Page 28

TRENERE

Neizskaužamā Latvijas šķēpmešanas vēsture nav iedomājama bez spožajiem treneres Valentīnas Eidukas ierakstiem, kam punkts vēl nav pielikts. Arī tagad, neraugoties uz visnotaļ cienījamo gadu skaitu (82), vismaz divi viņas audzēkņi tēmē uz olimpiskajām spēlēm. Trenere gan šobrīd strādā pusslodzi, jo viņas aprūpē ir tikai Anete Kociņa, Patriks Gailums un pavisam jaunais Matīss Velps. Viņi ļoti grib nokļūt tur, kur reiz olimpisko vicečempionu spozme apmirdzēja Vadimu Vasiļevski (2004) un Aināru Kovalu (2008).

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

R

āmā sarunā starp ikdienas treniņiem, braucieniem savā BMW uz Ogri, Zviedriju, Pērnavu, Valentīna Eiduka nedaudz paceļ teiksmu plīvuru, kas slēpj viņas ražīgās treneres gaitas vairāk nekā 50 gadu garumā. — Pasaules šķēpmešanas dūžu cietokšņus iecerēji tricināt, jau sākot trenēt pašus pirmos savus audzēkņus? — Kas to vairs var atcerēties, trenēju jau 52 gadus! (Smejas.) Skaidrs ir viens, ka nedomāju nodoties darbam, kas atnes vien maizīti un vēl ne sevišķi biezu. Cita lieta, ka mana pieredze nekāda dižā nebija, tik vien kā pašas gaitas (daudzkārtēja Latvijas čempione — aut.) un trenera Valentīna Mazzālīša skola, kurā gājām vien garāmejot, jo cienījamā trenera garaspēks tika veltīts galvenokārt varenā Jāņa Lūša gaitu stiprināšanai. Sākumā visu, ko gribēju mācīt, vispirms izmēģināju pati, jo mans šķēps nekur tālu nolikts nebija. Šodien domāju, ka nez vai tas bija prāta darbs — visu piegriezt pēc savas olektes. Tikai pamazām, kad redzēju — katram jaunietim līdzi nāk citāds Dieva devums, sāku vairāk ieskatīties viņu spēcīgākajās šķautnēs.

28

Var teikt, ka man palaimējās, jo jau pirmajos iesaukumos parādījās pa spožai pērlei, kas viņiem ļāva drīz vien izvirzīties mūsu šķēpraižu pirmajās rindās — Astrīda Ostrovska, Arnis Šimkus, Juris Smirnovs, Jānis Liepa, vēlāk Līga Brīvule, Ieva Skrastiņa, Inga Kožarenoka, kurai tikai trīs centimetru pietrūka līdz 60 metriem. Vēl man bija Baiba Braže (meta ap 54 metriem), kas tagad ir Latvijas vēstniece Lielbritānijā. Viņa vēl nesen kādā intervijā ar labu vārdu pieminēja savas sporta gaitas pie manis. Visu cieņu, bet bija reti spītīgs skuķis... Varbūt tagad darbā tas palīdz. — Uzņemot audzēkņus, uzreiz redzi, no kura var iznākt lietaskoks? — Ņemu jau visus, bet ir īpašības, kuras pamani uzreiz. Pirmais ir lokanība un koordinācija. Ja nav tās, tad vari trenēt, cik gribi, nekas prātīgs nesanāks. Šķēpmešanā kustības ir šķietami vienkāršas, bet reizē tik daudzpusīgas un zibenīgas, ka bez dabīgas koordinācijas nav iespējams. Tāpat jābūt dabas dotam rāvienam, to redz jau bērnībā, akmentiņus mētājot.

Pēc laiciņa jau skaidrāk saproti, no kura var gaidīt labākus rezultātus. Tāpat jānovērtē auguma īpatnības, jo visus vienādi trenēt kā caur koppapīru nevar. Jāsaprot, ka ideālu šķēpmetēju nav. Vistuvāk manām iedomām par ideā­ lu šķēpmetēju bija Vadims Vasiļevskis. Viņam bija tīri laba koordinācija, viņš varēja izdarīt gandrīz visu, ko liku. Vēlāk pēc Atēnu olimpiādes, kad viņš bija savā augstākajā punktā, salasījās pārāk daudz komercmaču. Nezinu, vai ir vēl kāds, kas, startējot piecās sacensības pēc kārtas, visās mestu pāri 88 metriem! Tā bija milzu slodze, kas krietni sabeidza viņa kreiso pēdu, un no šī savainojuma viņš īsti netika vaļā līdz savām sporta gaitu beigām. Žēl, jo viņš varēja mest krietni tālāk par 90,73 metriem. Reiz jau viņš ar mazu pārkāpumu aizmeta ap 94 ­metriem... Vadims labākajos metienos ļoti labi strādāja ar kājām. Daudziem liekas, ka šķēpu met tikai ar roku, bet tas ir aplami. Cik nav redzēti tādi spēkavīri, kam šķēps rokās kā pūciņa, bet neko tālu viņi aizmest nevar. Rokas kustība ir tikai visu pārējo kustību galarezultāts.

Žurnāls Sports • 2019. gada augusts

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada augusta numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement