Page 6

ČEMPIONES

Ar Ahilleja papēdi Eiropu neuzvarētu

aktivitāte sociālajos tīklos, aizrautīgi daloties ar ziņu par Latvijai atnesto titulu, un siltā mājās sagaidīšana lidostā Rīga. “Tur bija tāds šuruburums, ka grūti visiem pateikt — čau!” teic Graudiņa. “Galva pilna,” smaidot piebilst Kravčenoka. Meitenes nekavējoties cenšas atstāt pagātnē augsto sasniegumu. “Ir jāpārslēdzas un jāaizmirst visas tās spēles. Un viss jāsāk no jauna. Jā, mēs esam Eiropas čempiones, bet mēs gribam vairāk — spēlēt pasaules tūrē un

Tīna uzskata, ka tīri tehniski Maskavā izcīnītā zelta aizkulisēs slēpjas ieguldītais darbs spēļu nianšu noslīpēšanā. “Piemēram, atstrādājam vienu sitiena veidu no vienas pozīcijas vienā virzienā. Mums ir skaidrs, no kā sastāv pludmales volejbols,” norāda Tīna. Anastasija papildina: “Mums bija miers un aukstasinība. Dziļa doma zem tā visa, ticība un stabilitāte. Bet, ja viens no šiem elementiem pazūd, tad...” Meitenes labāk atstāj teikumu nepabeigtu. “Fināls nebija tik kvalitatīvs kā pārējās spēles,” norāda Anastasija. “Mēs cenšamies spēlēt gudri un nemitīgi to viena otrai atgādinām — spēlējam ar galvu.” Tīna piebilst: “Finālā vairāk strādāja nervi, nevis tehnika. Pieļāvām nepiespiestās kļūdas, kādu mums parasti nav. Tas ir noguruma fons.” Vājās vietas meitenes neatklāj: “Ar Ahilleja papēžiem nevar uzvarēt Eiropas čempionātos, jo Ahilleja papēžus pretinieki ātri uzož, un tad ir cauri... Mēs visus spēles elementus varam diezgan labi izpildīt, bet vēl ir daudz, ko uzlabot,” teic Tīna.

cīnīties Tokijas olimpiskajās spēlēs,” teic Anastasija. “Šampanietis ir izdzerts, un jāliek iekšā jauna bilde,” rezumē Tīna.

Izsalkums spēlēt Tīna pēdējos divus gadus lielākoties aizvadījusi viņpus okeānam, studējot politoloģiju Dienvidkalifornijas universitātē Losandželosā. Viņa intervijās uzsvērusi, ka ziemā nevar sagaidīt pludmales volejbola sezonu — izsalkums spēlēt ir ārkārtīgs.

Tīna GRAUDIŅA: Es gribu, lai mēs esam iedvesmojošas. Gribu, lai cilvēki skatās uz mums un saka — gribu būt tāda kā Tīna un Nastja. Tas ir vislielākais dzinulis. Gribas baudīt volejbolu. Lūk, man rokās ir medaļa, bet pati jau tā nedod tādu prieku kā ceļš uz to, kā mans labais sniegums spēlē pret vācietēm.”

“Kad iekļuvām finālā, mani uzreiz pārņēma izjūta — nekādā gadījumā negribu zaudēt. Pērn, kad Jūrmalā U-22 Eiropas čempionātā zaudējām finālspēlē, man bija tik žēl... Neguvu nekādu prieku, jo paspēlējām mājās savu skatītāju priekšā zelta spēlē. Kad pirmo reizi 2018. gada janvārī iekļuvām CEV Masters turnīra finālā, man bija vienalga — galvenais, ka medaļa, un pofig, kas tur tālāk (smejas). Bet šogad pirms fināla pie sevis nodomāju — nē, neatdošu,” atklāj Anastasija. Tīna piebilst, ka toreiz gūto rūgtumu vienlaikus papildinājis atvieglojums. “Labi, ka pērn vispār tikām līdz U-22 finālam, jo jauniešu čempionātos nekad nevar zināt, kas galā sanāks, — tur notiek lieli brīnumi... Savukārt šogad Eiropas čempionātā man bija neizsakāms prieks tikt finālā, fantastiskas izjūtas. Vaicāju sev, vai tiešām tas, kas notiek, šobrīd notiek? Tajā brīdī, kad uzzināju, ka finālā jāspēlē pret polietēm, jutu, ka mums ir jāņem šī spēle, jo tā ir komanda, par kuru mēs esam labākas,” salīdzina Graudiņa. “Jūrmalā, spēlējot savu skatītāju priekšā, pērn biju uztraukusies vairāk. Iespējams, tas bija tādēļ, ka čempionātā Maskavā bija ļoti maz skatītāju, maza mediju uzmanība — jutos kā treniņu mačos. Pieļauju, ja spēlētu milzīgā stadionā, kur valda ažiotāža, varbūt viss būtu noticis savādāk...” Tiesa, blāvo fonu, ko radīja čempionātā Maskavā valdošais miers, Latvijā aizpildīja sen nepieredzēta Latvijas līdzjutēju

6

Foto: Sputnik/Scanpix

Nē! Neatdošu!

Žurnāls Sports • 2019. gada augusts

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement