Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 6 (351) 2019. JŪNIJS

Svarcelšanas vanagacs Eduards ANDRUŠKEVIČS Nepazīstamā līdere Laura IGAUNE

Kā 10 sporta veidos nokļūt Tokijas spēlēs

Olimpiskais kino

Eurobaskets dāmām

Uģis MITREVICS.

Sigulda ar un bez olimpiskajiem apļiem Kur 2026. gadā plīvos olimpiskais karogs

Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka Uģis Mitrevics, uz starta šāgada Marčalongas maratonslēpojumā

ŠAJĀ NUMURĀ

14.

AKTUĀLI II Eiropas spēles Minskā 18. RITEŅBRAUKŠANA Kas mainās, kas paliek

28. 3X3 BASKETBOLS Trīs varianti

36. VIEGLATLĒTIKA Dārgāk par rekordiem

42. TRENERIS Eduards Andruškevičs

50. REPORTĀŽA Sporto visa klase 5. sezona

54. PLUDMALES VOLEJBOLS Skrējiens uz Tokijas pludmali

58. TENISS Olimpiskais reitings

60. RUNĀ PREZIDENTS ASV nacionālā spēle latviešu izpildījumā

32. LĪDERE

62. VĒSTURE Olimpiskais kino

Laura Igaune

BURĀŠANA Zelta līgums un vēja sēklas

74. 22. BASKETBOLS Divi soļi līdz Belgradai, trīs — līdz Tokijas pievārtei

68. TOREIZ UN TAGAD

Olimpiskais čempions Igors Vihrovs

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

3


AKTUĀLI

Kur plīvos

karogs? Šķiet pēdējās spēles ar mums tik nepieciešamo ziemas svētku sajūtu 1994. gadā risinājās Lillehammerē, kur valdīja spožs sniegs, sals, aizrautība un sirsnība, kur neviena sacensību vieta neatradās tālu un simtiem kilometru bija jābrauc, tikai dodoties mājās. Neatkarīgi no tā, uzvarēs Stokholma—Ore—Sigulda vai Milāna—Kortīna, aiznākamās XXV ziemas olimpiskās spēles būs pavisam citādākas.

Piejūras, pārjūras un kontinentālās spēles Trīs iepriekšējās bija piejūras spēles. 2010. gadā ar olimpiskās pilsētas godu le­ pojās Vankūvera, četras ziemas vēlāk — Soči. Patiesībā lielākā tiesa olimpisko me­ daļu tika izcīnīta pavisam citur, kilometrus 70—90 tālāk. 2010. gadā — Vistlerā, 2014. gadā — Krasnaja Poļanā. Gan pa­ šā Vankūverā, gan Sočos olimpieši sacen­ tās tikai ar slidām un uz ledus — hoke­ jā, ātrslidošanā, šorttrekā, daiļslidošanā un kērlingā. Pēc šīs loģikas pagājušās spēles risinājās nevis iepriekš nevienam nezināma­ jā Phjončhanā, bet gan lielā Japāņu jūras piekrastes pilsētā Kanninā, no kuras līdz slēpošanas trasēm nebija jābrauc pat 50 kilometru. Vienkārši dienvidkorejieši cerēja padarīt slavenu savu iepriekš nezināmo slē­ pošanas kūrortu. Ja uzvarēs Stokholmas—Ores piedāvā­ jums, Siguldas kontekstā pirmo reizi va­ rēs runāt par pārjūras spēlēm. Salīdzinot ar Milānas—Kortīnas izkliedēto spēļu no­ rises vietu karti, tas nebūs lielākais attā­ lums. Olimpisko spēļu idejas pamatā ir vie­ not ne tikai dažādu valstu, rasu un tautību atlētus, bet arī dažādu sporta veidu pār­ stāvjus. Jau Albērvilā, kur, piemēram, dis­ tanču slēpotāji un biatlonisti dzīvoja savā visai nomaļajā (ne vairāk kā divu stundu brauciena attālumā) Lesezī olimpiskajā cie­

4

matā, sākās runas, ka notiek atsevišķi pa­ saules čempionāti, nevis olimpiskās spēles. Visās iepriekšējās spēlēs olimpieši dzīvojuši vismaz divos ciematos, kurus gan no cen­ tra nav šķīris vairāk par 100 kilometriem un visiem kopā pulcēties uz atklāšanas vai noslēguma ceremonijām ir bijis pilnībā ie­ spējams. 2026. gadā tas būs pavisam sa­ režģīti un varbūt pat neiespējami.

Spēles kā ekskursija Lai arī leģendārā Eudženio Monti Kortīnas bobsleja trase (sīkāk sk. Sporta aprīļa numurā), salīdzinot ar Siguldu, iz­ skatās smieklīga, šīs Dolomītu Alpu pēr­ les izredzes nebūt nav tik vājas. 1956. gadā Kortīna viena pati spēja uzņemt spē­ les visos toreizējos ziemas sporta veidos, un arī tagad tā būtībā ir lielāks spē­ ļu centrs nekā Milāna. Kortīnas izcila­ jās kalnu slēpošanas trasēs, kurās nākam­ gad risināsies pasaules čempionāts, notiks olimpiskās sacensības sievietēm (vīrieši dī­ vainā kārtā sacentīsies simtiem kilomet­ ru uz rietumiem — Bormio!), pilsētiņas olimpiskajā stadionā tiks izcīnītas medaļas kērlingā, un, ja patiesi tiks no jauna uz­ būvēta (atjaunot diezin vai iespējams) bob­ sleja trase, tad klāt nāks vēl trīs sporta veidi. Kortīnas olimpiskajā ciematā dzīvos arī biatlonisti, kas sacentīsies viņiem la­ bi zināmajā Dienvidtiroles biatlona centrā

Anterselvā/Antholcā (vairāk nekā 50 km uz ziemeļiem). Milānā olimpiskās medaļas dalīs tikai hokejā un daiļslidošanā, kā arī notiks spē­ ļu atklāšana. Savukārt spēļu slēgšanas ce­ remonija plānota vēl vienā Itālijas stūrī — Veronā. Tā vien liekas, ka rīkotāji rūpējas, lai spēles vienlaikus būtu arī grandioza eks­ kursija! Spēles iecerēts rīkot astoņās vietās. Livinjo notiks sacensības snovbordā un frīstailā. Valdifjemmē — distanču slēpo­ šanā, Predaco — tramplīnlēkšanā un zie­ meļu divcīņā, Bazelgā di Pinē — ātrslido­ šanā. Lai no Kortīnas nokļūtu Bormio vai Livinjo, būs jānobrauc krietni vairāk par pustūkstoti kilometru. Līdz Milānai vien ceļā paies vismaz četras stundas.

Ja Dievs ir pagāns... Stokholmas piedāvājums ar četriem lieliem centriem ir salīdzinoši kompak­ tāks, un tajā akcentēta jau esošo spor­ ta bāzu izmantošana. Sevišķi simpātiska šķiet ideja izmantot arī 1912. gada vasa­ ras olimpisko spēļu stadionu, kurā varē­ tu notikt snovbordistu sacensības uz lielā tramplīna, bet frīstailisti demonstrētu sa­ vas akrobātu prasmes. Tiesa, 2022. gadā Pekina Stokholmu apsteigs, kļūstot par pirmo pilsētu, kurā sarīkotas gan vasaras, gan ziemas olimpiskās spēles.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


M.T.

MILANO CORTINA 2026 Candidate City Olympic Winter Games

Netālajā Sēderteljē un mums labi zinā­ majā Globe arēnā tiks spēlēts hokejs, Tele2 arēnu izmantos daiļslidošanai un šorttre­ kam, Hāmarbijā notiks atraktīvās sacensības paralēlajā slalomā. Gubengenā kļūs zināmi olimpiskie čempioni kērlingā. No jauna jābū­ vē distanču slēpošanas un biatlona centrs, kas iecerēts turpat Stokholmas pievārtē — Hamrā. Galu galā sportiskās Zviedrijas gal­ vaspilsētas iedzīvotājiem pagaidām bez tā­ lākas braukšanas nav iespējams netraucēti nodoties slēpošanas priekiem. Olimpiskās spēles viņiem tādas ērtības varētu sagādāt. Tāpat nepieciešama ātrslidošanas arēna, kuru plānots celt Barkarbijā. Olimpiskās medaļas tramplīnlēkšanā un divcīņā tiks dalītas šo sporta veidu pār­ stāvjiem labi pazīstamajā Fālunā. Bet olim­ piskā kalnu slēpošana pirmo reizi notiks tik tuvu polārajam lokam — lielākajā šī sporta veida Zviedrijas kūrvietā — Orē, kurā šogad sekmīgi norisinājās pasaules čempionāts šajās disciplīnās. Tiesa, Ore no Stokholmas atrodas vēl tālāk par Siguldu. Bez 500 kilometriem līdz tai neaizbraukt. 1912. gadā Stokholmā Harijs Blaus no latviešiem pirmais izcīnīja olimpisko meda­ ļu. Olimpiskajam Dievam, kas nāk no pa­ gāniem, Jāņu dienas balsojumā, izvēloties XXV ziemas spēļu rīkotājus, to vajadzētu ņemt vērā. ©

Lozannā septiņos − Jāņu dienas vakarā Kur notiks 2026. gada ziemas olimpiskās spēles, tas izšķirsies Lozannā SOK 134. sesijā, kura 24. jūnija rītā sāksies ar Stokholmas—Ores prezentāciju. Tajā kopā ar Zviedrijas pārstāvjiem SOK locekļu priekšā stāsies arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis, olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs, Siguldas mērs Uģis Mitrevics, Siguldas Attīstības departamenta vadītāja Laura Skrodele un IzM valsts sekretāre Līga Lejiņa. Zālē būs arī Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) ģenerālsekretārs Einars Fogelis.

Pēcpusdienā ar savu piedāvājumu iepazīstinās Milānas—Kortīnas pārstāvji. Pēc tam SOK locekļi balsos. Rezultātus paziņos sešos (pēc Latvijas laika — septiņos) vakarā. Par šo mums tik nozīmīgo procedūru un izredzēm tajā iztaujājam LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski.

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

5


AKTUĀLI

— Prezentācija beidzas, un atliek tikai gaidīšanas trīsas? — Nē, pēc prezentācijas ir jau­tājumu—atbilžu sesija, kuras pirmā daļa ir atklāta un notiek žurnālistu klātbūtnē, otrā — slēgta. — Par ko jautā slēgtajā daļā? — Es to vēl nezinu. — Vai savu viedokli izsaka arī SOK komisija, kas vērtēja abas pretendentes? — Tas jau izteikts komisijas atzinumā, kas ir publicēts un pieejams visiem. Uz vairākām tajā norādītajām nepilnībām, piemēram, Zviedrijas puse jau ir reaģējusi un iesniegusi papildu skaidrojumus. — Jūsuprāt, kurai pretendentei SOK komisijas vērtējums ir labvēlīgāks?

Esoša, nav nepieciešama būtiska pārbūve Esoša, nepieciešama būtiska pārbūve Plānotā pastāvīgā infrastruktūra (neatkarīga no OS) Papildu pastāvīgā infrastruktūra (OS vajadzībām)

Pēc www.stockholm-are2026.com

— Tajā nav izteikts ne par ne pret, bet izklāstīti abu pušu piedāvājumi un norādīts uz diskutablām vietām tajos. — Kas ir diskutabls mūsu puses piedāvājumā? — Ka līgumu pašvaldības vārdā neparaksta Stokholma, bet paraksta Ore. — Stokholmas mērs to nav parakstījis!? — Un neparakstīs. — Kāpēc? — Stokholmas dome nav lēmusi par atbalstu pieteikumam. Tādu izteikušas Stokholmas apkaimes pašvaldības, bet pati pilsēta — nē. Stokholma saka: “Welcome! Mēs izīrēsim mūsu

6

labākās vietas, ja spēsiet samaksāt.” Piedā­ vājumā teikts, ka spēļu organizācijas funkcijas pildīs Zviedrijas Olimpiskās komitejas, pašvaldību un privātpersonu dibināts uzņēmums. Jautājums ir: kas paraksta līgumu ar SOK, kura pašvaldība par spēļu rīkošanu atbild SOK priekšā. Mūsu gadījumā šo atbildību uzņemas Ore, nevis Stokholma. Vēl SOK komisija norāda, ka nav pilnīgi skaidrs divu jaunu sporta bāzu — ātrslidošanas stadiona Barkarbijā, kā arī Hamras distanču slēpošanas un biatlona centra — būves finansēšanas modelis. — Kādi lielākie mīnusi ir Milānas— Kortīnas piedāvājumā?

Foto: Mareks Gaļinovskis

Pagaidu

— Seši olimpiskie ciemati, kalnu slēpošanas sacensības sievietēm un vīriešiem notiek dažādās vietās. Nav skaidrs, kā visi dalībnieki varēs nokļūt uz atklāšanas ceremoniju un pēc tam laikus atgriezties savos ciematos. Mūsu variantā olimpiešiem, kas sacentīsies Siguldā, tiks piedāvātas naktsmājas Stokholmas olimpiskajā ciematā. Lai gan Kortīnas mērs paziņojis, ka par savu goda lietu uzskata vēsturiskās 1956. gada olim­ piskās bobsleja un kama­niņu trases atjaunošanu, taču nav ne plāna, ne projekta, nav arī skaidrības par finansējumu, un SOK komisija joprojām uzskata, ka lietderīgāk šīs sacensības aizvadīt Austrijā — Īglsā — vai Šveicē — Sanktmoricā.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


AKTUĀLI uz Insbruku

Esoša, nav nepieciešama būtiska pārbūve Esoša, nepieciešama būtiska pārbūve Plānotā

uz Cīrihi

Papildu Bresanone/ Briksene

Pagaidu

Dobiako/Toblaha

LIVINJO

Šveice

Bolcāno/ Bozene

BORMIO

10 km rādiuss

uz Lucernu, Cīrihi

10 km rādiuss

Kalalco Pjevedikadore Enja

TRENTĪNOALTO-ADIDŽE Lugāno

Bruniko/ Bruneka

Valdifjemme

PREDACO TEZERO 10 km rādiuss

Pontenellealpi

FRIULI VENĒCIJA DŽŪLIJA

Bazelga di Pinē Trento

LOMBARDIJA

VENETO

Trevizo

Bergāmo

Vičenca

Breša

uz Triesti

VENĒCIJA

10 km rādiuss

Paduja

VERONA uz Turīnu uz Boloņu, Romu

uz Boloņu, Romu

Pēc www.milanocortina2026.coni.it

Foto: Dainis Caune, Sports

uz Dženovu

Gatava turpināt attīstību. Siguldas kamaniņu un bobsleja trase aizvadītajā ziemā — Kādas ir mūsu izredzes? — Grūti spriest. Man liekas, ka pēdējās dienās Stokholmas izredzes palielinās, jo aug atbalsts spēļu rīkošanai Zviedrijā. Gan no Stok­ holmas apkaimes pašvaldībām, gan no visnopietnākajiem biznesa pārstāvjiem. Lozannā prezentācijā piedalīsies arī Zviedrijas kroņprincese un premjerministrs. Tas apliecinās, cik nopietna ir vēlme rīkot spēles Stokholmā, Orē un Siguldā. — Cik būs balsotāju? — Pēc statūtiem SOK jābūt 115 locekļiem. Vismaz desmit vietas dažādu iemeslu dēļ šobrīd ir tukšas. Turklāt visi uz sesijām nekad neierodas, otrkārt, aizliegts balsot ieinteresētajām per­so­ nām — tātad Zviedrijas un Itālijas pārstāvjiem, no Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Ar leģendām nepietiek. Olimpiskā Eudženio Monti trase Kortīnā šāgada martā

Latvijas neviena SOK locekļa nav. Nebalso arī SOK prezidents un tās personas, kas bija iekļautas kandidātpilsētu vērtēšanas komisijā. Tādējādi varētu būt 85—90 balsotāju. — Kas ir SOK locekļi? — Ļoti dažādas personības. Kādi 25 paši startējuši olimpiskajās spēlēs. Ir augstdzimušas personas, piemēram, princis Alberts, kas ir arī olimpietis. Ir starptautiski pazīstami uzņēmēji, ir cilvēki, par kuriem mēs neko nezinām. Šādos balsojumos daudz izšķir subjektīvā attieksme. Kāds SOK loceklis no siltajām zemēm, kur ziemu nepazīst un kas jau izsalies Phjončhanas spēlēs, varbūt negribēs vēlreiz doties garantētā aukstumā uz viņam nepazīstamiem ziemeļiem. Iespējams,

pirms balsošanas viņš apspriedīsies ar sievu, kura teiks — Milāna taču ir modes Meka! — Kāda ir balsošanas procedūra, lai iegūtu tiesības rīkot spēles? — Jāuzvar aizklātā balsošanā ar vismaz vienas balss pārsvaru. Ja balsu skaits vienāds, rīko pārbalsošanu. Ja arī tad pārsvars nav iegūts, sesija lemj, kā rīkoties tālāk. Jebkurā gadījumā ballīte Lozannā būs. Jautājums tikai: kam aiz priekiem, kam — aiz bēdām. ©

Dainis CAUNE 7


ATTĪSTĪBA

Vilkmes

vējš Pirms nepilniem desmit gadiem Sigulda uzņēma Latvijas II ziemas olimpiādi, un tās jaunievēlētais mērs Uģis Mitrevics tajā sekmīgi cīnījās par sava novada godu distanču slēpošanas trasēs. Šajos Jāņos Lozannā Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesijā Uģis Mitrevics aizstāvēs Siguldas tiesības rīkot jubilejas — XXV ziemas olimpisko spēļu sacensības kamaniņu sportā, bobslejā un skeletonā.

N

edēļu pirms Līgo svētkiem Uģis Mitrevics finišējis kārtējā MTB maratonā Jaunpiebalgā, un mēs runājam, kā itin fantastiski sapņi realitā­ tē var pārvērsties, arī gluži vai nemanot, kā, lai tas notiktu, desmit gados mainī­ jusies Sigulda. — Kā līdz jums nonāca ziņa par Stokholmas vēlmi Siguldu iesaistīt aiznā­ kamo ziemas olimpisko spēļu rīkošanā? — Nemaz precīzi neatceros. Tobrīd tā vairāk likās tikai tāda sapņaina spriede­ lēšana. Šķiet, Einars Fogelis* piezvanīja: “Uģi, ko tu teiktu, ja zviedri mums pie­ dāvātu Siguldā rīkot olimpiskās spēles re­ nes sportos?” — Un ko Uģis atbildēja? — Protams, ka teicu — jā, mēs esam gatavi. Mums nav pamata domāt,

8

ka to nevaram uzņemties. Mēs nesen bijām atklājuši Sporta centru, kas lieliski papildina trases lietotāju iespējas un ko jau atzinīgi bija novērtējuši pasaules ka­ maniņu braucēji, skeletonisti un bobslejis­ ti. Un tā pagājušā gada jūnijā mēs kopā ar LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski un Zviedrijas Olimpisko komiteju Stokholmā jau parakstījām vienošanos, ka ejam ko­ pā uz olimpiskajām spēlēm. Zinot, ka sporta infrastruktūra mums faktiski ir gatava, ka Siguldā regulāri no­ tiek Pasaules kausa izcīņas posmi un pa­ saules čempionāti, nebija sajūtas — ār­ prāts, ārprāts, ko tagad darīsim?! Drīzāk likās, ka esam izdarījuši visu, lai kādu die­ nu šāds piedāvājums mums tiktu izteikts. Protams, ir unikāli, ka tas notika. Otrs tāds piedāvājums var nākt tikai no Somijas.

Vēl jau varam Siguldu piedāvāt arī itāļiem. (Smaida.) Tik vien ir, kā di­ vu stundu lidojums no Milānas. Kas viņiem tur ko mocīties un trasi būvēt no jauna! — Vienmēr bez liekas domāšanas pie­ krītat ambicioziem piedāvājumiem? — Nē, tik jauns es vairs neesmu. Reiz lasīju, ka briedums ir tad, kad iemācies mīlēt to, kas tev ir, nevis visu laiku dzenies pēc kādas mīlestības, ko nevari iegūt. Es arī nemēģinu tiekties pēc nereāliem sapņiem. Bet visi darbi, ko da­ rām, paši mūs dzen uz tādiem mērķiem, kas ārēji varbūt šķiet nesasniedzami. Man tie liekas pilnīgi normāli un saprotami. Ikdiena mums ir tāda, ka šķiet pilnīgi loģiski — olimpiskās spēles renes spor­ tos notiek Siguldā.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


ATTĪSTĪBA

Uģis EVICS R MIT

N

Foto: Dainis Caune, Sports

Siguldas novada domes priekšsēdētājs

eatkarīgi no tā, būs olimpiskās spēles Siguldā vai nebūs, mums vajag attīstīt pilsētu, mums vajag ciematu, kur siguldiešiem dzīvot, un tikai spēļu laikā tas būs olimpiskais ciemats 500 atlētiem

— Vai siguldieši domā tāpat? Pie­ mēram, tieši iedzīvotāji referendumā pār­ vilka svītru Kalgari plāniem rīkot šīs pa­ šas 2026. gada spēles... — Mums vēl nav obligāta tik augsti attīstītas demokrātijas forma. Domāju, ka agri vai vēlu nonāksim pie šādām saru­ nām starp lēmējvaru un sabiedrību. Bet es noteikti nebaidītos, ja šāds referen­ dums notiktu, jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka novada iedzīvotāji teiktu — jā. Olimpiskās sacensības uzņemot, mū­ su plānos nav nekā tāda, ko mēs gribētu izšaut gaisā un nosvinēt. Mums nav plā­ noti nekādi sevišķi izdevumi, lai īsteno­ tu šo ambīciju. Neatkarīgi no tā — būs olimpiskās spēles Siguldā vai nebūs — mums vajag attīstīt pilsētu, mums vajag ciematu, kur siguldiešiem dzīvot, un tikai Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

spēļu laikā tas būs olimpiskais ciemats 500 atlētiem, mums vajag jaunu bērnu­ dārzu, kas spēļu laikā kalpos par ciemata centru, kurā atradīsies olimpiešu ēdnīca, telpas medicīniskai aprūpei, administrāci­ jai. Sporta centrs ar peldbaseinu, viegl­ atlētikas celiņu zem jumta, atlētikas un spēļu zālēm mums jau ir. Rekonstruētais kultūras centrs Devons spēļu laikā būs mediju centrs, zviedri to jau akceptējuši. Kamaniņu un bobsleja trase pieder valstij, un plāns to pielāgot bobsleja četrinieku sa­ censībām ir tikai loģisks. Vai nu atstājam, kā ir, un trīsdesmitgadīgajai trasei ļaujam pamazām iznīkt no starptautiskās aprites, vai arī investējam un nodrošinām konku­ rētspēju nākotnē. Tāpēc Latvijas piedāvāju­ mā nevienā pozīcijā nav pazīmju, ka nau­ da varētu tikt tērēta nelietderīgi.

Dzimis

1967. gada 27. novembrī Siguldā

Izglītība

Siguldas 1. vidusskola, Siguldas mūzikas skola (vijoles klase). Siguldas BJSS (vieglatlētika, orientēšanās), LU Ekonomikas fakultāte, LLU Mežsaimniecības fakultāte

Darba gaitas Gaujas Nacionālā parka (GNP) mežsargs, inspektors, vecākais inspektors, GNP direktora vietnieks, Siguldas novada domes deputāts (2001.—2003. g.), domes izpilddirektors (2003.—2009. g.), kopš 2009. gada — Siguldas novada domes deputāts, domes priekšsēdētājs Sportā

kopš 7 gadu vecuma orientēšanās sportā, pirmā trenere Maruta Mitrevica (māte), vienlaikus trenējies arī vieglatlētikā (treneri Aina Ziediņa, Vilnis Trupavnieks)

Lielākie sasniegumi sporta meistars orientēšanās sportā, PSRS Bruņoto spēku čempions, Latvijas jaunatnes izlases dalībnieks vieglatlētikā, 800 m — 1:56, 1500 m — 3:56, 42,195 km — 2.54:33 (2008. g.), piedalās Worldloppet distanču slēpošanas un MTB maratonos Ģimenes stāvoklis precējies, divas meitas Vaļasprieki

distanču slēpošanas un MTB maratoni

9


— Lai sarīkotu olimpiskās spēles, jāizpilda zināmas obligātās prasības. Kādi ir izvirzītie noteikumi? — Daudzi un dažādi, tie sadalīti vai­ rākos lielos blokos. Valdībai jādod un tā ir devusi garantijas gādāt par drošību, par iespēju olimpiešiem un citām akre­ ditētajām personām brīvi iekļūt valstī un par pārējām jomām, ko var nodrošināt tikai valdība. Tad pārējās garantijas, kas saistītas ar trases piemērotību, atbilsto­ šu infrastruktūru, olimpisko ciematu, ci­ tiem objektiem un norisēm... Tā ir liela pakete, kas apliecina, ka valsts gatava uzņemties olimpiskās saistības. — Valsts uzņemas olimpiskās sais­ tības, bet oficiālajos dokumentos un arī reklāmās tiek daudzināts, ka tās būs spēles Stokholmā un Orē. Sigulda ne­ tiek pieminēta un Latvija arī ne! — Netiek pieminētas arī citas vie­ tas. Spēles notiks arī Fālunā un vairā­ kās Stokholmas piepilsētas pašvaldībās. Stokholma un Ore ir divas lielāko norišu vietas. Protams, mēs gribējām un darījām daudz, lai spēļu nosaukumā dabūtu arī Siguldas vārdu — tā tomēr ir cita valsts. Bet zviedri šādam plānam nepiekrita. — Nu tad lai viņi būvē savu trasi! — Tāda iespēja pastāvētu, ja Latvija sākumā būtu pateikusi — nē. — Tad viņi būvētu? — Labs jautājums. Vai viņi būvētu vai arī pieņemtu lēmumu nepretendēt? Trases celtniecība izmaksātu vismaz 100 miljonus eiro, turklāt zviedriem patla­ ban nav sportistu, kas to intensīvi lieto­ tu pēc spēlēm. — Vai Sigulda spēļu rīkošanai da­ būs arī kādu naudu no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK)? — Jā, ir ieskicēti virzieni, kādos Latvija iegūst savus finansiālos labumus. Tā ir trases īre, olimpiskā ciemata un pārējās infrastruktūras objektu īre, tas ir pakalpojumu kopums, arī mārketings, no kura Latvija iegūst. Ir kopējā 2026. gada spēļu organizācijas komiteja, kurā arī Latvija ir pārstāvēta. Zviedru plāns ir sarīkot šīs spēles nevis pa nullēm, bet ar peļņu. Likumsakarīgi, ka šādā si­ tuācijā arī mēs nevaram būt zaudētā­ ji. Īstās sarunas par šiem jautājumiem sāksies pēc 24. jūnija, ja balsojums būs mums labvēlīgs. Pagaidām ir uzmetumi. — Pieņemsim, ka balsojums ir po­ zitīvs un Jāņu vakarā alu dzeram no pieciem kausiem. Jāsāk trases rekons­ trukcija. No kurienes tai ņemt naudu? — Investīcijas ir mūsu atbildība. Par trasi — valstij kā īpašniecei, par olimpisko ciematu un pārējo infrastruk­ tūru — pašvaldībai. Ieņēmumi — tā ir cita saruna. Jau uzskaitīju galvenos avotus, no kuriem tos varam gūt. Vēl

10

Foto: Dainis Caune, Sports

ATTĪSTĪBA

Kārtējās Pasaules kausa izcīņas sacensībās Siguldā. Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretārs Einars Fogelis (no kreisās) un Siguldas mērs Uģis Mitrevics

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Mareks Gaļinovskis

Vēsturiskā vietā un situācijā. Zviedrijas Olimpiskās komitejas mītnē, kas atrodas 1912. gada olimpisko spēļu stadionā, LOK prezidents Aldons Vrubļevskis (no kreisās), Zviedrijas Olimpiskās komitejas prezidents Matss Arjess un Siguldas novada domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics paraksta nodomu memorandu par sadarbību, kandidējot uz tiesībām rīkot 2026. gada ziemas olimpiskās spēles Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

privātā sektora peļņa no viesnīcām un citiem pakalpojumiem, kas tiks sniegti olimpiskā mēneša laikā. Air Baltic jau zi­ not, kādas 2026. gadā būs biļešu cenas maršrutā Stokholma—Rīga—Stokholma. Noteikti ausās arī citi uzņēmēji, kas savu biznesu plāno ilgtermiņā. — Un SOK? — Starptautiskā Olimpiskā komiteja spēļu rīkotājiem maksā ļoti cienījamu sum­ mu. Šajā gadījumā tas ir aptuveni viens miljards eiro. Bet spēļu rīkošanas kopē­ jās izmaksas, neskaitot investīcijas, ir ap­ mēram 1,3 miljardi. Šī atlikusī summa ar spēlēm ir jānopelna. Latvijas valdības lē­ mumā, ar kuru tiek piešķirtas spēļu rīko­ šanai nepieciešamās garantijas, teikts, ka pretī no zviedriem mēs sagaidām taisnī­ gu un līdzvērtīgu iegūstamā labuma sa­ dalījumu. Kā to aprēķināt, par to vēl būs jādiskutē. Pavisam spēlēs piedalīsies 5000 olimpiešu, Siguldā būs 500. It kā desmitā daļa pienāktos mums. Bet gluži tik vien­ kārša tā rēķināšana nav.

11


ATTĪSTĪBA

— Pie infrastruktūras pieder arī bē­ dīgi bedrainā šoseja Rīga—Sigulda, kura nav pašvaldības īpašumā un uz spēļu iz­ maksām neattiecas... — Tā ir valsts īpašumā, bet, rekons­ trukcija jau notiek, un mēs jau baudām būvdarbus. Latvijas Valsts ceļi solījuši, ka divus gadus taisīs šo posmu no Garkalnes līdz Sēnītei un līdz 2024. gadam pabeigs atlikušo daļu. Mums pašvaldībai ir savas ielu infra­ struktūras problēmas, kuras jau sākam ri­ sināt. Jau esam pabeiguši iepirkuma pro­ cedūru par krustojuma rekonstrukciju pie tirdzniecības centra Šokolāde. Vienīgi patla­ ban valstī pašvaldībām ir apgrūtinātas kre­ ditēšanās iespējas. Šobrīd esam 104. rin­ dā uz finansējuma saņemšanu. Pilsētā vairākās vietās nepieciešams iz­ būvēt apļveida krustojumus, kā arī atseviš­ ķas ielas, citus objektus... Mums ir plāns, kas Siguldā jāizdara, un tas tiks īstenots neatkarīgi no tā, vai kļūsim par olimpis­ ko pilsētu. Pozitīvs Jāņu dienas balsojums Lozannā šiem darbiem vienīgi uzliks sa­ springtāku laika grafiku. — Kurā vietā Siguldā tiek plānots olimpiskais ciemats? — Starp televīzijas torni un Sporta centru, 15 minūšu gājiena attālumā no trases. — Ir jau ieskicēts projekts? — Ir tikai mets — studentu taisīts kursa darbs. Ļoti interesants. Pēc Jāņu balsojuma izsludinām ideju konkursu. Pa to laiku tiekam galā ar zemes iegādi. Patlaban tiek sakārtota juridiskā dokumen­ tācija, kas saistīta ar teritorijas plānoju­ mu un tamlīdzīgām niansēm. Kad zinā­ sim, kāds šis ciemats varētu izskatīties, rīkosim konkursu, lai atrastu privāto in­ vestoru, kas būs gatavs iegādāties šo ze­ mes gabalu ar konkrētiem spēles noteiku­ miem — jāuzbūvē šāds ciemats ar tik un tik gultas vietām, darbi jāpabeidz tad un tad. Valsts atbalstu gribētu saņemt tikai bērnudārza būvei ciemata centrā. — Šo ciematu varētu veidot daudzstā­ vu nami? — Šajā teritorijā būvapjomi nedrīkst pārsniegt četrus stāvus. Starp citu, jau pirms mūsu olimpiskajām cerībām dzīvok­ ļu celtniecība Siguldā ieguva ļoti lielu vilk­ mi. Sarosījušies vairāki attīstītāji. — Iedzīvotāju skaits Siguldā palieli­ nās... — Jā, par dažiem procentiem gadā. Pērn pat par pieciem simtiem. Patlaban siguldiešu skaits tuvojas 13 000. — Ar ko Sigulda piesaista? Ne jau ti­ kai ar zelta rudeni vien! — Mums ir ļoti konkurētspējīgas izglī­ tības, sporta, kultūras un atpūtas iespējas. Paralēli vispārizglītojošām mācību iestādēm ir mūzikas un mākslu skola, sporta skola,

12

Laurenčos mums ir Baltijā vienīgā saldē­ tā sniega distanču slēpošanas trase, kurā bērni un arī pieaugušie var slēpot jau no novembra vidus līdz vēlam pavasarim, pil­ sētas vidusskolā jau vairākus gadus mums darbojas sporta klase, ir tradicionālās kal­ nu slēpošanas trases, ir kamaniņu sports, skeletons, bobslejs, ir vieglatlētika, peldē­ šana, orientēšanās, basketbols un badmin­ tons... Siguldā tiek attīstīti vairāk nekā 30 sporta veidi. Pašvaldība atbalsta daudzus un apjomīgus sporta pasākumus. Ir ne ti­ kai būves un betons, bet arī saturs, ko tajā liekam iekšā. Tas pats sakāms par kultūru. Mums ir Baltais flīģelis un tagad arī atjaunotais kultūras centrs Devons, no­ tiek slavenie Opermūzikas svētki. Daba, Gaujas senleja... Sigulda ir piemērota vie­ ta, kur dzīvot ģimenēm. — Reiz teicāt, ka Siguldai jākļūst par labāko vietu, kur dzīvot Latvijā. Līdz šim mērķim vēl tālu? — Skatoties, pēc kādām pazīmēm vēr­ tē. Piemēram, pēc olimpisko medaļu skaita uz iedzīvotāju daudzumu Sigulda ar savām desmit medaļām ir pirmajā vietā pasaulē. Bet es zinu daudzus mērķus, pēc ku­ riem mums vēl tiekties ilgi un dikti. Pat ja, piemēram, veloinfrastruktūras attīstī­ bā mēs skaitāmies labākie Latvijā, ša­ jā jomā ir ļoti daudz darāmā. Tagad ka­ ļam plānu Siguldā izbūvēt veloielu, tādā veidā mainot gan domāšanu, gan dzīves­ veidu Siguldā. Bet šādi paziņojumi, ka Sigulda ir la­ bākā dzīvesvieta Latvijā, jebkurā jomā dzen attīstību uz priekšu.

— Par olimpiešiem esam tikuši skaid­ rībā. Bet kur apmetīsies olimpisko spēļu viesi, tūristi, skatītāji? — Domāju, ka līdz tam laikam vēl par dažām viesnīcām Siguldā būs vairāk. Mēs jau esam spējuši izmitināt pasaules čem­ pionātu un Pasaules kausa izcīņas pos­ mu dalībniekus kamaniņu sportā, skeleto­ nā, arī bobslejā, bet vietu skaits Siguldā varētu būt lielāks. Dzelzceļa satiksme, kas arvien uzlabojas, un auto šoseja dod ie­ spēju spēļu viesiem apmesties Rīgā, vien­ laikus izbaudot arī Vecrīgas unikālo piedā­ vājumu. Ceļā pavadīta stunda olimpiskajās spēlēs nav nekas pārsteidzošs. — Kad Rīga bija Eiropas kultūras gal­ vaspilsēta, Sigulda bija tās satelīts. Tagad būs otrādi — Rīga kā olimpiskās Siguldas satelīts. — Laba doma... — Ja arī olimpiskās sacensības neno­ tiks pie mums, vīzija par Siguldu 2026. gadā tiks īstenota? — Principā — jā. Kādiem darbiem būs mainījies tikai laika grafiks. Iespē­ jams, nepaspēsim izbūvēt kādu ielu, pārbūvēt kādu krustojumu. Kamaniņu un bobsleja trase būs rekonstruēta, un tajā jau būs noticis kāds Pasaules kausa posms arī četriniekiem. Nebūsim ieguvuši vienīgi to pasaules līmeņa atpazīstamību, ko var dot tikai un vienīgi olimpiskās spēles. Latvija zaudēs iespēju sevi lieliski pārdot kā vie­ tu investīcijām, kā vietu starptautiskajam tūrismam. Jebkuram uzņēmējam ir svarī­ gi pazīt vietu, no kuras nāk piedāvājums. Mēs redzam, kā darbojas mūsu zīmols

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Agnis Melderis

ATTĪSTĪBA

Pirms lielā Siguldas kāpuma. Iepriekšējā Vienības braucienā — ar 581. numuru Uģis Mitrevics

Sigulda aizrauj!. To lieto arī uzņēmēji, kas nebūt nav saistīti ar tūrismu, tas ir papil­ du bonuss, jo viņu partneri redz — o, tu nedzīvo meža vidū vai postpadomju telpā, bet šādā interesantā vietā! Tas ir kods vi­ sām jomām. Piemēram, Siguldas pašvaldī­ bas slimnīca ir lielākā medicīnas pakalpo­ jumu eksportētāja Latvijā, pēc iedzīvotāju aptaujas mēs pērn kļuvām par mīlētāko pilsētu valstī. — Šīs interesantās vietas radīšana jūsu vadībā notiek tieši desmit gadus... — Agrāk Sigulda bija parasta post­ padomju laika pilsētiņa ar vēsturiskām pērlēm pie ļoti skaistās Gaujas senlejas. Pamazām esam sākuši Siguldu būvēt, lai piepildītu jēdzienu pilsēta. Ar stacijas re­ konstrukciju, ar kultūras nama pārbūvi par kultūras centru, ar distanču trasēm, ar skolām, bērnudārziem, ar ielu pārbūvēm un veloceliņu radīšanu, ar citiem objek­ tiem esam nonākuši līdz nākamajam lie­ lajam dienaskārtības punktam — pilsētas centra izveidei. Sigulda tika būvēta kā va­ sarnīcu un atpūtas pilsēta ar lieliem ze­ mes gabaliem un skaistām villām senlejas krastā. Bet kur ir pilsētas centrs? — Kur tad būs Siguldas centrs? — Virzienā no stacijas pa Pils ielu, kur ir Maija parks, vēsturiskā Siguldas viesnīca un tagad jaunais tirgus, ko viens pozitīvi traks uzņēmējs nosapņoja sapnī un ļoti interesantā veidā realizēja. Būtībā tā ir pirmā ēka centra apbūvē. Braucot garām pa Ausekļa vai Valdemāra ielām, neredz, ka tur vidū ir liels tukšums, kur varētu būt pilsētas centrālais laukums. Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

ruāra pirmajā sestdienā svētdienā plānoju pieveikt slēpojumu Kortīna—Toblaha— Kortīna, kas uz vienu pusi jāveic klasis­ kajā stilā, uz otru — slidsolī. Ja Lozannā balsojums būs pozitīvs, ceru no zvied­ riem saņemt piedāvājumu noslēpot leģen­ dāro Vasaloppet, jo uz nākamo gadu at­ kal nokavēju īso pieteikšanās mirkli. Ja ne, Vasaloppet būs jāatliek par vēl vienu sezonu vēlāk. — Bet ir taču stāvēts arī uz goda pje­ destāla, ne tikai sasniegts finišs vien! — Īsu laiciņu biju Latvijas jaunat­ nes izlases dalībnieks vieglatlētikā 800 m, 1500 m un 3000 m distancēs. 800 m mans Siguldas rekords 1:56 laikam vēl nav pārspēts. Pēc vidusskolas gribēju iet tēva pēdās un 1987. gadā Jelgavā sāku studēt mež­ saimniecību. Bet pēc pirmā kursa mūs vi­ sus puišus iesauca padomju armijā, mani turklāt uz trim gadiem flotē. Izglāba orien­ tēšanās sports, pēc pusgada atgriezos uz sauszemes Bolderājā, lai atlikušo laiku par Baltijas kara floti cīnītos orientēšanās sa­ censībās, kurās trenera Rūda Ābola vadī­ bā klājās itin labi. PSRS Bruņoto spēku čempionātā stafetē izcīnījām pat zelta me­ daļas, es skrēju pēdējo etapu, kļūstot par sporta meistaru. Ir daudz dažādu kausu, medaļu, bet es tās nekolekcionēju, vakardienu īpaši at­ cerēties necenšos. Es varu atcerēties sa­ jūtas, ko esmu guvis slēpojot, skrienot... Riteņbraukšanā iespējams lielākais sasnie­

— Pirms desmit gadiem, kļuvis par Siguldas domes priekšsēdētāju, jūs Latvijas II ziemas olimpiādē sekmīgi cī­ nījāties novada komandā distanču slēpo­ šanas stafetē. Mēs nemaz neesam runā­ juši par jūsu personiskajām attiecībām ar sportu. — Pēc vieglatlētikas un orientēšanās spor­ ākamgad februāra pirmajā ta, vēlāk — basketbola sestdienā svētdienā plānoju un strītbola 40 gadu ve­ pieveikt slēpojumu Kortīna— cumā sāku aizrauties ar maratonu skriešanu, sa­ Toblaha—Kortīna, kas uz vienu vu pirmo Rīgas marato­ pusi jāveic klasiskajā stilā, uz nu 2008. gadā noskrēju otru — slidsolī divas stundās 54 minū­ tēs un 33 sekundēs, no Latvijas pārstāvjiem biju trešais labākais. gums pārcilvēcīgā sportošanā bija pērn pie­ Vienības brauciena ietekmē pievērsos arī veiktais četru dienu Beskidu MTB ma­ riteņbraukšanai, kas vasarās tagad kļuvis ratons pa Polijas trakajiem kalniem un par manu galveno sportu. Ar MTB apvid­ akmeņiem. Katru dienu ar kritieniem, vie­ niekiem braucu maratonus. nā — roku pārdūru, kūleni apmetu, kas Ziemā maratonus slēpoju. Tas man tik tur nebija, bet vismaz neko nesalauzu no tēva, kas mācīja slēpot jau bērnībā, un finišēju. Katru dienu bija jāpieveic ap 70 skolā biju stiprākais slēpotājs. Tagad es­ kilometriem un 2500 m augstumu starpī­ mu atradis Worldloppet jeb pasaules ma­ ba necilvēcīgos braukšanas apstākļos. Tajā gūtas pēdējā laika lielākās sajūtas. Un vēl ratonu seriāla izaicinājumu. Kādas čet­ ras reizes esmu slēpojis vienu no maratonos... Nepilnu 50 gadu vecumā es skaistākajiem — Engadinas maratonu noskrēju divās stundās 58 minū­ Šveicē pie Sanktmoricas. Esmu piedalī­ tēs — domāju, ka cienījams jies Koenig Ludwig Lauf Vācijā, maratonos rezultāts. © Francijā, Čehijā, Polijā, Tartu. Šāgada janvārī noslēpoju slavenos un klasiskos Marčalongas 70 kilometrus, kas, starp ci­ Dainis tu, veicami netālu no Kortīnas d’Ampeco. CAUNE Iepriekšējās divas reizes distance bija sa­ *Einars Fogelis — Starptautiskās Kamaniņu sporta federāciīsināta, jo trūka sniega. Nākamgad feb­ jas (FIL) ģenerālsekretārs

N

13


AKTUĀLI

Uz Minsku stiprināt olimpisko pieredzi No 21. līdz 30. jūnijam Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā risināsies II Eiropas spēles, kurās piedalīsies 50 Eiropas valstu labākie vasaras sporta veidu pārstāvji. Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) Latvijas komandas sastāvā iekļāvusi 52 sportistus, kuri pārstāvēs sarkanbaltsarkanās krāsas 13 no 15 sporta spēlēs iekļautajos sporta veidos.

L

atvijas Mobilais Telefons centrāla­ jā administrācijas ēkā pusotru ne­ dēļu pirms Eiropas sporta spēļu starta šāviena norisinājās Latvijas ko­ mandas Minska 2019 informatīvā darba sanāksme un prezentācijas pasākums, kurā tika nosaukts Latvijas delegācijas karognesējs. Latvijas karogu II Eiropas spēļu at­ klāšanas ceremonijā Baltkrievijas gal­ vaspilsētā Minskā 21. jūnija vakarā ne­ sīs džudo cīkstonis Jevgeņijs Borodavko.

14

Tā lēma LOK un Latvijas komandas Minska 2019 vadība, sportisti un treneri. Svinīgajā paziņojuma brīdī Borodavko gan nevarēja būt klāt, jo lēja sviedrus treniņ­ nometnē ārpus Latvijas. LOK ģenerālsekretārs un Latvijas ko­ mandas Minska 2019 delegācijas vadītājs Žoržs Tikmers atzīst, ka Eiropas spēles ir ambiciozs projekts, ar potenciālu nā­ kotnē kļūt par vienu no svarīgākajiem kompleksajiem sporta forumiem Eiropā. “Eiropas spēles ir mērķtiecīga darba re­

zultāts — līdzīgi kā mūsu Latvijas komanda. Sastāvā ir iekļauti vieni no labākajiem un pieredzējušākajiem Latvijas sportistiem, kā arī talantīgākie no juniora vecuma atlētiem, kuri nākotnē noteikti papildinās Latvijas olimpiskās komandas rindas. Viens no šādiem pieredzējušāka­ jiem līderiem ir Borodavko, kurš sevi ap­ liecinājis kā talantīgu, neatlaidīgu un pro­ fesionālu sportistu.” Borodavko karjeras laikā piedalī­ jies trijās olimpiskajās spēlēs (2008. g.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Komanda Minska 2019. Pie Latvijas Mobilā telefona ēkas no kreisās: LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, LMT prezidents Juris Binde, Latvijas delegācijas vadītājs Žoržs Tikmers, aiz muguras — Baltkrievijas vēstnieks Latvijā Vasilijs Markovičs un LSFP izpilddirektors Māris Liepiņš kopā ar komandu, kas pārstāvēs Latviju II Eiropas spēlēs Minskā.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Pekinā, 2012. g. Londonā un 2016. g. Riodežaneiro) un pasaules čempionātos, kā arī izcīnījis vairākas godalgas Eiropas čempionātos. Tāpat ar labiem panāku­ miem startējis pasaules un Eiropas čem­ pionātos dažādās jauniešu vecuma gru­ pās. “37 sportistiem šīs būs pirmās kom­ pleksās sporta veidu sacensības karje­ rā, kā arī komandā būs deviņu olim­ pisko spēļu dalībnieki — Anastasija Grigorjeva, Jevgeņijs Borodavko, Aleksejs

15


Bez olimpiskā tūrisma. LMT prezidents Juris Binde uzrunā atgādināja, ka Latvijai nav vajadzīgi olimpiskie tūristi, aicinot atlētus doties uz Minsku cīnīties par visaugstākajām vietām un krāt pieredzi olimpiskajām spēlēm.

Rumjancevs, Aleksejs Saramotins, Madara Palameika, Lauma Grīva, Gunta Vaičule, Dmitrijs Jurkevičs un Jānis Leitis. Astoņos no 13 sporta veidiem norisināsies arī olimpiskās kvalifikācijas sacensības — loka šaušanā, vieglatlēti­ kā, badmintonā, šosejas riteņbraukšanā, džudo, karatē, šaušanā un galda tenisā.

Komandas sastāvs ļauj cerīgi raudzīties uz labiem sportiskiem rezultātiem,” no­ rādīja Tikmers. Viskuplāk Latvija II Eiropas spē­ lēs Minskā būs pārstāvēta vieglatlētikā, kur Eiropas izlašu komandu sacensībās Latvija piedalīsies ar pilnu komandu 15 sportistu sastāvā, kā arī sešiem rezer­ vistiem. Jāpiebilst, ka I Eiropas spēlēs Baku 2015. gadā Latvijas izlases koman­ da vieglatlētikā nepiedalījās, jo toreiz noritēja Eiropas komandu čempionā­ ta zemākās sacensības ar 14 val­ EIROPAS SPĒLES stu līdzdalību. ir starptautiskas kompleksas sacensīLatvija II Eiropas spēlēs bas, kuras tiek organizētas reizi četros gados, Minskā piedalīsies arī ar di­ un tajās piedalās sportisti no visas Eiropas. Pēc orvām 3x3 basketbola ko­ ganizatoriskā koncepta tās pielīdzināmas vasaras olimmandām — sievietēm un piskajām spēlēm. Sacensību programmā ir 15 sporta veivīriešiem. Pieci sportisti du 23 disciplīnas: badmintons, 3x3 basketbols, bokss, būs pārstāvēti kanoe sa­ cīņa, riteņbraukšana, vingrošana, kanoe, džudo, karatē, censībās, četri startēs šo­ vieglatlētika, sambo, loka šaušana, šaušana, galda teniss sejas riteņbraukšanā, pa un pludmales futbols. Astoņos sporta veidos šajās sacentrm piedalīsies boksa tur­ sībās noritēs arī kvalifikācija 2020. gada Tokijas olimpisnīrā un cīņā, divi mūsu kajām spēlēm, bet divos sporta veidos — boksā un pārstāvji būs arī šaušanas džudo — tiks noskaidroti arī labākie Eiropas čemsacensībās, bet pa vienam pionāta ietvaros. II Eiropas spēlēs Minskā piesportistam no Latvijas būs dalīsies vairāk kā 4000 atlētu no 50 badmintona, džudo, karatē, lo­ Eiropas valstīm. ka šaušanas, sambo un vingroša­ nas sacensībās. ©

16

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

AKTUĀLI

MODERNĀ STAFETE Vieglatlēts Austris Karpinskis pārstāvēs Latvijas krāsas 4x400 m jauktajā stafetē. Atraktīvais skrējējs ar lielu entuziasmu runā par gaidāmo startu, jo stafete solās būt īpaši aizraujoša — distancē katras valsts komandā spēkiem mērosies divi vīrieši un divas sievietes, turklāt katra stafetes komanda pati lems, kādā secībā startēs dzimumi. Tādēļ prognozējams, ka stadionā epizodiski būs vērojama unikāla situācija, kā spēkiem mērojas dāmas pret kungiem. “Tur jau tā sāls!” uzsver Karpinskis. “Biju ļoti priecīgs, uzzinot, ka esmu iekļauts komandā startam Eiropas spēlēs. Minska ir mans ievads U-23 čempionātam — Eiropas spēles ļaus paraudzīties, uz ko mēs varētu būt spējīgi, tagad aiz muguras ir vairākas izbraukātas nometnes un fiziskās sagatavotības ziņā jūtams straujš progress. Mērķis — iekļūt finālā un tad izcīnīt kādu augstāku vietu.” Savukārt 400 m individuālajā distancē startēs Jānis Leitis. Karpinskis piebilst: “Kā jau Latvijas rekordistam pienākas — rezultāti liecina, ka viņš šobrīd ir lieliskā sportiskā formā. Ko lai novēl man? Lai pietiek spēka mums visiem četriem!”

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


AKTUĀLI

LATVIJAS SPORTISTU KOMANDA MINSKA 2019 BADMINTONS Ieva Pope

3X3 BASKETBOLS Ligita Līga Golovko Felicita Liepiņa-Liepa Laura Okuņeva Anete Blūma Armands Seņkāns Armands Ginters Mārtiņš Šteinbergs Roberts Pāže

BOKSS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Mihails Pavlovs Genādijs Merkulovs Evanders Servuts

VAI IEPRIEKŠĒJAIS KAROGNESĒJS IZŠAUS?

UGUNSKRISTĪBAS OLIMPIĀDEI

Šāvējam Laurim Strautmanim šīs būs otrās Eiropas spēles. Pirms četriem gadiem Baku tieši Strautmanim tika uzticēts Latvijas delegācijas karognesēja gods. 2017. gada Eiropas čempionāta medaļnieks Minskā startēs divās disciplīnās: ar mazkalibra pistoli — 25 m un 50 m mix disciplīnā kopā ar Agati Raš­ mani, kā arī 10 m disciplīnā ar pneimatisko pistoli. “Sajūta ir mierīgāka nekā pirms iepriekšējām Eiropas spēlēm Azerbai­ džānā [kur gadu vēlāk tukumnieks negaidīti izcīnīja pieminēto Eiropas bronzu — red.], jo tikko Minskā aizvadīju treniņsacensības šautuvē, kur arī risinās Eiropas spēļu sacensības, — redzēju visu savu darbības sfēru. Par rezultātiem vēl nevēlos runāt, jo šodien uzreiz pēc delegācijas prezentācijas pasākuma dodamies uz pēdējo treniņnometni Igaunijā — pēc tās varēšu spriest, cik gatavs esmu. Jebkurš brauc cīnīties par visaugstākajām vietām, bet būtībā mēs braucam cīnīties paši ar sevi — ja izšaujam personisko rekordu līmenī, zinām, kurā vietā būsim,” teica Strautmanis. “Latvijas delegācijā man nav daudz pazīstamu sportistu. Četru gadu laikā daudz kas ir mainījies, un maz ir tādu kā es, kuriem šīs būs otrās Eiropas spēles.”

Sprintere Sindija Bukša Minskā startēs 100 m distancē. “Šī būs mana debija — manas mini olimpiskās spēles, tādēļ Eiropas spēles gaidu ar patīkamu sajūtu,” sarunu iesāka Latvijas rekordiste. “Gribu pietuvoties savam personiskajam rekordam un, iespējams, pat labot to. Uzskatu, ka nekas nav neiespējams, tādēļ izcīnītās vietas izteiksmē būtu gandarīta, ja izdodos iekļūt ­finālā.” Tiesa, sezonas galvenais starts Sindijai būs uzreiz pēc tam gaidāmajā Eiropas U-23 čempionātā, kurā arī ieplānots sasniegt sportiskās formas virsotni. “Šosezon pēdējo reizi drīkstu startēt junioru čempionātā, tādēļ tam gatavojos nopietnāk, un Eiropas spēles man ir sagatavošanās etaps tam. Startēšu tikai vienā disciplīnā, jo Gunta Vaičule 200 m sprintā ir mazliet ātrāka par mani.”

BRĪVĀ CĪŅA Anastasija Grigorjeva Karalina Tjapko Dmitrijs Mihailovs

DŽUDO Jevgeņijs Borodavko

KANOE Maruta Aldiņa Aleksejs Rumjancevs Roberts Lagzdiņš Aivis Tints Gatis Pranks

KARATĒ Kalvis Kalniņš

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

LOKA ŠAUŠANA Jānis Bružis

RITEŅBRAUKŠANA Māris Bogdanovičs Aleksejs Saramotins Andris Vosekalns Kristers Ansons

SAMBO Viktors Reško

ŠAUŠANA Agate Rašmane Lauris Strautmanis

VIEGLATLĒTIKA Sindija Bukša Paula Sprudzāne Madara Palameika Lauma Grīva Patrīcija Sarmule Marija Medvedeva Līga Velvere Gunta Vaičule Elvijs Misāns Kristaps Sietiņš Rihards Bremze Austris Karpinskis Aleksandrs Kucs Dmitrijs Jurkevičs Jānis Leitis Rezervē: Ilona Dramačonoka Daniels Bambāls Iļja Petrušenko Reinis Krēgers Anna Ševčenko Patrīcija Cīrule

VINGROŠANA Elina Vihrova

17


Kas mainās, kas paliek

K

amēr latvieši tūkstošgades sāku­ mā būvēja BMX lielvalsts cietoks­ ni, konkurenti plānoja darbus un meklēja metodes, kā to nojaukt, lai uz tā drupām celtu savu, vēl augstāku pili. Tagad tas viņiem ir izdevies. Un mēs atkal esam tie, kam jārada kaut kas inovatīvi negaidīts, lai tiktu tagad jau vēl augstākajam BMX mūrim pāri.

BMX un šausmu drebuļi Pirms Pekinas un Londonas spēlēm Latvijas vīriešu komandas galvenais jau­ tājums bija, vai tām spēsim kvalificēties ar maksimāli iespējamo dalībnieku (triju) skaitu, kas arī izdevās. Riodežaneiro jau palikām divatā. Tagad brīžiem mūs krata šausmu drebuļi — vai Tokijas BMX tra­ sē vispār būsim pārstāvēti!? 2020. gada spēlēm trīs dalībniekus varēs pieteikt tikai divas spēcīgākās val­ stis nāciju vērtējumā, trijām nākama­ jām pienāksies pa divām vietām, pārē­ jām līdz vienpadsmitajai — tikai viena.

18

Latvija pirmsolimpiskās vasaras sākumā gan dāmu, gan kungu vērtējumā atrodas 14. vietā. Tiesa, olimpiskajai kvalifikāci­ jai svītra apakšā tiks pavilkta 2020. gada 1. jūnijā. Vēl priekšā divi pasaules čem­ pionāti, Eiropas šāgada čempionāts tepat Valmierā, Eiropas un Pasaules kausu iz­ cīņas šīssezonas noslēgums un nākamās sākums, kā arī citas kvalifikācijas pun­ ktu izteiksmē mazāk vērtīgas sacensības, Latvijas čempionātu ieskaitot. Vīriešiem kvalifikācijas latiņa Tokijas spēlēm pacelta par ceturtdaļu augstāk. Iepriekš par olimpiešiem kļuva 32 puiši un 16 meitenes. Tagad formālās dzimu­ mu vienlīdzības vārdā katrai pusei atvēlē­ tas 24 vietas. Bet... “Pasaules kausa iz­ cīņas posmos nav redzēts vairāk par 60 dāmām,” norāda Latvijas BMX izlases menedžeris Artis Ozols. “Savukārt vīriešu konkurencē vidēji cīnās vismaz 120 da­ lībnieku, dažos posmos elites un junioru skaits tuvojies pat diviem simtiem.” Tātad kopā ar vienlīdzību dāmām radīta ievēro­

Seniors testē jaunos. Divkārtējais olimpietis Edžus Treimanis (127. numurs) pērn savā pēdējā Latvijas čempionātā sacenšas ar jaunajām cerībām — Kristenu Krīgeru (996.) un Miku Strazdiņu (138.), kas arī izcīnīja zeltu

Foto: Dainis Caune, Sports

Vēl iepriekšējā olimpiskajā ciklā bija brīnums, ja BMX kārtējā Pasaules kausa (PK) izcīņas posma finālā neiekļuva neviens latvietis, tagad kā brīnums tiek gaidīta diena, kad beidzot kāds mūsējais atkal līdz tam aizcīnīsies. Vēl pirms gadiem četriem mēs ar tādu aizrautību nesekojām Tour de France, Giro d’Italia vai citiem augstākās raudzes velobraucieniem, jo tagad mums izdodas savējos ieraudzīt ne tikai atsevišķos atrāvienos, bet arī cīņās par uzvaru finiša taisnēs. 1964. gadā no Tokijas pirmo olimpisko medaļu (sudraba) uz Latviju atveda treka riteņbraucējs Imants Bodnieks, 28 gadus vēlāk pirmo olimpisko medaļu (bronzas) Latvijai Dainis Ozols Barselonā izcīnīja grupas braucienā šosejā. Jaunās disciplīnas BMX olimpiskais ceļš Pekinā sākās ar Māra Štromberga triumfu, kas turpinājās Londonā, Mārim kļūstot par divkārtēju olimpisko čempionu. Laiki mainās, riteņbraukšana paliek. Aplis nav tikai velosipēdam raksturīgs simbols. Svarīgi ir spēt to iegriezt augšupejošā vītnē.

Pēc astoņām Eiropas kausa izcīņas kārtām. Junioru līderis ir Edvards Glāzers. Lai kausu iegūtu, pozīcija jāsaglabā vēl divās sacensībās augusta beigās

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Dainis Caune, Sports

jama priekšrocība. “Pasaules čempionātos un PK posmos ieskaites punktus olimpis­ kajam nāciju rangam atbilstoši izcīnītajai vietai saņem 64 labākie,” turpina Ozols. “Vīriešiem tas nozīmē iekļūšanu astotdaļ­ finālā, sievietēm — tikai piedalīšanos.” Vīriešu vērtējumā Latviju no 11. vie­ tas, kurā atrodas Krievija, kas vēl pirms četriem gadiem mums nebija vērā ņema­ ma pretiniece, šķir 487 punkti, kā arī Kanādas un DĀR izlases. Dāmām defi­ cīts mazāks — 352 punkti, jāapsteidz Šveice un Japāna, kurai gan viena vieta jau garantēta kā rīkotājvalstij, un no 11. vietas jāizkonkurē dānietes. Nekas neie­ spējams tas nav. Piemēram uzvara PK posmā maksā 150 punktus, 8. vieta — 70, Eiropas čempionātā attiecīgi 120 un 30 punktus.

Kā uzlabot garastāvokli Riodežaneiro mūsu duets (Māris Štrombergs un Edžus Treimanis) bija ga­ dos visvecākais, tagad Latvijas koman­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

das līderi ir vieni no jaunākajiem, un Eiropas kausa izcīņā junioriem pēc as­ toņiem posmiem vadībā turas astoņpad­ smitgadīgais Valmieras tālavietis Edvards Glāzers, kas reizi uzvarējis, kā arī izcīnī­ jis vienu otro un trīs trešās vietas. Šajā seriālā elites konkurencē divreiz trešais finišējis Kristens Krīgers (Mītavas kumeļi/ Valmieras AKSSC), kam jau 23 gadi un kas arī ir čaklākais punktu vācējs. Šobrīd otrs vērtīgākais braucējs ir divdesmitga­ dīgais Mikus Strazdiņš (Tālava/Valmieras AKSSC). Viņi abi šosezon pagaidām vie­ nīgie spējuši iekļūt PK posmu ceturtdaļ­ finālos. Dāmām mums vispār ir tikai di­ vas punktu vācējas — Vineta Pētersone (Valmieras AKSSC/Smiltenes BJSS) un Vanesa Buldinska (Valmieras AKSSC/ Mītavas kumeļi), bet viņām raža, kā jau minēju, iegūstama vieglāk. Abas pa rei­ zei kāpušas uz EK pjedestālu trešajiem pakāpieniem, Vanesa maija sākumā aiz­ cīnījusies arī līdz PK pusfinālam, bet ta­

gad dziedē traumu un cer trasē atgriez­ ties līdz Eiropas čempionātam Valmierā. “Bez kvalificēšanās nāciju rangā ir vēl divas iespējas, kā kļūt par BMX olim­ pieti,” garastāvokli uzlabo Artis Ozols. “Eksistē arī individuālais rangs, pēc kura 2020. gada 2. jūnijā ceļazīmes uz Tokiju izrakstīs trim labākajiem un arī trim la­ bākajām, kas pārstāv valstis, kuras ne­ būs kvalificējušās nāciju vērtējumā. Vēl pa divām vietām starp tiem, kas nav kļu­ vuši par olimpiešiem, izcīnīs 2020. gada pasaules čempionātā, kas risināsies gluži jaunā ASV trasē Hjūstonā.” Uzskatīsim, ka pirmsolimpiskajā sezo­ nā Latvijas BMX pumpē muskuļus, lai īs­ to spēku parādītu nākamsezon, kad tas arī būs vissvarīgāk. Olimpiskajam debitan­ tam BMX frīstailam Tokijā atvēlētas ti­ kai 18 vietas (pa 9 katram dzimumam). Atlase līdzīga kā klasiskajam BMX, bet cīnītājs mums viens — Ernests Zēbolds, kas PK posmā spējis iekļūt arī labāko divpadsmitniekā.

19


Līdz finišam četri mēneši Piektā vieta Tour de France posmā un Kalnu karaļa krekls velobrauciena sākuma daļā krietni cēla Toma Skujiņa (Trek — Segafredo) dividendes profesionālās riteņbraukšanas visaugstākajā plauktā. Pērn viņš uzvarēja Kalifornijas tūres posmā un Varēzas augstākās kategorijas velobraucienā. Šosezon Toms pieteicies ar otro vietu Tour de la Provence 1. posmā. Savukārt divkārtējais Latvijas čempions grupas braucienā Krists Neilands (Israel Cycling academy), kas pērn tāpat kā Emīls Liepiņš (Wallonie—Bruxelles) guva pa uzvarai Beļģijas kausa iz­ cīņas posmos, šogad izcīnīja otro vietu Astūrijas daudzdienu ve­ lobrauciena kopvērtējumā, zaudējot tikai Giro d’Italia uzvarētājam Ričardam Karapasam (Movistar). Bet pats Neilands Giro d’Italia izcēlās ar piekto vietu 17. posmā. Jūnija vidū Krists Neilands guva karjerā lielāko panākumu, uzvarot ne tikai divos Ungārijas tūres posmos, bet arī visā velobraucienā kopumā. Emīla Liepiņa šāgada bilancē pagaidām augstākie sasniegumi ir uzvara Coppi e Bartali pirmajā posmā un ceturtā vieta Ronde Van Limburg vien­

Neatpaliek. Jūnija trešajā svētdienā, kad Krists Neilands triumfēja Ungārijas daudzdienu velobraucienā, Emīls Liepiņš (attēlā) no Wallonie-Bruxelles komandas izcīnīja trešo vietu Beļģijas tūres pēdējā posmā

RITEŅBRAUKŠANA MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1912.—2016. GADA OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS Šosejā Trekā

1. vieta

BMX BMX dāmas Imants Bodnieks tandēmā, partneris Viktors Logunovs (PSRS)

Andrejs Apsītis, Roberts Plūme, Fridrihs Ukstiņš, Arturs Zeiberliņš 4000 m kom. iedz.

4.

9/12. Ernests Mālers, Roberts Ozols, Roberts Plūme, Zenons Popovs, Fridrihs Ukstiņš 4000 m kom. iedz.

20. vieta

Dainis Ozols 194 km gr. br.

2.

6.

7/10.

10. vieta

Māris Štrombergs

Arvīds Immermanis, Aleksejs Jurjevs, Mārtiņš Mazūrs, Jānis Vītols 100 km kom. br.

Dzintars Lācis 4000 m kom. (PSRS) iedz.

9/12.

3.

Ainārs Ķiksis 1 km hītā

8.

8.

Viesturs Bērziņš, Ainārs Ķiksis, Ivo Lakučs olimpiskajā sprintā

1.

Ainārs Ķiksis sprintā

15. 18.

1.

Sandra Aleksejeva

9/12.

Imants Bodnieks sprintā

Māris Štrombergs

Raivis Belohvoščiks 46,8 km ind. br.

14. 17.

Arvis Piziks 221,85 km gr. br.

Māris Štrombergs

Raivis Belohvoščiks 47,3 km ind. br.

30. vieta

35. Aleksejs Saramotins 241,5 km gr. br.

40. vieta Romāns Vainšteins 224,4 km gr. br.

42.

46.

50. vieta Andrejs Apsītis 320 km gr. br.

60. vieta

Aleksejs Saramotins 249,5 km gr. br.

60.

56.

20

2016. Riodežaneiro

2012. Londona

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1992. Barselona

1988. Seula

1980. Maskava 1984. Losandželosa

1972. Minhene

1976. Monreāla

1968. Mehiko

1964. Tokija

1960. Roma

1952. Helsinki

1956. Melburna

1948. Londona

1936. Berlīne

1932. Losandželosa

1928. Amsterdama

1924. Parīze

1912. Stokholma

70. vieta

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Dainis Caune, Sports

Bez maigajiem puisīšiem

Foto: EPA, Alberto Morante

Arī Latvijas čempions! Pērn Toms Skujiņš, gūstot pārliecinošu uzvaru individuālā braucienā, pirmo reizi kļuva par Latvijas čempionu

Uz viena pjedestāla ar Giro d’Italia uzvarētāju. Uz Astūrijas velobrauciena goda pjedestāla divkārtējais Latvijas čempions Krists Neilands (Israel Cycling academy), kas zaudēja tikai nākamajam Giro d’Italia uzvarētājam, ekvadorietim Ričardam Karapasam (vidū) no Spānijas Movistar team. Trešo vietu izcīnīja Aleksandrs Vlasovs (Gazprom-RusVelo) Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

dienas velobraucienā, kā arī trešā vieta Beļģijas tūres pēdējā posmā. “Šie trīs vīri mums arī ir galvenie UCI punktu vācēji,” rezumē Latvijas Riteņbraukšanas federācijas (LRF) sacen­ sību menedžeris Toms Markss. “Tāpat kā iepriekš 122 no 130 olimpiešiem no­ teiks pēc UCI nāciju ranga. Latvija pat­ laban stabili atrodas 30. pozīcijā, par ku­ ru spēlēs pienākas divas vietas. Nākamā valsts Ukraina no mums atpaliek par 500 punktiem. Tiesības uz diviem olimpiešiem iegūs arī 32. nācija. Tomēr 30. pozīciju mums zaudēt nevajadzētu, jo tā vienu no abiem riteņbraucējiem ļauj pieteikt arī in­ dividuālajām sacensībām, kurās iepriek­ šējo reizi startējām 2008. gadā Pekinas spēlēs. Lai Tokijā mūsu riteņbraucēji va­ rētu cīnīties trijatā, Latvijai nāciju vēr­ tējumā jāaizsniedzas līdz 21. vietai, kas nav pārāk reāli. Tad Skujiņam jāuzvar Tour de France kopvērtējumā.” Bet kāpēc gan pēc tā netiekties?! Ja nebūs augstu mērķu, nebūs arī uzvaru. Starp citu, šosejas riteņbraukšanā olim­ piskie rēķini tiks noslēgti jau pēc četriem mēnešiem — 27. oktobrī. Tad kļūs zi­ nāms, kuras valstis un ar cik riteņbrau­ cējiem būs pārstāvētas Tokijā. Tieši kuri kļūs par olimpiešiem, tas ir katras nacio­ nālās federācijas ziņā. “Federācijai personālijas jānosauc pēc Latvijas 2020. gada čempionāta, kas beig­ sies 27. jūnijā un palīdzēs izdarīt galī­ go izvēli,” skaidro Markss. “Parasti vienu ceļazīmi saņem tas, kurš sakrājis vairāk UCI punktu. Šobrīd šajā ziņā līderis ir Toms Skujiņš. Otru olimpieti treneri iz­ vēlas, ņemot vērā sacensību trases para­ metrus, kas liecina, ka izteiktiem sprin­ teriem tajā nebūs daudz ko darīt, kā arī pretendentu reālo fizisko formu.” Pirms pāris gadiem spoži ieskrējāmies MTB XCO krosā, kurā Tokijā startēs ti­ kai 38 riteņbraucēji, bet atlases prin­ cipi līdzīgi BMX. Lai uz starta dabūtu vismaz vienu olimpieti, Latvija nāciju ran­ gā nedrīkst atrasties zemāk par 21. vie­ tu. Bet šobrīd esam 40. pozīcijā, jo eli­ tes sacensību apritē mums palicis tikai viens braucējs — pagājušā gada U-23 Pasaules kausa ieguvējs Mārtiņš Blūms. Lai individuāli nopelnītu olimpisko ceļazī­ mi, Mārtiņam jākļūst par Eiropas vai pa­ saules čempionu. Nežēlīgi. Bet olimpiskais sports nav nekāda maigo puisīšu modes skate. ©

Dainis CAUNE 21


EIROPAS SIEVIEŠU ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ: 27. JŪNIJS—7. JŪLIJS A un B grupas spēles Arēnā Rīga 13.00 15.30 18.30 21.00

Ceturtdien, 27. jūnijā Zviedrija—Melnkalne (B grupa) Francija—Čehija (B) Latvija—Lielbritānija (A) Spānija—Ukraina (A)

13.00 15.30 18.30 21.00

Piektdien, 28. jūnijā Čehija—Zviedrija (B) Melnkalne—Francija (B) Latvija—Ukraina (A) Spānija—Lielbritānija (A)

13.00 15.30 18.30 21.00

Svētdien, 30. jūnijā Ukraina—Lielbritānija (A) Čehija—Melnkalne (B) Latvija—Spānija (A) Francija—Zviedrija (B)

Pirmdien, 1. jūlijā 18.30 astotdaļfināla spēle (A2-B3)* 21.00 astotdaļfināla spēle (B2-A3)* *Pāri un grafiks tiks precizēti 30. jūnijā. Biļetes portālā basket.lv, ar vienu biļeti var apmeklēt visas dienas spēles.

Izslēgšanas turnīrs, Belgrada (Serbija) 4. jūlijā: ceturtdaļfināla spēles 6. jūlijā: pusfināla spēles par 1.—4. un 5.—8. vietu 7. jūlijā: finālspēles par 1. un 3. vietu Sešas labākās komandas kvalificēsies Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīram, kurā 14 komandas 2020. gada februārī cīnīsies par 10 ceļazīmēm.

Foto: Romāns Kokšarovs

C grupa (Niša, Serbija): Itālija, Slovēnija, Turcija, Ungārija D grupa (Zrenjanina, Serbija): Baltkrievija, Beļģija, Krievija, Serbija

Divi soļi līdz Be

trīs – līdz Tokijas 2019. gada Eiropas sieviešu čempionāta priekšvakarā 16 valstu labākajām basketbolistēm par sapņu tērpu kļuvis kimono, bet līdzjutēji uz veiksmi paceļ glāzīti sakē — 38 spēlēm Rīgā, kā arī trijās Serbijas pilsētās būs olimpiska vērtība. Ceļa mērķis — Tokyo 2020. 22

O

bjektīvi izvērtējot spēku samērus, jāatzīst, ka uz allaž iekāroja­ mo Eiropas čempionu kroni reāli pretendē ne vairāk kā četru valstu komandas. Toties iekļūt labāko sešniekā, kas 2020. gada februārī olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā varēs cīnīties par tiesībām spēlēt Tokijas spēlēs, reālas izredzes ir ikvienai no 16 finālturnīra dalībniecēm. Arī Latvijas valstsvienībai. Piecu apļu vilinājums ir stiprs, kāpinot motivāciju un spriedzi: kuras būs stiprā­ kās un arī veiksmīgākās?

Izšaut īstajā brīdī Kopš sporta spēlēs čempionus no­ skaidro ar intriģējošās izslēgšanas sistē­ mas, nevis sausi objektīvo apļa turnīru pa­ līdzību, svarīgi kļuvis uzvarēt īstajā brīdī. Proti, tā, lai tiktu pāri kārtējā sacensību posma slieksnim. Tikai visizcilākās ko­ mandas ar plašiem augstas klases spēlē­ tāju resursiem spēj soļot no uzvaras uz uzvaru — kā, piemēram, ASV basketbola izlases. Citiem — pat Francijas futbolis­ tiem 2018. gada Pasaules kausa izcīņā un Spānijas basketbolistiem EuroBasket 2015 turnīrā — startā gadās pa neveiks­ mei, kas nav nekāda traģēdija. Galvenais,

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


lgradai,

pievārtei lai labāko formu izdotos sasniegt fini­ ša taisnē. 2017. gada Eiropas čempionātā šo for­ mulu spoži izmantoja Latvijas basketbo­ listes, trijos soļos sasniedzot cienījamo 6. vietu noslēguma tabulā un tiekot pie ceļa­ zīmes uz Pasaules kausa izcīņu. Viens — uzvara pār Melnkalnes izlasi, nodrošinot tiesības spēlēt astotdaļfinālā. Divi — panā­ kums pār iepriekšējā čempiona uzvarētājām Serbijas basketbolistēm, iekļūstot ceturtdaļ­ finālā. Trīs — plus 1 punkts dramatis­ kā cīņā ar Itālijas izlasi, kad abas koman­ das bija cienīgas uzvarēt, bet veiksme bija labvēlīga mūsējām. Turnīra garumā zaudēju­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

mu bija vairāk (četri), taču atmiņās un sta­ tistikā EuroBasket Women 2017 Latvijai ne­ pārprotami ierakstīts ar pluszīmi.

Rīgas grupa. Cerības Protams, pirms 2019. gada Eiropas čempionāta, kas sāksies Rīgā, būtu jauki teikt, ka arī šoreiz Latvijas valstsvienība ir gatava vismaz tādai četru uzvaru sērijai, ar kādu čempionāts Liepājā un Rīgā tika sākts pirms 10 gadiem. Taču tik lielam optimismam būtu vajadzīgs stiprāks pamats, nekā šoreiz izdevies ie­ likt. Tāpēc realitātes izjūta saka priek­ šā to pašu 2017. gadā izmantoto recepti.

Tas nozīmē, ka Latvijai minimālā prog­ ramma Rīgā ir divas uzvaras — vismaz viena pirmajās divās dienās, lai iekļūtu as­ totdaļfinālā, un tad obligāti 1. jūlijā, lai tiktu pie biļetes uz Belgradu. Savukārt tur olimpiskajā mērķī varēs trāpīt ar di­ viem šāvieniem — uzvarot ceturtdaļfinālā vai neveiksmes gadījumā pusfināla cīņā par 5./8. vietu. Grūti un izaicinoši, bet pavei­ cami. Tiesa, līdzīgi domā arī citur Eiropā. Gan valstīs, kurām vieta Eiropas labāko astoņniekā ir ierasta, gan tajās, kur ie­ priekš cerības nav piepildījušās. Pie pēdē­ jām pieder arī Latvijas tiešās konkuren­ tes — Lielbritānijas un Ukrainas izlases.

23


Komanda ar odziņām. Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Mārtiņš Zībarts (attēlā pa labi) vēlas izveidot saliedētu komandu, kurā labākās īpašības spēj nodemonstrēt ikviena — ­ gan TTT Rīga sastāvā Eirolīgā rūdītās Aija Brumermane (attēlā 22. lpp.), Kate Krēsliņa (Nr. 35) un Kristīne Vītola (Nr. 28), gan veiksmīgas sezonas Polijā aizvadījusī Elīna Dikaioulaku (Nr. 7)

Foto: Romāns Kokšarovs

Lielais grūdiens — iespēja spēlēt Lon­ donas olimpiskajā turnīrā — šīs desmitgades sākumā Lielbritānijas vienībai palīdzēja pa­ kāpties līdz 9. vietai EuroBasket 2013, to­ mēr, šķita, paliekošas sekas futbola liel­ valsts sieviešu basketbola saimniecībā ne­bija radījis. 2015. gadā Lielbritānijas basketbo­ listes palika pēdējā — 20. vietā, 2017. ga­ dā vispār netika uz finālturnīru. Bet gana daudz britu meiteņu spēlējušas ASV augst­ skolās, radot potenciālu, kas var izšaut, sa­ krītot labvēlīgiem apstākļiem. Pirmā vieta 2019. gada Eiropas čempionāta kvalifikāci­ jas turnīrā, apsteidzot Grieķijas, Izraēlas un Portugāles izlases, liecina, ka treneriem no individuāli meistarīgām spēlētājām izdevies izveidot saliedētu komandu un maija beigās FIBA publicētajā finālturnīra dalībnieču spē­ ka rangā Lielbritānijas izlasei tika ierādīta 12. vieta ar piebildi, ka tik labs sastāvs sen neesot bijis. Spēles stila ziņā latvietēm čem­ pionāta pirmajā dienā jānoskaņojas uz asu atlētisku cīņu, kurā nedrīkst piekāpties, lai pretinieces nesajustos kā Arēnas saimnieces. Ukrainas izlasei pirms iepriekšējiem di­ viem Eiropas čempionātiem teju vai prog­ nozētas iespējas atkārtot 1995. gadā gūto panākumu (toreiz ukrainietes izcīnīja čem­ pionu titulu), taču abas reizes iznāca fias­ ko — 16. un 10. vieta. Šoreiz maija bei­ gās ukrainietes tika vērtētas kā potenciāli piektās stiprākās. Gan augstajam izredžu novērtējumam, gan neveiksmēm ir viens kopīgs iemesls — superzvaigzne Alina Jagupova. Fiziski ļoti spēcīgā uzbrucēja būs viena no pamanāmā­ kajām personībām Arēnā. Bet basketbols to­ mēr nav individuālais sporta veids, kurā var iztikt bez komandas atbalsta. Kad tāds bi­ jis, ukrainietes kvalifikācijas turnīros spēju­ šas uzveikt Serbiju un kā līdzīgas cīnīties ar Spāniju (2018./2019. gadā Jagupovai vi­ dēji spēlē 32,2 punkti). Taču, gatavojoties finālturnīriem, mehānismā kaut kas paju­ cis... Zvaigznes niķus Jagupova nav atmetu­ si, un Ukrainas izlases nogurdinātā vadība maija vidū pat paguva nosaukt kandidātu sarakstu, kurā viņas nebija. Dažas dienas vēlāk Jagupova jau piedalījās treniņos, to­ ties no sastāva pazuda kāda cita spēlētāja. Jukas pretinieču nometnē, protams, ir laba zīme, taču uz tām vien paļauties nevar — ja ukraiņu līdere tiks līdz EuroBasket lauku­ mam, tajā viegli neklāsies nevienai viņas pretiniecei.

Jautājumi Visbeidzot Spānijas izlase. Sportā neuz­ varamu pretinieku, protams, nav. Katra zau­ dējumu sērija reiz tiek pārtraukta, arī zvaig­ znēm gadās aptumsuma dienas utt. Katrā šajā teicienā ir racionālais grauds, tomēr jā­ atzīst, ka no visām četrām pirmā groza ko­

24

Foto: Romāns Kokšarovs

Intrigas

mandām, ko Latvijai varēja piespēlēt aklā izloze, Spānijas izlase bija visnepatīkamā­ kais variants. Eiropas čempioņu agresīvais stils, neļaujot pretiniecēm ne sekundi rīcī­ bas brīvības, nežēlīgi spiež uz Latvijas ko­ mandas vājākajiem punktiem, un tam pret­ zāles nav izdevies atrast pat brīžos, kad Spānijas komanda nebūt nebija vislabākajā formā (piemēram, Eiropas čempionātā 2011. gadā). 2017. gadā ceturtdaļfinālā latviešu izredzes tika noslāpētas jau pirmajā puslai­ kā un tāds scenārijs atkārtojās arī pārbau­ des mačos pērn un šogad. Tiesa, spožās Albas Torensas trūkums starptautisko ek­ spertu vērtējumā Spānijai atņēmis visa čem­ pionāta galveno favorītu statusu, tomēr vē­

lams gan, lai mačam ar Spāniju nebūtu būt vai nebūt statusa. Grupas 1. vietas ieguvējas būs nodroši­ nā­jušas tiesības spēlēt ceturtdaļfinālā un, lī­ gumreisa lidmašīnu uz Belgradu gaidot, die­ nu varēs atpūsties. Pastarītēm turnīrs būs beidzies, bet 2. un 3. vietas īpašnieces 1. jūlijā aizvadīs kvalifikācijas spēles attiecīgi ar 3. un 2. vietas ieguvējām B grupā (Fran­ cija, Čehija, Melnkalne un Zviedrija), un uz­ varētājas pievienosies ceturtdaļfinālistēm. Arī kaimiņu grupā ir izteiktas favorī­ tes — Eiropas vicečempione Francijas iz­ lase — un trīs vienības, kuru izredzes pa īstam iezīmēs nevis vēsturiskie nopelni (vislielākie bijuši Čehijai), bet gan aktuālā

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Kas rūdās grūtībās... Kopš maija vidus komandas gatavojas un aizvada pārbaudes spēles, kuru gaitā un rezultātos tiek meklēti mājieni par iz­ redzēm Eiropas čempionātā. Lai kā treneri censtos priekšlaikus neatklāt savus trump­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Foto: Romāns Kokšarovs

Foto: Romāns Kokšarovs

sportiskā forma un veiksme. Pirmsturnīra prognozēs ļoti augstu kotējas Zviedrijas izlases izredzes (3. vieta neoficiālajā ran­ gā), turklāt skandināvietes cer Rīgā justies kā mājās — atbalstīt savu komandu uz Latviju pošas teju tūkstotis šīs valsts līdz­ jutēju. Spēku līdzsvara apstākļos 6. spēlē­ tāja atbalstam var būt izšķiroša nozīme — tas attiecas arī uz Latvijas komandu.

jus, parasti ne nākamo veiksmju, ne ne­ veiksmju īlenus pavisam noslēpt neizdo­ das. Bet gadās arī izņēmumi. Piemēram, Latvijas sieviešu valstsvienība uz savu līdz šim veiksmīgāko Eiropas čempionāta fināl­ turnīru (4. vieta 2007. gadā) devās pēc sešiem (!) zaudējumiem pēdējās pārbau­ des spēlēs. Tāpēc pārbaudes maču bilan­ ci prognožu pamatus liksim, ievērojot pie­ sardzību. Jo īpaši šoreiz, kad Latvijas valstsvienī­ bas sastāvā notikusī akcentu maiņa ietek­ mējusi ne tikai komandas stilu, bet arī gatavošanās stratēģiju. No astoņām bas­ ketbolistēm, kuras 2017. gada Eiropas čempionātā deva izšķirošo ieguldīju­ mu komandas spēlē, šovasar ierindā nav Anetes Šteinbergas (nespēlē per­ sonisku iemeslu dēļ), Kitijas Laksas (turpinās rehabilitācija pēc smagas traumas) un Guntas Baško (pie­ likts punkts profesionālās basketbo­ listes gaitām). Šiem mīnusiem pre­ tim liekami plusi. Veiksmīgā sezona Eirolīgā apliecinājusi, ka zem groziem stabilākas un rezultatīvākas kļuvušas Kristīne Vītola un Aija Brumermane, turklāt centru rotācijā klāt nākusi Zenta Meļņika. Uzbrucēju pozīcijās komandu pa­ pildinājušas ASV skolotās māsas Digna un Paula Strautmanes, ārējā līnijā lielāku pienesumu nekā 2017. gadā var gaidīt no TTT Rīgas sastāvā spēles garšu atguvušās Kates Krēsliņas un, iespējams, arī Vācijā rūdītās Ilzes Jākobsones. Aritmētiski salīdzināt ieguvumus un zaudējumus nav vērts, jo pēc minētajām pārmaiņām komanda būs citāda. Un 10 pārbaudes spēļu sērija ir kā radīta, lai šo citādo modeli izveidotu. Protams, kat­ rā mačā cīnoties par uzvaru, taču pamatā risinot citus uzdevumus — atrodot taktis­ kās shēmas, kurās vislabāk izpaustos spē­ lētāju individualitāte un priekšlaikus fizis­ ki vai psiholoģiski nenokaujot spēlētājas, uz kuru pleciem čempionāta laikā gulsies lielākā slodze. “Katrā mačā bijušas epizodes, kurās gan aizsardzībā, gan uzbrukumā ir vēla­ mā intensitāte un kvalitāte. Uzdevums ir panākt, lai tās būtu pēc iespējas garākas. Ar to nodarbojamies gan treniņos, gan vi­ deo seansos. Un cenšamies stiprināt ticī­ bu sev. Jāatgūst noskaņa, kāda komandā valdīja 2017. gadā — tad būs pa spēkam sasniegt mūsu mērķi,” Mārtiņš Zībarts ai­ cina nepārvērtēt ne uzvaru pār Ungāriju, ne zaudējumus Spānijai un Turcijai. Īstais eksāmens sāksies 27. jūnijā Arēnā Rīga. ©

Guntis KEISELS, www.basket.lv

25


VĒSTURE

Latvijas izlases

pirmā spēle Mūsu basketbolistes savu pirmo oficiālo valstu sacīksti aizvadīja 1938. gada 28. maijā Rīgā pret lietuvietēm. Todien gan cerības nepiepildījās un tika piedzīvots zaudējums, tomēr tā kļuva par dzimšanas dienu Latvijas sieviešu basketbola izlasei, kas turpina aizstāvēt mūsu valsts godu arī šodien. Turklāt ne katras valsts dāmu izlase var lepoties ar 81 gadu senu vēsturi.

L

atvijas sieviešu izlases pirmo ofi­ ciālo spēli mūsu sporta sabiedrība gaidīja ar interesi. Puišu valstsvie­ nība pirms trijiem gadiem bija kļuvusi par pirmo Eiropas čempionvienību, un arī latviešu meiteņu sniegums pret ār­ valstu komandām līdz šim bija itin pie­ klājīgs. Mūsu meitenes starptautiskā arē­ nā bija startējušas kā Universitātes Sporta komanda, Latvijas studenšu izlase, Rīgas izlase, bet nacionālā valstsvienība tika veidota pirmo reizi. Tiesa, pirmajai spē­ lei Latvijas sieviešu izlases sastāvs tika komplektēts tikai no vienas komandas spēlētājām. Proti, laukumā devās daudz­ kārtējā Latvijas sieviešu čempionvienība Universitātes Sports.

Cerības, bažas un volejbols Sporta sabiedrība pirmo spēli gaidī­ ja gan ar cerībām, gan bažām. Žurnālisti aizrādīja, ka meiteņu basketbola koman­ das sezonu faktiski ir pabeigušas un vairā­ kus mēnešus nav trenējušās. Pirms valsts­ sacīkstes tika organizēti izlases treniņi Riharda Dekšenieka vadībā. Taču gan žur­ nālisti, gan pats treneris norādīja, ka ar šiem treniņiem ir par maz. Turklāt saska­ ņā ar kalendāru basketbola izlases kandi­ dātēm bija jāpiedalās volejbola sacensībās,

26

LATVIJAS SIEVIEŠU BASKETBOLA IZLASES PIRMĀS SPĒLES DALĪBNIECES Olga Oline Elmute (dz. 1912) Alīse Lucija Gailīte (prec. Zīverte) (1911—2005) Alma Emilija Gailīte (prec. Šulca) (1913—1995) Marija Zofija Anna Grapmane (dz. Švēde; prec. Jurģe) (1910—1990) Velta Jansone (prec. Ārgale) (1912—1975) Margrieta Otlane (prec. Buša) (dz. 1912) Anna Emilija Vēra Vītola (1908—1994) Zigrida Elza Zirģele (prec. Langina) (1909—2008) Rezervē: ±na Biruta Sniķere (prec. Bērziņa) Jordisa Elfa Teberga (prec. Teriņa)

neļaujot visu uzmanību veltīt tam, lai saga­ tavotos pirmajai basketbola izlases spēlei. Volejbola spēle US meitenēm norisinājās vēl 25. maijā. “Šo darbu par pareizu nevar uz­ skatīt: no rīta ir intensīvs treniņš basket­ bolā — vakarā meistarības spēle volejbolā un pēc pāris dienām valsts sacīkste bas­ ketbolā ar mūsu spēcīgām kaimiņietēm — lietuvietēm,” aizrādīja avīze Sporta Pasaule. Tomēr latviešu sportistes, neraugoties uz apstākļiem un organizatoriskajām ne­ pilnībām, centās un gatavojās pārstāvēt Latvijas krāsas. “Treners un meičas strā­ dā ar lielu enerģiju, sajūsmu un, domā­ jams, ka tā ir droša ķīla, lai Latvijas sieviešu basketbola vienība izietu kā uz­ varētāja. Bet pašreizējos apstākļos varam tikai par to domāt un cerēt, jo basketbo­ la savienībai ir rūpes tikai par to, vai vis­ pār vienība ir un vai tā trenējas, bet par to, lai šī vienība būtu arī cīņas spējīga — tas ir cits jautājums,” vienlaikus cerības un bažas pauda Sporta Pasaule. Turklāt satraukumu radīja tas, ka izlase nevarē­ ja doties laukumā savā labākajā sastāvā. Nespēlēja Erna Eltermane-Miķelsone, ku­ ru sporta prese diezgan vienprātīgi atzina par Universitātes Sporta vadošo spēlētāju un kura “mūsu vienības labā varētu bez­ gala daudz darīt”.

(1915—2000) (1917—2015)

Dominē lietuvietes Latvijas sieviešu basketbola izlases pir­ mā spēle norisinājās 1938. gada 28. mai­ ja vakarā Sporta namā, kas bija ierīkots Starta ielā Eiropas 1937. gada vīriešu bas­ ketbola čempionātam. Saskaņā ar atšķirī­ gām avīžu ziņām noskatīties spēli bija pul­ cējušies līdz pat 1500 skatītājiem. Goda viesu ložā vietas ieņēma sporta dzīves va­ dītājs — Latvijas Sporta un fiziskās kul­ tūras komitejas priekšnieks un vienlaikus sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, zemkopības ministrs Jānis Birznieks un ci­ tas prominentas personas. Pirms spēles ti­ ka atskaņotas Latvijas un Lietuvas himnas, tika teiktas runas par godu svinīgajam brī­ dim, bet komandas apmainījās dāvanām. Spēles sākumā valdīja satraukums, un vairākas minūtes pagājušas cīņā bez groza guvuma. Rezultātu atklāja lietuvietes — 0:2. Viņas arī turpināja lēnām un mērķtie­ cīgi krāt punktus, kamēr mūsu meitenes pie vārda īsti netika. “Arī tālākā spēlē lietu­ vietes daudz veiklākas, straujākas un no­ teiktākas savā sadarbībā un mūsu spē­lētājas pilnīgi atspiestas aizsardzībā. Lietuvietes brīnišķi prot izpildīt soda ie­me­tienus. Katrs soda iemetiens tām drošs punkts un līdz 8. min. rezultāts jau rāda 5:0,” par notikumiem laukumā ziņoja avīze Rīts.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

VĒSTURE

1938. gada 28. maijā Rīgā. Latvijas pirmā sieviešu basketbola izlase

Kad rezultāts bija jau 0:7, ar Veltas Jansones precīzi izpildītu soda metienu pie pirmā punkta tika Latvijas valstsvienība. Taču tas Lietuvas izlases pārsvaru neap­ turēja. “No sirds jāpriecājas par Lietuvas spēlētājām, kas lieliski sagatavotas tik veikli rīkojās ar bumbu, ka izsauca pat apbrīnošanu,” ar cieņu pret pretinieku zi­ ņoja Rīgas prese. Arī pirmā puslaika turpi­ nājums norisinājās ar ievērojamu Lietuvas spēlētāju pārsvaru un noslēdzās ar rezul­ tātu 2:13. Mūsu meitenes bija tikušas vēl pie viena punkta ar precīzi izpildītu so­ da metienu.

Uzvarēts puslaiks Spēles gaita mainījās pēc tam, kad pārtraukumā mūsu meitenes bija saņēmu­ šas norādījumus no trenera. “Otrā pus­ laikā, kad pēc spēles novērošanas savus slēdzienus sportistēm dabūja pateikt tre­ nētājs Dekšenieks, spēle ņēma pavisam ci­ tu virzienu,” konstatēja avīze Brīvā Zeme. Latviešu basketbolistes spēlēja ļoti enerģis­ ki un ar lielu pašatdevi. Ar šādu sniegumu bija izdevies apturēt lietuviešu ofensīvu, ta­ ču ar groza gūšanu joprojām nesekmējās. Ne spēles laikā, ne ar soda metieniem. “Otrā puslaikā mūsu vienība vairākkārt maina spēlētājas un liekas, ka šinī puslai­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

kā mūsu krāsu aizstāves it kā dzīvākas, spara pilnākas. Tikai nenoteiktā sadarbība un neprecīzie iemetieni nedod mums pun­ ktu guvumu. Šajā puslaikā arī lietuvietēm vairs neveicās tā, kā spēles sākumā, un tamdēļ ļoti ilgi neviena no vienībām ne­ gūst punktus,” ziņoja avīze Rīts. Mazs mierinājums bija tas, ka otrā puslaika vērtējumā rezultatīvāku sniegu­ mu rādīja mūsu meitenes. Taču ar to bi­ ja krietni par maz. Spēles otrajā puslaikā Lietuvas izlase guva vairs tikai vienu pun­ ktu, bet latviešu meitenes — trīs. Vienu soda metienu atkal trāpīja Jansone, savu­ kārt Alīse Gailīte guva divus punktus ar vienīgo precīzo metienu no spēles. Pirmā valstssacīkste noslēdzās ar rezultātu 5:14.

Sporta Pasaule: “Lai tomēr neskumstam par zaudēto: centīgi pie darba!” Zaudējums Latvijas sieviešu izlases pirmajā valstssacīkstē bija īsts saldēdiens basketbola ekspertiem un žurnālistiem. Visbargākos pārmetumus saņēma basket­ bola sporta vadība, bet attiecībā uz spē­ lētājām speciālisti bija saudzīgāki, lai gan kritiku saņēma arī basketbolistes gan par to, ka ir varēts tikai viens groza guvums no spēles, gan par ļoti bēdīgo soda me­

tienu izpildi. Avīze Rīts bija saskaitījusi, ka lietuvietes punktu guvumos pārvērtu­ šas sešus no septiņiem soda metieniem, bet mūsu meitenes no 18 metieniem rea­ lizējušas tikai trīs. Bija atrodami pozitīvi novērojumi. Vairā­ ku sporta žurnālistu uzslavas par sniegumu aizsardzībā saņēma Vēra Vītola. Atzinīgs novērtējums bija adresēts arī Olgai Elmutei un Margrietai Otlanei. Sporta prese aicināja mācīties no kļūdām un centīgi turpināt dar­ bu. “Vēlētos, lai sportistēm šī sacīkste būtu pamudinājums turpmākiem treniņiem un lai arī citas biedrības sāktu vairāk vērības piegriezt basketbolam, jo tikai no masas var rasties izlase,” rakstīja Brīvā Zeme. Līdz Otrajam pasaules karam Latvijas sieviešu izlasei izdevās aizvadīt vēl tikai vienu spēli — arī pret Lietuvas valstsvie­ nību un arī līdz uzvarai bija vēl jāgaida. Sekoja okupācijas, un mūsu meiteņu iz­ lase starptautiskajā apritē atgriezās tikai 90. gadu sākumā. Tad arī valstsvienības meitenes sagaidīja pirmos panākumus un izjuta uzvaras garšu. ©

Andris ZEĻENKOVS 27


Trīs varianti Latvijas 3x3 basketbola vīriešu izlase — Kārlis Pauls Lasmanis, Nauris Miezis, Agnis Čavars un Edgars Krūmiņš — ir 2017. gada Eiropas kausa ieguvēja, 2018. gada Eiropas vicečempione, kā arī 2018. gada Pasaules kausa 5. vietas īpašniece, taču valstsvienību iepriekšējie sasniegumi cīņā par dalību 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs nav izšķiroši. Šā gada 1. novembrī kļūs zināms, vai izdevies izcīnīt vienu no pirmās kārtas ceļazīmēm vai arī līdzdalību sporta veida olimpiskajā debijas turnīrā nāksies apliecināt kvalifikācijas sacensībās. 28

T

okijas Aomi Urban sporta parkā ie­ plānotajā 3x3 basketbola laukumā 2020. gadā no 25. līdz 29. jūli­ jam sacentīsies astoņas vīriešu un sie­ viešu izlases. Skaidrs, ka vienu vietu abos turnīros aizņems sacensību saimnie­ ce Japāna, tādēļ konkurence uz atlikuša­ jām vietām ir milzīga.

Palīdz 100 savējo Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) 3x3 basketbola pasaules rangā līdz šā gada 1. novembrim valstis krās punktus, jo labākās trīs vai četras (ja trijniekā būs

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Izlases sasniegumi nav izšķiroši. Naura Mieža (ar bumbu) pārstāvētā Latvijas valstsvienība lielajos starptautiskajos turnīros regulāri ieņem augstāku vietu nekā Slovēnijas izlase, taču FIBA Pasaules rangā augstāk ir slovēņi

Japāna) gan vīriešiem, gan sievietēm sa­ ņems pirmās ceļazīmes uz olimpisko Tokiju. Reitings veidojas, summējot kat­ ras valsts 100 augstāko individuālo ranga īpaš­ nieku iegūtos punktus. Līdz ar to šajā kon­ kurencē izšķirošas lomas nav valsts­vie­nī­bas vai labāko klubu komandu panā­ ku­ miem lielākajos pasaules turnīros, par kuriem tiek saņemts daudz punktu, jo ieskaitē iekļauj labāko 100 3x3 basketbolistu rezultātus. Šajā aprēķinā tiek ņemti vērā katra spēlētāja pēdējā gada laikā deviņi labākie rezultāti. Līdz ar to katrs no Latvijas 3x3 basketbolistiem, kurš piedalījies FIBA ka­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Foto: Renārs Buivids, Sports

BUMBA UZ TRIJĀM OLIMPISKAJĀM SPĒLĒM

lendārā reģistrētajos tur­nī­­ros, poten­ciāli var būt viens no pa­ lī­ giem Latvijai ceļā uz olimpiskajām spē­lēm. Statistika liecina, kā pēdējā gada laikā vismaz vienu reizi šādās sacensībās piedalījušies vairāk nekā trīsarpus tūkstoši Latvijas spēlētāju — 3187 vīrieši un 451 sieviete. Vīriešu konkurencē Latvija, kas ieņem sesto vietu pasaulē un ceturto vietu Eiropas ieskaitē, vēl var cerēt uz šādu ceļu uz olimpiskajām spēlēm, bet sieviešu ieskaitē palikušas tikai teorētiskas iespējas. Latvijas dāmām pašreiz 21. vieta pasaulē un 13. vieta Eiropā.

Starptautiskā Basketbola federācija (FIBA) un Wilson Sporting Goods Co. šā gada aprīlī paziņoja, ka 2015. gadā aizsāktā sadarbība tiks turpināta līdz 2028. gadam. Tas nozīmē, ka nākamajās trijās olimpiskajās spēlēs — 2020. gadā Tokijā, 2024. gadā Parīzē un 2028. gadā Losandželosā — 3x3 basketbols tiks spēlēts ar Wilson oficiālo bumbu. Bumba tika izstrādāta inovāciju centrā Wilson LABS, ņemot vērā jaunā sporta veida prasības. Tās lielākā atšķirība ir Wilson patentētā Wave Triple Threat Technology, kuras būtību uzreiz var pamanīt, jo bumbas virsmā ir iestrādātas 24 rievas. Tas palīdz basketbolistiem daudz labāk kontrolēt bumbu gan driblā, gan metiena brīdī. Bumba izgatavota, apvienojot vienā vairākus materiālus. Klasiskajā 5:5 basketbolā vīrieši spēlē ar septītā izmēra bumbu (diametrs — 75 cm), bet 3x3 basketbolā tiek izmantota bumba, kas atbilst sestajam izmēram (72 cm). Svars abām bumbām ir vienāds — 570 grami. Sva­ ra saglabāšana saistība ar to, ka 3x3 basketbols gandrīz vienmēr tiek spēlēts brīvdabas apstākļos, kur bieži vien notikumos laukumā iejaucas vējš. Interesanti, ka arī Wilson bumbas dizainā izvēlē­tās krāsas nav ne­jaušas, jo zilā simbolizē de­besis, bet dzelte­ nā — sauli.

Divas iespējas kvalifikācijas turnīros 2020. gada martā notiks olimpiskais kvalifikācijas turnīrs, kurā piedalīsies 20 vīriešu un sieviešu izlases. Abos turnīros tiks izspēlētas trīs ceļazīmes uz Tokiju. Šajā turnīrā tiks aicinātas piedalīties 2019. gada Pasaules kausa laureātes. Ar nosacījumu, ka šīs valstis jau nav ieguvušas ceļazīmes pēc ranga. Ārpus kārtas iespēju startēt šajā kvalifikācijas turnīrā saņems arī valsts, kurā tiks organizētas sacensības.

29


FELDMANIS: NEPIECIEŠAMS GHETTO BASKET RŪDĪJUMS

Klasiskajā basketbolā treneris bieži vien spēles laikā ir daudz pamanāmāks par spēlētājiem, jo pie sānu līnijas darbojas aktīvi, emocionāli, nepārtraukti dodot padomus basketbolistiem. 3x3 basketbolā viss ir citādāk, jo spēles laikā koman­ das treneri var pat ne­ FIBA PASAULES FIBA PASAULES KLUBU pamanīt. Viņam aizliegts VALSTU RANGS KOMANDU RANGS ne tikai atrasties kopā (Vieta, valsts, kontinents un vieta, punkti miljonos) (vieta, komanda, valsts, punkti miljonos) ar spēlētājiem, bet pat 1. Novi Sad (Serbija) 5,543 Vīrieši 2. Liman (Serbija) 4,743 izkliegt padomus no tri­ 1. Serbija Eiropa Nr. 1 34,191 3. Riga Ghetto (Latvija) 4,181 2. Krievija Eiropa Nr. 2 28,632 bīnēm. Atbilstoši notei4. Amsterdam (Nīderlande) 4,181 3. Slovēnija Eiropa Nr. 3 20,476 5. Piran (Slovēnija) 3,072 kumiem, komanda var 4. Ķīna Āzija Nr. 1 20,363 6. Ljubljana (Slovēnija) 2,525 5. Mongolija Āzija Nr. 2 17,252 saņemt tehnisko piezīmi 7. Princeton (ASV) 2,481 6. Latvija Eiropa Nr. 4 17,049 8. Gagarin (Krievija) 2,479 par pārāk aktīvu treneri. 7. ASV Amerika Nr. 1 16,860 9. Zemun (Serbija) 2,414 8. Japāna Āzija Nr. 3 15,880 “Noteikti ir grūtāk būt 10. NY Harlem (ASV) 2,134 9. Nīderlande Eiropa Nr. 5 15,410 ... 24. Ventspils Ghetto (Latvija) 1,146 3x3 basketbola tre­nerim. 10. Lietuva Eiropa Nr. 6 12,569 Katra komanda sezonas laikā var pieteikt ... 17. Igaunija Eiropa Nr. 11 8,319 Ja treniņu procesā vien­ sešus spēlētājus. Trīs labāko spēlētāju Sievietes mēr esmu kopā ar ko­ punkti tiek summēti komandas ranga 1. Krievija Eiropa Nr. 1 7,854 man­du, vadu šīs nodar­ noteikšanai. 2. Ķīna Āzija Nr. 1 7,428 Riga Ghetto sastāvs (ranga secībā): Kārlis bības, sniedzu padomus, 3. Mongolija Āzija Nr. 2 5,846 Pauls Lasmanis, Nauris Miezis, Agnis 4. Rumānija Eiropa Nr. 2 4,804 analizējam paveikto, bet Čavars, Edgars Krūmiņš, Artūrs Strēlnieks. 5. Francija Eiropa Nr. 3 4,406 Ventspils Ghetto: Armands Ginters, Roboficiālajos turnīros man 6. Igaunija Eiropa Nr. 4 4,257 erts Pāže, Mārtiņš Šteinbergs, Armands 7. Japāna Āzija Nr. 3 3,940 nākas spēles vērot no Seņkāns. 8. Ukraina Eiropa Nr. 5 3,143 malas,” sarunā ar žurnālu ... 21. Latvija Eiropa Nr. 13 1,178 ... 68. Lietuva Eiropa Nr. 27 0,166 Sports atzīst Ghetto Basket izlases un Latvijas valstsvienības galvenais turnīrā piedalītos nākamās 10 valstis no treneris Raimonds Feldmanis. “Mača laikā Eiropas. Latvija paliktu pirmā aiz svītras. varu tikai turēt īkšķus, pārdzīvot par laukumā Tokijas olimpiskā 3x3 basketbo­ notiekošo, taču nevaru iejaukties. Visus la turnīra galīgais sastāvs kļūs zināms lēmumus pieņem paši basketbolisti. Nav jau arī ļoti daudz iespēju labot kļūdas pēc katras 2020. gada aprīlī, kad notiks papil­ du kvalifikācijas turnīrs, kurā tiks spēles, jo bieži vien līdz nākamajam mačam ir izspēlēta vēl viena vieta gan vīriešiem, kāda stunda vai divas. Šajā laikā trenerim ir uzgan sievietēm. Vīriešu un sieviešu devums emocionāli sagatavot nākamajai kvalifikācijas turnīrā piedalīsies sešas spēlei, nevis analizēt iepriekš notikušo.” valstis, kuras FIBA Pasaules rangā — 7. un 8. jūnijā Maskavā FIBA 3x3 atradīsies augstāk par tām valstīm, kuras basketbola Pasaules tūres kvalifikācijas vēl nebūs tikušas pie vietām olimpiskajā turnīrā Tinkoff Moscow Challenger bijāt turnīrā. Būtisks nosacījums, kas ir lab­ viena precīza metiena attālumā, lai vēlīgs Latvijai, — piedalīties atļauts ti­ pusfinālā spēlētu uzreiz abas Latvijas kai tām valstīm, kuras 2012. un 2016. labākās komandas. Tātad notiek sek­mīgs gadā nav bijušas pārstāvētas olimpiskajās darbs komandu sagata­vošanā? spēlēs 5:5 basketbolā. © — Virziens noteikti ir pareizs, taču es kā treneris vienmēr meklēju iespējas vēl labāk sagatavot mūsu 3x3 basketbolistus, lai šis izšķirošais metiens tiktu realizēts un Maskavas Top4 būtu divas komandas no Latvijas. Visam

Foto: Renārs Buivids, Sports

Atlikušās vietas kvalifikācijas turnīrā tiks aizpildītas, ņemot vērā FIBA Pasaules rangu. Uz dalību varēs pretendēt 16 vai vairāk valstis (ņemot vērā iepriekšējos nosacījumus) vīriešu un sieviešu konku­ rencē. Šajā kvalifikācijas turnīrā nevarēs startēt vairāk par 10 sieviešu un vīriešu komandām no kontinenta (Amerika, Āzija, Eiropa, Āfrika, Okeānija). Jau pašreiz var droši apgalvot, ka Latvijas vīriešu izlase saņems vietu šajā turnīrā, bet sieviešu valstsvienības liktenis būs atkarīgs no mūsu dāmu aktivitātes un sasniegumiem līdz 1. novembrim. Jūnija vidū Latvija dāmas šajā kvalifikācijas turnīrā neiekļūtu, jo ieņem 13. vietu Eiropas konkurencē. Krievija un Rumānija automātiski būtu saņēmušas ceļazīmes, bet olimpiskajā kvalifikācijas

pamatā ir Ghetto Basket ceturtdienu turnīros Grīziņkalnā iegūtais rūdījums. Tur notiek spēlētāju evolūcija un selekcija, jo tikai labākie getiņa 3x3 basketbolisti var tālāk pretendēt uz panākumiem ārpus Grīziņkalna. Ja, piemēram, Nauris Miezis ir izdzīvojis Ghetto Basket bez tiesnešiem, vienā vakarā uzvarējis 10 spēlēs, tad viņš noteikti ir gatavs tālākajam darbam jaunā profesionālā līmenī (Latvijas valstsvienība iekļauta Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā 2019. gadam — R. B.). — YouTube kanāls ir pilns ar dažāda līmeņa pamācībām klasiskā basketbola treneriem, bet vai jau ir virtuālās treneru klīnikas 3x3 basketbolā, kur aizgūt, piemēram, taktiskās idejas? — Man skolā mācīja, ka špikot nav kauns, jo tas nozīmē, ka tu gatavojies! Varu droši pateikt, ka pašreiz mācāmies no labākajiem — arī no pasaules 3x3 basketbola elites komandas Novi Sad. Tajā pašā laikā analizējam arī pašu kļūdas, bieži diskutēju ar spēlētājiem arī par taktiskām niansēm. Šis ir sarežģīts process, taču pretinieki noteikti ir jāvēro, jo vēl labāk ir ņemt vērā pretinieku kļūdas. Pagaidām neesmu pamanījis, ka kāds rīkotu 3x3 basketbola treneru klīnikas. Lai arī mums ir ļoti labas attiecības ar serbiem, taču tajā pašā laikā viņi nav tik atvērti, lai dalītos ar savu pieredzi. — Abās Latvijas vadošajās koman­dās ar lielākajiem augumiem ir divus metrus garie Kārlis Pauls Lasmanis un Armands Seņkāns. Vai šis ir arī Latvijas stils? — Latvijā ir labi centra spēlētāji, taču viņi neiederas labāko Latvijas 3x3 basketbola komandu spēles stilā, kas lielā mērā veidojies arī Ghetto Basket turnīros 10 gadu laikā. Latvieši spēlē bez izteiktiem centra spēlētājiem, kuri nav pietiekami mobili šim sporta veidam. Matemātiskie aprēķini apliecina, ka 3x3 basketbolā realizētais tālmetiens ir par 33 % vērtīgāks nekā klasiskajā basketbolā. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka pusbrīvs metiens no groza apakšas ir mazāk vēlams nekā sagatavots tālmetiens. Treniņu procesā īpaši gatavojamies šādām situācijām. It kā ir risks, taču tas noteikti ir attaisnots. 3x3 basketbols latviešiem ir ideāli piemērots sporta veids, jo tālmetiens taču mums ir asinīs!

Renārs BUIVIDS 30

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Karatē debija

ar Latvijas debitantu?

L

eģenda vēsta: jau Napoleons rakstījis, ka Tālajos Austrumos esot neliela valstiņa, kuras iedzīvotājiem nav ie­ roču. Nav šaubu — viņš domājis Japānas salu Okinavu. Šeit attīstījās cīņas māksla, kas uzskatāma par mūsdienu karatē sāku­ mu, jo tautai bija aizliegti ieroči, lai tā ne­ varētu pretoties pastāvošajai varai, ko sar­ gāja armija. Pēc Otrā pasaules kara karatē ieguva popularitāti ārpus Japānas. Cīņas mākslas būtība ir izteikta vārdos — karatē sākas un beidzas ar pieklājību, uzsver ka­ ratē klubs Ippon. Sportisti karatē sacenšas divās discip­ līnās. Cīņu ar pretinieku dēvē par kumitē, savukārt paņēmienu kompleksa demons­ trācija ir katas. Tokijā karatē kopumā par medaļām cīnīsies 80 sportisti, vīriešiem un sievietēm dalībnieku skaitu dalot uz pusēm. Lielākā daļu dalībnieku startēs kumitē — 60 karatisti, bet 20 cīņas mākslas meistari medaļas sadalīs katas sacensībās. Olimpisko spēļu sacensību dalībniekus noteiks pēc olimpiskā ranga. Tā punktus Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Foto: Dainis Caune, Sports, Nikon

Tokijā olimpisko debiju piedzīvos karatē, kas sporta veida dzimtenē pirmo reizi iekļauts olimpisko spēļu programmā. Latvijai ir cerības, ka sarkanbaltsarkanās krāsas šajā sporta veidā varētu būt pārstāvētas pat ar diviem sportistiem, no kuriem viens varētu iesaistīties cīņā par olimpisko sešnieku. Tiesa, ceļazīmes vēl jāizcīna ar labu sniegumu ilgtermiņā. iespējams nopelnīt premjerlīgas un A sēri­ jas turnīros. Sportists saņem reitinga punk­ tus jau par dalību vien tik augsta līmeņa turnīros, bet, lai tiktu uz Tokiju, šajos tur­ nīros jābūt starp favorītiem. Latvijas Karatē federācijas ģenerālsekretārs Arnis Šauriņš pastāstīja, ka visperspektīvākie Latvijas atlēti ir kumitē karatisti Kalvis Kalniņš, kurš startē svara kategorijā līdz 60 kg, un Ruslans Sadikovs — svara kategorijā līdz 75 kilogramiem. 28 gadus vecais Kalniņš savā kategorijā rangā ieņem 10. vietu, bet Sadikovs, kas ir trīs gadus vecāks, atro­ das 29. pozīcijā. Kirgizstānā dzimušais Sadikovs 2015. gada Eiropas čempionātā izcīnīja bron­ zas medaļu svara kategorijā līdz 75 kg. Ruslans traumas dēļ bija pārtrau­ cis sportista karjeru, taču vēlāk viņam gana veiksmīgi izdevās atgriezties liela­ jā sportā. Šāgada maijā Sadikovs svinēja divas uzvaras A sērijas sacensību cīņās Stambulā, piedzīvojot zaudējumu trešajā kārtā un paliekot ārpus TOP16.

Savukārt Kalniņš ir bijis pat pasau­ les un Eiropas čempiona godā visvieglā­ kajā svara kategorijā — līdz 60 kg, kas Tokijā būs apvienota ar kategoriju līdz 67 kg. Tādēļ četrgades nozīmīgākajām sa­ censībām pēc ranga kvalificēsies vien pa diviem sportistiem no katras kategorijas. Vēl trīs ceļazīmes tiks sadalītas nākam­ gad maijā gaidāmajā kvalifikācijas turnī­ rā. Cīnoties visvieglākajā svara kategori­ jā, Kalniņš pirms katra starta īsā laikā nometa un pēc tam strauji atguva ap as­ toņiem kilogramiem ķermeņa svara. Par Kalniņa sportisko formu varēs spriest pēc starta Minskā, jo jelgavnieks nesen atla­ bis no traumas, Eiropas spēļu labad atsa­ koties no operācijas. Rokai bija plīsuši au­ di, un piecus turnīrus ar labo roku, kas Kalniņam ir galvenā, viņš nevarēja izpildīt sitienus. Arī Kalniņš pirms vairākiem ga­ diem uz brīdi bija pārtraucis karjeru. Kvalifikācijas cikls Tokijas olimpiskajām spēlēm noslēgsies 2020. gada 30. jūnijā. ©

Kristaps ZAĻKALNS 31


LĪDERE

SAPNIS un VESERIS Daudziem tas bija negaidīti, taču viens vesera metiens pēc otra tālajā Amerikā pārliecinoši apliecināja, ka koknesiete Laura Igaune pirmā no latviešu vieglatlētēm izpildījusi Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas normu! Viņa jau 17 reizes labojusi Latvijas rekordu (šogad vien — četras reizes), kas tagad ir 73, 56 m (olimpiskā kvalifikācijas norma — 72,50 m) un raksta tapšanas brīdī ir pasaules pirmā desmita cienīgs rezultāts.

K

āpēc mēs tik maz par šo vieglatlēti zinām? Droši vien tāpēc, ka Laura Igaune jau devīto gadu dzīvo, trenējas un tagad arī strādā ASV. Viņa beigusi di­ vas augstskolas, ir precējusies, trenējas pati, trenē citus un gatavojas stadionā pārstāvēt dzimto Latviju. — Kā nokļuvi ASV? — Uz Ameriku devos 2010. gada 1. septembrī, pabeigu­ si bakalaura studijas Rīgas Stradiņa universitātē fizioterapi­ jā un veselības mācībā. Zināju, ka daudzi mūsu vieglatlēti ir mācījušies un mācās ASV, turpinot sasniegt augstus rezultā­ tus. Piedāvājumi doties pāri okeānam man bija jau agrāk, ta­ ču vispirms pabeidzu mācības Rīgā, tikai tad atsaucos kādam no vairākiem uzaicinājumiem. Gribēju turpināt studijas, un man likās interesanti to da­ rīt un trenēties svešā vidē. Pirmais iespaids nelika vilties — treniņu apstākļi pēc Latvijas likās vienreizēji — stadions, mešanas rīki, svaru zā­ le, pieejami ārsti, fizioterapeiti. Rietumkentuki universitātē, kur ieguvu pirmo maģistra grādu, ļoti rēķinājās ar to, ka es­ mu sportiste. Pēc mācībām Rīgā, kad no Pārdaugavas cauri visai Rīgai bija jādodas uz nošņurkušo Daugavas stadiona rezerves laukumu, tas likās kā paradīze. Arī turpmāk ne­ kas nelika vilties un nekad neesmu nenožēlojusi savu izvēli.

32

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


LĪDERE

a Laur NE IGAU Vieglatlēte, Latvijas rekordiste vesera mešanā, trenere Dzimusi

1988. gada 10. februārī Aizkrauklē

Augums, svars

178 cm, 70 kg

Izglītība Kokneses vidusskola, RSU, fizioterapijas un veselības mācības bakalaure, Rietumkentuki universitāte, maģistra grāds fizioloģijā, Tifinas universitāte, maģistra grāds kriminālistikas psiholoģijā Sporta gaitas

no 17 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneri

pirmais treneris Igors Lulle, vēlāk — Vladimirs Kuzņecovs un Vilnis Sudārs, vairāki treneri ASV, daudz trenējas patstāvīgi

Labākie rezultāti

vesera mešanā — 73, 56 m, diska mešanā — 51,96 m

Lielākie sasniegumi Latvijas rekordiste (17 reizes), divpadsmitkārtēja Latvijas čempione vesera un diska mešanā, izcīnītas medaļas ASV studentu sacensībās Darba gaitas

trenera palīdze Rietumkentuki un Tifinas universitātēs (kopš 2011. gada), mešanas disciplīnu trenere Īlonas universitātē (kopš 2016. gada)

Dzīvesvieta

ASV pilsētiņa Īlona (aptuveni 10 000 iedzīvotāju) Ziemeļkarolīnas štatā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Ģimenes stāvoklis precējusies

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Vaļasprieki

literatūra, aktīva atpūta, ceļojumi

33


LĪDERE

— Kad sāki nodarboties ar vesera me­ šanu? — Sāku vēlu, vien mācoties 11. kla­ sē, kad aizgāju līdzi klasesbiedrenei, kas jau trenējās vieglatlētikā. Līdz tam sko­ las sporta stundās biju gan skrējusi, gan lēkusi, taču nekas nopietns tas nebija. Pēc kāda laiciņa mans pirmais treneris Igors Lulle man parādīja veseri un ierosi­ nāja pamēģināt, kaut gan līdz tam biju pie­ vērsusies diska mešanai, kurā jau sāka dīgt pirmie cerību asni. Tas bija 2005. gads. Sākumā metu trīs kilogramu vese­ ri, taču drīz vien pārgāju uz lielo rī­ ku, kas ir par kilogramu smagāks. Rīgā trenējos pie Vladimira Kuzņecova un biju­ šā Latvijas rekordista Viļņa Sudāra. Tad arī tapa mani pirmie Latvijas rekordi. — Kas tevi saistīja vesera mešanā? — Tā ir disciplīna, kur ar spēku un ātrumu vien nepietiek, jābūt labai tehni­ kai un pareizai, zibenīgai domāšanai, jo tas nav vienkārši — veikt vairākus ap­ griezienus ar smago rīku izstieptās ro­ kās. Pat pieredzējušiem sportistiem tas ne vienmēr izdodas, un arī nopietnās sa­ censībās veseris dažkārt lido aizsargtīklā. Man liekas, ka tā ir sarežģīta disciplīna. — Spēka treniņi nebiedē? — Piedod, bet daudziem tas ir muļ­ ķīgs uzskats. Ķermeņa svars un muskuļi vien neko nedod. Es ar augumu 1,78 met­ ri sveru vien 70 kilogramus. Iespējams, ka diska mešanā vai lodes grūšanā svaram ir lielāka nozīme, bet ne vesera mešanā, kas ir ļoti ātra disciplīna, varbūt arī tāpēc es disku nomainīju ar veseri. Sportistiem muskuļiem ir jābūt, tāpēc tas ir sports, bet man nav un nebūs lie­ ka svara! Domāju, ka tieši šo novecoju­

S

portistam muskuļiem ir jābūt, tāpēc tas ir sports, bet man nav un nebūs lieka svara! Domāju, ka tieši šo novecojušo uzskatu dēļ Latvijā tik ļoti atpaliekam sieviešu mešanu disciplīnās, izņemot šķēpu. Esi vienkārši dūšīga augumā — metīsi disku vai veseri, grūdīsi lodi — tas nav mūsdienīgi!

šo uzskatu dēļ Latvijā tik ļoti atpaliekam sieviešu mešanu disciplīnās, izņemot šķē­ pu. Esi vienkārši dūšīga augumā — me­ tīsi disku vai veseri, grūdīsi lodi — tas nav mūsdienīgi! — Kas ir pamatā šāgada rekordu sē­ rijai? — Pirms tam iepriekšējo rekordu sa­ sniedzu vien 2012. gadā — 68,94 met­ rus, taču tad plīsa labās kājas muskulis un pagāja daudzi gadi, līdz atbrīvojos no traumas sekām. Kā jau minēju, Amerikā man pieejami gan ārsti, gan fizioterapeiti, taču ilgstoši netiku vaļā no sāpēm kājās.

34

Ik pa brīdim startēju, taču sāpju dēļ augstvērtīgu rezultātu man nebija. Tikšanos ar divām fizioterapeitēm pēr­ nā gada decembrī var uzskatīt par brīnu­ mu. Viņas nedarīja neko pārdabisku, ta­ ču ar speciālu vingrinājumu palīdzību es ātri tiku vaļā no sāpēm un līdz šim brī­ dim tās vairs neesmu jutusi, varu mest ar pilnu atdevi. Veseris atkal sāka lidot! Par rekordiem šosezon īpaši nedomā­ ju, vienmēr esmu centusies sasniegt to, kam tobrīd esmu gatava. Tieši tāpēc ne­ startēju 2012. gada Eiropas čempionātā, jo traumas dēļ neko nozīmīgu nebūtu va­

rējusi sasniegt, bet piedalīties tikai ķek­ sīša dēļ negribēju. Mazliet žēl, ka netiku uz olimpiska­ jām spēlēm Londonā, jo līdz normai pie­ trūka vien sešu centimetru, taču traumas dēļ tāpat nebūtu varējusi startēt. Šogad, kad tiku vaļā no sāpēm, jau pirmajās sacensībās, kas notika lietū un dubļos, veseris aizlidoja Latvijas rekorda tālumā — 69,74 metrus! Jutu, ka beidzot varu mest no sirds, un nākošajās sacensī­ bās tiku pāri sen sapņotajai 70 metru lī­ nijai — 71,61 metrs. Vēl pēc laiciņa (11. maijā) — 73,56 metri! Pirms tam jutu, ka varu mest tālāk par 70 m, bet tik tāls li­ dojums arī man bija pārsteigums! Turklāt nemaz nezināju, ka esmu izpildījusi olim­ piskās kvalifikācijas normatīvu, jo šajās normās tik ļoti neiedziļinājos. Šie rezultāti uzliek pienākumus un atšķirībā no citiem gadiem, kad pēc sezonas (ASV studen­ tu sportā tā beidzas maijā) nedaudz atpū­ tos, šogad vasara paies nopietnos treniņos.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


LĪDERE

GRIEŽAS KĀ VILCIŅŠ Andris Staģis, vieglatlētikas statistiķis, bijušais vesera metējs Laura Igaune Latvijas rekordu vesera mešanā pirmo reizi laboja 2009. gada Eiropas kausa izcīņā Banska Bistricā — 59,60 m. Šobrīd tas ir 73,56 m un sasniegts 11. maijā Montolivā (ASV). 2019. gadā Igaune Latvijas rekordu labojusi četrkārt: 69,76 m — 15. martā Šarlotē (ASV); 70,63 m un 71,61 m — 19. aprīlī Daremā (ASV); 73,56 m — 11. maijā Montolivā (ASV). Laura Igaune šogad pasaules labāko vesera metēju rangā ierindojās astotajā vietā. Interesanti ir salīdzināt visu astoņu labāko metēju vecumus, rezultātus, augumus un svarus.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

1. Gvena Berija (30) 2. Diana Preisa (26) 3. Vana Žana (32) 4. Brūka Andersone (24) 5. Hanna Mališika (25) 6. Aleksandra Tavernjē (26) 7. Anita Vlodarčika (34) 8. Laura Igaune (31)

— Kā aizrit tava ikdiena? — Diena man sākas piecos no rīta, tad divas stundas esmu mešanas treniņā, no astoņiem līdz pieciem trenēju savus audzēkņus, tagad manā aprūpē ir vairā­ ki talantīgi metēji. Agrāk kā trenera palī­ dze trenēju arī citu disciplīnu pārstāvjus. Pēc pieciem man pašai ir treniņi sva­ ru zālē, kas mainās ar treniņiem sprin­ tā, pildbumbas mešanā, lēkšanas disciplī­ nās, arī rehabilitācijas nodarbības. Vienīgā brīvdiena ir sestdiena, kopumā sanāk se­ ši mešanas treniņi no rītiem plus tikpat daudz vakara treniņu. Slodze ir pamatīga, taču to var regulēt ar pareizu uzturu, ra­ cionālu dienas režīmu, piemērotu atpūtu. — Pērn nosvinēji savu 30. dzimšanas dienu. Vai, gadiem ritot, nekļūst arvien grūtāk paveikt visu iecerēto? — Vispirms jāsaprot, ko tu dari un kāpēc, tad visracionālākajā veidā jācen­ šas īstenot savus mērķus, neskatoties pa­ sē. Vesera mešana (ar retiem izņēmu­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

ASV ASV Ķīna ASV Baltkrievija Francija Polija Latvija

76,23 m 75,74 m 75,66 m 75,05 m 74,95 m 74,00 m 73,64 m 73,56 m

176 cm 172 cm 174 cm 170 cm 175 cm 170 cm 175 cm 178 cm

80 kg 109 kg 108 kg 84 kg 90 kg 82 kg 90 kg 70 kg

Pārsteidz Lauras Igaunes auguma un svara rādītāji, salīdzinot ar citām šogad labākajām pasaules vesera metējām. Laura ir visgarākā un arī visvieglākā. Tātad izcilus rezultātus viņa sasniedz, pateicoties perfekti apgūtai vesera mešanas tehnikai un lielam apgriezienu ātrumam. Ne velti par šādām vesera metējām saka — griežas kā vilciņš. Plus vēl augsti spēka rādītāji, kādi Laurai neapšaubāmi ir. Ne velti viņa ļoti tālu — 20,02 m (2014. g.) — metusi arī Amerikā tik populāro svaru bumbu (9,07 kg). Visu minēto varu apstiprināt ar personīgo pieredzi. Sešdesmitajos gados, kad lēcu trīssoli un metu arī veseri (1963. gadā — 55,07 m), mans augums bija 1,89 m, bet svars no 70 līdz 75 kg. Ne velti treniņbiedri mani sauca par Špicku.

miem) nav gados jauno sporta veids, bieži vien labākie rezultāti tiek sasniegti pēc trīsdesmit gadiem. Labs piemērs ir mū­ su Igors Sokolovs, kas lielmeistara nor­ mu (80,14 m) sasniedza 35 gadu vecumā, startēja olimpiskajās spēlēs. Arī tagad — 45 gadu vecumā — viņš Latvijā met vis­ tālāk, kaut arī strādā par treneri. Domāju mest veseri tik ilgi, kamēr varēšu. — Tagad dienaskārtībā ir olimpiskās spēles? — Nē, par to es domāšu nākamgad, vis­ pirms godam jābeidz šī sezona. Šovasar pēc ilgāka pārtraukuma pārstāvēšu Latvijas izlasi, vispirms Eiropas komandu čempionā­ tā, kas no 10. līdz 11. augustam notiks Horvātijas pilsētā Varaždinā. Domāju pa taisno no ASV braukt uz Horvātiju un at­ rast pareizo aklimatizācijas režīmu, jo sep­ tembra beigās — oktobra sākumā būs se­ zonas svarīgākais starts — pasaules čem­ pionāts Dohā (Katara), kur laika josla tikai

par stundu atšķiras no Horvātijas. Gribu sa­ prast sev piemērotāko aklimatizācijas veidu, jo tas būs svarīgi arī nākamgad Tokijā. — Vai Latvijā nedomā atgriezties? — Šobrīd par to nedomāju, jo ASV mani apmierina viss, it sevišķi sporta jo­ mā. Latvijā nav tādu apstākļu, un nākotni mājās es pagaidām neredzu. Tāpat domā­ ju, ka Latvijas sportam varu vairāk palī­ dzēt, atrodoties Amerikā. Labprāt palīdzētu kādiem talantīgiem Latvijas sportistiem, ja tādi atrastos. Sevi joprojām redzu sportā. Protams, ka visiem spēkiem palīdzēšu Latvijas izlasei. Ja būs veselība, tad par pārējo parūpēšos pati, kā to esmu darīju­ si pēdējos deviņus gadus. Ir latviešu sakāmvārds — mūžu dzīvo, mūžu mācies!, ko es papildinātu — mūžu dzīvo, mūžu met! ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 35


Dārgāk Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

par rekordiem

Mūsu vieglatlēti allaž gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi ieņēmuši nozīmīgu vietu Latvijas olimpiskajā komandā. Olimpiskais atlases cikls, kas sākās 2019. gada 1. maijā, ilgs līdz 2020. gada 29. jūnijam (maratonā un soļošanā — līdz 3. maijam). Cik mūsējo varētu startēt Tokijas spēlēs?

36

A

tlases principus šīm spēlēm pēc plašām un daudzpusīgām disku­sijām Starptautiskās Vieglatlēt­ikas federācijas (IAAF) valde nolēma mainīt. Agrāk bija noteiktas A un B kvalifikācijas normas. Izpildot A normatīvu, ceļš uz spēlēm bija vaļā ar piebil­ di, ka vienā disciplīnā var startēt ne vairāk kā trīs sportisti no vienas valsts. B norma­ tīvu sasniegušie varēja piedalīties tikai tad, ja attiecīgajā disciplīnā no konkrētās valsts nebija neviena, kas kvalificējies ar A normu. Arī Tokijas olimpiskajām spēlēm kvalifi­ cēties var divos veidos — izpildot kvalifikācijas normatīvu vai pēc ieņemtās vietas IAAF pasaules rangā. Priekšroka tiek dota normatīvus izpildījušajiem. Līdzdalības cena šoreiz ir stipri augstāka nekā iepriekšējo Riodežaneiro spēļu A normatīvi. Salīdzinājumam — no 43 olimpiskajām disciplīnām 21 disciplīnā normatīvi ir augstāki par Latvijas rekordiem! Līdz Jāņiem olimpisko līdzdalību bija nodrošinājuši trīs Latvijas vieglatlēti — vesera metēja Laura Igaune, šķēpme­ tēja Līna Mūze un septiņcīņniece Laura Ikauniece. Cik taisnīgi un cik mums labvēlīgi ir jaunie atlases no­ teikumi? Uz šo jautājumu atbild Latvijas Vieglatlētikas sa­ vienības ģenerālsekretārs, divu olimpisko spēļu dalībnieks (2004. un 2008. g.), Latvijas rekordists 800 metru skrējie­ nā Dmitrijs Miļkevičs.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Līnai lido! Pēc smagajām traumām, operācijām atlabusi mūsu šķēpmetēja Līna Mūze, 2012. gada olimpiete, kura jau savā pirmajā startā sasniedza personīgo rekordu un pārliecinoši izpildīja olimpisko normatīvu — ­ 64,87 m, izcīnīja otro un trešo vietu IAAF Dimanta līgas posmos

ŠĶĒPMEŠANA. LABĀKIE REZULTĀTI Dāmas Kungi

Inese Jaunzeme 53,86 m

Jānis Lūsis 90,10 m

1.

1.

1. vieta

3. Jānis Lūsis 80,57 m

Oto Jurģis 60,71 m

10. vieta

1.

2.

2.

Madara Palameika 60,73 m

8.

Jānis Lūsis 80,26 m

Sinta Ozoliņa 53,38 m

Voldemārs Lūsis 80,08 m

16. 20.

2.

8.

13.

20. vieta

Ainārs Kovals 86,64 m

Vadims Vasiļevskis 84,95 m

Dainis Kūla 91,20 m

Jānis Lūsis 90,46 m

Arvīds Ķibilds 50,15 m

14. 17. Ainārs Kovals 79,19 m

Mārcis Štrobinders 76,32 m

Nikolajs Švedrēvics 43,21 m

30. vieta

10.

11.

18.

19.

Inga Kožarenoka 53,83 m

Madara Palameika 60,14 m

Zigismunds Sirmais 80,65 m

30. 34.

Ilze Gribule 54,92 m

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

2016. Riodežaneiro

2012. Londona

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1992. Barselona

1984. Losandželosa 1988. Seula

1980. Maskava

1976. Monreāla

1972. Minhene

1968. Mehiko

1964. Tokija

1960. Roma

1956. Melburna

1936. Berlīne

1948. Londona 1952. Helsinki

1928. Amsterdama 1932. Losandželosa

1924. Parīze

1912. Stokholma

40. vieta

37


— Kāpēc bija vajadzīgi grozījumi? — Stipri augstākas normas un pa­ saules rangs tika izveidots ar nolūku sa­ sniegt efektīvāku veidu, kā atlasīt labā­ kos sportistus katrā disciplīnā, balstoties uz patiesu meistarību un sportistu sta­ bilitāti sezonā. Tika uzlabota sacensību struktūra, sakārtojot tās pēc nozīmīguma. Sportistiem ir daudz pamatotāka intere­ se startēt un pelnīt punktus tieši lielā­ kajās sacensībās. Agrāk nelielās sacensī­ bās savās mājās (bieži vien komercmačos ideālos apstākļos) sportisti sasniedza sev vajadzīgos rezultātus, bet tagad daudz in­ teresantākas kļūs nozīmīgākās sacensības, kurās varēs pelnīt ranga punktus. — Vai sportistiem kvalificēties spē­ lēm nebūs grūtāk? — Būs, bet katrā olimpiskajā discip­ līnā optimālo sportistu atlasīs tik un tā. Priekšrocība būs tiem atlētiem, kuriem spēcīgāks menedžeris, kurš spēj sportis­ tus pieteikt labākajām sacensībām, kur spēcīga konkurence, kur var sasniegt la­ bus rezultātus, nopelnīt vairāk ieskaites punktu. Mums tā varētu būt problēma, jo mūsu jaunajiem sportistiem pagaidām nav tik ietekmīgu menedžeru. — Kādos mačos var nopelnīt punk­ tus? — Sacensības sadalītas pēc nozīmīgu­ ma — A, B, C, D, E. Sākot ar pasaules čempionātu, IAAF Dimanta līgu, pavisam punktus varēs pelnīt piecu līmeņu sacen­ sībās. Starp citu, daudz punktu varēs ie­

DAUDZCĪŅA. LABĀKIE REZULTĀTI Dāmas Kungi

Laura Ikauniece 6617 p.

1. vieta

Gvido Jekals 5981,67 p.

Jānis Lanka 7227 p.

14.

Jānis Dimza izstājās pēc 8. disciplīnas

Rojs Piziks 7994 p.

Jānis Dimza izstājās pēc 4. disciplīnas

23.

Jānis Karlivāns 7583 p.

19. 22.

25.

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1972. Minhene 1976. Monreāla 1980. Maskava 1984. Losandželosa 1988. Seula 1992. Barselona

1968. Mehiko

1964. Tokija

1952. Helsinki 1956. Melburna 1960. Roma

1948. Londona

1936. Berlīne

1932. Losandželosa

1928. Amsterdama

1924. Parīze

1912. Stokholma

Edgars Eriņš 7649 p.

Jānis Karlivāns izstājās pēc 7. disciplīnas

30. vieta

38

9.

Aiga Grabuste 6050 p.

14.

20. vieta

4.

2016. Riodežaneiro

12.

Laura Ikauniece 6414 p.

2012. Londona

10. vieta

Alfrēds Alslēbens 5294,615 p.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


SOĻOŠANA. LABĀKIE REZULTĀTI Jānis Daliņš 50 km 4.57:20

1. vieta

Aigars Fadejevs 50 km 3.43:40

2.

3. Adalberts Bubenko 50 km 4:32:43

10. vieta

Aigars Fadejevs 20 km 1.20:47

Dāmas Kungi

2.

Aigars Fadejevs 20 km 1.22:08

6. 9.

16.

Igors Kazakēvičs 50 km 3.52:38

20. vieta

Jolanta Dukure 20 km 1.36:54

30. vieta

24.

Agnese Pastare 20 km 1.31:54

Arnis Rumbenieks 50 km 4.08:28

30.

36.

Jolanta Dukure 20 km 1.41:03

40. vieta

42.

Aleksis Aide 9. v. 10 000 m priekšsoļojumā 59:24,2

45.

Pēteris Zeltiņš 10 000 m soļojumā diskvalificēts

Alfrēds Kalniņš 12. v. 10 000 m priekšsoļojumā

45. Arnis Rumbenieks 20 km Igors 1.26:26 Kazakēvičs 50 km 4.06:47 53. Agnese Pastare 20 km 1.40:15

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

gūt arī Latvijas čempionātā. Tas būs liels pluss mūsu skatītājiem, jo olimpisko ce­ ļazīmju kārotāji vairs nemeklēs iemeslus, lai pašu mājās nestartētu. — Kā vērtē mūsējo izredzes? — Pasaules rangs demo versijā sā­ ka darboties jau pagājušajā sezonā (tie­ sa, pērn sasniegtais olimpiskajā ciklā netiks vērtēts). Mūsējie šajā rangā ir diezgan augstu. Tie ir seši šķēpmetē­ ji — Madara Palameika, Anete Kociņa, Līna Mūze, Rolands Štrobinders, Gatis Čakšs, Patriks Gailums, kā arī Gunta Vaičule (400 m), Sindija Bukša (100 m), Līga Velvere (800 m), tuvu labākajiem bija Jānis Leitis (400 m), Elvijs Misāns (trīssoļlēkšana), Mareks Ārents (kārts­ lēkšana). Jācer, ka mūsējie šajā rangā tikai kāps. — Uz ko vēl cerat?

2012. Londona

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1956. Melburna 1960. Roma 1964. Tokija 1968. Mehiko 1972. Minhene 1976. Monreāla 1980. Maskava 1984. Losandželosa 1988. Seula 1992. Barselona

1952. Helsinki

1948. Londona

1936. Berlīne

1932. Losandželosa Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Atgriešanās. Tieši šajā barjerskrējienā 2017.gada pasaules čempionātā Londonā Laura Ikauniece guva nopietnu kājas traumu (sāpes sejā), kas viņu pusotru gadu atturēja no starta daudzcīņā. Ar otro vietu un olimpisko normatīvu populārajās sacensībās Gecisā (Austrija) Laura ir atgriezusies visaugstākajā apritē

1928. Amsterdama

1924. Parīze

1912. Stokholma

60. vieta

2016. Riodežaneiro

50. vieta

Anita Liepiņa 20 km 1.39:54

— Cerēt ir viens, bet sportistiem rū­ pīgi jāgatavojas, lai cerības būtu pamato­ tas. Bez jau minētajiem atbilstošus rezul­ tātus varam sagaidīt no māsām Grīvām, Māras un Laumas, tallēkšanā un trīs­ soļlēkšanā, 400 m barjerista Maksima Sinčukova, jaunās trīssoļlēcējas Rūtas Kates Lasmanes, maratonistiem Valērija Žolneroviča, Ilonas Marheles, varbūt no vēl kāda. Konkrētu olimpiešu skaitu nevaru no­ saukt, bet ceram uz 12—15 lielu vieglat­ lētu pārstāvniecību. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 39


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

112 Latvijas vieglatlēti (74 vīrieši un 38 sie­vietes) piedalījušies 19 olimpiskajās spēlēs un startējuši visās disciplīnās, kuras patlaban ir spēļu programmā.

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1912.—2016. GADA OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS Dāmas Kungi

Jānis Daliņš 50 km soļošanā

1. vieta

2.

Staņislavs Petkēvičs 5000 m

10. vieta

Alfrēds Alslēbens desmitcīņā

12.

Adalberts Bubenko 50 km soļošanā

Jānis Lūsis šķēpmešanā

Jānis Lūsis šķēpmešanā

1.

1.

2.

3. 4.

3.

7.

Renāte Lāce 4x100 m

7. Edmunds Pīlāgs 4x400 m

Gvido Jekals desmitcīņā

14.

14.

14

20. vieta

Inese Jaunzeme šķēpmešanā

14.

Elfrīda Karlsone diska mešanā

Ingrīda Verbele 400 m

10 7 4 2

1912. Stokholma

40

1924. Parīze

1928. Amsterdama

2

1932. Losandželosa

2

1936. Berlīne

1952. Helsinki

1

1956. Melburna

2

1

1964. Tokija

2

2

1968. Mehiko

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

2

1972 Minhe


Latvijas vieglatlēti olimpiskajās spēlēs startējuši 188 reizes (ie­ skaitot startus vairākās spēlēs, kā arī vairākās disciplīnās vienās spēlēs).

Visvairāk ­ — četrās olimpiskajās spēlēs — piedalījušies: Jānis Lūsis, Valentīna Gotovska un Jeļena Prokopčuka. Trijās — Modris un Anita Liepiņi, Staņislavs Olijars, Sinta Ozoliņa-Kovala-Sprudzāne, Ēriks Rags, Vadims Vasiļevskis un Valērijs Žolnerovičs.

18 šķēpmetēji (12 vīrieši un 6 sievie­tes) izcīnījuši trīs zelta, trīs sudraba un vienu bronzas medaļu.

µ µ µ µ µ µ µ µ µ

15 soļotāji (12 vīrieši un 3 sie­ vietes) visās trijās olimpiskajās distancēs (10 000 m, 20 km un 50 km) izcīnījuši divas sudra­ba un vie­ nu bronzas medaļu.

Visvairāk ­— pa 30 reizēm startēts šķēpmešanā un soļošanā Pa 14 olimpiskajiem startiem ir maratona skrējējiem un daudzcīņniekiem 100 m ­— 9 starti 200 m, 110 m/b, tāllēkšanā un diska mešanā ­— pa 7 startiem 10 000 m, 400 m/b ­— pa 6 startiem 800 m, 1500 m, 5000 m, kārtslēkšanā, trīssoļlēkšanā un lodes grūšanā ­— pa 5 startiem 400 m, 3000 m/šķ ­— pa 4 startiem 4x100 m ­— 3 starti (pa vienai sudraba un bronzas medaļai) 4x400 m (bronzas medaļa), augstlēkšanā un vesera mešanā ­— pa 2 startiem

Statistiku apkopojis Andris STAĢIS Dāmas

.

2. Juris Silovs 4x100 m

Juris Silovs 4x100 m

Kungi

Dainis Kūla šķēpmešanā

Aigars Fadejevs 50 km soļošanā

1.

Aigars Fadejevs 20 km soļošanā

3. Inta Kļimoviča 4x400 m

2.

8. 10.

9.

Jeļena Blaževiča trīssoļlēkšanā

Ainārs Kovals šķēpmešanā

2.

2.

7. Jeļena Prokopčuka 10 000 m

Sinta Ozoliņa šķēpmešanā

Ainārs Kovals šķēpmešanā

Valentīna Gotovska augstlēkšanā

12 12

88

99

6 6

22

68. hiko

22

1972. Minhene

1976. Monreāla

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

44 11

1980. Maskava

4. Pauls Pujāts kārtslēkšanā

12.

17.

11 11

11 22

8.

11.

13.

4.

Laura Ikauniece septiņcīņā Madara Palameika šķēpmešanā

Jeļena Prokopčuka 5000 m

6.

Māris Bružiks trīssoļlēkšanā

Vadims Vasiļevskis šķēpmešanā

12 12 10 10

88

88

77

66

55

3 3

1992. Barselona

1996. Atlanta

2000. Sidneja

2004. Atēnas

2008. Pekina

2012. Londona

3030 2929 2828 2727 2626 2525 2424 2323 2222 2121 2020 1919 1818 1717 1616 1515 1414 1313 1212 1111 1010 99 88 77 66 55 44 33 22 11 00

Dalībnieku skaits Dalībnieku skaits

Jānis Lūsis šķēpmešanā

2016. Riodežaneiro

41


rds EVIČS a u d E RUŠK AND

Foto: Kristaps Zaļkalns

TRENERIS

Svarcelšanas treneris, Latvijas Svarcelšanas federācijas valdes priekšsēdētājs Dzimis

1956. gada 4. aprīlī Karēlijā

Izglītība

LSPA, trenera bakalaurs, elektriķis

Ģimenes stāvoklis precējies ar Irinu, meitas Jūlija (33) un Marina (32)

Lielākie panākumi PSRS tautu spartakiādē 6. vieta, Vissavienības Dinamo divkārtējs čempions un sudraba laureāts, PSRS čempionātos daudzkārt iekļuvis desmitniekā, desmitkārtējs Latvijas čempions un daudzkārtējs rekordists, Latvijas Gada balvas sportā Labākā trenera balvas ieguvējs 2007. un 2017. gadā Citi sporta veidi

austrumu cīņas un bokss

Vaļasprieki

agrāk makšķerēšana

Mūzika

Raimonds Pauls, Laima Vaikule

Filma

Briljanta roka

42

Foto: Aivars Kārkls

Pirmais treneris Anatolijs Majasins, vēlāk arī Oļģerts Bergmanis

Saskatīt, ko citi neredz. Eduards Andruškevičs divas reizes saņēmis Gada balvu sportā kā Latvijas labākais treneris, jo savus audzēkņus slīpē nenogurstoši kā elitārs juvelieris. Šoreiz zem dobelnieka lupas — grūž Artūrs Plēsnieks

Kādreiz pats dēvēts par rekordu mašīnu, tagad — jau 30 gadus viņš veido citus rekordistus. Tas ir svarcelšanas treneris Eduards Andruškevičs, kurš aizvien ar nevīstošu darba sparu, kompetenci un juveliera precizitāti kā lietaskokus no vienkāršiem puikām un meitenēm izkopj jaunus čempionus. “Viņš ir vecis zvērs. Reti kurš var izturēt tādu darba slodzi, bet viņš vienkārši strādā,” Andruškeviču raksturo viņa talantīgākais audzēknis, olimpiskais medaļnieks Viktors Ščerbatihs.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


TRENERIS

Svarcelšanas

vanagacs Ar

Eduardu Andruškeviču tieka­ mies Ventspilī, sporta nama Centrs svarcelšanas zālē, dažas dienas pēc tam, kad viņš kopā ar talan­ tīgo Ritvaru Suharevu bija atgriezies no Fidži. Zālē sviedrus lej Andruškeviča au­ dzēkņi — olimpieši Rebeka Koha, kura tika atzīta par 2017. gada labāko sportisti, un Artūrs Plēsnieks, perspektīvie Vadims Koževņikovs un Suharevs, kā arī vairāki jaunie censoņi. Eksotiskajā Okeānijas valstiņā Suha­ revs kļuva par pasaules junioru čempio­ nu svara kategorijā līdz 81 kg, turklāt Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Andruškeviča audzēknim šis ir jau otrais pasaules junioru čempiona tituls, pērn viņš triumfēja vieglākā svara kategori­ jā — līdz 77 kilogramiem. Suharevs summā pacēla 351 kg, kas gan bija par trīs kilogramiem mazāk ne­ kā viņa personiskais rekords. “Ceļš uz Fidži bija ārkārtīgi grūts: divas dienas ceļā turp, trīs — atpakaļ. Taču, neska­ toties uz to, Ritvars bija gatavs pacelt vēl vairāk,” komentē Andruškevičs, “tā­ dēļ mēs vienmēr gatavojamies sacensī­ bās pacelt nedaudz vairāk, lai sportis­ tam ir rezerve — augstākās raudzes

sacensībās sportistiem prātā figurē ne­ vis kilogrami, bet medaļas. Tā ir cīņa!” Suharevs 2. vietas ieguvēju apspēlēja par vienu kilogramu. Andruškevičs nenoliedz, ka Suharevam piemīt liels potenciāls. “Bet viņam priek­ šā vēl ir lielais darbs, kas jāpaveic treni­ ņos, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm. Un olimpiskajās spēlēs viņš parādīs, kāda ir perspektīva — tagad svarīgi ir pārvarēt šo posmu un veiksmīgi pāriet pieaugušo konkurencē.” Andruškevičs Suharevu tre­ nē kopš desmit gadu vecuma, un ar viņu izcīnīti vēl citi starptautiski tituli.

43


TRENERIS

Titulētākais audzēknis atbalsta. Andruškevičs tagad strādā kopā ar savu titulētāko audzēkni Viktoru Ščerbatihu

Kopā ar Znaroku Andruškevičs dzimis Karēlijā. Ar vecā­ ku gādībā pārcēlies uz dzīvi Kazahstānā, bet padomju vara nosūtījusi ģimeni dar­ bā uz Latviju. Tā nu Eduards jau čet­ ru gadu vecumā nonācis Dobeles pusē, kur ieguvis izglītību Lejasstrazdu vidus­ skolā un 16 gadu vecumā sācis trenēties svarcelšanā. Iegūtā sportiskā pieredze no­ derējusi, dienot PSRS armijā Sevastopolē. Andruškevičs ticis sportistu rotā, kur svar­ celšanā sasniedzis sporta meistara cienī­ gus rezultātus, sacenšoties svara katego­rijā līdz 82 kilogramiem. Pēc militārā dienesta sportista karjeru turpinājis Rīgas Dinamo sporta klubā pasaules rekordista Anatolija Majasina vadībā. “Apkārt bija daudz spor­ ta personību — turpat trenējās Raimonds Bergmanis, kurš gan pārstāvēja Daugavu, Oļegs Znaroks un visi pārējie Dinamo hoke­ jisti,” atceras kluba čempions svarcelšanā, tā laika pašmāju rekordu mašīna. Pārgājis uz svara kategoriju līdz 90 kg, bet savus visaugstākos rezultātus sasniedzis centne­ rīgo vīru konkurencē. Andruškeviča iespē­ tais personiskais rekords raušanā bija 175, grūšanā — 215 kilogrami.

Par elektriķi, vai...? Savas sportista gaitas Eduards noslē­ dza 27 gadu vecumā. “Guvu traumu. Tolaik

44

nebija pieejama diagnostika, bet pats ne­ daudz kļūdījos — neuztaisīju operāciju.” Iedzīvojies krūšu muskuļu sastiepumā, ku­ ru pilnībā nav izārstējis, atsācis trenēties, bet sacensībās nav izturējušas plecu saites. Gluži vienkārši — sporta medicīna tolaik vēl nebija tik stipra, lai Eduardam sniegtu pareizās konsultācijas. “Pamazām sāku tre­ nēt citus,” piebilst Eduards. Enerģiskais vīrs pamanījies arī Viļānos tehnikumā izmācījies par elektriķi. Tomēr gadiem izkoptais sporta veids viņu bur­ tiski iesūcis sevī, jo, vēl būdams atlēts, Andruškevičs treniņu partneriem spējis palīdzēt ar trāpīgiem padomiem. “Es kaut ko redzēju sportistu izpildījumā, pat nezi­ nu, tieši ko,” atceras treneris. “Man bija interesanti un kļuva aizvien interesantāk.”

Ščerbatiha vilkme Savu pirmo treniņu grupu Eduards iz­ veidojis Dobelē. “Ātri vien saradās daudz audzēkņu. Apstākļi bija pavisam citi ne­ kā tagad, taču svarcelšanas treniņi no­ der teju arī visos citos sporta veidos,” kas acīmredzot veicinājis audzēkņu pie­ plūdumu. “Protams, īpaši jāizceļ Viktors Ščerbatihs, kurš bija mans pirmais per­ spektīvais audzēknis un pirmais, kurš ilg­ stoši turpināja trenēties, visādā ziņā ne­ pārspējama personība sportā.”

Ščerbatiha neizsīkstošā mērķtiecī­ ba Andruškeviču noturējusi sportā. “Pēc Latvijas republikas neatkarības atgūšanas viss attīstījās, sportā jaunā sistēma vēl ti­ kai veidojās un treneriem atalgojums bija ļoti, ļoti minimāls. Visiem klājās grūti, tā­ dēļ daudzi treneri pameta svarcelšanu. Es nekādā gadījumā negribēju pamest spor­ tistu, kurš bija sagatavots tādā līmenī kā Viktors. Viņš arī mani vilka uz priek­ šu,” par spīti skaudrajiem apstākļiem, Andruškevičs koncentrējies uz sportiska­ jiem mērķiem, uz cilvēcīgu rīcību. Andruškevičs lepojas, kā ar Ščerbatihu izdevās progresēt. “Ar viņu sākām strādāt, kad Viktoram bija 11 gadu — viņu mamma atveda uz treniņu. Un pēc deviņiem gadiem pirmo reizi nonācām olimpiādē Amerikā. 1996. gadā Atlantas olimpiskajās spēlēs — 10. vieta, bet Bergmanis savā kategorijā bi­ ja devītais, 2000. gadā Sidnejā — 6. vieta, 2004. gadā Atēnās — sudrabs un 2008. gadā Pekinā — bronza, bet tur jau bija ļo­ ti grūti cīnīties. Ar svaru, ko Viktors neno­ turēja, viņš varēja kļūt par olimpisko čem­ pionu,” uzskata pieredzējušais speciālists.

Augstākā raudze Eduards būtībā ieguvis divas trene­ ru izglītības. Vispirms padomju laikā, kad treneru kvalifikācijas celšanas četru gadu

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


TRENERIS

kursos mācījies kopā ar treneri Majasinu. Deviņdesmitajos gados pabeidzis arī Nila Graša treneru tālākizglītības divu gadu kursus LSPA. Tas devis jaunu un ļoti va­ jadzīgu teorētisko bagāžu, kas papildināta semināros un kontaktējoties ar citu valstu smagatlētu treneriem, īpaši — Polijas. Andruškevičam ir visaugstākās raudzes A kategorijas svarcelšanas trenera sertifi­ kāts, pateicoties sasniegumiem. Kā būtisku pavērsienu Andruškevičs min 2001. gadu, kad svarcēlāji pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm sāka trenē­ ties Ventspilī. “Tieši kopš tā laika esam daudz ko sasnieguši, jo mums tika do­ ti visi nepieciešamie apstākļi. Cepuri nost pilsētas mēra Aivara Lemberga un ilgga­ dējā Ventspils olimpiskā centra vadītāja Ulda Boitmaņa priekšā!”

Viktors ŠČERBATIHS, olimpiskais vicečempions

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Ātrums plus spēks

Foto: Aivars Kārkls

“Viņš ir vecis zvērs. Viņam ir tik daudz enerģijas, ka viņš var strādāt no rīta līdz vakaram un vēl arī brīvdienās. Nezinu, no kurienes viņam tāda duka. Reti kurš var izturēt tādu slodzi, bet viņš vienkārši strādā... Arī viņa audzēkņiem ir grūti izturēt noteikto slodzi, par jaunākās paaudzes sportistiem nemaz nerunāsim. Varam aizsūtīt sportistu uz gadu pie viena trenera, tad — uz gadu pie Andruškeviča. Atšķirība būs milzīga, jo Eduarda darba kvalitāte ir citā līmenī. Protams, rezultāts ir atkarīgs no abiem — gan no sportista, gan no trenera. Un trenerim tāpat kā sportistam vajag atteikties no ļoti daudz kā. Kad viņš mani trenēja, biju viens ar mammu, bet viņam bija sieva un ģimene — viņam bija daudz grūtāk, bet tāpat savu darbu izdarīja ar uzviju. Viņš redz — būs vai nebūs sportistam panākumi. Un, ja Andruškevičs jūt, ka sportists varēs ko sasniegt ar viņa palīdzību, viņš atbalstīs arī tad, ja sportists nav perspektīvs — viņš spēj panākt šķietami nereālu progresu, jo atlētā aktivizēs visas maņas un visus punktus, lai atvērtu sportistu rezultātam. Cilvēks nevar attīstīt to, kā viņam nav. Kā treneris, strādājot vienatnē, Eduards attīstīja ko tādu, kas viņā iekšā ir noslēpts: tas ir kā cilvēku aizsūtīt uz Angliju mācīties angļu valodu — cilvēku vienu iemetot citā vidē, dzīve viņu piespiedīs jau pēc mēneša runāt angliski. Tāpat bija mums, jo mēs bijām tikai divatā un cīnījāmies par visaugstākajām vietām, kas ir svarīgi trenera progresam, — viņam neizbēgami nācās ļoti daudz mācīties darot, nevis studējot grāmatas. Tagad mēģinu viņam palīdzēt un dalīt slodzi uz diviem, lai viņam būtu vieglāk — viņam vairs nav 40 gadu...”

Andruškevičs ir arī Latvijas Svarcel­ šanas federācijas valdes priekšsēdētājs. “Runāju ar citiem treneriem un saku: lūk, labs jauns un talantīgs sportists. Bet vi­ ņi neredz... Un zaudē laiku. Svarcelšanā ārkārtīgi svarīgi ir laiku izmantot pro­ duktīvi. Ja sportists iekļuvis Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV), tad viņam ir pamats tālākai izaugsmei, tas būtis­ ki ietekmē sportista turpmāko noska­ ņojumu. Ja ar sportistu netiek pienācīgi strādāts un, piemēram, 20 gadu vecumā viņš zaudē vietu Olimpiskajā vienībā, pro­ tams, sportists atnāk pie mums un pa­ saka — mana vajag strādāt, lai iztiktu... Svarcelšana nav tas pats, kas Strongman spēkavīru sacensības, kur pietiek ar spē­ ku. Svarcelšanā vajag spēku un ātrumu, jo bez attīstītām ātruma īpašībām spor­ tists neko nesasniegs — tās ir ilgstoši un nemitīgi jāturpina pilnveidot. Daudzi brīnās, kā tāda augumā maza meitene kā Rebeka Koha var tik lielu svaru pacelt? Var, jo viņai piemīt ātrums un spēks.” Kā piemēru smagatlētikas nozīmei spē­ ka un ātruma attīstībā, kas ir svarīga visos atlētiskajos sporta veidos, Andruškevičs ilustrē ar kādām atmiņām no olimpiska­ jām spēlēm. “Mūsu sprinteris no Ludzas ie­ raudzīja, kā viņa konkurenti smagatlētikas zālē izpildīja pietupienus ar 240 kg svaru. Viņš bija šokā, jo pats knapi varēja izpil­ dīt vingrinājumu ar 140 kg smagu stieni. Vieglatlētikā tik lielu svaru pacelt ir vērtī­ gi labāka atspēriena izkopšanai.” Andruškevičs uzsver, ka ļoti svarī­ ga ir trenera un sportista komunikācija. “Lai sasniegtu rezultātu, ir būtiski trene­ rim veidot iespējami ciešu kontaktu ar audzēkni. Viņš jāsaprot gan tīri cilvēcis­ ki, gan praktiski: viss, ko viņš dara, — treniņprocess, tehnika, uztura bagātinātāji, atjaunošanās, arī brīvā laika pavadīšana. Lai atjaunotos, nedēļas otrajā pusē ejam

pirtī, kā arī džakuzi, nemitīgi konsultē­ jamies ar LOV — lai izturētu slodzi un dabūtu rezultātu, to visu obligāti vajag.”

No rīta līdz vakaram Tos sporta trenerus, kuri strādā ti­ kai sporta skolā noteiktajā darba laikā, Eduards salīdzina ar sporta skolotājiem. “Tā augstus sasniegumus nevar gūt — tas ir kā sporta stundā kustēties. Man ir jāzina viss par audzēkni, principā visu dienu jāstrādā, lai sasniegtu vērā ņema­ mu rezultātu.” Andruškevičs sporta zālē ierodas jau pirms pulksten astoņiem, pa dienu ir vairā­ ki pārtraukumi, bet darba diena beidzas ti­ kai ap pulksten pusdeviņiem vakarā. “Man audzēkņi prasa — kad varēsim atpūsties? Saku — pēc Tokijas olimpiskajām spē­ lēm... Un tāpat tikai nedaudz, jo būs jā­ sāk gatavoties jau nākamajai olimpiādei — Parīzes olimpiskajām spēlēm 2024. gadā.” Vai svarcelšanas trenera darbs ir Eduar­ da hobijs? “Nē, hobijs tas ir Skandinā­vijas valstīs — Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Tur viņiem maksā 2000 eiro mēnesī par trene­ ra darbu, bet pārējās profesijās — vidēji ap 5000 eiro, tādēļ trenēšana viņiem ir kā vaļasprieks pēc darba,” Andruškevičs uz­ sver, ka viņš nodarbojas tikai ar trenera darbu. “Mums ir maz palīgu, jo treneriem sākumā ir mazs atalgojums. Regulāri sazi­ nos ar LSPA — un jaunu treneru svarcel­ šanā teju nav vispār. Tikko Daugavpilī bija labs jauns treneris, bet viņš pēc pusgada visiem pateica — piedodiet, par šo algu es nevaru iztikt — un aizgāja citur strādāt...”

Milzīgs darbs Ņemot vērā Andruškeviča audzēkņu panākumus pret viņa audzēkņu skaitu, va­ rētu padomāt, ka viņa rīcībā ir kāda īpa­ ša brīnumrecepte. Tomēr dobelnieks vēlreiz un vēlreiz neatlaidīgi uzsver spēju saska­ tīt svarcēlāju izpildījumā to, ko citi treneri neredz. Pavērojot Eduardu treniņā — viņš ir gluži kā vanags, kurš lidinās pa spor­ ta zāli starp Plēsnieku, Kohu, Suharevu, Koževņikovu un jaunajiem audzēkņiem, sniedzot lakoniskus specifiskus padomus. “Man nav īpašu brīnumrecepšu,” ap­ galvo treneris. “Panākumu atslēga — tas milzīgais darbs, kas tiek ieguldīts treniņ­ procesā. Ščerbatihs treniņos cēla 35—40 tonnas dienā. Taču bez tā vēl ir intensi­ tāte, Viktors sāka treniņus ar sākumsvaru 170 kg un uz augšu.” Interesanti, ka 151 cm garā Koha — būdama daiļā dzimuma pārstāve! — treniņos dienā spēj pacelt līdz pat 10 tonnām un nodarbības sāk ar 90 vai 100 kg svaru. “Visiem nevar būt viena mēraukla. Ne visi var izturēt tādas treniņu slodzes, kādas bija pa spēkam Viktoram,” skaidro Andruškevičs. “Bet redzu, ka arī Plēsnieks turpina soļot uz priekšu.”

45


“Treneris Andruškevičs ir stingrs, atbildīgs, rūpīgs, fokusējies uz noteiktiem mērķiem. Domāju, viņš ir vienīgais tāds treneris ne tikai Latvijā un Eiropā, bet — nebaidīšos teikt — pat pasaulē. Viņa taktika, treniņu grafiks, režīms, kas mums jāievēro, raksturs un attieksme, tas ir mūsu rezultātu stūrakmens, pateicoties viņam. Bieži vien ir grūti saprasties, jo ne vienmēr mūsu vēlmes sakrīt, viens otram nepiekrītam. Daudz strīdamies. Mēģinu panākt savu taisnību, treneris — savu. Lai gan reti, bet tomēr beigās man sanāk piekāpties un klausīt, ko treneris saka, lai gan ne vienmēr gribas to darīt.”

Artūrs PLĒSNIEKS, pasaules vicečempions

“Eduards ir stingrs treneris, kurš panāks to, ko vēlas. Un viņa panākumu atslēga ir neatlaidība — reti kuram piemīt tāda neatlaidība... Viņš ir kā tēvs, kā auklīte, kurš visu laiku svarcēlājiem ir līdzās — treniņos, nometnēs, sacensībās. Teikšu godīgi: disciplīna pie viņa ir traka — jāievēro režīms arī mājās, brīvo laiku nevar patērēt, kā ienāk prātā, jo enerģija ir jātaupa; visu laiku vienā līnijā notiek virzība uz nosprausto mērķi. Viņš uzsver — ja mājās viss būs kārtībā, arī treniņos viss būs labi. Eduards ir savaldīgs un zina, kā lietas pareizi darīt, — agrāk, kad viņš bija jaunāks, sacensībās mēdza pacelt balsi, kad to vajadzēja, jo mačos vienmēr iet karsti. Viņš ir arī labs psihologs — gada sākumā traumu dēļ gribēju visu mest pie malas, bet mierīgi visu uzrunājām un viņš pārliecināja mani aizvadīt līdz galam šo olimpisko ciklu.”

46

Foto: Aivars Kārkls

Rebeka KOHA, pasaules čempionāta bronzas medaļniece

Pamainām leņķi, pakoriģējam kustību. Un tā no rīta līdz vakaram...

Eduards pēc audzēkņu acīm spēj no­ teikt, cik un kādā intensitātē viņš var pa­ celt — uzraut vai uzgrūst. Pieredzējušākie to jau saprot katrs pats, bet jaunie au­ dzēkņi tiek uzmanīti ļoti nopietni. Raušanu un grūšanu var izpildīt no dažādām pozī­ cijām — no ceļgaliem, no grīdas —, bie­ ži izmantojam arī stieņa vilkmi no zemes, šo vingrinājumu dažādojot. “Protams, ka strādājam arī izpildes klasiskajā režīmā. Vingrinājumu dažādība pasargā no vien­ muļības spēka treniņos.” Ziemā sporta zālē tiek spēlēta bum­ ba, vasarā — brīvā dabā — uz laiku tiek veikti 30 un 60 metru sprinti, dažkārt arī simtiņš, ko agrāk Ščerbatihs, būdams savā labākajā sportiskajā formā, spējis nojozt pat 11 sekundēs. Spēka treniņos izmantota arī videokamera, pēc tam ko­ pā analizētas pieļautās kļūdas vai saulītē celts tehniskais izpildījums.

Paaudžu konflikts Neviens nav ideāls, taču varam progre­ sēt jebkurā vecumā. Tādēļ vaicāju pašam Ščerbatiham, vai Andruškevičam maz ko varam pārmest. “Viņš svarcelšanā sasnie­ dzis visaugstāko līmeni un tagad 63 ga­ du vecumā uzskata, ka sportistam 15— 18 gados jābūt tikpat gudram kā viņam. Tas ir nereāli,” atbild Eduarda audzēknis, tagadējais Latvijas Svarcelšanas federāci­ jas prezidents. “Tādēļ dažkārt veidojas kon­ fliktsituācijas ar audzēkņiem. No vienas puses — jaunieši ir jāsaprot, bet — no ot­ ras — jauniešus piespiežot, viņi ātrāk attīs­ tās. Piemēram, audzēkņi grib desmitos va­ karā pastaigāties, Eduards pats pēc garas darba dienas ir noguris un negrib vairs do­ ties pastaigā, tādēļ aizliedz arī audzēkņiem šādas pastaigas.”

Tajā pašā laikā Ščerbatihs, kurš tre­ niņprocesā palīdz Andruškevičam, neslēpj, ka arī pats jaunajiem svarcēlājiem neiesa­ ka vēlas pastaigas, jo enerģija jātaupa, jā­ izguļas kārtīgi. “Es esmu tam izgājis cau­ ri un saprotu, bet jaunieši to vēl neaptver. Eduards pats esot strauji kļuvis pieaudzis, tādēļ viņš dabiski sagaida, ka visiem jau­ niešiem vajadzētu domāt līdzīgi,” Viktors pamato tā saukto paaudžu konfliktu.

Aizkulišu cīņa sacensībās Runājot par mačiem, Andruškevičs at­ gādina, ka treniņi un sacensības svarcelša­ nā ir kā divas dažādas pasaules, kur domi­ nē audzēkņa psiholoģija un trenera izvēlētā taktika. “Sacensībās vēroju, cik sportists uzrauj iesildoties. Atkarībā no izpildījuma piesakām sākuma svaru. Pēc tam lūko­ jam, ko spēj konkurenti. No tā atkarīga vi­ sa turpmākā maču gaita. Jāceļ prātīgi, lai nedabūtu nullītes, risks sākas vēlāk.” Tikai tad, kad divcīņā nodrošināta uzvara vai au­ dzēknis sasniedzis pietiekami augstu rezul­ tātu, Andruškevičs ļauj pēdējam piegājie­ nam pieteikt pat superaugstu svaru. Vecāki dažkārt baidās bērnus sūtīt uz svarcelšanas treniņiem, jo domā, ka jau­ nietim uzreiz liks celt smagumus. “Tā nav. Viss notiek pakāpeniski. Vispirms ir jāiz­ kopj pareiza kustība, tad koordinācija, jā­ attīsta visas muskuļu grupas,” teic trene­ ris Andruškevičs. Taujāts, vai viņam ir kāda sportiskā devīze, Eduards atbild izsmeļoši: “Uzvar tas, kurš izpilda treniņu programmu.” ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Pretendentu

kvartets

Pirmo reizi divdesmit gadu laikā, kopš svarcelšanā ieviesta pašreizējā kvalifikācijas sistēma olimpiskajām spēlēm, uz startu olimpiādē reāli pretendē četri Latvijas smagatlēti — Artūrs Plēsnieks, Rebeka Koha, Ritvars Suharevs un Vadims Koževņikovs.

Z

īmīgi, ka visi četri svarcēlāji ir Eduarda Andruškeviča audzēkņi. Latvijas Svarcelšanas federācijas prezidents Viktors Ščerbatihs, vērtējot izredzes kvalificēties Tokijas olimpiska­ jām spēlēm, norāda, ka lielāka pārlie­ cība ir par diviem sportistiem. “Koha un Plēsnieks ar saviem rezultātiem šo­ brīd ir Pasaules Svarcelšanas federāci­ jas (IWF) pasaules rangā TOP6 — reā­ li pretendenti startam Tokijā. Savukārt Suhareva un Koževņikova izredzes ir 50 pret 50 — Ritvaram ar plusa zīmi, bet Vadima situācijā — ar mīnusa zīmi,” no­ rāda Ščerbatihs. Tāpat olimpiskais medaļnieks norāda, ka pašreizējā kvalifikācijas sistēma ir la­ bāka un godīga nekā viņa olimpiskās de­

bijas laikā. 1996. gadā Atlantas olimpiādē Latvija bija pārstāvēta ar pieciem spor­ tistiem, jo augstus rezultātus pirms tam sasniedza Ščerbatihs un Bergmanis, diva­ tā nodrošinot piecas ceļazīmes. “Tagad brauc tikai tie, kas paši paceļ,” uzsver Ščerbatihs. Kopš Sidnejas olimpiskajām spēlēm Latvija olimpiādē bijusi pārstāvē­ ta — maksimums — ar diviem svarcē­ lājiem. Svarcelšanas lielvalstis ceļazīmes uz Tokiju izcīnīs arī komandu ieskaitē, bet Latvijas sportistu gadījumā, lai kvalificē­ tos olimpiādei, regulāri jāturpina piedalī­ ties sacensībās un jāvāc reitinga punkti. Kvalifikācijas periods sākās jau 2018. ga­ da novembrī — tas ir sadalīts trīs laika nogriežņos, kur sportistiem ir jāpiedalās

katrā ciklā vismaz vienās un līdz sešām IWF atzītajām zelta, sudraba vai bronzas līmeņa sacensībām (jo augstāks sacensī­ bu līmenis, jo vairāk reitinga punktu var iegūt). Katrā no trim cikliem vērā tiks ņemti sportista labākie rezultāti, kā arī kopumā vislabākais rezultāts. Tokijas olimpiskajās spēlēs svarcelša­ nā pavisam sacentīsies 196 atlēti, septi­ ņās svara kategorijās vīriešiem un septi­ ņās svara kategorijās — sievietēm. Katrā svara kategorijā sacentīsies 14 atlēti, no kuriem labākos astoņus katrā kategori­ jā noteiks pēc IWF pasaules ranga 2020. gada 30. aprīlī, ņemot vērā arī valstu kvotas un komandu ieskaiti, kas mūsu situācijā var dot tikai priekšrocības. ©

Kristaps ZAĻKALNS

SVARCELŠANA MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1924.—2016. GADA OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS Dāmas Kungi

1. vieta

5. 10. vieta

4.

Kārlis Leilands virs 82,5 kg; 497,5 kg (pieccīņā)

2.

Kārlis Leilands virs 82,5 kg; 355 kg (trīscīņā)

Vasilijs Stepanovs 82,5 kg; 427,5 kg (trīscīņā)

Viktors Ščerbatihs virs 105 kg; 455 kg Raimonds Bergmanis virs 108 kg; 402,5 kg Raimonds Bergmanis virs 110 kg; 362,5 kg (divcīņā)

20. vieta

Viktors Ščerbatihs virs 105 kg; 448 kg

2.

3. Artūrs Plēsnieks līdz 105 kg; 310 kg

9.

Rebeka Koha līdz 53 kg; 197 kg

4. 7.

Artūrs Plēsnieks līdz 105 kg; 399 kg

14. Aleksandrs Žerebkovs līdz 75 kg; 325 kg

18.

8.

Sergejs Lazovskis līdz 94 kg; 355 kg

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

2016. Riodežaneiro

2012. Londona

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1992. Barselona

1988. Seula

1980. Maskava

1984. Losandželosa

1972. Minhene

1976. Monreāla

1964. Tokija

1968. Mehiko

1960. Roma

1956. Melburna

1952. Helsinki

1936. Berlīne

1948. Londona

1932. Losandželosa

1928. Amsterdama

1924. Parīze

30. vieta

47


Māsu Tarvidu

olimpiskās cerības Kopš 2000. gada vasaras olimpisko spēļu programmā iekļauts taekvondo, taču Latvija šajā cīņas mākslā olimpiādē vēl ne reizi nav bijusi pārstāvēta. Ir cerības, ka Tokijā latvieši pirmo reizi varētu ierakstīties arī taekvondo olimpiskajā vēsturē.

Sitiens finālā. Vecākā no māsām Tarvidām, Inese, (pa labi) uzbrūk kontinenta čempionei Tatjanai Kudašovai 2018. gada Eiropas čempionāta finālā Kazaņā

§ Pasaules klase. Inese demonstrē maijā Mančestrā izcīnīto 2019. gada pasaules čempionāta bronzas medaļu

T

aekvondo pirmsākumi meklējami Korejā, kur tas attīstījies tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Sporta veids pilnveidojies, ietekmējoties no karatē un ķīniešu cīņas mākslām. Dienvidkorejā at­ tīstījās olimpiskais taekvondo, savukārt divdesmit gadus vēlāk uzplauka tekvon-do, kas ietver citādāku sitienu arsenālu un veidojies Ziemeļkorejā. Tiesa, starptautiski atzīta ir tikai Pasaules Taekvondo (WT) federācija, bet Starptautiskā Tekvon-do fe­ derācija (ITF) cieši sadarbojas ar Pasaules Taekvondo federāciju. Dienvidkorejas bru­ ņoto spēku karavīriem taekvondo apguve ir obligāta. Pirmo reizi olimpisko spēļu program­ mā taekvondo iekļāva sporta veida dzimte­ nē. 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs tas bija vērojams kā paraugdemonstrēju­ mu sporta veids, tāpat vēl pēc četriem ga­ diem — Barselonas olimpiādē. Visbeidzot

48

taekvondo pirmās medaļas sadalīja 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Reāla iespēja kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm ir māsām Inesei un Jolantai Tarvidām. Šāgada maijā Mančestrā Jolanta atkārtoja savu un Latvijas taekvon­ do lielāko panākumu — otro reizi pasau­ les čempionātā izcīnīja bronzas godalgu. Pērn vecākā no māsām Tarvidām kļuva par Eiropas vicečempioni un par Eiropas čempioni U-21 konkurencē. Olimpiskajā rangā svara kategorijā līdz 57 kg Inese ieņem 10. vietu. Savukārt Jolanta, kas ir par gadu jaunāka, tikko rangā pacēlās uz 23. vietu. Viņa pērn izcīnīja sudraba god­ algu Eiropas U-21 čempionātā, bet 2017. gadā — bronzu Eiropas čempionātā. Lai piepildītu olimpisko sapni, baušķenieces ik­ dienā trenējas Vācijā. Kā paskaidroja Latvijas Taekvondo fe­ derācijā (LTKF), olimpiskajās spēlēs ie­

kļauta tikai viena taekvondo disciplī­ na — kyorugi jeb cīņu-sparingu disciplīna. Olimpiskajām spēlēm var kvalificēties da­ žādos veidos — pirmie sportisti tiks atla­ sīti pēc olimpiskā ranga. Lai kvalificētos, sportistam savā svara kategorijā 2019. ga­ da 9. decembrī, kad olimpiskais rangs tiks slēgts, noteiktajā disciplīnā jāieņem vieta pirmajā piecniekā. Pie ceļazīmes var tikt, ja izcīnīta arī pirmā vai otrā vieta kon­ tinentālajā olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā noteiktajā svara kategorijā vai ja sportists ir piedalījies WT Grand Slam čem­ pionu sēriju turnīrā un izcīnījis pirmo vie­ tu pēc reitinga noteiktajā svara kategorijā. Taekvondo olimpiskā kvalifikācija bū­ tībā noslēgsies 2020. gada pavasarī, vi­ si olimpisko spēļu dalībnieki sporta veidā jāpaziņo 6. jūlijā. ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

49


Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

Aizraujošā piektā sezona Ar finālsacensībām Zemgales Olimpiskajā centrā Jelgavā noslēgusies Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) rīkotā projekta Sporto visa klase piektā sezona. Visa aizvadītā mācību gada garumā 330 klases (no otrās līdz sestajai) sportoja piecas reizes nedēļā un piecas labākās četrās vecuma grupās no katra Latvijas reģiona tikās projekta finālsacensībās, lai savus spēkus pārbaudītu gan zināšanu konkursā par olimpisko kustību, gan vairākās stafešu sacensībās un citās sportiskās aktivitātēs.

Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

50

“Šis ir bijis neaizmirstams piedzī­ vojums daudziem skolēniem visa mācību gada garumā, un tādēļ vēlos pateikties visiem dalībniekiem, pedagogiem un vecākiem par atbalstu un vēlmi sportot piecas reizes nedēļā. Esam ieguvuši plašu atbalstu, jo projekts Sporto visa klase ir interesants, radošs un pozitīvs pasākums, kas nostiprina bērnu veselību, uzlabo stāju, dod iemaņas strādāt komandā un motivāciju nodarboties ar fiziskām aktivitātēm,” atzīst projekta idejas autors LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers. “Raugoties finālsacensībās, nevienu brīdi nepameta sajūta, ka sekojam līdzi lielām sporta sacensībām, kas aizrauj to dalībniekus un skatītājus. Paldies visiem dalībniekiem, un tiekamies projekta sestajā sezonā.”

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

Spēlē arī ministre

Lai

noskaidrotu klases, ku­ ras finālsacensībās pār­ stāvēs savas izglītības iestādes, projekta gaitā dalībniekiem reģiona iet­ varos bija jāpārvar divas atlases kārtas. Pirmajā kārtā dalībnieki sacentās stafetēs, veica labo darbu ar moto Visi kopā mēs to varam!, tika vērtētas arī skolēnu sek­ mes mācībās. Pirmās kārtas grupu uzvarētājiem bija jācīnās 2. kārtā, kurā dalībniekiem bija jāaizvada tautas bum­ bas sacensības un vispārējās fiziskās Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

sagatavotības testi. Jāpiebilst, ka 2. klases finālsacensībās nepiedalās. Savukārt finālsacensību dalībniekiem bija jāpierāda sevi gan vairākās stafešu sacensībās un citās sportiskās aktivitātēs, gan zināšanu konkursā par olimpisko kustību, gan arī aktīvi jāatbalsta savi pedagogi, kuriem bi­ ja nozīmīga loma uzvaras kaldināšanā. Tāpat visas dienas garumā sacensību dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar policijas ekipējumu, inventāru un auto­ transportu.

Finālsacensību atklāšanas pasākumā viesojās arī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kura mazajiem censoņiem pirms sacensībām novadīja nelielu iesildīšanos. “Dzirkstošs sportot prieks, kustības prieks, sacensības prieks un draudzīgas komandas kopā darbošanās prieks raksturo projektu Sporto visa klase,” atzīst izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. “Tas māca bērniem mīlēt sportu, uzlabo veselību un ar visas klases iesaisti sporta aktivitātēs palīdz iepazīt sportu arī bērniem, kuri citādi neatklātu spor­ tošanas prieku.” Ministre atklāja, ka pati ar sportiskām aktivitātēm ir uz tu. Bērnībā piedalījusies tautas bumbas sacensībās un joprojām spēlē volejbolu, kur gūst arī labus panākumus.

“Sporto visa klase projekts ir ļoti vēr­ tīgs, un uzskatām, ka visiem bērniem būtu jāsporto piecas reizes nedēļā. Tas uzlabo ne tikai veselību un fizisko saga­ tavotību, bet arī emocionālo noskaņoju­ mu un sekmes,” atzīst jūrmalnieku spor­ ta skolotājs Mārtiņš Liepa un 6. klases audzinātāja Aiva Gasiņa no sākumskolas Taurenītis. “Ļoti pareizi ir arī tas, ka fi­ nālsacensībās iekļūst tie skolēni, kuri ne tikai uzrāda labus panākumus sportā, bet tikpat labi arī mācās. Finālsacensībās pie­ dalāmies ceturto reizi.”

51


Interesants fakts, ka trīs reģionus katrā vecuma grupā finālsacensībās pārstāvēja viena skola — Jelgavas 4. vidusskola (Zemgales reģions), V. Plūdoņa Kuldīgas vi­ dusskola (Kurzemes reģions) un Valmieras Pārgaujas sākumskola (Vidzemes reģions). Ar šo faktu īpaši lepojas sporta skolotāja Nataļja Gorškova no Jelgavas 4. vidus­ skolas, kura norāda, ka ir ieguldīts ļoti liels darbs gan stundās, gan arī pēc stundām. “Labprāt piedalāmies visdažādākajās sporta sacensībās, gan vieglatlētikas, gan koman­ das sporta. Bērni ir pieraduši pie sacensību gaisotnes, ir nosvērti un lieki nesatrau­ cas. Tiešām lepojos, ka esam viena no aktīvākajām skolām Latvijā, un arī projek­ tu Sporto visa klase vērtēju atzinīgi.” “Aizvadītajā gadā projekts Sporto visa klase piedzīvoja lielu attīstību. Pērn rudenī sezonu iesākām ar grandiozu atklāšanas pasākumu Arēnā Rīga, kur pulcējās gandrīz 7000 projekta dalībnieku. Tradīciju vēlamies saglabāt, tādēļ arī nākamajā gadā plānojam atklāšanas pasākumu rīkot arēnā,” at­ klāj Žoržs Tikmers. “Prieks par to, ka dalībnieku skaits strauji aug. Nākamajai se­ zonai ir pieteikušās vairāk nekā 180 jau­ nas klases, kas nozīmē, ka projekta 6. sezonā dalībnieku skaits tuvojas deviņiem tūkstošiem.”

Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

Jelgavas, Kuldīgas un Valmieras kvalitāte

SPORTO VISA KLASE 5. SEZONAS FINĀLSACENSĪBU REZULTĀTI 1. vieta 2. vieta 3. vieta 4. vieta 5. vieta

5. klase Rīga — Zvejniekciema vidusskolas 5. klase Zemgale — Jelgavas 4. vidusskolas 5.c klase Vidzeme — Valmieras Pārgaujas sākumskolas 5.c klase Kurzeme — V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 5.b klase Latgale — Viļānu vidusskolas 5.a klase

1. vieta 2. vieta 3. vieta 4. vieta 5. vieta

4. klase Zemgale — Jelgavas 4. vidusskolas 4.c klase Rīga — Salacgrīvas vidusskolas 4.a klase Vidzeme — Valmieras Pārgaujas sākumskolas 4.a klase Latgale — Balvu pamatskolas 4.c klase Kurzeme — V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 4.b klase

1. vieta 2. vieta 3. vieta 4. vieta 5. vieta

6. klase Rīga — sākumskolas Taurenītis 6. klase Zemgale — Jelgavas 4. vidusskolas 6.c klase Kurzeme — V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 6.a klase Latgale — Daugavpils 3. vidusskolas 6.a klase Vidzeme — Valmieras Pārgaujas sākumskolas 6.c klase

Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

1. vieta 2. vieta 3. vieta 4. vieta 5. vieta

3. klase Zemgale — Jelgavas 4. vidusskolas 3.c klase Rīga — Zvejniekciema vidusskolas 3.b klase Vidzeme — Valmieras Pārgaujas sākumskolas 3.e klase Kurzeme — V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 3.b klase Latgale — Preiļu 1. pamatskolas 3.c klase

52

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs Foto: Vadims Morozovs, LOK arhīvs

Nākamsezon — 404 klases Noslēdzoties pieteikšanās termiņam programmai Sporto visa klase nākamajam 2019./20. mācību gadam, LOK ir apstiprinājusi 73 Latvijas pašvaldību 153 skolu 404 klašu pieteikumus. Programmā iesaistīsies jauni dalībnieki no 180 klasēm, savukārt 4.—6. klašu grupā piecas reizes nedēļā turpinās spor­ tot 224 klašu komandas. “Programma Sporto visa klase kļuvusi populāra, iegūstot ievērojamu pašvaldību, izglītības iestāžu un tās dalībnieku ģimeņu atbalstu. Jaunajā mācību gadā piecas rei­zes nedēļā sportos jau 8800 bērnu, uzlabojot veselību, stāju, veidojot motivāciju nodarbo­ ties ar fiziskām aktivitātēm un pilnveidojot prasmes strādāt vienotā klases komandā”, izsakās olimpiskais vicečempions un pro­ grammas idejas autors Žoržs Tikmers. “Uzaicinot iesaistīties bērnus jau no 2. klases, esam konstatējuši, ka tas dod lielāku ieguldījumu skolēnu fiziskajā attīstībā un veselības nostiprināšanā. Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Veselīgs dzīvesveids motivē nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, un pavadīt brīvo lai­ ku ģimenei kopā ir mūsu kopīgais mērķis, kas jāsasniedz,” atzīst Žoržs Tikmers.

Strādā pētnieki Maijā tika noslēgts arī otrais zinātniskā pētījuma gads, kurā piedalās gan projekta Sporto visa klase dalībnieki, kuri skolā spor­ to katru dienu, gan tie skolēni, kuri sporto tikai divas reizes nedēļā. Pētījuma mērķis ir saprast, vai un kā sports četru mācību ga­ du garumā ietekmē pamatskolēnu veselību. “Vēlamies iegūt objektīvus, zinātniski pierā­ dītus datus, ka sporta stundu regularitāte labvēlīgi ietekmē bērnu veselību. Pētījumu veic Latvijas Universitātes pētnieku koman­ da, ar kuru sekmīgi sadarbojamies,” pa­ skaidro Žoržs Tikmers. “Analizējam bērnu fizisko aktivitāšu līmeni un uztura paradumus, veicam antro­ pometriskos mērījumus un asinsanalīzes, nosakām emocionālo stāvokli un kognitīvās

funkcijas,” izskaidroja zinātniece, pētījuma vadītāja Dr. biol. Dace Reihmane. “Diemžēl esam secinājuši, ka lielai daļai bērnu ir ap­ taukošanās un liekā svara problēmas un apaļīgo bērnu skaits arvien pieaug. Taču tiem, kuri sporto piecas reizes nedēļā, šā­ das problēmas ir mazāk izteiktas. Esam novērojuši, ka tie bērni, kuri vairāk nodar­ bojas ar fiziskām aktivitātēm, jūtas emocio­ nāli labāk — ir priecīgāki, laimīgāki un ap­ mierinātāki ar dzīvi. Nākamajā mācību gadā pētījumu plānojam paplašināt, tajā iesaistot visus jaunos projekta dalībniekus, lai dati būtu pēc iespējas precīzāki un korektāki.” Latvijas Olimpiskā komiteja apsveic vi­ sus projekta Sporto visa klase dalībniekus un finālsacensību uzvarētājus, novēl priekpil­ nu, aizraujošu, piedzīvojumiem bagātu un sportisku vasaru, lai atkal tiktos rudenī, projekta Sporto visa klase 6. sezonā. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS 53


Skrējiens uz Tokijas pludmali Tokijas līča krastos esošajā Šiokadzes parkā tiks izveidoti pludmales volejbola laukumi, lai no 2020. gada 25. jūlija līdz 8. augustam tur sacenstos pa 24 pāriem gan sievietēm, gan vīriešiem. Uz dalību Tokijas olimpiskajās spēlēs reāli pretendē trīs Latvijas dueti — Tīna Graudiņa/Anastasija Kravčenoka, Mārtiņš Pļaviņš/Edgars Točs un Aleksandrs Samoilovs/ Jānis Šmēdiņš. 54

J

apāna kā turnīra saimniece automā­ tiski saņēmusi pa vienai vietai gan sieviešu, gan vīriešu turnīrā, tādēļ no 2018. gada 1. septembra līdz 2020. gada 14. jūnijam notiek cīņa par atlikuša­ jām 23 vietām abos olimpisko spēļu tur­ nīros. Svarīgi piebilst, ka vienu valsti ne­ drīkst pārstāvēt vairāk par diviem katra dzimuma duetiem. Otra svarīga nianse — sportisti izcīna vietas olimpiskajās spēlēs nevis konkrēti sev, bet gan savai valstij. No 28. jūnija līdz 7. jūlijam Ham­burgā (Vācija) pasaules čempionātā uzvarētāji gan sievietēm, gan vīriešiem ne tikai saņems zelta medaļu komplektus, bet arī nodrošinās savai valstij vienu garantēto vietu olimpiskajās spēlēs. No 18. līdz 22. septembrim Haijanā (Ķīna) notiks olimpiskais kvalifikācijas tur­ nīrs, kurā būs aizliegts piedalīties iepriekš minēto 2019. gada pasaules čempionu pār­

stāvētajām valstīm. Gan sievietēm, gan vīriešiem pirmo divu vietu ieguvēji no­ drošinās savām valstīm līdzdalību olim­ piskajās spēlēs. Lielākā nozīme tomēr būs Starp­ tau­ ­ tiskās Volejbola federācijas (FIVB) īpaša­ jam olimpiskajam rangam, kura punktus volejbolisti krāj jau kopš 2018. gada 1. septembra. 2020. gada 14. jūnijā tam tiks pielikts punkts, nosakot 15 ceļazīmju īpašniekus sievietēm un vīriešiem. Uz olimpiskajām ceļazīmēm pretendēs tikai tie dueti, kuri minētajā laikā būs piedalījušies vismaz 12 oficiālajos FIVB turnīros — Pasaules kausa izcīņas posmos, pasaules čempionātos, olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, kontinentālajā kausa izcīņā, kā arī oficiālajā kalendārā iekļautajos zonālajos, reģionālajos un nacionālajos turnīros. Protams, izvēles procesā tiks ņemtas vērā valstu kvotas (ne vairāk par diviem

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


FIVB OLIMPISKAIS RANGS (vieta, duets, valsts, turnīri, punkti) 4400 4160 3120 3020 2920 2400 1760

Sievietes 1. Ana Patrīcija/Rebeka (Brazīlija) 8 2. Velša-Dženingsa/Svīta (ASV) 9 3. Klinemana/Rosa (ASV) 6 4. Brendija/Benslija (Kanāda) 6 5. Iši/Murakami (Japāna) 10 6. Pavana/Melisa (Kanāda) 6 ... 31. Graudiņa/Kravčenoka (Latvija) 5

Izšķirošie turnīri vēl priekšā. Jāņa Šmēdiņa (pa kreisi) un Aleksandra Samoilova ranga ieskaitē pašreiz vēl tikai pieci turnīri

Kopā ceļā uz Tokiju. Tīna Graudiņa (pie tīkla) un Anastasija Kravčenoka, neraugoties uz ziemā piedzīvotajām nesaskaņām, turpina kopīgu darbu mērķa sasniegšanai Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

5240 4460 3720 3540 3200 3160 1840

Foto: Renārs Buivids, Sports

7 6 5 7 6 6 5

Foto: Renārs Buivids, Sports

Vēlamajā piecpadsmitniekā. Ja olimpiskais rangs tiktu noslēgts 10. jūnijā, tad Mārtiņš Pļaviņš (tuvplānā) un Edgars Točs nodrošinātu Latvijai vienu vietu olimpiskajās spēlēs

Foto no O-Sands arhīva

Vīrieši 1. Krasiļņikovs/Stojanovskis (Krievija) 2. Mols/Sorums (Norvēģija) 3. Brils/Fijaleks (Polija) 4. Pedlovs/Šahters (Kanāda) 5. Grimalts/Grimalts (Čīle) ... 13. Pļaviņš/Točs (Latvija) ... 33. Samoilovs/Šmēdiņš (Latvija)

duetiem katrā dzimumā), ietverot tajā arī pasaules čempionātā un olimpiskajā kvalifikācijā izcīnītās ceļazīmes. Pēdējie papildinājumi Tokijas olimpisko spēļu dalībnieku sarakstā tiks veikti pēc Kontinentālo kausa izcīņu finālsacensībām, kas plānotas 2020. gada 22.—28. jūnijā. Katra kontinenta labākā komanda gan vīriešiem, gan sievietēm kvotu ietvaros nodrošinās savai valstij ceļazīmi uz Tokiju. Šādi tiks sadalītas atlikušās piecas vietas olimpiskajā turnīrā. Lai gan FIVB mājaslapā pašlaik ir publicēts aktuālais olimpiskais rangs, tiek uzsvērts, ka pašreiz tam nav oficiāla statusa, jo dueti nav aizvadījuši 12 turnīrus. Rangā iekļauti visi labākie dueti, neņemot vērā valstīm noteiktās kvotas. 10. jūnijā Mārtiņš Pļaviņš/Edgars Točs ieņēma 13. vietu, bet Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš bija ierindoti 33. pozīcijā, taču skrējiens uz olimpisko Tokiju norit pilnā sparā, mainoties situācijai pēc katras nedēļas nogales. Sieviešu konkurencē Tīnai Graudiņai/Anastasijai Kravčenokai 31. vieta, taču, ņemot vērā kvotas, Latvijas duets būtu daudz augstāk. Piemēram, virs viņām ir pieci ASV due­ ti un četri Brazīlijas pāri. ©

Renārs BUIVIDS 55


Kā peldēsim uz Tokiju? Kopš Pekinas olimpiādes 2008. gadā Latvija katrās olimpiskajās spēlēs peldēšanā bijusi pārstāvēta ar diviem peldētājiem. Visticamāk — izņēmums nebūs arī Tokijas olimpiskās spēles, kur Latvijas peldētājus jau gaida... Aktuāls ir jautājums — tieši kurus peldētājus?

PELDĒŠANA MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1912. — 2016. GADA OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS Jānis (Džons) Konrads 1500 m brīvajā stilā

1. vieta

1. 2.

Georgijs Kuļikovs 4x200 m brīvā stila stafetē

2.

3.

Ilze Konrade 4x100 m brīvā stila stafetē

Arsens Miskarovs 100 m brasā un 4x100m kompleksajā stafetē

Dāmas Kungi

Valērijs Kalmikovs 200 m brasā

7. 9.

10. vieta

Aigars Kudis 200 m brasā

Mariona Aizpore, 4x100 m brīvā stila stafetē un 4x100 kompleksajā stafetē

Valērijs Kalmikovs 200 m brasā

13.

19.

20. vieta Margarita Kalmikova 200 m brasā

30. vieta

40. vieta

Jānis (Džons) Konrads 4x200 m priekšsacīkstēs; nestartēja finālā, kur Austrālija izcīnīja 4. v.

Artūrs Jakovļevs 100 m tauriņstilā

33.

Uvis Kalniņš 200 m kompleksā

23. 28.

Herberts fon Kūlbergs 4. vieta priekšpeldējumā (34 dalībnieki) 100 m brīvajā stilā

Romāns Miloslavskis 200 m brīvajā stilā

Romāns Miloslavskis 200 m brīvajā stilā

24.

25.

27. 30. Uvis Kalniņš 100 m brīvajā stilā

34. Margarita Kalmikova 200 m brasā

Aļona Ribakova 200 m brasā

39.

Agnese Ozoliņa 100 m brīvajā stilā

Gabriela Ņikitina 50 m brīvajā stilā

43.

56

2016. Riodežaneiro

2012. Londona

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1992. Barselona

1988. Seula

1984. Losandželosa

1980. Maskava

1976. Monreāla

1972. Minhene

1968. Mehiko

1964. Tokija

1960. Roma

1924. Parīze 1928. Amsterdama 1932. Losandželosa 1936. Berlīne 1948. Londona 1952. Helsinki 1956. Melburna

1912. Stokholma

50. vieta

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Z

iedu laikus latviešu peldētāji pie­ dzīvoja Melburnas olimpiskajās spēlēs tālajā 1954. gadā, kad zem Austrālijas karoga Jānis (oficiāli pēc vārda maiņas — Džons) Konrads kļuva par olimpisko čempionu 1500 m brīvajā stilā. Savukārt māsa Ilze šajā pašā dis­ ciplīnā izcīnīja sudrabu 4x100 metru sta­ fetē. Konradu ģimene kara dēļ atstāja Latviju. PSRS komandas sastāvā 1972. gadā Monreālā Georgijs Kuļikovs izcīnīja bronzu 4x200 m brīvā stila stafetē, bet 1980. gadā Maskavas olimpiādē Arsens Miskarovs pat trīs reizes kāpa uz goda pjedestāla — sudrabs 100 m brasā un 4x100 m kompleksajā stafetē un bronza 200 m brasā. Tokijas olimpiskajās spēlēs peldē­ šanā katrai valstij, kuras sportisti ne­ spēj kvalificēties ar rezultātu, tiek pie­ šķirtas divas vietas — viena vīriešiem un viena sievietēm. “Tāpēc varam būt Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

droši, ka vismaz divi mūsu peldētāji varēs pārstāvēt Latviju olimpiskajās spēlēs,” skaidro Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) prezidents Aivars Platonovs. “Šobrīd pāragri spriest, vai un cik sportistu spēs izpildīt Starptautiskās Peldēšanas federācijas A normatīvu — tikai martā sākās kvalificēšanās process. Mēs ceram uz diviem trīs sportistiem. Ja tas nenotiek, uz divām FINA atvē­ lētajām vietām varētu kandidēt aptuve­ ni desmit peldētāju. Platonovs uzsver, ka Peldēšanas federācijas mērķis ir ra­ dīt sportistiem un treneriem tādus aps­ tākļus, lai labākie peldētāji spētu izpildīt OQT jeb A normatīvu. Tas ir vienīgais kritērijs, kas garantē konkrētā sportista kvalificēšanos Tokijas olimpiādei. Ja ne­ vienam Latvijas sportistam neizdosies iz­ pildīt A normatīvu, pastāv teorētiskas ie­ spējas, ka izdodas kvali­ ficēties, izpildot OST jeb B normatīvu. “Taču tad rezul­

tātam ir jābūt ļoti tuvu A normatīvam,” uzsver Platonovs. Situācijā, ja neviens sportists nesa­ sniegs A normatīvu, LPF sola izvēlēties divus sportistus pēc valdē apstiprinātas kārtības. “2020. gada 29. jūnijā LPF veic sportistu atlasi pēc FINA reitinga, svītro­ jot no tā sportistus, kas konkrētajā dis­ tancē nevar kvalificēties FINA noteikto ierobežojumu dēļ — ne vairāk kā divi vienas valsts pārstāvji distancē. Ja divi vai vairāk sportistu reitingā ieņem vienā­ du vietu, priekšroka tiek dota tam, kura rezultāts atbilst augstākam FINA punktu skaitam,” detalizētu skaidrojumu sniedz federācijas šefs. ©

Kristaps ZAĻKALNS 57


Visu noteiks

reitings T

eniss olimpisko spēļu program­ mā tika iekļauts jau 1900. ga­dā — ot­ rajās mūsdienu spēlēs. Medaļas ta­ jās tenisisti izcīnīja līdz 1924. gadam, tad iestājās pārtraukums. Teniss vairākkārt tika spēlēts tikai kā paraugdemonstrējumu veids. Kopš 1988. gada Seulas spēlēm te­ niss atkal ir spēļu programmā un tajā tiek izcīnīti pieci medaļu komplekti — divi vienspēlēs un trīs dubultspēlēs (vīrie­ šu, sieviešu un jauktajās).

Pagaidām labākā — Agnese Blumberga-Gustmane Tenisā Latviju olimpiskajās spē­ lēs pārstāvējuši pieci sportisti. Patiesībā īsti korekta atbilde pat būtu četri, jo Zaiga Jansone-Ivanova PSRS izlases sa­ stāvā Mehiko 1968. gadā piedalījās pa­ raugdemonstrējuma turnīrā, oficiālajā spē­ ļu programmā tenisa nebija. 1992. gadā Barselonā Latviju pārstāvēja divas teni­ sistes — Larisa Savčenko-Neilande un Agnese Blumberga-Gustmane. Vienspēlēs labāk veicās Agnesei, kas pirmajā kārtā uzvarēja grieķieti Kristīni Papadaki, bet otrajā zaudēja Amandai Kecerei no DĀR. Larisai Savčenko bija zaudējums pirmajā kārtā pret bulgārieti Katerīnu Malejevu, abas mūsu meitenes zaudēja arī dubult­ spēļu pirmajā kārtā. Paradoksāli, bet līdz šim Agneses Blumbergas-Gustmanes uz­ vara ir vienīgā Latvijas tenisistu rēķinā olimpiskajās spēlēs, startējot neatkarīgas valsts komandā. Ernests Gulbis Pekinā 2008. ga­ dā jau pirmajā kārtā zaudēja Nikolajam Davidenko no Krievijas, Aļona Ostapenko Rio pirmajā kārtā piekāpās austrālietei

58

Samantai Stozurai. 1968. gadā Meksikā daudz labāk bija veicies toreiz vēl 17 ga­ dus vecajai Zaigai Jansonei-Ivanovai, bet tas bija tikai paraugturnīrs, kurā bija maz dalībnieku. Zaiga jauktajā dubultspēlē ko­ pā ar Vladimiru Korotkovu pat uzvarēja, sieviešu dubultspēlē kopā ar meksikānie­ ti Sesīliju Rosado saņēma bronzas god­ algu, kaut arī neuzvarēja nevienā spēlē... Turnīrs bija eksperimentāls, ceturtdaļfinā­ lā šim duetam spēļu nebija, bet pusfinālā zaudēts nākamajām čempionēm. Protams, ne jau Zaiga vainīga, ka tenisam tolaik vēl bija tāds statuss olimpiskajās spēlēs, pēc gadiem četriem mūsu tenisiste tie­ šām jau bija pasaules līmenī un veiksmīgi spēlēja arī Grand Slam turnīros, Vimbldonā 1971. gadā pat tiekot vienspēlēs līdz ce­ turtajai kārtai, astotdaļfinālam. 1988. gadā Seulā jau oficiālajā te­ nisa turnīrā PSRS izlases sastāvā spē­ lēja arī Larisa Savčenko, kura vienspē­ lēs un tāpat arī sieviešu dubultspēlēs tika līdz ceturtdaļfinālam un beigās ie­ ņēma dalīto piekto/astoto vietu abās dis­ ciplīnās. Larisa gan bija Ukrainas tenisa skolas audzēkne un vēl nebija apprecēju­ sies un pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, tas notika tikai 1989. gada nogalē. Starp ci­ tu, vienspēlēs viņa ceturtdaļfinālā aizva­ dīja visspraigāko maču ar nākamo čem­ pioni Štefiju Grāfu, vāciete uzvarēja tikai trijos setos, lai gan visas pārējās preti­ nieces šajā turnīrā pārspēja divos setos.

Varam cerēt tikai uz dāmām Tokijā vienspēļu turnīrā var piedalīties labākie 64 atlēti — ar nosacījumu, ka katru valsti drīkst pārstāvēt ne vairāk kā

Foto: Aivars Kārkls

32 dubultspēļu pāri (gan sievietēm, gan vīriešiem), tāpat 16 dueti jauktajās dubultspēlēs. Visu noteiks profesionālais reitings nākamā gada 8. jūnijā, atsevišķu kvalifikācijas turnīru nebūs. Ir vēl dažas nianses, tās attiecas uz valstu kvotām katrā disciplīnā, tāpat tiek ņemta vērā sportistu līdzdalība savu valstu izlasēs Deivisa un Federācijas kausu izcīņas turnīros aizvadītajā olimpiskajā ciklā. Ja atlase noslēgtos šomēnes, Latvija Tokijā būtu pārstāvēta ar divām tenisistēm — Anastasiju Sevastovu un Aļonu Ostapenko.

četri tenisisti. Dalību olimpiskajās spēlēs noteiks profesionālais reitings 2020. ga­ da 8. jūnijā, t. i., uzreiz pēc French Open turnīra, gandrīz septiņas nedēļas pirms Tokijas spēļu sākuma. Vienspēļu turnī­ ram automātiski kvalificējas 56 labākie reitingā, pārējās astoņas vietas nosaka Starptautiskā Tenisa federācija ITF, dodot speciālos ielūgumus turnīra rīkotājiem, tā­ pat to kontinentu un valstu sportistiem, kas nav pārstāvēti TOP 56 reitingā, bet ir augstāk par pārējiem tīkotājiem. Kopumā Tokijā tenisu spēlēs 172 olimpieši, 86 no katra dzimuma, jo vēl ir dubultspēles un jauktās dubultspēles. Spēles notiks pēc vienmīnusa sistēmas, čempionam vienspēlēs jāuzvar sešās cīņās pēc kārtas, dubultspēlēs — piecās, jauk­ tajās dubultspēlēs — četrās spēlēs pēc kārtas. Atšķirībā no profesionālajiem tur­ nīriem zaudētāji pusfinālā vēl spēlē savā

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


starpā par trešo vietu. Jaunums ir tas, ka Tokijas finālā vīriešiem būs jāspēlē līdz diviem uzvarētiem setiem, tāpat kā visās iepriekšējās turnīra kārtās. Līdz šim liela­ jā finālā bija kā Grand Slam turnīrā, vīrie­ šiem jāspēlē līdz trim uzvarētiem setiem. Nolikums mainīts, jo daudzi labākie aizva­ da arī dubultspēles un jauktās dubultspē­ les un slodze iznāk pārāk liela. Tokijā spēles notiks jaunajā Ariake te­ nisa kompleksā cietā seguma jeb hard lau­ kumos. Spēles sāksies 25. jūlijā (nākama­ jā dienā pēc atklāšanas ceremonijas) un beigsies 2. augustā. Tokijā sola ļoti lielu karstumu, un tas noteikti būs nopietns pārbaudījums tenisistiem — hard laukumi saulē uzkarst kā cepešpanna. Pēc reitinga Latvija varētu iegūt — maksimāli — trīs ceļazīmes, taču prak­ tiski tas nav iespējams. Ja pat Ernests Gulbis reitingā pakāptos mazliet augstāk, Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

viņš aizvadītajā olimpiskajā ciklā ne rei­ zi nav spēlējis valsts izlasē un pēc ITF reglamenta līdz ar to nevar piedalīties olimpiskajā turnīrā. ITF gan izdarījusi iz­ ņēmumus Grand Slam turnīru čempioniem un olimpisko spēļu medaļniekiem, tie var spēlēt Tokijā arī bez līdzdalības savas valsts izlasē šajā olimpiskajā ciklā, bet uz Gulbi šie nosacījumi neattiecas. Vērtējot pēc situācijas šā gada 8. jū­ nijā, olimpiskās ceļazīmes iegūtu abas mūsu dāmu labākās tenisistes Anastasija Sevastova un Aļona Ostapenko. Viņas va­ rētu piedalīties ne tikai vienspēlēs, bet kopā aizvadīt arī dubultspēli (duetu drīkst veidot tikai vienas valsts pārstāvji). Par spēlēšanu olimpiskajā turnīrā naudu ne­ maksā, toties iespēja kļūt par olimpisko čempioni ir tikai reizi četros gados, un daudzi izcilnieki to izmantojuši. Vīriešiem olimpisko čempionu godā vienspēlēs bi­

juši tādi izcili tenisisti kā Andrē Agasi (ASV), Rafaels Nadals (Spānija), Endijs Marejs (Lielbritānija, pat divi tituli vien­ spēlēs). Leģendārais Rodžers Federers tā arī nav ticis pie zelta godalgas vienspēlēs (ir gan tituls dubultspēlēs kopā ar Stanu Vavrinku), tas nav izdevies arī tagadē­ jam pasaules reitinga līderim Novākam Džokovičam. Sievietēm vairākkārtējas olimpiskās čempiones ir amerikānietes Serena un Venusa Viljamsas, šādi titu­ li vienspēlēs ir vācietei Štefijai Grāfai, amerikānietēm Dženiferai Kapriati un Lindsejai Devenportei, beļģietei Žistīnai Enānai-Ardēnai, kuras visas savulaik bijušas pasaules reitinga galvgalī. ©

Māris RĪMENIS, LTV Sports

59


RUNĀ PREZIDENTS

ASV nacionālā s latviešu izpildīju Tokijas olimpiskajās spēlēs pēc 12 gadu pārtraukuma atgriezīsies beisbols. Baltijas valstis var lepoties pat ar vienu beisbola spēlētāju Nacionālajā beisbola līgā (MLB) — lietuvieti Dovidu Neverausku, taču Latvijā beisbolam iekarot iedzīvotāju sirdis ir milzīgs izaicinājums. Neticami, bet beisbols Latvijā spēlēts jau pirms apaļiem 100 gadiem.

A

merikā, sākoties jaunai beisbola se­ zonai, ik gadu tradicionāli pirmo metienu izpilda ASV prezidents. Tiesa, šogad martā Donalds Tramps šo vairāk nekā gadsimtu seno tradīciju lau­ za... Beisbols cēlies no angļu spēles rounders. Sākotnēji to spēlēja bērni, taču 19. gs. sākās beisbola attīstība. Pirmā oficiā­ lā beisbola spēle aizvadīta Ņūdžersijā 1816. gadā, bet MLB var lepoties ar vai­ rāk nekā 150 gadu garu vēstures bārdu. Kā žurnālam Sports intervijā pastāstī­ ja Latvijas Beisbola federācijas prezidents Ainārs Birulis, Latvijā reģistrēti 120 beis­ bola spēlētāji, taču pastāvīgi ar to nodar­ bojas vien 30 cilvēki. Savos labākajos gados šī bumbas, cimda un vāles spē­ le piesaistīja vairākus simtus spēlētā­ ju. Komandas spēlēja beisbolu ne tikai Rīgā, bet arī Baldonē, Valmierā un ci­ tās Latvijas pilsētās. Šobrīd beisbola ma­ či un treniņi Latvijā norisinās tikai vienā laukumā — Lomonosova ielā Transporta un Sakaru institūta (TSI) laukumā, kur ikdienā pulcējas atjaunotā Latvijas beis­ bola izlase. — Latvijas beisbola izlase tikko at­ griezās no turnīra Baltkrievijā. Kas tie bi­ ja par mačiem?

60

— Varētu teikt debitējām četru ko­ mandu turnīrā Minskā, kurā spēlējām pret Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas valsts­ vienībām, lai sniegtu spēlētājiem priekš­ statu, cik tālu var attīstīties. Pieredze kolosāla, mums tagad ir vesels saraksts ar ierosinājumiem — spēlētāji ir iedves­ mas pilni. — Kā Latvijas izlase izskatījās uz šo valstsvienību fona? — Jāņem vērā, ka pērn atjaunojām Latvijas izlasi — šis valstsvienībai bija pirmais turnīrs un pirmā spēle kopš at­ jaunošanas. Turnīru sākām ar spēli pret Krieviju, kas demonstrēja visaugstāko pa­ saules līmeni ar MLB spēlētājiem ierindā — astoņiem naturalizētiem kubiešiem un citiem ārzemniekiem sastāvā — komandā no 20 spēlētājiem palikuši tikai trīs krie­ vi. Krievija ir nobriedusi cīņai par iekļū­ šanu olimpiskajās spēlēs. Tik ātras izspē­ les nebijām pieredzējuši! Savukārt Ukrainas un Baltkrievijas ko­ mandu līmenis ir savstarpēji līdzīgāks, bet Krievijas izlase burtiski pārbrauca pāri arī viņiem. Mēs nebijām konkurētspējīgi. — Pārsteidzoši, bet šopavasar apritē­ ja 100 gadi, kopš Latvijā parādījies beis­ bols. Laikrakstā Tēvijas Sargs 1919. gada

aprīlī aprakstīts, kā Liepājā brīvajā laikā beisbolu spēlēja ASV jūrnieki. — Beisbolam Latvijā ir sena vēsture, taču vislabāk tam pie mums veicās pirms gadiem desmit. Valstsvienība startēja di­ vos Eiropas čempionātos, sporta veids at­ tīstījās, un šķita, ka nu tikai būs... Taču beisbols Latvijā balstās uz entuziasmu, un kādā brīdī iestājās pagrimums, jo koman­ du vadītāji aizbrauca strādāt uz ārzemēm, līmenis sāka kristies, spēlētāju paaudze izauga un atslēdzās no beisbola — kar­ jeras, ģimenes, pārcelšanās... Tolaik fede­ rācija visu uzmanību koncentrēja tikai uz Latvijas izlasi, taču ar vienu šādu koman­ du beisbols valstī nevar pastāvēt. Radās pat jautājums par Beisbola federācijas lik­ vidēšanu, taču — paldies dievam! — tas nenotika un šobrīd ir atsākusies attīstība. — Tātad Beisbola federāciju vadāt ti­ kai nepilnus divus gadus? — Jā, kopš pārņēmu federācijas grožus. Attieksme ir pozitīva no gan no LSFP, gan IZM. Tagad tas ir tikai laika un darba jautājums, kad viss attīstīsies normālā līmenī. — Kā tu pats nonāci beisbolā? — Es spēlēju komandā Rīgas lauvas un joprojām turpinu spēlēt beisbolu. Braucu lī­

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


RUNĀ PREZIDENTS

pēle mā

rs Ainā LIS BIRU Latvijas Beisbola federācijas prezidents, jurists zvērinātu advokātu birojā Dzimis

1982. gada 29. maijā Dobelē

Beisbolā

kopš 2009. gada

Mērķis

veidot spēcīgu Latvijas sporta sabiedrību

Vaļasprieki

futbols, pludmales volejbols, bezceļu braucieni

Dziesma

Kerijs Andervuds (Carrie Underwood) The Champion

Atsit prezidents. Latvijas Beisbola federācijas valdes priekšsēdētājs Ainārs Birulis pats ir kaislīgs beisbola spēlētājs

dzi Latvijas izlasei uz Eiropas čempionā­ tiem un redzēju, kā viss notiek un kāds citur ir līmenis, un tā pamazām mani pār­ ņēma doma, ka vajadzētu vadīt beisbo­ la federāciju. Prieks, ka tas ir izdevies. Mērķus realizēšu, centīšos attīstīt beisbolu. — Kāda ir situācija ar beisbola klubiem? — Šobrīd Latvijā ir aktīvs viens klubs — TSI Rīga. Savukārt Siguldā ir atdzimis un aktivizējies softbola klubs, ar kuru kopīgi rīkosim turnīrus. — Ar ko softbols atšķiras no beisbo­ la? — Softbolu spēlē ar lielāku bum­ bu, trāpīt pa to ir vieglāk. Nav nepiecie­ šams speciāls laukums. Jauns attīstības ķēdes posms izveidojies Dobeles pusē, Jaunbērzē, — tur sporta skolā trenē bēr­ nus U-14 un U-16 vecuma grupā. Biju pa­ tīkami pārsteigts, kādu progresu viņi ir sasnieguši īsā laikā. Mēs gribētu viņus aizvest uzspēlēt uz Eiropu. — No vienas puses — jūs var apsveikt, ka šosezon aprit desmit gadi, kopš izveidojāt TSI beisbola laukumu, bet — no otras — Latvijā nav neviena starptautiskiem standartiem atbilstoša laukuma. Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

— Infrastruktūra ir lielākais klupšanas akmens, kas liedz beisbolam attīstīties. Desmit valstis — Krievija, Baltkrievija, Ukraina kopā ar Turciju, Horvātiju un vai­ rākām Balkānu valstīm — vēlas veidot jaunu Eiropas līgu, kas konkurētu ar pašreizējo Eiropas līgu. Latvija no šī koncepta atkrīt, jo mums nav pat īsta beisbola laukuma. Ja mēs dabūtu šīs ko­ mandas, kas brauktu uz Latviju spēlēt, tas nestu atpakaļ naudu Latvijas ekonomi­ kā — komandas nomātu viesnīcas un at­ stātu naudu par citiem izdevumiem. Zeme, uz kuras atrodas TSI beisbola laukums, tiek pārdota, tādēļ mēs nevaram progno­ zēt, cik ilgi pastāvēs šis laukums. — Senāk esat spēlējuši beisbolu arī pret NATO karavīriem. — Jā, daudzi amerikāņu karavīri līdzi uz Latviju bija paņēmuši beisbola cimdu, viņi kopš dzimšanas spēlē šo sporta spēli. Spēli noorganizējām, jo mūs trenēja ASV vēstniecības darbinieks. — Beisbola federācija iesaistījusies programmā Atrodi savu sporta veidu!, kur pusgada laikā bērni izmēģina desmit sporta veidus. Vai bērns tik īsā laikā var saprast, ka beisbols būs vispiemērotākais sporta veids?

Foto: Latvijas Beisbola federācija

Ģimenes stāvoklis precējies ar Līgu, ir meita Alīna (5) un dēls Zemgus (3)

— Piekrītu, tas nav iespējams. Arī pieaugušajam, atnākot uz treniņu, ir grū­ ti saprast, kas notiek laukumā — ir ļo­ ti daudz nianšu. Beisbola noteikumu grā­ mata ir biezāka nekā romāns Zaļā zeme. Jānospēlē vismaz gads, lai saprastu no­ teikumus. Galvenais, lai spēlētājam ir in­ terese. — Kādas beisbolā ir iespējas bēr­ niem? — Beisbolā vecākiem nav jāiegul­ da milzīgi līdzekļi, lai bērnu aizvestu uz starptautiskām sacensībām un treniņiem. Gribam aizvest bērnu komandu uz nomet­ ni ar turnīru Polijā — līdz turienei ir ti­ kai jātiek, viss pārējais — dzīvošana un ēšana — atmaksāta, ko atbalsta dažādas starptautiskas organizācijas. Piemēram, ir iespējas starptautiskajās Little un Pony līgās, kur bērni tiek gaidīti, lai iemācī­ tu viņiem spēlēt beisbolu. Ir daudz ie­ spēju, ko apgūstam, tikko apmeklējām starptautisku konferenci — ieguvām kon­ taktus un zināšanas. ©

Kristaps ZAĻKALNS 61


OLIMPIĀDE

Agonu pētot.

Olimpisko spēļu filmas Nepilnu pusgadu pēc pasaulē pirmā kinoseansa Parīzē kino pionieri brāļi Limjēri 1896. gadā jau filmēja pirmajās olimpiskajās spēlēs Atēnās. Rakstos teikts: “Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja visus kultūras procesus Senajā Grieķijā, bija agons jeb sacensību gars, kas caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras.” Acīmredzot brāļi Limjēri un viņu sekotāji, iemūžinot sporta sacensības kinolentē, mēģināja apjaust šo garu, attieksmi pret sacensībām, kurš kuru principu. Nav izņēmums arī olimpisko spēļu oficiālās filmas, kuru veidotājiem mūslaikos jāsaskaras ar milzīgu izaicinājumu, kā radīt filmu par to, ko tālrāde jau sīksīkumos parādījusi miljoniem. Parasti ar izaicinājumu cenšas tikt galā divējādi: īstenojot oriģinālas idejas un izmantojot jaunāko kinotehniku.

2013. gadā Latvijas kinoskatītājiem bija iespējams pašiem novērtēt drēbi — martā kinoteātrī K. Suns notika kinolekci­ ju cikls Virsotņu tikšanās, ko vadīja kino­ zinātnieks Agris Redovičs. Šā pasākuma anotācijā bija teikts: “Reta iespēja noska­ tīties izcilus kino darbus, kas veltīti olim­ piskajām spēlēm.” Toreiz Rīgā tika demonstrēta Lenijas Rīfenštāles 1938. gadā pabeigtā filma Olimpija (par 1936. gada Berlīnes olim­ piskajām spēlēm), Romolo Marčellīni 1961. gada filma Lielā olimpiāde, reži­ sora Kona Ičikavas 1965. gadā uzņem­ tā filma Tokijas olimpiāde, Kloda Leluša redzējums par 1968. gada ziemas olim­ piskajām spēlēm Grenoblē — 13 dienas Francijā, Minhenes spēļu filma Astoņu skatiens/Astoņu redzējums (1973), Ak, sports, tu esi miers! (Jurijs Ozerovs u. c., 1981) par Maskavas olimpiskajām spēlēm, ASV re­ žisora Bada Grīnspena filma 16 slavas dienas, kas atainoja 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā, utt.

62

Olimpiskais strops. Režisors Ansis Epners (no labās) un operators Anatolijs Pjatkins, Seulas olimpisko spēļu filmu veidojot

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


OLIMPIĀDE

Labas gribas spēlēs Maskavā 1986. gadā. No kreisās: Juris Podnieks, neidentificēta persona, Gunārs Bandēns, Aleksandrs Demčenko un Andris Slapiņš. Šie vīri gan kā operatori, gan kā režisori piedalījušies vairāku dokumentālo sporta filmu uzņemšanā

Bet olimpiskā kustība nav apstāju­ sies. Relatīvi nesen — 2017. gada no­ vembrī — Tokijas Starptautiskajā kino­ festivālā notika 2016. gada Riodežaneiro olimpisko spēļu oficiālās filmas Days of Truce pirmizrāde (režisors Breno Silveira). Savukārt 2018. gada Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu oficiālā filma Crossing Beyond (režisors Ji Seunjuns) tika demonstrēta tā paša gada rudenī Tallinā Tumšo nakšu kinofestivālā.

Latviešu strops Arī latvieši atstājuši savas pēdas olim­ piskajā kinohronikā. Īpaši jāpiemin Anša Epnera veikums — Olimpiskais strops (1989. gads, Rīgas Videocentrs, 33 min, scenārija autors un režisors Ansis Epners, operators Anatolijs Pjatkins, komponists Mārtiņš Brauns, skaņu režisors Aivars Riekstiņš, montāžisti R. Cāne, K. Grivskis, S. Koževņikovs, V. Kobrins). Filma vēsta par 1988. gada Seulas olimpiskajām spē­ lēm. “Netradicionāli, caur olimpiskā preses centra prizmu — savdabīgu “bišu stro­ pu” — tiek atspoguļotas Seulas olimpis­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

kās spēles,” — tā Ieva Kolmane 1989. gada augustā raksta laikrakstā Padomju Jaunatne. Šī filma 1989. gadā Turīnas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva otro godalgu un izpelnījās atzinību Budapeštas Starptautiskajā sporta filmu festivālā. Ansis Epners 1986. gadā uzņēmis arī filmu Labas gribas spēles — par pirmajām šādām sacensībām, kas 1986. gadā no­ tika Maskavā un politiskā boikota pe­ riodā veidoja zināmu alternatīvu olimpis­ kajām spēlēm. Šīs piecdaļīgās krāsainās filmas scenārija autors un režisors ir Ansis Epners, operatori — Andrejs Apsītis, Ralfs Krūmiņš, Valdis Kroģis, Sergejs Nikolajevs, Anatolijs Pjatkins, Juris Podnieks, Andris Slapiņš, Kalvis Zalcmanis, Gvido Zvaigzne, mūzikas autors — Ivars Vīgners, redak­ tore — Rūta Frijāre, direktore — TTT eks­basketboliste Dzintra Grundmane. Anša Epnera filmogrāfijā ir Krustsolis, Aiz-iet!, Līdz Albervilai 0,02 sekundes, Irbe: cilvēks un maska un vēl citas sportam veltītas doku­ mentālās filmas. Bet šajā reizē mēs vai­ rāk pievērsīsimies kino par olimpiskajām spēlēm.

63


OLIMPIĀDE

tmoricā

28. gads Sank

ēm. 19 Kadri no spēl

Fanks, Rīfenštāle, Rainis... 1928. gada ziemā vācu filmu reži­ sors Arnolds Fanks bija aizņemts ar Sanktmoricas ziemas olimpisko spēļu ofi­ ciālās filmas Das Weisse Stadion (Baltais stadions) uzņemšanu. Viņu morāli atbalstīja arī kalnu filmu kolēģe Lenija Rīfenštāle, ku­ ra vēlāk varēja gremdēties atmiņās: “Tas bija dižs notikums. Jau pašas Engadinas pasakaini skaistā ainava, it kā ierāmē­ jot olimpisko spēļu norises, izskatās kā Ziemas pasakas dekorācija.” Šī nebija Rīfenštāles vienīgā atsauks­ me par 1928. gada ziemas olimpiskajām spēlēm: “Jau pirms olimpiādes viss izska­ tās lieliski — acīm bauda, raibās krāsas uz baltā sniega sniedz tādu prieku kā krā­ saini paklāji uz balta fona... Tik daudz jau­ niešu vienkopus — liekas — agrāk nav pulcējušies... Visi tādi jautri, priecīgi, it kā cīnītos ar spilgtu sauli zilās debesīs... Olimpisko spēļu uvertīra bija aizraujoša iz­ rāde jau no paša sākuma. 25 tautas gaudo­ joša puteņa pavadībā atnāk uz ledus stadio­ nu, aukstums laužas caur drēbēm, bet nu un? Pienāk olimpiādes kulminācija — 25 tautas ir kļuvušas vienotas, masas gavilē, skan priecīgi saucieni un kliedzieni. Spēles ir sākušās, priekšā ir astoņas neaizmirsta­ mas sacensību dienas. Kanādieši ir kā īsti ledus velni, viņu spēle ir gluži kā aizraujo­ ša izrāde, himna ātrumam un drošsirdībai. Viņiem līdzinās “lidojošie” slēpotāji — pa­ ši kā pikas, viņi tuvojas tramplīna galam, lai tad, lēcienā paceļoties kā putni, plīvo­ tu gaisā... Tullins Thams, visdrošākais no viņiem, lec 73 metrus — šis attālums ir pārāk liels, lai skatītos mierīgi. Pa starpu ir skaistie bobslejisti, trakie skeletonisti un slēpotāji, kuri trakā tempā brāžas kā vir­ puļvējš. Vienīgais, kas sniedz atpūtu acīm, ir daiļslidotāju harmoniskās, slīdošās kustī­ bas, viņu priekšgalā ir Sonja — dabas brī­ nums. Liekas, ka viņas lēcieni nu nemaz

64

nav pakļauti zemes pievilkšanas spēkam. Sonja ir īsts brīnums. Viss bija tik neaiz­ mirstami skaists baltajā arēnā, un es esmu priecīga, ka man nebija jāfilmē.” Lasot šīs Rīfenštāles rindas, jādo­ mā — vai tajās jau nav izteikts viss, ko viņa vēlāk dievināja savā Olimpijā, — āt­ rums, drošsirdība, skaistums, lidotgriba? Līdzīgu algoritmu radījis Rainis savā 1921. gadā dibinātajai Strādnieku spor­ ta savienībai (SSS) veltītajā S.S.S. maršā: “...Mēs zemes smagni pārvaram, Mēs strādniekmeitenes un zēni, Kur darbs, kur sports, mēs neesam lēni. Mums teikts: būs spēkiem saņemties, No citiem pārspēt neļauties...” Olimpisko filmu algoritmu meklēja ne ti­ kai Rīfenštāle. Olimpiskajā 1936. gadā laik­ rakstā Rīts lasītājiem tika piedāvāts E. O. Singla mīlestības un sporta romāns Venera Olimpā. Tā varoņi — režisors, scenārists, talantīgs sportists, skaistule. Uzdevums — jāuzņem olimpiādes filma. Darbība notiek arī Amerikā, 1932. gada Losandželosas vasa­ ras olimpisko spēļu laikā. “Mūzikas skaņas vēstīja par jaunu runātāju. Šoreiz tāds tikai paziņoja, ka tiks demonstrētas filmas no agrākajām olimpiādēm Antverpenē, Parīzē, Amsterdamā. Zālē izdzisa ugunis, un uz milzīgā ekrāna atdzima tēli. Tiem, kas bija pieraduši pie skaņu nedēļas apskatiem, šīs mēmās skrējēju un lecēju kustības un aiz margām virmojošā cilvēku galvu drūzma, ve­ co, nobružāto kopiju reprodukcija šķita tie­ šām spokaina. “Redziet, tas ir, ko mums vajaga!” izsaucās režisors, nepiegriezdams vērību klusumam, kurš valdīja apkārt, un sagrāba savu autoru aiz pleciem, “uzrakstiet kaut kādu labu fabulu par to, ko jūs šeit redziet, un mēs sev aiztaupīsim visus statis­ tus! Ko jūs te nāciet ar olimpiādi pirms trī­ stūkstoš gadiem? Šī te ir olimpiāde — sa­ trauktas ļaužu masas, spriegums, sensācija! Mēs taču zinām, kāpēc mēs katrā trešajā

Dzīvē un kino. Lenija Rīfenštāle (augšējā attēlā) 1936. gada olimpiskajās spēlēs, uzņemot filmu Olimpija, un aktrise Karisa van Hautena Lenijas Rīfenštāles lomā Stīvensa Hopkinsa filmā Skrējiens, kurā attēloti notikumi arī 1936. gada spēlēs

salonfilmā iemaisām zirgu vai suņu skrieša­ nos, vai arī — velns viņu zina — ko vie­ nīgi tāpēc, lai piedotu vairāk sprieguma!””

Kā mērīt skaistumu? Pirms Fanka Baltā stadiona jau bi­ ja uzņemta pilnmetrāžas dokumentālā fil­ ma par 1924. gada olimpiskajām spēlēm Parīzē (tajā iekļauts arī materiāls par 1924. gada ziemas spēlēm Šamonī), bija Vilhelma Pragera 1925. gada dokumentālā filma The New Great Power par strādnieku olimpiādi Frankfurtē. 1928. gadā Pragers uzņems arī filmu par Amsterdamas olimpiskajām spē­

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


OLIMPIĀDE

rīzē

1924. gads Pa

elsinkos

1952. gads H

lēm. Un tad 1936. gads — režisora Karla Junghana filma Jugend der Welt (Pasaules jaunatne) par ziemas olimpis­ kajām spēlēm Garmišpartenkirhenē un, protams, protams, Lenijas Rīfenštāles leģendārā Olimpija (1938) par Berlīnes olimpiskajām spēlēm. Ne tikai Sanktmoricā tajā 1928. gadā viss izskatās kā Ziemas pasakas dekorācijā, bet arī Fanka/Gutnera filma ir īsta ziemas pasaka. Protams, protams, visa dzīve vēl priekšā, būs citas filmas, būs Rīfenštāle un citi diži uzvārdi — Lelušs, Arturs Penns, Kar­loss Saura, Kons Ičikava... Pienāk arvien jauni pavasari, arvien jaunas olimpiskās va­ saras, bet nav jau arī izslēgts, ka visskais­ tākais jau ir bijis, nekas nav spējīgs pār­ spēt to Sanktmoricas maģiskās 1928. gada ziemas auksto un uz mūžīgiem laikiem sa­ saldēto skaistumu, nekas nav spējīgs pār­ spēt to skaisto jaunību, kas gadās tikai vienreiz dzīvē. Ir filmas, kas “it kā parādās uz mirkli, lai tad izgaistu nīcībā”... To var teikt gan par olimpisko spēļu oficiālajām dokumentā­ lajām filmām un to paralēlajām versijām, gan par mākslas filmām, kuras atspogu­ ļo olimpiskos notikumus. Ja vajadzētu āt­ ri nosaukt kādas olimpiskajām spēlēm vel­ tītas filmas, tad starp tām droši vien būtu franču kinorežisoru Frederika Forestjēra un Tomā Langmana Asterikss olimpiskajās spēlēs (2008) un, iespējams, kaut gan varbūt re­ tāk, Lenijas Rīfenštāles Olimpija (1938) — 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu oficiā­ lā pilnmetrāžas dokumentālā filma.

Kanona maiņa Lenijas Rīfenštāles Olimpijas estētika, atlētu filmēšanai izmantotie rakursi un teh­ niskie paņēmieni bija etalons vēl ilgus ga­ dus pēc Otrā pasaules kara. Arī šīs filmas tehnisko iespēju atkārtošana bija proble­ mātiska, jo, piemēram, Lielbritānija pirms 1948. gada olimpiskajām spēlēm Londonā varēja rēķināties tikai ar trim Technicolor kamerām... Londonas spēlēm veltīto filmu XIVth Olympiad The Glory of Sport (1948) uz­ ņēma režisors Kasltons Naits, kurš nepa­ visam nebija sliktāks galma mākslinieks par Leniju Rīfenštāli. Vācietes dižajam Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

65


OLIMPIĀDE

s­ arakstam — Der Sieg des Glaubens (1933), Triumph des Willens (1935), Tag der Freiheit: Unsere Wehrmacht (1935), Olympia (1938) Kasletons Naits varēja likt pretī The Second Battle of London (1944), The Victory Parade (1946), The Royal Wedding Presents (1948). Pēc viņa 1948. gada olimpiskās filmas klāt nāca vēl A Queen is Crowned (1953) un Churchill, Man of the Century (1955). Naits savas 136 minūšu garās olimpis­ kās filmas montēšanai varēja veltīt ievēro­ jami mazāk laika, salīdzinot ar Rīfenštāles diviem gadiem. Britu olimpiskās filmas pirmizrāde Ņujorkā notika jau 1948. gada septembrī. Steiga nekad nav bijusi sabied­ rotā šedevru radīšanā. Tādēļ 1949. gada beigās Helsinku spēļu rīkošanas komitejas prezidents vērsās pie Rīfenštāles, lai anga­ žētu viņu 1952. gada olimpisko spēļu ofi­ ciālās filmas uzņemšanai. Bet Rīfenštāle atteicās: “Galvenais traucēklis bija manis pašas filma Olympia. Es zināju, ka nevaru to pārspēt, bet sliktāku uzņemt nevēlējos.” Vēlāk Romolo Marčellīni un Kona Iči­ kavas Romas un Tokijas spēļu olimpiska­ jās filmās vairs nebija nekādas vajadzības pārņemt stafetes kociņu no Mīrona sengrie­ ķu diska metēja. Tad jau viss notiek ātri, lietišķi, bez jebkādas semiotikas un vadonī­ bas principa. Tūlīt, tūlīt būs Roma, To­kija, lūk, jūsu mantas, un uz priekšu! Lidmašīna kā Vadoņa atribūts ir zaudējusi savu varas nesēja oreolu, uz zemes izkāpj nevis Dievs, bet zirgs. Bet Romā citādi jau arī nepienāk­ tos — tas ir Kaligulas know-how. Tikpat sportiski un žigli, ar manāmu vienaldzību pret rituālu pāvests Jānis XXIII Sv. Pētera laukumā svēta sapulcējušos sportistus. Romolo Marčellīni, veidojot Romas olim­ pisko spēļu oficiālo filmu La grande Olympiade (1961), izmantoja lieliskos aps­ tākļus, kurus vairākās sacensību vietās piedāvāja dabiskās dekorācijas — cīkstoņi zem Basilica di Massenzio akmens arkām, vingrotāji Karakallas termās, maratons pa vēsturisko Via Appia ceļu. Marčellīni bija burtiski iemīlējies helikopterā — Rīfenštālei taču tāda vēl nebija! Romas spēļu filma varēja baudīt franču kinozinātnieka Žorža Sadula slavinājumu: “Romolo Marčellīni režisūru raksturo aug­ sta kultūra un humors. Viņš pievērš uzma­ nību nevis atlētu muskuļiem un varoņdar­ biem, bet galvenokārt skatītāju reakcijām, uzvarētāju un zaudētāju uzvedībai sacensību sākumā un beigās, sportistu sadzīves nian­ sēm. Lieliskas krāsas, īpaši nakts kadros. Manuprāt, šī ir vislabākā no līdzšinējām olimpiskajām filmām.” Kona Ičikavas filmā Tokyo Olympiad (1965) vadoņa vietā uz zemes nokāpj arī Ahmeds Isa, Čadas Republikas vidē­ jo distanču skrējējs, kurš tā arī netika 800 m finālā. Un Ičikava uzfilmē nove­ li par Ahmedu Isu, par šo olimpisku ne­

66

veiksminieku. Ičikavam ir nospļauties par Rīfenštāles kanonu — to demonstrē jau pats filmas sākums, kurā milzīga dzelzs lode sa­ grauj daudzdzīvokļu mājas bez jebkādām dzīvām būtnēm — tā tiek iznīcināta pagātne. Režisors mierīgi atstāj filmas finālā dziesmu, kas skan olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, — Auld Lang Syne. Šī melodija Rietumu pa­ saules cilvēkiem zināma un sirdij tīkama no Mervina Leroja 1940. gada mākslas fil­ mas Vaterlo tilts. Tokijas olimpisko spēļu sā­ kums un beigas ir viens vienīgs memento Rietumu pasaulei — filma beidzas ar Auld Lang Syne, bet sākas ar Josinoru Sakaju — olimpiskās uguns iededzinātāju, kurš piedzi­ ma 1945. gada 6. augustā Hirosimā.

Kadri no spēlēm. 1972. gads Minhenē

Kinospēles par spēlēm Hjū Hadsona mākslas filmas Ugunīgie kaujas rati (Chariots of Fire, 1981) panāku­ mi astoņdesmitajos gados veicināja arī citu olimpisko filmu tapšanu. Personal Best (ASV, rež. Roberts Tauns, 1982), Running Brave (ASV, rež. D. S. Everets, 1983) — par indiāņu izcelsmes skrējēju Viljamu Milsu, kas kļuva par 1964. gada Tokijas olim­ pisko spēļu čempionu 10 000 m skrējie­ nā; L’as des as (Francija/Vācija, rež. Žerārs Ūrijs, 1982), kurā Žans Pols Belmondo kā Francijas boksa komandas treneris ko­ pā ar mazo ebreju zēnu Saimonu veic vi­ ņa ģimenes glābšanas operāciju musketie­ ru stilā, glābjot ne tikai vienas ģimenes dzīvi, bet arī visas Francijas godu. Jo kas cits gan atliek, ja pats Karalis Kubertēns ir Ļaunuma — Hitlera — pusē un Francijas olimpieši 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā bijuši ar ļau­ numa iemiesojumu — Hitleru — vienotā jūtu uzliesmojumā un sveicinājuši viņu ar Sieg Heil, kā to bezkaislīgi fiksēja Lenija Rīfenštāle savā Olympia. Un neaizmirstamā

franču komponista Vladimira Kosmas finā­ la mūzika — We Did It! Dzīve ir skaista! Pirmo Atēnu olimpisko spēļu notikumi tika iemūžināti pilnmetrāžā 1984. gadā ASV režisora Alvina Rakova TV seriālā The First Olympics. Athens 1896, sekojot Hjū Hadsona Ugunīgo kaujas ratu taisnības un patiesības meklējumiem, — tikai šoreiz pozitīvie varo­ ņi bija, protams, paši amerikāņi. Par pirmo olimpisko spēļu pirmo čem­ pionu, uzvarot trīssoļlēkšanas sacensī­ bās, kļuva Džeimss Konolijs — īru izcel­ smes jenkijs, tātad — barbars! Un kāda déjà vu sajūta — antīko olimpisko spē­ ļu pēdējais zināmais čempions arī esot bi­ jis barbars — dūru cīnītājs — nākamais Armēnijas valdnieks Varazdats. Bet tribīnes klusējušas — gribējies taču grieķu uzvaru. Otrs protagonists Roberts Garets — 1896. gada olimpisko spēļu pirmais divkār­ tējais olimpiskais čempions (lodes grūšanā un diska mešanā), Prinstonas universitātes students. Gareta galvenie konkurenti — grieķi — disku meta, imitējot Mīrona skulp­ltūrā Diskobols attēloto stilu. Bet tas

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


OLIMPIĀDE

of Glory producenta Andrāša G. Vajnas (viņa producenta kontā ir arī Rembo, Terminators), scenārista Jozefa Esterhāzi (Pamatinstinkts) un režisores Kristīnas Godas ungāru tautī­ ba. Producents Andrāšs Vajna, kurš atstā­ ja dzimteni 12 gadu vecumā, pēc Ungārijas 1956. gada asiņainajiem notikumiem, “vēlē­ jās producēt lielfilmu, kas dotu viņam iespē­ ju būt tam, kas viņš ir...”, veltot filmu savu vecāku piemiņai. Pēc režisores Godas vār­ diem: “Ungārijai bija nepieciešams daudz lai­ ka, lai pārvērtētu šo šausmīgo periodu. Ceru, ka mana filma nepaliks pēdējā, jo tik daudz līdzīgu stāstu ir vēl nestāstīti.”

Varoņi bez varoņdarbiem 1976. gads Insbrukā

1969. gads Downhill Racer

bija tik nepraktisks... Garets izgudroja savu stilu — ne tik skaistu, bet daudz lietderī­ gāku... Ardievas Johanam Vinkelmanim, “cē­ lai vienkāršībai un mierīgam diženumam”! Pirmais olimpiskais čempions Džeimss Konolijs mācījās Hārvarda universitātē senās valodas un cerēja apvienot olimpiskās sa­ censības ar valodas praksi Atēnās, bet Alma Mater nepiešķīra viņam akadēmisko atvaļi­ nājumu un Konoliju vienkārši eksmatrikulēja. Taisnība it kā uzvarēja — 1949. gadā 81 gadu vecais olimpiskais čempions pārestības remdināšanai tika iecelts par Hārvarda uni­ versitātes goda doktoru, bet Konolijs “pasū­ tīja visus trīs mājas tālāk”, pieņemot vienīgi svīteri ar Hārvarda universitātes emblēmu...

Likteņi, vērtības, parādi Ir stāsti, kas turpinās mūžīgi. Mainās tikai olimpiskās spēles kā laika un telpas dekorācijas, bet vienmēr paliek šī neizpro­ tamā apsēstība... Kāpēc skrien septiņdesmito gadu ASV jaunā cerība Stīvs Prefontēns, kurš 1975. gadā gāja bojā autokatastrofā? Kas ta­ Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

jā ir tik īpašs, lai par to gandrīz vie­ na pēc otras tiktu uzņemtas divas māks­ las filmas — Prefontaine (ASV, rež. Stīvs Džeimss, 1997) un Without Limits (ASV, rež. Roberts Tauns, 1998)? Kāpēc skrien Forests Gamps? Kāpēc Liktenis ar savu ne­ žēlīgo pirkstu norādīja tieši uz Prefontēnu? Šie likteņstāsti ar jaunu sparu turpinās nākamajās olimpiskajām spēlēm veltītajās mākslas filmās — Miracle (ASV, 2004, rež. Gevins O’Konors, 1980. g. spēles Leik­ple­si­ dā), Munich (ASV, 2005., rež. Stī­vens Spīl­ bergs, 1972. g. spēles Minhenē) un Children of Glory (Ungārija/Lielbritānija, 2006., rež. Kris­ tīna Goda) par 1956. gada Mel­ burnas olimpisko spēļu ūdenspolo pusfi­ nāla spēli starp Ungārijas un PSRS izlasēm, sauktu arī par Melburnas asinsspēli. Tie ir kārtē­ jie stāsti par Dāvidu un Goliātu, par vērtī­ bām, ticību, par apgānīto un atjaunoto go­ du. Varbūt ne mazāk svarīgs ir pienākums nācijas priekšā, ja to prasa Munich produ­ centa un režisora Spīlberga un scenārista Tonija Kušnera ebreju asinis, kā arī Children

“Šajā filmā ir noskaņojums, kuru var ārkārtīgi reti sastapt šāda žanra filmās,” par Maskavas CPZFS studijā uzņemto do­ kumentālo filmu Mehiko grūtie starti (rež. Boriss Golovņa, Dmitrijs Gasjuks, 1969) rakstīja krievu rakstnieks Jurijs Trifonovs. “Šī filma, pateicoties savam poētiskumam un saspringtajam lirismam, iet tālāk aiz stāsta par olimpiskajām spēlēm, šeit ir daudz dramatisma, daudz kailas un skarbas patiesības par sportu. Mehiko grūtie starti at­ šķiras no daudzām citām filmām ar to, ka tajā nevalda jau apnikušais bravūrīgais uz­ varas stils — varoņi, varoņdarbi jau gana apriebušies visiem, kas patiesi mīl un no­ vērtē sportu. Olimpiskajās spēlēs bija ļoti grūti, bet šajā filmā nav nekādas čīkstēša­ nas par to. Filma patiesi parādīja, ka lie­ lais sports soli pa solim pāriet uz citu te­ ritoriju, kur dzīvo un darbojas giganti. Nu ko — skumji. Bet neko jau nepadarīsi — tas ir fakts.” Pēckara laikā uzņemtajās filmās var sekot Rīfenštāles bērnu vēlmei attālināties no gigantomānijas. Ar ziemas olimpiskajām spēlēm bija vieglāk, jo Eiropas slēpošanas kūrortu atmosfēra pati par sevi lika noskaņoties sentimentam un lirikai. Labs piemērs tam ir Fransuā Reišenbaha un Kloda Leluša filma par 1968. gada Gre­ nobles ziemas olimpiskajām spēlēm 13 dienas Francijā (1968). Tās komponists Fransiss Lē, kurš ir arī Leluša Vīrietis un sieviete (1966) soundtreka autors, radī­ ja mūziku, kura vēlāk turpināja patstāvī­ gu dzīvi. Galu galā arī Leluša Vīrietis un sieviete mazliet ir filma par sportu — par Trentinjanu rallistu. Nākamajā 1969. ga­ dā tapa mākslas filma Downhill Racer (rež. Maikls Ričijs), kurā notikumu vieta tā pa­ ti — 1968. gada ziemas olimpiskās spē­ les Grenoblē. Viss kā vienmēr — Roberta Redforda tēlotā varoņa uzvara olimpiskajās spēlēs, sešdesmito gadu krāsas, laika gars un atmosfēra, sajūtas, kad vientulību dzie­ dē divvientulība. ©

Hanness KORJUS

(Nobeigums nākamajā numurā.)

67


Foto: Dainis Caune, Sports

TOREIZ UN TAGAD AKTUĀLI

Olimpiskais čempions gatavo mantinieci... 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs sporta vingrotāja Igora Vihrova zelta medaļa nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Kā gana liels panākums tika uztverta rīdzinieka iekļūšanā finālā ar ceturto labāko rezultātu viņa kroņa disciplīnā — brīvajās kustībās. Taču uz to, ka Vihrovs kļūs par pirmo olimpisko čempionu brīvās Latvijas vēsturē, necerēja nedz sabiedrība, nedz žurnālisti, nedz pats stāsta galvenais varonis Vihrovs, kurš jaunākajai vingrotāju paaudzei droši vien asociējas ar trenera darbu.

“Jūtos kā no citas planētas ieradies, vēl arvien nevaru aptvert, ko esmu izda­ rījis,” savā pirmajā preses konferencē pēc izcilā starta toreiz Austrālijā atzinās jaun­ izceptais čempions. Jāpiebilst, ka pirms tam kvalifikācijas sacensības Vihrovs bei­ dza ar apsaitētu roku un sāpošu kāju. Sarunas gaitā, atskatoties vēsturē, Vihrovs nerunā par panākumiem citās sa­

68

censībās. Ja spriežam par sportista karje­ ru, sarunas rats grozās vienīgi ap piedzī­ votajiem pavērsieniem Sidnejas olimpiādes sakarā — netiek pieminēta nedz pirms olimpiādes izcīnītā bronza Eiropas čempio­ nātā Brēmenē, nedz 2011. gada pasaules čempionātā Beļģijas pilsētā Ģentē izcīnītā 3. vieta, nedz viņa otrā un pēdējā Atēnu olimpiāde, kur Vihrovs finālā neiekļuva.

Tāpat Igors bez vajadzības nepiemin savas meitas un audzēknes Elinas rezul­ tātus. Pagājušajā vasarā viņa nosvinēja 16. dzimšanas dienu, kas dod zaļo gais­ mu startam elites konkurencē (lasiet — cīņai par ceļazīmi uz Tokijas olimpiska­ jām spēlēm). Pabeidzot sportista karjeru, olimpiskais čempions atvēra vingroša­ nas skolu.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


TOREIZ UNAKTUĀLI TAGAD

Toreiz

Igors Vihrovs Dzimis

STATUSS Toreiz

Sporta vingrotājs. Olimpiskais čem­pions. “Tituls, kas paliek uz visu mūžu,” uzsver Vihrovs.

Foto: Dainis Caune, Sports

Treneris savā klubā — biedrībā Vingro­š anas olimpiskais centrs. Nodarbības notiek Elektrum olimpiskajā centrā Rīgā.

Perfekts izpildījums. Igors Vihrovs laistās zeltā

AUGUMS, SVARS Toreiz

Tēva rokās. Elina Vihrova saņem zelta vērtus padomus

Tagad

2000. gadā Sidnejas olimpisko spēļu laikā 63 kg, augums 165 cm.

Svars 78 kg un augums 165 cm. Formā sevi neuzturu un arī negribu.

Tagad

ĢIMENES STĀVOKLIS Toreiz

Biju pirms gada apprecējies.

Sieva un divi bērni — Elina Tagad (16 g.) un Milana (8 g.). Elina trenējas sporta vingrošanā, un, protams, viņas stiprākā disciplīna ir brīvās kustības. Jau maza dejoja, izpildīja ritentiņus. Tagad sāka startēt pieaugušo konkurencē un pretendēs kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm. Savukārt Milanai acīmredzami sporta vingrošana neinteresē — nevēlas ar to nodarboties.

SPORTA VEIDA VIDE Pēc gūtajiem panākumiem gribēju pacelt nevis savu klubu vai audzēkņus, bet vingrošanas kopējo līmeni Latvijā. Atvērām vairākus klubus un palīdzējām visiem, kam varējām.

Tagad Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Toreiz

Strādājām visi kopā, bet izskatās, ka nevienam to nevajag — federāciju šobrīd uzskatu par mirušu.

Tagad

69


TOREIZ UN TAGAD

MĒRĶIS Sasniegt labāko rezultātu. Vin­ grošanā nevar pēkšņi gūt panākumus, viss notiek soli pa solim. Man vispirms vajadzēja kvalificēties Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Kad zināju, ka startēšu Sidnejā, gatavoju maksimālu un reāli izpildāmu programmu — lai nekļūdītos un nepiedzīvotu kritienu. Olimpiādē nedomāju par medaļām, bet mēģināju izpildīt programmu ar labāko rezultātu un iekļūt finālā. Savukārt finālā līmenis bija tāds, ka jebkurš no astoņiem finālistiem var uzvarēt jebkuru. Mums — mazai valstij — grūtāk bija tikt finālā nekā tur startēt. Piemēram, Ķīnas komandā bija seši cilvēki, un katrs bija tik spēcīgs, ka varēja iekļūt finālā. Es startēju viens no Latvijas, visa atbildības nasta bija uz mani, savukārt ķīniešiem — nojaušams, ka vismaz viens no sešiem izpildīs savu programmu un tiks finālā... Finālā bez manis startēja divi krievi, divi ķīnieši, divi amerikāņi un rumānis. Tā kā finālā bija citi favorīti un man pirms tam bija trauma, uz medaļām necerēju. Toreiz vingrojumu vērtēšanā bija grūtības ierobežojumi — bija viens vērtējums ar iespējamo maksimālo atzīmi 10 balles, no kura atrēķināja sportista pieļautās kļūdas, samazinot rezultātu. Tādēļ programmu veidoju 10,3 ballu vērtē, lai iegūtu augstāku punktu skaitu.

Toreiz

70

Lai mani audzēkņi progresē, uzlabo rezultātus un iegūst jaunu Tagad statusu... Ir aizvien grūtāk un grūtāk cīnīties ar lielvalstīm un vienlaikus fiziski palikt cilvēkiem: vingrošanā tagad citi noteikumi — vairs nav vingrojuma izpildes grūtību ierobežojumu. Iegūstamajam ballu skaitam vairs nav griestu — kurš grūtāku programmu var izpildīt, tas uzvar. Tādēļ lielvalstīm ar piecu, sešu cilvēku komandām ir labākas izredzes, jo kāds kādā rīkā var izpildīt vairāk. Mums Latvijā vingrošana balstās uz pašvaldību, vingrošanas klubu un vecāku entuziasmu — trūkst sistemātiska darba no federācijas puses. Tāpat sportistu kopējais skaits ietekmē — kā jau visos sporta veidos, arī mums ir mazāk cilvēku, no kā izvēlēties kandidātus, arī mazāka iekšējā konkurence. Tagad ir cita vērtēšanas jeb punktu sistēma — līdzīgi kā daiļslidošanā, vērtē papildus gan vingrojuma grūtību, gan 10 ballu sistēmā izpildījuma kvalitāti, atrēķinot no tā pieļautās kļūdas. Līdz ar to, ja sportists izpilda vingrojumu ar augstu grūtības pakāpi, pat ar kritienu var iegūt vairāk punktu, nekā citam sportistam perfekti izpildot vieglāku vingrojumu.

Špagatā. Un tagad piecas reizes atkārtojam vingrinājumu, ja gribam cīnīties par ceļazīmi uz Tokiju

INVENTĀRS Kopš 2000. gada vingrošanā ir mainījies Toreiz un Tagad viens rīks. Agrāk atbalsta lēcienu un citus vingrojumus izpildīja uz vingrošanas buka, ko dēvē arī par āzi vai zirgu bez rokturiem. Taču, lai mazinātu traumatisma risku, tā vietā tagad ir nācis galds — tas ir drošāks, īpaši sieviešu vingrojumiem. Šķiet, šis rīks ieviests kopš 2003. gada. Ņemot vērā tehnoloģisko progresu, mainās arī esošie rīki. Brīvās kustības palikušas mīkstākas un atsperīgākas — mainījies paklāja segums. Ja kādreiz līdztekas nostiprināja, vadoties pēc acumēra un sajūtām, nospriegojot trosi, šodien spriegumu mēra elektroniski un sacensībās stieņus var identiski nostiprināt kā treniņos. Tādēļ sacensības paliek aizvien grūtākas un ir sarežģītāk konkurēt.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


TOREIZ UN TAGAD DIENAS REŽĪMS Cēlos pulksten 8.30. Treniņi darba dienās bija divas reizes dienā — no pulksten 10.00 līdz 12.30 un pēc tam no pulksten 15.00 līdz 18.00. Diendusu negulēju, jo pēc tam ķermenis palika mīksts. Nepatīkami. Sestdienās noteikti bija rīta treniņš, dažkārt trenējos arī pēcpusdienā, svētdienas — brīvas.

Toreiz

Vadu treniņus no pulksten 10.00 līdz 20.00 vakarā. Pa dienas vidu — pienākumi pret bērniem un citas privātas lietas.

Tagad

PROBLĒMAS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Toreiz

Nezināju, kas notiek ārpus vingrošanas zāles un man aiz muguras. Kad uzzināju, bija par vēlu...

Jo vecāks palieku, jo mazāk gribas cilvēkiem skaidrot savu Tagad viedokli. Cilvēki nesaprot, un man vairs arī negribas, lai saprot. Ja cilvēks tev dara ko tādu, kas tev nepatīk, tātad viņam ir iemesls to darīt...

LIELĀKĀ VEIKSME

LIELĀKĀ KĻŪDA

Sportā nav veiksmes. Jā, Sidnejas olimpiskajās spēlēs finālā man paveicās, ka man bija pirmā, nevis ceturtā vieta, bet kvalificēties finālam — Toreiz un Tagad veiksme tur nepalīdzēs. Pasaules hokeja čempionātā skatījos televīzijā spēli Kanāda pret Slovākiju. Kanādieši guva vārtus cīņas pēdējā sekundē. Jautājums, vai kādam tajā epizodē paveicās? Veicas stiprākajam... Ja godīgi strādāsi, tev paveiksies 7 no 10 reizēm.

Runājot par vingroToreiz un Tagad šanu, žēl sava laika un enerģijas, ka savulaik virzīju savu kandidatūru uz Vingrošanas federāciju. Labāk būtu šo enerģiju veltījis ģimenei un bērniem. Tas bija bezjēdzīgi, tādēļ tagad nodarbojos tikai ar saviem sportistiem.

LIELĀKĀ NEVEIKSME Nepaveicās ar treneri pirms Sid­ nejas olimpiskajām spēlēm — mans treneris Aleksandrs Patru­ ševs finansiālu apsvērumu dēļ 1996. gadā bija spiests pārcelties uz Vāciju, pēc tam — uz Šveici. Braucu pie viņa uz ārzemēm trenēties. Mēnesi pirms olimpiādes biju viens pats... Iespējams, varbūt tā jāuzskata par neticamu veiksmi, jo kļuvu par olimpisko čempionu. Nezinu.

Toreiz

Iesaistīšanās darbā Vingroša­ Tagad nas federācijā. Olimpiskais čempions vingrošanā — Latvijā tas nav pres­tiži. Federācijā sastapos ar cilvēkiem, kuri man acīs teikuši: nepazīstu, kas tu esi.

VĒRTĪBAS Rezultāts sportā — trenējos no rīta līdz vakaram. Protams, brīvajā laikā biju kopā ar sievu, taču sports bija pāri visam — kā darbs. Nebija laika domāt par to, kas notiek apkārt.

Toreiz

Vajag peldēt starp visu — Tagad bērnu audzināšanu, treniņu vadīšanu, sporta zāles uzturēšanu, došanos uz sacensībām kopā ar audzēkņiem... Cilvēks nemainās, bet dzīve mainās. Toreiz arī ģimene bija svarīga, tagad vairāk tuviniekiem var veltīt uz­ ­ manību.

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS Toreiz

Olimpiskās spēles un meitu piedzimšana — grandiozi dzīves mirkļi.

Audzēkņu panākumi sacensī- Tagad bās: nevis uzvaras, bet spēja sasniegt savus mērķus — kad izdodas kāds elements treniņos un sacensībās. Pagājušajā gadā Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Buenosairesā mans audzēknis Oļegs Ivanovs iekļuva finālā trīs disciplīnās (daudzcīņā — 11. vieta, līdztekās — 7. vieta, apļos — 7. vieta). Super! ©

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

71


Vingrotājiem jādemonstrē

daudzpusība Pēc vingrotāju olimpiskajiem panākumiem šī gadsimta pirmajā četrgadē varēja domāt, ka sporta veidu Latvijā gaida spoža nākotne. Taču rezultātu izteiksmē sekoja blāvāks posms. Tagad vingrošanas saime atkal cer uz savu pārstāvniecību Tokijas olimpiskajās spēlēs. VINGROŠANA MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1988.—2016. GADA OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS Dāmas Kungi

1. vieta

1.

Natālija Laščonova

1.

komandu sacensībās

Igors Vihrovs brīvajās kustībās

10. vieta

2. Jevgēņijs Saproņenko atbalsta lēcienā

Dmitrijs Trefilovs vingrojumā uz zirga

20. vieta

24.

30. vieta

40. vieta

50. vieta Ludmila Prince daudzcīņā

58.

72

2016. Riodežaneiro

2012. Londona

2008. Pekina

2004. Atēnas

2000. Sidneja

1996. Atlanta

1992. Barselona

1988. Seula

60. vieta

2000. gadā Sidnejas olimpiskajās spē­ lēs Igors Vihrovs kļuva par pirmo olim­ pisko čempionu neatkarīgās Latvijas vēs­ turē, triumfējot brīvajās kustībās. Pēc četriem gadiem Atēnu olimpiādē Jevgēņijs Saproņenko izcīnīja sudrabu atbalsta lēcienā. Nākamajās trijās olimpiskajās spēlēs Latvija sporta vingrošanā ir bijusi pārstāvēta vairs tikai reizi, kad 2012. gadā Londonā vin­ grojumā uz zirga Dmitrijs Trefilovs ierindo­ jās 24. vietā. Tokijas olimpiskajās spēlēs vingrošanā par medaļām sacentīsies pa 98 dalībnie­ kiem gan vīriešu, gan sieviešu konkuren­ cē. Maksimums valsti varēs pārstāvēt līdz sešiem vingrotājiem un sešām vingrotājām. Latvijai ir trīs Vihrova audzēkņi, kuri varētu pretendēt piedalīties Tokijas olimpis­ kajās spēlēs — olimpiskā čempiona mei­ ta Elina Vihrova, Oļegs Ivanovs un vents­ pilnieks Rihards Trams, kurš šobrīd studē ASV. Tuvākā un reālākā iespēja kvalifi­ cēties Tokijas olimpiskajām spēlēm būs, sekmīgi nostartējot pasaules čempionātā Vācijā, kas no 4. līdz 13. oktobrim risinā­ sies Štutgartē. No Latvijas sportistu viedokļa kvalifikā­ cijas sistēma ir smaga, jo valstij nav pie­ tiekamas pārstāvniecības, lai piedalītos komandu sacensībās. Komandu mačos stip­ rākās valstis katra varēs iegūt uzreiz četras ceļazīmes uz Tokiju (ASV, Krievija, Ķīna un Japāna pirmās komandu ceļazīmes jau ir nodrošinājušas pērn meistarsacīkstēs Dohā). Tādēļ Latvijas sportisti olimpiskajām spēlēm var kvalificēties tikai caur indi­ viduālajām sacensībām daudzcīņā. Tātad daudzpusīgi apliecinot meistarību. Katra valsts Štutgartē caur daudzcīņas sacensībām varēs iegūt vienu no 12 ce­ ļazīmēm vīriešu konkurencē un vienu no 20 ceļazīmēm sieviešu konkurencē. Proti, ja vairāki vienas valsts sportisti iegūs vie­ tas TOP12 (dāmām ­— TOP20), olimpiādes kvalifikācijas ieskaitē vērā tiks ņemts tikai valsts labākā pārstāvja rezultāts, tādēļ ci­ tas valsts atlētam ceļazīmes izcīnīšanai var pietikt ar vājāku rezultātu, ja viņu ap­ steigs vairāki citas valsts sportisti. Jāpiebilst, ka Tokijā dalībnieki jau varēs izvēlēties, kurā disciplīnā startēt. Piemēram, brīvajās kustībās... ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA IZSLUDINA KONKURSU uz akadēmiskā personāla amatiem akadēmiskajās un profesionālajās studiju programmās: SPORTA Spēļu katedrā — ­ Profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Handbols).

SPORTA un TRENIŅU TEORIJAS, PEDAGOĢIJAS, PSIHOLOĢIJAS un PEDAGOĢISKO PRAKŠU katedrā — ­ Profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Vispārīgā un attīstības psiholoģija; Sociālā un saskarsmes psiholoģija; Sporta psiholoģija; Biznesa un vadības psiholoģija).

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

VAD±BAS un KOMUNIKĀCIJU ZINĀTNES katedrā — ­

Asociētais profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta teorijas un vēstures apakšnozare; Sporta socioloģija; Sporta vadība; Sporta organizācijas vadība; Sporta un fitnesa tirgzinības; Projektu izstrāde). Dokumenti saskaņā ar Nolikumu par akadēmiskā personāla vēlēšanām iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas žurnālā Sports 2019. gada jūnija numurā LSPA zinātniskajai sekretārei Brīvības gatvē 333, 221.kabinetā. Uzziņas pa tālr. 67543355.

73


Saīsinātā versijā raksts lasāms Latvijas Sporta muzeja izdotajā grāmatā Latvijas sporta lepnums. 100

Zelta līgums un vēja sēklas “Man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā es varētu izcīnīt savu trešo olimpisko zelta medaļu,” šādiem vārdiem padomju izcilākais burātājs kijevietis Valentīns Mankins 1976. gada nogalē uzrunāja jaunpienācēju PSRS izlasē Aleksandru Muzičenko. “Bet man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā es varētu uzvarēt savā pirmajā olimpiādē!” iesaucās 21 gadu vecais Baltijas kara flotes matrozis, kam mēle reti kad turējās aiz zobiem.

B

urāšanas sezona bija beigusies, un PSRS izlases dalībnieki ar tradi­ cionālo vispārējās fiziskās saga­ tavotības nometni Podoļskā sāka jaunu olimpisko ciklu. Valentīns Mankins tobrīd bija palicis ne tikai bez ekipāžas, bet arī bez olimpiskās jahtas. Viņa plānos bija apgūt sev jaunu jahtu klasi, turklāt tā, lai pēc četriem gadiem tajā pasaules lī­ deris būtu viņš. Tāpēc saruna ar rīdzi­ nieku notika pēc pailgas viņa vērošanas,

74

pat neuzkrītošas spēju pārbaudes treni­ ņos un drīz pārvērtās bargam līgumam līdzīgu noteikumu diktēšanā, kas visi pieprasīja simtprocentīgu uzticību burāša­ nai un zem kuriem Muzičenko parakstī­ jās ar priecīgu jā. Lai arī pirms tam ne­ vienam burātājam kopā ar Mankinu viņa smagā, prasīgā un egoistiskā rakstura dēļ vienā jahtā nebija izdevies noturēties ilgāk par diviem trim gadiem, abi doto vārdu turēja un solījumus izpildīja.

Pirmo panākumu ekipāža. Septiņdesmito gadu vidū pirmās uzvaras, kas nodrošināja vietu PSRS izlasē, Aleksandrs Muzičenko (no kreisās) guva Jāņa Elnioņa Tempest ekipāžā

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


VĒSTURE

s andr O s k e Al IČENK MUZ Olimpiskais čempions burāšanā Star klasē, īpašumu administrators Dzimis

1955. gada 7. maijā Omskā, kopš 1973. gada dzīvo Latvijā

Augums, svars 188 cm, 93 kg

Star klases jahta regates distancē. Pie stūres — Valentīns Mankins, uz (vairāk gan ­— aiz) borta Aleksandrs Muzičenko

Ar Jāņa Elnioņa Tempest Par sporta karjeru Aleksandram Muzi­ čenko vispirms jāpateicas vecākajai māsai Ludmilai, kurai dzimtajā Sibīrijas pilsētā Omskā vasarās vajadzēja pieskatīt mazo brāli, kas vēl negāja skolā, un kura šo pie­ nākumu sekmīgi apvienoja ar saviem treni­ ņiem sporta skolas burāšanas sekcijā Irtišas ūdeņos. Līdz iesaukumam armijā, dažādās jauniešu jahtu klasēs startējot Sibīrijas un Krievijas čempionātos, apķērīgais puisis bi­ ja sasniedzis pietiekamu meistarību, lai par viņu ieinteresētos padomju kara flotes spor­ ta organizatori. Tā 1973. gadā Muzičenko kļuva par matrozi un nonāca Bolderājā — Rīgas Flotes jahtklubā leģendārā burātāja Jevgeņija Kanska sportistu grupā. Turklāt tieši ap to laiku Jānis Elnionis uz divvietī­ gā olimpiskās klases Tempest klāja bija pa­ licis viens. Šāds plecīgs ekipāžas loceklis, kuram nebija citu pienākumu un interešu, kā vien burāt, burāt un burāt, nāca gluži kā Dieva dāvana. Jau 1975. gadā abi rīdzinieki, būda­ mi vēl juniori, uzvarēja Baltijas regatē, kas togad notika pašu mājās — Rīgas jūras līcī, kā arī izcīnīja PSRS kausu, iekļūstot Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

PSRS izlasē, kur priekšā bija šķietami nepārvarama barjera — Valentīns Mankins. Dižais un skarbais kijevietis savai 1968. ga­ dā izcīnītajai olimpiskajai zelta medaļai ar Finn jahtu četrus gadus vēlāk Minhenē bija pievienojis vēl vienu, turklāt tieši Tempest klasē, kurā nu gatavojās savai trešajai olimpiskajai regatei Monreālas spēlēs. Tajās Mankinam nācās samierināties ar olimpiskā vicečempiona titulu, bet Tempest klasei — zaudēt olimpisko statusu, kuru pēc četru gadu pārtraukuma atguva Star. Tā ir leģendāra un joprojām populāra kla­ se, kuras prototips konstruēts 1911. ga­ dā ASV un kas olimpiskajās spēlēs debi­ tēja 1932. gadā Losandželosā. Tagad šo nepilnus 700 kg smago ķīļjahtu būvei, protams, izmanto mūsdienīgus materiālus, bet dizains palicis tāds pats — salīdzinoši īss korpuss (6,9 m), milzīga grotbura un priekšbura ar kopējo laukumu 26,5 kvad­ rātmetri, kuru atsvēršanai pretvēja kur­ sos nav paredzēta iespēja ekipāžas locek­ lim izkārties aiz borta trapecē. Tādējādi zvaigznītes prasmīgai vadīšanai nepiecieša­ ma gan meistarība, gan, jo īpaši stiprā vē­ jā, teicama fiziskā sagatavotība.

Sportā

kopš 7 gadu vecuma

Izglītība

Ļeņingradas (tagad — Sanktpēterburgas) Fiziskās kultūras institūts

Treneri

Vladimirs Tjuševs (pirmais treneris Krievijā), Jevgeņijs Kanskis un Lauris Pavlovs

Lielākie sasniegumi Star klasē Valentīna Mankina ekipāžā 1980. gada olimpiskais čempions, Eiropas vicečempions, 1978. gada Pasaules kausa ieguvējs, 1979. gada Eiropas čempions, 1977. gada Eiropas čempionāta bronzas medaļas ieguvējs, piektās vietas 1977. un 1979. gada pasaules čempionātos; Andreja Balašova ekipāžā ceturtā vieta 1984. gada Eiropas čempionātā; Soling klasē Borisa Budņikova ekipāžā 1982. gada Eiropas vicečempions Ģimenes stāvoklis precējies, divi dēli (uzņēmēji), trīs mazdēli

75


VĒSTURE

Škoteris nav tikai kantētājs Jau debijas sezonā kļuva skaidrs, ka jaunā ekipāža vilks. Mankins/Muzičenko izcīnīja 1977. gada Eiropas čempionāta bronzu, bet pasaules meistarsacīkstēs fi­ nišēja piektie. Vēl dižāki bija nākamie di­ vi gadi. Un ne tikai Mankina komandai, kura 1978. gada sezonas noslēgumā virs savām galvām varēja celt Pasaules kau­ su, bet 1979. gadā izcīnīja Eiropas čem­ pionu zelta medaļas. Dinamiskajā nelielo divvietīgo jah­ tu klasē 470 kopā ar maskavieti Mihailu Kudrjavcevu par 1978. gada kontinenta čempionu kļuva Edgars Terjohins, kurš sa­ vas gaitas burāšanā sācis Daugavas jaht­ klubā Lielupē pie prasmīgā daudzu jauno burātāju skolotāja Rūdolfa Vikmaņa. Pirms pāris sezonām Edgars jau bija ķēries pie trenera darba un vēlreiz burāšanā atgrie­ zās 23 gadu vecumā, Latvijas izlases gal­ venā trenera Laura Pavlova aicināts. “Vienalga, jahta cīnās par pirmo vai divdesmit pirmo vietu, speciālists viegli nojautīs, ka škoteris brīvi orientējas stūr­ maņa darbībā, izprot situāciju distancē, ka viņš jau iepriekš ir gatavs komandai, kura tūlīt atskanēs no stūrmaņa mutes. Daudzi, pat vairākums burā, nemitīgi gai­ dot pavēles, un visu izdara nedaudz par vēlu,” Terjohina ātro iekļūšanu PSRS iz­ lasē pamatoja Pavlovs. Šos vārdus varēja attiecināt arī uz mū­ su Star klases škoteri, kā sarunvalodā dē­ vē ekipāžu locekļus. Zvaigznītes kokpitā Aleksandra Muzičenko pārziņā bija vairāk nekā 10 sprostotājos iežmiegtas atsaites, ar kurām brauciena laikā, sekojot vēja stipru­ ma maiņas niansēm, nemitīgi regulēt apjo­ mīgo priekšburu un mastu, jahtai nodroši­ not iespējami lielāku vēja vilkmi. Savukārt Aleksandra spēja izstieptu augumu noturēt aiz borta līdz pat piecām minūtēm, reaģējot uz katru vilni, bija sevišķi efektīvs līdzek­ lis divcīņā ar konkurentiem, apņemot pa­ grieziena zīmes. Šāds atsvars burām, mai­ not halzi, Mankinam ļāva jahtu noturēt ciešāk pret vēju, ātrāk uzņemt ātrumu, ne­ reti ar rāvienu iegūstot pārsvaru divu triju korpusu garumā. Nu jau Latvijai bija divi kandidāti star­ tam 1980. gada olimpisko spēļu regatē Tallinā. Ap to laiku kā alternatīvu oficiā­ lajam burāšanas sportam Latvijā dizainera un zēģelētāja Māra Dāles vadīts amatieru pulciņš Latvijā izvērsa vējdēļu būvi un sa­ censību organizēšanu vindsērfingā.

Dubultzvaigznes Savukārt visaugstākā olimpiskā mēr­ ķa sasniegšanai Star klasē tika izveidota īpaša komanda, kurā aktīvi iesaistījās arī Muzičenko treneris Latvijas izlasē Lauris Pavlovs. Burāšana zināmā mērā ir arī teh­ nisks sporta veids, jo jahta ir sarežģīta un

76

† Nu tu arī esi čempions! 1980. gada 30. jūlijs, Piritas olimpiskajā jahtklubā zelta medaļu saņem Aleksandrs Muzičenko, bet Valentīns Mankins jau kļuvis par trīskārtēju olimpisko čempionu

§ Alternatīva. Kā alternatīva dārgajai un padomju laikos amatieriem praktiski nepieejamajai olimpiskajai burāšanai dzima vindsērfings, jo vējdēļus, kas gādāja spilgtas emocijas, varēja uzbūvēt arī paši burātāji. Šis attēls uzņemts astoņdesmito gadu otrajā pusē Usmas regatē, kad dalībnieku skaits tajā bija mērāms simtos

smalka vēja mašīna, kurai nemitīgi kaut kas jāpielabo un jāuzlabo. Tādējādi burātā­ ji ar zelta rokām ir īpašā vērtē. Rīgā tāds bija Miroslavs Mizāns. Savukārt PSRS iz­ lasei lieks bija kļuvis Finn klases stūrma­ nis Gurams Biganišvili. Tika sagādāta vēl viena jahta un no abiem vīriem izveidota sparingekipāža, ar kuru salīdzināt līderjah­ tas vadīšanas efektivitāti, noslīpēt dažādu manevru veikšanu. Bet arī konkurentus iedvesmoja olim­ pisko spēļu tuvums. Eiropas čempionātā Mankins/Muzičenko aizstūrēja līdz sudra­ bam, bet starptautiskajā Baltijas regatē, kas 1979. gada augustā ar 27 valstu burātāju līdzdalību Tallinas līcī izvērtās par grandio­ zu olimpiskās regates ģenerālmēģinājumu, abi labāko trijniekā iespiedās tikai, patei­

coties veiksmīgiem pēdējiem braucieniem. Pirmā finišēja Viljama Bakhena (ASV), ot­ rā — Džordžo Gorlas (Itālija) jahta. Klasē 470 labākie no PSRS bija Jurijs Korjačkins/ Edgars Terjohins, bet tikai ar 12. vietu. Olimpiskā gada februārī Riodežaneiro, vēlreiz atgādinot, kur ir Star klases dzim­ tene, par pasaules čempioniem kļuva citi amerikāņi Tomass Blekallers/Deivs Šons. Viņiem blakus uz goda pjedestāla no­ stājās itāļu Albīno Fravedzi un Džordžo Gorlas ekipāžas. Mankins/Muzičenko 60 jahtu konkurencē, kas pārstāvēja 14 val­ stis, izcīnīja piekto vietu. Visi gatavojās olimpiskajai regatei! Bet tā brīža līderiem tajā nebija lemts piedalīties. Atbildot uz PSRS iebrukumu Afganistānā, ASV ad­ ministrācija aicināja boikotēt XXII olim­

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


VĒSTURE

Foto: Ojārs Martinsons

kārtas, tad finišēja piektie un vēlreiz pir­ mie, kļūstot par pārliecinošiem līderiem. Raudašls/Ferstls regati turpināja ar cetur­ to vietu, trešajā braucienā gan izcīnīja uz­ varu, bet par nekorektu manevru saņēma diskvalifikāciju, kurai pievienoja trešo un otro vietu. Jau priekšpēdējā, sestajā, brau­ cienā Mankina ekipāža varēja kļūt par čempioniem, bet pieredzējušais stūrmanis pieļāva bērnišķīgu kļūdu. Tā vietā, lai kontrolētu savu konkurentu, viņš vienī­ gais devās meklēt stiprāku vēju distances pretējā pusē. Pārgalvīgais risks neattais­ nojās, padomju jahta ar pūlēm aizsniedzās līdz sestajai pozīcijai, toties austrieši šajā braucienā guva pārliecinošu uzvaru, atjau­ nojot reālas izredzes uz čempiona titulu. Ja Raudašls uzvar arī pēdējā braucie­ nā, Mankinam, lai dabūtu zelta medaļu, jāfinišē otrajam. Ja Raudašls mērķi sa­ sniedz piektais vai vēl tālāk, mūsējie var būt kaut pēdējie, tik un tā kļūs čempio­ ni. Tāda bija situācija regates finiša dienā, kurā pēc pretvēja kursiem pirmo pagrie­ ziena zīmi pirmā sasniedza Džordžo Gorlas (Itālija) jahta, itāļiem garantējot bronzas medaļas. Mankins burāja piektais, bet Raudašls — tikai devītais. Tā arī lēnajā

piskās spēles Maskavā, kuru burāšanas regate norisinājās Tallinā, un nacionālā olimpiskā komiteja paklausīja.

Mankina rezumējums Tādējādi 1980. gada 21. jūlijā Star klasē Tallinas līcī izburāja 13 valstu jah­ tas. Lai gan šķita, ka padomju ekipāžai sīvākā cīņa par olimpisko pjedestālu būs ar itāļiem, pirmā brauciena lēnajā vējā līdz finišam visātrāk aizstūrēja austrie­ tis Hūberts Raudašls. Ar šo vīru vienu olimpisko dueli Mankins jau bija izcīnī­ jis 1968. gadā Akapulko līcī, Finn kla­ sē kļūstot par čempionu, bet Raudašlam atvēlot sudrabu. Nu vēsture gatavoja at­ kārtojumu. Savai otrajai vietai Mankins/ Muzičenko pievienoja divas uzvaras pēc Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

vējā vairāku stundu garumā visi austriešu manevri tika nokontrolēti, nepielaižot viņus tuvāk par divu vietu attālumu. Kad bija nodārdējusi lielgabala zal­ ve, vēstot par olimpisko čempionu finišu, Aleksandrs Muzičenko atcerējies to die­ nu pirms nepilniem četriem gadiem, kad Mankins uzaicinājis kopīgi gatavoties šim mērķim. Bijis decembris, un aiz loga putinā­ jis. Bet tagad gar bortiem skalojies ūdens, un viņi uzvarējuši! Mankins paveikto re­ zumējis ar īsu izsaucienu: “Nu tu arī esi čempions!” Ņemot vērā, ka 1976. gadā slēgtais mutiskais līgums bija izpildīts un tā termiņš beidzies, Aleksandrs 1980. gada 3. septembrī Rīgā savu Janu apņēma par sievu un pēc divām dienām devās uz Sevastopoli,

kur kļuva par četrkārtēju PSRS čempionu. Tā bija pēdējā reize, kad viņš burāja vienā jahtā ar Valentīnu Mankinu.

Jaunas iespējas un šoks Arī Edgars Terjohins, kļuvis par ko­ mandas rezervistu, dažas dienas padzīvoja olimpiskajā ciematā, bet tieši pirms spēlēm PSRS izlases vadība viņu aizstāja ar kā­ du citu nozīmīgāku personu, kam esot jā­ pilda īpaši uzdevumi. Tallinā regates laikā Starptautiskā Burāšanas savienība olim­ piskās klases statusu piešķīra vējdēlim. Skatītājiem jauno buru rīku demonstrēja arī divpadsmitgadīgais Ansis Dāle. Tieši viņš 10 gadus vēlāk kļuva par pirmo pa­ saules čempionu (Mistral klasē), kas pēc­ kara periodā šo titulu izcīnījis ar Latvijas krāsām. Savukārt Edgars Terjohins, 1980. gada beigās pārkāpis uz vējdēļa, pirmais no Latvijas burātājiem ieguva medaļu pasaules čempionātā — 1982. gada novembrī Maltā viņš finišēja bronzas pozīcijās Windglider klasē, cerot divus gadus vēlāk piedalīties Losandželosas olimpiskajā regatē. Aleksandrs Muzičenko tai sāka gata­ voties pieredzējušā olimpiskā vicečempio­ na Borisa Budņikova trīsvietīgajā Soling klases jahtā. Rezultāti bija cerīgi, 1982. gada Eiropas vicečempionu titulu ieskai­ tot. Šīs sezonas beigās trīskārtējais olim­ piskais čempions Valentīns Mankins ak­ tīvā sportista karjeru noslēdza un PSRS izlases treneru padome, plānojot stratē­ ģiju Losandželosas olimpiskajai regatei, nolēma izveidot jaunu Star klases eki­ pāžu, olimpisko vicečempionu Andreju Balašovu (1976.), kas Finn klasē Tallinas regatē finišēja trešais, sasēdinot kopā ar Aleksandru Muzičenko. Šajā klasē pirmais numurs tomēr tika atdots Biganišvili eki­ pāžai, kuru tagad trenēja pats Mankins. Tomēr Balašova/Muzičenko prasmes bija par kripatu pārākas. Olimpiskā gada agrā pavasarī Vilamūrā (Portugālē) atklā­ tajā Star klases Eiropas čempionātā, ku­ rā startēja arī deviņas amerikāņu jahtas, abi palika ceturtie, tikai par vienu pun­ ktu zaudējot trešo vietu, kuru izcīnīja labi pazīstamā Džordžo Gorlas ekipāža. Nākamajā nedēļā turpat sākās pasaules čempionāts, bet PSRS pēkšņi tajā attei­ cās piedalīties. Neesot lietderīgi... “Tas sportā man bija pirmais lielais šoks,” atceras Aleksandrs Muzičenko. “Otro saņēmu, kad maija pirmajās dienās mums paziņoja — PSRS Losandželosas olimpiskajās spēlēs nepiedalīsies!” Jāpie­ bilst, ka par 1984. gada pasaules čem­ pioniem kļuva tas pats gandrīz uzvarē­ tais itāļu duets. Losandželosā tāpat kā Tallinā Gorla finišēja trešais, bet par olim­ pisko čempionu kļuva amerikānis Viljams Bakhens, kas Tallinā bija labākais 1979. gada pirmsolimpiskajā regatē.

77


Foto: Uldis Pāže

VĒSTURE

Rīga — ­ Tallina. 1983. gada septembris, Edgars Terjohins sava garburājuma pirmajā dienā ar Windglider vējdēli 100 jūdzes jeb 161 km no Rīgas līdz Muhu šaurumam veica 12 stundās un 11 minūtēs

Edgaram Terhojinam olimpiskās izre­ dzes sašķobījās jau 1983. gada vasarā. Neveiksmīgajai sezonai viņš atriebās rudenī ar vējdēli aizburājot no Rīgas līdz Tallinai. Turklāt pirmās 100 jūdzes (161 km) pāri Rīgas jūras līcim līdz Muhu šaurumam ar stiprajam vējam nepiemēroto Windglider viņš veica 12 stundās un 11 minūtēs. 1991. ga­ da jūnija un jūlija mijā Terjohins ar vējdē­ li zem Latvijas karoga aizburāja no Rīgas līdz Stokholmas šērām. Šajā tūkstošgadē vēl ātrākos burā­ju­mos pāri Baltijas jūrai devās Jānis Preiss, kurš sekmīgi apguva tobrīd jaunu klasi Formula Windsurfing, 2015. gadā tajā izcīnot pa­ saules vicečempiona titulu, bet 2018. ga­ dā kļūstot par Eiropas čempionu, kā arī finišējot otrais pirmajā Eiropas čempionā­ tā ar vēl jaunākas un ātrākas konstruk­ cijas vējdēļiem, kas aprīkoti ar zem­ ūdens spārnu — Formula Foil. Šajā vēsturiskajā regatē uzvarēja austrālietis Stīvs Alens, bet Eiropas čempiona zelts tika pasniegts Preisam. Šāgada maija sā­ kumā Portugālē Jānis Preiss kļuva arī par Formula Windsurfing pasaules čempionu. Vindsērfinga sēkla Latvijas ūdeņos la­ bi dīga. 1988. gada Usmas regatē pieda­ lījās 284 sērfotāji! Vairāk burātāju vienā klasē nacionāla mēroga sacensībās Latvijā

78

Foto: Patriks Polaks

Vējdēļa enerģētika

Uz zemūdens spārniem. Jānis Preiss (LAT 23) lido šāgada Eiropas čempionātā Portugāles piekrastē, kur viņš izcīnīja piekto vietu

nav startējuši ne pirms, ne pēc tam. Tiesa, 2018. gada Techno pasaules čempionātā jauniešiem un junioriem Liepājā cīnījās 315 sērfotāji no 35 valstīm. Bet astoņdesmito gadu vietējās amatieru regatēs savu ceļu sāka nākamie mūsu olimpieši Ilona DzelmeGrīnberga (1992., 1996. gada olimpiskās spēles), Ansis Dāle (1992., 1996.) un Vita Matīse (2000., 2004.), kuriem 2016. gadā ar RS:X vējdēli pievienojās Ketija Birzule. 1990. gadā, uzvarot Mistral pasau­ les čempionātā, Ansis Dāle kļuva par pir­ mo sportistu, kas pēc Otrā pasaules ka­

ra šādu titulu izcīnījis ar Latvijas krāsām. 1992. gadā viņš čempiona zeltam pievie­ noja bronzas medaļu. Savukārt Raceboard vējdēļu klasē pēc olimpiskās karjeras Ilona Dzelme-Grīnberga kļuva gan par pasaules (2015.), gan par divkārtēju Eiropas (2008. un 2017.) čempioni, divreiz PČ finišējot arī otrā. Vita Matīse elites konkurencē izcīnī­ jusi trīs pasaules čempiones titulus (2010., 2013. un 2014. g.), kā arī kļuvusi par Eiropas čempioni (2009.), bet 2018. gadā kontinenta meistarsacīkstēs Ķīšezerā tāpat kā šopavasar Čehijā viņa finišēja trešā.

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs


VĒSTURE

Foto: Patriks Polaks

Foto: Dainis Caune, Sports

Pirmais Eiropas čempions Jānis Preiss un viņa spārnotā Formula Foil. Ar šādu divu spārnu konstrukciju vējdēli virs ūdens iespējams pacelt pat tad, ja vēja ātrums nav neko daudz lielāks par 3 m/s. Labā vējā sērfotāju ātrums pārsniedz 40 km/h. Prasmīgi meistari pavēja kursā spēj mainīt halzes (izdarīt pagriezienus), korpusu ūdenī neielaižot. Zemūdens spārnu iestiprina Formula Windsurfing korpusā (var izmantot arī citu versiju vieglos korpusus) spuras vietā. Šī konstrukcija ir par 25—45 cm dziļāka (garāka) un var pārsniegt vienu metru. Formula Foil noteikumi ir līdzīgi kā Formula Windsurfing ­— sacensībām drīkst pieteikt vienu korpusu, trīs dažādu izmēru buras (līdz 12,5 m2, parasti lieto 8, 9 un 10 m2) un trīs dažādu platumu (līdz 1 m, parasti lieto 80, 90, 100 cm) zemūdens spārnus. Šajā visjaunākajā burāšanas disciplīnā sportistiem obligātas ne tikai glābšanas vestes, bet arī ķiveres, jo katapultas kritieni skaisti var šķist tikai skatītājiem, bet divu spārnoto vējdēļu sadursmi labāk nemaz neiztēloties

Apkārt pasaulei un citos reisos Bet pēc 1984. gada no padomju burā­ tāju zelta fonda karjeru vēl turpināja vienīgi Viktors Potapovs, kurš 1972. gadā Minhenes spēlēs bija izcīnījis trešo vietu Finn klasē, bet pēc tam divās olimpiskajās regatēs pēc kārtas finišējis ceturtais — vispirms ar 470 švertjahtu, pēc tam ar Tornado katamarā­ nu. Līdz 1988. gada spēlēm Seulā viņš ce­ rēja aizburāt zvaigznītē kopā ar Aleksandru Muzičenko, tomēr pēc kāda pusotra gada komanda izjuka, un rīdzinieks vēlreiz atgrie­ zās Star klasē, šoreiz pie Gurama Biganišvili, Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

bet arī šai ekipāžai nebija ilgs mūžs. PSRS izlasei samazinājās finansējums, bet tajā pa­ šā laikā Gorbačova uzsāktā perestroika vi­ lināja realitātē pārvērst gluži fantastiskus sapņus. Aleksandrs Muzičenko iesaistījās projektā Red Star, kura ietvaros tika būvē­ ta superjahta un veidota superkomanda cīņai par visprestižāko balvu burāšanā — Amerikas kausu. Tomēr dažādu nesaskaņu un nenokārtotu formalitāšu dēļ sacensību vējš šī kuģa burās neiepūta. Savukārt Edgars Terjohins kā maiņas kapteinis pirmās un vienīgās padomju mak­

sijahtas Fazisi komandā startēja Whitbread burājumā apkārt pasaulei. Nepilnās 140 diennaktīs veikusi vairāk nekā 60 000 km, kas bija sadalīti sešos posmos, Fazisi 1990. gada 23. maijā kā vienpadsmitā 23 jahtu konkurencē finišēja Sauthemptonā. Pēc da­ žiem gadiem Edgars Terjohins kopā ar ģi­ meni pārcēlās uz Austrāliju, kur joprojām turpina kalpot burāšanai. Deviņdesmitajos gados Aleksandrs Muzi­ čen­ ko sāka strādāt Latvijā, veicot dažādus administratīvus pienākumus. Vēlāk kļuva par Parex bankas nodaļas vadītāju un pre­ zidenta padomnieku, bet pēc bankas likvi­ dācijas — par plašas medību saimniecības pārvaldnieku Latgalē. Aleksandrs Muzičenko burājis arī zem Latvijas karoga, Eižena Cepurnieka koman­ dā Star klasē cenšoties kvalificēties 2004. gada Atēnu un 2008. gada Pekinas olim­ piskajām spēlēm. Vienlaikus pēc Krievijas draugu uzaicinājuma viņš sev atklāja citu, brīnišķīgu, pasenu, bet joprojām pasaulē po­ pulāru trīsvietīgu ķīļjahtu klasi Dragon, kas arī baudījusi olimpisko statusu (no 1948. līdz 1972. gadam). Vasīlija Senatorova jahtā olimpiskais čempions turpina cīnīties pres­ tižās starptautiskās regatēs, gūstot arī da­ žu labu godalgu. 2014. gadā, iesaistoties arī vairākiem sērfotājiem, Latvijā tika atjaunota Star kla­ ses kustība, un 2018. gada Lat­ vijas čempionātā Ķīšezerā jau startēja sešas šīs visai eksklu­ zīvās sacīkšu jahtas. ©

Dainis CAUNE 79


80

Žurnāls Sports • 2019. gada jūnijs

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada jūnija numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada jūnija numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement