Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 9 (330) 2017. SEPTEMBRIS

, a r ā M , ens a m u a v L S . S s i A n GRĪV ega un Jā Gund

. E a t R n A u D G U Č A V E Š I T A L gsme Iz a u A- etbolā S E R K Inita VSKA bask KATKdOio . r un ra N ts

B

e u d īč a

Lauris STRAUTMANIS. Trešais Eiropā

1 S. alieris M Ū L B av š Mārtiuņles kausa k Pasa Cena Eur 1,95


rā u m u n ā j Ša

18. LĪDERE Lauma Grīva

4. LĪDERIS Pasaules kausa ieguvējs Mārtiņš Blūms

8. AKTUĀLI Beactive Sporta nedēļa

10. PERSONĪBA Gunta Latiševa-Čudare

15. GAUDEAMUS Latvija universiādē

36. PLUDMALES VOLEJBOLS

Dāmu duets Nr. 1

26. CERĪBA Eiropas čempionāta laureāts Lauris Strautmanis

30. ATSKATS Olimpisko sajūtu laboratorija

40. ATTĪSTĪBA Tenisa iespējas MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

47. IESPĒJA Spīdvejs Rīgā

Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013

56. PĒC PJEDESTĀLA

E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne e-pasts: birojs@sporto.lv

Trejaču medniece ar Piespēles balsi

44. PROFILS Latvijas Ūdensslēpošanas un veikborda federācija Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

50. VĒSTURE Futbola pasaka 3


LĪDERIS

Pasaules kausa kavalieris Pasaules kausu U-23 konkurencē Mārtiņš Blūms jau bija izcīnījis un nu metās pakaļ pasaules čempiona zelta medaļai. Kērnsas trasē Austrālijā XCO krosa trases pirmo 4,31 km apli viņš bija līderu piecniekā, otrajā — latvietis izvirzījās vadībā un centās atrauties no garās sekotāju virtenes, kad notika visnepatīkamākais, kurā nevar vainot nevienu, — plīsa riepa...

L

īdz tehniskajai zonai, kurā varēja nomainīt velosipēda riteni, bija jāminas vēl kilometrs, tomēr Blūms cīņu turpināja labāko trešdaļā, ar katru apli pozīciju uzlabojot un finišējot 14. vietā vairs tikai nepilnas trīsarpus minūtes aiz jaunā čempiona Semjuels Geizs no Jaunzēlandes. Tik un tā 22 gadus vecais cēsinieks Mārtiņš Blūms, kas bija guvis vēl ceturto vietu Eiropas čempionātā, savu vārdu ierakstījis pasaules un vēl jo spožākiem burtiem Latvijas riteņbraukšanas vēsturē.

Stundu ilgs BMX brīvā dabā Olimpisko MTB krosu jeb XCO uzskata par prestižāko kalnu riteņbraukšanas disciplīnu, kura kopš 1996. gada iekļauta spēļu programmā. Sportistiem tajā vairāk nekā stundu ļoti sarežģīta reljefa trasē jāspēj turēt maksimāli augstu tempu. Sacensības sākas ar kopējo star-

4

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


LĪDERIS

tiņš Mār S M BLŪ UCI komandas ZZK riteņbraucējs (XCO), RTU students Dzimis

1995. gada 17. oktobrī Cēsīs

Izglītība

RTU Cēsu filiāles students

Treneris

pirmais un pašreizējais treneris MTB riteņbraukšanā Vilmārs Tomsons

Lielākie sasniegumi Latvijas čempions MTB maratonā (2014. g. un 2017. g.), Latvijas elites čempions MTB XCO krosā (2016. g.), 12. vieta Eiropas U-23 čempionātā (2016. g.), 13. vieta pasaules U-23 čempionātā (2016. g.), 9. vieta U-23 PK posmā; 2017. gadā iegūts U-23 Pasaules kauss — 2. v. PK Čehijas posmā, 5. v. PK Vācijas posmā, 3. v. PK Andoras posmā, 1. v. PK Šveices posmā, 1. v. PK Kanādas posmā, 4. v. Eiropas U-23 čempionātā, 2. v. PK Itālijas posmā, 14. v. pasaules U-23 čempionātā Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir draudzene

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

tu un notiek ap četrus kilometrus garā aplī, kurā ir gan smagi kāpumi, gan stāvi nobraucieni, šauras, līkumotas taciņas, tramplīni, akmeņu krāvumi un citi šķēršļi, kas prasa ne tikai fizisko, bet arī teicamu tehnisko sagatavotību. XCO krosā sportistam jābūt apveltītam gan ar šosejas riteņbraucēja izturību, gan ar eksplozivitāti un spēju aizvērt širmi, kas raksturīga BMX riteņbraukšanai.

ZZK komandas cēsinieki Šajā olimpiskajā disciplīnā pasaules čempionātā mūsējie debitēja 2002. gadā, kad trenera Normunda Noreiko vadībā Latvijas godu U-23 konkurencē aizstāvēja Kārlis Lūsis un Santis Sarkanis. Savukārt elites grupā startēja viens no lielākā Latvijas veloveikala ­ — ZZK ­ — līdzīpašniekiem Normunds Zviedrs. Līdz pirmajiem panākumiem XCO krosā bija jāstrādā vēl vairāk nekā 10 gadu. Tie tika gūti pēc tam, kad kalnu riteņbraukšanai nopietni pievērsās kādreizējie BMX braucēji — Arnis Pētersons un Mārtiņš Blūms. Abus jaunos talantus XCO krosam piesaistīja Vilmārs Tomsons, kurš, pats bijis biatlonists, ar lielu apņēmību soli pa solim sevi apliecināja kā lielisks treneris. Pētersona un gadu jaunākā Blūma potenciālam noticēja arī jau pieminētais uzņēmējs Normunds Zviedris, uzaicinot Arni un Mārtiņu ZZK komandā. Cēsinieki pamazām sāka savu dominanci Latvijā, tomēr gan viņu, gan trenera un komandas mērķi bija augstāki. 2013. gadā Mārtiņš Blūms izcīnīja 19. vietu Pasaules kausa posmā ­ junioriem. Divus gadus vēlāk Arnis Pētersons bija jaunākais dalībnieks, kurš iekļuva TOP 20 pirmajās Eiropas spēlēs, Baku

5


LĪDERIS

Bija vērts sākt. Normunds Zviedris, kas pirms piecpadsmit gadiem bija mūsu debitants XCO pasaules čempionātos, sumina Mārtiņu Blūmu, kam tagad pieder Pasaules kauss

† XCO, Cēsis, Priekuļi... Latvijas XCO līderu treneris Vilmārs Tomsons (no kreisās) ar olimpiskā centra trasi Priekuļos iepazīstina Cēsu novada domes priekšsēdētāju Jāni Rozenbergu Ō Tikai finišs pa asfaltu. Mārtiņš Blūms (2. numurs) Vācijā PK otrā posma finišā izrauj piekto vietu

finišējot deviņpadsmitais. Jaunus ierakstus Latvijas kalnu riteņbraukšanu panākumu ailēs Vilmāra Tomsona audzēkņi izdarīja pērn. Mārtiņš izcīnīja 12. vietu Eiropas U-23 čempionātā, bet Arnis vispirms finišēja piektais pasaules čempionātā, bet nedēļu vēlāk ieguva ceturto vietu Pasaules kausa posmā Šveicē.

Ko sēsi starpsezonā... Šī sezona Blūmam ir pēdējā U-23 vecuma grupā, bet Pētersons aizvada pirmo gadu elites konkurencē. Starpsezonā lielu darbu abu fiziskajā sagatavotībā ieguldīja pazīstamais speciālists Viktors Lācis. Jau pērn Mārtiņš apliecināja savu potenciālu kā viens no talantīgākajiem U-23 sportistiem, tomēr ne vienmēr gūstot atbilstošus rezultātus. Blūms, kurš ir arī Rīgas Tehniskās universitātes Cēsu filiāles students, turpināja smagi strādāt treniņos, esot lielisks paraugs pārējiem. Sezonas pirmajā Pasaules kausa izcīņas posmā, kas notika pazīstamajā Čehijas biatlona centrā Nove Mesto Mārtiņš, braucot ātri un stabili, spēja izcīnīt otro vietu, piekāpjoties vien norvēģim Peteram Fagerhaugam. Šis panākums lika ar viņu rēķināties kā vienu no galvenajiem konkurentiem U-23 vecuma grupā. Nākamajos posmos, kas notika Vācijā un Andorā, tika gūta attiecīgi piektā un trešā vieta, tomēr svarīgākais, ka pirms pēdējiem trijiem posmiem, mūsu sportis-

6

ta īpašumā nonāca kopvērtējuma līdera ­krekls. Jāņem vērā, ka katrā posmā startē ap 130 sportistiem.

Zelta burtiem 9. jūlijā Šveices Lencerheidē Mārtiņam bija lemts piedzīvot līdz tam spožāko mirkli karjerā un Latvijas kalnu riteņbraukšanā. Priekšpēdējā aplī Blūms veica izšķirošo izrāvienu no līderu grupas un lepnā vientulībā spēja pirmo reizi uzvarēt kādā Pasaules kausa izcīņas posmā. Mārtiņš triumfēja arī Kanādas posmā, bet punktu izcilajai Pasaules kausa sezonai mūsu sportists pielika, izcīnīdams otro vietu Itālijā. Trenera Vilmāra Tomsona audzēknis kļuvis par otro sportistu Latvijas riteņbraukšanā, kurš spējis izcīnīt Pasaules kausu. Iepriekš to paveicis BMX leģenda Māris Štrombergs. “Lai arī pēc neliela kritiena atpaliku no tuvākā sekotāja kopvērtējumā, mans galvenais uzdevums bija braukt stabili un maksimāli sargāt tehniku,” pēc gūtā panākuma stāstīja Mārtiņš. “Ilgu laiku pavadīju augstkalnē, lai pēc iespējas labāk sagatavotos pasaules čempionātam.” Un tad visu sabojāja nejaušība, kas riteņbraukšanā spēj būt karaliene. Šajā sportā ar to jārēķinās ikvienam. Arī Pasaules kausa īpašniekam.

teņbraucēji Latvijā. Pasaules rangā Blūms apsteidzis arī vadošo Igaunijas MTB braucēju Martinu Lo, kļūstot par Baltijas pirmo numuru. Abu mūsu sportistu mērķis ir dalība 2020. gada olimpiskajās spēlēs. Līdz šim nevienam mūsu kalnu riteņbraucējam kvalificēties uz četrgades nozīmīgāko sporta forumu nav izdevies, kaut mēģinājumi ir bijuši. Šobrīd vēl nav zināmi kvalificēšanās nosacījumi, tomēr gan Mārtiņš, gan Arnis ir gatavi darīt visu, lai cīnītos par olimpisko ceļazīmi. Starp citu, arī Pētersons pasaules čempionātā Kērnsā piedzīvoja riepas plīsumu, tomēr, debitējot elites konkurencē, spēja izcīnīt 23. vietu. “Man ļoti patīk ātrums, adrenalīns un asas izjūtas,” Mārtiņš atklāj, kas viņu piesaistījis olimpiskajam MTB krosam. “To visu izbaudīju arī BMX riteņbraukšanā, tomēr līdz galam tajā sevi neapliecināju. Viens no lielākajiem panākumiem BMX karjerā bija trešā vieta Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kad paralēli jau biju aizrāvies ar kalnu riteņbraukšanu. Mana pāreja no BMX un MTB bija dabiska. Gluži vienkārši MTB sacensībās guvu lielākus panākumus un saskatīju lielāku perspektīvu.” ©

Tokija un adrenalīns Mārtiņš Blūms un Arnis Pētersons ar lielu atrāvienu šobrīd ir labākie kalnu ri-

Toms MARKSS

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

7


Eiropas Sporta nedēļa 2017 PROGRAMMA 22. SEPT

OLIMPISKĀ DIENA 2017

Iesildīšanās Eiropas Sporta nedēļai! Olimpiskā diena notiks vienlaikus 557 vietās visā Latvijā, popularizējot Olimpiskās vērtības — draudzību, cieņu un izcilību. Olimpiskās dienas 2017 devīze ir Sporto svaigā gaisā!. Pasākums sāksies ar Olimpisko rīta vingrošanu, kuras mērķis ir dalībniekus pamodināt un sagatavot turpmākās dienas aktivitātēm, kā arī atgādināt par pareizi veiktu rīta vingrošanu kā svarīgu ikdienas sastāvdaļu.

23. SEPT

#BEACTIVE FUTBOLA MARATONS

Atklāsim Eiropas Sporta nedēļu pie Brīvības pieminekļa sportiskā atmosfērā ar 12 stundu turnīru — dažādu raksturu futbola spēlēm, kurās spēkos un veiklībā mērosies gan #BeActive vēstneši un olimpieši, gan dažādu cienījamu arodu pārstāvji, piemēram, policisti, ugunsdzēsēji, aktieri, žurnālisti u. tml., kā arī profesionāli futbolisti. Visas dienas garumā spēles mīsies ar sportiskiem priekšnesumiem, šoviem un konkursiem.

23. SEPT

TAKU SKRĒJIENS STIRNU BUKS

Taku skrējiena seriāla Stirnu buks 2017 skrējieni notiek izcili ainaviskās vietās — Zilo kalnu, Smeceres sila, Veclaicenes apvidū. Pokaiņu meža, Milzkalna-Āžu kalna, Gaujas Nacionālā parka un Liepājas Karostas mistēriju pilnajos un ainaviski bagātajos meža ceļos un taciņās garāmskrienot var izbaudīt arī pa kādam kultūrvēsturiskam objektam, pilskalnus, senču senās svētvietas, pamestas slēpošanas trases, mežacūku vannas un citus Mammas Dabas izaicinājumus! Taku skrējiena seriāla Stirnu buks 2017 ietvaros tiks noskaidroti arī Latvijas čempioni taku skriešanā skolu jauniešiem 4—6 km garās distancēs meža takās.

8

24. SEPT

PASAULES IELU VINGROŠANAS ČEMPIONĀTS SPĒKA KATEGORIJĀ 2017

2011. gadā Rīga kļuva par mājvietu pirmajam pasaules čempionātam ielu vingrošanā frīstaila kategorijā, savukārt 2017. gadā Eiropas Sporta nedēļas ietvaros tā kļūs par mājvietu vēsturē pirmajam Pasaules čempionātam spēka kategorijā, kurā tiks noskaidroti spēcīgākie pasaules ielu vingrotāji. Profesionāļi sacentīsies spēka kategorijā, veicot vingrinājumus ar papildu svariem, kā arī izturības kategorijā, kurā vingrinājumi tiek izpildīti tikai ar savu ķermeņa svaru. Sacensības notiks arī tautas klasē bez papildu svaru izmantošanas. Pasākumā plānots pulcēt 50 labākos spēka kategorijas dalībniekus no 15 valstīm. Tautas klasē piedalīties aicināts ikviens sportiska dzīvesveida piekritējs!

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


26. SEPT

KOMUNIKĀCIJAS SPORTA FORUMS SPORTSCOMM ’17

Ātrāk! Augstāk! Tālāk! VS Spilgtāk! Skaļāk! Spēcīgāk! Vai, runājot par tautas sportu, olimpiskais moto Ātrāk! Augstāk! Tālāk! ir kļuvis neaktuāls, pakļūstot zem modes, komercijas un popkultūras ātrvilciena? Vai, iespējams, nākotne ir abu šo krasi atšķirīgo pieeju mijiedarbībā?

Eiropas Sporta nedēļas ietvaros Latvijas Sporta federāciju padome rīko sporta komunikācijas forumu SPORTSCOMM ’17. Pār­ maiņas Latvijas tautas sporta mārketingā. Konference sporta organizāciju — sporta federāciju, sporta klubu un sporta skolu vadītājiem par efektīviem mērķauditorijas uzrunāšanas paņēmie-

27. SEPT

RIPO RĪGA

Minam apkārt Eiropai! Pasā­kums notiks 27. septembrī Velosolutions velotrasē jaunatklātajā Centra sporta kvartālā, un tajā būs iespēja piedalīties trasē nobraukto kilometru rekorda uzstādīšanā. Jāņem līdzi savs velo, skeits, dipdaps un jebkas cits, kas ripo, vai arī jāizmanto iespēja bez maksas izmēģināt kādu no braucamajiem uz vietas. Ikvienam ir iespēja kļūt par daļu no rekorda vienā no pasaules lielākajām asfalta velotrasēm, piedaloties Ripo Rīga ballītē pašā Rīgas centrā!

29. SEPT

VISLATVIJAS ORIENTĒŠANĀS NAKTS

Orientēšanās nakts sacensības 29. septembrī no plkst. 20 līdz 23 vienlaikus notiks vairākās Latvijas pilsētās — Rīgā, Jūrmalā, Talsos un citur, ļaujot sportiskā garā atklāt līdz šim neiepazītās vietas savā pilsētā. Aizraujoši būs gan lieliem, gan maziem, turklāt atzīmēšanās kontrolpunktos notiks ērti — ar mobilās aplikācijas palīdzību. Pilsētas iepazīšanā līdzi jāņem draugi, jo piedalīties sacensībās varēs komandas divu līdz piecu cilvēku sastāvā.

29. SEPT

KONFERENCE SPORTS, VESELĪBA UN AKTĪVA NOVECOŠANA

Konference sporta speciālistiem — treneriem un sporta skolotājiem — par sporta aktivitātēm senioriem. Konferences laikā tiks apskatītas šādas tēmas: Aktīvas novecošanas teorētiskie un praktiskie aspekti; Novecošana un hormoni; Senioru sports ortopēda skatījumā; Locītavu slimības un fiziskās aktivitātes vecāka gadagājuma cilvēkiem u. tml. Lektori: sporta ārsts A. Vāvere, kardioloģe I. Mintāle, traumatologs ortopēds M. Ciems, bioloģe L. Plakane u. c.

30. SEPT

NAKTS PELDĒJUMS 2017

Pasākums ikvienam, kurš prot peldēt, — ar mērķi neformālā gaisotnē, peldot komandās, vakara gaitā sasniegt rekordu — visgarāko stafetes peldējumu. Nakts peldējuma vadmotīvs ir atgādināt par peldēšanu kā veselīgu un aktīvu fizisko nodarbi. Lai peldēšana gada tumšajos mēnešos spētu ieintriģēt, speciāli šim notikumam padomāts par baseina izgaismojumu un muzikālo pavadījumu, kas peldētājiem un arī skatītājiem padarīs šo pasākumu par vizuāli baudāmu un neaizmirstamu pieredzi.

niem, informatīvās telpas paplašināšanu, sponsorēšanas aspektiem tautas sportā un digitālā mārketinga tendencēm. Konfe­ rencē tiks prezentēti jaunāko pētījumu rezultāti par interneta un mediju ietekmi uz iedzīvotāju sportošanas paradumiem. Konfe­ rences tiešraide — www.beactive­ latvia.lv

FUTBOLA DIENA 2017

Jebkurš futbola entuziasts, līdzjutējs, kluba, sporta centra, pašvaldības, organizācijas vai draugu grupas pārstāvis tiek aicināts interaktīvajā Latvijas futbola kartē — www.futboladiena.lv — pievienot informāciju par savu Futbola dienas 2017 pasākumu savā pilsētā vai novadā. Pasākumam jāatbilst futbola garam, taču tā izpausmes veidiem nav nekādu ierobežojumu!

LATVIJAS SPĒC±GĀKĀ PILSĒTA Latvijas Spēcīgākā pilsēta šogad apvienos 15 pilsētas, savukārt Siguldas un Daugavpils posmi norisināsies Eiropas Sporta nedēļas ietvaros. Pilsētas rezultātu veidos triju stundu laikā pārcilātie kilogrami — piemēram, ja vīrs uzceļ 50 kg 10 reizes, tie ir 500 kg pilsētas labā. Rezultāta uzrādīšanai katrā pilsētā svari būs jācilā šādās kategorijās: vīriem — guļus 50 kg (kartupeļu maisa svars), dāmām un jauniešiem — 20 kg (riteņa svars). Piedalīties var ikviens interesents. Nāc un aizstāvi savu pilsētu!

DAŽĀDAS SPORTA AKTIVITĀTES

Visdažādākās papildu sporta aktivitātes, aicinot iedzīvotājus aktīvi sportot. Vairāk informācijas — www.beactivelatvia.lv Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

9


PERSONĪBA

Zīme, kas apstiprina

“Pēc

Rio tiešām bija grūti, jo pirms spēlēm bija tik daudz strādāts, bet nevarēju rast skaidrojumu, kāpēc iepriekš spēju sasniegt vairāk nekā galvenajās sacensībās,” sākot sarunu Gunta Latiševa-Čudare, kas šogad labojusi personīgos rekordus visās trijās sprinta distancēs, atzīst, ka pērn šaubījusies, vai turpināt vieglatlētes karjeru. “Taču tāds laikam ir sports. Gadās, ka paši nevaram saprast, kas īsti ietekmē rezultātus. Šosezon tie tomēr uzlabojās, lai gan šogad neko vairāk neesmu darījusi — viss notika optimālā līmenī gluži kā līdz šim. Varbūt to lemj kāds no augšas. Tiesa, esmu atgriezusies mājās un ārpus treniņiem tagad viss ir sakārtojies.” — Tātad mājas sienas tiešām palīdz? — Tas noteikti ir viens no faktoriem, jo citu izskaidrojumu rast ir grūti.

10

— Kas tad ir mainījies, kopš atgriezies mājās Rēzeknes novadā? — Pieaugu kā personība. Eiropas U-23 čempionātā Bidgoščā uz starta gan biju uztraukta, jo apzinājos, ka iepriekš nekas vairāk, kā ierasts, netika darīts. Arī privātajā dzīvē viss ir nokārtojies — ar draugu neesam šķirti, kā tas bija, man dzīvojot Rīgā. Turklāt mācības Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā šķiet vieglākas, jo esmu jau ieguvusi bakalaura izglītību jurisprudencē. Turklāt studijas maģistrantūrā notiek brīvdienās, un darba dienas paliek brīvas. Rīgā biju pieradusi pie saspringta dienas ritma, tāpēc mājās nolēmu izmēģināt sevi profesionālajā laukā — sāku strādāt Latgales vēstniecībā Gors par juriskonsulti. Taču pēc šīs vasaras rezultātiem sportā darbu tomēr pametu. It kā jau darbs sportam nav traucējis, tomēr secināju, ka temps bija par traku. Tagad jācīnās tikai par sportiskajiem sasniegumiem.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Riodežaneiro olimpiskajā stadionā 400 metru distancē sprinterei Guntai Latiševai-Čudarei ar 53,08 sekundēm nepietika, lai pārvarētu priekšsacīkstes, un, prestižās sacensības noslēdzot 45. vietā, naglenes gandrīz vai tika liktas plauktā. Gads apkārt, un stadiona apli Gunta nu pievar par pusotru sekundi ātrāk, ar savu atkārtoti labāko rezultātu (51,37) pasaules čempionātā Londonā finišējot 12. vietā un kļūstot par ātrāko eiropieti 400 metru sprintā. Pirms tam Polijā viņa guva pirmo lielo uzvaru, izcīnot zelta medaļu Eiropas U-23 čempionātā. Augusta beigās Latiševas-Čudares dārgumu lādīti papildināja pasaules universiādes sudrabs 200 metru sprintā (23,15), kas arī tika izcīnīts, labojot personīgo rekordu. Tagad Gunta atzīst — šie rezultāti ir zīme, ka sportā jāpaliek.

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


PERSONĪBA

ARE D a U t Gun ŠEVA-Č I LAT Vieglatlēte, maģistrantūras studente Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā Dzimusi

1995. gada 9. martā Rēzeknē

Augums, svars 179 cm, 68 kg Izglītība

Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, bakalaura grāds jurisprudencē, studē maģistrantūrā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā

Treneris

Pēteris Stripkāns

Lielākie sasniegumi sportā 100 m — 11,53 (2017. g.); 200 m — 23,15 (2017. g.); 400 m — 51,37 (2017. g.); 400 m — 45. v. 2016. g. olimpiskajās spēlēs (53,08), 1. v. 2017. g. Eiropas U-23 čempionātā (52,00), 12. v. 2017. g. pasaules čempionātā (51,37), 200 m — 4. v. 2011. g. EYOF (24,24), 2. v. 2017. g. pasaules universiādē (23,15) Ģimenes stāvoklis neprecējusies, ir draugs Vaļasprieki

dziedāšana, ģitārspēle, tautas dejas

S

āku just konkrētu vajadzību pēc sevis pilnveidošanas pieauguša cilvēka izpratnē. Man ļoti nepatika šī skolēna— studenta pozīcija

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

11


PERSONĪBA

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Ātrākā eiropiete. Gunta Latiševa-Čudare Londonas olimpiskajā stadionā šāgada pasaules čempionātā 400 m distancē

— Tātad Eiropas U-23 čempiones tituls bija izšķirošs? — Iepriekš, piedaloties pieaugušo sacensībās, nebiju starp favorītēm. Man bija jāstartē, lai gūtu pieredzi. Šīs U-23 sacensības bija ārkārtīgi svarīgas, lai saprastu, kas ir augsti sasniegumi, tādējādi mēģinot pretendēt arī uz valsts finansējumu un ieiet lielā sporta apritē — tikai to var saukt par profesionālo sportu. Līdz tam viss ir entuziasma līmenī — jūties kā skolēns, kas iet uz pulciņu. — Ar dalību pulciņā gan nevar nokļūt līdz olimpiskajām spēlēm... — Jā, olimpiskās spēles ir liels notikums, sportista sapņu piepildījums, bet ko darīt pārējos četrus gadus? Aizbrauc uz olimpiādi un noķer sajūtu! Taču ir jābūt augšgalā, lai pirmām kārtām gūtu atbalstu un līdz ar to arī saprastu, ka tas ir aicinājums un to varu darīt, jo to atļauj finanses. U-23 čempionātā gāju uz visu banku. Tobrīd vēl nedomāju, ka iešu prom no darba, bet pēc tā gan viss kļuva skaidrs.

12

Starts Bidgoščā man bija ārkārtīgi svarīgs, lai kvalificētos pasaules čempionātam Londonā. Zināju, ka, izpildot normatīvu, Polijā varu pretendēt arī uz medaļām. Šogad man bija noslēgts līgumam Latvijas Olimpisko vienību (LOV) par C sastāvu, lai būtu pieejami ārsti un finansējums nometnēm. Bija uzstādījums, ka jāizpilda pasaules čempionāta normatīvs 200 vai 400 metru sprintā. Sapratu, ka, ja pēc šī gada pilnībā zaudēšu LOV atbalstu, tad sportam tiešām jāsaka ardievas, jo sāku just konkrētu vajadzību pēc sevis pilnveidošanas pieauguša cilvēka izpratnē. Man ļoti nepatika šī skolēna—studenta pozīcija. — Ar pašreizējiem rezultātiem vari kvalificēties LOV B sastāvam. — Tagad man tas pienākas. B sastāvs ļaus negrabināties, meklējot iespējami lētākas nometnes. Jau plānojam, ka pavasarī varētu braukt uz Dienvidāfriku. Svarīgi, ka būs iespēja saņemt arī stipendiju, ko varēs izmantot ikdienas tēriņiem. Arī menedžeris strādās ar mani vairāk — visticamāk, slēgsim sadarbības līgumu. Līdz šim

man tika palīdzēts, bet es nenesu ienākumus. Taču tagad vārds ir izskanējis Eiropas sprinta elitē, paverot durvis augstākam līmenim. Jāapzinās, ka tagad viss ir nopietnāk. Atpakaļceļa vairs nav. Ar mani tagad strādā igauņu menedžeris Aivars Karatams. Pēc šīs vasaras sniegumiem viņš runās ar sporta apģērbu zīmoliem. Iespējams, varētu būt arī kāds naudas līgums — protams, ne tuvu tiem līgumiem, kādus paraksta, piemēram, Kristaps Porziņģis. Svarīgi, ka menedžeris palīdzēs iekārtoties sacensībās, tostarp komercmačos. Varbūt kādreiz izdosies startēt arī Dimanta līgā. — Pērn uz Eiropas čempionātu tev nācās braukt par saviem līdzekļiem. Kas mainījies, kopš pie vadības Latvijas Vieglatlētikas savienībā nākuši jauni cilvēki? — Toreiz situācija tiešām bija ļoti nepatīkama. Treneris mani centās no tās ļoti distancēt, lai es nelaistu to caur sevi. Bet to nevarēja noklusēt — tas nebija smuki — cilvēkam ar olimpisko normatīvu pašam jāmeklē nauda lidojumam uz

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


PERSONĪBA

sacensībām! Izklausās absurdi, taču tādi bija federācijas noteikumi — konkrētā gadā izpildīts normatīvs, kura tieši togad man nebija. Tāpēc federācija varēja atļauties tā darīt. Jautājums te ir par ētisko pusi, kā arī par to, kā tas izskatās no malas. Taču ar federācijas vadību toreiz nesagāju ragos, un, šķiet, ka arī tagad ar bijušo vadību viss ir labi. Jaunā federācijas vadība ļoti rosās — viss izskatās perspektīvi. Ievēlēta arī Atlētu komisija, kurā pati pārstāvu sprinta skrējējus. Ir vēlme darīt, mainīt. Sa­ vienības jaunā prezidente Ineta Radēviča iet ar stingru roku, nekautrējoties arī lūgt finansiālu atbalstu, kā arī uzklausīt sportistus. Domāju, ka viss būs kārtībā. — Tagad nolemts sevi veltīt sportam. Vai diploms jurisprudencē uz visiem laikiem nolikts plauktā? — Esmu apņēmusies pabeigt maģistrantūru — atlikusi pusgadu ilga prakse un maģistra darbs. Nākamgad pabeigšu — pārtraukumiem neesmu gatava. Taču par atgriešanos jurista profesijā tagad runāt Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

grūti — sapratu, ka tā nav mana īstā vieta. Domāju, ka arī tad, kad beigšu sprinteres karjeru, palikšu sportā — vismaz kā trenere. Jau pagājušajā gadā sāku apmeklēt treneru kursus, lai iegūtu C kategoriju. Ir zināšanas un pieredze, turklāt zinu, ka Rēzeknē treneri būs vajadzīgi. Taču domu par jurisprudenci pilnīgi malā neatmetu —

— Bija ļoti grūti piekrist būt sarakstā, lai gan procesā biju jau no pagājušās vasaras un sākotnēji runas par vēlēšanām nebija — toreiz nācu ar mērķi aktivizēt novada jauniešus. Katrā pagastā tagad ir jauniešu lietu speciālists, taču jauniešu paliek arvien mazāk, un tas ir skumīgi — man tas sāp. Tad nāca vēlēšanas — mūsu vīzija bija nevis uzvarēt, bet dabūt pāris jauniešu pārstāvjus domē. Gribējās zīvošu un ģimeni veidošu vismaz kaut ko pakustināt. pilnīgos laukos, bet gribētos, Iešana politikā nebija pašlai te arī paliktu cilvēki. Man mērķis — varētu darboties tas rūp un atbalstīt ideju arī ārpus saraksta. Man negribējās negācijas, kas nāk, cilir zināmi piemēri, sporta nozarē augstos vēkiem iesaistoties politikā, taču mani ne gluži apmierināja esošā situācija. Un visamatos strādā cilvēki ar jurista izglītību. Savu maģistra darbu arī rakstīšu kriminālpār — kurš gan cits, ja ne mēs? Zinu, tiesību jomā saistībā ar sportu. kur un kā gribu dzīvot — esmu nolēmu— Jūnijā papildu darbam un treniņiem si dzīvot laukos. Arī draugs nodarbojas ar lauksaimniecību. Dzīvošu un ģimeni veidobiji viena no Rēzeknes novada domes deputāta amata kandidātēm. Kas tevi pamušu pilnīgos laukos, bet gribētos, lai te arī paliktu cilvēki. Man tas rūp. dināja startēt vēlēšanās?

D

13


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PERSONĪBA

Pamodinātais ātrums. Vairākkārt labojot personīgos rekordus, Gunta Latiševa Čudare šogad kļuvusi arī par Eiropas U-23 čempioni 400 m skrējienā, kā arī izcīnījusi pasaules universiādes sudraba medaļu divreiz īsākā distancē

— Kāda būs treniņu loģistika, paliekot Lendžos? — Katru nedēļu braucam uz Ludzas manēžu. Runā, ka kaut kas līdzīgs manēžai top arī Daugavpilī. Tāpat ir doma rudenī pieslēgties Maltas kompleksam, kur ir plašākas telpas. Vairāk arī sanāks ceļot pa nometnēm. — Atgriežoties Rēzeknes novadā, sa-

vienīgais treneris. Abi plānojam, kā pilnveidot treniņu procesu un uzlabot rezultātu. — Tavs rezultāts 400 m šosezon ievērojami uzlabots. Cik augstu esi pacēlusi latiņu nākamajam ātrākajam skrējienam? — Iepriekš nekad nebiju domājusi, ka izrāviens var būt tik straujš. Ja sezonas sākumā sapņoju izskriet no 52 sekundēm, sasniedzot normaezultāts, manuprāt, ir dabisks, tīvu, tad tagad sapratu, pateicoties dotībām. Darbs ka ir iespējams daudz vēl vismaz divtik jāliek iekšā, vairāk. Ja agrāk likās, ka Latvijas rekords stātreniņu ziņā viss vēl priekšā vēs vēl ilgi, tad tagad es būtu cienīga un spēdarbību ar treneri Edvīnu Krūmu, pie kā jīga to labot. Ne šogad, bet nākotnē amtrenējies Rīgā, pārtraukusi nebiji. Kāda bīcijas ir. Ja es skriešu Latvijas rekorda situācija ir tagad? ātrumā, tad arī starptautiskā līmenī re— Edvīns oficiāli vairs nebūs mans zultāti neizpaliks. treneris, taču viņš nekad neatsaka man — Pasaules čempionātā Londonā 400 savu padomu. Mūsdienās trenerim jābūt m sprintā biji ātrākā eiropiete. Vai redzi sevi nākotnē apsteidzam arī tās sprintearī menedžerim, kas palīdz sakārtot un saplānot. Edvīns mani ļoti atbalsta un pares, kuras pagaidām panākt neizdevās? — Kad skatījos finālu, likās, ka man līdz. Taču ikdienā vistiešāk strādāju ar tur nav vietas. Taču tikai pagaidām. Pēteri Stripkānu — tagad viņš būs mans

R 14

— Sociālajos tīklos rakstīji, ka pasaules čempionātā izjuti neatkārtojamas emocijas. Ar ko tās atšķiras no sajūtām olimpiskajās spēlēs? — Londonā viss bija noorganizēts ļoti augstā līmenī, turklāt arī atbalstītāju bija ļoti daudz. Stadions bija tāds, ka žoklis atkārās. — Kā uz panākumiem reaģēja mājās? — Kad pārvedu U-23 zelta medaļu — tas bija wow! Pēc lielā pasaules čempionāta, lai gan rezultāts bija labāks, emocijas nebija tik spilgtas. Priecājos vienkārši pārbraukt mājās. Pēc junioru čempionāta redzēju, ka ar mani visi lepojas. Lendžos mani sagaidīja ar akordeonu, dziesmām, dārza puķēm un bērnu zīmētiem plakātiem — tas bija ļoti sirsnīgi un patiesi. — Kāds ir tavs un Pētera Stripkāna plāns ambiciozajā ceļā uz Latvijas rekordu? — Vajag strādāt. Ziemā vienbrīd treniņos bija ļoti labs sniegums. Bet nāca mači, es apslimu, un rezultāti momentā pasliktinājās. To bija grūti pieņemt gan man, gan trenerim. Redzēju, ka treneris jūtas vainīgs par to, ka raujos uz visām pusēm. Tagad no visa liekā esmu atteikusies. Skatāmies, kur startēt, kā tam gatavoties. Ne es, ne treneris pēc vasaras rezultātiem nevaram sev likt roku uz pleca un teikt: “Forši, mēs tik labi pastrādājām!” Nu nestrādājām mēs. Rezultāts, manuprāt, ir dabisks, pateicoties dotībām. Darbs vēl vismaz divtik jāliek iekšā, treniņu ziņā viss vēl priekšā. Ticu liktenim un Dievam. Varbūt tiem panākumiem šogad vajadzēja būt, lai es paliktu un turpinātu to, kam esmu radīta. Pareizi treneris teica — iekšā ir, tagad tikai jāstrādā. — Uz stadionu tu biji atnākusi no nodarbībām tautas dejās. Vai arī tām joprojām ir vieta tavā ikdienā? — Skrējiens jāpiekušina — jāatrod laiks atpūtai. Tāpat būs daudz uzmanības jāvelta sabiedriskajām aktivitātēm. Redzam, ka lieli sportisti arī Latvijā vairs neaprobežojas tikai ar dalību sacensībās. Tagad man nebūs jāuztraucas par to, kā mēnesi atprasīties no darba, lai dotos uz treniņnometni. Varēšu palīdzēt draugam, vecākiem, jo viņiem darbu nekad netrūkst. Ar draugu dejojam deju kopā Dziga, taču vasarā iepauzējām, jo abiem daudz darba, ko nevar apvienot ar festivāliem, kurp dodas deju kolektīvs. Noteikti gribētu piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Ceru, ka svētku laiks nesakritīs ar Eiropas čempionātu. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


GAUDEAMUS

Punkti cēlmetālā

Vairāk nekā 10 000 studentu no 146 valstīm — tik iespaidīgs šovasar bija universiādes mērogs Taivānas gal­vaspilsētā Taipejā, kurā Latviju astoņos sporta veidos pārstāvēja 71 atlēts no 15 augstskolām. Kopā ar pieredzi un neaiz­ mirstamām emocijām mājās pārvestas arī trīs godalgas.

V

ispirms, šajās sacensībās otro reizi labojot personīgo rekordu, sudraba medaļu 200 m sprintā (23,15) izcīnīja Gunta Latiševa-Čudare. Nākamajā dienā trešo labāko rezultātu trīssoļlēkšanā (13,58) sasniedza Māra Grīva, tikai par vienu centimetru zaudējot tiesības uz vicečempiones titulu. Finālā iekļuva arī Santa Matule, kura izcīnīja septīto vietu (12,91). Pirms tam Grīva guva astoto vietu tāllēkšanā. Tādā pašā pozīcijā pusmaratonā finišēja Jānis Višķers. Šķēpmešanā sesto vietu izcīnīja Anete Kociņa (58, 49), divpadsmito — Gundega Grīva. Līdz pusfinālam 100 m skrējienā aizkļuva Anna Paula Auziņa. Desmitcīņnieks Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Reinis Krēgers ar 7143 punktiem finišēja devītais. No mūsu peldētājiem labākais bija Latvijas rekordists Nikolajs Moskaļenko, kas 50 m brasā izcīnīja 20. vietu. Vēl mūsu studenti cīnījās džudo, galda tenisā, paukošanā, sporta vingrošanā un volejbolā. Bronzas punktu universiādei pielika mūsu basketbolisti, kas cīņā par trešo vietu ar 81:74 (14:20, 12:15, 25:13, 30:26) pārspēja serbu studentus. Pirms tam apakšgrupas spēlēs Gunta Endzeļa trenētā Latvijas izlase, kurā spēlēja astoņi Latvijas Universitātes komandas basketbolisti, guva trīs panākumus piecās cīņās. Ceturtdaļfinālā Latvija ar 78:76 uzvarēja Vāciju, pusfinālā ar 75:77 zaudēja Lietuvai. ©

15


GAUDEAMUS

Palīdzība. Basketbolistu fizioterapeits Ivars Ikstens strādā vieglatlētikas stadionā

Cīņa par atlēkušo bumbu. Savs grozs nosargāts Sekmīgs uzbrukums. Bronzas finālā pret Serbiju 19 punktus guva Linards Jaunzems un Kristaps Pļavnieks, kurš izcīnīja arī septiņas atlēkušās bumbas. 18 punkti Riharda Bērziņa kontā

Pēc divām zaudētām ceturtdaļām. Vieglatlētes Gunta Latiševa-Čudare, Ingūna Čeiko un Diāna Daktere seko dramatiskajam basketbola mačam par bronzas medaļām pret Serbiju, kurā vadība tika pārņemta tikai trešajā ceturtdaļā

16

Paldies trenerim! Puiši sumina Gunti Endzeli

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


GAUDEAMUS

Mirkli pirms atklāšanas. Universiādes dalībnieku parādei gatavojas karognesējs Dāvis Dūda (no labās), delegācijas vadītāja, Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidente Agita Ābele un delegācijas vadītājas vietniece Kristīne Karašniece

Sudraba skrējiens. 200 m finālskrējiena finišam tuvojas Gunta LatiševaČudare. Pa kreisi itāliete Irēne Siraguza, kura vienīgā paliks nepārspēta

Tēva prieks. Treneris Māris Grīva kopā ar meitu Māru

Labākais. Latvijas rekordists Nikolajs Moskaļenko 50 m brasā izcīnīja 20. vietu

Lidojums pēc bronzas. Māru Grīvu trīssoļlēkšanā no sudraba medaļas šķīra tikai viens centimetrs Nākamreiz... Latvijas studentu volejbola izlasēm jācenšas līdzināties basketbolistiem

Džudo. Svara kategorijā virs 90 kg cīnās Vadims Lando (baltajā kimono) Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Galda teniss ķīniski. Latvijas studentu komanda Taipejā

Sandras ŠKUTĀNES fotoreportāža 17


LĪDERE

Vēl lidošu! Ventspilniecei Laumai Grīvai šāgada pasaules čempionāts Londonā bija trešais viņas karjerā. Tāllēkšanā Lauma izcīnīja 9. vietu (6,54 m), kas bija mūsu 12 sportistu delegācijas labākais sasniegums. Sportistei pietrūka nieka divu centimetru, lai turpinātu cīņu labāko astoņniekā...

a LaumA GRĪV Tāllēcēja, Kabiles muižas vīna darītavas līdzīpašniece, valdes locekle Dzimusi

“Jā un nē,” tā Lauma Grīva atbild uz jautājumu, vai jūtas apmierināta ar savu rezultātu. “Ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem maniem čempionātiem (2011. gadā Tegu — 23. vieta, 2013. gadā Maskavā — 16. vieta), tad tas ir solis uz augšu, bet ar savu startu tehniskajā ziņā neesmu apmierināta, bija pārāk daudz kļūdu. Nevaru teikt, ka izdarīju visu, ko varēju.” — Vai garās sezonas gaitā nebiji nogurusi no pārāk ilgās neziņas par iespējamo startu Londonā? — Iespējams. Nepieciešamo normatīvu — 6,75 metri — es neizpildīju, pietrūka trīs centimetru, taču visā pasaulē to spēja vien 15 sportistes, un es par savu sasniegto rezultātu saņēmu pēdējā brīža ielūgumu. Protams, ka tas savu iespaidu atstāja, kaut gan jau labu laiku iepriekš jutu, ka šosezon nesanāks 32 sportistes, kas normu izpildīs. — Priekšsacīkstēs, kur tu sasniedzi piekto labāko rezultātu (6,58 m), lija lietus, bija vēsi... — Patīkami nebija, taču apstākļi visām bija vienādi. Vispār es tam īpašu uzmanību nepievērsu, jo šogad patīkamu laiku savos startos tā arī neizbaudīju, varbūt tikai vienās sacensībās viss bija labi... Finālā es laikam izdarīju sliktāko, ko varēju. Vēlāk, skatoties video, varēju tikai šausmināties par savu tehnisko izpildījumu. Neteikšu, ka biju uztraukusies,

18

1984. gada 27. oktobrī Ventspilī

Augums, svars 181 cm, 62 kg Izglītība

Ventspils 4. vidusskola, Ventspils 1. ģimnāzija, LSPA (2008. g.)

Sporta gaitas vieglatlētikā kopš bērnības, pirmais treneris Juris Petrovičs, Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs, tagad Māris Grīva (tēvs) Lielākie panākumi Pekinas olimpisko spēļu dalībniece (28. v.), vairākkārtēja pasaules meistarsacīkšu dalībniece (2011. g. — 23. v., 2013. g. — 16. v., 2014. g. (telpās) — 12. v., 2017. g. — 9. v.), Eiropas čempionātu dalībniece (2010. g. — 15. v., 2013. g. (telpās) — 13. v., 2014. g. — 23. v., vairākkārtēja Latvijas čempione Personiskie rekordi tāllēkšanā — 6,86 m, augstlēkšanā — 1,70 m, trīssoļlēkšanā — 12,71 m, šķēpmešanā — 34,48 m Ģimenes stāvoklis precējusies, vīrs Normunds, dēls Alberts Emils (divi gadi) Vaļasprieki

grāmatas, klavierspēle, atpūta dabā, kūku cepšana

drīzāk nejutos tik svaiga, lai visu izdarītu teicami. Man nav raksturīgi savu labāko rezultātu sasniegt pirmajā lēcienā, bet šoreiz notika tieši tā. Otrais lēciens noteikti bija labāks, taču nedaudz pārkāpu, pirms trešā nedaudz satraucos, un tas neizdevās pietiekami tāls. Žēl, bet sacensības man līdz ar to beidzās... Būtu par diviem centimetriem tālāk, būtu vēl trīs mēģinājumi. Priecīga nebiju, bet vēlāk, visu pārdomājot un apsverot, sapratu, ka de-

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

LĪDERE

vītā vieta visā pasaulē nav nemaz tik slikta. Aiz manis palika pietiekami spēcīgas sportistes, tomēr kopumā īsti apmierināta neesmu. — Tu ilgus gadus esi treniņu un sacensību apritē, vai vari šo laiku sadalīt pa posmiem? — Sporta gaitu sākums, studiju laiks Rīgā LSPA, kad trenējos pie Ludmilas Olijares un Aleksandra Čumakova un lēcu vien ap sešiem metriem, mācību slodze bija liela, tad atŽurnāls Sports • 2017. gada septembris

griešanās Ventspilī, kur atkal trenējos pie tēva. Uzskatu, ka tad tikai tā īsti sākās mana sportiskā karjera. Varbūt tas ir pavēlu, jo man jau bija 22 gadi, taču sportista mūžs katram veidojas citādi, viens ātri sāk un ātri beidz, otrs tā īsteni atplaukst tikai brieduma gados. Jā, jauns posms noteikti sākās pēc dēla piedzimšanas pirms nepilniem diviem gadiem, kad nolēmu atgriezties sportā.

— Tātad pieļāvi arī domu beigt sporta gaitas? — Jā, tāda doma bija. Jutos nogurusi, satraumējusies, gadi arī iet... Domāju būšu māte, sieva un varēšu vien atcerēties savus sportistes gadus, atradīšu sev citu nodarbi, taču iznāca citādi. Liela nozīme bija tēva un vīra [Normunds Pūpols, viens no Latvijas visu laiku labākajiem augstlēcējiem — 2,28 m] atbalstam un ticībai, ka visu tāllēkšanā vēl neesmu pateikusi.

19


Mazajam Albertam Emilam bija vien divi mēneši, kad atsāku kustēties. Atgriezties nebija viegli, jo mazais mums bija ļoti nemierīgs. Esmu ļoti pateicīga vīram, viņa ģimenei, visvairāk savai mammai, kas man daudz palīdzēja ikdienā. Lielā mērā tā ir ģimenes izvēle — naglenes vēl nelikt malā. Mazajam bija vien deviņi mēneši, kad startēju pirmajās sacensībās. — Daudzas sportistes izsakās, ka pēc bērniņa nākšanas pasaulē viņām arī sportiskajā ziņā sākas otra elpa... — Domāju, kas dēls ir stiprinājis manu pašpārliecību, licis censties arī viņa dēļ, jo gribas, lai dēlam būtu lepnums par mammu. Ļoti centos tikt uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, taču pietrūka. Bija liela vilša-

20

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

LĪDERE

Vēl mazliet! Tieši tik — ­ divi centimetri — ­ pietrūka Māra Grīvas audzēknei un meitai Laumai līdz pasaules pirmajam astoņniekam

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

LĪDERE

Dzīve pie jūras. Laimīgie ventspilnieki — ­ Lauma, Normunds un mazais Alberts Emils

nās, un otro reizi domāju par sporta gaitu beigšanu. Augustā jau beidzu trenēties, taču tad septembrī draudzene mani pierunāja vēlreiz nostartēt. Biju pārsteigta, ka bez treniņiem aizlēcu gandrīz sešus metrus, un pēkšņi sajutu, ka es vēl varu! — Vai tagad arī ir pārdomu laiks? — Vēl ne, jo man septembrī ir divas sacensības. Kaut gan lielu pārdomu nebūs, jo zinu, ka sportot turpināšu. Cik ilgi? Par to nedomāju. Nākamgad būs Eiropas čempionāts un, kā man apsveikumā rakstīja ventspilnieks Latvijas eksrekordists šķēpmešanā Ēriks Rags, man viss esot vēsi jāapsver, jo no eiropietēm es Londonā biju ceturtā labākā. Trenēšos un turpināšu! — Tevi trenē tēvs. Tā ir īpaša situācija? Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

— Domāju, ka tā ir lieliska situācija. Tēvs man nav tikai treneris, viņš ir liels atbalsts it visā. Tas man dod spēku. Londonā pat — tas, ka blakus ir tēvs, mans vīrs, tas viss kopā dod spēku, ticību savām spējām! Reizēm man liekas, ka viņi man tic vairāk nekā es pati sev. — Vai dažkārt tu neizmanto savu radniecību? Kā tu treniņos, sacensībās sauc tēvu — par treneri, par Māri? — Nē, es saku — tētis. Īpaši neizmantoju meitas statusu. Es vispār daudz ko daru pati, un tētis man palīdz pašā galvenajā. Reizēm, kad esmu nogurusi, tad gan pasaku, ka šodien neko nedarīšu, un tētis tam piekrīt. Protams, reizēm viņš dusmojas uz mani un es uz viņu. Tas ir tikai nor-

māli. Arī ģimenē ir strīdi, bet galvenais ir atrast zelta vidusceļu, nevis ietiepties. Vispār esmu ievērojusi, ka pēc bērniņa piedzimšanas esmu kļuvusi mierīgāka un iecietīgāka. Sīkumus vairs nepaceļu līdz globālam līmenim. Galvenos lēmumus es pieņemu pati un cenšos pēc tiem vadīties. — Jūs esat neparasta ģimene, jo no pieciem bērniem šobrīd četri ir lielajā sportā un visi trenējas pie sava tēva. Tas arī ir atbalsts? — Protams, mēs bieži kopā braucam uz sacensībām un atbalstām cits citu, kopā pārdzīvojam neveiksmes. Reizēm, kad skatos savējo startus, tā pārdzīvoju, ka gribas vai nu pašai mesties sektorā, vai iet ārā no stadiona. Tas ir milzīgs satrau­kums. Man prieks par vidējo māsu Māru, kas tikko universiādē izcīnīja bronzas medaļu trīssoļlēkšanā. Viņa noteikti gūs vēl lielākus panākumus. Māra ilgi mācījās ASV, kur galveno vērību tomēr veltīja mācībām, beidza maģistrantūru Nebraskas universitātē (ASV), tagad atgriezusies Ventspilī un atkal trenējas pie tēva. Es ticu, ka viņa trīssoļlēkšanā, varbūt arī tāllēkšanā droši kandidēs uz līdzdalību olimpiskajās spēlēs Tokijā. Reizēm, man liekas, ka Mārai vajadzētu izvēlēties vienu pamatdisciplīnu. Viņai viss vēl priekšā. Tāpat man prieks par jaunāko māsu Gundegu, kas met šķēpu. Viņa jau tuvojas 60 metru atzīmei, bija ceturtā iepriekšējā pasaules universiādē Kazaņā. Varbūt ne tik veiksmīga bija šogad, taču viņas iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Ceru, ka ir tikusi galā ar traumām, kas viņu mocīja pēdējās sezonas. Gundega, starp citu, sporto un studē žurnālistiku. Tāpat gaidām, kad pa īstam atvērsies jaunākā brāļa Jāņa Svena talants šķēpmešanā, jo viņam vien 64 centimetru pietrūkst līdz 80 metriem. Ticam, jo tēvs šajā disciplīnā taču ir izaudzinājis olimpisko čempionu Daini Kūlu, daudzkārtējo Latvijas rekordistu, trīskāršo olimpieti Ēriku Ragu. Mēs vēl sevi parādīsim, jo mūsu ģimenei raksturīgs attālināts bioloģiskais vecums un savus gadus mēs tā neskaitām. Kad izej sektorā, neviens tev neprasa vecumu, kādā valodā tu runā, nav nozīmes ādas krāsai. Visu izšķir tava gatavība tajā brīdī sasniegt savu labāko rezultātu. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 21


ATSKATS

Ginesa rekorda cienīgs čempionāts Pasaules čempionāts vieglatlētikā, kas augustā risinājās Londonā, bija Ginesa rekorda cienīgs — desmit dienās to apmeklēja 705 000 skatītāju! Pat rīta sacensībās, kad neizcīnīja medaļas, 60 000 skatītāju ietilpīgais stadions bija gandrīz pilns. Pavisam olimpiskajā stadionā sacentās 2200 sportistu no 203 valstīm. Arī 12 Latvijas vieglatlēti, kas gan neiekļuva to 37 valstu pārstāvju skaitā, kuri izcīnīja čempionāta medaļas.

S

āpīgākā neveiksme piemeklēja mūsu daudzcīņnieciņi Lauru IkaunieciAdmidiņu, kura pirms sa­ cen­ sībām jutās teicamā sportiskajā formā un pamatoti cerēja stā­vēt uz goda pjedestāla. Taču jau pirmajā disciplīnā — 100 m barjerskrējienā — neveiksmīga saskarsme ar piekto barjeru un... nākamās jau tika veiktas, ciešot sāpes. Pēc veselības stāvokļa novērtējuma un apspriedes ar Lauras treneri Andreju Nazarovu (Igaunija) tika secināts, ka sacensības turpināt nav iespēju. Žēl, jo uzvarētājas rezultāts bija zemāks nekā Lauras personīgais rekords. Augstāko vietu izcīnīja tāllēcēja Lauma Grīva, kura spēcīgajā konkurencē finišēja devītā — 6,54 m (kvalifikā­ cijā — 6,58 m). Viņai pietrūka tikai divu centimetru, lai turpinātu sacensības labāko astoņniekā. Jāuzteic mūsu 400 m skrējēja Gunta Latiševa-Čudare, kura priekšskrējienā sasniedza Latvijas visu laiku otru labāko rezultātu — 51,37 (U-23 Latvijas rekords) un iekļuva pusfinālā. Sīvā cīņā (52,10) viņa skrējienā finišēja ceturtā, kopumā ierindojoties 12. vietā. Nedaudz sarūgtināta bija mūsu jaunā šķēpmetē-

22

ja, Eiropas U-23 vicečempione Anete Kociņa, kura kvalifikācijas sacensībās līdz pēdējam metienam turējās to 12 sportistu vidū, kuri turpinātu cīņu pamatsacensībās. Viņu par nieka četriem centimetriem pārspēja islandiete Asdisa Hjamsdotira, un 21 gadu vecā Anete savā debijas čempionātā izcīnīja 13. vietu. Krietni sevi un līdzjutējus apbēdināja pieredzējusī Madara Palameika, kas spēja veikt vien 59,54 m un ierindojās 21. vietā. Madarai, kas pērn bija viena no spēcīgākajām pasaules sportistēm, šis bija jau piektais pasaules čempionāts, bet tikai reizi viņa iekļuvusi finālā. Sieviešu maratonskrējienā (startēja 92 sportistes), kas notika Londonas centra ielās un kuram sekoja aptuveni 150 000 skatītāju, piedalījās arī divas mūsu sportistes — Ilona Marhele un Anita Kažemāka. Abas karstajā dienā cīnījās godam. Īpaši jāuzteic Ilona, kas finišēja 31. vietā ar personīgo rekordu — 2.41:02. 53. Anita — 2.44:49. Jaunā sprintere (19 gadi) Sindija Bukša čempionāta kvalifikācijas normu gan neiz­ pildīja, taču saņēma pēdējā brīža uzaicinājumu un, pirmo

Starts un finišs uz Tauera tilta. Sievietes dodas 42 km un 195 m garajā distancē pa Londonas ielām

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Vīriem ir, ko teikt. Pasaules rekordists, čehs Jans Železnijs un Mārcis Štrobinders sniedz padomus savējiem

Īsto šķēpu meklējot. Rolandam Štrobinderam Londonā tas īsti neizdevās — 19. vieta

Raitā solī. Apņēmīgi, pareizi sadalot spēkus, savu maratonskrējienu ar personīgo rekordu veica Ilona Marhele, izcīnot 31. vietu Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Debija. Sindija Bukša gūst pirmo pieredzi pasaules labāko 200 skrējēju konkurencē — 29. vieta

23


ATSKATS Vēl neesam pieraduši? Sporta ārstes Sandras Rozenštokas komentārs: “Transseksuāliem sportistiem sievietēm (agrāk vīriešiem) nav atļauts sacensties ar citām sievietēm starptautiskās sacensībās, līdz nav notikusi novērtēšana Starptautiskajā Vieglatlētikas savienībā. Medicīnas ekspertu komisija veic sportista pārbaudi: veselības vēsture, informācija par dzimuma maiņu — orhidektomijas datums, lietotie medikamenti, visu veikto asins un urīna analīžu rezultāti, arī androgēno hormonu līmeņi un jebkuri turpmākas medicīniskas novērtēšanas rezultāti. Ekspertu komisijas lēmums attiecībā uz sportista tiesībām, startējot sieviešu konkurencē, tiek pieņemts, ņemot vērā faktorus: sportista vecumu, sportista dzimuma maiņas laiku pirms vai pēc pubertātes, uzsāktās dzimumu maiņas procedūras veidu, laika posmu pēc sportista dzimuma maiņas pabeigšanas, sportista androgēnu līmeni, medicīniskās uzraudzības veidu, ilgumu un rezultātus pēc dzimuma maiņas procedūras pabeigšanas. Tad var startēt, Londonā tādas bija vairākas.”

Tā nebija Madaras diena. Madara Palameika Londonā šķēpā netrāpīja, un tikai 21. vieta

Atgriešanās. Šķēpmešanā sievietēm pārliecinošu uzvaru pēc desmit gadu pārtraukuma izcīnīja čehiete Barbora Špotākova

Holandiete Sjūzana Krumins (dzimusi Kujkena). Neko tuvāk par uzvārda izcelsmi nenoskaidroju, jo Sjūzana ātri aizskrēja — 5000 m 14:57,33 Gribējās gan tālāk. Elvijs Misāns centās, taču tikai 16. vieta. Līdz fināla astoņniekam pietrūka 11 centimetru...

24

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Met! Trenere Valentīna Eiduka atkal un joprojām pasaules čempionātā

Es varu! Anetei Kociņai viņas pirmajā pasaules čempionātā pietrūka tikai tāda nieka, lai iekļūtu pamatsacensību divpadsmitniekā, — 13. vieta

Negadījums. Mūsu lielākā Londonas cerība Laura IkaunieceAdmidiņa teicami sāka septiņcīņas pirmo disciplīnu — 100 m/b, taču pēc piektās barjeras, kuru aizķēra, finišēja ar sāpju izteiksmi sejā. Augšstilba muskuļa sasitums sacensības turpināt vairs neļāva

reizi startējot tik liela mēroga sacensībās, 200 m skrējienā spēja izcīnīt 29. vietu — 23,54. Vīriešu konkurencē visaugstāko — 16. vietu — ieguva trīssoļlēcējs Elvijs Misāns — 16,55 metri. Šķēpa mešanā ar satraukumu galā netika Rolands Štrobinders, kas tā

rīgi, jo tā bija tikai otrā diskvalifikācija Agneses sporta gaitās. Londona pagalam neveiksmīga ir mūsu valsts rekordistam maratonistam Valērijam Žolnerovičam. Arī šoreiz, tāpat kā 2012. gada olimpiskajās spēlēs, sliktas pašsajūtas dēļ pēc 25 kilometra Valērijs izstājās... ©

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

arī nesasniedza 80 metrus — 79,68 m un 19. vieta. Neilgi pēc tam viņš sacensībās Vācijā spēja aizmest rīku 85,07 m tālu, sasniedzot personīgo rekordu. Sacensības nebeidza mūsu soļotāja Agnese Pastare, kuru distances otrajā pusē diskvalificēja. Viņai gan tas nav rakstu-

Teksts un foto

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS Londona—Rīga 25


CERĪBA

Brauca noslēgt karjeru... Atgriezās ar medaļu! Uz Eiropas čempionātu šaušanā Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku 22 gadus vecais Lauris Strautmanis devās ar domu, ka šīs būs viņa pēdējās lielās sacensības. Tomēr starts šaušanā ar brīvas sistēmas mazkalibra pistoli 50 metru distancē apgrieza visu kājām gaisā — tukumnieks pārsteidza pats sevi, izcīnot bronzas godalgu. “Neticami! Tagad jāapdomājas, ko darīt tālāk,” pēc čempionāta talantīgais šāvējs izskatījās mazliet apjucis.

P

atiesībā daudz kas Laura dzīvē notiek likumsakarīgi. Viņa pirmais un vienīgais treneris Tukuma novada sporta skolā Zigfrīds Markainis savulaik līdz PSRS junioru čempiona zelta medaļai aizvedis Laura tēvu. “Šī ir pirmā IŽ rūpnīcas ražotā sporta pistole,” no ieroču seifa treneris izceļ gandrīz vai vēsturisku relikviju, kas joprojām tiek lietota. “Kad mēs to saņēmām, savai grupai sarīkoju treniņmaču, paziņojot, ka uzvarētājs turpmāk šaus ar šo pistoli. Labākais bija Laura tēvs. Kad viņa dēls sasniedza to vecumu, kurā drīkst sākt trenēties ar mazkalibra ieročiem, pistoli pārmantoja Lauris.”

26

Eiropas čempionātā Strautmanis varēja lietot modernāko Morini firmas pistoli, gluži tādu pašu, kādu vingrinājumā MP 60 lieto pasaules rekordists. Šajā disciplīnā ar brīvas sistēmas mazkalibra pistoli bez gaiļa izspiediena ierobežojuma stundā un 45 minūtēs 50 m distancē jāizdara 60 šāvieni ar ikreizēju pārlādēšanu. Pasaules rekords ir tikai 583 punkti no 600. Tas labi raksturo šķietami vienkāršā vingrinājuma sarežģītību. Starp citu, tukumnieku sporta skolai ir raksturīgi no mazuma vākt lielumu. 2013. gadā, atzīmējot jauniešu panākumus Eiropā, tā atļāvās nopirkt vienu Šveices firmas SIUS elektronisko mērķu iekārtu pneimatiskajiem ieročiem. Ik sezo-

nu pa kādai liekot klāt, Tukuma šautuvē tagad tādas ir 10, un tik moderna pneimatiskā šautuve neesot nekur citur Baltijā. Vingrinājums PP 60 jeb 60 šāvieni stundā un 15 minūtēs 10 m distancē ar pneimatisko pistoli, kurai gan gaiļa izspiediens nedrīkst būt mazāks par 500 gramiem, ir otra Laura Strautmaņa pamatdisciplīna, ar kuru viņš izcīnījis Eiropas un pasaules čempionātu medaļas junioru konkurencē.

Karogs pret medaļu Zīmīgi, ka 2015. gadā turpat Baku pirmajās Eiropas spēlēs Lauris Strautmanis, būdams pasaules un Eiropas junioru čempionātu laureāts, bija izvēlēts par visas

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Dainis Caune, Sports

CERĪBA

is NIS Laur UTMA A STR Šāvējs, zemessargs, apsardzes darbinieks

Latvijas delegācijas karognesēju. Toreiz Laurim sacensības šaušanā ar pneimatisko pistoli, kurās bija jācīnās jau pieaugušo konkurencē, neizdevās, kā gribējās, un palika mieles, lai gan rezultāts nebija peļams. Divu gadu starpposms līdz Eiropas čempionātam, kas Baku nu jau nesa Strautmanim medaļu, nebija rozēm kaisīts. Un šaušanā viegla dzīve nav nevienam, jo šis nav komerciāls sporta veids. Vispirms Strautmaņa karjerā korekcijas ieviesa finansējuma trūkums, kā rezultātā cieta treniņu kvalitāte, jo pašam bija jāsāk strādāt apsardzes firmā. Lai gan Laurim darbs patīk, enerģiju un laiku treniņiem, kā arī kvalitatīvai atpūtai, kas šaušanā ir vitāŽurnāls Sports • 2017. gada septembris

li svarīga (pamēģiniet saguris gandrīz divas stundas no vietas maksimāli koncentrēt uzmanību ar pāris kilogramus smagu pistoli izstieptā rokā), tas nevairo. Tiesa, visiem šāvējiem liktenis ir līdzīgs — atšķirīgs tikai jautājums, cik stundas dienā maizes rūpalam katram jāvelta... Jo lielāks sponsoru, valsts un pašvaldības atbalsts, jo vairāk laika sportists var veltīt rezultātu slīpēšanai. Emocionāls trieciens Laurim bija gar degunu aizgājušās Rio olimpiskās spēles. Starptautiskās Šaušanas federācijas ielūgumu uz četrgades mačiem Latvijas Šaušanas federācija piešķīra Dainim Upelniekam. Medijos pat tika sacelts skandāls. Šaušanas federācijai gan pārmetumi bija lieki, jo

Dzimis

1995. gada 5. jūnijā, Tukumā

Augums, svars

195 cm, 81 kg

Izglītība

Tukuma 2. pamatskola, Smārdes pamatskola, Kandavas Lauksaimniecības tehnikums

Šaušanā

kopš 12 gadu vecuma, treneris Zigfrīds Markainis

Lielākie sasniegumi 2017. g. EČ bronza šaušanā ar brīvas sistēmas mazkalibra pistoli MP 60, 2014. g. PČ junioriem zelts komandu ieskaitē un bronza šaušanā ar pneimatisko pistoli, 2015. g. EČ junioriem sudrabs šaušanā ar pneimatisko pistoli Citi sporta veidi sporta dejas, kikbokss, florbols, hokejs Ģimenes stāvoklis neprecējies Filma

Ātrs un bez žēlastības

27


Foto: Dainis Caune, Sports

Strautmanis pats šo ceļazīmi neizcīnīja. Upelnieks Rio startēja godam, savos 33 gados stenda šaušanā būdams jaunāko dalībnieku pusē. Cita lieta, kā federācija skaidro savus lēmumus jauniem, nenobriedušiem sportistiem, jo, kā atzina Strautmanis, pēc šī gadījuma viņam nolaidušās rokas un radusies vēlme pistoli kārt vadzī. Lēmumus iespējams izskaidrot arī bez rūgtuma un aizvainojuma. Laurim bija arī citi sarežģījumi. Taču grūtības vājo padara vājāku, bet stirpo — stiprāku. Un, lūdzu, — tukumnieks Baku šoreiz izšāva!

Foto: Dainis Caune, Sports

CERĪBA

Šāvējs ­— Latvijas sporta karognesējs! Laurim Strautmanim bija tas gods šo vīziju īstenot pirmajās Eiropas spēlēs 2015. gadā Baku

Gribēju jau doties uz viesnīcu, bet... Eiropas čempionāta kvalifikācijas sacensībās Baku šautuvē, kas ir izteikti vējaina, Strautmanis sešās sērijās iekrāja 548 punktus, ieņemot astoto vietu un kā pēdējais iekļūstot finālā, kurā cīņu, sākot no nulles, jau citā formātā turpina astoņi labākie. “Kad beidzu šaut, gribēju jau kravāt mantas un doties uz viesnīcu. Pacēlu acis un skatos — esmu astotajā pozīcijā. Biju patīkami pārsteigts,” atceras Lauris. “Trenerim teicu: esmu visu izdarījis, finālā no manis neko negaidiet. Treneris atbildēja — normatīvu esi izpildījis, zemāk nevari nokrist — viss ir kārtībā. Ar tādu domu es sevi mierināju arī finālā.” Finālā Strautmanis pēc pirmajiem 10 šāvieniem bija līderis, pēc nākamajiem diviem — trešais, arī izslēgšanas kārtās, kurās ik pēc diviem šāvieniem sliktākais cīņu neturpina, nosargājot vietu uz goda pjedestāla. “Noliku ieroci un sapratu, ka nespēju aptvert notiekošo... Tik priecīgs iepriekš biju tikai 2014. gada pasaules junioru čempionātā, kad komandām izcīnījām 1. vietu,” komentē šāvējs. Par čempionu tika kronēts ukrainis Pavlo Korostilovs, bet otro vietu izcīnīja serbs Mikečs Damirs.

28

“Šī man ir otrā sezona, kopš startēju pie pieaugušajiem. Protams, neviens tik ātri negaidīja no manis medaļu Eiropas čempionātā. Arī man tas bija liels pārsteigums,” sportists panākumu salīdzina, it kā pēc 9. klases būtu nokārtots 12. klases eksāmens.

Karma zina... Zinot, ka Lauris jau grasījās pistoli mest krūmos, kā lai nepiesauc karmu. Ikdienas režīms viņu bija iztukšojis gluži emocionāli — dežūras darbā iekritušas teju visās iespējamās svētku reizēs, sākot no Jaunā gada sagaidīšanas un Lieldienām, beidzot ar dzimšanas dienu, kā arī brālēna un labākā drauga izlaidumu. Bet viss vasaras atvaļinājums tika veltīts, lai sagatavotos gaidāmajām Eiropas meistarsacīkstēm. Sak’, kam to visu jezgu vajag, bet liktenis atalgo. “Redz, es gribēju padoties, bet laikam augstāki spēki pateica: vecīt, tev ir jāturpina. Laikam karma zināja, kas tai jādara — viss atmaksājās,” piekrīt Strautmanis. “Es ticu, ka viss nāk atpakaļ.” Pieminētajā 2015. gadā, kad Eiropas spēlēs Strautmanim uzticēja karognesēja godu, tas viņam nav bijis īpašs pārsteigums. Papētot Latvijas delegācijas dalīb-

Lai zinātu, kā jāapietas ar modernu mērķa iekārtu. Ar šādu motivāciju pēc pirmajiem savu audzēkņu sasniegumiem Eiropas jauniešu mačos treneris Zigfrīds Markainis (pa labi) panāca, ka Tukuma novada sporta skola iegādājās pirmo SIUS mērķa iekārtu. Tagad sporta skolā ir modernākā pneimatikas šautuve Baltijā

nieku dosjē, Strautmanis juties kā viens no spicākajiem jaunajiem sportistiem, taču tagad saprot, ka bijis citā līmenī. “Katra neveiksme liek ko jaunu iemācīties. Tā ir pieredze, un tas ir galvenais. Toreiz nebiju tik labi sagatavots, tagad manā rīcībā ir arī jauns ierocis, kam ir daudz augstāka precizitāte,” prāto sportists. Tolaik Strautmanim lielākās galvassāpes mačos sagādājusi pirmspēdējā šāvienu sērija, kurā vai vienmēr nojuka līdz tam brīdim itin cerīgais rezultāts. Kā tika atrisināta šī problēma? “Šaujam pilnu vingrinājumu, taču treneris uzmanību pievērš tikai problemātiskajai sērijai — vienalga, cik tu šauj pārējās sērijās, treneris koncentrējas un vērtē tikai un vienīgi pirmspēdējo sēriju. Un tā neskaitāmas reizes,” Strautmanis stāsta, kā šāvēji līdzina robus meistarībā. Tomēr, atrisinot vienu problēmu, to bieži vien nomaina cita — vēlāk Laurim par Ahilleja papēdi kļuvusi otrā šāvienu sērija.

Kad adrenalīns uzkāpj līdz smadzenēm Strautmanis labāk jūtas tajās šautuvēs, kurās rezultātus uzreiz nevar redzēt. “Finālā man ir uz acīm klapes. Un tad ir

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

CERĪBA

Kā sieva, kā mīļotā meitene. Tā šāvējiem jāauklē savs ierocis. Lauris gatavo treniņam jaunāko Morini pistoli un nesmādē arī veco IŽ (attēlā pa labi), ar kuru pirms 30 gadiem par PSRS junioru čempionu kļuva tēvs

mans labākais draugs Emīls Vasermanis, rotas komandieris. Tēvs iepriekš bija lasījis kopā komandu, bet es nekad nebiju ticis visdažādāko iemeslu dēļ un allaž kaut kas komandu bija iegāzis, kādēļ mūsu rota nekad netika augstāk par otro vietu.”

Foto: Dainis Caune, Sports

Ar dejotāja pamatiem

Olimpiskā iespēja. Pēc Rio spēlēm vingrinājumu MP 60 svītroja no olimpiskās programmas. Par olimpieti Lauris Strautmanis cer kļūt otrā savā pamatdisciplīnā ar pneimatisko pistoli — ­ PP 60, kurā kļuvis gan par pasaules junioru čempionu, gan startējis I Eiropas spēlēs Baku (attēlā)

vienalga, ko pārējie dara,” sportists stāsta, ka nepiesārņojot prātu nedz ar domām par gala rezultātu, nedz ar konkurentu iespēto. “Kādēļ sāncensim nesanāk kāds šāviens — to tāpat neviens nevar zināt. Vai viņam nelaikā nomirkšķinās acs, vai kājas pirkstam noraustās nervs šāviena brīdī, un viss... Tas nav kā skriešanā. Adrenalīns ir visos sporta veidos, bet, piemēram, skriešanā to sportists fiziski izskrien, bet šaušanā, kad finālā adrenalīns uzkāpj līdz smadzenēm — man ar to jātiek galā stacionāri.” Strautmanis uzsver, ka šāvējiem jābūt ārkārtīgi labai nervu sistēmai. “Pārdomās nemēdzu ieslīgt — pārdomas šāvējiem tikai čakarē smadzenes,” piebilst šāvējs. “Atceries skaistāko, Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

kas tavā dzīvē bijis,” tas ir trenera Zigfrīda Markaiņa klasiskais padoms, ko darīt ar galvu pauzēs starp šāvienu sērijām. Šaušana Laurim Strautmanim ir asinīs arī burtiskā nozīmē. Viņa tēvs Igors Jotčiks 1987. gadā bijis PSRS junioru čempions šaušanā ar mazkalibra pistoli 25 metru distancē. Tēvs devis daudz vērtīgu padomu, abi arī šauj kopā, tiesa, ar triecienšautenēm un zemessardzē. “Esam 51. kājnieku bataljona 3. kājnieku rotā. Un, kā smejies, atkal jāpiesauc karma — šogad pirmo reizi mūsu rotas komanda uzvarēja zemessardzes šaušanas sacensībās 100 metru distancē ar triecienšauteni. Mums bija savākta ideālā komanda — tēvs, brālis,

Interesanti, ka Lauris kopš 1. klases četrus gadus trenējies sporta dejās, pamanoties gūt pat starptautiskus panākumus. “Trūka puišu, un vienubrīd biju partneris pat divām meitenēm,” piebilst Strautmanis. Divus gadus trenējies arī florbolā un īsu laiku kikboksā. Pēdējais esot ne tikai bīstams, bet šāvējiem arī neveselīgs: “Līdz šim vēl neesmu redzējis nevienu labu muskuļotu šāvēju.” Nākamais mērķis Strautmanim ir pasaules čempionāts. “555 punkti — ar šādu rezultātu Strautmanis būtu apmierināts,” šāvējs norāda uz rezultātu, kas ir viņa personīgā rekorda līmenī. Vaicāts, vai Strautmanis domā šaut tik ilgi, cik Afanasijs Kuzmins, Lauris atbild: “Tas atkarīgs no nervu sistēmas. Visa mana dzīve grozās ap ieročiem.” Jācer, ka Laura potenciālu pienācīgi novērtēs un izdosies rast nepieciešamo atbalstu tālākai izaugsmei. Kā jau cilvēkam no militāras vides Strautmanim jebkurai situācijai vienmēr ir plāns B. Cīnīties un šaut. Lai izdodas noturēties iemīļotajā sporta veidā! ©

Kristaps ZAĻKALNS 29


Septiņas karstas vasaras dienas Ģēra bija jauno sporta talantu galvaspilsēta. Šajā Ungārijas pilsētā risinājās 14. Eiropas Jaunatnes olimpiāde, kas pulcēja aptuveni 3000 sportistu no 50 Eiropas valstīm vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Latviju šajā forumā septiņos no desmit programmā iekļautajiem sporta veidiem pārstāvēja 53 atlēti, kas izcīnīja divas medaļas, kā arī vairākkārt nostājās cieši blakus pjedestālam.

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Olimpisko sajūtu

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

I

deja rīkot Eiropas jaunatnes olimpiskos festi­vā­lus, ko mēs pazīstam kā olimpiādes, pieder Starptautiskās Olimpiskās komitejas iepriek­ šējam prezidentam Žakam Rogem, kurš 1990. gadā, vēl vadot Eiropas Olimpisko komiteju, ierosināja organizēt kompleksas sacensības jaunajiem atlētiem, lai viņus iepazīstinātu ar olimpisko kustību, olimpiskajām vērtībām un ideāliem. Žaks Roge vēlējās dot iespēju jaunajiem talantiem izjust olimpisko gaisotni un sacensties ar saviem vienaudžiem starptautiskās, augsta līmeņa sacensībās daudzos sporta veidos vienā vietā un laikā, kas iepriekš nebija iespējams.

Kompaktās spēles

Piecapļu saimē iejūtoties. Latvijas komanda EYOF olimpiskajā ciematā kopā ar LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski un atklāšanas ceremonijā

Šī tradīcija ir iesakņojusies, un ik pēc diviem gadiem talantīgākos jaunos atlētus pie sevis uzņem kāda no Eiropas pilsētām. Jaunatnes olimpiādi Ģērā varētu raksturot kā kompaktākās spēles. Sacensību arēnas, atlētu ciemati, atpūtas un izklaides vietas, kā arī Ģēras centrs un vecpilsēta bija sasniedzama un izstaigājama kājām. Sacensības bija or-

ganizētas ļoti augstā līmenī, to norises vietas pārsteidza daudzus olimpiādes dalībniekus. Tāpat kā olimpiskās spē­ les, arī Eiropas Jaunatnes olimpiāde sākas ar atklāšanas ceremoniju, kas šajā reizē pārsteidza ar augstu māksliniecisko līmeni. Uzvedumā piedalījās Ģēras baleta trupa, Ģēras filharmonijas orķestris,

30

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

laboratorijā

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Ģēras Nacionālā teātra deju trupa, Vaskakas leļļu teātris, jaunie talanti no virtuozu šova, kā arī vairākas mūzikas grupas, bet atklāšanas ceremonijas izskaņā jauniešus priecēja un izklaidēja starptautiska DJ zvaigzne Stīvs Ouks. Svinīgajā nāciju parādē Latvijas komandas priekšgalā ar valsts karogu rokās

stadionā iesoļoja mūsu jaunā desmitcīņas zvaigzne Oļegs Kozjakovs. Vasaras vidū Aizkraukles novada sporta skolas audzēknis pasaules junioru čempionātā Kenijas pilsētā Nairobi izcīnīja sudraba medaļu, ar 7377 punktiem labojot gandrīz 30 gadus veco Latvijas rekordu U-18 grupā. Tāpat jaunais desmitcīņnieks

ir šāgada Baltijas U-18 čempions un Latvijas Jaunatnes olimpiādes laureāts. Eiropas Jaunatnes olimpiādes sacensību programmā nebija des­ mitcīņas, tāpēc Oļegs startēja augstlēkšanā. Šīs sacensības jaunajam aizkrauklietim ne­ izvērtās tik veiksmīgas — ar rezultātu 1,80 m Kozjakovs ierindojās 12. vietā.

31


Sudraba airi, bronzas tatami

32

iekļūstot gandarījuma turnīrā. Tajā viņš vispirms pieveica Luku Perkoviču no Slovēnijas, tad itālieti Eduardo Mellu un visbeidzot cīņā par bronzas medaļu tika galā arī ar Beļģijas pārstāvi Abdulu Maliku Umajevu. Jāpiebilst, ka pērn Galaktionovs kļuva par Eiropas čempionu kadetiem. Svara kategorijā līdz 90 kg viens no favorītiem bija Emīls Gerkens, taču viņš cieta zaudējumu pusfinālā. Pēc tam duelī par bronzu, tuvojoties cīņas beigām, Latvijas džu­dists zaudēja spēkus un piekāpās rumānim Eduardam Serbanam. Gerkens sacensības noslēdza ar dalītu piekto vietu. Savukārt svarā virs 90 kg šāgada bronzas medaļas laureāts Eiropas kadetu čempionātā Vladlens Jarockis zau­ dēja apakšgrupas finālā, bet pēc tam piekāpās arī gandarījuma turnīra pirmajā cīņā, kopvērtējumā ieņemot dalītu devīto vietu.

Viens zaudējums, četras uzvaras. Ar tādu bilanci Artjoms Galaktionovs izcīnīja bronzas medaļu

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Šoreiz augstākā ka­lu­­ma — sudraba — medaļas 200 m distancē izcīnīja Latvijas smaiļotāju divnieks Edvards Ceipe un Nauris Tomsons. Čempioniem no Krievijas — Ņikitam Bizovam un Dmitrijam Morgunovam — mūsējie zaudēja tikai 0,07 sekundes. Uz goda pjedestāla zemākā pakāpiena stājās Slovākijas duets Ričards Nemets un Martins Hvojnīks. Pirms tam latvieši bija ātrākie savā pusfināla braucienā, pārliecinoši sasniedzot finālu. Vieninieku sacensībās Edvards Ceipe izcīnīja uzvaru 200 metru B finālā un tika klasificēts piektajā vietā. Pie Eiropas Jaunatnes olimpiādes bronzas medaļas tika mūsu jaunais džudists Artjoms Galaktionovs. Startējot svara kategorijā līdz 66 kg, Artjoms pirmajā kārtā bija brīvs, pēc tam uzvarēja Robertu Torosjanu no Armēnijas, bet apakšgrupas finālā zaudēja bulgāram Markam Hristovam,

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Septiņas simtdaļas līdz absolūtam spožumam. Smaiļotāji Edvards Ceipe (apakšējā attēlā no labās) un Nauris Tomsons sudraba medaļas izcīnīja, uzvarētājiem zaudējot tikai septiņas sekundes simtdaļas

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Kā jau ierasts, Latvijai lielākā pārstāvniecība bija vieglatlētikā, kurā startēja 16 sportisti, džudo sacensībās cīnījās 10 mūsu jaunie talanti, peldēšanā, riteņbraukšanā un vingrošanā startēja pa sešiem sportistiem, bet smaiļošanā un kanoe airēšanā, kā arī tenisā savu meistarību rādīja attiecīgi pieci un četri jaunieši.


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Viens... divi... trīs... Un Luīze Opolā trīssoļlēkšanā izcīna ceturto vietu

Gandrīz bronza... Kamilla Bartone tenisa turnīru beidza ceturtajā vietā

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Piecas ceturtās

Personīgais rekords. Ar 52,42 m tālu raidījumu Marija Svistunova izcīnīja ceturto vietu Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Tenisā līdz pjedestāla pa­ kājei aizkļuva Kamilla Bartone, kura cīņā par bronzas medaļu ar 3-6, 3-6 piekāpās austrie­ tei Sinjai Violai Krauzei. Dubultspēļu turnīrā Bartone kopā ar Darju Semenistaju ceturtdaļfinālā ar 2-6, 6-7 zau­ dēja vācietēm Minai Hodžičai un Luīzei Meierei. Šķēpmešanas sacensību finālā startēja Marija Svistuna, kura, labojot personīgo rekordu — 52,42 m —, izcīnīja ceturto vietu. No goda pjedestāla Latvijas pārstāvi šķīra 35 centimetri, bet par čempioni ar 58,11 metriem kļuva somiete Jūlija Vatanena. Ceturto vietu trīssoļlēkšanas sacensībās izcīnīja Luīze Opolā, kura finālsacensībās savā labākajā mēģinājumā sasniedza 12,52 metrus. Pārliecinošu uzvaru ar 13,72 m izcīnīja spāniete Garsija Marija Sofija Visente. Nākamo godalgu īpašnieces jau izšķīra veiksme —

33


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

34

Cerība. Patrīcija Cīrule (400. numurs) sīvā cīņā finišēja ceturtā 800 m skrējienā

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

otrā ar 12,87 m bija Gjēle Maonzabi (Šveice), trešo vietu ar 12,85 m ieņēma somie­ te Jessika Kehere. Latvietei līdz bronzas medaļai pietrūka 33 centimetru. Līdzīgs liktenis 800 m skrējienā piemeklēja Patrīciju Cīruli, kura finišu sasniedza divās minūtēs un 10,83 se­kundēs, bet trešās vietas ieguvēja Andrēa Raisa Hojda (Rumānija) bija par 0,29 sekundēm ātrāka. Par olimpiādes čempioni kļuva Zuzanna Bronovska no Polijas, kura finišēja pēc divām minūtēm un 8,07 sekundēm. Vēl vienu ceturto vietu Latvijas komandā izcīnīja tāllēcēja Kitija Paula Melnbārde — 6,05 metri. Par čempioni ar 6,23 metriem tika kronēta austriete Ingeborga Grīnberga, otro vietu (6,15 m) ieņēma Alvaresa Beserrila (Spānija), bet trešo (6,10 m) — zviedriete Tilde Jūhansone. Kristīne Blaževiča 100 metru barjerskrējiena finālā izcīnīja piekto vietu (13,97). Zelta medaļu ieguva Nīderlandes pārstāve Zū Zednija (13,37). Savukārt 800 m skrējiena pusfinālā Jānis Seņkāns sasnie­ dza jaunu personīgo rekordu (1:59,59), taču ar šādu rezultātu bija septītais un finālā neiekļuva. Tāllēkšanā devītais palika Artūrs Šarkovičs (6,56 m), lai gan kvalifikācijas sacensībās bija spējis sasniegt 7,11 metrus. 3000 metru skrējie­ nā, labojot personīgo rekordu, 11. vietu ieņēma Ilarija Ločmele (10:10,06). Septīto vie­ tu 400 metru barjerskrējienā izcīnīja Gints Drigulis (57,80), uzvarētājam Svenam Rūsenam

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Blakus pjedestālam. Tāllēkšanā piezemējās Kitija Paula Melnbārde, kas ieguva ceturto vietu

Aplis ar barjerām. Pēc 400 m septītais finišē Gints Grigulis

Fināls. Kristīne Blaževica (vidū) 100 m barjerskrējienā, kurā izcīnīs piekto vietu

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Zaudējums bronzas cīņā. Emīls Gerkens džudo turnīru noslēdza piektajā vietā

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Septītais. Vingrojumam līdztekās gatavojas olimpiskā čempiona Igora Vihrova audzēknis Oļegs Ivanovs

Mainīgi laikapstākļi, mainīgas sekmes, dažādas rūpes. Delegācijas vadītājs Juris Titovs (no labās) un viņa vietnieks Mārtiņš Piebalgs

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

no Nīderlandes zaudējot 4,09 sekundes. Lodes grūšanā Uvis Roberts Buliņš ar 15,97 m izcīnīja devīto vietu. Devītais bija arī Artūrs Šarkovičs — tāllēkšanā (6,56 m).

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Peldēšanā, vingrošanā... Peldēšanas sacensību fi­ nālā vienīgā no Latvijas ie­ kļu­ va Arina Sisojeva, kura startēja 100 metru brasa distancē. Priekšsacīkstēs viņa bija divpadsmitā (1:12,21). Pusfinālā Arina finišu sasniedza vēl ātrāk — 1:11,92, kas bija septītais labākais rezultāts.

Finālpeldējums tik izcils neizdevās — 1:12,89 un astotā vieta. Vingrošanā daudzcīņas sacensībās piedalījās Sidnejas olimpisko spēļu čempiona Igora Vihrova meita Elīna, kura ieņēma 24. vietu. Zīmīgi, ka savu labāko rezultātu — 16. vietu — viņa guva tieši tēva kroņa disciplīnā — brīvajās kustībās. Finālos vienīgais no Latvijas sportistiem startēja Oļegs Iva­ novs, kurš izcīnīja septīto vietu vingrojumā uz līdztekām un bija astotais atbalsta lēcienā. Riteņbraukšanā grupas brau­cienā Daniels Kažis finišēja 37., Kristiāns Belohvoščiks 50., Pauls Rubenis 76. Meiteņu grupas braucienā Latvijas sportistes distances beigu daļā krita, un Santa Sanija Jurgena finišēja 48., Enija Kaņepēja 50., Līna Svarinska 57. Savukārt individuālajā braucienā 19. vietu izcīnīja Santa Sanija Jurgena, Līna Svarinska uzrādīja 31. labāko laiku, bet Enija Kaņepēja sacensību noslēgumā ierindojās 54. pozīcijā. Puišiem 23. vietu izcīnīja Daniels Kažis, 72. labāko laiku sasniedza Kristiāns Belohvoš­ čiks, bet Paulam Rubenim 75. pozīcija.

Iedvesma turpmākajam “Jaunie sportisti vasaras olimpiādē Ģērā pierādīja sevi, izdarīja visu iespējamo pēc labākās gribas, daļa no koman­ das dalībniekiem sasnie­ dza savus labākos rezultātus un mājās atgriezās apmierināti un ie­ dvesmoti turpmākiem dar­biem,” atzina Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis. Viņš akcentēja, ka jauniešiem ir svarīgi sajust šo

burvīgo gaisotni, kas valda olimpiskajos pasākumos, un cer, ka tas palīdzēs jauna­jiem talantiem izvēlēties pareizo ceļu turpmākajā dzīvē. “Šīs spēles jaunos sportis­ tus ieveda olimpiskajā saimē, un viņiem bija iespēja sa­ just olimpisko gaisotni,” teica Latvijas jaunatnes olimpiskās komandas vadītājs Juris Titovs. “Konkurence bija ļoti spēcīga, taču šī bija arī vienreizēja iespēja mācīties un iegūt piere­ dzi, kādu nekur citur nebūs iespējams dabūt.” Pēc diviem gadiem 15. Ei­ ro­ pas Jaunatnes olimpiāde risināsies Azerbaidžānas galvas­ pilsētā Baku, kur pirms diviem gadiem notika I Eiropas spēles. Latvijas sportisti piedalījušies visās Eiropas Jaunatnes olimpiādēs, izņemot pirmo, un kopumā izcīnījuši vairāk nekā 30 medaļu. Šajās sacensībās pirmo olim­­ pisko pieredzi guvuši arī vairāki Latvijā tagad labi zināmi sportisti — vieglatlēti Jeļena Prokopčuka (1993. g.), Staņi­ slavs Olijars (1995. g.), Līga Kļa­viņa (1997. g.), Inga Kožare­ noka (1999. g.), Ilze Gribule (2001. g.), Poļina Jeļizarova (2005. g.), Rita Obižajeva (2005. g.), Laura Ikauniece-Ad­ midiņa (2009. g.), peldētāji Mar­garita Kalmikova (1993. g.) un Romans Milo­slavskis (1999. g.), riteņbraucējs Indulis Bek­ manis (2005. g.) un te­ ni­ sis­ te Aļona Os­ta­pen­ko (2011. g.). ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS 35


LĪDERES

Dāmu duets Nr. Latvijas sieviešu pludmales volejbola šāgada labākais duets neapšaubāmi ir Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka. Viņas šovasar uzvarēja Latvijas čempionāta Ergo Open visos četros posmos, ieskaitot finālturnīru, kā arī Eiropas čempionātā Jūrmalā no četriem Latvijas dāmu duetiem bija pārliecinoši labākās. Graudiņa un Kravčenoka izcīnīja dalītu piekto vietu, pirmo reizi karjerā tiekot arī pie sieviešu pludmales volejbolam iespaidīgas naudas prēmijas. Pašreiz gatavošanās jaunajai sezonai notiek šķirti, jo Tīna uzreiz pēc sekmīgā turnīra Jūrmalā aizlidoja uz ASV, lai Dienvidkalifornijas universitātē gan studētu, gan trenētos un spēlētu pludmales volejbolu.

E

iropas čempionāta finālturnīrs bija līdz šim Latvijā notikušās augstākās raudzes pludmales volejbola sacensības. Latvija pilnībā izmantoja iespēju Jūrmalas smiltīs startēt ar maksimāli lielāko dalībnieku skaitu. Kopumā Eiropas čempionātā spēkus izmēģina astoņi bīčvolejbola dueti, ieskaitot četrus sieviešu pārus. Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka turnīru iesāka ar uzvarām visās trijās apakšgrupas spēlēs, bet pēc tam guva uzvaru arī izslēgšanas turnīra otrajā kārtā. Cīņā par vietu pusfinālā Latvijas duets ar 0:2 zaudēja ar pirmo numuru izliktajām vācietēm Šantalai Laboureirai un Džūlijai Zūdei, izcīnot dalīto piekto pozīciju un 4000 ASV dolāru naudas prēmiju. Pārējie trīs Latvijas pāri — Agnese Caica/Ilze Liepiņlauska, Inese Jursone/ Ance Olte, Alise Lece/Marta Ozoliņa — ieņēma dalītu 25. vietu. “Uz katru spēli ar Anastasiju devāmies ar maksimālu gatavību — lai uzvarētu,” uzsver Tīna Graudiņa. “Tā tas bija arī apakšgrupu spēlē pret nākamajām Eiropas čempionēm Nadju Glencki un Džūliju Gresneri, kuras uzvarējām divos setos. Līdz ar to apakšgrupu turnīru pabeidzām ar perfektu bilanci — trīs uzvaras trijās spēlēs, uzvarēti visi seši seti. Atmiņā paliks arī milzīgais līdzjutēju atbalsts, kas ļoti palīdzēja parādīt labāko sniegumu. Jūrmalā piedzīvotie emocionālie brīži noteikti palīdzēs starpsezonas grūtajos treniņos.”

36

— Kā vērtējama Jūrmalā izcīnītā piektā vieta? — Lielākais prieks bija par iekļūšanu ceturtdaļfinālā, — saka Anastasija Kravčenoka. — Uzzinot, kādas būs sāncenses apakšgrupā, secinājām, ka ir iespēja uzvarēt visās trijās spēlēs, bet slikta snieguma gadījumā — arī zaudēt visos mačos. Dzīvē īstenojās labākais variants, jo apakšgrupā ne tikai izcīnījām pirmo vietu, bet arī izslēgšanas turnīrā pārspējām spānietes. Ceturtdaļfinālā pret vācietēm nebija viegli, piedzīvojām zaudējumu, taču palika pārliecība — nākamgad mēs jau spēsim revanšēties! Esam vēl jaunas sportistes, tādēļ arī citi pludmales volejbola speciālisti Jūrmalā uzsvēra — mums noteikti ir lieliskas iespējas progresēt. Esam jaunpienācējas pieaugušo pludmales volejbolā, jo līdz šim jau lielākie panākumi gūti dažādos vienaudžu turnīros. — Eiropas čempionāta finālturnīra organizatori bija izvēlējušies par čempionāta sejām padarīt Aleksandru Samoilovu/Jāni Šmēdiņu un jūsu duetu. — Protams, nebija viegli, jo pirms turnīra Jūrmalā bija daudz dažādu pasākumu, kas nebija saistīti ar treniņu procesu, — komentē Anastasija. — Tas bija ļoti interesanti, un tika gūta vērtīga pieredze, piemēram, kā sniegt interviju radio. Ieraugot mūs ar Tīnu fotogrāfijā uz akreditācijas kartēm jau radās iespaids, ka mēs esam lielākas zvaigznes par Samoilovu un Šmēdiņu!

asijaOKA t s a An VČEN KRA Pludmales volejboliste, studente Dzimusi

1997. gada 19. janvārī Daugavpilī

Augums

178 cm

Izglītība

Daugavpils 3. vidusskolas absolvente; studē Daugavpils Universitātē sporta un sociālo zinību specialitātē

Pirmā trenere Natālija Novikova Volejbola karjera Daugavpils sporta skolas absolvente, Daugavpils kluba miLATss spēlētāja Pludmales volejbolā no 13 gadu vecuma Lielākie panākumi pludmales volejbolā visi duetā ar Tīnu Graudiņu: 2017. g. Eiropas čempionāta finālturnīrā Jūrmalā — 5. v.; 2016. g. Eiropas U-22 čempione Salonikos (Grieķija); 2014. g. Pasaules Jaunatnes olimpiādē Naņdzjinā (Ķīna) — 9. v.; 2017. g. CEV EEVZA Sat­ telite turnīrā Viļņā (Lietuva) — 2. v. Favorīte pludmales volejbolā trīskārtējā olimpiskā čempione Kerija Lī Velša-Dženingsa (ASV) Labākā mūzika pirms spēles dziesmas ar enerģisku, stipru un skaistu vokālu Vaļasprieks literatūra Ģimene

vecāki un māsa Jeļizaveta

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


1 Tīna UDIŅA GRA Pludmales volejboliste, studente Dzimusi

1998. gada 9. martā Rīgā

Augums

184 cm

Izglītība

Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas absolvente, Dienvidkalifornijas universitātes Losandželosā (USC) studente

Pirmie treneri vieglatlētikā — Andis Austrups; volejbolā — Jānis un Astra Rubeņi (Rīgas Volejbola skolas Bolderājas grupa); pludmales volejbolā — Andris Krūmiņš Volejbolā

no 11 gadu vecuma

Citi sporta veidi pieci treniņu gadi tenisā, astoņi gadi vieglatlētikā, nedaudz peldēšanā. Vieglatlētikā dalība Latvijas ziemas un vasaras čempionātos, izcīnot godalgotas vietas gan pieccīņā un septiņcīņā, gan augstlēkšanā un 60 m barjersprintā. Pēdējais starts kā vieglatlētei — 2017. g. Latvijas ziemas čempionātā, augstlēkšanā izcīnot bronzu (1,73 m) Lielākie panākumi volejbolā dalība Latvijas U-19 izlases sastāvā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra 2. kārtā

Labākās Latvijā. Anastasija Kravčenoka (pa kreisi) un Tīna Graudiņa pēc triumfa Latvijas čempionāta finālposmā

Tagad šos visus notikumus labprāt atceros, taču nešaubīgi, ka visas aktivitātes nebija viegli apvienot ar profesionālo sportistu režīmu, ieskaitot divus treniņus dienā. — Kad radās šobrīd Latvijas spēcīgākais duets? — Pirmā reize, kad mūs salika kopā ar Tīnu, bija 2013. gadā Latvijas jaunatnes izlases treniņnometnē Ingunas Minusas un Ingas Ikaunieces vadībā, — Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

stāsta Anastasija. — Atceros, ka tas bija liels šoks, jo līdz tam bijām tikušās tikai katra savā tīkla pusē. Ātri vien sapratām, ka kopā varam veidot vēl spēcīgāku duetu. Katrai no mums ir sava loma — Tīna darbojas blokā, bet es nodrošinu aizsardzību. Skaidrs, ka tieši es laukumā runāju daudz vairāk, bez tā nevaru iedomāties savu spēli. Protams, spēles pārtraukumos visus taktiskos risinājumus apspriežam kopīgi.

Vaļasprieki

literatūra, kino, mūzika

Ģimene

vecāki un divi jaunāki brāļi

Foto: LVF

Lielākie panākumi pludmales volejbolā 2014. g. pasaules U-17 čempionātā Akapulko bronzas medaļa pārī ar Lindu Grambergu; 2015. g. Eiropas U-18 čempione Rīgā pārī ar Paulu Ņečiporuku; 2015. g. CEV Sattelite Vaducā (Lihtenšteina) otrā vieta pārī ar Inesi Jursoni; duetā ar Anastasiju Kravčenoku; 2016. g. Eiropas U-22 čempione Salonikos (Grieķija); 2016. g. CEV Mas­ ters Jūrmalā — 5. vieta; 2016. g. Eiropas U-22 čempionātā Bādenē (Austrija) — 5. v.; 2017. g. pasaules U-21 čempionātā Naņdzjinā (Ķīna) — 5. v.; 2017. g. CEV EEVZA Sat­ telite turnīrā Viļņā (Lietuva) — 2. v.; 2017. g. Eiropas čempionāta finālturnīrā Jūrmalā — 5. v.

37


Foto: Renārs Buivids, Sports

LĪDERES

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Ceļā pēc kārtējā punkta. Anastasija Kravčenoka uzbrukumā Eiropas čempionāta spēlē Jūrmalā

Tīna Graudiņa darbībā. Prieks par gūto punktu (augšējā attēlā) un bumbas cēlienā

38

— Kuri treneri ieguldījuši darbu un īstenojuši savu redzējumu, lai jūsu duets kļūtu vēl labāks? — Sākām pie Minusas un Ikaunieces, bet pēc tam darbs turpinājās pie Aigara Birzuļa. Tagad trenējamies pie Genadija Samoilova. Vienā no intervijām pēc Eiropas čempionāta Jūrmalā treneris pat sacīja, ka esot priecīgāks par mūsu sasniegto rezultātu nekā par Samoilova/ Šmēdiņa otro vietu. Protams, klātienē treneris daudz vairāk uzmanības veltīja zaudētās spēles analīzei, norādot uz kļūdām, kas neļāva mums uzvarēt vācietes un pacīnīties par medaļām. — Kāpēc studijām tika izvēlētas ASV? — Dienvidkalifornijas universitātes (USC) pārstāvis mani jau iepriekš bija uzrunājis, piedāvājot pilnībā nosegt visas izmaksas, kas saistītas ar studijām, treniņiem un uzturēšanos, — skaidro Tīna. — Pēdējos trijos gados USC ir bijusi labākā ASV tieši pludmales volejbolā. Tai ir perfekta infrastruktūra treniņiem, profesionāla treneru komanda un apkalpojošais personāls. Līdz ar to man būs lieliska iespēja īstenot savu mērķi — iegūt augstāko izglītību — un pilnveidot meistarību pludmales volejbolā. Sacensību se-

zona ilgs līdz aprīlim, bet maija sākumā beigsies arī studiju gads. Tad varēšu doties uz Latviju, lai turpinātu darbu kopā ar Nastju. Latvijā gan esmu iecerējusi pabūt arī Ziemassvētkos, kad arī iecerēts rast laiku pludmales volejbola kopīgiem treniņiem ar pārinieci. — Kāda ieplānota starpsezona? — Skaidrs, ka turpināšu trenēties, lai ieliktu fiziskās sagatavotības bāzi jaunajai sezonai, kā arī pilnveidotos tehniski, — informē Anastasija. — Piedalīšos arī treniņnometnē Ēģiptē, kur tradicionāli sezonai gatavojas arī Latvijas labākais vīriešu duets. Ceru, ka Tīnai neradīsies nekādas neplānotas aizkavēšanās un maijā jau varēsim sākt kopīgu darbu. 2018. gada vasarā piedalīsimies Eiropas U-22 čempionātā, bet pārējie turnīri jau būs pieaugušo konkurencē. Iespēju robežās mēģināsim spēlēt arī FIVB Pasaules tūres posmos, kā arī zemāka ranga turnīros. ©

Renārs BUIVIDS

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

39


ATTĪSTĪBA

Skaists un aizrau Dārgs Teniss kļūst arvien populārāks arī Latvijā, un to veicina mūsu sportistu panākumi pasaulē. Īpaši jau Aļonas Ostapenko triumfs šāgada Francijas atklātajā čempionātā un pēc tam ceturtdaļfināla sasniegšana Vimbldonā. Augstu reitingā ir arī Anastasija Sevastova, un tik mazai valstij divas spēlētājas pasaules TOP 20 ir visai unikāls gadījums. Pēc ilgstošiem savainojumiem formu atgūst Ernests Gulbis, un tas sekmē interesi par šo sporta veidu. Arvien vairāk bērnu sāk trenēties, arī daudzi pieaugušie cenšas apgūt tenisa spēli. Bet kādas ir iespējas tenisa kortā doties interesentiem? Kur to var darīt vasarā un kur — ziemā? Pēc Latvijas Tenisa savienības datiem valstī pašlaik ir 104 atklātie laukumi (neskaitot laukumus dažu privātmāju teritorijās) un 46 apjumtie, reģistrēti 45 tenisa klubi.

Ātrs starts, gauss turpinājums Tenisa pirmsākumi meklējami XIX gadsimta vidū Anglijā, Birmingemā. Pirmais lielais turnīrs, kas notiek vēl šobaltdien, tika noorganizēts 1877. gadā Vimbldonā. Daži avoti vēsta, ka Latvijā tenisu spēlējuši jau 1886. gadā Viesturdārzā (toreizējā Ķeizardārzā), citi, ka teniss Rīgā sācies 1904. gadā un divus gadus vēlāk — Liepājā. Skaidri zināms, ka Latvijas Tenisa savienība dibināta 1929. gadā. Latvijā tenisam ne pārāk draudzīgs laiks bija pēc II pasaules kara. Pat pagājušā gadsimta 70.— 80. gados tenisa laukumu nebija daudz. Lielākoties tie atradās Rīgā un tās tuvākajā apkaimē. Teniss tolaik nebija olimpiskais sporta veids, līdz ar to nebija lielu investīciju. Jā, tolaik nodarbības bērnu un jauniešu grupās bija bez maksas, tāpat arī laba līmeņa pieaugušo spēlētājiem, taču daudz mazāk bija iespēju spēlēt tenisu, īpaši ziemas periodā. Vienīgais apjumtais tenisa laukums atradās tikai Centrālajā tenisa klubā Baldones ielā,

40

Rīgā. Arī tas pieaugušo tenisam īsti nederēja — pārāk maz vietas bija aiz gala un sānu līnijām, būve nedaudz par šauru un īsu. Visi pārējie apjumtie laukumi bija tā dēvētajās multifunkcionālajās sporta zālēs — uz dēļu seguma grīdas savilktas līnijas handbolam, basketbolam, volejbolam un tenisam, reizumis arī badmintonam. Tā tas bija Dinamo hallē, Centrālā universālveikala hallē, Sporta pilī un vairākās skolās ar lielām sporta zālēm. Teniss jau tā ir ļoti ātra spēle, bumbiņa maza, tās lidojums — zibenīgs, tādēļ šajā līniju jūklī nemaz nebija viegli orientēties, turklāt bumbas atlēciens no dēļu grīdas ir pārlieku ātrs. Nedaudz labāka situācija bija vasarās, kad tika spēlēts tikai un vienīgi māla jeb tenisita laukumos. Taču tenisa centru tāpat bija par maz. Kur tad Rīgā varēja spēlēt? Centrālā tenisa kluba četros laukumos Baldones ielā, vēl četros Kronvalda bulvārī aiz tagadējā Nacionālā teātra. Bija pieci Dinamo

laukumi Viesturdārzā, Mežaparka bāzē 11 laukumi. Vēl jāpieskaita tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes (tolaik Politehniskā institūta) pieci laukumi, un faktiski Rīgā tas arī bija viss — 29 laukumi. Nedaudz vēlāk ar toreizējā Rīgas mēra Alfrēda Rubika atbalstu uzcēla tenisa centru Rumbulā, kas šodien vairs nepastāv. Tuvākajā apkārtnē vēl bija pieci Lielupes Tenisa centra atklātie laukumi (halli uzcēla 1989. gadā), tāpat vēl četri laukumi Dzintaros, vēlāk arī Jaundubultos. Pārējā Latvijā neklājās labāk, nopietns tenisa centrs vēl bija tikai Liepājā, bet tikai vasarā. Ziemā liepājniekiem savas tenisa halles nebija, spēlēja Metalurga (tolaik Sarkanā Metalurga) hallē, kā arī Tosmares rajonā un dažās skolās. Entuziasti spēlēja tenisu arī Valmierā, Cēsīs, Jelgavā, Ādažos un citviet, taču tur nepastāvēja sporta skolas, nebija kvalificētu treneru, līdz ar to teniss attīstījās tikai amatieru līmenī.

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


ATTĪSTĪBA

jošs. un nepieejams? Mērķi, kurus neļāva sasniegt Lai arī apstākļi nebija pārāk pievilcīgi un uz ārzemju turnīriem varēja izbraukt vienīgi PSRS izlases dalībnieki, Latvijas spēlētu vidējais meistarības līmenis toreiz bija visai augsts. Daudz prasmīgu spēlētāju bija Krievijas lielajās pilsētās, Ukrainā un Baltkrievijā, arī Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā, arīdzan Uzbekistānā un Igaunijā. Ar ko sacensties bija, taču uz starptautiskiem turnīriem tika vien daži — paši labākie. Ilggadējais Krievijas izlases patrons Šamils Tarpiščevs pirms gadiem septiņiem plašākā intervijā žurnālam Sports tā arī atzina, ka nelaišana uz ārzemēm bija viens no iemesliem, kādēļ daudzi visai agri beidza spēlēt. Toties līmenis bijis tāds, ka tālaika desmitais numurs Latvijā nebija nekāds peramais zēns pat daudziem pasaulē atzītiem meistariem. Latvijā allaž bijuši vairāki visai labi spēlētāji, varēja izveidot spēcīgas izlases arī tā laika lielākajiem mačiem — PSRS tautu spartakiādēm. Tajās sekmīgi cīnījās Zaiga Ivanova, Irina Sevčenko-Gudele, Daiga Juška, Ausma Holcmane, Jānis Juška, Jānis Pliens, brāļi Aivars un Māris Rozentāli, Einārs Ivanovs, vēlāk Valdis Ginters, Alvils Zilgalvis, Ģirts Dzelde, Andris Fiļimonovs. Bija vairāki PSRS jaunatnes izlases dalībnieki, sevišķi treneru Jāņa un Daigas Jušku, tāpat Gunas Avenas un Jāņa Jansona grupās. Bija mūžīgā sāncensība starp divām nometnēm — Daugavas un Dinamo tenisistiem (pieaugušajiem vēlāk bija iespēja pārstāvēt arī Armijas sporta klubu ASK). Bija savi plusi un mīnusi. Pie lielākajiem plusiem jāpieskaita iespēja jau skolās izvēlēties potenciālos tenisistus un sākt ar tiem strādāt, pie lielākajiem mīnusiem jāpieskaita hroniskais slēgto laukumu trūkums ziemā, kā arī tā laika sporta politika — tā kā teniss tolaik nebija olimpiskais sporta veids (olimpisko spēļu programmā to atjaunoja 1988. gadā), tam bija daudz pieticīgāks atbalsts. Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

41


ATTĪSTĪBA

Gandrīz 200 dalībnieku. Latvijas jaunatnes čempionāta laureāti Rīgas Satiksmes tenisa kluba kortos Mežaparkā, kur dažādās vecuma grupās cīnījās gandrīz 200 dalībnieku

Lieli turnīri atspērienam Lielupes tenisa centrs pirmos uzlabojumus piedzīvoja 80. gadu sākumā — 1983. gadā Jūrmalā notika Eiropas čempionāts tenisā, 1986. gadā — Labas Gribas spēļu turnīrs. Notika vērienīga rekonstrukcija, un pieciem atklātajiem laukumiem pievienojās vēl trīs, arī otrs centrālais laukums. Tolaik PSRS izlase bieži vasarās tieši Jūrmalā aizvadīja savas spēles Deivisa kausa izcīņā, un tā bija laba iespēja ne tikai redzēt laba līmeņa tenisu, bet arī ko uzlabot tenisa centros. Liels ieguvums bija slēgtās tenisa halles uzcelšana 1989. gadā Lielupē, kas dāvāja iespēju izmantot piecus laukumus arī ziemas periodā. Radās pirmās piepūšamās tenisa halles, turklāt ne tikai Rīgā vien. Biežs viesis Jūrmalas tenisa laukumos gan kā aktīvs spēlētājs — amatieris, gan kā skatītājs turnīros bija vēlākais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Atšķirībā no dažiem mūsdienu politiķiem, kuriem galvenais ir pozicionēt sevi kādā notikumā, Jeļcinam patika pati spēle, un viņš varēja aizrautīgi nosēdēt visu maču un vērot cīņu laukumā. Pēdējā laikā visstraujākā tenisa infrastruktūras attīstība vērojama Pierīgā — uzcelti jauni tenisa kompleksi ar slēgtajām hallēm Jaunmārupē un Mārupē, vēl viens netālu no lidostas Rīga, pats jaunākais aiz Sky lielveikala ceļā uz Jūrmalu, liels tenisa centrs izveidojies Ādažos, ir divi Enri tenisa centri, uzbūvētas halles arī citviet Latvijā. Sākusies otra vērienīgākā Lielupes centra rekonstrukcija, kas

42

paredz ļoti moderna tenisa kompleksa izveidošanu.

Dārgāk nekā Rietumos Tomēr joprojām Latvijā nemaz tik daudz laukumu nav — 104 brīvā dabā un 46 apjumtie. Turklāt to īre bieži vien ir dārgāka nekā daudzviet Rietumos. To var saistīt gan ar mūsu nacionālo īpatnību censties uzreiz maksimāli nopelnīt, gan ar kaprīzajiem laika apstākļiem. Āra sezona Latvijas tenisā nav gara, ja vēl gadās lietainas vasaras, tad ir pavisam bēdīgi. Mūsdienās laukumu uzturēšanas izmaksas nav mazas, vajadzīga kopšana, laistīšana, palīgbūvju uzturēšana, jāmaksā zemes nodoklis par ūdeni un tā uzsildīšanu, kā arī par citiem sīkumiem. Atklātajos laukumos atkarībā no noslodzes stunda klientam maksās 10—15 eiro, vienreizējs apmeklējums vēl dārgāk. Ja tiek spēlēts regulāri un pirkts abonements, vienas stundas izmaksas ir nedaudz zemākas. Ziemā cenas ir augstākas, nāk klāt apkure, apgaismojums, halles apkope un amortizācija. Pieprasītā laikā par laukumu jārēķinās ar 20—25 eiro stundā. Pieskaitiet vēl inventāru — apģērbu, raketes, stīgas un to pārvilkšanu, bumbiņas... Ja gribat apgūt iemaņas kvalificēta trenera vadībā, būs vēl dārgāk, īpaši trenējoties individuāli. No populārām sporta spēlēm dārdzībā tenisu var salīdzināt tikai ar hokeju un arī visai nosacīti. Ja gribat ko sasniegt, jau jauniešu vecumā regulāri jābrauc uz turnīriem kaut vai tuvākajās ārzemēs, un katrs tāds brauciens noteikti vienam cilvēkam izmaksā daudz vairāk nekā komandai.

Teniss pašā Rīgas centrā. Sergejs Bogačovs (augšējā attēlā) RTU laukumos Kronvalda bulvārī 3 īsteno kultūrvēsturisku projektu

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


ATTĪSTĪBA

Teniss par eiro stundā! Tenisā Sergejs Bogačovs savulaik bijis PSRS jaunatnes labāko desmitniekā. Tagad viņš ir treneris un organizators, kas vienmēr lielu vērību pievērsis jaunajiem spēlētājiem — gan tos trenējot, gan rīkojot dažādus turnīrus. Spītējot tenisa dārdzībai, viņam radusies pavisam neierasta ideja. Izveidots kultūrvēsturisks projekts Tennis Riga since 1886. Tā mērķis — padarīt tenisu pieejamu katram pat pašā Rīgas centrā. Sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) viņa vadītā

biedrība Teniss Rīga iesākusi projektu — samaksā eiro un spēlē stundu tenisu RTU laukumos Kronvalda bulvārī 3. “Tālajā 1886. gadā Rīgā Viesturdārzā tika dibināta riteņbraukšanas biedrība un tika iekārtoti pirmie tenisa laukumi Latvijā,” stāsta Sergejs Bogačovs. “Vēlāk to attīstīja arī šajos laukumos un vēl kortos tūlīt aiz Nacionālā teātra. Vēlamies parādīt, ka teniss nesākās tikai vakar, tas arī Latvijā tiek spēlēts sen. Aļona Ostapenko arī tā uzreiz nevarētu kļūt par French Open čempioni, ja nebūtu šī pamata. Tas viss ir bijis, un reizi simts gados arī kāds izšauj.” — Tieši kam domāts šāds projekts? — Šeit spēlē dažādi cilvēki — gan ama­ tieri, gan bijušie sportisti, tāpat trenējas bērni. Ārzemnieki interesējas, bieži tiem pat nav līdzi sporta apģērba un tie būtu ar mieru to īrēt. Nevajag būt pat kluba biedram — nāc, spēlē, no cilvēka tiek prasīts eiro stundā. Te var iepazīt tenisa vēsturi, var arī atnest kādu interesantu eksponātu, mēs tos krājam, jo ir ideja te dibināt tenisa muzeju. Mums ir ideja dot laukumiem nosaukumus. Viens būs Citadeles, cits Avan­ Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

posts — (avangarda postenis), tad fanu laukums, treneru laukums... Mums ir pieci laukumi. Ir plāns uz viena laukuma attīstīt pludmales tenisu, kas kļūst strauji populārs. Šogad primārais mērķis bija atjaunot segumu, uzlikt jaunus tīklus, jaunas līnijas, ir pasūtīts tenisa bumbiņu mešanas lielgabals, ko izmanto treniņos. Jābūt rakešu stīgošanai uz vietas, derētu tenisa inventāra noma, ieskaitot pat čības. Dušas jau darbojas, ir centrālā apkure, kanalizācija, pati māja vēl nedaudz jāatjauno, tas prasīs laiku. Gribam kompleksā izvietot zīmīgus plakātus — no tenisa pirmsākumiem Rīgā līdz pat Osta­pen­ ko uzvarai Parīzē. Daudz esam paveikuši, bet daudz vēl jāizdara. — Bet līdzekļi? — Mēs izdzīvojam no ziedojumiem, visa ideja balstās uz ziedojumiem. Mūsu biedrībai bija iekrāta nauda, nolēmām šogad nerīkot sacensības un radījām šo projektu. RTU mums nodevusi bāzi nomā, faktiski par iekasēto naudu var samaksāt tikai nodokļus. Sadarbība ar RTU ir laba. Agrāk augstskolā bija tenisa sekcija, tagad tādas nav. Nu varēsim atgriezties pie šīm vērtī-

bām, ir vēlme organizēt tenisa apmācību studentiem. Ja piekritīs mūsu zvaigznes, varbūt mū­ su labākie tenisa profesionāļi nospēlēs kādu paraugmaču. Tuvākajā laikā sāksim par to domāt, Sevastova jau pirms gadiem diviem bija gatava to darīt, redzēsim, kā būs tagad. Infrastruktūra ļoti laba, ziemā var liet ledu, var uzlikt mākslīgo slidotavu kopā ar Dinamo, tehniski tas nav grūti. Jādomā par pašu spēli, nevis tikai par zemūdens akmeņiem. Kopumā Rīgā vidējā cena āra laukumam ir ap 10 eiro stundā. Ja spēlē četri dubultspēli, iznāk katram divarpus eiro. Ja mums katram jāmaksā viens eiro, kopā iznāk četri eiro dubultspēlē. Sig­ nāls it kā šokējošs — kā, par eiro bieži vien nevar pat ūdeni pilsētā padzerties vai noparkot auto, te uzreiz — spēlēt tenisu pilsētas centrā! Ja par to vienu eiro noslogojuma nebūs, tad varbūt tiešām jādara kas cits, laukumi tad laikam nevienam nav vajadzīgi. Labi sagatavoti laukumi nedrīkst stāvēt tukši! Šie laukumi bija nolaisti, bet tagad ir gana laba kvalitāte un zema cena. Mēs noņēmām no kortiem aptuveni 25 tonnas vecā seguma, likām un vēl liksim jaunu tenisitu virsū. Te ir kā tenisa baznīca, veci korti, sava veida enerģētika. — Ja nebūtu ziedojumu, pašizmaksa taču nevarētu būt tik zema? — Cena ir tas, ko gatavs samaksāt patērētājs. Pašizmaksa ir kaut kas cits. Cik stundas mēs vispār varam spēlēt laukā mūsu klimatiskajos apstākļos? Ja sāk no nulles un ieskaita visus ieguldījumus — zemes nopirkšana, ēkas uzcelšana, laukumu izveidošana, tad jau par kortu būtu jāmaksā varbūt pat 150 eiro stundā. Tagad faktiski tā izmaksa ir kādi 25 eiro, pat ja tirgo stundu par 10 eiro stundā, tā ir labdarība. Visi kaut kā izgrozās — ar atbalstītājiem, ziedotājiem. Varam salīdzināt ar slidošanu ziemā — tāpat daudzviet ir bezmaksas slidotavas, bet tāpat tās kaut ko maksā uzturētājiem. Mums ir līdzīga ideja tenisā. Mēs būtībā ar Pēteri Rubeni divatā visu laiku esam šeit, pārējie palīdz uz brīvprātības principiem, mums ir talkas, reklamējamies sociālajos tīklos. Šeit ir vieta, kur var atbraukt ar velosipēdu vai atnākt ar kājām un uzspēlēt tenisu — no centra, no Pār­ dau­ gavas. Te paredzēta arī velosipēdu noma, esmu jau sazinājies ar mūsu vēsturiskā Ērenpreiss ražotnes pārstāvjiem, vēl ar vienu firmu, kas ražo trīsriteņus pieaugušajiem, tāpat būs brau­ ca­ mie bērniem. Tā nu mēs rosāmies — idejas mums vērienīgas. ©

Māris RĪMENIS, LTV Sports

43


PROFILS

Latvijas Ūdensslēpošanas un veikborda federācija Prezidents Valdis BIŠERS Kopš 1993. gada zvērināts advokāts. 2006. gadā ievēlēts federācijas valdē, 2008. gadā un vēlāk atkārtoti — par valdes priekšsēdētāju.

Kāpēc ūdensslēpošana

Kāpēc veikbords “Ūdensslēpošana un veikbords ir izteikti dzīves stila sporta veidi. Tos izvēlas sportisti, kas nebaidās atšķirties un demonstrēt savu personību. Slēpot var sākt jau no 5 vai 6 gadu vecuma. Pirmā grupa, kurā notiek sacensības, ir U-12. Uzskatu, ka 10—14 gadu vecumā vēl nav par vēlu, sākt nodarboties ar šo sportu. Veikbordā gan ir jāsāk agrāk — ja 6 gadu vecumā nesāksi, augstus rezultātus visticamāk nesasniegsi,” uzsver federācijas valdes loceklis Oskars Krūze.

44

Vēsture Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem, ko veica dažādi izgudrotāji, Ralfs Samuelsons bija pirmais, kurš 1922. gadā ar ādas siksnām pie kājām piestiprināja divus dēļus un aiz motorlaivas veica apli pa Peipina ezeru Mine­ sotā, Amerikas Savieno­ tajās Valstīs, iezīmējot ūdensslē­ pošanas aizsākumu. 1925. gadā viņš pirmais demonstrēja arī lēcienu ar ūdensslēpēm pāri tramplīnam. 1939. gada vasarā Long­ai­ lendā, Ņujorkas štatā, norisinājās pirmais ASV čempionāts ūdensslēpošanā, bet jau pēc­ kara gados šim sporta veidam izdevās iekarot popu­ laritāti visā pasaulē. Diks Poups Juniors pazīstams kā pirmais sportists, kurš 1947. gadā pierādīja, ka arī ar basām pēdām var nodarboties ar ūdensslēpošanu. Divus gadus vēlāk viņš pārstāvēja Savienotās Valstis pirmajā pasaules ūdensslēpošanas čempionātā Francijā.

Pasaules spēlēs. Šogad Polijā veikbordā aiz laivas Latviju pārstāvēja Roberts Liņavskis

Foto: Dainis Caune, Sports

“Ūdensslēpošana mani interesējusi vienmēr, bet pats ar šo sporta veidu sāku nodarboties tikai deviņdesmitajos gados — jau pieaugušā vecumā,” stāsta Valdis Bišers. “Iepriekš trenējos volejbolā, nodarbojos ar kalnu slēpošanu, ko daru joprojām. Aktīvi startēju ūdensslēpošanas sacensībās senioru grupā, 2015. gadā izcīnīju trešo vietu Latvijas čempionātā veterāniem. Ūdensslē­ pošana ir ne tikai aizraujošs sporta veids, bet dod arī iespēju būt dabā, svaigā gaisā un satikt domubiedrus. Tas ir lielisks manas dzīves papildinājums. Ikdienā strādāju jurisprudences jomā — šīs zinā­ šanas man palīdz sakārtot jautājumus federācijā. Savukārt sports palīdz uzturēt labu veselību, fizisko formu un tonusu, kas ļoti noder, ejot tiesas zālēs un strādājot advokatūrā.”

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Dainis Caune, Sports Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Eiropas čempione. Adrija Ruņģe aizpērn uzvarēja Eiropas U-14 čempionātā slalomā

Ūdensslēpošana kā de­ mons­ trā­ cijas sporta veids bija iekļauta 1972. gada Minhenes olimpisko spēļu programmā. Par šā sporta veida vadību atbild Starptautiskā Ūdensslē­ pošanas un veikborda fe­ de­ rācija, kas dibināta 1946. gadā Ženēvā, Šveicē. Šobrīd tā vieno 91 nacionālo federāciju. Starptautiskā Ūdensslē­ pošanas un veikborda federācija ir viena no septiņām organizācijām, kas dibinājusi Pasaules spēles, kuras notiek reizi četros gados. Kārtējās 2017. gada jūlijā norisinājās Vroclavā, Polijā.

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Visām paaudzēm. Sacensībās startē gan Adrija (augšējā attēlā), gan senioru konkurencē viņas tēvs Gints Ruņģis, kas savulaik bijis PSRS izlases dalībnieks

Veikborda saknes meklējamas sērfingā, skeitbordā un snovbordā. Nodarbošanās ar veikbordu ļauj sportistam plašas fiziskās un personiskās pašizpausmes iespējas. Šķēršļu pārvarēšana un plati šorti ir daļa no šīs kultūras, kas izskaidro čempionātu milzīgo popularitāti. Kaut arī patiesā veikborda aizsākums ir neskaidrs, tā pirmā debija sporta arēnā saistāma ar astoņdesmitajiem gadiem. Latvijā ūdensslēpošana aizsākās Lielupē, kad Rīgas Radiorūpnīcas (RRR) sporta klubs izveidoja bāzi Priedainē.

Šīs bāzes izveidošana lielā mērā saistās ar Kārli Zāli. Viņš uzskatāms arī par spilgtāko ūdensslēpošanas aizsācēju Latvijā, kurš izcīnījis PSRS čempiontitulu šajā sporta veidā un sagatavojis daudzus meistarīgus sportistus. Latgalē ūdensslēpošanas attīstību, izveidojot bāzi pie Eikša ezera Preiļos, aktīvi aizsāka Jānis Kokins. Ūdensslēpošanas ziedu laiki Latvijā bija 70. un 80. gados, kad Priedainē un Eikšu ezerā norisinājās PSRS čempionāti. Tolaik šajā sporta veidā trenējās salīdzinoši daudz

sportistu. Talantīgākie jaunie sportisti bija Diāna Kokina (tagad — Vucāne) un Gints Ruņģis. Gints startējis arī PSRS izlasē. Jāizceļ arī Ingus Buks, kurš savu pirmo čempiontitulu izcīnīju 17 gadu vecumā, bet drīz pēc tam — 1986. gadā — uzvarēja PSRS čempionātā. Viņa kontā ir divkārtēja uzvara PSRS čempionātos, bet 1999. gadā Milānā notikušajā pasaules čempionātā Ingus ieguva 7. vietu slalomā, kas pagaidām ir augstākais Latvijas ūdensslēpotāju sasniegums.

45


PROFILS

Foto: Romāns Jakupovs

Var teikt, ka patlaban šis sporta veids tiek palēnām atjaunots — katrā disciplīnā Latvijas čempionātos piedalās aptuveni 30 dalībnieku, rekordu — ar 44 dalībniekiem — sasniedzot 2008. gada ūdensslēpošanas čempionātā. Kopu­ mā Latvijā ar šiem sporta veidiem aktīvi nodarbojas aptuveni 300 sportistu. “2015. gada augustā Ad­rija Ruņģe Eiropas čempionātā Romā ūdensslēpošanā U-14 meiteņu grupā izcīnīja uzvaru slalomā, savukārt Megija Augstā līmenī. Šovasar Lucavsalā risinājās Eiropas un Āfrikas čempionāts veikbordā

Foto: Romāns Jakupovs

Stratēģija

Ruņģe ieguva desmito vietu. Gaidām, kad paaugsies jaunie talanti — Lukass Vucāns, Līva Spuriņa, Adrija Ruņģe, Megija Ruņģe, Valters Cinis, Miks Cinis un vairāki talantīgi sportisti no Piņķu ūdensslēpošanas kluba Aqua Sport. Skatīsimies, cik ambiciozi ilgtermiņā būs šobrīd perspektīvie sportisti,” atklāj federācijas vadītājs. “Latvijas veikbordisti pasaules un Eiropas čempionātos piedalās kopš 2009. gada. Par labāko sasniegumu uzskatāma Maijas Kučinskas 2011. gada pasaules čempionātā izcīnītā bronzas medaļa. Latvija ir bijusi pārstāvēta arī pēdējās divās Pasaules spēlēs — šogad Polijā startēja Roberts Liņav­

46

skis, bet pirms četriem gadiem Kolumbijā — Kristīne Bezbaile. Junioriem Eiropas līmenī labus rezultātus rāda Jānis Zalpēteris — pērn mazajā grupā viņš ierindojās ceturtajā vietā, bet šogad, startējot jau U-18 konkurencē, Rīgas Eiropas čempionātā veikbordā aiz laivas viņš kopvērtējumā ierindojās 7. vietā. Jānis rādīja lielisku sniegumu, tomēr nedaudz pietrūka, lai kvalificētos finālbraucienam,” papildina federācijas valdes loceklis Oskars Krūze.

Kur nodarboties Latvijā ar ūdensslēpošanu un veikbordu var nodarboties Water Skies Priedainē, Aqua

Sport Piņķos, AAC Baltezerā, Wake Up Academy Spuņciemā, Ūdensklubs Baltezerā un ūdens­­slēpošanas bāzē Bašķi Preiļos. Priedainē strādā Latvijā vienīgais A kategorijas treneris Gints Ruņģis. Viņš izglītību ieguvis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) un bijis arī PSRS čempions ūdensslēpošanā. Preiļos ūdensslēpošanu var apgūt pie četrkārtējas PSRS jaunatnes čempiones ūdensslēpošanā ar 30 gadu treneres pieredzi — Diānas Vucānes. Diāna, tāpat kā Gints, izglītību ieguvusi LSPA. Treniņi Preiļos notiek vēsturiskajā Eikša ezerā.

“Eiropas un Āfrikas 2017. gada čempionāta organizēšana veikbordā Lucavsalā ir liels LŪSVF sasniegums. Federāci­jas mērķis ir padarīt šo sporta veidu pamanāmu, lai tas ienāk pilsētā, lai ir dzīvs. Ka­mēr mēs turpināsim braukt tikai Preiļos vai Priedainē, šo sporta veidu zinās tikai paši sportisti un viņu tuvāko paziņu loks,” par federācijas skatījumu ilgtermiņā stāsta Os­ kars Krūze. “Par čempionāta aktualitātēm sabiedrību aktīvi informējam, izmantojot gan plašsaziņas medijus, gan sociālos tīklus. Čempionāta fināla tiešraidi internetā vēroja 2000 skatītāju, klātienē — aptuveni 1000 interesentu. Uz šo čempionātu gājām jau kopš 2011. gada. 2013. gada maijā Rīgā organizējām starptautisku veikborda tiesnešu semināru, kurā piedalījās 11 valstu pārstāvji no Eiropas un Āfrikas. 2016. gadā uzņēmām vienu Eiropas čempionāta kausa izcīņas posmu, uz kuru atbrauca starptautiskās federācijas pārstāvji, kas atzinīgi novērtēja pasākuma organizāciju un vietas izvēli. Rezultātā ieguvām tiesības šogad organizēt Eiropas un Āfrikas čempionātu,” stāsta LŪSVF prezidents. ©

Līga VANAGA

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


IESPĒJA

Foto: Dainis Caune, Sports

Biķernieku kompleksajā sporta bāzē jau trešo gadu darbojas Rīgas spīdveja skola jeb Bērnu un jauniešu centra IK Auseklis spīdveja klubs Auseklis. Treniņi notiek divas reizes nedēļā — otrdienās un ceturtdienās. Tos vada spīdveja veterāns Antoni Kušels, kuru pirms treniņa kādā karstā otrdienā apciemoja žurnāls Sports.

ni AntoELS KUŠ Biķernieku kompleksās sporta bāzes motosporta koordinators, interešu kluba Auseklis spīdveja treneris Dzimis

1960. gada 16. septembrī Rīgā

Izglītība

Berģu astoņgadīgā skola, Rīgas Elektromehāniskais tehnikums

Sportā

no 16 gadu vecuma trenējies motokrosā, spīdvejā

Treneri

Otto Valdis, Vadims Šilovs, Dainis Bensons, Kārlis Ošiņš

Lielākie sasniegumi spīdvejā Latvijas čempionātu laureāts, trešā vieta Ceļinieka sastāvā PSRS komandu čempionāta 1. līgā Ģimenes stāvoklis precējies Vaļasprieks

makšķerēšana

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Foto: Mārtiņš Lagzdiņš

Garšīgs sports

“P

irms sāku braukt spīdvejā, manās asinīs plūda motokross,” atzīstas plecīgais vīrs, kura rokas nemitīgi meklē darbu. “Taču man ne pārāk labi veicās. Visu laiku pievīla tehnika. Krosā braucu no 16 gadu vecuma. Toreiz obligāta prasība bija motocikla vadītāja tiesības. Ne tā, kā tagad, kad bez tām var arī iztikt. Tolaik puikas visu darīja un kārtoja paši. Tagad visur piedalās arī senči, vajadzīgi visādi paraksti un tamlīdzīgi. Lai gan var saprast, sports paliek sports. Risks tajā pastāv. Mans treneris Otto Valdis startēja gan motokrosā, gan šosejā. Viņš mani ievilka arī spīdvejā. Tiesa, mana auguma dēļ viegli negāja. Spīdvejā priekš-

roka ir mazākiem braucējiem. Es tāds nebiju. Man ļoti patika, kā brauca daugavpilietis Sergejs Danu. Viņš bija mazs un tievs — patiesi radīts spīdvejam. Starp citu, Daugavpilī nesen risinājās Eiropas junioru čempionāts, kurā brauca arī zviedri, gari, bet izstīdzējuši vikingi. No zviedriem snieguma ziņā gaidīju ko vairāk. Savukārt par daugavpiliešiem jāsaka — malači! Viņiem šogad ir uzdzīts baigais līmenis.”

Darbs uz visām pusēm Mūsu saruna notiek Rīgas spīdveja skolas darbnīcā, kura atrodas līdzās Biķernieku kompleksās sporta bāzes spīdveja stadionam. Telpa ir vien pāris

47


IESPĒJA

Foto: Mārtiņš Lagzdiņš

kvadrātmetru liela. Uz stenda stāv mūsdienīgs JAWA spīdveja motocikls, ap kuru Antoni arī sarunas laikā rosās. Sienas rotā dažādas vecmeistaru bildes un sacensību plakāti no septiņdesmitajiem gadiem. Te pēkšņi treneris pārtrauc sarunu un izskrien pagalmā pie puišiem, kas stāv pie stadiona žoga un lūdz sakārtot plēvi, ko vējš plivina tam pāri. “Pirms kļuvu par treneri, strādāju lidostā. Mans pienākums bija stumt lidmašīnas ar pušbeku ārā no stāvvietām,” turpina treneris. “Darbs bija atbildīgs un interesants. Ziemā, stumjot lidmašīnu, varēja nosvīst vienā sekundē, jo tās mēdza arī saslīdēt. Nekad nedomāju, ka vecumā vēl mācīšos un kļūšu par pedagogu. Bet redz, kā sanāca. Godīgi sakot, esmu tehnikas cilvēks un uz šejieni nācu ar domu, ka strādāšu ar tehniku. Bet tagad daru visu — audzinu puišus, apkopju un laboju motociklus, rakstu papīrus. Vārdu sakot, skrienu uz visām pusēm.”

Atbildība un mocis “Sākumā bija paredzēts, ka Rīgas spīdveja skola strādās ciešā saistībā ar Daugavpili,” nesenā pagātnē ieskatās Kušels. “Pirmajā sezonā mums bija trīs motocikli. Un uz katru motociklu pa trim puikām. Viegli nebija, jo divu stundu laikā vienam sportistam pat pusstundas treniņš ar motociklu nesanāca. Kopš skolas atvēršanas aizritējuši trīs gadi. Mūsu tehniskais arsenāls kļuvis lielāks. Ar motociklu iepirkumu palīdzēja Rīgas dome. Tagad mums ir četri 500, četri 250 un divi 150 kubikcentimetru

48

motocikli. Katram sportistam ir savs mocis, un par to viņš pats ir pilnībā atbildīgs. Ja diviem puišiem jādala viens braucamais, rodas sarežģījumi — viens mazgā un taisa, bet otrs nedara neko. Spīdvejs ir sports, kurā uzreiz var redzēt, vai no braucēja kaut kas sanāks, vai ne. Pie mums trenējas puika, kurš pirms kāpšanas uz spīdveja moča bija braucis tikai ar velosipēdu. Taču viņam ir ķēriens. Savukārt iepriekšējā treniņā citam puikam atļāvu izbraukt tikai divus apļus. Skatoties, kā viņš vada motociklu, man lija sviedri.

Labam spīdvejistam jābūt gudram un jādomā 10 metrus uz priekšu, jo situācijas trasē cīņas karstumā mainās bieži. Nereti startā braucēji nāk pamatīgā blīvumā. Un tur jābūt gatavam uz visu. Arī ātrums nav mazs, teju 100 kilometri stundā. Daži zēni jau sākuši nopietni uzlabot fizisko sagatavotību. Un rezultāti šogad ir jūtami. Vēl būtu labi, ja viņiem rastos iespēja biežāk piedalīties sacensībās, jo čaļiem jāsaprot, kas tas ir — kas notiek boksos un kas ir sacensību stress.”

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


rēt bailes. Arī tas raksturo labu sportistu. Kad pats braucu, redzēju talantīgus čaļus, kas pēc viena kritiena sportam meta mieru. Krītot motokrosā, eksistē zināma brīvība — vari pasprukt uz vienu vai otru pusi. Bet spīdvejā tālāk par žogu aizbraukt nevar. Pats esmu kritis tik smagi, ka attapos tikai boksos. Tik ļoti gribējās būt pirmajam, neskatoties uz to, ka laikapstākļi bija draņķīgi un trase braukšanai nepiemērota. Pirms brauciena nolēmu, ja nokavēju startu, eju iekšā pirmā līkuma dubļos. Izslīdēju un kārtīgi ieliku žogā.”

Puikas no citas planētas

urbjas telefonā. Vēl nesen vienam pirms treniņa atsavināju telefonu, sakot, kamēr notiek treniņš, telefons nebūs pieejams. Man gribas, lai čaļiem kaut kas paliek arī atmiņā. Pagājušajā nedēļā stāstīju, kā darbojas sajūgs un kāda ir atšķirība starp divu taktu un četru taktu dzinējiem.” Antoni audzēkņi, kurus sastapu, darīja to, kas zēniem jādara. Skrūvēja motociklu, braukāja ar velosipēdu gar boksiem un ik pa laikam ieklausījās mūsu sarunā. Daži pat iesaistījās. Uz brīdi šķita, ka šie jaunieši ir no citas planētas, kurā 21. gadsimts vēl nav pienācis, un cilvēki tiešām sarunājas, nevis, stāvot viens otram blakus, apmainās īsziņām.

Darbnīcā ienāk Francis, par kuru pirms mirkļa Antoni teicis — šitam pui-

Izturēt minūti

Foto: Mārtiņš Lagzdiņš

Foto: Mārtiņš Lagzdiņš

IESPĒJA

Šis bīstamais gāzes rokturis Trenera Antoni skatiens pazūd kaut kur ārā. Kāds no jaunajiem sportistiem darbnīcas virzienā stumj motociklu. Treneris iziet, dod braucējam dažas norādes un atkal atgriežas darbnīcā. Pēc pāris minūtēm puika ar motociklu atkal ir klāt, un mūsu saruna pārtrūkst. Motors esot izspiedis eļļu. Puišiem, kas stāv pie motocikla, ir viedoklis, kas ar to noticis. Antoni braucējus skolo no pamatiem, uzskatot, ka pašiem jāsaprot, kā tehnika strādā. Mūsu sarunā piedalās arī Antoni jaunākais audzēknis Jēkabs. Viņš klausās un atzīstas, ka līdz šim gāzes rokturi vēl līdz galam nav atgriezis. Bet līdz pusei gan. Visbailīgākais brīdis esot startā, ja gāzi iedod par daudz, varot uzraut motociklu un krist. Jēkabs to labi zina... “Jēkabs nesen piedzīvoja smagu kritienu,” papildina treneris. “Viņam aizsitās elpa. Es zinu, kā tas ir. Tādos brīžos kļūst bail. Spīdvejā ļoti svarīgi ir prast pārvaŽurnāls Sports • 2017. gada septembris

kam ir iekšā. Viņš paziņo, ka viss mocis notašķīts ar eļļu. Treneris paskaidro, ka atlikušo eļļu vajadzētu izliet, kamēr motors vēl silts un piebilst, ka jaunajiem JAWA motocikliem nudien esot problēmas ar eļļošanu. “Mūsdienu tehnikai ļoti jāseko līdzi. Kādreiz JAWA motocikli kalpoja visu sezonu, tagad problēmas ar motoru rodas uzreiz pēc remonta vai pat viegla treniņa. Tāpat jāseko līdzi eļļām. Kādreiz spīdvejā brauca ar rīcineļļu. Atceros, ka 1976. gada spīdveja sacensībās Biķerniekos stāvēju pie kasēm, ostīju gaisu, kas smaržoja pēc pankūkām, un pie sevis prātoju — cik garšīgs sports!” Kamēr runājam, puikas ārā apkopj motociklu. Darbnīcā vēlreiz ienāk Francis un paziņo, ka aizdedzes vāks ieķīlējies. To nevarot attaisīt. Antoni smejoties jauno braucēju piekodina, lai strādā akurāti — bez āmura un spēka. “Man bijuši arī tādi brauktgribētāji, kuri, nokāpjot no motocikla, uzreiz ie-

Ričards spīdvejā trenējās trešo gadu. Viņu uz treniņiem atvedusi mamma, lai vasarā nav jāsēž mājās un jāgarlaikojas. Ričards ir 15 gadus vecs. Starp puikām viņš ir vecākais. Fizisko sagatavotību viņš apgūst pie Sandras Škutānes Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Treniņi notiek, izmantojot vieglatlētikas elementus. Uz svaru zāli viņš neiet. Neesot vajadzība. Spīdvejā nevajag muskuļu masu, lai paceltu 100 kilogramus. Tajā galvenais ir izturēt minūti ar maksimālu piepūli. Vēl svarīgi, lai galvā viss būtu kārtībā. Bet pārliecību par sevi varot gūt trenējoties. “Stājoties uz starta, jābūt psiholoģiski spēcīgam,” papildina Antoni. “Atceros gonku Poltavā. Tas bija izšķirošs brauciens. Man vajadzēja spēkoties ar vienu no līderiem, kurš bija stiprāks par mani. Mēs viens otram tā paskatījāmies acīs, ka pie sevis nodomāju — es tev tūlīt parādīšu... Un tā arī bija. Izcīnīju svarīgu punktu.” Antoni sacensībās nav braucis 30 gadus, bet tagad gaida sūtījumu, kurā būs metāla tupele arī viņa kājai. Trenerī degsme nav zudusi, lai gan viņš apzinās, ka krist 56 gadu vecumā ir sāpīgāk nekā jaunībā. Ričards, dzirdot sarunu par braukšanu, pastāsta, ka Antoni dažkārt paņemot startu kopā ar jaunajiem. Kā tad citādi iemācīt? Reiz treneris bez bruņām sēdies uz moča un uzstartējis tā, ka puikām mute brīnumos iepletusies. Ir atlikusi stunda līdz treniņu sākumam. Trenerim, kopā ar puikām vēl jāpastrādā pie motocikla, kurš stāv darbnīcas priekšā galīgi netīrs, notašķīts ar eļļu. Rīgā pēc 30 gadu pārtraukumu sākusi augt jaunā spīdveja paaudze. Un, iespējams, pienāks diena, kad, tāpat kā Daugavpilī, Biķernieku spīdveja stadionā pulcēsies skatītāju tūkstoši, lai sekotu Ričardam, Francim vai Jēkabam. Viss ir iespējams. ©

Augusts BRANTS 49


VĒSTURE

Futbola pasaka jeb Šogad Latvijas futbols svin jubileju — aprit 25 gadi kopš mūsu valstsvienības atgriešanās uz pasaules futbola skatuves. Turklāt toreiz mēs uzreiz sevi pieteicām pat ļoti skaļi — Jāņa Giļa vadītā Latvijas izlase Rīgā atņēma punktus gan tā laika Eiropas čempionvienībai Dānijai, gan pasaules futbola grandiem Spānijai. Šīs divas spēles uz visiem laikiem paliks Latvijas futbola zelta fondā. Mūsu tagadējā futbola paaudze arī varētu daudz ko pamācīties no tā laika Jāņa Giļa komandas.

Par

pilnvērtīgu Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) biedru pēc vairāk nekā pusgadsimtu ilgas piespiedu izolācijas Latvija kļuva 1992. gada 2. jūlijā, bet jau iepriekšējā decembrī mēs bijām ieguvuši pagaidu statusu, tāpēc Latvijas valstsvienība tika iekļauta 1994. gada pasaules čempionāta atlases turnīra izlozē, kas lēma, ka pirmajā ciklā būs jāspēlē ar Dānijas, Spānijas, Īrijas, Ziemeļīrijas, Albānijas un Lietuvas izlasi. Tā sanāca, ka starptautiskajā arēnā atgriezāmies tad, kad Latvijas futbolā bija iestājusies krīze — mūsu galvenā meistarkomanda Rīgas Daugava, kas uz to brīdi gan bija jau pārdēvēta par Pārdaugavu, pēdējā PSRS čempionātā pirmajā līgā palika 22. jeb pēdējā vietā, izkrītot uz otro līgu. Tā kā Latvijas izlases kodolu pirmajos pāris gados veidoja bijušie Daugavas futbolisti, tad var teikt, ka dāņiem un spāņiem pretī stājās PSRS otrās līgas futbolisti. Par atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmo galveno treneri kļuva Jānis Gilis, kurš daudziem futbola līdzjutējiem nebija īpaši pazīstams, jo Gilis padomju laikā pamatā trenēja Latvijas jauniešu izlases, bet PSRS sabrukuma laikā republikas čempionātā strādāja ar tā sauktās meistarkomandas Pārdaugava dublieriem. Interesanti, ka Latvijas Futbola federācijas rīkotajā konkursā uz šo prestižo amatu Giļa galvenais konkurents bija jauno republikas čempionu Rīgas Forums-Skonto vadītājs Marks Zahodins (pēc pāris gadiem viņš emigrēja uz Izraēlu), bet nopelniem bagātajam agrākajam Daugavas trene­ rim Jānim Skredelim LFF treneru padomes balsojumā nebija liela atbalsta. Simboliski, ka Gilis par savu palīgu uzaicināja Vadimu

50

Ulbergu, kurš bija sava veida saite ar vecajiem brīvības laikiem, jo jaunībā Ulbergs bija iekļauts Latvijas valstsvienībā vēl pirmās republikas pēdējā spēlē Igaunijas galvaspilsētā Tallinā 1940. gada jūlijā (viņš gan palika rezervē), kad Baltijā jau saimniekoja padomju okupanti, taču abas valstis vēl formāli skaitījās neatkarīgas.

Daugavas skola PSRS laikā Latviju nereti mēdza dē­ vēt par nefutbola republiku (ņefutboļnaja res­ pubļika — krievu val.), jo Latvijas komanda pēdējo reizi PSRS augstākajā līgā bija spēlējusi tālajā 1962. gadā. Atgādināšu, ka as­toņdesmito gadu Daugavas labākās sezo-

Treneris. Mūslaiku Latvijas izlases pirmais treneris Jānis Gilis (no kreisās) 1994. gadā kopā ar šo rindu autoru un LFF ģenerālsekretāru Jāni Mežecki

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


VĒSTURE

Foto: LFF

kā mēs sākām Daugavā nospēlētām sezonām devās tālāk pasaulē, tāpēc viņa saistība ar Latviju bija visai nosacīta, bet tajā laikā Starptautiskās Futbola federācijas attieksme pret nu jau bijušās PSRS pilsoņiem bija liberāla — tie varēja paši izvēlēties, kuru valsti pārstāvēt. Jebkurā gadījumā Karavajeva uzaicināšana pilnībā attaisnojās, jo viņš kļuva par vienu no izlases balstiem. Īpaša situācija bija populārajam un arī rezultatīvajam Daugavas snaiperim Miļevskim, kurš astoņdesmito gadu beigās pārcēlās uz dzīvi Austrijā, kļūstot par tās pilsoni. Lai gan Miļevskis jau uzreiz bija gatavs spēlēt Latvijas izlasē, tobrīd vēl nebija iespējams iegūt dubultpilsonību, tāpēc viņš izlaida visu pirmo ciklu, tikai 1994. gadā aizvadot trīs spēles Eiropas čempionāta atlases turnīrā (tad Miļa pat guva vārtus mačā ar Portugāli — 1:3). Latvijas Futbola federācija nolēma ne­ iet Igaunijas ceļu, veidojot komandu pēc nacionālā principa, bet uz izlasi tika aicināti visi labākie. Gilis uzsvēra, ka galvenais ir prasme, nevis tautība, lai gan viņš arī pie katras iespējas centās aicināt valstsvienībā latviešu futbolistus. “Priekšroku nedodam nevienam, bet latvisko momentu ņemam vērā”, tā 1993. gadā Sportam atklāja Gilis.

Pirmie soļi

Foto: LFF

Lielā spēle. Lai arī šajā epizodē Latvijas izlases kapteinis Oļegs Aleksejenko (centrā) ir bezspēcīgs, mūsu vārti palika dāņu neiekaroti

nas bija 1985. un 1986. gadā, kad tikai padomju sporta dīvainības neļāva Latvijas komandai iekļūt PSRS čempionāta augstākajā līgā. Tā 1985. gadā Daugava pārliecinoši triumfēja pirmajā līgā, taču, par nelaimi, tieši tā bija vienīgā sezona, kad ar to ne­­ pietika, lai tiktu augstāk, jo pēc tam ziemā vēl bija jāaizvada papildu pārejas turnīrs. Savukārt pēc gada, kad Daugavai līdz mēr­ ķim pietrūka tikai viena punkta, visu sa­bo­ jāja oriģinālais padomju izdomājums neiz­ šķirtu limits, kad punktus piešķīra tikai par 12 neizšķirtajām spēlēm, tāpēc Daugava pa­ lika bez diviem godīgi nopelnītiem punktiem. Lai nu kā, Daugavas astoņdesmito gadu zvaigžņu labākie gadi bija jau aiz muguras, tāpēc daži Daugavas meistari tā arī nepaspēja pa īstam uzspēlēt Latvijas izlasē — spēlētāja karjeru jau bija bei­ dzis Daugavas labākais snaiperis Aleksandrs Starkovs, tikai dažos valstsvienības mačos piedalījās Jevgeņijs Miļevskis, Aivars Dru­ pass, Genādijs Šitiks, Aleksandrs Kula­ kovs, bet pussargi Jurijs Popkovs un Oļegs Aleksejenko nospēlēja tikai pirmo pa­ saules čempionāta ciklu. Visilgākā karjera Latvijas izlasē no daugaviešiem izdevās aizsargam Jurijam Ševļakovam (44 spēles) un vārtsargam Oļegam Karavajevam (38 spēles) — Maskavā dzimušais Ševa spēlēja līdz pat 38 gadu vecumam, kad vēl savā pēdējā sezonā 1997. gadā guva abus vār­ tus pasaules čempionāta atlases mačā ar Baltkrieviju (2:0), bet Kirgizstānas futbola audzēknis Karavajevs Latvijas izlasē spēlēja līdz pat 1999. gadam. Starp citu, tagad Vācijā dzīvojošais Karavajevs Latvijā ieradās tikai 1987. gadā, bet pēc divām

Līderi. Atjaunotās Latvijas izlases pirmajā gadā spēle balstījās uz betona aizsardzību, ko cementēja vārtsargs Oļegs Karavajevs un aizsargs Jurijs Ševļakovs Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Mūsu atgriešanās starptautiskajā arēnā notika ļoti strauji, tomēr līdz pirmajai pasau­ les čempionāta atlases spēlei Latvijas izlasei izdevās aizvadīt arī vairākas pār­ baudes spēles. Pirmā no pārbaudēm gan bija neofi­ ciāla spēle, kad 1992. gada februārī devā­ mies uz Ukrainu, kur Ļvovā ar 2:0 uzvarē­ jām vietējo klubu Karpati, kuru tolaik pārstāvēja mūsu vārtsargs Raimonds Lai­ zāns. Bet par atjaunotās republikas pirmo oficiālo spēli kļuva tikšanās ar Rumāniju 8. aprīlī Bukarestē. Zaudējums 0:2 šajā gadī­ ju­mā nebija galvenais. Ņemot vērā, ka pirms okupācijas Latvijas valstsvienības rēķinā bija 99 oficiālās spēles, tad šis mačs arī bija apaļa jubileja. Maijā vēl aizvadījām pār­ baudes maču Maltā (0:1), bet vasarā Liepājā notika arī Baltijas kauss, kur viss bija atbil­ stoši tā laika rangam — uzvarējām igauņus (2:1), bet zaudējām lietuviešiem (2:3). Zīmīgi, ka par mūsu pirmajiem pretiniekiem pēc atgriešanās pasaules čempionāta dalībnieku vidū 1992. gada augustā kļuva mūsu likteņa brāļi lietuvieši (atgādināšu, ka Latvijas izlase jau piedalījās 1938. gada pasaules čempionāta kvalifikācijā, vispirms divreiz uzvarot Lietuvu, bet izšķirošajā

51


VĒSTURE

a­tlases kārtā zaudējot Austrijai). Nepilnu sep­­ ti­ ņu tūkstošu skatītāju klātbūtnē Rīgas Dau­gavas stadionā liepājnieks Ainārs Li­ nards ātri izvirzīja mūs vadībā, taču pēc pār­ trau­ kuma viesi ne tikai atspēlējās, bet vēlākais Skonto spēlētājs Andrejs Tereškins mača izskaņā arī izrāva lietuviešiem uzvaru 2:1. Laukumā notikušo vislabāk rakstu­ roja Lietuvas izlases galvenā trenera Aļģi­ manta Ļubinska vārdi: “Uzvarējām, bet nevaru apgalvot, ka bijām labāki par Latvijas izlasi.” Jāpiebilst, ka Lietuvas klubi jau 1990. gada sākumā izstājās no PSRS čem­ pio­ nāta, kamēr mēs vēl divus gadus nesa­ ņē­māmies saraut futbola saites ar padomju impēriju (1991. gadā Pārdaugava spē­lēja pir­ majā līgā, bet Jelgavas RAF — otrajā līgā).

Acīmredzamais neticamais Tomēr principiālo maču ar Lietuvu varēja saukt par iesildīšanos pirms lielā notikuma — 26. augustā Rīgā viesojās jaunie Eiropas čempioni dāņi, kuri tieši pirms diviem mēnešiem Eiropas čempionāta finālā ar 2:0 uzvarēja vāciešus. Padomju laikā mēs nebijām lutināti ar pasaules futbola zvaigžņu ierašanos Rīgā — astoņdesmitajos gados lielākais notikums bija Maskavas Spartaka viesošanās PSRS kausā, vēl kādreiz ciemos atbrauca kāda eksotiska Āfrikas komanda. Toties Dānijas izlases rindās bija vairāki atzīti futbola meistari no slaveniem Eiropas klubiem — vārt­ sargs Peters Šmeihels (Manchester United), pussargs Džons Jensens (Londonas Arsenal), uzbru­ cēji Braians Laudrups (Fiorentina) un Flemings Poulsens (Dortmundes Borussia). Salīdzinājumam — Latvijas izlasē bija tikai divi ārzemju klubu pārstāvji: Karavajevs bija iekārtojies Dienvidslāvijas OFK Beograd, bet Ševļakovs spēlēja Somijas klubā Ilves. Mūsu pamatsastāvā bija trīs Skonto futbolisti, divi Jelgavas RAF un DaugavaKompar pārstāvji, bet viens no Liepājas Olimpijas un Pārdaugavas. Dienu pirms mača, aizvadot treniņu ASK stadionā, Dānijas izlases futbolisti iepazina arī mūsu dzīves realitāti, jo, kamēr Eiropas čempioni zālienā darbojās ar bumbu, apkārt pa skrejceļiem jodelēja dūšīgie krievu virsnieki, kuriem notika PSRS sar­ kanās armijas virsnieku spartakiāde (!). Pirms spēles Sporta veiktajā latviešu žur­ nālistu aptaujā mūsu futbolistiem netika atstātas izredzes uz pozitīvu cīņas iznā­ kumu — optimistiskākie prognozēja zau­ dējumu ar vismaz divu vārtu starpību. Eiropas čempionu ierašanās tomēr ne­ spēja piepildīt Daugavas stadionu — spēli klātienē vēroja astoņi tūkstoši līdzjutēju, turklāt atbraukuši bija arī gandrīz divi tūk­ stoši dāņu fanu, kuri izcēlās ar saviem krāsainajiem tērpiem, kas arī mums bija jaunums, jo PSRS čempionātā futbola fanu kultūra vēl bija bērnu autiņos.

52

Latvijas valstsvienības sastāvs: Oļegs Karavajevs, Dzintars Sproģis, Jurijs Ševļa­ kovs, Einārs Gņedojs, Valērijs Ivanovs, Oļegs Aleksejenko, Aleksandrs Stradiņš, Aleksandrs Glazovs, Aleksandrs Jeļisejevs, Ainārs Linards. Otrajā puslaikā uz maiņu laukumā nāca arī vēlākais Latvijas izlases rekordists pēc aizvadīto spēļu skaita Vitālijs Astafjevs, kā arī gandrīz divmetrīgais liepāj­ nieks Rolands Bulders. Par atjaunotās Lat­ vijas valstsvienības pirmo kapteini kļuva Aleksejenko. Kā jau pienākas, spēle aizritēja ar Eiro­ pas čempionu pārsvaru, taču nevar arī teikt, ka mūsu vārtsargs Karavajevs tikai lidinājās pa devītniekiem. Īstenībā pirmajā puslaikā labākā vārtu gūšanas iespēja bija Latvijas izlasei, kad īsi pirms pārtraukuma pēc Popkova sitiena Šmeihels tikai ar skatienu pavadīja bumbas lidojumu, taču dāņus glāba

nais brālis Mihaels no Barcelona vēl pirms Euro 1992 pēc strīda ar treneri uz pāris gadiem pameta izlasi). Par neizšķirtu mūsu futbolistiem pienācās prēmija — tūkstotis ASV dolāru (ja uzvarētu, tad būtu divi). Sa­ vu­ kārt līdzjutēju noskaņu precīzi atai­ noja arī nākamās dienas avīžu virsraksti: Andersena futbolpasaka; Futbola sapnis augus­ ta vakarā; To spēj tikai futbols! Eiropas čempionu klupiens Rīgā todien pasaules lielākajās ziņu aģentūrās kļuva par galveno sporta ziņu, bet pēc mēneša Giļa komanda sarūpēja vēl vienu pārsteigumu, sarūgtinot vienmēr spēcīgo Spānijas izlasi. Tiesa, pa vidu šīm divām leģendārajām spēlēm vēl bija izbraukuma mačs Dublinā, kur mūsu komanda bez diviem galvenajiem Dānijas spēles varoņiem — Karavajeva un Ševļakova — ar 0:4 atzina Īrijas valstsvie­ nības pārākumu. Šajā mačā hat-trick guva

Eksāmens. Einārs Gņedojs (centrā) sagaida dāņu zvaigzni Braianu Laudrupu, bet notikumu attīstībai seko Jurijs Ševļakovs un Ainārs Linards

vārtu stabs. Pēc spēles gan līdzjutēji sprieda, ka labi vien ir, ka Popkovs neiesi­ta, jo citādi dāņi sadusmotos un mēs nenoturētu neizšķirtu. Otrajā puslaikā dāņu spiediens palieli­ nājās, taču mūsu komanda joprojām ļoti droši aizsargājās, līdz ar to dāņiem nemaz nebija tā saukto simtprocentīgo vārtu gūšanas iespēju. Galu galā neizšķirts bija negaidīts, bet pilnībā pelnīts spēles iznā­ kums. Pēc mača Dānijas izlases galvenais treneris Rihards Mellers-Nīlsens sūdzējās par Daugavas stadiona zāliena slikto kva­ li­ tāti, bet Gilis īpaši izcēla vārtsargu Kara­ vajevu un aizsargu Ševļakovu, kurš labi tika galā ar dāņu galveno uzbrukuma zvaigzni Laudrupu jaunāko (viņa vecākais slave-

īru uzbrucējs Džons Oldridžs, kurš uz vai­ rākiem gadiem kļuva par īstu Latvijas izlases biedu, četros mačos pret mums gūstot astoņus vārtus.

Sapņa turpinājums Salīdzinot ar Dānijas spēli, mačā ar Spā­niju starta vienpadsmitniekā notika tikai viena izmaiņa — uzbrukumā Jeļisejeva vietā spēlēja Bulders. Savukārt uz maiņu cīņā iesaistījās arī galvenā trenera dēls Gints Gilis. Spānijas izlases kodolu veidoja Barcelona futbolisti, kuri pirms dažiem mēnešiem izcīnīja Eiropas klubu čempionu kausu, bet pārējie bija citu superklubu Madrides Real un Atletico pārstāvji. Dau­ gavas stadionā spēli vēroja 6200 skatītāji.

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: LFF

VĒSTURE

Foto: LFF

Kopīgiem spēkiem. Jurijs Popkovs (no kreisās) un Oļegs Aleksejenko pa diviem atņem bumbu dānim Džonam Jensenam

Šoreiz mūsu futbolisti ne tikai veiksmīgi spēlēja aizsardzībā, bet arī pietiekami ak­tīvi devās uz priekšu, veidojot cienījamu pretspēli. Pirmajā puslaikā divreiz varēja izcelties Linards. Vispirms pēc viņa sitiena ar galvu bumba lidoja nedaudz garām vārtu stabam, bet mača labākais moments bija Linarda izgājiens viens pret vienu ar slaveno Barcelona vārtsargu Andoni Subisaretu, kurš metās Linardam kājās, taču Ainārs noturējās, bet viņa sitienu jau no asa leņķa bloķēja spāņu aizsargs. Tobrīd līdzjutējiem šķita, ka Linardam nevajadzēja izvairīties no kontakta, bet gan krist, lai nopelnītu 11 m soda sitienu. Protams, otrajā puslai­kā spāņu spiediens palielinājās, bet mača izskaņā no nepelnīta zaudējuma mūs glāba Karavajevs, Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

atvairot Real uzbrucēja Alfonso sitienu ar galvu no tuva attāluma. Pēcspēles preses konferencē lielākais kompliments Latvijas izlasei bija spāņu galvenā trenera Havjēra Klementes vārdi, ka četri vai pieci Latvijas futbolisti varētu spēlēt arī Spānijas aug­ stākajā līgā. Turklāt Klemente atzina, ka Latvija varēja arī uzvarēt. Toties Gilis at­ klā­ ja, ka “šī spēle ar ļoti augstas klases pro­ fesionālo futbolu bija laba skola mūsu vēl pagaidām amatieru futbolam”. Šī spēle arī pierādīja, ka neizšķirts mačā ar Dāniju nebija nekāda nejaušība. Daudz ko atkal pateica avīžu virsraksti — Dānija vai Spānija, mums vienalga viss; Rīga kļūst par futbola zvaigžņu biedu; Tā jau bija spēle! Pēc neizšķirta ar Spāniju mūsu valsts­ vienība izcīnīja vēl vienu cienījamu neiz­ šķirtu, Viļņā nospēlējot 1:1 ar lietu­viešiem. Varēja būt pat labāk, jo Li­nards atklāja re­ zul­tātu pirmajā puslaikā, bet lietuvieši tikai spēles beigās guva visai kuriozus vārtus, kad Sproģis, izsitot bumbu, trāpīja pa pretinieku spēlētāju, no kura bum­ba ielidoja vār­ tos. Ja atceras, ka PSRS pēdējos gados Lat­ vijas futbols jau bija nolaidies uz otro lī­gu, bet Viļņas Žalgiris cīnī­jās par augstākās lī­ gas medaļām un astoņ­desmito gadu beigās pat spēlēja Ei­ropas kausos, tad arī šo neiz­ šķirtu droši varēja saukt par panākumu. Nākamajā spēlē spē­lējām neizšķirti Albānijā (1:1), bet atjaunotās valstsvienības pirmais gads beidzās ar maču Spānijā. Šoreiz sensā­ cija nenotika — sa­ grāve 0:5. Šī spēle Se­ viljā notika tikai nedēļu pirms Zie­ mas­ svēt­ kiem, jau divus mēnešus pēc Latvijas čem­ pionāta beigām. Turklāt nespēlējām savā la­ bā­ kajā sastāvā, jo pāris spēlētāji bija dis­ kvalificēti (Ševļakovs un Gņedojs), bet vēl pāris nepalaida uz spēli ārzemju klubi

(Dzintaru Sproģi un Vitāliju Teplovu). Bei­ gās sanāca, ka spēlei bija pieteikti tikai 13 spēlētāji (bez vārtsarga vēl tikai viens rezer­ ves laukuma spēlētājs). Ar šo maču noslē­ dzās atjaunotās valstsvienības pirmais darbī­ bas gads, kur visos 12 oficiā­ lajos ma­ čos lau­ku­mā izgāja trīs futbolisti — Aleksejenko, Linards un Popkovs. Nākamajā gadā cikla turpinājums vairs nebija tik spožs — 1993. gadā atlases turnīrā izcīnījām tikai vienu punktu, mājās nospēlējot neizšķirti 0:0 ar Albāniju. Toties divreiz zaudējām Ziemeļīrijai (1:2 Rīgā un 0:2 Belfāstā), viesos ar 0:2 piekāpāmies Dānijai, bet mājās — Īrijai (0:2). Kad Rīgā viesojās Īrijas izlase, atkal izbaudījām lielā futbola auru, jo Rīgu pieskandināja pāris tūkstoši īru fani. Pēc cikla Gilis presē godīgi atzina, ka “Latvijas izlase ir apsteigusi Latvijas futbolu kopumā”. Atjaunotās neatkarības pirmie gadi nebija viegli arī sadzīves ziņā. Piemēram, Giļa mēneša alga sākumā bija 55 ASV dolāri, bet, lai sarīkotu pirmās spē­­les, LFF nācās ņemt aizdevumu bankā. Daiļ­runīgi ir vēl daži piemēri — no spēles Dā­ nijā atgriezāmies ar humāno palīdzību (fut­ bola inventāru un pāris pļaujmašīnām fut­bo­la zāliena kopšanai), bet spēlē ar Albā­ ni­ju Daugavas stadionā nedarbojās lielais tab­lo, jo to bija apciemojuši krāsainā metāla zagļi. 1994. gadā Latvijas valstsvienība jau de­ ­bitēja Eiropas čempionāta kvalifikācijas tur­ nīrā un novembrī arī guva savu pirmo lie­lo turnīru uzvaru, izbraukumā ar 1:0 ap­spē­lējot Lihtenšteinu (vēsturiskos vārtus guva Vladi­ mirs Babičevs). Savukārt nāka­majā va­sa­­rā Giļa vadītā valstsvienība atkal sagā­dā­ja pāris sensācijas. Vispirms ar 2:1 viesos uz­­varējām Ziemeļīriju — lai gan pēc pirmā puslaika zaudējām 0:1, pēc pārtrau­kuma ar vārtu guvumiem izcēlās Armands Zeiberliņš un ­As­taf­­jevs. Pēc tam Rīgā svi­nējām skaistu un dramatisku uzvaru 3:2 pār Austriju, kad pir­ majā puslaikā divus vārtus guva Vits Rim­ kus, tad pēc pār­trau­kuma austrieši pa­nā­­ca neizšķirtu, bet pāris minūtes pirms ma­ ča bei­gām Zeiberliņš ar tehnisku tālsi­ tie­nu tā­ lajā devītniekā pielika cīņai uzvaras punktu. Jānis Gilis nostrādāja ar Latvijas valsts­ vienību vēl vienu pasaules čempionāta ciklu, līdz 1997. gada beigām, bet jau trīs gadus vēlāk viņa sirds apstājās. Pavisam at­ jau­­ notās Latvijas izlases pirmā trenera rē­ ķinā bija 61 oficiālā spēle (16 uzvaras, 11 ne­izšķirti, 34 zaudējumi). Giļa vietā pie Lat­ vijas valstsvienības stūres stājās gruzīnu tre­ n­eris Revazs Dzodzuašvili, un var teikt, ka Latvijas futbolā sākās jauni laiki, bet tas jau ir cits stāsts. ©

Kristiāns GIRVIČS 53


AKTUĀLI

Bēdu ieleja Viena no visnepatei­ cīgākajām nodarbēm šobrīd ir būt Latvijas futbola izlases līdzjutējam. Diemžēl pagaidām gaisma tuneļa galā nav redzama. Nule Aleksandra Starkova vadītā komanda uzstādīja savu antirekordu, zaudējot jau devīto reizi pēc kārtas.

Š

omēnes Latvijas valstsvienība pa­ saules čempionāta atla­ ses spēlēs viesos ar 1:3 zaudēja Ungārijai, bet savā laukumā ar 0:3 atzina Šveices pārākumu. Ja komanda divos mačos ielaiž sešus vārtus, bet labākais joprojām ir vārtsargs Andris Vaņins, tad tas laikam vislabāk raksturo notikumus laukumā. Lai gan mēs spēlējām no aizsardzības — ar trim centra aizsargiem —, abās spēlēs jau pašā sākumā zaudējām vārtus, bet beigās varējām būt priecīgi, ka nezaudējām ar vēl graujošākiem rezultātiem. Budapeštā pēc ungāru aizsarga dāvanas vismaz uz kādu brīdi spējām atgriezt intrigu spēlē un radīt ilūziju par pozitīvu iznākumu, bet spēle ar Šveici aizritēja vienos vārtos no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Vienos vārtos. Ja divos mačos zaudēti seši vārti, bet labākais tāpat ir vārtsargs Andris Vaņins, tad tas izsaka visu

Pēc zaudējuma Šveicei Starkovs godīgi atzina, ka pagaidām mums nav, ko likt pretī tik spēcīgām izlasēm. Protams, Šveice ir ļoti augstas klases komanda, taču nevar teikt, ka šveicieši pretinieku laukumos visu laiku brauc pāri visām zemākas klases komandām. Piemēram, pirms diviem gadiem pagājušajā Euro 2016 atlases ciklā Šveices izlase viesojās pie mūsu kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas — Viļņā šveicieši otrajā puslaikā pat atradās zaudētāju lomā un uzvaru 2:1 izrāva tikai 84. minūtē, bet Tallinā Šveice vienīgos uzvaras vārtus guva pat mača kompensācijas laika pēdējās sekundēs. Tāpat jau šajā ciklā šveicieši Andorā uzvarēja tikai ar 2:1, bet Fēru salās — ar 2:0. Tikai Rīgā viņiem izvērtās viegla pastaiga.

54

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Viens pret vienpadsmit...

Bez punktiem. Pēc atgriešanās pie izlases vadības pults Aleksandra Starkova rēķinā ir tikai zaudējumi

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

AKTUĀLI

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Skola. Viens no izlases jaunpienācējiem — ventspilnieku aizsargs Ņikita Koļesovs — (centrā) cīņā par bumbu ar šveicieti Valonu Behrami

2018. GADA PASAULES ČEMPIONĀTA ATLASES TURNĪRS Šveice Portugāle Ungārija Fēru salas Andora Latvija

B grupa 8 8 0 0 8 7 0 1 8 3 1 4 8 2 2 4 8 1 1 6 8 1 0 7

18:3 24 28:4 21 11:9 10 4:15 8 2:17 4 3:18 3

Sestdiena, 7. oktobris Fēru salas — Latvija, Andora — Portugāle, Šveice — Ungārija Otrdiena, 10. oktobris Latvija — Andora, Ungārija — Fēru salas, Portugāle — Šveice

Atgādināšu, ka šajā zaudējumu sērijā pirmās piecas neveiksmes piedzīvojām vēl iepriekšējā galvenā trenera Mariana Pahara laikā, bet Starkovs savu jau trešo valdīšanas periodu valstsvienībā ir sācis ar četriem zāģiem — pirms septembra mačiem jau jūnijā piedzīvojām divas neveiksmes Rīgā, kvalifikācijas turnīrā ar 0:3 atzīstot Eiropas čempionu portugāļu pārākumu, bet pārbaudes spēlē ar 1:2 pirmo reizi jauno laiku vēsturē savā laukumā piekāpjoties mūsu principiālajiem konkurentiem igauņiem. Daiļrunīga ir arī gūto un zaudēto vārtu attiecība šajos četros mačos — 1:11. Lai gan valsts galvenajā komandā jau sen prasījās pēc kardinālām pārmaiņām, Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

pavasarī mūsu futbola vadība nolēma turpināt ripot pa iemīto taciņu, nomainot Paharu pret viņa padomdevēju Starkovu. Tāpēc nav brīnums, ka arī izlases spēlē nekādas jūtamas pārmaiņas nav notikušas, un ir skaidri redzams, ka futbolisti šobrīd nav gatavi varoņdarbiem. Latvijas izlasei arī agrāk ir bijuši slikti posmi, tomēr atļaušos teikt, ka tāda bezcerība nekad agrāk vēl nav pieredzēta. Piebildīšu, ka Starkovam līgums ar izlasi ir arī vēl uz nākamo Euro 2020 ciklu.

Ko raksta vizītkartē Starkovs apņēmīgi sācis valstsvienības sastāva atjaunināšanu, dodot iespēju pierādīt sevi vairākiem jauniem futbolistiem. Piemēram, mačā ar Ungāriju laukumā devās jauns vidējās līnijas centra trio — 22 gadus vecie Dāvis Indrāns un Jevgeņijs Kazačoks, kā arī par diviem gadiem vecākais Edgars Vardanjans. Savukārt aizsardzības centrā spēlēja divdesmitgadīgais Ņikita Koļesovs. Viņi visi tikai šogad debitēja valstsvienībā, uzreiz iegūstot komandā svarīgas lomas. Jācer arī, ka jauno futbolistu pieredzes gūšana un stāsti par nākotnes komandu nekļūs tikai par attaisnojumu pašreizējām neveiksmēm. Galu galā futbola izlasi mēdz arī dēvēt par valsts sporta vizītkarti, tāpēc pietiek blamēties. Lai nu kā, valsts galvenajā komandā tomēr būtu jāspēlē visiem labākajiem. Protams, sastāva izvēle ir tikai un vienīgi trenera prioritāte, bet grūti saprast, ka veco strīdu dēļ izlasē neatrodas vieta, iespējams, labākajam šīs sezonas Latvijas virslīgas spēlētājam Artūram Karašauskam, kurš ir viens no individuāli spēcīgākajiem mūsu futbolistiem. Nav mums tik daudz to talantu, lai no

kāda labprātīgi atteiktos. Starp citu, FK Liepāja, kas valsts čempionātā ieņem otro vietu, joprojām ir vienīgā virslīgas komanda, no kuras uz izlasi netiek aicināts neviens spēlētājs. Tāpat izbrīna, ka pat valstsvienības kandidātu sarakstā netiek Vladimirs Kamešs, kurš šogad visai veiksmīgi spēlē Krievijas pirmās līgas līdervienībā Krasnojarskas Jeņisej. Šķiet, ka Latvijas izlases sakarā vairs nav vērts pieminēt mūsu vienīgo pārstāvi Eiropas TOP 5 līgā Artjomu Rudņevu no Vācijas bundeslīgas, jo daugavpilietim vienmēr atrodas kaut kādi iemesli, lai nespēlētu valstsvienībā. Bet ar varu jau dzimteni mīlēt nepiespiedīsi. Toties Latvijas čempionātā pamazām atsācis spēlēt savainojumu nomocītais mūsu agrākais vidējās līnijas līderis Aleksandrs Cauņa. Protams, pagaidām viņš vēl nav gatavs palīdzēt izlasei valstssacīkstēs, taču, ja Aleksandram izdotos tikt galā ar savām likstām, tad tas būtu nopietns papildinājums. Spēlē ar Šveici pirmo reizi šajā ciklā laukumā izgāja centra aizsargs Kaspars Dubra, kurš nopietnas traumas dēļ nespēlēja vairāk nekā gadu. Tagad Latvijas izlasi oktobrī gaida atlases turnīra pēdējās divas spēles — izbraukumā ar Fēru salām un Rīgā ar Andoru. Tikai uzvaras abos mačos mums ļaus pakāpties uz ceturto vietu, kas pirms cikla sākuma tika uzskatīts par absolūto minimumu. Lai gan pat tas būs vājš mierinājums par tiem pazemojumiem, ko esam pārdzīvojuši pēdējā gada laikā. ©

Kristiāns GIRVIČS 55


PĒC PJEDESTĀLA

Trejaču medniece Droši vien itin visas TTT zelta laikmeta basketbolistes — astoņpadsmitkārtējas Eiropas kausa ieguvējas un daudzkārtējas (21 reizi) PSRS čempiones — pelnījušas savu grāmatu par sportisko meistarību, raksturu un neatlaidību augstāko mērķu sasniegšanā. Šodien daudzas no viņām ir cienījamas dāmas labākajos gados, taču tikai dažas tā vai citādi vēl ir aktīvas arī sporta dzīvē.

S

lavenākā no viņām — Latvijas basketbola simbols! — Uļjana (tautā mīļi saukta par Uļu, kaut dzimšanas papīros ierakstīta kā Julijaka, 1993. gadā uzņemta Pasaules basketbola slavas zālē ASV un ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā) šogad svin 65. gadskārtu. Uļa ar apbrīnojamu enerģiju pilda goda (un problēmpilno) Latvijas olimpiešu sociālā fonda prezidentes pienākumus jau no 1991. gada pēc LOK prezidenta Viļņa Baltiņa ieteikuma. Ikkatra vairāk vai mazāk slavena sportista dzīve ar saviem kaleidoskopiskajiem notikumiem, to labirintiem, uzvarām un likteņa triecieniem ir kā grāmata. Jau paskrējuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvijas Olimpiskā komiteja izdeva Uļjanas Semjonovas un Initas Kresas grāmatu Kad es biju laimīga par Uļas dzīves gaitām no Latgales lauku skuķa līdz olimpiskajām zelta medaļām. Neko labāku, interesantāku, bagātīgi bildētu par sporta spožuma un arī medaļu tumšās puses atklāšanu grūti iedomāties. Vai mūsu jaunā paaudze 20—30 gadus vecie nebūtu pelnījuši šīs grāmatas atkārtotu izdevumu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatas līdzautore ir Uļas komandas partnere Inita Kresa, basketboliste, kas piecos gados ieguva visas TTT augstākās balvas.

Jura Rītiņa ātrās distances Savas basketbolistes gaitas Inita sāka ar tēva uzvārdu — Rītiņa. Es viņu ievēroju tāpat kā citi jauni vīrieši — gan pievilcīgā izskata, gan garo matu dēļ, gan precīzo tālmetienu — trejaču un piespēļu Uļai — dēļ. Bet ne tikai. Valmierā vidusskolas laikā un vēlāk Cēsīs pie trenera Igora Vanadziņa arī es mētāju basketu B klases līmenī. Un arī vēl tāpēc, ka Valmierā ap 50. gadiem ik pa laikam uzklīda jauni, stipri vīrieši — gan bokse-

56

PSRS vicečempions. Trīskārtējais Latvijas rekordists 800 m distancē Juris Rītiņš, kas 1947. gadā kļuva par PSRS vicečempionu, cīnoties par vadību (pa labi) ar igauņu skrējēju Mihailu Velsvēbelu

ri, gan basketbolisti. Daudziem šie gas­ troļi (viesizrādes) bija īslaicīgi, taču tauta, kas kara brūces vēl nebija sadziedējusi, par viņiem runāja visādas lietas, taču, ja kāds ko zināja vairāk par citiem, čukstēja vai drošības pēc klusēja. Taču katrs iebraucējs Valmierā popularitāti ieguva ļoti ātri, ja vien spēja sevi parādīt kādā skatāmā sporta veidā. Liepājnieki brāļi Rītiņi — vecākais Juris, kas Valmierā apciemoja māsu, vieglatlēts (zem 190 cm), Valmieras komandā noderēja arī kā garākais basketbolists. Jaunākais brālis Oļģerts šajā spēlē bija talantīgāks, taču ne tik slaids, ļepatoja milzu soļiem, atsperīgs caurgājējs ar bumbu. Juris likās nopietnāks un nosvērtāks, Oļģerts ātri un veikli ieskatījās ne tikai Valmieras un Rūjienas meitenēs un bija visai nemierīgs. Abi, kā jau liepājnieki, runāja ātri, vidzemniekiem tik neierastā kurzemnieku izloksnē.

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


PĒC PJEDESTĀLA

ar Piespēles balsi A VSK O K InitaSA-KAT KRE Latvijas Radio Ziņu dienesta sporta žurnāliste Dzimusi

1959. gada 19. janvārī Rīgā

Izglītība

mācījusies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, Rīgas 6. vidusskolā, beigusi Rīgas 75. vidusskolu, studējusi LU Finanšu un tirdzniecības fakultātē

Sportā

no septiņu gadu vecuma vieglatlētikā (treneris Arnis Bute), no deviņu gadu vecuma basketbolā (Andris Purkalns)

Lielākie sasniegumi TTT komandā divkārtēja Eiropas kausa ieguvēja, pieckārtēja PSRS čempione, uzvarētāja divās PSRS Tautu spartakiādēs Darba gaitas (1987.—1991.) trenere Lokomotīves sporta skolā — pirmā trenere Guntai Baško-Melbārdei, kopš 1991. gada Latvijas Radio Ziņu dienestā Ģimenes stāvoklis precējusies, divi bērni, divi mazbērni Vaļasprieki

riteņbraukšana, krustvārdu mīklu minēšana, ūdens aerobika

Audz liela! Inita tēva plaukstā (attēlā pa labi) un gadus astoņpadsmit vēlāk TTT uzbrukuma smailē Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

57


PĒC PJEDESTĀLA

Ātri kļuva zināms, ka Juris ir izcils vidusdistančnieks, īpaši 800 un 1500 m skrējienos. Jau vācu okupācijas laikā viņš aktīvi startēja dažādās distancēs, un divus gadus pēc kara — 1947. gadā —, kad Maskavā notika pirmā tā sauktā Fizkultūriešu dienas parāde, Latvijas pārstāvis finišēja otrais 800 m skrējienā. Rudens sākumā šajā disciplīnā viņš kļuva arī par PSRS vicečempionu. Taču pēc pavisam neilga laika sprīža abi brāļi Rītiņi no Valmieras horizonta pazuda tikpat pēkšņi, kā bija ieradušies.

Sievietes un futbols Padomju Latvijas sporta saime gatavojās pirmajai Tautu spartakiādei, kurai bija jānotiek 1956. gadā. Tā kā es piestrādāju arī šo sacensību štābā, kas atradās kādā Kirova ielas savrupnamā kopā ar Sporta redakciju (tagadējās Elizabetes ielas sākumā), man bija iespēja iepazīties gan ar basketbolistiem, gan ar treneriem un apmeklēt arī spēles. Biju sajūsmā par Jāņa Krūmiņa, Valda Muižnieka, Maigoņa Valdmaņa, Dzidras Ustupes (vēlāk Karamiševas) meistarību un panākumiem kā PSRS, tā Latvijas spēlēs. Kaut arī jau no zēnības gadiem biju un tā arī līdz sirmam vecumam paliku kategorisks futbola pārstāvis un aizstāvis, es kājbumbu nelokāmi uzskatīju par īstu vīriešu spēli un vispār, ka futbols ir tikai vīru darīšana. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tolaik dāmu futbols vēl nebija modē un ne Eiropas, ne pasaules futbola organizācijas necentās kājbumbu sievietēm ieviest un kultivēt, kā tas ir šodien. Zīmīgi, ka pat vēsturē pirmā dāmu pasaules čempionāta finālspēli FIFA uzticēja vadīt vīriešu tiesnešu brigādei, kas tagad liekas pilnīgi neticami. Pirms gadiem trīsdesmit, kad jau minētā izcilā basketboliste tikko sāka strādāt Latvijas Radio sporta ziņās, es zvanīju sakarā ar kādu futbola ziņu. Dzirdot klausulē tīru, skaidru nosvērtu, bet sievietes balsi “Radio sporta ziņas”, gandrīz vai apstulbu. Tik ļoti biju pieradis, ka atbildēs Uldis Jirgens vai Gunārs Sautiņš. Tāpēc stingri uzstāju: es gribu runāt par futbolu, bet vai tad jums tur Radio neviena vīrieša vairs nav? Inita Kresa neapjuka un man laipni paskaidroja, ka varētu mani uzklausīt arī par futbolu. Vēl līdz šai dienai mēs atceramies šo dīvaino iepazīšanos. Pie viena Inita mēdz atgādināt vēl kādu citu mīnusu manā uzvedībā: aicināts uz radio interviju un noskaidrojis, ka futbolam atvēlētas tikai septiņas minūtes, cieti atcirtis: “Ja tik vien, tad nebija vērts braukt.” Gadu gaitā es tomēr nedaudz labojos, taču mani vairs neaicina (katram vecumam ir savs radio laiks).

58

Saspēles vadītāja. Inita Rītiņa cenšas tikt garām pretiniecei, lai izdarītu piespēli vai pati uzbruktu grozam

TTT minūtes pārtraukumā. No kreisās: Inita Rītiņa, Uļjana Semjonova, Ilze Šulce, Marianna Feodorova un Maija Saleniece

Persona non grata Grāmatā par Uļu Inita neko neraksta par sevi. Viņa ir ļoti daudzo un dažādo sportistu un treneru intervētāja, tāpēc šaubījos, vai Inita pati ir kādu reizi intervēta. Delikāti lūdzu pastāstīt vismaz par to, kā viņa mainījās no Initas Rītiņas uz Initu Kresu un no Kresas uz Katkovsku. Uz vaļsirdīgu pastāstu nemaz necerēju, jo šādu jautājumu katra dāma var uz-

skatīt par nekorektu, un vaļsirdība cilvēku dzīves asos, traģiskos pagriezienos ir ne mazāk svarīga kā pielaide valsts noslēpumiem. Tāpēc nav brīnums, ka par dažiem notikumiem un to sekām, kurus nevar aizmirst un negribas atcerēties ne daudzu gadu, pat ne visas dzīves garumā, viņa aizdomājas un īsi atvairās: par to mūsu ģimenē netiek daudz runāts. Tas ir tabu.

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


PĒC PJEDESTĀLA

Piemēram, par tēva Jura Rītiņa arestu un izsūtīšanu uz vairākiem gadiem kā ievērojamu personu — izcilu sportistu vācu laikā. Pēc atgriešanās — jauns arests. Tēvs, zinādams, ka draud arī mantas konfiskācija, brīdināja bērnus — Initu —, lai viņi noliedz, ka balvas, kausi, zelta pulkstenis un citas lietas ir tēva īpašums, lai saka, ka tās pieder viņai pašai un ir dāvinājums. Taču apjukumā pārbaidītā meitene divu bargu svešinieku uzstājībā neizturēja. Initas mātei, LVU sporta pasniedzējai, piedāvāja labprātīgi oficiālu šķiršanos no vīra, arī māsu atlaida no studijām Universitātē. Inita pēc treniņiem sporta skolā kandidēja uz iekļūšanu TTT meistarkomandā, bet atkal tēva grēku dēļ

radās grūtības ar izbraukumiem. Amatu zaudēja arī advokāts, kas aizstāvēja tēvu, un arī vēl viens no skrējēju treneriem — par nepatiesas liecības sniegšanu.

Tēva gēni, Uļa un Boss Tikai pateicoties trenera Andra Purkalna enerģijai un uzstājībai, kā arī federācijas vadītāju autoritātei izdevās dzelzs priekškaru pacelt. Līdz tam Inita bija divus gadus trenējusies vieglatlētikā, mācījusies mūzikas skolā, taču sports ņēma virsroku. Treniņos izturības skrējienos Inita jutās pat labāk nekā īsajās sprinta distancēs. “Laikam tie bija tēva gēni,” viņa saka. Un vēl kaut kas no tēva: jaunībā arī viņš aizrāvies ar mūziku — mācījies vijoles spēli. Taču pienāca laiks, kad viņš vijoles futrālī instrumenta vietā ielika kedas, sporta tērpu un aizskrēja uz stadionu trenēties. Initai basketbolā labi padevās pustālie metieni, kā arī piespēles slavenajā TTT kombināciju trīsstūrī, kur viss risinājās pēc šahista gājieniem bagātā trenera Raimonda Karnīša taktiskajām receptēm. Ja varēja pēdējo piespēli adresēt precīzi Uļai, tas obligāti bijis jādara. Bosa komandas bija jāpilda bez ierunām. Dažiem bas-

Uļas fonda 2002. gada Ziemassvētkos. Inita kopā ar mammu Dzidru, tēti Juri un Olimpiešu sociālā fonda prezidenti Uļjanu Semjonovu Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

ketbola spēles estētiem tāda darbība likās pliekana, bez improvizācijas un ārējā skaistuma. Uz to treneris atbildēja, ka TTT var spēlēt arī skaistāk, tikai uzvaru būs mazāk. Arī Uļa, apzinādamās savu psiholoģisko svaru un nozīmi katrā uzvarā, spēļu laikā šad tad asi (un pat skaļi) reaģēja uz neprecīzu piespēli, uzkliedzot trenerim: “Maini viņu nost!” Arī pats Boss netika ne glaudīts, ne taupīts. Taču treneris izlikās, ka nedzird, un galvā neņēma. Bet pēc spēles viss starp viņiem — spēlētājiem un treneri — bija labākajā kārtībā. Arī pati Uļa atdzisa un atvainojās par saviem stiprajiem vārdiem. Arī skaudrajā sportistu režīmā bija savas svētku un svinēšanas dienas. Kad Uļa apdzīvoja plašo Alunāna ielas dzīvokli, tur viņa palaikam sarīkoja ballītes basketbola meitenēm: spēlēja no ārzemēm atvestās vinila skaņuplates, iedzēra šampanieti, muļķojoties uzvilka ārzemju cigarešu dūmiņu, dejoja. Arī Boss nebija nekāds askēts, viņš, kā jau bijušais basketbolists, labi saprata īso atslodžu nepieciešamību. Kad viņš teica: “Vakarā būs sapulce, nāciet ar savām glāzēm!” viņu saprata no pusvārda...

Vīrieši basketbolā un dzīvē Arī dāmu basketbola sacensības TTT laikā tiesāja vīrieši. Dažiem ļoti iepatikās tieši meiteņu spēles. Tādu vidū īpaši izcēlās jaunais jurists, advokāts Ivars Kress — slaids, izskatīgs un iznesīgs. Viņš mācēja Initu apbērt ar smalkiem, mīļiem komplimentiem. Sportiskā pazīšanās pārauga mīlestībā un, protams, turpinājās ar kāzām. Boss gan brīdināja: “Ja tu apprecēsies ar šito, tālāk par Sverdlovsku nebrauksi!” Jurists Kress tika uzņemts advokatūrā, Inita spēlēja un turpināja mācīties LVU ekonomiku. 12 gadu laulībā piedzima divi bērni — dēls Eduards un meita Edīte. Bet laimīgais tēvs nebija laimīgs. Arī Inita bija laimīga tikai par bērniem, taču vīrs deva priekšroku atkarībai no cilvēces lielākā ļaunuma — alkohola, atstāja ģimeni un pāragri aizgāja viņā saulē. Bet šajos grūtajos laikos Initas dzīvē šis tas uzlabojās: brīvībā atgriezās tēvs un no jauna apprecēja savu bijušo sievu — Initas māti. Juris bija apbrīnojami sīksts. Pat 80 gadu vecumā viņš Uļas rīkotajā olimpiešu Ziemassvētku ballē uzdejoja valsi ar Initu. Viņš nodzīvoja, sasniedzis apaļus 90 gadus. Pēc rehabilitācijas Jura Rītiņa vārds ierakstīts karā un represijās cietušo sportistu un sporta darbinieku sarakstā. Inita apmeklēja Likteņdārzu, kur tēva piemiņai iededza svecīti. Tajos grūtajos gados, kad Inita palika viena ar bērniem, palīdzību sniedza arī

59


PĒC PJEDESTĀLA

Latvijai sestā, Initai pirmā uzvara Tautu spartakiādē. 1983. gads, Maskava. Pirmajā rindā no kreisās: Lija Judase, Uļjana Semjonova, Marianna Feodorova, Līga Grīnberga, Dace Zeltiņa, Vita Dūdiņa. Otrajā rindā: komandas administratore Ira Strazdiņa, ārste Inga Bringina, Lorita Sauša, Ilze Šulce, Maija Saleniece, treneris Andris Purkalns, Ilze Briede, galvenais treneris Raimonds Karnītis, Inita Rītiņa, treneris Juris Garkalns, Anete Muižniece un Basketbola federācijas pārstāvis Artūrs Punenovs

tagadējais dzīves draugs Jānis Katkovskis, kura uzvārdā Inita pārgājusi pirms gadiem sešiem. Nopietns cilvēks nopietnos gados. Jaunībā pārstāvējis Vārpu un Latviju PSRS mēroga jauniešu sacensībās slēpošanā un pret sportu nav vienaldzīgs arī šodien. Meitai Edītei ir trīsgadīgs puišelis. Dēls Eduards (31 g.) — diplomēts ekonomists un... dīdžejs.

Spēle ar mikrofonu

Mākslas ritmos. Inita raidījumam Piespēle intervē Valsts prezidenti Vairu VīķiFreibergu

Jau gadu Initas skaidrā, rāmā balss skan Radio sporta ziņās. Piespēle — tā pēdējā laikā sauc sporta raidījumu, daudzpusīgu, intervijām un sporta jaunumiem bagātu. Radio Piespēli Inita vada tikpat kvalificēti, kā piespēlēja bumbu vai meta tālos. Viņa nav no tām, kas īgņojas uz visu pasauli vai sūdzas par pārdzīvotajām nedienām. Vienu gan viņai grūti saprast: tieši tad, kad mazbērniem visvairāk vajadzīga vēl veselas, kustīgas vecmāmiņas palīdzība, audzināšana un padoms, darbā jānostrādā vēl gandrīz 7—8 gadi? Nu kuram pusaudzim vairs vajadzīga 65—70 gadu vecmamma, no kuras pensijas labi ja iznāk īrei un zālēm? Jo pusaudžiem vecmāmiņas palīdzēt vairs nevar. Par vēlu. Mēs ļoti mīlam saskatīt trūkumus un visai kritiski vērtējam Krievijā notiekošo. Taču tur vēl arvien sievietes pensijā var doties no 55 gadiem. Īstais laiks mazbērnu audzināšanai un aprūpei.

Kad sagaidīts olimpiskais zelts. Inita 2008. gada spēlēs Pekinā kopā ar radio kolēģi Gunāru Jākobsonu, BMX tēvu Jāni Siliņu, gluži svaigo olimpisko čempionu Māri Štrombergu (pirmajā rindā no kreisās), Ivo Lakuču un Artūru Matisonu

60

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


PĒC PJEDESTĀLA

Kāzu diena. 2010. gada 1. septembrī Initas dēls Eduards (no kreisās), meita Edīte, Inita un Jānis Katkovskis

Par tiem, kas var Bet, šo stāstu beidzot, īsa intervija ar Initu Kresu-Katkovsku, kas vienmēr intervē citus. — Kā tu iekļuvi Radio un pie mikrofona? — Oficiāli. Es piedalījos konkursā, kurā konkurēja 17—18 cilvēki, viņu vidū uz futbola vai hokeja komentētāja vietu pretendēja arī šodien slavenais režisors Alvis Hermanis, riteņbraucējs Ilmārs Janovs un citi gribētāji. Bet darbā mani pieņēma Pēteris Tabūns, taču ne jau uzreiz par sporta raidījumu vadītāju. Lilita Bernharde apprecējās, aizbrauca, un tā atbrīvojās vieta. — Kādos lielākajos sporta sarīkojumos esi piedalījusies? — Kā sportiste piecos PSRS čempionātos un Eiropas kausos, bet kā akreditēta sporta žurnāliste — sešās olimpiskajās spēlēs, sākot ar Nagano. — Un Katarā? — Tas man bija gan pārsteigums, gan dāvana un atzinība. Palīdzēja gadījums. Pasaules handbola čempionāta organizācijas komiteja ielūdza arī dažus Latvijas žurnālistus. Mūsu handbola galvenais specs Anatolijs Kreipāns atteicās, jo viņu kavēja ar TV noslēgtais līgums par biatlona komentēšanu. Mūsu Handbola federācija piedāvāja man, par ko manam vīram bija lielas acis: “Tev piezvanīja, un tu brauksi?!” Bet kāpēc gan ne? Katarā viss tiks apmaksāts! Protams, es jau zināju, Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

ka nākamais pasaules futbola čempionāts pēc Maskavas notiks 2022. gadā un tieši karstajā Katarā. Redzētais un piedzīvotais pārsteidza ar savu bagātību, plašo vērienu, stadionu, ceļu, viesnīcu celtniecību, visas valsts labiekārtošanu, modernizēšanu. Arī citi daudzie Katarā notiekošie pasaules mēroga sporta sarīkojumi kalpo par priekšspēli un pārbaudi pirms galvenā — pasaules futbola čempionāta. Veselām ārzemnieku grupām katarieši apmaksāja izdevumus, sponsorēja fanus no Spānijas tikai tāpēc, ka Kataras handbola izlasi vadīja treneris no Spānijas. Varu iedomāties, kādā līmenī notiks futbola čempionāta organizācija, naudu nežēlojot. Laikam vienīgais, ko katarieši nevar nopirkt par naudu, — ietekmēt karsto klimatu, tāpēc čempionāts notikšot... janvārī vai pat decembrī. — Nolaidīsimies no Kataras augstumiem un jaukumiem atpakaļ pie zemes. Kā tu vērtē nodeldēto, šablonisko sportā, īpaši sporta spēlēs ieviesto modi izvirzīt komandai federācijas uzdevumu izcīnīt konkrētu vietu? — Tas ir labi iestrādāts mehānisms galvenā trenera atbrīvošanai no darba. Bet veiksmes gadījumā — iemesls no sponsoriem izspiest kaut ko. — Kā tu vērtē Latvijas valstsvienības izredzes šajā čempionātā, ko tu gaidi? (Mūsu saruna notika dienu pēc Eiropas basketbola čempionāta atklāšanas, vēl pirms Latvijas starta tajā.)

— Es gaidu komandas labāko sniegumu. Pirmkārt tāpēc, ka izlasē ir cilvēki, kas prot radīt pozitīvu auru. Esmu labi pazīstama ar Kristapa Porziņģa mammu, kopā spēlējām jaunatnes izlasē. Kristaps godam iztur to lielo ikdienas psiholoģisko slodzi, ko viņam uzkrauj NBA, Amerikas iedzīvotāju, jau pazīstamu vai pilnīgi svešu cilvēku uzmanība neatkarīgi no ticības un tautības. Taču viņš ir pacietīgs. Bet kas zina, ja ne konflikts ar Knicks treneri, varbūt Kristaps nemaz nespēlētu Latvijas izlasē. Viņš ir patriots un pulcina pilnas zāles ar skatītājiem arī Latvijā. Un tas ir ļoti svarīgi, lai arī visa komanda parādītu iespējami labāko spēli. Latvija var uzvarēt jebkuru Eiropas pretinieku, taču sportā ne jau vienmēr uzvar labākais. Jau pirmajā dienā somi pārspēja frančus. Nu kāds Somijā basketbols pret Eiropas basketa grandu? Tāds varētu būt jautājums, bet kādu atbildi deva pati spēle? Ar to arī jārēķinās. Es gaidu un ceru, ka patriotisms tiks atmodināts arī šajā čempionātā. Starp citu, es saprotu — kādam patiešām liekas dīvaini, ka Latvijā Radio sporta ziņas lasa vecmāmiņa. ©

Miķelis RUBENIS 61


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Aizdot nūjas? Kad karstums gāž no kājām

Foto: Renārs Buivids, Sports

Basketbolā obligāti. Apsardzei vienalga. Kā Šveice spēlē futbolu pret Latviju Grīdu uzkopt vajag daiļi

Labāk bez krekliņiem! Dažādu paaudžu pludmales volejbola līdzjutēji balso par spēlēšanu bez krekliem

62

Foto: Renārs Buivids, Sports

Visaugstāk lec latvietis. Agnis Čavars pārspējis Monaco 3x3 basketbolistus

Negaidīts paņēmiens. Rīga Ghetto Basket spēlētājs Kārlis Pauls Lasmanis (pa kreisi) cīnās FIBA Pasaules tūres posmā Ungārijā

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Jāspēlē citādi! Pieredzējušais Toms Šmēdiņš skaidro Aleksandram Solovejam zaudētā punkta iemeslus Eiropas čempionātā Jūrmalā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Bloks jāliek šādi! Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) ģenerālsekretārs Andris Ulmanis palīdz Latvijas pludmales volejbolistiem Eiropas čempionātā Jūrmalā

Tiesnesim nav viegli. Eiropas čempionāta Kur bumba? Katram savs redzes leņķis tiesnesim pirms kārtējās spēles jāizvēlas — ­ kādās krāsās ietērpt dāmas

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris


Pēdējo kreklu atņemsim! Livonia regbisti piembremzē Baltic Old Boys skrējienu Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Foto: Renārs Buivids, Sports Foto: Renārs Buivids, Sports

Atpūta vienam no otra. Haralds Regža un Mārtiņš Pļaviņš Eiropas čempionāta spēles pārtraukumā

Slepena informācija. Aleksandrs Samoilovs nodod taktiskos noslēpumus savam Taktiska viltība. Aleksandrs Samoilovs aizsardzībā, bet Jānis pāriniekam Šmēdiņš traucē sāncenšiem viņu laukuma pusē

Pirkstu veiklība. Mārtiņš Pļaviņš gatavs atsākt spēli Eiropas čempionātā Jūrmalā

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Pats vainīgs. Dāvim Bertānam ir savs uzskats

Kapteinis. Kaspars Gorkšs tur rūpi par visu komandu

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Vairs tā nedarīšu. Sola Livonia regbists Valters Keicis

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Pie pretiniekiem pēc tam. Rīga Ghetto Basket spēlētājam Edgaram Krūmiņam (Nr. 5) neizdosies izvairīties no komandas rituāla

63


64

Žurnāls Sports • 2017. gada septembris

Žurnāls ''Sports''  

2017. gada septembra numurs

Advertisement