskatīt par egoistisku skatījumu. Es domāju, mums visiem patīk piebremzēt šad un tad, bet man drīzāk šķiet interesants jautājums par to, kas liek mums būt aizņemtiem. Izdevumu samazināšana ir saistīta ar faktu, ka nauda valda pār daudziem mūsu dzīves aspektiem, mūsu mentalitāti, vērtībām un prioritātēm, un tas rada mūsu aizņemtību – gan individuāli, gan kā sabiedrībai. Stāsts nav tik daudz par to, kur mēs dzīvojam, bet drīzāk – ar ko un kā mēs saistāmies.

Downshifting? Vienmēr bijusi un ir aktuāla saprātīga laika plānošana = ar 40% laika rezervi. Izvairīšanās no jelkādām atkarībām Lean operation stratēģijas ignorēšana. Darbā neizmantot elektroinstrumentus. Darbā maksimāli visu darīt pašam.

Baseins Aija Bley (LV) Videoinstalācija, 2012

1991. gada 21.augustā Valērija pa ceļam uz darbu sajutās dīvaini satraukta un, izejot no mājas, tik vien spēja kā apsēsties uz piemājas soliņa. Viņa sēdēja un skatījās uz baseinu, kurā vairs nebija ūdens. Cik viņa varēja atcerēties, ūdens baseinā vienmēr bija bijis. Taču tieši šodien tas nez kur bija pazudis. Viņa sēdēja un domāja par saviem 54 gadiem un par to, ka pēc gada viņa dosies pensijā un tad varēs visu dienu tā sēdēt un skatīties. Vienīgi pazudušais ūdens baseinā tai nedeva mieru. Vakarā no darba atnāca vīrs. Apsēdās blakus sievai un pavēstīja, ka Padomju Savienība ir sabrukusi un rūpnīcu grasās slēgt. Tā jau es domāju, atbildēja Valērija, visu dienu tāda nelāga priekšnojauta. Arī tas ūdens baseinā kaut kur aiztecējis... Tā viņi sēdēja, sēdēja un sēž joprojām.


12

MĀKSLINIEKI

...Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi... “Mākslinieces uzburtā idilliskā aina ar margrietiņu lauku vedina atbruņojoši smaidot ļauties romantikai. Tajā pat laikā jaukajām puķēm, kuru ziedlapiņas vienu pa vienai plēšot mēdzam saldi trauksmaini minēt “mīl/nemīl” un kas kultūrvēsturiski asociējas ar nevainīgu ļaušanos ticībai, cerībai, mīlestībai, izrādās dots uzdevums brīdināt. Trauslie, mīļie ziediņi it kā nevilšus sakārtojušies nežēlīgi atmodinošā, hamletiskā vēstī – signālā “Illusion” – darbu komentē mākslas zinātniece Aiga Dzalbe. (I.B.)

Aija Bley ir fotogrāfe, videomāksliniece un kinorežisore. Beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju kino režijas specialitātē, studējusi Latvijas mākslas akadēmijā mākslas zinātni. Veidojusi daudzas video un animācijas, kā arī dokumentālās filmas, piedalījusies filmēšanas ekspedīcijās eksotiskās vietās un ekstrimālos apstākļos. Viņas darbi demonstrēti daudzos starptautiskos video un kino festivālos visā pasaulē. Aijas Bley darbu uzmanības centrā vienmēr ir laiks, dzīve un realitāte pati par sevi, necenšoties tajā projicēt savu subjektīvo mākslinieces skatienu, bet satvert tās pašas kolorītu. Viena no ilgstošām Aijas Bley interesēm ir fiksēt bijušās padomju kultūras nospiedumus šodienā – to viņa realizējusi gan indivuduālos projektos, gan kopā ar dokumentālisti Elvitu Ruku īstenojot ilglaicīgu projektu „15 jukušas aitas” - ceļojumumu piezīmes par šodienas dzīvi un cilvēkiem, apmeklējot bijušo PSRS republiku teritoriju. (I.A.)

A Rose Inga Brūvere (LV) Instalācija, 2012

Patiesā lietu būtība un vērtība slēpjas mūsos pašos. Bet kas mēs esam? Jautājums, uz kuru katram no mums jāatrod atbilde. Sevis iepazīšana, identitātes apzināšanas un personības pilnveidošana ir patieso vērtību izpratnes pamatā, kas ir viens no cilvēces izdzīvošanas un attīstības priekšnoteikumiem. Mākslīgo ziedu – rožu – instalācijas “A Rose” (320 x 309 cm) idejas pamatā ir populārais Gertrūdes Šteinas (Gertrude Stein) dzejolis “A Rose is A...”, kurā vienkāršā formā, piesaucot un atkārtojot lietu nosaukumus, tiek provocēta lietu tēlaina un emocionāla asociācija. Vēstījums – lietas ir tādas, kādas tās i:: A ROSE IS A ROSE IS A ROSE IS A ROSE Vienlaikus zieds simbolizē dabas vērtības – trausls un patiess – “Roze ir roze”. Darbs “A Rose” idejiski sasaucas ar mākslinieces agrāk radīto darbu “Mīl, nemīl” (2012), kas bija apskatāms projekta “BŪT VAI NĒ” laikā Dailes teātra mākslas telpā “Brīvības 75”. Darba idejas pamatā ir Viljama Šekspīra traģēdijas “Hamlets” galvenā varoņa monologa frāze:

Mīl, nemīl. 2012. Mākslīgie ziedi, 165 x 368 cm. Foto: Imants Gross

Inga Brūvere ir gleznotāja un izstāžu kuratore. Beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. 90.gados Brūveres glezniecību raksturoja minimālistiska, plastiska forma, ko 2000.gados nomainīja analītiska un konceptuāla pieeja. Variējot tādus glezniecības pamatelementus kā krāsa, to spektra attiecības, līnija, laukums, kas virknējas arvien jaunās kombinācijās, Inga Brūvere rada abstraktas, ornamentālas kompozīcijas, kas vienlaikus izlasāmas kā konceptuāls vēstījums. Vizuālā informācija veido saspēli vai konfrontāciju ar verbālo vai jēdzienisko nozīmi, piemēram, kaleidoskops, spēļu klucīši vai vārds, kas pārtop tēlā, ir kā ilustrācijas realitātes metaforai: formas, ko veido skaidras ģeometriskas konstrukcijas, vienlaikus ir arī nenotverama ilūzija vai modelis, kas nākamajā brīdī var izjukt un virknēties jaunās kombinācijās. (I.A.)

Downshifting? Man personīgi ir maz aktuāla kāda no “tempa samazināšanas” stratēģijām (darba slodzes samazināšana, patēriņa, izmaksu samazināšana, aizbēgšana no pilsētas, “izstāšanās no spēles” utt.), jo vienmēr centos atrast līdzsvaru starp garīgo un materiālo pasauli. Man patīk komforts un skaistas lietas, bet nepatīk ārišķība un dekoratīvisms – forma bez satura, nepatīk ‘’apaugt’’ ar lietām bez pamatotas vajadzības. Man patīk darbs, kas dod gandarījumu – dod iespēju uzzināt ko jaunu un pilnveidot sevi. Domāju, ka problēmas rodas no tā, ka daļa cilvēku nemaz nemēģina saprast, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs un bez kā var iztikt. Pasaule strauji attīstās un mainās un ir svarīgi izprast sevi tās kontekstā, lai neaizietu vienā vai otrā galējībā. Tas ir ceļš uz dzīves patieso vērtību apzināšanos.


MĀKSLINIEKI

Hobijs Elīne Buka (LV) Fotogrāfijas, 2012

Foto projektu “Hobijs” sāku pagājušajā gada rudenī, studējot arhitektūru Politecnico di Milano, Milānā. Bija aktuāli rast atelpu no intensīvajām studijām un ieinteresēja, kā to dara kursabiedri – vai viņiem pietiek arī laika sev? Pēc garām lekcijām, kuras beidzas vēlu vakarā, mājasdarbu pildīšana līdz trijiem rītā teju katru nakti, atteikšanās no gulēšanas, lai iekļautos termiņos. Mūsdienās prasības pret dzīves kvalitāti ir augstas, to dēļ daudzi jaunieši dara iespējamo un neiespējamo, aizmirstot parūpēties par atpūtu, atslēgšanos no ierastā. Fragments no foto projekta sarunas ar modeli: - Vai tev ir hobijs? - Nezinu… - Aizraušanās, ko tu dari regulāri vai teju katru dienu, lai atpūstos, vai pilnveidotu sevi ārpus tavas ikdienas nodarbošanās? - Jā, man ir hobijs. Nevaru dzīvot bez peldēšanas. Tas mani ir kā ēst katru dienu. Uz baseinu dodos trīs reizes nedēļā pēc darba. Ūdens sports man dod enerģiju. “Hobijs” ir projekts par tiem, kuriem nav iespējas pilnībā nodoties tempa samazināšanai. Astoņi jaunieši no dažādām valstīm, fotografēti Latvijā, Milānā un Ņujorkā, stāsta par astoņiem dažādiem hobijiem – peldēšanu, skicēšanu, ģitāras spēli, nelielu dabas priekšmetu kolekcionēšanu.

13

Lāčplēsis. Izlasi labu grāmatu vēlreiz! Izolde Cēsniece (LV) Instalācija, 2012

Eposa fragmenta lasījums: dramatizējums un režija Tengyo Kura (Rīgas Kultūru vidusskola), skaņa Jēkabs Volatovskis (PB.lv), balsis Tengyo Kura, Aleksandra Bačurina, Sīmanis Jēkabsons (Rīgas Kultūru vidusskola). Projekta pamatā ir Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” (1888) tulkojums japāņu valodā (1954). Tulkojis Ippei Fukurō, izdevniecība - Kōdanša, metiens - 400 eksemplāri. Grāmatu savā īpašumā ieguva Uģis Nastevičs pirms dažiem gadiem, uzvarot Japānas izsoļu portālā internetā. Eposa „Lāčplēsis” (2012.g.) ilustrācijas zīmēja Rīgas Kultūru vidusskolas skolēni. Atkāpjoties pēc iespējas tālāk no pazīstamā Lāčplēša kā tipāža, hrestomātiskajām Ģirta Vilka ilustrācijām un klasiskajiem dzejas pantiem, parādās 21.gadsimta supervaronis, kurš var runāt jebkurā valodā, arī japāniski. Kāpēc gan ne? „Lāčplēsis” ir tik universāls stāsts – mītiskās saknes mums visiem ir kopējas, ar pārdabiskiem cīnītājiem, liktenīgām kaislībām, tautas likteni izšķirošām kaujām. Kad Tengyo pajautāju, kāpēc „Lāčplēša” tēlu balsis skan tieši tā un ne citādāk, viņš atbildēja, ka ir uzaudzis ar japāņu animācijas filmām, un lasījums ir iestudēts animes labākajās tradīcijās. Tengyo stāsta, ka japāņi novērtē “balss aktierus” - tā ir tradīcija, kas pazīstama gan No teātrī, kurā aktieri, kas attēlo, un aktieri, kas vēsta, irdažādi cilvēki; gan arī mēmajās filmās, kas tika izrādītas teicēja pavadījumā; gan arī mūsdienu animācijas filmās, kurās balss spēlē vvbūtisku lomu, labākajiem balss aktieriem iegūstot zvaigžņu statusu. (I.C.)

Tengyo, Saša un Sīmanis. Foto: Uģis Nastevičs

Elīne Buka absolvējusi Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolu, studējusi interjera dizainu Latvijas Universitātē, gūstot pieredzi arī Milānas Politecnico di Milano arhitektūras fakultātē. No 2010. Gada ir foto kluba „Ogre” biedrs. Fotogrāfijā meklē robežškirtni starp minimālismu uz greznību, urbāno un reģionālo, gaismu un ēnu, lineāro un laukumu, sociāli attīstīto un tā pretstatu. Elīnes Bukas darbi bijuši redzami personālizstādē „Color” restorānā KID, Rīgā, grupu izstādēs Ikšķilē, Ogrē un Lauberē. (E.B.)

Izolde Cēsniece ir māksliniece un pedagoģe. Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu. Kopš 90. gadiem veidojusi scenogrāfiju daudzām teātra izrādēm un māksliniecisko noformējumu Starptautiskajam Jaunā teātra festivālam “Homo Novus” , līdzdarbojusies grupā “LN Sieviešu līga”, kas aktualizēja feminisma jautājumus mākslā. Kopš 2000. gadiem arvien vairāk pievērsusies sociālas un politiskas ievirzes mākslai. Rakstījusi par mākslu kultūras periodikā un šobrīd ir pasniedz mākslu Rīgas Kultūru vidusskolā.

Downshifting? Bieži aizlidoju vien ar vienu rokas bagāžas somu. Nogurdinājis ņemt kaudzēm drēbju, domāt ko vilkt katru dienu ceļojumā, tas ir kā apgrūtinājums. Lielāku brīvību var sajust, aizbraucot ar to, kas mugurā.

Izoldes Cēsnieces performances, instlācijas un vides objekti bieži ir veltīti gan aktuālām sociālpolitiskām reālijām un problemātikai, gan vispārīgai sadursmei starp iesakņojušamies tradīcijām un jaunām pārmaiņām. Māksliniece starp tām spēles veidā vai ironiskā dramaturģijā izspēlē konfliktu un risinājumu piedāvā stratēģijā „pastāvēs kas pārvērtīsies”. (I.A.)


14

MĀKSLINIEKI

La Kumbia

Laimīgā zeme

Dāvids Cink-Ji (DE)

Dace Džeriņa (LV)

La Kumbia ir Latīņamerikā populārs mūzikas žanrs, kas apvieno dažādas mūzikas ietekmes – instrumentācijā saklausāmas indiāņu melodijas (gaitas), perkusiju pavadījumā – afrikāņu ritmi (marakas), savukārt dziesmas vārdi skan spāniski. Izmantotās akordeona skaņas atgādina, ka pat Centrāleiropas mūzikai ir bijusi ietekme uz Latīņamerikas mūzikas kultūru – akordeonu Kolumbijā ieveda vācu jūrnieki. Dāvida Cinka-Ji video “La Cumbia” dejo viņa paša pirksti, kā skatuvi izmantojot mākslinieka ķermeni. Ķermenis ir nokrāsots citplanētiešu zaļā krāsā, nenokrāsotus atstājot vien pirkstus. Pirkstu deja vairākkārt tiek pārtraukta, rokai uz brīdi darbojoties, kā rokai ierasts, – plaukšķinot, klaudzinot līdzi ritmiskajai mūzikai.

Kopš dzīvoju Rīgā, manas mājas ir bijušas astoņās dažādās vietās. Tās sākas arvietas atrašanu. Tad apgūšanu – putekļu, bijušo iemītnieku mēslu izmēšanu, savu lietu un kārtības ieviešanu. Un tad tās ir manas mājas. Līdz brīdim, kad atkal paņemu savas mantas un dodos uz jaunu vietu. Laimīgā zeme – vieta, ko mēs visu laiku meklējam, līdz atrodam / neatrodam vai varbūt paši izveidojam. (D.Dž.)

Video, 3’20’’, 1999-2000

Video, 12’24’, 2008

Dāvids Cinks-Ji ir dzimis Limā, Peru, studējis Minhenes Mākslas akadēmijā, Berlīnes Mākslas akadēmijā, Lotāra Baumgārtena meistardarbnīcā. Dzīvo un strādā Berlīnē, Vācijā. Dāvids Cinks-Ji emigrējis uz Vāciju pusaudža gados, un viņam piemīt daudzslāņaina identitātes izpratne, kurai tad arī ir nozīmīga loma viņa darbos. Dāvida Cink-Ji mākslas darbos būtiska vieta atvēlēta arī mūzikai, tā parasti ir kas vairāk nekā vienkārši skaņu celiņš. Tā, piemēram, caur salsas mūziku Dāvids Cinks-Ji spēj runāt par verdzību, kolonizāciju un Kubas izolāciju. Dāvida Cinka-Ji darbi ir bijuši izstādīti NBK Berlīnē, Kunstverein Hamburg, Kuns Halle SanktGallen, Johann Koening galerijā Berlīnē un citur. (Z.Z.)

Dace Džeriņa ir māksliniece un teātra scenogrāfe, izstādēs piedalās kopš 1998. gada. Beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Viņas darbi raksturojamu kā femīni (bet ne feministiski) lietu un procesu kārtības vērojumi, kuros integrēta gan trausla emocionalitāte, gan distancēta refleksija. Viena no viņas darbu ievirzēm aicina mākslu baudīt un patērēt: procesualitāte, skatītāja iesaistīšana, saviesīguma un dzīvesprieka klātbūtne tajos aktualizē spēles un interaktivitātes elementus, kuri ļauj mākslu ne tikai vērot, bet arī lietot. Cits raksturīgs viņas darbu motīvs ir koncentrēšanās uz intravertu lietu uztveri caur pavisam konkrētiem fiziskiem stāvokļiem mākslinieces pašas ķermeniskajās reakcijās. Nesenākajos Daces Džeriņas darbos – uztveres orientēšana uz sakārtotības, struktūras, secīguma vērojumu un veidošanu, ietverot tajā nedefinējamu, bet visaptverošu trausluma un nesatricināmības balansu. (I.A.)

Darbi no cikla Almost Perfect Andris Eglītis (LV) Gleznas, 2012

Kāpēc es sāku domāt par dzelzceļa gulšņiem, es nevarēšu pateikt. Bet vienā brīdī sāka šķist, ka man tos gulšņus vajag. Kaut kas tajos šķita pareizs un nepieciešams (varētu jau mēģināt skaidrot tur - materialitāte, laika nospiedumi, sociālā nozīme utt., bet līdz galam un precīzi tāpat neizskaidrosi). Domāju - dabūšu, aizvedīšu pie sevis uz Drustiem un tad redzēs, ko tālāk. Sāku jau apjautāties šur un tur. Bet izvērtās pavisam citādi – devos uz Genti Beļģijā, bieži un uz ilgu laiku. Kādu rītu nonācu pie būvmateriālu veikala kādas piecpadsmit minūtes pirms tā atvēršanas. Gaidot un staigājot apkārt gar tuvējo dzelzceļa malu, pēkšņi uzgāju kaudzi ar lieliskiem gulšņiem, vēl labākiem, nekā biju iedomājies. Iepriekš, gleznojot Drustu savvaļas laboratorijā, darbos pārāk daudz spiedās iekšā tā lauku ainava, kaut gan tas nebija īsti darbu mērķis. Mani vairāk interesēja cilvēka, laika un kultūras pēdu nospiedumi, tādēļ biju nolēmis doties uz piepilsētu, jeb precīzāk - to robežu, kur pilsēta un civilizācija satiekas ar dabu un mežonību, veidojot savdabīgu haosu. Vai kārtību?


MĀKSLINIEKI

Šobrīd grūti precīzi atcerēties to domu un sajūtu, drīzāk tur kopā bija vairākas domas sajūtas, kas lika turpināt darboties ar dubļiem. To primitivitāte, mūžība un vienkāršība. Kā arī attiecības starp pašiem dubļiem un to pielietojumu kā krāsu. Ā, un – jā, materialitāte kā ļoti svarīga uztveres daļa un maņa, kas piemīt glezniecībai. Izsenis jau glezniecībā fascinējusi dažādu materiālu un materialitāšu attiecības, kurām piemīt mentālas īpašības, un tās rada īpašas kvalitātes un iespaidus. Tātad gulšņi bija vajadzīgi, lai uztaisītu molbertu / rāmi / stendu, to atstātu uz vairākiem mēnešiem piepilsētā, lai tur laiku pa laikam dotos gleznot. (A.E.) Andris Eglītis ir gleznotājs, kura darbi arvien biežāk izplešas arī līdz trīsdimensionāliem mākslas objektiem. Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, kur strādā par pedagogu; studējis pēcakadēmisko studiju programmā HISK Ģentē, Beļģijā. Kopš 2005. gada sarīkojis astoņas personālizstādes, kas teju katra novērtēta kā nozīmīgs notikums aktuālajā mākslas dzīvē, piedalījies daudzās grupu izstādēs. Andra Eglīša darbu izejas punkts vienmēr bijusi realitāte, mākslā pārcelta caur klasiskiem žanriem – portretiem, klusajām dabām, ainavām. Tomēr gandrīz katrā no darbu cikliem mākslinieks izmanto atšķirīgu metodi vai tehniku, sākotnēji – fotoreālistisku un neoakadēmisku formu, pēdējos gados tā ir zemes materiālu izmantošana un ne tikai iluzora, bet arī fiziska, trīsdeminsionāla „lietu dzīve”, caur kuru viņš, paša vārdiem, „mēģina saprast neapjēdzamo – samērot sevi, mazo cilvēku, ar visu pārējo pasauli – sabiedrību, vēsturi, kosmosu”. (I.A.)

15

Kājas izmērs - 43 Ķermeņa tips - slaids Horoskopa zīme - dvīnis Profesija – pētnieks Dzīvnieki - nav Bērni - nav Pīrsings / tetovējums - nav Kriminālsodāmība – nav Mīļākā ainava – Vienalga kas, bet +/- cilvēka neskarts (mežs, purvs, jūra utt.) 3. Mans mīļākais latviešu sakāmvārds: Laiks nav nauda! 4. Mans mīļākais priekšmets: Ūdenssūknis 5. Mana mīļākā atteikuma forma: Nē 6. Vai Tu esi garu pastaigu cienītājs? NĒ Ejot cilvēks piekūst (protams, skatoties ar ko un kur iet) 7. Vai Tu pašrocīgi esi nogalinājis dzīvnieku? Kā? Kādu?JĀ Bez detaļām.. 8. Kuras filmas vai teātra izrādes laikā esi iemidzis ? Nedaudz piemigu operā „Toska” 9. Vai jebkad esi plēsis traukus, lauzis mēbeles? Kāpēc? NĒ Kāpēc plēst ja var neplēst? 10. Vai spēj veikt vairākas darbības vienlaicīgi? Kādas? JĀ Braukt ar mašīnu, pīpēt un runāt 11. Mans vakardienas interesantākais notikums: Pusdienās nevarēju apēst dubulto salātu porciju 12. Mans vīrišķīgākais notikums: Ozola stādīšana 13. Mana sievišķīgākā īpašība: Frikadeļu zupa piecās minūtēs 14. Manas fobijas: Panisks riebums pret sabiedrisko transportu 15. Es vēlos kļūt: ar katru dienu prātīgāks Lūdzu, pievieno foto.

Elīna Eihmane studējusi filmu režiju Baltijas Filmu un mediju skolā un Latvijas Kultūras akadēmijā. Andreja Granta (2Annas) fotostudijas dalībniece. Elīnas Eihmanes fotodarbiem bieži vien raksturīga „ziepjutrauka estētika”, ikdienišku notikumu fiksācija, rotaļīgums, fotogrāfiajs kanonu ignorēšana un apzināti naivums. Elīnas Eihmanes perosnālizstādes – „Siltā āda” (kopā ar Lailu Halilovu) (2007, LMC Ēdnīca), „Kristians” (2005, galerija Ag7), dalība izstādēs SURVIVAL KIT 2, SURVIVAL KIT1, „Medijs ir vēstijums?” (LMC, 2008), u.c. Elīna Eihmane ir vairāku īsfilmu autore: „Gūtenmorgens un trešā acs”, „Gūtenmorgens un laika mašīna”, „Želejkūka”, un citas.

Downshifting? Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka mazliet jāpastieidzas, lai izbrīvētu laiku mieram, jo, lai strādātu (šeit ar to domāju mākslas darba radīšanu, jeb galvenais - gatavošanos tam) vajag mieru. Pēdējos dažus gadus par lielisku vietu, lai koncentrētos darbam, kalpojusi savvaļas laboratorija netālu no Drustiem. Tur nekad nav bijusi elektrība, nav īsti pajumtes, tikai nelielas paliekas no kādreiz eksistējušas saimniecības. Tā ir vieta, kas raisa pārdomas, vismaz tīri teorētiski meklējot savai darbībai atbilstošu modeļus: Vai resursu patēriņa samazināšana nozīmē atteikšanos no tehnoloģijām, vai gluži pretēji? Cik lielā mērā jābūt universālajam cilvēkam, kurš visu var izdarīt pats, un cik jānodarbojas tikai ar savu vienu lietu? Vai tempa samazināšana nozīmē norobežošanos?

Vīrietis mežā Elīna Eihmane (LV) Video, 2012

1. 2.

Vārds: vēlos būt anonīms Fakti: Vecums - 23 Precējies / neprecējies Svars - ~70 kg

Downshifting? Pagājušā gadā tempa samazināšanu sāku izjust kā slogu un tā nebija vairs baudāma. Par laimi man radās iespēja desmit mēnešus dzīvot Taivānā - braukt pie krāsām un radikāli mainīt vidi un attiecības ar cilvēkiem. Man periodiski ir aktuāla apzināšanās stratēģija - kur es dzīvoju, ko un kā sarunājos, ko ēdu, elpoju, velku mugurā un cik tas ir dabiski vai vajadzīgi.


16

MĀKSLINIEKI

Jutīguma trajektorijas

Rāvējslēdzēju tērps

Džons Gžizničs (EE), bērnu rīts (LV) un draugi

Juhanna Heste (SE)

Skaņas un telpas mijiedarbība Baltajā Naktī 8. septembrī

Performance, prezentācija, 2012

Āda: tāpat kā aizsardzība, tā ir arī virsma atklāšanai. Tā ir domāta, lai mūs saturētu kopā, bet tāpat tai jābūt caurlaidīgai un elastīgai ar daudzām durvīm, vārtiem, ejām dažādos virzienos, nepārtraukti kustoties. Viss, kas ienāk un iziet, rada cilvēka dzīvības straumi. Kas valda pār šīm barjerām? Vēlme pēc pilnīgas kontroles. Ilgas visu palaist savā vaļā. Ķermenis attīstās. Ir milzīga atbildība būt paša ādā un tanī pat laikā mijiedarboties ar citu ādām. Cenšoties saprast konstrukciju, es sāku šūt sev jaunu, papildu ādu. Šinī visi vārti ir skaidri parādīti. Es sašuju kopā simtiem rāvējslēdzēju. Tie veido kompaktas bruņas, bet sadiegtās šuves var atkal viegli izārdīt. Katram rāvējslēdzējam ir savs stāsts. Es apciemoju daudzas dāmas labākajos gados. Viņas man iedeva visvisādus rāvējslēdzējus. Tos viņas ir savākušas, noārdot no nonēsātām drēbēm vai saglabājušas pēc veikalu slēgšanas. Tas ir laiku patērējošs darbs – izveidot un sašūt šīs bruņas. Darba gaitā man bija laiks apdomāt savas barjeras, lai es varētu tās apzināties un kļūt pašpārliecinātāka savā ādā. Uz SURVIVAL KIT 4 festivālu no Zviedrijas uz Rīgu es mēģināšu nokļūt tikai ar šo ādu mugurā, pasi un lidmašīnas biļeti. Cerēsim, ka man tas izdosies! (J.H.)

Juhanna Heste uzaugusi Seterā, mazā pilsētā ar milzīgu psihiatrisko slimnīcu. J. Hestes strādājusi kā gide Seteras slimnīcas muzejā, kas atstājis lielu iespaidu uz viņas māksliniecisko darbību. Šobrīd studē Ūmeo Mākslas akadēmijā tēlotājmākslas maģistra programmā un darbojas mākslinieku vadītā galerijā “Verkligheten” Ūmeo, Zviedrijā.

“bērnu rīts” ir skaņu mākslas kolektīvs, kuru 2007.gadā Rīgā izveidojusi arhitektu - domubiedru grupa. „bērnu rīts” pulcē no aizspriedumiem brīvus cilvēkus, kas ir atvērti sadarbībai un jauniem meklējumiem skaņas, telpas un komunikācijas laukos. „bērnu rīts” priekšnesumi ir sava veida rituāli, kuru galvenais dalībnieks ir telpa un kustība, bet galvenā metode – vērīga ieklausīšanās. Izmantotie instrumenti un skaņu ieraksti ir pašdarināti vai atrasti. Projekta sastāvs un priekšnesumu saturs mainās ikreiz, mainoties notikuma videi, kontekstam un dalībniekiem. Piedalīties “bērnu rītā” var ikviens, kurš kaut uz mirkli spēj pārkāpt priekšstatiem par ierasto un uzdrīkstēties izprast tā būtību no jauna. Džons Gžiničs ir mākslinieks un kultūras pasākumu koordinators, kas kopš 90.gadu sākuma strādā ar dažādām metodēm, kombinējot skaņu, attēlu, vietu un sociālās sadarbības struktūras.

Downshifting? Džons Gžiničs: Valodas, kulinārijas un mākslas integrācija vienotā kultūrā ir tik neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa, ka tikai vardarbībā un masu represijās alstītas impērijas ir pietiekami spēcīgas, lai aizēnotu šos faktus ar masu apmāna radītiem pieņēmumiem. Maksims Šenteļevs (bērnu rīts): Kas nāks pēc downshifting? Mazliet vairāk izpratnes un nedaudz mazāk haotiska dzīvesstila.

Downshifting? Domāju, ka downshifting varbūt ne vienmēr ir mērķis pats par sevi, bet dažreiz iespaidu samazināšana vai piebremzēšana u.c. nozīmē to, ka mēs veidojam norobežojumus un rāmjus, kas dod iespēju pievērst uzmanību tam, kas ir atlicis pēc samazinājuma. Uzskatu, ka tā ir cilvēciska vajadzība laiku pa laikam būt tiešām koncentrētam uz kaut ko, padziļināt pieredzi un iepazīt sevi un savas attiecības ar apkārtni. Tas ir interesanti tad, kad tiek radīta māksla. Ir tik daudz, uz ko reaģēt un ir tik daudz norišu pasaulē, taču, kā teicis Arvo Perts, neviena lieliska mūzika nav radīta bez kāda, kurš pietiekami ilgi ir klusi klausījies. Ko es dzirdu, ja esmu kluss un klausos? Ko nozīmē kluss? Varbūt manām plaukstām, manam ķermenim vai smadzenēm ir jāturpina darboties, lai spētu saklausīt pareizi?


MĀKSLINIEKI

17

Ubags

Bet vispār ir diezgan drūmi. Ja sāk tā nopietni inspicēt miskasti aiz mazmājiņas, tad diez kas jau nu nav...

Vladimirs Jakušonoks, Kristīne Liniņa sadarbībā ar Viktoriju Ekstu un Genādiju Filipenko (LV)

Mans mākslas darbs ir ap mūsu lauku māju atrastie, izmestie, aizmestie, pamestie, sakrātie, noslēptie, no zemes izraktie vai ceļmalā un skapī atrastie priekšmeti. (Lapseņu pūzni es atradu vecā skapī. Zilo lakatiņu, tfu, tas ir, zilo krūzīti – zem pērnajām lapām, apzāģējot ceriņus. Kaulus – uzrokot dārzu. Vācu karavīra ķiveri – protams, ka bēniņos). To visu es uzliku uz riteņiem. Un nu tas brauc un atstāj pēdas. Pavisam vienkārši. (R.J.)

Video, 20’, 2012

Kokogles – kājas – plosts – pelni – žāvējumi – torņi jeb ieskats Edmunda personībā, kuras drošākais sasniegums ir būt brīvam izvēlē darīt to, kas patīk. Ja pieņem, ka brīvība ir spēja orientēties apstākļos, tad jāsecina, ka attapīgiem indivīdiem prasme izmantot un pielāgoties apstākļiem ir vispārliecinošākā. Neizmantojot patērētāju sabiedrībai raksturīgos pašapliecināšanās paņēmienus, Edmunds tādās kategorijās kā bagāts un nabags ievieš apcerīgumu. Ikdienišķās provokācijas saistītas ar mēģinājumiem revidēt iesīkstējušus priekšstatus un meklēt līdzīgi domājošos.

Vladimirs Jakušonoks plašāk pazīstams kā viens no Bolderājas grupas iniciatoriem un aktīvistiem. Bolderājas grupa aktīvi iesaistās Bolderājas vides veidošanā un saglabāšanā – gan rīkojot mākslas akcijas, izstādes, ekskursijas, gan protestējot pret kaitējumu dabai un nesaprātīgiem pilsētas attīstības plāniem. Kristīne Liniņa strādā kā kuratore Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu nodaļā.

Kaut kas jau paliek Rasa Jansone (LV) Instalācija, 2012

Galējā „izstāšanās no spēles“, jādomā, ir nomiršana. Tomēr doma par nomiršanu taču pretojas tikt domāta, vai ne? Kaut kas taču visu laiku pinas pa kājām vai iebirst acī...un nekāda domāšana par nomiršanu nesanāk. Esmu tikusi apmēram, lūk, cik tālu: reizēm doma par miršanu ir šausminoša. Reizēm tā kalpo par iemeslu jokiem. Tomēr nomiršana ir tikai pusbēda. Daudz satraucošāks ir jautājums, ko uzdevis itālis Mauricio Katelāns – „vai ir dzīve pirms nāves?“ Vai vispār ir iespējams to kaut kā dzīvot par spīti pīšļiem un putekļiem? Mans darbs ir naivs un optimisma pilns sveiciens cilvēka ilgām pēc jēgpilnas dzīves (lai ko tas arī nozīmētu) un šīs jēgpilnās dzīves atstātām pēdām. Gribas taču domāt, ka, pat ja viss ir nogājis galīgi greizi, tad tomēr kaut kur kaut kā „kaut kas jau paliek“. Pēdas, pēdas... Riteņi atstāj pēdas! Tas taču ir tik saprotami. Mašīna aizbrauc, riteņu nospiedumi paliek. Cilvēks aizbrauc, kas paliek?....Kaut kas taču paliek? Kauli paliek. Drēbes. Dažādi priekšmeti miskastē aiz mazmājiņas un bēniņos paliek. Vēstules. (Neticami, bet pagaidām vēl tiešām paliek...). Grāmatas! Fū, cik labi. Grāmatas paliek!...

Rasas Jansones darbi, lielākoties gleznas, ir konceptuāli. Konsekventā, mazliet robustā, oriģinālā rokrakstā gleznotā vidē, nereti kopā ar visādiem redīmeidiem un atrastiem objektiem, darbojas antropomorfas būtnes lielām acīm un bez mutes. Darbu tēmas radušās, apcerot personisko pieredzi un saistot to ar sociāliem un vēsturiskiem kontekstiem. Mākslinieces daiļradē būtiska loma ir daiļliteratūrai, piemēram, personālizstāde “Atpakaļskata spogulis” (2011, Nabaklab) radusies tiešā Gintera Grasa romāna “Lobot sīpolu” iespaidā. Rasas darbību mākslā raksturo izkopta domāšanas estētika. Autoram apjaušamo darbu saturu viņa mēdz izstāstīt vai uzrakstīt koptā, literāri pašvērtīgā tekstā, bet lielākoties darbiem un izstādēm paskaidrojoši teksti netiek pievienoti. Līdz ar to saziņa ar darbiem prasa laiku un iedziļināšanos, atalgojot ar negaidītiem priekiem, bēdām un pārdomām. Pēc līdzīgiem principiem māksliniecei veidojusi arī telpiskus objektus un instalācijas. Māksliniece savulaik teikusi: “Es vienmēr ļoti daudz domāju, ko vispār esmu tiesīga kādam rādīt, šīs šaubas mani vienmēr ir pavadījušas. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas pats par sevi saprotams – labdien, es esmu tas un tas, pievērsiet man tagad uzmanību.” Rasa Jansone ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2002), pirms tam absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu (1996). Kopš 2005. gada rīko personālizstādes un piedalās grupu izstādēs un projektos. Šo to par Rasas Jansones dzīvi un mākslu pastāsta personālizstāžu nosaukumi: “Sniegbaltītes slepenā dzīve” (2005), “Cilvēciņi” (2006), “Mammas cerības” (2007), “Atpakaļskata spogulis” (2011). (I.L.)

Downshifting? Nu jau ceturto vasaru (kopš man ir piedzimusi meita) es pavadu laukos 180 km no Rīgas. Maija sākumā mūs abas atved, septembrī aizved. Vasaras lauku dzīve ir šāda: ūdens upītē pie mājas, piens un olas – pie kaimiņienes, maize – vai nu pašas cepta, vai ceturtdienās autoveikalā pie Smukās Inesītes iegādāta. Dārzā tiek iesēti salāti (tie brīnumainā kārtā tiešām paši arī izaug). Internets – 2 km attālajā ciema. Prese – turpat ciema pastā. Sabiedrība – pārsvarā mana mazā meita un 85 gadus vecā kaimiņiene. Pasaule ir kā milzīgas plaušas – ieelpa un izelpa. Nedomāju, ka tagad mums būtu piemeties plaušu karsonis vai kas tamlīdzīgs. Drīzāk tagad ir neliela aizdusa vai vienkārši izelpas zemākais punkts. Un protams, es nedomāju, ka aizbēgšana uz laukiem var kaut ko fundamentāli mainīt vai paglābt no kaut kā. Skaidrs, ka nevar. Vienkārši vasaras lauku dzīve ierastajam dienu raupjumam pēkšņi piešķir ļoti maigu un siltu faktūru.


18

MĀKSLINIEKI

Patiesība ir vienkārša Atis Jākobsons un Kate Krolle (LV) Videoinstalācija, 2012

Lai izraktu paša apraktus noslēpumus, nepieciešams atgriezties pie dabas, kas ir pieredzes visintīmākā un tiešākā forma. Visi procesi, kas notiek mūsos,  ir dabas sastāvdaļa, neizbēgami to nolemtībā, līdz ar to no tā nav jākaunas vai  jāvairas. Video instalācija “Patiesība ir vienkārša” ir mūsu domu pieredze dabas piedāvātajā skatuvē, kur visas darbības ir skaistas un nepieciešamas.

Kate Krolle šobrīd dzīvo un strādā Parīzē. Maģistra grādu ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Kates Krolles darbi nereti atgādina vizuālas poēmas, to noskaņas visbiežāk atbalso cilvēka dabas nepieņemto, skumjo, citādo, arī šausminoši pusi. Kate Krolle saviem darbiem izmanto dažādus medijus - grafika, objekti, instalācijas, video. Izstādēs peidalās kopš 2004. gada. Atis Jākobsons šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē. Viņa gleznas, fotogrāfijas, kā arī citos medijos veidotie darbi pēta attiecības starp cilvēka figūru un sapņiem līdzīgu vidi, kas vienlaikus uzbur baisu sajūtu un ir mēģinājums domāt vizuālās abstrakcijas valodā attiecībā uz līniju, masu un krāsu. Viņš cenšas izgaismot smalko mijiedarbību starp cilvēka iekšējo pasauli un kinestētisku būšanu pasaulē, kur somatiskais savijas ar emocionālo. Skatītājs nonāk robežjoslā, kurā ķermeņi saduras ar radikāli bezpersoniskiem dabas, telpas un formu apstākļiem. 2010. gadā Atis Jākobsons ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņam ir bijušas vairākas personālizstādes Latvijā, kā arī grupas izstādes Latvijā, Vācijā un Francijā.

Foto: Miklós_Surányi

Mihajs Jepure Gorskis piedzima Alba-Iulia pilsētā, uzreiz pēc Čaušešku krišanas, ģimenei pārceļoties uz Kluž-Napoku. Lai arī Mihaja Jepures Gorska darbi izstādīti gan Rumānijā gan starptautiskās izstādēs, viņš pats atzīst, ka laika izteiksmē mākslas darbu radīšanai ir tikai otrā vieta viņa nodarbošanos sarakstā. „Kaut kādā ziņā man patīk doma, ka tas ir tieši tā. Tomēr kopumā manā dzīvē māksla ir prioritāte.” Downshifting? Man ir personiska pieredze ar to, ko, manuprāt, varētu uzskatīt par tempa palēnināšanu. Ja runājam laika izteiksmē – māksla vai mākslas darbu radīšana manu nodarbošanos sarakstā ir otrajā vietā. Lai arī man patīk, ka tas tā ir, tā rezultātā palēninās mākslas darbu radīšanas temps, laiku patērējoša darbība paildzinās. Tam, ka tiek radīti mazāk darbu, ir priekšrocības. Katrs atsevišķs darbs iegūst svarīgumu un ir pārdomātāks. Daži no „vājākiem” darbiem nekad netiek radīti.

Sørfinnset skole/Ziemeļu zeme Sesa Jergensena (NO) un Geirs Tore Holms (NO)

Prombūtne no mākslas scēnas nenozīmē, ka manis šeit nav. Vingrinājums. Mihajs Jepure Gorskis (RO) Fotogrāfija, 2009. Teksts, 2012

Darbs “Prombūtne no mākslas scēnas nenozīmē, ka manis šeit nav” sākās ar manu vēlmi piketēt mākslas mesē. Sākotnēji biju plānojis izveidot un dokumentēt performanci: pasākuma laikā stāvēt pie cienījamas mākslas institūcijas ar piketa plakātu rokās. Tomēr nebiju īsti motivēts veikt reālu piketa akciju, šī ideja man lika justies neērti, tāpēc nolēmu novietot plakātu parkos, kas ieskauj Frieze Fair norises vietu un nofotografēt to, lai dokumentētu piketa esamību. Tā kā policijas ierobežojumu dēļ tas nebija iespējams, fotogrāfija tika uzņemta mākslas meses teritorijā, stendu novākšanas laikā. (Paldies Mihajam Popam, Minejai Mircanai un Mihaelam Luteam, kas palīdzēja to īstenot.) Vingrinājums. Domājot, vai mākslas darbs būtu iespējams bez dažiem elementiem, ko mēs kā mākslinieki bieži izmantojam savā procesā, es gluži kā vingrinājumā sāku uzskaitīt šos elementus nolieguma formā.

Prezentācijas, diskusijas un pētījumi par māksliniekiem, kas iesaistīti lauku darbos, 2003-2012


MĀKSLINIEKI

Geirs Tore Holms un Sesa Jergensena ir mākslinieki, kas paralēli individuāliem darbiem video, fotogrāfijas, tēlniecības, skaņu mākslas, performances un instalāciju jomā nodarbojas ar laikmetīgās mākslas skaidrošanu rakstos un lekcijās. Sākot Balkong projektu 1993. gadā, kad viņu dzīvoklis pārtapa par izstāžu telpu, viņi izvirzīja jautājumus par to, kas var būt māksla. Mākslinieciskās prakses konteksti un darbs ar mākslu kā praksē īstenotu dialogu ir bijis uzmanības centrā. Mājas apstākļos gūtā pieredze rosināja izvērst daudzas citas aktivitātes. 2003. gadā viņi aizsāka projektu Sørfinnset School / the nord land Gildeskolā, Norvēģijā. Šis ilgtermiņa projekts pievēršas dabas ekspluatācijai, zināšanu apmaiņai un mazo formu arhitektūrai. Viņi turpina darboties plašā estētiskas izpratnes laukā, ietverot sabiedrības, cilvēka un dabas reālijas. Geirs Tore Holmss (dz. Tromso, 1966) pašreiz ir Oslo Nacionālās mākslas akadēmijas pētnieks. Sesa Jergensena ( dz. Oslo, 1968) ir ieguvusi maģistra grādu ainavu arhitektūrā Norvēģijas Dzīvības zinātņu universitātē (UMB). Mākslinieki dzīvo Ringstadas fermā Skiptvetā, Osfoldā.

Downshifting? Mēs pārcēlāmies uz Ringstadas fermu 2010. gada martā un sākām savu dzīvi diezgan attālu no pilsētas un mākslinieku aprindām. Mūsu darba pienākumi mainās, bet neiet mazumā; tajos ietilpst zemes apstrāde, dārzeņu, zālāja, augļu un ogu audzēšana, kā arī dzīvnieku aprūpēšana, dažādojot ikdienas rutīnu, kam dinamiku piešķir gadalaiku maiņa. Tā ir jaunu ceļu meklēšana mūsdienu mākslā un sabiedrībā ekoloģiskās domas ietvaros.

Romantiskās ģeogrāfijas biedrība (Romantic Geographic Society R.G.S.) Jusi Kivi (FI)

Fotogrāfijas, teksti, 1977-

PRINCIPI Romantiskās ģeogrāfijas biedrība dalās ar zināšanām un tiecas apvienot citādi izolēto aktīvistu centienus pētniecības un Romantiskās ģeogrāfijas laukā, padarot viņu balsis vairāk sadzirdamas. VĒSTURE R.G.S. tika dibināta 1994. gadā pēc ilgstošām romantiski ģeogrāfiskām aktivitātēm un lauka pētniecības. Tā ir hipotētiski poētiska konstrukcija, konceptuāls ierāmējums un vienlaikus arī organizācija, kas darbojas. R.G.S. ir rīkojusi ekspedīcijas, piknikus un piedzīvojumiem bagātus pārgājienus. Biedrības aktivitāšu daudzums laika gaitā ir mainījies. Kopš 2008. gada R.G.S. sekmīgi sadarbojas ar Ezoteriskās ģeogrāfijas skolu (School of Esoteric Geography, S.E.G.). Tas ir radījis jaunu aktivitātes pacēlumu. Šodien R.G.S. ir daļa no amorfas, lielas un brīvas sabiedrības, ko veido individuāli, bet aktīvi pētnieki un zinātnieki. Ir daudz veiksmīgas sadarbības piemēru – tikšanās, konferences un ekspedīcijas. DALĪBA R.G.S. ir tikai biedri un goda biedri. Praksē aktivitātes nebalstās striktā dalībnieka statusā, bet sadarbībā ar neatkarīgiem operatoriem un citām organizācijām. STRUKTŪRA R.G.S. ir sadalīta šādās nodaļās: Ainavas studiju nodaļa, Bunkuru nodaļa (Alu nodaļas apakšnodaļa), Nometņu celšanas nodaļa (Ugunskuru nodaļas apakšnodaļa), -Ēdināšanas (piknika) nodaļa, Alu pētniecības un pazemes ainavu nodaļa, Seno reliktu nodaļa, Politiskās ģeogrāfijas nodaļa, Zīmēšanas birojs, Izpētes nodaļa, (Zinātnisko ekspedīciju nodaļas apakšnodaļa), Filmu un dokumentālo propagandas filmu nodaļa, Pārgājienu un klejojumu nodaļa, Joku nodaļa, Kartēšanas nodaļa, Orientēšanās nodaļa, Ārtelpas pētniecības nodaļa, Propagandas nodaļa, R.G.S. romantisko objektu kolekcija, Sevis sveikšanas nodaļa, Piegāžu nodaļa, Pilsētas izpētes un pamesto teritoriju nodaļa, Neskartās dabas un mežu nodaļa,

19

Konferenču birojs. NĀKOTNE Par spīti tam, ka romantisms mazāk interesējas par nākotni nekā par bezlaicību, proti, mirkli šeit un tagad, R.G.S. darbojas labākas nākotnes vārdā.


20

MĀKSLINIEKI

Jusi Kivi dzīvo un strādā Somijā. Viņš ir studējis Helsinku Mākslas un dizaina universitātē (1976–1978) un Somijas Mākslas akadēmijas skolā (1978–1982). Viņš seko senatnes ainavu gleznotāju pēdās, rīko pārgājienus gan kājām, gan ar slēpēm, iemūžinot redzēto un piedzīvoto zīmējumos, fotogrāfijās, tekstos un videoierakstos. Viņa piezīmes fiksē laiku, vietu, laika apstākļus un novietojumu kartē. Tās stāsta gan par mežonīgo dabu, gan par cilvēka atstātajām pēdām. Kivi ir arī uzrakstījis garo pārgājienu ceļvedi mākslas mīļotājiem (Kaunotaiteellinen eräretkeilyopas, 2004). Mākslinieka darbi ir tikuši eksponēti KIASMA muzejā (Helsinki), Venēcijas biennālē, Pori Mākslas muzejā, Kunstverein Hamburg u.c.

Downshifting? Pastāv pieņēmums, ka labam māksliniekam ir sekmīgi jāpiedalās starptautiskajā mākslas dzīvē. Labākais, kas var notikt ar mākslinieku, ir starptautiskas atpazīstamības iegūšana, iekļūstot mākslas elitē. Tam vajadzīgas daudzas lietas, piemēram, nemitīgi pārlidojumi, bet nepārtraukti lidojumi apkārt pasaulei ir ekoloģiski un sociāli bezatbildīgi. Es izvairos no lidošanas un tā es drīzāk mēģinu būtu risinājuma, nevis problēmas daļa. Tas nozīmē, ka man jāizmanto autobuss no Helsinkiem līdz Rīgai, un tas prasa laiku. Šie risinājumi ietekmē arī mani kā mākslinieku. Tā ir izvēle ar sekām. Esiet mierīgi un piebremzējiet!

Mountaingorsk Laura Ķeniņš (CA) Zīmējumi, 2012

„Mountaingorsk” ir zīmējumu instalācija, kas aplūko ideju par bēgšanu kalnos. Lai gan pilsētas iemītnieki bieži romantizē lauku dzīvesveidu un ainavu, dzīves realitāte kalnos var nebūt tik idilliska. Kanādiešu režisora Gaja Madina 1992. gada filmā „Piesardzīgi” („Careful”), mazītiņa kalnu ciematiņa iedzīvotāji dzīvo piesardzīgi, mēģinot neradīt pārāk lielu troksni, lai viņu balsis neizraisītu lavīnu. Reālākās situācijās kalnu iemītniekus un kāpējus iesloga sniegs, vējš un citi dabas fenomeni. Padomju varasiestādes romantizēja domu par „magnētiskajiem kalniem”, būvējot dzelzs pilsētu Magņitogorsku 1930. gados, kas tika uzcelta aši, maz uzmanības pievēršot drošības jautājumiem un tagad ir viena no pasaulē piesārņotākajām pilsētām. Austrumeiropā daudz ļaužu nabadzīgi dzīvo kalnu ciematos, atšķirti no modernās sabiedrības. Lai nu kā, šī brīža ekonomiskajā klimatā to var uztvert arī kā aizsardzību pret krīzi. „mountaingorsk” pēta spriedzi starp eskeipismu un mazāk romantisku kalnu uztveri. (L.Ķ.)

KODEK (LV) Uzstājas festivāla atklāšanā 6. septembrī KODEK jeb Raivo Vainovskis ir Latvijas underground elektroniskās mūzikas tīrradnis. Radot skaņas, kas nav ietilpināmas nevienā no pazīstamajiem žanriem, Kodek ienes mūzikā pats savas aktualitātes, pārsteigdams ar savu attieksmi pret pieņemtajām normām – savās uzstāšanās reizēs viņš parasti klausītājus provocē pārvērtēt savus pieņēmumus par „normālo”. Bruņojies ar panku scēnai raksturīgo attieksmi un ekstravagantiem mūzikas instrumentiem (tostarp savulaik populārajām kabatas spēļu konsolēm Game Boy), Kodek brucina melodijas un ritma harmoniju.

Laura Ķeniņš dzimusi Toronto, dzīvojusi un strādājusi Halifaksā Kanādā un Budapeštā Ungārijā, šobrīd dzīvo Rīgā. Studējusi iespiedtehnikas un fotogrāfiju Nova Scotia Mākslas un dizaina koledžā Halifaksā, strādājusi galvenokārt ar komiksiem un zīmēšanu, izstādot darbus dažādās vietās Kanādā un publicējot komiksus žurnālā „kuš!” Latvijā, „Don’t Touch Me Comics” žurnālā Toronto, „Matrix Magazine” Monreālā, kā arī citos Kanādas izdevumos. Strādājusi kā mākslas kritiķe izdevumiem Kanādā un bijusi kuratore Baltijas komiksu izstādei Halifaksā un Vankūverā 2010. gadā. (L.Ķ.)

Downshifting? Downshifting var uztvert kā vajadzību pašam kontrolēt savu dzīvi un saglabāt drošu distanci no lielpilsētu spiediena, lielā biznesa, lielās lauksaimniecības, lielās valdības utt. Tas varētu nozīmēt jebko, sākot ar būšanu pašnodarbinātam, pārtikas pirkšanu tirgū un pārcelšanos uz laukiem. Uzaugšana milzīgā pilsētā un kopš 2003. gada dzīve mazākā, vairāk izolētā pilsētā ir palīdzējusi man saglabāt izpratni par svarīgām lietām, kā piemēram, dzīvošanu tur, no kurienes piecpadsmit minūšu laikā ar riteni vari aizbraukt līdz ezeram laukos. Downshifting jābūt pastāvīgam stāvoklim, lai varētu strādāt – varbūt ne fiziski, bet garīgi!

Urbānā oāze Madara Lesīte (LV) Instalācija, 2012

Dzīvojot Rīgas urbānajā vidē, jūtu, ka pilsēta mani ir pakļāvusi savam steidzīgajam un nerimstošajam ritmam. Nereti pat liekas, ka pilsētas ritms fiziski materializējas un nolīst pār mani kā lietus. Tas spēj nogurdināt līdz bezspēkam. Šādos brīžos gribas atrast kādu vietu, kur paslēpties.


21

MĀKSLINIEKI

Savu oāzi esmu izveidojusi zem sienā iesprostota lietussarga. Laika gaitā šī vieta ir apaugusi ar sūnām, acīmredami iezīmējot savu teritoriju. Lietus funkcija un simbolika tiek mainīta – ūdens pilienus ir aizstājusi pilsētvide. Katram skatītājam būs iespēja pabūt manā slēpnī un sajust urbānās oāzes burvību. Vērojot apkārtni varēs pamanīt arī vēl kādu objektu. Tā attēlojums ir pārdomas par cilvēku, kurš burtiski ir kļuvis par urbānās dzīves sastāvdaļu. Sūnas ir jau pārklājušas kājas un izplešas pa sienām. Tās ir aizmirstās dabas vēstnesis. Kājas motīvs ir atsauce uz amerikāņu mākslinieka Roberta Gobēra darbu „Kāja”.

Ielec aukstā ūdenī Liene Mackus (LV) Objekti, animācija, 2012

Noģērbties kailam un iekāpt pļavā. Jau stundas braucienā no Rīgas ir iespējams izjust vienpatību, dabas pārākumu, citu telpas dziļuma dimensiju. Sapnis par harmonisku un sakārtotu dzīvi. Paradīze šodien.

Ar šo savu aktivitāti vēlos aicināt cilvēkus domāt par harmoniskāku vidi sev apkārt un līdzsvara izpausmēm tajā. Liene Mackus 2012. gadā ieguvusi maģistra grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, semestri studējot arī Itālijas Accademia di Belle Arte di Palermo. Veido plastilīna animācijas, ko pati dēvē par kustīgo tēlniecību. Sadarbības projekti „Kabulas lauva”, „Pamatelements” (grupa „Anna Varna”), „HUGO” ( kopā ar Maiju Mackus, un Very Cool People). Dalība festivālos un izstādēs: 2ANNAS, Rudens 2008, Rudens 2007, „Gāzīte”, „SURVIVAL KIT 3” u.c.

Downshifting? Svarīgi nepalaist garām brīdi, kad jāuzpilda bāka.

Madara Lesīte studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūrā, studiju laikā semestri studējot Berlīnes Hochschule fur Technik und Wirtschaft. Piedalās izstādēs kopš 2006. gada, tostarp „TIKKO BŪS” (2011), „LAIKA NAV” (2011), „Rudens, Recycle Process” (Laimīgās mākslas muzejs), „Pārmija” (Rīgas Mākslas telpa).

Downshifting? Ar tempa samazināšanas stratēģiju man neiet viegli, jo esmu ļoti impulsīva. Ir brīži, kad viss mutuļo man apkārt, bet ir dienas un nedēļas, kad iestājas totāla bezdarbība. Visam laikam jānotiek viļņveidīgi. Tā ir daudz aizraujošāk - vērot sevi, dodaties pretī mērķiem, pārvarot dažādus sķēršļus.


22

MĀKSLINIEKI

Mājas Marija Maija Mackus (LV) Fotogrāfija, instalācija, 2012

„Mājas Marija” – mūslaiku ikonas transformācija, kas vienlaikus ir gan neliels altāris, gan vienkārši krāšņa bilde acu priekšā, kas tīši vai netīši mēdz atgādināt par pārpasaulīgo. Lai gan darbu galvenie personāži nāk no Bībeles, stāsts nav ne par reliģiju, ne kādām citām kultūrpolitiskām konstrukcijām. Uz pjedestāla lieku cilvēku, kas pēc savas gaumes un saprašanas pats sev ir radījis draugu, aizstāvi un mājas supervaroni. Bieži Marijas un vides konteksts ir līdz smiekliem kontrastējošs, tomēr – sirsnība un cilvēcīgums pāri visam. (M.M.)

ziemeļiem no Berlīnes. Maija: Pareizi, es stāstīju par lielo „Unité” projektu, kas notika deviņdesmito gadu sākumā un ka es strādāju ar tā arhīvu. Es biju pārsteigta, kad ieraudzīju visas tās mašīnrakstā drukātās vēstules, faksus, milzīgās kaudzes dažādu papīru un ka mans sapnis būtu organizēt izstādi, izmantojot vienīgi telefonu, faksu un vēstules. Mikāls: Un caur faksiem mēs nonācām līdz Gruzijai. Mēs sapratām, ka nevajadzētu vis braukt uz Rīgu, bet gan downshift-ēt uz Gruziju un no turienes sūtīt faksus festivālam. Tas bija garš joks, kuru mēs attīstījām. Maija: Beigu beigās tas kļuva reālistisks, mēs pat sākām plānot ceļojumu un prātojām, ka varētu sūtīt faksus no pasta nodaļām, jo viņiem parasti vajadzētu būt faksa aparātam. Ivars: Mēs nenolēmām, kā visam beigās vajadzētu tikt prezentētam. Mēs vienkārši bijām domājuši sūtīt tā:” Sveiki, mums šeit iet labi…” Vai arī gribējām, lai Rīgā būtu kāds, kurš saņemtu faksus, stāvētu izstādē un nodotu ziņojumus publikai. Varbūt to var noorganizēt uz nākamo gadu. Maya Miķelsone ir latviešu kuratore, kas dzīvo Parīzē. Viņa studējusi mākslas filosofiju Parīzes I Panteona-Sorbonnas universitātē (Université Paris I PanthéonSorbonne), kam sekoja kuratoru apmācība skolā École du Magasin. Pēdējā laikā galvenokārt strādā ar video projektiem. Mišels Maršāns ir Berlīnē dzīvojošs franču mākslinieks, kas pabeidzis studijas Berlīnes mākslas akadēmijā (Universität Der Kunste Berlin). Kopš skolas beigšanas viņam bijušas vairākas izstādes gan Berlīnē, gan citās Eiropas pilsētās. Viņa darbi nesen piedalījās grupas izstādē «PPP» Krome galerijā Berlīnē. Ivars Grāvlejs studējis fotogrāfiju Izpildītājmākslas akadēmijā Prāgā (FAMU). Viņa pēdējā izstāde „Rīga” (sadarbībā ar čehu mākslinieci Petru Petiletu) tika izrādīta Karlin Studios Prāgā un Rīgas Mākslas telpā.

Maija Mackus ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā, semestri studējot arī Spānijas Kastīlijas La Mančas universitātē, pirms tam studējot vides dizainu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Veido lāču HUGU dizainu, plastilīna animācijas (kopā ar Lieni Mackus), sadarbojas ar mūziķiem Very Cool People, Elīnu Seili, S&T Syndicate. Pasniedz zīmēšanu un mākslas vēsturi Mālpils Mūzikas un mākslas skolā.

Downshifting? Kas seko pēc tempa samazināšanas? Uzrāviens. Pilnīgi noteikti.

Superstruktūra Maya Mikelsone (LV/FR), Ivars Grāvlejs (LV/CZ), Mikāls Maršāns (FR) Superstruktūra ir SURVIVAL KIT apakšprojekts, intervence, kas komentē pašu festivālu un atsevišķus tā darbus. Tā kā tas ir attīstījies no jau esošas idejas, to varētu dēvēt arī par parazītprojektu. Ivars Grāvlejs festivāla izstādi komentēr ar audiogidu. Viņš ierakstīs spontānus, īsus aprakstus un kritku par festivāla darbiem. Mikāls Maršāns bieži veido ātri zūdošas instalācijas no dažādiem ielās atrastiem objektiem, tādejādi instalācijas nereti saplūst ar urbāno vidi un situāciju. SURVIVAL KIT festivālām viņš radīs instalāciju, kas sasauksies ar festivāla telpu. Fragments no Skype sarunas. Parīze-Stambula-Šepingena. Mikāls: Vispirms mēs runājām par faksiem. Es teicu, ka gribu aktivizēt faksu sūtīšanas sistēmu ar vienu draugu, kurš arī ir mākslinieks un dzīvo uz

Downshifting? Maya Miķelsone: 90. gadu sākumā notika izstāde „Unité”, kuras kurators bija Īvs Opetitalo. Tas bija divu gadu projekts, organizēts Lekorbizjē Unité d’Habitation (sociālās mājas Dienvidfrancijā), kas bija daļēji neapdzīvotas. Kurators uzaicināja daudzus māksliniekus un dizainerus izmantot dzīvokļus kā rezidences un beigās izstādīt paveikto. Protams, tai laikā nebija e-pasta vai mobilo telefonu. Gadījās tā, ka es izpētīju šo projektu un tā arhīvu, kas ir neiedomājami plaša korespondence starp Īvu Opetitalo un dalībniekiem – faksi un visvisādi papīri. Mans sapnis ir izveidot izstādi tikai par šiem komunikācijas līdzekļiem, bez interneta (nekāds Google!) un mobilajiem telefoniem, tikai mājas telefons, faksi un vēstules. Mikāls Maršāns: Es uzskatu downshifting par diētu tiem, kas ir atkarīgi no patēriņa (es tāds neesmu). Tāpēc es to varu uztvert tikai kā dzīvesveidu, nevis kā īslaicīgu stāvokli. Es nemeklēju baudu. Es esmu vai cenšos būt laimīgs ar nedaudzām lietām. Es neesmu iesaistījies Facebook, jo labāk vēlos satikt cilvēkus īstenībā. Ne tik sen atpakaļ man bija tikai 2 zili džinsi un 4 tēkrekli. Ivars Grāvlejs: Pagājušogad biju Korsikā, kur dzīvoju mākslinieku rezidencē ar nosaukumu “Neko nedarīt“. Desmit dienas spēlēju « PlayStation » un tikai vienu pēcpusdienu uz dažām stundām biju apskatīt brīnišķo Sanri-Solenzaru. Kas nāk pēc downshifting ? „Downshifting 2”, „Downshifting 3” un tad „Shutdowning 1”...


MĀKSLINIEKI

23

Bez nosaukuma

Sabats 2008

Haims Pitarčs (ES)

Nira Perega (IL)

Plašākajā nozīmē mans darbs ir saistīts ar cilvēka nespēju identificē¬ties struktūrās, kuras viņš pats laika gaitā ir izveidojis. Zuduma un neatbilstības sajūta, saskaroties ar šīm struktūrām (laulību, kultūru, darba vidi, sabiedrību un citām), cilvēku mudina pastāvīgi, intuitīvi interpretēt pasauli un sevi pašu, tā mēģinot šajās struktūrās iekļauties. Šī it kā liekā darbība izmaina cilvēku likteņus. Šo darbību es uzskatu par izcili skaistu faktu.

Darbs “Sabats 2008” dokumentē ultra-ortodoksālo teritoriju slēgšanu Jeruzalemē un tās apkārtnē Sabata priekšvakarā. Lielākoties piekļuve šiem apgabaliem ir bloķēta ar īslaicīgu barjeru palīdzību, kas stāv 24 stundas, tādā veidā radot mākslīgu robežu starp šīm apkaimēm un pārējo pilsētu. Barjeras uzstāda teritoriju iedzīvotāji ar Jeruzalemes pašvaldības un policijas atļauju un atbalstu. Tiklīdz barjeras ir uzbūvētas, mašīnām iebraukt Jeruzalemes ultra-ortodoksālajās apkaimēs nav atļauts. Tādējādi pilsēta ir topoloģiski pārveidota divās pilsētās – ar un bez automašīnām. Balstoties šajā rituālā, Sabats 2008 ir fotogrāfiska ceremonija, kas var tikt izpildīta tikai noteiktā laikā un noteiktās vietās. Lai gan šo nedaudz ļodzīgo barjeru nozīme ir drīzāk simboliska, tās izraisa domstarpības un strīdus, kā arī attēlo skaidru robežu starp sakrālo un laicīgo. (N.P.)

Objekti, 2011-2012

Savā darbā es izmantoju elementus, ko cilvēks saražojis vai apdzīvojis, kā arī tos, kas palīdzējuši cilvēkam formulēt ideju par to, kas ir pasaule un to, kas ir viņš pats. Es mēdzu šos priekšmetus izjaukt un salikt no jauna. Attālums no sākotnēja objekta līdz jaunam (bieži vien ne-funkcionālam) objektam darbojas kā materiāls atspoguļojums attālumam no sākotnējās būtnes līdz personai kolektīvajās struktūrās, uzrādot to, cik ierobežotas saskarsmē ar struktūrām ir mūsu pielāgošanās un identificēšanās iespējas.

Video, 7’27’’, 2008

Bieži liekas, ka jauns, pārvietots objekts atrodas vertikāli nestabilā līdzsvarā, tādējādi atspoguļojot cilvēka pazaudēšanos un viņa nepieciešamību noturēties kājās, kaut vai tikai tāpēc, lai saglabātu to, kas viņam ir dots un apliecina, ka viņš joprojām IR. Šis kārtošanas process palīdz izvairīties no estētiskajiem vai funkcionālajiem kritērijiem jaunā objekta radīšanā un piespiež novērot kārtības jautājumu (sakārtošana ir priekšnoteikums interpretēšanai), jo visas elementa X sastāvdaļas tiek pārskatītas un pārkārtotas pamatojoties uz neparastiem kritērijiem, veicot šķietami nevajadzīgas darbības, kas noved izmantotus elementus līdz neklasificējamai pastāvēšanas formai. Es tomēr cenšos, lai šo jaunu objektu nelietderīgums vai nestabilitāte atbalso to skaistumu, kas ir ietverts atkārtotajā sevis pazaudēšanas un sevis pašapliecināšanās aktā. (H.P.)

Haims Pitarčs izmanto dažādus medijus – skulptūru, zīmējumu, video, performanci. Bieži vien izmantojot pieticīgus ikdienas priekšmetus – ģitāru, krēslu, mājsaimniecības vai patēriņa produktus, mākslinieks izmanto izdomas bagātas un asprātīgas pārvietošanas un rekontekstualizācijas stratēģijas, vizuālu apspēlēšanu, noārdot priekšmetu ikdienišķo nozīmei un lietojumu, radot to, ko “The Village Voice”, rakstot par Pitarča 2006.gada personāllizstādi, sauc par “izsmalcinātiem kalambūriem”.

Niras Peregas darbi aplūko veidus, kā sociālās sistēmas mijiedarbojas ar indivīda ietekmi. Viņas projektiem parasti ir dokumentāls pamats, bet tie pārvērš realitāti kvazi-teatrālos notikumos. Izmantojot sarežģītus montāžas paņēmienus un dažādas multimediju instalācijas, Peregas interese par sociālajām sistēmām veido unikālu un personisku perspektīvu. Galveno uzmanību savos darbos un ikdienā viņa pievērš „pārskatīšanai” un tā bieži balstās intensīvā ceļošanā un novērojumiem klātienē. Perega, dzimusi Izraēlā, 1990. gadus pavadījusi Ņujorkā, kur ieguvusi bakalaura grādu tēlotājmākslā Cooper savienībā Ņujorkā, ASV. Pēc atgriešanās Izraēlā, viņa absolvēja maģistra programmu tēlotājmākslā Bezalel akadēmijā Jeruzalemē, un kopš tā laika strādā par pasniedzēju starptautiski. Peregas darbi ir izstādīti PS1 galerijā Ņujorkā, Hirshhorn muzejā, Smithsonian muzejā, DC, ASV, Berlīnes Mākslas universitātē, KW Berlīnē, ZKM Karlsrūē, Izraēlas mākslas muzejā Jeruzalemē, House Der Kunst Minhenē, Edith- Ruß- Haus für Medienkunst, Kusntalle Diseldorfā, Izraēlas muzejā un Telavivas mākslas muzejā un dažādos festivālos un galerijās, nesen viņa saņēma Nathan Gottesdiener fonda Izraēlas mākslas balvu.

Foto: Marks Ballo un Monika Kortē


24

MĀKSLINIEKI

Iekšdedzes dzinējs Krists Pudzens (LV)

Elektromehāniska skultpūra, 2012 „Iekšdedzes Dzinējs” ir elektromehāniska skulptūra, kura formāli bāzējas procesā, kura laikā fosilā degviela eksplozijas rezultātā tiek pārvērsta mehāniskā darbībā, tā nesot vēsti par mehānismu, kura darbība ir sporādiski reakcionāra, balstīta iekšējos procesos, bet vērsta uz āru. Skulptūra poētiski vēsta par iekšēju eksploziju, grūdienu, kas rodas degmaisījuma ietekmē, tam iniciējot stāvokļa izmaiņas – secīgiem sprādzieniem summējoties, rodas noteikts rezultāts. Tas ir sava veida apburtais loks, kurā notikumu secība sevi kāpina caur atgriezenisko saikni ar citiem notikumiem, tādējādi radot (vai neradot) līdzsvaru sistēmā. Katra nākamā objekta darbības iterācija inerti pastiprina esošo stāvokli un šai darbībai ir tendence virzīties pa tās sākto ceļu, līdz ārējs faktors šo ciklu nepārtrauc. Šādai sistēmai vienmēr ir tendence uz destabilizāciju, tādējādi jebkādi centieni pakļaut eksplozijas procesus un tos kontrolēt rada degradāciju sistēmas atdevē, tās specifiskā jaudas spēja samazinās. Tādējādi iekšdedzes sistēma vienā tās aspektā ir stāsts par līdzsvara meklējumiem, balanss starp vēlamo pragmatisko rezultātu, un dabas neprognozējamo izpausmi. Vēsturiskā aspektā paraugoties degviela un iekšdedzes dzinējs ir bijuši atslēgas faktori straujajai cilvēces industrializācijai un iespējai pārvietoties ātrāk, tālāk un uz vietām kur cilvēks citādāk nespētu nokļūt. Šī tehnoloģija ir devusi cilvēcei milzīgas iespējas,līdzi nesot vienlīdz graujošas sekas. Cilvēciskā vēlme pakļaut dabas fiziskos procesus, sagūstīt uguni, kontrolēt sprādzienus. Dabas resursu pakļaušana un izmantošana nekad nav bijusi viennozīmīga, visi dabas procesi ir saistīti un viss ir harmonijā. Tiek radīta disharmonija, un disbalanss, atsevišķu, īstermiņa mērķu īstenošanai, ilgtermiņā aizmirstot par plašāku kontekstu. Cilvēciskā īpašība pieņemt vēlamo par esošo, ignorējot konfliktējošos viedokļus. Šī cilvēciskā izvēle atgādina par vienu no Īzopa fabulām senajā Grieķijā, kura vēsta par izsalkušu lapsu, kura tiecas pēc vīnogām kokā, bet nespēdama tās aizsniegt, prom dodoties saka: „Ak, jūs vēl nemaz neesat nogatavojušās. Es nevēlos kaut kādas skābas vīnogas.”. Sociālajā psiholoģijā šis fenomens ir zināms kā kognitīvā disonanse. Tā ir motivācija reducēt iekšējās nesaskaņas izmainot esošās atziņas, vai veidojot jaunas, tādējādi nonākot pie konsekvences savos spriedumos. (K.P.)

Krists Pudzens studējis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Interesējoties par interaktīvās un elektroniskās mākslas lauku, savos darbos pievēršanas tēlniecībai un trīsdimensiju formu konceptuālajai valodai, izmantojot dažādu māksliniecisko un industriālo tehniku kombinācijas. K.Pudzens piedalījies mākslas un tehnoloģiju festivālos Amber (2008,2009 Turcija), PixelACHE2010 (Somija), (ISEA2010). K. Pudzena darbs izstādīts arī festivālā SURVIVAL KIT 3.

Downshifting? Tie visi ir konkrēti jautājumi, kuri, manuprāt, cikliski aktualizējas lielākajam vairumam cilvēku, neatkarīgi no definīcijas, krīzes vai kādiem citiem ārējiem faktoriem. Tas ir jautājums par savas iekšējās pasaules sabalansēšanu un resursu optimālu izmantošanu. Vai izstāšanās no spēles būtu reakcija? Vilšanās mūsu pašu izveidotajā modelī? Vai mēs kā mazi bērni uzmetīsim lūpu, jo spēles noteikumi vairs nav mums pa prātam vai esam šad un tad zaudējuši spēles punktus? Vislielākās drauds ir ļauties bezrūpībai, un palikt vienā esības stadijā netiecoties pēc izaugsmes.

Bankas sveiciens dzimšanas dienā Artūrs Punte (LV) Ekrānšāviņš, 2012

Reāls ekrānšāviņš (screenshot) no autora internetbankas – apsveikums dzimšanas dienā, kur novēlēti panākumi un ieceru realizēšana. Sveiciena teksts atrodas blakus ievērojamam mīnusam bankas kontā, kas radies neizpildītu kredītsaistību un nodokļu parāda dēļ. Ekrānšāviņš ir reāls dokuments un ir uzņemts autora dzimšanas dienā krīzes gadu dziļākajā punktā. Korporatīvās pieklājības žests nonāk krasā pretrunā ar attiecību patieso būtību starp banku un klientu, jo vienīgā “iecere” šādā situācijā var būt parādu segšana; pārējo sapņu īstenošana pilnīgi noteikti jāatliek uz labākiem laikiem. Automātiskais “sirsnīgais” apsveikums nozīmē ierobežotās lielo korporāciju iespējas uzrunāt klientu personīgi, nespēju apzināties konkrētā klienta situāciju un problēmas.

Artūrs Punte ir autors, redaktors, kurators, viens no tekstu grupas “Orbīta” dibinātājiem un dalībniekiem. Raksta un tulko dzeju krievu un latviešu valodā. A. Punte absolvējs M. Gorkija Maskavas Literatūras institūtu. Ar dzejas performancēm piedalījies literatūras un mākslas projektos Rīgā, Viļņā, Berlīnē, Madridē, Dortmundē, Sanktpēterburgā un citur. Ir viens no dzejas video festivāla “Word in Motion” kuratoriem, bijis redaktors dzejas izlasei “Par mums”, almanaham “Orbīta”, D. Ranceva rakstu krājumam “Kinotācijas”, antoloģijai “Laikmetīgā krievu dzeja Latvijā 1985-2005” u.c. A. Puntes teksti publicēti izdevumos “Karogs”, “Satori”, “Daugava”, “World Literature Today”, u.c. A. Puntes darbi, tostarp kopā ar tekstu grupu “Orbīta” radītie, vienlīdz labi iekļaujas gan literatūras, gan vizuālās, audiovizuālās mākslas, dzīvo mākslu (performanču) kontekstā.


MĀKSLINIEKI

25

Nesaskaņu inscinējums Reloading Images: (Kaja Bekalama, (DE), Roberto Kavalīni (IT), Acins Feicabadi (IR), Karla Esperansa-Tommasīni (IT) Performatīva lekcija 8. septembrī Reloading Images (angļu val. - attēlu pārlādēšana) intervence SURVIVAL KIT 2012 būs centrēta uz mākslinieciskās darbības un nepiekrišanas krustpunktiem. Izmantojot gan vēsturiskus, gan fiktīvus elementus, dokumentus un izpētes materiālus, kas tapuši projekta „Kolektīvs vēstījums par nepiekrišanu” ietvaros, mēs izmantosim dažādas metodes un pieejas, lai pievērstos downshifting kā nepiekrišanas praksei. „Nepiekrišanas uzvedums” ir lekcija-performance, kas balstās virknē sarunu no pēcrevolūcijas laika Kairas, kurās piedalījās dažādi ļaudis, piemēram, vēsturnieks, antropologs un jurists. Tiecoties uzmest netiešu skatienu attiecībām starp attēliem un vēsturi, reprezentāciju un nepiekrišanu, mūsu darbs pētīs arhīvu kā mehānismu, kas ierāmē veidus, kuros mēs radām un nododam tālāk savus stāstus un piederības izjūtu. „Nepiekrišanas uzvedums” darbosies kā fragmentārs, topošs arhīvs, bet atmiņas kā vēstures liecinieces jēdziens tiks apspēlēts un apšaubīts, liekot lietā izdomājumu un maldināšanas idejas. Mērķis ir iesviest skatītāju stāstā, kas svārstās starp reālo un virtuālo, dokumentiem un vēlmēm, iespējamo un nezināmo, un kur fiktīva attēlojuma robežas satiekas ar dramatiska reālisma tonalitāti. Šis darbs ir veidots sadarbībā ar Tuna Yilmaz (IKSTD, Izmira) Eiropas SavienībasTurcijas Tandēma ietvaros, kas ir kultūras programma, ko atbalsta un organizē Eiropas Kultūras fonds un Stiftung Mercator sadarbībā ar MitOst, Anadolu Kultur un Bilgi Universitāti. Atbalsta: projekts DE.MO./MOVIN’UP 2012). A CURA DI / BY Ministero per i Beni e le Attività Culturali Direzione Generale per il Paesaggio, le belle arti, l’architettura e l’arte contemporanee con la partecipazione di Direzione Generale per lo Spettacolo dal Vivo E/AND GAI – Associazione per il Circuito dei Giovani Artisti Italiani Šai prezentācijai Rīgā saņemts mobilitātes granta atbalsts no Itālijas programmas ‘Movin’up 2012’:

Reloading Images ir drīzāk pieeja nekā nemainīgs teorētisku jautājumu un problēmu saraksts. Katra „Reloading Images” projekta galvenais jautājums ir atšķirīgs un ir atkarīgs no noteiktiem apstākļiem, kuros tas atrodas. Mūsu iepriekšējie projekti pētīja komplicētu neapzinātu ietekmju tīmekli, kultūras parādības, migrēšanas veidus un subjektīvās stāstījuma konstrukcijas, uz kurām balstīta mūsdienu sabiedrība. Kopš to uzsākšanas, „Relaoding Images” bija uzticēts veicināt kopējo jaudu starptautisku mākslinieku vidū, lai tie attīstītu sadarbības praksi atbalstošu sistēmu un mākslinieku iniciatīvas, kas koncentrētas uz apmaiņu, sadarbību un starpdisciplināriem pētījumiem. Mūsu stratēģija attēlota, pirmkārt, caur pētījumiem un semināriem; mēs mēģinām atrast veidu, kā apvienot akadēmisko ar māksliniecisko, eksperimentālo un praktisko, intuitīvo un uz pētījumiem balstītos pārrunu veidus un izpausmes. Mēs radām īslaicīgas struktūras, kurās var uzsākt eksperimentus, pētīt formātus, valodas formas un no jauna piešķirt vizuālo komunikāciju. Mēs esam agrāk organizējuši izstādes, radījuši performatīvas intervences, esam publicējuši grāmatas un īstenojuši seminārus. Pēdējā laikā esam sadarbojušies ar House of World Cultures Berlīnē, Eiropas Kultūras fonds, Prince Claus Fund Amsterdamā un European Delegation Damaskā, Maraa Media Collective Bangalorā, ASEF Foundation un ArtsNetworkAsia Singapūrā.

Downshifting? Pēc vai līdz ar ritma palēlināšanu vajadzētu noķert jaunrades momentu, kā Deridā teiktu, tas nenozīmē, ka jārada ex-nihilo, bet gan pirmo reizi jāatrod: „atrast nozīmē izgudrot, ja atrašanas pieredze notiek pirmo reizi”. Visupirms tas ir jautājums par to, kā izgudrot un nevis ko. Ja izgudrošana ir kaut kā pastāvoša atrašana, kaut kā, kas vienmēr it bijis, bet tagad tiek pasniegts vai izgudrots jaunā veidolā.

Garā diena Krišs Salmanis (LV)

Darbs radīts HIAP, projekta „Paths Crossing” ietvaros Animācija, 4’, 2012 Šķietami vienā kadrā nofilmētajā lauku ainavā redzama paātrināta diena no ausmas lidz rietam. Rīta pusē ainavas vidējā plānā tiek būvēts šķūnis. Pāātrinājuma dēļ cilvēki nav redzami, tikai celtniecības norise. Ap pusdienlaiku ēka ir gatava un jau pēc mirkļa dabas spēki sāk savu darbu. Lietus, saule un vēji pamazām bojā konstrukciju. Visbeidzot tā sabrūk un riet saule.


26

MĀKSLINIEKI

Krišs Salmanis savos darbos mēdz izmantot animāciju, video, fotogrāfiju, objektus, arī savu ķermeni, kokus dabā un izstāžu telpā, utml. Tomēr ne izmantotie mediji, ne vienojošās tēmas, bet drīzāk paņēmieni ir tie, kas raksturo Kriša Salmaņa darbību. Latviski trūkst sinonīmu vārdiem „joks”, lai norādītu, ka K. Salmaņa darbos tas, kas varētu tikt uztverts kā joks, ironija vai humors, drīzāk ir prāta vingrinājums, intelektuāla darbība, asprātība kā „domas pagrieziens”. Otru paņēmienu visveiksmīgāk noformulējis mākslinieks pats, izmantojot Vonnegūta terminu „sarežģītais veltīgums”. Kriša Salmaņa darbu tapšanas process bieži vien ir šķietami nevajadzīgi laikietilpīgs un darbietilpīgs – tāda paša izdomāta amatniecība, kas, pat ja paliek skatītāja nepamanīta, kļūst par būtisku darba sastāvdaļu, jo K.Salmaņa darbi šķiet kā domāšanas process un dzīves pavadīšanas veids. K. Salmanis ir ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2003), studējis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā. Piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs kopš 1996. gada, viņa darbi ir iekļauti Latvijas un Igaunijas nacionālo muzeju kolekcijās. (Z.Z.)

Pat ne kaut kas Alnis Stakle (LV) Fotogrāfiju sērija, 2012

Downshifting kā apzīmējums dzīves tempa palēninājuma fenomenam Rietumu kultūrā terminoloģiski pirmo reizi tika izmantots Amy Saltzman 1991. gadā publicētajā grāmatā “Downshifting: Reinventing success on a slower track”, kas ironiski sakrīt ar Padomju Savienības sabrukumu. Darbu sērijas “Pat ne kaut kas” pamatā ir vizuāli subjektīvs pētījums par post-padomju pilsētas ainavu un tās interpretāciju kā sociāli konstruētu parādību. Kaut arī pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvija ir piedzīvojusi daudzus nozīmīgus sociālpolitiskus notikumus, tomēr izvēloties par atskaites punktu pilsētainavu, padomju laikā radītā arhitektūra un teritoriālais dalījums joprojām nosaka vidusmēra postpadomju pilsētas dzīves ritmu, iedzīvotāju pārvietošanās maršrutus un arī ainavas estētiku. Padomju laikos pilsētu teritorijas parasti tika iedalītas dažādos rajonos un bieži vien šie rajoni atšķīrās viens no otra ne tikai ar dažādiem nosaukumiem, bet arī ar atšķirīgām funkcijām pilsētvidē. Piemēram, industriālie rūpnīcu rajoni, garāžu rajoni, guļamrajoni, mazdārziņi. Pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzi no šiem rajoniem zaudēja savu funkciju. Piemēram, rūpnīcas tika slēgtas, žogi tika daļēji nojaukti, viss aizauga ar krūmiem un cilvēki sāka izmantot šīs starptelpas kā īsākos ceļus, lai nokļūtu sev vajadzīgajās vietās pilsētā. Protams, pilsētā pastāv sabiedriskais transports, kas savieno pilsētas rajonus, bet vakaros un naktī cilvēkiem ir ērtāk šķērsot šīs starptelpas kājām. Tādā veidā pilsētā rodas takas un ceļi, kuri nav oficiālajā pilsētas kartē. Savukārt pilsētas kartē rodas teritorijas, kuras nekad nav galamērķis iedzīvotāju ceļojumiem, bet vienmēr starptelpa starp nozīmi nesošajām pilsētas daļām. Šajos sērijas darbos tika pētītas šīs “spoku zonas” nakts laikā, kas ir stereotipiski bīstamākais laiks, kad tur uzturēties. Kājāmgājēju iemītās taciņas bieži vien arī noteica darbu estētiskos uzbūves pamatprincipus. Pirms sāku fotografēt, biju iedomājies, ka fotogrāfijās būs kaut niecīga vizuāla liecība par draudīgo un neviesmīlīgo starptelpas būtību. Tomēr es atklāju, ka fotogrāfijās starptelpas ainavas iegūst romantisma laikmeta ainavas glezniecības tradīcijai raksturīgas kvalitātes. Šīs sērijas darbi neraksturo kādu konkrētu ģeogrāfisku vietu vai sociālu notikumu, bet pauž skatiena un fotoaparāta kā realitātes izzināšanas instrumentu nepilnības, kā arī raksturo iedomātā un patiesā nenošķiramās saiknes, interpretējot ainavu un ainavas fotogrāfiju. (A.S.)

Alnis Stakle talantīgi, mērķtiecīgi un neatlaidīgi darbojoties, apmēram piecpadsmit gadu laikā kļuvis par vienu no ietekmīgākajiem Latvijas vidējās paaudzes fotomāksliniekiem. Mākslinieks dzīvo un strādā Daugavpilī, kur veidojusies arī viņa akadēmiskā karjera. Daugavpils uztverama arī kā pašanalītisks resurss. Attēla uztveres un uzņemšanas tehnoloģiju mūsdienīgi aspekti un vēsturiski konteksti Aļņa Stakles darbos vedina piemērot vecas fototeorijas klišejas, proti, dalījumu spoguļos un logos. Stakles fotogrāfijas ir izteikti logi, turklāt pa tiem paredzēts redzēt pašu mākslinieku. Nekāda sabiedrības, ne individuāli, ne kādās nošķirtās grupās, spoguļošanās te nenotiek. Visu – marginālus arhitektoniskus, pilsētbūvnieciskus, diennakts laiku maiņu vai vēl grūtāk definējamus robežu un starpstāvokļus – mākslinieks fotografē, lai parādītu savas uztveres, prāta un sajūtu īpatnības. Lai to paveiktu, ir fotografētas studentes nodrupušos interjeros (Ilgas, 2010), mājiņas ar iedegtiem logiem tumsā (Home Sweet Home, 2006–2009), dzimtās pilsētas ainavas (L.S.D. Living Space Daugavpils, 2001–2006) un citas “lietas”. Alnis Stakle ir ieguvis maģistra grādu vides izglītībā un aizstāvējis doktora disertāciju mediju pedagoģijā (2003, 2011, Daugavpils Universitāte), bet nenosauc nevienu personu vai institūciju, kas būtu minami kā skolotāji fotogrāfijā. Toties mākslinieks pats veiksmīgi darbojas ar fotogrāfiju saistītu jomu pedagoģijā, pasniegdams Rīgas Stradiņa Universitātē un ISSP skolā. Kopš 1998. gada Alnis Stakle piedalījies grupu izstādēs un rīkojis personālizstādes Latvijā un citur. Ieguvis Latvijas Gada balvu fotogrāfijā autorfotogrāfijas kategorijā (2006) un pirmo vietu Sony World Photography Awards arhitektūras fotogrāfijas kategorijā (2011). Stakles darbi publicēti Shots (UK/USA), Eyemazing (NL), “Foto Kvartāls” (LV), “Studija” (LV), Photography Now (DE), utt. Vadījis fotogrāfijas un vizuālās kultūras meistardarbnīcas Anglijā, Krievijā, Lietuvā, Slovākijā un Latvijā. (I.L.)


MĀKSLINIEKI

27

Praktikante

Starp lietām

Pilvi Takala (FI)

Ginta Tinte-Vasermane (LV/NL)

Darbs “Praktikante” radīts sadarbībā ar kompāniju “Deloitte” un Kiasma Laikmetīgās mākslas muzeju. Lai īstenotu projektu, māksliniece mēnesi strādāja kā mācekle Johanna Takala kompānijas “Deloitte” Mārketinga nodaļā, kur tikai daži cilvēki zināja projekta patieso nolūku.

Ne-naratīvā video es komponēju un horeografēju teatrāli performatīvas ainas, kas apspēlē savstarpējās attiecības starp ķermeņiem, arhitektūru, kadra telpu, tās robežām un elastību (izplešanos). Arhitektūras vidē un kadra piedāvatajā telpā uzstādot cilvēka ķermeņus kā skulpturālus elementus, es radu eksistenci, kurai piemīt sava loģika un likumi.

Instalācija, 2008

Mēnesi garajā praksē sākotnēji šķietami parastā mārketinga mācekle sāk izmantot dīvainas darba metodes. Pakāpeniski viņa mainās no kolēģes, ko citi uzskata par normālu, līdz tādai, no kuras izvairās un par kuru baumo. Video un slaidšovi atklāj dažādus dīvainās komandās biedres pieskatīšanas veidus. Patiesa interese un mulsinoša izklaide tiek pretnostatīta prasībām, kas tiek izvirzītas priekšniekam saistībā ar dīvainās uzvedības strādnieci. Mēs redzam mācekli augu dienu sēžam savā darba vietā konsultāciju birojā atvērta tipa ofisā vai nodokļu departamenta bibliotēkā un nedarām neko. Viens no video rāda, ka viņa veselu dienu pavada liftā. Šīs darbības vai drīzāk redzamas darbošanās neesamība rada ap mācekli neizturamu atmosfēru un piespiež kolēģus meklēt risinājumus un piedāvāt situācijas skaidrojumus. (P.T.)

Videoinstalācija, 2008

Kustības ir komponētas īpašā ritmā, tās kļūst iracionālas un iespējamas vienlaikus. Ķermeņa pozu izvietojumi izsaka un apspēlē skatītāja, kurš nonācis dažādos sociālos apstākļos, telpās un struktūrās, iekšējās sajūtas. Ar vieglu ironiju un poētiskām metodēm es apspēlēju tēmu iepriekš iestudētos scenārijos. Tiek uzdoti jautājumi par to, kas mēs esam un ko darām īpašā vidē.

Visi video ir saistīti viens ar otru, lai radītu naratīvu tīklu. SURVIVAL KIT 4 es rādīšu daļu no šī darba, izstādītu kā vides instalāciju. (G.T.V.)

Pilvi Takala dzimusi 1981. gadā Helsinkos. Dzīvo un strādā Amsterdamā. Ieguvusi baka dzimusi 1981.gadā Helsinkos. Dzīvo un strādā Amsterdamā. Ieguvusi bakalaura grādu (2005) un maģistra grādu (2006) Mākslas akadēmijā Helsinkos. Pilvi Takalas personālizstādes notikušas KIASMA Laikmetīgās mākslas muzejā, Turku mākslas muzejā, Kunstlerhaus Bremen, Kunsthalle Erfurt, Kunsthalle Lissabon un citviet. Ieguvusi galveno balvu Prix de Rome Visual Arts festivālā (2011), Štutgartes filmu festivālā (2011), Tamperes mākslas filmu festivālā (2007) (A.V.)

Downshifting? Ja godīgi, doma par downshifting mani biedē, pamest pilsētu šķiet neiespējama ideja. Tāpat es arī negribētu “pamest spēles laukumu” , bet, iespējams, ka es jau spēlēju šo spēli nedaudz citādi nekā vairākums. Kā māksliniece es kaut ko gatavoju tikai tad, kad jūtu, ka tas ir pilnīgi nepieciešams un steidzams, tad iniciatīva nenāk no ārpuses un es jūtu, ka varu pārņemt spēli ar saviem nosacījumiem.

Ginta Tinte-Vasermane dzimusi Rīgā un dzīvo Amsterdamā, 2010. gadā ieguvusi bakalaura grādu mākslā Gerrit Rietveld akadēmijā un šobrīd studē maģistra programmā Nīderlandes Filmu un televīzijas akadēmijā. Nesen īstenojusi personālizstādi Frankfurter Kunstverein un Nīderlandes Mediju mākslas institūts nominējis viņu Rene Coelho balvai. Izmantojot kustīgus attēlus, filmu, instalāciju un performanci, viņas šī brīža darbi pēta cilvēka uzvedības un žestu kodus publiskās vietās, mūsu pašu radītus noteikumus un lomas, ķermeņu saistību ar telpu un dažādām struktūrām.


28

MĀKSLINIEKI

Trulā grupa (LV) Uzstājas Baltajā Naktī – 8. septembrī Projekts ar nosaukumu „Trulā grupa” tika mērķtiecīgi radīts 2010 gadā, lai izglītotu, pārsteigtu, apburtu klausītāju ar maģiskiem bītiem, sapņainu vokālu un brīnišķīgiem 1980. gadu stilā ieturētiem sintīpopa elementiem. Grupas kodolu veido divi neparasti apdāvināti mūziķi – Stinger un Chinaman, kuri nekautrējas no eksperimentiem un ar lielāko prieku sadarbojas ar jaunajiem, pagaidām mazu atpazīstamību guvušajiem māksliniekiem, piemēram, twiterzvaigzni™ EleVele un ar pāris mazāk pazīstamiem producentiem. Lai gan pierasts, ka šāda mēroga zvaigznes neko vairāk par dziesmām ar tekstu „babe, babe” nerada, „Trulajai grupai” patīk grūtās tēmas – šķiru cīņa, kosmosa iekarošana, atdalīšanās, mīlestība un pieneņu piens. (T.G.)

instalāciju, kurā apmeklētāji tika aicināti ar bērnībā ierastu metodi iegūt krāsainas monētu kopijas un no tām veidot Latvijas ainavu. Klāva Upaciera darbi bijuši izstādīti arī Vizuālās komunikācijas nodaļas izstādē „Laika nav”, „Stādions”, arī studentu protesta izstādē „Kultūrbloks” VEFtelpās, kā arī izstādē „Skarba māksla – skarbiem vīriešiem” Brasas cietumā.

Downshifting? Iespējams, „Trulā grupa” ir tieši tempa samazināšanas produkts; ja temps būtu bijis nemainīgi augsts, trulums mūs nebūtu pārņēmis un mums nepietiktu laika „Trulajai pasaules glābšanai ”, par ko sīkāk varēsiet lasīt mūsu autobiogrāfijā. Par to, kas būs pēc tam, man šķiet jautājumu nav – pasauli pārņems TRULUMS. Visas tendences uz to norāda. Mūs tas ir skāris nedaudz ātrāk! Ak, mēs laimīgie!

Katrina. Ilze Vanaga (LV)

Fotogrāfija (avīzes 2.,3. vāks), 2012

Nepārtraukta izvēle Klāvs Upaciers (LV) Instalācija, 2012

Jo vairāk es skatos visos virzienos, jo vairāk es ieraugu. Un tā, uz ko skatīties, paliek arvien vairāk. Izvēle - tā ir, cik saprotu, būtņu, kas sevi apzinās, priekšrocība. Varbūt es arī esmu tāda būtne. Bet tad atkal - jo vairāk es sevi apzinos, jo vairāk... Bet izmisumā gan es nekrītu. Jo man ir interesanti. Un, ja man sākumā šķita, ka šī “zīmēšanas mašīna” ir tikai tāda jauka rotaļlieta, tad tagad es arvien biežāk domāju, ka esmu radījis savu pašportretu. Tādu idealizētu pašportretu, jo man tik labi visu laiku nesanāk. Laikam brīžiem izdaru nepareizu izvēli. (K.U.)

Klāvs Upaciers absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Savos darbos viņš šķietami apzināti pieturas pie vienkāršības, mūsdienīgām naivisma formām, sekojot pārliecībai, ka tradicionālajā zīmēšanā ar roku ir vēl daudz neatklātā. K. Upacieris savu darbu tematiku raksturo kā „tepat ieraudzīto un atklāto”, tajā pašā laikā izvairoties no skaidri nolasāmu tēlu atainošanas, uzskatot, ka tam labāk piemēroti vārdi. Klāvs Upacieris piedalijies arī SURVIVAL KIT 3, kopā ar Brigitu Zelču radot interaktīvu zīmēšanas

“Es alkstu izvemt to visu ārā un nekad vairs neatgriezties pie šī stāsta. Sajust to dabiskās attīrīšanas kosmisko sprādzienu, kam seko gandrīz trankvilizējošs miers, atbrīvošanās un mīlestība pret sevi. Es ieeju jaunā nodaļā. Fotogrāfija man ir pārāk traka. Tā atnāca, liekot man domāt, ka tas būs dziedinošs process, bet izrādījā, ka tā tur mani pagātnē, liedzot virzīties uz priekšu. Bet es jau esmu aizvirzījusies. Varbūt es atsākšu spēlēt mūziku. Šis stāsts sākās ar meklējumiem pēc mana ĪSTĀ ES.” 2005. gada viesuļvētra Katrīna bija viena no postošākajām viesuļvētrām ASV vēsturē. Ilzes Vanagas “Katrina” ir vairāk kā gadu ilgusi ielūkošanās sevī, rokoties cauri sevis radītiem priekšstatu un pieņēmumu slāņiem. Tas nav bijis fotoprojekts, drīzāk – process, kurā tapusi grāmata, kas ietver gan Ilzes Vanagas gan citu radītas fotogrāfijas, žurnālu un grāmatu izgriezumus, pierakstus, zīmējumus. SURVIVAL KIT 4 avīzē redzamās fotogrāfijas ir daļas no Ilzes Vanagas “Katrinas”. Ilzes Vanagas radošais rokraksts veidojies savrup no Latvijas ierastajām (kaut neakadēmiskajām) skolām. Beigusi Mākslas zinātnes nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, I.Vanaga vairākus gadus dzīvo Londonā, asistējot atzītiem modes fotogrāfiem. Paralēli aizsākās darbs pie personīgiem fotoprojektiem, vai drīzāk – personīgiem projektiem, kurā fotogrāfija ir bijis uzticams instruments. Tā piemēram, sērija “Bērnība ir kā pielādēts ierocis” ir liecinieks Ilzes Vanagas “ceļojumam savā pagātnē” caur Katrīnu – brāļa meitu pirmspubertātes vecumā. Līdz ar pēdējo fotoprojektu “Katrina”, šķiet, mainās Ilzes Vanagas attiecības ar fotogrāfiju kā mediju: “Es vairs nejūtos komfortabli sevi dēvējot par fotogrāfi. Šobrīd liekas nepietiekami fiksēt pasauli kadros, turklāt kaut kādu iemeslu dēļ es tos kadrus izjūtu tādus mazus. Bet varbūt man vienkārši jaatpūšas.” Ilzes Vanagas fotogrāfijas ir bijušas skatāmas Londonas galerijās AOP izstādē VICE/Ctrl+Alt+Shift (2009) „Host Gallery” izstādē „Foto8 Summershow (2010), izstādē „All Photographers Now!” Ņujorkas fotofestivāla ietvaros (2009), “The Bay Salone” izstādē Please excuse the mess, Los Angeles (2010), Totaldobžes mākslas centra izstādēs „Brīnišķīgais ceļojums” (2010), „Es mirstu – es dzīvoju” (2011). I. Vanga radījusi fotogrāfijas Ketas Gūmanes un Mārtiņa Grauda īsfilmām “Lust Lust” un “Creak”. Kopā ar modes dizaineri Ketu Gūtmani veidojusi viņas kolekciju fotomateriālus. Galerijā “AG7” 2007. gadā – I.Vanagas personālizstāde “Dažādas pasaules”. 2012. gadā “Katrina” projekts “Visual narrative: European borderlines’’ ietvaros tiks izstādīta Bursa PhotoFest (Turcijā), Braga Photo Festival (Portugālē), Islandē, Fotografia2012 (Itālijā) un Latvijā.


MĀKSLINIEKI

Lēnā revolūcija Iliāna Veinberga, Ainārs Kamoliņš (LV) Konspiratīvais dzīvoklis, 2012

I Lēnā revolūcija. Mūsdienu dzīves ritmu - ja ir iespējams veikt intuitīvu vispārinājumu – bieži vien nosaka pragmatisku mērķu sasniegšana. Turklāt arī apkārtējā dzīvespasaule ir piemērota šādam ritmam, piemēram, ātrās ēdināšanas iestādes, transporta līdzekļi un tamlīdzīgas sistēmas, kas ir iekārtotas tā, lai ļaudis varētu tikt pie rezultāta, ieguldot pēc iespējas mazāk laika. Taču šāds ikdienas ritējums var radīt dzīves nepiepildītības izjūtu un vēlmi pēc kompensācijas mehānismiem - cilvēks meklē alternatīvas izpausmes, kas tiek atrastas dažādās pirmstehnoloģisku aktivitāšu zonās, piemēram, rokdarbos, gleznošanā, kulinārijā, dārzniecībā u.tml. Šādas aktivitātes nevar reducēt tikai uz vienīgi uz mērķa sasniegšanu, jo vienlīdz svarīgs ir pats darbības process un fakts, ka tās tiek veiktas. Taču alternatīvu meklēšana nenozīmē Iizvēlēties starp šķietami savstarpēji izslēdzošiem dzīves modeļiem. Drīzāk jārunā būtu par to, ko amerikāņu tehnoloģiju filozofs Alberts Borgmans (Borgmann) sauc par galvenajām jeb mezglu praksēm (focal practices)1 – tās kontrastē ar ikdienā veicamajām darbībām, taču vienlaicīgi arī strukturē kopējo dzīves plūdumu, piemēram: tiek veidota noteikta galda kultūra, kas īpašos brīžos aizvieto ātro ēšanu un nav reducējama tikai uz sāta sajūtas iegūšanu.

29

izvietotajā rūpnīcā „Fenikss” 3000 strādnieku, neizvirzot nekādas prasības, pameta savas darba vietas, lai dotos mājās. Šāda rīcība var šķist iracionāla, jo, ņemot vērā šī un agrāku gadu politiskos vektorus, strādnieki aktīvi mītiņoja, protestēja, izteica prasības utt – tika uzskatīts, ka, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, ir nepieciešams darīt zināmas savas (strādnieku) vajadzības. Taču tikpat labi šis notikums un klusējoša nepakļaušanās var tikt skatīta kā tāda, kas visvairāk apdraud esošo politisko kārtību. Politiskās kārtības izmaiņas paredz jaunu politisko subjektu rašanos, kas pirms tam nav bijuši redzami pat kā potenciālas politiskās dzīves balsis. Mēs runājam par potencialitātes potencialitāti, kad redzam, kā strādnieki, kas pirms tam nav bijuši politiskie subjekti, piepeši kļūst par tādiem. Taču, lai potencialitātes potencialitāte saglabātu savu statusu (varētu eksistēt), ir jāmainās esamības loģikai. Esamības loģika paredz nenokļūt vecās kārtības juridiski formulētās attiecībās, bet izmainīt un radīt jaunu pašu attiecību pamatu. Vārdi un formulētas prasības ir tās, kas liek nokļūt legālajās attiecībās - tajās „nevaldošie” vienmēr būs zaudētāji, jo viņi nav veidojuši to valodu, likumus un kārtību, kurā viņus mēģina uzklausīt. Intelektuālis pretendē, ka var nolasīt vēstījumu, taču subversīvā akta veicēji nepiedāvā atslēgu, kā nolasīt viņu darbību; pateicoties atslēgas neesamībai un no tās izrietošajai nespējai interpretēt, buržuji un intelektuāļi tiek padarīti bezspēcīgi – viņi ir atkarīgi no darbības veicējiem, bet šajā gadījumā viņi nevar nostiprināt savu pārākumu pār tiem. Tāpēc visbīstamākā aktivitātes forma ir vārdos neizteiktā, bez konkrētiem formulējumiem un prasībām; jo tā apdraud politiskās ontoloģijas pamatu. (I.V., A.K.)

Šīs prakses ir salīdzinoši labi saskaņojamas ar buržuāzisku dzīvesveidu. Taču ir jautājums, vai lēnu dzīvi ir iespējams saskaņot arī ar revolūciju (nevis dažāda veida pseidorevolucionārām sociālām aktivitātēm kā, piemēram, kaismīga viedokļa paušana politikas jautājumos esot saviesīgās vakariņās ar draugiem)? Revolūcija ir paātrinātas sociālās izmaiņas. Kā tādām tām ir grūti kļūt par buržuāziskās sabiedrības ikdienu – ne tikai tāpēc, ka revolūcijas mērķi dažkārt varētu būt nepieņemami, bet arī tāpēc, ka nepieļauj tik būtisko vērošanas un refleksijas aktus. Marksa 11. tēze par Feierbahu skan: „Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet galvenais ir tas, lai to pārveidotu.”2 Tieši šāds uzskats par politisku iesaistītību – jaunu darbības modeļu meklējumi - var likt buržuāzijas pārstāvjiem izvairīties no iesaistīšanās revolucionārā darbībā. Turklāt revolūcija būtu neērta nodarbošanās, jo ietvertu vardarbību, īpašuma pārdali un dažādas citas nevēlamas blakusparādības. K.Markss, aprakstot Parīzes komūnas sagrāvi, norādīja uz to kā uz īpašu izrādi, kas ir piemērota buržuāziskam laika pavadīšanas veidam: buržuāzijas pārstāvji „tālskatī ar patiku vēroja kauju, skaitīja lielgabalu šāvienus un zvērēja pie sava un sava ielas staiguļu goda, ka izrāde šeit esot daudz labāka nekā teātrī pie Sen-Martena vārtiem. Kritušie taču tiešām bija beigti, ievainoto kliedzieni nebija atdarinājums, un turklāt drāma, kas norisinājās viņu priekšā, bija pasaulvēsturiska drāma.”3 Revolūcija ir notikums tādā ziņā, ka sevi piesaka noteikts politisks subjekts, kas līdz tam nav bijis zināms un ar šo savu aktu tas tiecas mainīt esamības loģku. Šis subjekts ir potenciālā potencialitāte, kas vai nu iegūst politisko balsi, vai arī nespēj aktualizēt savu potencialitāti un – tiekot pakļauta morāliem vērtējumiem – tiek normalizēta atpakaļ valdošajā sakārtojumā.4 Uzskatāms šī mehānisma piemērs lokālā mērogā bija t.s. „13. janvāris” jeb „Bruģa revolūcija” 2009. gadā, Rīgā un tam sekojošie politiķu u.c. valdošās elites pārstāvju izteikumi un vērtējumi medijos. Projekta „Lēnā Revolūcija // Slow Revolution” mērķis ir atmest buržuāzisko lēnās dzīves izpratni un atrast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams nodarboties ar revolūciju, bet reizē to darīt no drošām pozīcijām, aktīvi veidojot centrālās jeb mezglu prakses un izzinot citu modeļu iespējamību?  II Mūsu rokās nokļuva dokuments, kas ir savā ziņā dīvains. 1914. gadā, Rīgā 1   Borgmann, Albert. Technology and the Character of Contemporary Life - University of Chicago Press, 1984. 2   Markss, Kārlis. Tezes par Feierbachu. – Markss K., Engelss F. Darbu izlase. 2. sēj. – LVI, 1950. 380.lpp. 3   Markss, Kārlis. Pilsoņu karš Francijā. – Markss K., Engelss F. Darbu izlase. 1. sēj. – LVI, 1950 493.lpp. 4   Badiou, Allan. The Communist Hypothesis. – New York, London: Verso, 2010. – pp. 168-228.

Iliana Veinberga ir mākslas vēsturniece, kuratore un kritiķe. Ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra grādu mākslas vēsturē, šobrīd turpina studijas doktorantūrā. Veinbergas akadēmiskās intereses iekļauj 20. gadsimta dizaina vēsturi un rūpnieciski ražotus objektus no padomju laikiem. Viņa ir piedalījusies izpētes projektos, tai skaitā „Padomju laika netradicionālā mantojuma dokumentēšana un saglabāšana Laikmetīgās mākslas muzejam”, ko realizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (2010). 2011. gadā bija viena no izstādes „Modernizācija. Baltijas māksla, arhitektūra un dizains 1960- 1970” kuratorēm Nacionālajā Mākslas galerijā, Viļņā, Lietuvā. Līdztekus akadēmiskai darbībai Iliana Veinberga kūrē laikmetīgās mākslas izstādes un piedalās ar mākslu saistītos projektos. Ainārs Kamoliņš ieguvis Lavijas Universitātes maģistra grādu filozofijā. Turpina studēt filosofiju Aberdīnas universitātē. A. Kamoliņa akadēmisko interešu lokā ir agrīno mūsdienu filosofu idejas. A. Kamoliņš regulāri piedalās vietēja un starptautiska mēroga konferencēs, viņa raksti publicēti konferenču rakstu krājumos un publicistikā. 2008. gadā piedalījies bio-mākslas seminārā, kopš tā brīža turpinot interesēties par filosofijas teorijas un bioloģijas attiecībām. Kopā ar Ilianu Veinbergu ar darbu “Jo tie pirmie būs tie pēdējie. Kultūrteorētisks pētījums.” piedalījies arī SURVIVAL KIT 3.


30

MĀKSLINIEKI

Man nebija citas izvēles kā lēkt no vienas kaudzes uz otru, it kā nebūtu nekā starp tām Gitte Villesena (DK) Video, 2012

Gambiešu izcelsmes mūziķis Amadū Sarrs, ar kuru esmu sadarbojusies iepriekš, stāsta senu pasaku, spēlējot uz sava Molo - tradicionāla mūzikas instrumenta. Pasakā “Sutana un tarakāns” ir sacensība par to, kurš ir vecāks.

Kopš 2008.gada Gitte Villesena vairākkārt ir devusies uz Gambiju. Izejas punkts šiem darbiem ir sastapšanās ar gambiešu izcelsmes mūziķi Amadū Sarru, ar kuru Villesena ir uzsākusi ilgstošu sadarbību, kas viņu iepazīstina ar viņa kultūras sociālo struktūru, tā arī ar maģisko Juju praktizēšanu. Savu projektu gaitā Villesena izvērš šo sadarbību, piemēram, ierakstot sarunas ar trīs sievietēm, kam ir saistība ar Sarru, – Jendenu Jofu, Marjamu Koru un Marjamu Sengoru – vai lūdzot uzšūt aizkarus viņas instalācijai. Kopumā Villesenas darbi atbilst dokumentācijas ētikai, kura var būt īsi aprakstīta autores Ursulas Le Gvinas vārdiem: “Viss stāsts nav mans, nedz arī manis vienas stāstīts.”

Gittes Villesenas dokumentālos video un instalācijas var uztvert kā portretus to plašākajā nozīmē: tie pēta veidu, kā indivīds vai sociāla grupa piešķir formu savai dzīvei atkarībā no kultūrvides sniegtajām iespējām. Tomēr viņas darbos cilvēki neparādās ne kā varoņi, nedz arī kā apstākļu upuri. Tā vietā Villesena izgaismo, kā objekti un personības tiek radītas ikdienas žestu, ieradumu un rituālu mikropolitikā , spraigā attiecībā starp normu un novirzi. Tanī pat laikā viņa uzmanīgi izvairās no sociālas vispārināšanas, nostādot pašu dokumentēšanas praksi kā apmaiņu un satikšanos – kā īpašu sociālo mijiedarbību, kurā reprezentācijas veids vienmēr kļūst arī par apspriešanas objektu.

Downshifting? Koki, koki, koki.

Krīzes punkts Zane Veldre (LV) Ilustrācijas un gleznas, 2012

Cilvēks dzīvo, dzīvo un tad vienā brīdī ir sakrāta informācijas, pieredzes gūzma un viņa uziet gaisā! Viss, kas saprasts, izdomāts, nodomāts vienkārši UZIET GAISĀ. Un ir jāsāk no jauna. Citi metas peldēt pret straumi, citi sāk pirkt tikai Latvijas tomātus, citi nolemj atvērt bāru, citi - aiziet no darba vai sāk mācīties spēlēt klavieres. Visi taču zina tos mazos momentus, kad pēkšņi saprotam lietas, kas likušās neskaidras, vai arī, kad beidzot ir īstā sajūta, kur un kā tālāk doties. Tie ir kā sprādzieni, kad izbeidzas katra individuālais pacietības mērs. (Z.V.) Zane Veldre studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Dalība izstādēs: „SEB stipendija glezniecībā”, „Slēptākie sapņi jeb tas, ko es vienmēr esmu vēlējies parādīt”, (Nabaklab), „Jaunie Latvijas glezniecībā II PILSĒTASBĒRNI.” (LNMM Arsenāls), „Process” (Laimīgās mākslas muzejs”.

Downshifting? Varu apgalvot, ka veiksmīgi esmu pamanījusies vai pat paguvusi nenokļūt šajā, vairāk kārt pieminētajā dzīves viesulī. Pēdējos gadus esmu pavadījusi studējot gan Latvijā, gan ārzemēs un visa mana izdzīvošana ir bijusi saistīta ar vienas vai otras stipendijas saņemšanu un mierīgu (iz)dzīvošanu. Viss vienmēr ir bijis nedaudz nepastāvīgs, balstīts uz neparedzamiem un nejaušiem notikumiem un apstākļiem. Vienmēr esmu jutusies kā vērotājs no malas, (vēroju lielo, īsto dzīvi no malas) arī vide, kurā esmu uzaugusi un atrodos šobrīd ir vērtējama kā veselīga un klusa. Soļa attālumā ir iespējas pavadīt laiku ārpus pilsētas, vārīt sīrupu no egļu čiekuriem un agrā rītā vērot mežacūkas ēdot putraimus. Dzīvot savu dzīvi bez liekas informācijas un līdzsvarā. Un tas viss nav lauku tūrisms, bet pa īstam. Un tad es atgriežos pilsētā un izbaudu tās dotos labumus- sabiedrību, satiksmi, ielu. Bet es ar interesi vēroju, neapskaužu, reizēm apbrīnoju cilvēkus, kas kuļās un risina jautājumus par pareizāku eksistenci un savu dzīvi ir ievietojuši dzelžainā ritmā.


MĀKSLINIEKI

31

Čakra

Idille, 3.augusts, 2004.

Kārlis Vītols (LV)

Julita Vojčika (PL)

Spelgonis, ziemas aukstums, tāds, ka, šķiet, deguns nokritīs. Uz sasaluša un apsniguša ūdens klajuma kā lepnas bekas sasēduši, pamatīgi savīkšķījušies zemledus makšķernieki. Viņi izrobo balto virsmu ar akurātiem apļveida izgriezumiem un gandarītu sejas izteiksmi noskaņojas uz vairāku stundu sēdēšanu un gaidīšanu. Tā viņi pavada vairākas stundas, koncentrējoties uz vietu, kas savieno šo un to pasauli, it kā piekopjot neapzinātu meditāciju ledus klajumā. Zemledus makšķerniekus acīmredzot neietekmē tādi racionāli apsvērumi kā stindzinošs aukstums vai pavasara atkusnis, liekot aizdomāties, ka redzamais ir iekšējai pasaulei-dvēselei nepieciešams rituāls.

Filma „Idille” filmēta Krievijas postindustriālajā ainavā, pļavā. Jauna meitene ar lakatu galvā un komjaunietes kleitu mugurā ir nogūlusies zālē ar muguru pret slēgtu, apslēptu Krievijas rūpnīcu. Idilliska lauku noskaņa – kā Džozefa Celminska darbā “Atvasara” – asi kontrastē ar industriālo ainavu. No vienas puses, tā ir jautrs propagandas tēls ar sievieti no pagājušā laikmeta un, no otras puses, degradētas vides atainojums kaut kur industriālās pasaules nomalē.

Instalācija, 2012

Kārlis Vītols dzimis 1979. gadā. 2001. gadā ieguvis bakalaura grādu, absolvējot Grafikas nodaļu, un 2003. gadā – maģistra grādu, absolvējot Glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 1997. gada. Līdz šim ir sarīkojis piecas personālizstādes, kurās vērojama tendence glezniecībā skartās idejas paplašināt ar citiem medijiem- komisku vai ar animācijas filmām. Ar noturīgu interesi savos darbos pēta mītisko domāšanu un tās attīstību mūsdienās. Vairākkārt apbalvots par darbiem animācijā. Aizraujas ar muzicēšanu un spēlē mutes ermoņiku, iegūtās iemaņas pielieto arī savu filmu ieskaņošanā. Lieto segvārdu Kloijhi.

Video, 3’55”

Filma radīta izstādes “Zem baltā & sarkanā karoga. Jaunā poļu māksla” ietvaros (kuratore Magda Kardaša). Filma pieder Začetas Nacionālās mākslas galerijas kolekcijai Varšavā, Polijā.

Julita Vojčika iepazīstina ar savu mākslu ļoti privāti, un attiecīgi ļoti sievišķīgā izteiksmes veidā. No personiska skatu punkta viņa pievēršas sociālajiem nosacījumiem un standartiem, kurus pēcāk „iepazīst” un izmanto savos projektos. Tās bieži ir ļoti ikdienišķas darbības, raksturīgas „provinciālai meitenei”- kā māksliniecei labpatīk sevi dēvēt. Tamborēšana, uzkopšana, mazdārziņa iekopšana vai ūdens urbumu ierīkošana publiskās vietās, putnu māju vai lidojošu pūķu gatavošana, ir grūti iedomājamas mākslas nodarbes, drīzāk ikdienišķas pieredzes, mazliet raksturīgas pagājušam laikmetam, tās lēnām slīgst aizmirstībā. Vienkāršās nodarbes iemanto dziļāku nozīmi tikai tad, kad tās tiek skatītas mākslas kontekstā, kas no vienas puses, palielina to vērtību, bet, no otras puses, atņem mākslai tās elitāro kvalitāti. Demonstrējot, kā māksla var sarunāties ar realitāti no līdzvērtīgām pozīcijām. (Eva Gožadeka)

Downshifting? Domāju, ka savā ziņā šobrīd dzīvojam līdzīgi kā viduslaikos. Bet tajā pašā laikā – esam tuvu revolūcijai kā 19. gadsimtā Francija. Un šī revolūcija jau ir sākusies – Spānijā, Grieķijā un citās valstīs, kur sabrukusi ekonomika. Cilvēku dzīve kļūst daudz „jēdzīgāka”, viņi ēd mazāk, būvē mazāk, mazāk ražo atkritumus. Ikdienas vajadzības tiek apmierinātas cilvēciskās proporcijās. Savā mākslinieciskajā darbībā – performancēs - jau no paša sākuma mēģinu rādīt vienkāršas ikdienas darbības – kā pūķa laišanu, dārzkopību, kartupeļu mizošanu… darīt to, kas mūsdienu pasaulē tiek saukts par „lēno dzīvošanu”.


32

MĀKSLINIEKI

Jauna dzīve Horbelevā

Bez nosaukuma

Wooloo

Mārtiņš Zutis (LV)

JAUNA DZĪVE HORBELEVĀ ir sociāls eksperiments, kas norisinās Dānijā Horbelevas ciematā. Šis projekts ir publiskās mākslas festivāla TUMULT pasūtījums. Projekts iesākās 2010.gada pavasarī, kad Wooloo sazinājās ar Horbelevas ciemata iedzīvotāju kopienas fondu, kas dibināts, lai mēģinātu atdzīvināt ekonomiski un sociāli grimstošo ciematu.

Vadoties pēc principa, ka laimīgie ir tie, kas neapzinās, ka var būt vēl laimīgāki, jaunas saistības, darbi un kāre pēc lielākas informācijas gūzmas tiek pakļauta iztaujāšanai par tās nepieciešamību. Varbūt dažreiz labāk ir neredzēt, nedzirdēt, nenobaudīt un nezināt, lai jauno iespaidu dēļ nebūtu jāceļ prasības pret esošo realitāti, jo ne-laime slēpjas attālumā starp ekspektācijām un šo realitāti. (M.Z.)

Video, 10’56’’, 2010

Animācija, 2012

Pēc dažādu sadarbības formātu apspriešanas Wooloo un ciemata iedzīvotāji nolēma Horbelevā kopīgiem spēkiem radīt skulptūru. Apmaiņā pret ciemata pūlēm Wooloo apņēmās ieguldīt savu būvniecības budžetu. No 14. līdz 21.augustam visas projektā iesaistītās ciemata ģimenes novērsās no saviem TV ekrāniem un tā vietā tikās ar Wooloo, lai kopīgi veidotu milzīgu skulptūru, kas attēlo vārdus “JAUNA DZĪVE HORBELEVĀ” . Skulptūru veidoja ciemata centrā, izmantojot vecas paletes, izbrāķētus dēļus un visu, ko vien varēja atrast šķūņos un garāžās. Skulptūrā bija paredzēta vieta visu iesaistīto ģimeņu televizoriem, ievietoti objektā tie demonstrēja Wooloo radītus ciema iedzīvotāju portretus, intervijas par kolektīvismu un pārmaiņām.

Mārtiņš Zutis turpina studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūrā. Mārtiņa Zuša ilustrācijas, komiksi un animācijas paliek prātā ar neparastu tēlu pasauli un negaidītiem fantāzijas uzplaiksnījumiem; tiem raksturīgas vārdu spēles, nereti arī vizuālā valodā pārnestas eksaktas likumsakarības. Mārtiņa Zuša darbus regulāri publicē komiksu kultūras žurnāls „kuš!”, M.Zuša darbi bijuši redzami grupas izstādēs „Laika nav” (VKN, 2011), „ Eksplozīcija” (LMC, 2010), „Stādions” (LMA, 2008), u.c. (Z.Z.)

Wooloo ir dāņu mākslinieku apvienība, kuru 2002.gadā dibinājis Martins Rozengards un Sikstens Kai Nīlsens. wooloo rada sadarbībā balstītus sociālus eksperimentus un darbojas kā starpnieks, radot infrastruktūru un apstākļus, lai eksperiments notiktu. Wooloo sevis izvēlēto mediju sauc par viesmīlību. “Jaunas dzīves” projekti pēta jaunus veidus, kā dzīvot kopā. Tie vienlaikus apskata ierastos dzīvesveidus, mijiedarbības veidus un apšauba tajos ieslēptās politikas un ekonomikas struktūras. „Manifestai 8” Wooloo radīja “Jaunas dzīves rezidenci” – nedēļu garu ne-vizuālu rezidenču programmu, kas veidoja sadarbību starp vietējiem neredzīgajiem iedzīvotājiem un māksliniekiem, kas uz to brīdi dzīvoja un strādāja pilnīgā tumsā.

Downshifting? Ideja par darba slodzes samazināšanu, lai iegūtos līdzekļus varētu tērēt tikai nepieciešamajam, ir vilinoša. Bet darbs kolektīvā to nereti apgrūtina.


MĀKSLINIEKI

Atstāstījums Kristīne Želve (LV) Akcija, video, 2012

2012. gada jūlijs. Meklēju cilvēkus, kas kameras priekšā būti gatavi atstāstīt savu latviešu literatūras pārdzīvojumu. Uzrunāju savu pirmo literatūras skolotāju. Viņa vēl domā, vai piedalīties, jo gadi esot un tā… Bet tas pat nav būtiski, ko viņa atbildēs. Būtiski ir tas, ka viņas stundas un tekstus atceros vēl šodien. Viņas literatūras kabinetā pie sienas bija latviešu literātu „stendi”, viens bija veltīts Imantam Ziedonim. Zem bildes, kur bija Imants un Ausma, bija citāts no Ziedoņa – „Ai, kādiem ziediem smagi melniem/Pret tavu sirdi mana zied”. Tā bija mana pirmā mīlas lirika. Uzrunāju savu tēvu, kurš kādu laiku man regulāri borēja, ka noteikti jāekranizē novele par dīķa nolaišanu un zivju ķeršanu no Jaunsudrabiņa „Zaļās grāmatas”… Kāpēc tieši šī, tā arī nesapratu, bet tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka viņš man pirms aizmigšanas lasīja priekšā. Un, ejot garos gabalus, stāstīja stāstus no savas bērnības. Bija tādi, kas tika atkārtoti neskaitāmas reizes. Meklēju arī caur tīmekli. Sarakste ar nepazīstamiem cilvēkiem, kuru vienīgās atpazīšanas zīmes ir viņu lasītās un izvēlētās grāmatas, izvērstās pārsteidzoši interesanta. Pamazām zīmējas tāda skaista un negaidīta lasītāju karte: - Pēdējā grāmata, ko esmu izlasījis latviešu valodā, ir Margaritas Perveņeckas ,,Gaetano Krematoss”, un pēc izlasīšanas bija tāda ideja aizšaut uz Karostu un ierunāt dažas frāzes personīgajam arhīvam. - Ak, man gribētos atstāstīt Poruka “Kā Runcis kļuva par Runcē”, lai vienreiz izbeigtu to “bālo zēnu” rutīnu… - Pēc sajūtas gribu pieteikties atstāstīt „Vārnu ielas republiku”… Laikam tādēļ, ka stāstā darbojas mana vecmāmiņa un tas ir tāds … Vecmāmiņa, precīzāk, viņa un māsa, esot bijušas tajā kompānijā, māsa dzimusi 1899. gadā vecmamma - jaunāka. Cilvēki kas dzied, ir skaisti. Cilvēki, kas stāsta, arī. Sākumā biju stingri nolēmusi likt lietā tikai literāro tekstu, lai strādā tikai rakstnieka rakstītais vārds, nekādas liekas informācijas, ko un kāpēc, iztikt bez visādiem piefilmējumiem, ilustrējošiem kadriņiem… Pēc tikšanās ar cilvēkiem, kuri lasa, vairs neesmu tik pārliecināta, ka noturēšos un nenofilmēšu arī to vecmāmiņas fotogrāfiju, to ar zīmuli izraibināto grāmatas lappusi, to vienu īpašo koku mežā… (K.Ž.)

Kristīne Želve ir režisore, rakstniece, žurnāliste. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā. Autore dokumentālajām filmām „Fedja” (2012), „Sievas” (2008), „Blondie stāsti” (2003), „Es, epizode Cietums” (2004), u.c., kā arī urbānās kultūras pasākumam „Pur4ik 4ever” (2011). Kopš 2005. gada vada TV raidījumu „100g kultūras”. 2011. gadā iznāca Kristīnes Želves pirmais stāstu krājums „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”, iegūstot Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Spilgtākā debija”.

Downshifting? Kamēr pietiek laika, spēka un intereses attiecībām ar sevi, viss pārējais – lauki, pilsēta, mazie veikaliņi, tirdziņi, lielo zīmolu un tīklu ignorēšana, mazdārziņa iekopšana, sēņošana, ogošana, konservēšana un saldēšana, atteikšanās no „maisiņš nevajag” lielveikalos, attiekšanās no gaļas, atteikšanās no TV kastes, atteikšanās no Ķīnā ražotiem hlamiem, attiekšanās no hlamiem vispār, atteikšanās no trešā papildu darba un jaunākā modeļa telefona divreiz gadā, meditēšana un maratona skriešana ir tikai un vienīgi fons, uz kura norisinās (vai nenorisinās) šīs pašas svarīgākās attiecības. Kolektīvas izglābšanās nebūs – tik pa vienam, tikai individuāli. Katrs ar sevi ( sic! nejaukt ar „katrs par sevi un Dievs pret visiem”!) un savām „stratēģijām”– savām grāmatām, savu mūziku, savām filmām, saviem bērniem, saviem cilvēkiem, saviem dzīvniekiem, savām sarunām, savu vientulību, savu klusumu, saviem jautājumiem, savām atbildēm.

33


34

SURVIVAL KIT 4 SATELĪTI

Urban renewal (for those who stayed) SURVIVAL KIT 4 ēka

Projekts „Urban renewal (for those who stayed)”, piedaloties māksliniekiem no Latvijas un Turcijas, meklē sakarības starp pārmaiņām pilsētās, to ietekmi uz iedzīvotāju paradumiem un ikdienas trajektorijām. Pilsēta ir pateicīgs spēles laukums kārtošanai un pārkārtošanai. Ēkas pisētā tiek celtas kā vīzija par nākotni, kā solis pretī ideālajai pilsētai. Jaunu celtņu parādīšanās pilsētai liek mainīties gan vizuāli, gan sociāli. Būvēšanai bieži vien nepieciešama kaut kā cita nojaukšana, tas pārtrauc vienus dzīvošanas modeļus un liek rasties citiem. Taču arī jaunās struktūras jau savā rašanās brīdī nes iespējamās izzušanas atspulgu. Ņemot vērā, ka pilsēta, neskatoties uz demogrāfiskajām pārmaiņām, joprojām saglabā magnēta statusu, jautājums par tās nākotni ir daudzšķautņains un neviennozīmīgs. Kā sapņi tiek realizēti jaunajās celtnēs? Vai tās uzlabo apkārtni un dzīves kvalitāti? Vai arī tās ir negribēti kaimiņi, ar kuriem jāsadzīvo... Mūsdienu pilsēta glabā sevī daudz pretrunu. Neatbilstoša arhitektūra un brūkošas mājas, tukšie laukumi starp jaunajām ēkām, kā arī nekad neapgaismotas alejas un infrastruktūras trūkums - pārmaiņas pilsētā vizualizē mūsu bīstamo flirtu ar to. Kas un kāda ir publiskā telpa un ar ko mēs to dalām?

Mākslinieki: LV: Arnis Balčus, Iliāna Veinberga, Alma Ziemele, Margrieta Dreiblate, Alnis Stakle, Irīna Špičaka, Gints Grīvans; TR: Sibela Javuza, Zimra Hedžans, Elife Kese, Taifuns Akdemirs, Jakin Refleksler Kolektīvs, Bengisu Muazezs Kurtulušs, Šikri Keroglu, Ezge Su Čalasins, Burhans Jilmazs. Kuratori: Ahmets Karabulaks (turku mākslinieki) un Zane Dātava (latviešu mākslinieki). Projekts tiek realizēts sadarbībā ar Turcijas pilsētas Mersin māksliniekiem. Projekta norisi atbalsta Latvijas Vēstniecība Turcijā un Turkish Airlines un TANDEM, Eiropas Savienības valstu un Turcijas kultūras apmaiņas programma, ko atbalsta un organizē Eiropas Kultūras fonds un Stiftung Mercator sadarbībā ar MitOst, Anadolu Kultur un Bilgi Universitāti. Ilianas Veinbergas, Almas Ziemeles, Margrietas Dreiblates projekta attēls

SSSR: Saredzēt! Sadzirdēt! Saprast! Rīkoties! SURVIVAL KIT 4 ēka SURVIVAL KIT 4 ēkā integrācijas projekta SSSR: Saredzēt! Sadzirdēt! Saprast! Rīkoties! izstāde. Ērika Boža fotogrāfijas vēsta par 9. maiju, Kristīnes Briedes dokumentālā filma „Tuvu prom savā vietā” stāsta par ģimeni, kas no Krievijas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Kas ir savējie un svešie? Kādi ir aizspriedumi vienam pret otru? Kas ir nepieciešams, lai mazinātu aizspriedumus un veicinātu labāku saprašanos?

Projektu finansē Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds (75%) un valsts budžeta līdzekļi (25%).


SURVIVAL KIT 4 SATELĪTI

35

SURVIVAL KIT Aizputē Āboļošana Radošā nometne Aizputē, 13. - 15. septembris “Āboļošana” ir radošs starpdisciplinārs pasākums, kas risina tēmu par āboliem un to daudzveidīgajām izmantošanas iespējām pēc ražas novākšanas. Mākslinieki, kas reiz aizrautīgi tiecās izzināt digitālās pasaules robežas, šodien ir ieinteresēti pētīt izdzīvošanas taktikas un pielāgošanās spējas, kādas ir bijušas dažādos laikos un dažādās kultūrās. Ilgtspējīgas nākotnes meklējumos šīs jaunās mākslas tendences izmanto metodes un tehnikas, kas sakņojas vēsturiskās un tradicionālās kultūrās, vienlaikus adaptējot, miksējot un kombinējot tās ar jaunajām tehnoloģijām, zinātniskās pētniecības pieeju, kā arī ar urbāno un agrāro kopienu mūsdienu praksēm.

Āboli ir vieni no ražas ziņā visbagātīgākajiem, tai pat laikā – vieni no nepietiekami izmantotajiem resursiem Latvijā un citās bijušo “kolhozu” zemēs. “Āboļošanas” pasākums tiecas rast jaunu pieeju kā paskatīties uz mums tik pierastajiem āboliem no pēc iespējas dažādākām perspektīvēm. “Āboļošanas” radošā nometne pulcēs starptautisku starpdisciplināru dalībnieku grupu, kas dalīsies savās zināšanās un pieredzē, uzlūkojot ābolus gan kā ‘īstu’ ēdienu un enerģijas resursu, gan kā simbolisku metaforu ražībai un pārpilnībai.

“Āboļošana” aizsāksies Helsinkos, kur 8. septembrī tiks dokumentēti Malminkartano notiekošie rudens ražas svētki, kā arī tiks ievākta Somijas ābolu raža vešanai uz Latviju. Nedēļu vēlāk – no 13. līdz 15. septembrim Aizputē norisināsies “Āboļošanas” galvenais pasākums – radošā nometne, kuras uzmanības centrā būs viss par un ap āboliem. Radošās darbnīcas Aizputē sāksies ar tradicionālākiem procesiem – sulu spiešanu, raudzēšanu, vīna brūvēšanu un konservēšanu. Turpinājumā notiks pievēršanās arī eksperimentālākiem meklējumiem: Vai āboli var būt enerģijas avots? Kā varētu uzbūvēt “baktēriju bateriju” no ābolu pārpalikumiem? Kā “ābolu elektrības” signāls var tikt interpretēts vizualizācijā un sonifikācijā? “Āboļošanas” ietvaros norisināsies arī prezentācijas un diskusijas, kurās piedalīsies mākslinieki, kuratori, zinātnieki un pētnieki, kā arī lokālās kopienas aktīvisti. Tiks diskutēts par dažādām izdzīvošanas stratēģijām un konceptiem, sākot ar ‘downshifting’ un ‘withdrawal’ līdz ‘pielāgošanās mākslai’ un ‘tehno-ekoloģijām’.

Radošā nometne noslēgsies ar brīvdabas tirdziņu, kurā līdzās āboliem un vietējo zemnieku saražotajai produkcijai, simboliskā izstādē-pārdošanā varēs iegādāties “Āboļošanas” radošajās darbnīcās tapušos artefaktus.

“Āboļošana” ir sadarbības projekts, ko realizē Jauno mediju kultūras centrs RIXC, Laikmetīgās mākslas centrs un Mākslinieku rezidenču centrs “Serde” no Latvijas, kā arī Pixelache Helsinki no Somijas. “Āboļošana” notiek Eiropas sadarbības projekta “Survival Kit” ietvaros. Radošās nometnes rezultāti tiks prezentēti plašākai auditorijai festivāla “Māksla+Komunikācijas 2012” konferences “Art of Resilience” (‘māksla pielāgoties’) ietvaros Rīgā, no 4. līdz 6. oktobrim, 2012.

http://renewable.rixc.lv


36

SURVIVAL KIT 4 SATELĪTI

SURVIVAL KIT Siguldā Timeline Hotel Sigulda, Pils iela 18, 8. - 30. septembris Vienā no krāšņākajām Latvijas pilsētām – Siguldā durvis ver efemērās mākslas viesnīca Timeline Hotel. Piedāvājam izbaudīt Siguldas labākās tradīcijas – viesmīlību, mieru, vides skaistumu, dabas dāsnumu un kvalitatīvu servisu. Viesnīca atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā - Siguldas Ordeņa pilsdrupās un Jaunajā pilī. Izdzīvošanas komplekta (SURVIVAL KIT) ietvaros ir padomāts par plaša diapazona vizuālo komfortu. Klientu vajadzībām piedāvājam standarta divvietīgos un trīsvietīgos, pusluksa un pilna luksa numurus, institucionālo laulību zāli, kā arī telpas cilvēkiem ar īpašām estētiskajām vajadzībām. Istabas noformētas dažādos stilos (Komposts, Elektronika, DNS, 22. Alu laikmets, Vientulīgais postpadomju, Ziemeļu tornis, Galdnieku bungalo, Kartes, Personīgais stāsts, Laikmetīgā Senča mītne, Vizbulīte). Specpiedāvājumā šomēnes tūkstoš zvaigžņu apartaments downshifting piekritējiem (bez iepriekšējas rezervācijas). Pilspagalma teritorijā pieejamas āra vannas un atsprindzinoši dzērieni no Saltavota. Timeline komplekss piedāvā arī estrādi privātiem karaoke seansiem, kā arī spontānām mākslas prezentācjām un beziemesla svinībām. Piedāvājam arī telpas intelektuālās bagāžas uzglabāšanai. Netālu no viesnīcas varat izbaudīt visa veida aktīvās atpūtas iespējas Siguldā (brīvo vertikālo lidojumu, plašas panorāmas ratu, golfu, tenisu un peintbolu, kā arī gumijlēcienus no gaisa trosēm). Ainavu cienītājus uzrunās dabas takas un izbraucieni ar plostiem pa Gaujas upi. Timeline Hotel ir vieta ceļojumiem laikā uz pagātni, nākotni un paralēlām realitātēm. Tajā sastopas atmiņas un sapņi, imagināras dzīves un faktiska pieredze. Atrodoties heterotopijā, telpā starp realitāti un iztēli, hotelis nodrošina apmeklētājiem visaugstākā līmeņa sensoro pieredzi. Viesnīca atvērta no 8. līdz 30. septembim ik dienas no 9.00 līdz 20.00 Adrese: Sigulda, Pils iela 18. Atklāšana: 7. septembrī no 18.30 līdz 21.30 Dzejas slams un Spoken Word vakars sadarbībā ar mākslas centru Totaldobže 27. septembrī plkst.19.00 Timeline Hotel piedalās mākslinieki - Elīza Ceske, Īda Hansone, Joakims Hansons, Fanija Karinasdoutira, Daiga Krūze, Sebastjans Mige, Eskils Liepa, Ingrīda Pičukāne, Laura Prikule, Krists Pudzens, Aleksandrs Svartvattens, Ausma Šmite, Džastins Tailers Teits, Ilva Vesterhulta, Eva Vēvere, kā arī dzejnieki Toms Treibergs un Krišjānis Zeļģis. Projekts tiek īstenots sadarbībā ar Siguldas pašvaldību un galeriju Verkligheten (Ūmeo, Zviedrija). Kuratores: Laura Prikule Eva Vēvere.

Ausma Šmite. Leģenda par pēdējo palikušo. Citi aizgāja, citi atnāca. Tā ir mana ģimene. Neatceros, kurš ir kurš. Reizēm mēs visi esam kopā, reizēm es esmu viens. Tā jau mana atmiņa ir gara. Tikai dažreiz es nomaldos. Gadiem nevaru atrast, kur jāiet. Grūti stāstīt. Daudzi nesaprot. Stāsts jau nav garš: reiz mēs gājām, līdz atnācām, un ilgu laiku dzīvojām šeit. Šeit ir labi. Tik labi, ka mēs tepat palikām arī pēc tam, kad viss nogāja greizi. Uzreiz jau tas nenotika. Pasaule griezās arvien ātrāk, arvien ātrāk, arvien ātrāk. Stop.


37

SURVIVAL KIT 4 SATELĪTI

Ja pārāk strauji apstājas, tad viss liekais turpina skriet uz priekšu, līdz paliek tikai svarīgākais. Mēs palikām. Aizskrēja gaiss, aizskrēja saule, aizskrēja pienākumi, laiks aizskrēja. Kontinenti grūstījās un slēpās viens zem otra. Varavīksnes slējās otrādi kā zemei uzlikti ragi, mākoņi cēlās augstāk un augstāk, līdz pazuda tumsā. Palika tikai svarīgākais. Mēs palikām. Tad atnāca citi, kam te patika. Tie citi bija pavisam atšķirīgi, jo viņi dzīvoja uz otru pusi – no iekšas uz āru nevis no virspuses uz iekšu. Viņiem bija cits laiks, kas satikās ar mūsu laiku.Un mēs te jau bijām, un beigās viss satikās un saplūda kopā, un tagad te esam mēs. Es te esmu.

Laiks ir un nav. Timeline Hotel iemītnieki par attiecībām ar laiku. Viesnīca ir telpa īslaicīgai vizītei, arī Sigulda daudzu prātos ir vieta, kurā viesoties. Timeline Hotel māksliniekiem īsi pirms ierašanās Siguldā vaicājām, kāda ir viņi pieredze sadzīvošanā ar laiku; kas viņuprāt atšķir viesošanos no dzīvošanas un kā tas sasaucas ar laiku, ko viņi grasās pavadīt Siguldā. Aleksandrs Svartvatens: Viesojoties cilvēks atrodas jaunā teritorijā, pagaidu mājoklī. Tādējādi saasinās sajūtas un rodas jauni jautājumi – kā šeit darbojas lietas? Par kādiem uzvedības veidiem man būtu jāzina? Kurš ceļš man ir piemērots? Es esmu drīzāk ziņkārīgs un pētošs, nevis pārlieku uzmanīgs un piesardzīgs. Savā pasaulē es peldos lielā un dziļā ezerā, kurā visa veida “laiki” ir vienlaicīgi klātesoši.

Attēls no Džastina Tailera Teita projekta Nidā (Lietuva)

Džastins Tailers Teits: Viesis ir cilvēks, kuram ir skaidri plāni dzīvot kur citur. Mans plāns attiecībā uz Siguldu ir radīt darbu, kas pieder Siguldai. Mana stratēģija attiecībā uz laiku / vietu kopumā ir meklēt veidus, kā to aizpildīt ar personiskām pieredzēm no pagātnes, kombinējot gatavu ainavu vai arhitektūru ar konstrukcijām, intervencēm, instalācijām. Fanija Karinasdotere: Zviedrijā mums ir teiciens hemmablind, kas nozīmē būt aklam attiecībā uz savu apkārtējo vidi (kā piemēram skaistiem griestiem, sociālajiem kodiem vai varas struktūrām). Ceļojums var būt emocionāli daudz intensīvāks, iespaidīgāks un tikšanās – spraigākas. Mani mākslas projekti bieži vien ir saistīti ar “toreiz” un “tagad”. Kaut kas ir noticis, es tam izsekoju un savācu “pierādījumus”. “Toreiz” pastāsta kaut ko par tagad un “tagad” norāda uz nākotni. Ilva Vesterhulta: Gan tas, kurš viesojas, gan tas, kurš dzīvo kādā vietā, zināmā merā ir viesis. Vienīgā atšķirība ir tā, ka jo ilgāk cilvēks paliek konkrētā vietā, jo vairāk pēdu viņš aiz sevis atstāj, jo vairāk atmiņas viņš uzkrāj no šīs vietas, un jo spēcīgāka kļūst emocionālā sasaiste ar šo vietu. Es uzaugu vecā mācītājmājā Dienvidzviedrijas laukos. Māja un ainava, kas bija daļa no manas bērnības, sevī nes daudz nospiedumu no citiem laikiem un cilvēkiem. Es neesmu ne pirmā, ne pēdējā, kas šeit dzīvos – es esmu tikai īslaicīga viešņa. Sebastjans Mige: Viesošanās bieži vien noved pie dzīvīgākas un intensīvākas dienas izmantošanas sajūtas un pie intensīvas maņu izmantošanas. Un tieši šī tūrisma daļa mani sajūsmina visvairāk – vēlme īsā laikā “iekarot” jaunu vietu, dokumentēt to fotogrāfijās un izbaudīt dārgo laiku pēc iespējas vairāk. Tūristam visi iespaidi ir jauni un svaigi, bieži vien pacilājoši. Dzīvot nozīmē justies kā mājās, taču tad šie maģiskie brīži izzūd un sākas vecā labā rutīna. Es teiktu, ka saliktā tagadne ļoti labi piestāv manai pieejai, jo labi paskaidro manu uz procesu orientēto darbu. Mani darbi bieži vien ir nemitīgi notiekoši projekti, kas dažkārt netiek pilnībā pabeigti. Ingrīda Pičukāne: Darbs, kuru izstādīšu Siguldā (animācija „Zima“) ir saistīts ar pāgātni, ar iestigšanu pagātnē, kas risinās postpadomju dzīves telpā. Šajā gadījumā es koncentrējos uz ļoti ilgstošu pagātni, kas kļūst par slazdu viena cilvēka dzīvē. Laiks ir ļoti spēcīgs aparāts ar kuru es nevaru mēroties, tāpēc dzīvē stratēģija ir viena: haotiski kulties pa tagadni un censties izpeldēt kaut kādā daudz maz pieņemamā vietā. Joakims Hansons: Es sagaidu, ka Siguldas apciemojums būs ilgāka viesošanās, kas nedaudz atšķirsies no tūrista pieredzes, jo man nav nekāda iemesla doties uz Siguldu. Es paredzu, ka būšu starpstāvoklī starp dzīvošanu un viesošanos. Pats savus darbus cenšos redzēt kā līniju ar skaidru sākumu, vidu un beigām. Daiga Krūze: Viesojoties Siguldā es iepazīstos ar pilsētas interesantākajām vietām - skatos un vērtēju. Dzīvojot Siguldā skats uz lietām, vietām kļūst niansētāks. Redzeslaukā ienāk cilvēks un es piedalos informācijas apmaiņā intensīvāk. Mākslā man svarīgi tuvumu un tālumu parādīt kā vienlaicīgi esošu. Cilvēks ir pa vidu, ap viņu notiek laiks. Laiks ir un nav. Krists Pudzens: Mēs paši radām laiku un paši dzīvojam sevis radītajā laikā. Ja reizēm liekas - laiks skrien vai laiks velkas gausi un lēni, tad mēs nedzīvojam savu laiku, bet gan esam iekļuvuši svešā. Svarīgi ir atrast savu tempu, ritmu un laika joslu un ļauties


38

SURVIVAL KIT 4 SATELĪTI tam. Mani darbi ir bāzēti pagātnē, atspoguļo tagadni un brīdina par nākotni. Laura Prikule: Es gribu sajust to ritmu ar kādu pulsē vietējais laiks un redzēt, kā tas saplūst vai kontrastē ar pasaules laiku. Un to visu samērot ar savu subjektīvo laika izjūtu. Laika līniju viesnīca ir tas, ko Siguldas ceļojumā vēlos atklāt. Mākslā mani interesē situācijas telpā, kad visi laiki pārklājas. Manus darbus ietekmē spēle, process, sens kā pasaule, bet ar nākotnes potenciālu. Dažkārt es izkāpju ārpus laika, un pēc tam atkal mēģinu steidzami uzmeklēt tā jauno adresi. Laika vērojumi ir daļa no šī procesa. Īda Hansone: Laiks dziedē, laiks skrien. Laiks ļauj aizmirst, laiks ir distance. Laikam nav beigu. Atšķirība starp viesošanos un dzīvošanu ir tajā, vai es dzīvoju „uz koferiem”, vai nē. Tur, kur es dzīvoju, ir manas Mājas. Manas mājas ir bāzes stacija, kurā atgriežos. Eva Vēvere: Ar Siguldu man ir mainīgas tuvības dinamikas attiecības no 3 gadu vecuma. Kā cilvēks, kas apdzīvo vairākas dzīvestelpas, tur pavadīto laiku aplūkoju kā dārgakmeni. Dažreiz domāju, ka Siguldā man ir īpaša vieta, kur nomirt. Laiks ir raibs kā paipalu ola. To var pļaut kā zālāju pa perimetru vienmērīgiem kvadrātiem. Vai spēlēt kā bajānu, stiepjot garāku un saīsinot. Ja pārāk rausta, saplaisā seja. Man patīk par to domāt dažādās formās, īpaši par pārrāvumiem laikā, kad pieredze piešķir tiem ķermenisku veidolu un vieliskumu.

SURVIVAL KIT Tukumā T.E.H.D.A.S. Performatīvas akcijas un izstāde Tukumā, 8. septembris – 28. oktobris Somu performanču grupa T.E.H.D.A.S. no 3. līdz 7.septembrim viesojas Tukuma novada Jaunatnes centrā, kopā ar Tukuma jauniešiem radot performatīvas akcijas un intervences pilsētvidē. Sadarbības rezultāti apskatāmi Tukuma Mākslas muzejā no 7. septembra līdz 28. oktobrim. SURVIVAL KIT Tukumā rīko Tukuma Mākslas muzejs. Stāsta Līga Lindenbauma, Tukuma Mākslas muzeja vadītāja. Kas ir T.E.H.D.A.S. un ko Tukuma Mākslas muzejs sagaida no somu mākslinieku un Tukuma jauniešu sadarbības? T.E.H.D.A.S. ir performanču mākslinieku grupa, kas apvieno māksliniekus, filosofus, literātus. Viņu performances, hepeningi, vadītās darbnīcas un festivāli bieži vien iekustina publiskās telpas lietošanu. Kad Tukumā iebrauc rīdzinieki, tad tukumniekiem nereti rodas sajūta, ka viņus mēģina definēt no ārpuses, stāstīt, kas ir pareizi, līdz ar to ir izteikta nodalīšana „mēs” un „viņi”. Tas, ko es vēlētos, ir tukumniekus iesaistīt, radīt interaktīvu saskarsmi, lai viņiem rodas sajūta, ka visi ir līdzvērtīgi. Turklāt muzejam tā ir iespēja sadarboties ar jauniešiem, kas līdz šim nav bijusi mūsu tradicionālajie apmeklētāji. Festivāla tēma šogad ir “downshifting” - tempa palēnināšana, kas bieži saistās ar došanos prom no pilsētas. Tas ir tāds romantizēts skats uz laukiem un mazpilsētām. Kā šīs idejas izskatās, raugoties no Tukuma? Mani novērojumi liecina, ka downshifting ir drīzāk Rīgas idejas. Tas, ko saprot ar downshifting, mazpilsētā vēl joprojām ir realitāte, normāla ikdiena, tā nav atgriešanās pie kaut kādām aizmirstām vērtībām. Turklāt bieži vien ir otrādi – laikā, kad pilsētnieki ar sajūsmu pievēršanas, piemēram, mazdārziņu idejai, mazpilsētas cilvēks, kas ir visu mūžu darbojies mazdārziņā, labprātāk aiziet uz tirdziņu blakus un nopērk jaunos kartupeļus tur. Pilsētniekiem eksistē atkāpšanās ceļš - pārvākšanās uz laukiem vai piepilsētām, taču Tukumā šāda atkāpšanās ceļa īsti nav, ja nu vienīgi aizbraukšana uz dziļiem laukiem. Turklāt jārēķinās, ka mobilitāte un iespēja mainīt dzīves apstākļus nereti ir atkarīga no izglītība līmeņa un prasmēm – cik konvertējamas tās ir. Mazpilsētā nereti šādas variācijas ir ierobežotas. Drīzāk jāturas pie tā, kas jau ir. Kāda ir tevis vadītā muzeja vieta Tukumā un kāda ir laikmetīgās mākslas vieta Tukuma muzejā? Rīga kā tāds putekļusūcējs nosūc daļu iedzīvotāju un viņu uzmanības, tomēr neraugoties uz to, Tukumam ir daudz, ko piedāvāt – iespējas ir lielas. Cits jautājums – vai tās tiek līdz galam izmantotas. Tukuma muzejam vien ir piecas struktūrvienības pilsētā, divas rajonā, un Mākslas muzejs ir tikai viens no tiem. Laikmetīgā māksla Tukumā viennozīmīgi ir jaunums un nevar teikt, ka tā tiktu uztverta ar sajūsmu. Tajā pašā laikā ir jūtama interese. Šķiet, ka veiksmīgs ir izrādījies izstāžu sērijas „Duets” formāts – Mākslas muzejā paralēli tiek izstādītas divas ekspozīcijas – modernisma glezniecība no muzeja fondiem un kāds laikmetīgās mākslas autors. Mēģinu atrast kādu saskares punktu kā līdzās tradicionālām un saprotamām lietām rādīt ko laikmetīgu. Arī šajā gadījumā paralēli T.E.H.D.A.S. muzejā būs izstāde, veltīta novadā nozīmīgas personības - Tairas Haļapinas 90 gadu jubilejai. Dažbrīd man šķiet, ka es esmu kā makšķernieks, kurš mēģina uzminēt visgardāko ēsmu gan tiem, kuriem gribas redzēt ko zināmu, gan tiem, kam interesē jaunais. T.H.E.D.A.S. izstāde Tukuma Mākslas muzejā Harmonijas ielā 7 no 8. septembra līdz 28. oktobrim. Atklāšana: 8. septembrī plkst. 12.00. Atklāšanas dienā no Rīgas uz Tukumu ved īpašs SURVIVAL KIT autobuss. Informācija: tālr. 63182391


SURVIVAL KIT AVĪZE  

Mākslinieki + pasākumu programma 2012.

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you