Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 7 (340) 2018. JŪLIJS

s s e l ā u m a a s k a ā N et bo l a p ā j i k v s t ba z n e s L a g i a v z

s a n a š ā r Bu e āb e c n i e m e t s i miljo d r o k e R . A K U Ļ A M a I ev

. Š Ņ I D Z s A R T S Mikusas čempion Latvij

Cena Eur 1,95


EIROPAS MEISTARSACĪKSTES VIEGLATLĒTIKĀ. Berlīne, 7.–12. augusts

LATVIJAS SPORTU ATBALSTA


Uz 1. vāka Jura Ģiguļa, Daiņa Caunes un Jura Bērziņa-Soma foto

rā u m nu ā j a Š

10. PELDĒŠANA Cerības

4. ORIENTĒŠANĀS SPORTS

Kā tas notiek

17. BMX Čempions

20. VIEGLATLĒTIKA Kristīnas Blaževičas daudzcīņa

24. BASKETBOLS Eiropas čempionāts Latvijā

34. PIEREDZE Olimpijas spēks

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

30. BURĀŠANA Ābece miljoniem

Iespiests PNB Print

43. RUNĀ PREZIDENTE

Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013

Jauna sporta dzimšana

E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

46. FUTBOLS Drāmu čempionāts un Marseljēza Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

54. LEĢENDAS Arvīds Jurgens. Futbolā, basketbolā, bendijā, hokejā 3


KĀ TAS NOTIEK

Viena nedēļa, seši starti Augusta sākumā Latvija pirmo reizi uzņems pasaules čempionātu orientēšanās sportā, kas pulcēs gan visus spēcīgākos orientieristus, gan arī simtiem šā sporta veida entuziastu un skatītāju. Čempionāts ieies vēsturē kā pēdējais tradicionālajā formātā, iekļaujot pilnīgi visas orientēšanās sporta distances. Sākot ar 2019. gadu, meža un sprinta čempionāti risināsies atsevišķi katrs ik pēc diviem gadiem. Bet Latvijā startēs pasaules labākie sportisti, no kuriem daudzi nedēļas laikā veiks pat sešas dažādas distances.

Ar 4

to, kā notiek tik grandiozas sacensības, Sporta lasītājus iepazīstina Latvijas izlases dalībniece, vairākkārtēja Latvijas un Baltijas čempione Sandra Grosberga.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Ojārs Millers

4. AUGUSTS. SPRINTA KVALIFIKĀCIJA (Kronvalda parks) un FINĀLS (Vecrīga)

LATVIJAS IZLASE 2018. GADA PASAULES ČEMPIONĀTĀ (Vīriešu stafetes komandas sastāvs vēl tiks precizēts) Sprintā Sandra Grosberga Līga Valdmane Irita Puķīte Artūrs Pauliņš Andris Jubelis Rūdolfs Zērnis Sprinta stafetē Sandra Grosberga Inga Dambe Artūrs Pauliņš Andris Jubelis Vidējā distancē Sandra Grosberga Inga Dambe Laura Vīķe Artūrs Pauliņš Edgars Bertuks Rūdolfs Zērnis

Stafetē Sandra Grosberga Inga Dambe Laura Vīķe Artūrs Pauliņš Andris Jubelis Rūdolfs Zērnis Edgars Bertuks Garajā distancē Sandra Grosberga Inga Dambe Laura Vīķe Artūrs Pauliņš Andris Jubelis Edgars Bertuks

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Sprints ir salīdzinoši jauna orientē­ šanās sporta distance — pasaules čem­ pionāta programmā tā pirmoreiz tika iekļauta 2001. gadā. Galvenā atšķirī­ ba no citām distancēm ir tā, ka sprints vienmēr norisinās pilsētvidē, tādēļ spor­ tistam jābūt ne tikai labam orientieris­ tam, bet arī skrējējam, jo ātrums ir daudz lielāks nekā mežā, taču distan­ ce krietni īsāka. Tās garums parasti ir aptuveni 3 km sievietēm un 4 km vī­ riešiem, ko var veikt 13—15 minūtēs. Pasaules čempionātā kvalifikācijas sacensības un fināls norisinās vienā dienā, kvalifikācija — rīta pusē, fināls — pēcpusdienā. Kvalifikācijas sacensī­ bās visi dalībnieki sadalīti trijās gru­ pās, no kurām 15 labākie katrā grupā iegūst iespēju startēt finālā. Gan sie­ viešu, gan vīriešu konkurencē dalībnie­ ku skaits sprintā parasti pārsniedz 100. Tas nozīmē, ka finālam kvalificējas ma­ zāk par pusi. Pasaules čempionātā visās distan­ cēs ir dalībnieku skaita ierobežojums — sprintam katra valsts var pieteikt, mak­ simums, trīs sievietes un trīs vīriešus. Izņēmums ir iepriekšējā gada pasaules čempioni, kuri iegūst savu personisko starta vietu, tad valsts var pieteikt čet­ rus viena dzimuma sportistus. Sprintā gandrīz vienmēr ir aizliegts skriet ar apaviem, kuriem ir radzes un ar kādiem lielākoties skrien pa mežu. Parasti pietiek ar skriešanas kurpēm, kādas nopērkamas jebkurā sporta vei­ kalā, jo segums pārsvarā ir asfalts. Ja

Foto: Jānis Līgats

Skatītāju arēna: kvalifikācijai — pie Rīgas Kongresu nama, finālam — Rātslaukumā

Sprints. Distancē Sandra Grosberga

tomēr distance vairāk ved pa parkiem vai takām, tad ieteicams izvēlēties apa­ vus ar protektoru, jo tiem ir labāka sa­ ķere, īpaši lietainā laikā. Orientierists sprinta distancē dodas šortos un īso ro­ ku krekliņā, kuri darināti no īpaši plā­ na un viegla materiāla, kas neuzkrāj daudz mitruma.

5


KĀ TAS NOTIEK

5. AUGUSTS. SPRINTA STAFETE (Āgenskalns)

Sprinta stafete ir pati jaunākā orien­ tēšanās sporta distance — pirmās pa­ saules čempionāta medaļas tajā tika izcīnītas 2014. gadā. Sprinta stafetē ko­ mandā startē divi vīrieši un divas sie­ vietes, kuri stafeti veic noteiktā secībā. Pirmajā etapā startē sieviete, otrajā un trešajā — vīrieši, bet noslēdzošo pos­ mu atkal veic sieviete. Katram dalībnie­ kam jāveic aptuveni tāda paša garuma distance kā sprintā, un viens dalībnieks distancē parasti pavada aptuveni 15 mi­ nūtes. Stafeti no individuālās distances atšķir divas lietas. Pirmkārt, pirmajā etapā visi da­ lībnieki startē kopā un stafetes mai­ ņu nodod, pieskaroties sava komandas

biedra rokai. Uzvar tā komanda, kura pirmā šķērso finiša līniju un ir pareizā secībā atzīmējusies visos kontrolpunktos. Otrkārt, masu starta dēļ pastāv liela ie­ spēja, ka kāds dalībnieks varētu sekot citam, tādēļ tiek izmantota izkliedes sis­ tēma — vienā posmā ir iespējami vairā­ ki distanču varianti, kuros atšķiras kon­ trolpunkti vai to apmeklēšanas secība. Stafetē vienas komandas dalībnieki pa­ rasti neveic vienu un to pašu distanci, jo katram ir citi izkliedes kontrolpunkti. Arī sprinta stafetei pasaules čempionātā ir ierobežojumi — katra valsts var pie­ teikt tikai vienu komandu. Čempionātā Latvijā dalību sprinta stafetē pieteikušas 34 valstu komandas.

Foto: Ojārs Millers

Skatītāju arēna: pie Bellevue Park Hotel Riga Uzvaras parkā

LATVIJAS SPORTISTU LABĀKIE REZULTĀTI PASAULES ČEMPIONĀTOS

Foto: Ojārs Millers

Vidējā distancē 1. vietā Edgars Bertuks (2012. g.), 9. vietā Aija Skrastiņa (2009. g.) un Inga Dambe (2012. g.) Garajā distancē 3. vietā Edgars Bertuks (2012., 2013. g.) un Alīda Ābola (1989. g.), 9. vietā Aija Skrastiņa Sprintā 5. vietā Mārtiņš Sirmais (2007. g.), 15. vietā Aija Skrastiņa (2011. g.) Stafetē 4. vietā Mārtiņš Sirmais, Jānis Krūmiņš, Edgars Bertuks (2009. g.), 5. vietā Inga Dambe, Laura Vīķe, Sandra Grosberga (2017. g.) Sprinta stafetē 12. vietā Inga Dambe, Artūrs Pauliņš, Andris Kivlenieks, Sandra Grosberga (2017. g.)

Finiša taisnē. Andris Jubelis un Irita Puķīte

6

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


KĀ TAS NOTIEK

Kopā ar menedžeri. Latvijas izlases dalībnieki Artūrs Pauliņš (no kreisās), Laura Vīķe, Sandra Grosberga, Edgars Bertuks un izlases menedžeris Jurģis Krastiņš

GALVENIE RĪKI Gandrīz jebkurā distancē pats galvenais ir kompass, atzīmēšanās sistēma, leģendu turētājs un, protams, orientēšanās karte.

LEĢENDU TURĒTĀJS. Kon­trol­punktu leģendas ir papildu informācija par atsevišķa objekta, uz kura novietots kontrolpunkts, precīzu atrašanās vietu un izskatu dabā, tās attēlo kontrolpunkta novietojumu uz objekta un kontrolpunkta numuru. Katrai orientēšanās sacensību distancei leģendas parasti ir pieejamas gan uz kartes, gan arī atsevišķi, jo kartes leģendas, parasti skrienot tiek aizlocītas ciet. Atse­ višķās leģendas iespējams ievietot speciālā plastmasas leģendu turētājā, kuru var uzlikt uz rokas, nedaudz virs plaukstas. Leģendu turētājs nav nepieciešams stafetes sacensībās, jo šajā disciplīnā leģendas ir pieejamas tikai uz kartes.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Foto: Jānis Līgats

KARTE. Orientēšanās karti dalībnieks saņem starta brīdī, tāpēc nav iespējams iepriekš izplānot savu ceļu. Karte mēdz būt dažāda izmēra — parasti A4 vai A3, dažādos orientēšanās sporta paveidos iespējama arī A2 izmēra karte.

KOMPASS. Tas palīdz kartē noteikt ziemeļus un skrienot noturēt virzienu. Kartē ir iezīmētas ziemeļu līnijas, kuras jāvērš tādā pašā virzienā, kādā konkrētajā brīdī rāda kompass.

ATZ±MĒŠANĀS SISTĒMA. Orientēšanās sportā tās parasti ir idents vai emits. Latvijā gandrīz vienmēr tiek izmantota ident sistēma. Katrā kontrolpunktā atrodas speciāla atzīmēšanās stacija (neliela kārbiņa), kurā jāievieto dažus centimetrus garš plastmasas čips, kuru nēsā uz pirksta, un jāgaida, kad idents nopīkst, jo tikai tad ir fiksēta atzīme. Šis mirklis ir īss, parasti viena vai divas sekundes, tas atkarīgs no tā, cik veca vai jauna modeļa identa sistēma tiek izmantota. Pati jaunākā versija jau ļauj atzīmēties, punktam nemaz nepieskaroties. Pietiek identu pietuvināt atzīmēšanās stacijai aptuveni 30— 50 centimetru attālumā, un tas jau piefiksē atzīmi. Šādu sistēmu plaši lieto sprintā, jo tā ļauj orientieristam neapstāties punktā, bet atzīmēties skrienot.

7


KĀ TAS NOTIEK

7. AUGUSTS. VIDĒJĀ DISTANCE (Sigulda)

1991. gada pasaules čempionāta prog­ rammā tika iekļauta īsā distance, kurā uzvarētājs parasti finišēja aptuveni pēc 25 minūtēm, taču jau 2003. gadā šo distan­ ci nomainīja vidējā. Uzvarētājam atkarībā no apvidus šajā distancē parasti jāpava­ da 30—35 minūtes, vīriešiem tie ir aptu­ veni 5—6,5 km, bet sievietēm — 4—5 km. Šajā distancē būtiska ir orientēšanās tehnika un spēja skriet ļoti precīzi. Vidējā distancē ir salīdzinoši daudz kontrolpun­ ktu (aptuveni 20), kas nozīmē ļoti inten­ sīvu orientēšanos visas distances garumā. Pasaules čempionātā vidējā distancē arī ir ierobežots dalībnieku skaits, jo nav kvalifikācijas. Maksimālais sportistu skaits gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē no vienas valsts ir trīs, minimālais — viens. Tas tiek aprēķināts pēc īpaša koeficienta,

8

ko iegūst no pēdējo divu pasaules čempio­ nātu rezultātiem, tomēr organizatoru valstij vienmēr pienākas maksimālais vietu skaits, kā šogad tas ir Latvijai. Mežā orientieristi parasti dodas pavi­ sam citā apģērbā nekā sprintā. Mugurā tiek vilkts neilona krekls, kas nosedz ple­ cus, kājās — garās vai pusgarās neilo­ na bikses, nereti arī zeķes līdz ceļgalam vai kājsargi, kuri aizsargā apakšstilbus no savainojumiem. Atšķirībā no sprinta mežā parasti izmanto speciālus skrieša­ nas apavus, kuri veidoti no gumijas zo­ les ar radzēm. Šādi apavi nodrošina īpa­ ši labu saķeri un ir piemēroti kalnainos vai akmeņainos apvidos. Līdzenos un labi skrienamos, piemēram, priežu mežos, ie­ spējams izmantot apavus ar parasto pro­ tektoru.

Foto: Ojārs Millers

Skatītāju arēna: Laurenču distanču slēpošanas trase

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


KĀ TAS NOTIEK

9. AUGUSTS. STAFETE (Turaida) Skatītāju arēna: Turaidas muzejrezervāts

Foto: Ojārs Millers

Foto: Ojārs Millers

Stafete ir viena no oriģinālajām pasaules čempionāta distan­ cēm, un medaļas tajā tiek sadalītas jau kopš čempionāta pirm­ sākumiem 1966. gadā. Sākotnēji tā bija četru etapu stafete, bet kopš 2003. gada komandā startē trīs sportisti gan sievie­ šu, gan vīriešu konkurencē. Stafetē viens posms līdzinās vidējai distancei, jo parasti ir aptuveni tikpat garš vai pat garāks, ta­ ču nav tik sarežģīts. Arī meža stafetē pirmajā posmā visi star­ tē kopā un tiek pielietota izkliede.

Ar kopējo startu. Sākas sacensības stafetē

11. AUGUSTS. GARĀ DISTANCE (Turaida) Skatītāju arēna: Turaidas muzejrezervāts

Foto: Ojārs Millers

Garā distance ir otra oriģinālā pasaules čempionāta distance, kuru sākotnēji sauca par individuālo, pēc tam par klasisko, bet no 2003. gada — par garo distanci. Tā prasa ļoti labu fizisko sagatavotību un izturību, jo vīriešiem parasti jāveic 15—19, sie­ vietēm — 9—12 kilometri. Garajā distancē nozīmīga ir ceļu va­ riantu izvēle, jo parasti jāveic liels attālums no punkta uz pun­ ktu (līdz pat trīs kilometriem), un bieži vien taisnākais ceļš nav ātrākais. Tāpat kā vidējā distancē, arī garajā ir ierobežots da­ lībnieku skaits un pasaules čempionātā katrai valstij tas atka­ rīgs no iepriekšējo divu čempionātu rezultātiem. ©

Spēkus nežēlojot. Cīnās Laura Vīķe (attēlā pa kreisi) un Edgars Bertuks Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Sandra GROSBERGA AKTUĀLĀ INFORMĀCIJA WWW.WOC2018.LV

9


CERĪBA

Kad pumpurs sprāgst Kad pumpurs sprāgst, viss tālāk notiek ļoti ātri. Ieva Maļuka pērn 14 gadu vecumā, debitējot Eiropas U-18 čempionātā peldēšanā, izcīnīja 33. vietu. Šovasar kontinenta junioru meistarsacīkstēs Helsinkos, joprojām būdama jaunākā finālsacensību dalībniece, Ieva 100 metru distancē brīvajā stilā izcīnīja augsto piekto vietu, turklāt kārtējo reizi labojot Latvijas rekordu.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

I

eva šogad Latvijas rekordu dažādās distancēs labojusi vienpadsmit rei­ zes (pērn vēl rekordu nebija). Jūlija beigās viņa bija Latvijas rekordiste čet­ rās distancēs, jaunāko — 200 met­ ru kompleksajā peldējumā sasniedzot Ziemeļvalstu jaunatnes čempionātā, kurš risinājās Ķīpsalas peldbaseinā.

Vispirms mamma, olimpiskā vicečempione Ikvienam, kurš kaut nedaudz pārzi­ na Latvijas sporta vēsturi, pirmais jau­ tājums Ievai ir par mātes — olimpis­ kās vicečempiones modernajā pieccīņā Jeļenas Maļukas (Rubļevskas) — lomu viņas sporta karjerā. Ieva smej (to vi­ ņa dara bieži) un stāsta, ka mamma vi­ ņu trīs gadu vecumā vispirms aizvedusi uz daiļlēkšanu un tikai sešus gadus vē­ lāk uz peldēšanu.

10

Mamma, kas pēc meitas piedzimša­ nas ātri atgriezās lielajā sportā un nepil­ nu pusotru gadu vēlāk kļuva par olim­ pisko vicečempioni, Ievu vienmēr ņēmusi līdzi uz treniņnometnēm, vēlāk arī uz sa­ censībām. Par savu vietu sportā Ieva tad vēl neesot domājusi, mamma viņai pir­ mām kārtām bijusi mamma, ar kuru gri­ bējies būt kopā pēc iespējas vairāk. Trīs gadu vecumā mamma Ievu aizve­ da uz daiļlēkšanu. Tas bijis domāts koor­ dinācijas attīstībai. Lēkusi arī no desmit metru torņa, kaut gan bailes no augstu­ ma bijušas toreiz un esot vēl tagad. Jau astoņu gadu vecumā Jeļena gribēja sū­ tīt meitu uz peldēšanu, bet trenere Jūlija Kuzmina vēl lika paaugties. Pati meite­ ne bija priecīga, ka pēc gada tomēr sāka trenēties peldēšanā. “Kas nekaiš, ne jāsi­ tas (reizēm ļoti sāpīgi) pret ūdeni, ne tor­ nī jākāpj, peldi tik!” smej Ieva.

Ievai patīk ūdens. Patīk tā brīvības sajūta, kurā katrs īriens nes uz priekšu. Ūdenī tu jūties viegls, it kā citā pasau­ lē. Pirmie panākumi nelika sevi ilgi gai­ dīt, un uzvaras, labi rezultāti Ievai liekas pašsaprotami. Ieva atzīstas, ka satrauku­ mu pirms starta jūt vienmēr. Bail arī no spēcīgas konkurences, bet tieši tas dzen uz priekšu, dod spītu nepiekāpties, ar pil­ nu atdevi strādāt treniņos. Ieva arī treniņos cenšas būt pirmā. Kad meitenes arvien tālāk paliek aiz mu­ guras, Ieva labprāt spēkojas ar zēniem. Ikdienā ārpus peldbaseina Ieva īpaši ne­ peldas, jo atklātā ūdenī esot bail... no zi­ vīm, varot iekost. Latvijas labāko sacensībās sīvākā cī­ ņa iznāk ar Gabrielu Ņikitinu, kura ir de­ viņus gadus vecāka un joprojām progre­ sē. Ieva ļoti ciena savu sāncensī, tāpat kā visas savas pretinieces.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Ieva UKA MAĻ Peldētāja, Rīgas Teikas vidusskolas 9. klases skolniece

Vieglais krauls Ieva peld visos peldēšanas veidos, ta­ ču tuvākais ir krauls jeb brīvais stils. Ieva smej, ka tas esot visvieglākais: “Kustini tik rokas un kājas, elpo, un viss notiek!” Vislabāk patīk peldēt 100 metrus brīvajā, kas reizē esot arī grūtākā distan­ ce, jo ne uz mirkli nedrīkst atslābt, viens baseina garums turp, otrs — atpakaļ. Vai vienā elpas vilcienā. Šajā distancē Ieva Latvijas rekordu labojusi vairākkārt. Ieva peld arī garākas distances, pat 800 metru, taču atzīst, ka sprints esot daudz tuvāks. Par iespējām sasniegt la­ bus rezultātus Latvijā Ieva nesūdzas, aps­ tākļi nemaz neesot tik slikti, pirmkārt ļoti jāgrib, daudz jātrenējas, tad arī re­ zultāti būšot. Tiem kļūstot augstvērtīgā­ kiem, jau var cerēt uz atbalstu. Ieva ta­ gad ir nākamo olimpisko spēļu kandidātu sarakstā un saņem LOK atbalstu. Labi Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

sasniegumi ļauj cerēt uz iekļūšanu LOV sastāvā, kas atvieglotu pilnvērtīgu gata­ vošanos, jo pagaidām ir liels vecāku ma­ teriālais atbalsts. Par savu jaunāko Latvijas rekordu 200 metru kompleksajā peldējumā Ieva ir nedaudz izbrīnīta, jo Ziemeļvalstu čempio­ nātam īpaši negatavojās. Treneres plāns bijis nedaudz atpūsties, lai pēc tam ar pilnu spēku gatavotos Eiropas meistarsa­ cīkstēm pieaugušajiem, kas notiks augus­ ta sākumā. Ieva neuzskata, ka peld ideāli, vien­ mēr būšot ko uzlabot. Vispirms tā ir teh­ nika, ātruma izturība, vispārējā fiziskā sa­ gatavotība. Ieva vēl aug, un ir disciplīnas, kurām viņa, treneres vārdiem runājot, ir par sīku. Laiks briedinās, jo pagaidām Ieva vēl pirms atbildīgiem startiem pārāk uztraucas, un tikai pieredze, labi rezultāti dos pārliecību par saviem spēkiem.

Dzimusi

2003. gada 3. aprīlī Rīgā

Augums, svars 169 cm, 55 kg Sporta gaitas

no deviņu gadu vecuma trenējas peldēšanā sporta skolā Rīdzene, pirms tam no triju gadu vecuma — daiļlēkšanā

Trenere

Jūlija Kuzmina

Lielākie sasniegumi 5. vieta EČ U-18 100 m brīvajā stilā, četrkārtēja Latvijas rekordiste, daudzkārtēja Latvijas čempione visās vecuma grupās, 5. vieta Eiropas U-18 meistarsacīkstēs Vaļasprieki

atpūta, miegs

11


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERĪBA

Rudenī Teikas vidusskolā Ieva mācī­ sies devītajā klasē. Nav viegli apvienot mācības ar treniņiem, kas reizēm ir pirms stundām, taču par sekmēm īpaši neesot jāsatraucas, patīkot matemātika, sporta stundas. Klasesbiedri pirms Ievas rekordu birumu ēras neesot viņu par lielu sportisti uzskatījuši, jo skolā sportistu esot daudz. Ieva teic, ka labi vien esot, jo pagaidām par slavenību sevi neuzskatot.

Ieva apzinās, ka vēl ļoti daudz dar­ ba jāiegulda, lai viņas rezultāti iegūtu starptautisku skanējumu. Viņa arī sa­ prot, ka visu nevar iegūt vienā mirklī, tāpēc koncentrējas uz tuvākajiem mēr­ ķiem. Tagad svarīgs būs starts Eiropas meistarsacīkstēs, kur galvenokārt jāiegūst pieredze, jāmācās no pasaules labākajām peldētājām, reizē cīnoties par iespēja­ mi labāku rezultātu, Latvijas rekordiem.

Savukārt decembrī risināsies pasaules čempionāts īsajā ūdenī — 25 m baseinā. Ievai ļoti nozīmīgas būs Jaunatnes olimpiskās spēles, kas oktobrī notiks Buenosairesā, Argentīnā. Tas varētu būt labs pakāpiens uz lielajām spē­ lēm 2020. gadā Tokijā. Izcīnīt vietu Latvijas olimpiskajā komandā nebūs viegli. Parasti no mūsu valsts tiesības startēt olimpiskajās spēlēs iegūst pa

NĀRIŅAS TALANTS Sporta skolas Rīdzene trenere Jūlija KUZMINA:

“Ievu pamanīju, kad viņa vēl trenē­ jās daiļlēkšanā. Redzēju, kā viņa turē­ jās ūdeni, īsti peldēt vēl nemācēdama. Viņai ir ļoti laba ūdens izjūta, ūdens viņu burtiski nes, nāriņas talants. Cenšamies progresēt pakāpeniski, ne­ ko īpaši neforsējot. Redzot viņas vēlmi peldēt, domāju, ka Ieva mūsu sportā būs ilgi, sasniedzot augstus rezultātus arī pieaugušo konkurencē. Un ne tikai brīvajā stilā, kas viņai šobrīd padodas vislabāk. Nāks pieredze, attīstīsies arī citas peldēšanas disciplīnas. Priecē, ka Ieva arvien vairāk sāk domāt par veselīgu uzturu, pareizu ēšanu un savā reizē hamburgers ir iz­

12

ņēmums, nevis ikdiena. Jo augstākas klases sportists, jo visam jābūt parei­ zākam, sabalansētākam. Ievai daudz palīdz arī mammas atbalsts un pie­ redze. Ieva pagaidām nav sevišķi liela au­ gumā, taču daba viņai devusi garas ro­ kas, platus plecus, kas peldēšanā nav mazsvarīgi. Pasaules pieredze rāda, ka auguma centimetri nav galvenais labu rezultātu sasniegšanā, nobriedīs, un tas tikai veicinās rezultātu izaugsmi. Man patīk Ievas attieksme treniņos. Viņa vienmēr cenšas būt pirmā, pat, pievelkoties pie stieņa, nebaidās no pui­ šu konkurences. Nekad darba nevairās.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


CERĪBA

AR LIELĀKĀM IESPĒJĀM

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

vienam katra dzimuma pārstāvim. Lai situāciju vienkāršotu, Ieva centīsies iz­ pildīt A normatīvu, kas vēl ir pienācī­ gā attālumā (100 metros brīvajā stilā trūkst pāris sekunžu). Tas nodrošinātu automātisku līdzdalību olimpiskajās spē­ lēs. Pēc tā arī jācenšas. Mamma olim­ piskajās spēlēs startēja četras reizes, turklāt izcīnīja sudraba medaļu, kāpēc lai meita nevarētu? ©

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

“To, ka Ieva nodarbosies ar spor­ tu, zināju, jau viņai piedzimstot. Es vi­ sām mammām iesaku savus bērnus sū­ tīt uz sporta nodarbībām. It sevišķi uz peldēšanu, kas ļoti vispusīgi attīsta bēr­ na organismu. Nav obligāti jākļūst par profesionālu sportistu, bet bērnam jābūt fiziski attīstītam, koordinētam, ar labu veselību, konkurētspējīgam. Tas tālāka­ jā dzīvē ļoti noderēs. Daiļlēkšanu kā pirmo sporta veidu izvēlējos nejauši. Ieva bija man līdzi uz peldēšanas treniņu Daugavas spor­ ta namā, un pēkšņi es viņu pamanī­ ju uz trīs metru tramplīna. Uzkāpu un meitai teicu: “Ja reiz te esi, tad jālec lejā!” Ieva nevarēja saņemties, un es pirmo reizi viņai... palīdzēju. Ar to pie­ tika, lai viņa gribētu lēkt vēl un vēl. Trenējāmies daiļlēkšanā, un es redzēju, cik ļoti viņai patīk ūdens. Daudz vairāk nekā man, un likās loģiski, ka turpinā­ sim trenēties ūdenī. Tā kā daiļlēkšana pie mums šobrīd ir vien hobija līmenī, nolēmām pāriet uz peldēšanu. Pirmā trenere atteicās ņemt tik mazu bērnu, arī tagadējā trenere Jūlija Kuzmina vis­ pirms man atteica, bet nākamajā gadā Ievu tomēr visai negribīgi paņēma uz vasaras nometni (meitai tad bija devi­ ņi gadi), bet jau rudenī man teica, ka Ievu nevienam neatdošot. Kā sportiste, nevis mīloša māte re­ dzu, ka Ievai ir neticami laba ūdens izjūta, ūdenī viņa var uzturēties kaut desmit stundas no vietas. Man tā nebi­ ja un peldēšanā nemaz tik labi nevei­ cās. Viņa ir ļoti neatlaidīga, kas reizēm robežojas ar stūrgalvību (Auns taču!), bet, ko viņa iedomājusies, to panāks. Ja reiz viņa sev kādu mērķi izvirzīju­ si, tad neapstāsies ne pie kādiem šķēr­ šļiem! Domāju, ka viņas neatlaidība ir reizes desmit lielāka nekā manējā. Turklāt viņa ir ļoti pozitīva, vien­ mēr smaida un savas bēdas cenšas pa­ turēt pie sevis. Labāk izraudāsies dušā nekā citiem redzot. Tagad pat Eiropas meistarsacīkstēs viņa šņukst un saka, ka trenere sakliegusi, jo pieļāvusi kļū­ du — pieskārusies finišam ar galvu,

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Ievas mamma, Atēnu olimpisko spēļu vicečempione modernajā pieccīņā, četrkārtējā olimpiete Jeļena MAĻUKA (RUBĻEVSKA):

nevis ar roku. Mierinu, cik varu, bet zinu, ka Ievai tas tikai uzdzen spī­ tu un nākamreiz viņa tādu negadīju­ mu nepieļaus. Vai es Ievu varētu iedomāties kā moderno pieccīņnieci? Jā, zinu, ka vi­ ņu gados trīs varētu sagatavot par top sportisti šajā grūtajā sporta veidā. Bet par to šobrīd nedomājam, jo manā uz­ tverē pieccīņa Latvijā pašlaik ir dziļā bedrē. Federācija nedomā par jaunatnes attīstību, bet labāk piesaista sportistus no citas valsts. Tas nākotnei neko la­ bu nesola, un Ievu es negribētu dāvi­ nāt tādai federācijai. Tad labāk sūtītu uz vieglatlētiku, jo domāju, ka arī tur, tāpat kā daudzos citos sporta veidos, viņa varētu gūt panākumus. Ieva vēl aug, un es nezinu, kā viņa attīstīsies fizioloģiski, tāpēc par viņas nākotni peldēšanā šobrīd negribu daudz prātot. Jāstrādā, un laiks rādīs. Jebkurā gadījumā gribētu, lai sportā viņa mani pārspēj, jo viņas talants un raksturs ir daudz pārāks par manējo.”

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 13


CERĪBA

Laimīgs peldot Didzis Rudavs ir pirmais peldētājs, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas spējis izcīnīt medaļu Eiropas meistarsacīkstēs. Jelgavnieks jūlija sākumā to paveica Eiropas junioru čempionātā Helsinkos, kur 50 m distancē brasā tikai par nieka tiesu atpalika no čempiona titula un ieguva sudraba medaļu.

D

idzis peldēšanā trenējas jau desmito gadu, šobrīd jūtas pa­ cilāts, vēlas kļūt arvien ātrāks un gatavojas nākamajām sacensībām. Lūk, viņa domas par padarīto un vēl darāmo.

Trīsreiz 50 “Par Helsinkiem sezonas sāku­ mā īpaši nedomāju. Vispirms Latvijas čempionātā, kas notika jūnijā, gribēju un man vajadzēja izpildīt kvalifikācijas normatīvu arī 100 metru distancē, jo ar līdzdalību 50 metros vien nepietika. Izdevās, un tad sākām gatavoties tieši Eiropas meistarsacīkstēm. Sacensības nebija vieglas, jo 50 metros vajadzēja startēt trīs reizes pēc kārtas, turklāt ar pilnu atdevi. Vairāk satraucos par priekšsacīkstēm, jo ne­ esmu agra rīta peldētājs. Piektais āt­ rākais laiks iedrošināja. Par medaļu klusi iedomājos pirms fināla peldēju­ ma, jo pusfinālā jau biju otrs ātrākais. Kāpēc ne? Viss, ko 50 metros redzi, ir starta lēciens (tas man gan stipri jāuzlabo), kad pirmo un vienīgo reizi jūti, kur ir tavi konkurenti. Tālāk tajās 28 se­ kundēs ir tikai cīņa ar sevi un ūdeni, neredzi neko. Kad finišēju, uzreiz ne­ priecājos, jo vienlaikus baseina malai pieskārās vairāki. Kad uz tablo kā ot­ rais gausi parādījās mans uzvārds, iesitu pa ūdeni un pacēlu dūri — es to izdarīju! Prieks bija liels, sāku­ mā pat neaptvēru. Tikai vēlāk uzzināju, ka es­ mu pirmais Latvijas pel­ dētājs, kas zem Latvijas karoga izcīnījis meda­ ļu Eiropas meistarsacīk­ stēs. Paldies trenerītei, jo arī viņai tādu sasniegu­ mu līdz šim nebija, pal­

14

is Didz AVS RUD Peldētājs, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 11. klases skolnieks Dzimis

2001. gada 10. maijā Rīgā

Augums, svars 189 cm, 85 kg Sporta gaitas no astoņu gadu vecuma trenējas peldēšanā Jelgavas specializētajā peldēšanas skolā, pirms tam — sporta dejas, hokejs, karatē Trenere

Astra Ozoliņa

Lielākie sasniegumi 2. v. 2018. gada Eiropas junioru čempionātā 50 m brasā, daudzkārtējs Latvijas čempions jauniešiem un pieaugušajiem Vaļasprieks

fotografēšana

dies atbalstītājiem. Īpaši ģimenei, jo tēti es dēvēju par savu menedžeri, tik ļoti viņš ir visā iekšā. Arī bez ģime­ nes materiālā atbalsta es neko daudz nesasniegtu. Paldies manai sporta sko­ lai, kas iespēju robežās mani atbal­ sta! Varbūt tagad atbalsts būs lielāks. Puķi un žetonu kā mēneša labākais sportists Jelgavas domē jau esmu sa­ ņēmis.”

Traukūdens un skudriņas “Tētis mani jau agrā bērnībā ve­ da uz dažādiem sporta veidiem, mek­ lēdams man piemērotāko. Karatē likās interesants līdz brīdim, kad vajadzē­ ja izpildīt špagatu. Neizdevās, un ma­ na sirds uzreiz bija tālu prom no šā sporta veida. Tad tētis mani atveda uz peldē­ šanu. Viņš bija ievērojis, ka man ļo­ ti patīk ūdens. Atceros, kad vecmāmi­ ņa izlietnē mazgāja traukus, uzreiz biju klāt, lai pašļakstītos. Ka tik dabūt ro­ kas ūdenī! Tētis savulaik pats sportoja — volejbols, vieglatlētika, arī bokss ir viņa sporta veidi. Abi vecāki mani ļoti atbalsta. Atceros, piektajā sestajā kla­ sē gribēju iepauzēt, bet tētis bija neat­ laidīgs un nepieļāva domu, ka varētu kavēt treniņus. Peldēšana man iepatikās uzreiz, kaut gan sākumā pat nevarēju bez pa­ līglīdzekļiem uz ūdens noturēties. Kad tētis mani veda uz treniņu, pār mugu­ ru skrēja skudriņas, cik ļoti gribējās ūdenī! Par medaļām un vietām īpaši nedomāju. Vairāk sacentos ar savu personisko rekordu, vienmēr centos to uzlabot. Arī tagad Helsinkos to laboju divas reizes, arī finālā. Peldēšanā man patīk pats ūdens, sajūta, ka esi brīvs, vari stiprināt savu ķermeni, ka peldi arvien āt­ rāk. Kad eju ar draugiem peldē­ ties, tad nekādus stilus nedemons­ trēju, peldu tautas kraulā ar galvu

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

15

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon


virs ūdens. Neviens nepateiks, ka esmu profesionālis. Trenējos parasti divas reizes die­ nā, skolas laikā pirmais treniņš septi­ ņos no rīta, pirms mācībām, tad vakarā. Brīvdiena parasti ir svētdiena. Ir treniņi ūdenī, sausie treniņi. Sagatavošanās periodā ir nodarbības, kas veicina vispārējo fizisko sagatavotī­ bu. Skrienam krosus, kas man ne se­ višķi iet pie sirds, daudz staipāmies, jo esmu diezgan pastīvs, veicam dažādus vingrinājumus dziļo muskuļu attīstībai. Cenšos, jo jādara viss, lai būtu arvien spēcīgāks, lai vājo punktu būtu pēc ie­ spējas mazāk.”

Nākotnes olimpiskie metri “Prieks par panākumiem, bet labi sa­ protu, ka 50 metri nav olimpiskā discip­ līna un par pamata distanci jākļūst simts metriem. Vēl neesmu tik ātruma izturīgs, lai maksimālā tempā un bez lielām kļū­ dām veiktu simtnieku. Tagad esmu ga­ tavs uz metriem 70—75... Jāliek klāt. Īpaši 50 no 100 metriem jau neatšķiras. Vienīgi simtniekā viss jādara tikpat ātri, bez mazākās atelpas, tikai divas reizes vairāk un ilgāk. Par 200 metriem gan ne­ domāju, esmu sprinteris. Tehniku var uzlabot nemitīgi. Abi ar treneri labi zinām manas kļūdas roku

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERĪBA

Tu vari ātrāk! Trenere Astra Ozoliņa ar savu audzēkni treniņā

DZIMIS BRASAM Jelgavas specializētās peldēšanas skolas trenere Astra OZOLIŅA: “Kad pirms deviņiem gadiem tēvs atveda savam vecumam pagaru astoņgadīgu puišeli, neko īpašu viņā nesaskatīju un liku trenēties kā visiem. Pamēģinājām dažādus peldēšanas stilus, taču mana pieredze ātri lika saprast, ka Didzis ir kā radīts brasam. Par brasistu piedzimst, to rāda augums, roku un kāju kustības. Didzis ir ļoti motivēts, nav problēmu ar treniņu apmeklētību. Daudz palīdz vecāki. Puisis ir ļoti mērķtiecīgs, cīnās līdz pēdē-

jam. Helsinkos viss izšķīrās pēdējā pieskārienā, kas prasa īstu cīņas sparu, un Didzis nepadevās līdz pēdējam centimetram. Mēs labi apzināmies, kas mums vēl jāuzlabo un jāpilnveido. Vispirms tā ir peldējuma tehnika, lokanība, ātruma izturība. 50 metri, kuros viņš izcīnīja medaļu, nav olimpiskā disciplīna, bet 100 metriem vēl pietrūkst izturības. Strādāsim, un ticu, ka par Didzi vēl daudz dzirdēsim.”

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

darbībā — pārāk maz izmantoju muguras muskuļus, jāpalielina izturība. Pie tā daudz jāstrādā. Maksimāli jāizmanto tas, kas man dots. Garāks jau neaugšu, bet jo īsāks augums, jo aktīvākam jā­ būt. Mazie, kodolīgie vispār ir hiperaktī­ vi. Man laikam lemts tāds vidusceļš, kur savas spējas jāizmanto pēc iespējas pil­ nīgāk. Galvenais nesatraumēties, jo ple­ ca muskulī reizēm jūtu sāpes. Viss jāpār­ bauda, laikus jānovērš, jo ielaista trauma var visam pārvilkt strīpu. Negribu noliegt, ka nedomāju par olimpiskajām spēlēm. Varbūt ne par nā­ kamajām, jo tad man būs vien 19 gadi, bet par aiznākamajām gan. Bet nekad nesaki nekad. Esmu lai­ mīgs, kad peldu!” Šis raksts jau bija gatavs, kad no Latvijas Peldēšanas federācijas atnāca zi­ ņa, ka Didzis Rudavs iekļauts Latvijas iz­ lases sastāvā, kas oktobrī Buenosairesā (Argentīna) startēs vasaras Jaunatnes olimpiskajās spēles. ©

Kopā spēks! Vecāki Iveta un Gints lidostā sagaida dēlu ar Eiropas medaļu

16

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Dainis Caune, Sports

ČEMPIONS

Ar 138. numuru Mārupes trasē. Mikus Dāvids Strazdiņš ceļā pēc Latvijas čempiona medaļas

Jaunākais... Pēc uzvaras pirmajā braucienā Mārupes BMX trases malā ar smadzeņu satricinājumu palika Helvijs Babris. Ceturtajā un izšķirošajā reizē trīs elites vīri aiz starta barjeras stājās ar vienādu punktu skaitu. Divkārtējam olimpietim Edžum Treimanim, cenšoties sākt diktēt noteikumus, no pedāļa izklipsējās kurpe, un līdera lomu nekavējoties uzņēmās Kristens Krīgers. Bet nežēlīga pakaļdzīšanās turpinājās, līdz pēdējā taisnē lielisku braukšanas tehniku un jaudīga sprintera īpašības demonstrēja Mikus Dāvids Strazdiņš, skaistā cīņā pašā finišā kļūstot par Latvijas čempionu. Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Š

is jau esot kāds ceturtais vai piektais Latvijas čempiona tituls, bet visdārgākais, jo pirmo reizi iz­ cīnīts elites konkurencē. “Grūti bija, bet es gāju uz visu banku,” atzīst Mikus. “Mani konkurenti tajā dienā jau bija gu­ vuši pa uzvarai, un es nolēmu, ka pē­ dējā braucienā būs mana kārta.” Rādās, ka jaunais čempions spēj ne tikai plānus sastādīt, bet prot arī tos realizēt. “Viss ir galvā,” viņš norāda un tūlīt atzīst, ka lielākām uzvarām pagaidām mazliet pietrūkstot tieši psiholoģiskās sagatavo­ tības. Spēka jau pietiekot. Latvijas čem­ pionātā no elites kvarteta varējis uzvarēt jebkurš. Šoreiz tas izdevies Mikum. Bet šādas izdošanās Strazdiņam kļūst arvien biežākas.

17


ČEMPIONS

Uzbrukums. Mikus Dāvids Strazdiņš (138) no ārmalas sāk spurtu, dodoties pēdējā taisnē. Vadībā vēl Kristens Krīgers (996)

Foto: Dainis Caune, Sports

Mikus ir no tiem Valmieras puikām, kas BMX garām paiet nevarēja. “Mans pirmais un pēdējais sporta veids,” sa­ vos deviņpadsmit gados viņš atļaujas ka­ tegorisku apgalvojumu, kuram galā gan piemet vieglu smaidu. Uz Tālavas kluba trasi Valmieras Avotos viņu jau četru ga­ du vecumā aizvedis Štromberga treniņu biedrs — vecākais brālis Māris, kuru sa­ vukārt uz BMX divriteņa uzlicis tēvs. Lai gan brālis jau labu laiciņu pie starta barje­ ras nestājas, kopēja kalpošana BMX turpi­ nās, piemēram, Valmiermuižā kādā angārā iekārtojot savu ģimenes indoriņu, kā šajā sportā dēvē nelielas ziemas trases telpās. Jau savā pirmajā Pasaules kausa iz­ cīņas posmā superkrosā, sešpadsmit ga­ dos būdams pats jaunākais dalībnieks, Strazdiņš spēja tikt tālāk par priekšbrau­ cienu pirmo kārtu. Pērn pasaules junio­ ru čempionātā Mikus tāpat kā Vineta Pētersone izcīnīja bronzas medaļu — vienīgās godalgas Latvijai. Viņam tīkot abu veidu trases. “Mazajās vajag vai­ rāk spēka, superkrosā — vairāk dros­ mes,” paskaidro Mikus, kam netrūkst abu īpašību. Bet tādu vīru pasaules elitē nav maz. “Lielos puišus pie barjeras viņš vēl

Foto: Dainis Caune, Sports

Lielo puišu barjera

Paldies par cīņu! Kristens Krīgers atzīst savu zaudējumu

respektē,” norāda Mikus treneris Olafs Lakučs. “Bet tas ir tikai laika jautājums. Lēnām un uzmanīgi augam.” Kāpēc uzmanīgi? “Jāsaprot, ka elite — tas ir pavisam cits līmenis, pirmais gads tajā jā­ pārdzīvo,” treneris pamato, kāpēc tajā iet kā pa viļņiem. “Viens brauciens gandrīz ideāls, nākamais — ar milzu kļūdām.”

Astoņi vīri un viena dāma Elites konkurencē Strazdiņš debi­ tēja marta beigās Eiropas kausa izcī­

18

ņā Veronā. Pirmajā kārtā Mikus krita un izmežģīja potīti, bet nākamajā die­ nā jau iebrauca pusfinālā, kur bija jaunā­ kais dalībnieks un kopvērtējumā izcīnīja 14. vietu. Nākamās divas kārtas Zolderā nebija veiksmīgas, bet jau Kampenas tra­ sē Holandē Strazdiņš pirmo reizi iekļuva finālistu astoņniekā, bet nākamajā dienā kāpa uz pjedestāla pēc bronzas godalgas. Protams, atkal viņš bija jaunākais finā­ lists. Priekšpēdējā posmā mazajā trasē Beļģijā Mikus izcīnīja sudraba godalgu un

astoņu posmu kopvērtējumā guva dalītu astoto devīto vietu — augstāko Latvijai. Plāns pārsniegts, jo iepriekš cerēts uz vietu labāko sešpadsmitniekā. “Vēl reizēm bail iet cīņā un grūs­ tīties ar elkoņiem,” atzīst Mikus. “Bet Eiropas čempī iešu par simts procentiem!” Strazdiņš jau divas nedēļas iepriekš se­ vi noskaņo nākamajai cīņai Glāzgovā, kur mērķis viens — jātiek finālā. Bet BMX trasē dodas astoņi vīri un viena dāma — Nejaušība. “Viss var notikt, tas jau dod

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Dainis Caune, Sports

Tālava uzvar piecreiz. Junioru konkurencē par Latvijas čempionu kļuva Mikus Strazdiņa kluba biedrs Edvards Glāzers (attēlā), tādējādi nopelnot ceļazīmi uz Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Buenosairesā, kur startēs arī Airita Galiņa (Ventspils Spars). Savās vecuma grupās zelta medaļas izcīnīja Tālavas meitenes Līva Glāzere, Adelīna Kārkliņa un Anna Pedraudze

s āvid D s Miku ZDIŅŠ A STR BMX braucējs (Valmieras Tālava, AKSSC), LSPA reflektants Dzimis

1999. gada 26. aprīlī Valmierā

Augums, svars 178 cm, 80 kg

to adrenalīnu!” iesaucas Mikus. “Tādēļ prieks braukt.”

Izglītība

Valmieras Pārgaujas ģimnāzija

Sportā

no četru gadu vecuma trenējas BMX

Treneri

pirmais treneris Raimonds Ciesnieks, tagad — Olafs Lakučs

Olimpiskā nežēlība “Šogad esam daudz pielikuši startā,” stāsta Olafs Lakučs. “Agrāk katrs otrais starts nesanāca, tagad no 10 reizēm 7—8 ir pieklājīgā līmenī. “ Kā zināms, precīzs un jaudīgs starts kopā ar spēju pirma­ jā taisnē izvirzīties vadībā ir 90 procen­ ti no uzvaras. To mums visiem uzskatā­ mi demonstrējis divkārtējais olimpiskais Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Lielākie sasniegumi Eiropas U-15 čempions, 3. v. pasaules junioru čempionātā (2017. g.), 2. un 3. v. 2018. g. Eiropas kausa izcīņas posmos elitē, 8./9. v. kopvērtējumā, 2018. g. Vaļasprieki

basketbols, volejbols

čempions Māris Štrombergs. Ko no viņa mācījies Mikus Strazdiņš? “Izvēlēties as­ toto celiņu,” atbilde nedaudz pārsteidz, jo no tā uzvarēt grūtāk. “Bet startā pa la­ bi neviena nav un kreisajā pusē vājāks konkurents. Ja vari no astotā celiņa aiz­ braukt ātrāk par visiem, tas dod pārliecī­ bu,” pamato Mikus. Starts BMX ir ļoti būtisks. Lai arī mirkli, kurā kritīs barjera, izvēlas dators, sportists to nedrīkst nedz nokavēt, ne­ dz arī sākt minienu par ātru, uzkaroties uz starta stieņa. “Nesagāzt riteni, instin­ ktīvi vairoties no konkurenta,” kļūdu uz­ skaitījumu turpina treneris. “Tad jātaisno divritenis, bet tas atņem jaudu kustībai uz priekšu. Mikum ir labs ātrums trasē, ko turpinām palielināt. Viņš, eleganti vei­ cot visus tehniskos elementus, spēj tais­ nēs apdzīt, ko pierādīja arī Latvijas čem­ pionātā.” Ar 1. septembri sākas kvalifikācijas punktu krāšana Tokijas olimpiskajām spē­ lēm. Šis process beigsies 2020. gada 1. jūlijā un būs ļoti nežēlīgs. Tikai divas spēcīgākās nācijas iegūs tiesības startēt ar trim sportistiem, vēl trīs — ar diviem. Pārējām jācer uz vienu vietu. Dalībnieku skaits vīriešiem samazināts līdz 24, to­ ties dāmām tas līdz šādam skaitlim pa­ lielināts. Īpaši vērtīgi būs panākumi pa­ saules čempionātos un Pasaules kausa izcīņas posmos, kuru pirmie ieskaites punkti tiks sadalīti septembra beigās Argentīnā. Latvijas iz­ lase piedalīsies. ©

Dainis CAUNE 19


CERĪBA

Mirstamā gabala sudraba maliņa

Viss risinājās septiņcīņas trillera cienīgi. Pēc divu dienu cīņām pirms pēdējā daudzcīņas veida — 800 metru skrējiena mūsu Kristīna Blaževiča Eiropas U-18 čempionātā atradās piektajā vietā. Treneris Andis Austrups pēc cītīga darba ar punktu tabulām pirms izšķirošā skrējiena īsi un vienkārši izstāstīja cīņas plānu — jāatgūst gandrīz 100 punktu un jāskrien tā, lai pārspētu trešajā un ceturtajā vietā esošās meitenes par tik un tik sekundēm, garām nedrīkst laist tās un tās konkurentes. Stadiona divos apļos viss risinājās gana smagi, bet bez sarežģījumiem, Kristīna pēc sešām disciplīnām atrada sevī tik daudz rezervju, lai skrietu kā vēl nekad un klasisko daudzcīņas mirstamo gabalu veiktu personiskā rekorda ātrumā. Viss bija nostrādāts kā aptiekā — ar 14 punktu pārsvaru pret tuvāko sekotāju Kristīna no piektās vietas uzlēca uz goda pjedestāla otrā pakāpiena un izcīnīja savu nozīmīgāko balvu līdzšinējā mūžā. 20

Ar

Kristīnu Blaževiču tiekos Slokas stadionā, jo vasaras viņa pava­ da Jūrmalā, turklāt pēc spraigās sezonas treneris atļāvis trenēties nedaudz vieglākā ritmā.

Deju soļi daudzcīņā Kristīna atzīst, ka septiņcīņa ir sma­ gākā, bet tajā pašā laikā — viņas intere­ santākā disciplīna. Daudzcīņā nekad ne­ drīkst pārdzīvot neveiksmi kādā vienā dis­ ciplīnā, bet jācīnās līdz galam, jo gandrīz vienmēr ir daudz iespēju vērst visu par la­ bu. Tā Eiropas U-18 čempionātā Ungārijas

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


CERĪBA

tīna IČA s i r K ŽEV BLA Vieglatlēte, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas 11. klases skolniece Dzimusi

2001. gada 11. decembrī Rīgā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Augums, svars 176 cm, 61 kg

Pretī uzvarai. Kristīnas uzvaras barjerskrējiens Latvijas jaunatnes olimpiādē (2017)

pilsētā Ģērā viņa ne pārāk sekmīgi iesā­ ka divu dienu sacensību maratonu un 100 metru barjerskrējienā, kas ir viens no vi­ ņas kroņa numuriem, aizķēra piekto bar­ jeru, tāpēc finišēja ne ar to labāko rezul­ tātu. Tobrīd galvenais bija nesatraukties un būt pārliecinātai par sevi, vēl ir se­ šas iespējas visu saglābt. Tālāk gāja tu­ vāk izstrādātajam plānam — personīgais rekords augstlēkšanā, rekorda ātrumā no­ skrietie 800 metri un pirms starta klusi lolotais mērķis tikt pie medaļas — izpil­ dīts lieliski. Sudrabs! Tikt augstāk šoreiz nebija reāli, jo spāniete Marija Visente li­ Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

kās kā no citas līgas, un dienvidu sau­ lē straujāk attīstījusies sportiste sasnie­ dza pasaules rekordu, neatstājot sekotā­ jām ne mazākās cerības. Kristīna stāsta, ka disciplīnas vairs ne­ iedala mīļākās un mazāk tuvās — visas jāveic pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ir tādas, kurās steidzami jāpieliek vairāk ne­ kā citās — lode (sākumā tik ļoti nepati­ ka) vēl lido tuvāk, nekā gribētos, daudz var pielikt arī šķēpmešanā, 200 metros. Sacensībās Kristīna pati punktus neskai­ ta, tas paliek trenera ziņā, vienkārši jāda­ ra viss, uz ko tajā brīdī viņa ir spējīga.

Sporta gaitas sporta dejas, vieglatlētikā kopš 10 gadu vecuma Treneri

pirmā trenere Valentīna Gotovska, pašreiz Andis Austrups

Lielākie sasniegumi sudraba medaļa Eiropas U-18 čempionātā septiņcīņā (2018. g.), sestā vieta pasaules U-18 čempionātā (2017. g.), Baltijas valstu čempione (2018. g.) Personīgie rekordi septiņcīņa — 5629 punkti, tāllēkšana — 6,28 cm, 100 m/b — 13,80, augstlēkšana — 1,72 m Vaļasprieki

ēdiena gatavošana, filmas

Mērķis sportā startēt olimpiskajās spēlēs

21


Kristīna savu karjeru sāka sporta de­ jās (paldies par ritma izjūtu, kustību ko­ ordināciju), taču jau drīz vien viņa prasīja mammai, pazīstamajai vieglatlētei, Atlantas olimpisko spēļu 8. vietas ieguvējai trīssoļ­ lēkšanā (14,55 m), Jeļenai Blaževičai, kad beidzot vedīšot uz vieglatlētiku? Kristīna dzimusi reti sportiskā ģimenē, jo arī tēvs Juris Blaževičs trīssolī lēca tālāk par cienī­ jamiem 16 metriem, un sporta pasaule vi­ ņai nebija sveša jau kopš bērnības. Pirmā viņas trenere bija Latvijas to­ reizējā rekordiste tāllēkšanā (tagad re­ kords pieder Inetai Radēvičai) un augst­ lēkšanā (1,97 m turas joprojām) Valentīna Gotovska, kas ir arī Kristīnas krustmāte. Sākums kā visiem vieglatlētiem bija ļoti daudzpusīgs — fiziskie vingrinājumi, ķer­ meņa nostiprināšana. Jau tobrīd pieredzē­ jusī trenere Kristīnā saskatīja daudzcīņnie­ ces talantu, un likumsakarīgs likās tālā­ kais ceļš pie trenera Anda Austrupa, kas tobrīd vēl trenēja mūsu daudzcīņas zvaig­ zni Lauru Ikaunieci-Admidiņu. Kristīna at­ ceras, kā uz Lauru vērusies apbrīnas pil­ nām acīm, mācījusies no viņas vingrināju­ miem, klausījusi viņas uzmundrinājumiem neslinkot treniņos. Kristīna auga strauji un sasniedza ar­ vien labākus rezultātus gan individuālās disciplīnās, gan daudzcīņā. Viņa ir priecī­ ga, ka viņas vecuma grupā tepat Latvijā veidojas spēcīga konkurence, kas kopējo līmeni tikai ceļ.

It visur ir, ko pielikt Kristīna, dzīvojot Rīgā, vai ik dienu ar autobusu mēro ceļu uz Murjāņiem, kur strādā viņas treneris. Mācības skolā Rīgā beidzas divos, un viņa var laikus ieras­ ties uz nodarbībām. Trenējas piecas sešas reizes nedēļā gan stadionā, gan Murjāņu sporta ģimnāzijas manēžā. Rīgas manēžā, kur ziemā elpu var redzēt, kur sportisti čum un mudž, Kristīna ir reta viešņa. Viņa ļoti cer, ka tuvākajā laikā piedzīvos jaunas manēžas atvēršanas svētkus un trenēties būs daudz vienkāršāk. Kristīna ir ļoti pa­ teicīga savam trenerim Andim Austrupam, kas ir gana stingrs, taču ļoti uzticas sa­ vām audzēknēm, ieklausās arī viņu do­ mās, treniņu slodzēs vadās pēc audzēk­ ņu pašsajūtas. Kristīna saprot, ka pašreizējie rezultā­ ti ir tikai pamats nākotnei. Jau nākamajā sezonā punktus jāsāk skaitīt no jauna, pēc pieaugušo mērauklas — smagāka kļūs lo­ de un šķēps, augstākas būs barjeras. Tas viņu nebiedē, jo aug arī pati. Punktu zi­ ņā matemātikai nav vietas, jo pielikt var un jāpieliek ikvienā veidā. Šobrīd viņa īs­ ti neizprot, kāpēc ne tik ātras sekundes ir 200 metru skrējienā. Acīmredzot jāpa­ lielina ātruma izturība, jo 100 metros vi­ ņa ir gana ātra. Pamazām tālāk lido lode,

22

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERĪBA

Ir ko teikt! Trenerim Andim Austrupam septiņcīņas elementi skaidrāki par skaidru

pareizās kustības tiek uztvertas šķēpme­ šanā, un treneris saka — 50 metri vairs nav aiz kalniem. Katrs mazs pakāpiens kā­ dā no disciplīnām punktu krātuvītē ieliek savu artavu. Tuvākie mērķi ir gana augsti, bet, pa­ reizi trenējoties, sasniedzami. Nākamajā ga­ dā Kristīna grib sekmīgi startēt Eiropas U-20 meistarsacīkstēs, sasniegt vai vismaz tuvoties 6000 punktu robežai (būs grūti, to meitene apzinās), lai olimpiskajā 2020. gada sezonā pacīnītos par 6200 punktiem, kas jau dotu cerības startam Tokijas spē­ lēs. Kristīne atzīst, ka būtu ideāli tikt uz Tokiju pieredzes gūšanai, lai 2024. gada spēlēs būtu ne tikai dalībniece, bet jau cī­ nītos par cienījamām vietām. Kristīna uz­ skata, ka sezonā daudzcīņu ar pilnu atde­ vi vajadzētu veikt divas reizes, tāpēc no­ pietni jāstrādā pie kādas disciplīnas, ku­ rā varētu startēt biežāk. Tā noteikti ir tāllēkšana, arī 100 m barjeras, sprints. Vieglatlētika Kristīnai liekas interesanta ar savu daudzpusību.

Soli pa solītim Kristīnas treneris Andis Austrups atce­ ras, ka meiteni ievērojis jau pie Valentīnas Gotovskas. Kad viņa un vecāki uzrunāju­ ši par iespējām trenēt Kristīnu, esot ieslī­ dzis pārdomās, jo tobrīd visu uzmanību aiz­ ņēmusi cita viņa audzēkne, kas startēju­ si jau pasaules līmenī. Neesot bijis drošs, ka varēs acīmredzami talantīgajai meitenei

veltīt pienācīgu uzmanību, tomēr piekritis. Kad treneris daudziem, bet ne sev negai­ dot pārtrauca sadarbību ar Lauru IkaunieciAdmidiņu, viņš visus spēkus un pieredzi varēja veltīt nākamajai paaudzei, un šo­ brīd Austrupa grupā daudzsološa ir ne ti­ kai Kristīna, bet arī vairāki citi audzēkņi. Ar Kristīnu strādāt esot viegli, viņa nāk no ģimenes, kurā jau bērnībā iemācīti pareizi sportiskie mērķi, arī viņas vecāki saprātīgi, neiejaucoties trenera darbā, at­ balsta meitas sportošanu. Meitene ir cen­ tīga, mērķtiecīga, ātri uztver trenera prasī­ bas, ir spēcīga, labi koordinēta. Viņa ir ļo­ ti disciplinēta, taču nevairās izteikt arī sa­ vas domas, kuras dažkārt jāņem vērā arī trenerim. Tāpat Kristīna esot ļoti precīza, mākot saplānot savu mācību laiku skolā, treniņos un neko nekavējot. Treneris nenoliedz, ka rezultāti varē­ tu būt augstāki jau tagad, taču viņa pie­ redze saka priekšā, ka briestošam orga­ nismam neko nedrīkst forsēt un jāiet so­ li pa solītim. It sevišķi daudzcīņā, kur at­ šķirīgo disciplīnu dēļ tik viegli iedzīvoties savainojumos. Piemēri neesot tālu jāmek­ lē. Treneris Kristīnai redz lielu un ilgu nā­ kotni sportā. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


CERĪBA

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

23


AKTUĀLI

Konkurss basket saskati nākamo EIROPAS U18 ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ 28. jūlijs—5. augusts: Ventspils, Liepāja, Rīga 1. posms

A grupa (Ventspils). 28. jūlijs: 16.15 Grieķija—Itālija, 18.30 Horvātija—Latvija. 29. jūlijs: 14.00 Itālija— Horvātija, 18.30 Latvija—Grieķija, 31. jūlijs: 14.00 Horvātija—Grieķija, 18.30 Latvija—Itālija B grupa (Ventspils). 28. jūlijs: 14.00 Turcija—Vācija, 20.45 Krievija—Francija; 29. jūlijs: 16.15 Francija—Turcija, 20.45 Vācija—Krievija; 31. jūlijs: 16.15 Turcija—Krievija, 20.45 Francija—Vācija C grupa (Liepāja). 28. jūlijs: 18.30 Spānija—Bosnija, 20.45 Ukraina—Somija; 29. jūlijs: 18.30 Bosnija— Ukraina, 20.45 Somija—Spānija; 31. jūlijs: 16.15 Somija—Bosnija, 20.45 Spānija—Ukraina D grupa (Liepāja). 28. jūlijs: 14.00 Lielbritānija— Melnkalne, 20.45 Lietuva—Serbija; 29. jūlijs: 14.00 Serbija—Lielbritānija, 16.15 Melnkalne—Lietuva, 31. jūlijs: 14.00 Melnkalne—Serbija, 18.30 Lietuva—Lielbritānija Astotdaļfināls

1. augustā: A1—B$, A2—B3, B2—A3, B1—A4, C1— D4, C2—D3, D2—C3, D1—C4. Spēles sāksies 14.00, 16.15, 18.30, 20.45 (kalendārs tiks paziņots 31. jūlija vakarā) Ceturtdaļfināls

3. augustā Arēnā Rīga (1.—8. vieta) un Elektrum olimpiskajā sporta centrā Pusfināls

4. augustā Finālspēles

5. augustā

Pierakstījās un noticēja. “Eiropas U-18 čempionātā es pa īstam noticēju, ka varu spēlēt augstā līmenī,” Kristaps Porziņģis atzīst, ka 2013. gada turnīrs Liepājā un Rīgā kļuva par lūzuma punktu viņa karjerā. Bronzas spēlē ar Spānijas izlasi slaidais liepājnieks 9 (!) reizes bloķēja pretinieku metienus un pelnīti tika iekļauts čempionāta zvaigžņu piecniekā

24

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


AKTUĀLI

bola cienītājiem: zvaigzni! Cīņasspars un azarts, meistarības uzplaiksnījumi un bērnišķīgas kļūdas, neapvaldītas emocijas un centieni sekot spēles loģikai — Latvijas basketbola cienītājiem jūlija beigās un augusta sākumā būs unikāla iespēja klātienē redzēt nākamās pasaules basketbola zvaigznes. No 28. jūlija līdz 1. augustam Ventspilī un Liepājā, bet no 3. līdz 5. augustam Rīgā — Arēnā Rīga un Elektrum olimpiskajā sporta centrā — risināsies Eiropas U-18 čempionāts puišu komandām. Prestižākais jauniešu basketbola turnīrs Eiropā, kurā iemirdzas jaunas zvaigznes.

Foto: Aivars Kārkls

U-18 īpašais šarms

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Eiropas U-18 čempionāts ir īpašs ne tikai tāpēc, ka 1964. gadā tieši ar šo vecuma grupu aizsākās tradīcija rīkot Eiropas jauno basketbola talantu skates (patiesības labad jāprecizē, ka līdz 1980. gadam varēja piedalīties jaunieši līdz 19 gadu vecumam). Pirmajās oficiālajās sa­ censībās U-16 grupā bieži toni nosaka pāragri nobrieduši akcelerāti, kuri vēlāk bieži neizaug līdz pieaugušo basketbola zvaigznes statusam. Savukārt U-20 grupas čempionātus bieži noplicina pašu labā­ ko spēlētāju nepiedalīšanās, vasarās lau­ žot ceļu uz NBA vai individuālajos tre­ niņos mērķtiecīgi gatavojoties apliecināt atbilstību jau noslēgtajiem superlīgumiem. Turpretim U-18 vecumā talanta īlens mai­ sā vairs nav noslēpjams un jaunietis vēl nav izlutināts ar dāsniem darba piedāvā­ jumiem un perspektīvām, tāpēc parasti atsaucas aicinājumam spēlēt savas valsts izlasē (protams, ja vien neesi Lukas Dončiča līmeņa supertalants — slovē­ ņu brīnumbērns, kā zināms, skolas kla­ sēm pārlēca pāri, kļūstot par Eiropas un Eirolīgas čempionu pieaugušo konkurencē, kaut ne reizi nebija pārstāvējis Slovēniju jauniešu čempionātos). Pie basketbolistiem, kuri starptautiski pamanīti junioru čempionātos, savulaik ti­ ka pieskaitīts arī nākamais pasaules vice­ čempions Andris Jēkabsons (1980. gadā) un olimpiskais čempions Igors Miglinieks (1988) — līdz šim pēdējie latvieši, kuri

izcīnījuši Eiropas jaunatnes čempionu ti­ tulus. Nesenā pagātnē starp U-18 čempio­ nātu varoņiem bijuši spāņi Pau Gazols un Huans Karloss Navarro (1998), Francijas zvaigzne Tonijs Pārkers (2000), lietuvie­ tis Jons Valančūns (2010), horvāts Dario Saričs (2012) un mūsu pašu Kristaps Porziņģis (2013), kurš pats atzinis, ka tieši Eiropas junioru čempionāta laikā pa īstam noticējis saviem spēkiem. Latvijai ar U-18 čempionātiem sais­ tās vairākas patīkamas atmiņas. 1998. gadā Varnā Raitim Grafam, Kristapam Valteram, Raimondam Vaikulim & co gal­ venā trenera Valda Valtera vadībā pirmo reizi izdevās ielauzties pusfinālā, nopel­ not ceļazīmi uz pasaules U-19 čempionā­ tu (4. vieta). 2007. gadā Madridē Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks un citi puiši Vara Krūmiņa vadībā pirmo reizi izcī­ nīja bronzas medaļas (izšķirošo metie­ nu Lietuvas junioru izlases grozā pēdē­ jās sekundēs raidīja Strēlnieks). 2010. gadā Viļņā Dāvis Bertāns, Jānis Timma, Kaspars Vecvagars & co Ziedoņa Jansona vadībā vēlreiz izcīnīja bronzas godalgas. Ļoti tuvu goda pjedestālam latvieši bija arī 2013. gadā, kad turnīrs notika Ventspilī, Liepājā un Rīgā. Pirmo reizi starptautiskajā sabiedrībā sevi apliecinā­ ja dvīņu torņi — Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečņiks, kuriem uz maiņu gā­ ja Rolands Šmits. Pirmajos divos pos­ mos Liepājā latvieši uzvarēja četrās spē­ lēs no sešām, bet ceturtdaļfinālā Arēnā

25


Rīga ar 71:54 sakāva Lietuvas izlasi, ku­ ras līderi Domantu Saboni tribīnēs ener­ ģiski atbalstīja Lietuvas Basketbola fe­ derācijas prezidents Arvīds Sabonis... Latviešiem pa spēkam bija uzvarēt arī pusfinālā (pret Horvātiju pirmajā puslaikā 39:30) un bronzas mačā (ar Spāniju 10 sekundes pirms beigām 56:54), taču ga­ lotnēs viesi bija aukstasinīgāki nekā līdz­ jutēju atbalsta pārmotivētie latvieši. Kopš 2013. gada augusta vakara tik tuvu U-18 čempionāta medaļām Latvijas basketbolisti nav tikuši. Vēl vairāk — sakrītot 20. gadsimta nogales demogrā­ fiskajai bedrei un basketbola talantu ne­ ražas gadiem, bija pamatotas bažas, ka īpaši neveiksmīgā brīdī varētu nākties atstāt Eiropas U-18 čempionāta elites sabiedrību. Lai risku mazinātu, Latvijas Basketbola savienība (LBS) nolēma izmantot Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) aicinājumu laikus pieteikties Eiropas čempionāta rīkošanai 2018. gadā, garantējot tiesības piedalīties pašiem neatkarīgi no 2017. gada turnīra rezultātiem. Manevrs attaisnojās — pērn Latvijas juniori A divīzijā palika pēdējā 16. vietā, bet liftā, kas veda uz B divī­ ziju, iekāpa tikai 14. un 15. vietas īpaš­ nieces...

Foto: Aivars Kārkls

AKTUĀLI

Pieteikums. 2013. gada Eiropas U-18 čempionāta zvaigžņu piecnieka dalībnieks Anžejs Pasečņiks pēc četriem gadiem tika izraudzīts NBA draftā

Kadetu čempionāta mācības Tikko pieminētā glābšanas misija ti­ ka organizēta ne jau tāpēc, lai varētu vēl gadu palepoties ar līdzdalību Eiropas la­ bākajā sabiedrībā. Galvenais iemesls — 2000. gadā Latvijā sadzimuši daudzi ta­ lantīgi spēlētāji, kuru sasniegto līmeni un perspektīvas vērts novērtēt uz Eiropas basketbola lielvalstu fona. “Fizisko parametru — auguma un svara ziņā bijām starp čempionāta pasta­ rīšiem, un tas sagādāja problēmas katrā spēlē. Lai šo mīnusu kompensētu, cen­ tāmies izmantot kustīgu komandas spē­ li uzbrukumā, dažādas aizsardzības sistē­ mu maiņas un dažādus presingus, kā arī pret katru pretinieku centāmies atrast sa­ vas priekšrocības. Kaut kas izdevās, kaut kas ne. Fiziski nobriestot, gandrīz visiem komandas spēlētājiem ir iespējas kļūt par labiem basketbolistiem, un jau līdz U-18 vecumam spēku samēri var krietni mainī­ ties. Tikai, lai tas notiktu, jāiegulda ļoti liels darbs,” ar šādiem vārdiem 2016. ga­ da vasarā Latvijas U-16 izlases galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis pielika punktu 2000. gadā dzimušo puišu star­ tam Eiropas kadetu čempionātā. Toreiz, labi ieskrējusies pārbaudes spēlēs (bilance: 15 uzvaras 4 zaudējumi), Eiropas čempionāta svarīgākajās cīņās ko­ manda neparādīja labāko sniegumu un ie­ rindojās tikai 11. vietā. Dažus punktus atņēma savainojumi, dažus — psiholoģis­

26

kā spriedze. Līdz ar neveiksmju iemes­ lu uzskaitījumu nāca arī izlases trenera ieteikums nākotnei: lai progresētu, jātre­ nējas un jāspēlē ne tikai Jaunatnes lī­ gas līmenī. “LJBL katrs izlases dalībnieks var iz­ just līderu lomu un atbildību. Tomēr, ti­ kai spēlējot un trenējoties ar pieauguša­ jiem, lēmumi būs jāpieņem ļoti ātri un katras kļūdas cena būs ļoti augsta. Skola būs nepatīkama, taču tikai ar šādu rūdī­ jumu spēlētāji spers soli uz priekšu,” to­ reiz uzsvēra Visockis-Rubenis. Nu pienācis laiks ievākt divus gadus kopto ražu.

Ar Latvijas un Spānijas rūdījumu Pārlūkojot spēlētāju attīstību, jāatzīst, ka divi gadi nav tērēti velti. Interesanta nianse — jūlija sākumā U-20 izla­ ses sastāvā uz Eiropas čempionātu de­ vās četri basketbolisti ar OlyBet Latvijas Basketbola līgas spēļu pieredzi, bet U-18 izlases kandidātos tādu bija septiņi (!), piedevām vairākiem spēles laiks un ie­ guldījums komandas sasniegumos bijis lie­ lāks nekā gados vecākajiem partneriem. Laime nelaimē, bet ekonomiskās problē­ mas, kas pērnsezon samazināja vairāku Latvijas klubu budžetus, iespējams, ilg­ termiņā būs nākušas par labu basketbola attīstībai, jo palīdzēja pie vārda tikt jau­ najiem talantiem.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Spānijas rūdījums. Artūrs Kurucs trīs gadus trenējies Spānijas kluba Baskonia sistēmā, bet Latvijas izlases sastāvā Eiropas čempionātā piedalīsies jau ceturto reizi Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Foto: Juris Ģigulis

AKTUĀLI

Tas visupirms attiecas uz valsts eks­ čempioniem Valmieras/ORDO komandu, kuras sastāvā nopietnu spēļu praksi visā sezonas garumā ieguva uzreiz trīs U-18 izlases kandidāti. Turklāt divi — spē­ ka uzbrucējs Anrijs Miška un uzbrucējs Dāvids Vīksne — regulāri spēlēja pamat­ piecniekā (vidēji spēlē attiecīgi 26 un 21 minūte, 5 un 4,5 punkti). Nekāds statists nebija arī gadu jaunākais saspēles vadī­ tājs Ojārs Bērziņš (vidēji spēlē 18 minū­ tes, 5,1 punkts, 2,1 piespēle). Par ieguldījumu jaunatnes izlašu spēlē­ tāju attīstībā jāuzteic Latvijas Universitāte, kas sastāvā līdzās studentiem iesaistī­ ja arī vidusskolēnus — centru Edvardu Mežuli (17 spēlēs vidēji nepilnas 14 mi­ nūtes 3 punkti un 2,6 atlēkušās bumbas) un uzbrucēju Adrianu Šnipki (7 spēlēs 8 minūtes, 4,6 punkti). Liepājas komandas sastāvā vērtīgu pieredzi ieguva uzbrucējs Armands Berķis (22 spēlēs 22 minūtes, 5,8 punkti, 3,9 atlēkušās bumbas), kura talantu jūlijā ar četru gadu līgumu novērtēja Spānijas virs­ līgas klubs Estudiantes. Čempionvienības BK Ventspils rindās sezonas laikā lielā basketbola pulveri ap­ ostīja Kristaps Ķilps (12 spēles, vidēji 10 minūtes, 1,6 punkti). Piedevām vienā no LBL 2. divīzijas labākajām komandām Valmiera Glass/VIA līderis bija ārējās līnijas spēlētājs Valters Vēveris (vidēji spēlē 16 punkti) un vai­ rāki basketbolisti bija VEF skolas koman­ das līderi. Visbeidzot Spānijas vicečempionvienī­ bas Baskonia sistēmā spēlējošais aizsargs Artūrs Kurucs pērn tika pie solīda spēles laika kluba otrās komandas sastāvā līgā LEB Plata (28 spēlēs vidēji 24 minūtes un 10,4 punkti). Savukārt kopš 2017. gada rudens Badalonas Joventut sistēmā spēlē­ jošais saspēles vadītājs Artūrs Žagars se­ zonas lielāko daļu gan pavadīja kluba jau­ niešu komandā, ar kuru izcīnīja trešo vietu junioru Eirolīgā, bet paguva divās spēlēs iziet laukumā Spānijas virslīgas mačos, pierakstoties vairākās statistikas ailītēs. Viss minētais ļauj izdarīt secināju­ mu, ka sportiskās meistarības izaugsmē un pieredzē latvieši spēruši platu soli uz priekšu. Daudzos gadījumos to pa­ šu var teikt arī par fizisko briedumu. Tā trūkums pirms diviem gadiem kade­ tu čempionātā kavēja pilnībā izpausties Artūra Žagara unikālajai spēles izjūtai un prasmei diriģēt komandu. Arī tagad vi­ ņu nenosaukt par klasisku atlētu, bet ar fizisko pārspēku vien viņu apturēt grū­ ti — par to pārliecinājās gan partneri, gan pretinieki valstsvienības treniņspēlē ar Baltkrievijas izlasi, kurā juniors Žagars 16 minūtēs guva 11 punktus un izdarīja 5 rezultatīvas piespēles.

27


Foto: Juris Ģigulis

AKTUĀLI

Komandas veidotājs. Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis: “Šīs izlases lielākais trumpis ir viengabalainība ­— sabalansēts sastāvs, kur katrs spēlētājs papildina cits citu. Egoismam te nav vietas.”

Saliedēt komandu un mazināt spriedzi Latvijas U-18 izlases dalībnieku anke­ tās uz jautājumu par līdz šim skaudrāko pieredzi basketbola laukumā daudzi spē­ lētāji nosaukuši zaudējumu Turcijas izla­ sei 2016. gada U-16 čempionāta astotdaļ­ finālā, kas latviešiem cerēto medaļu spēļu vietā lika koncentrēties cīņai par izdzīvo­ šanu. Šī neveiksme bija īpaši nepatīka­ ma arī tāpēc, ka toreiz 10 dienas pirms Eiropas čempionāta uz Baltijas kausa iz­ cīņu Ventspilī atbraukušie Turcijas bas­ ketbolisti tika sagrauti ar 20 punktu star­ pību un arī liktenīgajā astotdaļfinālā līdz pat ceturtās ceturtdaļas vidum latvieši iz­ rādīja iniciatīvu un guva nelielu pārsvaru. Bet čempionāta noslēguma dienā turkiem kaklā kāra bronzas medaļas... Vēlme revanšēties sportā palīdz veikt lielas lietas, ja vien emocijas izdodas pa­ kļaut prātam. 18 gadu vecumā to izda­ rīt nav viegli, bet šajā gadījumā uzdevu­ mu vēl vairāk sarežģī mājinieku statuss.

28

Nav šaubu, ka Ventspilī un Rīgā tribīnēs būs ne tikai radi un draugi, bet arī tie­ ši neiesaistītie basketbola cienītāji, kas Eiropas čempionāta cīņas Rīgā nav re­ dzējuši jau trīs gadus. Kā tādos apstāk­ ļos nepārdegt, no līdzjutējiem paņemot ti­ kai pozitīvo enerģiju? “Pašmāju čempionāts reizē ir svētki un liela atbildība. Bet, ja pievērsīsim uz­ manību potenciālai spriedzei, viss gatavo­ šanās process izvērtīsies pārlieku emo­ cionāls. Mums jāiegulda gudrs, smags un mērķtiecīgs darbs, koncentrējoties uz uzdevumiem, kas jāizpilda katru dienu. Jācenšas izbaudīt pats process, bet izbau­ dīt varam tikai tad, ja sevi atdodam pilnī­ bā darbam, ko darām. Jāuzvar katrā tre­ niņā, katru dienu. Ja to izdarīsim, tas dos iekšējo pārliecību, ka varam sasniegt iz­ virzītos mērķus. Soli pa solim,” U-18 iz­ lases galvenais treneris Artūrs VisockisRubenis aicina lieki nesaasināt emocijas. Kaut gan uzmanības starmešos līdz šim biežāk nonākuši abi Artūri (Žagars

un Kurucs), nav pamata cerēt, ka kāds no viņiem vienatnē varētu aizvilkt koman­ du līdz augstai vietai. Lai sapņi piepildī­ tos, jābūt saliedētai komandai, kurā spē­ lētāji papildina cits citu un dod iespēju trenerim variēt taktiku, lai sameklētu pre­ tiniekiem neērtākos risinājumus. Šai ziņā izejmateriāls ir perspektīvs. Ārējā līnijā netrūkst ne snaiperu, ne kārtīgu cīnītā­ ju, kuri spēj saasināt situācijas un uz­ brukt paši vai izvirzīt metienam partne­ rus. Garajā galā spēlētāju bagātība nav tik liela, tomēr, ja visi cerētie būs spē­ ka uzbrucēji un centri būs veseli, savu darbu viņi izdarīs. Un tomēr lielā atšķirī­ ba no 2013. gada junioru izlases modeļa ir tā, ka dominējošu garo nav un nebūs, līdz ar to komandas sekmes konkrētajā turnīrā lielā mērā būs atkarīgas no tā, kā veiksies metieni no distances. Respektīvi, kā snaiperi tiks galā ar iepriekš pieminē­ to spriedzi un cik prasmīgi starp vairā­ kiem potenciālajiem uzbrukuma līderiem tiks sadalīta bumba.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


AKTUĀLI

“Basketbolā spēlēs un čempionātos uzvar komanda. Šīs izlases lielākais trum­ pis ir viengabalainība — sabalansēts sa­ stāvs, kur katrs spēlētājs papildina viens otru. Egoismam te nav vietas, un īsts lī­ deris ir tas, kurš padara labākus citus,” treneris Visockis-Rubenis iezīmē virzienu, kurā tiek strādāts kopš sagatavošanās procesa pirmās dienas.

toņniekā un ir spiesti sargāt vietu elitē. Praksē jau bijuši gadījumi, kad komanda, kas čempionātu sākusi ar trīs uzvarām, finišā tik tikko izglābjas no izkrišanas. Un otrādi — trīs neveiksmes startā neno­ zīmē, ka izredzes norakstāmas, jo uzvara ceturtajā mačā likteni var pavērst pilnīgi pretējā virzienā (tikko notikušajā Eiropas U-20 sieviešu čempionātā Zviedrijas jau­ nietes pēc trim zaudējumiem astotdaļfinā­ lā uzvarēja Krieviju, tad zaudēja pēdējās trijās spēlēs un ar bilanci 1—6 ieņēma 8. vietu; tikmēr Latvijas un Krievijas iz­ lases ar bilanci 4—3 ierindojās attiecīgi 11. un 13. vietā). Lai arī lielo sporta sacensību rīkotā­ jiem reti rodas iemesls sūdzēties par ne­ veiksmi izlozē, šoreiz komandu sadalījums grupās piesardzīgi lika atzīt, ka Ventspilī sapulcētā sabiedrība izskatās vienmērī­ gāka un kopumā stiprāka par Liepājas astoņnieku. Pirms diviem gadiem, kad šā gadugājuma spēlētāji sacentās kade­ tu čempionātā, Latvijas basketbolistu (to­ reiz — 11. vieta) pretinieki A apakšgrupā horvāti finišēja 4. vietā, Grieķijas vienī­ ba — 16., Itālija — 7. vietā. Savukārt B apakšgrupā spēlēs Turcija (3.), Francija (6.), Vācija (9.) un Krievija (2016. ga­ dā U-16 izlases Krievijas Basketbola fe­ derācijas diskvalifikācijas dēļ spēlēja ot­ rajā līgā). Liepājā izceļas abi kadetu čempionā­ ta finālisti — Spānija (1.) un Lietuva (2.), bet citas komandas nav tik varenas: Somija (5.), Melnkalne (8.), Serbija (10.), Bosnija (14.), Lielbritānija un Ukraina (abas otrajā līgā). Taču izlozes rezultātus apstrīdēt nav vērts, un latviešus (protams, arī ci­ tiem ventspilniekus) turpat Ventspils Olimpiskajā centrā gaida ļoti intriģējoša trešdiena, kad A un B apakšgrupu ko­ mandas savā starpā noskaidros, kuras Rīgā spēlēs Arēnā, bet kuras — Elektrum olimpiskajā sporta centrā. Cerams, veiksme, kas 2016. gadā pie­ vērsās mūsējo pretiniekiem, šoreiz ietu­ rēs vismaz neitrālu pozīciju, nemetot lie­ kus sprunguļus Latvijas komandas ceļā. Bet, lai kā arī pavērsīsies katras koman­ das gaitas šajā turnīrā, ir skaidrs, ka starp teju 200 dalībniekiem būs vismaz daži, par kuriem pēc gadiem varēs ar lep­ numu teikt: “Es redzēju, kā viņš spēlē­ ja Ventspilī, Liepājā vai Rīgā.” Garlaicīgi nebūs. ©

Sarežģītais ceļš uz Arēnu

Foto: Juris Ģigulis

Rīkojot Eiropas U-18 čempionātu, LBS liek lietā iepriekšējos gados labi strā­ dājušo kārtību — pirmā posma spēles notiks tradicionālajos basketbola centros Ventspilī un Liepājā, kur jau iekrāta ga­ na liela pieredze starptautisko sacensību rīkošanā. Savukārt noslēguma cīņas risi­ nāsies Rīgā. Galvaspilsētā divas zāles for­ māli šķirs tikai 100 metri, bet neformā­ li — teju bezdibenis. Jo Arēnā Rīga tiks dalītas medaļas un piecas ceļazīmes uz pasaules U-19 čempionātu, bet Elektrum olimpiskajā sporta centrā komandas cīnīsies par 9.—16. vietu un trīs neveiksminieces būs spiestas pamest augstāko līgu. Jau trešo gadu Eiropas jauniešu čem­ pionātos ir spēkā sportiski nežēlīga sis­ tēma, kas mēnešu un pat gadu darba novērtējumu padara atkarīgu no vienas spēles rezultāta. Proti, grupas turnīram, kurā trijās spēlēs komandas tikai no­ skaidro reitingu, seko astotdaļfināla spēle, kuras uzvarētāji turpina cīņu par meda­ ļām, bet zaudētāji nokļūst atpalicēju as­

Diriģents. Saspēles vadītājs Artūrs Žagars šosezon jau organizējis Spānijas virslīgas kluba Joventut un Eiropas čempionātā uzdos toni Latvijas U-18 izlasei

Guntis KEISELS, www.basket.lv

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

29


IESPĒJA

Burāšanas ābece Par visprestižāko balvu zēģelēšanā uzskata uzvaru nonstopa soloburājumos apkārt pasaulei. Otrajā vietā tiek liktas sacensības maksijahtām šajā pašā distancē. Trešajā — pasaules čempiona tituls bērnu un jauniešu jahtiņām Optimist, jo tā ir pasaulē visizplatītākā klase. Tajā vispirms burāšanas pamatus apgūst un pēc tam neskaitāmās regatēs piedalās miljoniem bērnu visā Eiropā, abās Amerikās, Austrālijā, Āzijā un Āfrikā.

Dainis CAUNE

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

tra­ dicionālās Ķīšezera balvas izcīņas. Starp citu, augusta bei­ gās pasaules čempionātā Kiprā mūs pārstāvēs Latvijas čem­ pions Mārtiņš Atila, kas sezo­ nas sākumā ap 500 burātāju konkurencē uzvarēja prestižajā Palamosas regatē Spānijā. Tie, kas vēlas sākt savu ceļu burāšanā, var rakstīt rigas. jahtklubs@inbox.lv, kā arī mek­ lēt citu klubu mājas­ lapas. ©

Foto: Dainis Caune, Sports

L

atvijā no sešu septiņu gadu vecuma burāša­ nas ābeci Optimist klasē apgūst Engurē, Rojā, Usmā, Jūrmalā, Rīgā, Kuivižos un vēl citās vietās. Sacensībās, kurās ar šīm jahtiņām var startēt līdz 15 gadu vecumam, piedalās gandrīz simts dalībnieku. Starp citu, starptautiskās sa­ cen­ sībās jau bieži uzvaram agrāk tik spēcīgos igauņus un lietuviešus. Tā ir cerība nākotnei, jo ar Optimist sākas ceļš lielajā burāšanā, kas ir plaša un mūžīga kā okeāns. Ieskatam reportāža no Rīgas jahtkluba organizētās

30

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


IESPĒJA

Foto: Valdis Ēlerts

miljoniem

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

31


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Nākamais solis. Kad no Optimist klases izaugts, var sākt burāt ar Laser

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

32

Foto: Valdis Ēlerts

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports


Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

33


PIEREDZE

Spēks no Olimpijas No 16. līdz 30. jūnijam Antīkajā Olimpijā risinājās 58. Starptautiskā olimpiskā sesija jauniem dalībniekiem. Pateicoties Latvijas Olimpiskajai akadēmijai (LOA), globālajā pasākumā, kurā pulcējās speciālisti, jaunie sporta funkcionāri, olimpieši un olimpiskie čempioni, studenti, brīvprātīgie no vairāk nekā 70 pasaules valstīm — no visiem kontinentiem un pat atsevišķām mazo salu valstīm —, Latviju kārtējo gadu pārstāvēja divi dalībnieki. Viens no laimīgajiem biju es — šo rindu autors. Pārsteidzoši, ka iespēja nokļūt Grieķijā notiekošajā sesijā reāli pastāv ikvienam Latvijas iedzīvotājam vecumā līdz 35 gadiem, kam interesē olimpiskās vērtības, taču to cenšas izmantot tikai daži...

Vai

zināji, ka pasaulē joprojām ir valstis, no kurām spor­ tisti, aizbraucot uz olim­ piskajām spēlēm, uzzina, kas ir inter­ nets un ar ko viņiem būs jāsacenšas? Vai zini, kā sodīja sportistus, kas pieko­ pa negodīgas spēles principus antīkajās olimpiskajās spēlēs? Vai zini, ka jaunie­ šu olimpiskajā sesijā pastāv iespēja mā­ cīties kopā ar olimpiskajiem varoņiem? Šie ir tikai daži no iespaidiem, ko pārve­ du no olimpiskās sesijas.

Kas ir Latvijas Olimpiskā akadēmija? Redzot mani kreklā ar uzrakstu Latvijas Olimpiskā akadēmija, daudzi man ir uzdevuši jautājumu — kas ir LOA? Tādēļ, pirms pastāstīšu par divas nedē­ ļas garo piedzīvojumu Grieķijā, nojaušu, ka man vajadzētu atšifrēt iepriekš minē­ to jēdzienu. Proti, Latvijas Olimpiskā akadēmi­ ja ir izglītojoša rakstura sporta sabied­ riska organizācija — biedrība, kas veic olimpiskās kustības un olimpisma izpē­ tes darbu un veicina olimpisko izglītī­ bu Latvijā. LOA prezidents ir olimpis­ kais čempions un Saeimas deputāts Ivans Klementjevs, organizācijā darbojas virkne dažādu sporta nozaru speciālistu un dar­

34

binieku — funkcionāri, profesori, pedago­ gi, olimpieši, sporta muzeja vadītāja, žur­ nālists, senioru sporta, veselības un citu sporta nozaru pārstāvji —, veidojot pla­ ša spektra ekspertu kopumu. Ar izsmeļo­ šāku informāciju interesenti var iepazīties LOA mājaslapā loa.lv. Olimpiskās akadē­ mijas līdzīgā formātā pastāv lielākajā da­ ļā attīstīto pasaules valstu.

Starptautiskā olimpiskā akadēmija Grieķijā Savukārt Starptautiskā olimpiskā aka­ dēmija (SOA), kas rīko sesiju, atrodas Grieķijā — Antīkajā Olimpijā — kalniem bagātā apvidū četru stundu brauciena at­ tālumā no Atēnām, kur 776. g. p. m. ē. grieķi aizsāka olimpiskās spēles. SOA mācību centrā ir bibliotēka, muzejs, kas ir veltīts 2004. gada Atēnu olimpiska­ jām spēlēm, stadions, naktsmītne 150 cil­ vēkiem un ēdnīca ar kafejnīcu. Mācību centrs ir izvietots kalna nogāzē blakus Antīko olimpisko spēļu norises stadio­ nam. Mūsdienās Antīkā Olimpija sagla­ bājusies kā vēstures pieminekļiem bagāta īpaša vieta, kur vairākus mēnešus pirms katrām olimpiskajām spēlēm iededz olim­ pisko lāpu, uzsākot tai ceļu uz olimpis­ ko spēļu atklāšanas ceremoniju. Ikdienā SOA darbojas kā universitāte, piedāvājot

SESIJAS DIENASKĀRTĪBA Plkst. 7.00 iepazīsti sportu — kabadi, regbijs 7, brīvprātīgi: karatē, fitness u. c. Plkst. 7.45 brokastis Plkst. 9.00 lekcijas, jauniešu un olimpiešu prezentācijas Plkst. 13.00 pusdienas Plkst .14.00 radošās darbnīcas mākslā, dejās, literatūrā Plkst. 16.00 grupu darbs — diskusijas Plkst. 18.00 sporta sacensības futbolā, volejbolā, basketbolā, tenisā Plkst. 20.00 vakariņas Plkst. 21.00 valstu prezentācijas/filmas/pasaules kausa skatīšanās Plkst. 23.00 naktsmiers vai ballītes pilsētā * Bija arī brīvdiena, apmeklējot pludmali

58. OLIMPISKĀS SESIJAS JAUNIEM DALĪBNIEKIEM LEKCIJU TĒMAS µ SOK olimpiskās izglītības komisija un tās nākotnes vīzija (B. Maisters Onzms, Jaunzēlande) µ Atlēti kā zvaigznes Senajā Grieķijā (prof. S. Millers, ASV) µ Atlēti kā paraugs sportā saskaņošanas procesos (Lī HīBeoms, Koreja) µ Pa atlētu varoņu pēdām antīkajā pasaulē: atlētu izcilības sociālās un izglītojošās vērtības (prof. I. Veilers, Austrija) µ Olimpiskie atlēti kā paraugs sportā: toreiz un tagad (S. Ramzamī, Dienvidāfrika) µ Olimpiskie atlēti kā paraugs sportā (K. Keino, Kenija) µ Paraugs sportā debatēs, olimpismā un izglītībā (prof. C.Toress, ASV) µ Sīzifs un olimpisms: eksistenciāla pieeja paraugam sportā (prof. L.A. Hova, Kanāda) µ Paralimpieši kā īsti paraugi sportā (dr. I. Britains, Lielbritānija) µ Sports kā attīstība un miers (prof. R. Džuljanoti, Lielbritānija) µ Nacionālo olimpisko komiteju loma olimpisko atlētu izglītošanā (D. Mičaelides, Kipra)

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


PIEREDZE

Olimpiskās akadēmijas stadionā. 58. Olimpiskajā sesijā jauniem dalībniekiem Antīkajā Olimpijā pulcējās jaunie sporta speciālisti no visas pasaules

iegūt maģistra grādu studiju programmā Olimpiskās studijas, olimpiskā izglītība, olimpisko notikumu menedžments un organizēšana. Tāpat visa gada garumā šeit notiek dažādas citas līdzīgas olimpisko mācību nometnes — piemēram, pēc jauniešu sesijas nedēļas garumā risinājās 4. sesija olim­ piskajiem medaļniekiem un olimpiešiem, pavasarī tur notika sesija nacionālo olim­ pisko akadēmiju prezidentiem, tāpat šeit risinās olimpiskās sesijas olimpisko aka­ dēmiju locekļiem, sporta pedagogiem un treneriem, olimpiskie semināri, senāk no­ tikušas sesijas sporta žurnālistiem.

Olimpisms — dzīvesveids Savukārt olimpisma jēdzienu bieži vien nespēj izskaidrot pat daudzi sportis­ ti, kuri ir startējuši olimpiskajās spēlēs. Šķiet, visvieglāk uztveramā definīcija ir: “Olimpisms ir dzīves filozofija, domāšanas un dzīves veids, tieksme pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls — harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā.” Tālab, lai jaunus cilvēkus izglītotu olimpismā un olimpiskās vērtības kultivē­ tu visā pasaulē, katru gadu SOA Grieķijā jau vairāk nekā pusgadsimtu rīko šo olim­ pisko sesiju jauniem dalībniekiem. Katrā pasaules valstī olimpiskajā vidē pastāv sa­ va kārtība: izvēlas divus dalībniekus — Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

vienu vīrieti un vienu sievieti —, kuriem dod iespēju piedalīties starptautiskajās mā­ cībās. Latvijā dalībniekus izraugās LOA, ik gadu pēc jaunā gada iestāšanās rīkojot apjomīgu eseju konkursu Olimpiskā kustība vakar, šodien, rīt, kas risinās divās kārtās. Balvā — pilnībā apmaksāta un organiza­ toriski nodrošināta divu nedēļu ilga mācī­ bu vizīte Grieķijā — ikgadējā olimpiskajā sesijā jauniem dalībniekiem.

Ceļš uz Olimpiju — pa Daliņa pēdām Šāgada eseja konkursa tēma bija vel­ tīta Latvijas simtgadei: Spilgtākā personība Latvijas sportā 100 gados. Esejas apjoms, kā jau katru gadu, — 10—12 lappuses (~40 000 zīmes). Konkursa 2. kārtā LOA žūrijas priekšā eseja bija jāaizstāv, uzstā­ joties ar prezentāciju. Piedalīties var ik­ viens Latvijas iedzīvotājs, vecumā no 20 līdz 35 gadiem. Biju pārsteigts, ka vīriešu konkurencē šogad biju vienīgais, kurš iesniedza ese­ ju... Savukārt sieviešu konkurencē darbus iesniedza piecas jaunietes. Kā norādīja žūrija, cīņa konkursa 2. kārtā starp di­ vām uzcītīgākajām dāmām bija sīva kā 1972. gadā Minhenes olimpiskās šķēpa mešanas sacensībās, kurās Jāni Lūsi cīņā ar Volfermanu pēc izšķirošā metiena no

zelta šķīra 2 centimetri. Uzvarētāja — Elīna Zaļkalne. Eseju tēmās izraudzītie varoņi bi­ ja: Artūrs Irbe (divas esejas), Uļjana Semjonova, Jānis Lūsis, Aļona Ostapenko un mana vectēva laikabiedrs Jānis Daliņš, par kuru, protams, arī rakstīju. Jāpiebilst, ka Daliņa pienesumu Latvijas sportā sākam aizmirst — viena lieta, ka Daliņš ir izcīnījis Latvijas sporta vēstu­ rē pirmo olimpisko medaļu, taču jāatce­ ras, ka Daliņš, ikdienā būdams zemnieks, bija visas latviešu tautas iedvesmotājs, kurš ar savu pārcilvēcisko piemēru pacē­ la Latvijas sporta kustību citā kvalitātē, ar saviem panākumiem papēža purngala meistarsacīkstēs gan piepildot stadionu tribīnes ar līdzjutējiem tiktāl, ka aiz žo­ ga palikušie interesanti kā ķekari karājās telefona stabos, lai Daliņu redzētu klātie­ nē, gan liekot latvietim apjaust, ka arī mēs varam izgriezt pogas pasaules vare­ najiem... Daliņa popularitāte bija pielīdzi­ nāma Latvijas hokeja izlases trakākajiem pavasariem divtūkstošajos gados — olim­ piāžu laikā visā Latvijā iedzīvotāji pielipa pie radio skaļruņiem, lai dedzīgi dzīvotu līdzi valmierieša varenajam sniegumam. Paraugs sportā (angliski — role model) bija šāgada Starptautiskās jaunatnes olimpiskās sesijas oficiālā tēma.

35


PIEREDZE

Piedzīvojums var sākties! Pirms došanās uz Grieķiju LOA izpild­ direktore un eseju konkursa vadītāja Antra Gulbe sagatavo dalībniekus braucienam uz olimpisko sesiju. Tikām iepazīstināti ar gai­ dāmo pasākuma programmu, sadzīves ap­ stākļiem, vides īpatnībām un noteikto kārtī­ bu, kas jāņem vērā SOA, un gluži kā īsteni olimpieši apbruņoti ar nozīmītēm, jo sesi­ jas gaitā tiek piekopta tradīcija dalībniekiem mainīties ar valstu olimpiskajām nozīmītēm. 16. jūnijā — sestdienā — dalībnie­ kiem no visas pasaules bija jāielido Atēnās. Mūsu ceļš uz Olimpiju sākās ar celšanos četros no rīta, lai ar reisu caur Kijevu pēcpusdienā sasniegtu Atēnas. Dalībnieki no lidostas pa grupām ar organizatoru nodro­ šinātiem autobusiem tika nogādāti uz vies­ nīcām. Brīvo vakaru izmantojām, lai satik­ tu Grieķijā dzīvojošo draudzeni Aleksandru Bali, kura mums viesmīlīgi izrādīja jaunie­ šiem interesantākās vietas Atēnu centrā. Likteņa ironija — Aleksandra pirms da­ žām dienām Grieķijā bija atgriezusies no Latvijas, pavadot gadu brīvprātīgā darba programmā Smārdes pamatskolā un pirms­ skolas izglītības iestādē. Elīna bija viņas brīvprātīgais mentors Latvijā. Pasaule kļūst aizvien mazāka! Nākamajā dienā sesijas dalībnieki gi­ du pavadībā devās Atēnās uz vēsturisko pilsētas sirdi — Akropoles virsotni, ku­ rā atradās dažādi tempļi, kas veltīti grieķu dieviem, tostarp 438. g. p. m. ē. būvētais Partenons, kas celts, izmantojot 20 tūk­ stošus tonnu marmora, par godu Grieķijas gudrības dievietei Atēnai. Pēc tam apskatī­ jām nesen uzcelto Akropoles muzeju. Šķiet, ekskursijas kulminācija bija Panatinaiko stadiona apmeklējums, kurš ir viens no ve­ cākajiem stadioniem pasaulē — ticis uz­ celts apmēram 566. g. p. m. ē., 329. g. p. m. ē. pārbūvēts no marmora, vairākas reizes kopš 1860. g. ticis rekonstruēts da­ žādu sporta turnīru vajadzībām. 2004. gada vasaras olimpiskajās spēlēs stadionā noti­ ka loka šaušanas sacensības, kā arī fi­ nišs vieglatlētikas maratonam. Tāpat katru rudeni šajā stadionā ir autentiskā maratona Maratona—Atēnas finišs, kurā pērn startē­ ja 2018. gada Rīga—Valmiera skrējienso­ ļojuma uzvarētāja un jaunā rekordiste Vita Devjatņikova.

Kā fēnikss no pelniem — ierodas Grieķijas prezidents! Vakarā brīvdabā — Fēniksa kalnā — bija paredzēta oficiālā sesijas atklāšanas ce­ remonija. Lai gan lietus dēļ pasākums tika pārcelts uz koncertzāli Megaron, svinīgā ce­ remonija dalībniekiem nelika vilties — pa­ sākumā bija ieradies Grieķijas valsts pre­ zidents Prokopis Pavlopuls un virkne citu cienījamu Grieķijas amatpersonu, tostarp Starptautiskās olimpiskās akadēmijas pre­

36

Panatinaiko stadionā Atēnās. Vienā no pasaulē vecākajiem stadioniem, kas 329. gadā pirms mūsu ēras ticis pārbūvēts no marmora

Grieķijas prezidents. Sesijas atklāšanas ceremonijā uzstājas Grieķijas valsts prezidents Prokopis Pavlopuls

zidents Isidors Kouvels, oficiāli atklājot 58. olimpisko sesiju jauniem dalībniekiem. Pastāvēja cerība, ka atklāšanas ce­ remonijā varētu satikt arī Starptautiskā Olimpiskās komitejas prezidentu Tomasu Bahu, taču viņa ziņojums tika nolasīts. Pirmdienas rītā — 18. jūnijā — ar čet­ riem autobusiem pasākuma dalībnieki devās četras stundas attālās Antīkās Olimpijas virzienā. Brauciena maršruts meta plašā­ ku loku, jo vispirms apmeklējām pasaules centru grieķu izpratnē — Delfus. Šeit at­ radās mākslas dieva Apollona templis un orākuls — vieta, kur savulaik tika pareģo­ ta nākotne un sanāca kopā grieķu domā­ tāji. Maģiskos nākotnes vēstījumus uzklau­ sīt nākuši pat karavadoņi, kas lūkojuši pēc labākajām kauju stratēģijām. Šī ir viena no četrām vietām, kur notika arī antī­ kās olimpiskās spēles — olimpiādes ri­

Olimpiskās dienas svinības. 23. jūnijs ir Starptautiskā olimpiskā diena

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


PIEREDZE

sinājās arī Istmā, Nemejā un, protams, Olimpijā, kur olimpiādes tradīciju iedibināja vispirms — 200 gadus senāk. Apmeklējām muzeju, kurā varējām apskatīt Delfu temp­ ļu daļas un līdz pat mūsdienām saglabā­ jušās tūkstošiem gadu senas skulptūras.

Dzīvošana barakās Līdz ar pēdējām gaismas strēlēm vē­ lā 18. jūnijā vakarā visbeidzot ieradāmies Antīkajā Olimpijā. Liels bija daudzu jau­ niešu pārsteigums uzzinot, ka lielākā da­ ļa dalībnieku dzīvos barakās pa astoņiem cilvēkiem, nakšņojot divstāvīgās gultās. Īpaši pārsteigta par šo situāciju izskatījās Jaunzēlandes olimpiskā vicečempione airēšanā Dženija Behrenta, jo citi laimīgie tika pie divvietīgiem numuriem... Puiši dzī­ voja kopā ar puišiem, meitenes ar meite­ nēm — bez izņēmumiem. Ieskicējot valdošo daudzveidību, es dzī­ voju kopā ar Vācijas Olimpiskās komitejas jauno funkcionāru, Jordānijas basketbolistu, Monako vieglatlētu, Kipras fitnesa treneri un spāņu handbolistu. Savukārt Elīna dzī­ voja divatā ar Austrālijas olimpieti — airē­ tāju Sāru Kuku. Sajutāmies kā olimpiskajās spēlēs — jau ar pirmajām dienām dalībnieki steidza mainīties ar nozīmītēm, kas bija lielisks ie­ mesls, lai iepazītos. Iepazīšanās notika ne­ mitīgi, īpaši pie maltīšu galda, neatkarīgi no dienas stundas, jo sabraukusī starptautiskā publika bija atvērta un komunikabla — cil­ vēki bez aizspriedumiem.

Pie Kubertēna sirds

Olimpiskā uguns. Antīkajā Olimpijā: vietā, kur ar saules enerģiju iededz olimpisko lāpu

19. jūnijs, otrdiena. Jauna diena un jau­ na nedēļa, no kuras līdz 29. jūnijam iestā­ jās zināms ritms, kas raksturo katru die­ nu — rīta rosmes, ko varēja apmeklēt pēc izvēles, iepazīstoties ar jauniem sporta veidiem, brokastis, lekcijas, pusdienas, ra­ došās darbnīcas, grupu darbs, sporta sacen­ sības, vakariņas, tam visam sekoja starp­

tautiskie vakari vai dokumentālo filmu skatīšanās, vai sekošana līdzi Pasaules kau­ sa tiešraidēm futbolā uz lielā ekrāna. Naktī daļa jaunieši devās uz 20 minūtes attālo Olimpiju, kurā ir viss tūristu izklaidei nepie­ ciešamais — sākot no suvenīru veikaliem un beidzot ar kafejnīcām un naktsklubiem. Uzsākām mācību lekciju ciklu — da­ lībnieki tika iepazīstināti ar gaidāmo darba kārtību Antīkajā Olimpijā. Arī mācību pro­ cess tika svinīgi atklāts ar nelielu, bet sim­ boliski spēcīgu ceremoniju. Dalībnieki ko­ pā ar profesoriem pulcējās pie Pjēra de Kubertēna pieminekļa, pie kura ir apglabā­ ta viņa sirds. Kā zināms, Kubertēns ir mūs­ dienu olimpisko spēļu iniciators.

Vietā, kur iededz olimpisko lāpu Pieņemu, ka šo Kubertēna pieminekli daudzi no mums ir redzējuši skolas mācī­ bu grāmatās. Tepat blakus atrodas Antīkās Olimpijas stadions — vieta, kur pirms katrām olimpiskajām spēlēm aizdedz olim­ pisko lāpu. Vienā no pirmajām mācību die­ nām apmeklējām šo maģisko vietu, kas ar savu vēsturisko nozīmību man paliks atmi­ ņā kā emocionāli spilgtākais notikums šo divu nedēļu laikā. Ikdienā šeit plūst tūristu pūļi no visas pasaules, lai apskatītu vēsturiskās liecības un antīko stadionu, kurš ir neticami labi saglabājies ar gandrīz 2800 gadus senu (!) oriģinālo marmora starta un finiša līniju. Interesanti, ka lāpas iedegšanas vieta atro­ das ceļā uz ieeju vēsturiskajā stadionā, kur agrāk bija novietotas 16 bronzas statujas. Antīkās olimpiskās spēles ikreiz apmeklē­ ja 40 000—50 000 aristokrātu, un tūkstoš gadu laikā sacensību gaitā krāpjoties tika pieķerti tikai 16 sportisti. Sods — katram pieķertajam blēdim no bronzas bija jāizvei­ do statuja, ko novietoja sportistu ieejā uz stadionu. Bronzas statuju rindai piemita pārdomāta funkcija — tās kalpoja spor­ tistiem kā atgādinājums par godīgu cīņu.

Senā starta līnija. Starta un finiša līnija, kas kopš antīkajām olimpiskajā spēlēm saglabājusies līdz mūsdienām Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

37


PIEREDZE

Lekciju spektrs: akadēmiķi, amatpersonas, olimpieši un pasaules rekordists Manuprāt, lekcijas bija mācību procesa visvērtīgākā daļa. Daudzveidīgajiem stās­ tījumiem varēja sekot līdzi jebkurš inte­ resents, pieslēdzoties interneta tiešraidē. Lekcijas lasīja profesori, uz sesiju mērojot ceļu ne tikai no Eiropas, bet arī līdzīgi kā dalībnieki — no Ziemeļamerikas, Āfrikas un pat Okeānijas. Uzstājās gan leģendā­ ri olimpieši, piemēram, pasaules rekordists 3000 un 5000 m skrējienā — olimpis­ kais čempions Kipčoge Keino no Kenijas, gan olimpieši no sesijas dalībnieku vidus. Savu runu teica Phjončhanas olimpisko spēļu organizācijas komitejas prezidents bi­ jušais Dienvidkorejas finanšu ministrs Lī Hī-Beoms. Katras lekcijas otrajā daļā sekoja jau­ tājumu sadaļa — jauniešu aktivitāte bija ārkārtīgi augsta. Lai uzdotu jautājumu, lai­ kus bija jāieņem elektroniskā rinda jautā­ juma uzdošanai, jo jautājuma uzdošanai bi­ ja dota stunda, ar ko lielākoties nepietika.

Bobslejs kā pazīšanās zīme Izmantoju izdevību uzdot jautājumu biju­ šajam Dienvidkorejas finanšu ministram Lī Hī-Beomam: “Kāda būs Phjončhanas bobsle­ ja un kamaniņu trases nākotne?” Atbilde nedaudz mulsinoša: tuvākajā laikā tiks lemts par visu Phjončhanas olimpisko būv­ ju nodošanu apsaimniekošanai privātajam sektoram... Diezin kāda Korejā varētu būt interese par šo trasi, zinot, ka ledus re­ ņu uzturēšana peļņu nenes nekur pasaulē. Tātad, ja nodos privātajam sektoram, visti­ camāk — trasi nojauks. Pēc lekcijas pie manis pienāca ASV sieviešu bobsleja izlases stūmēja Emīlija Azevedo, kura startēja Vankūveras olim­ piskajās spēlēs. Amerikāniete ar nevilto­ tu interesi vaicāja, kāds man ir sakars ar bobsleju, bet pēc brīža ieraudzīja, ka esmu no Latvijas — viņa uzreiz piesauca Jāni Skrastiņu, pie kura bija trenējusies vai­ rākus gadus, tāpat viņa stāstīja par Jāni Ķipuru, Jāņi Miņinu, tostarp dramatisko si­ tuāciju Vankūverā, un kopumā stūmēja at­ stāja iespaidu, ka ir labi informēta par si­ tuāciju Latvijas bobslejā.

Māksla un olimpiskās spēles Pēc pusdienām stunda bija veltīta brīvprātīgām aktivitātēm. Varēja apmek­ lēt mākslas radošās darbnīcas, doties uz deju nodarbībām, apgūstot dažādus de­ ju stilus, vai apmeklēt neierastas poē­ tiskās nodarbības. Gandrīz divu nedēļu darbs mākslas nodarbībās pārtapa iespai­ dīgā izstādē, ko lielākoties bija veidojušas olimpietes, bet deju un dzejas meistarkla­ šu apmeklētāji sesijas noslēgumā uzstājās ar atraktīvu uzvedumu. Tie, kuri nevēlē­

38

Pasaules rekordists. Kipčoge Keino pie maratonista statujas akadēmijas foajē

jās iesaistīties, brīvo laiku varēja aizpildīt pēc saviem ieskatiem. Te gribas piebilst, ka reti kurš ga­ dos jaunāks sporta draugs zina, ka va­ saras olimpiādes spēlēs no 1912. līdz 1948. gadam notika sacensības literatūrā un mākslā. 1936. gadā Berlīnes olimpi­ ādē Latviju reprezentēja literatūrā ar vie­ nu darbu, glezniecībā — ar trim darbiem un grafikā — ar vienu darbu. 166 dar­ bu konkurencē, ko bija veidojuši 17 val­ stu radošie meistari, latviešu mākslinieks Augusts Annuss saņēma goda diplomu par eļļas gleznu Cīņa pie vārtiem.

Pusdienas līdz dzīves beigām Atceroties noklausīto lekciju ciklu, šī publikācija varētu turpināties kā nebeidza­ ma upe. Mācību procesa gaitā viena no interesantākajām lekcijām bija Kalifornijas universitātes lektora Stefana Millera stās­ tījums par atlētiem zvaigznēm Senajā Grieķijā. Millers ir viens pasaules vado­ šajiem arheoloģijas zinātniekiem. Daudzus jauniešus viņam izdevās pārsteigt ar faktu, ka antīko olimpisko spēļu sacensību nori­ ses vietā ir izrakts daudz trauku, no ku­ riem tradicionāli lietoja alkoholu, secinot, ka sportisti krietni uzdzīvojuši jau pirms mūsu ēras.

Antīkās olimpiskās spēles bija milzīgs festivāls!? Kā zināms, ka antīkajās olimpiskajās spēlēs uzvarētājs bija tikai viens — vi­ si pārējie bija zaudētāji. Olimpisko čem­ pionu atalgoja ar nodrošinātām pusdienām pilsētā līdz dzīves beigām un citiem labu­

miem, bet zaudētājam mājās ieteica at­ griezties slepus tumsā, jo zaudētājus sa­ biedrība nemīlēja un izrēķinājās. Savukārt sportistu, kurš uzvarēja visās četrās olim­ piskajās spēlēs Olimpijā, Delfos, Istmā un Nemejā, izsakoties mūsdienu terminoloģijā, pielīdzināja karjeras Grand Slam.

Jamaikiete ar pieredzi NHL Pēcpusdienās notika obligātie grupu darbi — semināri. Visi dalībnieki tika sada­ līti 13 grupās, katrā grupā pulcējot iespēja­ mi dažādu valstu un kontinentu pārstāvjus. Katras grupas darbu vadīja divi Grieķijas Olimpiskās akadēmijas maģistranti, attīstot diskusiju. Tā kā viss mācību process bija sadalīts divos apļos, diskusiju tēmas bija veltītas diviem virzieniem — olimpiskajām spēlēm un paralimpiskajām spēlēm, anali­ zējot dažādu valstu paraugus sportā (role model). Aktīvākajiem diskusiju dalībniekiem bija iespēja uzņemties pienākumus — dis­ kusiju protokolēšanu, prezentāciju veidoša­ nu un prezentēšanu, jo abu mācību procesa apļu noslēgumā katrai grupai bija jāsaga­ tavo argumentēts stāstījums ar ierosināju­ miem, ko prezentēt auditorijā sesijas dalīb­ niekiem un profesoriem. Interesanti, ka viena no mūsu grupas diskusijas vadītājām bija Kanādā dzīvojošā jamaikiete, izbijusi vieglatlēte Mārša GejaNaita, kura iepriekš strādājusi Nacionālās Hokeja līgas (NHL) mārketinga nodaļā. Un viens no iemesliem, kādēļ 34 gadus vecā maģistrante darbu NHL pametusi, ir nomā­ cošais komerciālisms — cilvēcība šīs orga­ nizācijas darba filozofijā nav būtiska vērtī­ ba, bet, piemēram, NFL vai NBA darbā ir

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


PIEREDZE

ta pasākumu vadīšanā, piemēram, sarīkojot sportisku aktivitāti pilsētas parkā, ko vada kāds olimpietis, tērpies oficiālajā olimpiska­ jā formā. Latvijā notiek līdzīga tipa aktivi­ tātes — maijā soļotājs Modris Liepiņš kopā ar bobslejistu Jāni Ozolu un soļotāju Agnesi Pastari vadīja olimpisko dienu Engures no­ vada jauniešiem, veicinot bērnu interesi par vieglatlētiku. Savukārt es lasīju prezentāciju par tē­ mu Paralimpietis kā paraugs sportā. Tēma ārkārtīgi sensitīva, centāmies jautājumu skaidrot, demonstrējot arī video par ak­ lu sprinteri, kuru skrējienos sasaitē pavada gids. Starp citu, gidi bieži vien ir problēma, jo paralimpiskie sprinteri spēj attīstīt feno­ menālus ātrumus un ir grūti izskriet līdzi.

Olimpiskais tūrists vai tomēr paraugs sportā?

Valstu prezentācijas. Starptautiskajos vakaros jaunieši iepazīstināja ar savu valstu kultūru. Talantīga paaudze!

olimpisma filozofijas pazīmes, jo šīs līgas investē nopelnītos līdzekļus kampaņās cīņā pret vardarbību ģimenēs, nabadzību, AIDS un citām globālām problēmām. Visi atcera­ mies — NHL hokejisti Phjončhanā nebija.

Iespēja sevi notestēt olimpiskajā tribīnē Grupu darbs bija izaicinošs pārbau­ dījums. Sākotnēji pat tā sauktās ledus laušanas aktivitātes nelīdzēja, lai iešūpo­ tu jauniešus strukturētai diskusijai — vai spējat iedomāties, situāciju, kad kopsau­ cējs jāatrod dažādu profesiju pārstāvjiem no Gvatemalas, Omānas, Jaunzēlandes, Norvēģijas, Azerbaidžānas, Bangladešas, Taivānas, Salvadoras, Anglijas, Malaizijas, Malāvijas, Polijas un Urugvajas? Šādā kompānijā samulsis pat izskatījās brits Deivs, kurš strādā Starptautiskajā Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Olimpiskajā komitejā (SOK). Mums, eiro­ piešiem, uzņemoties iniciatīvu, vezumu iz­ devās sakustināt. Šo grupu darbu redzēju kā unikālu iespēju sevi notestēt starptautiskajā tribīnē, tādēļ pieteicos auditorijai prezentēt vienu no diviem mūsu grupas darbiem. Kad vēl būs iespēja klātienē uzrunāt 70 valstu pār­ stāvjus? Tāpat tā ir iespēja veidot priekš­ statu par Latviju. Prezentāciju dienā audi­ torijā valdīja saspringta atmosfēra — kā pirms maģistra darba aizstāvēšanas. Arī Elīna izvēlējās mest izaicināju­ mu un kāpt tribīnē. Elīna runāja par tēmu Kā atlēts kā paraugs sportā var veicināt bērnu, jauniešu fizisko aktivitāti, prezentējot at­ ziņas, piemērus, idejas un ierosinājumus, kas globālās grupas darbā bija izstrādā­ ti. Publiku uzrunāja grupas ierosinājums veicināt olimpiešu brīvprātīgu iesaisti spor­

Atlēts var būt paraugs sportā citam atlētam vai sabiedrībai (kopienai). Pirms olimpiskajām spēlēm Latvijā katru rei­ zi tiek locīts jēdziens olimpiskais tūrists. Šo tēmu aktualizēju grupu diskusijā. Kā pastāstīja poļu sporta skolotājs Arkadius no Krakovas, līdzīga diskusija pirms spē­ lēm pastāv arī Polijā, kur ir 19 reizes vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā... Klasiski olimpiskā tūrista birku sabiedrība piekari­ na sportistiem, kurš ir izpildījis olimpisko normatīvu, bet viņa iepriekšējie sasniegu­ mi vai personiskie rekordi liecina, ka spor­ tists rezultāta izteiksmē nebūs pat tuvumā cīņai par augstām vietām. Taču reti aiz kura sportista sasniegumiem, kurš spējis izpildīt pat olimpisko B normatīvu, nestāv uzupurēšanās sportam, milzīgs darbs, lik­ teņu krustceles... Allaž tiek lauzti šķēpi — vai šādus sportistus atbalstīt ar valsts finansēju­ mu, kura Latvijā trūkst visam, un ie­ kļaut olimpiskajā delegācijā vai celt iek­ šējos olimpiskos kritērijus, lai strādātu uz mazāku, bet it kā potenciāli rezultātu iz­ teiksmē efektīvāku delegāciju? Jautājums pretrunīgs, jo, piemēram, sportists no mazpilsētas vai lauku novada, kurš izprot olimpisma vērtības un vēlas tās dot atpa­ kaļ sabiedrībai, kā paraugs sportā ilgter­ miņā var veicināt sporta veida popularitā­ ti un, iespējams, iedvesmot sportot kādu no nākamajiem olimpiskajiem čempioniem. Vienā no diskusiju grupu darbiem pie mums negaidīti ieradās atraktīvā kanādie­ šu profesore Leslija Hova. Profesores no­ stāja šajā jautājumā bija izsvērt, ar kādu mērķi sportists vēlas doties uz olimpis­ kajām spēlēm — egoisma vadīts vai to­ mēr ar izpratnes pazīmēm par olimpismu, kaut vai reālu vēlmi būt par lokālu pa­ raugu sportā. Kopumā profesores nostā­ ja pret olimpiskajiem tūristiem bija skep­ tiska, jo kādēļ gan valstij būtu jāatbalsta olimpiskie egoisti?

39


PIEREDZE

Sportojam arī paši Pēc diskusiju grupu darbiem vaka­ ros notika sporta turnīri. Dalībnieki va­ rēja pieteikties futbola, basketbola, volej­ bola, tenisa vai galda tenisa sacensībām. Turnīru norisē savas korekcijas ieviesa negaidītās laikapstākļu izmaiņas — 30 grādu karstumu sesijas vidusdaļā nomai­ nīja lietus gāzes, kas turpinājās trīs dienu garumā, piepildot sausumā izžuvušās upes ar iespaidīgām dubļainām ūdens strau­ mēm, bet stadiona smilšaino segumu pa­ darot bīstami slidenu. Visspraigākā cīņa ritēja futbola tur­ nīrā, kurā viena no galvenajām zvaig­ znēm bija grieķu profesors Konstantins Georgiadis — viņš esot jaunībā futbo­ lu spēlējis Grieķijas čempionāta līmenī. Savukārt par aizraujošāko cīņu starp vi­ siem sporta veidiem parūpējās Šveices un Ķīnas galda tenisisti, turnīra finā­ lā pat marginālos apstākļos nodemons­ trējot augstāko pilotāžu. Šveicietis spēlē savas valsts jauniešu izlasē, bet ķīnietis startējis pat olimpiādē. “Šī sesija man ir kā paradīze!” pie brokastu galda sarunā sacīja šveicietis. “Šeit es varu atpūsties no Šveicē valdošajiem augstajiem stan­ dartiem un baudīt atvērtu cilvēku sirsnī­ gu sabiedrību,” norādīja galda tenisists, atklājot, ka viņam pašam Šveicē ir grū­ ti sadzīvot ar pastāvošo snobisko men­ talitāti.

Kabadi Tāpat katru dienu pirms brokastīm jauniešiem bija iespēja piedalīties pašu brīvprātīgi organizētajās sporta nodarbī­ bās. Viena no interesantākajām pieredzēm bija indiešu kabadi (angliski — kabaddi). Spēles mērķis līdzīgi kā ķerenēs — pie­ skarties pretiniekam, taču paspēt aizbēgt no pretiniekiem un atgriezties savā lau­ kuma pusē. Spēlei ir savi sarežģīti no­ teikumi, tāpēc oficiālās sacensībās tajā ir vairāki tiesneši, kuri fiksē ne tikai pun­ ktu guvumu, bet arī pārkāpumus. Kabadi ir populāra Āzijas sporta spēlēs, kur iz­ šķirošās cīņas vēro vairāki desmiti tūk­ stoši līdzjutēju. Nākotnē tā varētu kļūt par olimpisko sporta veidu. Milzīgs emo­ cijas izraisīja regbijs 7, citus rītus notika džudo, karatē, fitnesa un citu sporta vei­ du nodarbības.

Nosper cepuri! Starptautiskajā vakarā ar savu zemi iepazīstināja atraktīvā veidā, izaicinot jauniešus vikingu spēlē, kurā bija jānosper cepure no nūjas

Starptautiskajos vakaros dalībniekiem bija dota iespēja prezentēt savu valsti. Tā kā laika bija maz, valstis ar līdzī­ gām kultūrām un valodu bieži vien ap­ vienojās vienā priekšnesumā, papildinot vai atbalstot cita citu. Tā arī mēs uz­ stājāmies kopā kā Baltijas valstis, iepa­ zīstinot ar dzimtenēm, sadevušies rokās, ilustrējot Baltijas ceļa stāstu, stāstot par Dziesmu svētku un Līgo tradīcijām (pē­ dējā ilustrēšanai palīdzējā slovāku jau­ nietis, iejūtoties ugunskura lomā, kuram lēcām pāri... Vaicājām publikai, vai tais­ nība, ka Latvijā dzīvo vienradzis (Kristaps Porziņģis), un vai tiesa, ka Latvijas ka­ rogs ir viens no senākajiem pasaulē? Jauniešos bija vērojams negaidīts sa­ mulsums. Šķiet, uz kopējā izcēlāmies ar emocionāli nopietnāko priekšnesumu, kamēr, piemēram, norvēģi prezentēja sevi vikingu cepurēs, izaicinot publiku uz ro­ taļu, kurā mūzikas pavadībā no augstu gaisā paceltas nūjas jānosper cepure, bet Latīņamerikas, Centrālamerikas un Āfrikas valstis uzsvaru priekšnesumos li­ ka uz dažādām riesta dejām.

Baltijas ceļš — iepazīstinām ar Latviju

Pie galda ar varoņiem

Savukārt pēc vakariņām naktī noti­ ka trīs starptautiskie vakari, kopīga iz­ glītojošu filmu skatīšanās par olimpisko tematiku vai atsevišķas citas aktivitātes. Brīvajos vakaros dalībnieki bija kā pieli­ puši ēdamzāles lielā televizora ekrānam, sekojot līdzi Pasaules kausam futbolā, iz­ karot valstu karogus.

Viena no interesantākajām saru­ nām sesijas gaitā izveidojās pie vaka­ riņu galda ar Kanādas mogula slēpotā­ ju Maksimu Difūru-Lapuanti, kura Soču olimpiskajās spēlēs ierindojās 12. vietā, bet viņas divas māsas izcīnīja zeltu un sudrabu. Interesanti, jo pats azartiski dzī­ voju līdzi mogula olimpiskajām sacensī­

40

bām Phjončhanā un Sočos, un nebija pat prātā iešāvusies doma, ka ar kādu no šīm pārcilvēciskajām akrobātēm kādreiz vakariņošu pie viena galda un stāstīšu par Latvijas laukiem. Īpaši jāizceļ divas lekciju dienas, ku­ ras bija veltītas olimpiešu stāstiem. Šie stāsti bija pērles — emocionāli, atklā­ ti un neparastām atziņām pārpilni. Viena no spilgtākajām prezentācijām bija kanā­ diešu rampas snovbordistes Merseidīzas Nikolas uzstāšanās — viņa atklāti stās­ tīja par karjeras neveiksmēm, pēc kurām bija iekritusi dziļā depresijā — pēc kri­ tiena Soču olimpiskajā rampā viņai bija nepieciešams apmeklēt 14 (!) nozaru ār­ stus, pusotru gadu veicot dažādas tera­ pijas un procedūras, lai atgūtu veselību. Jaunzēlandiete Dženija Behrenta uz­ stājās ar stāstījumu, kā aizairēja pre­ tī olimpiskajam sudrabam, savukārt ci­ ta Okeānijas reģiona pārstāve — Šarona Firsjuā no Zālamana Salām — šokēja publiku ar to, kā viņa kļuva par olimpie­ ti. Zālamanu Salu pārstāve demonstrēja video, kurā jaunieši pļavā pļāva zāli. Kā izrādījās, tas bija skrejceliņš, lai trenētos skriešanai stadionā. Ar šādu stadionu vi­ ņai bija gana, lai uzstādītu Okeānijas re­ kordu 5000 m skrējienā un kvalificētos Rio olimpiskajām spēlēm, kur viņa uzzi­ nāja, kas ir internets un ar kāda līme­ ņa sportistiem būs jāsacenšas. Šādi viņa tika pie vietējās olimpiskās komitejas nodrošinātas iespējas doties trenēties uz Melburnu.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


PIEREDZE

no problēmām, ko konstatējām, ir florbola neskaidrā identitāte. Zviedrijā florbolu dē­ vē par innebandy, bet Šveicē — par unihockey. Trīs valstīs trīs dažādi nosaukumi, citā šā sporta veida lielvalstī — Somijā — florbolu pazīst kā salibandy. Linuss pauda pārliecību, ka nu jau vairākus gadus florbola attīstība Zviedrijā stagnē, kritizējot federācijas gulēša­ nu uz veciem lauriem, kas dod cerī­ bas pārējām TOP-6 pietuvoties sprīdi tu­ vāk Skandināvijas florbola milža līmenim. Zviedrs apgalvoja, ka viņš ir lietas kursā, ka florbols Ziemeļamerikā nu jau sāk iz­ platīties ārkārtīgi strauji, kas ir solis pre­ tī olimpiskajām spēlēm.

Futbols — bagātais karalis

† Latvieši kā izlaidumā. Mācību noslēgumā visi dalībnieki saņēma diplomus

Diezgan bieži diskusijās bija dzirda­ mi iebildumi tam, ka vairums valstu kā prioritāro sporta veidu izvirza futbolu. Īpaši sašutusi par šo situāciju bija Urugvajas volejboliste Florencija Agirre, kura vairakkārt minēja, ka valstī “visa nauda aiziet futbolam, bet pārējiem spor­ ta veidiem paliek graši”. Taču tajā pašā laikā šī Dienvidame­ rikas valsts ar 3,5 miljoniem iedzīvotāju futbolā aizspēlējas līdz Pasaules kausa ce­ turtdaļfinālam. Ar investīcijām var veicināt rezultātu, bet attīstītās valstīs uzsvars tiek likts uz sporta veidu daudzveidību un pie­ ejamību, jo katram cilvēkam ir savs vis­ piemērotākais sporta veids — nekad tas nebūs visiem viens. SOK lielais mērķis ir caur sportu padarīt pasauli labāku.

Uz mājām ar Baha autogrāfu Ō Florbolisti. Sesijā bijām trīs florbolisti. Labs rādītājs!

Olimpiskās dienas svinības Kamēr 23. jūnijā Latvijā tauta līgoja, Antīkajā Olimpijā notika grandiozas 70. Starptautiskās olimpiskās dienas svinības, ko ik gadu tieši šajā datumā SOK aici­ na svinēt. Visiem dalībniekiem bija jābūt saģērbtiem baltā. Gluži kā olimpiskajās spēlēs, ceremonijas ietvaros notika olim­ piskā karoga un olimpiskās uguns iene­ šana stadionā — karogs un lāpa svinīgi tika nodoti no grupas grupai, radot īpašu gaisotni un svētku izjūtu. Kādā citā vakarā pilsētā notika 1,3 km garš olimpiskais kopības skrējiens. Organizatori bija parūpējušies par tādu noformējumu, ka, spriežot pēc starta ko­ ridora, varēja padomāt, ka gatavojamies Stirnu buka skrējienam.

Taku skriešana — olimpiskajās spēlēs? Sesijas dalībnieku vidū bija arī pāris taku skriešanas entuziasti. Taku skrie­ Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

šanas popularitāte aug plašumā ne tikai Latvijā. Arkadiusam no Polijas radās jau­ tājums: ja jau olimpisko spēļu programmā ir kalnu riteņbraukšana, kādēļ olimpiādē nākotnē nevarētu būt arī taku skriešana? Līdzīgi kā latviešu nodibināja Starptautisko ielu vingrošanas federāciju, kādēļ gan mēs paši nevarētu būt tie, kuri virza taku skriešanu pretī olimpiskā sporta veida statusam?

Florbola olimpiskā elpa Cits Latvijā relatīvi jauns, taču tautā krietni iecienīts un augošs sporta veids — florbols — jau ir ieguvis olimpiskā sporta veida statusu. Biju patīkami pārsteigts, ka sesijā esam trīs florbolisti: Ķekavas flor­ bola skolas audzēknis, Zviedrijas A.I.K. audzēknis Linuss Eklunds (tagad — Zviedrijas hokeja federācijas sekretariāta darbinieks) un Šveices florbola čempionāta funkcionāre Karla Špīlmene, kura arī pa­ ti vairākus gadus spēlējusi florbolu. Viena

Olimpiskās sesijas noslēgumā notika svinīgā noslēguma ceremonija. Visi dalīb­ nieki saņēma diplomus ar SOK preziden­ ta Baha parakstu. Patīkams nobeigums pirms garā ceļa mājup. Zināšanas un pieredze ir spēks. Būtiski, ka šo divu nedēļu garumā dalībnieki varē­ ja pilnībā koncentrēties uz mācību proce­ su — sākot ar pamatvajadzībām un bei­ dzot ar transportu, pavadoņiem, gidiem, ieejas maksām, mācību saturu un to palīg­ līdzekļiem —, viss nepieciešamais bija no­ drošināts līdz pēdējai niansei, atlika vienī­ gi sekot grupas vadītāja norādēm. Vienīgie mīnusi — dzīvošana burzmā, kas traucē naktsmieram, un hlorētais krāna ūdens, ko ēdinātāji piedāvāja maltītēs... Piekritīsiet — nieki. Ir iegūta vērienīga pieredze, ko soli pa solim centīsimies dot atpakaļ sabiedrī­ bai — olimpisma pamatprincips! Jaunieši, izmantojiet iespējas! ©

Teksts un foto Kristaps ZAĻKALNS 41


42

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


RUNĀ PREZIDENTE

Jauna sporta dzimšana “Karsēju sports nav dejas un šovi basketbola spēļu starplaikos — tās nav karsējmeitenes!” jau sarunas sākumā piekodina Latvijas Karsēju sporta federācijas (LKSF) prezidente Katrīna Dimitre, kura ir arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) karsēju komandas sertificēta trenere. Maijā Latvijas šaurais karsēju sporta pulks ticis pie atzītas federācijas, tagad sākts darbs, lai lauztu kļūdainos priekšstatus par šo sporta veidu un panāktu tā attīstību. Rozā briļļu nav — ātri un viegli nebūs, taču federācijā ambīciju netrūkst.

Ja

jau sports, tad ir sacensības, nepieciešami sportisti un pār­ stāvniecība, kas kūrēs izlasi, ap­ mācīs trenerus, sekos, lai viss notiktu droši un korekti. Katrīna Dimitre atceras, ka ideja par sava sporta vei­ da federāciju briedusi aptuveni trīs ga­ dus. LKSF dibināta ar mērķi veidot dro­ šu karsēju sporta vidi Latvijā, attīstīt Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Latvijas karsēju sportistu meistarību val­ stī un Eiropā, izglītot interesentus par karsēju sportu un mazināt interešu kon­ fliktus karsēju sporta komandās Latvijā.

Vienā maisā nelikt! Viens no jaunās federācijas vadības mērķiem ir panākt izpratni par karsēju sporta un karsējmeiteņu šķīrumu. Dimitre

skaidro, ka karsēju sports, pirmkārt, ie­ tver sevī ne tikai meitenes, bet arī pui­ šus, kas bieži apvainojoties, ja viņus nosauc par karsējmeitenēm. Otrkārt, kar­ sēju sports ietver akrobātisko elementu kopumu, nevis dejošanu basketbola spē­ ļu puslaikos. “Karsējmeitenes par karsējsportis­ tiem nevar saukt! Ir jāsaprot, ka tās ir

43


RUNĀ PREZIDENTE

dažādas nodarbošanās, kas īsti nav sav­ starpēji saistītas — varbūt vien ar da­ žiem trikiem. Būt par karsējsportistu no­ zīmē visu gadu trenēties, lai sacenstos, kas ir arī sporta galvenais mērķis,” punk­ tus uz i liek Katrīna Dimitre. Sacensības šajā sportā notiek vairākos līmeņos — ir juniori un ir seniori, kuri savukārt tiek dalīti apakšgrupās. Karsēju sportā par senioru kļūst 16 gadu vecumā. Sacensībās sākumā jādemonstrē tā sauk­ tā uzmundrināšanas daļa, kurā jāizkliedz moto, mēģinot iekustināt skatītājus, un jārāda triki. Tad sākas rutīna, kurā ietilpst dejošanas daļa, akrobātikas elementi, piramīdas, partneru un grupu stunti. Savukārt tiesneši vērtē elementu stabilitāti, izpildes kvalitāti, sarežģītību, metienu aug­ stumu. Dejām, pretstatā maldīgajam uzska­ tam, te īsti nav vietas. Par to, ka priekšstatu un izpratni mainīt vienā mirklī neizdosies, federācijā nav ilūziju. Lai karsēju sportu populari­ zētu, nepieciešams ilgs laiks — jāveicina sporta atpazīstamība, jāattīsta sportisti.

Šaurā pulkā Pagaidām karsēju sports Latvijā ne­ var lepoties ar plašām sekotāju rindām. Patlaban ar šo sporta veidu Latvijā nodar­ bojas aptuveni 40 cilvēki, turklāt pārsva­ rā Rīgā. Bet aizmetņi sāk parādīties arī Ventspilī un Valmierā. Pagaidām gan tas nenotiek profesionālā līmenī. “Ir nepiecie­ šams laiks — nevar gribēt divos gados sa­ vākt pusotru simtu sportistu. Tas nav fut­ bols, kur var iedot bumbu un uz priekšu! Tas ir karsēju sports, kas ir tehniski sa­ režģīts un arī ļoti ekstrēms sporta veids. Pēc ASV statistikas, tieši karsēju sportā traumas notiek bieži un ir nopietnas,” stās­ ta prezidente. RTU ir vienīgā karsēju koman­ da Latvijā. Tā nodarbojas ar competitive ­cheerleading — karsēju sportu, kas orien­ tēts uz sacensībām, ne tik ļoti uz pūļa uzkurināšanu. Latvijas Universitātē, bas­ ketbola klubā VEF un citās organizācijās ir karsējkomandas, taču tās darbojas pū­ ļa uzkurināšanai, šovos, to darbībā ir maz akrobātisko elementu, uzskata LKSF vadī­ tāja. Ar mērķi paplašināt karsēju sporta ģeogrāfiju Latvijā, par jauno sporta vei­ du stāstīts Valmieras, Ventspils un Rīgas komandām, iepazīstinot ar noteikumiem, tehniku un citām sporta veida niansēm. “Vairākas komandas sāk izmantot pareizu tehniku, kas ļauj izvairīties no traumām, kā arī ļaut savos šovos droši integrēt triku elementus. Taču šīs komandas ar to nenodarbojas kā ar sportu,” atzīst Dimitre. Cilvēkresursu nodrošinājums ir viena no prioritātēm, jo bez tā sporta veida tīk­ la attīstīšana nav iespējama. “Jāsaprot, ka paši esam jauni, šis sporta veids ir mū­

44

īna Katr TRE I DIM su sirdslieta un hobijs, ko mēģinām iz­ nest uz āru un Latvijā uzbūvēt teju no nulles. Protams, varam kļūdīties, bet, ja neko nedarīsim, tad pats par sevi nekas nenotiks,” saka federācijas vadītāja.

Latvijas Karsēju sporta federācijas prezidente Dzimusi

1991. gada 9. jūlijā

Izglītība

medicīnas inženiere un fiziķe ar maģistra rādu ražošanas vadībā

Sportā

kopš bērnības dejojusi dažādu stilu dejas, iepazinusi karsējsportu un akrobātiku

Uzrunāt mūsdienīgi Katrīna Dimitre pārliecināta, ka, lai pievērstu mūsdienu jaunatnes uzmanību sportam, vienkārši jāspēj saprast un rast veidu, kā komunicēt. Viņa ir apņēmības pilna pie mūsdienu jauniešiem, kas ir arī potenciālie karsēju sporta sportisti, vēr­ sties viņiem saprotamā veidā. RTU ko­ manda par savām gaitām jau tagad aktīvi informē sociālajos tīklos, izvietojot dažā­ dus paziņojumus par uzņemšanu un at­ klātajiem treniņiem.

Ģimenes stāvoklis gandrīz precējusies Vaļasprieki

snovbords, sērfings

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


RUNĀ PREZIDENTE

Rozā nākotne... 2016. gada decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja atzina karsēju spor­ tu par pagaidu oficiālo sporta veidu, do­ dot cerības jauno sporta veidu pārskatāmā nākotnē ieraudzīt arī olimpiskajās spēlēs. “Visiem sporta veidiem ir plāns kļūt par olimpiskajiem, jo tas ir augstākais sta­ tuss,” atzīst Dimitre, uzsverot, ka tāpēc arī Starptautiskā Karsēju sporta federācija mu­ dina veidot nacionālās pārstāvniecības, kas ļautu virzīties uz iespēju iespraukties starp daudzajiem olimpiskajiem sporta veidiem. Latvijas izlase gatavosies dalībai Eiropas čempionātā, acis metot arī uz pasaules čempionātu, tam audzējot savu meistarību, kā arī sporta veida atpazīsta­ mību Latvijā. “Citādāk mums trūkst atlē­ tu. Vajadzīgi cilvēki, kam tas būs aicinā­ jums,” saka federācijas vadītāja. Pagaidām tuvākais izlases starts ir pasaules universitāšu čempionāts. Tad septembrī sekos RTU jaunā akadēmis­ kā gada atklāšana, bet 18. novembrī būs vērienīgs uzvedums, kurā Latvijas horeo­ grāfi veidos deju priekšnesumu, izdejo­ jot Latvijas valsts simtgadi. “Arī Latvijas karsēju sporta izlase būs tur, Ulmaņlaiku atveidojumā rādot tautas spēku un izturī­ bu,” pastāstīja federācijas vadītāja.

Ambīcijām vajag plecu

Lai paplašinātu interesentu rindas, fe­ derācijas plānos ir arī izvērst sadarbību ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, sporta veidam piesaistot tā sauktos pensio­ nētos vingrotājus, viņiem parādot jaunas ie­ spējas un veidus, kur ieguldīt savu talantu. Tāpat ir plāns doties uz skolām, jo nepie­ ciešams nokomplektēt arī junioru komandu. Sporta veida popularizēšanai norit sa­ darbība ar deju komandu Royal Dance Studio ­— kopā tiek veidoti priekšnesumi, kas tiek rādīti dažādos pasākumos, pie­ mēram, Zvaigžņu spēlē.

Jau arī izlase Neskatoties uz mazo pārstāvniecību, Latvijā jau ir arī karsēju sporta valsts iz­ lase, kurā iekļauti cilvēki no vairākām or­ Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

ganizācijām, jo “konkurētspējīgu izlasi tikai no RTU izveidot nevar”. Izlasē ir arī pie­ ci puiši, bet iesācējos ir vēl četri. Puišus, kas atnāk uz karsēju sportu, pēc līdzšinē­ jiem Katrīnas novērojumiem neoficiāli va­ rētu iedalīt divās kategorijās — tie, kas grib sportu, un tie, kas grib meitenes. Otrie visbiežāk atkrīt. Meiteņu vidū arī ir atbirums. “Tu taču neadīsi, ja adīšana nav tavs hobijs?” retoriski vaicā Katrīna. Dimitre atzīst, ka izlase patlaban dar­ bojas ekstremālā režīmā. Ir nokomplek­ tēta konkurētspējīga komanda, taču tajā ir tikai minimāli resursi — 20 cilvēki un treneris, lai gan komandā var būt līdz 25 sportistiem. Apzinoties, ka jau gatavus karsējsportistus dabūt nevar, ir apņemša­ nās tādus izaudzināt.

“Federācija ir tikko dzimusi, tai ir daudz plānu, ambīciju un mērķu,” uzsver Katrīna Dimitre, “cenšamies strādāt”. Šogad LKSF atzīta par Pasaules Karsēju sporta federācijas un Eiropas Karsēju sporta fede­ rācijas biedru, notiek sadarbība ar Kanādu, Igauniju, Somiju. Pagaidām gan vēl notiek taustīšanās, kā īsti strādā atzīta federāci­ ja. “Jūnijā piedalījāmies Eiropas čempionā­ tā, tādēļ nebija laika pieķerties organiza­ toriskām un birokrātiskām lietām,” skaidro Dimitre. Viņa gan atzīst, ka federācijai ir vēlme panākt valsts atbalstu karsēju spor­ ta izlasei ceļā uz Eiropas čempionātu, kā arī pasaules čempionātu. “Jāsaprot, ka ko­ mandā pārsvarā ir studenti, un viņu rocī­ ba, kā zināms, neļauj bez atbalsta no ma­ las piedalīties šādās sacensībās.” Neskatoties uz pagaidām mazo sporta veida atpazīstamību, nule tapusī federācija jau cēlusies no zemā starta, lai parādītu, ka karsēju sportam ir vieta ne tikai ASV, kur uzņemtas neskaitāmas filmas par kar­ sēju sporta atlētiem un viņu peripētijām uz laukuma, bet arī Latvijā, kur tas nereti, ie­ spējams, minēto filmu dēļ maldīgi tiek uz­ skatīts par to, kas tas nav. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv 45


ATSKATS

Drāmu čempionāts Marseljēzu kulminā Lielais futbola mēnesis noslēdzies ar Francijas valstsvienības triumfu. Lai gan galu galā virsroku guva konservatīvā un pragmatiskā stila piekritēji, futbola līdzjutēji un eksperti visā pasaulē ir vienisprātis, ka šis bija viens no interesantākajiem čempionātiem vēsturē — netrūka ne drāmu un skaistu spēļu, ne šokējošu pārsteigumu. Rekordu turnīrs Par šā Pasaules kausa izcīņas dramatismu uzskatāmi liecina tas, ka 23 vārti ti­ ka gūti 90. minūtē vai jau kompensācijas laikā, kas ir vairāk nekā iepriekšējos tri­ jos čempionātos kopā. Turklāt deviņi no šiem vārtiem bija uz­ varas vērtē, kas arī ir lielākais skaits vēsturē. Tāpat šajā Pasaules kausa finālturnīrā tikai vienā spēlē fiksēts bezvārtu neizšķirts, kad grupu turnīra beigās gan Francijas, gan Dānijas izlasi pilnībā apmierināja neizšķirts (iepriekšējos trijos čempionātos bija pa septiņām

46

0:0 spēlēm). Toties pirmo reizi Pasaules kausa izcīņas finālturnīru vēsturē visas ko­ mandas guva vismaz divus vārtus. Šogad bijām liecinieki arī visu laiku rezultatīvākajam izslēgšanas spēļu turnīram, kur tika gūti 47 vārti (visa čempionāta vidējā rezultativitāte bija 2,6 vārti spēlē). Vēl nekad agrāk tik liela nozīme nav bijusi standarta situācijām — šādā veidā tika gūti 43 procenti jeb 73 no 169 vārtiem (pirms četriem ga­ diem — 48 no 171 vārtiem jeb 28 procenti). Šajā čempionātā arī neredzēti bieži — 29 rei­

zes — tika piešķirti 11 m soda sitie­ni (iepriekšējais rekords bi­ ja 2002. gadā — 19). Protams, to lielā mērā var izskaidrot ar jaunievedumu — videoasistentu tiesnešu (VAR) sistēmu. Tajā pašā laikā futbolisti laukumā spēlēja pat ļoti korek­ ti, bez rupjiem pārkāpumiem — 64 spēlēs no laukuma tika noraidīti tikai četri spēlētāji (tas ir mazākais sarkano kartīšu skaits kopš 1978. ga­ da čempionāta, piemēram, pirms četriem gadiem bija 10 noraidījumi). Tāpat arī nekad agrāk Pasaules kausos fut­ bolistiem nebija gadījušies

tik daudzi nelaimes gadījumi ar bumbas ieraidīšanu savos vārtos — šādā veidā tika gūti 12 vārti (divkārt pārsniedzot iepriekšējo rekordu 1998. gadā). Šajā čempionātā komandām pienācās arī visu laiku lie­ lākais balvu fonds — 32 vie­­ nības sadalīja 400 mil­ jonus ASV dolāru. Pirmā pos­ ma neveiksminieces, kas neti­ ka izslēgšanas mačos, saņēma astoņus miljonus, bet jaunajai pasaules čempionei Francijai pienācās 38 miljoni dolāru. 2018. gada Pasaules kausa izcīņa neapšaubāmi kļuva par Eiropas futbola triumfu — mūsu

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


ATSKATS PASAULES KAUSA SIMBOLISKĀ IZLASE (SPORTA VERSIJA):

Grīzmans (Francija)

Perišičs (Horvātija)

Azārs (Beļģija)

Modričs (Horvātija)

Foto: Epa/Scanpix

Ernandess (Francija)

Varāns (Francija)

Mbapē (Francija)

De Breine (Beļģija)

Vida (Horvātija)

Tripjērs (Anglija)

Kurtuā (Beļģija)

ar cijā Foto: Epa/Scanpix

† Čempioni. Pasaules kauss franču kapteiņa Igo Lorisa rokās, bet ar karogu ir galvenais treneris Didjē Dešāns, kurš savulaik čempiona godā bijis arī kā spēlētājs

§ Līderi. Pasaules čempionāta vērtīgākais spēlētājs horvāts Luka Modričs (no labās) cīņā par bumbu ar turnīra labāko snaiperi angli Hariju Keinu

kontinenta komandas ne tikai sadalīja medaļas (iepriekšējos 20 Pasaules kausos vēl tikai četras reizes neviena cita kon­ tinenta komanda netika pusfinālā — 1934., 1966., 1982. un 2006. gadā), bet jau astotdaļfinālā 10 no 16 izlasēm pārstāvēja Eiropu (iepriekšējos divos čempionātos izslēgšanas mačos iekļuva sešas Eiropas vienības). Jau ierasts, ka Eiropā notiekošajās Pasaules kausa izcīņās triumfē sava kontinen­ ta komandas — no 11 Eiropā notikušajiem čempionātiem vie­ nīgais izņēmums bija 1958. gadā, kad Zviedrijā uzvarēja Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Brazīlija ar jauno Pelē priekš­ galā. Toties pilnīgu fiasko piedzīvoja Āfrikas vienības — kopš 1982. gada vēl nebija tā gadījies, ka neviena Āfrikas ko­ manda nepārvarēja grupu bar­ jeru. Pirmo reizi vēsturē otrās vietas likteni grupā notei­ ca godīgas spēles princips jeb mazāks dzelteno kartīšu skaits — Japānai un Senegālai bija gan vienāds punktu skaits, gan vārtu attiecība, gan neizšķirts savstarpējā spēlē, tāpēc visu izšķīra tas, ka japāņu futbolistiem bija mazāk dzelteno kartīšu (4:6).

Pēc 20 gadiem Pēc 20 gadu pārtraukuma par pasaules čempioniem otro reizi vēsturē kļuva Francijas valstsvienība, finālā ar 4:2 pārspējot Horvātiju. Simboliski, ka šo panākumu franči guva galvenā trenera un 1998. gada zelta komandas kapteiņa Didjē Dešāna vadībā — viņš kļuva tikai par trešo cilvēku vēsturē, kurš kļuvis par pasaules čempionu gan kā spēlētājs, gan treneris pēc brazīlieša Mario Zagallo un vācieša Franca Bekenbauera. Francijas izlase uzvarēja sešus no septiņiem mačiem

(vienīgais neizšķirts bija jau minētajā mačā ar Dāniju, kad frančiem pilnībā pietika ar vie­ nu punktu, lai izcīnītu pirmo vietu grupā), turklāt izslēgšanas mačos franči visas četras reizes guva virsroku jau pamatlaikā, pārspējot spēcīgās Argentīnas, Urugvajas, Beļģijas un Horvātijas izlases. Par jauno pasaules čem­ pionu trumpi un firmas zīmi kļuva uzmanīga un disciplinēta spēle no aizsardzības — franči četros mačos neielaida nevie­ nus vārtus, bet visa turnīra laikā tikai deviņas minūtes atradās zaudētājos (astotdaļfināla

47


ATSKATS

mačā ar Argentīnu otrā pus­ laika sākumā). Dešāna vadītā koman­ da regulāri nekautrējās atdot iniciatīvu pretiniekiem, gai­ dot savu izdevību pretuzbruku­ mos vai arī standarta situācijās. Šajā ziņā kronis visam bija finālmačs, kad pirmajā puslaikā franči izdarīja tikai vienu sitie­nu vārtu rāmī (tas pats bija 11 m soda sitiens), taču guva divus vārtus (rezultātu atklāja horvāts Mario Mandžukičs, neveiksmīgi raidot bumbu savos vārtos). Šāds spēles stils varbūt nebija tīkams daudziem neitrā­ liem skatītājiem, bet jo īpaši pretiniekiem (beļģu vārtsargs Tibo Kurtuā franču spēli nosau­ ca par antifutbolu, bet horvāts Dejans Lovrens teica, ka franči “nespēlē, bet tikai gaida preti­ nieku kļūdu”). Franču pārliecinošā spē­ le aizsardzībā bija zināms pār­ steigums, jo īpaši tāpēc, ka Dešāns aizsardzības četrinieku šādā sastāvā pa īstam iespē­lē­ja tikai čempionātā — abi malējie aizsargi Luiss Er­ nandess un Benžamēns Pa­ vārs nemaz ne­ piedalījās kva­li­fikācijas tur­nī­rā, bet īsi pirms čempionāta trau­ mas dēļ no ierindas izgāja ieras­ tais aizsardzības balsts Lo­ rēns Koscelnijs. Tomēr fran­­ču aizsar­ gi ne tikai lieliski tika galā ar saviem tiešajiem pie­nākumiem, bet pirmo reizi kopš 1998. ga­ da Francijas izlasē trīs aizsargi izcēlās ar vārtu guvu­ miem — astotdaļfinālā ar Ar­gen­tīnu neti­ cams tālšāviens iz­de­vās Pavā­ ram, bet nākamajos mačos jau ar uzvaras vārtiem izcēlās abi centra aizsargi Ra­ faels Varāns un Samuels Um­ titi. Protams, frančiem aizsar­ dzības darbībā liela loma bija arī abiem centra pussargiem — Ngolo Kantē un Polam Pogbam, bet izšķirošajos brīžos ar teicamu darbību izcēlās vārtsargs Igo Loriss. Tikai uz aizsardzības rēķina par čempioniem kļūt būtu grūti, bet frančiem šovasar spilg­ ti iemirdzējās jauna zvaigzne uzbrukumā — ne velti 19 ga­ dus vecais Kilians Mbapē ti­ ka atzīts par Pasaules kausa labāko jauno spēlētāju. Par Mbapē zvaigžņu brīdi kļuva astotdaļfināls ar Argentīnu (4:3), kad viņš kļuva par pirmo pad­ smitgadnieku 60 gadu laikā,

48

kurš Pasaules kausā vienā mačā guvis divus vārtus (iepriekš kaut ko tādu vēl iespējis ti­ kai septiņpadsmitgadīgais Pe­ lē 1958. gadā). Savukārt finālā Mbapē jau kļuva par ot­ ru jaunāko futbolistu vēsturē pēc tā paša Pelē, kurš gu­ vis vārtus pasaules galvenajā mačā. Kopumā Mbapē guva četrus vārtus, tikpat rezultatīvs bija arī viņa uzbrukuma partner­ is Antuāns Grīzmans, kurš gan realizēja trīs 11 m soda sitie­ nus. Interesanti, ka uzbrukumā spēlēja arī pieredzējušais Olivjē Žirū, kurš septiņos mačos 546 minūšu laikā ne tikai negu­ va vārtus, bet tā arī ne reizi pat netrāpīja vārtu rāmī, taču jebkurā gadījumā līdz galam saglabāja trenera uzticību. Jaunie pasaules čempioni var arī ar optimismu skatīties nākotnē — Francijas valstsvie­ nības pamatsastāvā seši fut­ bolisti nebija vecāki par 25 ga­ diem, bet visā pieteikumā tādi bija 15 no 23.

Dzelzs raksturs Francija izcīnīja titulu, sa­ vu­ kārt Horvātijas izlase šajā čempionātā ieguva daudz jaunu līdzjutēju. Kopš savas veiks­­ mīgās debijas 1998. ga­ da Pasaules kausa izcīņā, kad horvāti tika pie bronzas, nākamajos četros čempionātos Horvātijas izlase nebija pat ti­ kusi izslēgšanas mačos, tāpēc iekļūšana finālā salīdzinoši nelie­ lajai Balkānu valstij (četri mil­ joni iedzīvotāju) neapšaubāmi ir vēsturisks panākums. Horvātija kļuva tikai par 13. valsti vēsturē, kas spēlējusi Pasaules kausa finālā. Atcerēsimies, ka horvāti ar lielām grūtībām kvalificējās finālturnīram, kad pagājušajā rudenī kritiskā brīdī noti­ ka treneru maiņa un koman­ das vadību pārņēma pirms šā čempionāta ārpus Horvātijas ne pārāk labi pazīstamais Zlatko Daličs. Jo īpaši vērtīgs šis sasnie­ gums ir, ja atceras, cik grūts bija horvātu ceļš līdz finālam, trijos izslēgšanas mačos pēc kārtas spēlējot papildlaiku un allaž galarezultātā tiekot tālāk. Turklāt tikai pusfināla mačā ar Angliju horvātiem pieti­

Uz zemes. Pasaules kausa galvenie favorīti brazīlieši ar Neimaru (nr. 10) priekšgalā paklupa ceturtdaļfināla mačā ar Beļģiju

ka ar papildlaiku, pirms tam Dānijas un Krievijas pretestību viņi pārvarēja tikai 11 m sitie­ nu sērijā, kur par vienu no šā čempionāta galvenajiem varoņiem sevi pieteica vārtsargs Danijels Subašičs. Visos šajos mačos horvāti sākumā nonāca zaudētājos, taču atrada spēkus atspēlēties. Diemžēl finālā horvātiem fatāli neveicās — vispirms Mandžukičs kļuva par pirmo futbolistu Pasaules kausa finālmaču vēsturē, kurš raidījis bumbu savos vārtos, bet tad argentīniešu tiesnesis Nestors Pitana piešķīra visai strīdīgu 11 m sitienu par Ivana Perisiča spēli ar roku. Par šo lēmumu arbitrs izpelnījās diezgan bar­ gu kritiku — bumba tiešām pieskārās rokai, taču tā nebija tīša spēle, turklāt bumba neli­ doja vārtu rāmī un aiz Perišiča atradās cits horvātu spēlētājs. Likteņa ironija, ka finālā horvātiem abos nelaimes ga­ dī­ jumos nepaveicās diviem no čempionāta galvenajiem varo­

ņiem — Mandžukičam un Peri­ sičam (viņi abi guva vārtus pus­ finālā ar Angliju — 2:1). Hor­vātu galvenais spēlētājs gan neapšaubāmi bija centra pus­ sargs Luka Modričs, kurš sa­ ņēma čempionāta labākā spē­ lētāja balvu. Interesanti, ka jau kopš 1994. gada nevienā Pa­ saules kausa izcīņā par labāko spēlētāju nav atzīts čempionu komandas spēlētājs (toreiz tas izdevās brazīlietim Romario), bet šogad Modričs šajā vērtējumā otrajā vietā atstāja beļģi Edenu Azāru, savukārt čempionu pārstāvis Grīzmans bija trešais.

Zelta paaudzes bronza Lielisku spēli demonstrēja arī Beļģijas valstsvienība, kas aizvadīja savu labāko čem­ pionātu vēsturē, spēlē par tre­ šo vietu ar 2:0 pievei­ cot Angliju (līdz šim labākais beļģu rezultāts bija ceturtā vie­ ta 1986. gadā). Spāņu trenera Roberto Martinesa sarkanie velni ar 16 gūtajiem vārtiem kļuva par čempionāta rezultatīvāko

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Reuters

ATSKATS

ša bija beļģu dramatiskā uzvara (3:2) mača pēdējās se­ kundēs pār Japānu, jo pirmo reizi vairāk nekā pusgadsimta laikā Pasau­ les kausa izslēgšanas mačos kāda komanda uzvarēja pa­ matlaikā, cī­ ņas gaitā atspēlējot divu vārtu deficītu (1966. gadā ceturtdaļfinālā Portugāle jau pirmā puslaika vidū ar 0:3 zaudēja Ziemeļkorejai, taču tad leģendārais Eisebio guva četrus vārtus, nodrošinot uzvaru 5:3). Ceturtdaļfinālā beļģi ar 2:1 uzvarēja par čempionāta galve­ najiem favorītiem uzskatīto Brazīliju. Šajā mačā uzspīdēja Beļģijas izlases pirmais numurs Tibo Kurtuā, kurš vēlāk tika atzīts par Pasaules kausa labāko vārtsargu. Vienīgi pusfi­ nālā beļģi neatrada īsto pieeju, kā uzlauzt franču aizsardzību, zaudējot ar 0:1. Šo sarkano velnu modeli jau iesauca par Beļģijas futbo­ la zelta paaudzi, taču gribētos domāt, ka beļģiem vēl nekas nav beidzies — lielākā daļa komandas līderu ar abiem 27 gadus vecajiem vidējās līnijas maestro Kevinu de Breini un Edenu Azāru priekšgalā vēl ir gana jauni, lai varētu spēlēt arī pēc četriem gadiem.

Foto: Epa/Scanpix

Futbols neatgriezās mājās

Šoks. Korejietis Ču Sečons (priekšplānā) nespēj noticēt laimei, kamēr vācietis Tomass Millers ir satriekts par sensacionālo zaudējumu

komandu, turklāt beļģiem vārtus guva 10 dažādi futbolisti (vēsturē vēl tikpat daudz vārtu autoru kādā čempionātā ir bijuši tikai Francijai 1982. gadā un Vācijai 2006. gadā), bet labākais Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

snaiperis ar četriem vārtu gu­ vumiem bija Romelu Lukaku. Pāris Beļģijas izlases uz­ varas šajā čempionātā noteikti tiks ierakstītas Pasaules kausa zelta fondos. Astotdaļfinālā īpa­

Šogad pirms čempionāta ne­ kas daudz netika gaidīts no Anglijas izlases, taču pēc pir­ majām uzvarām futbola dzimteni pārņēma eiforija un par vasaras galveno hitu atkal kļuva pirms Euro 1996 radītā dziesma Fu­t­ bols atgriežas mājās. Lai gan pus­ finālā angļu sapņus par pa­sau­ les čempionu titulu, papild­laikā uzvarot ar 2:1, izjauca horvāti, ceturtā vieta tāpat ir Anglijas izlases otrs labākais rezultāts vēsturē. Futbola dzimtenes lielākais panākums jo­ pro­ jām ir 1966. gada pasau­ les čempionu tituls, bet līdz Pasau­ les kausa pusfinālam pēc tam Anglijas izlase bija aizkļuvusi vēl tikai 1990. gadā, kad Trīs lauvas arī finišēja ceturtajā vietā. Šogad angļiem bija ļoti jauna komanda, kur ierastajā pamatsastāvā spēlēja tikai di­ vi futbolisti ar iepriekšējo Pasaules kausu pieredzi — pussargs Džordans Hendersons un uzbrucējs Rahīms Stērlings.

Tāpat salīdzinoši jauns un nepieredzējis bija galvenais treneris Garets Sautgeits, kurš savā karjerā tikai trīs sezonas trenējis Anglijas premjerlīgas klubu (no 2006. līdz 2009. gadam Middlesbrough, kas viņa vadībā izkrita no angļu elites līgas). Anglijas izlase guva 12 vārtus, pārspējot savu 1966. gada zelta čempionātā iespēto rekordu. Simboliski, ka deviņus no šiem vārtiem angļi iesita pēc standarta situācijām, uzstādot visu laiku rekordu (astoņus go­ lus no standartiem 1966. gadā guva Portugāle). Angļu kaptei­ nis Harijs Keins ar sešiem vārtu guvumiem kļuva par čempionāta labāko snaiperi (piecus vārtus viņš jau guva pirmajos divos mačos ar Tunisiju un Panamu). Aukstasinīgi vērtējot, skepti­ ķi gan var teikt, ka šis Anglijas izlases modelis no iepriekšējām paaudzēm atšķīrās tikai ar to, ka beidzot uzvarēja pendeļu sērijā, astotdaļfinālā pārspējot Kolumbiju (lielajos turnīros angļiem tas izdevās tikai otro reizi astoņos šādos gadījumos). Tad par angļu nacionālo va­ roni kļuva jaunais vārtsargs Džordans Pikfords, kurš pirms čempionāta izlasē bija aizvadījis tikai trīs pārbaudes spēles.

Čempionu lāsts Par Pasaules kausa lielāko sensāciju kļuva 2014. gada pa­ saules čempiones Vācijas izgāšanās, pirmo reizi vēsturē netiekot ārā no grupas. Līdz šim četrkārtējie pasaules čem­ pioni vācieši tikai vienu reizi bija palikuši ārpus pirmā as­toņ­ nieka (1938. gadā, kad sacen­ sības sākās uzreiz ar astot­ daļfinālu un liktenīgs bija jau pirmais zaudējums). Iepriekšējos četros čempionātos vācieši allaž bija tikuši vismaz līdz pus­ finālam, bet pēdējā laikā pa­ saules čempionu nākamajos turnīros vajā kaut kāds lāsts — šogad Vācija kļuva par ceturto no pēdējām piecām pasaules čempionvienībām, kas pēc sava triumfa nākamajā Pasaules kausa finālturnīrā nemaz netika ārā no grupas (2002. gadā tā gadījās Francijai, 2010. gadā — Itālijai, bet 2014. gadā — Spā­ nijai). Tagad laikam vairs nebūs aktuāls populārais teiciens, ka

49


“futbolu spēlē 22 spēlētāji, bet vienmēr uzvar vācieši”. Protams, var teikt, ka Vā­ cijas valstsvienība pārdzīvo pa­ audžu maiņu (kopš iepriekšējā čempionāta no valstsvienības bi­ ja atvadījušies trīs ilggadējie līderi — Filips Lāms, Bastians Švainštaigers un Miroslavs Klo­ ze), un šogad Manšaftes galve­ nais treneris Joahims Lēvs uzticējās jaunajiem Niklasam Zīlem, Jozuā Kimmiham, Leo­ nam Goreckam un Timo Ver­ neram, bet šajā čempionātā tāpat piedalījās deviņi 2014. ga­ da pasaules čempioni, tostarp arī iepriekšējā fināla dalīb­ nieki — vārtsargs Manuels Noiers, aizsargi Mats Hum­ melss, Žeroms Boatengs, pus­ sargi Toni Kross, Mesuts Ezils, uzbrucējs Tomass Millers. Kross vismaz paliks atmiņā ar dramatiskajiem uzvaras vār­ tiem Līgo vakara mača ar Zvied­riju pēdējās se­kundēs (2:1), turpretī atzītie meistari Ezils un Millers sagādāja šā čem­pionāta lielāko vilšanos, bet Noiers pamatā paliks at­miņā ar cirku, kad zaudētajā mačā ar Dienvidkoreju (0:2) otros vārtus vācieši ielaida pēc tam, kad slavenais vārtsargs devās uzbru­ kumā un zaudēja bumbu pie pre­ tinieku soda laukuma. Jau Vācijas zaudējums Meksikai (0:1) bija pārsteigums, bet ne­ veiksme mačā ar Dien­vidkoreju ir viena no šokē­jošākajām sen­ sācijām Pasaules kausu vēsturē, atpaliekot varbūt tikai no An­ glijas izlases zaudējuma ASV amatieriem 1950. gadā un Itāli­ jas piekāp­ šanās Ziemeļkorejai 1966. gadā.

Bezjēdzīgā bumbošanās Daudz tika gaidīts arī no 2010. gada pasaules čempion­ vienības Spānijas, taču spāņu ti­ ki-taka jeb daudzo piespēļu fut­ bols laikam vairs nenes tik la­ bus panākumus kā pirms ga­ diem astoņiem (atcerēsimies, ka Spānija visai pārliecinoši trium­ fēja arī 2008. un 2012. gada Eiropas čempionātos). Šoreiz varējām pārliecināties, ka fut­ bolā galvenais nav bumbas kon­ trole — neviena no trim ko­ mandām, kam šis rādītājs pār­ sniedza 60 procentus (Spā­nijai — 69, Vācijai — 65 un Argen­

50

tīnai — 61), netika pat ceturt­ daļfinālā, bet čempione Francija šajā ziņā bija tikai 18. vietā (49). Spāņiem gan dārgi maksāja čempionāta priekšvakarā notiku­ šais treneru farss — tikai di­ vas dienas pirms pirmās spēles izlase palika bez galvenā tre­ne­ ra Hulena Lopetegi, kurš maijā pagarināja līgumu ar valsts­ vie­ nību līdz 2020. gadam, bet drīz pēc tam paziņoja, ka uzreiz pēc čempionāta kļūs par Madrides Real galveno treneri. Tas no­kai­ tināja spāņu federācijas vadību, tāpēc šajā finālturnīrā Spānijas izlases galvenā trenera pienā­ kumus pildīja bijušais Real le­ ģendārais aizsargs Fernando Jerro, kurš pirms tam bija Spā­ nijas federācijas sporta direk­ tors, bet viņa vienīgā pieredze galvenā trenera lomā bija tikai viena sezona Spānijas otrajā līgā. Drīz pēc Spānijas izkri­ ša­ nas no čempionāta tika pa­ zi­ ņots, ka turpmāk valstsvienību vadīs bijušais Barcelona spē­lē­ tājs un treneris Luiss Enrike. Četros finālturnīra mačos zvaigžņotā Spānijas izlase svi­ nēja tikai vienu uzvaru pār Irā­ nu (1:0), bet astotdaļfinālā pendelēs zaudēja Krievijai — šajā mačā Spānijai bija 79 pro­ centu bumbas kontrole, spāņi izdarīja 1006 piespēles, kas bi­ ja gandrīz tikpat, cik Krievijai četros mačos (1027), taču nekādas lielas jēgas no tā nebi­ ja. Toties spāņu vārtsargs Dā­ vids de Hea šajā čempionātā izcēlās ar bēdīgu un pat kurio­ zu statistiku — četros mačos viņš ielaida sešus vārtus, atvai­ rot tikai vienu (!) sitienu. Pēc zaudējuma Krievijai par atvadām no valstsvienības pazi­ ņoja titulētākais spāņu futbo­lists Andress Injesta — savā karjerā ar klubu Barcelona un Spānijas izlasi pussargs Injesta izcīnījis 35 augstākās raudzes titulus.

Viena aktiera teātris Pirms čempionāta bukmeike­ ru vērtējumā pretendente numur viens uz čempionu titulu bija piec­ kārtējā pasaules čempion­ vienība Brazīlija, kas līdz pat ceturtdaļfinālam saglabāja galve­ no favorītu statusu, taču tad zaudēja Beļ­ ģijai. Brazīliešiem uzmanības centrā bija pasaules

Foto: Epa/Scanpix

ATSKATS

Nesanāca. Francijas izlases uzbrukuma līderis Antuāns Grīzmans (no labās) ceļā pēc pasaules čempiona titula apturējis izcilo argentīnieti Lionelu Mesi

dārgākais futbolists Neimars, kurš gan šovasar nokaitināja daudzus futbola līdzjutējus ar savām pār­lieku demonstratīvām ciešanu scēnām. Nevar gan no­ liegt, ka pret Neimaru arī tie­ šām bieži pārkāpa noteikumus, taču vārtīšanās pa zemi diez vai vairo brazīliešu uz­ brucēja popularitāti. Kā jau pienākas, daudz tika gaidīts no abiem pēdējās desmit­ gades labākajiem futbo­lis­tiem — argentīnieša Lio­ ne­ la Mesi un portugāļa Krištia­nu Ro­naldu. Taču viņi abi šajā Pa­ saules kausā nepiepildīja savas cerības, izstājoties no cīņas par pasaules galveno sporta balvu jau astot­ daļfinālā — Argen­ tīna ar 3:4 zaudēja Francijai, bet Portugāle ar 1:2 piekāpās Urugvajai. Ņemot vērā, ka nākamā Pasaules kausa laikā Ronaldu būs jau 37, bet Mesi — 35 ga­ di, tad, iespējams, šī bija abu pieckārtējo Zelta bumbas īpašnie­ ku pēdējā iespēja tikt pie pa­ sau­les čempionu titula. Ro­nal­du var mierināt sevi ar Eiro­ pas čempiona titulu, taču Mesi ar Ar­ gentīnas izlasi ne reizi nav uzvarējis arī Dienvid­ amerikas čempionātā, bet 2008. gada Pekinas olimpiādes zelta meda­

ļas tomēr nevar saukt par pilnvērtīgu valstsvienību titulu. Uzreiz pēc čempionāta ar savu darbu par vājo sniegumu nācās samaksāt Argentīnas izla­ ses galvenajam trenerim Hor­ hem Sampaoli, kurš tika paslu­ dināts par galveno neveiksmes vaininieku. Jāatzīst, ka ne bez pamata, jo argentīniešu spēlē tiešām nevarēja just treneru rok­rakstu, tāpat arī visa turnīra laikā netika atrasts kārtīgs pie­ lietojums citām argen­ tīniešu uzbrukuma zvaigz­ nēm Serhio Ag­ vero, Gonsalo Igvai­ nam un Paolo Divalam, tāpēc beigās uz Mesi pleciem tika uzvelta jau pārāk smaga nasta. Skaidrs, ka Argentīnas izlasi gaida nopiet­ nas pārmaiņas, jo šajā čem­ pio­ n­ ātā argentīniešiem mačā ar Nigēriju laukumā devās vecākais starta vienpadsmitnieks savā vēsturē (vidējais vecums — 30 gadi). Mačā ar Nigēriju Mesi arī guva savus vienīgos vārtus čem­ pionātā, bet zīmīgi, ka ne Mesi, ne Ronaldu visā karjerā tā arī nav izdevies gūt vārtus Pa­ saules kausa izslēgšanas pos­mā (Leo — astoņās, bet Kriš­ tia­ nu — se­ šās spēlēs). Ro­ naldu gan ieraks­tīja savu vārdu vēstu­

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Epa/Scanpix

ATSKATS

Slava, Ukrainai! Horvātijas izlases aizsargs Domagojs Vida (pa kreisi) nokaitināja vietējo publiku, pēc uzvaras pār Krieviju pasveicinot sev tuvo Ukrainu

rē, kļūstot tikai par ceturto fut­ bolistu Pa­saules kausa vēsturē, kurš guvis vār­ tus četros fināl­ turnīros (agrāk to paveikuši bra­ zīlietis Pelē, kā arī vācieši Uve Zēlers un Miroslavs Kloze). Par portu­ gāļa benefici kļuva spēle ar Spā­ niju (3:3), kurā Ronaldu izcēlās ar hat-trick, bet vēl viņš guva vienīgos vārtus arī mačā ar Maroku. Ronaldu valstsvienības sa­ stā­­­ vā jau ir guvis 85 vārtus (Me­ si — 65), šajā ziņā apstei­ dzot leģendāro ungāru Ferencu Puškašu un kļūstot par visu lai­ ku rezultatīvāko Eiropas izlašu futbolistu (pasaulē gan viņam vēl priekšā ir bijušais irāņu uz­ brucējs Ali Daei, kurš savā kar­ jerā valstssacīkstēs guvis 109 vārtus). Runājot par šā čempionāta rekordistiem, jāpiemin vēl divi pieredzes bagāti futbolisti — 45 gadus vecais Ēģiptes izlases vārtsargs Esams el Hadari kļu­ va par vecāko spēlētāju vēsturē, kurš izgājis laukumā Pasaules kausa finālturnīrā, bet 39 gadus vecais meksikāņu aizsargs Ra­ faels Markess kļuva par visu laiku vecāko laukuma spēlētāju. Markess ir tikai trešais futbo­ lists vēsturē, kurš spēlējis pie­ Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

cos Pasaules kausa fināltur­nīros (agrāk to paveikuši vienīgi viņa tautietis vārtsargs Antonio Karbahals un vāciešu pussargs Lotārs Mateuss).

Kauna čempionāts Priecājoties par skaistajiem futbola svētkiem, nedrīkst nepie­ minēt arī šā čempionāta ēnas pusi — Pasaules kauss norisi­ nājās valstī, kas sarīkojusi ne­ pie­teiktu karu savā kaimiņ­valstī Ukrainā (tas prasījis jau vairāk nekā desmit tūkstošu cil­ vēku dzīvības) un okupējusi da­ ļu tās teritorijas. Simboliski, ka tie­ ši pirms čempionāta starta starp­ tautiskie izmeklētāji ofi­ciāli pazi­ ņoja, ka Krievijas armija ir at­ bil­ dīga par Malaizijas aviokom­ pānijas pasažieru lidma­šī­nas no­ triekšanu 2014. gadā, ta­ ču Starp­tautiskā Futbola fede­rācija (FIFA) neapgrūtināja sevi ar ētis­ kas dabas jautā­ jumiem. Tā­ pat arī neattaisnojās cerības, ka Krievijas prezidenta Vladimira Pu­ tina režīms Pasau­ les kausa dēļ varētu vismaz atbrīvot kādu no vairākiem desmitiem ukraiņu politieslodzīto, kuri ar kinoreži­ soru Oļegu Sen­ covu priekšgalā čempionātu pavadīja Krievijas cie­tumos.

Šī gan nebija pirmā reize, kad Pasaules kauss norisinājās autoritāra režīma pārvaldītā vals­ tī — 1934. gadā labākās pasaules futbola izlases sacentās Benito Musolīni fašisma citadelē Itālijā, bet 1978. gadā pasaules čempionāts notika Argentīnā, kur tolaik valdīja militārā hun­ ta. Atšķirībā no 1980. gada Mas­­ kavas olimpiādes, kad civi­ lizētā pasaule pēc PSRS invā­ zijas Afganistānā boikotēja olim­ piskās spēles, šoreiz starptau­ tiskā sabiedrība izvēlējās pievērt acis uz Krievijas bru­ tālajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem. Savukārt Putins nežēloja naudu, lai organizācijas ziņā čempionāts noritētu visaug­ tākajā līmenī. Čempionāta laikā daudz tika runāts, ka nedrīkst jaukt spor­ tu ar politiku, taču šī skaistā ilūziju idille tika pārtraukta, kad pēc Horvātijas izlases uzvaras ceturtdaļfinālā pār Krieviju sociālajos tīklos tika publicēts video, kur horvātu aizsargs Do­ magojs Vida ģērbtuvēs iesau­cās: “Slava Ukrainai!”, bet Horvātijas delegācijas pārstāvis, bijušais izlases futbolists Ogņens Vuko­ jevičs piebilda, ka “šī uzvara ir veltīta Dinamo un Uk­rainai”. Abi

horvāti ir cieši saistīti ar Ukrainu — Vukojevičs joprojām strādā par Kijevas Dinamo skautu, bet Vida tikai pirms pusgada no Kijevas pārcēlās uz Turcijas klubu Besiktas. Lai gan Kremlis stāsta, ka Krievijai nav nekāda sakara ar notikumiem Ukrainā, kaimiņvalsts pieminēša­ na sacēla īstu sašutuma vētru Krievijā (izrādījās, ka Krievijā nedrīkst pieminēt Ukrainu), bet FIFA steidzās izteikt Vidam brīdinā­ jumu, kā arī piesprieda Vuko­ jevičam 15 tūkstošu Švei­ ces franku naudassodu. Turklāt horvāti izslēdza Vukojeviču no savas delegācijas sastāva. Šis gan nebija pirmais po­ litiskais incidents, jo pirms tam naudas sodi tika piešķirti arī trim Šveices izlases futbolistiem (Džerdanam Šakiri, Granitam Džakam un Stefanam Lihtštai­ neram), kuri dramatis­kajā mačā ar Serbiju pēc uzvaras vārtu gu­ vuma 90. minūtē ar rokām at­ tēloja divgalvaino ērgli, kas sim­ bolizē Albānijas karogu. Haka un Šakiri ir etniskie albāņi no Kosovas, kuru ģimenes deviņ­ des­ mitajos gados emigrēja uz Šveici. Skaidrs, ka spēle ar Serbiju viņiem izraisīja īpašas emocijas, jo atcerēsimies, ka sa­ vulaik Kosovā pat bija nepie­cie­ šama NATO karaspēka iejauk­ šanās, lai apturētu serbu mili­ tāristu teroru. FIFA gadījumā gan par neko nevajag brīnīties — galu galā, nākamais Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs risināsies 2022. gada ziemā, bet finālmačs notiks nedēļu pirms Ziemas­ svētkiem, jo savulaik FIFA vispirms piešķīra rīkošanas tie­ sības mazajai, bet ļoti bagā­tajai Tuvo Austrumu naftas valstij Katarai, bet tad atjēdzās, ka tur vasarā ir nenormāli karsts. Īsi pirms šā čempionāta FIFA kongresā tika nolemts, ka 2026. gada Pasaules kauss notiks Ziemeļamerikā — to kopīgi rīkos ASV, Kanāda un Meksika. Tad arī čempionāta dalībnieku skaits tiks palie­lināts no 32 uz 48 komandām. ©

Kristiāns GIRVIČS 51


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

AKTUĀLI

Vienoti. Latvijas izlases identitātes prezentācijā ar fanu dziesmām piedalījās kā lieli, tā mazi līdzjutēji!

Cīņas gars, vienotība un lepnums – ar šādiem simboliem un vērtībām turpmāk laukumā dosies Latvijas valstsvienības futbolisti, kas pirmo reizi izlases pastāvēšanā tikusi pie ļoti konkrētas un šai izlasei speciāli izveidotas identitātes. Turpmāk izlasi dēvēs par 11 vilkiem, taču vēriens tam visam ir krietni plašāks par 11 futbolistiem laukumā. Ar jauno identitāti tiek uzrunāta visa Latvijas sabiedrība, ikvienu aicinot vilku barā, veidojot īpašu kopības izjūtu!

Ģenerālvilks Stāsts par vilku Latvijas Futbola federācijā (LFF) netapa vienā dienā, bet gan ilgāk par gadu, iesaistot gan vietējos, gan starptautiskos ekspertus. “Vē­ lamies, lai jaunais stāsts būtu par mums, lai mēs visi kopā piedalītos gan tā sākšanā un iznešanā uz āru, gan tā nostiprināšanā,” norāda LFF ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks. “Latvijas nacionālās izlases futbolisti turpmāk vairs nespēlēs ar LFF logo, bet sāks jaunu futbola stāstu ar jaunām vērtībām, kas darba ikdienā palīdzēs veidot dažādas aktivitātes un citādu komunikāciju, kā arī mēs paši kā organizācija attīstīsimies radošāk un sabiedrībai sais-

52

tošāk, it īpaši — ­ jaunajai paaudzei.” Taču tā būs tikai puse no iecerētajām pārmaiņām. “Sava identitāte un īpašs stāsts turpmāk būs arī Latvijas futbola līdzjutējiem vai ­— precīzāk sakot, ­— visai Lat­ vijas futbola ģimenei,” turpina Pukinsks, kuru futbola ģimenē jau sākuši dēvēt par ģenerālvilku! “Runājot ar ekspertiem un analizējot latviskās zīmes, simbolu vēsturi un nozīmi, esam nolēmuši likt akcentu uz tādām vērtībām kā cīņas gars, vienotība un lepnums. Šo visu sevī iemieso Latvijas dabas leģenda — ­ vilks, kas vēsturiski bijis Latvijas mežu karalis, taču mūsdienās nepelnīti atstāts novārtā,” valstsvienības jaunās vizuālās

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Jauns stāsts Latvijas futbolā

Izlases jaunā identitāte. To prezentēja valstsvienības aizsargi Kaspars Dubra (no kreisās) un Roberts Savaļnieks. Pa vidu viņiem iejutās jaunais sabiedrotais — talismans Vilks identitātes izveides procesu ieskicē Edgars Pukinsks.

Vilki dzied vilkiem Jaunā Latvijas futbola valstsvienības identitāte 18. jūlijā tika prezentēta futbolam ļoti neparastā un interesantā vietā ­ — Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Pasākumam bija uzburta īpaša aura — ­ lielā garā šķūnī veda futbolam tik ierastais mākslīgais zāliens, bet sēdvietas bija koka bluķi, virs galvas bija lampiņu virtenes, fonā gaudoja vilks... Īsi sakot, tika uzburta meža noskaņa un atmosfēra. Pasākumu ievadīja bungu rīboņa ar jaunajiem meistariem no Andžeja bungu skolas, ar dziesmām uzstājās gan līdzjutēji, kuri ikdienā atbal-

sta izlasi fanu sektorā, gan jaunie censoņi, kuru balsis arvien nadzīgāk skan Latvijas čempionāta spēlēs. Un tas viss noslēdzās ar vīru kopu Vilki, pieliekot simboliski izsaukuma zīmi jaunā futbola stāsta sākumam. Protams, klāt bija arī futbolisti. Jauno formu prezentēšana tika uzticēta aizsargiem Kasparam Dubram un Robertam Savaļnie­ kam. Dubra jūnija sākumā bija Latvijas valstsvienības kapteinis Baltijas kausa izcīņā, kurā latvieši izrādījās pārāki un panāca Eiropā vecākā izlašu turnīra trofejas glabāšanu Latvijā arī uz nākamajiem diviem gadiem. “Man patīk, ka ir kaut kas ­jauns,” neslēpj 27 gadus vecais

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Uzmundrinoši. Košo pasākumu Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā ar bungu skaņām iešūpoja Andžeja bungu skolas meistari

Uz priekšu, latvieši! Vīru kopa Vilki ar dziesmām mudināja ikvienu futbola cienītāju

Dubra. “Skaists krekls! Patīkami, ka saglabātas Latvijas krāsas, ka ir jauns logo.” Savaļnieks viņu papildina: “Ne velti mūs asociē ar vienpadsmit vilkiem. Ja mēs kā vilki turēsimies kopā vienā barā, laukumā būsim vienota komanda, arī rezultāti neizpaliks.”

Vilku veikals Vilku baram būs iespēja gan kopā gaudot, gan labi izskatīties. Tāpēc reizē ar jaunās identitātes prezentāciju tika atvērts arī internetveikals shop.lff.lv, kur līdzjutēji var iegādāties visdažādāko atribūtiku, sākot ar krekliem un šallēm, beidzot ar krūzītēm, magnētiņiem un uzlīmēm. Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

“Jebkuram produktam, sporta veidam un biznesam ir vajadzīgs zīmols ­— kā tu izskaties, par kādām vērtībām runā, kādas ir tavas krāsas un tamlīdzīgi,” skaidro LFF ģenerālsekretārs Pukinsks. “Tieši tā mēs nonācām līdz vilkam, saprotot, ka vilks ļoti spilgti ilustrē to, kas ir futbols, kādas ir tā vērtības. Pamats visām šīm pārmaiņām bija tieši vērtības!” Analizējot vilku stāstu, noskaidrojušās daudzas neparastas sakritības, kas ilustrē futbola un vilka saderību. Proti, vilki visbiežāk turas barā līdz vienpadsmit vilkiem, arī viņiem parasti ir izteikts līderis, kurš ir atbildīgs par visu baru, un vilku bars parasti aizsargā bara vājākos. Futbola sabiedrī-

Lai braši deg! LFF prezidents Kaspars Gorkšs no vīru kopas Vilki saņēma īpašu siltumu!

bai un līdzjutējiem jākļūst par saliedētu baru, kam ir gan cīņas gars, gan vienotība un lepnums par paveikto. “Līdz šim Latvijas futbols ir klusējis un saviem faniem nav devis iespēju iegādāties tieši futbolam līdzjutējiem domātu atribūtiku,” turpina LFF attīstības projektu vadītājs un galvenais vilka idejas dzinējs federācijā Renārs Krīgers. “Teikšu godīgi, arvien vairāk strādājot ar šo vilka ideju un to attīstot, tā mūs federācijā gan aizrāvusi, gan iedvesmojusi jaunam stāstam Latvijas futbolā. Un, kas ir būtiski, arī cenas līdzjutējiem būs daudz pieejamākas. Interneta veikalu pakāpeniski attīstīsim, lai tas ir saistošs kā lieliem, tā ma-

ziem. Lai tad, ja esi vilks, arī izskaties kā vilks!” “Latvijas futbola vidē virmo spēcīga enerģija, cilvēki ir motivēti sasniegt daudz vairāk,” pārliecināts ir LFF prezidents Kaspars Gorkšs. “Mēs, Latvijas Futbola federācija, gribam to pašu. Vēl­ amies kļūt modernāki, atraktīvāki un ar jaunu enerģiju virzīties uz augšu. Līdz ar Latvijas valstsvienības vizuālās identitātes ieviešanu aicinu katru Latvijas iedzīvotāju kļūt par jaunā futbola stāsta neatņemamu sastāvdaļu. Laipni lūdzam barā!” ©

11 vilki 53


LEĢENDAS

Augstākā klase! Futbolā, basketbolā, bendijā, hokejā...

R

īgas Svētā Pāvila evaņģēliski-lute­ riskās baznīcas grāmatas ieraksts liecina, ka Kārlis Arveds Jurgens dzimis 1905. gada 27. maijā (pēc vecā stila — 14. maijā) pulksten piecos pēc­ pusdienā un kristīts astoņas dienas vē­ lāk. Jaundzimušā vecāki — kučieris Pēteris Jurgens un Karolīne Jurgena (meitas uzvārdā — Magone). Laikam ri­ tot, dēls palika pie viena kristītā vār­ da, taču oficiālajos dokumentos un pat pasēs ir sastopamas divas tā rakstības formas — Arvīds un Arveds. Vairumā gadījumu dokumentos vārds bija raks­ tīts Arveds, bet sportisti un sporta drau­ gi viņu pazina galvenokārt kā Arvīdu. Vistuvākie ar iesauku sporta laukumā — Juris.

Vispirms — futbols Pirmā pasaules kara laikā Jurgenu ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, bet drīz pēc kara atgriezās Rīgā. Tad Arvīds, būdams Viļa Olava ko­ mercskolas audzēknis, nopietnāk pievēr­ sās sportam. Kā jau daudziem zēniem, arī Arvīdam pirmais sporta veids bija fut­ bols. Dauzīt un ķert bumbu viņš sāka Esplanādē, kur tolaik vēl nebija apstādīju­ mu, toties bija sporta laukums. Pamazām arī vecāki sportisti pamanīja jaunā, blon­

54

dā puiša talantu, un 20. gs. 20. gadu sākumā viņš tika iekļauts gan skolas komandas sastāvā, gan arī jau darbojās kopā ar JKS (Jaunekļu kristīgā savienība, YMCA) futbolistiem. Sākumā gan tas bija JKS futbola vienības trešais sastāvs, t. i., tālāka rezerve. Tolaik JKS bija viena no spēcīgākajām futbola komandām Rīgā un uz vietu pamatsastāvā pretendēja daudzi talantīgi un daudzsološi jaunie sportisti. Jauns pavērsiens Arvīda Jurgena spor­ ta gaitās sākās pēc Rīgas Futbola kluba (RFK) nodibināšanas. Jau 1922. gadā bi­ ja radusies doma veidot īpašu sporta klu­ bu, kura galvenais fokuss būtu vērsts tieši uz futbolu. Kluba dibināšanas sa­ pulce par RFK dzimšanas dienu pieņēma 1923. gada 14. janvāri, kad “klubs uz­ sāka savu atklātu darbību”. Jau no paša sākuma Latvijas armijas virsnieka Jura Rēdliha vadītais RFK ieņēma redzamu vietu Latvijas futbolā un kļuva par gal­ vaspilsētas superklubu. Par RFK pirmās komandas vārtsar­ gu jau 1923. gadā kļuva tobrīd vēl skol­ nieks Arvīds Jurgens. Un, kā rakstīja avī­ ze Rīts, tad “Rīgas Futbola kluba rindās Jurgenam pavērās iespēja iekarot plašā­ kas skatītāju auditorijas simpātijas un drīz, ļoti drīz Juris kļuva populārākais futbolists Latvijā”.

Foto: no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Arvīda Jurgena panākumu pietiktu vairākiem izciliem sportistiem, treneriem un tiesnešiem. Tik bagāts sportista un sporta darbinieka mūžs, ka grūti aptvert — to paveicis viens vīrs! Sava laika labākais Latvijas futbola vārtsargs, viens no valsts basketbola celmlaužiem, rezultatīvs bendija spēlētājs, viens no hokeja skolotājiem. Latvijas valstsvienības dalībnieks un vairākkārtējs valsts čempions visos nosauktajos sporta veidos. Spēlējis arī tenisu, galda tenisu, ūdenspolo. Vasaras un ziemas olimpisko spēļu dalībnieks (1924. gadā Parīzē un 1936. gadā Garmišpartenkirhenē). Visbeidzot — aizrautīgs sporta darbinieks, Latvijas hokeja izlases treneris, starptautiski atzīts futbola un hokeja tiesnesis. Tas viss par Arvīdu Jurgenu!

Futbola tiesnesis Arvīds Jurgens. Prasīgs un principiāls

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: no Eesti Spordileht (Tallina) arhīva

LEĢENDAS

Arvīds Jurgens Latvijas olimpiskajā futbola izlasē 1924. gadā. Parīzē 19 gadus vecais Jurgens (sēž priekšā) bija viens no jaunākajiem olimpisko spēļu dalībniekiem

ds Arvī ENS G JUR Vasaras un ziemas olimpisko spēļu dalībnieks, daudzkārtējs Latvijas čempions futbolā, basketbolā, hokejā un bendijā, treneris, tiesnesis, sporta darbinieks Iesauka

Juris

Dzimis

1905. gada 27. maijā Rīgā

Miris

1955. gada 17. decembrī Monreālā, Kanādā

Futbolā

Latvijas izlase; JKS, RFK, Rīgas Vanderers, Austria (Vīne), ASK (Rīga), Rīgas Gaļas kombināts. 1924. gada olimpisko spēļu dalībnieks (Parīze); visvairāk spēļu Latvijas izlasē aizvadījušais vārtsargs pirms Otrā pasaules kara; četrkārtējs Latvijas čempions (1924., 1925., 1926., 1932.); starptautiskās kategorijas futbola tiesnesis

Basketbolā Latvijas izlase; JKS, RFK, Marss. Divkārtējs Latvijas čempions (1925., 1926.)

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Bendijā

Latvijas izlase; JKS, RFK, Rīgas Airētāju klubs, Rīgas Vanderers, ASK (Rīga). Trīskārtējs Latvijas čempions (1924., 1927., 1931.)

Hokejā

Latvijas izlase; Rīgas Vanderers, ASK (Rīga). 1936. gada ziemas olimpisko spēļu dalībnieks (Garmišpartenkirhene); Latvijas izlases treneris (1935.—1940.); starptautiskās kategorijas tiesnesis, laukuma tiesnesis pasaules čempionātā (1939); trīskārtējs Latvijas čempions (1934., 1935., 1936.)

Ugunskristības uzreiz olimpiādē RFK jaunais vārtsargs Arvīds Jurgens bija tik prasmīgs, ka jau 1924. gada mai­ jā tika iekļauts Latvijas futbola izlasē da­ lībai vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē. Lielā diena bija 1924. gada 27. maijs, kad olimpiskajā turnīrā Latvijai bija jā­ stājas pretī mājiniecei Francijai. 1922. ga­ dā izveidotajai Latvijas futbola izlasei tā bija tikai trešā oficiālā valstssacīkste tās pastāvēšanas vēsturē, bet tikko 19 gadu vecumu sasniegušajam Jurgenam — debi­ ja valstsvienībā. Ugunskristības izrādījās diezgan skar­ bas. Latvija nespēja radīt Francijai no­ pietnu pretestību un zaudēja ar 0:7. Saskaņā ar turnīra reglamentu koman­ da, kura ir zaudējusi, tālāk cīņu netur­ pināja. Pamatīgu kritikas devu gan ār­ zemju, gan Latvijas presē saņēma visa komanda un arī nepieredzējušais vārt­ sargs Jurgens. Kritiķi nebija saudzīgi — šķita, ka futbolistiem veltītā patiesības deva jaunos censoņus un Latvijas futbo­ lu iedzīs zemē. Taču dalība olimpiskajā turnīrā iedvesmoja. Turpmāk tika rasta iespēja piesaistīt algotu (!) ārzemju tre­ neri gan RFK komandā, gan Latvijas fut­ bola izlasē. Bet jaunais kritizētais vārt­ sargs Jurgens atrada sevī spēku turpināt un progresēt.

55


Arvīds Jurgens Vīnes Austria futbola vienībā, 20. gs. 20. gadi. Jurgens (stāv pirmais no kreisās) bija pirmais tik augstā līmenī ārzemēs spēlējošais latviešu leģionārs, par ko sporta draugi Latvijā īpaši lepojās

Foto: no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Jāpiebilst, ka 1924. gada lielā sagrā­ ve nešķiet tik briesmīga, ja raugās uz vi­ su olimpisko turnīru kopumā. Tālāk par pirmo spēli netika arī Beļģija, Spānija, Turcija. Un daudzas bumbas nelidoja tikai Jurgena sargātajos vārtos vien. Piemēram, Polija turnīra vienīgajā spēlē ar 0:5 pie­ kāpās Ungārijai, bet Lietuva ar vēl pama­ tīgāku 0:9 — Šveicei. Vēlākos gados Arvīds Jurgens, kurš Parīzes olimpiskajā turnīrā bija viens no jaunākajiem futbolistiem, atzina, ka visa komanda bijusi uztraukusies. Tas arī ie­ tekmējis sniegumu un rezultātu. Tiesa, Francijas spēlētāji bija pārāki arī bez tā. Toreiz olimpisko zeltu izcīnīja Urugvaja.

Foto: no Latvijas Sporta muzeja krājuma

LEĢENDAS

Arvīds Jurgens Latvijas futbola izlases ierindā, 20. gs. 20. gadi. Jurgens (baltā kreklā, ar cepuri) bija visvairāk spēļu aizvadījušais Latvijas valstsvienības vārtsargs 20.—30. gados

Čempions Latvijā un leģionārs Austrijā Ne pārāk spīdoši Latvijas futbola iz­ lasē uzsāktā karjera Arvīdam Jurgenam tomēr turpinājās izcili gan valstsvienībā, gan savā klubā. Latvijas futbola meis­ tarsacīkstēs Jurgens līdz 1927. gadam pārstāvēja RFK krāsas, un šīs koman­ das ierindā izcīnīja trīs Latvijas futbola meistara jeb čempiona titulus pēc kārtas (1924., 1925., 1926.). Vēlāk viņš pār­ gāja uz futbola klubu Rīgas Vanderers. Divdesmito gadu beigās Arvīds Jurgens

56

kā futbola vārtsargs bija iemantojis milzī­ gu popularitāti un kļuva par daudzu jau­ no sportistu elku. “Pēc katras cīņas to uz ģērbtuvi pavadīja simtiem liels — gavilē­ jošs zēnu bars, un katrs no šiem jaunās paaudzes futbola “speciem” loloja sevī ti­ kai vienu sapni — spēlēt kādreiz tikpat lieliski kā Jurgens,” rakstīja prese. Par kulmināciju kļuva futbola vārt­ sarga karjeras turpinājums Vīnes Austria sastāvā, kur Arvīds Jurgens spēlēja 1928.—1929. gadā. Vīnes komandā viņš demonstrēja itin pieklājīgu sniegumu, ko

novērtēja arī ārvalstu eksperti. Par savu pirmo tik augstā līmenī spēlējošo leģionā­ ru īpaši lepni bija sporta draugi Latvijā. Jurgens bija Vīnes Austria sastāvā arī 1929. gada jūlijā, kad austrieši vairākas spēles aizvadīja Rīgā. Tad Rīgas prese ar zināmu nožēlu rakstīja “mūsu bijušais vārtsargs”... Daudziem Latvijas futbola līdzjutējiem par prieku jau tajā pašā gadā Arvīds Jurgens atgriezās Latvijas meistarsacīk­ stēs futbola kluba Rīgas Vanderers sa­ stāvā, bet 1930. gadā atkal bija Latvijas

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: no Latvijas Sporta muzeja krājuma

LEĢENDAS

Latvijas un Lietuvas basketbola izlases 1926. gadā. Arvīds Jurgens — priekšējā rindā otrais no kreisās

Foto: O. Sprūde, Starts

“Tā ir klase — īsta klase!”

Arvīds Jurgens gādā par Rīgas ASK futbola vienības drošību. 1935. gada maijs, šoreiz vārtsargs Jurgens spēlē pret savu kādreizējo klubu Rīgas Vanderers

Latvijas futbola izlases vārtus Jur­ gens sargāja no 1924. līdz pat 1935. gadam, šajā laikā aizvadot 36 oficiālas valstssacīkstes! Neviens cits Latvijas izla­ ses vārtsargs 20.—30. gados nav aizvadī­ jis tik daudz spēļu valstsvienībā. Viņš bi­ ja arī Latvijas futbola izlases kapteinis. Daudzus gadus sporta žurnālisti atzina Arvīdu Jurgenu par labāko Latvijas fut­ bolistu. Vēl 1935. gada jūlijā sporta izdevums Starts ar sajūsmu rakstīja: “Jurgenu mums neapšaubāmi jāuzskata par Latvijas visu laiku labāko vārtsargu, jo viņa forma nav uzliesmojoša un tad atkal pazūdoša, bet vienmēr stabila. [..] Jurgens atkal ir savā vietā Latvijas valstsvienības vārtos! Tas ir tas pats toreizējais Jurgens — tāpat viņam toreiz “lipa balle” klāt pie cimdiem, tāpat arī šodien! Tā ir klase — īsta klase!” Tomēr jau drīzumā Jurgens deva vie­ tu jaunajiem vārtsargiem gan valstsvie­ nības, gan pēc dažiem gadiem arī Rīgas ASK vārtos. Turpmāk viņš futbolu vēroja galvenokārt kā spēles tiesnesis un sporta darbinieks. Turklāt Jurgens bija viens no vadošajiem futbola tiesnešiem Latvijā, tie­ sāja arī starptautiskas futbola spēles, dar­ bojās Latvijas Futbola savienībā (LFS) un Rīgas apgabala futbola savienībā (RAFS).

Grozballes meistars izlases vārtos. No 1932. gada Jurgens startēja Rīgas ASK (Armijas sporta klubs) futbola komandā, un tajā pašā gadā ko­ pā ar ASK komandu izcīnīja Latvijas čem­ piona titulu. Jurgena iekļaušanās karavī­ ru komandā bija milzīgs ieguvums. 1931. gada sezonā ASK bija Latvijas meistarsa­ cīkšu tabulas lejasgalā, bet, uzticot vār­ tu drošību Jurgenam, kļuva par čempioni, un turpmākajos gados katram pretinie­ kam bija jārēķinās ar ASK kā ar spēcīgu pretinieku un nopietnu pretendentu uz čempiona titulu. Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Kad 1933. gada novembrī Latvijas Republika svinēja 15 gadu jubileju, valsts sporta vadība — Latvijas Sporta orga­ nizāciju apvienība — ar īpašu godazīmi Par nopelniem apbalvoja izcilākos Latvijas sportistus. Starp tiem bija arī Arvīds Jurgens, kura nopelni tika novērtēti vai­ rākos sporta veidos. Tolaik pats Jurgens atzina savu pārsteigumu, ka šīs godal­ gas saņemšanai viņu vispirms nominēja Latvijas Basketbola savienība. Jāpiebilst, ka par panākumiem basketbolā godazīmi togad piešķīra tikai dažiem sportistiem —

kopā ar Jurgenu šo pagodinājumu saņēma tādas Latvijas basketbola zvaigznes kā Valdemārs Baumanis un Rūdolfs Jurciņš. Arvīds Jurgens uzskatīja, ka futbola vārtsarga labākais treniņš ziemā ir basket­ bols. Proti, grozballe tolaik lielā mērā bi­ ja gan vasaras, gan ziemas sporta veids. Ziemas sezonā slēgtās telpās notiekoša­ jās basketbola sacīkstēs piedalījās virkne futbolistu un citu sporta veidu piekopēju. Pašam Jurgenam šis treniņš izdevās itin veiksmīgs. Viņš ar panākumiem 20. gados startēja Latvijas basketbola meis­ tarsacīkstēs, spēlēja dažādās koman­ dās — JKS, RFK, Marss. Divus gadus kļuva par Latvijas basketbola čempio­ nu — pirmo reizi JKS sastāvā (1925.), otrreiz kopā ar RFK (1926.). Arī šajā sporta veidā Jurgens izcēlās ar nopiet­ nu pieeju un bija viens no labākajiem valstī; tādēļ tika iekļauts Latvijas bas­ ketbola izlasē. Saskaņā ar oficiālo sta­ tistiku Jurgens ir piedalījies četrās valsts­ sacīkstēs. Jāpiebilst, ka tolaik Latvijas basketbola valstsvienība spēlēja daudz re­ tāk, nekā to dara mūsdienās. Piemēram, 20. gados mūsu basketbola izlase aizva­ dīja tikai deviņas oficiālas valstssacīkstes. 20. gadu nogalē Jurgenam tomēr nā­ cās specializēties. Aizbraucot uz Austriju, basketbolam bija jāliek punkts. Galvenais palika futbols, taču Arvīda Jurgena uz­ manību piesaistīja vēl kāds jauns spor­ ta veids — hokejs. Tolaik to Latvijā īs­ ti nepazina. Jurgens ar hokeju aizrāvās un bija viens no tiem, kuri šo aizrautību pārcēla uz Latviju.

Hokejs pirms hokeja Ledus sports Arvīdam Jurgenam nebija svešs jau no 20. gadu sākuma, kad viņš centīgi sāka piedalīties bendija sacīkstēs. Bendijs Latvijā bija hokeja priekštecis, kuru te pazina jau no gadsimta sākuma. Arī to spēlēja uz ledus, kur ar slidām un nūjām ekipējušies spēlētāji mēģināja pār­ steigt pretinieku vārtsargu. Tikai ripas vietā bija bumbiņa. Pāris reizes bendijisti bija pamēģinājuši arī hokeju — spēli ar ripu, tomēr izvēlējās palikt pie bendija. Tas šķita piemērotāks, ērtāks. Jāpiebilst, ka tolaik Latvijā bendiju dēvēja galveno­ kārt par hokeju. Un tikai 30. gadu sāku­ mā, kad Latvijā ienāca Kanādas hokejs, ar hokeju sāka saprast tikai spēli ar ripu. Arī bendijā Arvīds Jurgens guva la­ bus panākumus. Jau Latvijas pirmajā bendija čempionātā (1922./1923.) viņš, būdams 17 gadus vecs, startēja JKS ko­ mandā. Pēc tam viņš spēlēja dažādos klu­ bos — RFK, RAK (Rīgas Airētāju klubs), Rīgas Vanderers, Rīgas ASK. Trīs rei­ zes Jurgens kļuva par Latvijas bendija čempionu — 1924., 1927. un 1931. ga­ dā. Likumsakarīgi, ka viņš spēlēja arī

57


Foto: no P. Skujas ģimenes kolekcijas

LEĢENDAS

Latvijas bendija izlase 1928. gadā. Arvīds Jurgens (piektais no kreisās) bija viens no rezultatīvākajiem bendija valstsvienības spēlētājiem

Latvijas bendija izlasē. Saskaņā ar sporta vēstures pētnieku Viļa Čikas un Gunāra Gubiņa apkopotajām ziņām Arvīds Jurgens bija rezultatīvākais Latvijas bendija izla­ ses spēlētājs. Iespējams, panākumu šajā sporta veidā būtu vēl vairāk, bet 30. ga­ du sākumā bendiju no troņa gāza hokejs.

58

Latvijas hokeja izlase savā pirmajā starptautiskajā turnīrā. Arvīds Jurgens (stāv pirmais no labās) 1932. gada Eiropas čempionātā Berlīnē

Foto: no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Nozīmīgs pavērsiens hokeja ieviešanā notika 1930. gada rudenī, kad Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) oficiāli piekopto sporta veidu programmā iekļā­ va hokeju ar ripu. Tieši šajā posmā ie­ vērojama loma bija Arvīdam Jurgenam. Iepriekšējā sezonā (1929./1930.) hokeju bija uzsākušas spēlēt dažu sporta biedrī­ bu komandas Rīgā un Liepājā. 1930. ga­ da nogalē LZSS organizēja hokeja notei­ kumu kursus Rīgā. Tos vadīja zviedru hokejists un hokeja tiesnesis Svens Jansons un Arvīds Jurgens, kurš hoke­ ja pamatus bija apguvis nesen, uzturoties Vīnē. Jurgens hokeju bija izmēģinājis to­ laik slavenajā Austrijas hokeja klubā — Wiener Eislauf-Verein (WEV). 1930./1931. g. sezonas sākumā Rīgā tika veidotas jaunas hokeja komandas, un šajā darbā lieti noderēja Arvīda Jurgena salīdzinoši nelielā pieredze. Pēc Jurgena iniciatīvas viņa pārstāvētajā biedrībā Rīgas Vanderers, kurā viņš spēlēja futbolu un bendiju, tika izveidota hokeja koman­ da. Savu padomu viņš neliedza un se­ zonas sākumā hokeja pamatiemaņas uz ledus palīdzēja apgūt tikko izveidotajai US (Universitātes sports) hokeja komandai. Pats Jurgens sākumā hokeju spēlēja gal­ venokārt kā uzbrucējs, taču prata pārslēg­ ties arī uz aizsarga posteni. Viss notika tik ātri, ka jau tajā pa­ šā 1930./1931. g. sezonā tika aizvadītas valsts pirmās meistarsacīkstes. Tosezon tās biežāk dēvēja par “labākās hoke­ ja komandas nosaukuma izcīņu”, tā­ dēļ čempionātu apkopojumos tās mēdz

Foto: no P. Skujas ģimenes kolekcijas

Hokeja skolotājs

Latvijas hokeja čempionvienība Rīgas ASK 1935. gadā. Arvīds Jurgens (pirmajā rindā trešais no labās) ASK sastāvā trīs reizes par valsts čempionu kļuva kā spēlētājs (1934., 1935., 1936.), divreiz — kā treneris (1938., 1939.)

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: no Polijas Nacionālā digitālā arhīva

LEĢENDAS

Latvija pret Kanādu 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē. Latvijas hokejisti (tumšos kamzoļos) cenšas apturēt kanādiešu uzbrukumu. Vārtu priekšā kā pēdējais bastions Arvīds Jurgens un vārtsargs Roberts Lapainis

aizmirst. Meistarsacīkstes norisinājās divās grupās — Rīgā un Liepājā. Abu grupu uzvarētāji tikās Latvijas finālā, un par pirmo čempionu 1931. gadā kļuva Rīgas Union.

Čempionu komandas veidotājs Pēc pirmajām hokeja meistarsacīk­ stēm Rīgas Vanderers neturpināja attīs­ tīt hokeju, bet Arvīds Jurgens 1931. ga­ da nogalē mainīja klubu un pārcēlās uz Rīgas ASK. Karavīru klubam tas izrādījās milzīgs ieguvums arī hokejā. Ar aktīvu Arvīda Jurgena līdzdalību tika izveidota hokeja komanda, kura piecas reizes kļu­ va par Latvijas čempionvienību. Nevienai citai komandai tādu panākumu Latvijas hokeja čempionātā pirms valsts okupā­ cijas nav! Rīgas ASK hokeja vienības sastāvā Jurgens spēlēja sešas sezonas — līdz pat 1937. gadam, kā spēlētājs par valsts čempionu kļūstot trīs gadus (1934., 1935., 1936.). Tolaik viņš bija ASK kap­ teinis un sākumā arī spēlējošais trene­ ris. 1937. gadā Arvīds Jurgens aktīva hokejista gaitas pārtrauca, bet turpināja trenēt ASK hokeja vienību. Jurgena tre­ nētā Rīgas ASK komanda pēc tam izcī­ nīja vēl divus Latvijas čempiona titulus (1938., 1939.). Līdztekus valsts meistarsacīkstēm ik pēc četriem gadiem norisinājās tā sauktais Latvijas olimpiskais hokeja tur­ Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

nīrs. Šādas sacensības notika tikai di­ vas reizes, un abās uzvarēja Rīgas ASK. Jurgens par Latvijas olimpisko čempionu kļuva gan kā spēlētājs (1935.), gan kā treneris (1939.). Pēc aktīvā hokejista gai­ tu pabeigšanas viņš daudz darba ieguldī­ ja kluba organizatoriskajā darbā kā ASK Hokeja sekcijas vadītājs.

Valstsvienības kapteinis pirmajā pasaules čempionātā 1932. gada sākumā tika veidota pirmā Latvijas hokeja izlase, un, protams, tās sastāvā tika iekļauts arī Arvīds Jurgens. Tā paša gada februāra beigās Rīgā viesojās Lietuvas hokeja izlase, pret kuru tika aizvadītas divas spēles — pirmā kā oficiāla valstssacīkste (Latvija—Lietuva), otrā kā pilsētu sacīkste (Rīga—Kauņa). Rīgas izlases sastāvā 28. februārī ar vār­ tu guvumu izcēlās arī Arvīds Jurgens. Abas spēles mūsējie uzvarēja, un tika nolemts jau pēc pāris nedēļām doties uz Eiropas čempionātu Berlīnē. Tās bija īstas ugunskristības Latvijas hokejistiem, ku­ ri pirmo reizi sastapās ar Rietumeiropas hokeju, mākslīgo ledu, milzīgu skatītāju pūli un spēli zem jumta. Arvīds Jurgens piedalījās visās četrās turnīrā aizvadīta­ jās spēlēs un vienīgajā uzvarā — pret Rumānijas izlasi (3:0) — izcēlās ar vie­ nu vārtu guvumu. Kad 1933. gada februārī Latvijas ho­ keja izlase devās uz savu pirmo pasau­

les čempionātu, par valstsvienības kap­ teini tika izvēlēts tieši Arvīds Jurgens. Prāgā notiekošajās meistarsacīkstēs star­ tēja arī Ziemeļamerikas pārstāvji, un kon­ kurence bija vēl spēcīgāka. Arī šoreiz Latvija četrās spēlēs prata gūt tikai vie­ nu uzvaru. Taču tas iesācējiem bija pa­ nākums. Pārējās čempionāta dalībvalstīs hokeja tradīcijas bija ilgākas. Vienīgā uzvara tika panākta pret Itāliju, kuru tajā spēlē uzskatīja par favo­ rīti. Hokeju Itālijā pazina jau pirms Pirmā pasaules kara, un Starptautiskajā Hokeja federācijā LIHG (tagad — IIHF) Itālija iestājās jau 1924. gadā. 1929. gadā itā­ ļi Eiropas meistarsacīkstēs bija sasniegu­ ši pat 4. vietu, bet Latvija starptautiskajā federācijā tika uzņemta tikai 1931. gadā. Tas viss, protams, pirms 1933. gada 24. februāra spēles lika ekspertiem progno­ zēt Itālijas uzvaru. “Cīņa starp tempera­ menta pilniem itāļiem un mierīgiem zie­ meļniekiem latvjiem risinājās, kā mēdz teikt — uz dzīvību un nāvi,” no Prāgas rakstīja avīzes Jaunākās Ziņas korespon­ dents. Jau spēles sākumā mūsējie pār­ steidza itāļus — Arvīds Jurgens atklāja spēles rezultātu. Turpmāk rezultāts vairs tik strauji nemainījās, taču mūsējie centās gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Tikai spēles beigās Latvijas valstsvienības kap­ teinis Arvīds Jurgens guva otros vārtus, un Latvija varēja svinēt savu pirmo uzva­ ru pasaules čempionātos — 2:0.

59


Foto: no Latvijas Sporta muzeja krājuma

LEĢENDAS

Latvijas hokeja izlase 1935. gadā. Arvīds Jurgens (pirmajā rindā otrais no labās) kopā ar komandas biedriem pasaules čempionātā Davosā

Taktiķis un spēles izpratējs Arvīds Jurgens bija viens no Latvijas hokeja izlases vadošajiem spēlētājiem arī 1935. gada pasaules čempionātā Davosā un 1936. gada ziemas olimpiskajās spē­ lēs Garmišpartenkirhenē. Pēc tam, kad 1934./1935. gada sezonas gaitā Jurgens bija pārkvalificējies no uzbrucēja par aiz­ sargu, avīze Rīts atzina: “Aizsardzībā Jurgens bija “klase par sevi”, un jādo­ mā, ka viņa spēle viņu kvalificē par la­ bāko ledushokeja aizsargu. Tādu šeibes noņemšanas tehniku kā Jurgenam, pie ci­ tiem mūsu aizsargiem neredzam.” Savu pēdējo spēli Latvijas hokeja iz­ lasē Arvīds Jurgens aizvadīja 1937. ga­ da 14. februārī Rīgā pret Lietuvas izla­ si. Pēc četru gadu pārtraukuma Jurgens atkal bija valstsvienības kapteinis. Pēc 1936./1937. gada sezonas prese rakstī­ ja: “Vienības [ASK] kapteinis un dvēsele Jurgens, kas ir viens no mūsu ledusho­ keja pionieriem, gan tapis lēnāks un pa­ smagāks, bet tik lielu taktiķi un spēles izpratēju Latvijas ledushokejistu saimē ot­ ru vairs nevar atrast. Bīstams viņš arī ar saviem tāliem, spēcīgiem metieniem.” Latvijas hokeja izlasē laika posmā no 1932. līdz 1937. gadam Arvīds Jurgens bija startējis 17 oficiālajās valstssacīk­

60

stēs (no tobrīd 18 aizvadītajām). Hokeja spēlētāja karjeru viņš pārtrauca vienlai­ kus izlasē un ASK komandā. Iemesli neti­ ka plaši iztirzāti, taču oficiālais izdevums Fiziskā Kultūra un Sports 1937. gada de­ cembrī ziņoja: “Viņš sportistu ierindu at­ stāj aiz tā iemesla, ka biežās un sīvās cīņas un intensīvie treniņi atstājuši iespai­ du uz sirdi, un arī cīņu karstumā dabū­ tie ievainojumi liek sevi manīt.”

Treneris, menedžeris, tiesnesis Taču gan no hokeja, gan no valstsvie­ nības Jurgens neaizgāja. Jau no 1935. ga­ da beigām līdz pat 1940. gadam viņš bija Latvijas hokeja izlases treneris. Sākumā spēlējošais treneris (1935—1937). Kad 1939. gadā vienu mēnesi izlasi trenēja kanādietis Lerijs Māršs, Jurgens bija tre­ nera palīgs darbā. Jurgens ar hokejistiem uz ledus devās pie pirmās iespējas, tik­ līdz bija kaut nedaudz uzsalis. Tā, pie­ mēram, 1939./1940. gada sezona sākās ar Jurgena vadīto treniņu uz Māras dīķa Torņakalnā. Taču šoreiz treneris Jurgens norādījumus deva no attāluma. Avīze Rīts treneri nedaudz apsmaidīja: “Tuvumā ho­ kejisti savu treneri nelaida. Izrādās, ka Jurgens, ābolus ēzdams, sasniedzis jaunu personīgo rekordu un patreiz bez kažo­

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


LEĢENDAS

Foto: no R. Bluķa ģimenes kolekcijas

ka un Somijā pirktiem cūkādas cimdiem sverot apaļus 100 kg. Kur gāja Jurgens, tur ledus vien līgojās, un hokejisti tādēļ par drošāku atrada no sava trenera tu­ rēties tālumā.” Līdztekus tam Arvīds Jurgens bija aktīvs LZSS darbinieks, bija hokeja lie­ tu pārzinis LZSS Bendija-hokeja sekcijā, LZSS Hokeja tiesnešu kolēģijas priekšsē­ dētājs, LZSS valdes loceklis un no 1937. līdz 1940. gadam vadīja LZSS Hokeja sekciju. Turklāt Jurgens bija Latvijas izla­ ses oficiālais pārstāvis jeb, kā tagad teik­ tu, ģenerālmenedžeris no 1938. līdz 1940. gadam. Viņš pavadīja izlasi uz diviem pasaules čempionātiem (1938., 1939.), uz izbraukuma spēlēm Polijā, Rumānijā, Ungārijā (1938.), Lietuvā, Vācijā (1939.) un Igaunijā (1940.). Jurgens bija valsts­ vienības oficiālais pārstāvis arī 1940. ga­ da 10. martā spēlē pret Igauniju, kas abām izlasēm izrādījās pēdējā oficiālā valstssacīkste uz 52 gadiem... Un arī tas nav viss. 30. gados Arvīds Jurgens, vēl būdams aktīvs hokejists, bi­ ja gan Latvijā notiekošo hokeja turnī­ ru, gan starptautisko hokeja spēļu ties­ nesis, tostarp viņš tiesāja spēles Latvijas izlases izbraukuma turneju laikā. 1938.

Pirms Latvijas—Igaunijas hokeja izlašu spēles 1940. gada 10. martā. Priekšplānā — Latvijas valstsvienības treneris Arvīds Jurgens (pa labi) un igauņu izlases kapteinis Herberts Sārne. Neviens no viņiem nevarēja zināt, ka gan Latvijas, gan Igaunijas izlasei nākamā oficiālā valstssacīkste būs tikai pēc 52 gadiem Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

gadā starptautiskā federācija (LIHG) ap­ stiprināja Jurgenu kā vienu no četriem starptautisko spēļu tiesnešiem Latvijā. Jāpiebilst, ka Jurgens 30. gados bija vie­ nīgais Latvijas pārstāvis, kurš kā lau­ kuma tiesnesis bija tiesājis spēli pasau­ les hokeja čempionātā. Tas notika 1939. gada 7. februārī čempionātā Šveicē, kur Jurgens tiesāja Beļģijas—Dienvidslāvijas sacīksti. Iepriekš pasaules čempionātos tiesneši no Latvijas bija darbojušies tikai tiesnešu brigādēs ārpus laukuma.

Liktenīgie piecdesmit... Pēc tam, kad 1940. gadā Latviju oku­ pēja Padomju Savienība, Arvīds Jurgens turpināja trenēt karavīru hokeja komandu, kuru tagad sauca par RDKA (Рижский Дом Красной Армии — Sarkanās armijas Rīgas nams) un kurā bija iekļauta liela daļa iepriekšējo ASK hokejistu. Viņš tur­ pināja tiesāt futbola spēles un pat uz brī­ di atgriezās laukumā kā vārtsargs Rīgas Gaļas kombināta komandā (1941.). Nacistu okupācijas laikā Jurgens darbojās futbo­ la organizācijas jomā, bija ievēlēts atjau­ notā ASK padomē un joprojām tiesāja futbola spēles. 1942./1943. gada sezo­ nā Arvīds Jurgens trenēja hokeja koman­ du Daugavieši. Otrā pasaules kara beigās Jurgens nonāca Vācijā, pēc kara dzīvoja Rie­ tumvācijā, bet 40. gadu beigās izceļo­ ja uz Kanādu un apmetās Monreālā. Arī Rietumvācijā un Kanādā viņš darbojās kā futbola tiesnesis. 50. gados aktīvi pieda­ lījās latviešu sabiedriskajā un sporta dzī­ vē Kanādā — bija Monreālas latviešu sporta kluba (MLSK) priekšnieks un LSAK (Latviešu sporta apvienība Kanādā) val­ des loceklis. 1955. gada nogalē trimdas latviešu sabiedrību pāršalca sēru vēsts. 17. de­ cembrī izcilais latviešu sportists un spor­ ta darbinieks Arvīds Jurgens bija aizgā­ jis mūžībā. Viņam bija tikai 50. Trimdas latvieši izcilā sportista piemiņu godināja ar vairākām iedibinātām balvām. Arvīda Jurgena vārdā tika nodēvēta balva, ku­ ru pasniedza ASV Vidienes pavalstu lat­ viešu futbola čempionvienībai. Savukārt Kanādas latviešu basketbola meistarsacīk­ stēs tika pasniegts A. Jurgena ceļojošais kauss, kura izcīņas iedibināšanā piedalī­ jās izcilā sporta darbinieka atraitne Olga Jurgena. Varbūt ir pienācis laiks iedibināt Jurgena balvu arī hokejā? ©

Andris ZEĻENKOVS 61


Foto: Ojārs Millers

Foto: Dainis Caune, Sports

PIESPĒLE

Ziema sākas tur! Ātrslidotājam Haraldam Silovam norāda Jānis Sniedze

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Dainis Caune, Sports

Kur tas pasaules čempionāts palicis? Orientieristi Latvijas mežos...

Foto: Dainis Caune, Sports

Individuālists. RFS gatavi atvairīt pretinieku soda sitienu

Un labās kājas trīs pirksti... Ances Annas Sekaces oriģinālais jahtas vadīšanas stils

Foto: Sandra Škutāne

Foto: Dainis Caune, Sports

Noraksim Vecmīlgrāvi! Rīgas jahtkluba komodoru Valdi Vancoviču, nacionālās sporta bāzes Mežaparks vadītāju Ievu Zundi un pasaules apburātāju Māri Gaili ar Ķīšezera paplašināšanas plānu iepazīstina Valdis Cibuls

Kā Serģis ar Rasmani! Blakusvāģu klase latviešu BMX

62

Laikapstākļi mainīsies. Jūrmalā rit gatavošanās vissezonas pludmales handbolam

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Stabs glābs? ­vārtsargs Dāvis Ošs gaida atbildi

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Dainis Caune, Sports

Motors nevis nolietojas, bet uzlabojas. Savu pāreju uz riteņbraukšanu pamato motosporta veterāns Zigurds Krasts

Kamēr Aleksejs Saramotins nav atnācis. Blakus Latvijas čempionam Tomam Skujiņam un vicečempionam Gatim Smukulim iekār­ tojas mārketinga speciāliste Ginta Dāldere

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Vērienīga demokrātija. Ģenerāli Raimondu Graubi ar situāciju Latvijas Riteņbraukšanas federācijā iepazīstina Igo Japiņš

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Ir kontakts! RFS un Metta/Universitāte futbolistu nesaudzīgā cīņa par bumbu

Es te mazliet pasnaudīšu. Toms Skujiņš pirms Tour de France ar ātrumu 50 km/h Biķernieku trasē

Viltus ziņa. Latvijā valdot liels sausums... Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Dainis Caune, Sports

Pūt taisni! RFS un Metta/Universitāte spēlēs tiesnesis iezīmē pārkāpuma vietu

Austrālijā ūdens siltāks! Divkārtējais olimpietis Valērijs Kalmikovs, kurš tagad dzīvo un peld Austrālijā, skaidro starptautiskās kategorijas tiesnesim, paralimpietim peldēšanā Jānim Plotniekam

63


64

Žurnāls Sports • 2018. gada jūlijs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada jūlija numurs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada jūlija numurs

Advertisement