Page 76

OLIMPIĀDE

Agonu pētot. Olimpisko spēļu filmas “Nepilnu pusgadu pēc pasaulē pirmā kinoseansa Parīzē kino pionieri brāļi Limjēri 1986. gadā jau filmēja pirmajās olimpiskajās spēlēs Atēnās. Rakstos teikts: “Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja visus kultūras procesus Senajā Grieķijā, bija agons jeb sacensību gars, kas caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras.” (..) Nav izņēmums arī olimpisko spēļu oficiālās filmas, kuru veidotājiem mūsdienās jāsaskaras ar milzīgu izaicinājumu, kā radīt filmu par to, ko tālrāde jau sīksīkumos parādījusi miljoniem,” mūsu žurnāla jūnija numurā rakstīja Hanness Korjuss. Publicējam raksta nobeigumu.

1979. gadā, kad krievu režisors Jurijs Ozerovs bija aizņemts ar Maskavas olimpiādes filmas sagatavošanas darbiem, viņš, visiem par pārsteigumu, teica, ka uzvaras kāres slavināšanai jāpaliek topošās filmas otrajā plānā: “Iepriekšējo olimpisko filmu (piemēram, par Romas vai Tokijas olimpiskajām spēlēm) dramaturģijas pamatā bija sacensība, konkurence. Šo filmu galvenā tēze bija — kurš kuru.” Ozerova Balādē par sportu (1979) ietilpat epizode citāts, zināms veltījums 1928. gada Pirmās Vissavienības spartakiādes oficiālajai dokumentālajai Jakova Poseļska filmai Vissavienības spartakiāde 1928. Jau 1926. gadā Padomju Savienībā tika izsludināts Kurš kuru? — “pretēji buržuāziskajai olimpiādei mēs tajā pašā gadā rīkosim vispasaules strādnieku Spartakiādi, kurā sapulcēsies proletariāta vislabākie spēki. Mums nekavējoties jāsāk sagatavošanās darbi. Spartakiādes veiksmīgai organizēšanai nepieciešams grandiozs stadions. Pasaules spartakiāde pret buržuāzisko Olimpiādi!” Pēc Maskavas 1980. gada olimpiskās filmas veidotāju atmiņām viņiem bija jāuzfilmē vienkārši standarta oficiālā olimpiskā filma.

Zaudētājs, kurš iemieso prieku Kad Žaks Bobē un Žans Klods Labreks uzņēmās Monreālas olimpisko

76

spēļu oficiālās filmas veidošanu, viņiem vispirms dažas dienas vajadzēja pavadīt kinozālē. Monotoni tarkšķēja projektors, acu priekšā atainojās Atēnas, Parīze, Londona, Roma, aizvadīto spēļu kronētie un nekronētie varoņi... Kā radīt tradicionālu, bet reizē arī neatkārtojamu kinodarbu? Mēģināt pārspēt apjoma ziņā līdz tam nebijušo Tokijas olimpiādes 600 autoru veikumu? Vai mest izaicinājumu pasaules kinorežisūras zvaigžņu astotniekam, kurš veidoja filmu par 1972. gada Minhenes olimpiskajām spēlēm? Bobē un Labreks nolēma izveidot visracionālāko no visām olimpiskajām kinolentēm — parādīt olimpiādes neveiksminiekus. Protams, arī neviena iepriekšējā olimpiskā filma nevarēja iztikt bez zaudētājiem. Turklāt 1972. gada Minhenes spēļu filmā The Visions of eight bija pat Kloda Leluša novele ar nosaukumu Zaudētāji. Pateicoties šim racionālajam lēmumam, tieši Monreālas olimpiskajā filmā realizējās viens no variantiem, kā atteikties no kurš kuru principa. Filma The Games on the XXIst Olympiad (1977) sākas ar sastatņu pilno olimpiskā stadiona jaunbūvi, vējš gaudo, un viss ir tik griezīgs. Nekas nav gatavs, viss ir galīgi dimbā. Monreālas olimpiskā filma ir pirmā, kas sākas ar tādu pašpazemojumu. Seko režisora rokas mājiens TV studijā, un aiziet — “šodien mēs spēlēsim

Monreālas olimpiskās spēles”. Ir zaudētāji — Rolands Matess, Gregorijs Džojs un Nikolajs Avilovs. Minhenes olimpisko spēļu laikā ASV peldēšanas treneris pēc austrumvācieša Matesa dubultuzvaras teica: “Mēs bijām uz Mēness, un kādreiz mēs uzvarēsim arī Matesu. Monreālā tas arī piepildās — par

Žurnāls Sports • 2019. gada augusts

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement