Page 72

LEĢENDAS

Kad 1933. gada vasarā Jānis Bebris kļuva par Union futbolistu, saskaņā ar jau tolaik spēkā esošo kārtību jaunajam sportistam bija jādodas uz medicīnas pārbaudi pie Latvijas Futbola savienības noteiktā speciālista Aleksandra Bieziņa. Un tieši daktera Bieziņa kabinetā centīgais futbola uzbrucējs kļuva par futbola vārtsargu. Proti, sporta medicīnas speciālists izmeklēšanas gaitā konstatējis, “ka pasīkais jauneklis vēl nav nobriedis futbolam, kas prasa diezgan daudz spēka, tāpēc bumbošana jāpārtrauc”. Tas nozīmējis, ka togad pieaugušo līmeņa futbols Toļam būs liegts. Tomēr jaunietis tik ļoti kārojis tikt īstā komandā jau tovasar, ka ar dakteri Bieziņu vienojušies, ka jaunietis drīkst spēlēt vārtsarga postenī, “kur nav daudz jāskrien un jāpiepūlas”. Kā ziņoja sporta prese, daktera atzinumā tika noteikts, ka Jānis Bebris futbolu drīkst spēlēt vārtsarga postenī 2—3 reizes mēnesī. Tas tomēr bija vairāk nekā nekas. Tā Toļa nonāca Union rezervistu komandas vārtsarga postenī. Sākumā gan viņš mēģinājis tikt atpakaļ kārotajā uzbrucēja pozīcijā, taču Union vadība klausīja daktera slēdzienam: “Iebildumiem, ka viņam šinī virzienā nav dotību, skan atbilde, ka zemāko līgu vienībām nekādas slavenības nav vajadzīgas.” Citas izejas nebija, nācās vien stāties unioniešu vārtos. Sākumā gan gāja kā pa celmiem. “Puisis dūšīgi trenējas, kaut arī bieži aiz nepatikas zobus sakodis. Tomēr sekmes ļoti vājas. Tad Bebrim gadās trenēties kopīgi ar valsts vienības spēku Verneru. Tas saka, ka jaunajam vārtsargam “ir iekšā”, vajaga tik prast izraisīt tā spējas. Rezultātā jau 1934. g. rudenī Bebris pirmo reizi spēlē Uniona virslīgas vienībā, kaut gan oficiālais iemesls ir tas, ka laukumā nav ieradies īstais vārtnieks Lindenbergs,” rakstīja Daugavas Vanagi. Tieši Union uzbrucējam Alfrēdam Verneram vēlākajos gados Bebris bija īpaši pateicīgs par to, ka Verners “spēlēs, tā ari treniņos ļoti tīri sitis vārtos, dodot iespēju vārtsargam labi izpētīt bumbas ceļus un sagatavot pretlīdzekļus”. Union futbola komandai trīsdesmito gadu vidus nebija labākie laiki — nā­cās cīnīties, lai noturētos Virslīgā, un tas lielā mērā nāca par labu jaunajam vārtsargam Beb­ rim, kurš nemitīgi progresēja. Arī pats Toļa sporta presē vēlāk izteicās, ka spē­lēšana vājākas komandas vārtos nesusi tam galveno svētību, jo dabūjis turēt ļoti dau­ dzus sitienus. Apliecinājums viņa spējām bija tas, ka futbola turnīra pastarīšu Union vārt­sargs Jānis Bebris 1935. gadā tika uzaicināts uz Latvijas futbola izlasi. Jo, tieši spēlējot pie unioniešiem, “Bebris dabū izķerties visdažādākos bumbu raidījumus atliku likām”.

Neizdevusies debija Latvijas futbola izlases sastāvā Jānis Bebris debitēja 1935. gada 21. augustā

72

Tallinā, kur norisinājās Baltijas kausa izcīņas turnīrs. Toļa devās laukumā spēlē pret Lietuvas valstsvienību. Spēle beidzās ar neizšķirtu — 2:2, taču sporta žurnālisti abus vārtu zaudējumus pierakstīja Bebra nopelniem. Astoņpadsmitgadīgais Bebris izjutis lampu drudzi un dikti pārdzīvojis. “Stipri nervozi spēlē Bebris, kas dažreiz izskrien no vārtiem nelaikā,” nākamajā dienā pēc debijas spēles ziņoja avīzes Latvijas Kareivis sporta rubrika. “Puisis manāmi nervozē un pietiekami labi nesaprotas arī ar aizsargiem, kāpēc tīklā ielaiž divas diezgan viegli turamas bumbas. Arī citādi viņa sniegums ir pabāls, kas nekādi nespēj apmierināt vienības sastādītājus,” pēc dažiem gadiem par Bebra debiju izlasē rakstīja izdevums Daugavas Vanagi. Jau nākamajā spēlē izlases vārtu drošība tika uzticēta vairākkārtējam Latvijas čempionam — pieredzējušajam liepājniekam Harijam Lazdiņam, kurš valstsvienības vārtus sargāja gan atlikušajās tā gada spēlēs, gan visu nākamo 1936. gada sezonu. Bebra laiks futbola izlasē vēl nebija pienācis. Toļa plinti krūmos nemeta. 1935. gada sezonas noslēgumā Union izkrita no Latvijas futbola Virslīgas. Unionieši bija palikuši pēdējā vietā astoņu komandu konkurencē. Bebris nolēma mainīt klubu un 1936. gadā jau startēja Rīgas Vanderers (no 1938. gada nosaukums — Rīgas Vilki) futbola vienībā. Un arī tagad jaunais vārtsargs varēja turpināt slīpēt savas prasmes spēcīgas apšaudes apstākļos. Vandereriešiem sezonas sākumā pamatīgi neveicās, un čempionāta kopvērtējumā viņi palika priekšpēdējā vietā, saglabājot vietu Virslīgā. Taču sezonas turpinājumā Rīgas Vanderers pārsteidza pretiniekus un futbola līdzjutējus, 1936. gadā izcīnot Latvijas kausu. Lielā mērā, pateicoties tieši vārtsarga Jāņa Bebra sniegumam.

Bebra laiks futbola izlasē 1937. gada sezonā Latvijas futbola izlasei pirmā spēle bija Rīgā 25. jūnijā pret Vācijas valstsvienību. Tosezon vietējos turnīros Jāņa Bebra “spēle ir tik tīra, ka, rūpīgi gatavojoties sacīkstei ar Vāciju, izvēle krīt uz viņu, un uzticību valstsacīkstē Bebris godam attaisno,” rakstīja mēnešraksts Fiziskā Kultūra un Sports. Todien nācās piekāpties vāciešiem ar 1:3, taču Jānis Bebris saņēma labākās atsauksmes par sniegumu un no tā laika kļuva par valstsvienības pirmo vārtsargu. Bebra laiks izlases vārtos bija pienācis. Nākamā Latvijas futbola valstsvienības spēle norisinājās 1937. gada 12. jūlijā pret Rumānijas izlasi, un šī sacīkste vēl daudzus gadus palika Jāņa Bebra atmiņās kā īpaša. Jau pēc kara, dzīvodams Rietumvācijā, Bebris atcerējās: “Kā ikvienam sportistam, tā arī man interesantākās un skaistākās vienmēr bijušas valstu sacīk-

stes. Tad katrs spēlētājs apzinājās, ka viņam jābūt savu spēju teicamākajā sniegumā, jo jāaizstāv taču Latvijas krāsas un gods. Pirms sacīkstēm vienmēr radās zināms satraukums. Atceros lielo spēkošanos 1937. g. Rīgā pret Rumānijas valsts vienību. Ārēji šķitu mierīgs kā vienmēr, bet kad izskrējām laukumā un spēlēja mūsu valsts himnu, sirds kļuva strauja un nemierīga. Sacensība izvērtās ļoti vienlīdzīga un pēc daudziem satraucošiem mirkļiem beidzās 0—0 neizšķirti. Tā bija viena no manām vislabākajām spēlēm Latvijas valsts vienībā. Rīgas sporta medicīnas institūta darbinieki pirms un pēc spēles mūs nosvēra. Izrādījās, ka biju krietni svīdis un no miesas svara zaudējis 3 kg!” Pēc Latvijas—Rumānijas izlašu spēles Bebris kopā ar Rīgas Vanderers komandu viesojies Gostiņos, kur vandererieši uzvarējuši ar 7:1, bet gostiņieši par savu vienīgo vārtu guvumu esot bijuši tik sajūsmināti: “Ko rumāņi nevarēja, to mēs spējām!” 1937. gada noslēgumā avīze Sporta Pasaule ar lielu sajūsmu rakstīja par Jāni Bebri, kurš valstsvienībā spēlējis “tādā stilā, ka tā spējas jau sen vairs nav mērojamas tikai Latvijas mērogā vien”. Par savu sniegumu 20 gadus vecais Jānis Bebris izpelnījās līdzjutēju apbrīnu, komandas biedru un pretinieku cieņu. Toļa kļuva par latviešu futbola zvaigzni, un to tikai pastiprināja viņa pieticība, sportiskā attieksme. No zvaigžņu slimības neesot bijis ne miņas. “Bebris no savas slavas nebūt nav apreibis. Tikpat nopietns, vienkāršs, kā viņš bija senāk, tas ir palicis arī vēl tagad. Bet — īsti sportisti jau tādi ir vienmēr,” 1937. gada rudenī konstatēja Sporta Pasaule. Futbola eksperti par Latvijas futbola izlases izcilākajiem laikiem pirms kara mēdz uzskatīt 1937. un 1938. gadu, kad valstsvienības vārtu drošība bija Jāņa Bebra pārziņā. “Bebra kā futbola vārtsarga panākumu pamatā ir Dieva dotais vārtsarga talants, ko precīzāki varētu apzīmēt par vārtsarga instinktu, un labi trenētais elastīgais ķermenis. Augsti izkoptā ķermeņtehnika palīdz Bebrim zibeņa ātrumā doties turpu, kur instinkts liek tvert bumbu,” 1938. gada rudenī sprieda Fiziskā Kultūra un Sports. Pats Toļa presei komentēja: “Vārtsargam spēles laikā jābūt zināmā mērā nervozam. Ja viņš ir pārāk mierīgs, tad kļūst flegmātisks un, pārdroši ņemot, viduvēji vieglas bumbas ielaiž vārtos.” Jānis Bebris bija Latvijas futbola izlases vārtsargs arī 1939. gadā, kā arī valstsvienības pēdējā spēlē — 1940. gada jūlijā pret Igaunijas izlasi. Kopumā Latvijas futbola izlasē Bebris aizvadījis 21 oficiālu valstsacīksti. Turklāt daudzās starptautiskās spēlēs viņš startēja klubu komandās un sastādītās vienībās, kas komplektētas no dažādu klubu spēlētājiem.

Žurnāls Sports • 2019. gada augusts

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement